MORFiJS
GUdri ļaudis jau sen ievērojuši, ka ar laimi ir tāpat kā ar veselību: kamēr tā mums smaida, to nepamanām. Bet, kad pagājuši gadi, tad gan šo laimi atceramies, ak, kā atceramies!
Kas attiecas uz mani, tad es, kā tas tagad noskaidrojies, esmu bijis laimīgs 1917. gada ziemā. Tas bija neaizmirstams, puteņiem bagāts, trauksmains gads!
Uzbrāzušais vējputenis sagrāba mani kā saplēstas avīzes drisku un aiznesa no nomaļa iecirkņa uz apriņķa pilsētu. Tad ta liela lieta, ko tu neteiksi — apriņķa pilsēta! Tomēr — ja kāds, tāpat kā es, ziemu aizvadījis sniegos, vasaru drūmos un nabadzīgos mežos, pusotra gada nekur neizkustēdamies pat ne uz vienu dienu, ja kāds pagājušās nedēļas avīzei plēsis nost bandroli, sirdij sitot tikpat strauji, kā tā sit laimīgam mīlētājam, kad tas plēš vaļā gaišzilu aploksni, ja kāds garjūga vilktās kamanās braucis astoņpadsmit verstis pie dzemdētājas, — tad tas droši vien mani sapratīs.
Lai cik lielu mājīgumu rada petrolejas lampa, es tomēr esmu par elektrību!
Un tad es tās beidzot atkal ieraudzīju, šīs brīnumjaukās elektriskās spuldzītes! Pilsētiņas galvenā iela, zemnieku ragavu gludi nobraukta, — iela, kurā skatienu valdzināja izkārtne ar zābakiem, zeltīts kliņģeris, jauna cilvēka attēls ar nekaunīgām cūkas ačelēm un visai nedabisku frizūru, kas norādīja, ka aiz stikla durvīm atrodas vietējais Bazils, kurš par trīsdesmit kapeikām apņemas jūs noskūt jebkurā laikā, izņemot svētku dienas, kuru manā tēvzemē ir atliku likām.
Vēl tagad man pārskrien šermuļi, atceroties Bazila salvetes — salvetes, kas neatvairāmi lika iedomāties to lappusi vāciešu izdotajā ādas slimību mācību grāmatā, kurā pārliecinoši skaidri attēlots cietais šankrs uz kāda pilsoņa zoda.
Taču arī šīs salvetes nespēs aptumšot manas atmiņas!
Ielu krustojumā stāvēja dzīvs milicis, putekļainā skatlogā neskaidri vīdēja dzelzs plātnes, kurās blīvi rindojās
ar rūsganu krēmu garnētas kūkas, laukums bija piekaisīts ar sienu, cilvēki gāja, brauca, sarunājās, būdā pārdeva Maskavas-vakardienas avīzes, kurās bija lasāmas satriecošas vēstis, netālu aicinoši sasvilpās Maskavas vilcieni. Vārdu sakot, tā bija civilizācija, Bābele, Ņevas prospekts.
Par slimnīcu nemaz nav ko runāt. Tajā bija ķirurģiskā, terapeitiskā, infekciju un dzemdību nodaļa. Slimnīcā bija operāciju zāle, tur mirdzēja autoklāvs, sudrabaini laistījās krāni, galdi pleta savas viltīgās ķetnas, zibināja zobus un skrūves. Slimnīcā bija vecākais ārsts un trīs ordinatori (neskaitot mani). Bija feldšeri, vecmātes, kopējas, aptieka un laboratorija. Laboratorija — padomājiet vieni Ar Ceisa mikroskopu un lielisku krāsu krājumu.
Mani pārņēma drebuļi un stingums, iespaidi māca vai nost. Pagāja krietni daudz dienu, līdz es pieradu pie tā, ka slimnīcas vienstāva korpusi decembra mijkrēslī gluži kā pēc komandas iemirdzējās elektriskajā gaismā.
Tā mani apžilbināja. Vannās šalkdams mutuļoja ūdens, un tajās nira un peldēja apbružāti koka termometri. Bērnu infekciju nodaļā augu dienu skanēja vaidieni, bija dzirdamas smalkas, žēlabainas raudas, piesmakusi gul- dzoņa ….
Kopējas tekalēja, šaudījās …
Man no sirds pamazām novēlās smags slogs. Uz mani vairs negūlās liktenīgā atbildība par visu, kas vien pasaulē notika. Mani nevarēja vainot par iesprūdušu trūci, es nesāku drebēt, kad piebrauca kamanas un atveda sievieti ar šķērsguļu, uz mani neattiecās strutainie pleirīti, kurus nepieciešams operēt. Es pirmoreiz jutos kā cilvēks, kura atbildības mēram ir kaut kādas robežas. Dzemdības? — Lūdzu, redz — tur tas zemais korpuss, lūk — malējais ar balto marli aizklātais logs. Tur ir ārsts akušieris, tāds simpātisks un resns, ar rudām ūsiņām un pa- pliku galvvidu. Tā ir viņa nozare. Grieziet kamanas pie tā ar marli aizklātā loga! Sarežģīts lūzums — galvenais ārsts ir ķirurgs. Plaušu karsonis? — Uz terapeitisko nodaļu pie Pāvela Vladimiroviča.
Ak, lielas slimnīcas varenais mehānisms, kas darbojas kā rūpīgi eļļota mašīna! Kā jauna, iepriekš pielaikota skrūve arī es iekļāvos mehānismā un pieņēmu savā pārziņā bērnu nodaļu. Gan difterija, gan skarlatīna paņēma mani savā varā, pilnīgi aizņēma manas dienas. Bet tikai dienas. Naktīs es sāku gulēt, jo zem maniem logiem vairs nedzirdēja biedinošos nakts klauvējienus, kas mani varētu piecelt un aizraut tumsā pretī briesmām un nenovēršamajam. Vakaros es pasāku lasīt (pirmām kārtām, protams, par difteriju un skarlatīnu un vēlāk nezin kāpēc ar dīvainu interesi Fenimoru Kūperu) un pilnā mērā novērtēju ari lampu virs galda, palsās oglītes uz patvāra paliktņa, dziestošo tēju un miegu pēc pusotra miega badā pavadīta gada …
Tik laimīgs es biju septiņpadsmitā gada ziemā, pārcelts no nomaļā, puteņu aizvilktā iecirkņa uz apriņķa pilsētu.
Aizsteidza mēnesis, tam pakaļ otrs un trešais, septiņpadsmitais gads bija pagājis, un sāka ritēt astoņpadsmitā februāris. Es biju apradis ar jauno stāvokli un mazpamazām sāku aizmirst savu tālīno iecirkni. No atmiņas pagaisa zaļā lampa ar sīcošo petroleju, vientulība, kupenas… Nepateicīgais! Biju aizmirsis savu kaujas posteni, kur es viens pats bez kāda atbalsta cīnījos ar slimībām, pats saviem spēkiem kuldamies laukā no visdīvainākajām situācijām, gluži kā Fenimora Kūpera varonis.
Tiesa gan, retumis, kad likos gultā ar tīkamo domu, ka tūliņ aizmigšu, jau tumstošajā apziņā uzplaiksnīja visādas ainas. Zaļa uguntiņa, mirgojošs lukturis… ragavu čīkstoņa… aprauts vaids, tad tumsa, dobji puteņa auri laukos … Pēc tam tas viss aizkūleņoja sānis un izzuda …
«Interesanti, kurš tagad tur sēž manā vietā?… Kāds jau nu sēž … Kāds jauns ārsts, tāds pats kā es … Nu, ko lai dara,' es savu ļaiku esmu nosēdējis. Februāris, marts, aprīlis… nu, un, teiksim, maijs — un mana prakse būs cauri. Tātad maija beigās es šķiršos no savas lieliskās pilsēta? un atgriezīšos Maskavā. Un, ja nu revolūcija mani pacels uz sava spārna, iespējams, ka vajadzēs vēl pabraukāt… Bet, lai nu kā, savu iecirkni es vairs nemūžam neredzēšu… Nekad… Galvaspilsēta… Klīnika … Asfalts, ugunis …»
Tā es domāju.
«… Un tomēr ir labi, ka esmu pastrādājis lauku iecirknī… Esmu kļuvis par drosmīgu cilvēku… Es nebaidos… Ko tikai neesmu ārstējis?! Patiešām? Ko gan? … Psihiskās slimības nav gadījies ārstēt… Tomēr.,. laikam nē, pag, pag… Bet agronoms toreiz nodzērās līdz baltajām pelītēm… Un es viņu ārstēju, bet diezgan neveiksmīgi… Delīrijs… Vai tad tā nav psihiska slimība? Vajadzētu palasīties psihiatriju… Lai nu paliek. Gan kaut kad vēlāk Maskavā … Bet tagad pirmām kārtām bērnu slimības… un vēlreiz bērnu slimības… un it īpaši šī sasodītā bērnu receptūra… Tpī, velns… ; Ja bērnam desmit gadu, cik tad viņam var dot, teiksim, piramidona vienā reizē? 0,1 vai 0,15?… Esmu aizmirsis. Bet ja trīs gadi? … Tikai bērnu slimības… un nekā cita… Pietiek ārkārtēju nejaušību! Paliec sveiks, mans iecirkni!… Bet kāpēc šovakar man tik uzmācīgi lien galvā šis iecirknis? … Zaļā gaisma … Esmu taču ar to noslēdzis rēķinus uz visu mūžu … Un gana … Jāguļ..
»— Te ir vēstule. Kads, braukdams uz pilsētu, atvedis…
— Dodiet šurp.
Kopēja stāvēja manā priekšnamā. Mētelis ar noplukušu apkakli bija uzmests plecos virs baltā halāta ar zīmogu. Uz vienkāršās, zilās aploksnes kusa sniegs.
— Vai jūs šodien dežurējat uzņemšanā? — es žāvādamies pavaicāju.
— Jā.
— Neviena nav?
Nē, tukšs.
— Ija nu … žāvas plati pavēra manu muti, tāpēc vārdus izrunāju neskaidri) kā-ādu atvedīs… padodiet man ziņu šurp … Es nolikšos pagulēt…
— Labi. Vai nu varu ieti?
— Jā, jā. Ejiet.
Viņa aizgāja. Durvis nočīkstēja, un es tupelēs šļūcu uz guļamistabu, pa ceļam nevīžīgi un greizi ar pirkstiem plēsdams vaļā aploksni.
Tajā atradās iegarena, saburzīta blanka ar mana iecirkņa, manas slimnīcas zilo zīmogu… Neaizmirstamā blanka …
Es pasmīnēju.
«Interesanti gan… visu vakaru tiku domājis par iecirkni, un, redz, tas ieradies pats, lai sevi atgādinātu… Priekšnojauta …»
Zem zīmoga ar ķīmisko zīmuli bija uzrakstīta recepte. Latīņu vārdi, nesalasāmi, nosvītroti…
— Nekā nesaprotu… Juceklīga recepte… — es nomurmināju un ieurbos ar acīm vārdā morphini. — Kas īsti šajā receptē neparasts?… Ak jā… Cetrprocentīgs šķīdums! Kurš gan Izraksta četrprocentīgu morfija šķīdumu? … Kādai vajadzībai?!
Apgriezu lapiņu otrādi, un žāvas man pārgāja. Lapiņas otrā pusē kricelīga un plašā rokrakstā bija ar tinti rakstīts:
1918. gada 11. februārī.
Mīļais collega!
Piedodiet, ka rakstu uz šādas strēmeles. Papīra nav pie rokas. Esmu ļoti smagi un nelāgi saslimis. Nav neviena, kas man varētu palīdzēt, un es jau nemaz negribu meklēt neviena palīdzību, izņemot Jūsu.
Jau otro mēnesi kvernu Jūsu bijušajā iecirknī, zinu, ka Jūs esat pilsētā un samērā netālu no manis.
Mūsu draudzības un universitātes gadu vārdā lūdzu Jūs labi ātri atbraukt pie manis. Kaut uz vienu dienu. Kaut uz stundu. Un, ja Jūs teiksiet, ka man vairs nav cerību, es jums ticēšu… Bet varbūt ir iespējams glābties?… Jā, varbūt vēl ir iespējams glābties?… Man pavīdēs kāda cerība? Es Jūs lūdzu, neizpaudiet nevienam šīs vēstules saturu.
— Marja! Aizejiet tūlīt uz slimnieku uzņemšanu un pasauciet pie manis dežurējošo kopēju … kā viņu sauc? … Nu, esmu aizmirsis… Vārdu sakot, dežuranti, kura man tikko atnesa vēstuli. Žiglāk!
— Tūdalīt.
Pēc dažām minūtēm kopēja stāvēja manā priekšā, un sniegs kusa uz noplukušās kaķādas, kas bija izmantota apkaklei.
— Kas atveda vēstuli?
— Es tak nezinu. Viens tāds bārdains. Esot koopera- tors. Teicās braucis uz pilsētu.
— Hm … nu, ejiet. Nē, pagaidiet! Es tūlīt uzrakstīšu zīmīti galvenajam ārstam, aiznesiet, lūdzu, un atnesiet man atbildi.