Ja Madara Mieze ko bija cieši izlēmusi, to ar āmuru no galvas neizdauzīsi — tāds raksturs. Ģimene drīz vien pierada, ka viņa, no darba pārnākusi, uz pāris stundām ieslēdzās savā istabā un lūdza netraucēt. Cehos un atsevišķos iecirkņos viņa aprunājās ar strādniekiem, uzklausīja viņu ierosinājumus un pretenzijas.
— Filiāles plāna izpilde balstās galvenokārt uz šūšanas ceha pleciem. Tādēļ es prasu, lai pārējie cehi radītu mums iestrādi vismaz vienai nedēļai. Lai citu cehu un dienestu neizdarības dēļ mūsējiem nebūtu jācieš, esmu izstrādājusi darba organizācijas plānu, kur redzams, kā un ko darīt. — Mieze nolika mapīti ar saviem priekšlikumiem filiāles vadītājai priekšā uz galda.
— Mēs ar tiem iepazīsimies un virzīsim tālāk, — Tai-sija Feoktistova atbildēja un nevērīgi ielidināja dokumentus rakstāmgalda atvilktnē.
*
Šūšanas ceha ražošanas sapulce notika tik vētraini kā nekad agrāk.
— Turpmāk raudzīšos, lai ikviens strādnieks, meistars un brigadieris izpildītu viņam uzticētos pienākumus. Mēs visi zinām — ir kāda vecākā meistare, kas savu algu nopelna nevis ar darbu, bet ar mēli. Daži meistari nāk uz darbu jau grādos, nesagādā strādniekiem darbu, sajauc dažādu izmēru detaļas, un rezultātā rodas brāķis. Izkārtot darbu brigādēs, rūpēties par savlaicīgu materiālu saņemšanu, raudzīties par padarītā kvalitāti un nepieļaut brāķi — tas ir meistaru un brigadieru, nevis mans pienākums. Par brāķi turpmāk atbildēs ne tikai vainīgais drēbnieks, bet ari viņa tiešais priekšnieks. Vēl viena problēma — daži vecie strādnieki paņem sev labāk apmaksātus darbus, bet jaunajiem atstāj grūtākos un neizdevīgākos.
— Vai mēs to neesam nopelnījuši ar savu ilggadīgo darbu? — atskanēja starpsaucieni. — Ko viņa aizstāv tos jaunos!
— Jaunie arī grib dzīvot!
—- Jaunajiem trūkst darba iemaņu, bet, ja pirmrindniece ražo brāķi, tad tam nav nekāds attaisnojums.
— Sauc vārdā!
— Lūdzu, man nav bail. Vilma Amoliņa, piemēram, paņēmusi sev pašu izdevīgāko operāciju, tīko vēl pēc otras — lai nedodot jaunpienācējam, lai dodot viņai. Vilma izpilda divas un vairāk normas, viņai liela alga, prēmijas, viņas foto uz goda plāksnes, viņa sēd prezidijā. Bet brigādē visi zina, ka Vilma strādā pavirši, ka citiem jālabo viņas brāķis. Jūs, vecie, klusējat, nesakāt ne vārda. Baidāties. Vecākā meistare izbazūnēs, ka dažam skauž pirmrindnieces slava! Bet jaunie to redz un ir neapmierināti.
Mieze nesaudzēja nevienu brāķdari, darba kavētāju un dzērāju.
— Sen jau bija laiks tā rīkoties, — vairums strādnieku piekrita. Aizskartie sapūtusies klusēja.
— Raksti sūdzībai — Ņina Ivanova pavēlēja meistarei Timpai. — Un Dierunā, lai Amoliņa arī uzraksta, viņa ir biroja locekle, pirmrindniece. Tas meistars, kā tu teici, Vilis Riņķis, arī lai raksta, jo vairāk, jo labāk. Tu pati viņiem palīdzi sacerēt, zini, kā vajag, nav pirmā reize.
*
Janvāra mēneša plānu šūšanas cehs izpildīja savlaicīgi un bez steigas. Un tieši tad Mieze saņēma pavēli par rājienu un prēmijas noņemšanu. Nervi uzdeva, un, iegājusi savā kambarītī, Madara Mieze sāka raudāt tā, kā raud mazi bērni par nepelnītu sodu.
«Lūdzu atbrīvot mani no ceha priekšnieces…» Kādēļ? «Par sliktu darba organizāciju un neiecietīgu izturēšanos pret padotajiem.,.» — bija rakstīts pavēlē. Tiesa kas tiesa, brāķdarus un kavētājus viņa nekad nav pacietuši, bet par sliktu darba organizāciju un sturmēšanu gada beigās filiāles direktore lai prasa atbildību no savas vietnieces.
— Madaras mamma raud!
—« Es pavēru durvis: viņa, galvu rokās atspiedusi, šņukst. Nobijos un aizvēru durvis, cik klusu vien spēju, — Vita uztraukti stāstīja.
Pat visvecākās strādnieces neatcerējās, ka būtu redzējušas priekšnieci raudam. Aizrautīgi smejamies, baramies, ja darbs negāja, kā vajag, — jā, bet raudam — ne reizes.
— Varbūt saslimusi? Vai mājās kāda nelaime?
— Vēl no rīta staigāja smaidīdama.
— Kurš vainīgs? — Daumants metās pie kontroliera — piekasīga, gados vecāka vīra, kas pārbaudīja šuvēju darbu. Nē, šodien, kā par brīnumu, brāķa nebija. Arī citos iecirkņos darbs ritēja normāli, pat zamša virsjaku brigādē, kur parasti šis tas saķērās.
Daumants uz pirkstgaliem pielavījās pie priekšnieces kabineta durvīm. Klusums»
Nē, Mieze vairs neraudāja. Un tās jau ari nebija ne žēluma, ne sāpju asaras, drīzāk dusmu.
«Ludzu atbrīvot mani no…» — tikai daži vārdi, bet cik grūti uzrakstāmi! Vīrs jau sen saka, lai meklēju sev mierīgāku darbu. Bet kā lai atstāj tos piecus simtus, kas kļuvuši par viņas otro ģimeni, kuras priekos un bēdās viņa dalījusies visus šos gadus?
*
Vai jūs jau dzirdējāt? Miezi pazeminot par vienkāršu meistari, — vecākā meistare Timpa staigāja pa iecirkņiem mēļodama. ™ Tā viņai vajag, lai neceļ degunu par augstu. Kas viņa tāda ir, ja uzdrošinās visiem aizrādīt. Runā, ka viņa to kaunu nepārdzīvošot, iešot pavisam prom. Laimīgu ceļu! Būs mums reiz miers. Pēdējā laikā vairs nevar izturēt. Skraida pa filiāli ka apsvilusi. Neviens neko nespēj pa prātam izdarīt.
— Tu, Minna, labāk pievaldi savu garo mēli un.Ma-daru liec mierā, — šuvējas viņu apsauca. — Kurš cits vēl tik labi pārzina ikvienu darbu un pazīst katru strādnieku kā viņa?
Filiāles direktore jau kuro reizi pārlasīja īso iesniegumu, ko sekretāre bija nolikusi uz viņas rakstāmgalda: «Lūdzu mani atbrīvot no darba uz pašas vēlēšanos. M. Mieze.»
— Ko likt viņas vietā? — Taisija Feoktistova paskatījās uz savu vietnieci Ņinu Ivanovu un arodkomitejas priekšsēdētāju Cimdiņu. — Varbūt tavu draudzeni vecāko meistari Minnu Timpu? Viņa arī esot ilggadīga darbiniece.
— Timpa mūs aizlaidīs dibenā, ka ne attapties nepagūsim.
— Viņu jau sen vajadzēja aizvadīt pensijā, tukša vieta, vairāk nekas, — Cimdiņa piebilda. — Kādēļ mēs toreiz Miezei iedevām nepelnītu rājienu? Par velti apvainojām labu cilvēku.
Arodkomitejas priekšsēdētāja pastāvīgi atradās itin ka starp diviem dzirnakmeņiem — strādnieku domas ne vienmēr sakrita ar direkcijas uzskatiem.
Filiāles direktore saprata, ka ar rājienu, izdabājot vietnieces aizskartajai patmīlībai, pārsteigusies. Turpmāk viņa nebūs tik naiva, neklausīs, ko katrs iestāsta. Draudzība ir draudzība, bet darbs paliek darbs. Un tas nedrīkst ciest no personiskām intrigām.
— Mieze ir partijas biedre. Lai viņas lietu izskata birojā, — Ņina Ivanova ierosināja.
— Tu domā — mūsu pašu?
— Nē, lielajā, firmas. Te viņai daudz draugu. Paņemsim līdzi arī strādnieku sūdzības.
— Vai dzērāja meistara un tenkuvāceles Timpas? — Cimdiņa iedrošinājās ironizēt.
— Uz papīra tas nav rakstīts.
— Miezes lietu izskatīsim pašu mājās! Savu netīro veļu mazgāsim tepat uz vietas, — Taisija Feoktistova nolēma.
* * *
— Veči! Graujošs jaunums! Madaras mammai iegriezts stingrais rājiens, un viņa uzrakstījusi atlūgumu, — Leons pusdienas laikā pavēstīja.
— Nav tiesa, — Vita šaubījās.
— Ir gan, — Juris apstiprināja. — Laikam tādēļ viņa arī raudāja. Mašīnrakstītāja teica, ka Miezes vietā likšot Timpu.
— Tā tik vēl trūka!
— Vai direktore naglas saēdusies! — Daumants satraucās. — Droši vien tā dullā vietniece kaut ko sapūtusi» Uz to viņai ķēriens. Miezi nedrīkst laist projām. Viņa saprot un aizstāv mūs, jaunos.
— Juri, tu esi meistars, aizej pie direktores, parunā.
— Naivie! Feoktistova par mums tikai pasmiesies. Ko viņa, kabinetā sēdēdama, zina par mūsu cehu? Saklausās visādas tenkas un notic. Jāiet pie firmas ģenerāldirektora un jārunā visu komjauniešu vārdā.
— Pareizi. Lai iet arī Vita, viņa ir pirmrindniece, foto uz goda plāksnes.
— Ņem līdzi Daumantu, viņam runājamais īstajā vietā.
— Velti jūs pūlaties. — Vecie strādnieki izturējās noraidoši, — Augstajai priekšniecībai tādu kā mēs Ir tūkstošiem, un katram, sava bēda un rūpe.
— Pēc jūsu domām, mums vajadzētu turēt rokas klēpī un Jaut, lai Madaras mamma aiziet? —- jaunie iekarsa. — Visas tās Ņinas Ivanovas, Timpas un Amoliņas to vien gaida. Jūs darāt, ko gribat, bet mēs cīnīsimies.
— Izrādās, ka mūsu ģenerāldirektors Āboliņš ir pavisam normāls vecītis. Iesauca savā kabinetā, padeva roku, nosēdināja mīkstos ādas krēslos, — Daumants vēlāk stāstīja Baibai. — Sapratis, kādā jautājumā mēs atnākuši, nospieda uz galda pogas un izsauca partijas sekretāru un arodkomitejas bosu. Mēs izlikām visu, kas uz sirds: par trako sturmēšanu gada beigās, par netaisno rājienu Miezei, par traci, kas pēc tam izcēlās.
Š3iem pirmā dzirdēšana, domājuši, ka pie mums viss kartība, reklamācijas normas robežās, plāns izpildīts, ko vairāk. Kad Juris apjautājās, kā priekšnieki novērtējuši Miezes filiāles rekonstrukcijas projektu, šie brīnījās. Tātad Feoktistova to vienkārši noslēpusi. Lai neuztraucoties, visu noskaidrošot, tik labu darbinieci kā Mieze neviens projām nelaidīšot.
Partijas biroja sēdē, kur apsprieda Miezes lietu, piedalījās arī firmas partijas pirmorganizācijas sekretārs un arodbiedrības pārstāvis. Mieze gaidīto rājienu un aizrādījumu vietā saņēma uzslavas par prasīgumu, principialitāti, biedriskumu, iejūtīgu darbu ar jaunajiem. Viņas atlūgumu nepieņēma un rājienu kā nepamatotu ierosināja atcelt.
Ņina Ivanova sēdēja, lūpas sakniebusi. Taisija Feoktistova taisnojās, ka rājiena pamatā bijušas dažas strādnieku rakstiskas sūdzības, kurām viņa un arodkomitejas pārstāve noticējušas.
Ar Miezes izstrādāto filiāles rekonstrukcijas plānu direktore pat nebija papūlējusies iepazīties, paklausīdama vietnieces apgalvojumam, ka tāda Mieze — vienkārša šuvēja nav spējīga kaut ko jēdzīgu izdomāt, ja inženieri ar augstāko izglītību netiek galā. Tā arī projekts, kuram Mieze bija veltījusi tik daudz pūļu, aizmirsts gulēja direktores rakstāmgalda atvilktnē.
— Nekavējoties sameklējiet un iedodiet to man! — firmas partijas pirmorganizācijas sekretārs pieprasīja.
Mieze jutās gandarīta.
*
— Jaunie ir nedisciplinēti, bez īpaša iemesla kavē darbu, izturas neiecietīgi pret vecākiem biedriem, — meistars Krūklis, kas pats visu mūžu bija akurātības un disciplīnas paraugs, sūdzējās. — Ja aizrāda, viena vārda vietā dod pretim desmit. Sirds viņiem nav pie darba, galvenais, ka tik lielāku rubli nopelnītu.
— Ko viņi mums piekasās? Paši nav bez vainas, sagrābuši visizdevīgākos darbus, pārējos atmet mums.
— Prasām savu jauniešu brigādi!
Pareizi, Daumant, parādīsim tiem večiem!
— Tas būtu pa pirmo! Kopā strādāsim un kopā svinēsim svētkus, — Leons sajūsminājās.
— Madaras mamma neielaidīsies, — Vita šaubījās.
— Ielaidīsies, viņai gaiša galva. Ja izdosies, no Vitas katram pa saldējumam!
Ceha priekšnieci Daumants noķēra ceļā uz trešo iecirkni.
— Jauniešu brigāde nav nekāda pankūka, kuru var izcept dažās minūtēs. Man jāpadomā.
Pēc pāris dienām Mieze pati uzmeklēja Juri un Daumantu.
— Principā tas būtu iespējams, jauniešu mums diezgan, bet tas prasīs brigāžu pārkārtošanu. Darbā radīsies juceklis. Tagad plānu izpildām savlaicīgi. Varbūt būtu labāk, ja viss paliktu pa vecam? — Kaut gan jautājums tika uzdots nopietni, acīs dega jautras liesmiņas.
— Mums apnicis klausīties veco strādnieku aizrādījumos — jaunie šādi, jaunie tādi . .. Gribam pierādīt, ka varam strādāt ne sliktāk! — Daumanta balss skanēja dedzīgi.
— Un ja nu neizdodas? Juri, saki tu .. .
— Es nezinu. Ir starp mums arī neapzinīgie.
— Mēs visi kopā viņus piespiedīsim strādāt kārtīgi. Būs labi, priekšniec, — Daumants apsolīja.
— Es jums ticu. Bet neaizmirstiet: jūsu darbam vienmēr sekos pieredzējušo strādnieku acis. Nekādas atlaides nebūs. Sacensība notiks uz vienlīdzīgiem noteikumiem.
Padzirdējušas, ka Juris aiziet pie jauniešiem, vecākās strādnieces protestēja:
— Mēs viņu neatdosim. Tik labs un izdarīgs meistars vel nav redzēts.
— Tieši tādu jauniešu brigādei arī vajag, — Mieze izšķīra strīdu. — Ko viņi ar vecu darīs?
Sākumā, kamēr sastrādājās, jauniešu brigāde netika vecajiem līdzi.
— Nu ko es jums teicu? — meistars Krūklis rūca. — Ne viņiem izturības, ne pacietības.
— Mēs vēl neesam piešāvušies, — Juris Egle taisnojās. — Dodiet laiku!
Pēc mēneša jaunieši mina uz papēžiem pieredzējušo strādnieku brigādēm. «Zaļie» — tā viņus devēja visā filiālē — sadzīvoja draudzīgi, kopīgi priecājās, cits citam palīdzēja, ja darbā kas aizķērās. Gados vecākie strādnieki viņus vēroja ar slēptu skaudību.
— Kas viņiem! Viena galva, viena rūpe. Tiklīdz mājās būs bērnu bariņš, tad tā vis nevarēs, — ģimenes matēs nopūzdamās sprieda.
*
— Igauņu firmas «Baltija» jaunieši uzaicina mūs piedalīties konkursā, — kādu dienu sapulcinājis savu brigādi, Juris pavēstīja. — Ko darīsim?
— Vai tad mēs šūt neprotam?
— Viņu brigāde pastāv jau otro gadu, mēs tikko… — Juris šaubījās. — Vai pratīsim uzšūt uzvalku labāk par viņiem?
— Nav ko prātot, sit ēstiem saujā un aicini, lai brauc šurp.
— Pagaidi, Daumant, nestreb karstu putru.
— Ko domā Mieze?
— Neko, tā esot mūsu pašu darīšana. Tad ko lai igauņiem atbildu?
Neies jau raustīties. Saki, ka esam ar mieru.
*
Konkurss notika firmas lielajā klubā. Vestibilā saveda galdus, šujmašīnas, gludināmos dēļus, piegrieztas detaļas vienādu fasonu uzvalkiem.
Tērpusies savos zaļajos virsvalkos, Jura Egles brigāde izvietojās telpas vienā galā, igauņi — otrā. Pa vidu, uzstādījuši jupiterus, rosījās kino ļaudis, iemūžinādami sacensību.
Lai uzdevumu veiktu laikā, nācās krietni saraut. Uzvalks bija piegriezts Jura augumam.
— Piemērīsim. Pats galvenais — pleci. Polsteris par mazu. Pie kreisās piedurknes krunciņa. Tas nekas, to Leons piegludinās. Parādi priekšpusi! Atloki nošūti taisni, kabatas arī kartība, piedurknes stāv normāli, — brigādes jaunieši pētīja un grozīja savu meistaru Juri, cītīgi meklēdami kļūdas pašūtajā uzvalka.
— Nu, Leo, tev pēdējais vārds. Lai buktes būtu tik asas kā žiletes,
— Tiks izpildīts! — Leons ar gludekli strādāja virtuozi un ātri.
Abi meistari ar tikko šūtajiem uzvalkiem mugurā panācās viens otram pretim un draudzīgi paspieda rokas.
— Pasmaidiet! Tā, labi, pavisam labi. Un tagad visi apkārt bariņā, ciešāk kopā, lai ieiet kadrā, Kārtībā! Izslēgt jupiterus! — nokomandēja operators.
Konkursa dalībnieki atviegloti nopūtās.
*
Lielās kluba zāles logi bija aizklāti ar bieziem aiz™ kariem. Telpā valdīja puskrēsla. Kārtodami skaņu aparatūru, uz skatuves darbojās pāris puišu.
— Aiziet! — viens no viņiem skaļi uzsauca,
Sāka plūst daudzkrāsainas gaismas šaltis. Uz spožā, no kvadrātveida gaismas ķermeņiem veidota tablo atainojas dažādi fantastiski ornamenti, kas pazibēja un nodzisa, dodot vietu citiem.
Izdzirduši mūziku, zālē pulcējās dejotāji. Mūzikas skaņas kļuva arvien skaļākas, un tad pēkšņi iestājās klusums — tik dziļš, ka bija dzirdama nejauši nokrituša garderobes numuriņa tinkšķešana. Uz skatuves uznāca modernā uzvalkā tērpies puisis ar palielu «tauriņu» zem zoda.
— Mani sauc Aldis. Būšu šī vakara vadītājs. Apsveicu mūsu viesus un ceru, ka mēs visi kopa pavadīsim jauku atpūtas vakaru. Turpināsies dokumentālas filmas uzņemšana par mūsdienu jauniešiem darba un atpūtā. Nepievērsiet kino ļaudīm īpašu uzmanību un dejojot negāziet zemē jupiterus. Un tagad sveiksim uzvarētājus. Lūdzu tušu!
Aplausiem skanot, zālē iesoļoja konkursa dalībnieki.
— Vārds žūrijas komisijas priekšsēdētajām firmas «Tēvija» ģenerāldirektoram biedram Āboliņam.
— Apsveicu abas jauniešu komandas ar teicami veiktu darbu. Pat vecais šuvēju skolas amata meistars Antons Krauklis, tāpat arī no Tallinas atbraukušie meistari nevarēja atrast nevienu lielāku vainu, tikai sīkumus vien. Ir noticis rets gadījums — abas komandas ieguvušas vienādu punktu skaitu. Igauņu drēbniekiem pāris punktu vairāk par darba kvalitāti, bet latvieši savuties uzdevumu veica ātrāk. Tādēļ ceļojošā balva — mākslinieka Balzera glezna «Jaunība» — pusgadu glabāsies pie_ rīdziniekiem, bet otru pusi — pie nākošo sacensību rīkotajiem talliniešiem. Lūdzu «Tēvijas» komandas pārstāvi saņemt balvu.
Juris Egle pacēla gleznu tā, lai zālē visi to varētu redzēt. Vēl katram pasniedza ziedus un nelielas piemiņas balvas. Jupiteru gaisma žilbināja acis.
— Sataisi jēdzīgu ģīmi, tūlīt viņš filmēs.— Aija iegrūda Vitai dunku sānos. — To visu rādīšot ķinīšos un pa televizoru. Viens operators pielīda man pavisam klāt… Droši vien mans ģīmis būs pa visu ekrānu! Ka tik nepalaistu garām! Būs jānoprasa, kad rādīs.
— Viņu puiši izskatās tīri jēdzīgi. Dāmu dejā uzlūdzam, jā? — Vita jautāja.
— Šī vakara programma veltīta latviešu diskomūzikai, — Aldis pavēstīja, kad kinoļaudis bija paveikuši savu darbu un aizgājuši. — Programmas pirmajā daļā ansambļa «Prelīde» priekšnesumi. Vadītājs Tagils, solistes Liāna un Baiba. Ansamblis pēdējā diskomūzikas skatē ieguva godalgotu vietu. Par to atzinīgi izteicās pats maestro Raimonds Pauls,
Daumants, meklēdams Baibu, bija izstaigājis visas pieejamās kluba telpas. Nu viņš to ieraudzīja uz skatuves un pirmajā brīdī pat nepazina: plīvojošā zaļganā kleitā ar kailiem pleciem, kuplie vara krāsas mati palaisti vaļā un sasieti ar vizuļojošu lenti. Tik greznu un skaistu viņš savu sievu redzēja pirmo reizi.
Kura viņam ir mīļāka: tā klusā un pieticīgā, kas vienkāršā rītasvārkā rosījās pa māju, vai šī grezni tērptā, kas tik droši un veikli kustējās pa skatuvi? Pa kuru laiku viņa to iemācījusies? Un Tagils, tas slīpētais zutis, nenolaiž no Baibas ne acu.
Baibas soprāns un Liānas zemais alts vijās un mijās, reizēm saplūstot kopā, reizēm atdaloties solo dziedājumos.
— Ko tu tāds sapūties? Ejam dejot! — Vita aiz rokas ierāva Daumantu dejotāju burzmā.
Jaunieši viļņojās, griezās, virpuļoja, pietupās, atraisīdamies mūzikas ritmā.
— Kolosāli, vai ne? Kad nedēļa nosēdēta pie šujmašīnas, gribas atbrīvoties, — Vita teica. — Es bieži eju uz diskotēkām. Viskolosālākās ir poligrāfiķos — ar labiem diskoriem un pieklājīgu publiku.
— Tur jau netiek iekšā.
— Manam puisim ir blatiņš. Varu pagādāt ielūgumus.
— Jāaprunājas ar sievu.
«Pa kuru laiku Vita tā progresējusi?» Daumants klusībā brīnījās. «Skolā bija gatavā zubrītāja. Cik maz mēs tomēr viens par otru zinām!»
— Baiba lieliski uzstājas. Es pirmajā brīdī pat nepazinu.
— Es arī ne, — Daumants pasmējās. Starpbrīdi viņš ilgi meklēja sievu, līdz atrada aktieru istabā. Abi ar Tagilu bija tik ļoti iegrimuši sarunā, ka Daumantu pat nepamanīja.
— Es tevi ļoti lūdzu. — Tagils satvēra Baibas roku.
— Nezinu …
Lai tie abi nedomātu, ka viņš noklausās, Daumants klusam aizvēra durvis un pēc tam pieklauvēja. Baiba ātri izrāva roku no Tagila plaukstas un nosarka.
— Iepazīstieties — mans vīrs.
— Mēs viens otru pazīstam jau vairākus gadus, — Tagils savilka ūsaino virslūpu, — neklātienē, protams. Kā jums patika mūsu programma?
— Var iztikt, — Daumants noteica. — Baiba, ejam uz deju zāli.
Tagils nāca līdzi.
— Drīkst lūgt? — Viņš zālē paklanījās pret Baibu.
— Aizrunāts. — Daumants atbīdīja Tagila pastiepto roku un ierāva sievu dejotāju barā.
— Vai tik tu neesi greizsirdīgs? — pamanījusi vīra sadrumušo seju, Baiba iesmējās.
«Ar ko tas drēbnieciņš Baibu tā ieēdinājis?» Tagils ar acīm sekoja abiem dejotājiem. «Būtu viņa manējā, es izskolotu par ekstraklases dziedātāju. Viņai visi dotumi — glīta seja, labs augums, balsi var pastiprināt ar aparatūru.»
— Iedeva tev kurvīti? — Liāna jautāja, — Šī nav mums piemērota vide.
— Tev nepatīk strādnieku jaunatne?
— To es neesmu teikusi. Es tikai nezinu, par ko ar viņiem lai runāju. No šūšanas es nekā nejēdzu.
— Vari būt droša, ka daudzi te ir gudrāki par tevi, Liāna apvainojusies pagrieza Tagilam muguru.
— Neņem galvā, vecenīti Labāk iesim arī mēs pakratīties,
$ * *
— Es tikai šodien pa īstam sapratu, ka esmu mūsu brigādei vajadzīgs, ka viņi nevar bez manis tin es bez viņiem, — Daumants, mājās ejot, teica sievai.
Baiba paņēma vīru zem rokas un piespiedās viņam ciešāk. Nakts bija vēsa.
— Tu šovakar biji pasakaini skaista. Žēl, ka es tik maz nopelnu. Tev piestāvētu grezni tērpi un lepna māja.
— Mums ir daudz kas vairāk — mīlestība un saticība, — Baiba atbildēja, — Un mēs zinām, ko vērta pašu pelnīta maize.
No Baibas dienasgrāmatas:
«Cik labi, ka es nepametu dziedāšanu. Man patīk šuvējas darbs, ir jauki apzināties, ka ar savām rokām spēju sagādāt citiem prieku. Bet dziesma ir pavisam kas cits, tā dara skaistu ne tikai manu dzīvi…»