Šodien, kad mēs aptiekas telpā atpūtāmies un smēķējām, uz brīdi pārtraukuši pieņemšanu, feldšeris, pulverus maisīdams, stāstīja (nezin kāpēc smiedamies), kā kāda feld- šeriene, kas slimojusi ar morfinismu un nav varējusi dabūt morfiju, dzērusi pa pusglāzītei opija uzlējuma. Šī mokošā stāstījuma laikā es nezināju, kur acis likt. Kas te smieklīgs? Es vinu ienīstu. Kas gan tur būtu smieklīgs? Kas?
Zaglīgā gaitā devos prom no aptiekas.
«Ko smieklīgu jūs saskatāt šajā slimībā?.,.»
Taču es novaldījos, novaldi…
Manā stāvoklī nav ieteicams būt pārlieku augstprātīgam pret cilvēkiem.
Ak, feldšeris! Viņš ir tikpat nežēlīgs kā šie psihiatri, kas nekādi, nekādi, nekādi neprot palīdzēt slimniekam.
Nekādi.
Iepriekšējās rindas rakstītas atturēšanās laikā, un tajās ir daudz nepatiesības.
1. februāri.
Atbraukusi Anna. Viņa ir dzeltena, slima. Esmu viņu sabeidzis. Sabeidzis. Jā, liels grēks guļ uz manas sirdsapziņas. Nozvērējos viņai, ka braukšu prom februāra vidū.
Vai izpildīšu zvcrestu?
Jā. Izpildīšu.
J. t. būšu dzīvs.
3. februāri.
Tātad: nokalnīte. Noledojusi un bezgalīga, līdzīga tai, pa kuru bērnības pasakā Keju aiznesa lejup ragutiņas. Mans pēdējais lidojums lejup pa šo nokalni, un es zinu, kas mani sagaida lejā. Ak, Anna, drīzumā tevi gaida lielas bēdas, ja tu esi ma-ni mīlējusi…
11. februāri.
Nolēmu tā. Griezīšos pie Bomgarda. Kāpēc tieši pie viņa? Tāpēc, ka viņš nav psihiatrs, tāpēc ka ir gados jauns un ir mans universitātes biedrs. Viņš ir vesels, spēcīgs, bet pieļāvīgs, ja vien spriežu pareizi. Es viņu atceros. Varbūt viņš par mani… viņā es atradīšu līdzjūtību. Viņš kaut ko izdomās. Lai aizved mani uz Maskavu. Es nevaru braukt pie viņa. Atvaļinājumu jau esmu dabūjis. Guļu. Uz slimnīcu neeju.
Feldšeri esmu nepatiesi aprunājis. Nu, lai ari viņš smējās… Tas nav svarīgi. Bija atnācis mani apciemot. Piedāvājās izmeklēt.
Es neļāvu. Atkal atteikuma iemesli? Nevēlos izdomāt iemeslu.
Bomgardam zīmīte ir aizsūtīta.
Cilvēki! Vai man kāds palīdzēs?
Esmu sācis patētiski izsaukties. Un, ja kāds to izlasītu, tad nodomātu — liekulība. Bet neviens jau neizl.
Pirms rakstīju Bomgardam, atcerējos visu. It īpaši acu priekšā uzpeldēja Maskavas stacija novembri^ kad es bēgu
prom no Maskavas. Kāds šaušalīgs vakars! Nozagto mor- fiju es sev iešļircināju tualetē … Tās bija mocības. Durvīs laužas, balsis dārd, it kā tās būtu no dzelzs, šķendējas par to, ka es ilgi aizņemu vietu, un rokas raustās, un krampītis raustās — tā vien pielūko, ka durvis neatsprāgst…
Kopš tās reizes man arī ir augoņi.
Naktī raudāju, to atcerēdamies.
12-ajā, nakti.
Un atkal raudāju. Kāpēc šāds vājums un nejēdzība naktī?
I 1918. gada 13. februāra rītausmā Gorelovā.
Varu sevi apsveikt: neesmu šļircinājis jau četrpadsmit stundas! Četrpadsmit! Tas ir neticams skaitlis. Aust nespodra, bālgana gaisma. Vai tūliņ būšu pavisam vesels?
Ar skaidru prātu spriežot, Bomgards man nav vajadzīgs un vispār neviens nav vajadzīgs. Būtu apkaunojoši kaut par brīdi vēl paildzināt savu dzīvi. Tādu — nē, to nedrīkst. Zāles man ir pa rokai. Kā man tas agrāk neienāca prātā?
Nu, cienītais, ķeramies klāt! Es nevienam nekā neesmu parādā. Pazudinājis esmu tikai sevi. Un Annu. Ko es tur varu darīt?
Laiks sadziedēs brūces, kā dziedāja Amner. Ar viņu, zināms, ir vienkārši un viegli.
Klade Bomgardam. Viss…»
1918. gada 14. februāra rītausmā mazā, tālā pilsētiņā es izlasīju šīs Sergeja Pojakova piezīmes. Un te tās sniegtas pilnībā, bez jebkādiem grozījumiem. Neesmu psihiatrs un nevaru ar pārliecību apgalvot, vai tās ir pamācošas, vai ir vajadzīgas.
Manuprāt, ir vajadzīgas.
Šobrīd, kad jau pagājuši desmit gadi, tas žēlums .un šausmas, ko izraisīja piezīmes, ir pagaisuši. Tas ir dabiski, tomēr, pārlasījis šīs piezīmes tagad, kad Poļakova ķermenis jau sen satrūdējis un atmiņas par viņu pilnīgi zudušas, manī par tām saglabājusies interese. Varbūt tās ir vajadzīgas? Iedrošinos to izlemt apstiprinoši. Anna K. nomira 1922. gadā ar izsitumu tīfu tajā pašā iecirknī, kur
strādāja. Amnerisa — Pojakova pirmā sieva — atrodas ārzemēs. Un neatgriezīsies. Vai drīkstu nodrukāt man dāvinātās piezīmes? Drīkstu. Un drukāju. Dakteris Bomgards.
1927. g. Rudens
III
Tuk, tuk … Būks, būks, būks … Ahā … Kurš? Kurš? Ko? … Ak, klauvē, ak, velns, klauvē… Kur es esmu? Ko daru? … Kas te notiek? Jā, pats savā gultā … Kāpēc tad mani modina? Viņiem ir tiesības, jo es dežurēju. Mostieties, dakteri Bomgard! Klau, Marja aizlāčo atvērt durvis. Cik pulkstenis? Pusviens… Ir nakts. Tātad esmu gulējis tikai vienu stundu. Kā ar migrēnu? Nav pārgājusi. Tepat vien ir!
Pie durvīm klusi pieklauvēja.
— Kas noticis?
Pavēru durvis uz ēdamistabu. Kopējas seja no tumsas iznira man pretī, un es uzreiz saskatīju, ka tā ir bāla, acis ieplestas, satrauktas.
— Ko atveda?
— Dakteri no Gorelovas iecirkņa, — kopēja atbildēja skaļā, piesmakušā balsī, — dakteris nošāvies.
[1] bez šaubām, 1917. gads. — Dr. Bomgards.