Kopš tā laika nepagāja neviena diena, kad jaunais cilvēks zināmā stundā nebūtu ieradies zem viņu nama logiem. Starp viņiem abiem nodibinājās nenorunāti sakari. Sēdēdama savā vietā pie darba, viņa juta to tuvojamies — pacēla galvu, raudzījās viņā katru dienu ilgāk un ilgāk. Jaunais cilvēks, likās, bija par to viņai pateicīgs: ar aso jaunības skatienu viņa redzēja, ka straujš sārtums pārklāja viņa bālos vaigus ikreiz, kad viņu skatieni sastapās. Pēc nedēļas viņa tam uzsmaidīja …
Kad Tomskis lūdza atļauju stādīt priekšā grāfienei savu draugu, nabaga meitenei nodrebēja sirds. Taču, dabūjusi zināt, ka Narumovs nav inženieris, bet jāt- niekgvārds, viņa nožēloja, ka ar neuzmanīgo jautājumu izteikusi savu noslēpumu gaisīgajam Tomskim.
Hermanis, pārkrievota vācieša dēls, bija mantojis no tēva nelielu kapitālu. Stingri pārliecināts, ka nepieciešams nodrošināt savu neatkarību, viņš neaiztika pat procentus, dzīvoja tikai no algas, neatļāva sev ne mazākās iegribas. Bet viņš bija noslēgts un godkārīgs, un biedriem reti radās izdevība pazoboties par viņa pārmērīgo taupību. Viņam piemita spēcīgas kaislības un ugunīga iztēle, bet rakstura nelokāmība glāba viņu no parastajiem jaunības maldiem. Tā, piemēram, būdams dvēselē spēlmanis, viņš nekad neņēma rokā kārtis, jo apsvēra, ka viņa apstākļi neļauj tam (kā viņš teica) ziedot nepieciešamo cerībā iegūt ko lieku, — un tomēr augām naktīm nosēdēja pie kāršu galdiem un drudžainās trīsās vēroja mainīgo spēles gaitu.
Anekdote par trim kārtīm stipri ietekmēja viņa iztēli un visu nakti neizgāja viņam no prāta. «Un ja nu,» viņš domāja otras dienas vakarā, klaiņādams pa Pēterburgu, «ja nu vecā grāfiene atklāj man savu noslēpumu vai pateic man šīs trīs drošās kārtis! Kāpēc gan neizmēģināt laimi? … Stādīties viņai priekšā, iegūt viņas labvēlību, varbūt kļūt par viņas mīļāko — bet tas prasa laiku, un viņai astoņdesmit septiņi gadi — viņa var nomirt pēc nedēļas, pēc divām dienām! … Un pati šī anekdote . .. Vai tai var ticēt? …
Nē! Apdomība, mērenība un strādība: lūk, manas trīs drošās kārtis, kas trīskāršos, septiņkāršos manu kapitālu, dos man mierīgu dzīvi un neatkarību!
Tā prātodams, viņš atjēdzās vienā no galvenajām Pēterburgas ielām pie senlaicīgā stilā celta nama. Iela bija pilna ekipāžām, viena kariete pēc otras pieripoja pie apgaismotajām durvīm. No karietēm ik mirkli izslīdēja gan jaunas skaistules slaidā kājiņa, gan dārdošs stulmzābaks, gan svītraina zeķe un diplomāta kurpe. Gar dižo šveicaru ņirbēja kažoki un mēteļi. Hermanis apstājās.
— Kam pieder šis nams? — viņš jautāja sargam uz stūra.
.— Grāfienei ***, — sargs atbildēja.
Hermanis nodrebēja. Apbrīnojamā anekdote atkal atausa viņa atmiņā. Viņš sāka staigāt gar namu, domādams par tā īpašnieci un viņas brīnišķīgo spēju. Vēlu viņš atgriezās savā vienkāršajā mītnē; ilgi nevarēja iemigt, bet, kad miegs viņu pieveica, redzēja sapnī kārtis, zaļu galdu, asignāciju žūkšņus un zelta naudas kaudzes. Viņš lika kārti pēc kārts, droši lieca stūrus, nemitīgi laimēja un grāba riekšavām zeltu, un bāza kabatā asignācijas. Vēlu pamodies, viņš nopūtās par savu zaudēto fantastisko bagātību, devās atkal klaiņāt pa pilsētu un atkal atģidās pie grāfienes *** nama. Šķita, nezināms spēks saistīja viņu pie tā. Viņš apstājās un sāka skatīties logos. Vienā viņš pamanīja melnmatainu galviņu, kas, acīm redzot, bija noliekta vai nu pār grāmatu, vai darbu. Galviņa pacēlās. Hermanis ieraudzīja spirgtu sejiņu un melnas acis. Šis mirklis izšķīra viņa likteni.
Vous m'ecrivez, mon ange, des lettres de quatre pages plus vite que je ne puis Ies lire.
Sarakstīšanās
Tikko Lizaveta Ivanovna bija paspējusi noņemt apmetni un cepuri, grāfiene jau sūtīja pēc viņas un lika atkal piebraukt zirgus. Viņas devās sēsties karietē. Kamēr divi sulaiņi pacēla veco un iestūma pa durtiņām, Lizaveta Ivanovna pie paša riteņa ieraudzīja savu inženieri; tas satvēra viņas roku; viņa izbailēs nekā neatskārta, un jaunais cilvēks pazuda; viņai palika rokā vēstule. Viņa paslēpa to aiz cimda un visu ceļu nekā ne dzirdēja, ne redzēja. Grāfiene bija paradusi karietē ik mirkli kaut ko jautāt: ko mēs tur satikām? Kā sauc šo tiltu? Kas tur rakstīts tai izkārtnē? Lizaveta Ivanovna šoreiz atbildēja uz labu laimi un nepareizi, saniknodama grāfieni.
— Kas tev lēcies, mīļā? Tev uznācis stulbums, vai? Vai nu tu mani nedzirdi, vai nesaproti! … Paldies dievam, es nešļupstu un vēl esmu pilnā prātā!
Lizaveta Ivanovna neklausījās viņā. Tikusi mājās, viņa ieskrēja savā istabā, izvilka no cimda vēstuli: tā nebija aizzīmogota. Lizaveta Ivanovna to izlasīja. Vēstule pauda atzīšanos mīlā; tā bija maiga, pazemīga un vārdu pa vārdam norakstīta no vācu romāna. Bet Lizaveta Ivanovna neprata vāciski un bija ļoti apmierināta.
Tomēr saņemtā vēstule uztrauca viņu ārkārtīgi. Pirmo reizi viņa nāca slepenos tuvos sakaros ar jaunu vīrieti. Tā pārdrošība viņu biedēja. Viņa pārmeta sev neapdomīgu rīcību un nezināja, ko darīt: nesēdēt vairs pie loga un ar nevērību atvēsināt jaunā virsnieka patiku viņu vēl tālāk vajāt? Sūtīt viņam vēstuli atpakaļ? Atbildēt salti un noteikti? Viņai nebija kam prasīt padoma, viņai nebija ne draudzenes, ne audzinātājas. Lizaveta Ivanovna nolēma atbildēt.
Viņa nosēdās pie rakstāmgaldiņa, paņēma spalvu, papīru un nogrima domās. Vairākkārt viņa iesāka savu vēstuli — un saplēsa to: izteicieni šķita gan pārāk laipni, gan pārāk cietsirdīgi. Beidzot viņai izdevās uzrakstīt dažas rindas, kas viņu apmierināja. «Es ticu,» viņa rakstīja, «ka Jums ir godīgi nolūki un ka Jūs negribējāt mani apvainot ar neapsvērtu rīcību; bet mūsu pazīšanās nedrīkstēja sākties tādā veidā. Nosūtu atpakaļ Jūsu vēstuli un ceru, ka man turpmāk nebūs iemesla sūdzēties par nepelnītu necieņu.»
Otrā dienā, ieraudzīdama Hermani nākam, Lizaveta Ivanovna piecēlās no izšuvuma, izgāja zālē, atvēra vēdlodziņu un nometa vēstuli uz ielas, paļaudamās jaunā virsnieka veiklībai. Hermanis pieskrēja, pacēla to un iegāja konditorejā. Norāvis aizzīmogojumu, viņš atrada savu vēstuli un Lizavetas Ivanovnas atbildi. To viņš arī bija gaidījis un atgriezās mājās, daudz domādams par savu intrigu.
Pēc trim dienām jauna, acīga skuķe atnesa Liza- vetai Ivanovnai zīmīti no modes veikala. Lizaveta Ivanovna atplēsa to ar bažām, paredzēdama naudas prasību, un negaidot pazina Hermaņa rokrakstu.
— Jūs, sirsniņ, esat kļūdījusies, — viņa teica, — šī zīmīte nav sūtīta man.
— Nē, taisni jums! — atbildēja drošā meiča, neslēpdama viltīgu smīnu. — Lasiet!
Lizaveta Ivanovna pārlaida acis zīmītei. Hermanis prasīja satikšanos.
— Nevar būt! — iesaucās Lizaveta Ivanovna, kuru biedēja gan viņa steiga, gan paņēmiens, ko viņš lietoja.
— Šī vēstule patiešām nav man sūtīta. — Un saplēsa vēstuli sīkos gabaliņos.
— Ja vēstule nav jums, kāpēc tad to saplēsāt? — skuķe iesaucās. — Es to atdotu tam, kas to sūtījis.
— Lūdzu, sirsniņ! — sacīja Lizaveta Ivanovna, sarkdama no viņas piezīmes. — Uz priekšu nenesiet man vairs nevienas vēstulītes. Bet tam, kas jūs sūtīja, sakiet, ka viņam būtu jākaunas …
Tomēr Hermanis nelikās mierā. Lizaveta Ivanovna katru dienu saņēma no viņa vēstules gan šādā, gan tādā ceļā. Tās vairs nebija tulkotas no vācu valodas. Hermanis tās rakstīja kaisles iedvesmā un izteicās sev raksturīgos vārdos: tur izpaudās gan nevaldāma tieksme, gan neiegrožotas iztēles jūklis. Lizaveta Ivanovna vairs necentās sūtīt tās atpakaļ: viņa apreiba no tām; sāka atbildēt — un viņas zīmītes kļuva arvien garākas un maigākas. Beidzot viņa izsvieda tam pa lodziņu šādu vēstuli.
«Šodien ir balle pie *** jas vēstnieka. Grāfiene būs tur. Mēs paliksim apmēram līdz diviem. Nu Jums izdevība satikt mani vienu. Tiklīdz grāfiene aizbrauks, viņas ļaudis droši vien izklīdīs, priekšiņā paliks šveicars, bet ari tas parasti ieiet savā kabūzī. Nāciet pusdivpadsmitos. Ejiet taisni augšā pa kāpnēm. Ja satiksit kādu priekšnamā, jautājiet, vai grāfiene mājās. Jums pateiks, ka ne, — un neko darīt. Jums būs jāgriežas atpakaļ. Bet cerams, ka nesatiksit nevienu. Meičas sēž visas kopā savā istabā. No priekšnama ejiet pa kreisi un taisni vien līdz grāfienes guļamistabai. Guļamistabā aiz širmjiem redzēsit divas mazas durtiņas: labējās ved kabinetā, kur grāfiene nekad neieiet, kreisās — gaitenī, un turpat ir šauras lokveida kāpnes: tās ved uz manu istabu.»
Hermanis šaudījās kā tīģeris, gaidīdams noteikto laiku. Jau desmitos vakarā viņš stāvēja pie grāfienes nama. Laiks bija drausmīgs: vējš gaudoja, lielām pārslām krita mitrs sniegs; blāvi mirgoja lākturi; ielas bija tukšas. Retumis vilkās važonis ar savu vājo zirģeli, raudzīdams vēlīnu braucēju. —■ Hermanis stāvēja vienos svārkos, nejuzdams ne vēja, ne sniega. Beidzot piebrauca grāfienes karieti. Hermanis redzēja, ka sulaiņi iznesa, zem padusēm turēdami, salīkušu, caunādas kažokā ietuntuļotu veceni un kā aiz tās vienkāršā mētelītī, svaigiem ziediem matos pazibēja viņas audzēkne. Durtiņas aizcirtās. Kariete smagi aizlīgoja pa irdeno sniegu. Šveicars aizdarīja durvis. Logos nodzisa gaisma. Hermanis sāka staigāt gar atstāto namu: viņš piegāja pie lāktura, pavērās pulkstenī — bija divdesmit minūtes uz divpadsmitiem. Viņš palika zem lāktura, raudzīdamies pulksteņa rādītājā un nogaidīdams atlikušās minūtes. Taisni pusdivpadsmitos Hermanis kāpa pa grāfienes lievenēm un iegāja spilgti apgaismotajā priekšiņā. Šveicara nebija. Hermanis uzskrēja pa kāpnēm, atdarīja durvis uz priekšistabu un ieraudzīja sulaini, kas gulēja zem lampas netīrā senlaiku atzveltnī. Viegliem un drošiem soļiem Hermanis pagāja tam garām. Zāle un viesistaba bija tumšas. Tās vāji apgaismoja priekšistabas lampa. Hermanis iegāja guļamistabā. Vecu svētbilžu skapja priekšā dega zelta lampada. Gar sienām, iztapsētām ar ķīniešu tapetēm, skumjā simetrijā stāvēja noplukuši mīkstie atzveltņi un dīvāni ar dūnu spilveniem, apbirzušu zeltījumu. Pie sienas karājās divi portreti, ko bija gleznojusi M-me Lebrun Parīzē. Viens no tiem attēloja sārtu un druknu, gadu četrdesmit vecu vīru gaišzaļā formas tērpā ar zvaigzni; otrs — jaunu daiļavu ar ērgļa degunu, pieglaustiem deniņiem un rozi pūderētajos matos. Visās malās rēgojās porcelāna ganiņi, slavenā Leroy galda pulksteņi, kārbiņas, ruletes, vēdekļi un dažādas dāmu rotaļlietiņas, kas izgudrotas pagājušā gadsimta beigās līdz ar Mongolfjē balonu un Mes- mera magnētismu. Hermanis devās aiz širmjiem. Tur stāvēja neliela dzelzs gulta; pa labi bija durvis uz kabinetu; pa kreisi — otras — uz gaiteni. Hermanis atdarīja tās, ieraudzīja šauras lokveida kāpnes, kas veda uz nabaga audzēknes istabu … Bet viņš griezās atpakaļ un iegāja tumšajā kabinetā.
Laiks vilkās gausi. Viss bija klusu. Viesistabā nosita divpadsmit; visās istabās pulksteņi cits pēc cita noskandēja divpadsmit — un atkal viss apklusa. Hermanis stāvēja, atslējies pie aukstas krāsns. Viņš bija mierīgs; viņa sirds pukstēja vienmērīgi kā cilvēkam, kas nolēmis darīt kaut ko bīstamu, bet nepieciešamu. Pulksteņi nosita pirmo un otro rīta stundu — un viņš izdzirda tālumā rībam karieti. Neviļus viņu pārņēma
22 — 1687 337 uztraukums. Kariete piebrauca un apstājās. Viņš dzirdēja, kā ar troksni nolaida kāpsli. Mājā sacēlās kņada. Skraidīja cilvēki, skanēja balsis, un parādījās gaisma. Guļamistabā ieskrēja trīs vecas istabenes, un grāfiene, tikko turēdamās kājās, ienāca un atslīga Voltēra atzveltnī. Hermanis skatījās pa šķirbiņu: viņam garām pagāja Lizaveta Ivanovna. Hermanis dzirdēja tās steidzīgos soļus uz viņas kāpnēm. Viņa sirdī notrīsēja kaut kas sirdsapziņas pārmetumam līdzīgs un atkal norima. Viņš sastinga.
Grāfiene sāka pie spoguļa noģērbties. Tika atsprausta viņas rozēm greznotā cepurīte, noņemta pūderētā parūka no viņas sirmās un īsi apcirptās galvas. Spraudītes bira ap viņu kā krusa. Dzeltenais sudrab- šūtais tērps nokrita pie viņas uztūkušajām kājām. Hermanis bija viņas riebīgo tualetes noslēpumu liecinieks; beidzot grāfiene palika guļamģērbā, nakts- cepurīti galvā: šai viņas vecumam piemērotākajā tērpā viņa nelikās vairs tik drausmīga un riebīga.
Kā visi veci cilvēki, grāfiene sirga ar bezmiegu. Noģērbusies viņa nosēdās pie loga Voltēra atzveltnī un atlaida istabenes. Sveces aiznesa, istabu atkal gaismoja tikai svētbilžu lampada. Grāfiene sēdēja viscaur dzeltena, ļenganās lūpas kustinādama, uz labo un kreiso pusi šūpodamās. Viņas blāvajās acīs bija pilnīgs domu trūkums; raugoties viņā, varēja likties, ka drausmīgā vecene šūpojas nevis aiz savas gribas, bet apslēpta galvanisma dzīta.
Pēkšņi šī nedzīvā seja neizsakāmi pārvērtās. Lūpas vairs nekustējās, acis atdzīvojās; grāfienes priekšā stāvēja nepazīstams vīrietis.
— Nebīstieties, dieva dēļ, nebīstieties! — viņš sa
cīja skaidra un klusā balsī. — Es negribu jums kaitēt; esmu ieradies lūgt, lai jūs esat man žēlīga.
Vecā klusēdama raudzījās uz viņu un, likās, nekā nedzirdēja. Hermanim šķita, ka viņa kurla, un, noliecies viņai pie pašas auss, viņš atkārtoja to pašu. Vecā arvien vēl klusēja.
— Jūs varat dot man dzīves laimi, — Hermanis turpināja, — un tas jums tik viegli: es zinu, ka jūs varat uzminēt trīs kārtis no vietas .. .
Hermanis apklusa. Likās — grāfiene sapratusi, ko no viņas prasa; likās — viņa meklē vārdus savai atbildei.
— Tas bija joks, — viņa beidzot teica, — es jums zvēru! Tas bija joks!
— Ar tādām lietām nejoko, — Hermanis pikti iebilda. — Atcerieties Čaplicki, kuram jūs palīdzējāt atspēlēties.
Grāfiene, acīm redzot, samulsa. Viņas vaibstos pavīdēja spēcīga dvēseles kustība, bet drīz vien viņa atkal iegrima agrākajā bezjūtībā.
— Vai jūs varat, — Hermanis turpināja, — pateikt man šīs trīs drošās kārtis?
Grāfiene klusēja; Hermanis runāja tālāk:
— Kam jūs glabāsit savu noslēpumu? Mazbērniem? Tie tāpat bagāti; viņi arī nezina naudas vērtību. Šķiedējam nepalīdzēs jūsu trīs kārtis. Kas neprot sargāt tēva mantojumu, tas tomēr mirs nabadzībā, par spīti visām dēmoniskajām pūlēm. Es neesmu šķiedējs; es zinu naudas vērtību. Es jūsu trīs kārtis pratīšu izmantot. Nu! …
Viņš apklusa un trīcēdams gaidīja viņas atbildi. Grāfiene klusēja; Hermanis noslīga ceļos.
— Ja jūsu sirds, — viņš teica, — kādreiz pazinusi mīlestības jūtas, ja jūs atceraties tās līksmi, ja jūs kaut reizi esat pasmaidījusi, jaundzimušam puisēnam ieraudoties, ja kaut kas cilvēcisks kādreiz pukstējis jūsu krūtīs, tad lūdzu jūs laulātās draudzenes, mīļākās, mātes jūtu vārdā — tā visa vārdā, kas ir dzīvē svēts, — nenoraidiet manu lūgumu! Atklājiet man savu noslēpumu! Kam jums tas? … Varbūt tas saistās ar drausmīgu grēku, ar zaudētu mūžīgo svētlaimi, ar velna līgumu … Padomājiet: jūs esat veca; cik jums vairs dzīvot — es ņemšu jūsu grēku uz savas dvēseles. Tikai atklājiet man savu noslēpumu. Padomājiet, ka cilvēka laime ir jūsu rokās; ka ne tikai es, bet mani bērni, mazbērni un mazmazbērni slavēs jūsu piemiņu un godās to kā svētumu .. .
Vecā neatbildēja ne vārda.
Hermanis piecēlās.
— Vecā ragana! — viņš iesaucās, sakodis zobus. — Nu tad es piespiedīšu tevi atbildēt…