Viņi izgāja cauri greznu istabu rindai, kas bija pilnas godbijīgiem oficiantiem. Daži ģenerāļi un sle- penpadomnieki spēlēja vistu; jauni cilvēki sēdēja, atgāzušies mīkstos dīvānos, ēda saldējumu un kūpināja pīpes. Viesistabā pie gara galda, ap kuru blīva pārdesmit spēlmaņu, sēdēja namatēvs un turēja banku. Tas bija gadu sešdesmit vecs, viscienījamākā izskata; viņa galvu sedza sudraba sarma; pilnīgajā un spirgtajā sejā vīdēja labsirdība; acis mirdzēja pastāvīgā spriegā smīnā. Narumovs stādīja viņam priekšā Hermani. Čekalinskis draudzīgi paspieda viņa roku, lūdza justies kā mājās un spēlēja atkal tālāk.
Taille vilkās ilgi. Galdā bija vairāk par trīsdesmit kārtīm. Čekalinskis apstājās pēc katra metiena, lai spēlētājiem būtu laiks rīkoties, pierakstīja zaudējumu, laipni noklausījās, cik katrs prasa, vēl laipnāk atlieca lieko stūri, ko bija ieliekusi izklaidīga roka. Beidzot taille bija izspēlēta. Čekalinskis sajauca kārtis un taisījās sākt jaunu.
— Atļaujiet likt kārti, — sacīja Hermanis, pastiepdams roku gar resnu kungu, kas spēlēja turpat līdzās. Čekalinskis pasmīnēja, neteica ne vārda un piekrizdams klusu ciešot pazemīgi palocījās. Narumovs smiedamies apsveica Hermani ar ilgā gavēņa beigām un novēlēja viņam laimīgu sākumu.
— Lai iet! — sacīja Hermanis, uzrakstīdams ar krītu summu virs savas kārts.
— Cik tad? — jautāja, piemiegdams aci, bankas turētājs. — Atvainojiet, nevaru saskatīt.
— Četrdesmit septiņi tūkstoši, — Hermanis atbildēja.
Mirklī, kad atskanēja šie vārdi, pagriezās visas galvas un visas acis ieurbās Hermani. «Viņš zaudējis prātu!» Narumovs nodomāja.
— Atļaujiet piebilst, — sacīja Čekalinskis ar savu mūžīgo smīnu, — ka jūsu spēle ir augsta: vairāk par divi simti septiņdesmit pieci sempelī vēl še neviens nav licis.
— Un tad? — iebilda Hermanis. — Vai jūs kaujat manu kārti vai ne?
Čekalinskis palocījās, joprojām izrādīdams pazemīgu piekrišanu.
— Es tikai vēlējos darīt jums zināmu, — viņš sacīja, — ka, ar savu biedru uzticību apveltīts, es nevaru spēlēt citādi kā uz skaidru naudu. Savukārt, protams, esmu pārliecināts, ka ar jūsu vārdu pilnīgi pietiek, bet spēles un norēķina kārtības labad lūdzu jūs likt naudu uz kārts.
Hermanis izvilka no kabatas bankas zīmi un pasniedza Čekalinskim, kas, uzmetis tai acis, nolika to uz Hermaņa kārts.
Viņš izmeta kārtis. Pa labi krita deviņš, pa kreisi trijnieks.
— Laimējusi! — sacīja Hermanis, parādīdams savu kārti.
Spēlmaņi sačukstējās. Čekalinskis sadrūma, bet viņa sejā tūdaļ atgriezās smīns.
— Vai vēlaties saņemt? — viņš jautāja Hermanim.
— Esiet tik laipns.
Čekalinskis izvilka no kabatas dažas bankas zīmes un tūdaļ nolīdzinājās. Hermanis pievāca savu naudu un atgāja no galda. Narumovs nevarēja atģisties. Hermanis izdzēra glāzi limonādes un devās mājās.
Otras dienas vakarā viņš atkal ieradās pie Čeka- linska. Namatēvs turēja banku. Hermanis piegāja pie galda; spēlmaņi tūlīt deva viņam vietu. Čekalinskis laipni palocījās.
Hermanis nogaidīja jaunu taille, saņēma kārti un
nolika uz tās savus četrdesmit septiņus tūkstošus un vakarējo laimestu.
Čekalinskis izmeta kārtis. Pa labi parādījās kalps, pa kreisi septiņš.
Hermanis atklāja septiņu.
Visi novaidējās. Čekalinskis redzami apjuka. Viņš noskaitīja deviņdesmit četrus tūkstošus un pasniedza Hermanim. Hermanis aukstasinīgi paņēma tos un tai pašā brīdī aizgāja.
Nākamajā vakarā Hermanis atkal ieradās pie galda. Visi gaidīja viņu. Ģenerāļi un slepenpadom- nieki pameta savu vistu, lai redzētu tik neparastu spēli. Jaunie virsnieki uzlēca no dīvāniem; visi oficianti sanāca viesistabā. Visi apstāja Hermani. Pārējie spēlmaņi spēlē nepiedalījās, ar nepacietību gaidīdami, kā viņš beigs. Hermanis stāvēja pie galda, taisīdamies viens spēlēt pret bālo, tomēr vēl arvien smīnošo Čekalinski. Katrs atplēsa jaunu kāršu kavu. Čekalinskis sajauca, Hermanis pārcēla un nolika savu kārti, apklādams to ar bankas zīmju žūksni. Tas likās pēc divkaujas. Apkārt valdīja dziļš klusums.
Čekalinskis meta kārtis, viņam drebēja rokas. Pa labi krita dāma, pa kreisi dūzis.
— Dūzis laimējis! — teica Hermanis un atklāja savu kārti.
— Jūsu dāma nokauta, — laipni sacīja Čekalinskis.
Hermanis nodrebēja: tiešām, viņam bija nevis dūzis, bet pīķa dāma. Viņš neticēja savām acīm, nesaprazdams, kā varējis tā kļūdīties.
Šai mirklī viņam likās, ka pīķa dāma piemiedz aci un iesmejas. Neparastā līdzība viņu pārsteidza …
— Vecā! — viņš šausmās iekliedzās.
Čekalinskis pievilka sev klāt pazaudēto naudu, Hermanis stāvēja nekustīgs. Kad viņš atgāja no galda, sāka skaļi dūkt balsis. — Lieliski nospēlēja! — runāja spēlmaņi. Čekalinskis no jauna sajauca kārtis: spēle turpinājās savā gaitā.
Noslēgums
Hermanis sajucis prātā. Viņš sēž Obuhovas slimnīcas 17. numurā, neatbild ne uz vienu jautājumu un neparasti ātri ber: — Trijnieks, septiņš, dūzis! Trijnieks, septiņš, dāma! .. .
Lizaveta Ivanovna apprecējusi ļoti patīkamu jaunu cilvēku; viņš kaut kur kalpo un ir diezgan turīgs; viņš ir vecās grāfienes bijušā pārvaldnieka dēls. Lizaveta Ivanovna audzina nabadzīgu radinieci.
Tomskis paaugstināts par rotmistru un prec kņazi Poļinu.
23 — 1687