Ārsts Sergejs Poļakovs.
1918. gada 13v februārī.
Līdzās pašnāvnieka vēstulei gulēja parasta klade melnas vaskadrānas vākos. Līdz vidum lapas izplēstas. Atlikušajā klades daļā bija īsas piezīmes, sākumā rakstītas ar zīmuli vai tinti sīkā, skaidrā rokrakstā, bet klades beigās ar ķīmisko zīmuli vai resnu sarkanu zīmuli nevērīgā, lēkājošā rokrakstā un ar daudziem saīsinātiem vārdiem.
… un esmu ļoti priecīgs. Lai paldies dievam: jo nomaļāka vieta, jo labāk. Nespēju redzēt cilvēkus, bet te es neviena neredzēšu, vienīgi slimos un zemniekus. Bet tie jau nekādi neaizskars manu rētu? Un pārējie arī ir satu- pināti pa zemstu iecirkņiem tikpat sliktās vietās kā es. Visu manu izlaidumu, kas nebija pakļauts iesaukšanai karā (1916. gada izlaiduma 2. kategorijas zemessardzes karavīri), izvietoja pa zemstēm. Bet tas jau nevienu neinteresē. No draugiem esmu uzzinājis vienīgi par Ivanovu un Bomgardu. Ivanovs izraudzījies Arhangeļskas guberņu (gaumes lieta), bet Bomgards, kā stāstīja feldšeriene, nīkst manējam līdzīgā nomaļā iecirknī Gorelovā, triju apriņķu attālumā no manis. Gribēju viņam aizrakstīt, taču pārdomāju. Nevēlos cilvēkus ne redzēt, ne dzirdēt.
21. janvari.
Putenis. Nekas nenotiek.
25. janvārī.
Cik skaidrs saulriets! Migrenīns — antipyrinum cojfei- num un ac. citric. savienojums.
Pulveros pa 1,0… Vai tad drīkst pa 1,0?… Drīkst.
3. februāri.
Šodien saņēmu pagājušās nedēļas avīzes. Lasīt nelasīju, tomēr uznāca kārdinājums ielūkoties teātru nodaļā. «Aīda» gājusi pagājušajā nedēļā. Tātad viņa iznāca uz paaugstinājuma un dziedāja: «Mans mīļais draugs, pie manis nāc …»
Viņai ir neparasta balss, un cik dīvaini, ka ar skaidru, plašu balsi apveltīta tumša dvēsele …
(Te ir pārtraukums, izplēstas divas vai trīs lappuses.)
… zināms, necienīgi, dakteri Poļakov. Un arī ģimnāzistu garā — ir muļķīgi ar rupjām lamām uzbrukt sievietei par to, ka viņa aizgājusi! Negribēja dzīvot un aizgāja. Un cauri. Cik viss būtībā ir vienkārši! Operdziedone sagāja kopā ar jaunu ārstu, gadu nodzīvoja un aizgāja.
Vai nogalināt viņu? Nogalināt? Ak, cik viss muļķīgs un tukšs. Cik bezcerīgs!
Negribu domāt. Negribu …
11. februārī.
Putina vienā putināšanā … Mani ieputina! Augiem vakariem esmu viens pats, gluži viens. Iededzu lampu un sēžu. Pa dienu jau es vēl redzu cilvēkus. Taču strādāju automātiski. Ar darbu esmu apradis. Tas nav tik briesmīgs, kā agrāk domāju. Tik tiešām, man daudz palīdzējis kara hospitālis. Šurp es tomēr neatbraucu kā galīgs nepraša.
Šodien pirmo reizi izdarīju pagrieziena operāciju.
Un tā nu te sniegos esam aprakti trīs cilvēki: es, vecmāte Anna Kirillovna un feldšeris. Feldšeris ir precējies. Viņi (feldš. personāls) dzīvo sētas mājā. Bet es viens pats.
15. februārī.
Pagājušajā naktī atgadījās kaut kas interesants. Taisījos likties gulēt, kad man piepeši sākās sāpes kuņģa apvidū. Un kādas! Uz pieres izspiedās auksti sviedri. Mūsu medicīna tomēr ir apšaubāma zinātne, man jāpiezīmē. No kā gan cilvēkam, kam nav itin nekādas kuņģa vai zarnu trakta kaites (piem., apendic.), kam lieliski darbojas ^aknas un nieres, kam zarnas funkcionē pilnīgi normāli, var naktī uznākt tādas sāpes, ka viņam jāsāk valstīties pa guļvietu?
Vaidēdams aizvilkos līdz virtuvei, kur pa nakti guļ virēja ar savu vīru Vlasu. Aizsūtīju Vlasu pie Annas Ki- rillovnas. Viņa naktī atnāca pie manis un bija spiesta man iešļircināt morfiju. Viņa saka, es esot bijis gluži zaļš. No kā gan?
Mūsu feldšeris man nepatīk. Pārlieku noslēgts, bet Anna Kirillovna ir ļoti jauka un saprātīga. Taisni jābrīnās, kā sieviete, kas vēl nav veca, spēj pilnīgā vientulībā dzīvot šajā sniega kapā. Viņas vīrs ir vācu gūstā.
Nevaru neizteikt cildinājumu tam, kurš pirmais no magoņu galviņām ieguvis morfiju. Tas ir īsts cilvēces labdaris. Sāpes mitējās septiņas minūtes pēc iešļircinājuma. Interesanti: sāpes vēlās vienlaidu vilnī, bez kādām pauzēm, tā ka man sāka galīgi trūkt elpas, it kā vēderā būtu iedurts un tiktu grozīts nokaitēts lauznis. Minūtes četras pēc iešļircinājuma es sāku manīt sāpes uznākam viļņveidīgi.
Būtu ļoti labi, ja ārstam butu iespējams pašam pie sevis pārbaudīt daudzas zāles. Tad viņam būtu pavisam citāda izpratne par šo zāļu iedarbību. Pēc iešļircinājuma es pirmoreiz pēdējo mēnešu laikā gulēju ciešā un spirdzinošā miegā — nedomādams par sievieti, kas mani pievīlusi.
• 16. februārī.
Šodien Anna Kirillovna pieņemšanas laikā apvaicājās, kā es jūtos, un teicās pirmoreiz pa visu laiku redzam, ka es neesot drūms.
— Vai tad es esmu drūms?
— Ļoti, — viņa ar pārliecību atbildēja un piebilda, ka brīnoties, kāpēc es vienmēr klusējot.
— Tāds cilvēks nu es reiz esmu.
Taču tie ir meli. Līdz savai ģimenes drāmai es biju ļoti dzīvespriecīgs cilvēks.
Krēsla iestājas agri. Esmu dzīvoklī viens pats. Vakarā kaut kur aiz krūšu kaula uznāca sāpes, tomēr ne stipras, tās likās kā vakarējo sāpju ēna.; Baidīdamies no vakardienas lēkmes atkārtošanās, es pats sev iešļircināju gūžā vienu centigramu.
Sāpes pārgāja gandrīz acumirklī. Labi, ka Anna Kiril- lovna bija atstājusi pudelīti.
18-ajā.
Četri iešļircinājumi nav bīstami.
25. februāri.
Ir nu gan ērmota tā Anna Kirillovna! It kā es nebūtts ārsts, IV2 šļirces morph. Jā.
1. martā.
Dakteri Poļakov, esiet piesardzīgs!
Blēņas.'
Krēsla.
Bet jau pagājusi puse mēneša, kopš es domās ne reiz& neesmu atgriezies pie sievietes, kura mani pievīla. Motīvs no viņas dziedātās Amnerisas partijas ir no manis atkāpies. Es ar to ļoti lepojos. Es esmu vīrietis.
Anna K. slepenībā ir kļuvusi par manu sievu. Nekā citādi jau nevarēja notikt. Esam ieslēgti neapdzīvotā salā.
Sniegs kļuvis citādāks, it kā pelēkāks. Barga sala vairs nav, taču puteņi laiku pa laikam vēl uznāk…
Pirmais" mirklis: šķiet, kaut kas pieskaras kaklam. Šis pieskāriens kļūst silts un vēršas plašumā. Nākamajā mirklī salts vilnis pēkšņi aizplūst gar pakrūti, bet pēc tam domas kļūst neparasti skaidras un sākas darbaspēju izvirdums. Izbeidzas itin visas nepatīkamās sajūtas. Tā ir cilvēka garīgā spēka izpausmes augstākā pakāpe. Un, ja mani nebūtu samaitājusi medicīniskā izglītība, es apgalvotu, ka normāli strādāt cilvēks spēj tikai pēc morfija iešļircinājuma. Patiesi, cilvēks gan neder ne velnam, ja niecīgākā neiralģija to spēj pilnīgi izsist no sliedēm!
Anna K. baidās. Nomierināju viņu, teikdams, ka es kopš bērnības izceļos ar milzīgu gribasspēku.
2. marta.
Klīst baumas par kaut ko grandiozu. It kā esot gāzts Nikolajs II.