Mana zīmīte galvenajam ārstam:
1918. gada 13. februāri.
Cienījamais Pāvel Ilarionovič! Tikko saņēmu vēstuli no sava studiju biedra daktera Poļakova. Viņš nīkst manā bijušajā Gorelovas iecirknī pilnīgi vientuļš. Un ir saslimis, cik noprotams, smagi. Uzskatu par savu pienākumu aizbraukt pie viņa. Ja atļausiet, rīt uz vienu dienu nodošu nodaļu dakterim Rodovičam un aizbraukšu pie Poļakova. Cilvēks palicis bez palīdzības.
Ar cieņu
s dr. B o m g a r d S.
Galvenā ārsta atbildes zīmīte:-
Cienījamais Vladimir MihailoviČ, brauciet.
P e t r o v s.
Vakaru es pavadīju pie vilcienu kustības saraksta. Nokļūt līdz Gorelovai varēja tā: rīt divos dienā izbraukt ar Maskavas pasta vilcienu, nobraukt trīsdesmit verstis pa dzelzceļu, izkāpt N. stacijā, bet no tās divdesmit divas verstis braukt ar kamanām līdz Gorelovas slimnīcai.
«Ja veiksies, Gorelovā būšu rītnakt,» es, gultā gulēdams, prātoju. «Ar ko gan viņš saslimis? Ar tīfu, ar plaušu karsoni? Ne ar vienu, ne otru … Tad viņš būtu rakstījis vienkārši: «Esmu saslimis ar plaušu karsoni.» Bet vēstule bija juceklīga, mazliet divējādi izprotama … «Smagi… un nelāgi saslimis …» Ar ko? Vai ar sifilisu? Jā, bez šaubām, ar sifilisu. Viņu pārņēmušas šausmas… viņš to slēpj … baidās… Bet ar kādiem zirgiem, interesanti zināt, es no stacijas braukšu uz Gorelovu? Tas būs nelāga joks, ja, krēslai metoties, iebraukšu stacijā un neatradīsies, ar ko "nokļūt galā … Nu nē. Gan jau kaut ko atradīšu. Stacijā pie kāda sameklēšu zirgus. Jānosūta telegramma, lai viņš izsūta pretī zirgus! Nav jēgas! Telegramma nonāks galā dienu pēc manas atbraukšanas… Uz Gorelovu taču tā pa gaisu neaizlidos. Gulēs stacijā, kamēr radīsies kāda iespēja nosūtīt. Es taču Gorelovu pazīstu. Tas tik ir aiz- kakts!»
Uz blankas rakstītā vēstule gulēja uz naktsgaldiņa lampas gaismas lokā, un līdzās atradās uzbudinājuma pilnā bezmiega līdzgaitnieks — pelnutrauks, kurā smēķu gali slējās kā sari. Es grozījos uz sagumzītā palaga, un sirdī cēlās īgnums. Vēstule sāka mani kaitināt.
Patiesi: ja nav nekā akūta, bet, teiksim, sifiliss, kāpēc tad viņš pats nebrauc šurp? Kāpēc man putenī jātrencas pie viņa? Vai es viņam vienā vakarā izārstēšu luesu, vai? Vai arī barības vada vēzi? Bet ko te runāt par vēzi! Viņš ir divus gadus jaunāks par mani. Viņam ir divdesmit pieci gadi… «Smagi…» Sarkoma? Vēstule ir muļķīga, histēriska. Tāda, no kuras saņēmējam var sākties migrēna … Un te jau tā ir. Deniņos savelkas dzīsliņa … Tātad, no rīta mostoties, sāpe no tās kāps augšup uz galvvidu, pārņems pusi galvas, un pievakarē būs jārij piramidons ar kofeīnu. Bet kā lai brauc kamanās, ja iedzerts piramidons? Būs no feldšera jāpaņem izbraucamais kažoks, savā mētelī rīt varu pārsalt… Kas viņam atgadījies … «Pavīdēs cerība …» — tā raksta romānos, nevis nopietnās dakteru vēstulēs!… Jāguļ, jāguļ… Vairs nedomāt par to. Rīt viss kļūs skaidrs … Rīt.
Es pagriezu slēdzi, un manu istabu acumirklī aprija tumsa. Jāguļ… Dzīsliņa smeldz … Tomēr man nav tiesību uz cilvēku dusmoties par muļķīgo vēstuli, vēl nezinot, kas īsti atgadījies. Cilvēks kaut kādā veidā cieš un tad nu raksta otram. Nu, kā nu māk, kā var… Un migrēnas un nemiera dēļ nav krietni viņu nopulgot kaut vai domās. Varbūt vēstule nemaz nav nepatiesa, nepavisam nav romantiska. Es viņu, Serjožu Poļakovu, neesmu redzējis divus gadus, taču atceros lieliski. Viņš vienmēr bijis ļoti nosvērts cilvēks … Jā. Tātad gadījusies kāda nelaime … Un man deniņos dzīsliņa vairs tik ļoti nesmeldz…
Laikam tuvojas miegs. Kāds īsti ir miega mehānisms? … Esmu lasījis fizioloģijā… tomēr jautājums ir neskaidrs … Es nesaprotu, kas īsti ir miegs… kā aizmieg smadzeņu šūnas. Es to nesaprotu, slepeni atzīstos. Un nezin kāpēc man ir tāda pārliecība, ka arī pats fizioloģijas grāmatas autors nav pavisam cieši pārliecināts… Viena teorija tikpat laba kā citas… Lūk, pār cinkotu galdu pārliecies Serjožka Poļakovs zaļā frencī ar zeltītām pogām, bet uz galda guļ līķis …
Hm, jā … nu, tas jau sapnis …
— Po-ļa-ko-vu? Nevar būt! Vai Poļakovu?!
— Uzvārda gan nezinu.
— Tad nu tā … Tūliņ, tūliņ eju. Bet jūs skrieniet pie galvenā ārsta, modiniet viņu tūdaļ augšā. Sakiet, ka es viņu nekavējoties izsaucu uz slimnieku uzņemšanas telpu.
Kopēja aizsteidzās — un baltais plankums izzuda m> acīm.
Pēc dažiem mirkļiem uz lieveņa negants vējputenis, sauss un dzelstīgs, iecirtās man vaigos, piepūta mēteļa stērbeles, sastindzināja izbiedēto ķermeni.
Uzņemšanas telpas logos dega balta, nemierīga gaisma. Uz lieveņa es sniega mākonī saskrējos ar vecāko ārstu,, kurš steidzās turpat, kurp es.
— Jūsējais? Poļakovs? — ķirurgs ieklepodamies vaicāja.
— Neko nesaprotu. Laikam jau viņš, — es atbildēju, un mēs steigšus iegājām telpā.
No soliņa mums pretī piecēlās satuntuļojusies sieviete. Gar tumšbrūnā lakata malu manī raudzījās saraudātas, pazīstamas acis. Es pazinu Gorelovas vecmāti Marju Vlasjevnu, savu uzticamo palīdzi dzemdību gadījumos Gorelovas slimnīcā.
— Poļakovs? — es noprasīju.
— Jā, — Marja Vlasjevna atbildēja, — kādas šausmas, dakter, braucu un drebēju visu ceļu, ka tikai dzīvu novestu galā …
— Kad tad?
— Šorīt mazā gaismiņa, — Marja Vlasjevna murmināja, — atskrien sargs un saka… «daktera dzīvoklī šāva …».
Zem lampas, no kuras plūda nejauka, satraucoša gaisma, gulēja dakteris Poļakovs, un jau no paša pirmā acu uzmetiena viņa stingajām, itin kā pārakmeņotajām velteņu pēdu apakšām man sirds ierasti sažņaudzās.
Viņam noņēma cepuri •— un parādījās mikli, salipuši mati. Manas rokas, kopējas rokas, arī Marjas Vlasjevnas rokas sāka zibēt ap Poļakovu, un zem mēteļa kļuva redzama balta marle ar izplūdušiem, dzeltensarkaniem plankumiem. Viņa krūtis cilājās vāji. Es pataustīju pulsu un nodrebēju: pulss zem pirkstiem zuda — stiepās un trūka līdzīgi pavedienam ar biežiem un nestipriem mezgliņiem. Ķirurga roka jau sniedzās uz pleca pusi, saknieba pirkstos bālo pleca miesu, lai iešļircinātu kamparu. Tad ievainotais ar pūlēm pavēra muti, turklāt uz tās parādījās sārta asiņu josliņa, tik tikko pakustināja zilās lūpas un vienaldzīgā, vārā balsī noteica:
— Lai nu paliek kampars. Pie velna!.
— Nerunājiet, — ķirurgs viņam atbildēja un ievadīja dzelteno eļļu zem ādas.
— Jādomā, ka skarta sirds somiņa, — Marja Vlasjevna pačukstēja, stingri ieķērās galda malā un cieši ielūkojās ievainotā nolaistajos, aprises zaudējušajos plakstos (viņa acis bija aizvērtas). Iedobumos ap nāsīm arvien spilgtāk iezīmējās pelēki violetas ēnas, līdzīgas saulrieta ēnām, un tās aprasoja ar sīkām, dzīvsudraba pilieniņiem līdzīgām sviedru lāsītēm.
— Vai revolveris? — ķirurgs, vaigam noraustoties, ieprasījās.
— Brauniņš, — Marja Vlasjevna nomurmināja.
— E-ek, — ķirurgs spēji, it kā nikni un ar dusmām noteica un piepeši, atmetis ar roku, atgāja malā.
Es neizpratnē bailīgi pagriezos pret viņu. Aiz pleca pazibēja vēl kādas acis. Bija pienācis vēl viens ārsts.
Poļakovs piepeši greizi sašķobīja muti kā aizmidzis cilvēks, kad tas lūko aizdzīt uzmācīgu mušu, un tad viņa apakšžoklis sāka kustēties, it kā viņu smacētu kāds kamols un viņš pūlētos to norīt. Ak vai, tam, kurš redzējis nejaukos revolvera vai šautenes šāviena ievainojumus, šī kustība ir labi pazīstama! Marja Vlasjevna sāpīgi saviebās un nopūtās.
— Dakteri Bomgardu… — Poļakovs tikko dzirdami sacīja.
— Esmu te, — es nočukstēju, un mana balss maigi noskanēja pie pašām viņa lūpām.
— Klade jums … — Poļakovs izdvesa piesmakušā un vēl vārgākā balsī.
Tad viņš atvēra acis un pacēla tās pret skumīgajiem, krēslā gaistošajiem uzņemšanas istabas griestiem. Tumšie redzokļi lēnām pielija ar gaismu, kas likās plūstam no iekšienes, acu baltums kļuva šķietami caurspīdīgs, iezilgans. Acis apstājās augstumos, tad kļuva blāvas un zaudēja īslaicīgo skaistumu.
Dakteris Poļakovs bija miris/
Nakts. Drīz ausīs rīts. Lampa deg ļoti spoži, jo pilsē- • tiņa guļ un elektriskās strāvas ir daudz. Visur valda klusums, un Poļakova.līķis atrodas kapličā. Nakts.
No lasīšanas iekaisušo acu priekšā uz galda guļ atvērta aploksne un lapiņa. Tajā rakstīts:
Mīļo biedri!
Es Jūs negaidīšu. Vairs nevēlos ārstēties. Tas ir bezcerīgi. Ari mocīties es vairs ilgāk negribu. Esmu pietiekami izmēģinājis. Es brīdinu citus: sargieties no baltajiem kristāliem, kas šķīdināmi ūdeni attiecībā viens pret divdesmit pieci. Es tiem pārlieku uzticējos, un tie mani pazudināja. Savu dienasgrāmatu dāvinu Jums. Vienmēr esmu Jūs uzskatījis par zinātkāru cilvēku un cilvēcisku dokumentu cienītāju. Ja interesē, izlasiet manas slimības vēsturi.
Palieciet sveiks, Jūsu S. P o ļ a k o v s.
Piezīme ar prāviem burtiem: