Vai zārkus neskatām ikdien, Šis zemes sirmojuma zīmes?
Deržavins
Zārcinieka Adriana Prohorova beidzamās grabažas bija sakrautas uz līķratiem, un izģindis zirgu pāris ceturto reizi vilkās no Basmannajas uz Ņikitas ielu, kurp zārcinieks pārvadājās ar visu savu namu. Veikalu aiznaglojis, pie vārtiem viņš piestiprināja sludinājumu, ka māja pārdodama un izīrējama, un kājām devās uz jauno dzīves vietu. Tuvodamies dzeltenajam namiņam, kurš tik sen bija kārdinājis viņa iztēli un beidzot tika nopirkts par prāvu summu, vecais zārcinieks izbrīnījies juta, ka viņa sirds nepriecājas. Pārkāpis nepazīstamo slieksni un atradis savā jaunajā mājā jezgu, viņš nopūtās pēc vecā grausta, kur astoņpadsmit gados bija nodibinājusies visstingrākā kārtība, un sāka rāt savas abas meitas, kā arī kalponi par gausumu, un pats ņēmās palīdzēt. Drīz vien kārtība tika ieviesta; kibots ar svētbildēm, skapis ar traukiem, galds, dīvāns un gulta ieņēma tiem noteiktos kaktus dibenistabā; virtuvē un viesistabā novietojās saimnieka ražojumi: visādu krāsu un dažādu izmēru zārki, kā arī skapji ar sēru cepurēm, apmetņiem un lāpām. Virs vārtiem pacēlās izkārtne, kur bija uzgleznots tukls Amors ar apgāztu lāpu rokā un uzraksts: «Šeit tiek pārdoti un pārvilkti zārki, nekrāsoti un krāsoti, kā arī izīrēti un laboti vecie.» Meitenes aizgāja uz savu istabiņu. Adrians apstaigāja jauno mītni, nosēdās pie loga un pavēlēja uzlikt patvāri.
Izglītots lasītājs zina, ka Šekspīrs un Valters Skots abi notēlojuši savus kapračus jautrus un joku mīļotājus, lai ar šo pretstatu jo spēcīgāk pārsteigtu mūsu iztēli. Aiz cieņas pret patiesību mēs nevaram sekot viņu paraugam un esam spiesti atzīties, ka mūsu zār- cinieka raksturs pilnīgi atbilda viņa drūmajam amatam. Adrians Prohorovs vienmēr bija īdzīgs un domīgs. Klusēšanu viņš pārtrauca, tikai lai izrātu savas meitas, kad notvēra tās bez darba raugāmies pa logu uz garāmgājējiem, vai arī, lai par saviem darinājumiem uzprasītu pārmērīgu cenu no ļaudīm, kam gadījās nelaime (bet dažreiz arī prieks) tos iegādāties. Un tā Adrians, sēdēdams pie loga un tukšodams septīto tējas tasi, pēc sava paraduma bija nogrimis bēdīgās pārdomās. Viņš domāja par lietus gāzi, kas pirms nedēļas pie pašiem pilsētas vārtiem bija pārsteigusi atvaļinātā brigadiera bēres. Daudzi apmetņi no lietus saruka, daudzas cepures sašķobījās. Adrians paredzēja neatliekamus izdevumus, jo viņa senais apbedīšanas tērpu krājums atradās nožēlojamā stāvoklī. Zaudējumu viņš cerēja uzvelt vecajai tirgonei Trju- hinai, kura jau apmēram gadu atradās pie miršanas. Taču Trjuhina mira Razguļajas ielā, un Prohorovs baidījās, ka viņas mantinieki, lai gan solījušies, diez vai vīžos sūtīt pēc viņa tādu gaisa gabalu un, kas zina, salīgs ar kādu tuvāk atrodamu uzņēmēju.
Šīs pārdomas pēkšņi pārtrauca trīs brīvmūrnieciski klauvējieni pie durvīm. — Kas tur ir? — zārcinieks jautāja. Durvis atvērās, un vīrs, kurā pēc pirmā acu uzmetiena varēja pazīt amatnieku vācieti, ienāca istabā un ar jautru izskatu tuvojās zārciniekam. — Atvainojiet, mīļo kaimiņ, — viņš teica tai krieviskajā izloksnē, kuru mēs vēl šobaltdien bez smiekliem nevaram klausīties, — atvainojiet, ka jūs iztraucēju… gribēju ar jums jo ātrāk iepazīties. Esmu kurpnieks, mani sauc par Gotlību Šulcu, dzīvoju otrajā ielas pusē, tai namiņā, kas pretī jūsu logiem. Rītu es svētīju savas sudrabkāzas un ielūdzu jūs un jūsu meitas uz draudzīgām pusdienām pie manis. — Ielūgums labvēlīgi tika pieņemts. Zārcinieks piedāvāja kurpniekam krēslu un tasi tējas, un, pateicoties Gotlība Šulca vaļsirdīgajam raksturam, drīz vien abi draudzīgi tērzēja. — Kā jūsu_žēlastībai iet ar tirgošanos? — Adrians jautāja. — E-he-he, — Šulcs atbildēja, — gan šā, gan tā. Nevaru žēloties. Lai gan, protams, man nav tāda prece kā jums: dzīvais bez zābakiem iztiks, bet mironis bez zārka nedzīvo. — Tīra patiesība, — Adrians piebilda. — Tomēr, ja dzīvajam nav naudas, par ko zābakus nopirkt, tad, neņemiet ļaunā, viņš staigā basām kājām; bet plikata mironis ņem sev zārku bez maksas. — Tādā garā viņiem saruna turpinājās vēl kādu laiku; beidzot kurpnieks piecēlās un atvadījās no zārcinieka, atkārtodams savu ielūgumu.
Nākamajā dienā tieši pulksten divpadsmitos zārcinieks ar abām savām meitām izgāja pa jaunpirktās mājas mazajiem vārtiņiem un devās pie kaimiņa. Neaprakstīšu ne Adriana Prohorova krievu kaftanu, ne Akuļinas un Darjas eiropeiskos tērpus, atkāpjoties šai ziņā no paražas, pie kādas turas tagadējie romānu rakstītāji. Taču neuzskatu par lieku piebilst, ka abas jaunavas uzlika dzeltenas cepures un apāva sarkanas kurpes, ko viņas darīja tikai svinīgos gadījumos.
Kurpnieka šaurais dzīvoklītis bija viesu pilns; tie bija lielāko tiesu amatnieki vācieši ar savām sievām un zeļļiem. No krievu ierēdņiem bija vienīgi vietējā posteņa policists, igaunis Jurko, kurš, kaut gan niecīga amata, bija pratis iegūt sevišķu mājastēva labvēlību. Kādus divdesmit piecus gadus viņš kalpoja šai amatā uzticīgi un taisnprātīgi, līdzīgi Pogoreļska[12]pastniekam. Divpadsmitā gada ugunsgrēks, iznīcinājis pirmo galvaspilsētu, aprija arī viņa dzelteno būdu. Taču tūdaļ pēc ienaidnieka aizdzīšanas tās vietā uzradās jauna, pelēcīga, ar baltām doriešu stila kolonnām, un Jurko atkal sāka staigāt tās priekšā ar āvu un rupjas vadmalas bruņās. Viņu pazina vairums vāciešu, kas dzīvoja pie Ņikitas vārtiem: dažiem no tiem bija nācies pie Jurko pat pārgulēt naktīs no svētdienas uz pirmdienu. Adrians tūliņ ar viņu iepazinās, kā jau ar cilvēku, pēc kura agru vai vēlu var būt vajadzība, un, kad viesi devās pie galda, viņi apsēdās blakus. Šulca kungs un kundze un viņu meita, septiņpadsmit gadu vecā Lothena, pusdienojot ar viesiem, kopīgiem spēkiem tos cienāja un palīdzēja virējai apkalpot. Alus plūda. Jurko ēda par četriem. Adrians no viņa neatpalika; viņa meitas vīzējās; saruna vācu valodā ik brīdi kļuva skaļāka. Pēkšņi mājastēvs pieprasīja uzmanību un, attaisīdams aizlakotu pudeli, uzsauca krieviski: «Uz manas krietnās Luīzas veselību!» Pusšampanietis sāka putot. Mājastēvs maigi noskūpstīja savas četrdesmitgadīgās draudzenes svaigo seju, un viesi trokšņaini izdzēra uz krietnās Luīzas veselību. — Uz manu laipno viesu veselību! — mājastēvs uzsauca, atkorķēdams otru pudeli; un viesi viņu tencināja, tukšodami savas glāzes. Tad veselības sekoja cita pēc citas: dzēra uz katra viesa veselību atsevišķi, dzēra uz Maskavas un uz vesela duča Vācijas pilsētiņu veselību, dzēra uz visām cunftēm kopā un uz katru atsevišķi, dzēra uz buršu un zeļļu veselību. Adrians dzēra cītīgi un kļuva tik jautrs, ka pats uzsauca kādu jocīgu tostu. Pēkšņi kāds viesis, resnais maiznieks, pacēla glāzi un uzsauca: — Uz to ļaužu veselību, kam mēs strādājam, unserer Kundleute. — Priekšlikums, tāpat kā visi citi, tika vienprātīgi un ar prieku pieņemts. Viesi sāka cits citam klanīties, drēbnieks kurpniekam, kurpnieks drēbniekam, maiznieks viņiem abiem diviem, visi maizniekam, un tā joprojām. Jurko, vērsdamies šai savstarpējās klanīšanās brīdī pie sava kaimiņa, ierēcās: «Kas ir? dzer, kaimiņ, uz savu miroņu veselību.» Visi sāka smieties, taču zārcinieks uzskatīja sevi apvainotu un saviebās. Neviens to nepamanīja, viesi dzēra joprojām, un dievnamos jau iezvanīja vakara dievkalpojumu, kad piecēlās no galda.
Viesi izklīda vēlu un lielāko tiesu jautrā omā. Resnais maiznieks un grāmatsējēs, kuram seja izskatījās kā sarkana saljāna sējumā, zem rokas aizveda Jurko uz viņa būdu, tā piepildīdami krievu sakāmvārdu: dots devējam atdodas. Zārcinieks pārnāca mājās piedzēries un nikns. — Nudien, kas tad tas ir? — viņš skaļi sprieda, — ar ko mans amats negodīgāks par citiem? Vai zārcinieks ir brālis bendem? Ko tie pagāni smejas? Vai tad zārcinieks ir meteņu āksts? Gribēju viņus ieaicināt uz mājas iesvētībām un sarīkot tādas dzīres, ka lai galvas kūp; bet tagad ni, nenieka viņi nedabūs! Saaicināšu tos, kam strādāju: pareizticīgos miroņus. — Ko tu, tētiņ, runā? — iesaucās kalpone, kas patlaban viņam noāva kājas. — Ko tu mels niekus? Pārmet krustu! Aicināt miroņus uz mājas iesvētībām? Vai prāts! — Nudien, saaicināšu, — Adrians turpināja, — un rītdien pat. Laipni lūdzam, mani labdari, nāciet rītvakar pie manis dzīrot; pacienāšu ar to, ko dievs devis. — Ar šiem vārdiem zārcinieks nolikās gultā un drīz vien sāka krākt.
Pagalmā vēl bija tumšs, kad Adrianu pamodināja. Tonakt bija nomirusi tirgone Trjuhina, un viņas pārvaldnieka ziņnesis jāšus bija ataulekšojis pie Adriana ar šo vēsti. Zārcinieks par to iedeva viņam divdesmit kapeikas mēriņam; steidzīgi apģērbās, paņēma važoni un brauca uz Razguļaju. Pie nelaiķes nama vārtiem jau stāvēja policija un kā kraukļi, kas saož līķi, pastaigājās tirgoņi. Nelaiķe gulēja uz galda, vaska dzeltena, taču vēl trūdēšanas neizķēmota. Ap viņu drūzmējās radi, kaimiņi un mājnieki. Visi logi bija vērti; sveces dega; garīdznieki skaitīja lūgsn / Adrians piegāja pie Trjuhinas brāļadēla — jauna n. gonīša modes svārciņu mugurā — un paziņoja tam, ka zārks, sveces, pārsegs un citi apbedīšanas piederumi tiks tūliņ piegādāti pilnīgā lietošanas kārtībā. Mantinieks izklaidīgi tencināja, teica, ka par cenu viņš nekaulēšoties, bet paļaujoties uz Adriana sirdsapziņu. Zārcinieks pēc sava paraduma nodievojās, ka lieku neuzprasīšot; zīmīgi saskatījās ar pārvaldnieku un aizbrauca izrīkot. Visu dienu viņš braukāja no Raz- guļajas uz Ņikitas vārtiem un atpakaļ; pievakarē visu bija nokārtojis un mājās soļoja kājām, palaidis savu važoni. Bija gaiša mēnesnīca. Zārcinieks laimīgi nokļuva līdz Ņikitas vārtiem. Pie Debessbraukšanas baznīcas viņu uzrunāja mums zināmais Jurko un, pazinis zārcinieku, novēlēja labu nakti. Bija vēls. Zārcinieks jau tuvojās savai mājai, kad pēkšņi viņam likās, ka kāds pieiet pie vārtiem, atver mazās durtiņas un nozūd aiz tām. «Kas tad tas?» Adrians nodomāja. «Kam atkal pie manis vajadzība? Vai tikai nebūs ielavījies zaglis? Vai pie manām muļķēm nestaigā mīļākie? Tā tikai trūka!» Un zārcinieks jau gribēja saukt palīgā savu draugu Jurko. Tobrīd pie mazajiem vārtiņiem pienāca vēl kāds un grasījās iet iekšā, taču, pamanījis skrējām saimnieku, apstājās un noņēma trijstūra cepuri. Adrianam viesa seja šķita pazīstama, bet steigā viņš nepaguva to lāgā saskatīt. — Jūs esat ieradies pie manis? — Adrians aizelsies vaicāja. — Lūdzu, nāciet vien iekšā, esiet tik laipns. — Ko nu klīrējies, sābri, — tas dobji atbildēja, — ej pa priekšu, rādi viesiem ceļu! — Adria
nam arī nebija laika klīrēties. Mazie vārtiņi bija vaļā, viņš devās uz kāpnēm un viesis viņam nopakaļ. Adrianam šķita, ka viņa istabā staigā ļaudis. «Velns, kas tad tas?!» viņš nodomāja un pasteidzās ieiet… te viņa kājas sagrīļojās. Istaba bija pilna ar miroņiem. Mēness pa logu apspīdēja to dzeltenās un zilās sejas, iekritušās mutes, duļķainās, pusaizvērtās acis un izstieptos degunus … Adrians ar šausmām viņos pazina ļaudis, apglabātus ar viņa gādību, bet viesī, kas iegāja reizē ar viņu, — brigadieri, kuru glabāja lietus gāzes laikā. Visi viņi, dāmas un kungi, drūzmējās ap zārcinieku klanīdamies un apsveikdami, izņemot kādu nesen par velti apglabātu ubagu, kurš, sava rupjā krekla kaunēdamies, nenāca klāt un klusu stāvēja kaktā. Pārējie visi bija pieklājīgi ģērbušies: mirones — aubēs ar lentēm, ierēdnieciskie miroņi — mundieros, taču ar neskūtām bārdām, tirgoņi — svētku kaftanos. — Vai redzi, Prohorov, — brigadieris visas godājamās sabiedrības vārdā teica, — mēs visi piecēlāmies pēc tava aicinājuma; mājās palika tikai tie, kam vairs nav spēka, kas pavisam iziruši, un tie, kuriem palikuši vienīgi kauli bez ādas; un arī no tiem viens nenocietās — viņam tik ļoti gribējās tevi apmeklēt… — Tobrīd mazs skelets izspraucās cauri baram un tuvojās Adrianam. Viņa galvaskauss laipni smaidīja zārciniekam. Vietu vietām kā uz nūjas uz viņa kauliem karājās gaišzaļas un sarkanas vadmalas un satrunējuša audekla gabali, bet kāju kauli lielajos stulmu zābakos grabēja kā stampas piestās. — Tu mani, Prohorov, vairs nepazīsti, — skelets teica. — Vai atceries atvaļināto gvardes seržantu Pēteri Petroviču Kurilkinu, to pašu, kuram tu
1799. gadā pārdevi savu pirmo zārku, turklāt priežu- koka ozola vietā? — Ar šiem vārdiem mironis pastiepa kaulainās skavas, taču Adrians, saņēmis spēkus, iebrēcās un atgrūda to. Pēteris Petrovičs sagrīļojās, nokrita un viss sašķīda. Miroņi sašutumā sāka kurnēt; visi iestājās par sava biedra godu un mācās virsū Adrianam ar lamām un draudiem, un nabaga mājastēvs, viņu kliedzienu apdullināts un gandrīz nospiests, zaudēja savaldīšanos, pats nokrita uz gvardes atvaļinātā seržanta kauliem un paģība.
Saule jau sen apspīdēja gultu, kur gulēja zārcinieks. Beidzot viņš atvēra acis un ieraudzīja savā priekšā kalponi, kura uzpūta patvāri. Ar šausmām Adrians atcerējās visus vakarējos notikumus. Trju- hina, brigadieris un seržants Kurilkins neskaidri kūņojās atmiņā. Viņš klusēdams gaidīja, lai kalpone sāktu sarunu un paziņotu par nakts notikumu sekām.
— Tu nu gan, tētiņ Adrian Prohorov, esi aizgulējies, — Aksiņja teica, pasniegdama rītasvārku. — Pie tevis bija ienācis kaimiņu drēbnieks un ieskrējis šejienes policists ar paziņojumu, ka šodien esot iecirkņa priekšnieka vārda diena, taču tev labpatika atdusēties, un mēs negribējām tevi modināt.
— Bet vai no nelaiķes Trjuhinas nebija atnākuši?
— Nelaiķes? Vai tad viņa mirusi?
— Ekur muļķe! Vai tad tu pati man vakar nepalīdzēji vīkšāt viņas bēres?
— Ko tu, tētiņ, vai esi jucis vai arī reibsti no vakardienas dzēruma? Ko tad vakar bedīja? Tu visu dienu dzīroji pie vācieša, pārnāci pilnā, iekriti gultā un gulēji līdz pat šim laikam, kad jau nozvanīts pusdienas dievkalpojums.
— Vai patiesi! — zārcinieks priecīgi iesaucās.
— Nu ka tā, — kalpone atbildēja.
— Ja jau tā, dod ātrāk tēju un pasauc meitas.