Sirdī man plosījās negants niknums un pirmām kārtām tāpēc, ka man nav itin nekādas jēgas, kā gatavojams mor- fija šķīdums zemādas iešļircinājumiem. Esmu ārsts, nevis feldšeriene!
Gāju un drebinājos.
Te dzirdu: man aiz muguras kā uzticīgs suns nāk viņa. Tūliņ manī uzbangoja maigums, taču es to apspiedu. Pagriezos atpakaļ un, zobus atiezis, sacīju:
— Pagatavosiet vai ne?
Un viņa atmeta ar roKu, kā liktenim pakļaudamās: «Sak, ir jau vienalga,» — un klusi atbildēja:
— Dodiet šurp, pagatavošu …
… Pēc stundas biju normālā stāvoklī. Es, protams, lūdzu viņai piedošanu par bezjēdzīgo rupjību. Pats nezinu, kā man tā gadījās. Senāk es biju pieklājīgs cilvēks.
Viņa manu atvainošanos uzņēma dīvaini. Noslīga ceļos, pieplaka man pie rokām un sacīja:
— Es uz jums nedusmojos. Nē. Nu es jau zinu, ka jūs esat pagalam. Nu zinu. Un nolādu sevi par to, ka toreiz izdarīju jums iešļircinājumu.
Es viņu nomierināju, kā nu varēju, apgalvodams, ka viņa ne pie kā nav vainīga, ka es pats atbildu par savu rīcību. Nosolījos viņai, ka ar rītdienu sākšu nopietni atradināties, samazinādams devu.
— Cik jūs tagad iešļircinājāt? <.. .>
— Nu, neuztraucieties taču!
… Būtībā man viņas satraukums ir saprotams. Patiesi, morphium hidrochloricum ir briesmīgs līdzeklis, ieradums
rodas ļoti ātri. Bet neliels ieradums jau vēl nav morfi- nisms …
… Taisnību sakot, šī sieviete man ir vienīgais patiesi uzticīgais cilvēks. Un īstenībā viņai arī vajadzētu būt manai sievai. To otru esmu aizmirsis. Aizmirsis. Un tomēr lai par to paldies morfijam …
1917. gada 8. aprīli.
Tās ir mocības.
9. aprīlī.
Pavasaris ir drausmīgs.
Velns pudelē. Kokaīns ir velns pudelē.
Tas iedarbojas tā.
Iešļircinot <…) gandrīz vai acumirklī iestājas mierpilns stāvoklis, kas tūliņ pārvēršas jūsmīgumā un svētlaimē. Arī tas turpinās tikai vienu divas minūtes. Un tad viss izgaist bez pēdām, kā nebijis. Uznāk sāpes, šausmas,, tumsa. Pavasaris dun, melni putni laidelējas pa kailiem zariem, un tālumā kā aplauzītas, melnas spuras pret debesīm slejas mežs, un aiz tā, vai ceturtdaļu debesu pārņēmis, liesmo pirmais pavasara saulriets.
Es ar soļiem pa diagonāli no durvīm uz logu un no loga uz durvīm mēroju sava daktera dzīvokļa vientuļo, tukšo lielistabu. Cik šādu gājienu es varu veikt? Piecpadsmit vai sešpadsmit — ne vairāk. Un tad man jāpagriežas un: jāiet uz guļamistabu. Uz marles līdzās pudelītei guļ šļirce. Paņemu to un, sadurstīto gurnu nevērīgi notriepis ar jodu,, ieduru adatu tajā. Nejūtu nekādu sāpju. Ak, gluži pretēji: es jau iepriekš izbaudu eiforiju, kas tūliņ sekos. Un, lūk,, tā jau klāt. To uzzinu no tā, ka ermoņiku skaņas, ko izvilina uz lievenīša sēdošais, pavasara iejūsminātais sargs. Vlass, — saraustītās, sēcošās ermoņiku skaņas, kas pus- apslāpētas ieplūst pie manis caur logu, pārvēršas eņģeļu balsīs un rupjie basi piepūstajās ermoņiku plēšās dūc kā debesu koris. Bet paiet mirklis, un kokaīns asinīs pēc kāda noslēpumaina likuma, kas nav aprakstīts nevienā farmakoloģijas grāmatā, pārvēršas par kaut ko citu. Es zinu: tas ir paša sātana sajaukums ar manām asinīm. Un Vlass uz lieveņa vairs netīk, un es viņu neieredzu, bet saulriets, nemierīgi dunēdams, izdedzina manas iekšas. Un tā pa visu vakaru vairākas reizes pēc kārtas, līdz sāku saprast,
3ca esmu saindējies. Sirds sāk sisties tā, ka es to jūtu rokās, deniņos… bet tad tā gāžas iekšā bezdibenī, un gadās mirkļi, kad domāju par to, ka dakteris Poļakovs vairs dzīvē neatgriezīsies …
13. apriti.
Es, nelaimīgais dakteris Poļakovs, kas šī gada februārī saslima ar morfinismu, brīdinu visus, kam gadīsies tāds ; pats liktenis kā man, lai nemēģina aizstāt morfiju ar kokaīnu. Kokaīns ir visnejaukākā un visviltīgākā inde. Va- ikar Anna mani ar kamparu tikko dabūja pie dzīvības, bet šodien esmu pa pusei līķis …
1917. gada 6. maijā.
Labu laiku neesmu skāries klāt savai dienasgrāmatai. Bet žēl gan. Tā īstenībā nav dienasgrāmata, bet slimības vēsture, un man acīmredzot ir profesionāla tieksme pēc mana vienīgā drauga pasaulē (ja neņem vērā manu bēdu sagrauzto un bieži raudošo draudzeni Annu).
Un tā nu, ja reiz ziņas no slimības vēstures, tad te tās 4r: iešļircinu sev morfiju divas reizes diennaktī <.. .>.
Mani iepriekšējie pieraksti ir mazliet histēriski. Nekā īpaši briesmīga nav. Manas darbaspējas tas viss neietekmē ne mazākajā mērā. Gluži otrādi, es visu dienu turos pie dzīvības ar iepriekšējā naktī izdarīto iešļircinājumu. Lieliski tieku galā ar operācijām, esmu nevainojami uzmanīgs pret receptūru un varu dot savu ārsta godavārdu, ka mans morfinisms nav nodarījis nekā slikta maniem pacientiem. Ceru, ka arī nenodarīs. Taču mani moka kas cits. Man visu laiku šķiet — kāds var uzzināt par manu netikumu. Un pieņemšanas laikā man ir grūti, jūtot mugurā mana asistenta — feldšera smago, pētošo skatienu.
Blēņas! Viņš nekā nenojauš. Mani nekas nenodos. Acu zīlītes mani var nodot tikai vakarā, bet vakaros es ar viņu nekad nesastopos.
Milzīgo morfija zudumu mūsu aptiekā es papildināju, aizbraucis uz apriņķi. Taču arī tur man vajadzēja pārdzīvot nepatīkamus brīžus. Noliktavas pārzinis paņēma manu pieprasījumu, kurā es ar gudru ziņu biju ierakstījis •arī visādus citādus niekus, tādus kā kofeīns, kura mums - ir, cik uziet, un sacīja: — Četrdesmit gramu morfija?
Un es jūtu, ka slēpju acis kā skolas puika. Jūtu, ka piesarkstu …
Viņš saka:
— Tāda daudzuma mums nav. Iedošu gramus desmit.
Un viņam patiesi nav, bet man liekas, ka viņš uzminējis manu noslēpumu, ka viņš ar acīm mani tausta un urbj, un es uztraucos un mokos.
Nē, acu zīlītes, vienīgi acu zīlītes ir bīstamas, un tāpēc cieši jo cieši jāapņemas vakaros ar cilvēkiem nesastapties. Šādam nolūkam ērtāku vietu par manu iecirkni patiesi būtu grūti atrast: nu jau ilgāk par pusgadu es neredzu neviena cita kā tikai savus slimniekus. Bet tiem gar mani nav nekādas daļas.
18. maijā.
Tveicīga nakts. Tuvojas negaiss. Melnais bungulis tālumā aiz meža aug augumā un pieblīst. Are, noplaiksnīja arī zibens, tā blāvi un satraucoši. Nāk negaiss.
Man priekšā ir grāmata, un tajā par atturēšanos no morfija sacīts:
«… liels nemiers, satraukti grūtsirdīgs noskaņojums, ātra uzbudināmība, atmiņas atslābums, dažkārt halucinācijas un neliela apziņas aptumšošanās…»
Halucinācijas man nav gadījušās, bet par visu pārējo varu teikt: ak, cik neizteiksmīgi, bezkrāsaini vārdi, kas nekā neizsaka!
«Grūtsirdīgs noskaņojums»! …
Nē, es, kas esmu saslimis ar šo drausmīgo slimību, brīdinu ārstus, lai tie ir žēlsirdīgāki pret saviem pacientiem. Nevis «grūtsirdīgu noskaņojumu», bet gausu miršanu pārdzīvo morfinists, tiklīdz tas kādu stundu vai divas būs palicis bez morfija. Gaisam nav sāta, to nav iespējams ievilkt plaušās .. . ķermenī nav nevienas šūniņas, kas netvīktu … Pēc kā? To nav iespējams ne pateikt, ne izskaidrot. Vārdu sakot, cilvēka nav. Viņš ir izslēgts. Kustas, alkst un cieš līķis. Viņš nevēlas neko citu, nedomā ne par ko citu kā vien par morfiju. Morfiju!
Nāve aiz slāpēm — tā ir debešķīga, svētlaimīga nāve, salīdzinot ar alkām pēc morfija. Tā laikam dzīvs apraktais kapā tver pēdējos niecīgos elpas vilcienus, ar nagiem plosīdams ādu uz krūtīm. Tā ķeceris uz sārta vaid un lokās, kad pirmās liesmu mēles sāk laizīt viņa kājas…
Nāve — smacējoša, gausa nāve… ;
Lūk, kas slēpjas aiz šiem profesora vārdiem «grūtsirdīgs noskaņojums».
Vairs ilgāk nespēju. Un tad ņēmu un tūliņ sev iešļir- cināju. Elpas vilciens. Vēl viens elpas vilciens.
Vieglāk. Un nu … nu … tāds kā piparmētru vēsumiņš pakrūtē… <…) Ar to man pietiks līdz pusnaktij…