— Raksti: «Kopā ar draugu,» — nē, labāk: «Ar draugiem aizbraucu uz dienvidiem,» — Daumants diktēja.
— «Būšu atpakaļ augusta beigās. Atslēga pie kaimiņienes.» Viss!
Baiba nolika papīra lapu redzamā vietā uz galda.
— Mamma droši vien neteiks nekā, bet patēvam no dusmām pārdegs «drošinātāji», — viņa iesmējās.
Šuvēju profesionāli tehniskā vidusskola bija pabeigta, kvalifikācija iegūta, arī darbavieta zināma. Priekša brīvdienas — viss augusta mēnesis, vesela mūžība. Baiba un Daumants bija nolēmuši to pavadīt dienvidos. Biļetes uz Simferopoli jau atradās kabatā, mugursomas sapakotas.
— Šī būs vistrakākā dēka manā mūžā, — Baiba teica. — Ja nu aptrūkst naudas un netiekam vairs atpakaļ, ko tad?
— Gan jau kaut kā, — Daumants vieglprātīgi atmeta ar roku,
«Ar šuvējas profesiju nekad postā nenokļūsiet,» Baiba atcerējās meistares Liepas vārdus un nomierinājās.
Ziņu, ka Daumants precēsies, Pētersonu ģimene uzņēma bez īpašām emocijām. Mātei Baiba vienmēr bija patikusi. Pārējie viņu tikpat kā nepazina.
— Kur tev jāsteidzas kā uz ugunsgrēku? — tēvs gan mēģināja iebilst. — Būtu pāris gadu padzīvojis puiša kārtā, iekrājis naudu, sarūpējis dzīvokli un tad vedis mājās sievu.
— Paliec mierā, tēv! Mēs ari abi jauni sagājām kopā, un mums tāpat nekā nebija. Labāku sievu par Baibu Daumantam neatrast. — Māte tūlīt nostājās dēla pusē.
— Ko tu trako kā nepilnīgais? — brālis Kristaps noprasīja, kad abi bija palikuši vieni savā istabā. — Vai kaut kas «piededzis»?
— Es viņu mīlu, vai tu to spēj saprast, grāmatu tārps? Četrus gadus es viņai esmu sekojis kā ēna, baidījies, ka viņa neiemīlas citā, ka nepamet mani. Es negribu vairāk gaidīt un mocīties nevienu dienu.
— Tātad tu neesi drošs, ka viņa tevi mīl tikpat stipri kā tu viņu?
— Visus skolas gadus gājām līdzās, un viņa mani uzskatīja par labu draugu. Un tikai pavisam nesen beidzot izskaidrojāmies.
Brīdi valdīja klusums.
— Es tevi apskaužu, mazo brāl. Baibas dēļ.
— Vai tiešām tu nekad neesi pa īstam iemīlējies? Vecākais brālis pakratīja galvu. — Mūsu kursā sieviešu,
ka biezs, bet neviena nav sirdij tuva.
— Krist, vai tu nevarētu piespēlēt mazliet naudas? Mēs ar Baibu laižam uz dienvidiem.
Kristaps izņēma no maka piecus desmitniekus, ko bija krājis kurpēm. — Ņem par labu! Vairāk man nav.
— Paldies. Sākšu strādāt, atdošu.
— Gan jau.
Kristaps lielā slepenībā gatavojās uzrakstīt romānu par jauniešiem. Taču, lai to veiktu, vajadzēja ne tikai trāpīgas detaļas un dzīves pieredzi, bet pats galvenais — spēju iejusties varoņu jūtu pasaulē. Par jauniešiem nekas, tos viņš puslīdz pazina, bet ko iesākt ar vecāko paaudzi, ja viņš nespēj izprast pat savu tēvu 11 n māti? Ko viņi domā, kad klusēdami vaļējām acīm guļ viens otram līdzās? Tēvs bija jaunāks par Daumantu, kad zaudēja roku. Māte reiz ieminējās, ka tēvs jaunībā esot labi zīmējis un sapņojis par akadēmiju, bet nodots mācībā pie mēbeļu galdnieka. Kādēļ tēvs sāka dzert? Varbūt aiz sirdēstiem par neizdevušos dzīvi, par zudušajiem jaunības sapņiem?
Dažreiz cilvēkā gadiem ilgi rūgst neapmierinātība ar sevi, ar ģimeni, ar darbu. Un pēkšņi tā izlaužas uz āru. Dažs meklē mierinājumu, aizmirstību, iespēju izteikt vai parādīt sevi vaļaspriekos, bet citi — kā Daumanta un Kristapa tēvs — sāk dzert.
Māte kādreiz dziedāja korī. Bet nu jau vairākus gadus viņa to pametusi: neesot spēka izstaigāt uz mēģinājumiem. Apbedīt var ne tikai tuviniekus un draugus, bet arī sapņus. Māte vispirms apraka sapni par medicīnu, bet pēc tam — arī par dziedāšanu.
Pats briesmīgākais laikam gan ir apbedīt mīlestību. Savu kvēlo jaunības dienu mīlestību māte apliecināja ar darbiem. Riskējot ar dzīvību, viņa kara laikā izglāba iemīļoto no drošas' nāves, pēc tam apprecēja invalīdu. Visu mūžu viņa ir vīru žēlojusi, mierinājusi un balstījusi. Bet kā var mīlēt dzērāju? Kristaps atcerējās — reiz pirms pāris gadiem, kad tēvs sita māti, Daumants, klāt pieskrējis, kliedza:
— Triecam viņu ratā! Kam vajadzīgs tāds tēvs?! Es viņu ienīstu!
Bet es viņu vēl vienmēr redzu tādu kā jaunībā — drošsirdīgu, jautru, skaistu, visas partizānu brigādes mīluli, — māte dēliem atteica.
Par mātes lielo cerību, nepiepildīto sapņu iemiesojumu kļuva vecākais dēls Kristaps. Meita Zane un jaunākais dēls Daumants mācījās kā pa celmiem, galvenokārt uz trijniekiem, Kristapa liecībā virknējās vieni vienīgi piecnieki, turklāt tie nāca bez īpašas piepūles. Daumants kopā ar citiem zēniem barā klaiņoja apkārt, kāpa kokos, plēsa drēbes, kaitināja kaimiņus, Kristaps pa to laiku rātni sēdēja mājās un lasīja grāmatas vai mācījās. Zelta medaļa, pēc tam augstskola. Mātei par lielām bēdām, viņš neaizgāja uz mediķiem. Kristapu interesēja svešvalodas. Fakultātē viņš drīz vien izvirzījās gan mācībās, gan sportā un sabiedriskajā darbā. Pasniedzēji viņu uzskatīja par drošu kandidātu aspirantūrai, bet kursa biedru vidū Kristaps nebija iecienīts, jo domāja tikai par sevi. Pārējo biedru problēmas viņu neinteresēja.
*
Simferopole abus ceļotājus sagaidīja ar dienvidu svelmi. Izklaiņojušies pa pilsētu, noguruši un izsalkuši viņi nonāca tirgus laukumā. Baibai aizrāvās elpa no augļu un dārzeņu pārpilnības. Plūmes, aprikozes, persiki, āboli, pirmās vīnogas, svaigas vīģes — tik mīkstas un saldas, ka pašas kusa mutē, — prasīt prasījās, lai tās nogaršotu.
Autostāvvietā atradās vairākas smagās mašīnas.
— Izmēģināsim laimi. — Daumants apņēmīgi piegāja pie šoferiem, kas, bariņā sagājuši, tērgāja.
— Uz kurieni jums vajag?
— Mums vienalga. Tuvāk pie jūras.
— Es braucu uz Koktebeli. Piecīti no deguna — un nogādāšu tieši jūras krastā. Pēc pusstundas rullējam.
Ērti iekārtojušies kravas kastē uz salocīta brezenta, Baiba un Daumants vēroja apkārtni. Taisnās rindās sastādīti vīnogulāji, augļu dārzi, tabakas plantācijas. Jo augstāk kalnos traucās mašīna, jo līkumaināks kļuva ceļš. Līdz pat apvārsnim sniedzās mežiem apauguši kalni, vietām atsegdami zobainas, kailas klinšu radzes.
Saule norietēja, un ātri satumsa. Baiba, Daumanta plecam piespiedusies, snauda.
— Ei, jūs tūristi! Esam atbraukuši!
Mašīna stāvēja kādā kastēm piekrautā pagalmā. No divstāvu mājas uzvēdīja ēdiena smarža. Kaut kur tuvumā neredzama šalca jūra. Šoferis aizcirta mašīnas durvis, ieslidināja naudu džinsu kabatā un skaļi nožāvājās.
— Kur jūs pārnakšņosiet?
Baiba ar Daumantu saskatījās un klusēja.
— Kā tad jūs tā — uz dullo atbraucāt?
— Mēs kāzu ceļojumā, — Daumants teica.
— Uz akmeņiem savu sievu guldīsi, vai? — Šoferis sāka smieties. — Pie mums visur jau pilns, nez vai ko sameklēsiet.
Abi noskatījās, kā šoferis pazūd tumsā. Gaisā sanēja cikāžu dziesmas.
Asfaltēts kājceliņš noveda tieši jūras krastā. Viņu priekšā pletās līcis. Pa kreisi tālumā mirgoja kāda ciemata ugunis, pa labi debesīs slējās melnas klintis, bet priekšā līdz pat apvārsnim bija jūra. Abi apsēdās uz sola. Daumants aplika Baibai roku ap pleciem un pievilka sev cieši klāt.
— Tu jūti, jūra dveš mierīgi — kā aizmigusi: ievelk elpu un ar vieglu nopūtu izdveš.
— Un tā patiešām melna. Tev nav auksti? Še, uzvelc džemperi!
— Un tu arī. Sagaidīsim tepat saules lēktu. Ja es aiz-migšu, tu mani pamodini, labi?
Daumants noāva krosenes, uzlocīja bikses un iebrida ūdenī.
— Silts kā vannā. Baiba, dzirdi? Ejam peldēties!
Meitene, tālā ceļa izmocīta, galvu uz mugursomas atspiedusi, saldi gulēja. Bize kā ruda čūska saritinājusies smiltīs. «Lai guļ vien,» Daumants nodomāja, saudzīgi pārlicis matu pīni Baibai pār plecu.
Pēc peldes Daumantam nogurums bija kā ar roku atņemts, Derētu kaut ko uzlikt uz zoba. Žēl, ka Simferopolē nepadomāju. Cik, ilgi tā mētāsies pa soliem! Vajadzēja paņemt līdzi telti, tad viss būtu pa pirmo. Cāļi piedāvāja, taču negribējās apkrauties ar nesamiem. Baibas dēļ kaut kur jāpiezemējas. Žēl izgrūst visu kapitālu tikai par guļvietām. Un vienā gultā jau Baiba nebūs ar mieru.
Vispār tikumības ziņā viņa atpalikusi par pāris gadsimtiem. Pēc kāzām, tad.,. Muļķīte, kāda tam nozīme — pāris nedēļas ātrāk vai vēlāk. Čaļi apgalvo, ka tādu skuķu, kuras saviem vīriem ir pirmās, uz pasaules vispār tikpat kā neesot, vienīgi sentimentālos romānos. Ir, ir gan tādas, Daumants to droši zināja. Un viņam bija patīkami, ka Baiba spējusi sevi saglabāt neskartu.
Līdz šim par maizes šķēli uz galda, par zupas šķīvi vakariņas, par siltumu Istabā, par to, ko vilkt kājās un mugurā, domāja vecāki. Tagad šīs rūpes jāuzņemas viņam, vīrietim, nākamajam vīram, stiprākajam. Viņš nu bija atbildīgs ne vien par sevi, bet ari par Baibu. Jau šodien, sākot ar šo brīdi. Viņš pierunāja Baibu doties šurp uz dienvidiem, nezinot, kas viņus te sagaida.
Svīda gaisma, jūra kūpēja kā milzu katls. Kaijas, skaļi ķērkdamas, lidinājās virs ūdens. No rūsganiem, milzīgām kviešu karašām līdzīgiem pakalniem izlīda sarkana saules ripa. Daumants vēroja apkārtni. Vai tad tāda izskatās Izdaudzinātā Krima? Kur palmas un cipreses, kur rožu lauki un cilās dienvidu puķes? Kur skaistas celtnes, kādas daudzkārt redzētas kinofilmās? Te nekā tāda nemanīja. Vienīgi jūra bija glāsmaini silta,
«Varbūt šoferis aizrāvis mūs uz pavisam citu pusi, pie Azovas jūras, piemēram?» Daumantā modās nejaukas aizdomas.
Baiba cieši gulēja un miegā smaidīja. Daumantam negribējās viņu modināt. Atstājis uz sola zīmīti, viņš devās izlūkot apkārtni.
Baibu pamodināja skaļi smiekli. Divi paveci resnīši nodarbojās ar rīta rosmi un paši par sevi zobojās. Jūra šķita aizturējusi elpu, tik mierīga tā bija. Iztraucēdams rīta mieru, skaļrunis saka dārdināt jautru maršu,
— Labrīt! — Tas bija Daumants, smaidīgs un ļoti apmierināts ar sevi. — Mēs atrodamies Koktebelē, atpūtas nama teritorijā. Viens vecītis mani nogrāba aiz apkakles. Izrādījās lādzīgs pēc dabas un varen valodīgs. Pats no Maskavas, atpūšas un, starp citu, piehalturē par sargu pie ieejas vārtiņiem. Tik vien tā darba kā ievērot savējos atpūtniekus, šaubīgajiem uzprasīt caurlaidi, bet svešos raidīt prom. Šim esot vajadzīgs pārinieks, nu, nomainītājs. Paradīja man sludinājumu, kas bija piesprausts pie vārtu staba. Un tad manā galvā iešāvās pārākā ideja: kā būtu, ja es ^ pieteiktos? Tepat ēdnīcā esot iespējams paēst. Ar apmešanos grūtāk, bet atpūtas nama dārzā atrodoties vasaras^ mājiņa, kurā glabājoties vecas mēbeles. Ja tās piekrāmētu, kādu stūri varētu atbrīvot. Ko tu par to saki? Paēduši būsim. Tu varēsi cauru dienu sauļoties un peldēties, bet es būšu brīvs katru otro dienu.
— Es arī varu strādāt, — Baiba piebilda.
— Kaut vienreiz mūžā atpūties.
— Kas tev tur tek? — Baiba pēkšņi iesmējās.
— Kur?
— No bikšu kabatām.
— Ak es, aunagalva! Nopirku tirgu persikus un plūmes. Veikali vēl slēgti. Ēd!
*
— Jūs pēc izskata tāds spēcīgs puisis, vīnogu laukos nopelnītu četrreiz vairāk. — Direktors aizdomīgi nopētīja Daumantu.
— Mēs atbraucām atpūsties. — Baiba, krievu vārdus meklēdama, nedroši skaidroja. — Mums te ļoti patīk: jūra, parks un kalni. Mēs varam pavisam bez algas, tikai paēst
Direktors brīdi skatījās ārā pa logu. Abi jaunieši viņam patika. Un galu galā viņš ne ar ko neriskēja.
— Labi! Atstājiet savus dokumentus! Un pastāviet kādu dienu blakus vecajam sargam, lai iepazītu mūsu viesus. Ēdnīcas talonus saņemsiet pie administratores
*
— Redzi nu, cik labi iznāca, — Daumants priecājās kā bērns. — Velnišķīgi paveicās. Kā kinofilmās ar laimīgām beigām, Skrienam uz jūru! Skrienam!
Baiba un Daumants gulēja līdzās uz koka paklājiņiem oļainajā pludmalē, Jura laiski vēla viņiem pie kājām nelielu., pūlu mežģīnēm rotātus vilnīšus. Brūni iedegusi atpūtnieki sauļojās, lasīja, spēlēja kārtis, strīdējās, Bērneļi gar ūdens malu meklēja krāsainus akmentiņus. Bija tik labi tā ļauties dāsnajiem saules stariem, neko nedarīt, neko nedomāt. Visa diena brīva, un priekšā vēl daudz tādu bezrūpību dienu. Baiba apvēlās uz vēdera un pašķielēja uz Daumantu. Acis ciet. Droši vien aizsnaudies. Visu nakti izvārdzis. Baibu pārņēma spējš maigums. Viņa pastiepa roku un viegli noglāstīja mīļotā plecu. Vīrs… pie šī vārda vēl nav pierasts. Pēc mēneša viņi abi sareģistrēsies un visu mūžu būs kopā.
Daumants juta šo pieskārienu un caur plakstiņu spraugu pavērās Baibā. Atirusī bize kā rūsgans lakats pārklāja kailo mugura. Acis zalgoja mīlestība, pasakot vairāk nekā vārdi. Ārsts pārrunās ar zēniem bija apgalvojis, ka vīrieši īstu mīlestību iepazīstot tikai no divdesmit četru gadu vecuma. Tas, kas notiekot līdz tam, esot vienīgi sekss, kaila dzimumtieksme. Kādas muļķības! Tad jau iznāk, ka viņš ir nenormālais, jo iemīlēja Baibu, kad viņam bija sešpadsmit. Tomēr, ja grib būt pavisam godīgs, tā zēnu dienu mīlestība atšķiras no šis, kuru viņš pārdzīvo pašlaik. Toreiz pietika just Baibu līdzās, nejauši pieskarties, izdarīt ko labu, lai būtu laimīgs, tagad glāsti, sirsnīgie apskāvieni un maigie skūpsti vairs neapmierina, gribas vairāk…
— Ejam ūdenī! - Viņš pielēca kājās un uzrāva arī Baibu.
*
Kalnos, beidzot viņi bija īstos kalnos ar stāvām klintīm, ar kraujām aizām. Aiz klinšu izciļņiem turēdamies viņi nokļuva kāda alā. Tā iesniedzās dziļi kalnā un pazuda tumsā.
— Varbūt senos laikos te mita zvērādās tērpušies cilvēki? — Baiba, kas visur redzēja brīnumaino, ierunājās. Daumants iesmējās, tā iztraucēdams sikspārņu baru, kas, pie augstajiem griestiem pieķērušies, atpūtās pēc nakts medībām. Baiba izbailēs iekliedzās un metās uz izeju.
Nelielo noriņu alas priekšā no trim pusēm apņēma bieza vilkābeļu un savvaļas bumbieru audze, ceturtajā tieši blakus slejās vertikāla klinšu siena. Zilajās debesīs, spārnus tikko kustinādams, planēja vanags.
— Cik te labi! Nāc, brītiņu atpūtīsimies, — Baiba aicināja un atlaidās mīkstajā zālītē.
— Es mīlu tevi! — Daumants skaļi sauca
— Mīlu tevi, tevi! — atbalss atkārtoja.
— Tu atgādini apburtu pasaku princesi, un es tevi tagad pamodināšu. — Daumants pieliecās Baibai tuvu klāt. — Saki, ka mīli mani.
— Mīlu, mīlu, mīlu, — Baiba čukstēja. Pelēkajās acīs kā spogulī viņa saskatīja savu atspulgu.
Apkārtējā pasaule izgaisa. Divas mīlestības kļuva par vienu. Baiba šajā brīdī nejuta ne kaunu, ne bailes, viņu pārņēma skurbinoša laimes sajūta.
Uzbudinājums pamazām atslāba. Daumants paskatījās uz Baibu, Pirmā reize. Ko viņa tagad pārdzīvo? Meitenes droši vien jūt citādāk nekā puiši. Pastiepis roku, Daumants maigi, jau bez iekāres noglāstīja viņas augumu.
Baiba pasmaidīja ar acīm. Viņa bija pārāk satraukta, lai izteiktu kaut vārdu. Tas, kas ar viņiem nupat bija noticis, arī ir mīlestības daļa. Un dabas daļa. Uz brīdi ienāca prātā mātes brīdinājumi, patēva neķītrās piezīmes. Pēc viņu domām iznāk, ka Baiba tagad ir paklīdene. Bet kādēļ?
«Cik nepareizi mēs lietojam vārdu «mīlestība». Ko gan visu mēs nemīlam? Bulciņas, puķes, saules rietu, nosarmojušu koku, miglainu rītu, vecākus, savu māju…
Mēs degradējam šo svēto vārdu. Nevar mīlēt kūku, kūka var garšot, nevar mīlēt ziedošu ābeli, par to var vienīgi priecāties. Vārdu «Mīlestība» vajadzētu rakstīt ar lielo burtu, kā ticīgie raksta vārdu «Dievs», un lietot vienīgi īstu, patiesu jūtu izteikšanai. Neviena, pat visskaistākā puķe nečukstēs vārdiņu «mīļais», ar ko tiek izteikts viss,» Daumants prātoja, slepus uz Baibu skatīdamies. Daumants aizskāra Baibas plecu. — Ģērbsimies! Jāiet! Saule jau uz rietēšanu. Kautrigi aizgriezusies, Baiba sapogāja blūzīti.
*
Daumants drīz vicu iepazina ne visai prāvo atpūtnieku salmi, To lielākā daļa bija padzīvojuši ļaudis. Trīs reizes dienā viņi devās cauri vārtiņiem uz ēdnīcu jūras krasta, bez prasīšanas uzrādot jaunajam sargam caurlaides kartiņas. Grūtāk bija vakaros, kad satumsa. Gar jūras krastu stiepās jauniešu iecienītā promenades vieta, bet taisnākais ceļš no ciemata uz to veda cauri atpūtas nama parkam.
— Ko es tādiem varu padarīt? — pavecāka sieviete, kas stāvēja pie vārtiem ciemata pusē, žēlojas. — Viņi vienkārši pabīda mani sānis un iet, kur patīk.
Kādu vakaru, tranzistoru pilnā skaļumā kviecinādama, Daumantam un Baibai tuvojas jauniešu kompānija. No iebraucējiem, tas bija skaidrs.
— Lūdzu caurlaides!
— Ko? Ko tu teici? — Kāds puisis pievirzījās Daumantam bīstami tuvu. — Kas tas par zvēru? Ko tāds pa ziemu ēd?
Svešais nekaunīgi iepūta cigaretes dūmus Daumantam sejā, bet pēc brīža jau gulēja augšpēdus uz asfalta. Meitenes apjukušas ieķiķinājās.
— Stipri sasitāties? — Baiba piegāja pie pakritušā puiša.
Svešajam paspruka lamu vārdi, bet, ieskatījies Baibai acīs, viņš aprāvās.
— Jaunatnes čempions boksā, — Baiba klusi pateica. Un skaļi: — Tepat aiz atpūtas nama parka ir otrs ceļš uz jūru.
Baiba klusībā baidījās, ka aizvainotais puisis nesavāc drauģeļu baru un Daumantam neatriebjas, tādēļ viņa ne soli neatkāpās no Daumanta. Bet nekas nenotika.
Parka puķu stādījumi atradās tēvoča Mihaila pārziņā. Baltiem matiem, baltu bārdu, smaidīgs un labvēlīgs viņš staigāja no viena rožu dārza uz otru, izravēdams nezāles, apgriezdams vecos ziedus. Dārznieka lepnums bija puķu kalendārs pie administrācijas ēkas. Katru rītu viņš apmainīja datumus.
— Jau piecpadsmitais augusts! — atpūtnieki, uz ēdnīcu brokastīs iedami, izsaucās. — Cik ātri skrien dienas.
— Vēl divpadsmit dienas, un mēs oficiāli būsim vīrs un sieva, — Daumants teica Baibai. — Un tad mūs nevarēs izšķirt pat tavs nejaukais patēvs!
Sēdēdams sarga nojumītē un neredzēdams Baibu, Daumants pavisam negaidot atklāja, ka ir greizsirdīgs. Kūrortā bija tik daudz jaunu vīriešu, bet viņa tik skaista. Visi tā vien grib ar Baibu iepazīties, paflirtēt, uzsākt kādu romāniņu. Tādiem tīrais sīkums aiz garlaicības vien sagrozīt meitenei galvu.
Laiku pa laikam Daumants nenocietās un skrēja uz ēdnīcas terasi paskatīties, vai Baibai nav piesējusies kāda kompānija. Parasti viņa peldējās vai sauļojās norunātajā vietā. Bet reiz viņu nekur nemanīja. Daumantu pārņēma bailes: ja nu viņa pēkšņi iekļuvusi kādā straumē, kas velk iekšā jūrā? Nekāda labā peldētāja viņa nav, ķepurojas tāpat pa suniski.
— Baiba! — viņš, noskrējis pa kāpnēm pludmalē, skaļi sauca. Uz viņu raudzījās izbrīnījušās, ieinteresējušās, dusmīgas sejas, — Baibāāā!
— Kas noticis? Ko tu auro kā negudrs? — Turpat blakus atskanēja viņam tik mīļā balss. Baiba ar mazu puisēnu ūdens malā cēla no oļiem un slapjās grants fantastisku pili. Bars mazuļu, apkārt sastājušies, ar interesi vēroja, kas tur iznāks. — Kāda sieviete palūdza pieskatīt savu sīko, kamēr pati nopeldēsies, — Baiba paskaidroja.
*
Izdzisušais vulkāns Karadags vēl nebija paspējis nomest naksnīgas miglas segas. Kā viegli plīvuri tās tinās ap stāvajām virsotnēm. Daumants, jūras krastā uz akmens bluķa apmeties, aizgūtnēm zīmēja. Rīta saulē klintis atvizēja dzeltenos, rūsganos un brūnos toņos. Violetas ēnas piešķīra veidojumiem telpiskumu. Stāvajās klintīs ieķērusies augi ar savu sulīgo zaļumu atdzīvināja sastingušo akmens pasauli.
Cerēdama atrast kādu serdolika vai cita pusdārgakmeņa gabaliņu, Baiba, galvu noliekusi, staigāja gar jūras malu. Ar krāsaino akmentiņu meklēšanu bija aizrāvušies visi: sākot no bērniem un beidzot ar sirmgalvjiem.
— Labu veiksmi!
Daumants pacēla galvu. Viņam līdzās stāvēja stiegrains pusmūža vīrietis.
— Vai jūs mācāties akadēmijā? — viņš, brīdi vērojis, apjautajās.
— Nē, tāpat, sava prieka pēc, — Daumants negribīgi atbildēja. — Migla nekādi nepadodas.
Pamēģiniet tā. — Svešais no Daumanta kastes izņēma balto krītiņu, vieglītēm pieskārās zīmējumam un ar pirkstu mazliet paberza.
Tā pavisam nejauši Baiba un Daumants iepazinās ar mākslinieku Lapiņu no Sibīrijas.
Daumants klusēdams vēroja, cik veikli mākslinieks sapludināja toņus, ka ieklāja krāsas.
— Pastelis nav mana stihija, — Lapiņš skaidroja, — es vairāk ar eļļu vai akvareli. Katram jau savs. Tev, puis, talants ir, trūkst vienīgi zināšanu, bet bez tām tu taustīsies kā pa tumsu.
— Gan es pats kaut kā …
— Otrreiz atklāt Ameriku nav vērts, dzīve par īsu. Akadēmijā tu iemācītos pareizi zīmēt, apgūtu dažādas tehnikas.
— Es ari viņam saku, lai vismaz pamēģina tikt iekšā, — Baiba žēlojās. — Es strādāšu, pelnīšu, lai viņš mācās.
— Tur jau nu tādus diletantus kā es gaida — durvis plaši atvērtas, laipni lūdzam… Viss! Nav ko ķēmoties! — Daumants negaidīti uzlēca kājās un saplēsa uzzīmēto sīkās driskās.
— To nu tu velti. — Gleznotājs Lapiņš pašūpoja galvu. — Piedod, ka es tā neaicināts iejaucos. Bet zīmēt jau var ari sava prieka pēc brīvajā laikā. Un mācīties kursos. Es pats tādus vadu. Pie manis nāk pat kāds akadēmiķis un nemaz nekaunas sēdēt blakus vidusskolniecei.
Daumants klusēja. Viņam kļuva kauns par savu puicisko izlēcienu.
Abi jutās bezrūpīgi kā bērni. Vienā paņēmiena uzskrējuši Vientuļā Koka kalnā, viņi nolika krāsaino oļu sauju blakus Volohova kapam. Tāda esot šīs puses paraža.
Volohovs bija dzejnieks un gleznotājs, šejienes īpatnējās dabas apdziedātājs. Kādēļ viņš izvēlējās savu pēdējo atdusas vietu šeit — kalna virsotnē? No virsotnes varēja redzēt visu, kas viņam bija tuvs un mīļš: paša celto māju, kur ilgus gadus dzīvots un strādāts, paša stādīto dārzu, jūras līci, Karadagu. Mežonīgajai, neskartajai ainavai ar pakalniem, kas austrumos stiepās līdz pat apvārsnim, izdzisušajam vulkānam un jūrai piemita savdabīgs skaistums un diženums. Te pār cilvēku vēl valdīja pirmatnējā daba. Daumants iztēlojās, kā pirms gadu tūkstošiem piekrastē savās ādas teltīs dzīvojuši senie kimmerf, šī novada pirmie iemītnieki, ka, pinkainos zirgos sēdēdami, klīstot no pakalna uz pakalnu, viņi sekojuši lopu bariem.
— Daumant, paskaties uz debesīm! — Baiba iesaucās. Violets mākonis kā teiksmains nezvērs atplestajā mutē
turēja sarkani kvēlojošu saules ripu, garā, zobainā aste bija atspiedusies uz klinšu virsotnes.
— Fantastiski! Tas tev noteikti jāuzzīmē. Zel, ka nepaņēmām līdzi pasteļus.
— Šādu mākoņu nekad vairs nebūs.
— Es tev palīdzēšu atcerēties. Paskat, saules vairs nav, un nezvēra vēders kļūst aizvien lielāks un lielāks.
—- Būs negaiss. Skrienam ātrāk lejā!
Negaiss viņus panāca pludmalē, krietnu gabalu no atpūtas nama. Jūra putu mēlēm laizīja krastu.
Ejam peldēties! — Baiba varonīgi centās pārvarēt bailes.
— Ejam! Dod roku, lai viļņi tevi neierauj dzelmē. — Daumanta rokās viņa jutās pilnīgā drošībā.
Vasaras mājiņa, kurā viņi pārgulēja, bija tumša un mitra, Daumants iededza sveces galu.
— Veicīgi pārģērbies! Es aizskriešu pēc vakariņām un karstas tējas.
*
Kalnos valdīja pirmsausmas miers. Pat cikādes, kas visu nakti bija dziedājušas, klusēja. Pret maigajām pasteļkrāsas debesīm Karadaga klintis izskatījās drūmas un bargas. Kopa ar gleznotāju Lapiņu Baiba un Daumants pa šauru, stāvu taciņu kāpa aizvien augstāk kalnos.
Pa labi ar rožainu mākoņa cepurīti galvā, vietām apaudzis biezu mežu, slējās Lielais Karadags. Kreisajā pusē atradās robota klinšu grēda. Vietām to kā ar milzu nazi sašķēla stāvas aizas, paverot skatu uz jūru. Pie vertikālas 'klints, kas vientuļa pacēlās grēdas virsotnē, mākslinieks apstājās.
— Šo klinti dēvē par Velna Pirkstu. Pastāv nostāsts, ka senatnē te upurējuši, lai pielabinātu ļaunos garus.
Koktebeles līcis un ciemats bija redzami kā uz delnas. Virs Vientuļā Koka kalna kā nokaitēta vara panna pacēlās saule. Pērļaini ievizējās ūdens.
— Kolosāli! Es tālāk ne soli! — Daumants atsēdās uz klintsbluķa un izņēma zīmēšanas piederumus.
— Cik' gadus neesmu šo ainavu vērojis, bet ikreiz tā citādāka un ikreiz saviļņo ar savu skaistumu, — ierunājās Lapiņš.
Baiba, ar muguru pret klinti atspiedusies, skatījās, kā saule ceļas augstāk, kļūst arvien dzeltenāka un jūra zaudē savu varavīkšņaino vizmojumu. Daumants un Lapiņš strādāja aizgūtnēm.
— Dzirdiet, gaiss dzied! — Baiba sauca,
— Mazliet tālāk uz priekšu ir šaura, akmeņaina aiza. Pa to no jūras ceļas silta gaisa strāva, kas atbalsojas klintīs un rada šīs neparastās skaņas, — Lapiņš paskaidroja.
— Es paiešos, paskatīšos.
— Tikai nemēģini rāpties lejā! Šī aiza ir paņēmusi vairāku vieglprātīgu jauniešu dzīvības. Ar Karadagu jokot nedrīkst!
Baiba sēdēja takas malā un domīgi raudzījās lejā, kur ūdens, atspoguļojot apkārtējās klintis, laistījās zeltainos toņos.
Baibai un Daumantam šķita, ka viņi nokļuvuši teiksmainā pasaulē, kur ļauns burvis milžus pārvērtis par akmens skulptūrām, un nu tās stāv un gaida savu atbrīvotāju. Lapiņš te pazina un zināja nosaukt ikvienu klinšu veidojumu:
— Šī grupa ir karalis, karaliene un viņu svīta. Bet tur mazliet tālāk — viņu troņa zāle, vai nav trāpīgi? Visskaistāk Karadagā ir pavasarī. Saulē izdegušās kalnu nogāzes tad klāj zāle —- cilvēkam līdz jostasvietai. Zied savvaļas peonijas, magones, tulpes.
Negaidot aiz pagrieziena klintis pavērās un skatam atklājas plaša ieleja ar zilzilu jūras līci un nelielu ēku puduri krastmalā.
— Tā ir bioloģiskā stacija, kas pēta apkārtnes dabas un ūdens resursus. Nokāpsim lejā! Man tur dzīvo draugi. Varbūt izdodas sarunāt motorlaivu, tad varēsim atgriezties Koktebele pa jūru.
Tā patiešām bija skaista, neaizmirstamiem iespaidiem bagāta diena. No jūras skatoties, Karadags atgādināja draudīgu, neieņemamu cietoksni, aizsargātu ar robotiem mūriem un augstiem torņiem. Stāvas aizas, apaugušas mežrožu krūmiem, nobeidzās ar jaukiem, klusiem līcīšiem. «Laupītāju» līcī aiz «Ivana klints» kādreiz kontrabandistu nelielie kuģīši slēpušies no vajātājiem. Cauri visā Krimas piekrastē izslavētajiem «Zelta vārtiem» varēja izbraukt pat neliels burinieks, par motorlaivu nemaz nerunājot.
— Uz «Jevgeņija Oņegina» manuskripta malas saglabājies Puškina pašrocīgs šīs klints zīmējums, — Lapiņš stāstīja.
— Vai mēs arī nevarētu? — Daumants lūdzoši paskatījās uz mākslinieku. — Es ātri.
- Nav jau mums kur steigties. — Laivas īpašnieks apžēlojas par māksliniekiem, pabrauca tālāk no krasta jūra un apturēja motoru.
Kamēr abi zīmēja, Baiba nespēja atraut skatu no interesantas zemūdens pasaules. Dzidrajā ūdenī starp ūdensaugiem peldēja sudrabainās, svītrotās pelamīdas. Sīkas zivtiņas, kā sunīšus spēlējot, ķēra cita citu, krinolīnos tērpušas medūzas dejoja graciozu menuetu. Slaida un ātra kā šautra parādījās kāda plēsīga zivs, iztraucēja zemūdens pasaules mieru un atkal pazuda, turot mutē noķertu pelamīdu.
Braucēju skatieniem garām slīdēja milzīgs, lēcienam atspēries «Lauva», zemesraga gala tupēja «Zilonis» un, beidzot, klintsradzē dzejnieka Volohova profils ar viņam raksturīgo degunu, piemiegto aci un kuplo bārdu.
— Tauta vienmēr devusi dabas veidojumiem trāpīgus nosaukumus. Es nekad nemainītu šo neskarto dabas stūrīti pret Jaltas vai Alupkas pārapdzīvotību, troksni un mākslīgi veidoto ainavu, —- Lapiņš teica.
— Mēs arī ne. Paldies par skaisto dienu.
*
Puķu kalendārs nepielūdzami rādīja, ka bezrūpīgās brīvdienas drīz beigsies.
— Sarīkosim mūsu šīs vasaras darbu izstādi, — Lapiņš ierosināja. — Mani akvareļi, tavi pasteļzīmējumi.
— Līdzās jūsu lieliskajiem darbiem manējie… Ko tur runāt, — Daumants atteicās. — Negribu, ka citi par mani smejas.
— Pirmkārt, tavi pasteļi nemaz nav peļami, otrkārt, tevi te neviens nepazīst, un reizēm ir lietderīgi no malas paklausīties, ko citi spriež par tavu darbu. Savāc visus zīmējumus un atnes uz bibliotēku!
Lapiņa mierīgie un pārliecības pilnie vārdi Daumantu pārliecināja. Šajā mēnesī viņš no Lapiņa iemācījās vairāk nekā visā iepriekšējā laikā. Gleznošanu viņš nepametīs, to Daumants klusībā bija cieši nolēmis.
Spilgtais plakāts pie bibliotēkas durvīm ieinteresēja gan atpūtniekus, gan garāmgājējus. Lapiņu pazina daudzi. Viņa akvareļu izstādes te notika gandrīz vai katru vasaru. Daumants, aiz grāmatu plauktiem aizslēpies, klausījās apmeklētāju vērtējumu. Kādā jauniešu barā viņš pamanīja puisi, ar kuru kādreiz bija notikusi saķeršanās.
— Drosmīgi uztriepts. Veči, jūs nezināt, kas viņš Ir? — Droši vien kāds pensionārs, kas aiz gara laika zīmē.
— Runā, esot jauns čalis, tepat no atpūtas nama.
— Neko teikt, tam ir ķēriens.
— Žēl, ka es tā neprotu. — Kāda jauniete šķelmīgi paskatījās uz savu pavadoni.
— Tu proti ko citu.
— Nu, ko tad?
— Mīlēt.
— Kaunies!
Daži mēģināja salīdzināt attēloto ar pašu redzēto un jūtas pārsteigti, ka nav spējuši saskatīt skaisto, kas atrodas tepat blakus — gluži vai ar roku aizsniedzams.
— Apsveicu. Pirmajai reizei nav slikti, — Lapiņš, pārlasīdams izstādes apmeklētāju atsauksmes, rezumēja. — Šis attiecas uz tevi, paglabā par piemiņu. Gan labās, gan ari sliktās. Tāda, puis, ir dzīve. Bez ēnām tik spilgti neizceltos arī saules gaisma.
Pēdējā vakarā Baiba un Daumants ilgi sēdēja pludmalē. Ēdnīca nodzisa gaisma. Koktebeles brodvejs kļuva tukšs. Apklusa tūristu bāzes skaļrunis, kas pārraidīja diskomūziku. Tālajā zemesraga galā mirkšķināja vientuļa taciņa. Virs Karadaga klintīm izlīda mēness — oranžs kā apelsīns. Tumšajā ūdenī klājās vizmojoša zelta taciņa.
Mēness starus stīgo
Dzelmē dzidrajā,
It kā balsis mani
Turpu aicina… —
Baiba klusi dungoja.
«Uz kādu sapņu pili es aizvedīšu savu sievu?» Daumants prātoja. «Uz ūķi bēniņos, kur kaimiņu vecīši gadiem ilgi glabājuši visādas grabažas. Vajadzēja palikt Rīgā un visu savest kārtībā. Bet nu jau ir par vēlu.»
*
Daumants pie savējiem ieradās vakariņu reizē.
— Kolosāli! Esmu izsalcis kā vilks!
— Nu, nu, vai tad tur, dienvidos, badā dzīvojāt? Nemaz tik izkāmējis neizskaties, — Māte nopētīja savu jaunāko.
— Neko lielu jau bļaut nevar. Jūra gan tur vienreizēja. Un daba pirmatnēja kā pirms tūkstoš gadiem. Man vesela kaudze skiču. Vēlāk parādīšu. Kā pie jums pa šo laiku?
— Normāli, — brālis atbildēja.
— Baibas senči neuzradās?
— Nē,
— Jāaizkāpj uz mūsu nākošo mītni. Jāpiekrāmējas. Vai tu, Krist, man nepiepalīdzētu?
— Var jau.
— Tu nevarētu pāris naktis pārgulēt Zanes istabā, — Daumants palūdza, kad abi bija izgājuši uz ielas — Kamēr mēs visu savedam kārtība.
— Kur tu biji agrāk? — Kristapa balss skanēja bargi, bet acīs mirdzēja smieklu uguntiņas.
— Saproti, nekādi nedabūjam biļetes — ne uz lidmašīnu, ne vilcienu, — Daumants taisnojās.
Vecā saimniece, kūkumu uzmetusi, raka zemi,
— Ejiet vien augšā! — viņa uzsauca. Izmīdītās kāpnes čīkstēja.
— Vismaz neviens nemanīts nevarēs jūs pārsteigt, — Kristaps iesmējās. — Slēdz vaļā!
Daumanta plaukstā iegūla spoža atslēga.
— Nu, mīlīši! Tas gan ir pārsteigums.
Mēbeles viņš tūlīt pazina. Zēna gados viņu mājas bēniņi bija apkārtējo nerātņu patvēruma vieta un klubs. Vecajā skapī starp kožu saēstajam drēbēm viņi slēpa pašdarinātus šaujamos, uz ļodzīgā galda ar apaļām, virpotām kājām sita trumpas. Nu galds izskatījās gluži kā jauns.
Pažobelē aiz aizkariem ieslēpušies guļvieta, krēsli, senlaicīga etažere ar Daumanta grāmatām, te bija viss, kas dzīvei nepieciešams.
— Es esmu mēms! Pa kuru laiku jūs to paveicāt? Kā Baiba priecāsies! Es viņai nekā neteikšu. Tā būs jūsu kazu dāvana, viskolosālākā, kāda tikai var būt
*
Drebošu sirdi Baiba vēra sava dzīvokļa durvis. Patēvs skatījās televizoru un pat galvu nepagrieza uz viņas pusi. Māte rosījās pa virtuvi.
— Ak tad pārradies gan. Mēs jau sākām bažīties. Labi atpūties?
Tas bija redzams tāpat bez jautāšanas.
— Māt, man tev kas svarīgs sakāms. Mēs rīt sareģistrējamies.
Mātei saļodzījās kājas, un viņa smagi atkrita krēslā.
— Tā jau var sirdstrieku dabūt. Ar ko tad? Vai ar to gaisagrābsli Daumantu?
— Viņš nav nekāds gaisagrābslis, bet mans vīrs. Pati zini, cik ilgi mēs jau draudzējamies. Un es viņu mīlu.
— Krietna meita, neko teikt. Paslepšus, mātei aiz muguras.
— Tu biji prom, un pēc tam aizbraucām mēs.
— Vai esat padomājuši, kur dzīvosiet? Pie mums nav ko cerēt, Naikovskis to puisi neieredz ne acu galā.
— Daumants sarunājis istabiņu kādā personiskā mājā. Māt, lūdzu, nesaki patēvam nekā. Ka nesabojā mums kāzas. Viņš dusmās ātrs. — Baiba lūdzoši paskatījās uz māti.
Jaunākais brālis Rolands, no pagalma augšā uzsaukts, priecīgs metās lielajai māsai ap kaklu un tūlīt saka izjautāt par dienvidiem: vai tiesa, ka tur jūra tik silta kā vannā, ka apelsīni aug kokos kā āboli un vīnogas tur ēdot kartupeļu vietā?
Naikovskis, tēju dzerdams, klusībā salīdzināja māti un meitu. Pirmā izplūdusi, novītušu seju, kuru vairs nespēj apslēpt pat biezā smiņķa kārta, otra — kā ziedošs pavasaris.
Naktī, kad vīrs bija aizmidzis, māte klusām apsēdās uz Baibas dīvāna un apraudājās.
— Meitiņ, mīļo, kā mēs bez tevis? Varēji vēl pāris gadiņus padzīvot savā vaļā. Laulības dzīve nav nekāda izprieca: mūždien ēdiens, trauki, veļa, vīrs arī prasa, lai to appuišo, lai viņam danco apkārt. Tik vien sievietei ir tās brīvības kā līdz kāzām. Bet varbūt tu jau gaidi bērnu? — māte izbijusies iejautājās.
— Nē.
— Tad kādēļ tāda steiga ar precēšanos?
— Mēs mīlam viens otru un gribam būt kopā.
— Nu tad satiecieties, kas jums liedz? Vai nu tūliņ jāprecas?
— Es nevaru te dzīvot. Naikovskis mani..
— Zinu. Viņš kļuvis pavisam dulls. Nekā vairs pa prātam nevar izdarīt. — Māte atkal ieraudājās. — Tu aiziesi, es palikšu viena pati.
— Tev taču ir Rolandiņš.
— Puika pavisam izlaidies. Apsaukā mani tādiem pašiem vārdiem kā tēvs. Pat norāt es viņu vairs nedrīkstu, Naikovskis tūlīt metas starpā.
Baibai kļuva mātes žēl. Brīdi šņukstēja abas.
*
Pēdējo reizi Baiba uzkopa Naikovsku dzīvokli, tad sakravāja savas mantas. Veļa un pāris kleitas sagāja mātes vecajā koferī. Grāmatas sasēja sainī, Daumants vēlāk atnāks pakaļ. Tad viņa nomazgājās un apvilka balto skolas izlaiduma kleitu, kura nu noderēja ari par līgavas tērpu.
Baibai atsēžoties, vecā dīvāna atsperes žēli noskanēja. Viņa te vairs negulēs. Šodien sāksies jauna, laimīga dzīve, jau šodien, jau šodien! Un nekad viņa vairs nedzirdēs patēva sēcošo elpu un nejutīs mitrās, trīcošās rokas pieskārienu kailajam plecam, kas viņai uzdzina aukstus šermuļus.
Atskrēja Dace, atnesa līgavas plīvuru.
— Nāc, piemērīsim! Cik tu skaista! Vai zini, mēs ar Pēteri būsim tavi vedēji? Tev nav nekas pretī? Mana mamma saka, ka mēs esot par jauniem. Bet kas par to? Pusgadu es tomēr esmu vecāka par tevi. Ņem vērā, turpmāk tu vari nākt pie manis pēc padoma un palīdzības. Oficiāli — kā pie vedējmātes. Tu droši vien esi ļoti laimīga?
— Es nezinu. Tas ir kaut kas neizsakāms! Varbūt sapnis? . s ,
— Kur tie zēni aizkavējušies? Ka nenokavējam. Daumants un Pēteris ieradās svinīgi ģērbušies tumšos
uzvalkos un izturējās stīvi un nopietni.
— Braucam! Taksis lejā gaida.
Baiba atvadoties pēdējoreiz pārlaida skatu istabai, kur bija pavadīts viņas līdzšinējais mūžs, kur piedzīvots tik maz prieka, bet daudz bēdu. Viņa atvadījās no savas bērnības.
Uz neredzēšanos!