Tik jauku rudeni neatcerējās pat gados vecāki ļaudis. Septembrī bija silts kā vasaras vidū. Oktobrī dārzos vienlaicīgi ziedēja gan asteres un dālijas, gan pēdējās rudens puķes — miķelītes un mārtiņrozes. Ziemeļu gājputni pārtrauca savus pārlidojumus uz dienvidiem un barojās novāktajos tīrumos.
Oktobra beigās salnas nokoda puķes un apģērba kokus krāšņos rudens tērpos. Ardievas saukdamas, uz dienvidiem aizlidoja dzērves.
Zemie mākoņi devīgi birdināja gan saltas lietus lāses, gan slapju sniegu. Zeme izmirka, sīkie lauku ceļi kļuva neizbraucami. Pasaule vientuļajās lauku mājās sašaurinājās līdz kūtij, pagalmam, pirtiņai. Ciemata priekšrocības kļuva acīm redzamas — uz tirdzniecības centru, klubu, skolu, bērnudārzu pa asfaltētajiem celiņiem varēja nokļūt sausām kājām.
Pētersonu ģimenei saimniecības darbi daudz laika neaizņēma. Pusdienas abi paēda turpat tirdzniecības centra ēdnīcā, brokastu un vakariņu tiesu iegādājās kulinārijas veikalā. Lielo veļu nodeva mazgāšanā un saņēma atpakaļ spodru, izgludinātu un pat iesmaržotu.
Brīvajā laikā abi piedalījās mākslinieciskajā pašdarbībā. Mūzikas dzīve Bauzēs atradās dziedāšanas skolotāja Priedīša rokās. Viņš vadīja kori, sieviešu ansambli, palīdzēja estrādes orķestra puišiem. Baiba sadraudzējās ar ansambļa dziedātājām un atsāka mēģinājumus.
Daumants pievienojās nelielajam zīmētāju pulciņam, ko vadīja zīmēšanas skolotājs Dzelme. Kāds no pēdējās klases zēniem posās uz Mākslas akadēmiju, pārējie nāca galvenokārt Dzelmes dēļ. Reizē ar zīmēšanas un gleznošanas pamatlikumiem skolotājs mācīja saskatīt skaisto dabā, izprast mākslas darbus, ar viņu varēja runāt par visu, kas interesēja jauniešus: par mīlestību, draudzību, cilvēku attiecībām.
Dzelme sapņoja Bauzēs izveidot gleznu galeriju.
— Jaunā kluba foajē visas sienas tukšas. Žēl, ka saimnieki paskopi, neatbalsta mākslu. Bet nekas, vajag tikai sākt. Es atnesīšu kādu savu darbu, Daumants arī neatteiksies, akadēmijas audzēkņi atcerēsies dzimto pusi — un tā pamazām… Aicināsim ceļojošās izstādes. Agrāk bijām atpalikusi nomale, nu vairs ne.
— Skolotāj, kādēļ jūs, mākslinieks būdams, nācāt strādāt uz šejieni?
— Es neesmu mākslinieks, bet gan mākslas vēsturnieks, tā ir liela starpība. Senajiem romiešiem ir sakāmvārds: «Labāk pirmais ciemā nekā otrais Romā.» Galvaspilsētā tādu kā es ir simtiem, bet kas Bauzēs zīmēs dekorācijas, mācīs skolēnus? Kolhozs man palīdzēja, kad es paliku viens — bez vecākiem. Parāds jāatdod. Dzimtā puse ari vilka atpakaļ.
*
Ar pūlēm uzstīvējusi savu vienīgo vakarkleitu, Baiba grozījās spoguļa priekšā. Apaļo vidukli nenoslēpa pat kuplie svārki.
— Oktobra svētkos jāuzstājas, bet nav ko vilkt mugurā, — viņa šķendējās.
— Uzšuj jaunu kleitu. Atkal lieki izdevumi.
—- Plika taču nestaigāsi! — Daumants naudas lietas uzticēja sievai. Pēc vairāk nekā gadu ilgās kopdzīves viņi beidzot bija iemācījušies iztikt ar to, ko paši nopelnīja. Baiba pat bija nedaudz ietaupījusi priekšdienām, kad uzradīsies mazais un viņa kādu laiku nespēs strādāt.
Pāris vakaros kleita bija gatava.
— Nu, vai stipri var manīt? — Viņa grozījās vīra priekšā.
— Pilnīgi neko. Gluži otrādi, tu esi kļuvusi daudz skaistāka.
— Tu to saki tādēļ, lai mani mierinātu. Baužu sievām ir vērīgas acis.
— Muļķīte, no kā tu kaunies?
Rīgas ateljē strādādama, Baiba bija saklausījusies precēto biedreņu runas par šo sievietei tik grūto laiku, kad vajag no daudz kā atteikties — no fiziskas tuvības, izbraukumiem, viesībām. Droši vien arī viņai sejā parādīsies brūni plankumi kā Svetai, augums neglīti piebriedis, viņa kļūs neveikla, nespēs strādāt tik veicīgi kā agrāk.
Daumantam vienmēr paticis viss skaistais. Tepat blakus dzīvoklī grozās Diāna, slaida kā niedrīte, no galvas līdz kājām firmā tērpusies.
Baiba velti raizējās. Diāna Daumantam bija tikai dzīvokļa kaimiņiene.
— Nu ienāc, ienāc pie manis, paskaties, kā es dzīvoju, — Diāna vairākkārt aicināja. — Uzcienāšu ar īstu skotu viskiju, «White Horse», esi dzirdējis par tādu?
— Pataupi savu blakšūdeni īstajam ņēmējam, — Daumants jokoja.
— Baidies? Viss ciems runā, ka tu esot zem sievas tupeles.
— Lai katram vīram būtu tik mīļa tupelīte, — Daumants labsirdīgi nosmējās. Nepūlies velti, Diānīt, nekas nesanāks.
Ar dzīvi Bauzēs Daumants bija apmierināts. īpašu gandarījumu sagādāja tas, ka bija redzams darba rezultāts, Šeit viss viņa rokās. Ar eļļu nosmērētā kombinezonā tērpts mehanizators, uzvilcis Daumanta šūto moderno uzvalku, kļuva tik stalts un elegants, ka viņu nevarēja vairs pazīt. Ne tikai valkātājam vien par to bija prieks.
Slava par Baužu jaunā drēbnieka veiklajām rokām ātri vien izplatījās pa plašo apkārtni. Kādreiz tik pieticīgie lauku ļaudis ne labprāt pirka sērijtērpus, viņi pētīja jaunākos modes žurnālus un pasūtīja apģērbus savam augumam.
— Vislabāk man Bauzēs patīk tas, ka pļavas, lauki un meži kā ar roku aizsniedzami. Nākošvasar ievziedu un lakstīgalu laikā izstaigāsim Straujupītes krastus, Zīmēšanas skolotājs teica, ka tālāk esot fantastiski smilšakmens ieži — gandrīz kā Siguldā.
«Nākošvasar man būs bērns auklējams,» Baiba nodomāja, bet vīram nekā neteica. Viņam mazulis pagaidām vēl bija tāls, netverams.
Daumants spēja strādāt stundām, pat nejuzdams nogurumu. Baibai klājās grūtāk. No ilgās sēdēšanas sāpēja mugura, pampa kājas. Vakaros, noguldījis sievu gultā, Daumants tās masēja.
— Turpmāk tu strādāsi tikai astoņas stundas un ne minūti ilgāk, lai priekšnieks saka, ko grib.
— Līdz Oktobra svētkiem sarausim, tad atvilksim elpu, — Baiba mierināja sevi un vīru.
— Neveicas man ar sieviešu šuvējām, tikko iestrādājas, tā apprecas un aiziet dekrētā. — Uzzinājis, ka Baiba stāvokli, priekšnieks noplātīja rokas, — Baiba būs trešā.
— Arī bērnu dzimšanas plāns jāpilda, — Daumants atjokoja, — latviešu tauta nedrīkst izmirt. Vija ņem darbu mājās, pēc tam Ierindā stāsies arī Svetlana un Baiba, nespēsiet sagādāt pasūtījumus.
*
Tuvojās Svetas radību laiks. Viņa staigāja apkārt kupla, rimta un laimīga, tuvinieku mīlestības apņemta.
— Skaties, kur liec kājas, ka nepakrīti! Nenes neko smagu! Tiklīdz jūti sāpes, zvani uz mehānisko darbnīcu! Dzirdi? — Mārcis, katru rītu uz darbu ejot, piekodināja.
— Kaut kas nav kārtībā. — Pēdējās apskates laikā vecā daktere norūpējusies grozīja galvu. — Es saklausu divējus sirdspukstus. Nāksies braukt uz rajona centru, tur moderna aparatūra.
Rajona ārsts apstiprināja — gaidāmi dvīņi.
Dzemdības Ievilkās. Sāpes uzplūda viļņveidīgi. Sākumā izretis, tad aizvien biežāk un biežāk.
Mārcis visu dienu un nakti nosēdēja slimnīcas vestibilā uz sola.
Rita pusē Sveta, vīriešu čībās ieautās kājas pa zemi šļūkādama, pavēra durvis uz vestibilu un klusu pasauca Mārci.
— Man bail, — pieglaudusi galvu Mārča krūtīm, viņa čukstēja, — ja ar mani kas notiek, rūpējies par bērniem, nepamet tos.
Mārcis skūpstīja sievas izmocīto, brūniem plankumiem klāto seju. Sāpes Svetu sagrāba ar jaunu spēku. Viņa saļima.
— Māsiņ, māsiņ! — Mārcis skaļi sauca. — Viņai slikti!
Svetu ieveda dzemdību zālē.
— Kliedz, būs vieglāk! — ārsts pamācīja.
No cieši sakostajām lūpām uz baltā palaga ritēja asins lāses. Sveta neizdvesa ne skaņas. Brīžiem viņai šķita, ka no briesmīgām sāpēm viņa zaudēs prātu, tad viss iegrima kā miglā, viņa zaudēja samaņu.
— Jātaisa ķeizargrieziens, — ārsts, iznācis vestibilā, teica.
— Vai tas bīstami? — Mārcis nobālēja un saķēra ārsta roku kā spīlēs.
— Neuztraucieties.
— Lūdzu, glābiet Svetu! Bez viņas man nav dzīves. Nu, nu, saņemieties, ārsts uzsita šņukstošajam milzim uz pleca, — gan būs labi.
Iekritušām acīm, kas drudžaini spīdēja bārdas rugājiem sadīgušajā sejā, Mārcis caur stiklotām durvīm noraudzījās, kā Svetu ratiņos aizved uz operāciju telpu.
— Tu nedrīksti mani atstāt, dzirdi, Sveta, tev jādzīvo! — pavēris durvis, Mārcis sauca.
Apkopēja viņu pabīdīja nost kā nedzīvu priekšmetu un sāka mazgāt vestibila grīdu. Pēc brīža Mārcis atkal stāvēja agrākajā vietā un nenolaida acis no operāciju telpas durvīm. Izskrēja māsa, nozuda blakustelpā un atgriezās ar kaut kādu aparātu. Mārcim noreiba galva, viņš atspiedās pret sienu. Kaut kur iebrēcās bērns, tad vēl viens. Vai viņš sapņoja? Koridorā parādījās vecmāte, turēdama katrā rokā pa baltam vīstoklītim. Viņa panācās uz Mārča pusi un priecīgi pasmaidīja.
— Apsveicu ar dvīņiem — dēls un meita.
— Kā māmiņa?
— Viss kārtībā. Varonīga tev, puis, sieva. Neviena kliedziena. Pat krietns vīrs to neizturētu.
Mārcis izstreipuļoja no slimnīcas un dziļi ieelpoja dzirkstošo, auksto gaisu. Aiz nosarmojušajiem dārza kokiem pacēlās sarkana saules ripa. Viņš kļuvis tēvs dēlam un meitai — tas taču vareni! Mārcis no laimes skaļi iesmējās. Zvirbuļi, kas pie slimnīcas logiem gaidīja rīta cienastu, izbailēs pacēlās spārnos.
Galva griežas riņķī, cik daudz darbu jāpaveic. Jāgādā divvietīgi ratiņi, otra gulta, veļas komplekti… Kā viņi tiks ar abiem galā? Vienu baros, otrs kliegs? Kā lai pateicas Svetai par šo dāvanu? Viņa, nabadzīte, tik daudz izcieta, gandrīz dzīvību zaudēja.
Sveta pamodās pēcpusdienā. Rokas neapzināti taustīja vēderu. Tas bija apsaitēts un aizskarot sāpēja.
— Māsiņ! Kur mani bērni? Kas ar viņiem noticis?
— Nekliedz, viss kārtībā, — blakusgultā sēdošā sieviete mierināja. — Tev dēls un meita.
— Kādēļ es nekā neatceros? Jūs mani mānāt. Es gribu viņus redzēt!
— Pašreiz nedrīkst, mazuļi guļ. Vakarā barošanas reizē varēsi paskatīties.
Māsiņa Svetai vēnā injicēja zāles, un pēc īsa brīža viņa, nekā nejuzdama, cieši aizmiga.
Pienāca vakara barošanas laiks. Jaunās māmiņas rosījās, gaidīdamas bērnus, dezinficēja krūtis, nolika pa rokai marles maskas — bija gripas laiks. Auklīte, salikusi mazuļus ratiņos cieši citu pie cita kā baltmaizes klaipiņus, izvadāja tos māmiņām. Zīdaiņi izsalkuši aizgūtnēm brēca. Silto piena strūkliņu mutē sajutuši, viņi apklusa un sāka kāri zīst.
Sveta atvēra acis. Auklīte turēja rokās divus vienādus mazuļus un smaidīja pār visu seju.
— Pasaki nu, māmiņ, — kurš dēls, kura meita? Sveta centās saskatīt mazajās sejiņās savus vai Mārča vaibstus. Abi uz raudāšanu savilktie ģīmīši izskatījās vienādi kā ūdens lāses.
— Dodiet man. — Sveta izstiepa rokas pēc bērniem.
— Vēl kādu laiciņu nāksies paciesties, ~ auklīte teica un nolika mazos atpakaļ ratiņos.
— Bet kā tad viņi — neēduši?
— Nebaidies, kamēr tev pašai nebūs piena, paēdinās citas māmiņas.
Sveta gulēja uz muguras gultā un jutās laimīga. Bērni bija nākuši pasaulē veseli, viņa, izsprukuši kaulainajai no rokam, atveseļosies un dosies mājās. Uz naktsgaldiņa smaržoja Mārča sarūpētie apelsīni, āboli un sulas. Turpat blakus īsa vēstulīte: «Paldies, dārgā, par Mārcīti un Anneli. Mīlu jūs vairāk par visu pasaulē.» Sveta zināja, ka tie nav tukši vardi, bet teikti no sirds. Viņa domāja par savu mati — ka viņa pirms divdesmit gadiem, mīļota cilvēka pievilta un pamesta, ar bērnu uz rokām nezināja, ko iesākt. Ja Mārcis pēkšņi pateiktu, ka mīl citu, un viņa paliktu ar abiem mazuļiem viena, vai viņa atdotu tos bērnunamā? Nekad, cīnītos, zobus sakodusi, strādātu, bet no bērniem nešķirtos! Viņas māte nespēja vai negribēja viņu iemīlēt, pameta kā kucēnu pie zīdaiņu nama durvīm. Svetlana un Ivars — tas ir viss, ko viņa zina par saviem vecākiem. Pat uzvārds ir Sērmūkšu mātes. Labā, mīļā audzinātāja, viņai Sveta ilgus gadus pieķērās ar visu bērna mīlestības alkstošo sirdi. Kā viņai tagad klājas? Jāaizraksta, jāaicina raudzībās.
*
Februārī Baibai sākās dekrēta atvaļinājums. Ar prieku viņa darināja mazulim purinu.
— Varēji nopirkt gatavu, — Daumants, cilādams mazos, plānos krekliņus, mežģīnēm apšūtas cepurītes un mīkstos autiņus,_ rūca. Baiba tikai smaidīja. Tas, ko viņa darīja, nesagādāja pūles, bet gan apmierinājumu. Vīrietim to nesaprast.
Kam līdzināsies viņu mazulis — Daumantam vai viņai? Veci ļaudis apgalvo, ka topošajam māmiņām jāskatoties uz skaistiem cilvēkiem, tad arī bērns būšot skaists. Daumants pie sienas bija piespraudis paša zīmēto meitas
portretu, bet Baiba bija cieši pārliecināta, ka pirmdzimtais būs dēls.
Vecā ārste piekodināja negulšņāt, kustēties, daudz staigāt. Baibai, kas bija uzaugusi pilsētas mūros, daba šķita kā nelasīta grāmata. Tā pati Straujupīte, kas tecēja pa dziļo gravu, ik reizes likās citādāka. Pie Svetas iedama, Baiba apstājās uz laipas un ilgi vērās ūdenī. Saules stari, kas bija izspraukušies cauri koku lapotnēm, lēkāja pa viļņiem un spēlējās ar zivīm. Rudenī pa straumi uz leju peldēja krāsainu lapu plosti.
Novembra kailsalā upīte pārklājās ar caurspīdīgu ledu, bet dzīvība tajā neaprima. Skaidri varēja redzēt, kā starp ūdenszālēm šaudās punktotās foreles, svītrainie asari, pēc medījuma no slēpņa izlec plēsīgā smailpurne līdaka.
Janvāra puteņi piedzina gravu ar sniegu. Upīte itin kā aizmiga ziemas' miegā. Tikai tur, kur virda avoti, ūdens neaizsala visu ziemu. Virs tādām vietām, brīdinot gājējus, pacēlās kustīga migliņa.
Ar izbrīnu Baiba vēroja, cik dažāds spēj būt parasts sniegs. Reizēm tas bija mīksts un gurkstošs ka kartupeļu milti. Sala laikā, kad sīkie ledus kristāliņi lūza zem gājēju kājām, sniegs dziedāja. Martā tas kļuva graudains. Pa dienu atkususī virskārta naktī pārklājas ar sērsnu. Tā saulē spīdēja kā nolakota. Kokos sāka tecēt sulas, ar savu siltumu izkausēdamas sniegu ap stumbriem. Bērzus apņēma violeta migliņa. Uz kārklu tumši sarkanajiem un vītolu oranžajiem zariem satupa pūpoli. Svetas dārza tieši sniegā jau ziedēja dzeltenās un sarkanas sniega rozes.
Draudzenes bērnistabā smaržoja pēc piena un svaigas veļas. Dvīnīši paēduši mierīgi gulēja katrs savā gultiņā. Sveta kārtoja no āra ienestos autiņus.
— Ar pūlēm pagūstu izmazgāt, — viņa žēlojās.
— Laimīgā, tev viss garām, — Baiba mazliet apskauda draudzeni.
— Kaut tev nebūtu jāizcieš tas, kas man. Bet bērnu dēļ es būtu ar mieru izturēt vēl vairāk, — Sveta atzinās. — To, ko jutu,_ paņemot viņus rokās un pieliekot pie krūtīm, nevar izstāstīt, tas pašai jāpārdzīvo.
*
Kārtodama skapi, Baiba atrada vecā naktskreklā ietīto dienasgrāmatu un sāka to šķirstīt.
«Klase man uzticēja pāraudzināt to slaistu un kausli Daumantu. Vai es to spēšu?» Astotā «b». Cik toreiz viņi visi bija jauni un naivi!
«Tagils«.. Kādēļ man kaist vaigi, kad viņš uz mani paskatās? Man viņa patīk viss — rokas ar slaidajiem pirkstiem, kas tik veikli slīd pa klavieru taustiņiem, viņa mīļā seja ar tumšajām acīm un smaidīgo muti, mati, kas cirtojas kā meitenei.» Pirmā mīlestība, sapnis par kopējo nākotni. Labi vien bija, ka Tagils toreiz viņā redzēja tikai naivu pusaugu meiteni
«Cik dažādas mēdz būt mīlestības. Katram citādāka.
Kādēļ precējās Dēzija? Aiz aprēķina, vieglas dzīves tīkodama. Mums ar Daumantu nepieder nekas, bet mēs esam daudz bagātāki un laimīgāki par Dēziju. Mēs paši veidosim savu dzīvi. Mūsu mājās skanēs smiekli un dziesmas.»
«Visādi gājis pa šo laiku, kopš esam precējušies. Bijuši gan smiekli, gan rūgtas asaras. Ja varētu laika ratu pagriezt atpakaļ un ja Daumanta vietā man blakus atrastos Tagils, skaists, talantīgs, labi situēts? Tagils vairākkārt lika nojaust, ka es neesmu viņam vienaldzīga. Nē, dzīve mani iemācījusi skatīties redzīgākām acīm. Aiz smalkās ārienes slēpjas egoists, kam tuva tikai paša slava un karjera.»
Baiba aizvēra dienasgrāmatu un ielika skapī. Drīz būs jāraksta jauna dienasgrāmata, nu jau par trim.
*
Pirmās sāpes Baiba sajuta drīz pēc pusnakts. Daumants bija cieši aizmidzis un nekā nemanīja. «Žēl modināt, varbūt pāries.» Tikai tad, kad vairs nespēja izturēt, Baiba saprata — pienākusi viņas stunda.
— Tūliņ skrienu zvanīt Mārcim, —- Daumants uztraucās līdz ar sievu. — Kamēr atkul sies «ātrā palīdzība», mēs jau būsim slimnīcā.
«Kaut paspētu laikā,» Baiba baiļojās. Viņai bija tāda sajūta, ka bērns kuru katru brīdi nāks pasaulē,
— Mārcis tūliņ būs klāt!
Sievu uz rokām paņēmis, viņš uzmanīgi nesa to lejā. Ciemata māju logi bija tumši. Melnajās, samtainajās debesīs mirdzēja zvaigznes. Gaiss smaržoja pēc kustoša sniega. Pārupē kļuva dzirdama automašīnas rūkoņa. Starp kailajiem kokiem parādījās prožektoru gaisma. Piebrauca Mārcis.
— Ātrāk, ātrāk, — Baiba steidzināja. Viņa baidījās, ka bērns nepiedzimst ceļā. Un daudz netrūka, ka tā arī būtu noticis.
— Brauc vien mājās, es pasēdēšu, — Daumants teica draugam, kad Baiba bija laimīgi nogādāta slimnīca. — Tev rīt darbadiena.
— Nekas. Mazliet jāatjēdzas pēc šī trakā brauciena. Ceļš ledains, mašīna uz grāvi vien velk. Man vel tagad slapja mugura un rokas trīc.
Mārcis saprata, ka Daumants pašreiz pārdzīvo tādus pašus šaubu, izmisuma un neziņas brīžus, kādus viņš pirms dažiem mēnešiem.
— Tik mierīga dzīvīte kā līdz šim tev nebūs, tas ir skaidrs. Bet, kad tu paņem tādu ķiparu rokās un apzinies, ka tas ir kauls no tava kaula, kaut kas iekšā aiz laimes nokņud. Vēl jau maziņi, bet kad sāks kājelēm tipināt un runāt..,
Daumantam tēva jūtas vēl bija svešas. Diendienā vērodams, kā Baiba kļūst aizvien pilnīgāka un, taisnību sakot, ari neglītāka, redzēdams, cik viņai grūti, Daumants klusībā reizēm pat nožēloja, ka tā iznācis. Līdz tam viņi bija brīvi. Tagad bērns viņus piesies pie mājas. Vismaz sākumā, kamēr paaugsies — viņi to silītē nedos. Vēlāk, kad Baibai būs jāsāk strādāt, tad jau manīs.
— Apsveicu ar dēlu. Četri kilo divi simti. Sarkanmatains kā māte.
Daumants sagrāba apaļīgo vecmāti klēpī un sagrieza trakā virpulī.
— Paldies!
— Ko nu man. Pateicies sievai. Dēls nāca pasaulē viegli, bez mokām. Lai viņam arī dzīvē tikpat viegli klātos!
— Puiša gadi, vecīt, beigušies. — Mārcis draudzīgi uzsita Daumantam uz pleca. — Divi vien, tas vēl nav nekas, bet bērni — tā jau ir atbildība.
*
— Noliec dēlu uz dīvāna, lai guļ. Cik labi, ka esmu atkal mājās! — Baiba atlaidās atpūtas krēslā. — Nedēļa vien pagājusi, bet man šķita, ka biju prom veselu mūžību.
Daumants skatījās uz sievu un nevarēja vien atskatīties. Rūsganā bize apvīta ap galvu. Sprodziņas pie deniņiem sagriezušās kliņģerīšos. Tieviņa kā agrāk — astotajā klasē, kad viņš to pirmo reizi ieraudzīja un iemīlēja. Viņa sieva un dēla māte.
Mazais ieņerkstējās sīkā balstiņā. Baiba tūliņ pielēca kājās, atraisīja zilo lenti, ar kuru bija sasieta sega.
— Droši vien esam slapji. Nu kā tad!
Daumants pirmo reizi noliecās pār dēlu. Viens vienīgs tāds pasaulē, viņa un Baibas veidojums, radies kādā mīlestības pilnā jūlija naktī. Un viss viņa gēnos jau ierakstīts — izskats, raksturs, talants. Sīksīciņas rociņas un kājiņas. Pie tievā kakla galva šķiet dažus numurus par lielu. Bezzobainā mute vaļā. Jocīgs. Neticami, ka no tāda sīkaliņas izaugs liels cilvēks.
— Bērni aug ātri, — itin kā viņa domas lasīdama, Baiba teica. — Pēc gada jau tecēs kājām, pēc trim gadiem — uz bērnudārzu, pēc sešiem gadiem —- uz skolu. Nebūsim ne attapušies, kad dēls jau būs liels. Es gribētu, lai viņš kļūtu par gleznotāju.
— Drīzāk jau par operdziedoni, — Daumants, klausoties mazuļa klaigāšanā, iesmējās.
— Mums laiks pusdienot. — Baiba atpogāja halāta augšējās pogas. Nelielās, meitenīgās krūtis bija kļuvušas apaļas, pilnas piena. Daumants viņai pasniedza mazuli.
«Kādēļ mākslinieki kopš senseniem laikiem tik daudz attēlojuši sievieti ar mazu bērniņu uz rokām? Tādēļ, ka mātes mīlestība pati skaidrākā, nesavtīgākā, tīrākā šajā pasaulē.» Daumants skatījās uz sievu un dēlēnu, un viņu pirmo reizi pa īstam pārņēma atbildības jūtas par šiem abiem vismīļākajiem cilvēkiem pasaulē. Viņam, vīram un tēvam, jāuzņemas galvenās rūpes ne tikai par uzturu, apģērbu un pajumti, bet galvenokārt par saticību, draudzību, laimi šajā mazajā pasaulē, kuru sauc par Pētersonu ģimeni.