Pistoli ieraugot, grāfienes sejā otrreiz parādījās stipras jūtas. Viņa atmeta galvu un pacēla roku, it kā vairīdamās no šāviena … Tad pēkšņi sabruka … un palika nekustīga.
— Neesiet taču bērns, — teica Hermanis, satvēris viņas roku. — Es jautāju pēdējo reizi: vai gribat man uzticēt savas trīs kārtis? Jā vai nē?
Grāfiene neatbildēja. Hermanis redzēja, ka viņa mirusi.
7 Mai 18** Homme sans moeurs et sans religion!
Lizaveta Ivanovna sēdēja savā istabā vēl balles tērpā, dziļās domās nogrimusi. Mājās atgriezusies, viņa bija steigusies aizraidīt miegaino meiču, kas negribot piedāvāja savu palīdzību, — bija sacījusi, ka noģērbsies pati, un ar trīsām iegājusi savā istabā, cerēdama tur atrast Hermani un gribēdama viņu neatrast. Pirmais skatiens viņu pārliecināja, ka Hermaņa nav, un viņa pateicās liktenim par šķērsli, kas liedzis viņiem tikties. Viņa apsēdās nenoģērbusies un sāka atcerēties visus apstākļus, kas tik īsā laikā bija viņu tik tālu noveduši. Nebija pagājušas ne trīs nedēļas kopš tā laika, kad viņa pirmo reizi ieraudzīja pa logu jauno cilvēku, — un viņa jau sarakstās ar to; un tas jau panācis, ka viņa satiekas ar to nakts laikā! Viņa zināja tā vārdu tikai tāpēc, ka dažām vēstulēm bija viņa paraksts; nekad nebija runājusi ar viņu, nebija dzirdējusi viņa balsi, nebija nekā dzirdējusi par viņu .. . līdz šim pašam vakaram. Cik savādi! Šo pašu vakaru ballē Tomskis, skaizdamies uz jauno kņazi Poļinu***, kas pretēji paradumam koķetēja ar kādu citu, gribēja atriebties, izrādot vienaldzību: viņš aicināja Lizavetu Ivanovnu un dejoja ar viņu bezgalīgo mazurku. Visu laiku viņš zobojās par viņas tieksmi pēc inženieru virsniekiem, dievojās, ka zinot daudz vairāk, nekā viņa varot iedomāties, un dažas viņa zobgalības bija tik veikli tēmētas, ka Lizaveta Ivanovna vairākkārt domāja, ka viņš zina tās noslēpumu.
— No kā jūs visu to zināt? — viņa smiedamās jautāja.
— No jums zināmās personas drauga, — Tomskis atbildēja, — ļoti ievērojama cilvēka!
— Kas tad ir šis ievērojamais cilvēks?
— Viņu sauc Hermani.
Lizaveta Ivanovna neatbildēja nekā, bet viņai sastinga rokas un kājas .. .
— Šis Hermanis, — Tomskis turpināja, — ir īsti romantiska persona: viņam ir Napoleona profils, bet Mefistofeļa dvēsele. Es domāju, ka uz viņa sirdsapziņas vismaz trīs ļauni darbi. Kā jūs esat no- bālusi! …
— Man sāp galva … Ko tad jums teica tas Hermanis — vai kā viņu sauc? .. .
— Hermanis ir stipri neapmierināts ar savu draugu: viņš saka, ka tā vietā rīkotos pavisam citādi … Man pat šķiet, ka Hermanis pats met uz jums acis, vismaz ļoti iejūtīgi klausās sava drauga mīlestības izpaudumos.
— Bet kur viņš mani redzējis?
— Baznīcā, varbūt pastaigā… Dievs viņu zina! Varbūt jūsu istabā, jums guļot: no viņa var …
Pienāca trīs dāmas un, jautādamas — oubli ou regret? — pārtrauca sarunu, kas Lizavetai Ivanovnai kļuva ziņkāres moku pilna.
Dāma, ko izvēlējās Tomskis, bija pati kņaze***.
Lieku loku apskrējusi un lieku reizi pagrozījusies sava krēsla priekšā, viņa paspēja ar to izskaidroties. Tomskis, atgriezdamies savā vietā, nedomāja vairs ne par Hermani, ne Lizavetu Ivanovnu. Viņa katrā ziņā gribēja atjaunot pārtraukto sarunu, bet mazurka bija galā, un drīz pēc tam vecā grāfiene brauca mājās.
Tomska vārdi bija tikai mazurkas pļāpas, bet tie dziļi iespiedās jaunās sapņotājas dvēselē. Tomska ski- cētais portrets atbilda viņas pašas radītajam attēlam, un šis jaunāko romānu ietekmē jau novazātais tēls biedēja un valdzināja viņas prātu. Viņa sēdēja, sakrustojusi kailās rokas, noliekusi vēl arvien ziediem rotāto galvu uz atsegtajām krūtīm . .. Pēkšņi atdarījās durvis un ienāca Hermanis. Viņa nodrebēja …
— Kur tad jūs bijāt? — viņa vaicāja izbiedētā čukstā.
— Vecās grāfienes guļamistabā, — Hermanis atbildēja, — es nāku tieši no viņas. Grāfiene ir mirusi.
— Mans dievs! … Ko jūs sakāt? . ..
— Un liekas, — Hermanis turpināja, — es biju viņas nāves cēlonis.
Lizaveta Ivanovna pavērās viņā, un viņas dvēselē atskanēja Tomska vārdi: šim cilvēkam vismaz trīs ļauni darbi uz sirdsapziņas! Hermanis nosēdās viņai līdzās uz palodzes un izstāstīja visu.
Lizaveta Ivanovna klausījās viņā ar šausmām. Tātad šīs kaislās vēstules, šīs kvēlās ilgas, šī pārdrošā, neatlaidīgā sekošana viņai — tā nav bijusi mīlestība! Nauda — lūk, ko alkusi viņa dvēsele! Ne jau viņa būtu spējusi remdēt Hermaņa alkas un darīt viņu laimīgu! Nabaga audzēkne nav bijusi nekas cits kā akls palīgs laupītājam, viņas vecās labvēles slepka- vam! … Viņa rūgti raudāja savās vēlajās, mokpilnajās nožēlās. Hermanis klusēdams vērās viņā: arī viņa sirdi kremta, taču ne jau nabaga meitenes asaras, ne jau viņas brīnišķīgi daiļās sēras aizkustināja tā skaudro dvēseli. Viņš nejuta sirdsapziņas pārmetumus, domādams par mirušo sirmgalvi. Viņu uztrauca tikai viens: neglābjami zudušais noslēpums, kas būtu varējis darīt viņu bagātu.
— Jūs esat briesmonis! — Lizaveta Ivanovna beidzot iesaucās.
— Es negribēju viņas nāvi, — Hermanis atbildēja, — manā pistolē nebija lodes.
Viņi klusēja.
Ausa rīts. Lizaveta Ivanovna nopūta izdegušo sveci: bāla gaisma ieplūda viņas istabā. Viņa izslaucīja saraudātās acis un pacēla tās uz Hermani: viņš sēdēja uz palodzes, sakrustojis rokas un baigi sadrū- mis. Šai stāvoklī viņš ārkārtīgi atgādināja Napoleona portretu. Šī līdzība pārsteidza pat Lizavetu Ivanovnu.
— Kā jums izkļūt no mājas? — beidzot teica Lizaveta Ivanovna. — Es cerēju jūs izvest pa slepenajām kāpnēm, bet jāiet garām guļamistabai, un man bail.
— Stāstiet, kā atrast šīs slepenās kāpnes; es iziešu.
Lizaveta Ivanovna piecēlās, izņēma no kumodes atslēgu, iedeva to Hermanim un sīki izstāstīja, kā jāiet. Hermanis paspieda viņas auksto, nejūtīgo roku, noskūpstīja viņas noliekto galvu un aizgāja.
Viņš nokāpa pa lokveida kāpnēm un atkal iegāja grāfienes guļamistabā. Nedzīvā vecene sēdēja sastingusi; viņas sejā bija dziļš miers. Hermanis apstājās viņas priekšā, ilgi raudzījās uz viņu, it kā lai pārliecinātos par drausmīgo patiesību; beidzot iegāja kabinetā, sataustīja aiz tapetēm durvis un, savādu jutu satraukts, sāka kāpt lejā pa tumšajām kāpnēm. Pa šīm kāpnēm, viņš domāja, varbūt priekš gadiem sešdesmit šai pašā guļamistabā, šai pašā stundā izšūtos svārkos, sasukājies ā l'oiseau royal, spiezdams pie sirds savu trijstūraino cepuri, zagās jauns laimes luteklis, kas tagad jau sen satrūdējis kapā; bet viņa sensenās mīļākās sirds stājusies pukstēt šodien . ..
Kāpņu lejasgalā Hermanis atrada durvis, atslēdza tās ar to pašu atslēgu un nokļuva caurejamā gaitenī, kas viņu noveda uz ielas.
Šai naktī pie manis ieradās nelaiķe baronese fon v***. Viņa bija baltā tērpā un sacīja man: «Sveiki, padomnieka kungs!»
Svedenborgs
Trīs dienas pēc liktenīgās nakts, pulksten deviņos rītā, Hermanis devās uz *** klosteri, kur vajadzēja notikt aizlūgumam pie mirušās grāfienes šķirsta. Ne- juzdams nožēlu, viņš tomēr nevarēja pilnīgi apspiest sirdsapziņas balsi, kas gremzās: tu esi sirmgalves slepkava! Viņam bija maz īstas ticības, bet milzums aizspriedumu. Viņš ticēja, ka mirušajai grāfienei var būt ļauna ietekme viņa dzīvē, un nolēma ierasties viņas bērēs, lai izlūgtos piedošanu.
Baznīca bija pilna. Tikai ar pūlēm Hermanis varēja izsprausties cauri ļaužu drūzmai. Šķirsts stāvēja uz grezna katafalka zem samta baldahīna. Nelaiķe gulēja tajā ar sakrustotām rokām, mežģīņu cepurīti galvā, baltā atlasa tērpā. Ap šķirstu stāvēja viņas mājinieki: sulaiņi melnos svārkos, ģerboņiem greznotām lentēm pār plecu un svecēm rokās; piederīgie dziļās sērās — bērni, mazbērni un mazmazbērni. Neviens neraudāja, asaras būtu une affectation. Grāfiene bija tik veca, ka viņas nāve nevarēja nevienu pārsteigt, un piederīgie jau sen ieskatīja, ka viņa savu mūžu nodzīvojusi. Bēru runu teica jauns arhi- erejs. Vienkāršos un aizgrābīgos vārdos viņš attēloja, kā mierīgi aizgājusi mūžībā taisnīgā māsa, kuras ilgie gadi bijuši tikai klusa, svinīga sagatavošanās kristīgajai nāves stundai. — Nāves eņģelis, — sacīja orators, — atrada viņu modru svētās pārdomās un pusnakts līgavaiņa gaidās. — Dievkalpojums nobeidzās skumjā pieklājībā. Pirmie atvadīties no nelaiķes gāja piederīgie. Tad devās arī daudzie viesi, kas bija ieradušies parādīt pēdējo godu tai, kura tik ilgi piedalījusies viņu pasaulīgajos priekos. Pēc tiem arī visi mājinieki. Beidzot tuvojās vecā mājas saimniece, nelaiķes laikabiedre. Viņu veda zem rokas divas jaunas meitenes. Viņa nespēja nomesties ceļos un vienīgā noraudāja pāris asaru, noskūpstīdama savas kundzes salto roku. Pēc viņas pie šķirsta uzdrošinājās pieiet Hermanis. Viņš noslīga ceļos un dažas minūtes tā palika uz aukstās, egļu zariem nokaisītās grīdas. Beidzot piecēlās bāls kā pati nelaiķe, pakāpās uz kata-
I<ilka un noliecās … Šai brīdī viņam šķita, ka mirone ar izsmieklu paveras viņā un piemiedz vienu aci. Hermanis strauji atrāvās, paklupa un augšpēdu nogāzās zemē. Viņu pacēla. Tai pašā laikā Lizavetu Iva- novnu, samaņu zaudējušu, iznesa laukā. Šī epizode uz dažām minūtēm pārtrauca drūmās ceremonijas svinīgumu. Klātesošo balsis dobji iešalcās, bet kalsnējs kambarkungs, nelaiķes tuvs radinieks, iečukstēja ausī blakus stāvošajam anglim, ka jaunais virsnieks esot viņas ārlaulības dēls, uz ko anglis vēsi atbildēja: — Oh!
Visu dienu Hermanis bija ļoti satraukts. Pie pusdienām nomaļā traktierī viņš pret savu paradumu stipri daudz dzēra, cerēdams pārvarēt iekšējo nemieru. Bet degvīns vēl vairāk karsēja viņa iztēli. Pārnācis mājās, viņš nenoģērbies iemetās gultā un cieši aizmiga.
Viņš pamodās jau naktī: istabu apgaismoja mēness. Viņš pavērās pulkstenī: bija bez ceturkšņa trīs. Miegs vairs nenāca; viņš nosēdās uz gultas un domāja par vecās grāfienes bērēm.
Šai brīdī kāds no ielas palūkojās viņa logā — un tūdaļ atgāja nost. Hermanis nepievērsa tam nekādu uzmanību. Brīdi vēlāk viņš dzirdēja, ka priekšistabā atver durvis. Hermanis domāja, ka viņa sulainis, kā parasti, pilnā atgriežas no savām nakts gaitām. Bet viņš dzirdēja nepazīstamus soļus: kāds nāca, klusi šļūkdams naktskurpēm. Atdarījās durvis, ienāca sieviete baltā tērpā. Hermanis noturēja viņu par savu veco aukli un brīnījās, kas viņu te atvedis tik neparastā laikā. Bet baltā sieviete pēkšņi atslīdēja viņa priekšā — un Hermanis pazina grāfieni!
— Es ierados pie tevis pret savu gribu, — viņa teica stingrā balsī, — bet man pavēlēts paklausīt tavam lūgumam. Trijnieks, septiņš un dūzis tev laimēs no vietas — bet tikai tad, ja liksi ne vairāk kā vienu kārti dienā un pēc tam vairs nekad mūžā nespēlēsi. Es piedodu tev savu nāvi, bet tev jāprec mana audzēkne Lizaveta Ivanovna …
To teikdāma, viņa klusi pagriezās, devās uz durvju pusi un pazuda, naktskurpēm šļūkdama. Hermanis dzirdēja, kā priekšiņā noklaudz durvis, un redzēja, ka atkal kāds ieskatās pa logu.
Hermanis ilgi nevarēja atjēgties. Viņš izgāja otrajā istabā. Viņa sulainis gulēja uz grīdas; Hermanis ar pūlēm viņu pamodināja. Sulainis, kā parasti, bija pilnā: no viņa nekā nevarēja izdibināt. Durvis uz priekšiņu bija aizslēgtas. Hermanis atgriezās savā istabā, aizdedza sveci un pierakstīja, ko parādība bija teikusi.
— Atānde!
— Kā jūs iedrošinājāties teikt man atānde?
— Jūsu ekselence, es teicu atānde-s!
Divas neatlaidīgas idejas nevar sadzīvot kopā cilvēka galvā, tāpat kā divi ķermeņi nevar ieņemt vienu un to pašu vietu fiziskajā pasaulē. Trijnieks, septiņš, dūzis — drīz vien aizplīvuroja Hermaņa prātā mirušās simgalves tēlu. Trijnieks, septiņš, dūzis — neizgāja viņam no prāta un trīsēja uz viņa lūpām. Ieraudzīdams jaunu meiteni, viņš teica: — Cik viņa slaida!… īsts siržu trijnieks. — Viņam jautāja: — Cik pulkstenis? — Viņš atbildēja: — Bez piecām minūtēm septiņš. — Katrs resnvēderis viņam atgādināja dūzi. Trijnieks, septiņš, dūzis vajāja viņu sapnī, pieņemot visdažādākos veidus: trijnieks ziedēja viņa priekšā kā krāšņa grandiflora, septiņš likās kā vārti gotu stilā, dūzis — kā milzīgs zirneklis. Visas viņa domas saplūda vienā — izlietot noslēpumu, kas viņam tik dārgi maksājis. Viņš sāka domāt par atvaļinājumu un ceļojumu. Viņš gribēja Parīzes atklātajos spēļu namos izraut bagātību no apburtās fortūnas rokām. Gadījums nāca viņam talkā.