10. martā.
Tur notiek revolūcija. Diena kļuvusi garāka un krēsla it kā mazliet zilganāka.
Tādus sapņus es rīta pusē vēl nekad neesmu redzējis. 'Tie ir dubultsapņi.
Turklāt galvenais no tiem, varētu teikt, ir no stikla. Tas ir caurspīdīgs.
Tad nu tā — es redzu neganti spožu rampu, no tās "plūstin plūst daudzkrāsainu uguņu lente. Amnerisa, zaļu spalvu vēdekli rokā šūpodama, dzied. Orķestris, kas šķiet galīgi neesam no šīspasaules, ir neparasti pilnskanīgs. Bet es to nespēju izteikt vārdos. īsāk sakot, normālā •sapnī mūzikai nav skaņas… (Normālā? Tas vēl ir jautājums, kāds sapnis ir normālāks! Protams, es jokoju…) :nav skaņas, bet manā sapnī tā ir dzirdama debešķīgi skaista. Un, galvenais, es pēc paša gribas varu šo mūziku padarīt skaļāku vai klusāku. Nāk prātā, ka «Karā un .mierā» ir aprakstīts, kā Petja Rostovs pusmiegā pārdzīvo tādu pašu stāvokli. Ļevs Tolstojs ir lielisks rakstnieks!
Un nu par caurspīdību: lūk, cauri Aīdas zaigojošajām krāsām gluži reāli rādās mana pa kabineta durvīm saredzamā rakstāmgalda mala, lampa, spīdošā grīda, un skaidri dzirdami soļi, kas, cauri Lielā teātra orķestra skaņu vilnim lauzdamies, patīkami klaudz kā dobjas kastaņetes.
Tātad pulkstenis ir astoņi, tā ir Anna K-, kas nāk šurp mani modināt un pastāstīt, kas notiek pieņemamā istabā.
Viņa nenojauš, ka mani nevajag modināt, ka es visu dzirdu un varu ar viņu sarunāties.
Un vakar es šādu mēģinājumu izdarīju.
Anna. Sergej Vasiļjevič …
E s. Es dzirdu … (Klusām saku mūzikai — «skaļāk!».)
Mūzika — varens akords.
Re diēzs …
Anna. Piereģistrēti divdesmit cilvēki.
Amnerisa (dzied).
To tomēr nav iespējams izteikt uz papīra.
Vai šādi sapņi ir kaitīgi? Ai nē! Pēc tiem es pieceļos stiprs un možs. Un labi strādāju. Mart pat ir radusies interese, bet līdz šim tās nebija. Un nav jau brīnums: visas manas domas vijās vienīgi ap manu bijušo sievu.
Bet tagad esmu mierīgs.
Esmu mierīgs.
19. martā.
Naktī man izcēlās ķilda ar Annu K-
— Es vairs negatavošu šķīdumu.
Sāku viņu pierunāt:
— Muļķības, Annusja. Vai es kāds mazais bērns, vai?
— Negatavošu. Jūs aiziesiet postā.
— Nu, kā gribat. Saprotiet, man ir sāpes krūtīs!
— Ārstējieties.
— Kur?
— Brauciet atvaļinājumā. Ar morfiju neārstējas. — Tad viņa padomāja un piebilda: — Nevaru sev piedot, ka toreiz pagatavoju jums otru pudelīti.
— Vai tad es kāds morfinists, vai?
— Jā, jūs kļūstat par morfinistu.
— Tātad jūs neiesiet?
— Nē.
Tad es pirmoreiz sevī atklāju netīkamas spējas dusmoties un, galvenais, kliegt uz cilvēkiem, kad man nav taisnība.
Tas tomēr nenotika uzreiz. Aizgāju uz guļamistabu. Palūkojos. Pudelītes dibenā vēl mazliet palicis. Ievilku; šļircē — tur bija ceturtdaļa šļirces. Aizmetu šļirci pa roku. galam, gandrīz sasitu to un pats sāku drebēt. Rūpīgi? pacēlu un apskatīju — neviena plīsumiņa. Nosēdēju guļamistabā minūtes divdesmit. Iznāku laukā — Annas nav.
Aizgājusi.
Iedomājieties — es neizturēju, devos pie viņas. Pieklauvēju pie apgaismotā loga sētas mājā. Viņa, lakatā ietinusies, iznāca uz lieveņa. Nakts bija klusa, klusa. Sniegs čaugans. Kaut kur tālu debesīs jaušams pavasaris.
— Anna Kirillovna, esiet tik laba, iedodiet atslēgas!:
Viņa nočukstēja:
— Nedošu.
— Biedrene, esiet tik laba, dodiet man aptiekas atslēgas! Es jums to saku kā ārsts.
Pustumsā redzēju, kā viņas seja pārvērtās, kļuva gauži' bāla, bet acis ieduba, noslēpās dziļāk un satumsa. Un viņa atbildēja balsī, no kuras man sirdī ietrīsējās žēlums.
Taču mani tūliņ atkal pārņēma dusmas.
Viņa:
— Kāpēc, kāpēc jūs tā runājat? Ak, Sergej Vasiļjevič, man taču jūsu žēl.
Tad Anna izvilka rokas no lakata apakšas, un es ieraudzīju, ka atslēgas ir viņai rokās. Tātad viņa, iznākdama pie manis, bija tās paķērusi līdzi.
Es (rupji):
— Dodiet šurp atslēgas!
Un izrāvu tās viņai no rokām.