— Kādēļ mūsu brigadiere tik žultaina? — Baiba kādu dienu pavaicāja darba biedrenēm.
— Nav viņai viegla dzīve, — šuvēja Bērziņa — triju bērnu māte — atbildēja. — Mēs pārnākam mājās, bērni ķeras ap kaklu apmīļot, vīrs palīdz vakariņas gatavot. Viņa viena savās četrās sienās, nevienam nevajadzīga, neviena negaidīta un neapmīļota.
—- Saki vien skaidru valodu — viņa mūs apskauž. Baibu par tās jaunību un skaistumu, mūs par to, ka mums ir ģimenes, vīri un bērni, ir kam dzīvot. Pavērojiet vien, visi vientuļnieki, kas dzīvo tikai sev, ar laiku klust tādi kā dīvaini — cits īgns, cits ļauns.
— Varbūt aiziet visiem kopā uz teātri vai koncertu? — Baiba prātoja.
— Kurš gan klapatāsies ar biļetēm? Nevienam nav laika.
Ateljē nebija izveidojies ciešs, draudzīgs kolektīvs. Katrs dzīvoja par sevi, katrs ar saviem priekiem un bēdām. Pašas nevaļīgākās bija precētās sievas, kurām bija bērni.
Starp netālā gastronomijas veikala pārdevējām un šuvējām valdīja noruna: mēs jums, jūs savukārt mums. Ar desām un pusfabrikātiem nelielais šuvēju kolektīvs tika apgādāts. Baibai kā jaunākajai vajadzēja iet pēc pirkumiem un nereti nācās dzirdēt saniknoto rindā stāvētāju sašutušos izsaucienus:
— Ko lien bez rindas! — Baiba tādās reizēs skriešus metās prom no veikala.
— Muļķe gatavā! — sievas viņu norāja. — Vai tad būtu labāk, ja mēs visas pamestu darbu un stāvētu rindās? Ko tu pati savam vīram celsi vakarā galdā? Labi, ka mums ir tāda iespēja.
Dienas aizlidoja vienā steigā. Salnas dārzos nokoda ziedus, vējš norāva kokiem lapas un aurodams ložņāja pa vecās mājas pažobelēm. Daumants katru vakaru kurināja dzelzs krāsniņu. Uz dažām stundām mazajā istabiņā kļuva silti un mājīgi.
— Vai tu esi apmierināta ar savu darbu? — kādu vakaru, kad abi sildījās pie krāsns, Daumants apjautājās. Baiba izbrīnījusies paskatījās uz vīru.
— Protams.
— Vai tu zini, kādēļ es aizgāju uz šuvēju skolu? Lai būtu kopā ar tevi.
— Un nu nožēlo?
— Man nepatīk konveijera darbs, — Daumants godīgi atzinās. — Es jau saprotu, ka ikvienā žaketē ir arī mana darba daļa, bet tā ir tik nemanāma. Lai ari cik labi es sašūtu, teiksim, sānu vīles, ja Vita sabojās piedurkni, iznāks brāķis un visu pārējo teicamais darbs aizlidos pie velna vecmātes, vai tā nav? Cita lieta pašam uzšūt uzvalku no sākuma līdz pēdējam adatas dūrienam. Tad tas ir radošs darbs. Pašlaik es esmu rezervists. Pārzinu visas operācijas. Labākajā gadījumā pēc gada vai diviem mani nozīmēs par meistaru. Ar to arī griesti būs sasniegti, tālāk nekur. Juris Egle nākošgad pošas uz augstākajiem piegriezēju kursiem un pēc tam strādās mūsu vecajā skolā par ražošanas apmācības meistaru.
— Mums vēl pusotra gada jāatstrādā.
«— Tas gan, bet par nākotni domāt taču drīkst.
— Un tomēr tev nav taisnība. Viens pats kuģi vai lidmašīnu neuzbūvēsi.
— Atradusi, ko salīdzināt… Bet es negribu būt nezināma skrūvīte! — Daumants izkliedza. — Gribu būt es pats — Daumants Pētersons. Lai visi redz un zina, ka to esmu paveicis pats ar savām rokām.
*
No Baibas dienasgrāmatas:
«Mēs ar Daumantu neprotam saimniekot. Mēneša beigās naudas vienmēr pietrūkst un nākas aizņemties no saimnieces vai Daumanta mātes. Vīrs ir pārāk izšķērdīgs, nopelnītais viņam iztek kā ūdens no plaukstas — par krāsām, audekliem, dažādiem kārumiem. Ziemas mēteļiem tā arī nespējām sakrāt. Kad es dusmojos, viņš smejas — skopulis un taupītājs nekad nebūšot. Nesaprot, ka starp taupību un skopulību ir milzīga atšķirība.
Esmu sākusi saskatīt vīrā trūkumus. Vai tas nozīmē, ka es viņu vairs tik stipri nemīlu? Bet viņš?…»
*
Divas reizes nedēļā Daumants apmeklēja mākslas studiju. Pārnācis mājās, viņš sajūsmināts stāstīja par pasniedzēju gleznotāju Strālu:
— Tu pat iedomāties nespēj, kāds viņš cilvēks. Izskats vien ir ko vērts — rūsgana bārda, gari, sprogaini mati, lielas acis, kalsena seja — un kāds talants! Paņem manus šīs vasaras pasteļus, skatās, dažus atliek sāņus. No ģīmja neko nevar nolasīt, patīk vai ne. Man kājas trīc, gaidot viņa spriedumu. Maestro — tā viņu iesaukuši studisti — pazīstams ne tikai kā labs gleznotājs, bet ari kā taisnīgs kritiķis.
— Slavēja vai nopēla, saki ātrāk, — Baiba nepacietīgi viņu pārtrauca.
— Pa vidām, dažus uzteica, pārējos nokritizēja, esot kļūdas perspektīvā un kompozīcijā. Lai nebēdājot, to šeit studijā iemācīšoties. Ierādīja man vietu, iedeva papīru un ogli un lika zīmēt kluso dabu — garsnīpainu misiņa tējkannu, maizes klaipu un sīpolus. Publika tur dažāda — sākot ar sešpadsmitgadīgu skolniecīti un beidzot ar sirmgalvi, kuram droši vien ir visi septiņdesmit. Ir pat kādas lielas rūpnīcas galvenais inženieris un docents, ekonomisko zinātņu kandidāts. Zini, kas man tur patīk? Tas, ka studijā mūs vieno kopējs mērķis — apgūt mākslas pamatus, iemācīties sevi izteikt mākslā. Citi tur mācās jau desmit un vairāk gadus, viņu darbi izstādīti arī ārzemes. Vasarās visi kopā dodoties studiju izbraukumos uz laukiem vai kādu provinces pilsētiņu, dzīvojot tur ilgāku laiku, gatavojot skices un kopīgi pārspriežot, kas izdevies, kas ne.
*
No Baibas dienasgrāmatas:
«Daumants, aizrāvies ar zīmēšanu, pamet mani vienu pat svētdienās. Apnicis sēdēt mājās. Gribas dziedat. Rīt pat aiziešu pie sava kādreizējā skolotajā Irbītes.»
*
— Vareni! — vecais operdziedātājs Irbe nopriecājās, pārbaudījis Baibas balsi. — Šie skolas gadi tev nav gājuši zudumā. Žēl, ka pajuka jūsu slavenais ansamblis.
— Visas meitenes izklīdušas, strādā dažādos uzņēmumos. Grūti satikties.
— Cik nu mums tā pilsēta liela, Ja labi gribētu, varētu reizi nedēļā sanākt kopā.
— Kas mūs mācīs, un kur notiks mēģinājumi?
— Es pats būtu ar mieru. Klubā «Blāzma» kāda telpa atradīsies. Tu tikai sasauc savas meitenes, gan redzēsiet, atkal gūsiet pirmās vietas, — vecais vīrs sajūsminājās. Acis viņam mirdzēja, pleci iztaisnojās, tik ļoti gribējās vel būt noderīgam. — Jūs varētu koncertēt kopā ar Tagila ansambli.
Baibu nevajadzēja pārliecināt, viņa jau bija izlēmusi.
— Nē! — uzzinājis sievas nodomu, Daumants cieti noteica. — Mācies pie sava Irbes, bet uz klubu neiesit
— Kādēļ? — Baibas maiga balss kļuva neparasti skarba.
— Es zinu, kas tevi velk uz «Blāzmu». Tagils. Ne velti
apgalvo, ka veca mīlestība nerūsot.
— To es no tevis negaidīju. Vai tu maz apjēdz, ko runā? — Baiba noskaitās.
— Pie tā klimpermaņa es tevi nelaidīšu!
— Ansambli vadīs Irbīte. Uz' večuku, ceru, tu neesi greizsirdīgs?
— Tas donžuāns tikmēr laizīsies tev apkārt, kamēr ievilks pie savējiem.
— Un, ja arī ievilktu, kas tur ļauns? Tie visi ir kolosāli puiši. Bet nebaidies, viņiem jau ir soliste — vēl labāka nekā es.
Tajā vakarā abi aizmiga, viens otram muguru pagriezuši.
*
Otrā dienā pēc darba Baiba negāja uz mājām, bet iesēdās autobusa un brauca pie Daces.
— Vai kaut kas noticis? — pamanījusi draudzenes ne laimīgo seju, Dace uztraucās.
— Daumants mani vairs nemīl, — Baiba šņukstēja. — Viņš man neuzticas. Un apvaino. Nelaiž uz klubu mācīties dziedāt.
Vārdu pa vārdam Dace no Baibas uzzināja visu par strīdu.
— Tavs Daumants gluži vienkārši ir greizsirdīgs uz Tagilu un tavu dziedāšanu. Greizsirdība ir mīlestības ēna. Tā vismaz rakstīts grāmatās.
— Tu domā? — Baiba cerīgi paskatījās draudzenē.
— Bet kādēļ tavs Pēteris nav greizsirdīgs?
— Un kā vēl! Katru dienu zvana un taujā, ar ko es satiekos. Mēs tagad redzamies vienīgi svētdienās. Man pa dienu darbs, vakarā lekcijas, Pēteris universitātē, bet vakaros kārto savu pirmo dzejoļu krājumu, tikai tu nevienam nesaki, tas ir noslēpums.
— Vai tu mīli Pēteri? — Baiba, draudzenei acīs skatīdamās, pajautāja.
— Es nezinu, — Dace samulsusi atzinās. — Ar viņu kopā nekad nav garlaicīgi. Mēs ejam uz dejām, pārrunājam izlasītās grāmatas, apmeklējam teātrus un koncertus, dodamies pārgājienos. Viņš ir mans draugs!
— Un tu viņam?
Atceroties pēdējo tikšanos, Dace nosarka. Tik kvēli skūpsti liecina ne tikai par draudzību.
— Vai jūs nekad nestrīdaties?
— Tā kapitāli ne. Vienīgi par sīkumiem. Tu jau zini, kāds Pēteris ir mākoņstūmējs un fantazētājs. Kad es viņu velku no debesīm lejā uz zemi, viņš skaišas. Bet es neņemu galvā. Ja viens jāj ar dzejas pegazu pa gaisu, otram abām rokām jāturas pie zemes, citādi nebūs līdzsvara. Mamma arī tā domā.
Baiba bridi klusējot prātoja, kā šajā ziņā ir viņas ģimenē, tad apmierināta konstatēja, ka abi ar vīru ir gan fantazētāji, gan reālisti, kā nu kuro reizi.
— Ko tu darītu manā vietā? — viņa pajautāja.
— Nezinu. Mūsmājās mēdza teikt: gudrākais piekāpjas.
— Tu domā, man jāatsakās no dziedāšanas? — Baiba bija pārsteigta.
— Nē, to gan ne. Es tavā vietā censtos Daumantu pārliecināt, ka tev dziedāšana ir tikpat vajadzīga kā viņam zīmēšana. Baiba posās uz mājām.
— Jau pavēls, varbūt pārgulēsi pie manis? Izrunāsimies no sirds. Tik ilgi neesam tikušās.
— Nē, Daumants uztrauksies. Mums pašiem ar sevi jātiek skaidrībā.
*
— Kurtu biji? — Daumants nikni noprasīja, kad Baiba beidzot pārradās mājās.
— Pie meitenēm.
— Kādām meitenēm?
— Ansambļa. Pie Intas, Ingrīdas, Gunas, Ērikas.
— Tātad iesi uz «Blāzmu»? — Daumants dusmīgi iekliedzās.
— Protams. Tu drīksti un es ne?
— Ko es drīkstu?
— Iet uz mākslas studiju.
— Es eju mācīties, nodarboties ar mākslu, vai to tu saproti? Tas ir pavisam kas cits.
— Bet es eju dziedāt, tā arī ir māksla. Un pēc tam nāku godīgi mājās, nevis metu lielus līkumus, lai pavadītu skaistas sievietes.
Daumants piesarka kā pļauku saņēmis.
— Kā tu zini?
Baiba neatbildēja, Ar pūlēm valdīdama asaras, viņa sāka klāt gultu.
— Kas nu šī par sievieti! Desmitās klases skuķis. Viņai vienai bail, — Daumants pielaidīgā balsī taisnojās.
— Nu tad skrien ari citus vakarus pretim uz autobusa pieturu! Ej vien laimīgs, kaut tūlīt pat! Bet nebļauj, ja Tagils mani kādreiz atvedīs mājās; ar savu mašīnu,
— Baiba! Tas nu ir par traku!
Baiba klusēja. Nesen saimniece netālu no savas draudzenes mājas bija satikusi Daumantu kopā ar kādu meiteni un tūlīt pasteidzās to pavēstīt Baibai: sak, redz, kādi tie vīrieši nelieši, nav vēl lāgā medusmēnesis pagājis, bet šis jau lakstojas ar citām. Velti saimniece gaidīja, ka jaunā sieva raudās. Viņa tad būtu pažēlojusi, pamācījusi, kā rīkoties, mierinājusi.
«Viņi kopā iet uz mākslas studiju,» Baiba šķietami vienaldzīgā balsī atteica.
«To es tev saku — sakur pirti, lai vēlāk pašai nav jākož pirkstos!»
«Nav jau par ko, saimniec.»
Naktī Daumantu pamodināja Baibas šņuksti.
— Nu, neraudi, piedod man, — viņš ņēmās sievu mierināt.
— Tu mani vairs nemīli.
— No kurienes tu to izrāvi?
— Ja mīl, tad uzticas. Bet tu netici. Man Tagils ir gluži vienaldzīgs.
— Es tik ļoti baidos tevi pazaudēt.
— Dumiķīti, — Baiba pagriezās pret vīru. — Es taču tevi mīlu.
Daumants skūpstīja sievas vaigus un acis, kas bija sāļas no asarām:
— Apsoli, nē, apzvēri — ja tu kādreiz iemīlēsi citu, tad nemānīsi mani, bet pateiksi godīgi, jā?
— Tas nekad nenotiks, — Baiba apgalvoja. — Nemūžam!
Miers bija noslēgts.
Pēc raksturiem Baiba un Daumants bija ļoti dažādi. Baiba starp svešiem ļaudīm jūtas bikla, bija klusa, pacietīga, iejūtīga, centās vienmēr pakalpot, pažēlot, piedot. Darbabiedrenes to dažkārt izmantoja savtīgos nolūkos. Bet, ja kaut ko bija nodomājusi, ar lielu neatlaidību centās to sasniegt, neņemdama vērā pat vīra aizliegumus.
Daumants turpretim bija nepastāvīgs, vieglprātīgs, straujš. Redzēdams netaisnību, viņš spēji uzliesmoja kā sauss salmu kūlis, dusmās pārsteidzās, sarunāja ļaunus vārdus, kurus vēlāk nožēloja.
Baiba, no darba mājās pārnākusi, ilgojās divatnes mīļuma, glāstu. Daumants līdzi atnesa visas sava ceha ķibeles un priecīgos brīžus. Stāstīt un attēlot vīrs prata. Reizēm Baibai nācās skaļi smieties, reizēm uztraukties kopā ar Daumantu. Neklātienē viņa iepazina gandrīz visus ceha jauniešus.
«Ar Leonu nu reiz ir cauri. Uz skolu neiet, darbā nav rādījies veselu nedēļu, — Daumants kādu vakaru teica Baibai.
— Varbūt slims, — Baiba satraucās.
— Dzer, komjaunatnes birojā nolēmām, lai iet prom uz paša vēlēšanos. Cik ilgi var ar tādu auklēties? Vēl tikai jādabū Miezes piekrišana, bet tas ir sīkums. Viņa dzērājus necieš ne acu galā.
Baiba platām acīm skatījās vīrā.
— Ko tu blenz? Viss pareizi, ar savu uzvedību viņš
maitā gaisu arī pārējiem.
— Leons taču ir tavs draugs. Abi vienā kursā mācījāties…
— Kas viņš man par draugu? Plencis…
— Kā jums nav kauna pamest biedru nelaimē? Vai kāds pie viņa ir uz mājām aizgājis, pajautājis, kādēļ viņš dzer. Varbūt aiz bēdām?
— Kas šim par bēdām! Sencis plosto un velk līdzi arī Leonu.
— Rausies augšā! Ejam.
— Uz kurieni?
— Pie Leona, protams.
Daumants negribīgi piecēlās no gultas un piegāja pie loga. Lielas lietus lāses sitās rūtīs. Vējš raustīja ābeļu zarus.
— Naivā, domā, tu pateiksi: «Leonīd, dzert nav labi, tas bojā veselību un nāk par sliktu ģimenei,» — un šis tūliņ sitīs roku pie krūtīm un apzvērēs: «Es nekad vairs…» Jāsmejas. Cik neesam lūgusies, draudējuši, prēmijas noņēmuši, nekas nelīdz.
Baiba saknieba lūpas un sniedzās pēc mēteļa. Daumants nemitējās tielēties:
— Līst. Vēls arī. Varbūt atliksim līdz rītvakaram?
— Neesi no cukura, neizkusīsi. Un deviņi nav nekāds vēlais laiks.
Zem Baibas puķainā lietussarga patvērušies, abi skrēja pa, dubļainajām nomales ieliņām. Pārlieku tālu jau nebija. Dārza vārtiņi, kas turējās vienā eņģē, vējā žēli čīkstēja. Virtuves logs bija aizklāts ar vecu segu. Pārējie grima tumsā. Uz klauvējieniem neviens neatsaucās. Daumants paraustīja rokturi. Durvis atvērās.
Leona sieva, ar kuru viņš tā arī nebija papūlējies sareģistrēties, pašreiz virtuvē vannoja savu pirmdzimto.
— A, tie esat jūs, — viņa, galvu pagriezusi, noteica. — Veriet ātrāk durvis ciet, lai mazais nesaaukstējas!
Virtuve bija piežauta ar tikko mazgātiem autiņiem, rāpulīšiem, paladziņiem.
— Kur tad Leons? — Baiba pavaicāja.
— Guļ, galīgi nodzēries.
— Celsim augšā. Jāaprunājas.
— Šovakar tas neko nedos, varbūt rīt… Sirds jau viņam laba un rokas arī veiklas. Cik reižu nav zvērējis, ka nekad vairs nedzers, bet, tiklīdz tēvs atnes pudeli, tā pagalam. Man vairs nav spēka. Būtu kur dzīvot, paņemtu mazo, aizietu neatskatīdamās, — Ilona runāja, un asaras bira vannītē.
Baiba pie plīts sildīja paladziņu. Daumants ieliks bērnu viņai rokās.
— Ļauj, es viņu saģērbšu,— Baiba palūdza. Izdzēris savu piena pudeli, mazais saldi aizmiga.
— Nav pat ar ko jūs uzcienāt. Leons visu nedēļu vienā žvingulī, gurķu muciņu tukšu izēdis, visa iztikas nauda pa tīro. Aizņēmos no kaimiņienes, lai nopirktu mazajam pienu. — Ilonai sakrājies rūgtums plūda pāri malām. — Ko es dzīvē esmu redzējusi? Tikai darbu un darbu. Mājās kolhozā astoņi brāļi un māsas cits par citu mazāki. Es — vecākā. Tēvs — pļēgurs. Māte sitās vai nost Cēlās pirms pieciem, skrēja uz kolhoza kūti slaukt govis, tad atpakaļ pabarot bērnus un apkopt pašu lopiņus, pēc tam atkal uz kūti. Mēs, vecākie bērni, kā no skolas mājās, tā darbā iekšā — cits nes malku, cits gatavo ēdienu, apkopj istabas, pabaro lopus. Vakaros, kad acis no noguruma krita ciet, gatavojām skolas mācības. Reizēm dusmas sanāca — ar ko mēs sliktāki par pilsētas bērniem? Viņiem asfaltētas ielas, kino, teātri, visādi pulciņi, mums nekā. Katru dienu jāstampā tie pieci kilometri uz skolu, vienalga, lietus vai sniegs, dubļi vai sals, es pa priekšu, mazie miega pilnām acīm rindiņā aiz manis. Nespēju to izturēt. Salecos ar mammu, pametu skolu, aizbēgu uz Rīgu. Viena meitene no mūsu puses pieņēma savā istabā. Tur arī satiku Leonu. Sagājām kopā. Pirmajos mēnešos viņš bija pavisam normāls. Uzposām māju, apkopām dārzu, sastādījām kartupeļus, kāpostus, gurķus. Dzīvojām draudzīgi. Pat tēvs saņēmās, mazāk dzēra. Divi dzērāji uz kakla, mazs bērns uz rokām, ko lai es iesāku? — Ilonas nomāktajā balsī ieskanējās izmisums. — Ar prieku ietu strādāt kaut vai par apkopēju, bet kur lai atstāju Intiņu? Aizvest mātei vēl vienu lieku aprūpējamo? Sirdsapziņa neatļauj un kauns arī.
— Darbā jau Leons raujas kā zvērs, — Daumants centās aizstāvēt.
*
— Tad, kad skaidrā prātā, — Ilona rūgti iesmējās,
— Ceha komjauniešu birojā viņu ņemšot vēlreiz pa īstam priekšā, — Baiba, lūdzoši paskatījusies uz vīru, nedroši ieminējās.
— Ko tas dos? Nav jau pirmā reize. Es vairs neticu.
— Piespiedīsim, lai iet ārstēties. Piedod, Ilona, ka neatnācām agrāk. Un nebēdā, tas kaitē mazulim. Pasaki Leonam, ka svētdien pēc pusdienas piekāpsim, Baiba atvadījusies nomierināja jauno sievieti.
— Jūs nedrīkstat Leonu atlaist, — Baiba gultā, vīram pieglaudušies, teica. Kaut vai Ilonas un tā mazā dēļ. Dzirdi?
Daumants sparīgi šņākuļoja.
— Neizliecies, tu neguli. Bez jums viņš aizies postā.
— Ne es viens, visi lēma un ieprotokolēja.
— Papīra dvēseles! — Baiba aizsvilās dusmās un pagrieza vīram muguru. — Tu taču zināji, kā viņš dzīvo. Kādēļ klusēji par Ilonu un viņas mazuli? Un vispār — vai kāds no jums ir bijis pie viņiem, apsveicis ar bērna piedzimšanu?
— Nelāgi iznāca, — Daumants noņurdēja, — katram savas darīšanas, man zīmēšana, citiem arī šis tas. Un tā aizmirsās. Bet vēl jau nekas nav nokavēts.
*
— Pavisam izlaidies, — Daumants, stutēdams sagāzušos vārtiņus, noteica, -— kopš pērnā gada nevar salabot.
Leons gulšņāja istabā, Ilona virtuvē gatavoja ēdienu. Mazais turpat līdzās plītij ratiņos saldi gulēja,
Ilona nopriecājās par dāvanu — raibajiem flaneļa rāpulīšiem. Veikalā tik skaisti neesot manīti.
— Pati šuju, — Baiba palielījās,
— Visādus darbus protu darīt, bet šūt ne, — Ilona atzinās. — Leons teicās iemācīt, bet tā ari palika.
— Ķobis plīst pušu no sāpēm, — Leons atzinās, ar pūlēm piecēlies gultā sēdus. — Būtu kāda pudele alus, kaut kā salāpītos, bet kas dos, Ilona nikna kā pūķis, šņāc vien.
— Kam par godu tad šoreiz pļundurēji?
~ Slīcināju bēdas. Veco ar ātro palīdzību aizveda. Sirds nepietiekamība, kaut kāda aknu kaite un sazin kas vēl. Diez vai izķerpīs. Tēvs taču, žēl.
— Un tu darīji visu, lai arī tevi nogādā turpat blakus tēvam?
— Aizveries! Man jau tā draņķīgi ap dūšu. Ilona izārdījās, nesāc vismaz tu.
Par atlaišanas draudiem Leons tikai pasmējās. Sludinājumi esot pilni ar darba piedāvājumiem, katrs ateljē viņu paņemšot atplestām rokām.
— Ilonai taisnība, — Daumants mājupiedams teica Baibai, — Leona solījumi nedzert ir kapeikas vērti. Viņš tos aizmirsīs, tiklīdz kāds paskalinās viņa priekšā pudeli.
— Nekādas atlaišanas vai promiešanas! — Padzirdējusi par komjauniešu lēmumu, ceha priekšniece noskaitās. — Iesi ārstēties narkoloģijas dispanserā. Pati katru nedēļu pārbaudīšu.
— Neiešu, neparko ne, — Leons iespītējās. — Neesmu nekāds alkoholiķis, kas dzer lētos vīneļus.
— Nedēļām darbu kavēt, tas nav nekas! — Mieze aizsvilās. — Lai citi strādā tavā vietā?
— Es atstrādāšu!
— Pamēģini tikai neatstrādāt! Mieze uzgrieza telefona numuru:
— Kad pieņem dakteris Viziņš? Paldies. Šodien 17.00 esi klāt! Adresi, ceru, zini?
— Uz dispanseru neiešu, — Leons, mājup braucot, teica Daumantam. — Nesēdēšu vienā strīpā ar visādiem zilīšiem.
— Mieze neliksies mierā.
— Lai viņa iet, zini, kuri Atraduši grēkāzi. Visi dzer, tu pats arī.
— Kopš pirmās algas ne piles.
— Ja Baiba tur stingros grožos,
— Bet Ilona?
— Ko Ilona… Pēdējā laikā to vien zina kā pārmest un bimbāt. Sakreņķējas, sīkais pa nakti ņerkst, neļauj gulēt. Vai tā ir dzīve?
— Visi slikti, tu vien esi bez vainas. Kaut dēla dēļ būtu saņēmies, — Daumants kaunināja. Brīdi abi soļoja klusēdami, rokas salīgi kabatās sabāzuši.
— Nesaki Ilonai, ka man noņēma prēmiju. Pastrādāšu virsstundas, atpelnīšu. Gan pats tikšu ar sevi galā.
*
Decembris atnāca ar stipru salu. Nomales ieliņu peļķes, bērniem par prieku, pārvērtās mazās slidotavās. Tad sāka snigt lielām, biezām pārslām. Pelēcīgā nomale kļuva skaista un tīra.
Vakaros silti sakurinātā Pētersonu istabiņa rītos pārvērtās ledaini auksta, ūdens spainī sasala. Logos ziedēja leduspuķes. Visgrūtāk bija tajās nedēļās, kad Daumantam iekrita rīta maiņa. Lai pagūtu uz pirmo autobusu, vajadzēja celties piecos. Steigā izdzēris no termosa tēju, ko Baiba vakarā bija ielējusi, Daumants rikšoja uz autobusa pieturu.
Mājās pārnācis, viņš centās sievu palutināt: izkurināja krāsniņu, pagatavoja vakariņas.
Skolu beidzot, kāds apsveicējs viņiem bija teicis, ka laime esot tad, ja cilvēks no rīta priecīgs ejot uz darbu, bet novakarē priecīgs atgriežoties mājās, jo dzīve galvenokārt paiet darbā un mājās. Toreiz Baiba par šiem vārdiem nepadomāja, bet tagad tie nezin kāpēc ienāca prātā. Kādreiz, kad viņa ar Daumantu sastrīdas, neveicas, pat mājās atgriezties negribas. Kaut vai pārguli turpat darbnīcā uz galda!
Bet šodien kājas pašas tecēja teciņiem vien! Cik skaisti visapkārt! Putenis pārklājis pār ielām, dārziņiem un namu jumtiem biezas, pūkainas segas. Apsnigušie koki dzirkstī spuldžu gaismā kā brīnumaini ziedi. Debesis piebērtas ar spožam zvaigznēm. Baiba savā nodabā kaut ko jautru dungoja, un sniegs pie katra soļa gurkstēdams piebalsoja. Vienā rokā viņa stiepa produktiem piekrautu somu, otrā — avīzēs rūpīgi ievīstītus ziedus. Atcerēsies vai ne? Atcerēsies, kā gan citādi. Skolā vienmēr apsveica, ne reizes neaizmirsa.
— Mans deguns jau pie autobusu pieturas saoda, ka tiek gatavots kaut kas superīgs, — Daumants, pavēris virtuves durvis, jautri sauca. — Esmu izsalcis kā vilks, kā tīģeris, kā lauva!
— Ej vien augšā, lauva, es tūlīt, — Baiba, pie plīts sasarkusi, atsaucas.
— Kas tad šodien par svētkiem? — Pamanījis uz galda kā sarkanas liesmas mirdzošās neļķes, Daumants brīnījās. — Kas šodien par datumu? Ceturtais decembris! Ak, es idiņš! Pavisam izgāja no galvas. Piedod, Baibuli! Apsveicu vārda dienā.
Paķēris sievu klēpī, viņš to mīļi noskūpstīja.
— Laid vaļā, trakais! Vakariņas atdziest. Vieni cilvēks teicās esam izsalcis kā vilks.
— Nu kā es tā varēju aizmirst, — Daumants vēl nespēja norimt. — Gribi, es tev uzdāvināšu nevīstošu puķu pušķi ar visu krūzi? — Parakņājies kaktā, kur stāvēja viņa zīmējumi, Daumants pasniedza pašdarinātu akvareli. — Maestro teica, esot pa pirmo.
— Tās jau mūsu dālijas, — Baiba nopriecājās. — Zini ko, mēs tās ierāmēsim un pieliksim pie sienas — te, virs dīvāna.
— Tu domā? Daumants šaubījās.
— Tā ir dāvana man, un es par to esmu noteicēja.
— Labi. Es tai izgatavošu rāmi.
— Zini, es esmu izpildījusi mēneša plānu un vēl par procentu pārpildījusi. Protams, ar mūsu triecienniecēm salīdzināt nevar, tomēr… Man visu šo laiku bija tāda sajūta, ka es nekam nederu, nekā nespēju. Bet šodien brigadiere uzslavēja, solījās paaugstināt kategoriju. Es esmu tik priecīga.
— Vai es neteicu, ka viss nokārtosies?
— Nebūtu priekšnieks izgādājis jaunu overloku, nekas neiznāktu. Sн griež un šuj kā zvērs, rautin rauj no rokām ārā, spēj tik drānu laist iekšā. Es tagad apmācu divas praktikantes no mūsu vecās skolas. Pati pāriešu pie vasaras kleitām. Tā vīļu metināšana, godīgi sakot, man jau apnikusi.
— Šausmas, ko mēs abi darām! — Daumants saķēra galvu.
— Ko tad? — Baiba izbijās.
— Runājam par darbu. Bet mēs taču kādreiz apņēmāmies… Lūdzu, Pētersona kundze, maza dāvaniņa vārda dienā — sestdien ejam uz Dailes teātri..,
— Un svētdien uz mežu slēpot. Apsoli, ja?
*
No Baibas dienasgrāmatas:
«Cik maz mums svētku! Ikdiena ir bezkrāsaina kā nomazgāta trauklupata. Kādreiz, vēl skolā iedama, es sapņoju par lielu laimi. Patiesībā mēs iztiekam ar sīkām laimes drumstaliņām, kas padara mazliet krāsaināku ikdienas pelēcību. Darbabiedrenes laipns vārds, priekšnieka atzinība, aplausi pēc veiksmīgi nodziedātas dziesmas, necerēti iegūta biļete uz koncertu padara uz brīdi laimīgu. Kaut varētu dzīvot tā, lai katra diena būtu mazi svētki! Bet varbūt tad arī svētki pārvērstos par ikdienu?,,.»
*
Pusdienas laikā, ejot uz ēdnīcu vai nākot no tās, jaunieši, kā parasti, apstājās pie fotoavīzes «Strādā jaunā maiņa». Katras brigādes jauniešu darba grafiks bija attēlots sava krāsā.
— Vita atkal visiem priekšā. Vai tikai meistars Egle netaisa kādu ķīmiju?
— Meitenes, jaunas bildes! Re, Daumants saviebies, itin kā sāpētu zobi. Būtu vismaz fotogrāfa priekšā sataisījis priecīgāku ģīmi!
— Man nav par ko, — Daumants noņurdēja un lasījās ātrāk prom no bīstamās vietas.
— Vita krājot naudu mašīnai. Esot iestājusies auto-rindā.
— Gadiem ilgi atteikties no importa kleitas, kurpēm, no visa kā mašīnas dēļ, es gan to neatzīstu, — noteica Aija Krūmiņa. — Kamēr viņa sakrās naudu, būs kļuvusi par absolūtu vecmeitu. Ar ko tad precēsies, ar savu mašīnu, vai?
^Meitenes iesmējās. Viņām tik vien bija domas un runas kā par kleitām, diskotēkām, puišiem. Vēl pāragri prātot par naudas krāšanu. Vēlāk, kad apprecēsies, gan tad paspēs.
* * *
Lai cik grūta bija agrā celšanās, jaunie darbu visvairāk kavēja vakara maiņā.
— Tā ir norakstīta dzīve, — viņi taisnojās. — Atnāc mājas, visi jau pampst savās gultās. No rīta loderē pa māju, pēc tam velcies atkal uz darbu. Tā jau dulls var palikt.
— Nav un nav tiem jaunajiem pret darbu ieaudzināta ne atbildības, ne pienākuma izjūta, — Mieze skaitās. — Juri, cik jauno šovakar trūkst tavā brigādē?
— Aija un vēl divi puiši.
— Citās brigādēs tāpat. — Mieze sadabūja kavētāju adreses un devās ceļā.
— Kur dēls? — viņa pajautāja gados vecākai sievietei, kas atvēra durvis.
— Aizgāja uz darbu. Vai kas noticis? — sieviete satraucās.
— Nē, nekas, gribēju satikt, — Mieze viņu nomierināja. — Viss kārtībā.
Vecākus darba konfliktos neiejaukt — tāpat jau diezgan auklējušies ar saviem lolojumiem, lai atbild jaunie paši, — tāds bija Miezes princips.
Aijas nebija mājās. Trešais kavētājs mierīgi sēdēja pie televizora un skatījās hokeja pārraidi.
_— Apģērbies un brauc līdzi! — Mieze pavēlēja bez liekam runām. — Tavu darbu cits neviens nedarīs.
Savākusi pilnu mašīnu, ceha priekšniece piebrauca pie darbavietas.
— Ceru, ka otrreiz man jums pakaļ vairs nebūs jābrauc.
Vainīgie klusēja.
— Kādēļ vakar nebiji darbā? — Mieze nākamajā dienā jautāja Aijai.
Jauniete nosarka.
— Viens čalis uzaicināja uz «Latvijas» bāriņu. Es tur biju pirmo reizi. Baigi kolosāli.
. — Bet kas strādāja tavā vietā? Aija paraustīja plecus:
— Droši vien rezerviste.
— Rezerviste Sporta pilī skatījās hokeja maču.
— Tikai nesakiet manai mammai, — Aija lūdzās.
— Viņa atkal pārdzīvos.
Vakara maiņa bija ļoti neizdevīga arī Daumantam. Studisti sāka zīmēt aktus.
— Taisni nezinu, ko darīt, — viņš sūdzējās Baibai.
— Kamēr es strādāju vakara maiņā, pārējie studijas dalībnieki mani apdzen. Žēl pamest zīmēšanu. Bet mainīt darbavietu arī negribas.
Baiba viņu saprata — Daumantam gleznošana bija tas pats, kas viņai dziesma, bez tās dzīve kļūtu daudz vienmuļāka, tukšāka.
— Parunā ar meistaru, varbūt tevi var iekārtot vienā maiņā?
— Juris nebūs ar mieru. Un pārējie arī. Vakaros jau neviens negrib strādāt.
Tiešām, kad Daumants ierunājās par strādāšanu tikai rīta maiņā, Juris teica:
— Es baidos izlemt. Ejam pie «Mammas», kā viņa teiks, tā arī būs.
Par «Mammu» jaunie strādnieki bija iesaukuši ceha priekšnieci Miezi — par viņas iejūtību pret jaunatnācējiem, par gādību, izpratni, par mātišķām rūpēm. Jaunie zināja, ka pie viņas droši varēja iet gan sirdi izkratīt, gan padomu lūgt.
— Mākslas studija ir labs pasākums, — Mieze puisi uzslavēja. — Aiziešu paskatīties, ko tu tur dari. Ja tev patiešām tā ir sirdslieta, mēģināsim kaut ko izkombinēt. Par ko tu pašreiz strādā?
Par rezervistu. Daumants ir teicami apguvis visas operācijas un var aizvietot jebkuru strādnieku, — Juris atbildēja Daumanta vietā. — Varbūt darīsim tā — lai viņš pusi laika nostrādā pirmajā maiņā un pusi otrajā.
~ Lai notiek. Bet tev būs jāpierāda, uz ko esi spējīgs. Vajadzēs palīdzēt noformēt mūsu sarkano stūrīti.
~ Labprāt, — priecīgs, ka viss tik labi nokārtojies, Daumants apsolīja.
*
Leons labā garastāvoklī soļoja mājās no rīta maiņas. Kabatā atradās alga — visa līdz pēdējai kapeikai. Ilona neticēs, kā parasti algas dienās, liks uzpūst elpu. Ārā krietni piesalst, bet sieva staigā padilušā rudens mētelī. Priekšā divas izejamās dienas. Rīt viņi nopirks drēbi un pats uzšūs pēc pēdējās modes — nebūs sliktāk kā tām modīgajām, kas slīpē centra bulvārus.
Jaunceltņu kvartālā pie dzērienu veikala durvīm Leons neviļus piebremzēja. Gandrīz mēnesi viņš bija strādājis, galvu nepacēlis, gājis uz dispanseru un paklausīgi rijis visādas tabletes. Pudeli alus viņš būtu godam nopelnījis. Dakteris gan apgalvoja — viens malks, un visa ārstēšana jāsāk no gala. Varbūt tukša muldēšana? Alus nav nekāds alkohols. Rīkle ari gluži sausa. Nē, labāk nopirkšu kādu kārumu sievai, tik maz esmu lutinājis Ilonu.
Konditorejā viņš nopirka torti «Ārija». Vakarā pasēdēs pie sakurinātas krāsns, padzers zaļu tēju, aprunāsies. Dēla dēļ jānokārto dokumenti. Puika uz goda, pēc izskata kā tēvs, būtu vien augumā padevies dižāks.
Ilonas saraudātā seja liecināja, ka noticis kas ļauns.
— Vai sīkais saslimis?
— Tēvs miris.
Nosalušie pirksti atlaida aukliņu, un tortes kārba ar troksni nokrita zemē.
— Kā miris? Viņam bija labāk.
— Kaimiņienei zvanīts no slimnīcas.
*
Rūpes par apbedīšanu ierāva Leonu īstā virpulī. Ilonai uz rokām bērns, un palīdzēt vīram viņai nebija laika. Labi, ka darbabiedri, uzzinājuši par Leona nelaimi, nāca palīgā — sagādāja zārku, izvadītāju, muzikantus.
"Sasalušie zemes kukuržņi ar dobju troksni krita uz zārku, trīs saujas no Leona, trīs no Ilonas, trīs no tēva šķirtās sievas. Vairāk tuvinieku mirušajam nebija.
«Vieglas smiltis, saldu dusu. Tēvam tikko pāri četrdesmitiem. Varēja vēl dzīvot. Pats sevi pazudinājis. Vai arī es? Nē, vairs ne lāses, zvēru, tēvs, pie tava kapa,» Leons apņēmās.
Ilona pie kapa kopiņas aizdedzināja divas sveces — viņas dzimtajā pusē bija tāda paraža. ,
— Kādēļ nepaziņoji ātrāk? — Leona māte, klāt pienākusi, vaicāja. — Mums visādi blati, varējām dabūt deficīta zāles…
Leons klusēdams raudzījās uz lepnā kažokā tērpto sievieti, kas saucās viņa māte. No krāsotajām skropstām nebija noritējusi neviena asara. Bet kādreiz taču viņi mīlēja viens otru un bija laimīgi, Leons to labi atceras. Tad māte smagi saslima. Uzradās tas glumais dakteris, viņas tagadējais vīrs.
Kad māte reiz viņu, desmitgadīgu zēnu, aizveda pie sevis uz lepno dzīvokli, viņš iespļāva dakterim sejā — par izpostīto bērnību, par tēvu, kas no bēdām sāka dzert.
— Kā tev klājas? — Mātes acis pārslīdēja dēla plānajam vamzim un Ilonas apvalkātajam mētelim. — Varbūt vajadzīga palīdzība? Saki, nekaunies!
— Iztiksim tāpat kā līdz šim. — Šī sieviete Leonam bija dziļi vienaldzīga.
— Nu tad dzīvo vesels. Māte pasniedza dēlam cimdoto roku. Nosmaržoja dārgs parfīms, nogurkstēja sniegs, Leons un Ilona palika vieni pie kapa. Krēslā rāmi dega sveces.
— Es baidos par tevi, Leon.
— Būs labi, gan redzēsi. Ejam, mājās mūs gaida dēls!
*
Baiba un Daumants no kapsētas mājās devās klusēdami, katrs savu domu vērpdami.
«Ar manu tēvu var notikt tas pats. Reizēm noturas mēnesi, citreiz ilgāk un tad kā palaiž plostu… Kristaps ieslēdzas savā istabā, neliekas manām. Māsa baidās. Žēl mātes…» Daumants domāja par saviem vecākiem.
«Ilonai būs vieglāk, Leona tēvs vairs nevilks vīru zaņķi. Žēl, protams, cilvēks taču. Bet vai tāds, kam prātā tikai pudele, cienīgs saukties par cilvēku?» Baiba prātoja. «Labi, ka tagad dzērājiem pieteikts karš, krietna daļa atjēgsies …»
*
— Kaut velns parautu šito suņubūdu! — Daumants, kādā svētdienas rītā pirmais piecēlies, šķendējās. — Iekšā tikpat auksts, cik ārā. Kamēr pienāks mūsu dzīvokļa rinda, garu izlaidīsim. Juris stāsta, ka Vācijas Demokrātiskajā Republikā jaunieši brīvajā laikā kopīgiem spēkiem paši ceļot sev mājas un saņemot dzīvokļus jau pēc gada. Domā, pie mums nebūtu gribētāju? Un kā vēli
Pēc brokastīm Daumants aizgāja uz zīmēšanas nodarbībām. Baiba saimnieces virtuvē vārīja «garos kāpostus» visai nedēļai. Vīrs, par laimi, ēdiena ziņā nebija izvēlīgs. Kamēr vārījās pusdienas, varēja mierīgi paadīt. Kādā modes žurnālā viņa bija noskatījusi rupjvilnas džempera fasonu. Tā būs dāvana Daumantam uz Jauno gadu.
— Adi vien, adi, — virtuvē ienākusi, vecā saimniece indīgi noteica, — skaties — iznāks vēl tā, ka priecāsies cita. Nemaz neblenz! Mana draudzene redzējusi tavu vīriņu bučojamies ar kaimiņienes skuķi, to pašu, kas arī iet uz zīmēšanu.
— Viņa būs pārskatījusies.
— Kāda tur pārskatīšanās! Pie vārtiņiem stabā lampa — gaišs kā dienā. Tas skuķis esot pats kāries kaklā.
— Neticu, — Baiba strupi noteica un, lai slēptu acīs saskrējušās asaras, noliecās pār kāpostu katlu.
— Tava darīšana. Ja gribi, vari aiziet un pati savām acīm pārliecināties.
Pirmajā brīdī Baiba bija ar mieru, bet tad, iedomājusies, kā abas vecas, teātra binokli pie acīm pielikušas, gaida pārrodamies kaimiņu meiteni un Daumantu, viņa nepatikā noskurinājās. Izspiegot savu vīru, nē, tik zemu viņa nav kritusi. Droši vien tas bijis pa jokam. Vecu sievu pļāpas — aiz gara laika vai skaudības tās reizēm ir gatavas aprunāt un sanaidot dažu labu laimīgu pāri. Ja būtu kas nopietns, Daumants pats atzītos.
Baiba Daumantam nekā neteica, taču aizdomīgi vēroja un vērtēja viņa vārdus un rīcību. Nekas it kā nebija mainījies.
*
No Baibas dienasgrāmatas:
«Ko es iesāktu, ja Daumants pēkšņi pavēstītu, ka mīl citu ? Droši vien nomirtu aiz bēdām. Kādas muļķības es te rakstu? Daumants ir mans, un es viņu nevienai neatdošu. Ja vajadzēs, cīnīšos par savu mīlestību.
«Agrāk pirms kāzām Daumants vai katru brīdi skaļi apliecināja, ka mani mīl. Kādēļ viņš tagad to nedara? Vienīgi vakaros, kad esam gultā. Tādās reizēs jau visi vīrieši.. »
Daumants ievēroja sievas pēkšņo atturību, taču to izskaidrot nespēja. Reizēm Baiba neatbildēja uz viņa glāstiem, izlikās aizmigusi, kaut pēc elpas varēja just, ka ir nomodā. Agrāk pati kļāvās klāt, bet nu griež muguru. Kādēļ? Varbūt ieskatījusies citā? Darbā tikai sievietes; vienīgo vīrieti — gados paveco vadītāju ar vēderiņu un pliko pakausi — nav ko ņemt vērā. Tagils! Kādreizējā greizsirdība uzliesmoja ar jaunu spēku.
Tagad tas bija Daumants, kurš stāvēja pie loga un gaidīja sievu pārnākam. Jau vienpadsmit, pusdivpadsmit, tik vēlu viņa nekad… Ieliņas tumšas, tukšas…
Daumants sniedzās pēc savas virsjakas, lai ietu uz autobusu pieturu, kad pie vārtiņiem nobremzēja žigulis. Suns priecīgs ieņerkstējās, un pēc brīža kāpnes skanēja Baibas vieglie soļi.
— Kur tu blandījies tik ilgi? — Mēģinājām jauno programmu. Ja tā izies cauri, Tagils cer dabūt pirmo kategoriju. Un tad mēs esam uz zaļa zara!
— Tagils un Tagils! — Daumants aizsvilās. — Turpmāk es pats iešu tev pretim.
— Bet kā tad tava pielūdzēja no zīmēšanas pulciņa? — Baiba nevainīgi jautāja.
— Lai meklē sev citu pavadītāju!
«Greizsirdīgs, tātad mīl,» Baiba nopriecājās.
— Kad noslīpēsim programmu, kā nākas, bušu ātrāk mājās … — viņa apsolīja.