Ar šo muļķīgo cīņu pret morfiju es sevi tikai moku un novājinu.
(Tālāk kladē kādas divdesmit lappuses izgrieztas.)
… brī.
… tkal vemšana pīkst. 4 un 30 minūtēs.
Kad man kļūs vieglāk, pierakstīšu savus šausmīgos iespaidus.
1917. g. 14. novembri.
Tā nu pēc bēgšanas no Maskavas, no daktera … (uzvārds rūpīgi nosvītrots) dziednīcas atkal esmu mājās. Lietus strūklu blīvais plīvurs slēpj, no manis pasauli. Un lai jau slēpj to no manis. Pasaule man nav vajadzīga, tāpat kā es pasaulē nevienam neesmu vajadzīgs, šaušanu un apvērsumu pārdzīvoju, vēl būdams dziednīcā. Bet doma, ka ārstēšanās jāatmet, manī slepus nobrieda jau pirms ielu cīņām Maskavā. Paldies morfijam par to, ka tas padarījis mani drosmīgu. Nekāda šaušana mani nebaida. Un kas gan vispār spēj nobiedēt cilvēku, kurš domā tikai par vienu — par brīnumainajiem, dievišķīgajiem kristāliem. Kad feldšere, ko lielgabalu dārdoņa bija galīgi nomocījusi…
(Te izrauta lappuse.)
… plēsu šo lappusi, lai neviens nevarētu izlasīt apkaunojošo aprakstu par to, kā diplomēts cilvēks, bailīgi slapstīdamies, bēdzis un zadzis pats savu uzvalku.
Ko nu par uzvalku!
Aizbēgu ar slimnīcas kreklu mugurā. Par to nebija vaļas domāt. Nākamajā dienā, izdarījis iešļircinājumu, kļuvu možāks un atgriezos pie daktera N. Viņš mani sagaidīja žēlsirdīgi, tomēr žēlsirdībai cauri bija jaušams nicinājums.
Un tas nu bija lieki. Viņš taču ir psihiatrs, viņam jāsaprot, ka es ne vienmēr valdu pār sevi. Esmu slims. Kāpēc tad es būtu nicināms? Atdevu slimnīcas kreklu.
Dakteris teica:
— Paldies, — un piebilda: — Ko jūs tagad domājat iesākt?
Es moži sacīju (biju tobrīd eiforiskā stāvoklī):
— Esmu nolēmis atgriezties savā nomaļajā kaktā, jo arī mans atvaļinājums ir galā. Esmu jums ļoti pateicīgs par palīdzību, jūtos tagad daudz labāk. Turpināšu ārstēties mājās.
Viņš atbildēja tā:
— Jūs nepavisam nejūtaties labāk. Man patiesi nāk smiekli, ka jūs to sakāt man. Pietiek taču uzmest vienu pašu skatienu jūsu acu zīlītēm. Nu, kam jūs to gribat iestāstīt? …
— Es, profesor, nevaru uzreiz atradināties … it īpaši tagad, kad risinās visi šie notikumi… šaušana mani galīgi sabeigusi…
— Tā ir beigusies. Lūk, nodibinājusies jauna vara. Liecieties atkal slimnīcā!
Es tūliņ visu atcerējos… aukstos gaiteņus… kailās, ar eļļas krāsu krāsotas sienas … un es velkos kā suns ar pārsistu kāju… kaut ko gaidu… Ko tad? Karstu vannu?… 0,05 morfija iešļircinājumu. Devu, no kuras, tiesa gan, nevar nomirt… bet tikai… un visa grūtsirdība paliek, spiež kā smaga nasta, kā jau līdz šim spiedusi … Vientulīgās naķtīs, kreklu, ko es uz savas miesas saplēsu, lūgdamies, lai mani laiž laukā …
Nē. Nē. Ja esat izgudrojuši morfiju, izdabūjuši to laukā no dievišķā auga sakaltušām, kraukšķošām galviņām, tad nu atrodiet arī līdzekli, kā ārstēt bez mokām! Es spītīgi papurināju galvu. Tad viņš paslējās augšup — un es bailēs metos uz durvīm. Man likās — viņš grib man aiz muguras noslēgt durvis un ar varu paturēt mani dziednīcā…
Profesors piesarka kā uguns.
— Es neesmu cietuma uzraugs, — viņš noskaities teica, — un man te nav Butirki. Sēdiet mierīgi! Pirms divām nedēļām jūs lielījāties, ka esot pilnīgi normāls. Bet īstenībā…'— viņš izteiksmīgi atdarināja manu izbaiļu žestu, — es jūs neturu, cienītais.
— Profesor, atdodiet manu apņemšanās rakstu. Es jūs ļoti lūdzu, — un pat mana balss žēli iedrebējās.
— Lūdzu.
Viņš noskrapstināja galda atvilktnes atslēgu un atdeva manu zīmi (par to, ka apņemos iziet visu divu mēnešu ārstēšanās kursu un ka mani var dziednīcā aizturēt utt., vārdu sakot, parastā parauga).
Ar drebošu roku paņēmu šo zīmi un noglabāju, nošļupstēdams:
— Pateicos jums.
Tad piecēlos, lai dotos prom. Un sāku iet.
— Dakteri Poļakov! — noskanēja man pakaļ. Es, turēdamies pie durvju roktura, pagriezos atpakaļ. — Paklausieties, — viņš ierunājās, — apdomājiet! Saprotiet taču, ka jūs tik un tā nonāksiet psihiatriskajā slimnīcā, nu, mazliet vēlāk… Un turklāt daudz sliktākā stāvoklī. Es ar jums tomēr rēķinājos kā ar ārstu. Bet tad jūs ieradīsieties jau pilnīga garīgā sabrukuma stāvoklī. Jūs, dārgais, būtībā nedrīkstat arī praktizēt, un laikam būtu noziegums nebrīdināt jūsu darbavietu.
Es nodrebēju un skaidri jutu, ka manā sejā izzūd sārtums (kaut man jau tāpat tā ir gauži maz).
— Es, — neskanīgā balsī ieteicos, — lūdzu jūs, profesor, nevienam neko neteikt… Nu, tad taču mani atlaidīs no darba … Izdaudzinās par slimu … Par ko jūs gribat man to nodarīt?
— Ejiet, — viņš pikti izsaucās, — ejiet! Es neko neteikšu. Jūs tikpat atvedīs atpakaļ …
Es devos prom un, goda vārds, visu ceļu aiz sāpēm un kauna drebinājos … Kāpēc? …
Ļoti vienkārši. Ak, mans draugs, mana uzticamā dienasgrāmata! Tu taču mani nenodosi? Nav nekādas nozīmes uzvalkam, bet gan tam, ka es dziednīcā nozagu morfiju. Trīs kubikcentimetrus kristālos un desmit gramus vien- procentīgā šķīduma.
Manas domas saista ne tikai tas, bet arī vēl kas cits. Atslēga rēgojās skapja durvīs. Nu, bet ja tās nebūtu bijis? Vai es būtu skapi uzlauzis vai ne? Ko? Godīgi sakot? Būtu gan uzlauzis.
Un tātad — dakteris Poļakovs ir zaglis. Gan vēl pa- gūšu šo lappusi izplēst.
Nu, par to praktizēšanu viņš tomēr šāva pār strīpu. Jā, esmu deģenerāts. Pilnīgi pareizi. Manī ir sācies morāls personības sabrukums. Bet strādāt es varu — es nevienam no saviem pacientiem nevaru nedz nodarīt ko ļaunu, nedz kaitēt.
Jā, kāpēc tiku zadzis? Gauži vienkārši. Es nospriedu, ka kauju un visas tās jezgas laikā sakarā ar apvērsumu nekur nevarēšu dabūt morfiju. Bet, kad viss pieklusa, es kādā nomales aptiekā dabūju vēl <…) šķīduma — man tā ir nederīga un apnicīga manta. <…) Un vēl vajadzēja pazemoties. Farmaceits pieprasīja zīmogu, noraudzījās manī drūmi un aizdomīgi. Toties nākamajā dienā es, būdams atkal formā, kādā citā aptiekā dabūju bez aizķeršanās <…) — uzrakstīju recepti slimnīcai (reizē, protams, arī kofeīnam un aspirīnam). Un kāpēc tad man galu galā būtu jāslēpjas un jābaidās? PatiešSm, vai tad man uz pieres rakstīts, ka esmu morfinists? Kam tur galu galā kāda daļa?
Un vai gan sabrukums ir tik liels? Par lieciniekiem uzdodu šos pierakstus. Tie ir saraustīti, bet es jau neesmu rakstnieks! Vai tad tajos ir kādas negudras domas? Manuprāt, es spriežu pavisam saprātīgi.
Morfinistam ir dota kāda laime, ko tam neviens nevar atņemt, — spēja dzīvot pilnīgā vientulībā. Bet vientulība — tās ir svarīgas," nozīmīgas domas, tā ir apcere, miers, gudrība …
Nakts rit melna un neskanīga. Kaut kur ir kails mežs, aiz tā upīte, aukstums,'rudens. Tālu, tālu ir nemiera pilnā bangojošā Maskava. Mani nesaista itin nekas, man nekā nevajag, un mani ne uz kurieni nevelk.
Dedz, uguns, manā lampā, dedz rāmi — man gribas atpūsties pēc Maskavas piedzīvojumiem, vēlos tos aizmirst.
Un es esmu aizmirsis.
Aizmirsis.
18. novembrī.
Salna. Kļuvis sausāks. Izgāju, lai paietos pa taku līdz upītei, jo gandrīz nekad nedabūju svaigu gaisu.
Personības sabrukums rit savu gaitu, bet es tomēr mēģinu atturēties. Piemēram, šorīt es neizdarīju iešļircinājumu. <…) Man žēl Annas. Katrs jauns procents viņu beidz nost. Man viņas žēl. Ak, kāds lielisks cilvēks!