Mums jau pazīstamā kardināla pils apartamentos, kādā no istabām pie papīru un grāmatu apkrautā galda ar apzeltītiem stūriem, galvu abām rokām atbalstījis, sēdēja vīrietis.
Viņam aiz muguras milzīgajā kamīnā gaiši dega uguns, un liesmojošās dzirkstelītes lajku pa laikam sprēgājot lūza, un krītot sitās pret apzeltītajiem režģiem. Kamīna gaisma no mugurpuses krita uz vīrieša greznajām drānām, bet viņa seju apgaismoja kandelabros degošo sveču liesmas.
Gan mežģīnēm bagātīgi izrotātā sarkanā sutāna, gan smagu domu nomāktā bālā piere, gan vientulīgais kabinets un tukšās blakustelpas klusums, ka arī sargkareivju vienmērīgie soļi trepju laukumiņā — viss lika domāt, ka tā ir paša kardināla Rišeljē ēna, kas vēl aizvien atrodas savā iepriekšējā mītnē.
Diemžēl, tā patiešām bija tikai ievērojamā cilvēka ēna! Novājinātā Francija, iedragātā kara]a vara, jaunus spēkus sasprindzinājusī nemierīgā muižniecība un robežu pārkāpušais ienaidnieks liecināja tikai par to, ka Rišeljē šeit vairs nav.
Bet visvairāk uz domām par to, ka sarkanā sutāna nepieder vis vecajam kardinālam, vedināja tieši tā vientulība, kādā atradās šī figūra, un kura patiesi vairāk līdzinājās spokam, nekā dzīvam cilvēkam: tukšajos gaiteņos nedrūzmējās galminieki, bet toties pils pagalmi bija pilni ar sargiem; no ielas kardināla pils logiem tika raidīti izsmējīgi pilsētnieku izsaucieni un zobgalības, un visbeidzot, ik pēc brīža bija sadzirdama ieroču šķinda un šaudīšanās, kaut arī pagaidām gan tika šauts gaisā, ar vienu vienīgu nolūku — pierādīt pils apsardzei, šveiciešu algotņiem, musketeriem un kareivjiem, kuri bija aplenkuši Pale-Rojāla pili (nu arī kardināla pils bija mainījusi savu vārdu), ka tagad ari tautai ir ieroči. Šī Rišeljē ēna bija Mazarīni.
Viņš jutās vientuļš un bezspēcīgs.
— Ārzemnieks! - viņš čukstēja. - Itālietis! Lūk, viņu visu iemīļotie vārdiņi. Ar tiem viņi nogalināja, pakāra iznīcināja Končīni. Ja es ļautu viņiem visiem vaļu, tad viņi ari mani nogalinātu, pakārtu un iznīcinātu. Bet ko ļaunu es viņiem esmu nodarījis? Tikai mazliet piespiežu ar nodokļiem. Naivie! Viņi jau nesaprot, ka viņu ienaidnieks nebūt nav itālietis, kurš slikti runā franciski, bet gan tic daži sarkanbaji, kas viņu priekšā izlokās, glaimojot vistīrākajā parīziešu izrunā.
— Jā, jā, — purpināja ministrs ar smīniņu, k<*s šobrīd viņa bālajās lūpās pavisam bija nevietā, - jā, jūsu kurnēšana atgādina man, cik nepastāvīgs ir pagaidu ielikteņa liktenis. Bet, ja jūs to gadījumā zināt, tad ziniet arī, ka es neesmu vienkāršs ieliktenis! Grāfam Esseksam kādreiz piederēja vienreizējs gredzens ar dimantiem, kuru viņam uzdāvāja karaliskā mīļākā. Man pieder vienkāršs zīmoggredzens ar datumu, un šis vienkāršais gredzens ir svētīts Pale-Rojāla baznīcā.
Viņiem nesalauzt mani, lai kā viņi to gribētu. Un, kad viņi kliedz „Nost Mazarīni!" viņi nemana, ka es piespiežu viņus kliegt arī „Lai dzīvo hercogs Befors!", „Lai dzīvo princis Kondē!" vai arī „Lai dzīvo parlaments!" Un, lūk, — hercogs Befors ir Vensenē, un arī princis, ja ne šodien-rīt nokļūs turpat, bet parlaments… (Te kardināla smīns pārvērtās naidīgā grimasē, kāda viņa laipnajā sejā vēl nebija manīta.) Parlaments… mēs vēl paskatīsimies ko ar to parlamentu varētu darīt; mūsu pusē stāv Orleāna un Montaržī. O, es nesteigšos; bet visi tie, kas sāk ar saukļiem „Nost Mazarīni!", galu galā kliegs „nost" arī viņiem visiem pēc kārtas.
Kardinālam Rišeljē, kuru viņi neieredzēja, kamēr viņš bija dzīvs, bet par kuru nepārtraukti runā tagad, kopš ir miris, kādreiz bija klājies daudz grūtāk nekā man — viņu vairākkārt bija mēģinājuši padzīt, un viņš ļoti baidījās, ka reiz to padzīs pavisam.
Toties mani karaliene nekad nepadzīs, un, ja es kādreiz būšu spiests piekāpties tautai, tad viņa piekāpsies kopā ar mani; ja es būšu spiests bēgt, viņa bēgs kopā ar mani, un tad mēs redzēsim, kā viņi varēs iztikt bez savas karalienes un sava karaļa. Ak, ja es nebūtu itālietis, bet francūzis, ja es būtu augstmanis!…
Un viņš atkal iegrima pārdomās.
Patiesi, stāvoklis bija grūts, bet aizgājusī diena to sarežģīja vēl vairāk. Mazarīni, savas mūžīgās skopulības dzīts, žņaudza tautu ar nodokļiem, bet tautai, kā teica prokurors Talons, bija atlikusi vairs tikai dvēsele kaulos, un arī pateicoties tikai tam, ka tirgū to nevarēja pārdot, — šī tauta, kurai ar kara uzvaras dārdiem gribēja aizbāzt muti, bet kura arvien vairāk pārliecinājās, ka no lauriem paēdis vis nebūsi, — jau sen bija nemierā ar savu smago likteni.
Taču tas vēl nebija viss. Ja rūgst tikai tauta, galms, kas bija atdalīts no tās ar augstmaņiem un buržuāziju, to nedzird; bet Mazarīni gadījās būt tik neuzmanīgam, ka viņš aizskāra tieslietu resoru: viņš pārdeva parlamenta divpadsmit ziņotāju patentus! Bet ierēdņi maksāja ļoti dārgi par savām vietām; un, tāpēc, divpadsmit jaunu ierēdņu ierašanās varēja stipri vien pazemināt viņu algas. Tad visi vecie ierēdņi apvienojās un zvērēja pie evaņģēlija, ka nepieļaus jaunu ierēdņu ierašanos, kā arī pretosies visiem galma ierobežojumiem; viņi zvērēja, ja kāds no viņiem par nepakļaušanos galmam zaudētu savu vietu, tad tie no saviem personīgajiem līdzekļiem atmaksās viņam patenta vērtību.
Lūk, kādi soļi tika sperti no abām pusēm.
Septītajā janvārī apmēram astoņi simti Parīzes tirgoņu, sašutuši par jaunajiem nodokļiem, sapulcējās kopā un, no sava vidus izvirzījuši desmit deputātus, sūtīja tos pie Orleānas hercoga, kurš pēc sava ieraduma mēģināja viņiem pieglaimoties. Orleānas hercogs tos visus pieņēma, un viņi tam paziņoja, ka visi nolēmuši jauno nodokli nemaksāt un gatavi pat aizstāvēties pret nodokļu ievācējiem ar ieročiem rokās. Orleānas hercogs viņus mierīgi uzklausīja un piesolīja runāt ar karalieni par nodokļu samazināšanu un, kā jau princim pieklājas, laipni tos izvadīdams, viņiem solīja: „Skatīsimies".
Savukārt parlamenta ziņotāji devītajā janvārī ieradās pie kardināla un viens no viņiem visu vārdā runāja tik droši un pārliecinoši, ka kardināls jutās ārkārtīgi pārsteigts; viņš tos atlaida, tāpat kā Orleānas hercogs, apsolīdams: ..Skatīsimies".
Un nu, lai „skatītos", tika sasaukta padome; aizsūtīja pēc finansu pārvaldnieka d'Emerī.
Tautā šo d'Emerī neieredzēja: pirmkārt, par to, ka viņš pārvaldīja finanses, bet finansu pārvaldniekus jau vienmēr neieredz; otrkārt, jāatzīst, ka viņš patiešām to bija pelnījis.
Viņš bija Lionas baņķiera Partičelli dēls, kurš pēc bankrota, mainījis uzvārdu, sāka saukties d'Emerī kungs.
Kardināls Rišeljē, pamanījis viņa īpašās finansista spējas, stādīja to priekšā Ludviķim XII un, gribēdams viņu iecelt par finansu pārvaldnieku, krietni vien viņu saslavēja.
— Lieliski! — atbildēja karalis. — Esmu priecīgs, ka jūs izvirzāt d'Emerī kungu tādam amatam, kur vajadzīgs paliesi godīgs cilvēks. Man stāstīja, ka jūs esot aizstāvējis to nelieti Partičelli, un es ļoti baidījos, ka jūs mēģināsit mani pārliecināt to atkal pieņemt dienestā.
— Jūsu majestāte, — atbildēja kardināls, — jūs varat būt pilnīgi mierīgs: Partičelli, kuru jūsu majestātei labpatika pieminēt, ir jau pakārts.
— Jo labāk! — iesaucās karalis. — Tātad, ne velti mani sauc par Ludviķi Taisnīgo.
Un viņš mierīgi parakstīja d'Emerī iecelšanu.
Šis pats d'Emerī kungs arī bija tagadējais finansu pārvaldnieks.
Sūtīts pēc viņa tika ministra vārdā; viņš atnāca nobālis, uztraukts un pārbijies, un pastāstīja visiem klātesošajiem, ka viņa dēlu šodien gandrīz vai nosita pils laukumā: jo, tur viņu pēkšņi kāds bija pazinis, pilsētnieku pūlis to ielencis un viņam sākuši pārmest tā ārkārtīgo izšķērdību, kādā dzīvo viņa sieva, — viņas apartamenti esot darināti sarkanā samtā ar zeltu. Viņa bija sekretāra Nikola Le Kamjū meita, tas ir tā sekretāra, kurš 1617.gadā ienāca Parīzē ar divdesmit livriem kabatā, bet pavisam nesen, atstājot sev četrdesmit tūkstošus livru lielu mūža renti, saviem bērniem izdalīja deviņus miljonus.
D'Emerī dēlu gandrīz vai nožņaudza. Kāds no sazvērniekiem ierosināja sist un dunkāt tik ilgi, kamēr izspiedīs no viņa visu sazagto zeltu.
Finansu pārvaldnieks bija pārlieku satraukts, lai tagad varētu mierīgi apspriest šo svarīgo jautājumu, un tāpēc padome šajā dienā neko nevarēja izlemt.
Nākošajā dienā parlamenta pirmais prezidents Matjē Molo, kura drosme šajās dienās, pēc kardināla Reca vārdiem, līdzinājās hercoga Befora un prinča Kondē bezbailībai, citiem vārdiem sakot — divu Francijā visdrosmīgāko cilvēku pārgalvībai, — šis pirmais prezidents nākošajā dienā arī tika pakļauts uzbrukumam: tauta viņam draudēja izrēķināties par tai nodarīto pārestību. Taču pirmais prezidents nezaudējis pašsavadīšanos, atbildējis mierīgi un pārliecinoši, nebrīnoties un neuztraucoties, un tikai pateicis nemierniekiem, ka, ja viņi nepakļausies karaļa varai, viņš liks laukumos uzcelt daudz karātavu un pašus nemierīgākos uzraus tur nekavējoties. Uz to viņam tika atbildēts, ka karātavas uzcelt jau sen bijis laiks, bet tikai tās noderēs, lai tur uzrautu ļaundarus-tiesnešus, kuri pērk sev galina labvēlību uz tautas nabadzības rēķina.
Taču arī tas vēl nebija viss.
Vienpadsmitajā datumā, kad karaliene devās uz Parīzes Dievmātes katedrāli, ko viņa mēdza darīt katru sestdienu, viņai sekoja vairāk kā divi simti sieviešu, kliedzot un pieprasot taisnīgumu. Starp citu, viņām nebija ļaunu nodomu: viņas tikai gribēja karalienes priekšā nomesties ceļos un modināt viņā līdzcietību. Bet karalienes apsardze to nepieļāva, un karaliene aizgāja lepna un salta, neuzklausīdama nevienu sūdzību.
Pēcpusdienā atkal tika saaicināta padome un tajā tika nolemts atbalstīt karaļa autoritāti; tāpēc nākamajā dienā, tas ir divpadsmitajā datumā, tika nozīmēta parlamenta sēde.
Tajā dienā, no kuras vakara apraksta mēs arī sākām savu stāstu, desmitgadīgais karalis, tikko pārcietis vējbakas, gāja pateikties par savu izveseļošanos Parīzes Dievmātei.
Šī paša iemesla dēļ pēc kara|a pavēles tika sasaukta visa karaļa gvarde: šveicieši un musketieri tika nostādīti ierindā gar Pale-Rojāla pili un pie Jaunā tilta krastmalas. Noklausījies dievkalpojumu, karalis devās uz parlametu, kur tādā kārtā arī notika šī negaidītā ,.karaliskā sēde". Karalis ne tikai apstiprināja visus iepriekš pieņemtos lēmumus, bet arī skaļi pavēstīja vēl kādus piecus vai sešus jaunus lēmumus, kardināla dc Reca vārdiem runājot, vienu par otru izaicinošākus. Bet nu jau pat pirmais prezidents, kurš, kā mēs redzējām līdz šim aizstāvēja galma intereses, noteikti uzstājās pret karaļa piedalīšanos parlanicta sēdēs, kas ierobežoja deputātu varu.
Taču īpaši asi pret jauno nodokļu ieviešanu uzstājās prezidents Blanmenils un padomnieks Brusels.
Nolasot ediktus, karalis atgriezās pilī. Tauta drūzmējās ap viņu visu ceļu. Visi zināja, ka viņš atgriežas no parlamenta, taču neviens nezināja, vai viņš turp gājis aiztāvēdams savu tautu pret lielajiem nodokļiem, vai arī, lai to vēl vairāk apspiestu. Lūk, kādēļ visā viņa ceļā neatskanēja neviens priecīgs izsauciens, kā arī neatskanēja neviena apsveikuma runa par viņa izveseļošanos. Tieši otrādi, pilsētnieku sejas bija drūmas un norūpējušās, dažās bija manāma pat draudīga izteiksme.
Kaut ari karalis bija atgriezies pilī, karevji palika savās vietās, — baidīdamies, ka pēc parlamenta lēmuma paziņošanas pilsētā var sākties nemieri.
Un patiešām, tiklīdz cilvēki bija padzirdējuši, ka tieši pateicoties karalim, nodokļi liks palielināti, ļaudis sāka bariņos pulcēties pie pils, i/teikdami savu sašutumu un izkliegdami saukļus:
„Nost Mazarīni! Lai dzīvo Brusels! Lai dzīvo Blanmenils!"
Ļaudis uzzināja par Brusela un Blanmenila aizstāvības runām, un kaut arī tās nebija līdzējušas lēmuma pieņemšnai, lauta vienalga bija viņiem pateicīga.
Sapulcējušos ļaužu pūļus gribēja izklīdināt un apklusināt, bet kā jau tas parasti notiek tādos gadījumos, pūlis kļuva vēl lielāks un vēl skaļāks.
Karaļa gvardei un šveiciešiem tika dota pavēle ne tikai savaldīt trokšņainos nemierniekus apkārt pilij, bet arī izsūtīt patruļas uz Sen-Dcnī un Sen-Martēna ielām, kur pulcējās īpaši lielas nemiernieku masas.
Pēkšņi Pale-Rojāla pilī tika paziņots, ka ieradīsies visu tirgotāju priekšvadītājs.
Viņš nekavējoties tika pieņemts. Sarunas gaitā viņš paziņoja, ka ja valdība tūdaļ neatcels savu naidīgo izrīcību pret tautu, tad pēc divām stundām visa Parīze būs pie ieročiem.
Vēl gāja strīds par to, kāds varētu būt risinājums, kad ienāca gvardes letnants Komenžs. Viņa seja bija vienās asinīs, drēbes saplēstas, un viņu ieraugot, karaliene pārsteigumā iekliedzās, bet atguvusies viņa vaicāja, kas ar viņu ir noticis.
Bet noticis bija tas, ko jau bija paredzējis tirgotāju priekšvadītājs: pūli sakaitināja kareivju ierašanās. Visos torņos sāka skanēt zvani.
Bet Komenžs neapjuka. Viņš arestēja kādu vīru, kurš pēc viņa domām bija viens no nemiernieku vadītājiem un nolēma, piemēra un iebiedēšanas pēc, to pakārt krustā Traguaras laukuma vidū; kareivji, saķēruši viņu aiz rokām, sāka vilkt uz soda izpildīšanas vietu. Bet tieši pie tirgus laukuma viņiem uzbruka liels ļaužu pūlis: uz viņu galvām sāka birt akmens lietus un alebardu belzieni. Sagūstītais vīrs, izmantojot šo mirkli, aizskrēja līdz Mainītāju ielai un nozudis kāda nama durvīs, kuras kareivji tūdaļ pat uzJauza.
Taču jāatzīst, ka šī rupjā spēka pielietošana bija pilnīgi veltīga: vainīgo tur neatrada. Komenžs nolēma atstāt pie tā nama sargus un patruļu, bet pats ar pārējiem kareivjiem atgriezās pilī, lai par visu notikušo ziņotu karalienei un galmam.
Visa ceļa garumā viņiem sekoja nemiernieku pūļi, draudot viņiem ar izrēķināšanos; vairāki karevji tika ievainoti ar pīķiem un alebardiem, bet viņam ar akmeni tika pārcirsta uzacs.
Komenža stāstu apstiprināja arī gvardistu leitnanta ziņojums; viss izskatījās pēc nopietnas tautas sacelšanās, bet uz to neviens nebija sagatavojies.
Tādēļ kardināls lika izplatīt tautā valodas, ka sargkareivji gar Jaunā tilta krastmalu ir nostādīti tikai karaliskās ceremonijas etiķetes dēļ un pēc šī laika izbeigšanās tic tūlīt pat aizies.
Un patiešām, ap pulkstens četriem dienā tie visi tika sasaukti apkārt pils sienām; posteņi tika nostādīti pie Seržantu cietokšņa vaļņa, otrs — pie Trīssimts Akliem, bet trešais — uz Svētā Roka pakalna. Pils pagalmos un apakšējos stāvos sapulcināja šveiciešus un musketierus, un sāka gaidīt.
Tāds, lūk, bija stāvoklis uz to brīdi, kad mēs ievedām lasītāju Mazarīni kabinetā, kurš pirms tam bija piederējis Rišeljē. Mēs redzējām, kādā
garastāvokli atradās kardināls, sēžot pie galda un ieklausoties no āra ienākošajos trokšņos, ļaužu nemierīgajās balsīs un laiku pa laikam kaut kur tālumā šāviena trokšņos.
Te pēkšņi viņš pacēla galvu, savilka uzacis kā cilvēks, kas kaut ko ir izlēmis, uzmeta acu skatienu milzīgajam sienas pulkstenim, kas tūlīt sitīs desmito stundu, paņēma no galda vienmēr pie rokas esošo apzeltīto svilpīti un skaļi iesvilpās divas reizas.
Bez skaņas atvērās sienas drapērijās paslēptās durvis, un pa tām klusi ienāca melnā tērpā ģērbies cilvēks, kurš nostājās aiz kardināla krēsla.
— Bernuīn, — teica kardināls, pat neatskatīdamies, labi zinot, ka uz divreizējo svilpienu ir jāienāk kambarsulainim, — kādi musketieri pašreiz dežūrē pagalmā?
— Melnie musketieri, jūsu eminence.
— No kādas rotas?
— De Trevila kunga.
— Vai kāds no šīs rotas virsniekiem arī ir priekštelpā?
— Leitnants d'Artanjans.
— Ceru, ka viņš ir uzticams.
— Jā, jūsu eminence.
— Pasniedz man musketiera mundieri un palīdzi man pārģērbties.
Kambarsulainis izgāja tikpat klusi kā bija ienācis un jau pēc minūtes atgriezās ar drēbēm.
Domīgi klusēdams, Mazarīni sāka vilkt nost savu parādes tērpu, ar kuru bija piedalījies parlamenta sēdē. Tad uzvilka karavīra mundieri, kuru viņš zināmā mērā vēl varēja nepiespiesti valkāt un, kuru vilka itālijas pārgājienos.
Apģērbies, viņš teica:
— Pasauc d'Artaņjanu.
Kambarsulainis izgāja, tikai šoreiz pa vidusdurvīm, tikpat klusi kā iepriekš, slīdēdams līdzīgi ēnai.
Palicis vienatnē, kardināls ar labpatiku apskatīja sevi spogulī. Viņš bija vēl jauns, — viņam nupat kā palika četrdesmit seši gadi, — labi noaudzis, mazliet zem vidēja auguma; viņam bija lieliska, svaiga sejaskrāsa, degošas acis, paliels, bet skaists deguns, plata lepna piere, pagaiši, mazliet viļņaini mati; bārda mazliet tumšāka par matiem, vienmēr rūpīgi kopta un ieveidota, kas labi piestāvēja viņa sejai.
Kardināls uzlika sev ap vidukli apsēju ar zobenu, pašapmierināti aplūkoja savas skaistās, rūpīgi koptās rokas un, aizmetis prom rupjos, pie formas nepiederošos zamšādas cimdus, uzvilka parastos zīda.
Šajā mirklī atvērās durvis.
— Leitnants d'Artanjans, — ziņoja kambarsulainis.
Ienāca virsnieks.
Tas biju vīrietis trīsdesmit deviņus vai četrdesmi gadus vecs, neliela auguma, bet stalts, slaids, dzīvām, gudrām acīm, melnu bārdu un iesirmiem matiem, kas bieži mēdz būt cilvēkiem, kuri savu mūžu ir pavadījuši vai nu pārlieku jautri, vai arī pārlieku skumji, — it īpaši tas redzams, ja viņu mati ir tumši.
D'Artanjans, ienākdams, protams, uzreiz pazina kardināla Rišeljē kabinetu, kurā viņam jau reiz gadījās būt. Redzot, ka .šeit nav nevienas augsti stāvošas personas, bet tikai viņa rotas musketieris, viņš cieši ielūkojās šajā cilvēkā un, neskatoties uz musketiera formu, uzreiz pazina kardinālu.
D'Artanjans apstājās goddevīgā, taču arī pašcieņas pilnā stājā, kā pienākas sabiedrības cilvēkam, kuram ir bieža saskarsme ar augstmaņiem.
Kardināls pievērsa viņam skatienu, drīzāk asu un dzeļošu, nekā vērīgu. Palūkojies uz viņu dažas sekundes, kardināls jautāja:
— Jūs esat d'Artanjana kungs?
— Tieši tā, jūsu eminence, - atbildēja virsnieks.
Kardināls vēlreiz ieskatījās viņa gudrajā sejā. Viņa enerģiju un dzīvīgumu apslēpa gadu nasta un apziņa, kas bija izstrādājusies pa šiem gadiem. D'Artanjans izturēja šo skatienu: uz viņu kādreiz skatījās acis, kas bija daudz asākas par tām, kuras šobrīd pakļāva viņu pārbaudījumam.
— Jūs brauksiet kopā ar mani, — teica kardināls, — vai, pareizāk sakot, es braukšu ar jums.
— Esmu jūsu rīcībā, jūsu eminence, — atbildēja d'Artanjans.
— Es gribētu personīgi pārbaudīt pils posteņus? Kā jūs domājat, vai tas ir ļoti bīstami?
— Bīstami, jūsu eminence? — pabrīnījās d'Artanjans. — Kādēļ gan bīstami?
— Runā, ka tauta ir sacēlusies?
— Karalisko musketieru mundieris bauda visas tautas cieņu, jūsu eminence, bet vajadzības gadījumā es varu ar trim biedriem izgaiņāt vismaz simts šo diedelnieku.
— Bet vai jūs zināt, kas notika ar Komcnžu?
— Komcnža kungs — gvards, bet ne musketieris, — atbildēja d'Artanjans.
— Jūs gribat teikt, — kardināls pasmaidīja, — ka musketieri ir daudz labāki kareivji nekā gvardi?
— Katrs lepojas ar savu mundieri, jūsu eminence.
— Tikai ne es, — iesmējās Mazarīni. — Jūs redzat, ka es savu apmainīju pret jūsu.
— Velns lai parauj! — iesaucās d'Artanjans. — Jūs sakāt to tikai aiz kautrības, jūsu eminence. Kas attiecas uz mani, tad, ja man būtu jūsu eminences mundieris, es priecātos par to, un noteikti parūpētos, lai man nekad nebūtu jāvelk cits.
— Jā, tikai šodienas pastaigai tas, diemžēl, nav visai piemērots. Bernuīn, cepuri!
Kalps pasniedza formas cepuri platām malām. Kardināls to uzlika galvā, pašķieba mazliet sānis un griezās pie d'Artanjana:
— Jums taču stallī ir apsegloti zirgi?
— Jā, jūsu eminence.
— Tad jāsim.
— Cik cilvēku pavēlēsiet ņemt līdzi, jūsu eminence?
— Jūs teicāt, ka četratā pieveiksiet vismaz simts šo dīkdieņu: tā kā varam viņus sastapt vismaz pāris simtus, tad paņemiet līdzi astoņus cilvēkus.
— Kā pavēlēsiet.
— Ejiet, es jums sekošu. Vai ari nē, pagaidiet, labāk iziesim pa šīm durvīm. Bernuīn, parādi mums gaismu.
Kalps paņēma sveci, bet kardināls paņēma no galda maziņu atslēdziņu un, izejot pa slepenajām durvīm, viņi jau pēc minūtes atradās pils pagalmā.
Pēc desmit minūtēm mazais pulciņš izjāja uz Labo Zēnu ielu, atstājot aiz sevis teātri, kuru kardināls Rišeljē bija uzcēlis savas traģēdijas „Mirama" pirmizrādei; tagad šeit, pēc kardināla Mazarīni pavēles, kurš mūziku vērtēja daudz augstāk nekā literatūru, tika rīkotas Francijas pirmās operi/rādes.
Pilsētā viss liecināja par '.autas nemieriem. Lieli ļaužu pūļi klīda pa ielām un, pretēji d'Artanjana apgalvojumam, ļaudis apstājās un skatījās
uz viņiem neuzticīgi, draudoši un nosodoši. Pēc visa varēja redzēt, ka pilsētnieku parastais miermīlīgums un labsirdība ir nomainījies pret izteikti kareivīgu noskaņojumu. Laiku pa laikam no tirgus laukuma puses bija dzirdama skaļu balsu kņada. Scn-Denī ielā šāva ar šautenēm, un ik pēc brīža bez kāda iemesla gan šeit, gan tur ieskanējās baznīcu zvani.
D'Artanjans jāja ar tāda cilvēka bezrūpību, kuram, visi šie sīkumi it neko nenozīmēja. Ja pūlis kādreiz mēģināja aizšķērsot ceļu, viņš vadīja zirgu tieši tam virsū, pat neuzsaucot „sargies!", un, it kā saprotot, ar kādu cilvēku viņiem ir darīšana, pūlis pašķīrās un deva jātniekam ceļu.
Kardināls apskauda šo pašpārliecināti mierīgo cilvēku, un kaut ari tas, pēc viņa domām, bija pieredzes un ieraduma rezultāts, viņš izjuta cieņu pret šo viisnieku, kura zināmā pakļautībā tagad pats atradās.
Kad viņi tuvojās postenim pie Seržantu cietokšņa vaļņa, sargkareivis viņiem uzsauca:
— Kas jāj?
D'Artanjans atsaucās, un, pajautājis paroli kardinālam, piejāja tuvāk. Parole bija:
„Ludviķis un Rokruā".
Pēc savstarpējās vārdu apmaiņas, d'Artanjans apjautājās, vai posteni nekomandē leitnants Komenžs.
Sargkareivis norādīja uz virsnieku, kurš sarunājās ar kādu jātnieku, kas ar rokām glāstīja zirga kaklu. Jā, tas bija viņš, kuru d'Artanjans meklēja.
— Komcnža kungs ir šeit, — teica d'Artanjans, atgriezdamies pie kardināla.
Kardināls piejāja tuvāk postenim, kurpretī d'Artanjans nolēma turēties pieklājīgā attālumā; pēc tā, ka virsnieki noņēma savas cepures, viņš saprata, ka viņi ir pazinuši kardinālu.
— Bravo, Hito, — kardināls uzrunāja virsnieku, kurš sēdēja zirgā, — es redzu, ka, neskatoties uz. saviem sešdesmit četriem gadiem, jūs aizvien vēl esat modrs un uzticams gvards. Ko jūs teicāt šim jaunajam cilvēkam?
— Jūsu eminence, — atbildēja Hito, — es viņam teicu, ka šobrīd mēs pārdzīvojam savādus laikus, un šī diena man atgādina Līgas dienas, par kurām es savā jaunībā tik daudz esmu dzirdējis. Ziniet, šodien Sen-Denī un Sen-Martena ielās runāja ne vairāk un ne mazāk kā tikai par barikādēm!
— Un ko tad Komenžs jums atbildēja, mans dārgais Hito?
— Jūsu eminence, - iesaucās Komenžs, — es atbildēju, ka priekš Līgas viņiem vēl šā-tā pietrūkst, kas nebūt n^v mazumiņš, un, kā man šķiet, vispirms viņiem pietrūkst hercogs Gizs; un bez tam, šādas lielas jau nemēdz atkārtoties.
— Tā ir taisnība, taču šoreiz viņi, kā paši izsakās, gatavojot Frondu, - piebilda Hito.
— Kas tā par Frondu? — apvaicājās Mazarīni.
— Tā viņi sauca savu partiju, jūsu emenence.
— Bet no kurienes radies tāds nosaukums?
— Pirms dažām dienām šķiet, padomnieks Bašomons uzstājies parlamentā ar runu, nosaucot visus šos nemierniekus par skola zeņķiem, kuri tikai sēžot grāvjos ar frondu un mētājas ar akmeņiem; bet tiklīdz pamanot policistus, metas bēgt> bet, kad policistu vairs nav, viņi atkal sēžot grāvjos un sākot visu no sākuma. Viņi pieķērās šim vārdam un sāka sevi saukt par frondistiem. Līdzīgi kā Briseles skrandaiņi sauc sevi par geziem. Šajās divās dienās viss kļuva „fronderisks": bulciņas, cimdi, cepures, vēdekļi; bet, paklausieties paši.
Patiešām, šajā momentā atvērās kāds logs, kurā parādījās vīrietis un sāka dziedāt:
Tā kā vēja šaltis, Vēja svilpiens drošs — Tās ir Frondas balsis: „Mazarīni — nost!"
— Nekauņa, — norūca Hito.
— Jūsu eminence, - ieteicās Komenžs, kurš saņemtā ievainojuma dēļ bija sliktā garastāvoklī un visur meklēja kādu iemeslu atriebībai, — atļaujiet nosūtīt lodi šim nelietim, lai iemācītu viņam turpmāk nedziedāt vairs tik falši?
Un viņš jau pastiepa roku pēc šaujamieroča portupejas, kas atradās" uz tēvoča segliem.
— Nē, nē! — iesaucās Mazarīni. — Diavolo,* mans draugs, tā jūs sabojāsiet visu padarīšanu, kas pašreiz kārtojas lieliski. Es pazīstu francūžus, no pirmā līdz pēdējam: ja dzied, tātad — maksās. Līgas laikā, ko nupat pieminēja Hito, dziedāja tikai mesas,, un tas bija ļoti slikti. Jājam, Hito, jājam! Paskatīsimies, vai dežūrpunkts pie Trīssimts Aklajiem ir tikpat drošs un labi iekārtots kā šeit pie Seržantiem.
Un, pamājis Komenžam ar roku, viņš tuvojās d'Artanjanam, kurš atkal ieņēma savu vietu nelielā grupējuma priekšgalā.
Tūlīt aiz viņa jāja kardināls un Hito, bet mazliet iepakaļ visi pārējie.
Velns (itāl.).
— Tas tiesa, — norūca Komenžs, noskatoties pakaļ kardinālam. — Tikai maksāt un maksāt, nekā cita viņiem nevajag.
Tagad viņi jāja pa Sent-Onorē ielu, pa ceļam nepārtraukti izklīdinot nelielus ļaužu pūļu pulciņus. Ļaudis uz ielām runāja tikai par jaunajiem nodokļiem, visu vainu uzveldami kardinālam Mazarīni; žēloja jauniņo karali, kurš pats to neapzinoties, izputina savu lautu; runāja par to, ka būs jāgriežas pie Orleānas hercoga un prinča Kondē; sajūsmināti skandēja Blanmenila un Brusela teiktos vārdus.
D'Artanjans bezrūpīgi jāja cauri ļaužu pūļiem, it kā viņš pats un viņa zirgs būtu no dzelzs.
Mazarīni un Hito klusi sarunājās.
Musketieri, beidzot pazinuši kardinālu, cieta klusu.
Kad pa Svētā Foma ielu viņi visi piejāja pie Trīssimts Aklo posleņa, Hito izsauca jaunāko virsnieku. Tas nāca ar ziņojumu.
— Nu kā klājas? — pajautāja Hito.
— Kapteini, — atbildēja virsnieks, — pie mums viss ir kārtībā; tikai šajā pilī kaut kas nav labi, vismaz man tā šķiet.
Un viņš norādīja ar roku pret lielisko pili, kas atradās tajā vietā, kur vēlāk uzcēla Vodeviļas teātri.
— Šajā namā? — pārjautāja Hito. — Tas taču ir Rambuljē kunga savrupnams.
— Nezinu, vai Rambuljē, vai kāda cita, bet es pats savām acīm redzēju, kā tur iegāja daudz aizdomīgu tipu.
— Tad, lūk, kas jūs uztrauc! - iesmējās Hito. — Tie visi taču ir tikai dzejnieki!
— Hei, Hito! — sarunā iejaucās Mazarīni, — nerunā par šiem kungiem tik nievājoši. Es pats jaunībā biju dzejnieks un sacerēju vārsmas Benserada manierē.
— Jūs, jūsu eminence?
— Jā, es. Gribat nodeklamēšu.
— Tas mani nepārliecinās. Es jau tik un tā nesaprotu itāļu valodu.
— Toties tu ļoti labi saproti, kad ar tevi runā franciski, vai ne tā, mans lieliskais un drosmīgais Hito, — turpināja Mazarīni, draudzīgi uzlikdams roku tam uz pleca, — un, lai kādu pavēli arī es tev dotu šajā valodā, tu taču to izpildīsi.
— Bez šaubām, jūsu eminence, kā vienmēr, ja vien, protams, pavēle nāks no karalienes vai ar karalienes ziņu.
— Jā, jā! — teica Mazarīni, iekozdams lūpā. — Es zinu, tu viņai esi uzticīgs līdz galam.
— Jau divdesmit gadus esmu viņas augstības gvardes kapteinis.
— Dodamies ce|ā, d'Artanjan, — uzsauca kardināls, — šeit viss ir kārtībā.
D'Artanjans, neteicis ne vārda, ieņēma savu vietu kolonnas priekšgalā.
Pa Rišeljē un Vildo ielām viņi jāja uz trešo sargposteni, kas atradās Svētā Roka pakalnā. Šis postenis, izvietots gandrīz vai pie paša cietokšņa sienas, bija vistālākais un tam piegulošā pilsētas nomale bija maz apdzīvota.
— Kas komandē šajā postenī? — apvaicājās kardināls.
— Vilkjē, - atbildēja Hito.
— Velns! — izlamājās Mazarīni. — Parunājiet paši ar viņu. Jūs jau zināt, ka mēs ar viņu ncsatiekam. Kopš tās reizes, kad jums tika uzdots aizturēt hercogu Beforu, viņš tur uz mani ļaunu prātu, jo uzskata, ka viņu apgāja kā karaliskā gvardes kapteini, neuzticot šo arestu viņam.
— Zinu, un simtām reižu esmu viņam to skaidrojis, ka karalis, kuram toreiz bija tikai četri gadi, nekādi nevarēja dot viņam šādu pavēli.
— Jā, bet es gan varēju dot šo pavēli, Hito; taču mana izvēle krita uz jums.
Neko neatbildējis, Hito uzmundrinot zirgu, tuvojās postenim, kur apmainījies ar sargkareivi parolēm, izsauca Vilkjē.
Viņš iznāca.
— A, tas esat jūs, Hito! - tas norūca pa savam paradumam. — Kāda velna pēc jūs atdzināties šurp?
— Atbraucu apskatīties, kas pie jums varētu būt jauns.
— Bet ko jūs gribētu? Visur kliedz: „Lai dzīvo karalis!" un „Nost Mazarīni!" Bet tas jau nav vairs nekas jauns, pēdējā laikā to dzird visur.
— Un paši viņiem ari piebalsojat? — smiedamies jautāja Hito.
— Atklāti sakot, reizēm gribētos arī. Pēc manām domām viņiem ir taisnība, Hito; un es labprāt atdotu visu man pienākošos piecu gadu neizmaksāto algu, lai tikai karalis būtu šobrīd vismaz par pieciem gadiem vecāks!
— Lūk, kā! Un kas tad būtu, ja karalis kļūtu par pieciem gadiem vecāks?
— Būtu, lūk, kas: karalis, ja tas būtu pilngadīgs, viņš varētu sākt izdot pavēles pats, un mums pildīt Anrī Ceturtā mazdēla pavēles ir daudz, patīkamāk, nekā pildīt šobrīd izdotās Pjetro Mazarīni dēla pavēles. Par karali, velns lai parauj, es mirlu labprāt; bet nolikt galvu par Mazarīni, kā (as gandrīz notika šorīt ar jūsu brāļadēlu!.. Nu, nē! Nekāda paradīze mani lad vairs nevarēs iepriecināt, lai cik augstu posteni man tur arī piedāvātu.
— Labi, labi, kapteini Vilkjē, — iesaucās Mazarīni, — varat būt mierīgs, es darīšu karalim zināmu jūsu uzticību.
Un, vēršoties pie saviem pavadoņiem, piebilda:
— Jājam, kungi; te viss ir kārtībā.
— Tas tik ir joks! — iesaucās Vilkjē. — Pats Mazarini ir šeit? Jo labāk: man jau sen gribējās pateikt viņam acīs, ko es par to visu domāju. Jūs man sagādājāt šo lielisku izdevību, Hito, kaut arī jums diezin vai bija labi nolūki, es jums tomēr pateicos.
Viņš apgriezās uz papēžiem un, svilpodams fronderisku dziesmiņu, devās atpakaļ uz savu posteni.
Visu atpakaļceļu Mazarīni domīgi klusēja: viss dzirdētais no Komenža, Hito un Vilkjē pārliecināja viņu tikai par to, ka grūtā brīdī viņu neaizstāvēs neviens, izņemot vienīgi karalieni; bet karaliene tik bieži pameta un aizmirsa savus draugus, ka viņas atbalsts, neskatoties uz visiem spertajiem piesardzības soļiem, ministram reizēm likās stipri vien apšaubāms.
Turpinot savu nakts braucienu, kurš ilga apmēram stundu, kā arī sarunājoties ar Komenžu, Hito un Vilkjē, kardināls visu laiku vēroja kādu cilvēku. Viņu pārsteidza šis musketieris, kurš prata saglabāt mieru gan pūļa, gan draudu priekšā, nepakustinot pat uzacis, joku vai izmieklu dēļ, kuri bija domāti kardinālam. Tas viss likās kardinālam ļoti neparasti. Šis cilvēks bija ļoti norūdīts, izgājis bargu dzīves skolu, ļoti piemērots visam notiekošajam, bet vēl jo vairāk visam tam, kas var notikt nākotnē.
Bez tam, d'Artanjana vārds viņam nebija svešs. Kaut arī viņš, Mazarīni, ieradās Francijā tikai 1634. vai 1635.gadā, tas ir, septiņus vai astoņus gadus pēc notikumiem, kas aprakstīti mūsu iepriekšējā grāmatā, viņš tomēr bija kaut kur dzirdējis, ka tā sauc cilvēku, kas reiz bija parādījis (viņš gan neatcerējās, kādos apstākļos) drosmes, izveicības un uzticības paraugu.
Šī doma pēkšņi pārņēma kardinālu savā varā tik pilnīgi, ka viņš nolēma nekavējoties visu šo lietu noskaidrot, bet nevarēja taču pēc šīm ziņām par d'Artanjanu griezties pie paša d'Artanjana! Pēc dažiem musketieru leitnanta vārdiem kardināls atzina viņā gaskonieti, bet gaskonieši un itālieši ir stipri līdzīgi un pārāk labi saprot viens otru, lai neuzticētos tam, ko katrs no viņiem stāsta pats par sevi. Tāpēc, kad viņi piejāja pie mūra sienas, kas apjoza Palc-Rojāla pils dārzu, kardināls pieklaudzināja pie vārtiņiem (apmēram tajā vietā, kur tagad atrodas kafejnīca „Fua"), pateicās d'Artanjanam, un, palūdzis to uzgaidīt, ar žestu paaicināja Hito sev līdzi. Abi viņi nokāpa no zirgiem, pamezdami pavadu kalpam, kurš viņiem atvēra vārtiņus, un iegāja dārzā.
— Dārgais Hito, — teica kardināls, ņemot zem rokas veco gvardes kapteini, — jūs man nesen atgādinājāt, ka jau vairāk par divdesmit gadiem kalpojat karalienes dienestā.
— Jā, tā tas ir, — atbildēja Hito.
— Tad tā, mans mīļais Hito, — kardināls turpināja, — es ievēroju, ka jums, bez jūsu neapšaubāmās drošsirdības ir daudzreiz parādīta arī uzticība, un vēl, ka jums ir teicama atmiņa.
— Jūs to ievērojāt, jūsu eminence? — iesaucās gvardes kapteinis. — Velns lai parauj, tad jo sliktāk man.
— Kādēļ?
— Viena no labākajām galminieku īpašībām, bez šaubām, ir spēja ātri visu aizmirst.
— Bet jūs, Hito, neesat galminieks, jūs esat drosmīgs karavīrs, viens no tiem lieliskajiem cīnītājiem no Anrī Ceturtā laikiem, kuru, diemžēl, drīz. vairs nebūs nemaz.
— Velns lai parauj, jūsu eminence! Vai tiešām jūs aicinājāt mani šurp, lai sastādīti horoskopu?
— Nē, — smaidīdams atbildēja Mazarīni, — es jūs aicināju, lai pajautātu, vai jūs ievērojāt mūsu musketieru letnantu?
— D'Artanjanu?
— Jā.
— Man nebija vajadzības viņu ievērot, jūsu eminence: es viņu pazīstu jau sen.
— Kas viņš ir par cilvēku?
— Kas par cilvēku? — iesaucās Hito, brīnīdamies par šādu jautājumu. — Gaskonietis.
— To es zinu. Bet es gribēju vaicāt, vai viņam var uzticēties?
— De Trcvila kungs izturas pret viņu ar lielu cieņu, bet de Trcvila kungs, kā jūs noteikti zināt, ir viens no karalienes labākajiem draugiem.
— Man gribētos zināt, vai viņš darbos ir sevi parādījis…
— Kā drosmīgs kareivis? Uz to es varu atbildēt uzreiz. Man zināms, ka Larošelas, Suza un Perpiņjonas aplenkuma laikā viņš paveica daudz vairāk, nekā bija viņa pienākumos.
— Bet jūs, mīļais Hito, zināt, ka mums, nabaga ministriem, dažreiz vajadzīgi arī cita veida pakalpojumi, un tad nepietiek tikai ar drosmi vien. Mums vajadzīgi veikli un saprātīgi cilvēki. Cik man zināms, d'Artanjans nelaiķa kardināla Rišeljē laikā, šķiet, bija iejaukts kādā lielā intrigā, no kuras, pēc ļaužu valodām, viņš veikli ir izlocījies.
— Jūsu eminence, — teica Hito, sapratis, ka kardināls grib piespiest viņu „izpļāpāties", — šajā sakarā man jāsaka, ka es maz ticu un paļaujos visādām baumām un tenkām. Pats es cenšos turēties tālāk no visāda veida intrigām,
bet ja kādreiz ari nākas šo un to dzirdēt par svešiem, tad tās jau nepieder man! Un jūsu eminence man piedos, ka svešus noslēpumus es nevaru izpaust, jo tic nav mani un es negribētu sāpināt tos cilvēkus, kuri tos man ir uzticējuši.
Mazarīni pašūpoja galvu.
— Ak, — viņš teica, goda vārds: ir taču tādi laimīgi ministri, kuri uzzina visu, ko vien grib.
— Jūsu ekselence, — atbildēja Hito, — tādi ministri nemēro visus cilvēkus ar vienu mērauklu: kara lietām viņš izvēlas karavīrus, bet intrigām — intrigantus. Iesaku jums griezties pie tā laika intrigantiem, un jūs dabūs: et zināt visu, ko vēlaties… par atlīdzību, protams.
— Labi, — novaibstījās Mazarīni, kā vienmēr tādos gadījumos, kad runa gāja par naudu tādā nozīmē, kā par to nupat bija runājis Hito, — samaksāsim… ja jau savādāk nevar.
— Jūs patiešām vēlaties, lai es norādu jums uz cilvēku, kurš tajos laikos ir piedalījies visās peripētijās?
— Per Bacco!* - iesaucās Mazarīni, sākdams jau zaudēt pacietību. — Jau veselu stundu es cenšos jums, stūrgalvim, to ieskaidrot!
— Ir cilvēks, kas man šķiet, piemērots, tikai vai viņš gribēs runāt?
— Par to es parūpēšos!
— Ak, jūsu eminence, ne vienmēr var piespiest runāt cilvēku, kurš nolēmis klusēt.
— Ha! Ar pacietību var panākt visu. Tātad — kas ir šis cilvēks?
— Grāfs Rošfors.
— Grāfs Rošfors?
.— Jā, tikai, diemžēl, viņš pazuda pirms gadiem četriem, un es nezinu, kas ar viņu ir noticis.
— Toties es zinu, Hito, - atbildēja Mazarīni.
— Tad kāpēc jūs sūdzējāties, jūsu eminence, ka neko nezināt?
— Tātad jūs domājat, — turpināja Mazarīni, — ka šis Rošfors…
— Viņš, jūsu eminence, bija uzticīgs kardinālam ar sirdi un dvēseli. Bet es vēlreiz jūs brīdinu, tas jums dārgi maksās: bijušais kardināls pret saviem mīluļiem nebija skops.
Zvēru pie Vako! (itāl.)
— Jā, jā, Hilo, - sacīja Mazarīni, — kardināls bija liels cilvēks, bet šis trūkums viņam piemita gan. Es pateicos jums, Hito, un izmantošu jūsu padomu, jau šodien pat.
Abi sarunu biedri pa šo laiku bija pienākuši pie pils pagalma; kardināls ar rokas mājienu atlaida Hito, un, pamanījis pastaigājamies virsnieku, kuram bija licis gaidīt, tuvojās tam.
Tas bija d'Artanjana kungs, kurš, kā viņam bija vēlēts, gaidīja kardinālu.
— Ieiesim pie manis, d'Artanjana kungs, — vēlīgi teica Mazarīni, — jo man priekš jums ir uzdevums.
D'Artanjans palocījās, tad sekoja kardinālam pa slepeno eju un pēc kādas minūtes viņi atradās kabinetā, kurā šovakar jau bija vienreiz atradušies.
Kardināls apsēdās pie galda un uz papīra lapas uzmeta dažas rindiņas.
D'Artanjans stāvēja un gaidīja, mierīgs un bezkaislīgs, bez jebkādas ziņkārības vai nepacietības, kā kara automāts, gatavs pēc pavēles darboties, vai pareizāk sakot, gatavs izpildīt svešu gribu.
Kardināls salocīja uzrakstīto zīmīti un apzīmogoja to ar personīgo zīmogu.
— D'Artanjana kungs, — viņš teica, — šo orderi nekavējoties nogādājiet Bastilijā un atvediet no turienes cilvēku, par kuru ir runa šajā zīmītē. Paņemiet karieti un apsardzi, un labi uzraugiet ieslodzīto.
D'Artanjans paņēma vēstulīti, atdeva godu, vispirms pagriezās apkārt caur kreiso plecu, ne sliktāk par jebkuru seržantu apmācību laikā, izgāja no kabineta, un pēc mirkļa mierīgā balsī noskaitīja:
— Četrus konvojierus, karieti, manu zirgu.
Pēc piecām minūtēm karietes riteņi un zirgu pakavi aizdārdēja pa bruģi.
Kad d'Artanjans tuvojās Bastīlijai, pulkstenis nosita pusdeviņus. Viņš lika sevi pieteikt cietuma komendantam, kurš, uzzinājis, ka virsnieks ieradies ar kardināla pavēli un paša kardināla sūtīts, izgāja uz lieveņa, lai godam to sagaidītu.
Par Bastilijas komendantu tajā laikā bija di Tramblē kungs, niknā Rišeljē mīluļa — slavenā kapucīniešu Žozefa, iesaukta tolaik par „pelēko kardinālu", brālis.
Kad maršala Bassompjēra ieslodzījuma laikā Bastilijā, kad viņš nosēdēja tieši divpadsmit gadus, viņa nelaimes biedri, sapņojot par brīvību, laiku pa laikam viens otram sacīja: „es iziešu tad", „bet es — tad", Bassompjērs apgalvoja: „Bet es kungi iziešu tad, kad būs aizgājis di Tramblē kungs".
Tā teikdams, viņš gribēja pasvītrot, ka, pēc kardināla nāves di Tramblē zaudēs savu vietu Bastīlijā, turpretī viņš Bassompjērs, ieņems savējo — galmā.
Viņa pareģojums gandrīz, vai piepildījās, tikai pavisam savādāk, nekā viņš to bija gaidījis; pēc kardināla nāves, pretēji vispārējām cerībām, nekas neizmainījās: di Tramblē kungs „neaizgāja", un Bassompjērs tik tikko nenosēdēja līdz sava mūža galam.
Kad d'Artanjans ieradās Bastīlijā, lai izpildītu ministra pavēli, di Tramblē kungs vēl arvien bija Bastilijas cietokšņa komendants.
Viņš sagaidīja d'Artanjanu ar izmeklēti pieklājīgām manierēm, un, tā kā vēl nebija ēdis vakariņas, tad uzaicināja viesi viņam pievienoties.
— Es labprāt, — teica d'Artanjans, — bet, ja nemaldos, uz aploksnes rakstīts: „Ļoti steidzami!"
— Tas tiesa, — piekrita di Tramblē un tūdaļ pavēlēja: - Hei, major, lai atved divsimt piecdesmit sesto numuru.
Ierodoties Bastīlijā cilvēks zaudēja savu vārdu, viņš kļuva par numuru.
Dzirdot atslēgas skrapstēšanu, d'Artanjans neviļus nodrebēja. Viņam pat negribējās nokāpt no zirga, kad viņš savā priekšā ieraudzīja aizrestotos logos un biezos mūrus, kurus līdz šim bija redzējis tikai notālēm un kuri reiz, pirms divdesmit gadiem, bija viņu tā nobiedējuši.
Ieskanējās zvans.
— Esmu spiests jūs pamest, — viņam teica di Trablē, — mani aicina parakstīt caurlaidi ieslodzītajam. Uz redzēšanos, d'Artanjana kungs.
— Lai velns mani parauj, ja es gribētu tevi vēl kādreiz redzēt, — nodomāja d'Artanjans, pavadot šos lāstus ar salkanu smaidiņu. — Pietiek man šeit atrasties piecas minūtes, lai es jau būtu saslimtu. Esmu ar mieru labāk mirt ubagu cisās, kas, jādomā ar mani arī notiks, nekā saņemt desmittūkstoš livru un būt par Bastilijas komendantu.
Tikko viņš pabeidza šo monologu, kad tūlīt jau ari ieradās ieslodzītais. Viņu ieraudzījis, d'Artanjans aiz. pārsteiguma un izbrīna nodrebēja, taču tūdaļ pat savaldījās. Ieslodzītais iesēdāš karietē; kā redzams, viņš nebija pazinis d'Artanjanu.
— Kungi, — teica d'Artanjans četriem musketieriem, — man pavēlēts visstingrākā mērā apsargāt ieslodzīto, bet tā kā karietes durvis nav noslēdzamas, tad es apsēdīšos viņam blakus. Lilbon, izdariet man pakalpojumu, paņemiet manu zirgu pavadā.
— Labprāt, leitnant, — atbildēja tas, kuru viņš bija uzrunājis.
D'Artanjans atdevis pavadu musketierim, pats apsēdās ieslodzītajam
blakus un mierīgā balsī pavēlēja:
— Un Pale-Rojāla pili, bet ātri!
Tiklīdz kariete sakustējās, d'Artanjans, izmantodams tumsu kura bija visapkārt, metās gūsteknim ap kaklu.
— Rošfor! — viņš čukstēja. — Jūs! Tas patiešām esat jūs? Es nesapņoju?
— D'Artanjan! — viņš izbrīnījies iesaucās.
— Ak, mans nabaga draugs! — d'Artanjans turpināja. — Neredzot jūs, nu jau piekto gadu, es nodomāju, ka esiet miris.
— Man šķiet, — atbildēja Rošfors, — nav liela' starpība starp mirušo un aprakto, bet mani jau ir aprakuši vai tikpat kā aprakuši.
— Par kādu noziegumu tad jūs esat Bastīlijā?
— Teikt jums taisnību?
— Jā.
— Tad, lūk: es nezinu.
— Jūs man neuzticaties, Rošfor?
— Tad nē jel, goda vārds! Nav taču iespējams, ka es sēdētu par to, par ko mani apvaino.
— Par ko tad?
— Par laupīšanu.
— Jūs — laupītājs? Jūs jokojat, Rošfor.
— Es jūs saprotu. Te prasās izskaidrojums, vai ne?
— Atzīstos, jā!
— Tad, lūk, kā tas bija: reiz vakarā, pēc dzeršanas pie Reināra, kopā ar Fontralii, dc Riē un citiem, hercogs d'Arkūrs lika priekšā doties uz Jauno tiltu, lai tur garāmgājējiem rautu nost drēbes; „pateicoties" Orleānas hercogam, šāda izklaidēšanās, kā jūs zināt, toreiz bija modē.
— Bet jūsu gados! Jūs esat prātu zaudējis, Rošfor!
— Nē jau, es vienkārši biju piedzēries; bez tam, šī izklaidēšanās man tiešām nelikās pieņemama, tāpēc es pierunāju kavalieri de Rie būt kopā ar mani, nevis par aktieri, bet gan par skatītāju, un, lai labāk varētu redzēt, uzkāpt zirga statujā. Sacīts — darīts. Pateicoties bronzas jātnieka piešiem, mēs ātri uzrāpāmies zirgā, labi tur iekārtojāmies un varējām lieliski noskatīties visu teātri. Jau pieci apmetņi bija norauti, pie tam tik veikli, ka neviens pat neiepīkstējās, kad pēkšņi kāds muļķis sāka bļaut: ,.Sardze!" un patruļa bija klāt kā likts. Hercogs d'Arkūrs, Fontralli un citi, protams, aizbēga; de Riē arī gribēja bēgt, bet es viņu nelaidu, turēju ciet, teicu, ka neviens mūs šeit nepamanīs, bet viņš mani neklausīja, kāpa lejā, krita un lauza sev kāju; un, lā vietā, lai klusētu, sāka kaukt. Te nu es arī metos lejā, bet bija jau par vēlu. Es nokļuvu streļķu rokās un tie mani nogādāja Šatlē cietumā, kur es mierīgi aizmigu, būdams pilnīgi pārliecināts, ka no paša rīta jau tikšu mājās. Bet pagāja diena, otra, trešā, nedēļa, — mani neviens neizlaida. Es rakstīju kardinālam. Bet tūdaļ pēc tā, mani aizveda uz Bastīliju, un, lūk, es esmu nosēdējis jau piecus gadus. Jautājums, par ko? Vai par to, ka uzkāpu zirgā un apsēdos aiz Anrī Ceturtā? Kā jūs domājat?
— Nē, jums taisnība, mans dārgais Rošfor, protams, ka ne jau par to. Bet, jādomā, jūs tūdaļ to uzzināsit, par ko jūs iesēdināja.
— Jā, starp citu, es aizmirsu pajautāt, kurp jūs mani vedat? •
— Pie kardināla.
— Ko viņam vajag no manis?
— Es nezinu. Es pat nezināju, ka tiku sūtīts tieši pēc jums.
— Jūs — kardināla favorīts? Nē, tas nav iespējams!
— Es — favorīts? — iesaucās d'Artanjans. — Ak, mans nelaimīgais grāf! Es arī tagad esmu tāds pats tukšinieks-gaskonietis, kāds biju toreiz, pirms divdesmit diviem gadiem, kad mēs pirmo reizi satikāmies Mengē.
Un viņš smagi nopūtās.
— Taču jums ir dots uzdevums…
— Tikai tādēļ, ka es nejauši atrados priekštelpās un kardināls griezās pie manis, kā būtu griezies pie jebkura cita; nē, es aizvien vēl esmu musketieru leitnants, un, ja nemaldos, jau divdesmit pirmo gadu.
— Taču ar jums nav notikusi nekāda nelaime, un tas nemaz nav tik maz.
— Bet kāda gan nelaime varētu ar mani noliki? Ir tāds latīņu dzejnieks (esmu to aizmirsis, vai arī nekad īsti neesmu zinājis): „ielejās zibens neiesper". Bet es — ieleja, dārgais Rošfor, un viena no viszemākajām.
— Tātad, Mazarīni tāpat kā agrāk — Mazarīni?
— Vairāk kā jebkad, mans mīļais; runā, ka viņš ir karalienes vīrs.
— Vīrs?
— Nu, ja ne vīrs, tad mīļākais, jādomā gan.
— Noturēties pretī Bckingemam un padoties Mazarīni!
— Tādas ir sievietes, — filozofiski piebild d'Artanjans.
— Sievietes — lai jau; bet karalienes!..
— Ak, mans Dievs, šajā ziņā karaliene — divkārt sieviete.
— Bet hercogs Befors vēl aizvien ir cietumā?
— Vēl aizvien. Kāpēc jūs to jautājat?
— Tādēļ, ka viņš bija labs pret mani, un varbūt, varētu man palīdzēt.
— Jūs, man šķiet, pašreiz atrodaties daudz tuvāk brīvībai; drīzāk jau jūs viņam palīdzēsiet.
— Tātad, karš?
— Būs.
— Ar Spāniju?
— Nē, ar Parīzi.
— Ko jūs gribat teikt?
— Šāvienus dzirdat?
— Jā. Bet kas tie ir?
— Mierīgie pilsētnieki izklaidējas, gaidot uz nopietnāku darbu.
— Jūs domājat, ka viņi ir uz. kaut ko spējīgi?
— Viņi ļauj cerēt, bet ja viņiem būtu vadonis, kas tos apvienotu…
— Kāda nelaime būt nebrīvam!
— Ak, mans Dievs! Nekrītiet taču uzreiz izmisumā. Ja jau Mazarīni sūtīja pēc jums, tad jūs esat viņam vajadzīgs, bet, ja esat viņam vajadzīgs, tad — uzdrīkstos jūs apsveikt. Bet es, lūk, jau sen nevienam vairs neesmu vajadzīgs. Jūs pats redzat, cik tālu tas mani ir novedis.
— Ko vēl ne, sūdzēties sadomājis!
— Klausieties, Rošfor, slēdzam līgumu…
— Kādu?
— Jūs zināt, mēs esam draugi.
— Velns lai parauj! Šī draudzība ir atstājusi dziļas pēdas manā miesā: trīs zobena cirtienus.
— Nu tad, ja jūs atkal būsit ieredzēts, neaizmirstiet mani.
— Rošfora goda vārds! Bet jums arī jādara tas pats.
— Noteikti, še jums mana roka.
— Tātad, tiklīdz jums radīsies iespēja parunāt par mani.
— Es parunāšu. Bet jūs?
— Es arī. Bet jūsu draugi, par viņiem arī vajag parūpēties?
— Kādi draugi?
— Atoss, Portoss un Aramiss. Jūs viņus aizmirsāt?
— Gandrīz.
— Kas notika ar viņiem?
— Patiešām nezinu.
— Tik tiešām?
— Zvēru, ka tas ir tā. Kā jūs zināt, tad inēs izšķīrāmies. Viņi ir dzīvi, tas ari viss, ko es par viņiem zinu. Reizēm dzirdu šo un to, bet kur viņi ir, kaut nositiet, nevaru pateikt. Nu, goda vārds! No visiem maniem draugiem esat palicis vienīgi jūs, Rošfor.
— Bet slavenais… nu, kā viņu sauca, tas mazulis, kuru es toreiz iecēlu seržantos?
— Planšē?
— Jā, jā! Kas notika ar slaveno Planšē?
— Viņš apprecējās ar konditorijas saimnieci; viņš vienmēr kāroja pēc saldumiem; un tā kā šobrīd viņš ir Parīzes buržuā, tad, jādomā, piedalās nemieros. Jūs redzēsit, šis viltnieks kļūs par pilsētas vecāko ātrāk, nekā es par kapteini.
— Pietiek, mīļais d'Artanjana kungs, nevajag bēdāties! Tieši tajā mirklī, kad atrodies viszemāk, ritenis sāk griezties un celt tevi augšā. Varbūt sākot ar šo pašu vakaru jūsu liktenis sāks strauji mainīties.
— Amen! — noteica d'Artanjans un apstādināja karieti.
— Ko jūs darāt? — brīnījās Rošfors.
— Mēs esam atbraukuši, un es negribu, lai kāds redzētu, ka es izkāpju no karietes; mēs neesam pazīstami.
— Jums taisnība. Sveiki.
— Uz redzēšanos! Atcerieties savu solījumu.
D'Artanjans uzlēca zirgā un aizauļoja uz priekšu.
Pēc minūtēm piecām viņi iebrauca pils pagalmā.
— D'Artanjans veda apcietināto pa lielajām trepēm cauri pieņemamajai istabai un garajiem koridoriem. Tuvojoties Mazarīni kabineta durvīm, viņš jau gribēja likt sevi pieteikt, kad pēkšņi Rošfors uzlika viņam roku uz pleca.
— D'Artanjan, — Rošfors smaidīdams teica, — vai teikt jums, ko es domāju visu ceļu, braucot caur pilsētnieku pūļiem, kuri meta niknus skatienus uz jums un jūsu četriem kareivjiem?
— Sakiet!
— Es domāju, ka vajadzēja tikai man iesaukties: ,.Palīdziet!", un jūs ar jūsu konvoju būtu sasisti lupatu lēveros, bet es būtu brīvībā.
— Kāpēc tad jūs to nedarījāt? — jautāja d'Artanjans.
— Nu, ko jūs! — iesaucās Rošfors. — Bet mūsu draudzības zvērests? Nebūtu tas bijis ar jums, bet ar kādu citu, tad gan…
D'Artanjans nokāra galvu.
„Vai tiešām Rošfors ir kļuvis labāks par mani?" viņš nodomāja un lika pieteikt sevi ministram.
— Ievediet Rošfora kungu, — atskanēja nepacietīga Mazarini balss, tiklīdz tika nosaukti abi vārdi, — un palūdziet leitnantu d'Artanjanu uzgaidīt: viņš man būs vēl vajadzīgs.
D'Artanjanu šie vārdi iepriecināja. Jau sen viņš jutās nevienam nevajadzīgs un Mazarīni pavēle viņam šķita kā gaišs solījums.
Kas attiecas uz Rošforu, tad viņam šie vārdi lika uzmanīties.
Iegājis kabinetā, viņš ieraudzīja Mazarīni sēžam pie rakstāmgalda; viņa apģērbs bija vienkāršs, gandrīz kā to laiku abata tērps, tikai zeķes un apmetnis bija violetā krāsā.
Durvis aizvērās. Rošfors ieslīpi paskatījās uz Mazarīni un viņu acis sastapās.
Ministrs bija arvien vēl tāds pats, sasukāts, sasprogots, iesmaržojies, un, pateicoties savai koķetērijai, izskatījās jaunāks par saviem gadiem.
Par Rošforu to teikt jau nu nevarēja: piecos gados, kas tika pavadīti cietumā, viņš bija stipri vien novecojis; viņa melnie mati šķita izbalējuši, bronzai līdzīgā sejaskrāsa nozudusi, seja izskatījās gandrīz slimīgi bāla.
Viņu uzskatot, Mazarīni viegli pašūpoja galvu, itkā gribēdams teikt: „Lūk, cilvēks, kas, šķiet, nekam vairs nav derīgs".
Pēc diezgan ilgas klusēšan.is, kas Rošforam likās bezgalīgi ilga, Mazarīni izvilka no papīru kaudzes atvērtu vēstuli un parādīja to Rošforam.
— Es šeit atradu šo vēstuli, kurā jūs lūdzāt atdot jums brīvību. Vai tad jūs bijāt cietumā?
Rošfors sašutumā nodrebēja.
— Man šķiet, jūsu eminencei tas ir labāk zināms, kā jebkuram citam, — viņš atbildēja.
— Man? Nebūt ne! Bastīlijā daudz ļaužu, kuri tur sēž jau kopš Rišclje laikiem, un man pat viņu vārdi nav zināmi.
— Bet ar mani ir savādāk, jūsu eminence. Manu vārdu jūs zinājāt, jo tieši jūsu eminence pavēlēja mani aizvest no Šallē uz Bastīliju.
— Jūs tā domājat?
— Es to labi zinu.
— N-jā, atceros, patiešām. Vai jūs reiz neatteicāties karalienes uzdevumā braukt uz Briseli?
— A — iesaucās Rošfors. - Tad tas ir īstais iemesls. Bet es piecus gadus lauzīju galvu. Ak, kāds es biju muļķis, ka nespēju to iedomāties!
— Bet es nemaz neteicu, ka tā iemesla dēļ jūs apcietināja. Saprotiet taču — es jautāju, vai jūs rerz neatteicāties aizbraukt uz Briseli karalienes uzdevumā, jo pirms tam jūs piekritāt braukt uz turieni nelaiķa kardināla lietās.
— Tieši tādēļ, ka biju turp braucis nelaiķa kardināla lietā, es nevarēju braukt uz turieni arī karalienes uzdevumā. Es biju apmeklējis Briseli grūtā brīdī. Tas bija Šalē sazvērestības laikā. Man vajadzēja pārķert Šalē saraksti ar erchcrcogu, un tur mani, pazinuši, gandrīz vai gabalos saplosīja. Kā gan es varēju tur vēlreiz parādīties? Es būtu pazudinājis karalieni — tā vietā, lai viņai izdarītu pakalpojumu.
— Te jūs redzat, kā dažkārt vislabākie nodomi tiek iztulkoti pilnīgi pretēji, mans dārgais Rošfor! Karaliene jūsu atteikumā redzēja tikai atteikumu un neko vairāk; bez tam viņas augstībai bija daudz iemeslu būt neapmierinātai ar jums nelaiķa kardināla Rišeljē laikā.
Rošfors nievājoši pasmīnēja.
— Jums, jūsu eminence, būtu jāsaprot, ja es labi kalpoju kardinālam Rišeljē, aizstāvot viņa intereses pret karalienes vēlmēm, un tieši šī paša iemesla dēļ pēc kardināla nāves, es būtu varējis teicami kalpot arī jums pret visu pasauli.
— Nē, Rošfor, — atbildēja Mazarīni, — cs neesmu tāds, kāds bija Rišeljē, ar tieksmi pēc vienvaldības; es esmu parasts ministrs, kuram nevajag kalpu, jo viņš pats ir karalienes kalps. Jūs zināt, ka viņas augstība ir straujas dabas un ātri apvainojas: dabūjusi zināt par jūsu atteikumu, viņa uzņēma to kā kara pieteikumu no jūsu puses, un, zinot, cik jūs esat stiprs, bet tātad arī bīstams cilvēks, mans dārgais Rošfor, viņa lika man padarīt jūs nekaitīgu. Tādā ceļā jūs ari nokļuvāt Bastīlijā.
— Nu, ko vairs par to, jūsu eminence, — sacīja Rošfors, — man šķiet, ja reiz es esmu nokļuvis Bastīlijā aiz pārpratuma…
— Jā, jā, — Mazarīni viņu pārtrauca, — visu vēl var labot: jūs esat cilvēks, kurš spēj izprast zināmas lietas, un tās kārtīgi izanalizējot, novest visu līdz galam.
— Pie tādiem uzskatiem pieturējās kardināls Rišeljē, un mana cieņa pret šo lielisko cilvēku kļūst vēl jo stiprāka, dzirdot, ka arī jūs atbalstat šos uzskatus.
— Tas tiesa, — turpināja Mazarīni, — kardināls pirmām kārtām bija stiprs politiķis, un te viņš, man jāatzīst, bija pārāks par mani. Bet es esmu pavisam vienkāršs cilvēks, vaļsirdīgs un tāpēc nodaru daudz sev pāri: redzat, man piemīt tīri franciska atklātība.
Rošfors iekoda lūpā, lai nepasmaidītu.
— Un nu, pie lietas! Man ir vajadzīgi labi draugi, uzticami kalpi; kad es saku: man ir vajadzīgi, tas nozīmē, ka tic ir vajadzīgi karalienei. Es visu daru tikai un vienīgi pēc karalienes vēlēšanās un viņas interešu labā.
jūs mani saprotat, un nevis tā, kā kardināls Rišeljē, kurš darbojās, personīgu iemeslu vadīts. Tādēļ, lūk, es nekad nekļūšu par ievērojamu cilvēku, tāds kāds bija viņš, bet toties es esmu labs cilvēks, Rošfor, un ceru, ka spēšu jums to pierādīt.
Rošfors labi pazina šo samtaino balsi, kurā ik pa brīdim varēja sadzirdēt odzes šņākoņu.
— Esmu gatavs jums ticēt, jūsu eminence, — teica viņš, — kaut gan pēc personīgas pieredzes esmu maz. pazīstams ar to labsirdību, par kuru runāja jūsu eminence. Neaizmirsīsim, — viņš turpināja, pamanījis kustību, no kuras ministrs nebija spējis atturēties, — neaizmirsīsim, ka es piecus gadus esmu pavadījis Bastīlijā, un nekas tā netraumē cilvēka pasaules uzskatus, kā cietuma režģi.
— Ak, Rošfora kungs, es taču jums teicu, ka neesmu vainīgs jūsu apcietināšanā. To visu karaliene… Sievietes un princeses dusmas, saprotiet pals! Taču tās ātri pāriet, un tad atkal viss ir aizmirsts.
— Labprāt ticu, ka viņa pavadīdama šos piecus gadus šeit, Pale-Rojāla pilī, pavadot laiku starp saviem draugiem un galminiekiem vienos priekos, patiešām būs visu aizmirsusi, bet es, es taču šos piecus gadus pavadīju Bastīlijā…
— Ak, mans Dievs! Dārgais Rošfora kungs, nedomājiet, ka dzīve šeit pilī ir patiešām tik rožaina. Īstenībā tā tas nav. Mums arī šeit netrūkst savu nepatikšanu. Bet nu, lai tas paliek. Es kā vienmēr, vedu tīru un atklātu spēli. Sakiet: jūs esat mūsu pusē, Rošfor?
— Bez šaubām, jūsu eminence, bet tikai es neko nezinu par to, kas tagad šeit notiek. Bastīlijā par politiku var runāt tikai ar kareivjiem vai^ cietumniekiem, bet jūs, jūsu eminence, nevarat iedomāties, cik viņi ir vāji un nepareizi informēti. Par to, kas ir noticis, es zinu tikai no Bassompjēra vārdiem. Starp citu, vai viņš vēl arvien ir viens no septiņpadsmit augstmaņiem?
— Viņš, diemžēl, nomira, un mums tas ir liels zaudējums. Viņš bija uzticams, bet uzticamu cilvēku nemaz nav tik daudz.
— Tā gan, — teica Rošfors, — un ja kāds pagadās, tad to jūs paslēpjat Bastīlijā.
— Bet, no otras puses, — turpināja Mazarīni, — ar ko tad var pierādīt izticību?
— Ar darbu! — atbildēja Rošfors.
— Jā, jā, ar darbu, — piekrita Mazarīni, — bet kur tad lai atrod darbīgus un darboties spējīgus cilvēkus?
Rošfors papurināja galvu.
— Tādu cilvēku nekad nav trūcis, jūsu eminence, tikai jūs tos slikti esat meklējis.
— Slikti meklēju? Ko jūs ar lo gribat teikt, dārgais Rošfora kungs? Pamāciet mani. Jums, jādomā daudz ko iemācīja draudzība ar nelaiķi kardinālu. Tas tiešām bija liels cilvēks.
— Vai jūs nesadusmosities uz mani par nelielu pamācību?
— Es? Nekad! Jūs zināt, man visu var teikt acīs. Es cenšos, lai mani mīlētu, un nevis baidītos.
— Jūsu eminence, manā kamerā uz sienas bija ar naglu ieskrāpēta kāda lautas paruna.
— Kas tad tā bija par parunu? - jautāja Mazarīni.
— Tā ir tāda: kāds kungs…
— Zinu, zinu: tāds sulainis.
— Nē: tāds kalps. Šo nelielo labojumu izdarīja sev par apmierinājumu uzticami cilvēki, par kuriem es nupat jums stāstīju.
— Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka Rišeljē mācēja atrast uzticamus kalpus, un piedevām veseliem dučiem.
— Viņš? Tad uz viņu jau no visām pusēm tika vērsti zobeni. Viņš visu savu mūžu to vien darīja kā atvairīja viņam tēmētos sitienus.
— Taču viņš spēja tos atvairīt, kaut gan reizēm tic bija ļoti asi un nežēlīgi cirtieni. Viņam bija daudz ienaidnieku, taču netrūka arī uzticamu draugu.
— Lūk, tie tad nu man arī ir vajadzīgi.
— Es zināju tādus cilvēkus, — turpināja Rošfors, domādams, ka pienācis īstais brīdis, lai turētu d'Artanjanam doto vārdu, — es zināju cilvēkus, kuri bija tik veikli, kas simtām reižu apveda ap stūri vērīgo un gudro kardinālu; tie bija tik drosmīgi, ka tika galā ar visiem viņa gvardistiem un spiegiem; kuri bez graša kabatā, vieni, bez atbalsta, bez jebkādas palīdzības no malas, sargāja kroni, kas atradās kādas kronētas būtnes galvā, un piespieda kardinālu lūgt žēlastības.
— Bet tie cilvēki, par kuriem jūs runājat, — iesaucās Mazarīni, iekšēji smīnēdams, jo Rošfors pats bija sācis runāt par to, uz ko ilālielis visu laiku tika vedinājis, — nebūt nebija kardinālam uzticami, ja jau viņi cīnījās pret to.
— Nē, protams, citādi viņi būtu likuši labāk atalgoti; par nožēlošanu, tie bija ļoti uzticami tai pašai karalienei, kurai jūs šobrīd meklējat uzticamus kalpus.
— Bet kā jūs to visu zināt?
— Zinu to visu tāpēc, ka tic tobrīd bija arī mani ienaidnieki; tāpēc, ka tic cīnijās pret mani; tāpēc, ka es sagādāju tiem tik daudz rūpju, cik vien bija manos spēkos; un viņi, protams, atmaksāja man ar to pašu; tāpēc, ka viens no viņiem, ar kuru man bija īpaši rēķini, pirms gadiem septiņiem dāvāja man zobena cirtienu, - tas bija jau trešais cirtiens no tās pašas rokas, un ar to mēs galu galā izbeidzām šos vecos rēķinus…
— Ak, — nopūtās Mazarīni, — kā man vajadzīgi tādi ļaudis!
— Nn, jūsu eminence, viens no viņiem, šķiet, jau sešus gadus atrodas jūsu pakļautībā, bet jūs visus šos gadus esat uzskatījis viņu par nekam nederīgu.
— Kurš tad tas būtu?
— D'Artanjana kungs.
— Šis gaskonietis? — iesaucās Mazarīni ar labi notēlotu izbrīnu.
— Šis gaskonietis reiz izglāba karalieni un piespieda pašu Rišeljē viltības, veiklības un izveicības lietās atzīt sevi tikai par mācekli.
— Vai patiešām?
— Tik tiešām, kā es jums saku.
— Pastāstiet man par visu to sīkāk, dārgais Rošfora kungs.
— Tas būs ļoti grūti, jūsu eminence, — Rošfors atbildēja smaidot.
— Nu, tad viņš man pastāstīs.
— Šaubos, jūsu eminence.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tas ir svešs noslēpums; tāpēc ka es jau jums teicu, tas ir visvarenās karalienes noslēpums.
— Un viņš viens veica šo varoņdarbu?
— Nē, jūsu eminence, kopā ar viņu bija trīs viņa tuvākie draugi, trīs drosminieki, kuri viņam palīdzēja, trīs tieši tādi paši drosminieki, kādus jūs šobrīd meklējat.
— Un šie cilvēki bija savā starpā cieši saistīti, vai tā jūs sakāt?
— Saistīti tā, it kā šie četri būtu viens, it kā viņu četru sirdis pukstētu vienās krūtīs. Bet toties, ko tik visu viņi nepaveica četratā!
— Mans dārgais Rošfora kungs, jūs līdz visaugatākai pakāpei sakairinājāt manu ziņkāri. Vai tiešām jūs nevarai izstāstīt man šo notikumu?
— Nē, bet es varu pastāstīt jums pasaku, brīnišķīgu pasaku, jūsu eminence.
— O, lūdzu, pastāstiet, de Rošfora kungs. Man ļoti patīk pasakas.
— Jūs to patiešām gribat, jūsu eminence? — vēlreiz pārjautāja de Rošfors, cenšoties viltīgi laipnajā sejā izlasīl ministra īstos nolūkos.
— Jā, patiešām!
— Tādā gadījumā, lūdzu. Reiz dzīvoja karaliene… visvarena karaliene, kurai piederēja viena no lielākajām pasaules valstīm. Kāds liels ministrs gribēja nodarīt viņai daudz ļauna, tāpēc ka iepriekš bija gribējis darīt tai daudz laba. Nepūlaties, jūsu eminence, vārdus jūs vienalga neuzminēsiet. Viss tas notika sen, vēl pirms jūsu ierašanās valsti, kurā valdīja šī karaliene. Bet nu — pili ierodas sūtnis, tik skaists, tik bagāts un smalks, ka visas sievietes viņa dēļ vai zaudēja prātu, un karaliene atļāvās būt tik neuzmanīga, ka uzdāvināja viņam, — bez šaubām, par piemiņu aiz pateicības par viņa veikto diplomātisko uzdevumu, — tik brīnišķīgu rotu, kas ne ar ko nebija aizstājama. Tā kā šo rotu karalienei bija dāvājis pats karalis, tad ministrs iestāstīja karalim, lai tas pavēl karalienei uz tuvāko balli ierasties šajā skaistajā rotā. Ministrs, protams, zināja no drošiem avotiem, ka rota atrodas pie sūtņa, bet pats sūtnis bija jau aizbraucis tālu jo tālu, pār zilo jūru. Dižā karaliene nu atradās bezdibeņa malā, kā visupēdējā no kalponēm. Viņai bija jākrīt no sava slavas augstumiem.
— Un kā vēl! — neizturēja Mazarīni.
— Tad, lūk, jūsu eminence, četri draugi nolēma karalieni glābt. Šie četri nebija nedz prinči, nedz hercogi, nedz iespaidīgi augstmaņi, pat ne bagātnieki: tie bija četri kareivji, kuriem nepiederēja nekas cits, kā vien drosmīgas sirdis, ass prāts, spēcīgas rokas un gari zobeni. Un viņi četratā devās ceļā. Ministrs uzzināja par šo viņu nodomu un uz visiem ceļiem izvietoja slēpņus ar saviem cilvēkiem, lai traucētu šiem četriem sasniegt mērķi. Trīs no viņiem, ienaidnieku daudzkārtēju pārspēku rezultātā, tika izvesti no ierindas: bet viens no viņiem tomēr aizkļuva līdz ostai, pa ceļam vēl ievainodams vai nogalinādams tos, kas centās viņam visādi traucēt, šķērsoja jūru un atveda karalienei viņas rotu, ar kuru viņa tagad varēja atļauties izrotāt savu kleitu vakara ballei. Tas tik tikko nepazudināja lielo ministru. Ko jūs teiksit par šo varoņdarbu, jūsu eminence?
— Lieliski! — domīgi noteica Mazarīni.
— Es zinu: viņa uzskaitē vēl ir desmitiem šādu lietu.
Mazarīni neatbildēja; viņš domāja.
Pagāja vairākas minūtes.
— Jums, jūsu esminence, vairāk jautājumu nebūs? — iejautājās pēc laika Rošfors.
— Tātad, d'Artanjans bija viens no šiem četriem cilvēkiem, jūs sakāt?
— Tieši viņš vadīja šos pasākumu.
— Bet kas bija tie citi?
— Jūsu eminence, atļaujiet d'Artanjanam pašam tos nosaukt. Tie bija viņa draugi, un nevis mani; viņš viens bija ar tiem saistīts, bet es pat viņu īstos vārdus nezinu.
— Jūs man neuzticaties, dārgais de Rošfora kungs. Nu, bet es būšu atklāts ar jums līdz. galam: man esat vajadzīgi jūs, vajadzīgs viņš, vajadzīgi jūs visi.
— Sāciet ar mani, jūsu eminence, ja esat pēc manis sūtījis uz Bastīliju un es esmu šeit, tad vispirms izmantojiet tieši mani; bet pēc tam varēsit pievērsties ari citiem. Un nebrīnieties par manu ziņkāri: pēc piecu gadu pavadīšanas cietumā neviļus sāksi domāt, kur tevi tālāk sūtīs, un kas tevi sagaida.
— Jūs būsit mana uzticības persona, dārgais dc Rošfora kungs. Jūs brauksit uz Venseni, kur ir ieslodzīts hercogs de Befors, un sargāsit viņu, kā acuraugu, neizlaižot to no sava redzesloka. Nu ko teiksit? Vai tas jūs apmierina?
— Jūs man piedāvājat neiespējamo, — atbildēja sadrūmušais Rošfors.
— Kā — neiespējamo? Kāpēc tas jums šķiet neiespējami?
— Tāpēc, ka hercogs Befors ir mans draugs, vai pareizāk, es esmu viens no viņa draugiem; vai tad jūs, jūsu eminence, aizmirsāt, ka viņš par mani galvoja?
— Un jūs man to sakāt?
— Kāpēc ne?
— Pa šo laiku hercogs Befors ir kļuvis par valsts ienaidnieku.
— To es varētu pieļaut, jūsu eminence; bet tā kā es neesmu ne karalis, ne kraliene, ne ministrs, tad man viņš nav ienaidnieks un es nevaru pieņemt jūsu priekšlikumu.
— Tad, lūk, ko jūs saucat par uzticību! Es jūs apsveicu. Jūsu uzticība uzliek jums viegli izpildāmus pienākumus, Rošfora kungs.
— Bez tam, jūsu eminence, jūs pats saprotat, ka iznākt no Bastilijas, lai pēc tam dotos uz Venseni, nozīmē tikai apmainīt vienu cietumu pret otru.
— Sakiet jau labāk tūlīt, ka jūs piederat pie Befora partijas, — tas būs vismaz godīgi no jūsu puses.
— Jūsu eminence, es tik ilgi esmu bijis ieslodzījumā, ka tagad vēlos piederēt tikai vienai partijai un tā ir svaigā gaisa partija. Dodiet man jebkuru uzdevumu, nozīmējiet jebkurā darbā, sūtiet, kur vien gribat, tikai, ja vien ir iespējams, tur, kur lauku plašums.
JV.
— Mans mīļais de Rošfora kungs, — izmējīgi teica Mazarīni, — jūs aizraujaties savā uzcītībā. Jūs arvien vēl iedomājaties sevi jaunu, tāpēc ka jūsu sirds vēl arvien ir jauna; bet spēku jums nepieliks. Ticiet man: viss, 2*
kas jums šobrīd vajadzīgs, tad tā ir atpūta. Hci, sardze, panāk kāds ātri šurp!
— Tātad attiecībā uz mani jūs neko neizlēmāt, jūsu eminence?
— Tieši otrādi, es visu esmu izlēmis.
Ienāca Bernuīns.
— Pasauciet sargkareivi, — teica ministrs, — un palieciet manā tuvumā, — viņš čukstus piebilda.
Ienāca sargkareivis. Mazarīni uzrakstījis dažus vārdus, atdeva tam zīmīti, bet pēc tam, pamājis ar galvu, teica:
— Sveiki, de Rošfora kungs!
Rošfors pieklājīgi palocījās.
— Šķiet, jūsu eminence, ka mani atkal vedīs uz Bastīliju?
— Jūs protat minēt.
— Es tur atgriezīšos, jūsu eminence, taču atkārtoju: jūs pieļaujat kļūdu mani neizmantojot.
— Jūs? Manu ienaidnieku draugu?
— Jums būtu vajadzējis padarīt vispirms mani par hercoga de Befora ienaidnieku.
— Vai tik jūs, Rošfora kungs, nedomājat, ka esat vienīgais uz šīs pasaules? Varat nešaubīties, es atradīšu cilvēkus labākus par jums.
— Vēlu jums sekmes, jūsu eminence.
— Labi, ejiet. Un atcerieties: ir veltīgi man rakstīt, jūsu vēstules tikpat pazudīs.
— Kā izrādās, es esmu vilcis kastaņus no uguns ne savam, bet citu priekam, — iziedams klusi norūca Rošfors. — Ja nu tagad d'Artanjans nebūs ar mani apmierināts, kad būšu tam visu izstāstījis, tad nu gan… Velns, kur tad mani ved?
Tik tiešām, Rošforu veda pa šaurām nepazīstamām kāpnēm, un nevis caur pieņemšanas telpu, kurā gaidīja d'Artanjans.
Pagalmā viņš ieraudzīja karieti un četrus kareivjus, bet viņa drauga to vidū nebija.
„Ak, tad tā! — nodomāja Rošfors. — Tas maina lietas būtību. Ja ielās aizvien būs vēl tikpat daudz ļaužu, tad pamēģināšu pierādīt Mazarīni kungam, ka mēs, paldies Dievam, vēl esam spējīgi darīt kaut ko vairāk, nekā vienīgi apsargāt ieslodzītos".
Grāfs de Rošfors tik veikli ieleca karietē, it kā viņam būtu tikai divdesmit pieci gadi.
Palicis divatā ar Bernuīnu, Mazarīni kādu brīdi sēdēja nogrimis domās; tagad viņš zināja daudz ko, taču vēl nc visu. Mazarīni spēlē blēdījās: to viņš sauca par „savu priekšrocību izmantošanu". Viņš nolēma sākt partiju ar d'Artanjanu tikai tad, kad būs zināmas visas pretinieku kārtis.
— Ko pavēlēsiet? — jautāja Bcrnuīns.
— Parādi man gaismu, es iešu pie karalienes.
Bcrnuīns paņēma svečturi un gāja pa priekšu.
Slepena eja savienoja Mazarīni kabinetu ar karalienes apartamentiem. Pa šo gaiteni kardināls jebkurā laikā varēja ieiet pie Austrijas Annas.
Pa šauro gaiteni pienākot pie karalienes guļamislabas, Bernuīns ieraudzīja Bovē kundzi. Viņa un Bcrnuīns bija šīs vēlās mīlestības uzticības personas. Bovē kundze tūda] devās pieteikt kardinālu Austrijas Annai, kura kopā ar jauniņo karali Ludviķi XIV atradās savā lūgšanu istabā.
Austrijas Anna sēdēja lielā krēslā, elkoni pret galdu atbalstījusi, un, galvu noliekusi, skatījās uz sj*vu karalisko bērnu, kurš, gulēdams uz paklāja, šķirstīja biezu grāmatu par kariem un cīņām. Austrijas Anna bija karaliene, kas mācēja skumt karaliskā diženumā; dažreiz viņa vairākas stundas, palika viena savā guļamistabā vai lūgšanu istabā un sēdēja tur, nedz lasīdama, nedz lūgdama.
Karalim rokās bija Kvints Kurcijs, „Makedqnijas Aleksandra vēsture", ar gravīrām, kurās attēloti tā varoņdarbi.
Bovē kundze, apstājusies uz lūgšanu istabas sliekšņa, pieteica kardinālu Mazarīni.
Bērns mazliet piepacēlās, atbalstīdamies uz viena ceļgala, sarauca uzacis un jautāja mātei:
— Kāpēc viņš nāk, neizlūdzies iepriekš audienci?
Anna mazliet piesarka.
— Tik grūtā laikā kā pašreiz, — teica karaliene, — vajag, lai pirmais ministrs varētu jebkurā stundā ziņot par visu notiekošo, lieki nekairinot galminieku ziņkāri.
— Bet Rišeljē, šķiet, tā nedarīja, — iebilda bērns.
— Kā jūs varat zināt, ko darīja Rišeljē? Jūs bijāt pavisam mazs un nekādi nevarat to atcerēties.
— Es jau arī neatceros, bet es jautāju citiem, un man tā teica.
— Bet, kas jums to teica? — jautāja Anna, slikti slēpdama savu neapmierinātību.
— Kas? Es zinu tikai to, ka nekad nevajag nosaukt tos, kuri atbild uz. maniem vaicājumiem, — paskaidroja bērns, — citādi neviens nekad un neko man neteiks.
Šajā mirklī ienāca Mazarīni. Karalis piecēlās, aizvēra grāmatu, nolika to uz galda un turpināja stāvēt, lai piespiestu stāvēt arī kardinālu.
Mazarīni, novērojot šo scēnu, visādi mēģināja uzminēt iepriekšējo. Viņš goddevīgi paklanījās karalienei un zemu palocījās karalim, kurš atbildēja nevērīgi pamādams ar galvu. Bet redzēdams mātes acīs pārmetumu, viņš, atbildot uz ministra sveicienu, piespieda sevi mazliet pasmaidīt.
Austrijas Anna pūlējās izlasīt Mazarīni sejā viņa negaidītās ierašanās iemeslu: parasti viņš nāca tikai tad, kad zināja, ka viņa ir viena.
Ministrs tik tikko manāmi pamāja ar galvu. Karaliene pievērsās Bovē kundzei.
— Karalim laiks gulēt, — viņa teica. — Pasauciet La Portu.
Karaliene jau divas reizes bija atgādinājusi mazajam Ludviķim, ka
viņam laiks iet gulēt, bet bērns ļoti laipni lūdza atļaut viņam vēl mazliet palikt. Šoreiz viņa neteica neko, tikai iekoda lūpā un mazliet nobāla.
Pēc minūtes ienāca La Ports.
Bērns, pat nenoskūpstījis māti, devās tieši pie viņa.
— Paklausieties, Luī, kādēļ jūs no manis neatvadījāties? — jautāja Anna.
— Es domāju, ka jūs uz mani dusmojaties, jūsu augstība: jūs jau dzenat mani prom.
Es jūs nedzenu, bet jūs tikko kā izslimojāt vējbakas, jūs vēl neesat īsti atkopies, un es baidos, vai jums nav kaitīgi tik ilgi palikt augšā.
— Bet jūs nebaidījāties, ka man varētu būt kaitīgi šodien iet uz parlamentu'un parakstīt tur visādus nejaukus papīrus, ar kuriem tauta ir tik ļoti neapmierināta?
— Valdniek, — teica La Ports, lai mainītu sarunas tēmatu, — kam pavēlēsiet nodot svečturus?
— Kam gribat, La Port, tikai ne Mančīni, — skaļi atbildēja bērns.
Mančīni bija kardināla mazais brāļadēls, ar viņa gādību iekārtots pie
karaļa: pēdējais uz viņu pārnesa daļu sava, kardinālam domātā, naida.
Karalis izgāja, nenoskūpstījis māti un neatvadījies no kardināla.
— Lūk, tas ir labi! — sacīja Mazarīni. — Patīkami redzēt, ka karalim jau no mazotnes tiek ieaudzināts riebums pret izlikšanos.
— Ko tas nozīmē? — gandrīz bailīgi iejautājās karaliene.
— Man šķiet, karaļa aiziešana neprasa paskaidrojumu; vispār, viņa augstība īpaši nemēģināja piespiest sevi slēpt savu nepatiku pret mani. Starp citu tas netraucē man būt viņam uzticīgam, tāpat kā jūsu augstībai.
— Es lūdzu jūs, kardināl, atvainot viņu: viņš vēl ir bērns un nesaprot, cik daudz esat izdarījis viņa labā.
Kardināls pasmaidīja.
— Bet, — turpināja karaliene, — jūs, bez šaubām, nācāt kādā svarīgā lietā. Kas ir noticis?
Mazarīni apsēdās, vai, pareizāk sakot, iegāzās mīkstajā krēslā, un skumīgi teica:
— Noticis tas, ka, pēc visa spriežot, mēs būsim spiesti drīzumā šķirties, ja vien jūsu augstība neizlems draudzības vārdā sekot man uz Itāliju.
— Kāpēc? — jautāja karaliene.
— Tāpēc ka, kā dzied operā „Tisba", — atbildēja Mazarīni, —
„Viss pasaulē — pret mūsu mīlu kaislo".
— Jūs jokojat, mans kungs! - teica karaliene, cenšoties piedot savai balsij kaut mazliet kādreizējā valdonīgumu.
— Diemžēl, jūsu augslība, es nemaz, nejokoju, — atbildēja Mazarīni. — Ticiet man, es drīzāk esmu gatavs raudāt; un ir, par ko, kā es jums nupat vēl teicu:
„Viss pasaulē — pret mūsu mīlu kaislo".
— Bet tā kā jūs piederat pie šīs pasaules, tad, protams, jūs arī pametīsit mani.
— Kardināl!
— Ak, mans Dievs, vai tad es neredzēju, kā jūs viņudien draudzīgi smaidījāt Orleānas hercogam, vai, pareizāk sakot, tam, ko viņš jums teica.
— Un ko tad viņš man tādu teica?
— Viņš jums, jūsu augstība, teica, lūk, ko:
,,.Iūsu Mazarīni — klupšanas akmens. Atbrīvojaties no viņa, un viss būs kārtībā".
— Nu un ko tad jūs no manis gribai?
— Ak, jūsu augstība! Jūs, cik man zināms, esat karaliene.
— Lieliskā karaļvalstī, kur pavēl un izrīkojas kā grib katrs Pale-Rojāla rakstvedis un katrs muižnieķelis.
— Taču jūs esat stipra diezgan, lai tiktu vaļā no cilvēkiem, kuri jums nepatīk.
— Teiksim labāk: nepatīk jums! — iesaucās karaliene.
— Man?
— Protams! Vai tad ne jūs aizsūtījāt projām no gaima de Ševrēzas kundzi, kura divpadsmit gadus bija cietusi padzīšanu jau iepriekšējās valdīšanas laikā?
— Intrigante! Viņa gribīļa turpināt cīņu ar mani, tāpat kā bija sākusi to pret kardinālu Rišeljē.
— Bet kas izsūtīja Otfora kundzi, manu labāko draudzeni, kura kādreiz atraidīja karaļa laipnību, lai tikai saglabātu manu draudzību?
— Liekule! Viņa ik vakaru, izģērbjot jūs, atgādināja, ka jūs pazudināt savu dvēseli, iemīloties mācītājā, it kā mācītājs un kardināls būtu viens un tas pats.
,— Kas pavēlēja arestēt Beforu?
— Befors — dumpinieks, kurš man tieši acīs teica, ka mani vajag iznīcināt.
— Jūs to ļoti labi zināt, kardināl, ka jūsu ienaidnieki ir arī mani ienaidnieki.
t Ar to vien, jūsu augstība, šobrīd vairs nepietiek. Vajag, lai jūsu
draugi būtu arī mani draugi.
— Mani draugi… — karaliene pašūpoja galvu. — Diemžēl! Man vairs nav draugu.
— Kā var nebūt draugu laimē, kad tie jums bija grūtā brīdī?
— Tas tādēļ, ka laimē es aizmirsu savus draugus. Es esmu rīkojusies kā Marija Mediči, kura, atgriežoties no pirmā izsūtījuma, noniecināja tos, kuri bija viņas dēļ cietuši, bet vēlāk, izsūtīta otrreiz, viņa nomira Ķelnē, visu pamesta, tāpēc ka tagad visi viņu nicināja, pat miesīgais dēls.
— Bet varbūt, ka vēl ir laiks izlabot kļūdas, — teica Mazarīni. — Pameklējiet starp jūsu bijušajiem draugiem.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Tikai to, ko pateicu: pameklējiet!
— Diemžēl, cik paskatos apkārt, es neredzu nevienu, kam varētu uzticēties. Karaļa krusttēvu Orleānas hercogu, kā vienmēr, izrīko favorīti: vakar tas bija Šuazī, šodien La Rivjērs, rit būs kāds cits. Princis Kondē paklausīgi seko savam prelātam, bet tas, savukārt, Gen\enē kundzei.
— Bet es jums ieteiktu meklēt starp agrākajiem, nevis starp tagadējiem draugiem.
— Agrākajiem? — atkārtoja karaliene.
— Jā, piemēram, starp tiem, kuri palīdzēja jums cīnīties ar Rišeljē un pat uzvarēt viņu.
„Uz ko viņš vedina?" domāja karaliene, ar neuzticību vērojot kardinālu.
— Jā, — viņš turpināja, - dažos gadījumos ar draugu palīdzību, jūs, liekot lielā savu smalko un aso prātu, pratāt atvairīt šī nelabvēļa uzbrukumus.
— Es? — iesaucās karaliene. — Es ciclu, un tikai.
— Jā, — teica Mazarīni, — cietāt, gatavojot atmaksu, kā īsta sieviete. Met pāriesim pie lietas. Jūs Rošforu atceraties?
— Rošfors nebija manu draugu pulkā, tieši otrādi, viņš bija mans ienaidnieks, kardināla uzticams kalps. Es domāju, ka jums tas ir labi zināms.
— Tik labi zināms, — atbildēja Mazarīni, — ka mēs pavēlējām viņu ieslodzīt Bastīlijā.
— Vai viņš ir licis ārā no turienes? — jautāja karaliene.
— Varat būt mierīga, viņš arī tagad ir tur; es par viņu tikai tāpat ieminējos. Bet vai d'Artanjanu jūs atceraties? — viņš jautāja skatoties karalienei tieši sejā.
Sitiens trāpīja tieši sirdī.
— Vai tiešām gaskonietis būtu izpļāpājies? — pie sevis murmināja Austrijas Anna.
Bet skaļi viņa noteica:
— D'Artanjans? Pagaidiet, jā, patiešām, šis vārds man ir pazīstams. D'Artanjans, musketieris, kurš mīlēja vienu no manām kalponēm. Viņu nabadzīti, pēc tam noindēja.
— Un tas ir viss? — jautāja Mazarīni.'
Karaliene izbrīnījusies paskatījās uz viņu.
— Bcl, kardināl, vai jūs laisaties mani pratināt?
— Visādā gadījumā, — atteica kardināls tajā pašā saldajā balstiņā un ar savu mūžīgo stnaidinu sejā. — jūsu varā ir atbildēt vai neatbildei.
— Izsakiet savu vēlēšanos skaidri, un es jums skaidri atbildēšu, — teica karaliene, sākusi zaudēt pacietību.
— Jūsu augstība, — teica Mazarīni, palocīdams galvu, — es vēlos, lai jūs dalītos ar mani savos draugos, kā es. esmu dalījies ar jums tajās nedaudzajās zināšanās, iemaņās un spējās, ar ko debesis mani ir apveltījušas. Stāvoklis sarcž.ģās arvien vairāk, un ir jārīkojas apņēmīgāk.
— Atkal! — iesaucās karaliene. - Un es domāju, ka, ieslodzīdami Beforu, mēs esam tikuši ar,to galā.
— Jā, jūs redzējāt tikai to vilni, kas draudēja noskalot visu, kas gadījās tam ceļā, bet nepievērsāt uzmanību stāvošam ūdenim. Bcl, starp citu, ir franču paruna par kluso dīķi.
— Tālāk, — teica karaliene.
— Es'katru dienu ciešu pazemojumus no jūsu prinču, titulēto suiaiņu un visādu marionešu puses, kas neredz, ka manās rokās ir visi pavedieni, un neatskārst, ka aiz mana miera un pacietības slēpjas tāda cilvēka naids, kurš ir nozvērējies vienā jaukā dienā visus tos iznīcināt. Tiesa gan, mēs
arestējām un ieslodzījām Beforu, bet viņš nebūt nebija tas bīstamākais. Vēl jau ir princis Kondē…
— Rokruā laika uzvarētājs! Arestēt to?
— Jā, jūsu augstība, es bieži par to domāju, bet kā mēs itālieši, mēdzam teikt, pazienza.* Bez tam, nāksies paņemt arī Orleānas hercogu.
— Ko jūs te runājat? Pirmo asiņu princi, karaļa tēvfoci?
— Nē, nevis pirmo asiņu princi vai karaļa tēvoci, bet zemisko sazvērnieku un dumpinieku, kas bijušās valdīšanas laikā, sava kaprīzā un nepastāvīgā rakstura urdīts, garlaicības nomocīts un godkārības un varaskāres dzīts, apskauzdams visus tos, kas pārspēj viņu ar savu drosmi un godaprātu, dusmās par savu niecību, un tiēši šīs niecības dēļ kļuvis .par atbalsi visām ļaunajām tenkām, visu notiekošo sazvērestību sirdi un dvēseli, kūdīdams nemierniekus un drošsiržus, kuri savas muļķības dēļ bija gatavi ticēt cilvēkam ar karaliskajām asinīm un no kuriem viņš atteicās tad, kad tie nokļuva uz ešafota. Nē, es runāju nevis par asiņu princi vai karaļa tēvoci, bet gan par Salē, Monmoransī un Sen-Marsa slepkavu, kurš dotajā brīdī cenšas atkal izspēlēt to pašu joku un iedomājas, ka viņam izdosies uzvarēt, tāpēc, ka ir mainījies pretinieks un viņa priekšā ir cilvēks, kurš nedraud, bet tikai smaida. Bet viņš maldās. Ar kardināla Rišeljē nāvi viņš ir tikai zaudējis, un nav manās interesēs atstāt karalienes tuvumā šo strīdu un pārpratuma avotu, šo cilvēku, ar kura palīdzību vecais kardināls divdesmit gadus pēc kārtas indēja mūžu mirušajam karalim.
Anna nosarka un rokām aizklāja seju.
— Es nemaz nevēlos jūsu augstību pazemot, — turpināja Mazarīni, nu jau daudz mierīgāku, bet ar apbrīnojami cietu balsi. - Es gribu, lai tiek cienīta karaliene un cienīts tiek viņas ministrs, jo ļaužu acīs es esmu ne vairāk kā tikai ministrs. Jūsu augstībai ir zināms, ka es neesmu krāpnieks-itālictis, kā mani šeit saukā. Nu ir nepieciešams, lai visa pasaule to zinātu, tapat, kā to zina jūsu augstība.
— Labi. Kas man būtu jādara? — jautāja Austrijas Anna, pakļaudamās šīs pavēlošās balss varai.
— Jums derētu atcerēties to uzticamo cilvēku vārdus, kuri, pretēji Rišeljē gribai, pārpeldēja jūru,< un, alstājot ceļā savu asiņu pēdas, atveda jūsu augstībai kādu rotu, kuru jums bija labpaticis dāvāt lordam Bckin- gemam.
Pacietību (itāl.).
Austrijas Anna izslējās savā karaliskajā diženumā un naida pilnām degošām aeim, skatoties uz kardinālu lepnā pašcieņā, kas reiz jaunības dienās to darīja visvarenu, sacīja:
— Jūs mani apvainojāt!
— Es gribu, — Mazarīni turpināja izteikt savu domu, ko bija pārtraukusi karalienes kustība, — lai jūs, tūlīt pat, sava vīra labā izdarītu to, ko reiz darījāt sava mīļākā labā.
— Atkal šīs tenkas! — iesaucās karaliene. — Es biju pārliecināta, ka tās jau sen mirušas, par cik jūs līdz šim nekad man par tām neesat atgādinājis. Bet nu jūs sākat cilāt sen aizmirstus nolikumus. Jo labāk. Izskaidrosimies šodien un izbeigsim to uz visiem laikiem, vai dzirdat?
— Bet, jūsu augstība, — bilda Mazarīni izbrīnējies par negaidīto spēka un naida uzliesmojumu, — es nebūt neprasu, lai jūs man pateiktu visu.
— Bet es gribu jums pateikt visu! — paziņoja Austrijas Anna. — Klausieties kā viss notika. Tajā laikā patiešām man bija četras uzticamas sirdis, četras cēlas dvēseles, četri bezbailīgi zobeni, kas izglāba man vairāk nekā dzīvību: viņi izglāba manu godu.
— A! Tātad, jūs, atzīstaties? — iesaucās Mazarīni.
— Vai tiešām jums šķiet, ka tikai vainīgais var drcbēl par savu godu? Vai tad nevar apvainot kādu, it īpaši sievieti, tikai uz aizdomu pamala vien? Jā, viss bija pret mani, un man neizbēgami vajadzēja ļaužu acīs zaudēt godu, kaut es, zvēru jums, it nemaz nebiju vainīga. Zvēru…
Karaliene sāka meklēt visapkārt kādu svētītu priekšmetu, pie kura tā varētu zvērēt; viņa izņēma no slepena sienas skapja rožu koka lādīti ar sudraba inkrustācijām, un, nolikusi to uz altāra, teica:
— Zvēru pie svēlajām relikvijām, kuras atrodas šajā lādītē: es mīlēju lordu Bekingcmu, bet lords Bekingems nekad nebija mans mīļākais.
— Bet kas tie ir par priekšmetiem, par kuriem jūs dodat zvērestu, jūsu augstība? — smaidot iejautājās Mazarīni. — Kā jūs zināt, es esmu romietis, un tāpēc neesmu lētticīgs. Eksistē taču dažāda veida relikvijas.
Karaliene noņēma no kakla maziņu zelta atslēdziņu un sniedza to kardinālam.
— Atveriet un palūkojaties!
Pārsteigtais Mazarīni paņēma atslēdziņu, atvēra lādīti un ieraudzīja tajā sarūsējušu nazi un divas vēstules, no kurām uz vienas bija skaidri redzami asiņu traipi.
— Kas tas ir? — jautāja Mazarīni.
— Kas tas ir? — atkārtoja Austrijas Anna, ar karalisku žestu pastiepdama roku, kurai gadi nebija laupījuši brīnišķo daiļumu. — Tūlīt es jums to pateikšu. Šīs divas vēstules ir vienīgās, ko es esmu viņam rakstījusi. Bet šis ir tas nazis, ar kuru Feltons viņu nogalināja. Izlasiet šīs vēstules un jūs redzēsit, vai es jums meloju.
Neskatoties uz saņemto atļauju, Mazarīni, bez ierunām pakļaujoties kaut kādai iekšējai pavēlei, tā vietā, lai lasītu vēstules, paņēma nazi; šo nazi, mirstot, lords Bekingems bija izrāvis no savas brūces un ar La Portu nosūtījis karalienei; asinis, kas tur bija palikušas, bija pārvērtušās rūsā un saēdušas asmeni.
Kardināls skatījās kādu minūti uz to, bet karaliene tajā pašā laikā kļuva bālāka par audeklu, kurš pārsedza altāri, pret kuru viņa. bija atbalstījusies ar roku.
Beidzot kardināls, neviļus nodrebēdams, ielika nazi atpakaļ lādītē.
— Labi, jūsu augstība, es ticu jūsu zvērestam.
— Nē, nē, izlasiet! — pavēlēja karaliene saraukdamas uzacis. — Izlasiet! Es gribu, es pavēlu jums! Esmu nolēmusi izbeigt šo lietu tūlīt un nekad vairs pie tās neatgriezties. Jeb vai jūs domājat,. — piebilda viņa, saraukdama lūpas baismīgā grimasē, — ka es to vēršu vaļā ik reizi, kad vien jums ienāks prātā mani apvainot?
Mazarīni, pakļaudamies karalienes pēkšņajam pavēlnieciskumam, gandrīz vai automātiski pārlasīja abas vēstules.
Pirmajā no tām karaliene lūdza lordu Bekingemu atgriezt viņai dimanta rotu; to bija atvedis d'Artanjans un tā bija atvesta laikā.
Otrā vēstulē karaliene brīdināja lordu Bekingemu, lai viņš uzmanās par savu dzīvību. Šī vēstule tika nosūtīta par vēlu. Tā vairs nesasniedza adresātu.
— Labi, jūsu augstība, — teica Mazarīni, — par visu to, kas nolika, es nevaru bilst ne vārda.
— Nē, - aizvērusi lādīti teica karaliene, — nē, uz. to ir gan ko bilst: man vajag atzīt, ka es esmu bijusi nepateicīga pret visiem tiem cilvēkiem, kas glābdami manu godu, darīja visu, pat neiespējamo, tikai, lai izglābtu savu karalieni; arī drosmīgajam un uzticīgajam d'Arlanjanam es nenovēlēju neko citu, kā vien noskūpstīt manu roku un uzdāvināju šo gredzenu ar dimantu.
Karaliene pastiepa kardinālam savu gredzenoto roku un parādīja tam brīnišķīgu akmeni, kas zaigoja viņas pirkstā.
— Grūtā brīdī viņš to pārdeva, — atkal ierunājās karaliene, mazliet samulsusi, — pārdeva, lai glābtu mani otrreiz; par iegūto naudu viņš sūtīja
pie lorda Bekingema vēstnesi ar brīdinājumu par viņam draudošajām briesmām.
— Tātad, d'Artanjans zināja par to?
— Viņš zināja visu. Kādā veidā, to pats Dievs zina. D'Artanjans pārdeva gredzenu dez Esāram'; es to ieraudzīju viņa pirkstā un atpirku. Taču šis dimahts. pieder d'Artanjanam; pasniedziet viņam to no manis. Un tā kā jūsu tuvumā atrodas šis cilvēks, tad pacenšaties viņu pēc. iespējas izmantot.
— Es jums pateicos, jūsu augstība, — atbildēja Mazarīni, — jūsu padomu es ņcm§u vērā.
— Bet nu, — teica karaliene, visa notikušā pārmocīta, — ko vēl jūs no- manis gribētu uzzināt?
— Vairāk neko, jūsu augstība, — kardināls atbildēja vislaipnākajā tonī, — lūdzu tikai piedot manas nepatiesās aizdomas. Bet es jūs tā mīlu, ka mana greizsirdība, pat ja tas skar tikai jūsu pagātni, spēj mani nomocīt līdz nāvei.
Tikko manāma smaida ēna pārslīdēja pāri karalienes lūpām.
— Ja jūs neko vairāk negribat man vaicāt, — viņa sacīja, — tad lūdzu, atstājiet mani vienatnē. Jūs sapratīsit, ka pēc tādas sarunas man vajag palikt kādu laiku vienatnē ar sevi.
Mazarīni palocījās.
— Es aizeju, jūsu augstība. Bet atļaujiet man atnākt pēc kāda noteikta laika vēlreiz.
— Jā, bet tikai rīt. Arī ar šo Iaik<j sprīdi diezin vai man pietiks, lai es varētu atgūties un nomierināties.
Kardināls saņēma karalienes roku un galanti noskūpstīdams to, viņš aizgāja.
Tiklīdz, viņš bija aizgājis, karaliene devās pie sava dēla uz viņa guļamistabu un apjautājās JLa Portam, vai karalis ir jau aizmidzis.
La Ports parādīja aizmigušo bērnu.
Austrijas Anna piegāja pie bērna gultiņas, un, ar lūpām pieskardamās viņa sadrūmušajai pierītei, noskūpstīja savu aizmigušo dēlu.
Tad, tikpat klusi, kā bija ienākusi, devās projām, pirms aiziešanas vēl palūgdama kambarsulainim:
— Mīļais La Port, pacenšaties, lūdzu, lai karalis labāk ieredzētu kardinālu. Gan karalis, gan es, mēs abi esam kardinālam daudz pateicības parādā.
Pa to laiku kardināls bija atgriezies savā kabinetā, pie kura durvīm dežurēja Bernuīns. Mazarīni apjautājās, vai nav, kas jauns, un vai nav nākušas jaunas vēstis no pilsētas. Pēc tam, saņēmis noraidošu atbildi, ar zīmi lika sulainim nozust.
Palicis viens, viņš piecēlās un atvēra durvis uz gaiteni, pēc tam uz priekštelpu; nogurušais d'Artanjans gulēja un sola un bija cieši aizmidzis.
— D'Artanjana kungs! — klusi pasauca Mazarīni.
D'Artanjans nepakustējās.
— D'Artanjana kungs! — Mazarīni uzsauca mazliet skaļāk.
D'Artanjans turpināja gulēt. Kardināls piegāja pie viņa un ar pirkstu
pieskārās viņa plecam.
Šoreiz d'Artanjans nodrebēja, pamodās un attapies uzlēca kājās kā kareivis, kurš gatavs atkal cīņai.
— Es esmu šeit. Kas mani sauc?
— Es, — teica Mazarīni ar vissirsnīgāko smaidu sejā.
— Lūdzu piedošanu, jūsu eminence, — atvainojās d'Artanjans, — bet es biju tik noguris…
— Lieki lūgt piedošanu, — teica Mazarīni, — jūs nogurāt manā dienestā…
Ministra laipnais tonis d'Artanjanu sajūsmināja.
— Hm… — viņš norūca, — vai tiešām taisnība parunai, ka laime atnāk sapnī?
— Sekojiet man, kungs! — teica Mazarīni.
— Tā, tā, — murmināja d'Artanjans, — Rošfors ir turējis vārdu; tikai, velns parāvis, kur tad palicis viņš pats?
Viņš ieskatījās visos kabineta kaktos, taču Rošforu nekur nemanīja.
— D'Artanjana kungs, — teica Mazarīni, ērtāk iekārtodamies savā krēslā, — jūs vienmēr man likāties drosmīgs, atjautīgs un lielisks cilvēks.
..Iespējams, — nodomāja d'Artanjans, — tikai ilgi gan viņš gatavojās, lai man to pateiktu".
Taču tas netraucēja viņam zemu paklanīties, pateicoties kardinālam par komplimentu.
— Tad nu, — teica Mazarīni, — ir pienācis laiks iikt lielā jūsu spējas un izcilās īpašības.
Virsnieka acīs kā zibens uzzibsnīja prieks, bet viņš tūdaļ to nodzēsa, jo nevarēja vēl zināt, ko īsti Mazarīni ar to domā.
— Pavēliet, monsinjor, — viņš teica, — esmu gatavs pakalpot jūsu eminencei.
— D'Artanjana kungs, — turpināja Mazarīni, — iepriekšējās valdīšanas laikā jūs veicāt tādu varoņdarbus…
— Jūs esat ļoti laipns, monsinjor, to atcerēdamies. Tiesa gan, es cīnījos un ne bez. panākumiem…
— Es runāju ne par jūsu kara varoņdarbiem, — teica Mazarīni, — jo kaut arī tie atnesa jums slavu, jūs tomēr tos pārspējāt ar citiem.
D'Artanjans likās izbrīnījies.
— Kāpēc jūs neatbildat? — jautāja Mazarīni.
— Es gaidu, monsinjor, kad jums labpatiksies paskaidrot man, par kādiem varoņdarbiem jums labpatīk runāt.
— Es runāju par kādu piedzīvojumu… Bet jūs jau labi zināt, ko es gribu teikt.
— Diemžēl, nē, monsinjor! — atbildēja d'Artanjans.
— Jūs esat kautrīgs — jo labāk! Es runāju par gadījumu ar karalieni, par dimanta rotaslietām, par ceļojumiem, ko jūs veicāt kopā ar jūsu trim draugiem.
„Tad, lūk, kas par lietu! — nodomāja d'Artanjans. — Vai tikai tas nav slazds? Te jābūt uzmanīgam."
Un viņa sejā parādījās tāda neizpratne, ka viņu būtu varējuši apskaust pat Mcndori un Belrozs, divi labākie tā laika aktieri.
— Teicami! — smiedamies teica Mazarīni. — Bravo! Ne velti man tika teikts, ka jūs esat tieši tāds cilvēks, kāds man ir vajadzīgs. Nu, bet ko jūs varētu izdarīt manā labā?
— Visu, monsinjor, ko jūs man pavēlēsit, — atbildēja d'Artanjans.
— Vai jūs izdarītu manis dēļ to, ko «reiz izdarījāt kādas karalienes dēļ? ,
„Iespējams, viņš grib mani piespiest izpļāpāties, — nodomāja
d'Artanjans. - Nu, bet mēs pacīnīsimies. Nebūs taču viņš viltīgāks par Rišeljē, velns lai parauj!"
— Karalienes dēļ, monsinjor? Es nesaprotu?
— Jūs nesaprotat, ka man esat vajadzīgs jūs un jūsu trīs draugi?
— Kādi trīs draugi, monsinjor?
— Tie, kas jums bija toreiz;
— Toreiz, monsinjor, — atbildēja d'Artanjans, — man bija nevis trīs, bet vismaz pussimts draugu. Divdesmit gadu vecumā cilvēks visus uzskata par draugiem.
— Labi, labi, virsnieka kungs, — teica Mazarīni. — .Noslēpumainība — laba lieta. Bet, skatieties tikai, lai jums šodien nenāktos nožēlot pārlieko noslēpumainību.
— Pitagors saviem mācekļiem lika klusēt piecus gadus, monsinjor, lai iemācītu tiem klusēt tad, kad tas būs vajadzīgs.
— Bet jūs klusējat divdesmit gadus. Par piecpadsmit gadiem vairāk, nekā tas lika prasīts no filozofa-pitagorieša, un tas, man šķiet, ir pilnīgi pietiekoši. Šodien jūs varat runāt, jo pati karaliene atbrīvo jūs no zvēresta.
— Karaliene? — jautāja d'Artanjans, un šoreiz viņa izbrīns bija īsts.
— Jā, karaliene! Un par pierādījumu tam, ka es runāju viņas vārdā, viņa pavēlēja parādīt jums šo dimantu, kurš, pēc viņas domām, jums būs pazīstams un kuru viņa kādreiz atpirka no dez Esāra kunga.
Un Mazarīni pastiepa roku leitnantam, kurš nodrebēja, pazinis gredzenu, kuru reiz pilsētas rātes ballē karaliene bija viņam dāvājusi.
— Tiesa,— atbildēja d'Artanjans, — es pazīstu šo dimantu, tas piederēja karalienei.
— Nu, jūs redzat, ka es runāju viņas vārdā. Atbildiet taču man, un nespēlējiet komēdiju. Es jums teicu un vēlreiz, atkārtoju: runa ir par jūsu likteni.
— Patiešām, monsinjor, man nepieciešams parūpēties par savu likteni. Jūs, jūsu eminence, tik ilgi bijāt mani aizmirsis!
— Pietiks ar nedēļu, lai atgūtu zaudēto. Tātad, jūs pats esat šeit, bet kur ir jūsu draugi?
— Nezinu, monsinjor.
— Kā — nezināt?
— Nezinu; mēs sen šķīrāmies, tāpēc ka viņi visi trīs pameta karadienestu.
— Bet kur jūs viņus atradīsit?
— Tur, kur viņi būs. Tā jau ir mana rūpe.
— Labi. Jūsu noteikumi?
— Naudu, monsinjor, naudu tik daudz, cik būs ncpiecicšanis mūsu darījumiem. Es ļoti labi atceros, kādi šķēršļi mēdza atgadīties mūsu ceļā naudas trūkuma dēļ, un, ja nebūtu bijis šī dimanta, kuru es biju spiests pārdot, mēs būtu palikuši pusceļā.
— Veļas lai parauj! Naudu! Un pie tam daudz! — iesaucās Mazarīni. - Lūk, ko jūs gribējāt, virsnieka kungs. Bet vai jūs zināt to, ka valsts kasē naudas nav?
— Tad dariet, monsinjor, kā es reiz darīju: pārdodiet karaliskos dimantus; un, ticiet man, nav vērts skopoties: ar mazu naudu lielas lielas grūti veicamas.
— Labi, — tcica Mazarīni, — mēs mēģināsim apmierināt jūs.
„Rišeljē, — nodomāja d'Artanjans, — jau būtu iedevis man piecsimt
pistolus rokasnaudu."
— Tātad jūs kalposit man?
— Jā, ja mani draugi tam piekritis.
— Bet viņu atteikšanās gadījumā es varu ar jums rēķināties?
— Viens pals es līdz šim vēl neko lādzīgu netiku izdarījis, — atteica d'Artanjans.
— Tad meklējiet viņus.
— Ko man viņiem teikt, lai los ieinteresētu kalpot jūsu eminencei?
— Jūs viņus labāk pazīstat, tāpēc soliet katram pēc viņa vēlmēm un rakstura.
— Ko es varu solīt?
— Ja viņi man pakalpos tā kā kalpoja karalienei, tad mana pateicība būs žilbinoša.
— Ko mēs darīsim?
— Visu, jo jūs, redzams, esal uz visu spējīgi.
— Moīisinjor, uzticoties cilvēkiem un vēloties, lai tie uzticas jums, nepieciešams viņus labāk informēt, nekā to pašlaik dara jūsu eminence.
, — Kad pienāks laiks rīkoties, — Mazarīni pārtrauca viņu, — esat mierīgs, jūs visu dabūsit zināt.
— Bet līdz tam laikam?
— Gaidiet un meklējiet jūsu draugus.
— Monsinjor, viņu, iespējams, Parīzē jau sen vairs nav. Man nāksieit ceļot. Taču es esmu vienkāršs leitnants, musketieris, bet ceļošana prasa lielus līdzekļus.
— Manos nolūkos nav, — teica Mazarīni, — lai jūs parādīlos lielā izšķērdībā un greznībā, jo mani plāni, prasa pēc noslēpumanības un var ciest no tā, ja ap jums būs pārlieku daudz ļaužu.
— Un tomēr, monsinjor, es nevaru ceļot pa savu algu, tā kā neesmu to saņēmis jau trīs mēnešus; uz iekrājumu rēķina es arī nevaru ccļot, tā ka divdesmit gadus pēc kārtas esmu krājis tikai parādus.
Mazarīni bridi klusēja, it kā cīnoties pats ar sevi; pēc tam, piegājis pie skapja ar trim atslēgām, izņēma no tā maisiņu ar naudu, div-trīs reizes pasvārstījis to rokās, tad lēnām sniedza to d'Arlanjanam.
— Ņemiet, — viņš nopūzdamies teica, — te būs jūsu ceļojumam.
„Ja tie ir spāņu dubloni vai vismaz zelta ekiji, tad ar tevi vēl var runāt," nodomāja d'Artanjans.
Viņš palocījās kardinālam un iegremdēja naudas maisiņu savā dziļajā un tukšajā kabatā.
— Tātad izlemts, — kardināls turpināja, — jūs braucat…
— Jā, monsinjor.
— Rakstiet man katru dienu, lai es zinu, kā jums veicas.
— Noteikti, monsinjor.
— Lieliski. Starp citu, kā sauc jūsu draugus?
— Kā sauc manus draugus? — pārjautāja d'Artanjans, negribēdams vēl līdz galam uzticēties kardinālam.
— Jā. Jo kamēr jūs meklēsit, es savukārt arī ievākšu ziņas un varbūt kaut ko uzzināšu.
— Grāfs de La Fērs, vai Atoss; di Vallona kungs, vai Portoss; un kavalieris d'Erblē, tagad abats d'Erblē, vai Aramiss.
Kardināls pasmaidīja.
— Senu dzimtu jaunākās atvases, — teica viņš, — iestājušies musketieros ar izdomātiem vārdiem, lai nekompromitētu savus tuviniekus. Gari zobeni un tukši naudasmaki — zināma lieta.
- Ja, Dievs dos, šie zobeni jums pakalpos, monsinjor, — atbildēja d'Artanjans, — tad uzdrīkstēšos novēlēt, lai jās eminences maciņš kļūtu vieglāks, bet viņu smagāki, tāpēc ka ar šiem trim cilvēkiem un mani, jūs, jūsu eminence, apgriezīsit uz augšu ar kājām visu Franciju un pat visu Eiropu, ja jums tas labpatiks.
— Lielībā gaskonieši var sacensties tikai ar itāliešiem, — iesmiedamies teica Mazarīni.
— Visādā gadījumā, — atteica d'Artanjans, pasmaidīdams tāpat kā kardināls, — viņi pārspēs tos zobenu cīņās.
Un, saņēmis atvaļinājumu, kurš tūdaļ tika viņam piešķirts un paša Mazarīni parakstīts, d'Artanjans izgāja.
Tikko ticis līdz pagalmam, d'Artanjans tuvākā luktura gaismā ieskatījās naudas maisiņā.
— Sudrabs, — viņš nicīgi nomurmināja, — tā jau es domāju! Ak, Mazarīni, Mazarīni, tu man neuzticies. Jo ļaunāk tev pašam, - tas nenesīs tev laimi.
Pa to laiku kardināls labpatikā berzēja rokas. Simts pistolas, — viņš murmināja, — simts pistolas!
— Simts pistolas — un es zināšu noslēpumu, par kuru Rišeljē būtu samaksājis divdesmit tūkstošus ekiju. Neskaitot šo dimantu, — piebilda viņš, labpatikā vērodams gredzenu, kuru bija paturējis sev, tai vietā, lai
atdotu d'Artanjanam, — neskaitot šo dimantu, kurš maksā vismaz desmittūkstoš livru.
Un kardināls devās uz savu istabu, būdams ļoti apmierināts ar šo vakaru, kurš sagādāja viņam tik izdevīgu darījumu; viņš ielika gredzenu lādītē, pārpildītu ar dažādiem briljantiem; kardinālam piemita vājība pret briljantiem; tad viņš pasauca Bernuīnu, lai tas viņu izģērbtu un devās pie miera, nedomādams vairs ne par kliedzieniem un trokšņiem uz ielām, ne par šāvieniem, kas arvien vēl skanēja dažādos Parīzes nostūros, kaut pulkstens jau rādīja pusnakts stundu.
D'Artanjans tajā laikā gāja uz Tiktonijas ielu, kur viņš dzīvoja viesnīcā „ Kaziņa".
Tagad pateiksim dažos vārdos, kāpēc d'Artanjans sev par dzīvesvietu izvēlējās tieši šo viesnīcu.
Diemžēl, no tā laika, kopš mēs ar jums šķīrāmies romānā „Trīs musketieri" no d'Artanjana Kapraču ielā No 12, bija daudz kas izmainījies un atgadījies, bet galvenais bija pagājuši divdesmit gadi.
Ne jau tas, ka d'Artanjans nebūtu pratis izmantot apstākļus, bet tas, ka paši šie apstākļi bija d'Artanjanam nelabvēlīgi. Laikā, kad viņš dzīvoja ar saviem draugiem vienu kopīgu dzīvi, viņš bija jauns, cerību pilns sapņotājs. Tā bija viena no tām smalkajām, viegli iespaidojamām dvēselēm, kuras viegli piesavinās citu cilvēku labās īpašības. Atoss viņu saistīja ar savu lepno pašapziņu, Portoss — ar straujumu un degsmi, Aramiss — ar savu izsmalcinātību.
Ja d'Artanjans būtu turpinājis dzīvot kopā ar šiem cilvēkiem, viņš būtu kļuvis pai slavenu un ievērojamu cilvēku.
Bet Atoss pirmais pameta viņu, pārccldamies uz savu nelielo muižu, kas atradās Bluā tuvumā, un kuru viņš bija mantojis; pēc tam aizgāja Portoss, kurš apprecēja savu prokurori; kā pēdējais pazuda Aramiss, lai pieņemtu Svēto vakarēdienu un kļūtu par abatu.
Un tā d'Artanjans, kurš savu nākotni vienmēr bija iedomājies nesaraujami saistītu ar savu biedru likteņiem, pēkšņi kļuva vientuļš un bezpalīdzīgs; viņam nepietika drosmes, lai viens turpinātu ceļu, pa kuru ejot, pēc viņa domām, viņš būtu varējis kaut ko sasniegt; ja nu vienīgi ar nosacījumu, ka katrs no viņa draugiem dotu viņam, ja tā var izteikties, kaut mazu daļiņu no savas enerģijas, būtības un talanta, ar kuru debesis tos bija apbalvojušas.
Pēc leitnanta pakāpes iegūšanas d'Artanjana vientulības un pamestības izjūta tikai vēl padziļinājās.
Viņš nebija no dabas tāds aristokrāts kā piemēram Atoss, lai viņa priekšā atvērtos ievērojamu ļaužu durvis; viņš nebija tik slimīgi godkārīgs kā Portoss, lai censtos citiem iestāstīt, ka apgrozās augstākajā sabiedrībā; nebija tik vitāli trausls un izsmalcināts kā Aramiss, lai spētu dzīvot savā dabiskajā neatkarības pasaulē, smeļot to no sevis. Kādu laiku smeldzošās atmiņas par Bonasjē kundzi ienesa jaunā cilvēka dvēselē zināmu skumju poēziju; bet tāpat kā viss šajā pasaulē, šīs gailošās atmiņas maz-pamazām dzisa: garnizona dzīve liktenīgā veidā atstāj iespaidu pat uz izcili stingrām un rūdītām dvēselēm.
No diviem pretstatiem, kas veidoja d'Artanjana personību, materiālais pirmsākums maz-pamazām ņēma virsroku un, pats to nemanīdams, d'Artanjans, kurš nekad savā dzīvē nebija redzējis neko vairāk par kazarmām un kara nometnēm, gadiem ilgi „nenokāpdams no zirga", kļuva par to, ko mūsdienās sauc par īstu dieninieku.
Viņš nebija zaudējis iedzimto prāta asumu un atjautību. Tieši otrādi, šis prāta asums varbūt pat vēl palielinājās; it īpaši uz parupjās ārējās čaulas tas kļuva vēl redzamāks.
Taču viņš virzīja savu prātu nevis uz lielām lietām un dižiem sasniegumiem, bet, tieši otrādi, piegrieza vērību visniecīgākajiem dzīves sīkumiem, uz materiālo labklājību, pie tam vēl — kareivja manierē; citiem, vārdiem runājot, viņš gribēja, lai viņam būtu labs dzīvoklis, labs ēdiens un laba saimniece.
Un visu to d'Artanjans bija atradis pirms sešiem gadiem Tiktonijas ielā, viesnīcā ar nosaukumu „Kaziņa".
Jau kopš pirmajām viņa ierašanās dienām šajā viesnīcā, tās saimniece, skaista, gadus divdesmit piecus vai divdesmit sešus veca flāmiete, iemīlējās viņā ne pa jokam. Vieglajam flirtam stipri traucēja viņas nesaticīgais vīrs, kuru d'Artanjans vismaz reižu desmit draudēja caurdurt ar savu zobenu.
Te kādā jaukā rītā šis vīrs pazuda, pirms tam slepeni pārdodot dažas vīna mucas un paķerot līdzi mājās esošās dārglietas un naudu. Visi domāja, ka viņš ir nomiris; it īpaši uz to, ka viņš šķīries no šīs pasaules, pastāvēja viņa sieva, kurai bija iepatikusies doma būt par atraitni.
Pēc triju gadu kopdzīves, kuru d'Artanjans nemaz nevēlējās pārtraukt, un atrazdams katru nākamo gadu, jo patīkamāku: gan dzīvoklī, gan saimniecē, gan uzturā, vēl ņemot vērā, ka viņa visu deva viņam uz parāda, un pēkšņi, šī pati saimniece, izvirzīja neiedomājamas pretenzijas, ka gribot paliki par viņa sievu un piedāvāja d'Artanjanam viņu apprecēt. '
— Nu, nē! — atbildēja d'Artanjans. — Divvīrība, mīļā? Nē, nē! Tas nav iespējams!
— Bet viņš ir miris, esmu par to pārliecināta.
— Viņš bija diezgan stūrgalvīgs mazais, un viņš atgriezīsies, lai mūs pakārtu.
— Nu, bet ja viņš atgriezīsies, jūs viņu nogalināsit; jūs esat tik ļoti veikls un drosmīgs.
— Oho, manu dūjiņ! Tas ir ātrākais variants nokļūt uz karātavām.
— Tātad jūs noraidāt manu lūgumu?
— Un kā vēl!
Skaistā vicsnīcniece bija izmisusi. Viņa būtu gribējusi atzīt d'Artanjanu nevien par savu vīru, bet pat par dievu: viņš bija tik skaists vīrietis un tik drosmīgs karavīrs!
Ceturtajā šīs kopdzīves gadā notika gājiens uz Franš-Kontē. D'Artanjans arī tika norīkots šajā gājienā un viņš sāka gatavoties ceļam.
Te nu sākās neaprakstāmas ciešanas, nevaldāmas asaras, sirsnīgi uzticības zvēresti; viss tas protams nāca no saimnieces puses. D'Artanjans bija pārāk augstsirdīgs, lai nesolīti neko, tāpēc viņš apsolīja darīt visu iespējamo, lai vairotu sava vārda slavu.
Kas attiecas uz d'Artanjana drosmi, tad tā mums ir pazīstama. Par t?> viņš arī dabūja samaksāt: iedams uzbrukumā savas rotas priekšgalā, viņš lika smagi ievainots un ar cauršautām krūtīm palika guļot kaujas laukā. Dažs labs gan redzēja, ka viņš krita no zirga, bet neviens neredzēja, ka viņš būtu atkal piecēlies, tāpēc visi nolēma ka viņš ir miris. Un ir viegli noticēt tam, kam gribas ticēt; jo armijā, sākot ar divīziju ģenerāļiem, kas klusībā vēlēja savam virspavēlniekam nāvi, un nobeidzot ar kareivjiem, kuri vēlēja savam kaprālim nāvi, katru reizi kāds gaidīja citu nāvi.
Taču d'Artanjans nebija tas cilvēks, kurš būlu ļāvis sevi tik vienkārši nogalināt. Karstāko dienas vidu, bez samaņas nogulējis kara laukā, viņš, naksts vēsumam iestājoties, atguva samaņu, kaut kā aizkļūstot līdz ciematam, pieklauvēja pie kāda bagātnieka nama durvīm, kur tika lieliski uzņemts, kā vienmēr tiek uzņemti francūži, pat ievainoti. Tur viņam veltīja daudz uzmanības un teica daudz sirsnīgu vārdu, tur viņš tika rstēts.
Kļūdams vēl veselāks nekā agrāk, viņš kādā jaukā rītā devās pa ceļu uz Franciju, pēc tam uz Parīzi, bet nokļuvis Parīzē, — uz Tiktonijas ielu.
Bet savā istabā d'Artanjans atrada ceļasomu ar vīrieša drēbēm, un zobenu, pieslietu pie sienas.
„Viņš ir atgriezies, — nodomāja d'Artanjans. — Jo ļaunāk un — jo labāk".
Pats par sevi saprotams, ka d'Artanjans domāja par viņas vīru.
Viņš ievāca ziņas: jauns sulainis, jauna kalpone; saimniece, izgājusi pastaigāties.
— Viena, — apjautājās d'Artanjans.
— Ar kungu.
— Tātad kungs ir atgriezies?
— Protams, — vientiesīgi atbildēja kalpone.
„Būtu man nauda, — d'Artanjans teica pats sev, — es ietu projām; bet naudas man nav, tāpēc vajadzēs palikt un, paklausot manas saimnieces padomam, izjaukt šī neapmierināmā aizkapa iemītnieka precību plānus".
Tiklīdz viņš bija beidzis savu monologu, (kas norāda, ka svarīgos dzīves gadījumos monologi ir dabiska lieta), tā kalpone, kura bija gaidījusi aiz durvīm, iesaucās:
— Lūk, tur jau nāk kundze ar kungu!
D'Artanjans paskatījās un ieraudzīja tālumā, Monmartras ielas stūrī, saimnieci, kura gāja, atbalstīdamās pret milzīga auguma šveicieša roku, kurš savukārt soļoja līganā gaitā, atgādinādams d'Artanjanam viņa veco draugu Portosu.
„Tātad tas ir tas kungs? — noteica pie sevis d'Artanjans. — Viņš, man šķiet, ir krietni paaudzies".
Un d'Artanjans apsēdās zālē visredzamākajā vietā. Saimniece, ienākdama, uzreiz pazina viņu un skaļi iekliedzās.
Pēc viņas balss skaņas d'Artanjans saprata, ka viņa priecājas, to redzot; viņš piecēlās un metās viņai pretī, to maigi noskūpstīdams.
Šveicietis neizpratnē skatījās uz bālo, kā audums, saimnieci.
— Ak! Jūs tas esat, kungs! Ko jūs vēlaties? — viņa saviļņota un uztraukta stostījās.
— Šis kungs ir jūsu īstais brālis? Vai, varbūt, tas ir jūsu brālēns? — apjautājās d'Artanjans, bez mazākā samulsuma spēlēdams savu lomu.
Negaidīdams atbildi, viņš metās apkampt šveicieti, kurš pret šiem jūtu izpaudumiem izturējās ļoti vēsi.
— Kas tas ir par cilvēku? — viņš jautāja.
Saimniece par atbildi tikai spēja elsot.
— Kas tas par šveicieti? — jautāja d'Artanjans.
— Šis kungs grib mani precēt, — tik tikko spēja izteikt saimniece.
— Tātad jūsu vīrs ir beidzot miris?
— Pet ums te kāta taļa, — iejaucās šveicietis.
— Man te liela taļa, — pārmēdidams to, atbildēja d'Artanjans, — tāpēc, ka jūs nevarat precēt viņu bez. manas atļaujas, bet es…
— Pet ūs? — jautāja šveicietis.
— Bet es šo atļauju jums nedošu, — atteica musketieris.
Šveicietis nosarka kā peonija; viņš bija tērpies skaistā mundierī ar zelta
izšuvumiem, bet d'Artanjans bija ietinies kaut kādā pelēkā mētelī; šveicietis bija sešas pēdas garš, bet d'Artanjans ne vairāk par piecām. Šveicietis te jutās kā mājās, bet d'Artanjans tam šķita nelūgts viesis.
— Vai ūs patutīsit no tejienes? — šveicietis iekliedzās, stipri piccirzdams kāju, kā cilvēks, kas sāk jau pavisam nopietni dusmoties.
— Es? Nekā nebūs! — atbildēja d'Artanjans.
— Vai nepasaukt kādu? — pajautāja sulainis, kurš nevarēja saprast, kā gan tik neliels cilvēciņš grib apstrīdēt savu vietu lielākā priekšā.
— Hei, tu! — uzsauca d'Artanjans, dusmās saķerdams puisi aiz auss. — Stāvi mierīgs un nemaisies, citādi es tev ausis noraušu. Bet, kas attiecas uz jums, Vilhelma Telia spožo pēcteci, tad jūs tūlīt pat savāksiet savas mantiņas, kuras mētājas manā istabā, un žigli, žigli pazūdīsit; meklējiet sev dzīvokli citā viesnīcā.
Šveicietis sāka smieties.
— Man aisiet? - viņš apjautājās. — Kātēļ?
— A, teicami! — ierunājās d'Artanjans. — Es redzu, ka jūs runājat franciski. Tad ejam pastaigāties. Tur es jums visu paskaidrošu.
Saimniece, zinādama, ka d'Artanjans ir savas lietas meistars, sāka skaļi raudāt un plēst matus sev no galvas.
D'Artanjans pagriezās pret raudošo skaistuli.
— Tad padzeniet viņu pati, kundze! — viņš lika tai priekšā.
— Pā! — iesaucās šveicietis, kurš vēl nebija pareizi sapratis d'Artanjana priekšlikumu. — Pā! Pet kas ūs tāts, ka farat likt man iet ar ums pastaikāties?
— Es esmu viņa augstības musketieru leitnants, — atbildēja d'Artanjans, — un, tātad, es esmu jūsu priekšnieks. Bet tā kā lieta še nav vis pakāpēs, bet tiesībās, tad noteikumi jums zināmi: braucam pēc pavēles. Kurš pirmais atgriezīsies, tas tad arī paliks dzīvokli.
D'Artanjans aizveda šveicieti, neklausoties saimnieces vaimanās, kuras sirds būlibā tiecās pretī bijušajam mīļākajam, bet kurai nebūtu bijis
iebildumu ari mazliet pārmācīt šo lepno musketieri par tā aizvainojošo atteikšanos viņu precēt.
Pretinieki devās tieši uz Monmartras aizu.
Kad viņi tur ieradās, bija jau satumsis. D'Artanjans pieklājīgi palūdza šveicieti atstāt viņa dzīvokli un vairs tur neatgriezties; tas noraidoši papurināja galvu un izvilka zobenu.
— Tādā gadījumā jūs nakšņosit šeit, — teica d'Artanjans. — Tās ir nelādzīgas naktsmājas, bet tā nav mana vaina, jūs pats tās izvēlējāties.
Pēc šiem vārdiem viņš arī izvilka zobenu un sakrustoja to ar pretinieka zobenu.
Viņam nācās iepazīt stipru un stingru roku, bet viņa izveicība tika galā ar jebkuru spēku. Šveicieša zobens nespēja atvairīt musketiera zobenu. Šveicietis tika divreiz ievainots. Vēsuma dēļ viņš uzreiz nesajuta savas brūces, bet asiņu zaudējums un tā radītais vājums pēkšņi lika tam apsēsties zemē.
— Tā! — noteica d'Artanjans. — Ko es jums teicu? Nu gan jūs esat dabūjis, stūrgalvis tāds. Priecājaties vēl, ja pāris nedēļās jūs varēsit atveseļoties. Paliekat tepat, es tūdaļ atsūtīšu jūsu mantas. Uz redzēšanos! Starp citu, iesaku jums apmesties Monterheila ielā, „Kaķcnē ar kamolu": tur labi baro, ja vien tur vēl ir iepriekšējā saimniece. Sveiki.
Ļoti apmierināts, viņš atgriezās mājās, un patiešām lika kalpam aiznest šveicietim viņa mantas; tas aizvien vēl sēdēja tajā pašā vietā, kur d'Artanjans bija viņu pametis, nekādi nevarēdams samierināties ar savu sakāvi.
Kalps, saimniece un visi mājas iedzīvotāji saņēma d'Artanjanu ar tādu sajūsmu un dievināšanu, ar kādu tie būtu varējuši jūsmot, varbūt vienīgi par Herkulesu, ja tas būtu atkal atgriezies uz zemes, lai paveiktu savus divpadsmit varoņdarbus.
Bet, palicis ar saimnieci divatā, d'Artanjans viņai teica:
— Tagad, skaistā Madlēn, jūs zināt, ar ko atšķiras šveicietis no augstmaņa. Jūs pati šajā gadījumā izturējāties kā krodziniece. Jo sliktāk jums pašai, tāpēc ka ar savu uzvedību jūs zaudējāt manu uzticību un savu īrnieku. Es padzinu šveicieti, lai pārmācītu jūs, bet uz dzīvi šeit es nepalikšu; es neīrēju dzūvokli pie tiem, kurus nicinu. Hei, mazais! Aiznes manu lādi uz „Amūras mucu" Burdonē ielā. Uz redzēšanos, kundze.
Izrunājot šos vārdus, d'Artanjans bija laikam gan lepns, gan aizkustinošs. Saimniece metās viņam pie kājām, lūdzot piedošanu, un ar savu maigumu piespieda to tomēr aizkavēties.
Ko lai vēl te saka? Virtene griezās, uguns sprēgāja, skaistā Madlēna lēja savas asaras; un d'Artanjans uzreiz sajuta izsalkumu, aukstuma un mīlestības apvienoto iedarbību: viņš piedeva, bet piedevis — palika. Lūk, kāpēe d'Artanjans dzīvoja Tiktonijas ielā, viesnīcā „Kaziņa".
Un tā d'Artanjans domīgs gāja uz mājām, ar labpatiku nesdams savā kabatā kardināla Mazarīni naudas maisiņu un sapņodams par brīnišķīgo dimantu, kas viņam bija reiz piederējis, un kas tagad uz. mirkli bija pazibējis viņa acu priekšā vizuļodams pirmā ministra pirktā.
„Ja šis dimants vēl kādreiz, nokļūtu manās rokās, — domāja d'Artanjans, — es tūdaļ pat to pārvērstu naudā un nopirktu par šo naudu mazu muižiņu tēva pils tuvumā; šī pils ir diezgan patīkams miteklis, bet tajā nav nekādu ērtību un blakusīpašumu, kā vien augļu dārzs Svēto Zīdaiņu kapsētas lielumā; pēc tam es cienīgi gaidītu, lai kāda bagāta mantiniece, mana ārējā izskata apburta, piedāvātu viņu apprecēt; pēc tam man uzrastos trīs pušeļi; no pirmā es izveidotu iespaidīgu kungu, līdzīgu Atosam, no otra — drosmīgu kareivi, līdzīgu Portosam, bet no trešā — izsmalcinātu abatu, līdzīgu Aramisam. Tik tiešām, tas būtu daudz labāk par to dzīvi, kādu es dzīvoju pašlaik; diemžēl, man par nelaimi, Mazarīni kungs ir nožēlojams skopulis un nepiekāpsies man par labu".
Nez ko būtu teicis d'Artanjans, ja būtu zinājis, ka karaliene šo briljantu bija devusi ministram, lai to nodotu tieši d'Artanjanam.
Izejot uz Tiktonijas ielu, viņš ieraudzīja lielu uztrauktu ļaužu pūli, kas drūzmējās viņa mājas tuvumā.
— Oho, — viņš iesaucās, — vai tikai „Kaziņa" nav aizdegusies, vai arī tiešām atgriezies skaistās Madlēnas vīriņš?
Izrādījās, ka ne viens, ne otrs; pienākdams tuvāk d'Artanjans redzēja, ka pūlis drūzmējas nevis ap viņu, bet ap kaimiņu māju. Skanēja kliedzieni, ļaudis skraidīja ar lāpām rokās, un šo lāpu gaismā d'Artanjans pamanīja mundieros tērptus cilvēkus.
Viņš klusām apjautājās, kas noticis. ,
Viņam izstāstīja, ka kaut kāds nepazīstams pilsētnieks ar duci savu drauģeļu uzbrukuši karietei, kas bija braukusi cauri pilsētai karaliskās gvardes apsardzībā, un, piesteidzoties papildspēkiem, pilsētnieku uzbrucēju bars meties bēgt. Viņu vadonis iebēdzis šajā mājā, tāpēc tagad māja tiekot pārmeklēta.
Savas jaunības dienās d'Artanjans, bez šaubām, nekavējoties ne mirkli, būtu meties turp, kur bija kareivji, un palīdzējis tiem cīņā pret pilsētnieku baru, taču ar gadiem šī viņa kvēle bija nodzisusi; pie tam vēl viņa kabatā atradās simts pistolas, kas bija saņemtas no kardināla, un viņš negribēja tās pakļaut nekādam riskam. Tāpēc viņš vienkārši iejuka pūlī.
Neko vairāk nejautājis, viņš devās uz viesnīcu. Agrākajos gados d'Artanjans vienmēr būtu gribējis uzzināt visu: tagad viņš domāja, ka zina pilnīgi pietiekoši.
Viņu gaidīja skaistā Madlēna.
Tomēr izrādījās, ka viņa nemaz nebija viņu gaidījusi, jo viņš, aiziedams, tika teicis, ka nakti pavadīs Luvrā, tāpēc viņa jutās patīkami pārsteigta. Viņa bija sevišķi mīļa, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa baidījās no ļaužu nemieriem, un viņai arī nebija vairs šveicieša, kurš varētu viņu pasargāt.
Tagad Madlēnai gribējās ar d'Artanjanu parunāt, izstāstīt visu, kas bija noticis; bet viņš pavēlēja pasniegt tikai vakariņas viņa istabā, paķerot līdzi pudeli vecā burgundieša.
Skaisto Madlēnu viņš šajos gados bija pamatīgi «izskolojis", kā karavīru: viss tika izpildīts pēc pirmā rīkojuma; bet tā kā šajā reizē viņš bija laipns pret viņu, tad pavēle tika izpildīta divtik ātri.
D'Artanjans paņēma atslēgu, sveci un devās augšā uz savu istabu; lai nemazinātu saimnieces ienākumus, viņš apmierinājās ar nelielu istabiņu otrajā stāvā. Taisnības labā jāsaka, ka tā patiešām bija pavisam maza istabiņa pašā jumta korē. D'Artanjans mēdza ieslēgties šajā istabiņā kā Ahilejs savā šatrā, it sevišķi tad, kad gribēja sodīt skaisto Madlēnu.
Pirmām kārtām viņš noglabāja savu maisiņu vecajā skapītī, kuram bija pielikta jauna atslēga. Viņš netaisījās pārskaitīt maisiņā esošo naudu, lai uzzinātu, cik liela summa tur glabājās.
Pēc minūtes viņam tika pasniegtas vakariņas. Viņš atlaida kalpu, aizslēdza durvis un apsēdās pie galda.
Visu to d'Artanjans darīja nebūt ne tādēļ, ka būtu gribējis nodotjes pārdomām, kā varētu likties lasītājam, — vienkārši viņš uzskatīja, ka tikai darot visu pēc kārtas, visu var izdarīt labi. Viņš bija izsalcis. - viņš ēda vakariņas; pēc tam likās gulēt.
D'Artanjans nepiederēja pie to ļaužu grupas, kuri uzskatīja, ka nakts var būt laba padomdevēja. Viņš naktī vienkārši gulēja. Bet no rīta pamostoties,'viņš bija vienmēr ļoti mundrs un atjautīgs, un tad viņam nāca prātā vislabākie dažādu uzdevumu risinājumi.
Un kaut arī sen viņam no rītiem nebija vajadzības risināt nekādus uzdevumus, naktīs viņš vēl arvien cieši gulēja.
Rītam austot, viņš pamodās, ātri izlēca no gultas, un soļodams pa istabu, sāka prātot:
«Četrdesmit trešajā gadā, apmēram pusgadu pirms kardināla nāves, es saņēmu vēstuli no Atosa. Kur tas bija?.. Kur gan?.. Ak, tas taču bija pie Bizansonas aplenkuma. Atceros, es sēdēju tranšejā. Jā, ko gan viņš man rakstīja? It kā būtu apmeties nelielā muižiņā, — jā, tieši tā, nelielā muižiņā. Bet kur? Es izlasīju tieši līdz šai vietai, kad vēja brāzma izrāva man no rokām vēstuli un to aiznesa. Man būtu vajadzējis tai mesties pakaļ, kad vējš to nesa pāri laukam. Bet jaunība — tai arī ir liels trūkums… it sevišķi tam, kurš vairs nav jauns. Es ļāvu lidot tai pie spāņiem, kuriem Atosa adrese pavisam nebija vajadzīga; tātad viņiem būtu vajadzējis atsūtīt manu vēstuli atpakaļ. Bcl nu, pietiks par Atosu, pāriesim pie Portosa.
Es saņēmu no viņa vēstuli; viņš aicināja mani uz lielājām medībām savās muižās 1646.gada septembrī. Kā par nelaimi, toreiz es biju Bearnē; sakarā ar tēva nāvi; vēstule man sekoja, bet es jau biju aizbraucis prom no Bearnes, kad tā tur ieradās. Tad tā turpināja man ceļot pa pēdām, un gandrīz jau būtu mani panākusi Monmedī, bet, diemžēl, nokavējās par dažām dienām. Tikai aprīlī tā beidzot man tika rokās: bet tā kā jau bija 1647.gada aprīlis, tad es šo ielūgumu vairs nevarēju izmantot. Jāsameklē šī vēstule, tai vajadzētu būt kopā ar maniem papīriem."
D'Artanjans atvēra veco lādīti, kura stāvēja istabas kaktā un bija pilna ar veciem pergamentiem, kas attiecās uz d'Artanjana īpašumiem, kuri sen jau bija zuduši viņa priekštečiem, un, pēkšņi, viņš priekā iekliedzās. D'Artanjans pazina Portosa plašo rokrakstu, bet zem tās dažas karakulrindiņas, kuras bija veidojusi viņa cienījamās dzīvesbiedres sakaltusi roka.
D'Artanjans netērēja laiku vēstules pārlasīšanai, kuras saturs viņam bija zināms, bet pievērsa visu uzmanību tikai adresei.
Adrese bija šāda: „Di Vallona pils".
Portosam nebija nācis pat prātā dot tuvākus norādījumus. Savā pašpārliecinātajā prātā, viņš domāja, ka visa pasaule pazīst pili, kurai viņš devis savu vārdu.
— Nolāpītais lielībnieks! — iesaucās d'Artanjans. — Viņš nemaz nav mainījies. Bet man tieši no viņa būtu vajadzējis sākt, kaut vai tādēļ, ka viņš, mantojis no Koknāra astoņi simti tūkstošus livru, nepazīst naudas trūkumu. Eh, tā vislabākā man tieši var pietrūkt!
Atoss stipri dzēra, varbūt būs pavisam nodzēries.
Kas attiecas uz Aramisu, tad viņš būs aizņemts tikai ar savu dievbijību.
D'Artanjans vēlreiz uzmeta skatienu vēstulei. Tur bija piebilde, kas skanēja šādi:
„Ar šo pašu pastu nosūtu vēstuli mūsu cienījamam draugam Aramisam uz viņa klosteri".
— Uz viņa klosteri? Teicami. Bet uz kādu klosteri? Parīzē vien to ir divi simti. Bet Francijā trīs tūkstoši. Pie tam vēl iespējams, ka, iestājoties klosterī, viņš trešo reizi būs manījis savu vārdu. Ak, ja es būtu bijis stiprs dievvārdos, ja es varētu vismaz atcerēties tēžu priekšmetu, to tēžu, kurus viņš tik cītīgi apsprieda Krcvkerā ar kirē no Mondidjē un jezuītu klostera priekšnieku, tad es tagad varētu apjēgt, kādai doktrīnai viņš devis priekšroku, un, spriežot pēc tās, varētu izlemt, kādam svētajam viņš būtu Varējis ziedot savu dzīvi. Varbūt man aiziet pie kardināla un palūgt, lai iedod man caurlaidi visos iespējamos klosteros, tai skaitā arī sieviešu? Tā ir vērtīga doma, jo, iespējams, ka viņš, kā reiz Ahilejs, ir devies tieši turp. Jā, bet tas nozīmētu jau no paša sākuma atzīt sevi par bezspēcīgu un no pirmā soļa zaudēt cieņu kardināla acīs.
Garīdzniecības pārstāvji mēdz būt apmierināti tikai tad, kad viņu dēļ veic neiespējamo.
„Ja tas būtu bijis iespējams, tad es pats to būtu paveicis", — tā viņi saka.
Un viņiem ir taisnība.
Bet mēs nesteigsimies un padomāsim. No viņa es arī esmu kādreiz saņēmis vēstuli, kurā viņš lūdza no manis kādu pakalpojumu, un kuru es, protams, izdarīju sava drauga labā. Jā, bet kur gan es nogrūdu šo vēstuli?
Brīdi padomājis, d'Artanjans piegāja pie pakaramā, kur karājās viņa vecās drēbes, un sāka tur meklēt savu 1648.gada tērpu, un tā kā mūsu d'Artanjans bija kārtīgs puisis, tad patiešām, tas tur arī atradās. Pameklējis pa kabatām, viņš izvilka papīrīti, kas izrādījās Aramisa vēstule.
«Godātais d'Artanjana kungs, — rakstīja Aramiss, — daru jums zināmu, smu sastrīdējies ar kādu muižnieku, kurš nozīmēja man divkauju
šovakar Karaliskajā laukumā; tā kā es piederu pie garīdznieku kārtas un šī lieta man var ļoti kaitēt, ja to kādam darīšu zināmu, ne tik uzticamam draugam kā jūs, tāpēc lūdzu jūs būt par manu sekundantu.
Uznāciet laukumā no Svētās Katrīnas ielas un zem otrā luktura jūs satiksit jūsu pretinieku. Es ar savējo būšu zem trešā.
Jūsu Aramiss".
Šoreiz nebija pateikts pat uz redzēšanos.
D'Artanjans mēģināja atcerēties tā laika notikumus; viņš ieradās laukumā, satika tur norādīto pretinieku, kura vārds tā arī netika pateikts, veikli ar zobenu ievainoja to rokā un devās pie Arainisa, kurš, paveicis arī savu darāmo, nāca viņam pretī.
— Gatavs, — teica Aramiss. — Šķiet, es piebeidzu šo nelieti. Nu, mīļais draugs, ja jums radīsies vajadzība pēc manis, tad ziniet — esmu vienmēr jūsu rīcībā.
Un, paspiedis d'Artanjanam roku, Aramiss nozuda zem arkām.
Izrādījās, ka d'Artanjans zināja par Aramisa atrašanās vietu tikpat daudz, cik par Atosa un Portosa uzturēšanās vietām, tāpēc šī lieta viņam sāka likties stipri sarežģīta; pēkšņi, tam šķita, it kā viņš būtu sadzirdējsi savā istabā plīstam logu stiklu.
Viņš tūdaļ iedomājās savu naudas maisiņu un, nekavējoties, metās pie sava skapīša. Viņš patiešām nebija kļūdījies: tai brīdī, kad viņš ienāca savā istabā, kāds kāpa iekšā pa logu.
— Ahā, nelieti! — iekliedzās d'Artanjans, noturēdams to par zagli un- ķerdamies pēc zdbens.
— Mans kungs! - lūdzoši iesaucās svešnieks.— Dieva dēļ, lieciet zobenu makstī un nenogaliniet mani, pirms neesat uzklausījis. Es neesmu zaglis nepavisam nē! Esmu godīgs un pārticis pilsonis, man pieder personīgā māja. Mani sauc… ak, vai tas var būt? Nē, nē, es nešaubos, jūs esat d'Artanjana kungs.
— Un tas esi tu, Planšē? — iesaucās leitnants.
— Esmu jūsu rīcībā,' - atsaucās Planšē, starodams priekā, — ja vien es vēl varu būtu noderīgs.
— Viss var būt, — teica'd'Artanjans. — Bet kāda velna pēc tu ložņā pa jumtiem pulkstens septiņos no rīta, pie tam vēl janvāra mēnesī?
— Mans kungs, — teica Planšē,— jums vajadzētu zināt… kaut gan patiesībā, jums nemaz to nevajadzētu zināt.
— Kas par lietu? - jautāja d'Artanjans. - Bet, lūdzu, vispirms piesedz Ipgu ar dvieli un aizvelc aizkaru.
Planšē paklausīja.
Tagad stāsti! — pavēlēja d'Artanjans.
— Kungs, sakiet vispirms, — iejautājās piesardzīgais Planšē, — kādas ir jūsu attiecības ar dc Rošfora kungu?
— Lieliskas! Un kā vēl! Viņš tagad ir viens no maniem labākajiem draugiem!
— Jo labāk!
— Bet kāds sakars Rošforam ir ar tavu šāda veida ienākšanu manā istabā?
— Redzat, mans kungs… Vispirms man jums jāsaka, ka de Rošfora kungs atrodas…
Planšē sastomījās.
— Velns lai parauj! — atkal iesaucās d'Artanjans, — es labi zinu, ka viņš atrodas Bastīlijā.
— Tas ir, viņš tur bija, — teica Planšē.
— Kā tas ir - bija? — iekliedzās d'Artanjans. - Vai tiešām viņam būtu palaimējies izbēgt?
— Ak, mans kungs! — savukārt iesaucās Planšē. — Ja tā, pēc jūsu domām ir laime, tad viss ir kārtībā. Tādā gadījumā man jums jāsaka, ka vakar uz Bastīliju pēc Rošfora kunga tika sūtīts…
— Velns parāvis, es to lieliski zinu, jo pats braucu viņam paka}.
— Bet, viņam par laimi, ne jūs vedāt viņu atpakaļ; tāpēc ka, ja es būtu redzējis jūs starp konvojieriem, tad, ticiet man, es jūs pārlieku cienu, lai…
— Beidz taču, lops tāds! Stāsti, kas noticis!
— Noticis ir, lūk, kas! Vakar vakarā, kad Vecpilsētā pie Skavu ielas, de Rošfora kunga kariete lauzās cauri ļaužu pūlim un apsardze mēģināja šo pūli izklīdināt, lai kaut cik atbrīvotu ceļu karietei, sacēlās neapmierinātu ļaužu rūkoņa; arestants, nolēmis, ka ir īstais brīdis bēgšanai, nosaucis savu vārdu, sāka saukt pēc palīdzības. Gadījās, ka es tajā brīdī atrados blakus karietei, un, izdzirdis grāfa de Rošfora balsi, atcerējos, ka reiz. viņš bija mani iecēlis paf Pjemontas pulka seržantu. Es uzsaucu pūlim, ka šis gūsteknis ir hercoga Befora draugs. Te nu ļaudis metās klāt karietei, apturēja zirgus, pūlis atstūma apsardzi. Es paspēju atraut karietes durtiņas, un Rošfora kungs paspēja izlekt no karietes un nozust pūlī. Kā par nelaimi šajā brīdī parādījās patruļa; tā pievienojās konvojam un viņi visi metās mums virsū. Es atkāpos līdz Tiktonijas ielai, bet viņi dzinās man pa pēdām pakaļ; es ieskrēju kaimiņmājā, to tūdaļ aplenca un pārmeklēja, bet, protams, veltīgi, — piektajā stāvā es satiku kādu līdzjūtīgu būtni, kas paslēpa mani starp diviem madračiem. Visu nakti, vai gandrīz visu nakti, es pavadīju savā slēptuvē, bet iedomājies, ka nākošajā dienā viņi varētu atsākt mājas pārmeklēšanu, rīta agrumā izlīdu no tās, un nolaidies pa notekcauruli uz citas mājas jumta, es nolēmu sameklēt izeju kādā no tuvākajiem namiem, kurš nebūtu aplenkts. Lūk, mans stāsts, un, goda vārds, mans kungs, es būšu izmisumā, ja izrādīsies, ka jums viss tas nav pa prātam.
— Gluži otrādi, — teica d'Artanjans, — es patiešām esmu ļoti priecīgs, ka Rošfors ir brīvībā. Bet tev, kā pats saproti, ja tu tagad nokļūsi karaļa kareivju rokās, no karātavām neizbēgt.
— Kas gan to nesaprot! Velns lai parauj! — iesaucās Planšē. — Tieši tas jau mani ari uztrauc; tāpēc es arī tā nopriecājos, ka tiku pie jums; ja tikai jūs gribētu mani paslēpt, tad neviens cits to nespētu izdarīt labāk par jums.
— Jā, — noteica d'Artanjans, — man jāsaka, ka man nav iebildumu, kaut arī es riskēju ne vairāk un nemazāk kā zaudēt savu leitnanta vietu, ja kāds uzzinās, ka es slēpju sazvērnieku. ~~
— Ak, mans kungs, jūs taču zināt, ks es jūsu dēļ savu dzīvību nežēlotu.
— Tu varētu vēl piebilst, ka esi to darījis ne vienu reizi vien, Planšē. Es mēdzu aizmirst tikai to, ko gribu aizmirst. Bet šos gadījumus es gribu vienmēr atcerēties. Bet tagad sēdies un mierīgi paēd; es redzu, cik izteiksmīgi tu laiku pa laikam skaties uz manu vakariņu paliekām.
— Jā, kungs, tā tas ir; izrādījās, ka kaimiņbufete nav pilna ar ēdamlietām, bet kopš vakardienas esmu ēdis tikai gabalu maizes ar ievārījumu. Kaut arī man nemaz nav iebildumu pret saldumiem, it sevišķi, kad tos pasniedz laikā un vielā, šoreiz, man vakariņas šķita pārāk trūcīgas.
— Nabadziņš! — teica d'Artanjans. — Nu, ēd, ēd!
— Ak, mans kungs, tā jūs man otrreiz glābjat dzīvību!
Planšē, piesēdies pie galda, ņēmās ēst, lāpai kā to bija darījis vecos labos laikos Kapraču ielā.
D'Artanjans staigāja pa istabu turp un atpakaļ, mēģinādams izdomāt, kādu labumu varētu gūt no Planšē dotajā brīdī.
Pa to laiku Planšē cītīgi pūlējās, lai atgūtu vakardienas zaudējumu.
Beidzot, atstūmis šķīvi, dziļi ievilkdams elpu, viņš skaļi nopūtās — ar tāda cilvēka izskatu, kurš ielicis drošus pamatus, tagad būtu gatavs ļauties arī nelielai atpūlai.
— Nu, teica d'Artanjans, nolēmis, ka laiks ķerties vērsim pie ragiem, — sāksim visu no sākuma: vai tev ir zināms, kur atrodas Atoss?
— Nē, mans kungs, — atbildēja Planšē.
— Velns! Bet vai tev nav zināms, kur ir Portoss?
— Arī ne.
— Velns, kas velns! Bet. Aramiss?
— Nav ne mazākās jausmas.
— Velns! Velns! Velns!
— Bet, — blēdīgi ierunājās Planšē, — man ir zināms, kur atrodas Bazēns.
— Kā? Tu zini, kur ir Bazēns?
— Jā, mans kungs.
— Kur tad viņš ir?
— Dievmātes katedrālē.
— Bet ko viņš dara Dievmātes katedrālē?
— Viņš ir baznīcas kalps.
— Bazēns Dievmātes katedrāle par baznīcēnu? Tu esi par to pārliecināts?
— Pilnīgi. Es pats viņu tur redzēju un runāju ar viņu.
— Un, jādomā, ka viņš zinās, kur atrodas viņa bijušais kungs?
— Bez. šaubām.
D'Artanjans, brīdi padomājis, paņēma apmetni, zobenu un devās uz durvīm.
— Mans kungs! — žēlabaini iesaucās Planšē. — Vai tiešām jūs mani pametat! Saprotiet taču: bez jums man nav neviena, uz ko es varētu tā paļauties.
— Bet šeit tevi neviens nemeklēs, — atbildēja d'Artanjans.
— Bet, ja nu te kāds ienāk? — teica uzmanīgais Planšē. — Neviens taču neredzēja mani šeit ienākam, un jūsu mājnieki var mani noturēt par zagli.
— Tas tiesa, — atteica d'Artanjans. — Paklausies, tu zini kādu nomales dialektu?
— Jā, mans kungs, es zinu vēl vairāk: veselu valodu, — teica Planšē, — es runāju flāmu valodā.
— Kur tu, velns lai parauj, paspēji to iemācīties?
— Artuā provincē, kur tiku kādreiz cīnījies veselus divus gadus. Klausieties: „Goeden morgen, myn heer! Ik ben begeerav te weetcn the ge send heets omstand".
— Ko tas nozīmē? ^
— ,.Labdien, mans kungs, atļaujiet apvaicāties par jūsu veselības stāvokli".
— Un to jūs saucat par valodu! - iesaucās d'Artanjans. — Bet lai! Tā ari noderēs.
Viņš piegāja pie durvīm, pasauca kalpu un lika pasaukt daiļo Madlēnu.
— Ko jūs darāt, mans draugs, - iesaucās Planšē. — Jūs gribat uzticēt noslēpumu sievietei?
— Esi mierīgs, viņa ncizpļāpāsies.
Šajā mirkli ienāca saimniece. Viņa ieskrēja ar līksmu seju, cerēdama salikl d'Artanjanu vienu, bet, ieraugot Planšē, izbrīnīdamās kāpās atpakaļ.
— Mīļo saimniecīl, — teica d'Artanjans, — ieteicu jums jūsu brāli, tikko kā iebraukušu no Flandrijas; es viņu ņemu uz dažām dienām savā dienestā.
— Manu brāli? — iesaucās pārsteigtā saimniece.
— Apsveicinieties taču ar savu māsu, māster Petcr.
— Wilkom, zuster! - teica Palnšē.
— Cioeden day, hrocr!* — atbildēja pārsteigtā saimniece.
— Lūk, kas par lietu, — d'Artanjans runāja tālāk, — šis cilvēks ir jūsu brālis, kuru jūs varbūt arī nepazīstat, bet par to labi pazīstu es; viņš ir atbraucis no Amsterdamas; es tagad aiziešu, bet jums vajag viņu apģērbt; kad es pēc stundas atgriezīšos, jūs man to stādīsit priekšā, un kaut arī viņš neprot franciski ne vārda, es pēc jūsu ieteikuma un lūguma paņemšu viņu savā dienestā, par cik nav manos spēkos jums kaut ko atteikt. Sapratāt?
— Pareizāk, es nojaušu, ko jūs vēlaties, un ar to jau man pilnīgi pietiek, — atbildēja Madlēna.
— Jūs esat brīnišķīga sieviete, manu saimniecit, un es paļaujos uz jums.
To teicis, d'Artanjans pamirkšķināja ar aci Planšē un devās uz Dievmātes
katedrāli.
D'Artanjans gāja pa Jauno tillu, priecādamies par to, ka ir atguvis Planšē. Un, lai cik viņš šobrīd bija vajadzīgs vecajam draugam, tomēr, viņam Planšē bija daudz vairāk vērts. Tik patiešām, nekas šajā brīdī viņam nevarēja būt patīkamāks, kā atkal dabūt savā rīcībā drosmīgo un atjautīgo sulaini. Jādomā gan, ka Planšē ilgi vis neiznāks viņam kalpot; vēlāk, atgriezies pie saviem pienākumiem Mainītāju ielā, Planšē uzskatīs sevi par
Sveicināta, māsa! — Labdien, brāli!
viņa, d'Artanjana parādnieku, tāpēc, ka d'Artanjans bija izdarījis viņam šo pakalpojumu paslēpis to pie sevis, lā izglābdams viņam dzīvību; bcl d'Artanjanam bija ļoti vēlanfas labas attiecības ar pilsētniekiem tieši šajā laikā, kad tie gatavojās sākt karu ar galmu. Viņam būtu savs cilvēks ienaidnieku nometnē; bet tāds cilvēks, kā d'Artanjans, jau nu gan pratīs izmantot situāciju.
Tādā noskaņojumā, būdams apmierināts ar savu likteni, un ar sevi pašu, d'Artanjans pienāca pie Dievmātes katedrāles.
Viņš uzkāpa pa paaugstinājuma kāpnēm, iegāja dievnamā un jautāja baznīcas atslēgu glabātājam, kurš tobrīd uzkopa celli, vai tas nepazīst Bazēna kungu.
— Bazēna kungu? Ķesteri? — tas pārjautāja.
— Jā, to pašu.
— Tad viņš, lūk, piekalpo pie svētkalpojuma, šeit pat Dievmātes katedrālē.
D'Artanjans aiz prieka nodrebēja.
Neskatoties uz Planšē pārliecību, d'Artanjans ne visai ticēja, ka viņam patiešām izdosies atrast Bazēnu; bet nu, dabūjis rokās pavediena vienu galu, viņš vairs nešaubījās, ka dabūs arī nākošo.
Viņš nometās ceļos ar seju pret kapelu, lai neizlaistu Bazēnu no acīm.
Par laimi nolika īss dievkalpojums un tam drīz vajadzēja beigties. D'Artanjans, kurš bija aizmirsis visas lūgšanas un nebija iedomājies paņemt lūgšanu grāmatu, tagad ceļos stāvēdams, vienkārši skatījās uz Bazēnu.
Savā jaunajā ietērpā Bazēns izskatījās, varētu (eikl, tikpat .cēls, cik svētlaimīgs. Uzreiz varēja redzēt, ka viņš ir sasniedzis, vai tikpat kā sasniedzis, savu vēlmju robežu. Apsudrabotā nūjiņa sveču aizdedzināšanai, kuru viņš turēja rokā, likās viņam tikpat svēta un vērtīga kā maršala zizlis, kuru Kondē iesvieda, ber varbūt arī neiesvieda, ienaidnieka karapulka rindās Freiburgas cīņu laikā.
Pat fiziski viņš, ja tā varētu izteikties, bija pilnīgi piemērojies savam tērpam. Viss viņa augums, it kā palicis tuklāks, apaļāks un ieguvis kaut ko izteikti garīdzniecisku. Viss slārainums, kas kādreiz, bija viņa sejā, šķita nogludinājies. Deguns vēl bija palicis tas pats, taču bija iegrimis vaigu apaļumos; zods nemanāmi pārgāja uz kaklu; acis iegrimušas, ne jau tukluma dēļ, bet kaut kāda neizskaidrojama tūkuma dēļ; mati, kas bija apgriezti atbilstoši baznīcas prasībām, nosedza pieri līdz pat uzacīm. Starp citu, Bazēna piere, būdama pat pavisam atsegta, nekad nebija pārsniegusi pusotras collas.
Tajā brīdī, kad d'Artanjans beidza savus novērojumus, beidzās dievkalpojums. Mācītājs, pateicis „āmcn", gāja projām, svētīdams dievlūdzējus, kuri d'Artanjanam par lielu izbrīnumu, nometās ceļos. Viņš gan pārstāja brīnīties, pazinis mācītāja personā pašu prclātu, slaveno Zanu Fransuā dc Hondī, kurš jau šobrīd, paredzēdams savu lomu nākotnē, gādāja par savu popularitāti, dāsni sniegdams dāvanas. Tieši tāpēc, lai vairotu savu slavu un popularitāti, viņš nāca reizēm uz šiem agrajiem dievkalpojumiem, kuros parasti piedalijas tikai vienkāršie ļaudis.
D'Artanjans, tāpat kā visi, nometās ceļos, pieņēma viņam pienākošos svētības daļu, pārmeta krustu, bet tajā mirkli, kad viņam garām, pret debesīm paceltu skatienu, gāja Bazēns, kautrīgi noslēgdams gājienu, d'Artanjans saķēra viņu aiz svārku stūra; Bazēns nolaida uz leju skatienu un palēcās, it kā būtu ieraudzījis odzi.
— D'Artanjana kungs! — viņš iesaucās. — Vade retro, Satanas!*
— Lieliski, mīļo Bazēn, — iesmiedamies teica d'Artanjans, — lūk, kā jūs sagaidāt vccus draugus.
— Mans kungs, — teica Bazēns, — kristieša īstie draugi ir tie, kas veicina dvēseles glābšanu, bcl ne tie, kas cenšas panākt pretējo.
— Es jūs nesaprotu, Bazēn, — teica d'Artanjans, — es neredzu, kā es varētu kalpot par piedauzības akmeni jūsu ceļā uz izglābšanos.
— Jūs aizmirsāt, — atbildēja Bazēns, — ka mēģinājāt uz visiem laikiem, nogriezt turp ceļu manam nabaga kungam; jūsu dēļ viņš bija gatavs pazudināt savu dvēseli, kalpojot musketieros, kaut gan juta kvēlu aicinājumu kalpot tikai baznīcai.
— Mans mīļais Bazēn, — iebilda d'Artanjans, — jums vajadzētu saprast kaut vai pēc šīs vietas, kurā mani redzat, ka esmu stipri vien izmainījies: at gadiem cilvēks nāk pie prāta. Un tā kā es nešaubos, ka jūsu kungs glābj savu dvēseli, tad es gribētu no jums uzzināt, kur es varētu viņu satikt, lai uzklausītu viņa padomus arī manas dvēseles glābšanai.
— Sakiet labāk, lai atkal aizvilinātu viņu grēcīgajā pasaulē. Par laimi, es nezinu, kur viņš atrodas; jūs saprotat, ka atrazdamies svētā vielā, es nespēļu jums samelot.
— Kā! — iesaucās d'Artanjans, pilnīgi vīlies. — Jūs nezināt, kur ir Aramiss?
— Pirmkārt, — teica Bazēns, — Aramiss, tas ir pazudinošs vārds. Ja vārdu Aramiss izlasīsit otrādi, iznāks Simara, bet tas ir ļaunā gara vārds; taču, par laimi, mans kungs šo vārdu ir atmetis uz visiem laikiem.
Atkāpies, sātan! (lat.)
— Labi, — teica d'Artanjaas, apņēmies pieciest visu, — es meklēju ne Aramisu, bet abatu d'Erblē. Nu taču, mīļo Bazēn, pasakiet man, kur viņš ir.
— Vai tad jūs, d'Artanjana kungs, nedzirdējāt, kā es jums jau paskaidroju, ka es to nezinu.
— Dzirdēju, protams; bet es atbildēšu, ka tas nav iespējams.
— Un tomēr, tā ir patiesība, kungs, lira patiesība, tā Dieva kunga priekšā.
D'Artanjans labi redzēja, ka no Bazēna viņš vairs neko neuzzinās; bija skaidrs, ka Bazcns melo, bet, spriežot pēc tā, ar kādu degsmi un spītu viņš to darīja, varēja secināt, ka no sacītā, viņš neatkāpsies.
— Labi, - sacīja d'Arlanjanc, — tā kā jūs nezināt, kur dzīvo jūsu kungs, tad nerunāsim vairs par to un šķirsimies kā draugi; te jums būs puspistola, iedzeriet uz manu veselību.
— Es, kungs nedzeru, teica Bazēns, augstprātīgi atvairīdams virsnieka roku. — Tas pieklājas tikai pasaulīgajiem.
— Neuzpērkamais! — norūca caur zobiem d'Artanjans. — Man nu gan neveicas!
Un, tā kā d'Artanjans, grimdams savos prātojumos, bija palaidis vaļā Bazēna svārku vīli, pēdējais pasteidzās to izmantot, ātri atkāpdamies un nozuzdams cellēs; taču arī tur viņš nejutās drošs, kamēr nebija aizvēris aiz sevis durvis.
Domās nogrimis, d'Artanjans nekustīgi stāvēja, cieši skatīdamies uz durvīm, kuras šķīra viņu no Bazēna; pēkšņi viņš sajuta, ka kāds viegli pieskaras viņa plecam.
Viņš pagriezās un lik (ikko neiekliedzās aiz pārsteiguma, bet tas, kurš bija pieskāries viņa plecam, pielikdams pirkstu pie lūpām, rādīja zīmi klusēt.
— Jūs esal šeit, mans dārgais Rošfor? — pusbalsī teica d'Artanjans.
— Šš… — pačukstēja Rošfors. — jūs zināt, ka esmu atbrīvots?
— Es uzzināju to no pirmām rokām.
— No kā tad?
— No Planšē.
— Kā, no Planšē?
— Protams. Jo tas bija viņš, kas jūs izglāba. Un tas, mans draugs, ir pierādījums tam, ka labs darbs nekad nav veltīgs darbs.
— Bet ko jūs šeit darāt?
— Atnācu pateikties Dievam, pateikties par savu atbrīvošanos.
— Bet kāpēc vēl? Man šķiet, ka jums vēl kaut kas ir padomā?
— Bet vēl — pie prelāta pēc norīkojuma; gribu uzzināt, vai nevaru kaut kā sariebt Mazarīni.
— Neprātis! Jūs atkal iespundēs Bastīlijā.
— Nu, nē! Par to es parūpēšos, apsolu jums. Es pārāk mīlu svaigu gaisu, — turpināja Rošfors, ieelpodams pilnas krūtis. — Es braukšu uz laukiem, ceļošu pa provincēm.
— Lūk, kā? Es arī braucu! — teica d'Artanjans.
— Vai tas būs nesmalkjūtīgi, ja jautāšu, kurp?
— Meklēt savus draugus.
— Kādus draugus?
— Tos pašus, par kuriem jūs mani vakar izjautājāt.
— Atosu, Porlosu un Aramisu? Jūs viņus meklēsit?
— Jā.
— Goda vārds?
— Kas te tik neticams?
— Nekas! Interesanti! Bet kā uzdevumā jūs tos meklēsit?
— Jūs nevarat iedomāties?
— Varu.
— Kā par nelaimi, es nezinu, kur viņi ir.
— Un jums nav iespējas uzzināt? Pagaidiet kādu nedēļu, pacentīšos ievākt ziņas, - teica Rošfors.
— Nedēļa — tas ir par ilgu, man viņi jāatrod trijās dienās.
— Trijās dienās — par maz, — teica Rošfors, — Francija ir pārāk liela.
— Nekas. Zināt, ko nozīmē vārds „vajag"? Ar šo vārdu daudz ko var paveikt.
— Bet, kad jūs sāksit meklēt?
— Jau esmu sācis.
— Vēlu veiksmi!
— Bet jums — laimīgu ceļu!
— Varbūt gadīsies ccļā satikties?
— Diezin, vai.
— Ziniet, to nevar paredzēt. Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi.
— Paliekat sveiks!
— Uz. redzēšanos! Starp citu, ja Mazarīni mani atceras, tad pasakiet viņam, ka esmu lūdzis darīt viņam zināmu, ka drīz viņš varēs pārliecināties, vai esmu darbam tik nederīgs, kā viņš iedomājās.
Un Rošfors nozuda ar to sātanisko smaidu sejā, kurš agrāk lika d'Artanjanam nodrebēt; bet tagad d'Artanjans baiļu neizjūta, un arī pats pasmaidīja ar lādu rūglumu, kādu viņa sejā varēja izsaukt tikai atmiņas par vienu vienīgu gadījumu.
„Pazūdi, dēmon, un dari, ko gribi, — viņš nodomāja. — Tagad man viss vienalga: pasaulē nav otras Konslanees, un nekad nebūs".
Atskatijies, viņš ieraudzīja Bazēnu, kurš, jau novilcis dievkalpojuma rituāla drēbes, sarunājās ar to pašu atslēgu glabātāju, pie kura bija griezies pašā sākumā d'Artanjans, ienākdams šajā dievnamā.
Bazēns, šķiet, bija stipri uztraukts un strauji žestikulēja ar savām īsajām un resnajām roķclēm. D'Artanjans noprata, ka Bazēns cenšas ieskaidrot kalpotājam, ka tam jāsargās no viņa bijušā paziņas, tas ir no d'Artanjana, vairāk kā no uguns.
Izmantodams, abu sarunā iegrimušo baznīcas kalpu aizņemtību, d'Artanjans nemanīti izgāja no dievnama un paslēpās aiz. Aluspudeļu ielas stūra. Bazēns nevarēja iziet tā, lai d'Artanjans no savas slēptuves nevarētu viņu ieraudzīt.
Pēc minūtēm piecām no katedrāles iznāca Bazēns, vispirma apskatījies visapkārt, vai kāds neseko, bet nevienu nemanīdams, redzami nomierinājās. Viņš aizgāja pa Dievmātes ielu. D'Artanjans iznāca 110 savas slēptuves tieši tajā laikā, lai pamanītu, ka Bazēns nogriežas pa Ebreju ielu, pēc tam, iegriezies kādā mazā šķērsicliņā, viņš nozuda aiz ārēji ļoti pieklājīga nama durvīm.
D'Artanjans neatrada par vajadzīgu iet uz. turieni uzreiz pēc informācijas, tā kā vārtsargs, ja tāds tur būtu, droši vien liks brīdināts, bcl, ja vārtsarga tur nav, tad nav arī kam jautāt.
Tādēļ viņš iegāja krodziņā, kurš atradās turpat blakus, un pasūtīja mālveinu. Šī dzēriena pagatavošanai bija vajadzīgs vismaz pusstundas laiks, un d'Artanjans šajā laika sprīdī, neradot nevienam aizdomas, varēja mierīgi novērot Bazēnu.
Te pēkšņi viņš pamanīja veiklu puišeli gadus divpadsmit līdz piecpadsmit vecu, ļoti jaulru no skata, un pazina viņā to pašu žēnu, ko pirms minūtēm divdesmit redzēja baznīcas kalpotāja svārkos.
D'Artanjans uzsāka ar viņu sarunu, un tā kā puišelim nebija nekāda iemesla kaut ko slēpt, lad d'Artanjans uzzināja, ka viņš no sešiem līdz deviņiem izpilda dzicdālāja pienākumus, bet no deviņiem līdz pusnaktij kalpo par izsūtāmo krodziņā.
Kamēr viņi sarunājās, pie Bazēna mājas tika pievests zirgs. Zirgs bija apseglots. Pēc dažiem mirkļiem iznāca arī pats Bazēna.
— Re, kā! — iesaucās puišēlis. — Mūsu ķeslcris sataisījies tālā ceļā.
— Kurp viņš tā dodas? — apvaicājās d'Artanjans.
— Kā man to zināt?
— Došu puspistolu, ja uzzināsi, — teica d'Artanjans.
— Puspitolu? — pārjautāja zēns un acis lam iedegās dzirkstelītes. — Par to, ka uzzināšu, kurp aizjāj Bazēns? Tas man nav griili. Bet vai jūs nejokojat?
— Nē, virsnieka vārds! Še, skaties, te ir puspistola.
Un viņš parādīja zēnam vilinošo monētu, taču rokā to nedodams.
— Es pajautāšu tūlīt viņam.
— Tā jau tu neko neuzzināsi, — teica d'Artanjans. — Pagaidi, kamēr viņš aizjāj, bet pēc tam jautā, prašņā, uzzini. Vispār, dari kā pats zini: puspistola ir šeit.
Un viņš iemeta monētu kabatā.
— Saprotu, — sacīja zēns, smaidīdams tik viltīgi, kā to prot tikai Parīzes skrandaiņi. — Lai notiek! Pagaidīsim!
Ngi gaidīt nevajadzēja.
Pēc minūtēm piecām, Bazēns palaida rikšiem, steidzinot zirgu ar lietussarga piesitienu.
Bazēnam vienmēr bija tāds paradums — pātagas vietā lietot lietussargu.
Tikko viņš bija nogriezies Ebreju ielā, tā zēns metās viņam pakaļ.
D'Artanjans atkal ieņēma savu vielu pie galda, būdams pārliecināts, ka nepaies ne desmit minūtes, līdz viņš uzzinās visu, ko bija vējējies.
Un patiešām, zēns atgriezās pat vēl ātrāk.
— Nu? — jautāja d'Artanjans.
— Viss kārtībā, — teica zēns, — es visu zinu.
— Kurp tad viņš tā aizsteidzās?
— Bcl vai pustolu jūs neesat aizmirsis?
— Prolams, ka ne. Runā ātri.
— Es vispirms gribu redzēt monētu. Parādiet taču, vai tik tā nav viltota?
— Te tā ir.
— Saimniek, — teica puišelis, — kungs lūdz. izmainīt naudu.
Saimnieks sēdēja aiz kantorgalda. Viņš paņēma puspistolu un izsniedza
šo pašu summu sīknaudā.
Puika iebāza šo naudu sev kabatā.
— Nu, bet tagad stāsli, uz. kurieni viņš aizjāja, — jautāja d'Artanjans, līdz šim jautri vērodams zēna izdarības.
— Uz Nuazī.
— Kā tu to uzzināji?
— Nav liela gudrība. Es pazina miesnieka zirgu, kuru Bazēns šad un tad mēdza no viņa izīrēt. Tad es nodomāju tā: nedos taču miesnieks savu zirgu, nepajautājis, uz kurieni viņš jās, — kaut gan Bazēna kungs diezin vai ir spējīgs nodzīt zirgu.
— Un viņš tev atbildēja, ka Bazēna kungs…
— Aizjāja uz Nuazī. Jā, liekas, tas viņam jau kļuvis par ieradumu. Viņš brauc uz turieni divas vai trīs reizes nedēļā.
— Vai tu pazīsti Nuazī?
— Un kā vēl! Tur dzīvo mana zīdītāja.
— Vai tur nav kāds klosteris?
— Un kāds vēl! Jezuītu!
— Labi, — teica d'Artanjans. — Tagad man viss ir skaidrs.
— Tātad, jūs esat apmierināts?
— Pilnīgi. Bet kā tevi sauc?
— Frike.
D'Artanjans pierakstīja zēna vārdu un krodziņa adresi.
— Nu ko, virsnieka kungs, — apjautājās zēns, — varbūt man vēl izdosies nopelnīt puspitolu?
— Iespējams, citreiz, — noteica d'Artanajans.
Tā kā viņš bija uzzinājis visu, kas bija vajadzīgs, viņš samaksāja par • mālveinu, kuru nemaz netika dzēris, un steidzās atpakaļ uz Tiktonijas ielu.
Pārnācis mājās, d'Artanjans ieraudzīja sēžam pie kamīna kādu cilvēku: tas bija Planšē, bet, pateicoties Madlēnas aizbēgušā vira atstātajām drēbēm, bija tā pārvērties, ka d'Artanjans tik tikko kā spēja viņu pazīt. Madlēna stādīja to priekšā visu kalpotāju klātbūtnē, kā savu, tikko kā atbraukušo, brāli no Flandrijas. Planšē griezās pie viisnieka ar kaut kādu izpušķotu frāzi flāmu valodā, kuru neviens nesaprata. Viņš atbildēja dažus nesakarīgus vārdus un līgums bija noslēgts. Madlēnas brālis bija iestājies d'Artanjana kalpībā.
D'Artnajanam jau bija gatavs plāns. Viņš negribēja iejāt Nuazī dienas laikā, lai neliktu pazīts. Tādā kārtā viņa rīcībā bija vēl daudz brīva laika. Nuazī atradās kādas trīs vai četras jūdzes pie ceļa, kas veda uz Mo.
Viņš iesāka ar to, ka kārtīgi pabrokastoja. Varbūt, ka tas ir slikts iesākums, ja gribi strādāt ar galvu, toties ļoti labs, ja gribi strādāt ar rokām un kājām.
Pēc tam viņš pārģērbās, baidīdamies, ka leitnanta apģērbs var radīt aizdomas vai neuzticību. Viņš izvēlējās vislabāko un visdrošāko no saviem trim zobeniem, tieši to, kuru mēdza laist darbā tikai īpašos gadījumos.
Ap pulkstcns diviem viņš lika apseglot zirgus un Planšē pavadībā izjāja cauri La Villet sargpostenim.
Bet ,.Kaziņas" kaimiņu mājā vēl arvien tika cītīgi meklēts vakar izbēgušais Planšē.
Aizjājis no Parīzes pusotras jūdzes, d'Artanjans- saprata, ka ir izjājis daudz par agru, un apstājās pie krodziņa, lai atpūtinātu zirgus.
Krogs bija pārpilns ar diezgan aizdomīgiem un šaubīga izskata ļaudīm, kuri, kā varēja spriest, gatavojās veikt kaut kādu nakts ekspedīciju. Durvīs parādījās kāds cilvēks, viscaur ietinies apmetni. Pamanījis svešinieku, viņš pamāja ar galvu diviem saviem biedriem, kuri sēdēja pie galda. Tie piecēlā.i un izgāja pa durvīm.
D'Artnajans bezrūpīgā izskata pienāca pie bufetnieces. Paslavēja viņas pretīgi šķebinošo vīnu, uzdeva dažus jautājumus par Nuazī un uzzināja, ka tur ir tikai divi lieli nami: viens pieder Parīzes arhibīskapam, kurā šobrīd dzīvo viņa brāļameita, hercogiene de Longvila kundze; otrs, kurā bija izvietojies jezuīdu klosteris, bija, kā jau tas pieklājas, cienījamo tēvu īpašums. Kļūdīties nebija iespējams.
Pulkstens četros d'Artanjans atkal devās ceļā; viņš jāja nesteidzoties, gribēdams ierasties Nuazī tikai, kad būs pavisam satumsis.
Nu, bet ja tu jāj lēniem soļiem pelēkā ziemas dienā pa pelēki garlaicīgu ceļu, tev nav nekā cita, ko darīt, kā vien tikai to, ko, pēc Lafontēna domām, dara zaķis savā alā: ļauties pārdomām. Tātad, arī d'Artanjans ļāvās pārdomām; Planšē darīja tieši to pašu. Tikai, kā mēs vēlāk redzēsim, viņu pārdomas bija pavisam dažāda rakstura.
D'Artanjana pārdomām kalpoja viens krodzinieces izteikts vārds; šis vārds bija — hercogiene de Longvila.
Un patiešām, hercogienes vārds varēja likt aizdomaties ne vienam vien: tā bija viena no visievērojamākajām karalistes dāmām, kā arī viena no pirmajām galma skaistulēm. Viņu izprecināja vecajam hercogam de Longvilam, kuru viņa, protams, nemīlēja. Kādu laiku viņu uzskatīja par Kalinjī mīļāko, kuru vēlāk viņas dēļ Karaliskā laukuma vidū nogalināja hercogs de Ciizs; vēlāk runāja par viņas pārāk maigo izturēšanos pret savu brāli princi de Kondē, un kautrīgās galma dvēseles bija ļoti sašutušas par šīm baumām; pēc lam sāka runāt, ka šī draudzība esot pārvērtusies dziļā un neremdināmā nicinājumā, un šobrīd hercogiene dc Longvila kundze bija, spriežot pēc baumām, politiskā sakarā ar kņazu de Marsiljaku, vecā hercoga de La Rošfuko vecāko dēlu, kuru viņa centās tagad noskaņot pret savu brāli, hercogu de Kondē kungu.
Tieši to visu d'Artanjans pašreiz pārdomāja. Viņš atcerējās, kā Luvrā bieži tika redzējis apburoši daiļo, mirdzoši zaigojošo skaistuli; tā bija hercogiene de Longvila, kura vienmēr gāja viņam garām ar lepni paceltu galvu.
Viņš domāja par Aramisu, kurš nemaz nebija pārāks par viņu, taču viņš kādreiz bija hercogienes de Ševrēzas mīļākais; jā, tās pašas de Ševrēzas, kura pagājušās valdīšanas laikā bija spēlējusi tādu pašu lomu, kā tagad to spēlēja hecogiene de Longvila. Un viņš jautāja sev, kāpēc pasaulē ir tādi cilvēki, kuri iegūst visu, ko vēlas, vienalga, vai tā būtu slava vai mīlestība, bet citi tajā pašā laikā paliek pusceļā uz savu cerību un vēlmju piepildīšanos — vai nu gadījuma, vai neuzņēmības, vai rakstura trūkuma dēļ, vai vēl kādu citu viņa būtības dziļumos esošu, varbūt pašas dabas radītu, traucējumu dēļ.
D'Artanjanam nācās atzīt, ka neskatoties uz sava prāta asumu un savu veiklību, viņš bija un, acīmredzot, arī vienmēr paliks pēdējo skaitā.
Te pēkšņi Planšē, piejādams viņam blakus, teica:
— Varu derēt, mans kungs, ka jūs domājat par to pašu, par ko domāju
es.
— Diezin, vai tā būs, Planšē, — pasmaidot sacīja d'Artanjans. — Bet par ko tad tu domāji?
— Es domāju par aizdomīgajiem ļaudīm, kuri dzīroja tajā krodziņā, kur mēs atpūtāmies.
— Tu esi tikpat uzmanīgs, kā vienmēr, Planšē.
— Tas ir instinkts, mans kungs.
— Nu, tad paskatīsimies, ko saka tavs instinkts šajā gadījumā?
— Mans instinkts saka man, ka visiem šiem cilvēkiem, kuri bija sapulcējušies tajā krodziņā, bija kaut kādi ļauni nodomi; un es domāju par to, ko saka mans instinkts: jo, sēžot staļļa tumšākajā kaklā, tur pēkšņi ienāca apmetni ietinies cilvēks, bet aiz viņa nāca vēl divi.
— Ā, — teica d'Artanjans, manīdams, ka Planšē stāsts saskan ar viņa paša klusībā izdarītajiem novērojumiem. — Un kas bija tālāk?
— Viens no viņiem teica: „Viņš ļoti iespējams jau tagad dosies uz Nuazī vai arī ieradīsies tur vakarā; es pazinu viņa kalpu". — „Tu esi par to pārliecināts?" — apjautājās cilvēks apmetnī. „Jā, princi", — bija atbilde.
— Princis? — pārtrauca d'Artanjans.
— Jā, princis! Bcl klausieties tālāk. «Ja viņš tur ir, lad izlemsim, ko ar viņu darīt?" — teica otrs pudeles brālis. „Ko ar viņu darīt?" — pārjautāja princis. — „Jā. Viņš nepieder pie tiem, kas labprātīgi padosies: viņš noteikti liks lietā zobenu". — «Tad jums nāksies darīt to pašu, tikai pacenšaties saņemt viņu dzīvu. Vai jums ir virves, lai viņu sasietu, un lupata, ar ko aizbāzt muti?" — „Mums ir viss". — «Esiet uzmanīgi: viņš jādomā, būs pārģērbies". — «Protams, protams, monsinjor, varat būt mierīgs". — „Starp citu, es pats tur būšu un jums parādīšu. — "Jūs galvojat, ka liesa?.." — «Galvoju par visu", — leica princis. „Labi mēs centīsimies, cik vien spēka". Pēc tam viņi aizgāja.
— Bet kāds gan tam visam sakars ir ar mums? — jautāja d'Artanjans. Tas ir viens no darījumiem, kādi tiek plānoti vai katru dienu.
— Jūs esat pārliecināts, ka tas nav vērsis pret mums?
— Pret mums? Kādēļ?
— Hm! Atcerieties, ko viņi teica: „Es pazinu viņa kalpu" — teica viens. Tas pilnīgi varētu attieklies uz mani.
— Tālāk?
— «Viņš |oti iespējams jau tagad dosies uz Nuazī, vai arī viņš ieradīsies vakarā", - las arī pilnīgi sakrīl.
— Vēl kas?
— Vēl princis teica: «Esiet uzmanīgi, viņš var būt pārģērbies", — tas jau pēc manām domām nerada nekādas šaubas, jo jūs, lūk, esat pārģērbis musketiera formu pret vienkārša jātnieka tērpu. Nu, ko jūs par to teiksit?
— Diemžēl, mans mīļais Planšē, — dziļi nopūzdamies, teica d'Artanjans, — man par nelaimi, sen jau ir garām tas laiks, kad prinči meklēja izdevību, lai mani nogalinātu. Ak, cik lielisks bija laiks! Bcl tagad vari būt mierīgs, mēs šiem cilvēkiem neesam vajadzīgi.
— Jūs esat par to pārtliccināts, mans kungs?
— Galvoju.
— Nu, tad labi; nav vairs vēris par to runāl.
Un Planšē atkal jāja aiz d'Artanjana, pilnīgi uzticēdamies savam kungam.
Viņi nojāja vēl kādu jūdzi.
— Te Planšē atkal piejāja blakus d'Artanjanam.
— Kungs, — viņš teica.
— Kas noticis? — las atsaucās.
— Paskatieties, mans kungs, uz. to pusi; vai jums neliekas, ka tur, tumsā, kustas kaut kādas ēnas? Ieklausieties: man šķiet, ka ir dzirdama pakavu dipoņa.
— Nevar būl, — teica d'Artanjans, — pēc lietus zeme ir izmirkuši, bet pēc taviem vārdiem man arī liekas, ka es kaut ko samanu.
Un viņš apstājās, ieklausīdamies un ieskatīdamies tumsā.
— Ja nav dzirdama pakaņu klaboņa, tad zirgu zviedzieni gan ir dzirdami. Vai tagad jūs dzirdat?
Patiešām, kaut kur no tālienes cauri tumsai līdz d'Artanjana ausīm nonāca klusināti zirgu zviedzieni.
— Mūsu „malači" dodas pārgājienā, — noteica d'Artanjans. — Bet uz mums tas neattiecas, jājam tālāk.
Viņi turpināja savu ceļu.
Pēc pusstundas viņi bija sasnieguši pirmās Nuazī mājeles. Pulkstens varēja būt ap pusdeviņiem vai pat deviņi vakarā.
Pēc laucinieku paraduma, visas mājas jau gulēja: nekur nebija pamanāma neviena uguntiņa.
D'Artanjans un Planšē turpināja savu ceļu.
Ceļa abās pusēs uz tumši pelēkā debess fona izdalījās vēl tumšāku māju jumtu silueti. Laiku pa laikam aiz māju vārtiem atskanēja pamodušos suņu rejas, vai arī kāds izbiedēts kaķis no ielas vidus metās uz tuvāko žagaru kaudzi, no kurienes bija redzamas viņa fosforizējošās acis. Likās, it kā kaķi būtu vienīgie dzīvie radījumi, kas mita šajā ciematā.
Ciemata vidū, centrālajā laukumā pacēlās, liela tumša ēka, kas bija atdalīta ar divām šķērsielām no pārējām mājelēm. Milzīgās liepas stiepa pret tās fasādi savus kailos zarus. D'Artanjans rūpīgi aplūkoja šo ēku.
— Tas, — viņš sacīja, — jādomā, ir arhibīskapa nams, kurā dzīvo skaistule de Longvila kundze. Bet kur tad ir klosteris?
— Klosteris atrodas ciemata galā, es to zinu pavisam noteikti, — atteica Planšē.
— Tad rikšo turp, — teica d'Artanjans, — bet es pievilkšu zirgam sakas un pagaidīšu tevi šeit. Apskaties vai kādā logā nedeg uguntiņa un griezies atpakaļ.
Planšē paklausīgi nozuda tumsā, kamēr d'Artanjans, nokāpis no zirga, sāka, kā jau bija teicis, pievilkt sakas.
Pēc minūtēm piecām Planšē bija jau atpakaļ.
— Mans kungs, gaisma ir tikai vienā logā, tajā, kurš iziet uz lauku.
— Hm! — norūca d'Artanjans. — Ja es būtu frondērs, es pieklauvētu pie šīm durvīm, un, ļoti iespējams, dabūtu pieklājīgas naktsmājas; bet, ja es būtu mūks, es pieklauvētu pie tām otrajām, un, tikpat iespējams, dabūtu arī lieliskas vakariņas; bet mēs abi, acīmredzot, paliksim uz kailas zemes starp pili un klosteri, mirdami aiz bada un slāpēm.
— Jā, lāpai kā ievērojamais Buridāna ezelis, — piekrita Planšē. — Un tomēr, varbūt, pieklauvēsim?
— Šš! - iciea d'Artanjans. - Vienīgā uguntiņa, kas bija logā, ari nodzisa.
— Dzirdat? — iejautājās Planšē.
— Patiešām, kas tas par troksni?
Saeēlās tāds troksnis, it kā tuvotos vētra. Tajā pašā brīdī no abām mazajām ieliņām burtiski izlēca divas jātnieku vienības, pa vienai no katras šķērsielas, 1111 katrā no tām bija apmēram desmit cilvēku; sakļaudamās tās aplenca d'Artanjanu un Planšē no visām pusēm.
— Oho! - iesaucās d'Artanjans, izraudams zobenu un slēpdamies aiz sava zirga.
Planšē darīja to pašu.
— Vai patiešām tev būtu bijusi taisnība un viņi būs meklējuši lieši mūs?
— Lūk, kur viņš! Rokā ir! — iekliedzās jātnieki un, ar atkailinātiem zobeniem rokās, metās virsū d'Artanjanam.
— Neizlaidiet! — atskanēja skaļa balss.
— Ne, monsinjor! Esiet mierīgs.
D'Artanjans nolēma, ka arī viņam laiks padot balsi.
— Hei, klausieties, — ierunājās viņš ar savu gaskonieša akcentu, — ko jums vajag? Ko jūs no mums vēlaties?
— Tūlīt uzzināsit, — korī atbildēja jātnieki.
— Stāviet! Stāviet! — iekliedzās tas, kuru nosauca par monsinjoru. — Stāviet, jums saka, — tā nav viņa balss!
— Tā! — iesaucās d'Artanjans. — Kas īsli še notiek? Visi prātā sajukuši, vai? Bet, es brīdinu jūs, piesargielies: pirmajam, kas man pietuvosies, mana zobena garumā, bet zobens man ir garš, — es uzšķērdīšu viņam vēderu.
Šīs grupas priekšvadītājs piejāja viņam klāt.
— Ko jūs te darāt? — jautāja viņš balsī, kura radusi tikai pavēlēt.
— Bet jūs? — atjautāja d'Artanjans.
— Esiet pieklājīgāks, citādi jūs pārmācīs kā pienākās! Ja es arī nenosaucu jums savu vārdu, tad tomēr pieprasu, lai jūs ar cieņu izturaties pret manu titulu.
— Jūs baidāties nosaukt savu vārdu, tāpēc, ka vadat šo laupītāju bandu, — mierīgi teica d'Artanjans, — bet man, kurš ar savu sulaini mierīgi brauc pa ceļu, nav nekāda iemesla slēpi savu vārdu.
— Labi, labi! Kas jūs esat?
— Es nosāukšu savu vārdu, lai jūs zinātu, kur var mani atrast, mans kungs, princi vai monsinjor, kā 11u jūs tur sauc, — atbildēja gaskonietis, negribēdams, lai kāds nodomātu, ka viņš ir nobijies. — Vai jūs zināl d'Artanjanu?
— Karalisko musketieru leitnantu?
— Jā, to pašu.
— Protams, zinu.
— Tad jūs arī būsit dzirdējis, ka viņam ir stipra roka un ass zobens?
— Jūs esat d'Artanjana kungs?
— Jā, es.
— Tātad jūs esat šurp atjājis, lai viņu aizstāvētu?
— Viņu? Kuru — viņu?
— To, kuru mēs meklējam.
— Es gribēju nokļūt Nuazī, bet, kā liekas, esmu nokļuvis neatminamo mīklu pasaulē, — teica d'Artanjans.
— Atbildiet taču, — ieskanējās tā pati pavēlošā balss, — jūs viņu gaidījāt šeit, zem logiem? Jūs icradāties šeit, lai viņu aizstāvētu?
— Es nevienu negaidu, — ierunājās d'Artanjans, sākdams zaudēt pacietību, — un nevienu arī netaisos aizstāvēt, kā vien pats sevi; bet brīdinu jūs, ka pats sevi es aizstāvēšu ne pa jokam.
— Labi, — teica tā pati balss, — pazūdiet no šejienes, atbrīvojiet mums vietu,
— Aiziet no šejienes? — iesaucās d'Artanjans. — Tas gan nebūs tik viegli izdarāms: esmu pārguris līdz pēdējam un mans zirgs tāpat; ja nu vienīgi jūs man piedāvātu vakariņas un naktsmājas tepat tuvumā.
— Blēdis!
— Hei, kungs, esiet uzmanīgāks ar izteicieniem, es jūs lūdzu, jo, ja jūs vēl ko atļausities tādā pašā garā, tad var gadīties, ka es jums jūsu vārdus iedzenu atpakaļ jūsu rīklē, vienalga, vai jūs esat marķīzs, hercogs, princis vai karalis, dzirdat?
— Nu, nu, — teica grupa priekšvadītājs, — te kļūdīties nav iespējams, pārāk skaidri dzirdams, ka ar mums runā gaskonietis, un tātad, ne tas, kuru mēs meklējam. Šoreiz mums nepaveicās. Lai paliek! Jājam projām! Bet ar jums mēs vēl liksimies, d'Artanjana kungs, — viņš nobeidza savu runu paaugstinātā tonī.
— Jā, bet ne jums tik labvēlīgos apstākļos, — izsmejoši teica gaskonietis. — Varbūt, ka las notiks gaišā dienas laikā un jūs būsit viens.
Labi, labi! — atsaucās balss. — Ceļā, kungi!
Un jātnieku vienība, lamājoties un kliedzot, pazuda nakts tumsā, nogriezdamās uz Parīzes pusi.
D'Arlanjans un Planšē stāvēja vēl kādu laiciņu sardzē, bel par cik troksnis strauji attālinājās, tad viņi varēja beidzot ielikt savus zobenus makstī.
— Redzi nu, dumiķi, — d'Artanjans mierīgi uzrunāja Planšē. — Pavisam ne mūs viņi bija meklējuši.
— Bet ko tad? — jautāja Planšē.
— Nezinu, nezinu. Un tā arī nav mana darīšana. Man ir cita rūpe: mums jāiekļūst klosterī pie jezuītiem. Bet nu, zirgos, un mēģināsim klauvēt pie viņiem! Lai būtu, kas būdams, neapēdīs taču viņi mūs, velns parāvis! Un d'Artanjans veikli iclcca seglos.
Tiklīdz Planšē bija izdarījis to pašu, kā pēkšņi viņa zirgam mugurā uzkrita tāds smagums, ka zirgs pat pietupās uz pakaļkājām.
— Hei, kungs! — iekliedzās Planšē, — man aiz muguras ir cilvēks.
D'Artanjans pagriezās un patiešām ieraudzīja zirga mugurā divas
cilvēka figūras.
— Mūs pats velns izseko! — iesaucās viņš un izrāva zobenu, !ai uzbruktu nelūgtajam viesim.
— Nē, mīļo d'Artanjan, — ierunājās nelūgtais, — tas nav velns, las esmu es, Aramiss. Laid rikšiem, Planšē, un ciema galā pagriez, pa kreisi savu zirgu.
Planšē ar Aramisu mugurpusē laida rokšiem pa priekšu, un d'Artanjans sekoja viņiem, sākdams domāt, ka šī vakara piedzīvojumi ir viens fantastisks un nesakarīgs sapnis.
Ciema galā Planšē pagriezās pa kreisi, kā Aramiss bija pavēlējis, un apstājās pie apgaismotā loga. Aramiss nolēca no zirga un trīs reizes sasita plaukstas. Tajā pašā mirkli logs atvērās un lika nomestas virvju Irepes.
— Dārgais draugs, — teica Aramiss, — ja jums labpatiktos uzkāpt, es būtu priecīgs jūs uzņēmi.
— Lūk, kā! — leica d'Artanjans. — Vai pie jums vienmēr tā ienāk viesi?
— Pēc deviņiem vakarā, nav citas izejas, velns lai parauj! Klostera likumi ir stingri!
— Piedodiet, draugs, bet man likās, it kā jūs teiktu „velns lai parauj"?
— Tiešām! — iesmējās Aramiss. - Viss ir iespējams; jūs pat iedomāties nevarai, mans dārgais draugs, cik daudz sliktu paradumu
cilvēks iegūst šajos nolādētajos klosteros, un kādas pretīgas manieres ir visiem šiem svētajiem tēviem, ar kuriem esmu spiests dzīvot kopā. Nu, ko tad jūs nekāpjat?
— Kāpiet jūs pa priekšu, es aiz jums.
— „Lai rādītu jums ceļu, jūsu augstība", — kā kādreiz teica nelaiķa kardināls nelaiķa karalim.
Aramiss veikli uzrāpās pa trepēm un jau pēc mirkļa atradās uz loga.
D'Artanjans arī sāka kāpt, bet viņam tik veikli šī kāpšana nesanāca; skaidri bija redzams, ka šāda veida ceļi viņam nav tik ierasti, kā viņa draugam.
— Atvainojiet, — teica Aramiss, redzēdams drauga neveiklību. — Ja es būtu zinājis, ka jūs parādīsiet man godu ar savu apmeklējumu, es būtu licis nolikt šeit dārza trepes; man pašam pilnīgi pietiek ar šīm.
— Mans kungs, — iesaucās Plansē, kad d'Artanjans jau gandrīz bija uzrāpies augšā, — šis ceļš bija labs Aramisa kungam, ša-tā vēl var noderēt arī junis, varbūt pat arī man kaut kā izdosies pieveikt tās. Bet ko lai dara ar zirgiem, viņus pa virvju trepēm ncuzdabūsim.
— Aizvediet tos zem tās nojumes, mans draugs, — teica Aramiss, norādīdams uz kaut ko tumšu, kas stāvēja lauka vidū, — tur jūs atradīsit viņiem auzas un salmus.
— Bet man? — apjautājās Planšē.
— Jūs pienāksiel pie šī loga, trīsreiz sasitīsit plaukstas, un mēs nolaidīsim jums ēdamo. Esiet mierīgs, velns lai parauj, šeit badu nemirst. Nu, tagad ejiet!
Un Aramiss, ievilcis trepes, aizvēra logu.
D'Artanjans ziņkārīgi nopētīja istabu.
Nekad viņš vēl nebija redzējis tā iekārtotu dzīvojamo istabu. Katrā stūrī bija izliktas kara trofejas, galvenokārt zobeni. Lielas četras gleznas attēloja pilnā kaujas apbruņojumā kardinālu Laveletli, kardinālu Rišeljē, Lotaringijas kardinālu un Bordo pilsētas arhibīskapu.
Tiesa gan, izņemot šos portretus, nekas neliecināja, ka tā varētu būt abata mītne; sienas pārvilktas ar zīdu, visur Alonsas paklāji, bet gulta, ar tās mežģīnēm grezno pārklāju, izskatījās vairāk piemērota kādai skaistulītei, nekā cilvēkam, kurš devis zvērestu nopelnīt debesu valstību cauri savai atturībai un grēcīgās miesas mērdēšanai.
— Jūs nopētāt manu celli? — iejautājās Aramiss. — Ak, mans dārgais, piedodiet man. Ko darīt? Dzīvoju kā mūks-vienluļnieks. Bet ko jūs tā skatāties?
— Nesaprotu, kas jums nolaida trepes? Šeit neviena nav, bet trepes taču pašas nevarēja nolaisties.
— Nē, tās nolaida Bazēns.
— Ā, — novilka d'Artanjans.
— Bet, — Aramiss turpināja, — Bazēns man ir labi izdresēts: redzēdams, ka neesmu viens, viņš aiz kautrības nozuda. Sēdieties, mīļais draugs, aprunāsimies.
Un Aramiss piestūma d'Artanjanam platu mīkstu krēslu, kurā las varēja ērti iekārtoties.
— Vispirms jūs kopā ar mani pavakariņosit, vai ne tā, mans draugs? — apjautājās Aramiss.
— Jā, ja jums labpatīk, es ar vislielāko prieku, - teica d'Artanjans. — Atzīstos pa ceļam esmu velnišķīgi izbadējies.
— Ak, mans nabaga draugs! — tcica Aramiss. — Bet pie manis šobrīd tā paskopi; ceru, ka jūs man piedosit, mēs jūs negaidījām.
— Vai tiešām man draud krevkeriešu omlete ar „teobromu"? Tā, šķiet, kādreiz sauca spinātus?
— O, cerēsim,— atbildēja Aramiss, — ka ar Dieva un Bazēna palīdzību mēs atradīsim arī kaut ko labāku cienījamo tēvu jezuītu pieliekamajos kambaros. — Bazēn, draugs! — viņš pasauca. — Bazēn, panācict šurp!
Durvis atvērās un ienāca Bazēns; bet ieraudzīdams d'Artanjanu, viņš izdvesa tik smagu nopūtu, kura līdzinājās gandrīz vai izmisuma kliedzienam.
— Manu mīļo, Bazēn, — teica d'Artanjans, — man ļoti patīkami redzēt, ar kādu aizrautīgu pārliecību jūs melojāt man, pat dievnamā.
— Mans kungs, es uzzināju no cienījamiem tēviem jezuītiem, ka meli ir attaisnojami, ja melo labos nolūkos, — iebilda Bazēns.
— Ir jau labi, Bazēn, — teica Aramiss, — bet D'Artanjans mirst badu, un es tāpat; atnesiet mums labas vakariņas, un, protams, arī labu vecu vīnu.
Bazēns paklanījās, pasvītrodams savu gatavību paklausīt, un smagi nopūlies, aizgāja.
— Tagad mēs esam vieni, dārgo Aramiss, — leica d'Artanjans, pievēršot skatienu no istabas iekārtas pētīšanas uz šīs istabas saimnieku, it kā, lai godam viss liktu nopētīts. — Sakiet man, no kurienes jūs tā pēkšņi nokritāt, trāpīdams tieši uz Planšē zirga muguras?
— Ak, velns lai parauj! — iesaucās Aramiss. — Pats saprotat — no debesīm!
— No debesīm! — atkārtoja d'Artanjans, šūpodams galvu. — Neizskatās, ka jūs būtu no turienes nācis, vai arī jūs tur varētu kādreiz nokļūt.
— Mans mīļais, — teica Aramiss ar tādu pašapmierinātību, kādu d'Artanjans nekad vēl nebija manījis visā pazīšanas laikā, arī tad ne, kad viņš bija musketieris, — ja es nolaidos arī ne gluži no debesīm, tad no paradīzes gan, un tas ir gandrīz viens un tas pats.
— Beidzot taču gudrie šo jautājumu atrisinās, — iesaucās d'Artanjans. — Līdz šim viņi nekādi nevarēja vienoties par paradīzes atrašanās vietu: vieni teica, ka tai jābūt Ararata virsotnē, citi atkal centās to novietot starp Tibru un Eifratu; izrādās, to bija meklējuši pārāk tālu, jo patiesībā tā atradās mums šeit blakus: paradīze atrodas Nuazi-de-Sckā Parīzes arhibīskapa pilī. No turienes gan iznāk nevis pa durvīm, bet cauri logam; nokāpj nevis pa marmora trepēm, bet gan brīkšķēdami pa kailajiem liepu zariem; un tās sargeņģelis ar ugunīgo zobenu, man šķiet, ir apmainījis savu Svētā Gabriēla vārdu pret vienkāršu zemes cilvēka prinča de Marsiljaka vārdu.
Aramiss sāka smieties.
— Jūs aizvien vēl esat patīkams sarunu biedrs, mans dārgais,. — teica viņš, - un gaskoniešu asprātība jums tāpat vēl uzticīgi kalpo. Jā, daudz kas no tā, ko jūs nupat teicāt, ir patiesība, bet tikai neiedomājaties, ka es esmu iemīlējies de Longvila kundzē. — Ko vēl ne! Pēc tā, ka jūs tik ilgi bijāt de Sevrēzes kundzes iemīļotais, neatdosit taču jūs savu sirdi viņas niknākajai icnaidniecei.
— Tas tiesa, — mierīgi atbildēja Aramiss, — kādreiz es ļoti mīlēju šo daiļo hercogieni, un viņai par godu jāsaka, viņa bija mums tolaik ļoti noderīga. Bet ko var darīt! Viņai, diemžēl, nācās pamest Franciju. Pārāk nežēlīgs ienaidnieks bija šis nolādētais kardināls, — turpināja Aramiss, uzmezdams acis nelaiķa portretam uz sienas. — Viņš pavēlēja viņu apcietināt un ieslēdza viņu Loša cietoksnī. Nudien, viņš būtu nocirtis, tai galvu, tāpat kā Šalē, Monmoransī un Sen-Marsam; bet viņa izglābās, pārģērbjoties par vīrieti, kopā ar savu istabeni, nabadzīti Kettiju; viņai gadījās, pat cik es dzirdēju, amizants piedzīvojums kādā ciematā ar kādu mācītāju, kuram viņa lūdza naktsmājas un kura rīcībā bija tikai viena istaba. Viņš, uzskatīdams, ka viņa ir vīrietis, piedāvāja dalīties ar viņu šajā Istabā. Viņai tik labi piestāvēja vīriešu apģērbs, — ak, jaukā Marī, — ka es nezinu otru tādu sievieti, kurai tās būtu tā piestāvējušas. Tāpēc viņai ari tika veltītas dzejas rindas:
Labuassjcr, jel teic, kam vēl…
Jūs zināt šīs rindiņas?
— Nē, es nezinu; nodziediet man tās, mans dārgais draugs.
Un Aramiss, ar visrotaļīgāko izskatu, sāka dzidāt:
Labuassjcr, jel teic, kam vēl Tā piestāv vira kārta? Jūs zirgā drasējat par mums Daudz veiklāk, nav te vārdu!
— Bravo! — teica d'Artanjans. — Jūs vēl arvien brīnišķīgi dziedat, mīļo Aramis, un es redzu, ka dievkalpojumi jūsu balsij nav nākuši par ļaunu.
. — Mans dārgais, — teica Aramiss, — jūs zināt, kad es biju musketieris^ es centos pēc iespējas mazāk stāvēt sardzē; tagad, kļuvis par abatu, es cenšos pēc iespējas mazāk vadīt dievkalpojumus. Bet atgriezīsimies labāk pie hercogienes.
— Pie kuras? Pie hercogienes de Ševrēzas vai pie hercogienes de Longvilas?
— Mans draugs, es jums jau teicu, ka starp mani un hercogieni de Longvilas kundzi, nav nekas nopietns: tikai joki, un nekas vairāk. Es runāju par hercogieni de SeVrēzi. Jūs esat viņu redzējis pēc atgriešanās no Briseles, kopš nomira karalis?
— Jā, protams. Viņa toreiz bija ļoti jauka.
— Jā, un es arī tikos ar viņu tajā laikā; es devu viņai labus padomus, bet viņa tos neizmantoja; es mēģināju viņai ieskaidrot, ka Mazarīni ir karalienes mīļākais; bet viņa atkal man neticēja, teica, ka labi pazīst Austrijas Annu un, ka viņa ir pārāk lepna, lai varētu iemīlēties tādā nelietī. Peč tam viņa bez kaut kādas sajēgas metās hercoga Befora sazvērestībā, bet kardināls ņēma un pavēlēja apcietināt hercogu Beforu un padzīt hercogieni de Ševrēzu.
— Jūs zināt, ka viņa dabūja atļauju atgriezties, — teica d'Artanjans.
— Jā, un jau atgriezās… Viņa paspēs vēl sastrādāt ne vienu vien muļķību.
— Ak, bet varbūt, ka šajā reizē viņa paklausīs jūsu padomiem?
— Ak, šajā reizē, — teica Aramiss, — es viņu neesmu redzējis; viņa ir stipri izmainījusies.
— Ne tā kā jūs, mīļo Aramis, — teica d'Artanjans, — jūs vēl arvien esat tāds pats. Jums vēl arvien ir jūsu skaistie melnie mati, las pats staltais augums, un sievišķīgi skaistas rokas, kas kļuvušas vēl brīnišķīgākas, kopš jūs esat kļuvis par prclālu.
— Jā, leica Aramiss, tā ir liesa; es rūpējos par savu ārieni. Bcl zināt, mans draugs, es novecoju: drīz man paliks trīsdesmit septiņi gadi.
— Paklausieties, — smaidīdams teica d'Artanjans,— ja nu reiz mēs esam satikušies, tad norunāsim, cik tad īsti mums vajadzētu būt liem gadiem nākotnē.
— Kā tā? — iejautājās Aramiss.
— Nu, tā, - turpināja d'Artanjans, - agrākajos laikos es biju divus vai trīs gadus jaunāks par jums, bet šobrīd, ja es nemaldos, man jau ir pilni četrdesmit.
— Vai, patiešām? — izbrīnījies skatījās Aramiss. — Tātad, es maldos; jūs vienmēr bijāt teicams matemātiķis. Tad jau pēc jūsu rēķiniem iznāk, ka man jau ir čclrdcsmi trīs gadi? Velns lai parauj! Tikai ncizpļāpājaties par to Rambuijē hotelī: tas var man kaitēt.
— Varat būt mierīgs, — teica d'Artanjans, — es to neapmeklēju.
— Patiešām?! Nu jā, bet kur tad ir pazudis tas lops Bazēns? — iesaucās Aramiss. — Hei, hei! Vai nevarētu ātrāk? Mēs mirstam aiz bada un slāpēm!
Šajā brīdī, ienākušais Bazēns, pacēla augšup pudeles, kuras turēja rokās.
— Beidzot! — nopriecājās Aramiss. — Nu, vai viss ir gatavs?
— Jā, kungs, vēl tikai vienu mirkli! Tūdaļ pasniegšu; nevar jau tik ātri ar visu tikt galā…
— Tas tāpēc, ka jūs iedomājaties, it kā jums mugurā būtu vēl arvien tas baznīcas balahons, un jūs to vien darāt, kā domājāt par saviem svētajiem. Bet es jūs brīdinu, ja jūs tur, savās kapelās, pārslaukot visus tos baznīcas rituālu piederumus, aizmirsīsil, ka jāspodrina mans zobens, es sakraušu sārtu, no visām jūsu svētbildēm un jūs pašu izcepšu uz šā sārta.
Sašutušais Bazēns pārkrustījās ar pudeli. D'Artanjans, pārsteigts par abata d'Erblē toni un manierēm, kuras tagad ļoti atšķīrās no musketiera Aramisa toņa un manierēm, ieplestām acīm skatījās uz savu veco draugu.
Bazēns ātri pārklāja galdu ar tīru galdautu, salika uz tā tik daudz labi apceptu, aromātisku un kairinošu ēdienu, ka d'Artanjans kļuva mēms aiz pārsteiguma.
— Bet jūs tomēr esat kādu gaidījis? — viņš apjautājās.
— Hm! — atbildēja Aramiss. — Es vienmēr esmu gatavs uzņemt viesus; bez tam, es jau zināju, ka jūs mani meklējat.
— No kā?
— No šī paša Bazēna, kurš, pieņemdams jūs par pašu nelabo, tūdaļ atsteidzās, lai brīdinātu mani par briesmām, kas varētu draudēt manai dvēselei, ja es atkal nokļutu musketieru virsnieka nevēlamajā sabiedrībā.
— Ak, mans kungs! — lūdzoši iesaucās Bazēns, salikdams rokas sev priekšā uz krūtīm.
— Lūdzu, bez izlikšanās. Jūs zināt, ka es to neciešu. Labāk atveriet logu un nolaidiet grozā maizi, ceptu cāļa cepeti un pedeli vīna savam draugam Planšē: viņš ir aiz loga vismaz jau stundu, plaukšķinādams tur no visa spēka.
Tik patiešām, Planšē, padevis zirgiem auzas un pakaisījis salmus, atgriezies pie loga, nu jau trešo reizi plaukšķināja norunāto signālu.
Bazēns paklausīja, un piesējis virvē grozu ar ēdamo, nolaida to lejā, tieši Planšē rokās. Pēdējais, vairāk neko neprasīdams, devās atpakaļ uz nojumi pie zirgiem.
— Un tagad, lūdzu, ēdīsim vakariņas! — sauca Aramiss.
Draugi apsēdās pie galda, un Aramiss sāka griezt šķiņķi, cāļus, irbes ar īsta gardēža izveicību.
— Velns lai parauj, kā jūs ēdat! — teica d'Artanjans.
— Jā, ne slikti. Bet gavēņa dienās man ir speciāla atļauja no Romas, ko man izgādāja, manas vājās veselības dēļ, prelāta kungs. Pie tam, es esmu uzaicinājis pie sevis bijušo Lafontēna kunga pavāru; tā paša LafOntēna, vecā kardināla draugu, tā ievērojamā izēdāja, kurš pēc pusdienām lūgšanu vietā mēdza teikt: „Kungs, palīdzi labi sagremot to, ar ko nupat esmu tik lieliski pacienājis".
— Diemžēl, tas netraucēja viņam nomirt no caurejas, — smiedamies teica d'Artanjans.
— Ko lai dara, — padevīgi noteica Aramiss. — Liktenim neizbēgsi.
— Piedodiet, marts dārgais, — atkal ierunājās d'Artanjans, — vai es drīkstu uzdot jums kādu jautājumu?
— Bez šaubām, lūdzu: jūs taču zināt, ka starp mums nav noslēpumu. .
— Jūs esat kļuvis bagāts?
— Ak, mans Dievs, nemaz ne. Mans gada ienākums ir divpadsmit tūkstoši livru, un tad vēl neliels pabalsts tūkstoš ekiju vērtībā, kuru man izgādāja princis Kondē.
— Ar ko tad jūs nopelnāt šos divpadsmit tūkstošus livru, — jautāja d'Artanjans, — vai ar saviem dzejoļiem?
— Nē, draugs, poēziju esmu pametis; tikai dažreiz, joka pēc uzrakstu kādu pantiņu, kādu galda dziesmiņu vai mīlas sOnētu vai kādu pavisam nevainīgu epigrammu. Es- rakstu sprediķus, mans mīļais.
— Kā, sprediķus?
— Teicamus, brīnišķīgus sprediķus, mans dārgais. Vismaz visi citi tā domā.
— Un jūs pats tos lasāt?
— Nē, es tos pārdodu.
— Kam?
— Tiem brāļiem, kuri sapņo un cer kļūt par slaveniem sprediķotajiem.
— Tad, lūk, kā! Bet jūs pats? Vai jūs nekad nevilina slavas virsotnes?
Protams, vilināja, beT — mana daba to uzveica. Kad cs uzkāpu
katedrā, lai teiktu runu, bet man pretī raudzījās kāda brīnišķīga sieviešu
kārtas būtne, tad es ari sāku skatīties uz viņu; viņa sāk smaidīt, un es ari sāku smaidīt. Tad es zaudēju runas pavedienu un sāku gvelzt kaut kādas muļķības; tā vietā, lai runātu par elles mokām, es sāku runāt par paradīzes laimi. Tieši tā, lūk, arī notika ar mani Svētā Ludviķa baznīcā Marē… Kaut kāds muižnieciņš sāka smieties man tieši sejā. Es pārtraucu sprediķi, un pateicu viņam ka viņš ir muļķis. Draudzes locekļi metās pēc akmeņiem, bet es ātri vien pārliecināju visus sapulcējušos, un akmeņi sāka lidot uz viņa pusi. Tiesa, otrā rītā viņš mani uzmeklēja, domādams, ka viņam ir darīšana ar vienkāršu abatu.
— Un kādas tad bija sekas šim apmeklējumam? — vaicāja d'Artanjans, vairs nevaldīdams smieklus.
— Sekas bija tādas, ka mēs norunājām tikšanos Karaliskajā laukumā otrās dienas vakarā. Un jūs taču pats zināt, kā viss tas beidzās, velns lai parauj!
— Tātad, pret šo nelieli es uzstājos kā jūsu sekundants? — jautāja d'Artanjans.
— Tieši tā, mans draugs. Un jūs pāls redzējāt, kā es tiku ar viņu galā.
— Vai viņš nomira?
— Patiešām nezinu. Taču, visādam gadījumam es piedevu viņam un nolasīju grēku atlaišanu — in articulo mortis.* Pietiek, ka nokauj miesu, bet nedrīkst pazudināt dvēseli.
Bazēns izdarīja izmisuma pilnu žestu, tā rādīdams, ka viņš varbūt arī varētu attaisnot šādu morāli, taču nekādā gadījumā neattaisno, šo toni, kādā tas viss lika pasniegts.
— Bazēn, dārgumiņ, jūs neievērojāt, ka es redzu jūs spogulī! Bet es taču esmu jums vienreiz, par visām reizēm aizliedzis lielot jebkādus manu domu atbalstošus vai noraidošus žestus. Bet tagad, csiel tik labiņš, atnesiet mums spāņu vīnu un dodieties uz savu istabu. Jo, lūk, mans draugs d'Artanjans grib atklāt man kādu noslēpumu. Vai ne tā, d'Artanjan?
D'Artanjans apstiprinoši pamāja ar galvu, un Bazēns, pasniedzis vīnu, aizgāja.
Palikuši vieni, draugi kādu bridi klusēja. Aramiss, kā šķita, nodevās patīkamajai gremošanas izjūtai, bet d'Artanjans iekšēji gatavojās uzsākt savu runu. Abi ik pa brīdim uzmeta viens otram skatienus.
Ieilgušo klusumu pārtrauca Aramiss.
Pirms aiziešanas no šīs pasaules (lai.)
— Par ko jūs domājat, d'Artanjan, un kam jūs klusībā smaidāt?
— Es domāju, — teica d'Artanjans, — ka tad, kad jūs bijāt musketieris, jūs stipri vien līdzinājāties abatam, bet tagad, kad esat kļuvis par abatu, jūs stipri līdzināties musketierim.
— Tā ir liesa, — iesmējās Aramiss. — Cilvēks, tāds kā jūs, mans dārgais d'Arlanjan, ļoti labi zina, ka cilvēks ir ārkārtīgi savāds dzīvnieks, caur caurēm sastāvošs no pretrunām. Kopš tā laika, kad esmu kļuvis par abatu, es sapņoju tikai par cīņām un karagājieniem.
— Jā, to var redzēt pēc jūsu istabas: cik gan šeit nav zobenu, pie tam vēl visdažādāko. Bet paukoties pa šiem gadiem jūs vēl neesat aizmirsis?
— Es? Es lagad paukojos, tāpat kā jūs to darījāt jaunības gados, vai, varbūt, pat vēl labāk. Es caurām dienām tikai ar to vien nodarbojos.
— Bet - ar ko tad?
— Ar lielisko paukošanas mākslas skolotāju, kurš atrodas šeit.
— Kā, šeit?
— Jā, šeit, šajā pašā klosterī. Jezuītu klosteros var satikt, ko vien vēlies… /
— Tādā gadījumā, jūs būtu varējis mierīgi nogalināt de Marsiljaka kungu, ja tikai viņš būtu jums uzbrucis viens, bet nevis ar desmit palīgiem?
— Bez šaubām! — iesaucās Aramiss. — Es pat būtu ar mieru cīnīties ar visiem viņa desmit palīgiem, ja vien būtu drīkstējis laist darbā ieroci, nebaidīdamies, ka likšu pazīts.
„Tad viņš ir kļuvis par gaskonieti, ne sliktāku par mani pašu, velns parāvis!" — nodomāja d'Artanjans, bet skaļi piebilda:
— Un tā, mans dārgais Aramis, jūs jautājāt, kāpēc esmu jūs meklējis?
— Nē, es to neesmu jautājis? — mazliet blēdīgi atteica Aramiss, — es gaidīju, kad jūs pats man to pateiksit.
— Nu, labi! Tad, lūk: es meklēju jūs tikai un vienīgi tā iemesla dēļ, lai jums būtu izdevība mierīgi nogalināt de Marsiljaka kungu jebkurā izdevīgā brīdī, kad vien jums to labpatiksies izdarīt, kaut arī las ir viņa gaišības princis. — Tā, lā! Tā ir laba doma! — teica Aramiss.
— Doma, kuru es iesaku jums izmantot, mans dārgais draugs. Jums ir tūkstoš ekiju liels ienākums abatijā, un tad vēl divpadsmit tūkstošus jūs
saņemat par saviem pārdotajiem sprediķiem. Bet sakiet man: vai šobrīd jūs esat bagāts? Atbildiet atklāti!
— Bagāts? Es tak esmu nabags kā ījabs! Varat pārmeklēt visas manas kabatas un atvilktnes, vairāk par simts pistolām neatradīsit.
,.Simts pistolas, velns lai parauj! Un to viņš sauc par nabadzību. Būtu man vienmēr simts pistolas pie rokas, es sevi uzskatītu par bagātu, kā Krēzs", — nodomāja d'Artanjans.
Skaļi viņš teica:
— Vai jūs esat godkārīgs?
— Kā Enkelads!
— Tad tā, mans draugs, es došu jums iespēju kļūt bagātam, ievērojamam un iegūt privilēģijas, darīt visu to, ko vien vēlēsities pats. Aramisa pierei pārslīdēja mākonītis, tik viegls kā ēna, kas augusta vidū pārslīd rudzulaukam; taču, lai cik tas viss bija acumirklīgs, d'Artanjans to bija tomēr pamanījis.
— Runājiet, — teica Arainiss.
— Vispirms, vēl viens jautājums. Vai jūs nodarbojaties ar politiku?
Aramisa acīs uzšķīlās zibeņi — tikpat acumirklīgi kā tā ēna, kas pirmīt
pārslīdēja pāri viņa pierei, taču vairs ne tik acumirklīgi, lai d'Artanjans atkal nevarētu to pamanīt.
— Nē! — atbildēja Aramiss.
— Tad jau jebkurš priekšlikums var jums būt ieguvums, ja jau pār jums nav nevienas citas varas kā vien debesu, — pasmējās gaskonietis.
— Iespējams.
— Vai jūs pārcilājāt atmiņā kādreiz, mīļai Aramis, mūsu brīnišķīgās jaunības dienas, kuras tika aizvadītas smieklos, divkaujās un jautrās iedzeršanās?
— Jā, protams, un ne vienreiz vien skumu pēc tām. Laimīgs bija tas laiciņš! Priecīgas dieniņas!
— Tad, lūk, mans draugs, šīs jautrās dieniņas var atkārtoties, šis brīnišķīgais laiks atgriezties. Man ir uzdots sameklēt manu biedrus, un es iesāku tieši ar jums, tāpēc, ka tieši jūs bijāt mūsu sabiedrības dvēsele.
Aramiss palocījās drīzāk aiz pieklājības, nekā aiz pateicības.
— Atkal mesties politikā? — ierunājās viņš mirstošā balsī, gari velkot katru skaņu, atmezdamies pj'et krēsla atzveltni. — Ak, mans dārgais d'Artanjan, jūs redzat, cik mierīgi un skaisti rit mana pašreizējā dzīve. Bet ievērojamu ļaužu nepateicību mēs abi esam diezgan izbaudījuši, vai ne tā?
— Jā, tā ir patiesība, - teica d'Artanjans, — bet, varbūt, šie ievērojamie ļaudis ir nožēlojuši savu nepateicību?
— Tādā gadījumā — cita runa. Katrs grēks ir i/pērkams. Bez visa tā, jums ir taisnība vēl vienā lietā, proti, ja jau munvs ir atkal radusies vēlēšanās jaukties valsts lielās, tad šobrīd, liekas, ir pats piemērotākais laiks to darīt.
- No kurienes jūs to zināt? Jūs taču ar politiku nenodarbojaties?
— Ak, mans Dievs! Kaut arī es pats par to neinteresējos, es dzīvoju tomēr tādā vidē, kur ar to nodarbojas, pat pārāk daudz. Bet, aizraujoties ar poēziju un nododoties mīlestībai, esmu tuvu iepazinies ar Sazarēnu, kurš ir Kontī kunga piekritējs, ar Vuatiru, prelāta atbalstītāju, un ar Bua-Robēru, kurš kopš tā laika, kad vairs nav kardināla Rišeljē, neatbalsta nevienu, vai, ja gribat, atbalsta visus uzreiz; tā kā politiskās lietas man nemaz nav tik svešas.
— Tā jau es arī domāju, — teica d'Artanjans.
— Starp citu, mīļais draugs, viss, ko es jums tagad teikšu, ir vienkārša mūka personīgās domas; vienkārša cilvēka, kurš, kā atbalss, atkārto visu, ko ir dzirdējis no citiem. Es esmu dzirdējis, ka dotajā brīdī kardināls Mazarīni ir ļoti nobažījies par valsts iekšējo lietu pagriezienu īsteno stāvokli. Kā redzams, ne visi viņa rīkojumi tiek pildīti un ievēroti tā, kā tas bija attiecībā pret mūsu iepriekšējo biedēkli, nelaiķa kardinālu Rišeljē, kura portretu jūs redzat šeit, jo, lai ko arī kāds teiktu par viņu, viņš patiešām bija liels cilvēks.
— Te nu es jums pretī nerunāšu, mīļais Aramis, jo tieši viņš iecēla mani kādreiz leitnanta kārtā.
— Sākumā es biju pilnīgi kardināla pusē: es teicu sev, ka ministrs nekad neliek visu mīlēts, un ka, būdams gudras galvas īpašnieks, par kādu mēs visi viņu uzskatām, viņš galu galā tomēr gūs panākumus un uzvaru pār saviem ienaidniekiem, un piespiedīs sevi cicnīl un baidīties, kas, pēc manām domām, ir lornēr labak, nekā piespiest sevi mīlēt.
D'Artanjans pamāja ar galvu par zīmi, ka piekrīt šim diezgan apšaubāmajam prātojumam.
— Tādas, lūk, bija manas domas pašā sākumā, — turpināja Aramiss, — bet tā kā mūka paklausības zvērests, ko es tiku devis, liek man nepaļauties uz personīgām domām vien, tad es ievācu ziņas, un, lūk, mans draugs…
Aramiss apklusa.
— Un kas tad ir?
— Man nācās atzīt, ka esmu kļūdījies.
— Vai patiešām?
— Jā. Es, kā jau teicu, ievācu ziņas, un, lūk, ko es dabūja dzirdēt no daudziem, dažādu uzskatu un dažādu centienu ļaudīm: ,.Mazarīni kungs nebūt nav tik ģeniāls cilvēks, par kādu jūs viņu uzskatāt".
— Vai tiešām? — brīnīja d'Artanjans.
— Jā, tā tas ir. Tā ir sīka personība, bijušā kardināla Bentivolio sulainis, kurš ar intrigu palīdzību izlīdis ļaudīs; cilvēks bez vārda un goda; viņš domā nevis par Franciju, bet tikai pats par savu labklājību. Viņš salaupīs naudu; iztukšojot karaļa kasi, izmaksās sev visāda veida pensijas, kuras, kādreiz nelaiķis kardināls Rišeljē ar dāsnu roku dāļāja pa labi un pa kreisi; bet šim nebūs lemts vadīt valsti, viņam uz to nav nekādu tiesību: nedz kā stipra cilvēka tiesības, nedz kā ievērojama cilvēka tiesības, kurš baudītu vispārējo cieņu. Bez tam, kā man šķiet, šim ministram nav nedz cēlas sirds, nedz. izsmalcinātu manieru — tas drīzāk ir komediants — Pulčinello, Pantalone. Vai jūs viņu pazīstat? Es viņu tuvāk, diemžēl, nepazīstu nemaz.
— Hm, — teica d'Artanjans, — jūsu teiktajā, ir daļa patiesības.
— Man ļoti glaimo las, ka pateicoties dabas dotai intuīcijai, man ir izdevies nonākl pie uzskatiem, kuri līdzīgi jūsu: tas ir cilvēka, kurš atrodas galma tuvumā.
— Jā, bet jūs man stāstījāt tikai par viņa personību, bet ne par viņa partiju, ne arī par viņa draugiem.
— Jā, tā ir. Aiz viņa stāv karaliene.
— Jā, tas, man šķiet, jau ir kaut ko vērts.
— Bet karalis ir pret.
— Bērns!
— Bērns, kurš pēc četriem gadiem būs pilngadīgs.
— Runa ir par tagadni.
— Tas tiesa, tagadne nav nākotne; bet arī šobrīd aiz. viņa nestāv nedz parlaments, nedz lauta, vienā vārdā sakot — nauda; nedz muižniecība, nedz valsts dižciltīgie, vārdu sakot — zobeni.
D'Artanjans pakasīja aiz. auss. Viņam vajadzēja atzīties, ka tā ir ne tikai dziļa, bet arī patiesa doma.
— Kā redzat, draudziņ, es vēl neesmu galīgi zaudējis savu vērīguma izjūtu. Bet varbūt es veltīgi esmu ar jums alklāts: man šķiet, jūs sliecaties uz Mazarīni pusi.
— Es? — iesaucās d'Artanjans. — It nemaz!
— Jūs runājāt par uzdevumu.
— Vai tad es nerunāju par uzdevumu? Tādā gadījumā esmu nepareizi izteicies. Nē, es vienmēr esmu domājis tāpat kā jūs. Lietas ir sarežģījušās; vai mums nepasviest zoss spalvu pa vējam, un iet uz. to pusi, kurp vējš to nes? Atgriezīsimies pie kādreizējām briesmām un piedzīvojumiem bagātās dzīves. Mēs bijām četri drosmīgi bruņinieki, četras patiesā draudzībā vienotas sirdis, apvienosimies atkal no jauna — nē, ne jau sirdis, tās mums arvien ir palikušas nešķiramas, — bet mūsu likteņus un vīrišķīgo drosmi. Šķiet, rodas iespēja iegūt kaut ko vērtīgāku par spožo dimantu.
— Jums ir taisnība, d'Artanjana kungs, jums ir pilnīga taisnība, — atbildēja Aramiss. — Un kā pierādījumu visam tam, es redzu tajā apstākli, ka arī man pašam bija tāda pati doma. Tikai man tā tika pateikta priekšā, par cik man nav jūsu dzīvās un neizsmeļamās iztēles; šajos laiko jau visi meklē starpniekus. Man tika izteikts priekšlikums: šis un tas no mūsu toreizējiem varoņdarbiem kļuvis zināms, bez. tam, teikšu atklāti, es reiz mazliet palielījos prelātam.
— De Hondi kungam? Kardināla ienaidniekam? — iesaucās d'Artanjans. .
— Nē, karaļa draugam! — atbildēja Aramiss. — Karaļa draugam, sapratāt? Tad, lūk, ir vajadzīgs pakalpot karalim — tas ir katra muižnieka goda pienākums.
— Bet karalis, taču uz vienu roku ar Mazarīni, mans dārgais.
— Arēji — jā, bet pret savu gribu; ar darbiem — jā, bet ne ar sirdi. Tur jau arī slēpjas slazdi, kurus karaļa ienaidnieki gatavo nabaga bērnam.
— Lūk, kā! Bet jūs taču piedāvājat man, skaidri un gaiši iekšējo karu, mīļo Aramis!
— Karu par karali.
— Bet karalis nostāsies tās armijas priekšgalā, kur būs Mazarīni.
— Bet viņa sirds paliks lajā armijā, kuru komandēs Befora kungs.
— De Befora kungs! Viņš taču atrodas Venscnes cietoksnī.
— Vai tad es teicu — Befors? Nu, ja ne Befors, tad kāds cits;
— Bet princis brauc uz. regulāro armiju, un viņš ir patiesi uzticīgs kardinālam.
— Hm, hm! — atbildēja Aramiss. — Starp viņiem šobrīd tieši ir kaut kādas nesaskaņas. Bet nu, ja arī ne princis, tad vismaz de Hondī kungs…
— De Hondī kungs, ja ne šodien, tad rīt kļūs par kardinālu; viņam jau tika pieprasīta kardināla cepure.
— Vai tad nav bijis kardinālu-karavadoņu? — iebilda Aramiss. — Paskatieties uz sienām: ap jums ir četri kardināli, kuri armijas priekšgalā bija ne sliktāki par Gabriāna un Hassiona kungiem.
• — Vareni gan izskatisies' kuprainais puivedis!
— Kupri nosegs talārs. Taču atcerieties: Aleksandrs kliboja, bet Hanibāls bija vienacis.
— Jūs domājat, šī partija dos jums kādu izdevību? — jautāja d'Artanjans.
— Tā dos man ievērojamu cilvēku .aizbildniecību.
— Un valdības priekšrakstus?
— Parlaments un nemieri palīdzēs tās atcelt.
— Viss, par ko jūs runājat, varbūt varētu piepildīties vienīgi, ja izdotos izšķirt karali ar viņa māti.
— To, iespējams, izdosies izdarīt.
— Nekad! — iesaucās d'Artanjans ar lielu pārliecību. — Jūs pats labi zināt, Aramis, jūs, kurš pazīst Austrijas Annu tikpat labi kā cs. Vai jūs domājat, ka viņa kādreiz varētu būt spējīga aizmirst, ka dēls — viņas atbalsts, viņas aizsargs, viņas labklājība, viņas laime, viņas dzīves ķīla? Viņai pienāktos kopā ar dēlu pārnākt dižciltīgo pusē un pamest Mazarīni; bet jūs labāk par jebkuru citu zināt, ka viņai ir nopietni iemesli nedarīt to.
— Laikam jau jums būs taisnība, — domīgi teica Aramiss. — Es viņiem nepievienošos…
— Viņiem! Bet kam? - teica d'Artanjans.
— Nevienam. Es esmu mācītājs, kāda man daļa gar politiku? Man pieliek ar savu paša klientūru: tukšgalvju abatu un daiļo dzimumu. Jo vairāk sarežģījumu ir valsts lielās, jo mazāk būs trokšņu manu lietu un jociņu dēļ; viss iet brīnišķīgi arī bez manas iejaukšanās. Nolemts, dārgais draugs, es nekur nejaukšos.
— Tik tiešām, mans mīļais draugs, — teica d'Artanjans, — mani sāk pārliecināt jūsu filozofija. Es patiešām pats vairs nesaprotu, kāda mušā man bija iekodusi? Man ir dienests, kas mani kaut kā pabaro. Pēc de Trcvila nāves, — viņš nabadziņš, noveco! — es varētu kļūl par kapteini. Tas nemaz nav tik slikts, šis maršala zizlis, Gaskonijas muižnieciņam, visjaunākajam savā dzimtā, un es jūtu, ka vispār cs sliecos uz vienkārša ēdiena pusi; tikai, lai tas būlu katru dienu. Un lā vietā, lai dzītos pēc piedzīvojumiem, es labāk pieņemšu Portosa uzaicinājumu un došos uz medībām viņa muižā. Jūs zināt, ka Portosam ir muiža.
— Kā tad! Protams, zinu. Desmit jūdzes mežu, purvu un pļavu; viņš ir kalnu un leju valdnieks un tiesājās ar Nuaijonas bīskapu par feodālajām tiesībām.
,.Lieliski, — nodomāja d;'Arlanjans, — to jau tikai man arī vajadzēja uzzināt. Portoss ir Pikardijā".
— Un viņš lieto savu iepriekšējo uzvārdu di Vallons? — viņš skaļi pajautāja.
— Jā, un vēl pievienoja tam uzvārdu de Brasjē; tā saucas viņa zeme, kura reiz deva tiesības uz. barona titulu.
— Tātad mēs redzēsim Portosu baronos?
— Bez šaubām. Sevišķi jaukā baronese Portosa!
Abi draugi skaļi iesmējās.
— Tātad, — ierunājās d'Artanjans, — jūs nevēlaties atbalstīt Mazarīni?
— Bet jūs — prinčus?
— Nu, tātad, nebalstīsim nevienu un paliksim draugi; nebūsim ne kardinālisli, ne fronderisti.
— Jā, — teica Aramiss, — būsim musketieri.
— Kaut vai sutānā.
— It īpaši sutānā, — iesaucās Aramiss, — tur jau tas joks!
— Nu, tad dzīvojiet sveiks! — pieceldamies teica d'Artanjans.
— Es jūs neccnlīšos aizkavēt, mans dārgais, — teica Aramiss, — jo, lūk, man nebūtu, kur jūs izguldināt. Bet piedāvāt jums gulēt šķūnī kopā ar Planšē būtu bijis nepieklājīgi.
— Pie tam vēl tikai triju jūdžu attālumā no Parīzes. Zirgi ir atpūtušies, nepaies ne stunda, kad es būšu jau mājās.
D'Artanjans ielēja sev pēdējo glāzi.
— Par mūsu labajiem senajiem laikiem!
— Jā, — piebalsoja Aramiss, — tikai, diemžēl, tas ir garām…
— Jā tas tā ir! Bet varbūt, ka tomēr las vēl kādreiz atgriežas. Visādam gadījumam, ja nu jums rodas kāda vajadzība pēc manis, iegaumējiet: Tiktonijas ielā, viesnīcā „Kaz.iņa".
— Bet es — šeit, jezuītu klosterī. No sešiem rītā līdz astoņiem vakarā, bet no astoņiem vakarā līdz sešiem rītā caur logu.
— Uz redzēšanos, mans dārgais.
— Nē, es jūs vienu nelaidīšu. Atļaujiet man jūs pavadīt.
Un Aramiss paņēma apmelni un zobenu.
„Viņš grib būt pārliecināts par manu aizbraukšanu", — nodomāja d'Artanjans.
Aramiss iesvilpās, bet Bazēns bija iesnaudies turpat priekšistabā pie vakariņu paliekām un uzreiz, vis nepamodās, tā kā Aramiss bija spiests paraut to aiz auss, lai pamodinātu.
Bazēns pastaipījās, izberzēja acis un laidās atpakaļ snaudā.
— Nu, tu, miegamice, ātrāk padod mums trepes.
— Bet tās jau, — žāvādamies teica Bazēns, — turpat vien palika aiz loga, tās jūsu trepes.
— Citas, dod dārza trepes. Vai neredzēji, ka d'Artanjana kungs pa tām tika ar grūtībām augšā, bet lejā kāpt tam būs vēl grūtāk.
D'Artanjans jau gribēja sākt pārliecināt Aramisu, ka viņš lieliski tiks lejā, bet tad viņam pēkšņi ienāca prātā kāda doma, un viņš klusēja.
Bazēns grūti nopūlās un aizgāja meklēt trepes. Pēc kādas minūtes koka trepes stāvēja pieslietas pie loga.
— Lūk, kur-labas trepes, — teica d'Artanjans, — pa tādām pat sieviete uzkāps.
Aramiss paskatījās uz viņu tik ciešu skatienu, it kā gribēdams izlasīt drauga domas lidz pašiem sirds dziļumiem, bet d'Artanjans izturēja šo skatienu ar apbrīnojamu vientiesību.
Pie tam, viņš jau bija uzlicis vienu kāju uz pirmā pakāpiena un sāka kāpt lejā.
Pēc mirkļa viņš jau bija zemē. Bazēns palika stāvam pie loga.
— Gaidi šeit, — teica Aramiss, es tūdaļ atgriezīšos.
Abi devās uz šķūņa pusi; viņiem pretī iznāca Planšē, vezdams aiz pavadām zirgus.
— Lieliski. Lūk, kur uzticams un saprātīgs kalps, ne tāds, kā mans sliņķis Bazēns, kopš ir sācis kalpot baznīcā, vairs ne velnam neder. Sekojiet mums, Planšē, — teica Aramiss, — mēs iesim līdz ciemata galam.
Un patiesi, draugi nogāja kājām visu ceļu līdz ciema galam, pa ceļam pārspriežot dažādus sīkumus; pie pēdējās mājas Aramiss teica:
— Nu, mans draugs, ejiet savu ceļu. Laime jums smaida, nepalaidiet to garām. Atcerieties, laime — tā ir kurtizāne; izturieties pret to tā, kā tā to ir pelnījusi. Nu, bet es palikšu savā niecībā un savā slinkumā. Ardievu.
— Tātad, viss nolemts un parakstīts: mans priekšlikums jums neder?
— Tas man būtu varējis ļoti noderēt,' — teica Aramiss, — ja es būtu tāds cilvēks kā citi, bet es, kā jau teicu, es viss sastāvu no pretrunām: to, ko šodien neieredzu, rīt jau varu iemīlēt, un otrādi. Jūs sapratīsit, es nevaru uzņemties saistības, tā kā, piemēram jūs, kuram ir pilnīgi noteikti uzskati.
„Melo, blēdi, — nodomāja d'Artanjans, — viss ir pilnīgi otrādi: tu jau nu gan proti izvēlēties mērķi un pavisam slepeni virzīties uz to".
— Tad dzīvojie.t vesels, dārgais draugs, — turpināja Aramiss, — un paldies jums par apciemojumu un labiem nodomiem, bet it īpaši par jaukajām atmiņām, kuras atmodināja jūsu ierašanās.
Viņi apkampās. Planšē jau sēdēja zirgā. D'Artanjans arī ielcca seglos, viņš un Aramiss vēlreiz spieda viens otram rokas. Tad jātnieki iecirta piešus zirgiem sānos un aizauļoja Parīzes virzienā.
Aramiss stāvēja ceļa vidū tik ilgi, kamēr tic pilnīgi izzuda viņa redzeslokam.
Taču d'Artanjans, atjājis soļus divsimts, strauji apturēja zirgu, nolēca zemē, pasvieda pavadu Planšē un, izņēmis pistoles no portupejām, aizbāza tās sev aiz jostas.
— Kas noticis? — jautāja nobiedētais Planšē.
— Tas, ka, lai nu kā viņš mānās, — atbildēja d'Artanjans, — mani viņš ap stūri vis tik viegli neapvedīs. Slāvi šeit un gaidi mani, tikai nostājies tālāk no ceļa.
Ar šiem vārdiem d'Artanjans pārlēca pāri grāvim, kurš gāja gar ceļa malu, un melās pāri tīrumam, apkārt visam ciematam. Viņš pamanīja, ka starp māju, kur dzīvoja Longvila kundze, un jezuītu klosteri, ir lukšs laukums, kurš bija apjozts tikai ar dzīvžogu.
Varbūt, ka pirms stundas viņam būtu bijis diezgan grūti sameklēt šo dzīvžogu, bet tagad bija uzlēcis mēness, un kaul arī las ik pa brīdim pazuda aiz mākoņiem, ceļu tomēr varēja redzēt diezgan skaidri pat tad, kad mēness nozuda.
D'Artanjans, aizkļuvis līdz dzīvžogam, gāja zagdamies un slēpdamies, tā ēnā. Paejot garām mājai, kurā notika tikko kā aprakstītie nolikumi, d'Artanjans ievēroja, ka Aramisa logs ir apgaismots; bot viņš bija pārliecināts, ka Aramiss vēl nav pārnācis, bet kad pārnāks, tad viņš nebūs viens.
Un patiešām, drīz. viņš izdzirda tuvojošos soļu troksni un klusinātas balsis.
Soļi apstājās pie dzīvžoga.
D'Artanjans notupās uz. ceļiem, slēpdamies aiz biezākiem krūmiem.
Tajā pašā brīdī, d'Artanjanam par lielu izbrīnu, parādījās divi vīrieši. Bet ilgi brīnīties viņam neiznāca: viņš izdzirda maigu, daiļskanīgu balsi. Viens no vīriešiem bija sieviete, pārģērbusies vīriešu drēbēs.
— Nomierinieties, mīļo Renē, — runāja maigā balss, — tas nekad vairs neatkārtosies. Esmu atradusi kaut ko līdzīgu pazemes ejai zem ielas: mums vajag tikai pacelt vienu plāksni pie durvīm, un eja būs vaļā.
— (), zvēru jums, princese, — atbildēja otra balss, kurā d'Artanjans tūdaļ pazina Aramisa balsi, — ja jūsu labais vārds nebūtu atkarīgs tieši no šīs piesardzības un es riskētu tikai ar savu dzīvību…
— Jā, jā, es zinu, jūs esat sabiedrības cilvēks, un tajā pašā laikā esat ļoti drosmīgs. Bet jūs piederat ne tikai man, jūs piederat visai mūsu partijai. Tāpēc jums jābūt sevišķi uzmanīgam un prātīgam.
— Es vienmēr esmu paklausīgs, kundze, — teica Aramiss, — ja vien man pavēl tik patīkamā balsī.
Viņš maigi noskūpstīja viņas roku.
— Ak! — iesaucās kavalieris, kuram bija patīkamā balss. •
— Kas noticis? — jautāja Aramiss.
— Vai tad jūs neredzat, ka vējš aiznesa manu cepuri!
Aramiss mclās ķert vēja aiznesto cepuri. D'Artanjans izmantodams mirkli, pārgāja uz citu vietu, kur dzīvžogs nebija tik biezs, un viņam būtu iespēja kārtīgi nopētīt Aramisa noslēpumaino ceļabiedru.
Tajā brīdī mēness, laikam tikpat ziņkārīgs, kā mūsu virsnieks, izlīda no mākoņa, un viņa nekautrīgajā gaismā d'Artanjans ieraudzīja un pazina lielās gaiši zilās acis, zeltainos matus un lepni pacelto de Longvila kundzes galviņu.
Aramiss smiedamies atgriezās ar vienu cepuri rokā, ar otru cepuri galvā, un abi devās uz jezuītu klostera pusi.
— Teicami, — pieceldamies un nopurinādamies no putekļiem, sacīja d'Artanjans, — tagad cs tevi pazīstu: tu esi fronders un Longvila kundzes mī|ākais.
Pateicoties no Aramisa iegūtajām ziņām, d'Artanjans, kurš zināja, ka Portosa īstais vārds bija di Vallons, tagad zināja arī, ka pēc tā vielas nosaukuma, kur atradās viņa īpašums, viņš tagad saucas arī de Brasjē, un, ka šī īpašuma dēļ viņš ir tiesājies ar Nuaijonas bīskapu.
No lā izriet, ka meklēt viņu vajadzētu Nuaijonas apkaimē, vārdu sakot, uz Il-de Fransa un Pikardijas robežas.
Savu maršrutu d'Artanjans izvēlējās nekavējoši. Viņš nolēma doties uz Dammarlēnu, kur krustojās divi ceļi: viens no kuriem veda uz Suāsonu, otrs — uz Kompjēnu; tur viņš varēs ievākt ziņas par Brasjē muižu un, vadoties pēc dotajiem norādījumiem, dosies vai nu taisni, vai arī nogriezīsies pa kreisi.
Planšē, kurš. vēl nebija pilnīgi drošs par to, ka viņu vairs neviens nemeklē, paziņoja, ka dosies d'Artanjanam līdzi kaut līdz pasaules malai, vienalga, vai tas dosies taisni, vai arī nogriežas pa kreisi. Viņš lūdza tikai savam kungam izbraukt vakarā, jo tumsa viņam garantēja lielāku drošības sajūtu. D'Artanjans ieteica viņam pabrīdināt savu sievu, lai kaut cik nomierinātu nabadzīti; taču tālredzīgais Planšē atteica, ka viņa sieva nenomirs no bēdām un uztraukuma, tikai tāpēc, ka nezinās sava vīra atrašanās vielu. Toties Planšē, taisni olrādi; pazīdams savas sievas mēles lokanību, neapšaubāmi nomirtu aiz uztraukuma, apzinoties, ka viņa sievai ir zināma viņa patiesā atrašanās viela.
Šāda veida izskaidrošana d'Artanjanam likās tik pārliecinoša, ka viņš vairs neuzstāja, un astotajā vakara stundā, kad migla pilsētas ielās jau sāka sabiezēt, viņš izgāja no viesnīcas „Kaziņa" Planšē pavadībā un izjāja no pilsētas cauri Sen-Denī apsardzes punktam.
Ap pusnakti abi ceļotāji bija sasnieguši Dammartēnu.
Bija pārāk vēls, lai varētu kaul kur ievākt ziņas. Iebraucamās vietas „Krusta zīme" saimnieks jau gulēja, un d'Artanjans nolēma atlikt aptauju līdz rītam.
No rīta viņš lika pasaukt krodzinieku. Viņš bija viens no tiem viltīgajiem normandiešiem, kuri nekad skaidri nesaka ,,jā" vai „nē", un uzskata, ka zaudēs cieņu saruna biedra acis, ja bez izlocīšanās atbildēs uz jautājumiem. No visas sarunas d'Artanjans saprata tikai, ka jābrauc taisni, tāpēc viņi steidzīgi pameta šo iebrauktuvi un devās ceļā, cenzdamies, kaut vai kaut ko jēdzīgu atcerēties no ļoti neskaidrajiem norādījumiem.
Deviņos no rīta viņi ieradās Nantelē un apstājās tur, lai pabrokastotu.
Šajā reizē viņiem palaimējās ar krodzinieku, kurš nebija tādos ieskatos kā iepriekšējais. Tas bija krietns pikardietis un atklātas dabas cilvēks. Pazinis Planšē personā savu novadnieku, viņš, bez kādas izlocīšanās, deva visus viņiem vajadzīgos norādījumus un paskaidrojumus. Brasjē muiža atradās dažu jūdžu attālumā no Vilje-Kotrē.
D'Artanjans zināja Vilje-Kotrē, tā kā pāris reizes bija uz turieni pavadījis galmu. Vilje-Kotrē tajā laikā bija viena no karaliskajām rezidencēm. Viņš devās uz šo pilsētu un apmetās viesnīcā „Zelta Delfīns".
Šeit viņš dabūja sev vajadzīgās ziņas. Viņš uzzināja, ka Brasjē muiža patiešām atrodas četru jūdžu attālumā no pilsētas, bet pašu Portosu gan vajadzētu meklēt pavisam kur citur.
Portoss patiešām tiesājās ar Nuaijonas bīskapu par Pjerfonas muižu, kas robežojās ar viņa īpašumiem; noguris no visām tiesu prāvām, no kurām īstenībā viņš neko nesaprata, viņš visbeidzot, lai tiklu no tām visām .vaļā, šo muižu vienkārši nopirka, lādā kārtā saviem diviem iepriekšminētajiem uzvārdiem pievienoja arī vēl trešo. Tagad viņa vārds bija di Vallons de Brasjē de Pjerfons, un dzīvoja viņš savā jaunajā muižā.
Tā kā caur varoņdarbiem viņš slavens nekļuva, tad viņš bija nolēmis
kļūt par markīžu Karabasu. 4 3ax. S3
Nācās atkal gaidīt līdz rītausmai. Zirgi pa dienu bija noskrējuši desmit jūdzes un bija ļoti noguruši. Tiesa, tos varēja apmainīt pret citiem, taču braukt vajadzēja cauri mežam, bet Planšē, kā mums jau zināms, neatzina mežus naktī.
Bija arī vēl viena lieta, kuru neatzina Planšē. Tā bija: doties ceļā bez brokastīm; tāpēc, no rīta pamodies, d'Artanjans ieraudzīja uz galda jau gatavas brokastis. Dusmoties par šāda veida uzmanību būtu bijis nekrietni, tāpēc d'Artanjans sēdās vien pie galda. Pats par sevi saprotams, ka Planšē, atgriezdamies pie saviem agrākajiem pienākumiem, atgriezās arī pie tās pašas kārtības; tāpēc ēst sava saimnieka brokastu paliekas viņš kautrējās ne vairāk, kā dc Motvila k-dze vai de Faržī k-dze, kuras ēda ēdienu paliekas no Austrijas Annas galda.
Tāpēc izjāt izdevās tikai pulkstens astoņos no rīta. Apmaldīties bija neiespējami: braukt vajadzēja pa ceļu, kurš veda no Viljc-Kalrē uz Kompjēnu un, izbraucot no meža, pagriezties pa labi.
Bija skaists pavasara rīts; augstu kokos dziedāja un viteroja putni un saules stari, laužoties cauri koku zariem un biezajiem puduriem, šķita kā zeltains dūmakains aizskars.
Šur un tur saules stari ar lielām pūlēm lauzās cauri veco koku biezi saaugušajiem puduriem, atstājot ēnā grimstošus veco ozolu stumbrus, pa kuriem, ceļotāju izbiedētas, veikli skrēja augšā vāveres. Visa daba šajā agrajā rītā izelpoja sirdi iepriecinošas un nomierinošas zāles, ziedu un lapu Smaržas. D'Artanjans, kuram sen jau bija apnikuši Parīzes putekļi un pilsētas smakas, bija pārliecināts, ka cilvēks, kurš nes triju muižu vārdus, uzvērtus vienu uz. otra, šādā paradīzē dzīvojot, var izjust vispilnīgāko laimi. Un, galvu šūpodams, viņš nodomāja: „Ja es būtu Portosa vietā un pie manis d'Artanjans grieztos ar šādu priekšlikumu, ar kādu es tagad domāju griezties pie viņa, sava drauga Portosa, man gan būtu pilnīgi skaidrs, ko es būtu atbildējis tam d'Artanjanam".
Bet Planšē nedomāja neko: viņš vēl gremoja savas brokastis.
Meža klajumiņā d'Artanjans ieraudzīja viņam vajadzīgo ceļu, bet ceļa galā atradās milzīga feodāla pils ar daudziem tornīšiem.
— Oho, — viņš norūca, — šis cietoksnis, šķiet, kādreiz piederēja Orleānas hercogu dzimtas vēcākajam atzaram. Vai tikai Portoss nav noslēdzis darījumus ar veco hercogu de Longvilu?
— Ai, kāda skaista un liela muiža, mans kungs! Tas tik ir īpašums! —, teica Planšē. — Ja tā patiešām pieder Portosa kungam, tad viņu var no sirds apsveikt.
— Tikai neiedomājaties viņu nosaukt par Portosu, — teica d'Artanjans, — vai par di Vallonu. Viņu tagad sauca par dc Brasjē vai de Pjerfona kungu. Skaties, citādi tu vari mums vēl visu sabojāt.
Tuvojoties pilij, kas tik ļoti pievilka viņu uzmanību, d'Artanjans sāka aizdomāties, ka nez vai šeit patiesi varētu dzīvot viņa draugs. Torņi, kas no tālienes izskatījās diženi, stipri un it kā vakar būvēti, piebraucot tuvāk, varēja redzēt, ka tie bija apdauzīti un dažviet pat izjaukti, it kā kāds milzis būtu tos sacirtis.
Aizbraucot līdz ceļa galam, d'Artanjans pie savām kājām ieraudzīja burvīgu ieleju, kuras dziļumā snauda maziņš kluss ezeriņš, kura apkārtnē varēja pamanīt mājeles ar salmu un dakstiņu jumtiem; likās, ka visa apkārtne godbijīgi noliecās savas lielās pils varenības priekšā, kas bija uzcelta Anrī IV valdīšanas laikā, un izskaistināta ar tornīšiem, ģerboņiem un flīģeļiem.
Tagad d'Artanjans vairs nešaubījās, ka viņa priekšā patiešām atrodas Portosa dzīvesvieta.
Ceļš veda tieši uz skaisto pili, kura, blakus savam kalnā stāvošam priekštecim, atgādināja mūsdienu švītu, stāvošu blakus dzelžos iekaltam Šārla VII laika bruņiniekam.
D'Artanjans laida zirgu rikšos; Planšē centās neatpalikt no sava sai- m mnieka.
Pēc minūtēm desmit d'Artanjans iejāja skaistām papelēm apstādītā alejā, kura izbeidzās pie režģiem ar apzeltītiem uzgaļiem, un skaistiem lieliem vārtiem. Šīs alejas vidū kāds resns kungs, tērpies viscauri zaļā apģērbā ar izšūtu apzeltījumu, kas saskanēja ar pils apzeltītajiem režģiem, sēdēja uz zema resna zirģeļa. Pa labi un pa kreisi no viņa pamatstājā stāvēja pa diviem sulaiņiem, tērpti livrejās ar izšūtām zīda lentām; patālāk bariņā saspiedušies stāvēja zemnieki.
„Vai tik las nebūs bagātais muižnieks di Vallons de Brasjē de Pjcrfons?" — pats pie sevis noteica d'Artanjans. „Dieva mans liecinieks, kā gan viņš ir sarāvies kopš lā laika, kamēr nenēsā vairs vārdu Portoss".
— Tas nevar būt viņš, — teica Planšē, it kā atbildēdams uz. d'Artanjana domām. — Portosa kungs ir sešas collas garš, bet šis te nebūs pal ne piecas.
— Bet tu paskaties, kā šim kungam visi zemu klanās.
To teicis, d'Artanjans devās resnā zirģeļa, cienīgā izskata kunga un viņa sulaiņu virzienā. Un, jo tuvāk viņš jāja klāt, jo vairāk viņam likās pazīstami šī kunga vaibsti.
— Kungs Jēzu! — iesaucās Planšē, kurš arī, kā likās, bija to beidzot pazinis. — Mans kungs, vai tas patiešām varētu būl viņš?
Dzirdot šo izsaucienu, zirgā cienīgi sēdošais cilvēks lēni un cēli pagriezās pret viņiem, un te nu ceļotāji ieraudzīja viņu visā spožumā: apaļās acis mirdzēja; sārtais un tuklais ģīmis bija pārāk ar sevi apmierināts, bet viņa smaids nelika, mūsu ceļotājiem vairs ne par ko šaubīties: tas bija Mušketons.
Tik patiešām, tas bija Mušketons, treknais, veselības un paliesas labsajūtais lusnējošais Porlosa kalps. Pazinis d'Artanjanu, viņš, — nevis tā kā liekulis Bazēns, — steidzīgi nokāpis no sava zirģeļa, un atsegtu galvu steidzās prelī musketieru virsniekam. Un goddvīgais pūlis arī strauji pagriezās pret jaunradušos gaismēkli, kurš aizēnoja visu iepriekš notikušo. — D'Artanjana kungs! D'Artanjana kungs! — vārdi pilnīgi rāvās ārā no Muškelona apaļajiem vaigiem, un pats viņš vai kusa aiz priekiem. — D'Artanjana kungs! Ak, kāds prieks nu būs manam kungam un saimniekam di Vallona de Brasjē de Pjerfona kungam!
— Cienījamo Muškcton! Tātad tavs kungs ir šeit?
— Jā, jūs atrodaties viņa īpašumos.
— Bcl cik gan tu esi uzposis, lauks un ziedošs! — turpināja d'Artanjans, nenoguris skaloties uz redzamajām pārmaiņām, kuras pa šiem gadiem, labklājībā dzīvojot, nolikušas ar šo, kādreiz mūžam izsalkušo puisi.
— Jā, jā, paldies Dievam, kungs, — atbildēja Mušketons, — es jūtos šeit ļoti labi.
— Kāpēc tu ne vārdiņa nesaki savam draugam Planšē?
— Planšē, mans draugs Planšē, vai patiešām las esi tu? — iesaucās Mušketons, atplēsdams rokas, un ar asarām acīs, mezdamies pretī savam vecajam draugam.
— Jā, tas esmu es, — atbildēja vienmēr mierīgais un prātīgais Planšē, — es tikai gribēju pārliecināties, vai tik tu neesi kļuvis lepns un iedomīgs.
— Iedomīgs veca drauga priekšā! Nē, Planšē, nekad! Tu jau arī tā nemaz nedomāji, vai arī tu slikti pazini Mušketonu.
— Tad viss ir kārtībā! — leica Planšē, nolēkdams no zirga un apskaudams savu veco draugu. — Tu neesi vis tāds kā šis iznirelis Bazēns, kurš lika man divas stundas sēdēt šķūnī, un pat ne ar vismazāko sīkumiņu neizrādīja, ka ir pazinis mani.
Un Planšē ar Mušketonu saskūpstījās tik sirsnīgi, ka visi klātesošie, to visu redzēdami, jutās ļoti saviļņoti un, ievērojot Muškelona augsto dienesta stāvokli viņu muižā, nolēma, ka Planšē ir kāds pārģērbies augstmanis.
— Nu, bet tagad, kungs, — teica Mušketons, atbrīvojies no Planšē apskāvieniem, kuram tā arī ne i/devās sakļaut rokas uz sava drauga muguras, — tagad, kungs, 'atļaujiet man jūs pamest, jo es, lūk, negribu, lai mans kungs un saimnieks uzzinātu par jūsu ierašanos citādā veidā, kā vienīgi no manas mutes; viņš to man nekad nepiedos, ja es būšu atļāvis kādam citam apsteigt sevi.
— Vecais draugs, — teica d'Artanjans, izvairīdamies nosaukt Portosu gan viņa vecajā, gan jaunajā vārdā. - Tātad viņš vēl nav mani aizmirsis?
— Aizmirsis? Viņš, jūs? — iesaucās Mušketons. — Mums nepagāja neviena diena, lai mēs nebūtu gaidījuši par jums kādu ziņu, par jūsu iecelšanu maršala kārtā vai nu de Hassiona vai de Bassompjēra kunga vietā.
D'Artanjana lūpās pazibēja viens no tiem retajiem grūtsirdīgajiem smaidiem, kas bija palicis viņa sirds dziļumos, kā sen pagājušas jaunības sekas.
— Bet jūs, zemnieciņi, — turpināja Mušketons, — palieciet še, viņa gaišības grāfa d'Artanjana rīcībā un pacentieties pēc iespējas labāk viņam pakalpot, kamēr cs aizjāšu pieteikt mūsu mīļajam saimniekam par augsto viesu ierašanos.
Un, uzrāpies ar divu kalpu palīdzību uz sava resnā zirģeļa, tai pašā laikā, kad Planšē bija daudzreiz izveicīgāks, uzlekdams uz sava zirga bez jebkādas palīdzības, Mušketons laida sīkiem riksīšiem pāri pļaviņai, kas vēl vairāk apliecināja par viņa rikšotāja muguras stiprumu, nekā par tā kāju vingrumu.
— Lūk, las ir labs iesākums, — teica d'Artanjans. — Te nav nedz izlikšanās, nedz kādu noslēpumu, nedz visubcidzol — politikas; te vari smiet pilnā balsī, raudāt aiz prieka, un sejas šeit viesiem ir tik atklātas un laipnas, ka man patiešām, liekas, ka pali daba šeit rīko svētkus, un visi koki, lapu un ziedu vietā, ir izrotāti ar zaļām un rožainām sapņu lentītēm.
— Bcl man, — teica Plansē, — liekas, ka es jau no šejienes sajūtu cepeša brīnišķīgo smaržu un red/u pavāru ierindu, kas nostādīta goda sardzē mūsu sagaidīšanai. Ak, mans kungs, kādiem gan pavāriem šeit ir jābūt, šeit pie de Pjerfona kunga: viņš taču vienmēr mīlēja labi paēst, pat lad, kad saucās vienkārši Portoss!
— Pieliek, — teica d'Artanjans, — lu mani biedē! Ja īstenība līdzināsies šīm ārējām pazīmēm, lad cs esmu pazudis. Tik laimīgs cilvēks, nekad nepiekritīs pamest šo paradīzi; bet mani gaida atkal neveiksme, tāpat kā pie Aramisa.
D'Arlanjans, izgājis pa skaistajiem režģu vārtiem, atradās pils priekšā. Tikko viņš bija nolecis no sava zirga, kad uz. lieveņa parādījās kāds milzis. Par godu d'Artanjanam jāsaka, ka neskatoties uz. dažādiem egoistiskiem aprēķiniem, viņš sirds iepukstējās strauji un priecīgi, noraugoties uz liela auguma figūru, kareivīgo slāju un lik ļoti pazīstamo seju, kura viņam tūdaļ lika atcerēties, cik tas ir drosmīgs un lielisks cilvēks.
Viņš uzskrēja uz lieveņa un metās Portosa apkampienos; bel visa saime, goddevīgā attālumā izkārtojusies pusaplī, ziņkārīgi viņos noskatījās. Stāvēdams pirmajā rindā, Mušketons slaucīja asaras; nabadziņš nepārstāja raudāt kopš pirmā tikšanās brīža, kad bija ieraudzījis d'Artanjanu un Planšē nākam pāri pļavai.
Portoss paņēma draugu aiz. rokas.
— Ak, cik cs esmu priecīgs atkal redzēt jūs, dārgais d'Arlanjan! iesauc,i.i viņš (tagad baritona vietā viņš runāja basā). — Jūs, tātad neesat vis mani aizmirsis?
— Aizmirst jūs? Ak, dārgais di Vallon, vai gan var aizmirst skaistākās jaunības dienas, un savus uzticamos draugus, un kopā pārdzīvotās briesmas? Ieraugot jūs, es atcerējos ikvienu mūsu senās draudzības mirkli.
— Jā, jā, — teica Portoss, skrullēdams ūsas un cenzdamies piedot tām agrāko švītīgo izskatu, kas šajos garajos viņa vientulības gados to bija krietni vien zaudējušas. — Jā, varenas lielas mēs savā laikā tikām paveikuši, — nabaga kardinālam bija par ko palauzīt galvu.
Un viņš smagi nopūtās. D'Artanjans paskatījās uz viņu.
— Visādā gadījumā, — Portoss turpināja, — laipni lūdzu jūs, dārgais draugs, — jūs mani izklaidēsit. Rit mēs nomedīsim zaķi manos skaistajos laukos vai arī kādu stirnu manos lieliskajos mežos. Mani četri medību suņi ir vislielākie visā mūsu apkaimē, bel kā dzinēji viņi man ir lādi, ka līdzīgus neatrast desmit jūdžu apkaimē.
Un Portoss atkal nopūtās, nu jau otro reizi.
— Oho! — nodomāja d'Artanjans. — Vai tiešām mans bāgātais draugs nemaz, nejūtas tik laimīgs, kā varētu sākumā domāt?
— Bet vispirmām kārtām, — teica, viņš, — jūs mani stādīsit priekšā di Vallona kundzei; jo es atceros to laipno uzaicinājumu, kuru jūs man toreiz atsūtījāt un kur viņa atrada par iespējamu pierakstīt dažas rindiņas personīgi.
Te nu Portoss nopūlās trešo reizi.
— Es esmu zaudējis di Vallona kundzi pirms diviem gadiem un līdz šim pai brīdim vēl sēroju pēc viņas. Tāpēc es ari aizbraucu projām no manas Vallonas muižas, kura atradās Korbeijas tuvumā, un apmelos Brasjē, un šīs pārcelšanās dēļ galu galā piepirku klāl vēl ari šo muižu. Nabaga di Vallona kundze! - turpināja Portoss, taisīdams bēdīgu seju. — Viņai bija ne visai pakļāvīgs raksturs, bel pie beigām viņa tomēr sāka samierināties ar maniem paradumiem, ierašām un gaumi.
— Tātad jūs esat bagāts un brīvs? — teica d'Artanjans.
— Diemžēl, — atbildēja Portoss, — esmu atraitnis, un man ir četrdesmit tūkstošu liels gada ienākums. Bet ko mēs slāvam, iesim brokastīs. Vai lad jūs nemaz negribat ēst?
— Pat ļoli, — atbildēja d'Artanjans, — svaigais rīta gaiss rada milzīgu ēstgribu.
— Jā, — teica Portoss, — pie mums šeit ir lielisks lauku gaiss.
Viņi iegāja iekšā mājā. Iekšpusē viss no pašas augšas un līdz pat lejai
laistījās vienā zeltā: apzeltītas karnīzes, apzeltīti kokgriezumi, apzeltītas mēbeles.
Klātais galds viņus jau gaidīja.
— Nu, lūk, — teica Portoss, — pie manis tā ir vienmēr.
— Velns parāvis, cs esmu sajūsmā! Tāda galda jau nav pat karalim.
— Jā, es dzirdēju, ka Mazarīni viņu ļoti slikti baro. Bel jūs, mīļo d'Artanjan, pagaršojiet kotletes. Tās ir no jērgaļas.
— Jums ir ļoti maigi jēri, varu jūs apsveikt.
— Jā, viņi liek ganīti manās lieliskajās pļavās.
— Dodiet man vel mazliet.
— Nē, tagad pagaršojiet zaķa cepeti. Šo zaķi es vakar nošāvu vienā no saviem rezervātiem.
— Velns, cik garšīgi! Tad jūs, laikam, barojat savus zaķus ar dāboliņu vien. — Bet kā jums garšo šis mans vīns? Tas ir patīkams, vai nav tiesa?
— Tas ir lielisks.
— Bet, starp citu, tas ir vietējais.
— Vai patiešām?
— Jā, neliels vīnogulāju dārziņš kalna dienvidu pusē, las dod ap divdesmit mucas vīna.
— Lieliska raža.
Portoss nopūlās trešo reizi. D'Artanjans klusibās skaitīja šīs Portosa nopūtas.
— Bet nu, paklausieties beidzot, — leiea viņš, gribēdams atminēt šo mīklu, — varētu domāt, mans draugs, ka jūs kaut kas nospiež. Vai tik jūs neesat nevesels? Vai jūsu veselība…
— Tā ir teicama, mans draugs, labāka nekā jelkad: ar savu dūri varu nosist vērsi.
— Tātad sarūgtinājumi ģimenē?
— Ģimeiič? Nē! Par laimi, man nav ģimenes.
— Kāds lad ir jūsu nopūtu iemesls?
— Es būšu atklāts ar jums, mans draugs, — teica Portoss. — Es esmu nelaimīgs.
— Jūs esat nelaimīgs, Portos? Jūs, kam pieder muižas, pļavas, kalni, meži, — jūs, kam gada ienākums ir četrdesmit tūkstoši livru, jūs — nelaimīgs?
— Ak, mans dārgais,— atbildēja Portoss, — tiesa gan, man ir viss, bet — es esmu vientuļš šā skaistuma vidū.
— A, nu es saprotu: jums apkārt ir nabagi, kuru sabiedrība jums šķiet pazemojoša.
Portoss mazliet nobālēja un izdzēra sausu lielu vīna glāzi no sava paša vīnogu dārza.
— Nē, ne tas, — viņš teica,— drīzāk jau otrādi. Tie ir sīki muižnieciņi, kuriem visiem ir kaut kādi tituli un, kuri uzskata sevi par Faramanoda, Kārļa Lielā vai vismaz Hugo Kapeta pēcnācējiem. Tā kā es biju jaunatnācējs, tad man vajadzēja pirmajam doties pie viņiem, ko es arī darīju; bet jūs, mans dārgais, taču zināt — di Vallona kundze… (pie šiem vārdiem Portoss it kā sapinās) di Vallona kundze bija mazliet aizdomīga muižniece. Pirmo reizi viņa bija precējusies, — man šķiet, jums d'Artanjan, tas ir zināms, — ar pavāru; pēc viņu domām, las bija kaut kas riebīgs. Viņi tā arī pateica: riebīgs. Jūs saprotat, ka par šādu izteicienu var nosist trīsdesmit tūkstošus cilvēku. Es nositu divus. Tas piespieda pārējos apklust, bet tas liedza mums atrast kopēju valodu, un mēs vairs nevarējām kļūt draugi. Tā, lūk, tagad man ir laupīta jebkāda sabiedrība; dzīvoju viens, skumstu, beidzos vai nost aiz. garlaicības.
D'Artanjans pasmaidīja; tagad viņš beidzot zināja drauga vājo vietu un gatavoja sitienu.
— Bet galu galā, - viņš teica, - jūs pats taču esat muižnieks, un precības taču nevarēja atņemt jūsu muižniecību.
— Jā, bcl, jūs saprotat, es nepiederu pie slavenas dižciltīgas muižnieku dzinUas, kā, piemēram, Kusi, kurš apmierinājās ar lilulu „sir", vai Rogani, kuri negribēja būl par hercogiem; es esmu spiests piekāpties šiem ļaudīm, kuri ir visi kā viens kaut kādi grāli un vikonti; baznīcā visās ceremonijās, un visur citur, viņi bauda, salīdzinot ar mani, visāda veida priekšrocības; bet cs tur neko nevaru darīt. Ak, ja tikai es būtu…
— Barons, vai ne? — d'Artanjans nobeidza drauga iesākto frāzi.
— Ak! — iesaucās Portoss, un viņa acis skumji iemirdzējās. — Ak, ja cs būtu barons!
«Teicami, — nodomāja d'Artanjans, — te panākumi nodrošināti".
— Bet zināt, mans dārgais draugs, — teica viņš Portosam, — tieši šo titulu cs arī atvedu jums šodien.
Portoss tā palēcās, ka apkārt viss nodrebēja; dažas pudeles, zaudējušas līdzsvaru, noripoja no galda un saplīsa. Uz. troksni atskrēja Mušketons, un Planšē ar piebāztu muti un salveti rokās arī parādījās durvis.
— Jūs mani saucāt, kungs? — viņš apvaicājās.
Portoss parādīja uz saplēstajiem stikliem zem galda.
— Man prieks redzēt, — teica d'Artanjans, — ka šis lāga puisis, tāpat kā agrāk, turpina jums kalpot.
— Viņš ir mans pārvaldnieks, — teica Portoss, - un savu lietu viņš pieprot, šis blēdis, to uzreiz var manīt, — viņš turpināja skaļi, — bet, — piebilda daudz klusāk, — viņš man ir uzticīgs un nepametīs mani nekad un neparko.
„Un pie tam vēl tevi godā par lielu kungu", - nodomāja d'Artanjans.
— Varat iet, Muston, - teica Portoss, kurš bija savācis stikla lauskas.
— Jūs teicāt Muston? Ak, jā, es saprotu; tas ir saīsinājums no vārda Mušketons — tas pārāk gari.
— Jā, un pie tam vēl no šī vārda par veselu jūdzi pēc kazarmām ož. Taču mēs runājam par lietu, kad ieskrēja šis muļķadesa.
— Jā, - teica d'Artanjans, — bet atliksim pagaidām šo sarunu, citādi jūsu ļaudis var kaut ko saost. Varbūt, ka šeit ir ari spiegi. Jūs saprotat, Portos, tā ir ļoti nopietna lieta.
— Velns lai parauj! — noteica Portoss. — Nu, lad ejam pastaigāties pa parku.
— Ar lielāko prieku! — teica d'Artanjans.
Tā kā lieliskās brokastis bija jau galā, lad viņi cēlās no galda un devās apskatīt lielisko dārzu. Liepu un kastaņu alejas apjoza vismaz trīssimt metru lielu platību. Nelielos dārziņos, apstādītus ar bieziem dzīvžogiem, lēkāja truši garajā zālē.
— Goda vārds, — Icica d'Artanjans, jūsu parks ir tikpat lielisks kā viss pārējais; bet, ja jūsu dīķos ir likpal daudz zivju, cik dārzos trušu, tad jums jābūt vislaimīgākajam cilvēkam pasaulē; ja nu vienīgi jūs esat kļuvis neuzticīgs medībām un savukārt neesat paspējis pievērsties zvejai.
— Zivis zvejot, mans draugs, to es nododu Mušketona pārziņa: tā ir zemnieku • izklaidēšanās. Kas attiecas uz medībām, tad ar tām es vēl dažreiz nodarbojos; citiem vārdiem, kad man ir skumji vai garlaicīgi, lad es apsēžos šeit uz marmora soliņa, pavēlu pasniegt bisi, alvesl Grcdinē — tas ir mans mīļākais medību suns — un šauju trušus.
— Tas ir ļoti jautri, — teica d'Artanjans.
— Jā, — vēlreiz nopūzdamies, atbildēja Portoss, — las ir ļoli jautri.
D'Artanjans vairs neskaitīja Portosa nopūtas.
— Pēc tam, — turpināja Portoss,— Grcdinē viņu atrod un pats aiznes pavāram: suns ir labi izdresēts.
— Kāds brīnišķīgs suns, — teica d'Artanjans.
— Bet nu, lai paliek Grcdinē, — turpināja Portoss. — Ja gribat, es jums to uzdāvināšu, viņš man jau ir mazliet apnicis; atgriezīsimies pie mūsu lietām.
— Bet, lūdzu,- - leica d'Artanjans. — Tikai, mans dārgais draugs, lai jūs vēlāk nevarētu man pārmest, zvēresta laušanu. Es jūs brīdinu: jums nāksies pilnigi izmainīt savu dzīvesveidu.
— Kā tā?
— No jauna uzvilkt karavīra tērpu, apjozt zobenu, pakļauties briesmām, laiku pa laikam pametot ceļā pa kādam gabalam izrautas personīgās ādas, vārdu sakot, atkal sāki dzīvot tāpat kā kādreiz, vai sapratāt?
—\ Ak, velns lai parauj! — norūca Portoss.
— Jā, es saprotu, jūs esat izlutinājies, mans mīļais draugs; jūs esat uzaudzinājis vēderiņu, roka ir zaudējusi agrāko vingrumu. Roka, ar kuru jūs, kādreiz, ne vienreiz vien likāt pierādījis kardināla gvardistiem savu izteikto pārākumu par viņiem.
— Nu, roka jau nu vēl gluži nav zemē metama, varu jums par to galvot, — teica Portoss, rādīdams savu milzīgo roku, kura gandrīz, vai līdzinājās auna lāsliņas lielumam.
— Jo labāk.
— Tātad mēs karosim?
— Pats par sevi saprotams.
— Ar ko?
— Jūs sekojat politikai, mans draugs?
— Es? Ir nedomāju.
— Tad, vienā vārdā sakot, jūs par ko: par Mazarīni vai par prinčiem?
— Es ne par vieniem, ne par otriem.
— Citiem vārdiem sakot, jūs par mums? Jo labāk, Portos, tas mums ir visizdevīgāk. Tad tagad, mans mīļais, es jums pateikšu: es esmu atbraucis no kardināla.
Šis vārds uz Portosu atstāja tādu iespaidu, it kā aizvien vēl būtu bijis 1640.gads un runa ielu pavisam par citu kardinālu.
— Oho! Ko tad no manis vēlas viņa eminence?
— Viņa eminence vēlas, lai jūs iestātos viņa dienestā.
— Bel kurš viņam par mani varēja kaut ko pateikt?
— Vai atceraties Rošforu?
— Un kā vēl, velns parāvis! Tas pats, kurš lajā laikā sagādāja mums tik daudz rūpju; tas pats, kura žēlastības dēļ mums nācās dienām ilgi auļot pa nepazīstamiem ceļiem! Tas, kuru jūs trīsreiz, pacienājāt ar savu zobena dūrienu, un viņš, varu apgalvot, bija toreiz,to pelnījis.
— Bet vai jūs zināt to, ka viņš tagad ir kļuvis par mūsu draugu? — jautāja d'Artanjans.
— Nē, to cs nezināju. Viņš, tātad jādomā, nav pēc dabas atriebīgs cilvēks.
— Jūs maldāties, Portos, —' iebilda d'Artanjans,— tas esmu es, kurš nav atriebīgs.
Portoss ne gluži izprata šo vārdu jēgu, bet, kā jau mēs zinām, viņš arī nekad nebija izcēlies ar savu izdomas bagātību.
— Tātad, jūs sakāt, — turpināja viņš, — ka grāfs Rošfors stāstīja par mani kardinālam?
— Jā, un karaliene arī.
— Karaliene?
— Lai iedvestu mums uzticību pret viņu, karaliene iedeva pat viņam to, mums jau pazīstamo, slaveno dimantu, kuru cs reiz pārdevu dez Esāram un kurš, nez. kādā ceļā, atkal nokļuvis pie viņas.
— Bet man liekas, — iebilda Portoss ar viņam piemītošo neveiklo taisnprātību, — viņa būtu pareizāk darījusi, atdodama to jums.
— Es pats arī tā domāju, — atbildēja d'Artanjans. — Bet, ko tu padarīsi, — karaļiem un karalienēm mēdz būl pa laikam savādas iedomas. Un galu galā viņu varā ir bagātība un pagodinājumi un no viņiem nāk nauda un tituli, tad tu, cilvēks, ari sāc just pret viņiem zināmu uzticību.
— Jā, sāc just pret viņiem uzticību… — atkārtoja Portoss. — Tātad, šobrīd jūs esat uzticīgs?..
— Karalim, karalienei un kardinālam. Vēl vairāk, es galvoju arī par jums.
— Un jūs sakāt, ka esat slēdzis kaut kādus noteikumus attiecībā arī uz mani?
— Spīdošas, mans draugs, spīdošas. Pirmkārt jau, jums ir nauda, vai ne tā? Četrdesmit tūkstoši livru gadā, jūs teicāt?
Portoss kļuva domīgs.
— Nu-u, mans mīļais, — teica viņš, — liekas naudas jau nav nevienam. Di Vallona kundzes mantojuma lietas ir mazliet sarežģījušās, bet tiesāšanās nav mana stiprā puse, tā kā es patiesībā, dzivoju no rokas mutē.
„Viņš baidās, ka esmu atbraucis, lai aizņemtos naudu", — nodomāja d'Artanjans.
— Ak, mans draugs, — viņš skaļi teica, — tas ir vēl jo labāk, ja jums ir zināmas grūtības ar naudu.
— Kā tā: vēl jo labāk? — pārjautāja Portoss.
— Tā, kā viņa eminence iedos jums visu: zemi, naudu, titulu.
— A-a-a! — novilka Portoss, pie pēdējiem vārdiem plaši ieplezdams acis.
— Iepriekšējā kardināla laikā, — turpināja d'Artanjans, — mēs nepratām izmantot gadījumu, kaut gan iespējas mums bija. Es, protams, nerunāju par jums: jums ir četrdesmit tūkstošu liels gada ienākums, un jūs, pēc manām domām, esat vislaimīgākais cilvēks pasaulē…
Portoss atkal nopūtās.
— Un tomēr, tomēr, — turpināja d'Artanjans, — raugoties uz jūsu četrdesmit tūkstošiem livru gadā, bet, varbūt, tieši šo četrdesmit tūkstošu livru dēļ, man šķiet, ka mazs kronītis uz jūsu karietes durvīm slikti vis neizskatīto», ko?
— Jā, bez šaubām.
— Tad, lūk, mans draugs, — jums tas jānopelna: tas atrodas jūsu zobena galā. Mēs viens otram nekaitēsim. Jūsu mērķis — tituls, mans — nauda. Man vajadzētu tikai tik daudz, lai es varētu atjaunot Artanjanu, kas ir ļoti cietusi kopš tā laika, kad mani senči izputēja krusta karos, un piepirkt turpat kaimiņos kādus trīsdesmit akrus zemes, — vairāk neko man nevajadzētu. Es tad varētu tur apmesties un mierīgi nomirt.
— Bet es, — teica Portoss, — gribētu kļūt par baronu.
— Un jūs par to kļūsit.
— Bet vai par citiem mūsu draugiem jūs arī padomājāt?
— Jā, protams! Es satikos ar Aramisu.
— Bel ko viņam gribas? Kļūt par bīskapu?
— Jā, iedomājaties tikai, — atbildēja d'Artanjans, negribēdams sarūgtināt Portosu,— Aramiss ir kļuvis par mūku un jezuītu un dzīvo kā
lācis; viņš ir altcicics no visa pasaulīgā un domā tikai par savas dvēseles glābšanu. Mans priekšlikums viņu nespēja ieinteresēt.
— Zēl, - teica Portoss, — viņš bija cilvēks ar galvu. Bel Atoss? Kā ir ar viņu?
— Viņu cs vēl neesmu saticis, bet braukšu pie viņa tieši no jums. Vai jūs gadījumā nc/.ināl, kur viņu varētu meklēt?
— Bluā tuvumā, mazā muižiņā, kuru viņš ir mantojis 110 kāda radinieka.
— . Bet kā sauc to muižiņu?
— Bražclona. Iedomājaties tikai, mans draugs, — Atoss, kurš tāpat ir augstdzimis kā imperators, pēkšņi alkal manto īpašumu, kurš dod tiesības uz. grāfa titulu. Nu, kam viņam šīs grāfistes? Te — de La Fēr grāfiste, tur - de Bražclonas grāfiste!
— Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam nav bērnu, — teica d'Artanjans.
— Hm, es dzirdēju, ka viņš ir adoptējis kādu jaunu cilvēku, kurš pēc sejas stipri līdzinoties viņam pašam.
— Aloss, mūsu Atoss, kurš bija devīgs kā Scipions! Jūs esat viņu redzējis?
— Nē.
— Nu, lad es rit pat viņu apmeklēšu un pastāstīšu viņam par jums. Baidos vien, — bcl la» tikai ia, starp mums runājot, — vai viņš tās savas nelaimīgās vājības dēļ pret vīnu nebūs stipri novecojis un nolaidies.
— Jā, patiešām, viņš vienu laiku dzēra ļoti .daudz.
— Pie tam viņš ir vecākais no mums.
— Tikai par dažiem gadiem; dižciltīgais izskats viņu darīja vecāku.
— Jā, tas liesa. Un, tātad, ja Atoss būs ar mums, tad - ļoti labi; bcl ja nebūs, tad mēs varēsim iztiki ari bez viņa. Mēs ar tevi abi esam duča vērti.
— Jā, — teica Portoss smaidīdams, atceroties savus kādreizējos varoņdarbus, — bel četratā mēs tomēr būtu visu trīsdesmit sešu vērti; vēl jo vairāk tādēļ, ka, spriežot pēc jūsu vārdiem, darbiņš nebūs no vieglajiem.
— Nebūs no vieglajiem priekš iesācēja, bet ne priekš mums.
— Bel cik ilgi las vilksies?
— Man liekas, pieliks gadiem irim vai četriem, velns parāvis!
— Vai daudz vajadzēs kauties?
— Ceru, ka jā.
— Jo labāk, galu galā, tas ir daudz labāk! - iesaucās Portoss. — Jūs nevarat pat icdomālis, kā man, kopš es šeit sēžu, gribas izlocīl kaulus! Dažu labu reizi, svētdienās pēc dievkalpojuma, es auļoju savā zirgā pa savu kaimiņu pļavām un laukiem, cerēdams uz kādu saķeršanos, jo jūlu, ka man tā ir ļoti nepieciešama; bet nekas nenoliek, mans mīļais. Viņi vai nu mani cicna, vai arī, kas ir daudz ticamāks, baidās. Man atļauj ar suņiem izbradāt lucernas sējumus, atļauj par viņiem ņirgāties, un es atgriežos mājās vēl jo vairāk nomākts, nekā no rīta. Bet sakiet man labāk, vai tagad Parīzē par divkaujām vairs nesoda tik bargi kā tas bija kādreiz?
— Nu, mans mīļais, šajā ziņā viss ir vislabākajā kārtībā. Nav nekādu priekšrakstu, nedz. kardināla gvardes, nedz Žissaka un viņam līdzīgo spiegu, nav nekā. Zem katras arkas, krogu vai kur vien vēlies; tu tikai uzsauc: ,,.lūs frondērs?" un — izrauj zobenu, un gatavs. Gizs nogalināja Kolinjī Karaliskā laukuma vidū, un nekas — viss nokārtojās.
— Nu, tas ir vareni! — teica Portoss.
— Bez tam vēl, tuvākā laikā, — turpināja d'Artanjans, — pie mums būs cīņas pēc visiem likumiem, ar lielgabaliem, ar ugunsgrēkiem, — viss ko vien sirds vēlas.
— Tad es esmu ar mieru.
— Dodat man savu vārdu?
— Jā, viss izlemts. Es Mazarīni vārdā kaušu visus pa labi un pa kreisi. Bet…
— Kas par — bet?
— Lai viņš iztaisa no manis baronu.
— Ak, velns lai parauj! Tas taču ir izlemts. Es jums to jau teicu, un atkārtoju vēlreiz: jūs būsit barons, par to es galvoju.
Saņēmis šo solījumu, Portoss, kurš nekad nebija šaubījies par drauga doto vārdu, pagriezās un kopā ar to devās atpakaļ uz savu pili.
Atpakaļceļā uz. pili Portoss bija nogrimis sapņos par savu nākamo barona titulu, bet d'Artanjans prātoja par cilvēku nožēlojamo dabu, kura nekad nav mierā ar to, kas jau ir sasniegts un mūžīgi liecas pēc tā, kā nav. D'Artanjanam likās, ja viņš būtu bijis Portosa vietā, viņš sevi uzskatītu par vislaimīgāko cilvēku pasaulē. Bcl kā gan trūka Portosam, lai viņš justos laimīgs? Piecu burtu, kurus viņš drīkstētu rakstīt priekšā visiem saviem vārdiem un uzvārdiem, un vēl kronīša, kas būtu uzzīmēts uz viņa karietes durvīm.
„Kā liekas, man ir lemts, — d'Artanjans nodomāja, — visu savu mūžu skatīties pa labi un pa kreisi, un tā ari neieraudzīt nevienas īsti laimīgas sejas".
Bet nebija viņš īsti paspējis izdarīl šo filozofisko atklājumu, kā liktenim pēkšņi labpatika lo apstrīdēt. Tik tikko šķīries no Portosa, kurš bija aizgājis, lai dotu savam pavāram rīkojumus, d'Artanjans ieraudzīja, ka viņam tuvojas Mušketons. Šī cilvēka seja, ja neskaita nelielo uztraukumu, kura līdzīgi gaišam vasaras mākonītim, to nevis nomāca, bet tikai viegli aizēnoja, varēja likties pilnīgi laimīga cilvēka seja.
„Lūk, tas, ko es meklēju, — nodomāja d'Artanjans. — Bet, diemžēl, viņš, nabadziņš,nezina, kādēļ es esmu atbraucis".
Mušketons apstājās pieklājīgā atstatumā. D'Artanjans apsēdās uz. soliņa un ar žestu paaicināja viņu sev klāt.
— Kungs, — teica Mušketons, izmantodams doto atļauju, — es gribu lūgt jums kādu pretimnākšanu.
— Runā, draugs, — teica d'Artanjans.
— Es neuzdrīkstos, es baidos, jūs varat nodomāt, ka labklājība ir mani samaitājusi.
— Tātad tu esi laimīgs, mans draugs? — jautāja d'Artanjans.
— Tik laimīgs, cik vien tas ir iespējams, un tomēr jūsu spēkos ir padarīt mani vēl laimīgāku.
— Nu, ko lad, runā! Ja las atkarīgs tikai no manis, tad uzskati, ka lieta jau ir nokārtota.
— Ak, mans kungs, tas ir atkarīgs tikai no jums.
— Es gaidu.
— Cienītais kungs, pretimnākšana, kuru es no jums gribu izlūgties, pastāv tikai tajā apstāklī, ja jūs varētu mani saukt nevis par Mušketonu, bet gan par Mustonu. Kopš tā laika, kamēr man ir las gods būt par viņa žēlastības muižas pārvaldnieku, es nesu šo vārdu, kā vairāk cienījamu un godājamu maniem padotajiem. Jūs, kungs, pats labi zināt, cik nepieciešama ir zemākstāvošo pakļaušanās augstākstāvošajam.
D'Artanjans pasmaidīja: Portoss savu uzvārdu centās pagarināt, Mušketons savējo saīsināt.
— Tad kā, cienītais kungs? — jautāja Mušketons saviļņots.
— Nu, protams, mans mī|ais Muston, nu, protams, — atbildēja d'Artanjans. — Esi mierīgs, tavu lūgumu es neaizmirsīšu, un, ja tev tā labāk patīk, pat neuzrunāšu turpmāk tevi uz „tu".
— O! — iesaucās Mušketons, nosarkdams aiz prieka. — Ja jūs, kungs, parādīsit man šo godu, tad es visi mūžu būšu jums par to pateicīgs. Bet varbūt, ka es prasu par daudz?
,.Diemžēl, — nodomāja d'Artnajans, — tas ir tīrais nieks salīdzinājumā ar tām negaidītajām nepatikšanām, kurās cs ieraušu šo nabaga cilvēku, kurš tik sirsnīgi mani sagaidīja".
— Un jūs ilgi nepaliksit pie mums, kungs? — jautāja Mušketons.
Viņa seja, atguvusi iepriekšējo mieru, atkal ziedēja kā pconija.
— Es braukšu projām jau rīt, mans draugs, — atbildēja d'Artanjans.
— Ak, cienītais kungs, vai jūs atbraucāt tikai tādēļ, lai mūs sarūgtinātu?
— Baidos, ka tas tiešām tā arī ir, — atbildēja d'Artanjans tik klusi, ka Mušketons, kurš, zemu klanoties, kāpās atpakaļ, viņa vārdus vairs nevarēja sadzirdēt.
Neskatoties uz. to, ka d'Artanjana sirds bija stipri vien nocietinājusies, viņš tomēr mocījās pašpārmetumos.
Viņš nenožēloja to, ka bija izvilinājis Portosu uz ceļa, kur draudēja atkal briesmas gan tā dzīvībai, gan viņa labklājībai, jo Portoss labprāt ar to visu būtu riskējis barona titula dēļ, par kuru tika sapņojis piecpadsmit gadus; bet Mušketons bija gribējis vienīgi to, lai viņu sauktu par Mustonu; tad vai gan nebija pārāk cietsirdīgi no d'Artanjana puses atraut šo cilvēku no viņa mierīgās un pārtikušās dzīves? D'Artanjans domāja par to, kamēr atgriezās Portoss.
— Tagad' pie galda! - teica Portoss.
— Kā — pie galda? — pārjautāja d'Artanjans. — Cik tad tagad rāda pulkstenis?
— Jau otro stundu, mans mīļais.
— Jūsu mītne, Portoss, ir tīrā paradīze: laiks šeit pilnīgi aizmirstas. Es sekošu jums, kaut gan nemaz nejūtos izsalcis.
— Ejam, ejam. Ja ne vienmēr var ēst, tad dzert taču gan var vienmēr; tas ir viens no mūsu nabaga Atosa principiem, un par šo vārdu patiesīgumu es pārliecinājos, kopš tā brīža, kad sāku garlaikoties.
D'Artanjans, kurš, kā īsts gaskonietis, bija pēc savas dabas mērens atturībnieks, kā redzams, ne visai ticēja šo vārdu patīsībai; tomēr viņš centās pēc iespējas neatpalikt no sava drauga un saimnieka.
Taču, skatoties, kā ēd Portoss, un arī pats pa glāzei vīna iedzerdams, d'Artanjans tomēr vēl nevarēja atbrīvoties no domām par Mušketonu, vēl jo sevišķi tāpēc, ka Mušketons pats pie galda neapkalpodams, jo tas būtu bijis, ievērojot viņa pašreizējo ieņemamo amatu, zem viņa goda, tomēr nepārtraukti parādījās durvīs, aizvien pateikdamies d'Artanjanam, un piesolīdams aizvien labākos un visizturētākos vīnus.
Tāpēc, kad pēc deserta pasniegšanas, Portoss, uz d'Artanjana vēlēšanos, atlaida sulaiņus, un draugi beidzot palika divatā, d'Artanjans griezās pie Portosa ar jautājumu:
— Un kurš jūs pavadīs tālajos ceļojumos, mans draugs?
— Protams, ka Mustons, mans mīļais draugs, — mierīgi atbildēja Portoss.
D'Artanjanam tas nāca kā sitiens. Viņš jau redzēja savu acu priekšā, pār- vēršamies skumjā grimasē muižas pārvaldnieka gaišo un sirsnīgo smaidu.
— Bet Mustons jau, — teica d'Artanjans, — nebūt vairs nav jauns, mans mīļais; pie tam vēl viņš ir stipri patukls un, ļoti iespējams, ir zaudējis kara dienestam nepieciešamo izveicību.
— To es zinu, bet esmu pie viņa tik ļoti pieradis. Bez tam, viņš arī pats negribēs mani pamest: viņš pārāk mīl mani.
„Ak, tu aklā patmīlība!" — nodomāja d'Artanjans.
— Bet jums pašam arī, šķiet, kalpo tas pats sulainis: šis labsirdīgais, drosmīgais un atjautīgais… jā, kā tur viņu sauca?
— Planšē. Jā, viņš atkal ir pie manis, tikai viņš vairs nav man sulainis.
— Kas lad viņš ir?
— Par saviem tūkstoš un sešsimts livriem, — atceraties, to naudu, kuru viņš nopelnīja Larošelas blokādes laikā, nogādādams lordam Vinteram vēstuli, — viņš atvēra veikaliņu Mainītāju ielā un kļuva par konditoru.
— Tad viņš ir konditors Mainītāju ielā? Kāpēc tad viņš jums atkal kalpo?
— Viņš mazliet ir sagrēkojies, tāpēc tagad baidās no nepatikšanām.
Un musketieris izstāstīja draugam, kā viņš satikās ar Planšē.
— Jā, mans mīļais, — teica Portoss, — ja nu toreiz, tajos senajos laikos, kāds būtu jums teicis, ka Planšē izglābs Rošforu, bet jūs pēc tam slēpsit Planšē no vajātājiem?
— Es, protams, nebūtu ticējis. Bet ko tu padarīsi? Apstākļi izmaina cilvēkus.
— Tas tiesa, — piekrita Portoss, — bet kas nemainās vai, arī mainās uz labo pusi, tad tas ir vīns. Pagaršojiet šo spānieti, kuru tik augstu reiz vērtēja mūsu draugs Atoss: tas ir heress.
Šajā mirklī ienāca pārvaldnieks, kurš gribēja saņemt norādījumus par rītdienas ēdienkartes sastādīšanu, kā arī par priekšā stāvošajām medībām.
— vSakiet man, Muston, — iejautājās Portoss, — vai mani ieroči ir kārtībā?
Cenzdamies slēpt savu apmulsumu, d'Artanjans sāka bungot ar pirkstiem pa galdu.
— Jūsu ieroči, kungs? — jautāja Mušketons. - Kādi ieroči?
— Mans apbruņojums, velns lai parauj!
— Kāds apbruņojums?
— Mans kara apbruņojums.
— Jā, kungs, es vismaz tā domāju.
— Rīt tos apskati, un, ja vajag, liec iztīrīt. Kurš no mūsu zirgiem ir visstraujākais?
— Vulkāns.
— Bet pats stiprākais?
— Bajards.
— Bet tev kurš visvairāk patīk?
— Man patīk Risto, kungs, tas ir lielisks zirgs, mēs ar viņu labi satikām.
— Tas ir spēcīgs un izturīgs zirgs, vai ne tā?
— Tas ir normandiešu un makleburdziešu krustojums. Var rikšot dienu un nakti bez atpūtas.
— Tas ir tieši tas, kas mums būtu vajadzīgs. Tu sagatavosi ceļam šos trīs zirgus, un iztīrīsi vai liksi iztīrīt manus ieročus, pistoles, tajā skaitā arī priekš sevis, un medību nazi.
— Vai tad mēs atkal ceļosim? — kļūdams nemierīgs, jautāja Mušketons.
D'Artanjans, kurš līdz šim bungoja kādu nenoteiktu ritmu, tagad sāka dārdināt kara maršu.
— Vēl vairāk, Muston! — atbildēja Portoss.
— Mēs dosimies pārgājienā, kungs?— turpināja jautāt pārvaldnieks, un rozes viņa sejā nomainījās pret lilijām.
— Mēs atkal iestāsimies kara dienestā, Muston! — atbildēja Portoss, cenzdamies bravurīgi uzskrullēt savas ūsas, lai piedotu tām kareivīgu izskatu, ko tās jau sen bija zaudējušas.
Tiklīdz atskanēja šie vārdi, tā Mušketons sāka uztraukti trīcēt: viņa apaļie, sārtām dzīsliņām izvagotie vaigi drebēja. Viņš paskatījās uz d'Artanjanu ar tādu neizsakāmu skumju pārmetumu, ka virsnieks to vairs nespēja izturēt. Mušketons mazliet sagrīļojās un diezgan nospiestā balsī jautāja:
— Dienestā? Karaliskās armijas dienestā?
— Gan jā, gan nē. Mēs atkal cīnīsimies, meklēsim dažādus piedzīvojumus, vārdu sakot, piekopsim agrāko dzīvesveidu.
Pēdējie vārdi trāpīja Mušketonu. kā pērkons no skaidrām debesim. Tieši šausmīgais «agrākais dzīvesveids" darīja «tagadējo'* tik ļoti patīkamu.
— Ak, Dievs! Ko es dzirdu? — iesaucās Mušketons, uzmezdams d'Artanjanam vēl jo lūdzošāku skatienu.
— Ko lai dara, mīļo Muston! — teica d'Artanjans. — Tas ir liktenis…
Neskatoties uz to, ka d'Artanjans nebija pateicis tam „tu" un bija
izrunājis viņa vārdu tā, kā to Mušketons pats bija vēlējies, viņš tomēr sajuta sitienu, un sitiens bija tik spēcīgs, ka viņš aizgāja, aiz uztraukuma aizmirsdams aizvērt durvis.
— Lāga vīrs šis Mušketons! Aiz prieka viņš, šķiet, galvu pazaudēja, — teica Portoss tādā tonī, kādā Dons Kihots laikam bija vēlējis savam Sančo seglot viņa Sirmo, lai dotos pēdējā pārgājienā.
Palikuši vieni, draugi sāka runāt par nākotni un būvēt gaisa pilis. No lieliskā Mušketona vīna d'Artanjanam jau rēgojās priekšā kaudze mirdzošu zelta gabalu un pistoļu, bet Portosam zilā lenta un hercoga mantija. Vismaz abi viņi bija jau pie galda aizsnaudušies, kad ieradās kalpi, lai aicinātu viņus doties pie miera.
Nākošajā rītā d'Artanjans tomēr mazliet nomierināja Mušketonu, paskaidrodams tam, ka karots, acīmredzot, tiks galvenokārt tikai Parīzē un tās apkaimē, Vallona pils tuvumā, kas atradās Korbeila nomalē vai varbūt arī pie Brasjē, kas savukārt atradās netālu no Melēnas un tāpat pie Pjerfonas, kas atradās starp Kompjēnu un Vilje-Kotrē.
— Bel' man liekas, ka kādreiz… — nedroši iesāka Mušketons.
— O! — teica d'Artanjans. — Tagad karo pavisam citādi, nekā agrāk. Tagad visu nosaka diplomātija: apjautājies par to Planšē.
Muškelona aizgāja ievākl ziņas no sava vecā drauga, kurš apstiprināja visu, ko d'Artanjans bija teicis.
— Tikai, — viņš vēl piebilda, — šajā karā gūstekņus ik pa laikam pakar.
— Velns lai parauj! - teica Mušketons, — liekas, man tomēr labāk patika Larošelas ielenkums.
Bet Portoss savam viesim sagādāja izdevību medībās nošaul stirnu, apskatīja kopā ar to gan savus mežus, gan kalnus, gan savus dīķus, parādīja tam savus medību suņus, gan savu Gredinē, vārdu sakot, visu, kas viņam tikai piederēja; visbeidzot, trīsreiz pacienāja d'Artanjanu, cik vien bija iespējams grezni un bagātīgi, un, kad tas sāka posties ceļā, pieprasīja no tā konkrētus rīkojumus.
— Darīsim tā, mans draugs, — teica Mazarīni sūtnis, — man ir vajadzīgas čelras dienas, lai paspētu aizbraukt no šejienes līdz. Bluā; viena diena, ko pavadīt tur, trīs vai ēctnīs atpakaļceļam uz Parīzi. Izbrauciet no Šejienes pēc nedēļas ar visu sev nepieciešamo; apmetaties Tiktonijas ielā, viesnīcā ,,Kaziņa", un gaidiet mani tur ierodamies.
— Nolemts! — teica Portoss.
— Es dodos pie Atosa bez jebkādām cerībām uz panākumiem. Bet, kaut arī es domāju, ka viņš vairs nekur nebūs derīgs, vajag tomēr ievērot pieklājību attiecībā pret draugiem.
— Vai tikai man arī nepiebiedroties jums, — teica Portoss. — Tas mani mazliet izklaidētu.
— Iespējams, mani arī. Bet jūs nepaspēsit veikt vajadzīgo sagatavošanos.
— Jums taisnība. Brauciet, vēlu jums sekmes. Man gribas ātrāk ķerties pie lietas.
— Lieliski! — teica d'Artanjans.
Un viņi šķīrās uz Pierfona īpašumu robežas, līdz kurai Portoss bija vēlējies savu draugu pavadīt.
— Vismaz, — teica d'Artanjans, laizdams auļos pa Vilje-Kotrē ceļu, — es tomēr nebūšu pilnīgi viens. Šis goda vīrs Portoss ir vēl spēka pilns. Ja Atoss piekritīs, lieliski. Tad mēs trijatā pasmiesimies par Aramisu, kurš iestidzis savā mūku cellē.
No Vilje-Kotrē viņš aizrakstīja kardinālam:
«Monsinjor, vienu es jau varu piedāvāt jūsu eminencei, bet šis viens ir divu desmitu vērts. Es dodos uz. Bluā, tā kā grāfs de La Fērs dzīvo Braželonas pilī, kura atrodas šīs pilsētas apkaimē".
Priekšā bija garš ceļš, taču d'Artanjanu taš nemaz neuztrauca; viņš zināja, ka viņi zirgi ir labi atpūtušies pie Brasjē pils īpašnieka pilnajām silēm. Viņš mierīgi laidās četras vai piecas dienas garā ceļā, kuru viņam vajadzēja veikt uzticamā Planšē pavadībā.
Kā jau mēs esam teikuši, abi ceļotāji, lai kaut kā nosistu ceļa garlaicību, visu laiku jāja blakus, savā starpā sarunādamies.
D'Artanjans pamazām pārstāja izturēties kā kungs, bet Planšē pamazām sāka nomest sulaiņa apvalku. Šis smalkais blēdis, kļūdams par tirgotāju, ne vienreiz vien ar nožēlu atcerējās kādreizējās iedzeršanas ceļojumu laikā, kā ari interesantās sarunas un spīdošo muižnieku sabiedrību. Un apzinādamies sevī zināmas dotības, uzskatīja, ka pazemo sevi pastāvīgi atrodoties rupju cilvēku sabiedrībā.
Un drīz viņš atkal bija kļuvis par uzticības personu tam, kuru aizvien vēl turpināja saukt par savu kungu. D'Artanjans jau daudzus gadus nebija nevienam atvēris savu sirdi. Un nu iznāca tā, ka šie cilvēki no jauna satikušies, lieliski sapratās savā starpā.
Un patiesības labad jāsaka, Planšē nebija slikts ceļabiedrs piedzīvojumu meklējumos. Viņš bija atjautīgs un uzticams; īpaši nemeklēdams briesmas, viņš tomēr nekad neatkāpās cīņas laikā, par ko d'Artanjanam ne vienreiz vien bija iespēja pārliecināties. Beidzot, savā laikā viņš bija karavīrs, bet ierocis, kā zināms, dara cēlsirdīgu drosmīgu sirdi. Bet galvenais bija tas, ka, ne tikai Planšē ilgojās pēc d'Artanjana, bet arī d'Artanjanam viņš bija vajadzīgs. Tā kā Bluā pilsētā viņi ieradās gandrīz vai kā tuvi un labi draugi.
Ceļā, pastāvīgi atgriežoties pie domām, kas viņu nodarbināja, d'Artanjans, galvu šūpodams, runāja:
— Es zinu, ka mana braukšana pie Atosa ir veltīga un bezjēdzīga, bet man ir nepieciešams izrādīt šo mazo uzmanību draugam, kuram bija krietna un augstsirdīga cilvēka īpašības.
— Ko tur runāt! Atosa kungs bija īsts muižnieks! — teica Planšē.
— Vai nav tiesa? — piebalsoja d'Artanjans.
— Nauda viņam bira kā krusa no debesīm,— turpināja Planšē, — un zobenu viņš atkailināja kā pats karalis. Vai atceraties, kungs, to divkauju ar angļiem blakus Karmelitas klosterim? Ak, cik daiļš un lielisks bija tajā dienā Atosa kungs, kurš teica savam pretiniekam: „Jūs pieprasījāt, lai es nosaucu savu vārdu, kungs? Jo ļaunāk jums pašam, tagad man vajadzēs nogalināt jūs". Es stāvēju viņam blakus un dzirdēju katru vārdu. Bet viņa skatiens, kungs, kad viņš, kā iepriekš pareģojis, bija 'savu pretinieku nogalinājis, tas bija novēlies, nepaspēdams izdvest pat ne skaņu! Ak, mans kungs, cs jums vēlreiz teikšu: tas bija īstens muižnieks!
— Jā, — teica d'Artanjans, — tā ir īsta patiesība, bel vi s viņa rakstura trūkums pazudināja visus viņa tikumus.
— Jā, es atceros, — teica Planšē, — viņš mīlēja iedzert, vai, pareizāk sakot, krietni dzēra. Taču dzēra viņš arī ne tā kā citi. Viņa acis neko neizteica, kad viņš cēla glāzi pie lūpām. Taču le jāsaka arī tas, ka neviena cita klusēšana nekad nav bijusi tik izteiksmīga. Man vienmēr likās, ka es dzirdu, kā viņš domā: „Lejies veldze, un aizskalo beidzot prom manas skumjas!" Bet kā viņš prata nosist glāzītei kājiņas vai pudelēm kaklus! Te nu viņu gan neviens nebūtu varējis pārspēt!
— Bel kāds skumīgs skals mūs sagaidīs šodien, — turpināja d'Artanjans. — Cēlsirdīgais muižnieks ar lepnu stāju, izcils cīnītājs, kurš tik spīdoši tika parādījis sevi karā, ka visi nebeidza brīnīties, kāpēc viņš tur rokās vienkāršu zobenu, bet ne maršala zizli, tagad nāks mums pretī kā salīcis večuks ar sarkanu degunu un asarojošām acīm. Varbūt, ka mēs. viņu atradīsim kādā dārza zālienā guļam; viņš paskatīsies uz mums ar apmiglotu skatienu un, iespējams, pat nepazīs. Dievs mans liecinieks, Planšē, es labprāt izvairītos no šī skumjā skata, — turpināja d'Artanjans, — ja vien nebūtu gribējis parādīt savu cieņu lieliskā grāfs dc La Fēra slavas pilnai ēnai; tā grāfa de La Fēra, kuru mēs visi tik ļoti mīlējām.
Planšē klusēdams pamāja ar galvu. Bija skaidri redzams, ka viņš jūt līdzi visām sava kunga bažām.
— Un pie tā visa vēl, — turpināja d'Artanjans, — vārgums; jo Atoss tagad ir jau vecs. Un varbūt, ka arī nabadzība, jo viņš jau neprata taupīt to mazumiņu, kas viņam bija. Un notaukotais CJrimo, vēl drūmāks nekā agrāk un vēl lielāks dzērājs nekā viņa kungs… Ak, Planšē, kaut tu zinātu, kā viss tas plosa manu sirdi!
— Man šķiet, es jau redzu, kā viņš iet grīļodamies, jele kustinādams mēli, — dziļā līdzjūtībā teica Planšē.
— Man jāatzīstas, ka es pat mazliet baidos, ka Atoss būdams reibuma iespaidā, var iedegties cīņas-alkās un pieņemt manu priekšlikumu. Tā mums ar Portosu būtu liela nelaime, bet galvenais — traucēklis; bet mēs viņu pametīsim tūlīt pēc pirmās piedzeršanās, tas ir viss. Gan viņš izgulēsies un pats visu sapratīs.
— Katrā ziņā, kungs, — teica Planšē, — drīz viss noskaidrosies. Man liekas, ka tur tās augstās sienas, kuras zeltī saules stari, jau ir Bluā.
— Iespējams, —' teica d'Artanjans, — bet tur tic augstie zvanu torņi, kas redzami pa kreisi mežā, ir, spriežot pēc nostāstiem, Šambora.
— Mēs iebrauksim pilsētā?
— Pats par sevi saprotams, lai ievāktu ziņas.
— Iesaku jums, mans kungs, ja būsim pilsētā, pagaršot saldo krējumu, ko pasniedz mazos māla podiņos; tas tiek ļoti slavēts; bet uz. Parīzi to aizvest nevar, tas jādzer ir šeit uz vietas.
— Nu, tad mēs to nogaršosim, vari būt mierīgs, — atteica d'Artanjans.
Šajā bridi smags vezums, kura priekšā bija iejūgti vērši, ar kādiem
parasti ved uz Luāras piestātni kokus, kuri ^ocirsti skaistajos vietējos mežos, izbrauca no izdangātā lauku ceļa uz lielceļu, pa kuru rikšoja mūsu jātnieki. Vezumu vadīja cilvēks, kurš turēja rokās garu kārti ar naglu galā; ar šo kārti viņš skubināja savus lēnīgos lopus.
— Hei, draugs! — Planšē uzrunāja dzinēju.
— Ar ko varu pakalpot, jūsu žēlastībai? — jautāja zemnieks tīrā un pareizā franču valodā, kas bija raksturīga šī novada iedzīvotājiem un tiesīga kaunināt Parīzes Sarbonas laukuma un Universitātes ielas gramatikas cienītājus.
— Mēs meklējam grāfa dc La Fēra mājas, — teica d'Artanjans. — Vai jums ir gadījies dzirdēt šo vārdu starp apkaimes īpašniekiem.
Dzirdot šo vārdu, zemnieks noņēma cepuri.
— Koki, kurus es vedu, jūsu žēlastība, — viņš atbildēja, — pieder viņam. Es izcirtu tos viņa birzī un tagad vedu uz viņa pili.
D'Artanjanam negribējās izprašņāt šo cilvēku. Viņam būtu bijis ļoti nepatīkami no garāmgājēja dzirdēt to, par ko viņš bija runājis ar Planšē.
— Pils! — pats pie sevis atkārtojs d'Artanjans. r~ Pils! Jā, es saprotu. Atoss jokot nemīlēja; laikam jau viņš, tāpat kā Portoss, piespieda zemniekus godāt sevi par lielkungu, bet savu mājeli — par pili. Šim jaukajam zēnam Atosam vienmēr bija smaga roka, bet īpaši, kad viņš iedzēra.
Vērši gāja lēni. D'Artanjans un Planšē jāja aiz vezuma, kad beidzot viņiem šis vilkšanās gājiens apnika.
— Tātad šis ceļš ved uz pili? — d'Artanjans jautāja dzinējam, — un mēs varam pa to jāt, neriskējot apmaldīties?
— Protams, kungs, protams, — atbildēja dzinējs, — droši varat jāt taisni un negarlaikoties, velkoties aiz tādiem lēnīgiem darba lopiem. Nebūsit jājuši vēl ne pusjūdzi, kad ieraudzīsil labajā pusē pili; no šejienes to nevar redzēt: to aizsedz papeles. Šī pils vēl nebūs Braželona, tā būs Lavaljeras pils. Jums jābrauc tālāk. Triju muskešu šāvienu attālumā no tās būs redzams liels balts nams ar dakstiņu jumtu, kas paceļas pakalnā, zem milzīgām kļavām, - tā lad arī būs grāfa de La Fēra pils.
— Bcl cik gara ir šī pusjūdze? — jautāja d'Artanjans. — Mūsu brīnišķīgajā Francijā mēdz būt dažādas jūdzes.
— Jūsu veiklo zirgu kājām desmit minūšu skrējiens, kungs.
D'Artanjans pateicās dzinējam un iecirta zirgam piešus sānos. Bet
mazliet vēlāk, neviļus satraukts no domām par to, ka drīz. alkal redzēs šo savādo cilvēku, kurš reiz bija viņu tik ļoti mīlējis, un kurš ar savu vārdu un savu piemēru bija palīdzējis ieaudzināt viņā īstu muižnieka garu, viņš sāka maz-pamazām pieturēt zirga straujo skrējienu un, domīgi nokāris galvu, turpināja jāt soļos.
Satikšanās ar zemnieku un tā izturēšanās deva arī Planšē iemeslu nopietnām pārdomām. Nekad vēl, ne Normandijā, ne Franš-Kontē, ne Artuā, ne Pikardijā, — apgabalos, kur viņam visvairāk nācās padzīvot, — nebija viņš redzējis zemniekos tik vienkāršu izturēšanos attiecībā pret kungiem, tāda miera, tādas tīras valodas. Viņš bija gatavs ticēt, ka saticis kādu muižnieku, frondēru, tādu kāds bija viņš pats, kurš politisku iemeslu dē| bija spiests arī tāpat kā Planšē, mainīt savu ārējo izkalu.
Zemnieks bija teicis taisnību: drīz vien aiz ceļa pagrieziena ceļotāju acīm parādījās Lavaljeras pils; bet uz priekšu, apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā, milzīgo kļavu zaļajā ierāmējumā uz ziedošu koku fona varēja saredzēt paceļamies baltu namu. To visu ieraugot, d'Artanjans, kuru nemaz nebija tik viegli aizkustināt, pēkšņi sajuta sirdī savādas trīsas: tāda vara pār mums visiem visa mūža garumā ir mūsu jaunības pārdzīvojumiem.
Planšē, kuram nebija tāda iemesla uztraukties un kurš tāpēc bija mazliet izbrīnījies par sava kunga tik spēcīgu saviļņojumu, ik pa brīdim raudzījās te uz d'Artanjanu, te uz. tālumā redzamo balto namu.
Musketieris nobraucis vēl dažus soļus, drīz atradās pie dzelzs režģu sētas, kura bija izgatavota ar lielu gaumi, kas raksturīga lā laika metāla kalumiem.
Aiz sētas varēja redzēt labi koptus sakņu dārzus un diezgan plašu pagalmu, kur tobrīd sulaiņi dažādās livrejās turēja pie pavadām slraujus jājamzirgus un turpat stāvēja ari kariete, kurā bija iejūgti divi vietējie sugas zirgi. /
— Mēs, laikam, būsim apmaldījušies, vai arī tas cilvēks būs mūs piemānījis, — teica d'Artanjans. — Nevar būt, ka šeTt dzīvoju Atoss. Mīļais Dievs, vai tiešām viņš būtu miris un muiža pārgājusi mantojumā kādam no viņa radiniekiem! Nokāpj no zirga, Planšc, un aizej, uzzini. Atzīstos, man trūkst drosmes.
Planšē nolēca no zirga.
— Tu pateiksi, — turpināja d'Artanjans, — ka kāds muižnieks, kurš atrodas šeit caurbraucot, vēlas apliecināt grāfam de La Fēram savu cieņu. Ja atbilde būs labvēlīga, tad vari nosaukt arī manu uzvārdu.
Planšē, vezdams savu zirgu pavadā, piegāja pie skaistajiem vārtiem un piezvanīja. Uz zvanu tūdaļ iznāca sirms sulainis, kurš neskatoties uz saviem gadiem, turējās ļoti iznesīgi.
— Vai šeit dzīvo grāfs de La Fērs? — jautāja Planšē.
— Jā, šeit, kungs, - atbildēja sulainis, tāpēc, ka Planšē nebija ģērbies livrejā.
— Atvaļināts virsnieks, vai ne tā?
— Pilnīgi pareizi.
— Kuram reiz kalpoja sulainis, vārdā Grimo? — turpināja izjautāt Planšē, ar savu parasto piesardzību uzskatīdams, ka lieka izziņa nevar traucēt.
— Grimo kungs pašreiz ir izbraucis, — atbildēja sulainis, kurš nebija pieradis pie tādas iztaujāšanas, tāpēc sāka noskatīt Planšē no galvas līdz kājām.
— Tādā gadījumā, —' nu jau pavisam priecīgi iesaucās Planšē, — es redzu, ka tas patiešām ir tas pats grāfs de La Fērs, kuru mēs meklējām. Atveriet man, lūdzu, es gribētu darīt zināmu grāfam, ka mans kungs un viņa draugs, ir atbraucis še un grib viņu redzēt.
— Ko tad jūs agrāk neteicāt? — atbildēja sulainis, atvērdams vārtus. — Bet kur ir jūsu kungs?
— Viņš man seko.
Sulainis atvēra vārtus un ielaida Planšē. Tas, savukārt, deva zīmi d'Artanjanam, kurš iejāja pagalmā, juzdams nebijušu satraukumu.
Uzkāpjot lievenī, Planšē dzirdēja, ka lejasstāva zālē, kāds teica:
— Kas tas ir par kungu? Kāpēc jūs to neievedat iekšā?
Šī balss, nonākusi līdz d'Artanjana ausīm, pamodināja viņa sirdī tūkstoš izjūtu, tūkstoš visdažādāko senaizmirstu atmiņu. Viņš ātri nolēca no zirga, tajā laikā, kad Planšē, ar smaidu uz lūpām, jau tuvojās nama saimniekam.
— Bet es taču pazīstu šo lāga dvēseli! — teica Atoss, parādīdamies uz sliekšņa.
— O, jā, grāfa kungs, jūs mani noteikti pazīstat, un es arī pazīstu jūs ļoti labi. Es esmu Planšē, grāfa kungs. Planšē, vai atceraties?..
Bet šajā brīdī, godīgais kalps samulsa, Atosa ārējā izskata pārsteigts.
— Ko? Planšē? — iesaucās Atoss. — Vai patiešām d'Artanjans ir šeit?
— Es esmu šeit, mans draugs! Es esmu šeit, mans dārgais Atos! -» gandrīz vai grīļodamies teica d'Artanjans.
Tagad ari skaistajā un mierīgajā Atosa sejā parādījās saviļņojums. Nenolaižot no d'Artanjana acis, viņš pagāja pretī dažus soļus un maigi saņēmis tā plecus, viņu apskāva. D'Artanjans pārvarējis apmulsumu, savukārt sirsnīgi, ar asarām acīs, apskāva draugu.
Tad Atoss, paņēmis viņu aiz rokas un stipri to saspiezdams, ieveda d'Artanjanu viesistabā, kur jau atradās daži viesi. Visi piecēlās.
— Atļaujiet jums, kungi, stādīt priekšā, — teica Atoss, — ševaljē d'Artanjanu, viņa augstības musketieru leitnantu, manu sirsnīgāko draugu un vienu no visdrosmīgākajiem un cēlsirdīgākajiem muižniekiem, kādus es pazīstu.
D'Artanjans, kā jau tas sabiedrībā ir pieņemts, uzklausīja klātesošo apsveikumus, atbildēja, kā nu mācēja un piebiedrojās sabiedrībai, bet kad uz brīdi pārtrūkušās sarunas atjaunojās, sāka aplūkot savu draugu Atosu.
Savāda liela! Atoss gandri/ vai nebija novecojis. Viņa skaistās acis, bez tumšajiem riņķiem, ko kādreiz bija izveidojušas biežās iedzeršanas un negulētās naktis, tagad šķita kļuvušas vēl lielākas un spožākas kā agrāk. Viņa ovālā seja, zaudējusi nervozo kustīgumu, izskatījās aristokrātiska. Skaistās, un tāpat kā agrāk muskuļotās, kaut arī tievās rokas, mežģīņu manžetēs laistījās sniega baltumā, kā Ticiāna un Van-Deika gleznās. Viņš bija kļuvis vēl staltāks nekā agrāk; viņa platie, labi attīstītie pleci liecināja par neparastu spēku. Garie melnie mati ar tikko kā manāmu sirmumu, viļņaini no dabas, skaisti krita pār pleciem. Balss bija tikpat mundra kā kādreiz, un varēja likties, ka Atoss aizvien vēl ir divdesmit piecus gadus vecs. Nevainojami saglabājušies skaistie baltie zobi piešķīra viņa smaidam neizsakāmu pievilcību.
Tajā laikā viesi, pēc tik tikko sajūtamas vēsuma pieskaņas sarunās, nopratuši, ka draugi, deg nepacietībā gribēdami palikt vieni, sāka ar tā laika piemītošo izsmalcināto pieklājību viens pēc otra celties kājās, — atvadīšanās no saimnieka vienmēr bija ļoti svarīga ceremonija starp augstākās sabiedrības cilvēkiem.
Te uzreiz no pagalma puses atskanēja skaļas suņu rejas, un vairāki viesi vienā balsī iesaucās:
— Lūk, arī Rauls ir atgriezies!
Dzirdot Raula vārdu, Atoss paskatījās uz d'Artanjanu, itin kā gribētu pamanit viņa sejā ziņkārību, kuru vajadzēja modināt nepazīstamajam vārdam. Bet d'Artanjans bija tik ļoti pēdējo iespaidu varā, ka neko tā īsti vēl nespēja aptvert, tāpēc viņš diezgan vienaldzīgi apgriezās, kad istabā ienāca skaists, gadus piecpadsmit vecs zēns, vienkārši, bet ļoti gaumīgi ģērbies, galanti paklanījās, noņemdams cepuri ar garām sarkanām spalvām.
Tomēr, šī jaunā, pilnīgi negaidīta cilvēka ierašanās pārsteidza d'Artanjanu. Daudz dažādu domu pēkšņi radās viņa galvā; varbūt tieši šeit slēpjas izskaidrojums tām pārmaiņām Atosā, kuras d'Artanjans līdz šim nespēja izskaidrot. Jaunā cilvēka un Atosa apbrīnojamā līdzība it kā izgaismoja viņa atdzimšanas noslēpumu. D'Artanjans sāka sekot notiekošajam, ieskatoties un ieklausoties visapkārt.
— Jūs jau atgriezāties, Raul? — teica grāfs.
— Jā. mans kungs, — goddevīgi atbildēja jauneklis, — esmu izpildījis jūsu uzdevumu.
— Bet kas bija noticis Raul? — norūpējies jautāja Atoss. — Jūs esat tāds bāls un satraukts.
— Tas tāpēc, ka ar mūsu mazo kaimiņieni notikusi nelaime.
— Ar Lavaljcras jaunkundzi? — dedzīgi iejautājās Atoss.
— Viņa, kopā ar Marselīnu, pastaigājās pa mežu, kur meža strādnieki tēš baļķus; es, jādams garām, ieraudzīju viņu un apstājos. Viņa arī, ieraudzījusi mani, gribēja nolekt no baļķu kaudzes, uz kuras bija uzkāpusi, nabadzīte pēkšņi slīdēja un pakrita, nevarēdama vairs piecelties. Man liekas, ka viņa izmežģīja kāju.
— Ak, Dievs! — iesaucās Atoss. — Bet Sen-Remī kundze, viņas māte, jau zina par to?
— Nē, Sen-Remī kundze ir aizbraukusi uz Bluā, ciemos pie Orleānas hercogienes. Es baidos, ka meitenei sniegtā pirmā palīdzība nāv pietiekoši laba, un es atbraucu lūgt jums padomu.
— Aizsūtiet uz Bluā kādu, Raul! Vai, vēl labāk, sēdieties zirgā un jājiet turp pats.
Rauls paklanījās.
— Bet kur ir Luīza? — turpināja grāfs.
— Es atvedu viņu šurp, grāf, un noguldīju pie Šarla kundzes, kura liek viņas kāju pagaidām aukstā ūdenī ar ledu.
Šī ziņa pasteidzināja viesu aiziešanu. Visi sāka atvadīties no Atosa. Vienīgi tikai vecais hercogs di Barbjē, kurš jau divdesmit gadus draudzējās ar Lavaljeru ģimeni, aizgāja apciemot mazo Luīžu, kura mirka vienās asarās; bet ieraudzījusi Raulu, viņa tūdaļ izslaucīja actiņas un pasmaidīja.
Hercogs piedāvāja aizvest meitenīti uz Bluā savā karietē.-
— Jums taisnība, mans kungs, — piekrita Atoss, — viņai patiešām būs labāk, ja viņa būs pie mātes, bet man liekas, Raul, ka pie visa nolikušā stipri vien vainojama jūsu neapdomība. — Nē, mans kungs! — iesaucās meitenīte, bet jauneklis nobālēja, iedomādamies, ka viņš patiešām varētu būt šīs nelaimes vaininieks.
— Gribu apgalvot, kungs… — stostījās Rauls.
— Tik un tā jūs dosities uz Bluā, — labsirdīgi turpināja grāfs, — un izlūgsieties no Sen-Remī kundzes piedošanu sev un arī man; pēc tam atgriezīsities atpakaļ.
Jaunekļa vaigos atkal parādījās sārtums. Viņš ar skatienu palūdza Atosam atļauju, pacelt uz savām jauneklīgajām stiprajām rokām mazo meitenīti ar saraudāto, bet nu jau smaidošo sejiņu, kura piespieda savu galviņu viņa plecam. Viņš uzmanīgi iecēla un nosēdināja meitenīti karietē; pēc tam viņš ar pieredzējuša jātnieka veiklību uzlēca savā zirgā un, paklanījies Atosam un d'Artanjanam, aizrikšoja blakus karietei, neatraudams acis no karietes lodziņa.
D'Artanjans skatījās uz visu notiekošo plati ieplestām acīm un gandrīz vai pavērtu muti: viss ko viņš šeit redzēja, tik ļoti atšķīrās no tā, ko bija iedomājies un ko bija baidījies šeit ieraudzīt, ka viņš arvien vēl nevarēja nomierināties un visu līdz galam aptvert.
Atoss paņēma viņu pie rokas un ieveda dārzā.
— Kamēr mums gatavo vakariņas, jūs man atļausit, vai ne, mans draugs, — teica Atoss, laipni smaidīdams, — mazliet izskaidrot jums šo mīklu, gar kuras atminējumu jūs laužat savu galvu?
— Katrā ziņā, grāfa kungs, — teica d'Artanjans, atkal sajuzdams to savādo pārākumu, kāds Atosam vienmēr bija pār viņu.
Atoss paskatījās uz viņu ar labsirdīgu un labvēlības pilnu smaidu.
— Pirmkārt, manu mīļo d'Artanjan, — teica Atoss, — te nav grāfa. Ja es jūs pirmīt nosaucu par ševaljē, tad tikai tāpēc, lai stādītu jūs priekšā maniem viesiem un, lai viņi zinātu, kas jūs esat; bet jums, d'Artanjan, ceru, ka esmu palicis, tāpat kā agrāk, Atoss, jūsu biedrs un draugs. Vai, varbūt, jūs dodat priekšroku ceremonijām, tāpēc, ka tagad mīlat mani mazāk nekā toreiz?
— Apžēlo, Dievs! — iesaucās d'Artanjans ar tādu gaskonieša dedzību, kāda reti sastopama pieaugušu cilvēku vidū.
— Nu, lad atgriezīsimies pie mūsu vecajām parašām un, vismaz sākumā, būsim atklāti. Jums viss šeit liek brīnīties, vai ne tā?
— Ārkārtīgi!
— Un vairāk par visu — cs pals? — smaidot turpināja Atoss. —. Atzīstieties!
— Atzīstos.
Es arvien vēl esmu jauns, vai nav tiesa? Neskatoties uz maniem četrdesmit deviņiem gadiem, mani vēl var pazīt?
— Tieši otrādi, — teica d'Artanjans, nolēmis līdz galam izmantot drauga piedāvāto atklātību, — jūs nemaz nevar pazīt.
— Saprotu, — teica Atoss, viegli piesarkdams. — Visam mēdz būt beigas, d'Artanjan, arī tam neprātam, tāpat kā visam citam.
— Pie tam vēl, arī jūsu naudas lietas ir izmainījušās, kā man šķiet. j dzīvojat pārticībā, — šī māja ir taču jūsu, vai ne tā?
— Jā. Tā ir tā pati muižiņa, kuru, kā es jau kādreiz jums stāstīju, esmu dabūjis mantojumā, aiziedams no dienesta.
— Jums te ir parks, zirgi, medības…
Atoss smaidīja.
— Parks ir divdesmit akru liels; bet daļu no tā aizņem sakņu dārzi un saimniecība. Zirgi man ir tikai divi; es, protams, nerēķinu zirdziņu- kuprainīti, kurš pieder manam sulainim. Medības aprobežojas ar sešiem medību suņiem. Pie tam šis greznības iegādātas ne jau manis dēļ, — tāpat smaididams, piebilda Atoss.
— Skaidrs, — teica d'Artanjans. - Tas viss par prieku jaunajam cilvēkam, kuru sauc par Raulu.
Un d'Artanjans arī pasmaidīja, paskatījies uz savu draugu.
— Jūs uzminējāt, mans draugs, - atbildēja Atoss.
— Bet šis jaunais cilvēks, - jūsu audzēknis, jūsu krustdēls vai, varbūt, radinieks? Ak, kā jūs esat izmanījies, mans dārgais Atos!
— Šis jaunais cilvēks, - mierīgi atbildēja Atoss, - ir bārenis, kuru māte bija nolikusi pie durvīm kādam trūcīgam lauku mācītājam, un es paņēmu viņu, izauklēju un izaudzināju.
— Un viņš jādomā, ir jums ļoti pieķēries?
— Es domāju, ka viņš mīl mani kā tēvu.
— Un, protams, ir pateicīgs? ,
— O, jā; kas attiecas uz pateicību, lad tai ir jābūt abpusējai; es esmu viņam parādā tikpat daudz, cik viņš man. Viņam es to nesaku, bel jums, d'Artanjan, pateikšu taisnību: patiesībā es esmu viņa parādnieks.
— Kā tā? — izbrīnījās musketieris.
— Bet, mans Dievs, kā gan citādi! Jo viņš taču ir visu šo pārmaiņu, kuras jūs pašreiz redzat, iemesls. Es nokalstu kā nožēlojams nocirsts koks, kurš izrauts no zemes; un tikai dziļa pieķeršanās kādam varēja piespiest mani no jauna laist saknes dzīvē. Mīļākā? Tam es biju par vecu. Draugi? Jūs vairs nebijāt man blakus. Un, lūk, šajā bērnā cs pēkšņi atradu visu, ko biju pazaudējis. Nebūdams vairs pieliekami vīrišķīgs, lai dzīvotu tikai sev par prieku, es sāku dzīvot viņa dēļ. Pamācības bērnam, protams, ir vajadzīgas, bet vēl vairāk viņam ir vajadzīgs dzīvs piemērs. Un cs centos, lai es būtu viņam piemērs, d'Artanjan. Es atbrīvojos no saviem trūkumiem un ieaudzināju sev daudz labu īpašību, kuru man agrāk vienkārši nebija. Un ceru, ka es nepārspīlēju, manu mīļo d'Artanjan. Raulam jākļūst par vispilnīgāko, visīstāko muižnieku, kāds vien mūsu nabadzībā grimstošais laikmets ir spējīgs radīt.
D'Artanjans skatījās uz savu draugu ar aizvien pieaugošo sajūsmu. Viņi pastaigājās pa ēnainu vēsu aleju, uz. kuru caur biezo koku lapotni krita slīpi rietošas saules stari. Kāds no šiem zelta stariem iespīdēja Atosam sejā, un d'Artanjanam likās, ka drauga acis izstaro tādu pašu siltumu un gaišumu, kā šis patīkamais un mierīgais novakars.
Pēkšņi d'Artanjans atcerējās milēdiju.
— Un jūs esat laimīgs? — jautāja viņš savam draugam.
Asais Atosa skatiens ieurbās d'Artanjanam sirds dziļumos un it kā izlasīja tur viņa apslēptās domas.
— Jā, es esmu laimīgs; tik laimīgs, cik vien laimīgs var būt cilvēks šeit, uz. zemes. Bet izsakiet līdz galam savam domu, d'Artanjan, jūs jau visu nepateicāt, ko domājāt.
— Jūs esat ļoti redzīgs, Atos, no jums grūti kaut ko noslēpt, — teica d'Artanjans. — Jā, es gribēju jautāt, vai jūs neizjūlat reizēm tādus kā šausmu uzplūdus, tādus kā…
— Sirdsapziņas pārmetumus? — turpināja Atoss. — Es pabeidzu jūsu frāzi, mans draugs. Gan jā, gan nē. Es nejūtu sirdsapziņas pārmetumus, tāpēc, ka šī sieviete* pēc manām domām, bija pelnījusi to, ko dabūja… Sirdsapziņa mani nemoka, tāpēc, ka ja viņa būtu palikusi dzīva, viņa būtu turpinājusi savu iesākto, ļaunuma pilno, ceļu. Un, tomēr, mans draugs, tas vēl nenozīmē, ka esmu pārliecināts par to, ka mums būtu bijušas tiesības darīt to, ko mēs darījām, un ko esam izdarījuši. Var gadīties, un tas ir ļoti iespējams, ka katra izlieta asins lāse prasa pēc atmaksas. Milēdija savu samaksāja; bet, varbūt, ka tagad, savukārt, nāks mūsu laiks.
— Es reizēm domāju to pašu, Atos, — teica d'Artanjans.
— Šai sievietei, šķiet, bija dēls?
— Jā.
— Jūs esat kaut ko dzirdējis par viņu?
— Nē, neko.
— Viņam, domājams, šobrīd ir kaut kur ap divdesmi trīs gadiem, — nočukstēja Atoss. — Es bieži domāju par šo jauno cilvēku, d'Artanjan.
— Savādi, bet es biju par viņu pilnīgi piemirsis.
Atoss skumji pasmaidīja.
— Bet par lordu Vintcru jums ir kaut kas zināms?
— Es Zinu, ka viņš lika labi ieredzēts pie Čārlza Pirmā.
— Un jādomā, dalās ar viņu liktenī, kurš šobrīd viņiem ir bēdīgs. Redziet, d'Artanjan, — turpināja Atoss, —. tas sakrīt ar to, ko es nupat teicu. Viņš izlēja Strafforda asinis. Un asinis brēc pēc asinīm. Bet karaliene?
— Kāda karaliene?
— Anglijas Henrietta, Anrī Ceturtā meila.
— Viņa, kā jums būs zināms, ir Luvrā.
— Jā, un viņa ļoti cieš, vai ne tā? Šīs ziemas lielajā aukstumā viņas slimajai meitai, kā man stāstīja, bijis jāpaliek visu laiku gultā, jo nebija malkas, un viņām bijis jādzīvo neapkurinātās telpās. Vai jūs to saprotat? — jautāja Atoss, paraustīdams plecus. — Anrī Ceturtā meita dzīvo neapkurinātās telpās, drebinoties aiz aukstuma, jo trūkst, lūk, vezums malkas! Būtu viņa griezusies pie jebkura no mums, tā vietā, lai lūgtu žēlastību no Mazarīni, un viņai netrūktu nekā.
— Jūs, tātad, viņu pazīstat, Atos?
— Nē, bet mana māte pazina viņu, kad tā bija vēl maza. Es esmu jums stāstījis, ka mana māte bija pirmā dāma Marijas Mediči mājā?
— Nekad. Jūs taču nemīlat runāt par personīgām lielām, Atos.
— Ak, mans Dievs! Taisni otrādi, kā jūs to redzat tagad pats, — atbildēja Atoss. — Vienkārši man negadījās tāda izdevība.
— Portoss gan to nebūtu tik pacietīgi gaidījis, — pasmaidīdams teica d'Artanjans.
— Katram ir sava gaume, mans mīļais d'Artanjan. Portosam, ja atmet viņa godkārību, ir ļoti daudz labu īpašību. Jūs esat saticis viņu kopš tiem laikiem?
— Es izšķīros ar viņu pirms piecām dienām, — teica d'Artanjans.
Un tūlīt pat, viņš ar gaskonietim raksturīgo dzīvo humora izjūtu,
izstāstīja draugam par Portosa lielisko dzīvi viņa lieliskajā Pjerfonas pilī. Un, sadalot pa kauliņiem Portosu, viņš pāris reizes aizķēra arī ievērojamo Mustona kunga personu.
— Lieliski! — atbildēja Atoss, smaidīdams par sava senā drauga jokiem, kuri viņam atsauca atmiņā viņu kopīgās senās dienas. — Cik tas gan ir jauki, ka mēs toreiz tik nejauši satikāmies, un tā sadraudzējāmies, ka līdz pat šai dienai esam palikuši saistīti visciešākajām draudzības saitēm, kaut arī ir jau pagājuši divdesmit gadi. Cēlās sirdīs, mans draugs d'Artanjan, draudzība laiž dziļas saknes. Ticiet man, tikai ļauns cilvēks spēj noraidīt draudzību, un arī tikai tāpēc, ka viņš to nesaprot. Bet kā ir Aramisu?
— Arī viņu es redzēju, bet viņš, man šķita, bija pret mani pavēss.
— Jūs, tātad, esat viņu saticis? — jautāja Atoss, atkal cieši skatīdamies d'Artanjanam sejā. — Jūs patiešām, esat veicis svētceļojumu pa draudzības tempļiem, tas ir runājot dzejnieku vārdiem.
— Jā, patiešām, — mazliet samulsis, atzinās d'Artanjans.
— Aramiss, kā jūs jau zināt ir vēss un atturīgs cilvēks pēc dabas, — turpināja Atoss, — pie tam vēl, viņš pastāvīgi ir iepīts intrigās ar sievietēm.
— Viņam arī šobrīd ir ļoti sarežģīta intriga, — piebilda d'Artanjans.
Atoss neko neatbildēja.
„Viņš nemaz nav ziņkārīgs", — nodomāja d'Artanjans.
Atoss ne tikai neatbildēja, bet pat mainija sarunas tematu.
— Redzat nu, — viņš teica, pievērsdams d'Artanjana uzmanību tam, "ka viņi jau tuvojas mājām. — Stundiņu pastaigājoties, mēs esam apgājuši jau gandrīz visus manus īpašumus.
— Viss ir burvīgi, bet īpaši tas, ka visā jūtams viņu saimnieks, — atbildēja d'Artanjans.
Šajā brīdī bija dzirdami zirga pakavu klaudzieni.
— Te nu ari Rauls atgriežas, viņš mums pastāstīs par nabaga mazulīti.
Un patiešām, jaunais cilvēks, ietinies putekļu mākonī, parādījās aiz
režģu žoga un tūdaļ, iejājis pagalmā, nolēca no zirga. Atdevis pavadu zirgu puisim, viņš paklanījās grāfam un d'Artanjanam.
— Šis kungs, — teica Atoss, uzlikdams roku uz d'Artanjana pleca, — ir ševaljē d'Artanjans, par kuru es bieži vien tiku jums stāstījis, Raul.
— D'Artanjana kungs, — teica jauneklis, paklanīdamies vēl zemāk, — grāfs bieži tika nosaucis jūsu vārdu, kad gribēja pievest par piemēru kādu drosmīgu un augstsirdīgu muižnieku.
Šis mazais kompliments aizkustināja d'Artanjana sirdi.
Sniedzot jauneklim roku, viņš atbildēja:
— Mans jaunais draugs, visas šādas uzslavas vajag attiecināt uz grāfu, tāpēc, ka tieši viņš mani audzināja un nav viņa vaina, ja skolnieks tik slikti izmanto tam sniegtās zināšanas. Bet jūs viņu atalgosit labāk, par to es esmu pārliecināts. Jūs man patīkat, Raul, un jūsu laipnība rnani aizkustināja.
Atosam bija ļoti patīkami dzirdēt šādus vārdus, viņš uzmeta d'Artanjanam pateicības pilnu skatienu, pēc tam Raulam dāvāja to savādo smaidu, kurš liek bērniem, ja tie pamana šo smaidu, ar sevi lepoties.
„Tagad, — nodomāja d'Artanjans, kuram šī vaibstu rotaļa nepagāja garām nepamanīta, — es esmu par to pārliecināts".
— Es ceru, — teica Atoss, — ka nelaimes gadījumam nebūs ļaunu seku?
— Vēl nekas nav zināms, kungs. Uztūkuma dēļ ārsts vēl neko nevarēja pateikt, bet viņš pieļauj, ka varētu būt sastiepums.
— Un jūs nepalikāt ilgāk pie Sen-Remī kundzes?
— Es baidījos nokavēt vakariņas, mans kungs, un likt jums mani gaidīt.
Šajā brīdī zemnieku puisis, kurš bija sulaiņa vietā, ziņoja, ka vakariņas ir galdā.
Atoss pavadīja savu viesi uz ēdamistabu. Tā bija iekārtota ļoti vienkārši, bet tās logi no vienas puses izgāja uz dārzu, bet no otras — uz oranžēriju, kura bija pilna ar ziedošām skaistām puķēm.
D'Artanjans uzmeta acis servējumam uz galda, — tas bija lielisks; no pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka viss las — ir sens ģimenes sudrabs. Uz paplātes stāvēja lieliska sudraba krūze. D'Artanjans piegājis tuvāk, aplūkoja to rūpīgāk.
— Kāds brīnišķīgs izstrādājums, — viņš teica.
— Jā, — atbildēja Atoss, - tas ir kāda ievērojama florenciešu meistara Bcnvenito Čcllini paraugveidojums.
— Bet kas tā par kauju, kas lur ir attēlota?
— Tā ir kauja pie Marinjano, un attēlots tieši tas mirklis, kad kāds no maniem senčiem sniedz savu zobenu Franciskam Pirmajam, kurš savu bija salauzis kaujas laukā. Par to mans vectēvs Angerans de La Fērs saņēma Sen-Mišela ordeni. Bet pēc piecpadsmit gadiem, karalis, kurš nebija aizmirsis, ka viņš trīs stundas pēc kārtas bija cīnījies ar sava drauga Angerana zobenu un tas nebija salūzis, uzdāvināja par piemiņu viņam šo krūzi un zobenu, kuru jūs iespējams, būsit jau redzējis pie manis agrāk; las arī nav slikts darbiņš. Tas bija gigantu laiks. Mēs visi esam liliputi, salīdzinājumā ar tā laika ļaudīm. Sēdieties d'Artanjan, ēdīsim vakariņas. Pie viena, - Atoss pievērsās jauniņajam sulainim, kurš pasniedza zupu, — pasauciet Šarlo.
Sulainis izgāja, un pēc minūtes ienāca tas kalpotājs, pie kura ntiīsu ceļinieki bija griezušies, kad tikko kā bija ieradušies.
— Miļo Šarl, — teica viņam Atoss, — uzticu jūsu īpašai gādībai Planšē, d'Artanjana kunga sulaini, uz visu laiku, cik nu ilgi viņi šeit paliks. Viņam garšo labs vīns: pagraba alslēgas ir pie jums; viņam bieži ir nācies gulēt uz kailas zemes, tāpēc, jādomā, viņš neatteiksies no mīkslas gultas. Parūpējaties arī par to.
Šarlo paklanījās un izgāja.
— Šarlo ir ļoti jauks cilvēks, — teica Atoss. — Nu jau būs pilni astoņpadsmit gadi, kopš viņš man kalpo.
— Jūs prolal par visiem parūpēties, — leica d'Artanjans. — Pateicos jums par Planšē, inans dārgais Atoss.
Dzirdot šo vārdu, jaunais cilvēks izbrīnījies paskatījās uz grāfu, nesaprazdams, vai tiešām d'Artanjans griežas pie viņa.
— Šis vārds jums liekas nepazīstams, Raul?— smaidīdams teica Atoss. — Tā mapi sauca mani ieroču biedri. Es nesu šo vārdu lajos laikos, kad d'Artanjans un vēl divi drosmīgi draugi kopā rādījām savu drosmi pie Larošelas mūriem nelaiķa kardināla un Bassompjēra, tagad arī jau miruša, vadībā. D'Artanjanam palik mani saukl pa vecam ieradumam šajā 5 3»K. S3 draudzīgajā vārdā, un katru reizi, kad es to dzirdu, mana sirds nodreb aiz prieka.
— Šis vārds bija pazīstams, un reiz pat triumfēja, — teica d'Artanjans.
— Kā tā, mans kungs? — ar jauna cilvēka ziņkārību iejautājās Rauls.
— Tik tiešām, kāpēc cs par to neko nezinu, — teica Atoss.
— Jūs esat aizmirsis par bastionu Sen-Zervē, Atos, un par to salveti, kuru trīs šāvieni pārvērta karogā? Mana atmiņa šajā ziņā ir labāka, un tūlīt jūs, jaunais cilvēk, to dabūsit zināt.
Un viņš pastāstīja Raulam atgadījumu bastionā, tāpat kā Atoss bija stāstījis par savu scnci. t
Jauneklis klausījās d'Artanjana stāstā ar tādu uzmanību, it kā tieši tagad, viņa acu priekšā tiktu veikti bruņinieku laika lielākie varoņdarbi, par kuriem stāsta Tasso un Aristo.
— Bet d'Artanjans nepastāstīja jums, Raul, to, — savukārt iebilda Atoss, — ka tieši viņš bija viens no labākajiem tā laika cīnītājiem: kājas stipras kā dzelzs, roka vingra kā tērauds, nekļūdīgs acumērs un liesmains skatiens, — lūk, kādas īpašības redzēja viņā tā laika pretinieki! Viņam bija astoņpadsmit gadu, tikai par trijiem vairāk, nekā jums šobrīd, Raul, kad es pirmo reizi viņu ieraudzīju cīnoties, pie tam vēl, ar ļoti pieredzējušiem pretiniekiem.
— Un d'Artanjana kungs uzvarēja, — jautāja jauneklis.
Viņa acis liesmoja un lūdzās, lai pastāstītu sīkāk.
— Liekas, es vienu nodūru, — teica d'Artanjans, ar acīm jautādams Atosam, — bet otram atņēmu ieroci vai ievainoju, neatceros vairs tik labi.
— Jā, jūs viņu ievainojāt. (), jūs bijāt briesmīgs spēkavīrs!
— Nu, man šķiet, es kopš tiem laikiem neesmu daudz vājāks kļuvis, — atbildēja d'Artanjans, iesmiedamies gaskonieša pašapmierinātībā. — Vēl nesen…
Atosa skatiens viņu apklusināja.
— Lūk, jūs, Raul, uzskatat, ka veikli protat rīkoties ar zobenu, — teica Atoss, — bet, lai jums nebūtu šajā ziņā rūgti jāviļas, es gribētu jums parādīt, cik bīstams ir cilvēks, kurš veiklību apvieno ar aukstasinību. Es nevarētu atrast labāku piemēru: palūdziet rīt d'Artanjana kungu, ja vien viņš nebūs stipri noguris, lai pasniedz jums vienu stundu.
— Bet, velns parāvis, Atos, jūs taču pats arī protat un esat labs skolotājs. Jūs labāk par visiem citiem varat iemācīt visu to, par ko pats mani slavējat. Vēl šodien pat Planšē man atgādināja slaveno divkauju pie Karmelitas klostera ar lordu Vinteru un viņa draugiem. Ak, jaunais cilvēk, tur vis neiztika bez cīnītāja, kuru es bieži saucu par karalistes pirmo zobenu.
— C), es esmu sabojājis savu roku ar šo zēnu, — teica Atoss.
— Ir rokas, kuras nekas nevar sabojāt, mans dārgais Atos, par to tā prot lieliski sabojāt rokas citiem.
Jaunais cilvēks bija gatavs turpināt sarunu kaut vai visu nakti: bet Atoss viņam aizrādīja, ka viņa viesis, domājams, noguris, un viņam ir vajadzīga atpūta. D'Artanjans aiz pieklājības protestēja, taču Atoss pastāvēja uz to, lai viņš iet un ieņem savu istabu. Rauls viņu pavadīja. Bet tā kā Atoss paredzēja, ka jauneklis tur mēģinās aizkavēties un panāks, ka d'Artanjans vēl un vēl stāsta par viņu jaunības vētrainajiem piedzīvojumiem, tad pēc kādas minūtes viņš arī pats tur iegāja uft pabeidza šo patīkamo vakaru aF draudzīgu rokasspiedienu un labas nakts vēlējumu musketierim.
D'Artanjans apgūlās ne tik daudz, lai aizmigtu, bet galvenais, lai paliktu vienatnē ar sevi un mierīgi varētu pārdomāt visu redzēto un dzirdēto.
Būdams labsirdīgs pēc dabas un jau no pirmā acumirkļa sajutis pret Atosu instinktīvas simpātijas, kuras pēc tam pārgāja ciešā draudzībā, viņš tagad bija sajūsmā par to, ka atradis nevis pagrimušu dzērāju, kurš netīrībā un nabadzībā, vadīdams savas atlikušas dienas, lēnām sūca kaut kādu vīniņu, bet tā vietā, atradis gaiša prāta cilvēku, pašā spēku briedumā. Viņš bija gatavs atzīt Atosa pārākumu par sevi, un skaudības un vilšanās vieta, ko būtu sajutis cits cilvēks, mazāk cēlsirdīgs, viņš izjuta tikai īstu un patiesu prieku, uz. kuru droši varēja balstīt visgaišākās cerības par viņa iecerētā uzdevuma labvēlīgu iznākumu.
Taču viņam likās, ka Atoss nebija pilnīgi atklāts un tiešs. Kas ir šis jaunais cilvēks? Pēc Atosa vārdiem — bārenis, audžudēls, bet starp citu, viņš ir tik apbrīnojami līdzīgs savam audžutēvam. Ko nozīmēja viņa atgriešanās augstākajā sabiedrībā un viņa neparastā ārkārtīgā atturība, kuru d'Artanjans pamanīja pie galda. Pat tik nenozīmīgs apstāklis, kā Grimo prombūtne, jā, tā paša Grimo, no kura kādreiz Atoss nešķīrās ne mirkli, bet tagad pa visu vakaru ne reizi pat netika nepieminēts, neskatoties uz to, ka iemeslu tam bija diezgan, — viss tas d'Artanjanu 5* darīja nemierīgu. Acīmredzot viņš vairs nebaudīja sava vecā drauga pilnīgu uzticību; varbūt, ka Atoss bija ar kaut ko saistīts, vai arī iepriekš jau brīdināts par viņa iespējamo ierašanos.
Te d'Artanjans neviļus atcerējās Rošforu un viņa vārdus, ko tas bija teicis Dievmātes katedrālē. Vai tiešām Rošfors būtu paspējis viņu apsteigt šajā lietā?
To visu sīki pārdomāt neiznāca laiks. D'Artanjans nolēma rit pat izskaidroties. Līdzekļu trūkums, ko Atoss tik rūpīgi slēpa, liecināja par viņa vēlēšanos izskatīties bagātākam, nekā viņš bija patiesībā, un rādīja viņam vēl esošās kādreizējās godību paliekas, tās neapmierinātās godkārības, kuru atkal atmodināt nebūs nemaz tik grūti. Atosa prāta, asums un domu skaidrība darīja viņu par cilvēku, kurš būtībā ir daudz jūtīgāks par citiem. Viņš pieņems ministra piedāvājumu ar jo lielāku gatavību, it sevišķi tāpēc, ka tiekšanās pēc apbalvojuma divkāršos viņa dabisko enerģiju.
Neskatoties uz to, ka d'Artanjans bija ļoti noguris, šīs domas viņam neļāva aizmigt. Viņš centās izdomāt uzbrukuma plānu, un, kaut ari zināja, ka Atoss ir stiprs pretinieks, tomēr nolēma sākt uzbrukumu jau rīt pat, tūlīt pēc brokastīm.
Un tomēr viņš domāja arī par to, ka pie tik neskaidriem apstākļiem uz priekšu vajadzēs ļoti uzmanīgi, vismaz dažas dienas papētīt Atosa jauno, d'Artanjanam nepazīstamo, draugu un paziņu loku, novērot viņu jaunos paradumus, labi iepazīt tos, pie tam vēl arī papūlēties kaut ko izdabūt no vaļsirdīgā jaunekļa, kuram nāksies rīt pasniegt paukošanas stundu, doties medībās, iegūt papildus ziņas, kuru viņam vēl pietrūks, lai atrastu sakarību starp bijušo un pašreiz esošo Atosu. Attiecībā uz. jaunekli tas, jādomā, nebūs grūti izdarāms, tāpēc, ka audzinātāja personība, kā šķiet, ļoti dziļi ir skārusi jaunekļa sirdi un prātu. Un tajā pašā laikā d'Artanjans, pats būdams vērīgs cilvēks, saprata, kādā neizdevīgā situācijā viņš var nostādīt sevi, gadījumā, ja kaut kāda neuzmanība vai neveiklība no viņa puses ļaus Atosa pieredzējušai acij pamanīt viņa viltībiņas.
— Te nu vēl jāsaka, ka d'Artanjans, labprāt vedot viltīgu spēli ar šķelmi Aramisu un godkārīgo Portosu, kaunējās būt liekulis Atosa priekšā. Viņam likās, ja viņš ir pārspējis viltībā Aramisu un Portosu, tad tas tikai piespiestu abus izturēties pret viņu ar vēl jo lielāku cieņu, turpretī Atosa acīs, viņš būtu bijis tikai zaudētājs.
— Ak, kāpēc šeit nav Grimo, vienmēr klusējošā Grimo! — pats sev teica d'Artanjans. - Es būtu daudz ko sapratis no viņa klusēšanas. Grimo prata tik daiļrunīgi klusēt!
Pa to laiku mājā viss pamazām apklusa. D'Artanjans dzirdēja, kā tiek aizvērti logiem slēģi un aizslēgtas durvis. Pēc tam apklusa suņi, kuri bija rējuši visu novakari, sarejoties ar kaimiņu suņiem; lakstīgala, paslēpusies biezajā koku lapotnē un no turienes nakts vidū izdziedādama savus melodiskos troļļus, arī beidzot bija aizmigusi. Tagad bija dzirdams tikai vienmērīgu soļu vienmuļais troksnis virs d'Artanjana istabas griestiem; tur, domājams, atradās Atosa guļamistaba.
„Viņš staigā un prāto. — nodomāja d'Artanjans. — Bel par ko? To uzzināt, diemžēl, nav iespējams. Uzminēt var daudz ko, bel tikai ne to".
Beidzot arī Atoss laikam apgūlās, jo arī šis pēdējais troksnis apklusa.
Klusums un nogurums beidzot pieveica arī d'Artanjanu; viņš aizvēra acis un tajā pašā brīdī iegrima dziļā miegā.
D'Arlanjans nemīlēja gulēt ilgi.
Tiklīdz rīta ausmas stari skāra loga aizkarus, tā viņš bija augšā un vēra vaļā logu. Un te nu viņš cauri žalūzijām pamanīja; ka kāds, cenzdamies netrokšņot, staigāja pa pagalmu. Pa vecam ieradumam neatstāt neko bez uzmanības, d'Artanjans sāka vērīgi un uzmanīgi ieskatīties un drīz vien pazina Raula tumšos matus.
Jaunais cilvēks, — un tas patiešām bija viņš, — atvēra staļļa durvis, izvez- dams savu skrējēju, ar kuru vakar bija jājis, ar īstu zirga puiša veiklību to apsegloja, izveda savu skrējēju pa augļu dārza labās puses aleju, aiz kuriem sākās laciņa, tad izveda zirgu, aizvērdams aiz sevis vārtiņus, un d'Artanjans redzēja žogam pāri, kā viņš aizauļoja un pazuda bultas ātrumā, noliecies zem ziedošo akāciju un kļavu zemajiem zariem.
D'Arlanjans vēl vakar bija pamanījis, ka šī taka ved uz Bluā.
„Ehē,— nodomāja gaskonietis, — šis vēja rādītājs' jau mazliet draiskuļo. Kā redzams viņš nav vienis prātis ar Alosu alliccībā uz. skaistā dzimuma noniecināšanu. Viņš nevarēja doties medībās bez suņiem un bises; bet, ja viņš dotos kādā uzdevumā, tad viņš neslēptos. Bet no kā viņš slēpjas?.. No manis vai no tēva?.. Es esmu pārliecināts, ka grāfs ir viņa tēvs… Velns lai parauj! To nu gan es dabūšu zināt, būs jāparunā ar Atosu pavisam atklāti".
Ausa rīts.
Ja vakar d'Artanjans klausījās, kā pamazām visas skaņas norimst, tad tagad nolika lieši pretējais - viss sāka mosties: pamodās putni koku zaros, aitās sāka blēt ganībās; suņi izlīda no savām būdām; šķita, it kā pamodušās būtu pat pie krastiem piesietās barkas Luārā, un nu, atrāvušās no krastiem, aizslīdēja pa straumi lejup.
D'Artanjans, lai nevienu neuzmodinātu, palika turpat savā istabā pie loga; bet, izdzirdis pili atveramies durvis un logu slēģus, viņš vēlreiz pieglauda matus, saskrullēja ūsas, pa paradumam ar svārku piedurkni notrausa savas platmales malas un nogāja lejā.
Nokāpis no lieveņa pēdējā pakāpiena, viņš ieraudzīja Atosu, kurš bija •noliecies pie zemes tāda cilvēka pozā, kurš meklē smiltis pazudušu monētu.
— Labrīt, dārgo saimniek! — teica d'Artanjans.
— Labrīt, mīļais draugs. Kā labi gulējāt?
— Lieliski, mans draugs; pie tam viss šeit ir lielisks: gan gulta, gan vakariņas, gan uzņemšana. Bet ko jūs tik cītīgi pētāt? Vai tik neesat kļuvis par tulpju mīļotāju?
— Par to, mans draugs, nu gan nevajadzētu smieties. Laukos cilvēka gaume ļoti mainās, un viņš, pats to nemanīdams, sāk mīlēt visu to skaisto, ko daba rada pasaulē no zemes un ko tik ļoti noniecina pilsētās. Es šeit apskatīju īrisus: vakar es tos iedēstīju šeit, pie baseina, bet šorīt tic ir jau nomīdīti. Šie dārznieki ir tik neveikli un neuzmanīgi. Brauca pēc ūdens un nepamanīja, ka zirgs iet pa puķudobi.
D'Arlanjans pasmaidīja.
— Jūs tā domājat, — viņš jautāja.
Un viņš aizveda draugu uz aleju, kur bija redzams ne mazums zirga pakavu nospiedumu, līdzīgus tiem, no kuriem bija cietuši irisi.
— Te nu, man šķiet, vēl ir pēdas, paskatieties, Atos, — vienaldzīgi teica d'Artanjans.
— Patiešām. Un vēl pavisam svaigas!
— Pavisam svaigas, — apstiprināja d'Artanjans.
— Kurš būtu varējis šorīt izjāt? — uztraukdamies jautāja Atoss. — Vai varbūt kāds zirgs ticis vaļā?
— Neizskatās vis. Soļi ļoli vienmērīgi, — teica d'Artanjans.
— Kur Rauls? — iesaucās Atoss. — Un kā varēja notikt, ka cs viņu neredzēju?
— Š-š! — viņu apklusināja d'Artanjans, smaidot pielikdams pirkstu pie lūpām.
— Kas šeit notika? — jautāja Atoss.
D'Artanjans izstāstīja visu, ko bija redzējis, bet tajā pašā laikā uzmanīgi sekodams saimnieka sejas izteiksmei.
— Jā, nu cs varu iedomāties, kas par lietu, — atbildēja Atoss, mazliet paraustīdams plecus. — Nabaga zēns aizjāja uz Bluā.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ak, mans Dievs, lai uzzinātu par mazās jaunkundzītes Lavaljeras veselību. Atceraties to metenīti, kura vakar sev izmežģīja kāju?
— Jūs domājat? — neticīgi iejautājās d'Artanjans.
— Es ne tikai domāju, es esmu pārliecināts, — atbildēja Atoss. — Vai tad jūs nepamanījāt, ka Rauls ir viņā iemīlējies?
— Ko jūs? Šajā septiņgadīgajā meitenītē?
— Mīļais draugs, Raula vecumā sirds mēdz būt tik pilna, ka ir nepieciešamība to kādam atvērt, vienalga, vai tas būtu sapnis, vai īstenība. Nu, bet viņa mīlestība ir gan viens, gan otrs, gan viss kopā.
— Jūs jokojat? Šī mazā?..
— Vai tad jūs viņu neredzējāt? Viņa ir brīnišķīgākais radījums. Sidrab- gaiši matiņi, zilas actiņas, kuras jau tagad ir dziļas un izteiksmīgas.
— Bet ko jūs sakāt par šo mīlestību?
— Es nesaku neko, smejos un jokojos ar Raulu; bet pirmās sirds ilgas mēdz būt tik nepārvaramas, bet mīlestības jūtu uzliesmojumi jaunajiem ļaudīm mēdz. būt tik saldi un arī tik rūgti vienlaicīgi, ka viņos bieži vien ir īstas kaisles pazīmes. Es atceros, kā es pats Raula vecumā iemīlējos grieķu statujā, kuru labais karalis Anrī Ceturtais uzdāvināja manam tēvam. Es domāju, ka sajukšu prātā aiz bēdām, kad uzzināju, ka nostāsts par Pigmalionu — ir tukša fantāzija.
— Tas viss aiz gara laika. Jūs necenšaties piespiest viņu nodarboties ar kaut ko jēdzīgu, tāpēc viņš arī meklē pats sev izklaidēšanos.
— Iespējams. Es jau sāku domāt, ka viņš jāsūta projām no šejienes.
— Un pareizi darīsit.
— Iespējams. Bet tas nozīmētu salauzt viņa sirdi, un viņš ļoti ciestu, tāpat kā mēdz ciest īstas mīlestības mokas. Jau pirms kādiem trīs vai četriem gadiem, kad viņš pats vēl bija bērns, viņš sāka jūsmot par šo mazo dievieti un viņai visādi izdabāt, bet tagad drīz nonāks līdz dievināšanai, ja viņš paliks šeit. Bērni ik dienas kopā kaļ visādus plānus un spriež par daudzām un dažādām lietām, tā, it kā viņiem būtu jau pa divdesmit gadiem un viņi būtu pa īstam iemīlējušies. Mazās meitenītes vecāki sākumā tikai smējās, bet tagad, šķiet, arī sāk saraukt uzacis.
— Bērnišķība. Bet Raulam nepieciešams izklaidēties. Aizsūtiet viņu projām no šejienes, velns parāvis, citādi viņš šeit pie jums nekad nekļūs par īstu vīrieti.
— Es domāju viņu sūtīt uz Parīzi, — teica Atoss.
— A-a, — noteica d'Artanjans un tūlīt pat nodomāja, ka tieši tagad būtu izdevīgs brīdis uzbrukuma uzsākšanai. — Ja gribat, —. viņš turpināja, — mēs varam iekārtot šī jaunā cilvēka likteni.
— Ā-a, - savukārt novilka Atoss.
— Es pat gribētu ar jums aprunāties par vienu lietu, kas man ienāca prātā. i
— Es klausos. 1
— Kā jūs domājat, vai mums nebūtu laiks atkal iestāties dienestā?
— Vai tad jūs neesat visu laiku dienestā, d'Artanjan?
— Teikšu tiešāk: runa ir par aktīvo dienestu. Vai tad agrākā dzīve jūs nevilina? Un ja nu jūs tur gaidītu arī kāds patiess solījums, vai jūs nebūtu priecīgs kopā ar mani un mūsu draugu Portosu atjaunot bijušos piedzīvojumus?
— Man liekas, jūs man to piedāvājat? — jautāja Atoss.
— Tieši un no tīras sirds.
— Atkal ķerties pie ieročiem?
— Jā.
— Par ko un pret ko? — pēkšņi jautāja Atoss, ar savu skaidro un labvēlīgo skatienu ieurbdamies tieši gaskonieša sirds dziļumos.
— Ak, velns! Jūs esat pārāk nepacietīgs.
— Es, pirmkārt, esmu ļoti tiešs. Paklausieties, d'Artanjan, ir tikai viena persona, vai pareizāk, viena lieta, kurai tāds cilvēks, kāds esmu es, var būt noderīgs, un tā ir: karaļa lieta.
— Lūk, tas ir pateikts tieši, — teica musketieris.
— Jā, bet iepriekš vienosimies, — visā nopietnībā turpināja Atoss. — Ja nostāties karaļa pusē pēc jūsu domām nozīmē nostāties Mazarīni pusē, tad mēs ar jums nesapralīsimies.
— Es to neesmu teicis,— samulsis iebilda gaskonietis.
— Zināt ko, d'Artanjan, — teica Atoss, — nemēģināsim viens otru apmānīt. Jūsu izvairīšanās un noklusēšana man skaidri rāda, kā uzdevumā jūs šeit esat ieradies. Par šādu lietu patiešām nemēdz runāt skaļi un tieši, un darbiniekus šai lietai vervē paklusām, un ar nolaistām acīm.
— Ak, mīļais Atos! — teica d'Artanjans.
— Jūs saprotat, — turpināja Atoss, — ka es runāju ne par jums, — jūs esat labākais no visiem drosmīgākajiem un pašaizliedzīgākajiem cilvēkiem, ko es tikai pazīstu, — cs runāju par to skauģi itālieti — intrigantu, par to rokaspuisi, kurš mēģina uzdabūt sev galvā kroni, nozogot, izvilkdams to no zem spilvena; par šo ākstu, kurš savu partiju
sauc par karaļa partiju, un bāž ciclumos pirmo asiņu prinčus, un liek cietumos tāpēc, ka viņš vienkārši neuzdrīkstas tos nogalināt, kā to darīja mūsu kardināls, kurš pats bija liels cilvēks. Tagad šajā vietā sēž augļotājs, kurš sver zeltu un apgriež monētas, slēpjot atgriezumus, ik katru brīdi, noskatīdamies uz savu apmānu, baidīdamies paspēlēt un zaudēt; vārdu sakot, es runāju par nelieti, kurš, kā runā, netur karalieni pat graša vērtībā. Nu ko, jo ļaunāk viņai! Šis nelietis pēc trīs mēnešiem izraisīs valsts iekšējo karu tikai tāpēc vien, lai saglabātu savus nozagtos ienākumus. Un tādam cilvēkam lai es ietu kalpot, d'Artanjan? Nē, pateicos!
— Pasarg, Dievs, jūs taču esat kļuvis vēl karstasinīgāks, kā agrāk, — teica d'Artanjans. — Gadi it iekvēlinājuši jūsu asinis, tā vietā, lai tās atdzesētu.
„Velns lai parauj, — viņš nodomāja, — nedrīkst izpaust noslēpumu tik naidīgi noskaņotam cilvēkam". — Bel tādā gadījumā, draugs, — iebilda Atoss, — ko tad nozīmē jūsu priekšlikums?
— Ak, mans Dievs, nekas taču nevar būl vienkāršāks. Jūs dzīvojat personīgā muižā un, cik noprotu, esat pilnīgi laimīgs savā zelta mērenībā. Portosam ir piecdesmit, bel varbūt arī sešdesmit lūkstošu livru gada ienākums. Aramisam, kā jau vienmēr ir bijis, ir vismaz, pusotrs desmits hercogieņu, kuras cenšas viena otrai atņemt prclātu, kā kādreiz centās viena otrai atņemt musketieri; las ir mūžīgs laimes luteklis. Bcl cs? Kas esmu es? Divdesmit gadus valkāju šos ielāpus ar reilūzenēm, visu laiku palikdams vienā un tajā pašā, pie tam pavisam neapskaužamajā dienesta pakāpē, neeju ne uz priekšu, ne atpakaļ, tālad nemaz nedzīvoju. Vārdu sakot, es esmu miris. Un, lūk, kad man rodas izdevība kaut mazdrusciņ atdzīvoties, jūs visi sākat brēkt: „Tas ir nelietis! Tas ir blēdis! Āksts! Kā var lādam cilvēkam kalpot?" Ak, velns lai parauj! Es pats arī tā domāju, bet sameklējiet man kaut ko labāku, vai arī maksājiet man pensiju.
Atoss uz trim sekundēm nogrima pārdomās, un šajās (rijās sekundēs saprata d'Artanjana viltību: d'Artanjans iesācis pārāk strauji, lagad centās kā ar cirvi visu nocirst, lai slēptu savu spēli. Atoss saprata, ka priekšlikums bija izteikts pavisam nopietni un būtu arī sīkāk viss izskaidrots, ja vien viņš būtu izrādījis kaut mazāko vēlēšanos uzklausīt.
„Tā! — viņš nodomāja, — tātad d'Artanjans ir Mazarīni piekritējs".
Un no šā brīža Atoss kļuva ļoti noslēgts.
D'Artanjans savukārt nolēma divkāršot viltību.
— Bet jums taču. jādomā, ir kaut kādi nodomi? — Atoss turpināja jautāt.
— Bez šaubām. Es gribēju ar jums apspriesties un atrast līdzekli, lai kaut ko varētu uzsākt; tāpēc, ka katram no mums aizvien pietrūkst to pārējo triju.
— Tas tiesa. Jūs stāstījāt man par Portosu. Vai tiešām jums izdevās viņu pierunāt, lai dotos meklēt vēl mantu un bagātību? Man, šķiet, viņš ir bagāts diezgan.
— Jā, viņš ir bagāts. Bet cilvēks ir tā iekārtots, ka viņam arvien kaut kā pietrūkst.
— Kā tad pietrūkst Portosam?
— Barona titula.
— Jā, tas tiesa. Biju to piemirsis, — iesmējās Atoss.
„Tiesa! — nodomāja d'Artanjans. — Bet no kurienes tas viņam būtu zināms. Vai tikai viņš nesarakstās ar Aramisu? Ak, ja vien man to izdotos uzzināt, tad es uzzinātu arī pārējo!"
Te saruna pārtrūka, jo ienāca Rauls.
Atoss gribēja viņu laipni norāt, bet jauneklis izskatījās tik ļoti noskumis, ka Atosam nepietika drosmes jokot un viņš sāka nopietni izjautāt, kas ir nolicis.
— Vai tikai mazā kaimiņiene nejūtas sliktāk? — iejautājās arī d'Artanjans.
— Ak, mans kungs! — aiz bēdām gandrīz vai nespēdams parunāt, atbildēja Rauls, — sasitums izrādās ir ļoti bīstams un, kaut arī ārējo bojājumu nav, ārsts baidās, ka meilcneīte var paliki kliba uz visu mūžu.
— Tas būtu šausmīgi! — teica Atoss.
D'Arlanjanam uz mēles grozījās kāds joks, bet, redzēdams, cik nopietni pret šīm jaunekļa bēdām izturas Atoss, viņš noklusēja.
— Ak, mans kungs, — Rauls turpināja, — mani dzen pilnīgā izmisumā tas, ka es pats esmu šīs nelaimes vaininieks.
— Jūs? Kādā veidā, Raul?
— Protams, es. Jo viņa taču nolēca no baļķa, lai skrietu man pretī.
Jums atliek tikai viena iespēja, mīļo Raul: apprecēt viņu, un tādā
veidā izpirkt savu vainu, — teica d'Artanjans.
Ak, mans kungs, jūs smejaties par īstām, dziļām bēdām, tas ir ļoti slikti, — atbildēja Rauls.
Un, juzdams nepieciešamību palikt vienatnē, lai varētu izraudāties, viņš iegāja savā istabā, no kuras iznāca tikai brokastu laikā.
Abu draugu biedriskās attiecības no šārīta sarunas nemaz nebija cietušas, tāpēc viņi brokastoja ar labu ēstgribu, paretam uzmezdami skatienu Raulam, kurš sēdēja pie galda ar asaru pilnām acīm un smagumu sirdī, gandrīz nespēdams neko ieēst.
Brokastlaika beigās lika ienestas divas vēstules, kuras Atoss izlasīja ar vislielāko uzmanību, dažreiz negribot nodrebēdams vairākas reizes.
D'Artanjans sēdēdams galda otrā galā, ar savu aso redzi tomēr uztvēra, un kā viņam likās, pazina Aramisa sīki) rokrakstu.
Otra vēstule bija rakstīta ar sievietēm raksturīgo stiepto rokrakstu.
— Iesim paukoties, — teica d'Artanjans Raulam, redzēdams, ka Atoss grib palikt viens, lai atbildētu uz vēstulēm vai vismaz tās pārdomāt. — Iesim, las jūs izklaidēs.
Jaunais cilvēks paskatījās uz Atosu; las piekrītoši pamāja.
Viņi nokāpa pa kāpnēm lielā zālē, kur gar sienām bija izkārti rapieri, maskas, cimdi, bruņas un vēl citi paukošanas piederumi.
— Nu, kā? — pēc stundas ceturkšņa pie viņiem ienācis, jautāja Atoss.
— Viņam ir jūsu roka, dārgais Alos, — leica d!Artanjans, — un ja vēl viņam būtu arī jūsu aukstasinība, lad tiešām vairs neko nevarētu vēlēties.
Jaunais cilvēks jutās pelnīti kaunināts. Ja nu viņš ari bija divas vai Irīs reizes mazliet skāris d'Artanjana roku vai gūžu, tad d'Artanjans vismaz reižu divdesmit bija iedūris viņam tieši krūtīs.
Šajā brīdī ienāca Šarls un pasniedza d'Artanjanam ļoti steidzīgu vēstuli, kura nupat kā bija pienākusi.
Tagad nu bija Atosa kārta paslcpus paskatīties uz vēstuli.
D'Artanjans to izlasīja, kā bija redzams, bez jebkāda uztraukuma, un viegli pašūpodams galvu, teica:
— Lūk, ko nozīmē dienests!' Nudien, jums simtreiz taisnība, kad jūs apgalvojāt, ka negribat vairs dienēt. De Trevils ir saslimis, un bez manis pulkā nevar iztikt. Tātad, pagalam ir mans atvaļinājums.
— Jūs atgriežaties Parīzē? — dzīvi iejautājās Atoss.
Jā, protams, — atbildēja d'Artanjans. — Bet vai tad jūs nebraucat uz turieni?
— Ja cs nokļūšu Parīzē, būšu ļoti priecīgs jūs tur satikt, — mazliet piesarkdams atbildēja Atoss.
— Hei, Planšē! — d'Artanjans uzsauca cauri durvīm. - Pēc desmit minūtēm mēs dosimies ceļā. Padod zirgiem auzas!
Un pagriezies pret Atosu, piebilda:
— Man visu laiku šķiet, it kā man kaut kā pietrūktu, un man ļoti žēl, ka aizbraucu no jums nesaticis jūsu jauko Cirimo.
— Grimo? — teica Atoss. — Patiešām, es arī brīnījos, ka jūs par viņu neapjautājāties. Es atdevu viņu kādam savam draugam.
— Kurš saprot viņa zīmes? — jautāja d'Artanjans.
— Es tā ceru, — atbildēja Atoss.
Draugi sirsnīgi apskāvās.'
D'Artanjans paspieda roku Raulam, piespieda apsolīt Atosu, ka viņš apmeklēs viņu Parīzē, vai ari atrakstīs, ja nebrauks turp, tad viņš uzlēca zirgā, kuru izdarīgais Planšē jau bija apseglojis.
— Jūs negribat ar mani kopā pavizināties? — d'Artanjans jautāja Raulam. — Es jāju caur Bluā.
Rauls paskatījās uz. Atosu. Viņš ar tikko manāmu galvas mājienu viņu atturēja.
— Nē, kungs, — atbildēja jaunais cilvēks, — es palikšu ar grāfu.
— Tādā gadījumā, paliekat sveiki, draugi! — teica d'Artanjans, vēl pēdējo reizi spiezdams palicēju rokas. — Un lai Dievs jūs sargā, kā mēs teicām toreiz, tajos vecajos laikos, pie mūsu nelaiķa kardināla.
Atoss atvadoties pamāja ar roku, Rauls palocījās un d'Artanjans ar Planšē aizjāja.
Grāfs viņiem sekoja ar acīm, atbalstījies pret jaunekļa plecu, kurš bija gandrīz vai viņa augumā. Bel liklidz d'Artanjans bija pazudis aiz. mūriem, viņš sacīja:
— Raul, mums šovakar jābrauc uz Parīzi.
— Kā! — nobālēdams iesaucās jauneklis.
— Jūs varai aizbraukt un atvadīties no Sen-Remi kundzes un nodot viņai arī manu sveicienu. Es gaidīšu jūs atgriežamies ap pulkstcns septiņiem.
Ar skumju un pateicības dalīlām jūtām sejā, jaunais cilvēks paklanījies, gāja sagatavot savu zirgu.
Bet d'Artanjans, tikko izjājis no viņu redzesloka, izvilka no kabatas vēstuli un pārlasīja to:
«Nekavējoši atgriežaties Parīzē".
— Sausa vēstulīte, — norūca d'Artanjans, — un, ja nebūtu bijis piebildes, es, viss var būt, nemaz nebūtu to sapratis; bel, kā par laimi, piebilde ir.
Un viņš izlasīja patīkamo piebildi, kura samierināja viņu ar vēstules sauso toni:
„P.S. Dodieties pie karaliskā mantziņa Bluā, nosauciet viņam savu uzvārdu un parādiet šo vēstuli; jūs saņemsit divsimt pistoļu".
— Lūk, tāda proza man patīk, — teica d'Artanjans. — Kardināls prot rakstīt labāk, nekā es domāju. Rikšojam, Planšē, apciemosim karalisko mantzini un laidīsim tālāk.
— Uz Parīzi kungs?
- Un Parīzi!
Un abi laida slaidākajos rikšos, kādos vien bija spējīgi skriet viņu zirgi.
Lūk, kas bija notieis, un, lūk, kādi bija iemesli, kas lika d'Artanjanam atgriezties Parīzē.
Kādu vakaru Mazarīni, kā jau parasti bija radis to darīt, devās pie karalienes, kad viņu visi jau bija pametuši, un, ejot garām sardzes istabai, durvis no kuras veda uz vienu no viņa pieņemšanas telpām, dzirdēja skaļa sarunas. Gribēdams zināt, par ko runā kareivji, viņš, pēc sava ieraduma, klusām piezagās pie durvīm un, mazliet pavēris tās, pabāza galvu spraugā.
Starp sagkareivjiem gāja strīds.
— Bet es jums teikšu tā, — teica viens no viņiem, — ka, ja jau Kuazels pareģoja, lad las nozīmē, ka liela ir tikpat kā darita. Es pats viņu nepazīstu, bel esmu dzirdējis, ka viņš ir ne tikai zvaigžņu tulks, bet arī burvis.
— Velns lai parauj, ja lu esi viņa atbalstītājs, tad esi uzmanīgāks! Tu vari izdarīt viņam lāča pakalpojumu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka viņu var nodot tiesai.
— Kas vēl nebūs! Tagad burvjus vairs nededzina.
— Tā jau nu gan ir, bet man liekas, ka vēl pavisam nesen nelaiķa kardināls pavēlēja sadedzināt Urbēnu Grandē. To nu es skaidri zinu: pats toreiz stāvēju sardzē pie sārla un redzēju, kā viņu cepa. 1
— Ak, mīļais tu mans! Urbēns Grandē bija nevis burvis, bet gan zinātnieks, un tā ir pavisam cila lieta. Viņš nākotni nepareģoja. Viņš zināja pagātni, bet las palaikam mēdz būt vēl daudz, daudz sliktāk.
Mazarīni piekrītoši pamāja ar galvu; bet, gribēdams uzzināt, kas tas ir par pareģojumu, kura dēļ kareivji slrīdās, viņš nekustēja ne no vietas.
— Es nestrīdos, varbūt Kuazels ir arī burvis, — iebilda cits sargkareivis, — bet es tev saku, ja viņš savus pareģojumus jau iepriekš dara zināmus, lad tie var arī nepiepildīties.
— Kāpēc?
— Tas saprotams. Jo, ja mēs sāksim kauties ar zobeniem un es tev teikšu: „Es tūlit taisīšu taisno dūrienu", lu, skaidra lieta, neļausi man to izdarīt. Tā tas arī ir šeit. Ja jau Kuazels saka tik skaļi, ka tas var nonākt līdz kardināla ausīm, ka, lūk, „tādā-tur dienā tāds-tur ieslodzītais izbēgs", tad kardināls, jādomā, spers attiecīgus soļus, un ieslodzītais neizbēgs.
— Pieliek nu, - ierunājās kareivis, kurš gulēja uz. sola un snauda, bet neskatoties uz. snaudienu, nebija palaidis garām ne vārda no sarunas. — No liktens neizbēgsi. Ja hercogam dc Beforam ir lemts izbēgt, viņš izbēgs, un nekādi kardināla spertie soļi tur nelīdzēs.
Mazarīni nodrebēja. Viņš bija itālietis un, tātad, māņticīgs; viņš steidzīgi iegāja pie gvardiem, kuri, viņam ienākot, sarunu, protams, pārtrauca.
— Par ko jūs šeit spriežat, kungi? — viņš laipni pajautāja. — Liekas, par to, ka hercogs dc Befors ir izbēdzis?
— C) nē, monsinjor, — ierunājās kareivis-skepliķis. — Pašlaik viņš vēl nemaz pat par to nesapņo. Runā likai, ka viņam ir lemts izbēgt.
— Bet kas to runā?
— Nu-ka, izstāstiet vēlreiz savu stāstu, Sen-Lorān, — kareivis griezās pie stāstītāja.
— Monsinjor, — leica gvardists, — es tāpat no citu vārdiem izstāstīju šiem kungiem par kāda tur Kuaz.ela pareģojumu, kurš apgalvo, ka, lai vai cik stingri apsargātu hercogu de Beforu, viņš tomēr izbēgs no ieslodzījuma vēl pirms Trīsvienības dienas.
— Bet vai šis Kuazels nav kroplis vai kāds jukušais? — aizvien vēl smaidīdams, jautāja kardināls.
— Nemaz nē, — atbildēja tas, kurš stingri ticēja pareģojumam. — Viņš ir pareģojis daudzas lietas, kuras pēc tam piepildījās, kā piemēram: ka karalienei piedzims dēls, ka Kolinjī tiks nogalināts divkaujā un izdarīs to hercogs dc Gizs, uh visbeidzot, ka prelāta kungs kļūs par kardinālu. Un tad, karaliene dzemdēja pal ne vienu vien, bcl divus dēlus; Kolinjī tika nogalināts.
— Jā, — teica Mazarīni, — bet prelāta kungs vēl nav kardināls.
— Vēl nav, monsinjor, bet viņš par to kļūs.
Mazarīni saviebās, it kā gribētu teikt: „Nu cepures jau viņam vēl nav". Pēc tam piebilda:
— Un, tātad, jūs, draugs, esat pārliecināts, ka hercogs de Befors izbēgs?
— Tik pārliecināts, monsinjor, — atbildēja kareivis, — ka, ja jūsu eminence piedāvātu man tūlīt pat Venscncs pils komendanta de Šavinjī kunga vietu, es to nepieņemtu. Pēc Trīsvienības — jā, tā ir cita lieta.
Nekas mūs tā nepārliecina, kā otra cilvēka dziļa ticība. Tā iespaido, pat neticīgus cilvēkus; bet Mazarīni ne tikai bija neticīgs, bet, kā jau mēs teicām, pat māņticīgs. Un tāpēc viņš gāja projām diezgan norūpējies.
— Sīkstulis,— teica gvards, kurš stāvēja atspiedies pret sienu. — Viņš izliekas, it kā neticētu jūsu burvim, Sen-Lorān, lai tikai nevajadzētu jums kaut ko iedot; viņš vēl nebūs aizgājis pie sevis, kad būs jau uz. jūsu pareģojuma rēķina kaut ko nopelnījis.
Un patiešām, tai vietā, lai ietu uz karalienes telpām, Mazarīni atgriezās savā kabinetā, un, pasaucis Bcrnuīnu, deva pavēli rīt līdz ar ausmu aizsūtīt pēc uzrauga, kuru viņš bija norīkojis, lai tas apsargātu dc Beforu, un pamodinat sevi nekavējoties, tiklīdz viņš būs atnācis.
Kareivis, pats to neapjauzdams, bija aizskāris vissāpīgāko kardināla rētu. Visu piecu gadu garumā, kamēr Befors sēdēja cietumā, nebija nevienas dienas, kad Mazarīni nebūtu domājis par to, ka, vai nu agrāk, vai vēlāk, bet pienāks tā diena, kad Befors no cietuma iznāks ārā. Anrī Ceturtā mazdēlu visu mūžu cietumā noturēt neizdosies, it īpaši tāpēc, ka šim Anrī Ceturtā mazdēlam ir tikai trīsdesmit gadu. Bet lai kādā veidā viņš arī neizkļūtu no turienes, — cik gan naida viņš nebūs sakrājis pa šiem cietumā pavadītajiem gadiem pret to, kurš bija šī ieslodzījuma vaininieks; pret to, kurš lika saņemt viņu — bagāto, drosmīgo, slavas vainagoto, sieviešu mīlēto un nepiekāpīgo vīriešu acīs; pret to, kurš atņēmis viņam labākos dzīves gadus — jo nevar taču nosaukt par dzīvi cietumā nonīktos gadus. Pagaidām Mazarīni aizvien vēl centās pastiprināt Befora apsardzi. Bet viņš līdzinājās tam fabulas skopulim, kurš nespēja gulēt mierīgi savam dārgumam. Ne vienreiz vien viņam rādījās sapņos, ka viņam nozog Beforu, up viņš nakts vidū leca ārā no gultas. Tad viņš interesējās par viņu, un katru reizi viņam tika ziņots, ka ieslodzītais mierīgi dzīvo, dzer, dzied, spēlē un to starplaikos nepārstāj zvērēt, ka Mazarīni dārgi samaksās par visiem tiem priekiem, kurus viņš pret paša gribu ir spiests baudīt šeit, Vensenē.
Šī doma uztrauca ministru pat miegā, tā kā pulkstens septiņos no rīta, kad ienāca Bernuīns, viņš uztrūkās, un pirmie viņa vārdi bija:
— Ko? Kas noticis? Vai tiešām Befora kungs ir izbēdzis no Vcnsenes?
— Nedomāju vis, monsinjor, — atbildēja Bcrnuīns, kurš prata nekad nezaudēt pašsavaldīšanos. — Katrā gadījumā, jūs tūdaļ pat dabūsit zināt visus jaunumus, tāpēc, ka uzraugs La Romē, pēc kura jūs sūtījāt šorīt no rīta uz Vcnsenes pili, ir ieradies un gaida jūsu rīkojumus. — Atveriet durvis un ievediet viņu šeit, — teica Mazarīni, sakārtodams spilvenus, lai varētu pieņemt La Romē, sēžot gultā. Virsnieks ienāca. Viņš bija liela un gara auguma vīrietis, pilnīgs pēc izskata, ar apaļiem vaigiem un respektablu stāju. Viņam bija tik neizteiksmīgs skatiens, ka Mazarīni kļuva nemierīgs.
— Šis puisis, pēc manām domām, stipri atgādina muļķi, — nomurmināja pie sevis Mazarīni.
Uzraugs klusi apstājās pie durvīm.
— Nāciet tuvāk, cienītais! — pavēlēja Mazarīni.
Uzraugs paklausīja.
— Vai jūs zināt, par ko šeit runā?
— Nē, jūsu eminence.
— Ka hercogs Befors aizbēgs no Vensencs, ja vēl nav to izdarījis.
Virsnieka sejā atspoguļojās vislielākais izbrīns. Viņš plaši iepleta savas
mazās actiņas un lielo muti, itin kā iesūkdams sevī to joku, ar kuru kardināls atļāvās viņu apbalvot. Pēc tam, nebūdams spējīgs atturēties no smiekliem, dzirdot šādu joku, sāka tā smieties, ka viņa pilnīgā miesasbūve sāka kratīties kā drudzī.
Mazarīni nopriecājās par šo ne visai goddevīgo nesavaldību, taču, neskatoties uz to, saglabāja savu nopietno izskatu.
Diezgan i/smējies un izslaucījis acis, La Romē nolēma, ka laiks, beidzot, sākt runāt un atvainoties par savu nepieklājīgo jautrību.
— Aizbēgs, monsinjor! Aizbēgs! — viņš teica. — Bet vai tad jūsu eminencei nav zināms, kur atrodas hercogs de Befors?
— Saprotams, to cs zinu, ka viņš atrodas Vcnsenes pilī.
— Jā, monsinjor, un viņa istabas sienas ir septiņu pēdu biezumā, logos dzelzs režģi, kur katrs režģis ir rokas resnumā.
— Atcerieties, — teica Mazarīni,— ka, saglabājot pacietību un neatlaidību, var izurbties cauri katrai sienai un jebkuru dzelzs režģi pārzāģēt ar pulksteņa atsperi.
— Jums tas varbūt nav zināms, monsinjor, ka ieslodzīto apsargā astoņi sargi: četri atrodas viņa istabā un četri blakustelpā, un viņi ne uz. mirkli nepamet viņu vienu.
— Bel viņš taču iziet no savas istabas, spēlē biljardu un bumbas?
— Monsinjor, visas šis spēles ir ieslodzītajiem atļautas. Bet, ja jums tā labpatiktu, viņam varam tās arī aizliegt,
— Nē, nē! — iesaucās Mazarīni, baidīdamies, ka viņa cietumnieks, zaudēdams šo vienīgo izklaidēšanos, iznākot no cietuma (ja vie viņš vispār kādreiz, iznāks no turienes), būs pret viņu vēl jo naidīgāk noskaņots. — Es tikai jautāju, ar ko viņš spēlē
— Viņš spēlē ar sardzes virsnieku, monsinjor, un ar mani, kā arī ar citiem ieslodzītajiem.
— Bet vai tikai viņš spēles laikā nepienāk pārāk tuvu cietuma mūriem?
— Vai tad jūsu eminencei nav zināms, kādi ir šie mūri? Tic ir gandrīz sešdesmit pēdas augsti. Diezin, vai hercogam dc Beforam ir tik ļoti apnikusi dzīve, lai viņš riskētu pats lauzt sev sprandu, lecot no šāda mūra.
— Hm, — atsaucās kardināls, sākdams pamazām nomierināties. - Tātad, jūs domājat, mans mīļais La Romē kungs, ka…
— Ka, līdz tam laikam, kamēr hercogs neizdomās, kā viņam pārvērsties par mazu putniņu, es par viņu galvoju.
— Skatieties, ncaizraujatics, — teica Mazarīni, — de Befora kungs ir teicis konvojam, kas viņu pavadīja uz pili, ka viņš ir ne vienreiz vien iedomājies par to, ka var tikt apcietināts, tāpēc viņam ir rezervē četrdesmit bēgšanas varianti.
— Monsinjor, ja kaut viens no šiem četrdesmit variantiem būtu bijis derīgs, hercogs tos sen jau būtu izmantojis, - atbildēja La Romē.
„Hm, tu šķiet, neesi tik dumjš, kā izskatiem", - atkal pie sevis nodomāja Mazarīni.
— Pie tam vēl neaizmirstiet, monsinjor, ka Vcnsenes cietokšņa komendants ir de Šaviņji kungs, — turpināja La Romē, — bet viņš jau nu nepieder pie grāfa de Befora draugu pulka.
— Tā gan, bel dc Šavinjī kungs dažreiz, atstāj pili.
— Kad viņš aiziet, palieku es.
— Nu, bet kad aizejat arī jūs?
— (), šim gadījumam man ir viens lāga mazais, kurš sapņo kļūt par karalisko uzraugu. Un viņš, par to es galvoju, sargās kā neviens Jau trīs nedēļas, kopš viņš man kalpo, es viņam varu pārmest tikai vienu — to, ka viņš pret ieslodzītajiem ir pārāk bargs.
— Kas tad ir šis cerbers? — jautāja kardināls.
— Kāds Grimo kungs, monsinjor.
— Bet ko viņš darīja līdz šim, pirms iestāšanās jūsu dienestā?
— Viņš dzīvoja provincē, aiz. savas muļķības tur kaul ko sagrēkojis, un tagad, šķiet, priecājas par iespēju izbēgt no soda, uzvelkot karalisko mundieri.
— Bet kas jums ieteica šo cilvēku?
— Hercoga dc Grammona pārvaldnieks.
— Tātad, pēc jūsu domām, uz viņu var paļauties?
— Tikpat, kā uz mani pašu, monsinjor.
— Un viņš nav pļāpīgs?
— Kungs Jēzus! Es pat ilgu laiku domāju, ka viņš vispār ir bez valodas, monsinjor: viņš gan jaulā, gan atbild likai ar zīmēm. Liekas, ka viņa iepriekšējais saimnieks būs viņu pie tā pieradinājis.
— Tad pasakiet viņam, mīļais La Romē kungs, — turpināja kardināls, ka, ja viņš būs labs un uzticams sargs, mēs pievērsim acis attiecībā par viņa pagātni provincē, uzvilksim viņam mugurā mundieri, kurš piespiedīs visus izturēties pret viņu ar cieņu, bel mundiera kabatās ieliksim dažas pistolas, lai viņš varētu iedzēri uz karaļa veselību.
Mazarīni ar solījumiem neskopojās — pilnīgs pretstats Grimo, kuru tā slavēja La Romē: tas runāja maz, bet darīja daudz.
Kardināls uzdeva uzraugam La Romē vēl daudz dažādu jautājumu, kuri atliecās uz. ieslodzīto: par telpām, kuras ir viņa rīcībā, par to, kā viņš guļ, kā viņu ēdina. Uz visiem šiem jautājumiem La Romē deva tik izsmeļošas atbildes, ka kardināls atlaida viņu, gandrīz pavisam nomierinājies.
Pēc tam, tā kā pulkstenis rādijā jau deviņi, viņš, piecēlies no gultas, iesmaržojās, apģērbās un devā» pie karalienes, lai viņai darītu zināmus savas aizkavēšanās iemeslus. Karaliene, kura baidījās no dc Befora ne mazāk par pašu kardinālu, nu palika gandrīz tikpat māņticīga, kā viņš pats. Viņa lika kardinālam vārds vārdā atkārtot visu, ko bija teicis šorīt La Romē par de Befora drošību, kā arī tos slavinājumus, kurus viņš tik dāsni bija veltījis savam jaunajam palīgam; pēc tam, kad kardināls bija savu stāstījumu beidzis, viņa pusbalsī piebilda:
— Būtu nu mums bijis tāds Grimo pie katra prinča!
— Mazliel pacietības, — teica Mazarīni ar savu itālisko smaidu, — varbūl, ka kādreiz, mums las arī būs, bet pagaidām…
— Bet ko pagaidām?..
— Es tomēr speršu vēl dažus piesardzības soļus.
Un viņš rakstīja d'Artanjanam, lai viņš nekavējoties atgriežas.
Ieslodzītais, kurš iedvesa lādas bailes kardinālam un satrauca galmu ar saviem četrdesmit bēgšanas variantiem, nemaz nenojauta neko no tām bailēm, kādas viņa persona, bija radījusi Pale-Rojāla pilī.
Viņš tika sargāts tik pamatigi, ka pats saprata, cik neiespējami būtu no šejienes i/raulies, un viņa naids un atriebības alkas izpaudās vienīgi tādā veidā, ka viņš, kā vien mācēdams, lamāja un lādēja Mazarīni. Viņš pat mēģināja sacerēt par šo kardinālu dzejolīšus, taču drīz. vien bija spiests no tā atteikties, jo šāda talanta viņam pietrūka. Tik tiešām, viņš ne tikai nebija talantīgs dzejnieks, bet pat prozā spēja izskaidroties tikai ar lielām grūtībām. Ne velti Blo, pazīstamais tā laika satīrisko dziesmiņu sacerētājs, bija par viņu uzrakstījis:
Viņš dārd un zaigo ciņu gunīs, — Kļūsi viņa naidnieks bailēs vājš; Bcl, kad mēs dzirdam viņa runas, Plauksi visu lūpās smaidiņš sājš. Nav (iaslons derīgs kauju dunā, Bcl vārdi viņam gaiši ir. Ak, kādēļ Befors neprot runāt? Un kāpēc (iastons nespēj cirst?
Pēc tā visa var gan saprast,' kāpēc Befors aprobežojās tikai ar lamām un lāstiem.
Hercogs Befors bija Anrī Ceturtā un Gabriēlas d'Estrē mazdēls, tikpat labsirdīgs, drosmīgs un karstasinīgs, bel galvenokārt, tāds pats gaskonietis, kā viņa vectēvs, taču nebūt ne tik izglītots. Pēc Ludviķa XIII nāves viņš kādu laiku bija karalienes mīlulis un uzticības persona un spēlēja galmā pirmo lomu; bet tad, kādā jaukā dienā, viņam nācās atdot savu pirmo vielu Mazarīni, bet pašam paliki otrajā. Bet jau nākošajā dienā, pateicoties viņam, tāpēc ka viņš bija pietiekami neapdomīgs, lai nesadusmotos, kā arī pietiekami neuzmanīgs, lai skaļi neizteiktu savu neapmierinātību, karaliene pavēlēja viņu apcietināt un ieslēgt Vensenes pilī, ko tad arī paveica Hito, tas pats Hito, ar kuru mūsu lasītājs iepazinās šī stāsta sākumā, un ar kuru viņam būs iespēja vēlreiz, likties. Pats par sevi saprotams, ka teikdami «karaliene", mēs gribējām pateikt «Mazarīni". Tādā kārtā galms ne tikai atbrīvojās no Befora un viņa ietekmes, bel arī, neskatoties uz. viņa popularitāti, pilnīgi pārstāja ar viņu rēķināties. Un tā nu viņš jau sesto gadu dzīvoja vienā no Vensenes pils istabām, nebūt ne princim piemērotos apstākļos.
Šie garie gadi, kuru laikā jebkurš eils būtu varējis apdomāties un nākt pie prāta, ne druspiņ nebija pārveidojuši princi Beforu. Tik tiešām, jebkurš būtu varējis apjēgt, ka, ja viņš necenstos neatlaidīgi cīnīties ar kardinālu, noniecinātu prinčus un darbotos vienatne, bez citu palīdzības, izņemot - kā mēdza teikt kardināls de Recs, - dažus melanholiķus, kuri līdzinājās tukšiem sapņotājiem, tad sen jau būtu varējis vai nu iznākt brīvībā, vai arī iegūt stiprus domubiedrus. Bet hercogam Bcforam nekas tamlīdzīgs prātā nebija nācis. Ilgais ieslodzījums viņā radīja tikai vēl jo lielāku naidu pret Mazarīni, kurš ik dienu saņēma par viņu ne visai patīkamas ziņas.
Tā kā dzejas dieviete viņam nesmaidīja, Befors nolēma pievērsties glezniecībai, uzzīmēdams ar ogli uz sienas kardināla ģīmetni. Bet, tā kā arī viņa mākslinieciskais talants nebija nekāds stiprais un nedeva viņam iespējami panākt lielu līdzību, tad, lai izvairītos no jebkādiem pārpratumiem attiecībā pret oriģinālu, viņš apakšā parakstīja: „Riratto dell'illustrissimo facchino Mazarini".*
Kad Šavinjī kungam par to tika paziņots, viņš ieradās pie hercoga vizītē un lūdza viņam izvēlēties sev kādu citu nodarbošanos vai, vismaz, zīmējot partretus, nelikt tiem apakšā parakstus. Otrā dienā visas istabas sienas bija izraibinātas ar portretiem un parakstiem. Hercogs Befors, kā arī pārējie ieslodzītie, līdzinājās bērnam, kuru vienmēr pievelk tas, kas viņam tiek liegts.
Šavinjī kungam lika ziņots par attēlu skaita pieaugumu uz sienām. Pārāk neuzticoties savai prasmei un tādēļ necenšoties zīmēt sejas pantus, Befors neskopojās ar profiliem un pārvērta savu istabu par īstu potretu galeriju. Šoreiz komendants neteica ne vārda; bet kādudien, kad hercogs pagalmā spēlēja bumbu, viņš lika nomazgāt visus zīmējumus un par jaunu izbalsināt sienas.
Befors pateicās Šavinjī par uzmanību, kādu viņš bija izrādījis Bcforam, sagatavojot viņam daudz vairāk vietas zīmēšanai. Šoreiz viņš sadalīja istabu vairākās daļās un katru no tām ziedoja kādai no Mazarīni dzīves epizodēm.
Pirmajai gleznai vajadzēja attēlot viņa gaišības-nelieti Mazarīni zem kardināla Bentvolio nūjas sitienu krusas, kad viņš vēl bija tā sulainis.
Otra — viņa gaišības-nelieti Mazarīni Ignatija Liolas lomā tā paša nosaukuma traģēdijā.
Trešajai — to pašu visgaišo-nelieti Mazarīni, kurš nozog pirmā ministra portfeli no Šavinjī, kad viņš jau domāja, ka tur portfeli savās rokās.
Visbeidzot, ceturtajai — visgaišo, nelieti Mazarīni, kurš atsakās izsniegt tīrus palagus Ludviķa XIV kambarsulainim La Portam, tāpēc, ka, lūk, Francijas karalim pietiekot, ja viņam maina palagus reizi trijos mēnešos.
Viņa gaišības-nelieša Mazarīni portrets.
Šis gleznas tika iecerētas pārāk plašā aspektā; diemžēl, tas ne tuvu neatbilda mākslinieka vājā talanta iespējām; tāpēc viņš sākumā aprobežojās ar to, ka iezīmēja rāmjus un izveidoja parakstus.
Bet priekš tā, lai izraisītu niknuma uzliesmojumus no de Šavinjī kunga puses, pietika ar rāmjiem un parakstiem. Viņš lika brīdināt ieslodzīto, ka, ja viņš neatteiksies no sava nodoma zīmēt iedomātos skalus, tad viņš atņems viņam jebkuru iespēju nodoties šim darbam. Befors atbildēja, ka, ja viņam nav lemts izcīnīt slavena karavadoņa slavu, viņš ir nolēmis kļūt par slavenu mākslinieku. Nespēdams kļūt par Bojardu vai Tribulciju, viņš vēlas kļūt par otru Rafaēlu vai Mikelandžclo.
Taču atkal kādā jaukā dienā, kad de Befora kungs pastaigājās pa cietuma pagalmu, no viņa istabas tika iznesta visa malka, un ne tikai malka, bet arī visas ogles, un ne tikai ogles, bet ari visi pelni, tā ka, atgriezdamies, viņš vairs neatrada it neko, kas viņam varētu kalpot par zīmēšanas piederumu.
Hercogs lamājās, lādējās, trokšņoja, kliedza, ka viņu speciāli grib nosaldēt un nobeigt, kā nobeidza Piloransu, maršalu Ornano un slaveno prioru Vandomski. Uz to dc Šavinjī kungs viņam atbildēja, ka hercogam vajag tikai apsolīt, ka atteiksies no gleznošanas, vai, vismaz, ka nezīmēs vēsturiskos skatus, un viņam tajā pašā mirklī liks ienesta malka un viss nepieciešamais krāsns kurināšanai. Bel hercogs nevēlējās dot šādu solījumu un ziemas atlikušo daļu aizvadīja neapkurinātā istabā.
Vēl vairāk, Befora nākošās pastaigas laikā visi viņa uzraksti tika nokasīti no sienām. Tagad lās bija kļuvušas pilnīgi tīras, un no freskām tur vairs nebija ne vēsts.
Tad Befors nopirka no viena sarga suni vārdā Pistašs. Tā kā ieslodzītajiem turēt suņus nebija aizliegts, tad Šavinjī kungs arī atļāva sunim pāriet no viena saimnieka pie otra. Hercogs tagad stundām ilgi sēdēja savā istabā ieslēdzies kopā ar savu suni. Bija aizdomas, ka viņš nodarbojas ar suņa apmācīšanu, bet ko viņš tur māca, to nu nezināja neviens. Beidzot, kad suns bija diezgan izdresēts, de Befora kungs ielūdza de Šavinjī kungu un citus Vcnsenes pils amatpersonas uz. izrādi, kuru taisījās sarīkot savā istabā. Uzaicinātie atnāca. Istaba tika spoži apgaismota: hercogs aizdedzināja visas sveces, cik un kādas vien bija atrodamas. Izrāde sākās.
Ieslodzītais izlauza no sienas gabalu apmetuma un novilka ar to pa grīdu garu svītru, kurai vajadzēja nozīmēt virvi. Suns, uz pirmo saimnieka aicinājumu, nostājās svītras galā, piecēlās pakaļkājās, un, turēdams priekšķepās niedrīti, sāka iet pa svītru, locīdamies, kā īsts virves dejotājs.
Nogājis reizes divas vai trīs turp un atpakaļ, viņš atdeva kociņu saimniekam un turpināja iet, tikai tagad jau bez. balansa turētāja.
Gudro suni apbalvoja ar aplausiem.
Pasākums bija sadalīts trijās daļās. Pirmā bija beigusies, tagad sākās otrā.
Tagad sunim vajadzēja atbildēt uz. jautājumu: cik ir puikstens?
Šavinjī parādīja sunim savu pulksteni. Bija pusseptiņi. Suns sešas reizes pacēla un nolaida ķepu, bet septītajā reizē pacēla to un nenolaida. Skaidrāk atbildēt nebija iespējams: arī saules pulkstenim, kā jau tas ir visiem labi zināms, ir tāpat viens liels trūkums: pēc viņa nekādi nevar uzzināt laiku, kad nespīd saule.
Pēc tam Pistašam vajadzēja paziņot visai sabiedrībai, kurš ir vislabākais cietumnieks visā Francijā. Suns trīsreiz apgāja visus klātesošos un biedzot cienīgi nogūlās pie dc Šavinjī kunga kājām.
Šavinjī izlikās, ka šis joks ir jauks un mazliet pat caur zobiem pasmējās, bel, beidzis smieties, iekoda lūpā un drūmi savilka uzacis.
Beidzot, hercogs uzdeva savam sunim ļoli sarežģītu jautājumu: kas ir visvarenākais šajā pasaulē?
Suns apgāja klātesošos, tad, ne pie viena no tiem neapstājies, pieskrēja pie durvīm un sāka riet un skrāpēties pie tām.
— Redzat, mani kungi, — teica hercogs, — šis brīnumgudrais suns, neatradis šeit to, kuru es liku tam atrast, lūdz, lai viņu izlaiž ārā no istabas. Bet esiet mierīgi, kungi, atbildi jūs tomēr dabūsit. Pistašs, mans draugs, — teica hercogs, — pienāc pie manis!
Suns paklausīja.
— Tad kurš gan, saki, ir vislielākais zaglis pasaulē? Vai tikai tas nebūs karaļa sekretārs Le Kāmī kungs, kurš ienāca Parīzē ar divdesmit livriem kabatā, bet tagad ir desmit miljonu īpašnieks?
Suns noraidoši pašūpoja galvu.
— Tad varbūt, las ir finansu ministra d'Emerī kungs, kurš savam dēlam, Torē kungam, uz. kāzām uzdāvināja trīsdesmit tūktošu livru rentes un māju, salīdzinājumā ar kuru Tilri — zaru telts, bel Luvra — vienkārša suņa būda?
Suns atkal noraidoši pašūpoja galvu.
— Tātad, tas nav viņš? — turpināja hercogs. - Nu pameklēsim vēl. Vai tikai tad las nebūs viņa gaišība-nelielis Mazarīni di Pičino, saki man?
Suns vairākkārt pacēla un nolaida galvu, kam bija jānozīmē „jā".
— Jūs redzat, kungi, — teica hercogs, griezdamies pie klātesošajiem, kuri šoreiz, neuzdrīkstējās pat šķībi pasmīnēt, — jūs redzat, ka vislielākais zaglis pasaulē, kā izrādījās, ir viņa gaišība-nclictis Mazarīni di Pičino. Tā vismaz apgalvo Pistašs.
Priekšnesums turpinājās.
— Jūs, kungi, zināt to, — turpināja hercogs de Befors, izmantodams kapa klusumu, kas tagad valdīja telpā, lai pieteiktu priekšnesuma trešo daļu, — ka hercogs de (Jizs iemācīja visus Parīzes suņus lekt pār koku par godu de Ponsa kundzei, kuru viņš nosauca par pirmo skaistuli pasaulē. Tad tā, lūk, mani kungi, tas viss bija tīrie nieki, jo suņi neprata izšķirt starpību starp to, kuras dēļ ir vērts lekt, un to, kuras dēļ nav vērts to darīt. Mans suns tūlīt pat pierādīs komendanta kungam, tāpat arī jums, visiem pārējiem, ka viņš stāv daudz augstāk par saviem ciltsbrāļiem. Aizdodiet man, lūdzu, jūsu spieķi, de Šavinjī kungs.
Šavinjī kungs pasniedza savu spieķi hercogam de Bcforam.
Befors, turēdams spieķi horizontāli vienas pēdas atstatumā no grīdas, teica sunim:
— Pistaš, mans draugs, esiet tik laipns pārlekt par godu de Monbazona kundzei.
Visi sāka smieties: jo visiem bija labi zināms, ka pirms ieslodzījuma hercogs de Befors atklāti gāja sabiedrībā kā de Monbazona kundzes mīļākais.
Suns bez kādām pūlēm jautri pārlēca pāri spieķim.
— Bel Pistašs, kā man šķiet, dara to pašu, ko jau darīja viņa vārdabrāļi, lēkdami par godu de Ponsa kundzei, — iebilda de Šavinjī kungs.
— Pagaidiet, — teica grāfs de Befors, — Pistaš, mans draugs, tagad — par godu karalienei.
Un viņš pacēla spieķi sešas pēdas augstāk.
Suns goddevīgi pārlēca pāri.
— Pistaš, draugs man, — teica hercogs, paceldams spieķi vēl par sešām pēdām augstāk, — Ieciet par godu karalim!
Suns ieskrējās, un, kaut arī nūja bija diezgan augstu no grīdas, itin viegli pārlēca tai pāri.
— Un tagad, kungi, lūdzu uzmanību! — turpināja hercogs, nolaizdams nūju gandrīz vai līdz pašai grīdai. — Pistaš, draugs mans, Ieciet tagad pāri par godu viņa gaišības-nelietim Mazarīni de Pičino kungam.
Suns pagriezās pret spieķi ar pakaļgalu.
— Ko tas nozīmē? — teica hercogs, apiedams sunim apkārt un no jauna pielikdams viņa priekšā spieķi. — Leciet taču, Pistaša kungs!
Bel suns atkal pagriezās pret nūju ar dibenu.
Hercogs vēlreiz veica to pašu manevru un atkārtoja savu pavēli. Taču šoreiz suns bija zaudējis savu pacietību Viņš nikni metās virsū nūjai, izrāva to hercogam no rokām un pārkoda pušu.
Befors atņēma sunim pārkosto spieķi un ar vislielāko nopietnību sniedza to Šavinji kungam, visvisādi attaisnodamies un teikdams, ka tagad gan priekšnesumi ir beigušies, bet, ka pēc trim mēnešiem, ja vien de Šavinjī kungam nekas nebūšot pretī apmeklēt arī nākamo priekšnesumu, Pistašs parādīs jaunus numurus.
Pēc trīs dienām suns tika noindēts.
Ilgi meklēja vainīgo, bel, protams, tā arī neatrada.
Befors pavēlēja uz suņa kapa vielas uzcelt pieminekli ar uzrakstu:
„Šcil atdusas Pistašs, gudrākais no visiem suņiem pasaulē".
Pret tādu uzslavu neko'nevarēja iebilst un de Šavinjī kungs to atļāva.
Tad hercogs sāka skaļā balsī runāt par to, ka uz viņa suņa tika izmēģināta inde, kura tika gatavota viņam pašam; un tad, reiz tūlil pēcpusdienām, iemeties gultā un skaļi kliegdams, ka viņu mokot vēdergraizes, paziņoja, ka Mazarīni ir licis viņu noindēt.
Dabūjis zināt par šo jauno hercoga izdarību, kardināls ļoti pārbijās. Vensenes cietoksnis skaitījās par ļoti neveselīgu iestādi: de Rambuljē kundze reiz kaut kā izteicās, ka kamerās, kurās nomira Piloranss, maršals Ornano un lielais priors Vandomskis, tiek novērtētās tikai arsēna vērtībā, un šie vārdi pie tam neskaitāmas reizes tika atkārtoti dažādos variantos. Tāpēc Mazarīni deva rīkojumu, lai visus ēdienus un ari vīnu, kas tiktu pasniegts de Befora kungam, turpat viņa acu priekšā tiklu nogaršots. Tāpēc arī hercogam de Bcforam lika pielikts virsnieks La Romē kā viņa ēdiena degustators.
Komendants, starp cilu, nekādi nevarēja samierināties ar hercoga de Befora nepārtrauktajām un, pēc viņa domām, nekautrīgajām iedomām; par tām jau bija nācies samaksāt gudrajam, ne pie kā nevainīgam, sunim. Šavinji bija nelaiķa kardināla mīlulis, runāja pat, ka viņš ir tā dēls; tāpēc izrīkot 1111 izrīkoties viņš jau nu prata labi. Viņš sāka Bcforam atriebties, vispirms jau likdams viņa sudraba dakšiņas apmainīt pret koka dakšiņām, bet tērauda nažus — pret sudraba nažiem. Befors izteica savu neapmierinātību, bet Šavinji, savukārt, lika viņam pateikt, ka, tā kā kardināls šajās dienās licis paziņot dc Varidoma kundzei, ka viņa dēls atrodas mūža ieslodzījumā Vensenes pilī, un viņš, de Šavinjī kungs, baidoties, ka hercogs, dabūjis to visu zināt, var mēģināt izdarīt pašnāvību. Tad, pēc pāris nedēļām, viņš iziedams pagalmā, redzēja, ka celiņš, pa kuru viņš vienmēr gāja uz laukumu, lai tur spēlētu bumbu, tika no abām pusēm apstādīts ar sīkiem kociņiem, kas bija maza pirkstiņa resnumā. Kad viņš apjaulājās, kāpēc lic šeit ieslādīli, viņam atbildēja, ka tas ticis darils viņa labklājības dēļ: lai kādreiz pēc gadiem, viņš varētu šeit pastaigāties pa skaistu un ēnainu aleju. Beidzot vēl, kādu rītu pie Befora ienāca dārznieks un, it kā gribēdams viņu iepriecināt, sāka stāstīt, ka viņš Bcforam par prieku ir iestādījis sparģeļus. Sparģeļi, kā zināms, pat tagad aug ne mazāk par četriem gadiem, bel tajos laikos, kad dārzniecība bija daudz vājāk allīstīta un mazāk pilnveidota, sparģeļu izaudzināšanai bija nepieciešami vismaz pieci gadi. Tāda uzmanība hercogu tikai sakaitināja.
Viņš nāca pie slēdziena, ka ir pienācis laiks sākt realizēt vismaz vienu no tiem četrdesmit bēgšanas variantiem, kuri bija viņa rieibā, un sākuma izvēlējās pašu vienkāršāko, proti — uzrauga La Romē uzpirkšanu. Taču La Romē, kurš par savu virsnieka pakāpi bija samaksājis pusotra tūkstoša ekiju, ļoli augsli vērtēja savu ieņemamo amatu. Un tāpēc, tā vietā, lai palīdzētu ieslodzītajam, viņš melās pie Šavinjī'ar ziņojumu, un tas, savukārt, nekavējoties ne mirkli, deva rīkojumu divkāršot kareivju skaitu, trīskāršol sargposteņus, kā arī izvietot hercoga dc Befora istabā līdzšinējo četru sargu vietā astoņus. No šī brīža hercogs pastaigājās ar svilu kā karalis uz teātra skatuves: četri cilvēki priekšā un vēl četri aiz muguras, neskaitot noslēdzošos šo gājienu.
Sākumā Befors par to visu smējās: lā viņu uzjautrināja. „Tas ir pirmais brīdinājums, — viņš sacīja,- las mani dažādos. (De Befora.kungs gribēja teikt: "Tas mani izklaidēs", bel mēs jau zinām, ka de Befora kungs ne vienmēr pateica to, ko bija gribējis teikt). Bez tam vēl, — viņš piebilda, — kad man visi šie pagodinājumi būs apnikuši un es nolemšu no tiem tikt vaļā, lad es laidišu darbā kādu citu no maniem atlikušajiem trīsdesmit deviņiem bēgšanas variantiem".
Bet drīz vien šī uzjautrināšanās viņu sāka kaitināt. Savu bravūru viņš spēja noturēt tikai pusgadu; galu galā, pastāvīgi rcdzol ap sevi astoņus cilvēkus, kuri sēdās, kad viņš apsēdās, cēlās kājās, kad viņš piecēlās, apstājās, kad viņš apstājās, hercogs beidzot sāka domīgi saraukt uzacis un skaitīt dienu pēc dienas.
vŠie jaunie ierobežojumi vēl vairāk padziļināja viņa naidu pret Mazarīni. Viņš nolādēja viņu dienu un nakti, un solīja viņam kādreiz apgriezt par to ausis. Dabiski, viņu bija vienkārši baigi klausīties. Un Mazarīni, kuram lika ziņots par visām hercoga izdarībām un draudiem, neviļus sāka likt kardināla cepuri dziļāk uz ausim.
Vienu reizi hercogs sasauca vienkopus visus astoņus sargus un, neskatoties uz to, ka viņš nemācēja skaidri izteikties (viņa nemākulība sakarīgi izteikties, iegāja pat tautas parunā), griezās pie viņiem visiem ar runu, kura, patiesību sakot, bija sagatavota jau iepriekš.
— Kungi! — viņš teica. — Vai tiešām jūs pacietīsit, ka tiek aizvainots un pazemots labā karaļa Anrī Ceturtā mazdēls?' Velns lai parauj, kā teica mans vectēvs. Vai jūs zināt, ka cs gandrīz, jau biju valdnieks Parīzē? Manā apsardzībā gandrīz diennakti atradās karalis un Orleānas hercogs. Karaliene lajā laikā bija ļoti labvēlīga pret mani un sauca mani par viscienījamāko cilvēku visā valstī. Tagad, mani kungi, atlaižiet mani brīvībā. Es iešu uz. Luvru, apgriezīšu sprandu Mazarīni, bet jūs iecelšu par saviem gvardistiem, ieceļot visus virsnieku pakāpē ar ļoti labu atalgojumu. Velns lai parauj! Uz priekšu, marš!
Bet, lai cik dvēseliska un daiļrunīga arī nebūtu bijusi šī Anrī IV mazdēla runa, tā neaizskāra šis akmens sirdis. Neviens no sargkareivjiem pat nepakustējās. Tad hercogs de Befors visus nosauca par stulbeņiem un padarīja viņus par saviem nāvīgajiem ienaidniekiem.
Katru reizi, kad Ševinji kungs nāca pie hercoga, — bet viņš nāca regulāri divas-trīs reizes nedēļā, — viņš nekad nelaida garām izdevību kaut vai ar kaut ko iebiedēt komendantu.
— Ko darīsit jūs, — teica viņš, — ja kādā jaukā dienā šurp atnāks vesela armija parīziešu bruņojušos ar musketēm un citiem ieročiem rokās, lai atbrīvotu mani?
— Jūsu majestāte, — dziļi paklanoties teica Šavinjī, — manā gādībā ir divdesmit lielgabali, bet pils kazemātos trīsdesmit tūkstoši lodes. Es pacentīšos šaut precīzi.
— Bet, kad jums izbeigsies šīs lodes, viņi tomēr ieņems šo cietoksni, un man nāksies viņiem atļaut jūs pakārt, kas mani, protams, ļoti sarūgtinās.
Un hercogs, savukārt, atbildēja arī ar dziļu reveransu.
— Bet es, jūsu majestāte, — atteica Šavinjī, — kā tikai kaut viens no šiem skrandaiņiem sāks rāpties uz mūri vai pazemes eju, būšu spiests, par lielu nožēlošanu, pats personīgi jūs nonāvēt, tā kā man dots rīkojums jūs nosargāt dzīvu vai mirušus.
Šeit viņš atkal dziļi paklanījās viņa gaišībai.
— Jā, — turpināja hercogs. — Bet tā kā šie malači, nākot šurp, iepriekš, protams, uzraus karātavās Džulio Mazarīni, tad jūs vienkārši neiedrošināsities man pieskarties un atstāsiet mani dzīvu aiz bailēm, ka tikai parīzieši jūs nepiesien aiz rokām un kājām pie zirgu četrnieka un nepārrauj jūs uz četrām daļām, kas, domāju, ir vēl sliktāk par karātavām.
Tādas saldi-skābas runas turpinājās kādas desmit minūtes, ceturtdaļstundu, lielākais divdesmit minūtes. Bet beidzās sarunas vienmēr vienādi.
— Ei, La Romē! — kliedza Šavinjī, pagriezies pret durvīm.
La Romē ienāca.
— Nododu jūsu īpašā gādībā hercogu de Beforu, La Romē, — teica Šavinjī. — Izturaties pret viņu ar vislielāko cieņu, kā pienākas viņa augstajai kārtai, un nenolaižiet no viņa acis ne nakti, ne dienu.
Un viņš, ar ironisku smaidu uz lūpām, klanoties aizgāja, kas hercogam aizdeva vienmēr nevaldāmas dusmas.
Tādā veidā, La Romē kļuva par hercoga sarunu biedru, par viņa sargu, par viņa ēnu. Bet atklāti sakot, La Romē sabiedrībā, kurš bija gan jautrs pudelcsbrālis un uzdzīvotājs, gan lielisks spēlmanis, gan, būtībā, labs puisis, kuram dc Befora skatījumā, bija tikai viens trūkums — neuzpērka- mība, pavisam netraucēja hercogu, bet pat tieši otrādi, izklaidēja viņu.
Par nelaimi, pats La Romē pret visu to attiecās pavisam citādi. Kaut arī viņš uzskatīja to par pagodinājumu sēdēt kopā ar tādu dižciltīgu personu, taču Anrī IV mazdēla sabiedrība viņam nevarēja aizstāt viņa ģimeni, kuru viņš centās regulāri apmeklēt.
Var būt par labu kalpu, un tai pašā laikā arī par labu vīru un tēvu. Un La Romē karsti mīlēja savu sievu un bērnus, kurus redzēja tikai no cietokšņa sienām, kad viņi, gribot sagādāt viņam prieku, pastaigājās gar cietokšņa vaļņiem. Tā, diemžēl, bija krietni par maz, un La Romē juta, ka viņa dzīvesprieka (kuru viņš uzskatīja par veselības pamatu, nedomājot par to, ka drīzāk tās bija sekas) pietiks neilgam laikam pie šāda dzīvesveida. Kad hercoga attiecības ar Šavinjī kungu saasinājās tik tālu, ka viņi pārstāja tikties, La Romē sāka krist izmisumā: tagad visa atbildība par Befora drošību balstījās tikai uz viņu. Bet tā kā viņam gribējās dažreiz dabūt kādu brīvu dieniņu, kā mēs jau teicām, tad viņš ar sajūsmu piekrita sava drauga, maršala Grammona pārvaldītāja, padomam un ieteikumam par palīga pieņemšanu pie sevis dienestā. Šavinjī, pie kura griezās La Romē pēc atļaujas, apsolīja, ka labprāt tam piekritis, ja tikai būs šim darbam atbilstošs kandidāts.
Mēs uzskatam par lieku aprakstīt lasītājiem Grimo personību un viņa raksturu. Ja, kā mēs ļoti ceram, lasītāji atceras pirmās daļas notikumus, tad viņiem, laikam, palika atmiņā savs priekšstats par šo uzticamo un godīgo cilvēku, kurš varbūt tikai mazliet varēja mainīties pa šiem divdesmit gadiem, un pateicoties tiem, viņš kļuva tikai vēl drūmāks un nerunīgāks. Kaut arī Atoss, kopš tā laika, kad pats izmainīja savu dzīvesveidu, atkal atļāva Grimo runāt, viņš, pieradis piecpadsmit gadu laikā klusēt, izskaidrojoties tikai ar zīmēm, vairs nevēlējās atkāpties no šī ieraduma.
Un lā, būdams tik pievilcīgas ārienes. īpašnieks Grimo ieradās Vensenes cietoksnī. Šavinjī uzskatīju sevi par ļoti lielu cilvēku pazinēju, kas, laikam, arī kalpoja viņam par pierādījumu, ka viņš patiesi bija Rišeljē dēls, kurš tāpat sevi uzskatīja par labu zinātāju šajās lietās. Viņš uzmanīgi apskatīja jaunatnācēju un nāca pie slēdziena, ka kopā sasaugušās uzacis, plānās lūpas, izliektais deguns un lielie vaigu kauli, liecina par Grimo atbilstību viņa jaunajam darbam. Izjautājot viņu, Šavinjī pateica divpadsmit vārdus; Grimo atbildēja tikai ar četriem.
— Lūk, prātīgs mazais, es to uzreiz pamanīju, — teica Šavinjī. — Ejiet tagad pie La Roniē kunga un pacenšaties iegūt viņa uzticību. Varat viņam pateikt, ka es atrodu jūsu kandidatūru par ļoti piemērotu.
Grimo devās pie La Romē, lai atdotu sevi vēl kritiskākai apskatei un vērtējumam. Gūt La Romē uzticību, bija daudz grūtāk. Kā Šavinjī viscaur paļāvās uz La Romē, tā arī viņam gribējās atrast sev cilvēku, uz kuru varētu pats pilnībā paļauties.
Bet Grimo bija tieši tās īpašības, ar kurām varētu valdzināt cietuma uzraugu, kuram vajadzīgs uzticams palīgs. Un galu galā, pēc daudzkārtēju jautājumu uzdošanas, uz. kuriem tika atbildēts ar četrreiz, mazāku vārdu daudzumu, La Romē, iepriecināts par tādu runas mērenību, saberzēja savas rokas un pieņēma Grimo pie sevis dienestā.
— Priekšraksti? — jautāja Grimo.
— Lūk: nekad neatstāt ieslodzīto vienu, atņemt viņam jebkurus asus priekšmetus, neļaut viņam padot kaut jebkādas zīmes citiem cilvēkiem vai pārāk ilgi sarunāties ar sargiem.
— Viss? — jautāja Grimo.
— Pagaidām viss, — atbildēja La Romē. — Ja mainīsies apstākļi, tad mainīsies arī priekšraksti.
— Labi, — teica Grimo.
Un viņš iegāja pie hercoga de Belora.
Hercogs tobrīd ķemmējās. Gribēdams ieriebt Mazarīni, viņš necirpa matus un uzaudzināja bārdu, ar to izrādot, cik viņam slikti klājas un cik viņš ir nelaimīgs. Bet dažas dienas atpakaļ, skaloties no torņa augšas', viņam it kā likās, ka garāmbraucošās karietes logā, viņš saskatīja Monbazona
kundze sejiņu, kuras piemiņa viņam bija ļoti dārga. Un tā kā viņam gribējās sevi parādīt viņai pavisam citā gaismā, nekā Mazarīni, lad viņš, cerot viņu vēl kādreiz ieraudzīt, lika alnest svina ķemmi, kas arī tika izpildīts.
De Befora kungs lika atnest tieši svina ķemmi, tāpēc ka viņam, kā daudziem blondiem vīriešiem, bārda auga nedaudz ruda: to ķemmējot, viņš to arī nedaudz krāsoja.
Grimo, ienākot, ieraudzīja ķemmi, kuru hercogs tikko kā nolika uz. galda; Grimo, dziļi paklanījies, lo paņēma.
Hercogs ar izbrīnu skatījās uz šo savādu stāvu.
Šis savādais slāvs ielika ķemmi savā kabalā.
— Ei, jūs, kāds! Ko las nozīmē? — ieaurojās Befors. — No kurienes uzradies šis pamuļķis?
Grimo, neko neatbildējis, vēlreiz, paklanījās.
— Mēms, vai? — iesaucās hercogs.
Grimo noraidoši pašūpoja galvu.
— Kas lu esi? Atbildi tūlīt! Es pavēlu!
— Sargs, — teica Grimo.
— Sargs! — alkārloja hercogs. — Tikai tāda karātavu putna man vēl nepietika šajā kolekcijā! Ei! La Romē… nu, kāds!
La Romē steidzīgi ienāca istabā. Hercogam par nelaimi, La Romē, pilnīgi paļaujoties uz Grimo, bija jau saposies braukt uz Parīzi; viņš jau bija pagalmā, kad viņam nācās atgriezties.
— Kas noticis, jūsu majestāte? — viņš jautāja.
— Kas tas par diedelnieku? Kāpēc viņš manu ķemmi ielika savā kabalā? — jautāja de Befors.
— Viņš ir viens no jūsu sargiem, jūsu majestāte, un ir ļoti cienījams cilvēks. Ceru, ka jūs viņu novērtēsit tāpat, kā Šavinjī kungs…
— Kāpēc viņš paņēma manu ķemmi?
— Patiešām, kāpēc jūs paņēmāt viņa majestātes ķemmi? — jautāja La Romē.
Grimo izņēma ķemmi no kabatas, pārveda ar pirkstu pa zaru galiem un, norādot uz pirmo lielo ķemmes zaru, tikai noteica:
— Kolelc.
— Taisnība, — teica La Romē.
— Ko tas lops tur saka? — jautāja hercogs.
— Tikai to, ka karalis neļāva jums dot asus priekšmetus.
— Jūs ko, prātā esat sajukuši, La Romē? Jūs lāču pats atnesāt man šo ķemmi.
— Un veltīgi. To dodot jums, esmu pārkāpis šo pavēli.
Hercogs saniknots skatījās uz Grimo, kurš atdeva ķemmi La Romē.
— Es jūtu, ka es dziļi ienīdīšu šo blēdi, — nomurmināja de Befors.
Tiešām, cietumā jūtas tiek saasinātas līdz pēdējam. Jo tur viss — gan
lietas, gan cilvēki — ir vai nu jūsu draugi, tāpēc, ka jūs viņus mīlat, vai neieredzat, dažreiz pat bez iemesla, tīri instinktīvi. Tāpēc, tā paša iemesla dēļ, kura dēļ Grimo iepatikās Šavinjī kungam un La Romē, viņš nevarēja patikt de Bcforam, jo tās īpašības, kuras tik ļoti pievilka komendantu un uzraugu, hercoga acīs bija netikums.
Tomēr Grimo nevēlējās jau pirmajā dienā saķīvēties ar ieslodzīto: viņam nebija vajadzīgi dusmu izvirdumi, bel mēķtiecīgs, ilgstošs naids.
Un viņš aizgāja, dodot vietu četriem sargiem, kuri tikko kā bija pabrokastojuši.
Hercogs gatavoja jaunu uzbrukumu, uz. kura iznākumu ļoti cerēja. Nākošajā dienā viņš pasūtīja brokastīm vārītus vēžus un cerēja līdz. to pasniegšanai uzcelt istabā mazas karātavas, lai uz tām varētu pakārt vislielāko vēzi. Pēc vēža sarkanās krāsas, .katrs sapratīs viņa mājienu aizmuguriskajam nāves sodam pār kardinālu, kamēr tas liks izpildīts īstenībā. Pie tam viņam varēs pārmest likai to, ka viņš ir pakāris vēzi.
Veselu dienu de Befors noņēmās ar sagatavošanās darbiem. Cietumā visi kļūst par bērniem, bel hercogs vairāk, kā jebkurš cits. Savas pastaigas laikā viņš nolauza divus zariņus un pēc ilgas meklēšanas atrada stikla lausku, — atradums, kurš viņam sagādāja vislielāko prieku, — bel atgriezdamies savā istabā, viņš izrāva no kabatlakala dažus diegus.
Neviens no šiem sīkumiem nepagāja nepamanīts Grimo vērīgajām acīm.
Nākošās dienas rītā karātavas bija jau gatavas, un, lai tās nostiprinātu uz grīdas, hercogs zariņus sāka apstrādāt ar stikla lausku.
La Romē viņu vēroja ar ziņkārīga tēva acīm, cerot ieraudzīt izpriecu, kura varētu iepriecināt bērnu, bel četrus sargus — ar to svētlaimīgo skalu, ko viņiem sagādās šis bērns.
Grimo ienāca lajā mirklī, kad hercogs, vēl nepabeidzis asināt koka uzgaļus savām karātavām, bija atlicis stikla lausku, lai sasielu šķērskoku ar diegu.
Viņš uzmeta uz ienākuši Grimo ātru skatienu, kurā bija vēl jūtams vakardienas aizvainojums, bet tūlīt pat aizgriezdamies pie sava iesāktā darba, viņš jau iepriekš priecājās par iespaidu, kādu radīs viņa izdoma.
Uztaisīdams viena diega galā nāves mezglu, bet otrā slīdošo, hercogs, apskatījis vēžus, izvēlējās pašu lielāko. Viņš pagriezās, lai paņemtu stikla lausku.
Stikla lauskas nebija.
— Kas paņēma manu stikla lausku? — jautāja hereogs, savelkot uzacis.
Grimo norādīja uz sevi.
— Kā, atkal tu? — iesaucās hercogs, — Kāpēc tu to paņēmi?
— Jā, — iejautājās La Romē, — kāpēc jūs paņēmāt stikla lausku viņa majestātei?
Grimo pārveda ar pirkstu pa stikla maliņu un pateica tikai vienu vārdu:
— Griež!
— Bet viņam taisnība, monsinjor, — teica La Romē. — Ak, velns parāvis! Šim puisim nav vērtības!
— Grimo kungs, es lūdzu jūs turēties no manis tādā attālumā, lai es nekad jūs nevarētu aizsniegt, — noteica hercogs.
Grimo paklanījies, aizgāja uz istabas attālāko stūri.
— Pietiek, pietiek, jūsu majestāte! — teica La Romē. — Dodiet man jūsu karātavas, es uzasināšu tās galus ar savu nazi.
— Jūs? — smejoties jautāja hercogs.
— Jā, es. Jūs taču to gribējāt izdarīt?
— Protams. Lūdzu, mans mīļais La Romē. Tas būs vēl interesantāk.
La Romē, nesaprazdams hercoga izsaucienu, visrūpīgākā veidā uzasināja karātavu kājas.
— Teicami, — teica hercogs. — Tagad izurbjiet caurumiņus grīdā, bet es sagatavošu noziedznieku.
La Romē, nostājies uz viena ceļgala, sāka urbināt grīdu.
Hercogs pa to laiku pakāra vienu vēzi. Pēc tam viņš ar skaļiem smiekliem nolika karātavas uz. grīdas istabas vidū.
La Romē no sirds sāka smieties, pats nezinot' par ko, bcl sargi smēja viņam līdzi. Tikai Grimo nesmējās. Viņš piegāja pie La Romē, un, norādot uz vēzi, kurš brīvi griezās riņķī pakārts diegā, noteica:
— Kardināls?
— Pakārts ar viņa majestātes hercoga de Befora palīdzību, — iesaucās hercogs, smejoties vēl skaļāk, — un karaļa gvardes virsnieku Žaku-Krizos- tomu La Romē!
La Romē ar baiļu pilnu kliedzienu metās -pie karātavām, izraujot tās no izurbinātās grīdas un, salaužot kokus mazos gabaliņos, izmeta los visus ārā pa logu. Steigā viņš gandrīz, vai izmeta āri vēzi, bet Grimo, pienākdams klāt, izņēma to viņam no rokām.
— Var apēst, — viņš teica, ieliekot to sev kabatā.
Šī scēna tā iepatikās hercogam un tā sagādāja viņam tādu prieku, ka viņš gandrīz, vai piedeva Grimo to lomu, kuru viņš šeit spēlēja. Bel vēlāk, labi apdomājot tos nodomus, kuri sargam lika tā rīkoties, viņš atzina viņa rīcību par nosodāmu, un sāka vēl vairāk neieredzēt jauno sargu.
Par lielu nožēlošanu šis atgadījums kļuva zināms ne tikai pašā cietoksnī, bel arī ārpus tā. Šavinjī kungs, dziļi sirdī neieredzēdams kardinālu, izstāstīja šo atgadījumu saviem diviem-trijiem uzticamiem draugiem, bel tie, savukārt, to pārstāstīja tālāk.
Pateicoties šim atgadījumam hercogs jutās lieliski dažas dienas.
Starp apsardzes vīriem hercogs saskatīja vienu cilvēku, kuram bija laipna un vientiesīga seja, un viņš sāka viņu visādi uzmundrināt un labināt, tai laikā, kad Grimo viņš sāka neieredzēt ar katru dienu jo vairāk. Vienu ritu hercogs, gadījuma pēc, bija palicis divatā ar šo sargu. Viņš uzsāka ar viņu sarunu, kad pēkšņi ienāca Grimo, kurš, paskatījies uz sarunu biedru, godbijīgi pienācis viņiem klāt, paņēma sargu pie elkoņa.
— Ko jums no manis vajag? — asi uzprasīja hercogs.
Grimo aizveda sargu malā un parādīja uz durvīm.
— Ejiet! - viņš teica.
Sargs paklausīja.
— Jūs esat neizturams! — iesaucās hercogs. — Es jūs pārmācīšu!
Grimo goddevīgi paklanījās.
— Spiega kungs, cs jums salauzīšu visus kaulus! — auroja saniknotais hercogs.
Grimo atkal paklanījās un atkāpās dažus soļus.
— Spiega kungs! Es jūs nožņaugšu pats savām rokām!
Grimo atkal paklanījās un atkal pakāpās atpakaļ dažus soļus.
— Un tūlīt pat… šajā pašā mirklī! — iesaucās hercogs, uzskatot, ka vajag viņu piebeigt uzreiz.
Viņš metās virsū Grimo ar sažņaugtām dūrēm, bet Grimo, steidzīgi izstūmis sargu aiz durvīm, aizslēdza tās ciet.
Tajā pašā mirklī hercoga rokas nolaidās uz viņa pleciem un saspieda viņu kā dzelzs skavās. Bcl Grimo, tajā vietā lai pretotos vai sauktu palīgā, nesteidzoties pielika pirkstu pie lūpām un, ar vispievilcīgāko smaidu, klusi noteica:
— Tss!
Smaids, žests un šis vārds bija tāds retums Grimo uzvedibā, ka hercogs aiz pārsteiguma vienkārši sastinga.
Cirimo paccntās izmantot šo mirkli. Viņš izņēma no savas svārku oderes smalku aploksni ar zīmogu, kas ilgi būdama zem Grimo svārku oderes, tomēr vēl nebija zaudējusi savu aromātu, un, ne vārda nesakot, pasniedza to hercogam.
Pilnīgi pārsteigts ar notiekošo, hercogs atlaida Grimo un paņēma vēstuli.
— No Monbazona kundzes! — iesaucās viņš, pazinis rokrakstu.
Grimo pamāja ar galvu.
Hercogs pilnīgi apjucis, izberzēja acis, un steidzīgi uzplēsa aploksni. Viņš izlasīja:
„ Dārgo hercog!
Jūs varat pilnībā uzticēties šim cilvēkam, kurš pasniegs jums šo vēstuli. Tas ir kāda mūsu drauga kalps, kurš galvo par viņu, tā kā viņš ir bijis uzticams savam kungam vairāk nekā divdesmit gadus. Viņš piekrita iestāties dienestā Vensenes cietoksnī par uzraugu, tikai lai palīdzētu jums izbēgt, realizējot mūsu iedomāto plānu.
Jūsu atbrīvošanas stunda tuvojas. Esiet pacietīgs un mundrs. Ziniet, ka jūsu draugi, neskatoties uz ilgo šķiršanās laiku, ir saglabājuši jums uzticību.
Vienmēr jums uzticīgā
Marija de Monbazona.
Parakstos pilnā vārdā. Būtu bijis pārāk necienīgi no manas puses iedomāties, ka pēc piecu gadu šķiršanās jūs vēl varētu atcerēties manus iniciāļus".
Hercogs kādu mirkli stāvēja pilnīgi satriekts ar notikušo. Piecus gadus viņš bija rūpīgi meklējis sev uzticamu biedru un palīgu, un, beidzot, tajā brīdī, kad to vismazāk tika gaidījis, šis palīgs viņam bija nokritis it kā no debesīm. Viņš ar izbrīnu skatījās uz Grimo un vēlreiz pārlasīja vēstuli.
— Mīļā Marija! — viņš nočukstēja. — Tātad, es nekļūdījos, viņa patiešām brauca garām karietē. Un viņa neaizmirsa mani pēc piecu gadu šķiršanās! Velns parāvis! Tāda pastāvība reti gadās. Tātad, tu esi gatavs palīdzēt man, mans mīļais? — piebilda viņš, griežoties pie Grimo.
Viņš pamāja ar galvu.
— Un tāpēc tu iestājies šajā dienestā?
Grimo atkal piekrītoši pamāja ar galvu.
— Bet cs gribēju tevi nožņaugt! — iesaucās hercogs.
Grimo pasmaidīja.
— Bet pagaidi-tikai! — teica hercogs.
Un viņš iebāza roku kabalā.
— Pagaidi! — viņš atkārtoja, rūpīgi pārmeklējot kabatas. — Tāda uzticība Anrī IV mazdēlam, nedrīkst palikt bez ievērības.
Hercogam Beforam bija vislabākie nodomi, bet Vensenes ieslodzītajiem jau laicīgi lika noņemta visa nauda.
Redzot hercoga apjukumu, Grimo izņēma no savas kabatas maisiņu pilnu ar zella naudu un pasniedza to viņam.
— Lūk, ko jūs meklējāt, — viņš teiea.
Hercogs, atvēris maisiņu, ar naudu gribēja jau visu to izbērt Grimo rokās, bet viņš apstādināja hercogu.
— Pateicos jums, monsinjor, — teica viņš, — man jau ir samaksāts.
Hercogam atlika vēl vairāk ko nobrīnīties.
Viņš sniedza Grimo savu roku. Tas pienāca un goddevīgi to noskūpstīja. Atosa aristokrātiskās manieres bija pārņēmis arī Grimo.
— Bet ko mēs tagad darīsim? — jautāja hercogs. — Ar ko sāksim?
— Tagad pulkstens rāda vienpadsmit no rīta, — teica Grimo. — Pulkstens divos jūsu majestāte izteiks vēlēšanos paspēlēt bumbu ar La Romē kungu un netīšām pāris reizes pārmetīs bumbu pāri valnim.
— Labi. Bet tālāk?
— Tālāk jūsu majestāte pieies pie cietokšņa sienas un uzkliegs strādniekam, kurš strādās pie vaļņa sienām, lai pamet atpakaļ bumbu.
— Sapratu.
Grimo seja noskaidrojās. Viņam bija nepierasti tik daudz runāt.
Viņš devās uz durvju pusi.
— Pagaidi! — iesaucās hercogs. — Tad tu neko negribi?
— Es vēlētos jūsu majestātei izteikt vienu lūgumu?
— Kādu? Saki.
— Kad mēs bēgsim, es vienmēr un visur būšu jums priekšā. Ja jūs noķers, monsinjor, lad lieta aprobežosies tikai ar to, ka jūs atkal iesēdinās šajā cietoksnī; ja noķers mani, tad mazākais mani pakārs.
— Tev taisnība, — teica hercogs. — Būs pēc tava prāta — dodu austmaņa goda vārdu!
— Bel lagad es jums palūgšu, monsinjor, tikai vienu: izdariet man pakalpojumu, un neieredziet mani tāpat kā iepriekš.
— Pacentīšos, — atbildēja hercogs.
Pie durvīm pieklauvēja.
Hercogs, ielicis vēstuli un maisiņu ar naudu sev kabatā, iemetās gultā: visi zināja, ka viņš vienmēr tā darīja, kad viņu nomāca skumjas. Grimo atvēra durvis. Ienāca La Romē, tikko kā atgriezies no kardināla pēc mūsu aprakstītās sarunas.
Uzmetot virspusēju skatienu, La Romē ar prieku pārliecinājās, ka attiecības starp ieslodzīto un viņa uzraugu nav uzlabojušās.
— Lieliski, lieliski, — teica La Romē, griežoties pie Grimo. — Es tikko kā runāju par jums vienā vietā. Ceru, ka drīzā laikā jūs saņemsit patīkamas vēstis.
Grimo paklanījās, mēģinot izlcikl pateicību, un izgāja no istabas, ko darīja vienmēr, kad parādījās viņa priekšnieks.
— Man, liekas, ka jūs vēl visu laiku dusmojaties uz. nabaga puisi, monsinjor? — jautāja La Romē skali smejoties.
— Ak, tas esat jūs, La Romē? — iesaucās hercogs. — Jau sen bija laiks! Es jau apgūlos gultā un ar degunu pagriezos pret. sienu, lai nepadotos kārdinājums un nesalauztu sprandu šim nelietim Grimo.
— Nedomāju, ka viņš ir iedrošinājies pateikt jūsu majestātei kaut ko nepatīkamu? — jautāja La Romē, liekot manīt sava palīga nerunigumu.
— Kas vēl nebūs, velns lai parauj! Mēmais etiops! Patiešām, jūs atgriezāties laikā, La Romē. Es nepacietīgi gaidīju jūs.
— Jūs esat pārāks labs pret mani, monsinjor, — teica La Romē, glaimots par viņa vārdiem.
— Nemaz. Starp citu, es šodien jūtos tāds neveikls, kas, protams, jūs tikai iepriecinās.
— Vai tad mēs šodien spēlēsim bumbu? — iejautājās La Romē.
— Ja jums nekas nebūs pretī.
— Esmu vienmēr jūsu rīcībā, jūsu majestāte.
— Patiešām jūs esat lielisks cilvēks, La Romē, un es labprāt dzīvotu Vensenē visu mūžu, lai tikai nebūtu jāšķiras no jums.
— Visādā gadījumā, — teica La Romē, nc jau kardināls būs vainīgs, ja jūsu vēlēšanās nepiepildīsies.
— Kā tā? Vai tad jūs viņu redzējāt?
— Viņš atsūtīja man pakaļ no paša rīta.
— Lūk, kā? Lai parunātos par mani?
— Par ko gan citu viņš varētu runāt ar mani? Jūs viņu nomokat, kā lietuvēns, jūsu majestāte.
Hercogs rūgti pasmaidīja.
— Ak, ja jūs būtu piekritis manam priekšlikumam, La Romē! — viņš noteica.
— Pietiks, pietiks, jūsu majestāte. Jūs atkal sākat par to runāt. Redzat, cik jūs esat nesaprātīgs.
— Es jau jums teicu, — turpināja hercogs, — es jūs zeltā izpeldināšu.
— Kādā veidā? Nepaspēsiet jūs pat iziet no cietokšņa, kad visa jūsu manta tiks konfiscēta.
— Nepaspēšu vēl iziet ārā, kā es kļūšu par Parīzes valdnieku.
— Klusāk, klusāk! Nu, vai tad es drīkstu klausīties tādas runas! Redzu,
ka man vajadzēs iegādāties otru Grimo.
— Nu, labi, atliksim šo sarunu. Tālad tu runāji par mani ar kardinālu? Nākošreiz, kad viņš atkal sūtīs tev paka), tu mani pabridini, lai es varētu pārģērbties tavās drēbēs, La Romē. Es došos pie viņa, apgriezīšu viņam kaklu un, ja tu tiešām uzstādīsi noteikumu, ka man jāatgriežas cietoksnī, es atgriezīšos.
— Redzanīs, man būs jāpasauc Grimo, monsinjor, — teica La Romē.
— Nu, nedusmojaties. Nu ko lad tev teica las nelietīgais purns?
— Es palaidīšu garām šo vārdiņu, — teica La Romē ar viltīgu izskatu, — tāpēc, ka šis vārdiņš ir atskaņa vārdam augstmanis. Ko viņš man teica? Vēlēja man jūs stingri sargāt.
— Bel kāpēc mani stingri jāsargā? — nemierīgi apjautājās hercogs.
— Tāpēc, ka kaut kāds zvaigžņu tulks ir pareģojis, ka jūs aizmuksit.
— Ā, tad zvaigžņu tulks to paredzēja! — teica hercogs, neviļus nodrebot.
— Jā, goda vārds! Šie neprātīgie burvji paši nezina, ko izdomā, baida tikai godīgus cilvēkus.
— Un ko lad tu atbildēji mūsu gaišībai kardinālam?
— Ka, ja šis zvaigžņu tulks domā sastādīt kalendārus, tad es neieteiktu kardinālam tos iegādāties.
— Kāpēc?
— Tāpēc ka, ja jūs domājat izbēgt no šejienes, tad jums būs jāpārvēršas vai nu par putniņu vai arī par pclīli.
— Par nelaimi, tev taisnība, La Romē. Nu, iesim spēlēl bumbu.
— Lūdzu piedošanu, jūsu majestāte, bet man gribētos atlikt spēli uz pusstundu.
— Kāpēc?
— Tāpēc ka Mazarīni neizturās tik vienkārši, kā jūsu majestāte, kaut arī viņš nav tik augstas izcelsmes. Viņš aizmirsa mani ielūgl brokastīs.
— Gribi, es likšu tev pasniegt brokastis šeit?
— Nē, nevajag, monsinjor. — Lieta tāda, ka pīrādziņu cepējs, kurš dzīvoja netālu no pils, vārdā Marto…
— Nu?
— Nedēļu atpakaļ pārdeva savu ceptuvi Parīzes konditoram, kuram ārsti, liekas, ieteikuši dzīvot laukos.
— Kāda man gar to daļa?
— Ļaujiet jums pastāstīt līdz galam, jūsu majestāte. Šim jaunajam cepējam izstādītas vitrīnā tik garšīgas lietas, ka pilnīgi siekalas tek.
— Ak lu rīma!
— Ak, Dievs, monsinjor! Cilvēks, kurš mīl labi apēsl, vēl jau nav rīma. Pēc savās dabas cilvēks meklē to, kas ir labāks un pilnīgāks, pat pīrādziņos. Tad, lūk, šis viltnieks konditors, ieraudzīdams, ka es apstājos pie viņa vitrīnas, iznāca ārā, un teica man: „Man pie jums La Romē ir viens lūgums: sagādājiet man, lūdzu, pircējus no ieslodzītajiem cietoksnī. Mans priekšgājējs teica man, ka viņam bijuši pastāvīgi pircēji, tāpēc es arī riskēju nopirkt šo bodīti. Es jau strādāju šeit divas nedēļas, bcl Šavinji kungs nav nopircis pal nevienu pīrādziņu". — «Jādomā, ka Šavinjī kungs ir iedomājies, ka jums tie pīrādziņi nav garšīgi", — teicu es. «Negaršīgi? Mani pīrādziņi! — viņš iesaucās. — Esiet tad jūs tiesnesis, La Romē kungs. Kāpēc jums atteikties?" — «Nevaru,— es teicu, — man jāatgriežas cietoksnī". — «Labi, ejiet jūs darīšanās, jūs, liekas, patiešām steidzaties, bet nāciet pēc pusstundas". — «Pēc pusstundas?" — «Jā. Jūs jau brokastojāt?" — «Pat vēl nedomāju". — «Tad cs jums pagatavošu pīrāgu un sagādāšu pudeli burgundieša", — teica viņš. Jūs saprotat, monsinjor, cs izbraucu neēdis un, ar jūsu atļauju, es vēlētos… — La Romē paklanījās.
— Nu ej, lops, — teica hercogs, — bel atceries, ka es tev iedevu tikai pusstundu.
— Bel vai cs varu solīl tēvoča Marlo pēctecim, ka jūs kļūsit viņa pircējs?
— Jā, bet ar noteikumu, ka viņš nesūtīs man pīrādziņus ar sēnēm. Tu jau zini, ka Vensenes mežos sēnes ir indigas.
La Romē izlikās, ka nav sapratis mājienu, un izgāja no islabas. Bet piecas minūtes vēlāk ienāca sargkareivis, il kā, lai nedolu hercogam garlaikoties, bel īstenībā, lai pildītu kardināla pavēli, neizlaižot ieslodzīto no redzesloka.
Bet to piecu minūšu laikā, kuras hercogs pavadīja viens, viņš vēlreiz pārlasīja Monbazona kundzes vēstuli, kura liecināja, ka draugi viņu nav aizmirsuši un cenšas viņu atbrivot. Kādā veidā? Viņš lo vēl nezināja, un nolēma, neskatoties uz Grimo klusēšanu, to visu izvilki no viņa. Uzticība, kuru hercogs tagad juta prel šo cilvēku, vēl vairāk pieauga, jo tagad viņš saprata, kāpēc tik savādi viņš uzvedās. Laikam, Grimo tīšam izdomāja šos iemeslus, lai tikai visa cietuma priekšniecība neturētu viņu aizdomās par viņa interesi prel ieslodzīto.
Tik viltīgs gājiens hercogam iepatikās un viņš nonāca pie slēdziena, ka Grimo ir gudrs kalps, kuram pilnīgi var uzticēties.
La Romē atgriezās pēc pusstundas, dzīvīguma un enerģijas pilns, kā cilvēks, kurš labi paēdis, bet galvenais, labi iedzēris. Pīrādziņi bija ārkārtīgi garšīgi, bcl vīns lielisks.
Diena bija skaidra, un iecerētā spēle varēja nolikt. Vensenes cieloksnī bumbu spēlēja zem atklātas debess, un hercogam, izpildot Grimo gribu, nebija grūti pāris reizes pārmest bumbu pāri valnis.
Starp citu, vēl līdz pulkstens diviem viņš pavisam ciešami spēlēja bumbu, — līdz noteiktajam laikam. Bet vēlāk viņš sāka iekarst, un līdz ar lo arī paspēlēt, tāpēc, viņš aiz dusmām spēra pa bumbu, bieži neaprēķinādams virzienu, un bumba lidoja garām nozīmētajam mērķim.
Kā tikai pulkstens nosita divi, tā bumbas sāka lidot viena pēc otras pāri valnim, par lielu prieku La Romē, kurš skaitīja sev par labu iegūtos punktus.
Beidzot bumbas tik bieži sāka lidot pāri valnim, ka to sāka nepietikt. La Romē lika priekšā kādu aizsūtīt pēc bumbām. Hercogs iebilda, ka tas būšot tikai laika zaudējums, un pieejot pie cietokšņa sienas, kura, kā pareizi izteicās La Romē kardinālam, bija ne mazāka par sešdesmit pēdām augsta, viņš ieraudzīja kādu cilvēku, kurš strādāja maziņā dārziņā, kādus zemnieki audzē uz vaļņu vai tīrumu malām.
— Ei, cienītais! — iesaucās hercogs.
Cilvēks pacēla galvu, un hercogs gandrīz vai neiekliedzās no izbrīna. Šis cilvēks, šis zemnieks, šis dārznieks — bija Rošfors, kurš pēc hercoga domām, sēdēja Bastīlijā.
— Nu, ko vajag? — iesaucās cilvēks.
— Esiet lik laipns, pārmetiet man atpakaļ bumbas.
Dārznieks pamāja ar galvu un sāka sviest atpakaļ bumbas, kuras pievāca sargi un La Romē. Viena šādi mesta bumba nokrita tieši pie hercoga kājām, un tā kā šī, redzams, bija domāta viņam, tad viņš, to pacēlis, ielika kabatā.
Pēc tam, pateicies dārzniekam, hercogs turpināja spēli.
Bcforam tiešām šodien neveicās spēlē. Bumbas lidoja garām un pāris atkal pārlidoja pāri valnim. Bet tā kā dārznieks jau bija aizgājis, tad nebija kam atmest nokritušās bumbas, tā viņas ari palika tur guļam. Hercogs paziņoja, ka viņam kļuvis neērti par savu neveiklo spēli, un pārtrauca to.
La Romē bija stāvā sajūsmā, ka viņam izdevies apspēlēt karalisko asiņu princi.
Atgriezies savā istabā, hercogs apgūlās. Viņš gulēja gandrīz visas dienas no tā laika, kad viņam tika noņemtas grāmatas.
La Romē palūdza hercogam svārkus, aizbildinoties, ka tie ir noputējuši un tos vajag iztīrīt; bet īstenībā viņš gribēja būt pārliecināts, ka ieslodzītais neizkustēs no vietas. Lūk, cik tālredzīgs bija La Romē!
Par laimi hercogs uzreiz bija izņēmis no kabatas bumbiņu un pabāzis to nemanāmi zem spilvena.
Kā tikai La Romē izgāja no istabas, tā hercogs uzreiz ar zobiem saplēsa bumbiņas virspusi, jo nekādu asu priekšmetu viņam nebija. Viņam pat pusdienās pasniedza sudraba nažus, kuri liecās, bet negrieza.
Bumbiņā bija ielikta zīmīte sekojoša satura:
„Jūsu majestāte!
Jūsu draugi ir možuma pilni, un jūsu atbrīvošanās stunda ir tuvu. Lieciet parit jums atnest pīrāgu no jaunā konditora, kurš nopircis šo veikalu no tēvoča Marto. Šis jaunais konditors — nav nekas cits, kā jūsu namzinis Nuarmons. Pārgriežiet pīrāgu, kad būsit viens. Ceru, ka jūs būsit apmierināts ar pīrāga pildījumu.
Jūsu majestātes vienmēr uzticīgais kalps kā Bastīlijā, tā arī visur citur, grāfs Rošfors.
Jūs pilnībā varat uzticēties Grimo, jūsu majestāte: tas ir ļoti saprātīgs un mums uzticams cilvēks".
Hercogs, pie kura istabā atkal sāka kurināt krāsni no tā laika, kad viņš atteicās zīmēt savas gleznas, vispirms, sadedzināja ar lielu nožēlu Rošfora vēstuli, tad, ar vēl lielāku nožēlu, Monbazona kundzes vēstuli. Viņš gribēja iemest uguni arī bumbu, bet tad viņam ienāca prātā, ka tā var noderēt atbildes sūtīšanai Rošforam.
Hercogu sargāja ļoti godprātīgi: dzirdot, ka viņš staigā pa istabu, ienāca La Romē.
— Vai kas būtu vajadzīgs, jūsu majestāte? - jautāja La Romē.
— Es drusku nosalu, tāpēc nolēmu parušināt krāsni un pielikt malku, — teica hercogs. — Jūs jau zināt, ka Vensenes cietoksnis ir slavens ar savu aukstumu un mitrumu. Šeit būtu ļoti ērti uzglabāt ledu un iegūt salpetri.
Bet tajās kamerās, kurās nomira Pilorans, maršals Ornano un mans tēvocis, lielai priors, taisnīgi tiek vērtēts pēc arsēna daudzuma vērtības, kā izteicās Rambuljē kundze.
Un hercogs no jauna ielīda gultā, pabāzdams bumbiņu vēl dziļāk zem spilvena. La Romē iesmējās. Viņš pēc dabas nebijā ļauns cilvēks. Viņš sirsnīgi pieķērās savam ieslodzītajam un būtu bijis ļoti satraukts un v apbēdināts, ja ar to būtu notikusi kāda nelaime. Bet tas, ko hercogs teica par savu tēvoci un diviem ieslodzītajiem, bija patiesība.
— Nevajag nodoties drūmām domām, jūsu majestāte, — teica La Romē. — Tādas domas nonāvē ātrāk par salpetri.
— Jums labi tā runāt, La Romē. Ja es varētu staigāt pa konditorijas veikaliem un izvēlēties pīrādziņus pie tēvoča Marto pēcteča un uzdzert virsū burgundieti, kā jūs, es arī neskumtu.
— Jā, jūsu majestāte, pīrāgi viņam garšīgi un vīns lielisks.
— Visādā gadījumā, viņa virtuve un pagrabs, domājams, ir daudz labāki par Šavinjī kunga pagrabiem.
— Bet, kas jums traucē kļūt par viņa pircēju, jūsu majestāte, un nogaršot viņa gardumus? — teica La Romē, uzķeroties izliktajos tīklos. — Starp citu, es apsolīju, ka jūs kļūsit par viņa pircēju.
— Labi, — piekrita hercogs. — Ja jau man ir nolemts sēdēt šeit līdz savai nāves stundai, kā pacentās man paziņot karsti mīlētais Mazarīni kungs, lad vajag izdomāt man kaut kādu izpriecu vecumdienām. Pacentīšos uz to laiku kļūt par gardēdi.
— Paklausiet labam padomam, jūsu .majestāte, neatlieciet to uz vecumdienām,
„Katram cilvēkam, lai pazudinātu viņa miesu, ir vajadzīgs kaut vai viens no septiņiem nāves grēkiem, ja ne divi uzreiz, — nodomāja hercogs. — Pašapmierinātības sajūta, pēc sālīgām pusdienām — La Romē vājā vieta. Nu ko, izmantosim to".
— Parīt, liekas, ir svētki, mīļais La Romē? — jautāja viņš.
— Jā, jūsu majestāte, Trīsvienības diena.
— Nevēlaties jūs man pasniegt stundu?
— Kādu?
— Gastronomijas.
— Ar vislielāko prieku, jūs majestāte.
— Bet priekš tā mums vajadzēs palikt divatā. Aizsūtīsim sargus pusdienot de Šavinjī kunga ēdnīcā, bet paši sarīkosim greznas vakariņas, kuras palūgšu jums pasūtīt.
— Hm! — teica La Romē.
Priekšlikums bija ļoti vilinošs, bel La Romē, neskatoties uz Mazarīni ne visai glaimojošām domām par viņu, bija tomēr saprātīgs cilvēks, kurš labi zināja par ieslodzīto viltībām un slazdiem, ko tie uzliek saviem uzraugiem. Hercogs ne vienreiz vien lielījās, par saviem četrdesmit bēgšanas variantiem. Vai tikai šeit kaut kas neslēpjas?
La Romē pārdomāja visu kādu minūti, tad nosprieda, ja viņš pasūtīs pusdienas pats, tad tur nekas nevar būt nedz saindēts, nedz. kaut kas pieliets pie vīna. Bet viņu piedzirdīt, lai nemaz, necer; La Romē pat iesmējās par tādām iedomām; beidzot viņam ienāca prātā vēl viena doma, kura atrisināja šo jautājumu.
Hercogs uzmanīgi sekoja šā jaunā cilvēka iekšējai cīņai un monologam, bet tad viņa seja noskaidrojās.
— Nu ko, lai iet? — jautāja hercogs.
— Labi, jūsu majestāte, bet ar vienu noteikumu.
— Ar kādu?
— Grimo apkalpos mūs pie galda.
Tas bija vairāk, nekā cerēts.
Tomēr viņam pietika saprāta, lai slēptu savu prieku, viņš tikai drūmi savilka uzacis.
— Pie velna jūsu Grimo! — iesaucās viņš. — Viņš mums sabojās visu svētku noskaņojumu.
— Es pavēlēšu viņam stāvēt jums aiz muguras, jūsu majestāte, un tā kā viņš tikpat kā nerunā, tad jūs viņu ne redzēsit, ne dzirdēsit. Un stipri vēloties, pat varat iedomāties viņu simts jūdžu attālumā.
— Bet zināt, ko cs no tā visa spriežu? - jautāja hercogs. - Jūs man neuzticaties.
— Bet parīt taču Trīsvienības diena, jūsu majestāte.
— Bet kāda man tur daļa? Kas tad ir? Vai jūs baidāties, ka svētais gars nonāks zemes virsū ugunīgas bumbas veidā, lai atvērtu man cietuma vārtus?
— Protams, nē, jūsu majestāte, bet cs taču jums teicu, ko pareģoja zvaigžņu tulks.
— Bet kas tad notiks?
— Ka jūs izbēgsit no cietokšņa šajā dienā.
— Tu tici burvjiem? Muļķis!
— Mani šie pareģojumi nebaida, — teica La Romē, noknakšķinot pirkstus, — bel monsinjors Džulio baidās gan. Viņš ir itālis un, protams, ir māņticīgs.
Hercogs paraustīja plecus.
— Nu, labi, esmu ar mieru, — teica viņš ar uzspēlētu vientiesību. — Vclcict šurp to Grimo, ja jau bez viņa nekādi nevar, bel bez viņa — nevienu cilu dvēseli, par visu parūpējaties pats. Pasūtiet vakariņas kādas pats vēlaties, es tikai uzstādu vienu noteikumu: lai būtu liels pīrāgs, par kuru jūs man stāstījāt. Pasūtiet to man personīgi un, lai tēvoča Marto pēctecis papūlās. Apsoliet viņam, ka es būšu viņa pasūtītājs ne tikai visu ieslodzījuma laiku, bet arī pēc tam, kad iziešu ārā.
— Jūs vēl visu laiku cerat, ka iziesit? — jautāja La Romē.
— Velns parāvis! — iesaucās hercogs. — Ārkārtējā gadījumā kaut vai pēc Mazarīni nāves. Es taču esmu piecpadsmit gadus jaunāks par viņu. Tiesa, — ar izsmieklu viņš piebilda, — Vensenē gadi skrien daudz ātrāk.
— Monsinjor! — iesaucās La Romē. — Monsinjor!
— Vai arī šeit mirst ātrāk, — turpināja hercogs, — kas vienāds ir ar to pašu.
— Tad es pasūtīšu vakariņas, — teica La Romē.
— Un jūs tā domājat, ka jums izdosies gūt panākumus no jūsu audzēkņa?
— Loti ceru, monsinjor, — atbildēja La Romē.
— Ja tikai uzspēsiet, — nomurmināja hercogs.
— Jo jūs teicāt, jūsu majestāte?
— Mana majestāte lūdz jūs nenožēlot kardināla maciņu, kurš aiz. savas žēlsirdības nolēmis jūs uzturēt.
La Romē apstājās durvīs.
— Ko jūs vēlētos, lai atsūtu pie jums, monsinjor? — jautāja viņš.
— Ko vēlaties pats, tikai ne Grimo.
— Sardzes virsnieku?
— Jā, ar šahu.
— Labi.
Un La Romē aizgāja.
Pēc minūtēm piecām atnāca dežūrvirsnieks, un hercogs dc Befors, likās, tika pilnīgi pārņemts ar šahu un malu aprēķiniem.
Jocīga padarīšana ir cilvēciskās jūtas un domas! Kādus apvērsumus var izdarīt kāds neuzmanīgs žests, kāds pateikts vārds, kāds neuzkrītošs cerību stars!
Hercogs nodzīvoja ieslodzījumā jau piecus gadus, kuri vilkās ļoti lēni. Tagad, kad viņš atcerējās pagājušo laiku, las nelikās vairs tik garš, ka
tās divas dienas, tās četrdesmit astoņas stundas, kuras palikušas līdz viņa atbrīvošanai.
Visvairāk par visu viņš vēlējās uzzināt, kā notiks viņa atbrīvošana. Viņam padeva cerības, bet nepateica, kas būs noslēpumainajā pīrāgā, kādi draugi viņu gaidīs? Tātad, neskatoties uz piecu gadu ilgu šķiršanās laiku, kuri tika pavadīti cietumā, viņam vēl ir draugi? Tas nozīmē, ka viņš patiešām bija princis ar ļoti lielām privilēģijām.
Viņš aizmirsa, ka viņa draugu vidū ir sieviete (kas bija pavisam neparasti). Varbūt viņa arī nebija pārāk uzticīga viņam visu prombūtnes laiku, toties viņa atcerējās viņu vienmēr, un tas nebija tik maz.
Šeit bija par ko padomāt. Tāpēc, spēlējot šahu, notika las pats, kas spēlējot bumbu. Befors palaida gājienu pēc gājiena un paspēlēja virsniekam vakarā tieši tāpat, kā no rīta La Romē.
Toties hercogam izdevās kaut kā novilkt laiku līdz pulkstens astoņiem vakarā. Vēlāk būs nakts, bel līdz ar to arī miegs..
Vismaz, tā domāja hercogs. Bet miegs — niķīgs dievinājums, kurš nenāk tieši tad, kad viņu visvairāk sauc. Hercogs to nogaidīja līdz pusnaktij, grozoties no vieniem sāniem uz otriem, kā svētais Lavrentijs uz sakaitētām restēm. Beidzot viņš aizmiga.
Bet rītausmā viņš pamodās. Visu nakti viņu bija mocījuši baigs lietuvēns. Viņam rādījās sapnī, ka viņam pieaug spārni. Sākumā tie ļoti labi turējās klāt un viņš sāka lidot, paceļoties augstu gaisā. Bet uzlidojot augšā, viņš pēkšņi juta, ka spārni vairs netur. Spārni salūza, un viņš krita lejā necaurredzamā aizā. Pamodās viņš aukstiem sviedriem klātu pieri, galīgi salauzts, it kā viņš patiešām likko būtu nolidojis zemē.
Vēlāk viņš atkal iemiga un iekrita murgu labirintos, nesakarīgos un pilnīgi nesaprotamos sapņos. Tiklīdz viņš aizvēra acis, tā visa viņa iztēle tika virzīta uz vienu mērķi — bēgšanai no cietuma, un atkal radās dažādi varianti šī mērķa piepildīšanā. Šoreiz viss bija citādi. Befors redzēja sapnī, ka viņš atrod pazemes eju zem Vensenes pils. Viņš nolaidās ejā, bet Grimo gāja pa priekšu ar lukturi. Eja, pa kuru viņi virzījās, maz pamazām sāka sašaurināties. Sākumā vēl varēja virzīties uz priekšu, bet vēlāk kļuva tik šaurs, ka hercogs, izdarot kustības, nevarēja pavirzīties vairs uz priekšu. Taču priekšā viņš redzēja, ka Grimo lukturis no viņa attālinās. Bet, lai kā hercogs centās izkustēties no vietas, viņš nevarēja ne pakustēt, ne pakliegt, viņu smacēja nost pazeme. Pēkšņi, viņš saklausīja sev aiz muguras steidzīgus soļus. Tie bija sekotāji, kuri dzinās viņiem pakaļ un tie strauji tuvojās; viņu pamanīja, un visas cerības izbēgt — pazuda. Likās, ka sienas ir apvienojušās ar ienaidniekiem, un jo vairāk viņš centās
izķepuroties, jo vairāk viņš tika sasaistīts. Beidzot viņš saklausīja La Romē balsi, un arī ieraudzīja viņu nākam. La Romē, skaļi iesmejoties, pasniedza viņam rokas un izvilka viņu aiz pleciem. Viņu atvilka atpakaļ uz kaut kādu mazu kameru, kur nomira maršals Ornaiio, Pilorans un viņa tēvocis. Trīs mazi uzbērumi vēstīja par viņu kapu vietām; ceturtais bija atrakts, gaidot vēl vienu upuri.
Pamodies, hercogs piesdieda sevi vairs neaizmigt. Viņš bija tik bāls, tik slābans, ka La Romē, ienākdams viņa Istabā, pajautāja, vai viņš nav saslimis.
— Hercogs patiešām pavadīja ļoti nemierīgu nakti, — teica viens no sargiem, kurš negulēja visu nakti, jo viņam no mitruma, sāka sāpēt zobs. — Viņš murgoja un reizes divas-trīs sauca palīgā.
— Kas ar jums noticis, monsinjor? — jautāja La Romē.
— Tā ir lava vaina, muļķi! — teica hercogs. — Tu ar saviem stulbajiem stāstiem par bēgšanu, saputroji man visas smadzenes, un man visu nakti rādījās, ka es pūlos bēgt, visu laiku laužot sev kaklu.
La Romē iesmējās.
— Lūk, redzat, jūsu majestāte, - viņš teica. — Tic ir brīdinājuma sapņi. Esmu pārliecināts, ka dzīvē jūs nebūsit tik neuzmanīgs un neapdomīgs, kā sapnī.
— Tev taisnība, La Romē, — atbildēja hercogs, slaukot aukstos sviedrus no pieres, kaut arī viņš jau sen bija pamodies. — Es nevēlos vairs ne par ko cilu domāt, kā vienīgi par labu ēdienu un dzērienu.
— Tss! — teica La Romē.
Un, minot katram sargkareivim kādu iemeslus, viņš steidzīgi tos aizsūtīja projām.
— No ko? — jautāja hercogs, kad viņi beidzot palika divatā.
— Vakariņas pasūtītas, — teica La Romē.
— Un kādi tad būs tie ēdieni, cienījamo namzini?
— Jūs taču teicāt, ka paļausities uz manu gaumu, jūsu majestāte?
— Vai pīrāgs būs?
— Un kāds vēl. Kā tornis!
— Izgatavots ar tēvoča Marto pēcteča rokām?
— Jā, pasūtīts ir viņam.
— Bet tu pateici, ka tas ir man domāts?
— Pateicu.
— Un ko viņš tev atbildēja?
— Ka pacentīsies izdabāt jūsu majestātei.
— Lieliski, — teica hercogs, jautri berzējot rokas.
— Velns lai parauj! — iesaucās La Romē. — Kā gan jūs tagad pārsteidzat mani, pievēršot uzmanību sātīgam un garšīgam ēdienam, jūsu majestāte! Ne reizi pa pieciem gadiem es nebiju redzējis jūs tik laimīgu.
Hercogs saprata, ka slikti slēpj savu uzbudinājumu. Bet šajā minūtē (irimo, domājams, noklausījies sarunu aiz durvīm un sapratis, ka jāiejaucas, lai novērstu La Romē uzmanību no šī temata, ienāca istabā un padeva zīmi savam priekšniekam, it kā gribēdams kaut ko svarīgu paziņot.
Viņš piegāja pie viņa un abi sarunājās pusbalsī.
Hercogs pa to laiku atguvās un atkal sāka valdīt pār sevi.
— Es, man liekas* biju aizliedzis šim cilvēkam ienākt pie manis bez manas atļaujas, — viņš skaļi noteica.
— Piedodiet viņam, jūsu majestāte, — teica La Romē, — jo tas biju es, kurš lika viņam atnākt.
— Bet kāpēc jūs viņu saucat, ja zināt, ka viņš man ir ļoti nepatīkams?
— Bet, kā mēs jau runājām, jūsu majestāte, tad tieši viņš mūs apkalpos pie vakariņu galda. Vai lad jūs piemirsāt par vakariņām?
— Nē, es piemirsu Grimo kungu.
— Jūsu majestātei ir zināms, ka bez Grimo kunga līdzdalības vakariņas nenotiks.
— Nu labi, dariet, kā zināt.
— Panāciet šurp, cienītais, — teica La Romē, — un paklausieties, ko es jums teikšu.
Grimo, būdams vēl drūmāks kā citkārt, pienāca tuvāk.
— Viņa majestāte, — turpināja La Romē,— izrādīja man lielu godu, uzaicinādams mani rītvakar uz svētku vakariņām.
Grimo skatījās uz viņu ar neizpratni, it kā nesaprazdams, kāda loma šajā vakarā būtu varējusi likt iedalīta viņam.
— Jā, jā, tas skar arī jūs, — atbildēja La Romē uz mēmo jautājumu. — Jums būs tas gods apkalpot mūs pie šā svētku mielasta, un neskatoties uz mūsu lielo apetīti un slāpēm, ceru, ka arī jums kaut kas atliks no šī svētku mielasta.
Grimo godbijīgi paklanījās.
— Bet tagad es palūgšu jūsu atļauju pamesl jūs, jūsu majestāte, — teica La Romē. — Šavinjī kungs, liekas, aizbrauc uz dažām dienām un pirms aizbraukšanas gribēs dol man dažus norādījumus un rīkojumus.
Hercogs jautājoši palūkojās uz Grimo pusi, bet viņš vienaldzīgi skatījās sāņus.
— Labi, ejiet, — teica hercogs, — bet tikai ātrāk atgriežaties.
— Laikam jusu majestāte deg nepacietībā atspēlēties par vakardienas zaudējumiem?
Grimo nemanāmi pamāja ar galvu.
— Protams, ka vēlos atspēlēties, — teica hercogs. — Un sargieties, La Romē, diena dienai nav līdzīgas: šodien esmu nolēmis jūs pārspēlēl.
La Romē aizgāja. Grimo, neizkustēdamies no vietas, ar acīm pavadīja viņu līdz durvīm, un, tiklīdz durvis tika noslēgtas, izvilka no kabatas zīmuli un gabaliņu papīra.
— Rakstiet, monsinjor, — teica Grimo.
— Ko rakstīt? — jautāja hercogs. Grimo mirkli padomājis, nodiktēja:
— „Viss gatavs rītvakaram. Gaidiet mūs no septiņiem līdz deviņiem ar diviem apseglotiem zirgiem. Mēs nolaidīsimies pa pirmo galerijas logu".
— Tālāk? — jautāja hercogs.
— Kas tālāk, monsinjor? — izbrīnījies jautāja Grimo. — Tālāk paraksts.
— Un viss?
— Ko tad vairāk, jūsu majestāte? — jautāja Grimo, kā vienmēr, iztiekot bez liekvārdības.
Hercogs parakstījās.
— Vai jūs iznīcinājāt bumbiņu, jūsu majestāte?
— Kādu bumbiņu?
— Kurā bija vēstule.
— Nē. Es nodomāju, ka tā mums vēl var noderēt. Lūk, tā ir.
Un, izņēmis bumbiņu no zem spilvena apakšas, hercogs to pasniedza Grimo.
Grimo pasmaidīja.
— Nu? — jautāja hercogs.
— Es iešūšu zīmīti bumbiņā, jūsu majestāte, — teica Grimo, — un jūs spēles laikā to atkal pārmetīsit pāri valnim.
— Bet, ja tā pazudīs?
— Neuztraucieties. Tur būs cilvēks, kurš to pacels.
— Dārznieks? — jautāja hercogs. Grimo pamāja ar galvu.
— Tas pats, vakardienas? Grimo atkal pamāja ar galvu.
— Tātad, grāfs Rošfors? Grimo trīsreiz pamāja ar galvu.
— Paskaidro man kaut īsumā mūsu bēgšanas plānu.
— Man vēlēts klusēt līdz pēdējai minūtei.
— Bet kas mani gaidīs tajā pusē?
— Nezinu, monsinjor.
— Tad vismaz pasaki man, kas būs tajā pīrāgā, ko man atsūtīs, ja negribi, lai es sajūku prātā.
— Tajā būs, monsinjor, divi dunči, virve un bumbiers.
— Labi, sapratu.
— Kā redzat, jūsu majestāte, visiem pietiks.
— Dunčus un virvi mēs paņemsim sev, — teica hercogs.
— Bet bumbieri piespiedīsim apēst La Romē, — piebilda Grimo.
— Mans mīļais Grimo, — teica hercogs, — es noliecu galvu tavā priekSā: tu runā ne visai bieži, bet ja runā, lad vārdi ir zelta vērli.
Tajā pašā laikā, kad Befors un Grimo pārdomāja bēgšanas plānu no Vensenes cietokSņa, divi jātnieki, kalpa pavadībā, iebrauca Parīzē cauri Scn-Marseļas priekšpilsētai. Tie bija grāfs dc La Fērs un vikonts de Braželons.
Jaunais cilvēks pirmo reizi iebrauca Parīzē, un, patiesību sakot, Atoss, iebraucot ar viņu cauri sargpostenim, nemaz neparūpējās par to, lai parādītu pilsētu no labākās puses, ar kuru viņu pašu kādreiz saistīja tādas draudzības saites.
Laikam, pat visupēdējā Turēnas nomale bija patīkamāka izskata, nekā lā Parīzes daļa, kura bija vērsta uz Bluā pusi.
Un vajadzētu pateikt daudz nepatīkamu vārdu lādai pilsētai, kā Parīze, ka lā uz jaunekli atstāja ne visai patīkamu iespaidu.
Atoss likās, kā vienmēr, bija mierīgs un bezrūpīgs.
Piebraukuši pie Sen-Medāras priekšpilsētas, Atoss, kurš pats bija kādreiz par ceļvedi šo ielu labirintos, tagad nogriezās pa Pasta ielu, pēc tam pa Mocību ielu, lad pie Scn-Mišela vaļņiem uz Vožirāra ielu, un likuši līdz Ferū ielai, viņi devās pa to.
Šīs ielas vidū Atoss ar smaidu aplūkoja vienu māju. Pēc izskata tā atgādināja tirgotāju māju, un Atoss to parādīja Raulam.
— Lūk, šajā mājā, Raul, — viņš teica, — es nodzīvoju savus septiņus vislaimīgākos un visnežēlīgākos dzīves gadus.
Rauls arī pasmaidīja un, noņēmis cepuri, zemu paklanījās mājai.
Viņš pielūdza un dievināja Atosu, un tas bija jūtams arī visā viņa uzvedībā.
Kas attiecas uz pašu Atosu, tad kā jau mēs teicām, Rauls bija ne tikai viņa dzīves jēga, bet arī, atskaitot vienīgi atmiņas par vecā pulka piedzīvojumiem, viņa vienīgā vājība.
Tad var saprast, cik dziļi un maigi viņš mīlēja Raulu.
Ceļotāji apstājās viesnīcā „Zaļā lapsiņa", uz Vecās Baložu ielas. Atoss to labi pazina, par cik simtām reižu šeit bija kādreiz kopā ar draugiem. Bel pa divdesmit gadiem šeit viss bija ļoti izmainījies, sākot jau ar saimniekiem.
Mūsu ceļotāji vispirms parūpējās par zirgiem.
Uzticot viņus kalpiem, viņi pieteica paklāt zirgiem salmus, iedot auzas un noberzēt zirgu kājas un krūtis ar siltu vīnu, tā kā šie sugas zirgi bija veikuši dienā vairāk par divdesmi jūdzēm.
Tikai pēc tam, kā jau klājas labiem braucējiem, viņi apjautājās par divām istabām.
— Jums nepieciešams pārģērbties, Raul, — teica Atoss. — Es vēlos jūs stādīt priekšā dažam labam.
— Šodien? — jautāja jauneklis.
— Jā, pēc pusstundas.
Rauls paklanījās.
Viņš nebija tik nenogurdināms, kā Atoss, kurš likās bija izkalts no dzelzs. Raulam daudz vairāk tagad gribējās izpeldēties Sēnā — viņš tik daudz bija dzirdējis par to, kaut arī uzskatīja, ka tā nepārspēj Luāru, — bet pēc tam viņš labprāt būtu ielicies gultā. Bet grāfs pateica, un viņš paklausīja.
— Starp citu, apģērbjaties labākajās drēbēs, Raul, — teica Atoss. — Es vēlos, lai jūs izskatītos skaisti.
— Ceru, grāf, ka runa neies par precībām, — ar smaidu noteica Rauls, — ūs taču zināt manas saistības attiecībā pret Luīžu.
Atoss arī pasmaidīja.
— Nē, esiet mierīgs, kaut arī es jūs stādīšu priekšā sievietei.
— Sievietei? — pārjautāja Rauls.
— Jā, un man pat ļoti gribētos, lai jūs viņu iemīlētu.
Rauls ar bažām paskatījās uz Atosu, bet redzot viņu smaidošu, nomierinājās.
— Bel cik viņai ir gadu? — viņš jautāja.
— Mīļo Raul, atcerieties reizi par visām reizēm, — teica Atoss, — par tādām lietām nekad nejautā. Ja jūs pēc sievietes sejas varat noteikt viņas gadus — pilnīgi lieki jautāt par tiem, ja nevarat — jūsu jautājums ir nekorekts.
— Vai viņa ir skaista?
— Sešpadsmit gadus atpakaļ viņa skaitījās ne tikai skaista, bet arī pati burvīgākā sieviete Francijā.
Šie vārdi pilnīgi nomierināja Raulu. Nebūtu bijis iespējams, ka Atoss vēlētos viņu apprecināt ar sievieti, kura skaitījās visskaistākā vēl gadu pirmā Raula piedzimšanas.
Viņš iegāja savā istabā un ar koķetu izskatu, kāda piemīt jaunībai, cenzdamies izpildīt Atosa lūgumu, centās apģērbties tā, lai piedotu sev visizsmalcinātāko izskatu. Pie viņa dabiskā skaistuma, tas nebija grūti izdarāms.
Kad viņš ienāca pie Atosa, viņš noskatīja jaunekli ar tēvišķīgu smaidu uz lūpām, ar kuru pagājušos laikos viņš sagaidīja d'Artanjanu.
Tikai šajā smaidā bija daudz vairāk siltuma un maiguma.
Vispirms Atoss paskatījās uz Raula matiem, rokām un kājām — tie izteica viņa aristokrātisko izcelšanos.
Sekojot toreizējai modei, Rauls ķemmējās, vidū pāršķirot celiņu, un tumšie viļņainie mati brīvi krita pāri pleciem, ieskaujot bālo seju. Pelēkie zamšādas cimdi, vienā krāsā ar cepuri, izcēla viņa daiļās rokas, bet zābaki, arī pelēki, kā cimdi un cepure, veikli piegūla viņa tievajām kājām.
„Ja viņa neleposies ar viņu, — nodomāja Atoss, — tad viņai ļoti grūti izdabāt".
Pulkstens bija trīs pēc pusdienas laika — pats piemērotākais laiks vizītēm. Mūsu ceļotāji devās pa (irenēla ielu, nogriezdamies pa Rožu ielu, iznākdami Svētā Domenika ielā.
Viņi apstājās pie liela grezna nama, kurš bija izrotāts ar Luīnas dzimtas ģerboņiem, un kuram pretī atradās Jakobīņu klosteris.
— Šeit, — tcica Atoss.
Viņš iegāja mājā stingrā solī, kas deva sulainim uzreiz noprast, ka ienācējam ir tiesības šeit ienākt, un uzkāpis pa kāpnēm, Atoss lika apjautāties sulainim, kurš bija ģērbies bagātīgi izšūtā livrejā, vai hercogiene dc Šcvrēze būtu ar mieru pieņemt grāfu de La Fēru.
Pēc minūtes sulainis atgriezās ar atbildi: kaut arī hercogienei nav tas gods pazīt grāfu de La Fēru, viņa lūdz to ienākt.
Atoss sekoja sulainim cauri garu istabu anfilādei un apstājās pie aizvērtām durvīm.
Viņš padeva vikontam de Braželonam zīmi, lai viņš to pagaida šeit.
Sulainis, atvēris durvis, paziņoja par grāfa de La Fēra ierašanos.
Hercogiene de Ševrēza, kuru mēs bieži pieminējām mūsu romānā „Trīs musketieri", bet ne reizi neizvedām viņu uz. skatuves, skaitījās ļoti skaista sieviete. Pēc izskata viņai varēja dot ne vairāk kā trīsdesmit astoņus — trīsdesmit deviņus gadus, kad īstenībā viņai bija jau četrdesmit pieci. Viņai bija tic paši brīnišķie gaišie mati, dzīvās gudras acis, kuras bieži vērās uz pasauli, it kā brīnīdamās, ja hercogiene pina kādu intrigu, un kuras tik bieži tika pievērtas mīlestības skavās.
Viņai bija izteikti slaids viduklis, kā nimfai, un, ja neredzēja hercogienes seju, viņu varēja noturēt par pavisam jauniņu meitenīti, kāda viņa bija toreiz, kad kopā ar Austrijas Annu leca pa Tilrijas vaļņiem, kurš 1633.gadā pazudināja Francijas troņa mantinieku.
Galu galā tā bija tā pati vētrainās dzīves būtne, kura mācēja saviem mīlas piedzīvojumiem piešķirt tādu oriģinalitāti, ka tie gandrīz, vai tikai vairoja ģimenes slavu.
Hercogiene sēdēja savā buduārā, kuras logi bija vērsti pret dārzu. Buduārs pēc toreizējās modes, kuru ieviesa Rambuljē kundze, iekārtojot savu savrupmāju, bija apvilkts ar gaiši zilu zīdu, rozā ziediem un zelta lapiņām. Tikai galēja koķete atļautos dc Ševrēzas kundzes gados sēdēt šādā buduārā. Bet viņa pat nesēdēja, bet pusguļus zvilnēja uz kušetes, atspiezdama galvu pret izšūtu paklāju, kurš karājās pie sienas.
Atspiedusies ar elkoni pret spilvenu, viņa rokās turēja atvērtu grāmatu.
Kad sulainis paziņoja par grāfa de La Fēra atnākšanu, viņa mazliet piecēlās no spilvena, ar interesi lūkodāmās uz durvju pusi.
Ienāca Atoss.
Viņš bija ģērbies violetā kostīmā, ar tādas pašas krāsas saitēm, kuru gali bija ar sudraba uzgalīšiem, apmetnis bija bez zelta izšuvumiem un rokās viņam bija melna cepure ar violetu spalvu.
Pāri viņa pleciem, no ļoti dārgām mežģīnēm, bija aplikta skaisti izrakstīta apkakle; tādas pašas mežģīnes bija uz melno zābaku stulmu atlokiem, bet pie sāniem bija zobens ar izteikti izsmalcinātu apdari, par kuru kādreiz bija tādā sajūsmā Portoss, kad viņš bija Fcrū ielā, bet kuru Atoss viņam tā arī nekad neiedeva rokās.
Grāfa de La Fēra sejā un manierēs bija lik daudz pievilcības un burvības, ka grāfiene de Ševrēza, nepazīdama Atosu, bija ļoli ieinteresēta par šī cilvēka ierašanos, ka palūdza viņu apsēsties sev pretī.
Atoss paklanījās un apsēdās. Sulainis gribēja jau aiziet, bet Atoss viņu ar rokas mājienu apstādināja.
— Es iedrošinājos ierasties jūsu mājā, hercogicn, — teica viņš, — neskatoties uz to, ka mēs neesam pazīstami. Mana pārdrošība vainagojās ar panākumu, par cik jūs pieņēmāt mani. Tagad es uzdrošinos lūgt jūs iedalīt man kādu pusstundu sarunai.
— Esmu gatava izpildīt jūsu lūgumu, grāf, — ar smaidu atbildēja grāfiene de Ševrēza.
— Bet tas vēl nav viss. Atvainojiet, es zinu pats, ka daudz no jums prasu. Es lūdzu, lai mūsu saruna notiktu bez lieciniekiem, un lai mūs nepārtrauktu šīs sarunas laikā.
— Manis nevienam nav mājās, — pateica grāfiene sulainim. — Varat iet.
Sulainis izgāja. Minūti iestājās klusums. Hercogiene un viņas viesis
uzreiz saprata, ka pieder pie vienas kārtas ļaudīm, tāpēc mierīgi skatījās viens uz otru.
Hercogiene pirmā pārtrauca klusumu.
— Nu ko, grāf? — teica viņa, smaidot. — Vai tad jūs neredzat, ka degu aiz ziņkārības?
— Bel es, hercogiene, skatos uz jums un sajūsminos, — atbildēja Atoss.
— Atvainojiet mani, — turpināja hercogiene, — bet man ļoti gribētos uzzināt, ar ko man ir tas gods sarunāties. Nav nekādu šaubu, ka jūs mēdzat būt galmā. Kāpēc es jūs tur nekad neesmu salikusi? Varbūt jūs tikko kā esat iznācis no Bastilijas?
— Nē, hercogiene, — smaidot atbildēja Atoss, — bet, varbūt, ka es stāvu uz tā ceļa, kurš ved uz turieni.
— Jā? Tādā gadījumā pasakiet man, kas jūs esat un ātrāk ejiet projām, — iesaucās hercogiene ar to raksturīgo viņai dzīvīgumu, kas tik ļoti pievilka citus cilvēkus. — Es jau tāpat esmu sevi pietiekoši sakompromitējusi, lai vēl vairāk sarežģītu savu dzīvi.
— Kas es esmu, hercogiene? Jums tika pieteikts grāfs de La Fērs, bet jūs nekad nebijāl likusi dzirdējusi šo vārdu. Senos laikos es nēsāju citu vārdu, kuru jūs noteikti būsil dzirdējusi, bet, paejot tik daudz gadiem, domājams, ka esat aizmirsusi.
— Vienalga, pasakiet man savu vārdu, grāf.
— Kādreiz mani sauca par Atosu.
Hercogiene skatījās uz viņu plaši ieplestām acīm. Varēja redzēt, ka šis vārds nebija pilnīgi zudis viņas atmiņā, kaut arī nācās atcerēties daudz citu sen aizmirstus notikumus.
— Atoss? — teica viņa. — Pagaidiet…
Viņa pielika abas rokas pie pieres, it kā tādēļ, lai aizkāvētu uz mirkli ātri slīdošās domas un varētu izprast kaut vai kādu secību šajā raibajā atmiņu jūklī.
— Vai man jums nepalīdzēt, hercogien? — ar smaidu jautāja Atoss.
— Jā, jā, — teica hercogiene dc Ševrēza, jau nogurdama savos atmiņu meklējumos, — jūs izdarīsit man lielu pakalpojumu.
— Šis Atoss bija ļoti draudzīgās attiecībās ar trim jauniem musketieriem: d'Artanjanu, Portosu un…
Atoss apstājās.
— Un Aramisu, — ātri pabeidza teikumu hercogiene.
— Un Aramisu, pilnīgi pareizi. Tātad, jūs vēl neesat aizmirsusi šo vārdu?
— Nē, — viņa atbildēja, — nē. Nabaga Aramiss! Viņš bija tik ļoti jauks jauns cilvēks, kurš rakstīja burvīgu dzeju. Stāsta, ka viņš esot slikti beidzis?
— Pavisam slikti. Viņš kļuva par abatu.
— Ak, kāds žēlums! — noteica hercogiene, rotaļādamies ar savu vēdekli. — Bet es jums esmu ļoti pateicīga, grāf.
— Par ko?
— Par to, ka likāt atcerēties manas jaunības patīkamākos mirkļus.
— Bet es varētu jums atgādināt vēl vienu?
— Saistībā ar šo?
— Gan jā, gan nē.
— Labi, — teica hercogiene de Ševrēza, — sakiet. Ar tādu cilvēku, kā jūs, var neko nebaidīties.
Atoss paklanījās.
— Aramiss kādreiz bija ļoti tuvās attiecībās ar daiļšuvēju no Tūras, — viņš teica.
— Ar daiļšuvēju no Tūras?
— Jā. Viņu sauca Marī Mišona, un viņa skaitījās viņam māsīca.
— Ak, es zinu viņu! — iesaucās hercogiene. — Tā ir tā meitene, kurai viņš rakstīja no Larošelas ielenkuma, brīdinot viņu par sazvērestību pret lordu Bekingemu!
— Tā pati. Atļausit man par viņu parunāt?
Hercogiene paskatījās uz viņu jautājoši.
— Jā, ja tikai jūs neatsauksities par viņu pārāk slikti, — viņa teica.
— Tā būtu nepateicība no manas puses, — teica Atoss. — Pēc manām domām, nepateicība nav nedz grēks, nedz netikums, bet kaut kas sliktāks.
— Nepateicība attiecībā pret Māri Mišonu? Un no jūsu puses, grāf? — iesaucās hercogiene, vērīgi ieskatīdamās Atosam acīs, it kā gribēdama piekļūt viņa apslēptām domām. — Bet vai lad las ir iespējams? Jūs taču pat nebijāt pazīstams ar viņu.
— Kas to lai zina, kundze? Varbūt arī biju, — tcica Atoss. — Tautas paruna saka, ka tikai kalns ar kalnu nesatiekas, bet parunas citreiz ir ļoti patiesas.
— O, turpiniet, turpiniet, — ātri noteica hercogiene, — jūs nevar pat iedomāties ar kādu interesi es jūs uzklausu.
— Jūs mani iedrošināt, — teica Atoss, — un es turpināšu. Šī Aramisa māsīca, šī Marī Mišona, šī jauniņā daiļšuvēja, neskatoties uz. savu zemo izcelšanos, bija pazīstama ar ļoti augstas kārtas cilvēkiem. Pašas cienījamākās galma dāmas uzskatīja viņu par savu draudzeni, bet karaliene, neskatoties uz visu savu lepnumu - divkāršu spānieles un austrietes lepnumu, — sauca viņu par savu māsu.
— Uh! — izdvesa hercogiene ar vieglu uzacs pacelšanu, kas bija viņai ļoli raksturīgi. — No tiem laikiem daudz kas ir izmainījies.
— Un karalienei bija taisnība, — turpināja Atoss. — Marī Mišona patiesi bija viņai ļoli uzticīga, pat līdz tādai pakāpei, ka piekrita būt par vidutāju starp karalieni un viņas brāli, Spānijas karali.
— Bet tagad tas tiek inkriminēts viņai kā noziegums, — piebilda hercogiene.
— Tad kardināls — īstais kardināls, ne šis — nolēma apcietināt nabaga Marī Mišonu un nosūtīt viņu uz Loša pili. Par laimi, par šo nodomu uzzināja laicīgi. To pat paredzēja, tāpēc tika norunāts briesmu gadījuma signāls, ka, ja karaliene atsūtīs lūgšanu grāmatu zaļā samta iesējumā, tas nozīmēs, ka viņai draud nepatikšanas.
— Jā, tieši tā, jūs esat labi informēts.
— Vienu rītu princis de Marsiljaks atnesa viņai lūgšanu grāmatu zaļā samta iesējumā. Nedrīkstēja zaudēt ne minūti. Par laimi, Marī Mišona un viņas kalpone Ketija lieliski mācēja nēsāt vīriešu apģērbu. Princis sagādāja viņām apģērbu — ceļojuma kostīmu Marī un livreju Ketijai, un arī tāpat divus labus zirgus. Nabadzītes steidzīgi atstāja Tūru un devās uz Spāniju. Neiedrošinoties rādīties uz lielceļiem, viņas jāja pa mazajiem lauku ceļiem, nodrebot pie vismazākā trokšņa, un bieži, kad ceļā negadījās neviena viesnīca, viņām vajadzēja meklēt gadījuma mājas.
— Tā ir taisnība, vispatiesākā taisnība! - iesaucās hercogiene, sasitot plaukstas. — Būtu ļoti interesenti uzzināt…
Viņa apklusa.
— Ja es būtu gribējis izsekojis visu viņu ceļa garumu? - jautāja Atoss. - Nē, hercogiene, es neatļautos kavēt jūsu dārgo laiku. Mēs tikai sekosim viņām līdz. mazajam ciematiņam Roš-Labeil, kurš atroda starp Tillemu un Angulemu.
Hercogiene iesaucās, un ar tādu pārsteigumu lūkojās uz Atosu, ka bijušais musketieris neizturēja un pasmaidīja.
— Pagaidiet, kundze, — viņš teica, — man atlika jums pastāstīt vēl kaut ko interesantu.
— Jūs esat burvis, kungs! — iesaucās hercogiene. — Es visu varēju sagaidīt, bet šo… Bet turpiniet.
— Tajā dienā viņas ļoti ilgi jāja pa lauku ceļiem, bel ceļi bija grūti. Bija auksts laiks — tas notika vienpadsmitajā oktobrī. Ciematā nebija ne viesnīcu, ne greznu māju, vienīgi nožēlojamas netīras būdeles. Starp citu Marī Mišonai bija visaristokrātiskākās ierašas: līdzīgi savai māsai-karalicnei, viņa bija pieradusi pie izvēdinātas guļamistabas un smalkas veļas. Viņa iedrošinājās lūgt naktsmājas lauku mācītājam.
Atoss apklusa.
— Turpiniet, — teica hercogiene, — es jau jums teicu, ka esmu gatava visu dzirdēt.
— Ceļinieces pieklauvēja pie durvīm. Bija jau vēls. Mācītājs jau bija apgūlies. Viņš viņām uzsauca: „lcnācict!" Viņas iegāja, jo durvis nebija aizslēgtas. Laukos cilvēki uzticas viens otram. Mācītāja istabā dega lampa. Marī Mišona, apburoša, ģērbusies vīriešu drēbās, pabāz;» tikai galvu istabā pa durvju spraugu un palūdza atļauju pārnakšņot. „Lūdzu, jaunais cilvēk, — teica mācītājs, — ja tikai jūs būsit ar mieru apmesties manas istabas olrajā pusē". Ceļinieces sāka sačukstēties savā starpā un mācītājs dzirdēja, kā viņas smējās. Pēc tam atskanēja jaunā kunga balss, bel tiešāk, kundzes: „Pateicos kirē kungs. Mēs paliksim". — „Tādā gadījumā pavakariņojiet, un pacenšaties mazāk trokšņot. Es arī visu dienu nenokāpu no segliem un tagad tāpat vēlos labi izgulēties".
Ja sākumā pārsteigtā hercogiene de Ševrēza bija pārsteigta, tad lagad viņa bija vienkārši satriekta. Viņas sejas izteiksme bija tā pārvērtusies, ka lagad nebija aprakstāma vārdos: bija redzams, ka viņa gribēja kaut ko teikt, bet aiz bailēm palaist kaut vienu vārdu garām neiedrošinājās iejaukties stāstījumā.
— Bet tālāk? — jautāja viņa.
— Tālāk? Tas laikam būs pats grūtākais.
— Stāstiet, stāstiet! Man var teikt visu. Pie tam mani personīgi tas neskar, — tas skar tikai Marī Mišonu.
— Ak, jā, pavisam pareizi! Tātad, Marī Mišona paēda vakariņas ar savu kalponi, izmantojot doto atļauju, un iegāja mācītāja guļamistabā. Ketija jau bija iekārtojusies priekšistabā uz. krēsla, tas ir tur, kur viņas bija pavakariņojušas.
— Klausieties! — iesaucās hercogiene. — Ja tikai jūs pats neesat sātans, tad es nekādi nevaru .saprast, kādā veidā jūs varējāt uzzināt šos sīkumus!
— Marī Mišona bija burvīga sieviete, — turpināja Atoss, — viena no tām trakulīgām būtnēm, kurām vienmēr galvā ienāk visādas iedomas, kas viņas pašas vēlāk arī pazudina. Un, lūk, kad šī koķete nodomāja, ka ja jau viņas saimnieks — mācītājs, guļ viens savā gulta, ka viņai vecumdienās būtu jauki atcerēties pārējo pielūdzēju vidū arī mācītāju, kurš viņas žēlsirdības dēļ būs nokļuvis ellē.
— Goda vārds, grāf, jūs mani stindzināt.
— Diemžēl! Nabaga mācītājs nebija Svētais Ambrosijs, bet Marī Mišona, atkārtoju, bija apburoša sieviete.
— Kungs, — iesaucās hercogiene, ņemot Atosu aiz rokas, — sakiet man tūlīt pat, kā jūs uzzinājāt to visu, citādi .es aiziešu uz Auguslīnes klosteri pēc mūka, lai viņš izdzen no jums nelabo.
Atoss iesmējās.
— Nav nekā vieglāka, hercogien. Stundu pirms jūsu atbraukšanas kāds cits jātnieks, griezās pie tā paša mācītāja ar lūgumu pēc naktsmājām. Mācītāju tieši tajā laikā aizsauca pie mirēja gultas, un viņam bija jābrauc visu nakti, jo tas atradās tālu aiz ciemata. Tad Dieva kalps, pilnīgi uzticoties viesim, kurš bija muižnieku kārtas, atstāja viņam savas mājas, vakariņas un guļamistabu. Tādā veidā Marī Mišona lūdza naktsmājas nevis mācītājam, bet viņa viesim.
— Un šis viesis, šis ceļinieks, šis muižnieks, atbraucis pirms viņas?..
— Biju cs, grāfs de La Fērs, — teica Atoss un, piecēlies, cienīgi paklanījās hercogienei.
Hercogiene brīdi klusējusi, pēkšņi sāka skaļi smieties.
— Goda vārds, tas ir u/jaulrinoSi! — iesaucās viņa. — Izrādās, ka ši trakule Mari Mišona atrada vairāk, nekā meklēja. Sēžaties, cienījamo grāf, un turpiniet savu stāstu.
— Tagad man atliek tikai nožēlot grēkus, hercogiene. Es jau jums teicu, ka braucu ļoti svarīgās darīšanās. No rīta es klusi izgāju no istabas, kamēr mans burvīgais nakts biedrs vēl gulēja. Otrā istabā gulēja viņas kalpone, kura bija cienīga kalpot tādai kundzei. Viņas seja mani pārsteidza. Piegājis tuvāk, es ieraudzīju un pazinu mazo Ketiju, kuru mans draugs Aramiss, bija iedevis savai kundzei. Lūk, kādā veidā, es sapratu, kas bija šī ceļiniece…
— Marī Mišona, — dzīvi iesaucās hercogiene.
— Marī Mišona, — atkārtoja Atoss. — Pēc tam es aizgāju uz stalli, kur mani jau gaidīja mans kalps ar apseglotu zirgu, un mēs aizbraucām.
— Un jūs nekad nebijāt šajā ciematā? — ātri iejautājās hercogiene.
— Es turp aizbraucu pēc gada.
— Un?
— Man gribējās vēlreiz redzēt mācītāju. Viņš bija ļoti norūpējies par kaut ko nesaprotamu. Nedēļu pirms manas atbraukšanas viņam tika pamests trīs mēnešus vecs zīdainis — puisītis. Šūpulītī gulēja naudas maks, pilns ar zelta monētām, un zīmīte, kurā bija tikai šāds uzraksts: „11 oktobris 1633.gads".
— Tieši tas pats datums, kad notika šis savādais gadījums! — iesaucās hercogiene de Ševrēza.
— Jā, un mācītājs neko nevarēja saprast; jo viņš labi atcerējās, ka šo nakti pavadīja pie mirēja gultas, bet Marī Mišona aizbrauca vēl līdz viņa atbraukšanai.
— Bet vai jūs zināt, kungs, — teica hercogiene, — ka Marī Mišona, atgriezusies tūkstots sešsimt četrdesmit trešajā gadā Francijā, uzreiz centās sameklēt šo bērnu? Viņa nevarēja viņu ņemt līdzi klejojumos, kad pati bija padzīta no galma, bet atgriezusies Parīzē, gribēja bērnu audzināt pati.
— Ko tad atbildēja viņai mācītājs? — savukārt jautāja Atoss.
— Ka, kaut kāds, viņam nezināms augstmanis, gribējis pats uzaudzināt šo bērnu, apsolīdams par mazo rūpēties, un aizvedis viņu projām.
— Tā arī bija patiesība.
— Bet, tagad es saprotu, ka šis cilvēks bijāt jūs, viņa tēvs!
— Tss! Nerunājiet tik skaļi, hercogien: viņš ir šeit.
— Šeit! — iesaucās hercogiene, strauji pieceļoties no vietas. — Viņš ir šeit, mans dēls! Marī Mišonas dēls šeit! Es vēlos viņu redzēt tūlīt pat!
— Atcerieties, ka viņš nezina, kas ir viņa tēvs, ne ari kas ir viņa māte, - noteica Atoss.
— Jūs saglabājāt šo noslēpumu visus šos gadus un atvedāt šurp, lai man sagādātu lādu laimi? (), pateicos, pateicos jums, grāf! — iesaucās hercogiene, ņemot grāfa roku un cenšoties to pielikt pie lūpām. — Pateicos. Jums ir cēlsirdīga sirds.
— Es atvedu viņu pie jums, kundze, — leica Atoss, ņcmol nost savu roku, — lai jūs, savukārt, kaul ko izdarītu priekš viņa. Līdz šim es viņu audzināju, un ceru, ka no viņa būs iznācis īsts augstmanis. Bet tagad mani gaida klejotāja dzīve, pilna ar dažādiem pārsteigumiem, kas būs saistīta ar politisko partiju. Jau rīt es došos bīstamajā ceļā, kur varu tikt ari nogalināts. Tad viņam nepaliks neviena tuva cilvēka šajā pasaulē, atskaitot jūs. Tikai jūs varat ievest viņu augstākajā sabiedrībā, kur viņam vajadzētu ieņemt sev pienākošos cienīgu vietu.
— Esiet mierīgs, — teica hercogiene, — tiesa, šajā laika brīdī, man, diemžēl, nav lielas ietekmes galmā, tomēr es izdarīšu visu iespējamo, kas būs manos spēkos. Kas skar titulu un mantojumu…
— Šajā ziņā jums nevajadzētu uztraukties. Uz viņa vārda tiks norakstīti Braželonas īpašumi, ko es dabūju mantojumā, un vēl desmit tūkstošu livru gadā, kā arī vikonta tituls.
— Zvēru pie savas dzīvības, ka jūs esat īsts dižciltis, grāf! Bel man gribas drīzāk redzēt mūsu jauno vikontu. Kur viņš ir?
— Blakus, viesistabā. Es tūlīt viņu atvedīšu, ja jūs atļausit.
Atoss jau gāja uz durvju pusi, kad hercogiene viņu apstādināja.
— Vai viņš ir skaists? — viņa jautāja.
Atoss pasmaidīja.
— Viņš līdzīgs savai mātei, — viņš teica.
Un, atvēris durvis, Atoss ar zīmi ieaicināja jauno cilvēku ienākt.
Hercogiene de Ševrēza nevarēja atturēties no prieka sauciena, ieraugot skaisto jaunekli, kura skaistums un izsmalcinātība pārspēja visu, ko varēja vien vēlēties viņas godkāre.
— Pienāciet, vikont, — teica Atoss. — Hercogiene de Ševrēza atļauj jums noskūpstīt savu roku.
Rauls, mīļi smaidot, pienāca, nostājās uz viena ceļgala, un turot cepuri vienā rokā, noskūpstīja hercogienei roku.
— Jūs, laikam, gribējāt pasargāt manu jauneklīgo kautrību, grāf, — noteica viņš, pagriežoties pret grāfu, — kad teicāt, ka iepazīsistināsit mani ar hercogieni de Ševrēzu. Šī sieviete, protams, ir pali karaliene?
— Nē, vikont, — teica hercogiene, skatoties uz viņu laimīgām acīm. Tad, paņemot viņu aiz rokas, viņa apsēdināja to sev blakus. — Nē, diemžēl, es neesmu karaliene, tāpēc ka, ja es tā būtu, lad tūlīt pat izdarītu visu jūsu labā, kas jums pienāktos pēc nopelniem. Bet lai kā arī nebūtu, — viņa piebilda, stipri sevi valdot, lai nenoskūpstītu jaunekli uz pieres, — sakiet man, ko jūs vēlētos dzīvē sasniegt?
Atoss skatījās uz viņiem ar vislaimīgāko izteiksmi sejā.
— Man liekas, hercogiene, — teica Rauls savā mīkstajā balss tembrā, — ka muižniekam var būt tikai viens ceļš — kļūt par labu karavīru. Grāfa kungs, domājams, audzinot mani, tīšām ieaudzināja man karavīru ierašas un paradumus, un viņš, vedot mani uz Parīzi, solīja mani iepazīstināt ar kādu personu, kas mani varētu rekomendēt princim dienestā.
— Jā, saprotu. Jums, jaunais cilvēk, tā būtu ļoli laba skola, dienējot tāda pulkveža vadībā, kāds ir viņš. Pagaidiet… kā to lai nokārto? Man ir diezgan saspīlētas attiecības ar viņu, par cik mana radiniece, Monbazona kundze, sastrīdējusies ar hercogieni de Longvilu. Bet ja rīkotos caur prinča de Marsiljaka ieteikumu……………………. tā, jā, grāf, tieši tā. Princis de
Marsiljaks — mans vecs draugs, un viņš stādīs vikontu hercogienei dc Logvilai, kura iedos vēstuli savam brālim, princim. Bet viņš mīl viņu tik maigi, ka izdarīs viņai visu, ko lik viņa palūgs.
— Lūk, teicami! — teica grāfs. — Tikai atļaujiet man, jūs palūgt, pasteidzināt šo lietu. Man ir savi iemesli, kāpēc cs vēlos, lai vikonts jau rītvakar atstātu Parīzi.
— Vai vajadzētu darīt zināmu, ka jūs esat ieinteresēts šajā lietā, grāf?
— Domāju, ka jaunekļa nākotnei būtu bijis labāk, lai nevienam nebūtu aizdomas, ka mēs esam pat pazīstami.
— O, kungs! — iesaucās Rauls.
— Jūs taču zināt, Braželon, — teica Atoss, — ka es neko nedaru tāpat bez iemesla.
— Jā, grāf. Es zinu, ka jūs esat ļoti tālredzīgs, un esmu gatavs, kā vienmēr, jūs paklausīt.
— Klausieties, grāf, — atstājiet vikontu pie manis, — teica hercogiene. — Es aizsūtīšu pēc kņaza Marsiljaka, kurš, par laimi, pašreiz atrodas Parīzē, un es neatlaidīšu viņu tikmēr, kamēr liela nebūs darīta.
— Pateicos jums, hercogiene. Man šodien vajadzēs vēl apmeklēt daudzas vielas, bet pulkstens sešos es būsu viesnīcā un gaidīšu vikontu tur.
— Bet ko jūs darīsit vakarā?
— Mēs iesim pie abata Skarronas, kuram man ir vēstule un pie kura man jāsatiek viens mans draugs.
— Labi, cs arī iebraukšu pie abata Skarronas uz kādu minūtīti, — noteica hercogiene. — Neaizej iet no turienes, kamēr nebūsit mani sagaidījuši.
Atoss paklanījies devās uz durvju pusi.
— Vai tiešām jūs tā šķiraties ar veciem draugiem, grāf? — jautāja, smejoties, hercogiene.
— Ak, — nočukstēja grāfs, skūpstot viņas roku. — Ja es būtu zinājis agrāk, kāds burvīgs radījums ir Marī Mišona!
Un, nopūties, viņš izgāja no istabas.
Turnela ielā bija viens nams, kuru pazina Parīzē visi portšēzu nēsātāji un sulaiņi.
Bel tajā pašā laikā šīs mājas saimnieks nebija nedz augstmanis, nedz bagātnieks. Tur nekad nelika rīkotas pusdienas, nekad nespēlēja kārtis un gandrīz nekad nedejoja.
Neskatoties uz to, šo māju apmeklēja visa Parīzes augstākā sabiedrība, likās, visa Parīze tur mēdza apgrozīties.
Šis bija mazā Skarronas nams.
Asprātīgā abata mājās laiks pagāja vienmēr jaulri.
Varēja līdz. apnikumam klausīties visus Parīzes jaunumus, kuri tika asprātīgi komentēti, kur katru notikumu varēja pārrunāt un pārspriest, pārvēršot visu gan fabulās un epigrammās, un katram gribējās pavadīt stundiņu-olru ar mazo Skarronu, klausoties viņa komentāros, piezīmēs un stāstos, un vēlāk atstāstot viņa vārdus saviem draugiem un paziņām. Daudzi centās paši iespraust pa vārdiņam, un ja šis vārdiņš bija pateikts vietā un vēl bija arī asprātīgs, lad viņi bija gaidīti viesi šajā mājā.
Mazais abats Skarrona (starp citu runājot, viņš tika saukts par abatu tikai tāpēc, ka saņēma no abatijas ienākumus, un nevis tāpēc, ka patiešām būtu bijis garīdznieks) jaunībā dzīvoja Mensē un bija viens no švītīgākajiem dīkdieņiem.
Kādu reizi, karnevāla laikā, Skarrona sadomāja uzjautrināt pilsētu, kuras dvēsele viņš bija. Viņš lika savam sulainis nosmērēt viņu no galvas līdz kājām ar medu, pēc tam viņš izjauca lielu dūnu spilvenu un, izvārtījies spalvās un dūnās, pārvērtās kaut kādā neredzētā briesmīgā putnā. Šajā drausmīgajā izskatā viņš aizgāja vizītēs pie saviem ncskaitāmajics draugiem un paziņām.
Sākumā vi^i ar apbrīnu viņu uzlūkoja, tad sāka atskanēt svilpieni, tad krāvēji sāka viņu zākāt, puikas mest viņam pakaļ akmeņus, un, beidzot Skarrona, glābjoties no uzbrucēju bara, metās bēgt; bet tiklīdz viņš sāka skriet, tā visi metās viņam pakaļ. Visi sāka viņu mīcīt, grūstīt, sist, un viņš, lai paglābtos no uzbrucējiem, metās upē. Skarrona peldēja, kā zivs, bet ūdens bija ledains. Viņš bija sasvīdis, viņš uzreiz saslima, un, tiklīdz viņš iznāca krastā, viņu ķēra paralīze.
Tika izmēģināti visi zināmie līdzekļi, lai atgūtu viņa locekļu kustīgumu. Galu galā ārsti viņu tā nomocīja, ka viņš tos visus izdzina, dodot priekšroku labāk sāpēm, nekā ārstēšanai.
Tad viņš pārcēlās uz Parīzi, kur par viņu radās priekšstats, kā par ļoti gudru cilvēku. Tad viņš pasūtīja sev speciāli izbūvētu krēslu, un kādu reizi, kad viņš šajā krēslā ieradās pie Austrijas Annas vizītē, karaliene, viņa gudrības un prāta apburta, viņam piedāvāja kādu titulu.
— Jā, jūsu augstība, — atbildēja viņš, — ir viens tituls, ko es vēlētos iegūt.
— Kāds? — jautāja Austrijas Anna.
— „Jūsu augstības slimnieka" tituls.
Skorronas lūgums tika izpildīts.
Viņu sāka saukt par „karalienes slimnieku" un viņam tika nozīmēta pusotru tūkstoti livru liela pensija. No tā laika mazais abats, kuram vairs nevajadzēja uztraukties par līdzekļu trūkumu, sāka dzīvot jautri, notērējot visu līdz. pēdējam, ko saņēma.
Bet vienreiz, kāds no tuviem kardinālam cilvēkiem, deva mājienu Skorronam, ka būtu ļoti nevēlams pieņemt savā mājā prelāta kungu.
— Kāpēc? — jautāja Skorrona. - Liekas, ka viņš ir pietiekoši augstas kārtas izcelsmes?
— O, jā, protams!
— Laipns?
— Noteikti.
— Gudrs?
— Par nelaimi, pat pārāk.
— Tad kāpēc jus nevelaties, lai es viņu uzņemu savās mājās?
— Domāšanas veida dēļ.
— Kāda? Par ko?
— Par kardinālu.
— Kā! — iesaucās Skorrona. — Es nepārtraucu savu draudzību ar Zilu Deprē, kurš ir sliktās domās par mani, bel jūs vēlaties, lai es nepieņemu prelāta kungu, tāpēc ka viņš ir sliktās domās par kādu citu! Tas nav iespējams.
Ar to šī saruna beidzās, un Skarrona, pretēju jūtu musināts, sāka bieži tikties ar de Hondī kungu.
Tajā dienā, līdz kurai mēs aprakstījām notikumus, Skarronam bija jāsaņem par trijiem mēnešiem pensiju. Viņš, kā vienmēr iedeva sulainis pilnvaru un sūtīja viņu pie karaliskā mantziņa. Bcl šoreiz viņam paziņoja, ka „valstij vairs nav naudas abatam Skarronam".
Kad sulainis atgriezās ar šo atbildi, pie Skarronas sēdēja hercogs Longvils, kurš uzreiz piedāvāja divreiz lielāku pensiju par to, ko bija noņēmis Mazarīni. Bel viltīgais invalīds deva priekšroku atteikties un klusām palaida ziņu, par kardināla izdarībām. Pēc četrām stundām visa pilsēta zināja, par šo izrīcību. Tas nolika tieši ceturtdienā - abata pieņemšanas dienā. Pie viņa vēlās cilvēku pūļi, un visa pilsēta kļuva par „frondēriem".
Atoss pa ceļam panāca divus cilvēkus, kas gāja tajā pašā virzienā, kurp viņš. Viņi tāpat bija jāšus uz. zirgiem un sulaiņu pavadībā. Viens no viņiem noņēmis cepuri, griezās pie Atosa:
— Iedomājaties, kungs, šis nelietis Mazarīni noņēma pensiju nabaga Skarronam.
— Nepieļaujami! — teica Atoss, arī noņemot cepuri.
— Uzreiz var redzēt, ka jūs esat cēlsirdīgs cilvēks, kungs, — turpināja jātnieks, kurš bija uzsācis sarunu ar Atosu. — Šis Mazarīni ir žultspūslis.
— Diemžēl, kungs, — atbildēja Atoss, — tā ir!
Un viņi aizbrauca, laipni klanīdamies.
— Ļoli veiksmīgi, ka tieši šovakar mēs būsim pie abata Skarrona, — leica Atoss Raulam. — Mēs izteiksim nabadziņam līdzjūtību.
— Kas ir šis Skarrona, ka par viņu lā salraukusies visa Parīze? — jautāja Rauls. — Vai tas ir kāds bijušais ministrs?
— O nē, vikont, — atbildēja Atoss. — Tas ir vienkārši maziņš muižnie- ciņš, bet ar gudru galvu un lielām prāta spējām. Viņš krita kardināla nežēlastībā, jo sacerēja par viņu četrrindi.
— Vai lati muižnieki sacer dzejas rindas? — naivi uzprasīja Rauls. — Es uzskatīju, ka tas ir nievājoši muižniekam.
— Jā, likai tad, ja dzeja ir slikta, mans mīļais vikont,— smejoties atbildēja Atoss, — bcl ja nē, tad tā atnes slavu. Ņemsim par piemēru Rolrū. Un tomēr, — 'viņš piebilda tādā cilvēka tonī, kurš dod padomu, — vislabāk, laikam, tomēr vispār tās nerakstīt.
— Tātad abats Skarrona ir dzejnieks? — jautāja Rauls.
— Jā, un to derētu atcerēties, Raul. Sekojiet līdzi savai uzvedībai pie viņa mājās. Izskaidrojaties labāk ar žestu palīdzību, bet vislabāk — klusējiet.
— Labi, kungs.
— Man vajadzēs nopietni un ilgstoši aprunāties ar kādu no maniem vecajiem draugiem. Tās ir abats d'Erblē, par kuru es ne reizi vien esmu runājis.
— Jā, es atceros.
— Pienāciet pie mums laiku pa laikam, it kā tāpēc, lai iejauktos mūsu- sarunā, bet īstenībā neko nerunājiet, un galvenais, neko nenoklausieties. Šī spēle ir vajadzīga tāpēc, lai neviens cits nevarētu mūs noklausīties un iztraucēt.
— Labi, grāf, cs tieši izpildīšu jūsu norādījumus.
Atoss devās vēl divās vizītēs, bet pulkstens septiņos kopā ar Raulu devās pie abata Skarronas. Visdažādākās ekipāžas, sulaiņi un zirgi grūstījās uz Turnela ielas. Atoss izlauzās cauri šim jūklim un kopā ar Raulu iegāja mājā.
Vispirms viņiem iekrita acīs Aramiss, kurš stāvēja pie liela krēsla ar riteņiem. Šajā krēslā sēdēja mazs cilvēciņš, zem zīda baldahiniem un pārsegts ar brokāta, segu, viņš nebija vēl vecs. Pretī raudzījās vīriņš jautrām un smejošām, gudrām acīm, kuras nekad nezaudēja savu dzīvīgumu un asa prāta dzirksti, bālu seju, kas vienmēr bija laipna. Tas bija abats Skarrona, vienmēr mazliet dzēlīgs, asprātīgs, vienmēr mazliet moceklis.
Apkārt šādai, ar baldahiniem nosegtajai kulbai, drūzmējās vīrieši un sievietes. Istaba bija labi iekārtota un tīri uzposta. Gari zīda aizkari, ar ieaustiem lieliem ziediem, bet jau drusku izbalējušiem, aizsedza logus. Sienu apsitums, kaut arī ļoli pieticīgs, liecināja par saimnieka izsmalcināto gaumi. Divi ļoti pieklājīgi sulaiņi, labi izmācīti, pakalpoja viesiem.
Ieraudzīdams Atosu, Aramiss devās 'viņam pretī un, paņēmis to aiz rokas, stādīja viņu priekšā Skarronam, kurš ļoti laipni un lielu cieņu uzņēma viņu kā dārgu viesi, bel pie vikonta viņš griezās ar asprātīgu teicienu. Rauls neteica ne vārda: viņš vienkārši neriskēja sacensties ar asprātības karali. Toties viņa sveiciens ar paklanīšanos bija, visādā gadījumā, ļoti graciozs.
Pēc tam Aramiss iepazīstināja Atosu ar vēl diviem-trijiem paziņām, un, apmainoties ar pāris pieklājības frāzēm, vieglais uztraukums, kas bija radies līdz ar Atosa ienākšana, izzuda, un sarunas atsākās no jauna.
Pēc dažām minūtēm, kuru laikā Rauls paspēja iepazīties ar sabiedrību, kā arī apguva dzīvokļa topogrāfiju, durvis no jauna atvērās, un sulainis pieteica Polas jaunkundzi.
Atoss pieskārās jaunekļa plecam.
'— Piegrieziet vērību viņai, Raul, - teica viņš, — tā ir vēsturiska personība. Anrī Ceturtais lika nogalināts, kad brauca pie viņas.
Rauls nodrebēja. Pēdējo dienu laikā jau vairākkārt viņam lika pavērts aizkars, kurš slēpa varonības pilno pagātni. Šī sieviete, vēl jauna un skaista, pazina Anrī IV un runāja ar viņu!
Visi sadrūzmējās apkārt Polas jaunkundzei, kura arī tagad bija pieliekami populāra. Tā bija gara auguma sieviete ar vijīgu, tievu vidukli un bieziem rudi-zellainiem matiem, kādus mīlēja Rafaels un ar kādiem Ticians apveltīja savu Magdalēnu. Šo malu krāsas dēļ, bet varbūt arī, par pārākumu pārējo sieviešu vidū viņu nosauca par ,.lauveni".
Lai top zināms mūsu apburošajām laikmetīgajām sievietēm, kuras pretendē uz šo ārkārtējo titulu, ka tas nāk nevis no Anglijas, kā viņas, varbūt, domā, bel no viņu skaistās un asprātīgās tautietes — Polas jaunkundzes.
Polas jaunkundze, nepiegriežot vērību uz čukstiem, 'kas sacēlās visapkārt viņai, gāja tieši pie Skarronas.
— Un tā, jūs esat kļuvis nabags, mans mīļais abata kungs? — viņa mierīgi noteica. — Mēs to uzzinājām šorīt pie Rambuljē kundzes. Mums to paziņoja dc Graša kungs.
— Jā, toties valsts palika turīgāka, — atbildēja Skaronna. — Vajag nest upuri, lai bagātinātu savu valsti.
— Tagad kardināls varēs palielināt savus ikgadējos izdevumus pomāžu un smaržu iegādei par pusotru tūksti livriem, — piezīmēja kāds frondērs, kurā Atoss pazina jātnieku, kuru viņš salika uz. Scnl-Onorē ielas.
— Jā, bet ko par to teiks mūza, — aizrādīja Aramiss medainā balsī, — kura mīl zelta vidusceļu? Tāpēc ka
Si Virgilio puer aut tolerabile dēsit
Hospitium, caderent omnes a crinibus hydrac.*
— Lieliski! — teica Skarrona, sniedzot roku Polas jaunkundzei. — Bel kaut arī es zaudēju savu hidru, man, vismaz, paliks lauvene.
Šajā vakarā vēl jo vairāk visi sajūsminājās par Skarronas izteicieniem. Tomēr labi būt apspiestam. Menāža kungs pilnīgi nevaldīja pār sevi, sajūsminādamies par Skarronas izteicieniem.
Polas jaunkundze devās uz. savu parasto vietu, bel, pirms apsēsties, viņa visus nomērījas ar skatienu, kā karaliene, un uz minūti viņas skatiens apstājās pie Raula.
Atoss pasmaidīja.
— Polas jaunkundze piegrieza jums savu vērību, vikont, — viņš teica. — Aizejiet, un apsveicinieties ar viņu. Esiet viņas klātbūtnē tas, kas jūs esat īstenībā, las ir vienkāršs provinciālis. Tikai neiedomājaties ierunāties par Anrī IV viņas klātbūtnē.
Vikonts, nosarkdams, piegāja pie ,.lauvencs" un iejuka vīriešu pūli, kuri drūzmējās viņai apkāri.
Tādā veidā iezīmējas divas stingri izveidojušās grupas: viena no tām koncentrējās apkārt Menāžam, otra — Polas jaunkundzei.
Skarrona pievienojās gan vienai, gan otrai grupai, veikli lavierējot starp tām savā krēslā uz ritentiņiem, kurš kā veikls Iocmanis, vadija savu kuģi starp rifiem.
— Kad mēs varēsim aprunāties? — jaulāja Atoss Aramisam.
— Pagaidīsim. Vēl ir maz cilvēku, mēs varam pievērst vispārējo uzmanību.
Šajā mirklī atvērās durvis, un sulainis pieteica prelāta kungu.
Visi pagriezās pret durvīm, dzirdot šo vārdu, kurš jau sāka kļūt ļoti slavens.
Atoss arī pavērās uz durvju pasi. Viņš pazina Hondi kungu likai pēc vārda.
Ienāca maziņš melnīgsnējs cilvēciņš, neveikls, tuvredzīgs, nezinādams, kur likt savas rokas, kuras veikli lika galā vienīgi ar zobenu un pistoli, — jau ar pirmo soli viņš neveikli uzgrūdās virsū galdam, gandrīz vai nogāzdams to. Un, tomēr, neskatoties uz to, viņa sejā bija kaut kas cēls un lepns.
Ja Virgilijam nebutu bijis kalpa un labas mājvietas, viņa hidra zaudētu savus taustekļus (lat.).
Skarrona piebrauca pie viņa ar savu krēslu. Polas jaunkundze viņam pamāja ar galvu un pameta draudzīgu' žestu ar roku.
— Ā! — teica prelāta kungs, uzskrienot Skarronas kunga krēslam, bet tūlīt ari pamanot to. — Tātad jūs esat kritis nežēlastībā, abat?
Tā bija sakrementāla frāze. Tā atkārtojās simtām reižu pa visu vakaru, un Skarronam vajadzēja simto reizi izdomāt jaunu un asprātīgu atbildi par šo tematu. Viņš gandrīz, vai apjuka, bet sakopojis savas domas, teica:
— Mazarīni kungs, mūsu kardināls bija tik laipas, ka atcerējās mani, — teica viņš.
— Lieliski! — iesaucās Menāžs.
— Bet kā tad jūs tagad mūs varēsit pieņemt? — jautāja prelāta kungs. — Ja jūsu ienākumi samazināsies, man nāksies jūs aicināt pie sevis par kanoniķi Svētās Dievmātes katedrālē.
— Nē, es varu jūs pievilt!
— Tātad jums ir kādi mums nezināmi ienākuma avoti?
— Es aizņemšos naudu karalienei.
— Bet viņas augstībai nekas nepieder, — teica Aramiss. — Dzīvesbiedru īpašums nav dalāms.
Prelāta kungs pagriezās pret Aramisu ar labvēlīgu smaidu.
— Atvainojiet, abata kungs, bet jūs esat atpalicis no modes, un man nāksies jums uzdāvināt mazu dāvanu.
— Kādu? — jautāja Aramiss.
— Saiti cepurei.
Visu acis bija vērstas uz prelāta kunga pusi, kurš izņēma no kabatas saiti, kura bija īpatnēji sasieta mezglā.
— Ā! — iesaucās Skarrona. — Tā taču ir tik ļoti vienkārša!
— Pilnīgi pareizi, - teica prelāta kungs. - Tagad viss būs izgatavots tikai vienkārši — a la fronde. Jums, Polas jaunkundze, vēdeklis a la fronde, jums d'Erblē, es varu ieteikt savu cimdu šuvēju, kurš šuj cimdus a la fronde, bet jums, Skarrona,— savu maiznieku, pie tam ar neierobežotu kredītu. Viņš cep a la fronde bulciņas, kuras ir pat ļoti garšīgas.
Aramiss paņēma saiti un apsēja savu cepuri.
Šajā mirklī sulainis skaļi pieteica:
— Hercogiene dc Ševrēza,
Pie šī vārda visi piecēlās kājās.
Skorrona steidzīgi pieripināja savu krēslu pie durvīm. Rauls nosarka, bet Atoss padeva zīmi Aramisam, un viņš uzreiz nozuda loga ambrazūrā.
Izklaidīgi klausoties sveicinājumus un komplimentus, hercogiene, acīmredzami, ar skatienu ļoti cītīgi kādu meklēja. Viņas acis iemirdzējās,
ieraugot Raulu. Sapņaina ēna iegūla viņas sejā, ieraugot Atosu, bet, kad viņa pamanīja Aramisu, kurš stāvēja loga ambrazūrā, nodrebēja no pārsteiguma, aizsedzot savu seju ar vēdekli.
— Kā klāja mūsu nabaga Vuatiram? — jautāja viņa, it kā aizdzenot uznākušās atmiņas. — Vai jūs neko par viņu neesat dzirdējis, Skarrona?
— Kā? Vuatīrs ir saslimis? — jautāja muižnieks, kurš bija runājis ar Atosu uz ielas. — Kas ar viņu varēja notikt?
— Viņš apsēdās un spēlēja kārtis, — teica prelāta kungs, — bet kā jau parasti, viņš iekarsa, un nevarēja laicīgi nomainīt kreklu, tā kā sulainis to nebija paņēmis līdzi. Un, lūk, nabaga Vuatīrs smagi apaukstējies, tagad gu( uz nāves gultas.
— Kur tad viņš spēlēja?
— Nu pie manis taču.- Vajag pateikt, ka Vuatīrs zvērēja neņemt kārtis rokās. Bet pēc trīs dienām viņš atnāca pie manis, lai es viņu atbrīvotu no zvēresta. Par nelaimi, pie manis tajā laikā bija atnācis mūsu godājamais padomnieks Brusels, un mēs bijām aizņemti ar ļoti svarīgu sarunu kādā no manas mājas tālākajām istabām. Bet Vuatīrs, ienākot priekšistabā, ieraudzīja sēžam pie kāršu galdiņa de Luīnu, kurš nepacietīgi gaidīja kāršu partnerus. Marķīzs griezās pie viņa ar lūgumu uzspēlēt. Vuatīrs atteicās, aizbildinādamies, ka nespēlēšot tik ilgi, kamēr nesagaidīšot mani, kas vinu varētu atbrīvot no dotā zvēresta. Tad Lu.īns, mierinot Vuatīru, apsolīja viņa grēku paņemt uz sevi. Vuatīrs, apsēdies pie kāršu galda un paspēlējis četrus simtus ekiju, izgāja ārā, lai atvilktu elpu. Arā bija auksts laiks, un, būdams sasvīdis, viņš uzreiz apaukstējās un nolikās gultā, lai vairs nekad nepieceltos.
— Vai tiešām mīļajam Vuatiram ir tik slikti? — jautāja Aramiss, stāvēdams aiz logu aizkariem.
— Diemžēl, ļoti slikti! — teica Menāžs. — Šis lielais cilvēks, laikam, drīz mūs atstās — deseret orbcm.*
— Nu, viņš gan nenomirs, — asi noteica Polas jaunkundze, — un pat nedomās to darīt. Viņš, kā turks, atrodas sultāniešu ielenkumā. De Santo kundze atskrēja viņu barot ar buljonu, La Renado kundze viņam silda palagus, un pat mūs paziņa, marķīze Rambuljē, sūta viņam kaut kādus novārījumus.
— Jūs, liekas, nemīlat viņu, mana dārgā viltniece, — teica, smejoties, Skarrona.
Viņš pamet pasauli (lat.).
-r Kāda šausmīga netaisnība, mans mīļais slimniek! — iesaueās Polas jaunkund/e. — Man ir tik maz naida pret viņu, ka es ar prieku pasūtīšu aizlūgumu par viņa dvēseli.
— Ne velti jūs saue par lauveni, mana dārgā, — teica hercogiene de Ševrēza. — Jūs sāpīgi kožat.
— Man liekas, ka jūs pārāk nicinoši attiecaties pret šo lielo dzejnieku, kundze, — uzdrošinājā piezīmēt Rauls.
— Liels dzejnieks… Viņš?.. Uzreiz redzams, — kā jūs tikko mums atzināties — jūs esat provinciālis, vikont, un nekad neesat redzējis šo cilvēku. Viņš — liels dzejnieks? Viņā nebūs pat piecu pēdu.
— Bravo! Bravo! — iesaueās gara auguma kalsnējs melnmatains vīrs ar uzskrullētām ūsām un lielu zobenu pie sāniem. — Bravo, daiļā Pola! Laiks norādīt šim mazajam Vuatiram viņa īsto vietu. Es kaut ko saprotu poēzijā, un varu atklāti paziņot, ka viņa dzeja man vienmēr likās nepieņemama. — Kas ir šis kapteinis, grāf? — jautāja Rauls.
— Skudcrī kungs.
— Romānu „Klēlija" un „Lielā Kira" autors?
— Lielākā daļa šo romānu ir uzrakstīta ar viņa māsas roku. Lūk, viņa sarunājas ar to skaisto meiteni, tur, netālu no Skarronas.
Rauls pagriezies, ieraudzīja divas jaunas meitenes.
Viena no viņām bija jauka, smalki veidota meitene ar skumju sejas izteiksmi, burvīgi tumšiem matiem un samtainām acīm, līdzīgas ivana-dā-marja violetajām ziedlapiņām ar zelta kausiņiem vidū; otra, kuras aizgādībā, redzams, atradās jaunā meitene, bija sausnēja, dzeltenīga, auksta izskata sieviete. īsta duenja vai liekule.
Rauls deva sev klusībā vārdu neiet ātrāk projām no abata Skarronas, neaprunājies ar burvīgo jauno meiteni ar samtainajām acīm, kura, kaut kādu apstākļu sakritības dēļ, atgādināja viņam, — kaut arī nebija ne mazākās ārējās līdzības, — mazo nabaga Luīžu. Viņa lagad gulēja slima lielajā Lavaljēru pilī, bet viņš, šo jauno seju ielenkumā, gandrīz vai aizmirsa par viņu.
Pa to laiku Aramiss piegāja pie prelāta kunga, kurš, smejoties, kaut ko klusi pateica viņam pie auss. Neskatoties uz savu lielo pašsavaldīšanās mākslu, Aramiss neviļus nodrebēja.
Aramiss teatrāli iesmējās, lai neradītu kādas nevēlamas aizdomas. Ieraudzījis, ka Atoss stāv loga ambrazūrā, no kuras pats nesen bija iznācis, viņš, apmainījies vēl ar dažām nenozīmīgām frāzēm ar kādu no klātesošajiem viesiem, nemanāmi pievienojās Atosam.
Starp viņiem uzreiz iesākās dzīva saruna.
Rauls, kā bija iepriekš ar Atosu sarunāts, pienāca viņiem klāt.
— Abats man deklamē Vuatīra rondo, — skaļi teica Atoss. — Pēc manām domām, tas ir neatkārtojami.
Rauls, bridi pastāvējis, piegāja pie grupas, kura bija pulcējusies apkārt hercogienei de Ševrēzai, un kurai pievienojās no vienas puses Polas jaunkundze, bet no otras — Skuderī jaunkundze.
— Nu-s, — teica prelāta kungs, — bet es atļaušos nepievienoties Skuderī kunga domām. Es atrodu, pavisam pretēji viņa domām, ka Vuatīra kungs — dzejnieks, pie tam tikai dzejnieks. Politiskās idejas nav viņam raksturīgas.
— Tātad?.. — čukstus jautāja Atoss.
— Rīt, — ātri atbildēja Aramiss.
— Kurā stundā?
— Sešos.
— Kur?
— Sen-Mandē.
— Kas jums to teica?
— Grāfs Rošfors.
Te pie viņiem pienāca kāds no viesiem.
— Bel filozofiskās idejas? — jautāja Aramiss. — To arī nav nabaga Vuatiram. Esmu pilnīgi vienisprātis ar prelāta kungu, ka Vuatīrs — tīrs dzejnieks.
— Jā, šajā ziņā viņš ir neatkārtojams, — piezīmēja Mcnāžs, — bet pēcnācēji, viņam vēlāk pārmetīs viņa pārāk brīvo dzejas traktējumu. Pats to neapzinoties, viņš iznīcināja poēziju.
— Iznīcināja! Lūk, īslais vārds! — iesaucās Skuderī.
— Par to viņa vēstules — pati pilnība, — aizrādīja hercogiene de Ševrēza.
— (), šajā ziņā viņam ir pelnīta slava, — noteica Skuderī jaunkundze.
— Pilnīgi pareizi, bet tikai tad, kad viņš joko, — teica Polas jaunkundze. Bet nopietnajā žanrā viņš vienkārši ir nožēlojams. Un piekrītiet, ka lad, kad viņš ir rupjš, viņš raksta ļoti slikti.
— Atzīslaties vismaz, ka viņa joki ir neatkārtojami.
— Jā, prolams, — teica Skuderī kungs, skrullējot savas ūsas. — Es tikai uzskatu, ka viņa humors ir samākslots, bel jociņi ir pliekani. Piemēram, palasiet viņa „Karpas vēstule līdakai".
— Jau nerunājot par to, ka visi viņa labākie daiļdarbi parādā par savu izcelšanos ir Rambuljē hotelim, — piezīmēja Mcnāžs. — „Zelīda un Alsidaleja", piemēram.
— Bet es, no savas puses, — teica Aramiss, pieejot pie dc Ševrēzas kundzes pielūdzēju bariņa un paklanoties viņai, kura atbildēja ar laipnu smaidu, — pārmetu viņam to, ka viņš atļaujas pārāk lielas vaļības ar šīs pasaules varenajiem. Viņš pārāk neceicmoniāli ir atļāvies izteikties par princesi, par maršalu d'Albrē, par Šomberoma kungu un pat par pašu karalieni.
— Kā, par karalieni! — iesaucās .Skuderī un, it kā gaidot uzbrukumu, nostājās agresīvā stājā. — Velns lai parauj, es to pat nezināju! Kādā veidā viņš ir parādījis savu necieņu karalienei?
— Vai tad jūs neesat lasījis viņa dzejoli „Es cerēju"?
— Nē, — tcica hercogiene de Ševrēza.
— Nē,— noteica Skuderi jaunkundze.
— Nē, - teica Polas jaunkundze.
— Tiesa, karaliene ļoti maz kam to ir lasījusi priekšā, — piezīmēja Aramiss, — bet cs to saņēmu no drošām rokām.
— Un jūs zināt šo dzejoli?
— Domāju, ka spēšu to atcerēties.
— Tad nolasiet mums to! — visi iesaucās vienā balsī.
— Lūk, kā viss notika, — teica Aramiss. — Vienu reizi Vuatīrs devās izklaides braucienā kopā ar karalieni. Viņi brauca karietē pa Fontcnblo parku. Viņš izlikās, it kā būtu nopietni par kaut ko aizdomājies, un darija to tīšām, lai karaliene viņam varētu pajautāt, par ko viņš domā. Tā arī notika. Vuatīrs, pasmaidījis, vēl paklusēja dažas sekundes, izliekoties, ka improvizē, un karalienei par atbildi noskaitīja:
Es cerēju: ka gods un slava Jums tikai tagad līdzJ nāks, Par visu to, ko dzīvē savā Jūs savos gados izcietāt. Bet, varbūt laimīga jūs bijāt, Kad gadus atcerat ies tos, Es negribēju teikt, ka mīlat, Bet dzejas vārsmas prasa to.
Skuderī, Mcnāžs un Polas jaunkundze paraustīja plecus.
— Pagaidiet, pagaidiet, — teica Aramiss. — Šim dzejolim ir trīs panti.
— Vai, pareizāk sakot, trīs pantiņi, — piezīmēja Skuderī jaunkundze.
Tā vienkārši ir dziesmiņa.
Aramiss turpināja:
Es cerēju: ka drosminieks, Ko sauca galmā Kupidons,
Viņš bija jūsu drošais balsis, Bet tagad tālu prom no valsts. Un vai es drīkstu tagad cerēt, Ka būdams šeit — es varu derēt, Kad jūs, Marija, vi/at mūs, Kas dzīvi atdod, mīlot jūs.
— Neņemos spriest, vai šeit ir ievēroti visi poēzijas likumi šajā pantiņā, — teica hercogiene dc Ševrēza, — bet lūdzu izrādīt cieņu kaut vai tāpēc, ka viņš rakstīja taisnību. Otfora un Sennesas kundzes man pievienosies, un vajadzības gadījumā, nemaz jau nerunājot par hercogu dc Beforu.
— Turpiniet, turpiniet, — teica Skarrona. — Man lagad ir vjcnalga. No šīs dienas es vairs neesmu ..karalienes slimnieks".
— Bel pēdējais pantiņš? Noklausīsimies pēdējo pantiņu! .— lūdza Skuderī jaunkundze.
— Lūdzu. Šeit jau visi vārdi ir salikti pa vietām, tā kā kļūdīties vairs nevar:
Es ceru, kaut ar' dzejnieks esmu,
Kam prātā domu pārāk daudz:
Ja šajā neprātīgā kaislē,
Lūk, patreiz šeit, uz vietas stāvot,
Jūs Bckingemā raudzītos.
Jel, sakiet man, kurš kristu skavās:
Vai skaistais lords, vai garīdznieks?
Pēc šīm rindām visi vienā balsī steidzās nosodīt Vuatīra pārdrošību un nekaunīgās dzejas rindas.
— Bet es, — pusbalsī ierunājās meitene ar samtainajām acīm, — atrodu šis dzejas rindas par burvīgām.
To pašu domāja arī Rauls. Viņš, piegājis pie Skarronas, sarkdams, teica:
— Skarronas kungs, lūdzu jūsu palīdzību pateikl man, kas ir ši jaunā meitene, kura nepiekrita šis spīdošās sabiedrības vienprātīgajam lēmumam?
— Ahā, mans jaunais vikont! — leica Skarrona. — Jūs, liekas, esat ar mieru viņai piedāvāt uzbrukuma un aizsardzības savienību?
Rauls no jauna nosarka.
— Man jāatzīstas, ka man arī patika Vuatīra dzejoļi, — viņš noteic.
— Tie patiešām ir labi, bet nesakiet to skaļi; citu dzejnieku klātbūtnē nav pieņemts slavināt svešus dzejoļus.
— Bel man nav las gods būt par dzejnieku, un es lūdzu jūs…
— Jā, taisnība, jūs jautājāt, kas ir, šī jaukā meitene, vai ne tā? Šī skaistā indiāniete.
— Lūdzu piedošanu, kungs,— samulsis teica Rauls, — bet es tomēr nesaprotu, diemžēl, esmu provinciālis.
— Vai, sakot savādāk, jūs vēl neesat iemācījies runāt tajā izmeklētajā valodas manierē, kādā šeit visi izskaidrojas. Jo labāk, jaunais cilvēk, jo labāk. Nccenšalies to iemācīties: las nav to vēris. Bet uz to laiku, kad jūs būsit šo valodu iemācījies, es ceru, ka šajā valodā vairs neviens nerunās.
— Tātad, jūs man piedodat, kungs, un jūs man pateiksiet, kas ir šī dāma, kuru jūs nosaucāt par skaisto indiānieti?
— Jā, protams. Tā ir viena no visburvīgākiem pasaules radījumiem. Viņu sauc Fransuā d'Obinjē.
— Viņa ir Ahrippa,* Anrī Ceturtā drauga mazmeita?
— Viņa mazmeita. Viņa atbrauca no Mariniku salas, tāpēc es viņu arī saucu par daiļo indiānieti.
Rauls ar izbrīnu uzlūkoja meiteni. Viņu acu skatieni salikās, un viņi pasmaidīja viens otram.
Bet sarunas par Vuatīru nerimās.
— Sakiet, kungs, — teica Fransuā d'Obinjē, vēršoties pie Skarronas tikai lāpēc, lai izjauktu viņa sarunu ar jauno vikontu, — kā jums patīk nabaga Vuatīra draugi? Klausieties, kā viņi lo aprunā, sašķirojot visu pa plauktiņiem. Viens viņam noņem saprātu, otrs — dzejiskumu, trešais — oriģinalitāti, ceturtais — humoru, piektais — patstāvību, sestais… Mans Dievs, ko viņi atstāja šim cilvēkam, kurš patiešām ir pelnījis slavu, kā izteicās Skuderī jaunkundze?
Skarrona un Rauls iesmējās. Skaistā indiāniete, laikam, negaidīja, ka viņas vārdi tik ļoti uz vieniem iedarbosies. Viņa kautri nolaida acis, un viņas seja palika atkal skumja.
„Viņa ir ļoti gudra", — nodomāja Rauls.
Atoss, vēl joprojām stāvol loga ambrazūrā, vēroja šo skatu viegli smaidot.
— Pasauciet man grāfu dc La Fēru, — teica hercogiene de Ševrēza prelāta kungam, — man ar viņu jāaprunājas.
— Bet man vajag, lai visi domātu, ka es ar viņu nerunāju, — teica prelāta kungs. — Es mīlu un cienu viņu, tāpēc ka zinu par viņa
Ahripps d'Obinji — franču dzejnieks — salīriķis XVI — XVlIgs.
varoņdarbiem pagājušajos laikos, bel sasveicināties ar viņu es domāju tikai parīt no rīta.
— Kāpēc tieši parīt no rīta? — jautāja hercogiene de Ševrēza.
— Jūs to uzzināsit rīt vakarā, — atbildēja, smejoties, prelāta kungs.
— Labi, godājamais Hondī, jūs runājat, kā apokalipsis, — teica hercogiene. - D'Erblē kungs, — viņa griezās pie Aramisa, — vai jūs nevarētu man šodien izpildīt vēl vienu lūgumu?
— Protams, hecogiene. Šodien, rīt, kad vien jūs vēlaties, pavēliet.
— Tad pasauciet man grāfu de La Fēru, es vēlos ar viņti aprunāties.
Aramiss aizgāja pie Alosa un atgriezās kopā ar to.
— Lūk, tas ko es junis solīju, grāf, — teica viņa, sniedzot Atosam vēstuli. — Tam, par kuru jūs gādājat, liks izrādīta cienīga uzņemšana.
— Cik viņš būs laimīgs, zinot, ka būs pateicību parādā jums, hcrcogien.
— Jums nav ko apskaust viņu, grāf: es pati esmu jūsu parādniece pēc tā, kad uzzināju par viņu, — teica hercogiene ar burvīgu smaidu, kurš Atosam un Aramisam atgādināja neatvairāmo Marī Mišonu.
Ar šiem vārdiem viņa piecēlās un lika padot karieti pie durvīm. Polas jaunkundze jau bija aizbraukusi, bet Skuderī jaunkundze arī vēlējās jau atstāt šīs mājas.
— Vikont, — Atoss griezās pie Raula, — pavadiet hercogieni dc Ševrēzu. Palūdziet, lai viņa kāpjot lejā pa kāpnēm, parāda jums to godu atbalstīties uz jūsu rokas, un pa ceļam izsakiet viņai pateicības vārdus.
Skaistā indiāniete piegāja pie Skarronas, lai varētu no viņa atvadīties.
— Jūs jau aizbraucat? — viņš jautāja.
— Es aizbraucu no jums, kā viens no pēdējiem viesiem, kā redzat. Ja jums būs kādas ziņas par Vuatīra kunga veselības stāvokli, un it sevišķi, ja tās vēl būs labas, tad paziņojiet man rīt, lūdzu.
— O, tagad viņš var arī nomirt, — teica Skarrona.
— Kāpēc? — jautāja meitene ar samtainām acīm.
— Tāpēc ka viņam jau ir dvēseles aizlūdzēja.
Viņi šķīrās, abi pasmējušies, bet meitene pagriezās durvīs, lai vēlreiz uzmestu vērīgu skatienu paralitiķim, kurš viņu pavadīja ar mīlestības pilnu skatienu.
Maz-pamazām pūlis izretinājās.
Skarrona it kā nemaz nemanīja, ka daži viņa viesi noslēpumaini klusi sačukstējās, ka dažiem no viņiem atnesa vēstules un, likās, ka šis vakars ir veltīts kādam noslēpumainam notikumam, un nevis sarunām par literatūru, kaut arī par to tika visu laiku runāts. Bet tagad Skarronam bija vienalga. Tagad viņa mājā varēja frondēt, cik sirds vēlas. No ši rītā, kā viņš pats izteicās, viņš vairs nebija „karalienes slimnieks".
Rauls pavadīja hercogieni de Ševrēzu un palīdzēja viņai iesēsties karietē. Viņa atļāva viņam noskūpstīt savu roku, bet vēlāk, padodoties vienam no tiem neprātīgi nepārvaramajiem instinktiem, kas padarīja viņu vēl vairāk neatvairāmu, piekļāva viņu sev klāt, un, noskūpstīdama uz pieres, teica:
— Vikont, lai mani vēlējumi un mans skūpsts jums atnes laimi.
Tad, atstūmusi viņu no sevis, lika važonim braukt uz. Luīnu savrupmāju.
Zirgi sāka traukties uz priekšu. Hercogiene vēlreiz pamāja Raulam, un viņš, galīgi samulsis un izbrīnījies, atgriezās salonā.
Atoss saprata, kas bija noticis. Viņš pasmaidīja.
— Iesim, vikont, — viņš teica. — Laiks iet. Rīt jūs dosities uz prinča armiju. Gulict mierīgi — tā būs jūsu pēdējā mierīgā nakts.
— Tātad es būšu karavīrs! — iesaucās Rauls. — (), pateicos, pateicos jums, grāf, no visas sirds!
— Uz redzēšanos, grāf, — teica d'Erblē kungs. - Es atgriežos savā klosterī.
— Uz redzēšanos, abata kungs, — teica prelāta kungs. — Man rīt jālasa sprediķis un man vēl jāpārlasa vairāki desmiti tekstu uzmetumi.
— Uz redzēšanos, kungi, — teica Atoss, — bet cs likšos gulēt un nogulēšu divdesmit četras stundas pēc kārtas; es uz kājām nestāvu aiz noguruma.
Viņi paspieda viens otram rokas un, apmainījušies vēlreiz ar skatieniem, izgāja no istabas.
Skarrona slepus sekoja viņiem ar acīm, novērodams tos pa aizkara maliņu.
— Un neviens no viņiem neizdarīs to, ko teica, — nosmējics ar savu mērkaķīgo smaidu, nomurmināja viņš. — Nu ko, lai jums labs ceļavējš, kungi. Kas zina! Varbūt viņu pūliņi atgriezīs manu pensiju… Viņi var rīkoties ar rokām, kas vien ir jau ļoti daudz. Man, diemžēl, ir tikai mēle, bet es pacentīšos pierādīt, ka ari tā var kalpot. Ei, Šampcnuā! Pulkstens nosita jau vienpadsmit, ved mani gulēt. Patiešām, šī d'Obinjē jaunkundze ir apburoša.
Un nelaimīgais paralītiķis pazuda savā guļamistabā. Durvis aiz viņa aizvērās, un drīz vien visas ugunis, viena aiz otras, nodzisa Turnelā ielas salonā.
Agri no rīta, tiklīdz sāka aust gaisma, Atoss piecēlās un lika pasniegt viņam drēbes.
Viņš bija bālāks nekā parasti un likās ļoti nomākts. Varēja redzēt, ka viņš nebija gulējis visu nakti. Visās viņa kustībās varēja just kaut kādu neuzņēmību un sagurumu.
Atoss bija norūpējis par Raula aizbraukšanu, tāpēc vēlējās viņu labi sagatavot tālajam ceļam. Vispirms viņš izņēma no ādas maksts zobenu, kārtīgi to apskatīja, pats to notīrīja un izmēģināja tās stiprumu.
Tad viņš ielika Raula somā maciņu ar Iuidoricm, pasauca Olivenu (lā sauca kalpu, kurš bija atbraucis kopā ar viņiem no'Bluā) un lika viņam salikt ceļasomu, pats rūpīgi sekojot, lai viņš neko neaizmirstu, kas būtu vajadzīgs jaunajam cilvēkam tālajā ceļā.
Šajā kārtošanā aizgāja vesela stunda. Beidzot, kad viss bija sakārtots, viņš atvēra durvis uz Raula guļamistabu un klusi iegāja pie viņa.
Saule jau bija uzlēkusi, un spilgta gaisma lija istabā cauri istabas lielajiem logiem. Rauls bija vēlu atgriezies, tāpēc bija aizmirsis nolaist logu aizkarus. Viņš gulēja, aizlicis rokas aiz galvas. Garie melnie mati bija sajukuši, bet uz pieres bija manāmas mazas sviedru lāsītes, kas izskatījās kā dzidras pērlītes.
Atoss piegāja un, noliecies pāri gultai, ar ilgu skumju skatienu vērās jauneklī, kurš gulēja ar smaidu uz. lūpām, un nolaistiem acu plakstiņiem, enģeļa-sargālāja gādībā, kurš viņam bija novēlējis tik saldu miegu. Redzot tik skaislu un tīru jaunības plaukuma izpausmi, Atoss neviļus atcerējās savu jaunību. Viņa acu priekšā pavīdēja viņa jaunības dienas, atsaucot atmiņā pusaizmirstus notikumus, vairāk gan smaržas, nekā pašus notikumus. Starp viņa šodienu un pagātni gulēja bezdibenis, kas bija visas viņa iztēles lidoju- riiā — eņģeļu lidojums un zibens uzliesmojums. Tas aiznes pāri jūrai, kur mēs gandrīz vai negājām bojā, cauri tumsai, kurā zuda visas ilūzijas, pāri bezdibenim, kurš aprija mūsu laimi. Atosa pirmā dzīves puse lika sievietes sadragāta; un viņš ar šausmām domāja par to, kāda gan mīlestības vara varētu valdīt pār šo maigo un tai pašā laikā stipro būtni.
Atceroties savus pārdzīvojumus, viņš iedomājās, kā cietīs Rauls, un maigā līdzcietība, kura sažņaudza viņa sirdi, atbalsojās viņa skatienā, kurš bija vērsts uz jaunekli.
Šajā mirklī, Rauls, atguvies no sava jaukā sapņa, moži, un bez jebkādām nomācošām izjūtām vai smaguma sajūtas, pamodās: tā pamostas cilvēki ar maigi dvēselisku noskaņojumu, vai putni. Viņa skatiens sastapās ar Atosa skatienu. Viņš, laikam, saprata, ko izjuta šis cilvēks savā dvēselē, gaidot viņa pamošanos, tāpat kā mīlētājs gaida pamostamies mīļoto, tā arī Raula skatienā izpaudās bezgalīga mīlestība pret šo cilvēku.
— Jūs bijāt šeit, kungs? — viņš godbijīgi jautāja.
— Jā, Raul, es biju šeit, — teica grāfs.
— Un jūs mani nemodinājāt?
— Es vēlējos, lai jūs ilgāk pagulētu, mans draugs. Vakardienas pieņemšana ievilkās, un jūs, laikam, ļoti nogurāt.
— C), cik jūs esat labs! — iesaucās Rauls.
Atoss pasmaidīja.
— Kā jūs jūtaties? — viņš jautāja.
— Lieliski. Ļoti labi atpūtos un esmu mundrs.
— Jūs jau vēl augat, — turpināja Atoss, skatoties ar dziļu iejūtību uz šo jauno cilvēku. — Jūsu gados ļoti nogurst.
— Atvainojiet mani, grāf, — teica Rauls, samulsis par tādu uzmanību, — es tūlīt apģērbšos.
Atoss pasauca Olivenu, un, patiešām, pēc minūtēm desmit, ar to pašu punktualitāti, kuru Atoss, būdams pieradis pie kara disciplīnas, tagad bija nodevis šo stafeti savam audzēknim.
Jaunais cilvēks bija jau pilnīgi gatavs.
— Bet tagad, Oliven, — teica jauneklis sulainim, — salieciet manas mantas.
— Viss jau salikts, Raul, — teica Atoss. — Es pats skatījos, kad kārtoja somu, lai jums būtu viss nepieciešamais. Jūsu mantas ir sakārtotas, sulainim arī, ja tikai manas pavēles ir izpildītas.
— Viss lika izdarīts, kā jūs vēlējāt, kungs, — atbildēja Olivens. — Zirgi gaida pie lieveņa.
— Un es gulēju! — iesaucās Rauls. — Gulēju tajā laikā, kad jūs par mani rūpējāties un centālies neaizmirst nevienu sīkumu. O, patiešām, jūs esat pārāk labs prel mani!
— Tātad jūs mani kaut mazliet mīlat? Es vismaz ceru… — teica Atoss samulsis.
— O, — iesaucās Rauls, nespēdams parunāt, cenšoties slēpt savus jūtu uzplūdus, — Dievs mans liecinieks, ka mana mīlestība pret jums ir dziļa un patiesa un, ka es jūs ļoti cienu!
— Paskatieties, vai nav kaut kas aizmirsts, — teica Atoss, skatīdamies visapkārt, lai slēptu savu uzbudinājumu.
— Liekas, ka nekas nav aizmirsts,— atbildēja Rauls.
— Vikonta kungam nav zobens, — uzmanīgi iebilda Oliveas, pieejot pie Atosa. — Jūs likāt man aiznest projām to zobenu, kuru viņš visu laiku nēsāja.
— Labi, — teica Atoss. — Es pats par to parūpēšos.
Rauls uzmanīgi klausījās šajā sarunā, un, kāpjot lejā pa kāpnēm, vairākas reizes paskatījās uz. Atosu, lai zinātu, vai nav pienācis laiks šķirties. Bet Atoss neskatījās uz viņu.
Pie lieveņa stāvēja trīs apsegloti zirgi.
— Tātad arī jūs brauksit ar mani? — iesaucās Rauls, starojot.
— Jā, es pavadīšu jūs mazliet, — atbildēja Atoss.
Jaunekļa acis mirdzēja, kad viņš veikli uzlēca zirgam mugurā.
Atoss, nesteidzoties, uzsēdās uz sava zirga, iepriekš pačukstot dažus
vārdus sulainim, kurš, tā vietā, lai sēstos uz zirga, iegāja mājās.
Rauls, redzēdams, ka Atoss viņu pavadīs, nemanīja vai izlikās nemanām notiekošo.
Ceļotāji pabrauca garām Jaunajam tiltam, nogriezās pa krastmalu, vai tiešāk, uz to ceļu, kurš tajos laikos saucās par Pepina Dzirdītavu, un brauca gar Lielās pils mūriem. Pie Sen-Denī ielas sulainis viņu panāca.
Sarunas nevedās. Rauls ar sāpēm sirdī juta, ka tuvojas šķiršanās brīdis. Vēl vakar grāfs bija devis visādus norādījumus un padomus, tāpēc viss svarīgākais it kā bija jau izrunāts. Bet viņa skatiens kļuva aizvien maigāks, un tos nedaudzos vārdus, kuri tika izrunāti, tika pateikti ar izteiktu mīlestību. Laiku pa laikam viņš griezās pie Raula ar kādu padomu vai aizrādījumu, kurā izpaudās tikai viņa rūpes par jaunekli.
Kad viņi izbrauca no pilsētas cauri Sen-Denī postenim, Atoss paskatījās uz Raula zirgu.
— Skatieties, Raul,— viņš teica, — es jums ne reizi vien esmu teicis, un jūs to nedrīkstat aizmirst, jo tikai slikts jātnieks to var piemirst. Jūs redzat, jūsu zirgs ir jau putās, bet mans mundrs, it kā tikko no staļļa iznācis. Jūs pārāk stingri picvelkat grožus, atcerieties, ka lad jums būs daudz grūtāk valdīt savu zirgu. Bet bieži jātnieka dzīvība ir atkarīga no zirga skriešanas ātruma, un no tā, kā klausa viņu zirgs. Padomājiet, ka pēc pāris nedēļām jūs jau brauksit pa manēžu, bet kaujas laukā…
Paskatieties šurp, — viņš piebilda, lai nogludinātu nepatīkamo sarunu, — lūk, lauks, kur būtu jauki pamedīt irbītes.
Rauls pasteidzās izmantot pasniegto stundu, kuru deva Atoss. Viņu aizkustināja tā smalkjūtība, ar kādu viņš to pasniedza.
— Starp eiti, es kaut ko pamanīju, — teica Atoss. — Kad jūs šaujat no pistoles, jūs pārāk tālu izstiepjat roku, bel tādā stāvoklī grūti panākt precizitāti. Lūk, kāpēc jūs nesen netrāpījāt trīs reizes no divpadsmit.
— Bet jūs Irāpījāl visas divpadsmit reizes, — smaidot leica Rauls.
— Jā, tāpēc, ka es saliecu roku tā, lai delnas atbalsta punkts sasauktos ar elkoni. Jūs saprotat, Raul, ko es gribēju teikt?
— Jā, kungs. Es vēlāk centos šaut pēc jūsu parauga un trāpīju visos mērķos.
— Jā, vēl kas, — teica Atoss. — Paukojoties, jūs uzreiz, sākat uzbrukumu. Es saprotu, ka šis netikums piemīt visiem jauniešiem; bet no zobena kustības pie uzbrukuma vienmēr ccnšās paiet sāņus, bet ja jūsu pretinieks būs aukstasinīgs cilvēks, viņam nebūs grūti jūs apstādināt ar māņu gājienu vai pat ar tiešo dūrienu.
— Jā, jūs bieži mani ķērāt ar šo dūrienu. Bel ne visi ir tik veikli, kā jūs.
— Toties, cik svaigs un atspirdzinošs vējš! — leica Atoss. — Tas jau ir pavasara vēstnesis. Starp citu, ja jūsu būsit kaujas laukā, bcl tas, laikam, notiks drīz, tā kā jūsu jaunais komandieris, jūsu nākošais priekšnieks, mīl pulvera smaku, atcerieties, ja jums vajadzēs cīnīties ar ienaidnieku viens pret vienu (las noliek ļoti bieži, il sevišķi kavalēristu pulkos), nekad nešaujiet pirmais. Tas, kurš šauj pirmais, gandrīz vienmēr aizšauj garām, tāpēc ka šauj aiz bailēm no apbruņotā pretinieka. Un tajā laikā, kad Viņš šaus, paceliet savu zirgu uz pakļkājām: šis paņēmiens ne reizi vien mani ir izglābis.
— Es noteikti izmantošu to, kaut vai manas dziļās pieķeršanās dēļ.
— Kas tur vēl? —' teica Atoss. — Liekas, noķēruši malu medniekus?.. Jā, tā arī ir. Vēl viens svarīgs apstāklis, Raul. Ja jūs ievainos kaujas laukā un jūs krilīsiet no zirga, tad cenšaties, cik vien jums ir spēka, aizlīst prom no tā ceļa, kur nāks jūsu pulks, citādi jūs aiziesiet bojā zem zirgu pakaviem. Ja būsiet ievainots, lad atrakstiet man vai palūdziet kādu citu atrakstīt. Mēs esam pieredzējuši cilvēki, tāpēc zinām kādi var būt ievainojumi, — ar smaidu viņš vēl piebilda.
— Pateicos jums, kungs, — atbildēja satrauktais Rauls.
— A, lūk, Sen-Denī garnizons! — nomurmināja Atoss.
Viņi piebrauca pie pilsētas vārtiem, pie kuriem stāvēja divi sargkareivji.
-— Lūk, vēl viens jauns kungs; laikam, ari brauc dienēt, — teica viens no viņiem, griežoties pie sava biedra.
Atoss pagriezās. Viņu interesēja viss, kas skars Raulu, kaut vai netieši.
— Kāpēc jūs tā domājāt? — jautāja viņš.
• — Es spriežu pēc viņa izskata, kungs, — atbildēja sargkareivis. — Jā, viņa gadi ari ir piemēroti. Tas būs jau otrais šodien.
— Tātad šodien jau pabrauca tāds pats jauns cilvēks, kā es? — jautāja Rauls.
— Jā, ļoli lepns un ar bagātīgu ieroču arsenālu. Laikam, no kādas dižciltīgas ģimenes.
— Lūk, man būs ceļabiedrs, kungs, — teica Rauls, — bet, diemžēl, viņš nekad man neaizstās jūs, ar kuru man jāšķiras.
— Nedomāju, ka jums izdosies viņu panākt, Raul, — teica Atoss. — Viņš jūs apsteigs, jo mēs šeit aizkavēsimies: mums vēl ir jāaprunājas, Raul.
— Kā jūs vēlaties, kungs.
Uz ielām bija daudz cilvēku, jo bija svētku diena. Piebraukuši pie veclaicīgas baznīcas, kurā gāja rīta mesa, Atoss apstādināja zirgu.
— Ieiesim, vikont, — viņš teica, — bet jūs, Oliven, pieturiet zirgus un iedodiet man zobenu.
Viņš paņēma no kalpa zobenu, un viņi abi iegāja baznīcā. Atoss pasniedza viņam Svēto ūdeni. Atosa sirdī vienmēr glabājās maigas rūpēs par savu mīlestību.
Jaunais cilvēks pieskārās Atosa rokai un, noliecies viņš pārkrustījās.
Pa to laiku Atoss kaut ko iečukstēja baznīcas kalpotājam ausi, un viņš aizgāja uz tumšajām cellēm.
— Iesim viņam līdzi, Raul, — teica Atoss.
Sargs atvēra režģu durvis uz karaliskajām dusas vietām un apstājās uz kāpņu augšējā pakāpiena, bet Atoss ar Raulu devās lejā. Uz pēdējā kāpņu pakāpiena stāvēja sudraba lampāda, zem kuras uz ozolkoka paaugstinājuma stāvēja katafalks ar zārku, pārklāts ar violetu pārklāju, kurš bija izšūts ar zelta lilijām.
Bēdas, kuras jau tā pildīja jaunekļa sirdi, kā arī svētnīcas klusais cēlums un diženums iekšēji sagatavoja viņu tam, ko viņš ieraudzīja. Viņš lēni un cēli nokāpa no pēdējā pakāpiena un apstājās kailu galvu pie pēdējā karaļa dusas vietas, kuru nepienācās aprakt tur, kur gulēja viņa senči, kamēr nenomirs viņa pēctecis; šie pīšļi šeit tika turēti tāpēc, lai atgādinātu cilvēku godkārībai, nereti tik iedomīgai: „Zemes pīšļi, es gaidu jūs".
Minūti viņi stāvēja klusēdami.
Pēc tam Atoss pacēla roku un norādīja uz zārku.
— Lūk, pagaidu kapenes, — viņš teica, — vājam un niecīgam cilvēkam, kura valdīšanas laikā tika paveikti lieli varoņdarbi, kā arī norisinājās daudz svarīgu notikumu. Pār šo karali vienmēr valdīja cita cilvēka gars, tāpat kā tagad šī lapmpāda vienmēr deg virs sarkofāga. Viņš-tad arī bija īstais karalis, bet šis tikai rēgs, kurā viņš ielika savu dvēseli.
Tas valdīšanas laiks ir pagājis, Raul; bargais ministrs, kurš bija tikpat bargs savam kungam, aizgāja kapā un aizveda sev līdzi arī karali, kuru viņš negribēja atstāt zemes virsū pats šeit vairs nebūdams, no bailēm, protams, lai viņš nespētu izjaukt viņa uzcelto ēku. Visiem kardināla nāve bija kā atbrīvojums, un es pats — cik akli ir līdzgaitnieki! — vairākas reizes izjaucu šā lielā cilvēka plānus, kurš turēja visu Franciju savās rokās un ar savām rokām te žņaudza to nost, te ļāva atvilkt elpu.
Ja viņš savā bardzībā toreiz nesamala mani un manus draugus miltos, tad, laikam, tikai tāpēc, lai es šodien varētu jums pateikt: Raul, mācieties atšķirt karali no karaliskās varas. Kad jūs nezināsiet kam kalpot, svārstoties starp materiālo redzamību un neredzamiem principiem, izvēlaties principus, kuros ir viss.
Raul, man liekas, ka es redzu jūsu dzīvi nākotnes dūmakā. Tā, pēc manām domām, būs labāka par mūsu. Mums bija ministrs bez karaļa, jums būs otrādi — karalis bez ministra. Tāpēc jūs varēsit kalpot karalim, godāt un mīlēt to. Bet ja šis karalis kļūs par tirānu, tāpēc ka liela vara un godkāre dažreiz cilvēku noved līdz tirānijai, lad kalpojiet principam, godājiet un cieniet principus, tas ir tas, kas nav izmaināms uz šīs zemes.
— Es ticēšu Dievam, kungs, — teica Rauls", — es cienīšu karalisko varu, es kalpošu karalim, un, ja es miršu, lad centīšos mirt par tieni. Vai es pareizi jūs sapratu?
Atoss pasmaidīja.
— Jūs esat cildens cilvēks, — viņš noteica. — Lūk, jūsu zobens.
Rauls notupās uz. viena ceļgala.
— To nēsāja mans tēvs, godīgs un drosmīgs augstmanis, — turpināja Atoss. — Pēc lam tas pārgāja pie manis, un ne reizi vien tas kalpoja slavai, kad mana roka turēja viņa efesu, bet zobena maksts karājās man pie sāniem. Varbūt šis zobens ir pārāk smags jūsu rokai, Raul, bet tas vēl labāk: jūs iemācīsities to pielietot tikai tajos gadījumos, kad las būs tiešām nepieciešams.
— Kungs, — teica Rauls, pieņemot zobenu no Atosa rokām, — esmu jums parādā par visu, bet šis zobens man būs kā visdārgākā dāvana, kādu būšu saņēmis no jums. Zvēru, ka to nēsāšu ar godu un līdz ar to pierā- dīšu jums savu pateicību.
Un viņš godbijīgi noskūpstīja zobena efesu.
— Labi,— teica Atoss. — Piecelieties, vikont, un apskaujiet mani.
Rauls piecēlās un metās Atosa skavās.
— Un redzēšanos, — čukstēja Atoss, jūtot, ka viņa sirds lūzt uz pusēm. — Uz redzēšanos, un neaizmirstiet mani.
— O, nekad-nekad! — iesaucās Rauls. — Zvēru jums, kungs, ka, ja es piedzīvošu tādu nelaimi, ka iešu bojā, tad miršu es ar jūsu vārdu uz lūpām, un manas pēdējās domas būs tikai par jums!
Atoss, vēlēdamies slēpt savu saviļņojumu, ātri uzgāja pa kāpnēm augšā, iedeva sargam zelta monētu, nolieca gavu altāra priekšā un ātri izgāja ārā, kur viņus gaidīja Olivens ar zirgiem.
— Oliven, — teica Atoss, — pievelciet mazliet portupeju vikonta zirgam, citādi viņa zobens atradīsies pārāk zemu. Tā, labi. Jūs dosities kopā ar vikontu un paliksiet ar viņu tik ilgi kopā, kamēr jūs nepanāks Grimo. Vai dzirdat, Raul? Grimo — mūsu vecais kalps, ļoti drosmīgs un uzmanīgs cilvēks. Viņš jūs pavadīs.
— Labi, kungs, - teica Rauls.
— Nu, tagad zirgos! Es vēlos redzēt, kā jūs aizjājat.
Rauls paklausīja.
— Ardievu, Raul, — teica Atoss. — Ardievu, mans bērns.
— Ardievu, kungs, — iesaucās Rauls. — Ardievu mans mīļais labdari!
Atoss, nespēdams vairs izteikt ne vārda, pamāja ar roku, un Rauls tā
arī devās ceļā, neuzliekot cepuri.
Atoss stāvēja nekustīgi, sekojot tikai ar skatienu tik ilgi, kamēr jaunais cilvēks nepazuda skatienam aiz pagrieziena.
Laiks vilkās ļoti lēni kā hercogam Beforam, tā arī tiem, kuri rīkoja viņa bēgšanu. Bet ieslodzītajam laiks vilkās sevišķi lēni. Ir cilvēki, kuri iedomādami kādu pasākumu, kļūst aukstasinīgi tik lielā mērā, kā to prasa
situācija. Hercogs tāds nebija. Viņa straujais un dedzīgais raksturs iegāja parunā, bet tagad, pēc piecu gadu piespiedu bezdarbības, viņš burtiski dzina laiku uz priekšu nepārstādams steidzināt to mirkli, kad viņš varēs rīkoties. Bet, ja nerunā par plāniem, kurus viņš domāja izpildīt, izejot ārā no cietu- ma, — plānus, vajag atzīt, diezgan nenoteiktus un dūmakā tītus, — viņš ar sajūsmu domāja par to, ka viņa bēgšana no cietokšņa jau vien nozīmēs atriebību. Ar savu bēgšanu viņš sariebs Šavinjī, kuru viņš nevarēja ciest par sīkumainību un viņa interešu apspiešanu, un par to, kā viņš ieriebs Mazarīni, savam nāvīgajam ienaidniekam, kurš vainīgs visās viņa ciešanās, kuru viņš līdz nāvei neieredzēja. Hercogs redzami noprata proporcijas savas izjūtās — prel komendantu un ministru, pret padoto un kungu.
Bez tam, labi zinot Pale-Rojāls pils iekšējo dzīvi un attiecības starp karalieni un kardinālu, Befors jau redzēja acu priekšā, sēžot cietumā, visu scēnas dramatizmu, kurš notiks, kad no Mazaxīni kabineta un līdz karalienes pils zālēm nesīsies vēsts: „Hercogs Befors ir izbēdzis!"
Iedomājot to, viņš saldkaisli tīksminājās par šo ainu. Viņam rādījās, ka viņš jau ir atstājis cicLuma sienas, elpodams svaigu lauku un mežu gaisu, un ar piešiem mudinādams savu zirgu, viņš saUc pilnā kaklā: „Esmu brīvs!"
Tiesa, kad viņš atguvās, viņa priekšā atkal bija tās pašas cietuma sienas, desmit soļu attālumā no viņa sēdēja La Romē, aiz garlaicības spēlēdamies ar saviem pirkstiem, bet priekšistabā dzēra un smējās sargkarevji.
Ar šo nīsto īstenību viņš samierinājās — cik liela ir cilvēka nepastāvība! - tikai Grimo drūmā sejas izteiksme viņu iepriecināja, seja, kuru sākumā viņš lik ļoti neieredzēja un kurā dzima viņa vienīgā iespēja bēgšan^j. Grimo tagad viņam likās kā Antinojs.*
Nav ko teikt, tā bija tikai ieslodzītā fantāzija. Grimo bija tāds pats, kā vienmēr. Viņš bija izpelnījies pilnīgu La Romē uzticību, kurš uz viņu paļāvās pat daudz vairāk, nekā pats uz sevi; pats La Romē, kā mēs jau teicām, juta vājību pret hercogu.
Tāpēc gaidāmās vakariņas tik ļoti iepriecināja La Romē. La Romē raksturā bija viens ļoti liels trūkums — viņš vairāk par visu mīlēja labi paēst: pīrādziņi viņam likās ārkārīgi garšīgi, vīns lielisks. Bet tagad tēvoča Marto pēctecis solījās pagatavot pīrāgu ar fazānu un pasniegt nevis makoniešu vīnu, bet šambertēnu. Dzīres būs krāšņas, un vēl šādā jaukā
Antinojs - skaists vergs, viena Romas imperatora mīlulis, kurš kļuva par skaistuma etalonu.
sabiedrībā ar tādu lielisku sarunu biedru, kā šis mīļais prineis, kurš vienmēr izdomāja tādus niķus un stiķus, lai tikai pats un citi varētu no sirds pasmieties par Šavinjī un Mazarīni. Tas viss La Romē likās ļoti pievilcīgi, un padarīja Trīsvienības dienu par vienu no lielākajiem svētkiem.
Tāpēc La Romē gaidīja vakaru ar ne mazāku nepacietību, kā hercogs.
Viņš jau no paša agra rīta sāka rūpēties par visiem sīkumiem, un neuzticoties nevienam, pats personīgi devās pie tēvoča Marto pēcteča. Tas bija pārspējis pats sevi, parādīdams fantastiski lielu pīrāgu, izdekorētu virspusē ar Befora ģimenes ģērboni. Tajā gan vēl nebija pildījums, bet toties blakus gulēja divas treknas irbītes un fazāns ar pildījumu, kas darīja tās visas uzpūstas un resnas, kā dūnu spilvenus. Redzot jau tagad no rīta šos gardumus, La Romē sāka tecēt siekalas, un viņš atgriezās pie hercoga, jautri berzēdams rokas.
Laimīgākam bēgšanas iznākumam, de Šavinjī kungs, pilnībā paļaujoties uz La Romē, jau no paša rīta aizbrauca ciemos, un tādā veidā La Romē palika cietoksnī arī kā komendanta vietnieks.
Kas attiecas uz Grimo, tad viņš izskatījās vēl drūmāks kā parasti.
No rīta hercogs piedāvāja La Romē nospēlēt partiju ar bumbiņām cietuma laukumā. Grimo padeva viņam zīmi, lai viņš uzmanīgi sekotu visam, un aizgāja pa priekšu rādīdams ceļu, pa kuru vajadzēs iet vakarā.
Spēlei ar bumbu tika izdalīts laukums pils mazajā zālē. Tā bija ļoli klusa vieta, un sardzes kareivjus šeit izlika tikai tad, kad hercogs Befors nāca uz šejieni spēlēt bumbu. Un arī šis piesardzības gājiens visiem likās nevajadzīgs, jo visapkārt bija augstas cietuma sienas.
Lai tiktu līdz šim mazajam pagalmiņam, vajadzēja atslēgt trīs durvis, kuras tika atvērtas katra ar savu speciālu slēdzeni.
Atnākot uz laukumu, Grimo, it kā nenozīmīgi, apsēdās uz pils mūra sienas, nolaizdams kājas uz pils ārējās sienas; acīmredzot tieši šajā vielā tiks nostiprinātas virves bēgšanai.
Tas viss bija skaidrs tikai hercogam, un neviens nesāks mūs apstrīdēt, ka tas nepavisam nebija saprotams La Romē.
Spēle sakās. Šoreiz dc Befors bija formā, un bumbas lidoja precīzi mērķī, it kā tās tiktu noliktas vietā ar viņa roku. La Romē tika uzvarēts par veselu galvas liesu.
Četri sargkarevji, kuri bija atnākuši kopā ar viņiem, pacēla bumbas. Kad spēle beidzās, de Befors, izjokot La Romē par neveiklību, iedeva sagkareivjiem pa diviem luidoriem, lai viņi iedzertu par viņa veselību kopā ar pārējiem biedriem.
Sargi griezās pie La Romē, kurš at|āva aiziet, bet tikai ne tagad, vakarā.. Līdz tam laikam viņam bija daudz rūpju, un viņš vēlējās, lai viņa prombūtnes laikā ieslodzīto neatstātu vienu.
Tāds rīkojums pilnīgi apmierināja hercogu. Pat ja viņš rīkotos pēc saviem ieskatiem, viņš nevarētu izdomāt neko labāku par to, kā izrīkojās viņa sargs.
Beidzot pulkstenis nosita seši. Vakariņas bija paredzētas pulkstens septiņos, bet galds jau bija uzklāts un ēdieni jau kūpēja galdā. Uz bufetes tika nolikts milzīgais pīrāgs ar hercoga ģimenes ģērboni, un pēc viņa dzeltenbrūnās apceptās virspuses varēja noteikt, ka pīrāgs ir godam izcepts.
Pārējie ēdieni ne ar ko nebija sliktāki par pīrāgu.
Visi bija nepacietīgi: sargiem — ātrāk gribējās aiziet uz krodziņu, La Romē — ķerties pie cienasta, bet hercogam — bēgt.
Tikai Grimo palika vienaldzīgs. Varēja gandrīz nodomāt, ka Atoss tīšām bija izskolojis Grimo šim svarīgajam gadījumam.
Dažreiz hercogam likās, ka tas viss ir sapnis, un viņš nespēja noticēt, ka šī marmora statuja kādreiz atdzīvosies un palīdzēs viņam bēgt.
La Romē atlaida sargus, iesakot viņiem iedzert par prinča veselību. Kad viņi aizgāja, viņš noslēdza visas durvis, ielikdams visas atslēgas savā kabatā un parādīja hercogam uz galdu, it kā teikdams:
— Vai jūs nevēlaties?
Hercogs palūkojās uz Grimo, Grimo lūkojās uz pulksteni. Bija tikai ceturksnis pāri sešiem, bet bēgšana tika nozīmēta tieši septiņos. Atlika vēl gaidīt trīs cetutdaļas stundas.
Lai novilcinātu laiku, hercogs izlikās, ka ir ļoti aizrāvies ar grāmatu, un palūdza atļauju nobeigt nodaļu. La Romē palūkojās pāri hercoga plecam, lai uzzinātu, kas tā par grāmatu, kas tik ļoti bija ieinteresējusi hercogu, lai viņš aizmirstu par vakariņām, kuras jau kūpēja galdā. Tā bija „Cēzara komentāri". Pats La Romē to un vēl dažas citas grāmatas bija atnesis hercogam dažas dienas atpakaļ, neskatoties uz Šavinjī aizliegumu.
La Romē' nolēma, ka turpmāk nepārkāps cietuma noteikumus.
Vakariņu gaidās viņš atvēra vīna pudeli un paostīja pīrāgu.
Pulkstens pusseptiņos hercogs piecēlās un svinīgi noteica:
— Patiešām, Cēzars bija sava laika lielākais cilvēks.
— Jūs to atrodat, jūsu majestāte? — jautāja La Romē.
— Jā.
— Nu, es lieku Hanibālu augstāk.
— Kāpēc tā, mans labais La Romē? — jautāja hercogs.
— Tāpēc ka viņš nerakstīja grāmatas, — smaidot, atbildēja La Romē.
Hercogs saprata mājienu un, apsēdies pie galda, uzlūdza La Romē ieņemt sēdvietu pretī.
Viņš nelika sevi lūgties.
Nav nekā izteiksmīga par cilvēka seju, kurš mīl labi paēst, it sevišķi tajā brīdī, kad viņš tikko kā apsēžas pie galda uz kura atroda garšīgie ēdieni. Un kad La Romē paņēma zupas šķīvi no Grimo rokām, viņa sejā atspoguļojās neaprakstāma svētlaime.
Hercogs ar smaidu lūkojās uz viņu.
— Velns lai parauj! — viņš iesaucās. — Vai jūs zināt, La Romē? Ja šajā mirklī man kāds teiktu, ka uz pasaules ir kāds laimīgāks cilvēks par jums, es ne par ko tam neticētu.
— Un, goda vārds, jums būtu bijusi taisnība, jūsu majestāte, — leica La Romē. — Atzīstos, kad esmu izsalcis, man nevar būt nekas labāks par skaisti uzklātu galdu, un, ja vēl piedevām mani cienā Anrī Celurlā mazdēls, tad jums jāsaprot, ka parādītais gods divkāršos šo baudījumu.
Hercogs paklanījās. Grimo, kurš stāvēja aiz La Romē krēsla, viegli pasmaidīja.
— Labi, cienījamais La Romē, neviens nemāk tik veikli izteikt komplimentus, kā jūs, — teica hercogs.
— Nē, monsinjor, tas nav kompliments, — sirsnīgi atbildēja La Romē. — Es patiešām runāju to, ko domāju.
— Tātad jūs jūtat pret mani simpātijas?
— Es nekad nepārdzīvotu, ja jūs pamestu kādreiz Venseni! — iesaueās La Romē.
— Ir gan uzmanība! (Hercogs gribēja teikt „uzlicība".)
— Nu ko jūs darīsit brīvībā, jūsu majestāte? — teica La Romē. — Jūs atkal sadarīsit visādus nedarbus, atkal sadusmosit galmu, un jūs Vensenes vietā ieslodzīs Bastīlijā. Šavinjī kungs nav pārāk laipns, es to neapstrīdu, — turpināja viņš, garšojot madeiru, — bet di Trablē kungs ir vēl sliktāks.
— Patiešām? — jaulāja hercogs, jūtot gandarījumu par sarunas pavērsienu, un skatoties pulkstenī. Nekad vēl laiks nevilkās tik lēni, kā tagad.
— Bet ko citu gan var gaidīt no brāļa kapucīnieša, uzbarotu Rišeļjē skolā? — iesaucās La Romē. — Ak, jūsu majestāte, ticiet man, liela laime, ka mūsu karaliene, kura vienmēr jums vēlējusi tikai laimi, — es vismaz tā esmu dzirdējis, — ieslēdza jūs Venscnē. Šeit ir viss ko sirds var vēlēties: burvīgs gaiss, lielisks galds, skaistas vietas pastaigai un spēle ar bumbu.
— Jūs paklausoties, La Romē, tad es esmu viens nepateicīgs cilvēks, tāpēc ka cenšos izrauties brīvībā.
— Augstākā mērā nepateicīgs, jūsu majestāte. Starp citu, jūs taču nekad nedomājāt par to nopietni?
— Nu nē! Vajag piekrist, ka dažreiz laiku pa laikam, kaut ari, varbūt, tas ir neprātīgi no manas puses, es tomēr domāju par bēgšanu.
— Viens no jūsu četrdesmi variantiem, monsinjor?
— Jā!
— Tā kā mēs tagad runāja atklāti, — leica La Romē, — tad, varbūt, jūsu majestāte piekritīs atklāt kaut vienu no savien variantiem?
— Ar lielāko prieku, — atbildēja hercogs. — Grimo, pasniedziet man pīrāgu.
— Es klausos, — teica La Romē.
Viņš atspiedās pret krēsla atzveltni, paceldams glāzi un, piemiedzis acis, skatījās uz rietošo sauli cauri rubīna caurspīdīgajam starojumam.
Hercogs palūkojās atkal pulkslenī. Vēl desmit minūtes, un tas nositīs septiņi.
Grimo nolika pīrāgu princim priekšā uz galda. Viņš paņēma savu sudraba nazi, bet La Romē, baidīdamies, ka viņš ar to tikai sabojās skaisto pīrāgu, pasniedza savu, tērauda.
— Pateicos, La Romē,— teica hercogs, paņemot nazi no viņa rokām.
— Nu, monsinjor, tad kāds ir jūsu slavenais bēgšanas paņēmiens? — jautāja uzraugs.
— Vēlaties, es atklāšu jums plānu, uz kuru cs paļāvos visvairāk un domāju izmantot vispirmām kārtām?
— Jā, jā, tieši to es vēlos.
— Lūdzu, — teica princis, gatavojoties pārgriezt pīrāgu. — Vispirms es cerēju, ka man klāt tiks pieliks kāds patīkams cilvēks, tāds kā jūs, La Romē.
— Labi! Viņš jums ir, jūsu majestāte. Un tad?
— Esmu ar to ļoti apmierināts.
La Romē paklanījās.
— Tad es padomāju par to, — turpināja hercogs, — ja mani sargās tāds jauks cilvēks, kā La Romē, es pacentīšos, lai kāds no maniem bijušajiem draugiem, kura draudzība netiktu citiem izpausta, rekomendētu manam sargātājam palīgu, kurš būtu uzticīgs man: ar šo cilvēku tad es varētu sarunāt bēgšanas plānu.
— Tā, tā! Nav slikti izdomāts! — teica La Romē.
— Vai nav tiesa? — uzķēra arī princis. — Varēja jau man ieteikt palīgos kādu dižciltīgu drosminieku, kurš neieredzētu Mazarīni, tāpat kā visi godīgi cilvēki.
— Būs jau labi, jūsu majestāte, — teica La Romē. — Nerunāsim par politiku.
— Kad manā tuvumā būs tāds cilvēks, — turpināja princis, — un, ja viņš vēl būs pietiekami gudrs, lai iegūtu manas priekšniecības pilnīgu uzticību, lad izmantodams šo uzlicību, viņš varētu man palīdzēt sazināties ar draugiem.
— Sazināties ar draugiem? — iesaueās La Romē. — Kādā veidā?
— Visvienkāršākā — kaut vai spēles laikā ar bumbu.
— Spēles laikā ar bumbu? — noteica La Romē, saausīdamies.
— Protams, kāpēc gan ne? Es varu aizmest bumbu pāri valnim, kur to pacels kāds cilvēks. Bumbā būs iešūta maza zīmīte. Bcl kad es lūgšu šo pašu cilvēku atmest man atpakaļ bumbu, tad viņš atsviedīs man tās bumbiņas vietā citu, kurā arī būs iešūta zīmīte. Tā mēs spēsim apmainīties domām.
— Velns parāvis! — teica La Romē, pakasīdams pakausi. — Velns parāvis! Labi, ka jūs mani brīdinājāt par to, jūsu majestāte. Es turpmāk uzmanīšu tos cilvēkus, kas pacels bumbu.
Hercogs pasmaidīja.
— Starp citu, es šeit neredzu nekādu lielo nelaimi, — turpināja La Romē. — Tas ir tikai sarakstīšanās veids.
— Tas jau ir kaut kas!
— Bet tālu ne viss.
— Atvainojiet! Pieņemsim, ka es uzrakstu kādam no saviem draugiem šādu zīmīti: „Gaidiet mani tādā-un-tādā dienā tur-un-tur viņpus vaļņa ar diviem apseglotiem zirgiem"!
— Nu, bet tālāk? — jautāja satraucies La Romē. — Šie zirgi jau nav spārnoti un neuzlidos pēc jums uz. mūra sienas.
— Ē, mans Dievs, — vīzdegunīgi atbildēja hercogs, — lietas būtība jau nepastāv, lai zirgi uzlidotu augšā uz mūra sienas, būtības dziļākā jēga ir, lai es varētu ar kaut ko nolaisties no tās mūra sienas.
— Ar ko tieši?
— Ar virvju trepēm.
— Lieliski, — teica La Romē, piespiesti uzsmaidot, — bet virvju trepes nav maza vēstulīte, tās neiešūsi bumbiņā.
— Tās var atsūtīt ar kaut ko citu.
— Ar kaut ko citu?
— Ar pīrāgu, piemiļram.
— Ar pīrāgu? — atkārtoja La Romē.
— Protams. Pieņemsim, ka mans namzinis Nuarmons izīrēja konditorijas veikaliņu tēvocim Marto…
— Nu? — jautāja La Romē,- nodrebēdams.
— Nu, bet La Romē, ir liels kārumnieks, nogaršojot pie viņa pīrādziņus, un nākdams pie secinājuma, ka jaunajam konditoram tie ir daudz garšīgāki, nekā vecajam, viņš man arī piedāvāja tos nogaršot. Es piekritu, bet ar to noteikumu, lai La Romē pavakariņotu kopā ar mani. Lielākai brīvībai, viņš atlaiž visus sargus, atstājot tikai jums uzticamo Grimo. Bet Grimo atsūtīts ir uz šejieni ar kāda mana drauga palīdzību, viņš ir mans līdzzinātājs un gatavs man palīdzēt it visur. Bēgšana nozīmēta uz. pulkstens septiņiem. Un, lūk, kad līdz septiņiem ir atlikušas tikai dažas minūtes…
— Dažas minūtes… — atkārtoja La Romē, jūtot, ka auksti sviedri izspiežas uz. pieres.
— …Kad līdz septiņiem ir atlikušas dažas minūtes, cs noņemu augšējo kārtu pīrāgam, — turpināja hercogs, izpildīdams teikto, — es atrodu tajā divus dunčus, virvju trepes un aizbāzni mutei. Es pielieku vienu dunci La Romē krūtīm un jautāju viņam: „Mīļais draugs, man ir ļoli žēl, bet, ja tu iekliegsies vai pakustēsies, es tevi noduršu!"
Kā mēs jau teicām, hercogs savus vārdus apstiprināja ar darbiem. Tagad viņš stāvēja La Romē priekšā, pielicis dunci viņa krūtīm, ar tādu uzņēmību, kura neļāva šaubīties par viņa vārdu patiesību.
Pa to laiku Grimo, kā vienmēr klusējošs, izņērtia no pīrāga otru dunci, virvju trepes un aizbāzni.
La Romē ar šausmām skatījās uz visiem šiem priekšmetiem.
— O, jūsu majestāte! — viņš iesaucās, skatoties uz hercogu tik ļoti apjucis, ka, ja tas notiktu cilā laikā, hercogs būtu sācis nevaldāmi smieties. — Vai tiešām jūs spēsit mani nogalināt?
— Nē, ja tu nemēģināsi traucēt manai bēgšanai.
— Bel, monsinjor, ja es atļaušu jums bēgt, es kļūšu nabags!
— Es atgriezīšu tev naudu, kuru tu samaksāji par šo vietu.
— Jūs cieši esat nolēmis pamest cietoksni?
— Velns lai parauj!
— Un, lai ko es teiktu, jūs neizmainīsit savu lēmumu?
— Jau šovakar es vēlos būt brīvībā.
— Bet, ja es sākšu kliegt, saukt palīgā, aizsargāties?
— Tad, zvēru, es jūs nogalināšu.
Šajā mirklī pulkstenis nosita septiņi.
— Pulkstens septiņi, — noteica Grimo, līdz šim nepateikdams ne vārda.
— Pulkstens septiņi, — teica hercogs, — es kavējos.
Savas sirdsapziņas nomierināšanai La Romē nostājās ceļā.
Hercogs sarauca uzacis, un uzraugs sajuta, ka dunča gals, kuru viņš visu laiku juta pie krūtīm, sāpīgi iedūrās miesā.
— Labi, jūsu majestāte, es neizkustēšu no vietas! — iesaucās La Romē.
— Steigsimies, - teica hercogs.
— Monsinjor, lūdzu jums pēdējo žēlastību, — teica La Romē.
— Kādu? Saki ātrāk!
— Sasicniet mani, monsinjor!
— Kāpēc?
— Lai mani neapvainotu par jūsu līdzzinātāju.
— Rokas! — teica Grimo.
— Nē, ne tā, aiz muguras.
— Bet ar ko?
— Ar jūsu siksnu, jūsu majestāte.
Hercogs noņēma siksnu, un Grimo pacentās cieši sasiet rokas, kā bija vēlējies La Romē.
— Kājas! — teica Grimo.
La Romē izstiepa kājas, un Grimo, saplēsdams salveti strēmelēs, vienā mirklī tās sasēja.
— Tagad zobenu, - teica La Romē, — piesieniet efesu pie zobena maksts.
Hercogs norāva stērbeli no savu bikšu galiem un izpildīja sava uzrauga lūgumu.
— Bet tagad, - teica nelaimīgais La Romē, — ielieciet man mutē to bumbieru, lūdzu jūs, citādi mani liesās par to, ka es nekliedzu. Lieciet, monsinjor, lieciet.
Grimo jau gribēja izpildīt La Romē lūgumu, bet La Romē ar zīmi viņu apstādināja.
— Runā! — teica hercogs.
— Ja es tikšu sodīts, jūsu majestāte, — teica La Romē, — pēc manis paliks sieva un četri bērni, neaizmirstiet to.
— Esiet mierīgs. Lieciet bumbieri, Grimo.
Vienā mirkli La Romē mute tika aizbāzta, viņu pašu nolika uz grīdas, nogāzdami dažus krēslus: islabu vajadzēja atstāt tādu, lai varētu domāt, ka šeit ir notikusi cīņa. Tad Grimo, izņēmis no La Romē kabats visas atslēgas, atslēdza durvis, bet, izejot no istabas, tūlīt tās aizslēdza, divas reizes pagriežot atslēgu slēdzenē.
Pēc tam abi skrēja pa galeriju, kura izgāja uz mazo pagalmiņu. Trīs durvis tika atslēgtas un aizslēgtas ar apbrīnojamu ātrumu, kas darīja godu
Grimo veiklībai. Beidzot viņi nokļuva līdz mazajam pagalmiņam, kur vēl šorīt tika spēlēta bumba. Pagalms bija tukšs un kluss. Nevienu nekur nemanīja.
Hereogs metās pie sienas. Vaļņa otrā pusē bija redzami trīs jātnieki, kuriem pavadā vēl bija divi apsegloti zirgi. Hercogs padeva zīmi, — viņi tiešām gaidīja hercogu un Grimo.
Pa to laiku Grimo piestiprināja trepes. Taisnību sakot, tās nebija nekādas trepes, bet vienkāršas zīda saites satītas kamolā, kuru galā bija piestiprināts koks. Uz koka vajadzēja sēsties virsū, un kamols tinās pats pa sevi no sēdošā cilvēka smaguma.
— Laidiet ies, — teica hercogs.
— Pirms jums, jūsu majestāte? — jautāja Grimo.
— Protams. Ja es tikšu noķerts, mani vienkārši aizvedīs atpakaļ uz cietumu; ja tiksi noķerts tu, tevi laikam pakārs.
— Taisnība, — teica Grimo un, apsēdies jāšus uz koka, viņš sāka savu bīstamo nolaišanos pa sienu. Hereogs neviļus ar šausmām skatījās uz viņu. Pēkšņi, kad līdz zemei bija atlikušas kādas pēdas piecpadsmit, striķis notrūka un Grimo lidoja iekšā grāvī.
Hercogs iekliedzās, bcl Grimo pat neiestenējās. Bet viņš laikam bija stipri sasities, jo palika nekustīgi guļam zemē.
Viens no jātniekiem, nolecis no zirga, skrēja pie Grimo, apsiedams viņu zem padusēm ar striķi. Abi pārējie biedri paķerdami striķa galus, uzvilka viņu augšā.
— Laidieties, jūsu majestāte, teica cilvēks, kurš stāvēja grāvī, — šeit nebūs vairāk par piecpadsmit pēdām, un zāle — mīksta!
Hercogs ātri ķērās pie darba. Viņam bija grūtāk nolaisties, neka Grimo. Viņam vairs nebija koks, uz kura varētu uzsēsties, un tāpēc viņam nācās ar rokām laisties zemē no piecdesmit pēdu augstas mūra sienas. Bel, kā mēs jau teicām, hercogs bija veikls, stiprs un aukstasinīgs. Nepagāja pat piecas minūtes, kad viņš jau karājās striķa galā. Līdz zemei patiešām allika kādas piecpadsmit pēdas. Hercogs atlaida striķa galu un laimīgi nolēca, tieši uz kājām.
Viņš ātri uzrāpās pa grāvi augšā. Tur viņu satika Rošfors. Abi pārējie cilvēki viņam bija nepazīstami. Bezsamaņā gulošo Grimo piesēja pie zirga.
— Kungi, es pateikšos jums vēlāk, — teica princis, — tagad dārga katra minūte. Uz priekšu, draugi, uz priekšu!
Viņš uzlēca zirgā un kā vējš nesās uz priekšu pilnos auļos, ar milzīgu labpatiku ieelpojot svaigo gaisu, un, neaprakstāmā priekā, saukdams:
— Brīvs!.. Brīvs!.. Brīvs!..
Atbraucis Bluā, d'Artanjans saņēma naudu, kuru Mazarīni, degot nepacietībā viņu ātrāk redzēt, nolēma viņam izmaksāt priekšlaikus.
Attālumu starp Bluā un Parīzi parasts jātnieks paveica četrās dienās. D'Artanjans piebrauca pie Sen-Denī posteņa trešās dienas pēcpusdienā, bet bijušajos laikos viņam būtu vajadzējis ne vairāk kā divas dienas. Mēs jau redzējām, ka Atoss, kurš izbrauca trīs stundas vēlāk par viņu, iebrauca Parīzē vienu dienu ātrāk.
Planšē pavisam bija aizmirsis šāda veida pastaigas, un d'Artanjans pārmeta viņam mīkstčaulibu.
— Bet mēs nobraucām četrdesmit jūdzes trijās dienās! — iesaucās Planšē. — Pēc manām domām, tas nemaz nav tik slikti konditoram!
— Vai tu patiešām esi pārvērties par tirgotāju, Plānšē, — teica d'Artanjans, — un gribi dirnēt savā bodītē pat lagad, kad mēs atkal esam satikušies?
— Hm! Ne visi ir dzimuši tādai dzīvei, kā jūs, kungs, — iebilda Planšē. — Paskatieties kaut vai uz Atosa kungu. Kurš viņā tagad var saskatīt drošsirdi un pārgalvi, kāds viņš bija divdesmit gadus atpakaļ? Viņš tagad dzīvo kā īsts muižnieks, Un patiešām, kungs, kas var būt labāks par mierīgu dzīvi?
— Liekulis! — iesaucās d'Artanjans. - Uzreiz var redzēt, ka tu piebrauc Parīzei, bet Parīzē tevi sagaida striķis un karātavas.
Patiešām, viņi jau piebrauca pie posteņa. Planšē, baidīdamies satiki paziņas, kuru viņam bija ļoti daudz šajā pilsētā, uzlika cepuri dziļāk uz acīm, bet d'Artanjans uzskrullēdams ūsas, domāja par Portosu, kurš viņu gaidīja Tiktonijas ielā. Viņš pārdomāja, kā varētu Portosu atmācīt no viņa homēriski-jerfoniskām ēdienreizēm un kaut mazdrusciņ atmest īpaš- niecisko lielmanibu.
Apejot Monmartras stūri, d'Artanjans uzreiz ieraudzījā viesnīcas „Kaz.iņa" logā Portosu.
Apģērbies lieliskā gaiši zilā kamzolī, grezni izžūtu ar sudraba diegiem, viņš žāvājās pie loga tik skaļi, ka gājēji, godbijīgi apstājoties, raudzījās uz augšu, kur viņi ieraudzīja jaunu, bagātu lielkungu, kuram, pēc visa spriežot, bija šausmīgi apnikusi viņa bagātības lielā nasta.
Redzams, arī Portoss pamanīja uzreiz. d'Artanjanu ar Planšē, tiklīdz viņi abi parādījās pie stūra.
— Ā, d'Artanjan! — viņš iesaucās. — Paldies Dievam, beidzot jūs esat klāt!
— Sveicināts, mīļais draugs, — teica d'Artanjans.
Uzreiz salasījās ziņkārīgo pūlis, tiklīdz draugi sāka skaļi sasaukties savā starpā. D'Artanjans sarauca uzacis, bet Planšē nošmīkstināja pletni gaisā, kura lika pūlim pajukt uz visām pusēm, jo vairāk tādēļ, ka tie paši nezināja, kāpēc viņi bija sadrūzmējušies.
Pieskrēja zirgu puiši, paņemdami viņu zirgus pavadā.
Portoss jau stāvēja uz lieveņa.
— Ak, mīļais draugs, — teica Portoss, — cik šausmīgos apstākļos šeit atrodas mani zirgi.
— Lūk, kā! — teica d'Artanjans. — Man no sirds ir žēl šo cēlsirdīgo dzīvnieku.
— Man ara būtu klājies tikpat slikti, ja nepalīdzētu viesnīcas saimniece, — turpināja Portoss, pašapmierināti mīņādāmies ar savām resnajām kājām. — Viņa ir ļoli simpātiska un labi uztver jokus. Ja viņas nebūtu, man nāktos arī pašam iet dzīvot uz citu viesnīcu.
Skaistā Madlēna, arī lajā pašā laikā iznākdama ārā uz lieveņa, dzirdot Portosa vārdus, nobālēja. Viņa nobijās, ka tagad varētu atkārtoties tā pali scēna, kāda notika ar šveicieti. Bet, viņai par lielu pārsteigumu, d'Artanjans pat ausis nepakustināja par Portosa piezīmi, un tajā vietā, lai sadusmotos, viņš skaļi iesmējās.
— Es saprotu, dārgais draugs! — viņš teica. - Vai tad Tiktonijas iela var līdzināties Pjerlonas ielejai! Bet nomierinieties, es jums parādīšu labākas vietas.
— Kad?
— Velns parāvis! Ceru, ka ļoti drīz.
— Jo labāk!
Pie šī Portosa izsauciena varēja saklausīt klusu stenēšanu, un d'Artanjans, nolēkdams no zirga, vispirms ieraudzīja lielu vēderu un tikai tad pašu Mušketonu. Viņa skumjais skatiens izteica visu, bet stenēšanu, kas lauzās ārā no krūtīm, viņš nespēja apvaldīt.
— Laikam šī nejaukā viesnīca izrādījās jums pavisam nepiemērota, cienījamo Muškcton? — jautāja d'Artanjans, vai nu aiz līdzjūtības, vai arī smejoties par viņu.
— Viņš uzskata, ka šeit pretīgi baro, — teica Portoss.
— Kas tad viņam traucē gatavol pašam, kā tas bija Šantiļjē?
— Šeit tas nav iespējams, kungs, — skumji noteica Mušketons. — Šeit nav ne skaisto prinča dīķu, kur varēlu noķert brīnišķīgas karpas, ne viņa majestātes mežu, kur varētu nošaul treknas irbītes. Kas atliecas uz šīs
mājas pagrabu, cs to rūpīgi apskatījis, nonācu pie secinājuma, ka tam nav liela vērtība.
— Es jūs labprāt būtu pažēlojis, mani kungi, — teica d'Artanjans, — ja man nebūtu neatliekami steidzīgi darbi… Cienījamais di Vallon, — viņš piebilda, aizvedot Portosu sāņus, — esmu priecīgs, ka jūs esat pilnīgā kārtībā: mēs tūlīt dodamies pie kardināla.
— Kā? Tiešām? — iesaucās pārsteigtais Portoss, plati ieplezdams acis.
— Jā, mans draugs.
— Jūs vēlaties mani stādīt priekšā?
— Vai jūs tas uztrauc?
— Nē, neuztrauc.
— Nomierinieties, mans draugs, las nav iepriekšējais kardināls. Šis cilvēks neizceļas ar savu pārākumu.
— Vienalga d'Artanjan, jūs saprotat — galms!
— Ko jūs, mans draugs, tagad nav vairs galma.
— Karaliene!
— Es gandrīz pateicu, ka tagad nav karalienes. Karaliene? Neuztraucieties: mēs viņu neredzēsim.
— Jūs sakāt, ka tūdaļ dosities uz Pale-Rojāla pili?
— Tūlīt pat, — teica d'Artanjans, — bet, lai nebūtu liekas kavēšanās, es gribu lūgt kādu no jūs zirgiem.
— Lūdzu. Visi četri jūs rīcībā.
— (), šoreiz es apmierināšos tikai ar vienu.
— Vai mēs ņemsim savus kalpus līdzi?
— Jā. Paņemiet līdz. Mušketonu, viņš mūs netraucēs. Kas attiecas uz Planšē, tad viņam ir svarīgi iemesli nerādīties galmā.
— Kāpēc?
— Hm! Viņam nav labas attiecības ar viņa eminenci.
— Muston! — iesaucās Portoss. — Apseglojiet Vulkānu un Bajardu.
— Bet man, kungs, liksiet braukt uz Ruslo?
— Nē, paņem labu zirgu, Fcbu vai Lepno. Mēs braucam parādes vizītē.
— A! — atviegloti uzelpojis, noteica Mušketons. — Tātad mēs brauksim likai ciemos?
— Nu jā, Muston, likai ciemos, — atbildēja Portoss. — Bet visādam gadījumam ielieciet seglu somās pistoles. Manas ir jau uzlādētas.
Mušketons dziļi nopūtās: kas tas par parādes izskatu, ja blakus jākarina maiss ar pistolēm?
— Jums taisnība, d'Artanjan, - teica Portoss, pavadīdams savu mājas pārzini ar lepnu skalienu, — mums pietiks ar vienu pašu Mustonu, — viņam ir ļoti respektabls izskats.
D'Artanjans pasmaidīja.
— Vai jūs nepārģērbsieties? — jautāja Portoss.
— Nē, es braukšu tāds kāds esmu.
— Bet jūs viss esat sviedros un putekļos, un jūsu zābaki ir vienos dubļos!
— Nekas. Tas ir ceļojuma kostīms, kurš tikai pierādīs kardinālam, kā es steidzos.
Šajā mirklī Mušketons pieveda trīs apseglotus zirgus. D'Artanjans uzlēca tik viegli seglos, it kā viņš būtu labi atpūties.
— Ei! — iesaucās Planšē. — Paņemiet manu zobenu?
— Es paņēmu parādes zobenu, — teica Portoss, rādot ar apzeltīto efesu īso zobenu.
— Labāk paņemiet rapīru, mans draugs.
— Kāpēc?
— Visādam gadījumam. Ticiet man, tā vairāk noderēs.
— Rapīru, — Muston! — iesaucās Portoss.
— Liekas, it kā jūs karam pošaties, kungs! — iesaucās Mušketons. — Ja mūs priekšā sagaida ceļojums, tad pasakiet, neslēpiet to no manis. Visādā gadījumā, lad es pacentīšos paņemt līdzi nepieciešamās mantas.
— Jūs zināt, Mušketon, — teica d'Artanjans, — ka dzīvojot kopā ar mums, jums vienmēr jābūt gatavam tālam ceļam, vai arī esat to piemirsis, ka mēs nekad nepavadam naktis dziedot serenādes vai dejojot?
— Diemžēl, jums ir taisnība! - noteica Mušketons, bruņojoties no galvas līdz kājām. — Es patiešām biju to piemirsis.
Viņi straujos aulekšos devās uz priekšu un ceturksni pāri septiņiem bija pie kardināla pils durvīm. Par cik bija Trīsvienības diena, uz ielām bija ļoti daudz, cilvēku, un gājēji ar izbrīnu lūkojās uz. diviem jātniekiem, no kuriem viens likās tik ļoli tīrs un uzposts, it kā likko no dāvanu kārbiņas izņemts, bet otrs bija tik nelīrs un putekļains, it kā tikko no kaujas lauka nācis.
Dīkdieņi skatījās arī uz. Mušketonu. Tajos laikos ļoti populārs bija romāns „Dons Kihots", un gājēji viens otram rādīja uz Mušketonu, sazīmējot viņā Sanēo Panso, kurš pazaudēdams savu kungu, atradis divus vietā.
Ieejot kardināla pils priekšistabā, d'Artanjans satika paziņas: sardzē stāvēja viņa biedri. Viņš, parādīdams Mazarīni vēstuli, lūdza viņu pieteikt kardinālam.
Kalpotājs paklanījās un devās pieteikt kardinālam steidzīgos apmeklētājus.
D'Arlanjans pagriezās pret Portosu, un viņam likās, ka viņš nodrebēja. Pasmaidījis, viņš" teica:
— Drošāk, mans draugs, neuztraucieties! Ticiet man, ērglis jau sen ir aizvēris savas acis, un mums būs darīšana ar vienkāršu vanagu. Ieteicu jums izturēties tikpat lepni, kā pēc Scn-Žervē bastiona ieņemšanas, un neklanieties pārāk zemu šim itālietim, lai nezaudētu savu godu viņa acīs.
— Labi, labi, — teica Portoss.
Atgriezās kalpotājs.
— Lūdzu, kungi, — teica viņš. — Viņa eminence jūs gaida.
Mazarīni sēdēja savā kabinetā, pārskatot pensijas un benefises,* , un
cenšoties šo garo sarakstu pēc iespējas samazināt vai saīsināt. Viņš sāniski paskatījās uz ienākošo Portosu un d'Artanjanu. Viņa acīs pavīdēja prieks, bet seja pauda pilnīgu vienaldzību.
— Ā, tas esat jūs, leitnanta kungs! - leica viņš. — Jūs labi darījāt, ka tā steidzāties. Laipni lūdzu.
— Pateicos jums, monsinjor. Esmu jūsu rīcībā, tāpat kā di Vallona kungs, mans vecais draugs, kurš kādreiz, gribēdams slēpt savu dižciltīgo izcelšanos, dienēja zem Portosa vārda.
Portoss paklanījās kardinālam.
— Lielisks karavīrs! — teica Mazarīni.
Portoss pagrieza galvu pa labi, pēc tam pa kreisi un ar lielu pašcieņu izriesa uz priekšu krūtis.
— labākais kaujinieks visā karaļvalstī, monsinjor, — teica d'Artanjans. — Jums to daudzi apstiprinātu, ja vien varētu vēl parunāt.
Portoss paklanījās d'Artanjanam.
Mazarīni ļoti patika vareni un iespaidīgi kareivji tāpat, kā vēlāk tos mīlēja Fridrihs, Prūsijas karalis. Viņš ar sajūsmu apskatija Portosa muskuļotās rokas un' platos plecus. Viņš saskatīja Portosā savas varenības iemiesojumu un personīgo d-ošību. Tad viņš atcerējās, ka viņi bija četri musketieri, tāpēc jautāja:
— Kur tad jūsu pārējie divi biedri? - jautāja kardināls.
Portoss jau atvēra muti, lai beidzot varētu sevi parādīt visā krāšņumā, bet d'Artanjans ar skatienu viņu apstādināja.
— Mūsu draugi tagad nevarēja atbraukt, — viņš teica. — Viņi mums pievienosies vēlāk.
Benefises — vakantās un ienesīgās vietas.
Mazarīni viegli ieklepojās.
— Tātad di Vallona kungs nebija tik ļoli aizņemts, kā viņi, un lāpēc piekrita atgriezties dienestā?
— Jā, monsinjor, un tikai cēlu jūtu vadīls, jo dc Brasjē kungs ir ļoti bagāts.
— Bagāts? — atkārtoja Mazarīni. Tas bija vienīgais vārds, kurš spēja viņam iedvest patiesu cieņu.
— Piecdesmit tūkstoši livru ienākumu gadā, — teica Portoss.
Tā bija viņa pirmā skaļi izteiktā frāze.
— Tātad tikai cēlu jūtu vadīts? — atkārtoja Mazarīni, viltīgi smaidot. — Vai tiešām tikai cēlu jūtu vadīts?
— Jūsu eminence liekas ne visai tic mūsu1 vārdiem? — jautāja d'Artanjans.
— Un jūs gaskonieša kungs? - teica Mazarīni, uzliekot elkoņus uz galda un atspiežot zodu uz rokām.
— Es? Es dodu priekšroku uzticībai, nu, piemēram, kā tic vārdam, ko dod pie kristībām, kur nepietiek ar vārdu vien, bet vajadzīgs vēl ir īpašuma vārds. Protams, ir cilvēki, kuri ir mazāk uzticīgi, bet es mīlu tos, kuriem sirds dziļumos ir arī kas vairāk par līru uzticību.
— Bet ko sirds dziļumos, atskaitot uzticību, glabā jūsu draugs?
— Mans draugs, jūsu eminence, ir triju muižu īpašnieks: di Vallona muiža Korbeilā, dc Brasjē muiža Suassonā un de Pjerfona muiža Valuā. Tad, lūk, viņš ļoti .vēlētos, lai kādai no šīm muižām tiktu piešķirts barona tituLs.
— Un tas ir viss? — leica Mazarīni un sirds viņam priecīgi pukstēja aiz sajūsmas, ka varēs tik lēli tikt cauri, pat neatverot naudas maciņu. —. Jā, to mēs nokārtosim.
— Un es būšu barons? — iesaucās Portoss, pasperot soli uz priekšu.
— Es jums teicu, ka būsit, — teica d'Artanjans, pielurot viņu pie elkoņa uz vietas, — un viņa eminence jums to apliecina.
— Bel ko vēlas d'Artanjana kungs? — jautāja Mazarīni.
— Nākošajā septembrī, būs pilni divdesmit gadi, kopš kardināls Rišeljē man iecēla par leitnantu.
— Jā. Un jūs vēlētos, lai kardināls Mazarīni jūs ieceltu par kapteini?
D'Artanjans paklanījās.
— Nu ko, šeit nav nekā neiespējama. Paskatīsimies, kungi! Bet tagad, kur jūs vēlētos dienēt, di Vallona kungs? Pilsētā vai laukos?
Porloss atvēra muti, bet d'Artanjans viņu apsteidza.
— Di Vallona kungs, tāpat kā es, visvairāk mīl ārkārtējus uzdevumus, ar nepārvariem šķēršļiem, kurus citi uzskata par trakulīgiem vai neizpildāmiem.
Šī lielīgā runa patika kardinālam. Viņš aizdomājās.
— Bet cs, godīgi sakot, velējos jums uzticēt vienmuļu darbu, kurš prasītu jūsu atrašanos kādā noteiktā vielā, — beidzot viņš piebilda. — Man ir bažas… Bet, kas tad tas?
Priekšistabā varēja sakļausit troksni un skaļas sarunas, un lajā pašā mirklī atvērās kabineta durvis. Ieskrēja virsnieks, kurš bija putekļiem un dubļiem klāts.
— Kardināla kungs! Kardināla kungs! — viņš kliedza.
Mazarīni nodomāja, ka viņš uzbrūk, tāpēc nostājās aiz lielā krēsla atzveltnes. D'Artanjans un Portoss aizstājās priekšā.
— Kungs, paklausieties, kā jūs uzdrošinājāties iedrāzties manā kabinetā, it kā šeit būtu dzertuve?
— Tikai divus vārdus, monsinjor! — atbildēja virsnieks. — Man vajag pateikt jums pāris vārdus vienatnē. Es esmu— de Puens, Vensenes pils dežurvirsnieks.
Pēc bālās, satrauktās virsnieka sejas, Mazarīni saprata, ka viņš ir atvedis kādu ļoti nopietnu vēsti, tāpēc lika d'Artanjanam un Portosam paiet sāņus, Viņi aizgāja uz kabineta tālāko stūri.
— Runājiet, runājiet ātrāk! — teica Mazarīni. — Kas noticis?
— Noticis ir tas, jūsu eminence, ka hercogs Befors ir aizbēdzis no Vensenes cietokšņa.
Mazarīni iekliedzās, un, nobālēdams vēl vairāk par virsnieku, kurš bija šo vēsti alnesis, viņš bezspēkā iegāzās krēslā.
— Izbēdzis! — viņš atkārtoja. — Hercogs de Befors izbēdzis!
— Es atrados uz cietokšņa vaļņa, kad-ieraudzīju, ka viņš bēg.
— Un jūs nešāvāt?
— Viņš bija pārāk tālu no manis, monsinjor.
— Bet ko tad darīja Šavinjī kungs?
— Viņš nebija cietoksnī.
- Bet La Romē?
• — Viņu atrada sasietu hercoga istabā. Mute viņam bija aizbāzta, bet blakus mētājās duncis.
— Bet viņa palīgs?
— Viņš izrādījās hercoga līdzzinātājs un bēga kopā ar viņu.
Mazarīni iestenējās.
— Monsinjor, — teica d'Artanjans, pienākdams.
— Kas nolicis? ,
— Man, liekas, jūsu eminence tērē dārgo laiku.
— Ko tas nozīmē?
— Ja jūs uz vietas sūtītu pakaļ hercogam vajātājus, viņu, iespējams, vēl varētu aizturēt. Francija liela; līdz tuvākajai robežai ir vismaz sešdesmit jūdzes.
— Bet ko man sūtīt viņam pakaļ? — jautāja Mazarīni.
— Mani, velns parāvis!
— Un jūs noķersit viņu?
— Kāpēc gan ne?
— Jūs apņematies panākt hercogu, kurš ir kopā ar bruņotiem līdzdalībniekiem? ,
— Ja jūs būtu pavēlējis noķert pašu nelabo, monsinjor, es to atvestu pie jums aiz ragiem.
— Es arī, — piebilda Portoss.
— Un jūs? — teica Mazarīni ar izbrīnu skatīdamies uz abiem draugiem. — Bet hercogs nepadosies bez cīņas.
— Nu un kas, lai ir cīņa! — iesaucās d'Artanjans, un viņa acis spīdēja aiz uzbudinājuma. — Mēs sen neesam cīnījušies, vai ne, Portos?
— Cīņa, tad cīņa, — teica Portoss.
— Un jūs cerat viņu panākt?
— Jā, ja mūsu zirgi būs labāki.
— Tādā gadījumā ņemiet visus kareivjus, kādus atrodat pilī, un brauciet!
— Tā ir jūsu pavēle, monsinjor?
— Pat rakstiska, un ar manu parakstu apakšā, — teica Mazarīni, paņemdams papīra lapu, uz kuras tika uzrakstīti pāris vārdi.
— Piebilstiel vēl, monsinjor, ka mums ir tiesības izvēlēties jebkurus zirgus, kādi mums gadīsies ceļā.
— Protams, protams, — teica Mazarīni, — karaļa vārdā! Lūk, jums pavēle, izpildiet!
— Klausamies, monsinjor.
— Di Vallona kungs, - teica Mazarīni, - jūsu barona tituls ir uz hercoga de Befora zirga. Jums atliek tikai panākt to. Jums, cienījamais d'Artanjana kungs, es nesolu neko, bet jūs varēsit pieprasīt ko gribēsit, ja atvedīsit hercogu de Beforu atpakaļ dzīvu vai mirušu.
— Zirgos, Portos! — iesaucās d'Artanjans, ņemot savu draugu pie rokas.
— Esmu jau gatavs, — dziļā mierā atbildēja Portoss.
Viņi skrēja lejā pa lielajām pils kāpnēm, saukdami visiem pretimnākošajiem sargkareivjiem: „Zirgos, ātrāk, zirgos!"
Sanāca apmēram divi simti cilvēku.
D'Artanjans un Portoss sēdās uz Vulkāna un Bajarda, bet Mušketons sēdās uz Feba.
— Braucam! — uzsauca d'Artanjans.
— Uz priekšu! — piebiedrojās Portoss.
Un zirgi sāka traukties trakā ātrumā, kā viesuļvētra, pa Scnt-Onorē ielu.
— Nu, barona kungs, — teica d'Artanjans, — es solīju jums, ka drīzā laikā došu jums izdevību pakauties, un, kā redzat, solījumu esmu izpildījis.
— Jā, kapteini, — atbildēja Portoss.
Viņi atskatījās. Mušketons, nosvīdis vairāk, nekā viņa zirgs, auļoja viņiem pakaļ pieklājīgā attālumā. Aiz viņa aulekšos jāja kādi desmit karevji.
Pārbiedētie un ziņkārīgie pilsētnieki izskrēja uz. ielām. Izbijušies suņi viņus pavadīja ar skaļiem rējieniem.
Pie Svētā Johanna kapsētas stūra d'Artanjans aizķēra kādu cilvēku. Bet šis nebija tāds gadījums, lai šāda nieka dēļ vajadzētu apstāties, tāpēc viss jātnieku bars, neapstādamies, dzina savus zirgus uz priekšu tādā ātrumā, it kā tiem būtu izauguši spārni.
Diemžēl, pasaulē nav mazsvarīgu notikumu, un, kā mēs redzēsim tālāk, šis mazais negadījums gandrīz vai pazudināja monarhiju.
Tā viņi traucās cauri Sent-Antuāna priekšpilsētai līdz izbrauca uz Vensenes ceļa. Drīz vien viņi bija izbraukuši cauri pilsētai, pabraukdami garām mežam, un atradās maza ciematiņa apkārtnē.
Zirgi bija noskrējušies, un no viņu nāsim nāca elpa, kas bija sakaitēta kā degoša krāsns. D'Artanjans visu laiku dzina savu zirgu, jājot kādas divas pēdas pa priekšu Portosam; Mušketons no viņiem atpalika kādu divu zirgu garumā. Kareivji dzinās viņiem pakaļ tik ātri, cik atļāva viņu zirgi.
No pakalna virsotnes d'Artanjans ieraudzīja tālumā, no Sen-Mora puses, cilvēku grupu, kas atradās viņpus vaļņa. Viņš saprata, ka ieslodzītais ir'bēdzis pa šo pusi, un vajadzēja mēģināt kaut ko noskaidrot tuvāk. Pēc piecām minūtēm viņš jau bija pie mērķa. Visi pārējie viņam sekoja.
Visi šeit sadrūzmējušies eilvēki bija ļoti aizņemti. Viņi apskatīja zīda striķi, kuras gals bija aprauts piecpadsmit pēdu augstumā; apskatīja mūra sienu , un izteica savus minējumus. Pa valni šurp un turp staigāja samulsušie sargkareivji.
Kareivju grupa seržanta vadībā dzina prom ziņkārīgo cilvēku baru, kuri drūzmējās tajā vietā, kur hercogs bija uzsēdies zirgā.
D'Artanjans piejāja pie seržanta.
— Virsnieka kungs, šeit nedrīkst neviens atrasties.
— Šī pavēle neattiecas uz mani. Vai ir izsūtīta gūstītāju grupa?
— Jā, virsnieka kungs, bet, par nelaimi, bēgļiem ir lieliski zirgi.
— Bet cik viņu bija?
— Četri, bet piektais bija ievainots.
— Četri! — teica d'Artanjans, paskatīdamies uz Portosu. — Dzirdi, baron, viņi ir tikai četri.
Priecīgs smaids parādījās Portosa sejā.
— Bet cik ilgi viņi ir jau ccļā?
— Divas stundas un piecpadsmit minūtes, virsnieka kungs.
— Divas stundas un piecpadsmit minūtes? Tas ir nieks. Mums taču ir lielis'ki zirgi, vai ne tā, Portos?
Portoss nopūtās; viņš domāja par saviem nabaga zirgiem.
— Lieliski! — teica d'Artanjans. — Uz kādu pusi viņi aizbrauca?
— To nav vēlēts nevienam izpaust, virsnieka kungs.
D'Artanjans izņēma no kabatas pavēli.
— Karaļa pavēle, — viņš teica.
— Tādā gadījumā aprunājaties ar komendantu.
— Kur ir komendants?
— Izbraucis.
D'Artanjanam asinis sāka pulsēt galvā. Viņa izacis drūmi savilkās, seja piesarka.
— Nelietis, — viņš iesaucās, — tu domāji par mani pasmieties! Nu, pagaidi!
Viņš atlocīja vaļā pavēli. Ar vienu roku viņš piegrūda pavēli seržantam pie sejas, bet ar otru, paņēmis pistoli, pielika to viņam pie deniņiem.
— Karaļa pavēle! Lasi un atbildi, vai es tev noraušu galvu! Pa kādu ceļu viņi aizjāja?
Seržants saprata, ka d'Artanjans nejoko.
— Pa Vandomas ceļu, — viņš atbildēja.
— Bel pa kādiem vārtiem viņi izjāja?
— Pa Sen-Mora vārtiem.
— Ja tu mani, nelieti, māni, — teica d'Artanjans, — tad rīt tu tiksi pakārts.
— Bet jūs, ja viņus panāksiet, tad vairs ncatgrie/.īsieties mani kārt, — nomurmināja seržants.
D'Artanjans, paraustījis plecus, padeva zīmi konvojam sekot, un aizauļoja ātri projām.
— Aiz manis, kungi! Aiz manis! — kliedza viņš, dodoties uz norādītajiem vārtiem.
Tagad, kad hercogs bija aizbēdzis, vārtsargs beidzot nolēma aizbultēt vārtus; lai piespiestu šo stūrgalvi atvērt vārtus, ar viņu nācās apieties tāpat, kā ar seržantu.
Uz visu to tika pazaudētas vēl kādas desmit minūtes.
Pārvarot šo pēdējo šķērsli, jātnieku vienība devās tālāk ar tādu pašu ātrumu, kā pirmās tam.
Bet ne visi zirgi spēja izturēt iepriekšējo ātrumu. Daži sāka krietni atpalikt, trīs zirgi apstājās, bet viens zirgs krita.
D'Artanjans, jādams pa priekšu, ņeko nemanīja. Portoss pastāstīja viņam par notikušo, savā flegmātiskajā mierā.
— Ja tikai mēs spētu ar tevi viņus panākt, — teica d'Artanjans, — viņi ir tikai četri.
— Taisnība, — teica Portoss.
Un viņš uzmundrināja savu zirgu, piecērtot piešus.
Divu stundu laikā, neapstājoties, zirgi noskrēja divdesmit ljē. Zirgu kājas drebēja, paši bija nodzīti putās, jātnieku drēbes bija piesūkušās ar zirgu sviedru smaku.
— Apstāsimies uz minūtīti, lai nabaga lopiņi kaut drusku atpūšās, — teica Portoss.
— Nē, labāk viņus nodzīsim; nodzīsim, lai tikai mēs nokļūtu laikā, — atbildēja d'Artanjans. - Es redzu svaigas pēdas: nav pagājusi pat ceturtdaļa stundas, kopš šīs pēdas ir šeit atstātas.
Un patiešām, gar ceļa malām bija samanāmi svaigi zirgu pakavu nospiedumi. Pie pēdējiem saules atblāzmas stariem vēl varēja skaidri redzēt visas pēdas.
Viņi devās trakā ātrumā tālāk. Pēc divām jūdzēm krita Mušketona zirgs.
— Lūk, — teica Portoss, — lūk, arī Febs ir kritis.
— Kardināls jums samaksās par to tūkstots pistolus.
—. O, esmu pārāks par to.
— Uz priekšu!
— Jā, ja spēsim.
Patiešām, d'Artanjana zirgs apstājās, tam vairs nepielika elpas, un pēdējais uzmundrinājums ar piešiem, nevis lika tam ātrāk skriet, bet lika tam krist.
— Velns! — iebļāvās Portoss. — Lūk, tagad arī Vulkāns ir bez kājām.
— Ak, nelabais, — iesaueās d'Artanjans, saķerot galvu, — kāda kavēšanās! Dodiet man savu zirgu, Portos. Bet ko jūs darāt, velns lai parauj!
— E-hei, es krītu, tas ir, krīt mans zirgs Bajards.
D'Artanjans gribēja piespiest zirgu piecelties, kamēr Portoss sapinies pavadā, cenlās no tās atbrīvoties, bet ieraudzīja, ka zirgam no nāsīm nāk asinis.
— Trešais! — viņš noteica. — Tagad visam beigas.
Šajā mirklī viņi izdzirdēja zirgu zviedzienu.
— Klusāk! - iesaucās d'Artanjans.
— Kas par lietu?
— Kaul kur tuvumā ir zirgs.
— Tas būs kāds no mūsējiem, ka grib mūs panākt.
— Nē, tas ir pirms mums.
— A, tad cita lieta, — atsaucās Portoss, ieklausoties d'Artanjana norādītajā virzienā.
— Kungs! — iesaucās Mušketons, kurš pametis kritušo zirgu, kājām skrēja viņiem pakaļ. — Febs neizturēja un…
— Klusu! — teica Portoss.
Tiešām, šajā mirklī atskanēja zirga zviedziens.
— Tas ir piecsimt soļu attālumā no mums, — teica d'Artanjans.
— Tieši tā, kungs, — teica Mušketons, — piecsimt soļu attālumā atrodas mednieku mājiņa.
— Muškcton, kur ir tavas pistoles? - jautāja d'Artanjans.
— Man rokās, kungs.
— Portos, paņemiet savas.
— Lūk, tās.
— Teicami, — teica d'Artanjans, izņemot savas pistoles. — Tagad jūs saprotat, Portos? •
— Ne visai.
— Mēs braucam karaļa uzdevumā.
— Nu un kas?
— Karaļa uzdevuma izpildīšanai mēs aizņemsimies šos zirgus.
— Pareizi, — piezīmēja Portoss.
— Un tā, ne vārda vairs — pie lietas.
Viņi gāja trijatā, kā klusējošas ēnas. Aiz ceļa līkuma viņi pamanīja gaismu, kas spraucās cauri koku zariem.
— Lūk, māja, — nočukstēja d'Artanjans. — Atļaujiet man rīkoties, Portos, un atkārtojiet to pašu, ko es.
Skrienot un slēpjoties aiz kokiem, viņi, neviena nemanīti, pietuvojās soļus divdesmit līdz mājai. Luktura gaismā, kurš karājās mājas nojumē, viņi saskatīja četrus lieliskus zirgus. Kalps tos segloja; tuvumā atradās zirgu seglošanas piederumi.
D'Artanjans steidzīgi pie viņa piegāja, saviem biedriem padodot zīmi, pagaidīt viņu dažu soļu attālumā.
— Es pērku šos zirgus, — viņš teica kalpam.
Tas ar izbrīnu skatījās uz viņu, bet neatbildēja ne vārda. .
— Vai tad tu, muļķi, nedzirdi? - turpināja d'Artanjans.
— Dzirdu, protams, - bija atbilde.
— Kāpēc tad tu neatbildi?
— Šie zirgi nav pārdodami.
' — Tad es tos paņemšu, - teica d'Artanjans.
Un viņš uzlika roku uz tuvākā zirga kakla. Abi viņa ceļabiedri, iznākuši ārā no krūmiem, izdarīja to pašu.
— Bet, kungi, — iesaucās kalps, — šie zirgi tikko kā noskrēja sešas jūdzes, un vēl nav pat pagājusi pusstunda, kopš tie šeit atrodas.
— Pusstunda - pilnīgi pietiekams laiks: tie būs tikai mundrāki. Kalps sāka saukt palīgā. Kāds cilvēks, redzams mājas pārvaldnieks, iznāca ārā, kad d'Artanjans un viņa draugi segloja zirgus.
— Bet, kungs, — teica pārvaldnieks, - vai jūs zināt, ka šie zirgi pieder hercogam Monbazonam?
— Jo labāk, - atbildēja d'Artanjans, tad tiem vajadzētu būt labiem zirgiem.
— Bet, kungs, — turpināja pārvaldnieks, uzmanīgi kāpjoties atpakaļ uz durvju pusi, — es jūs brīdinu, ka saukšu palīgā citus mājas iemītniekus.
— Bet es savus, — teica d'Artanjans. — Es esmu — karaļa gvardes musketieru leitnants. Desmit mani kareivji jāj man nopakaļ. Vai dzirdat, viņi jau jāj? Paskatīsimies, kas ņems virsroku.
Dzirdams nebija it nekas, bet pārvaldnieks baidījās ieklausīties.
— Jūs esat gatavs, Portos? — jautāja d'Artanjans.
— Es jau beidzu seglot.
— Bet jūs, Muston?
— Es arī.
— Tad zirgos.
Visi Iris uzlēca zirgos.
— Pie manis! — iebļāvās pārvaldnieks. — Cilvēki, palīdziet! Ņemiet karabīneš!
— Ceļā! — nokomandēja d'Artanjans, tūlīt sāksies šaušana. Visi trīs ātri devās prom.
— Pie manis! — bļāva pārvaldnieks, kamēr kalps skrēja uz blakus māju.
— Uzmanīgāk, ka neiešaujat saviem zirgiem! — iesaucās d'Artanjans, skaļi iesmiedamies.
— Plī! — atbildēja pārvaldnieks.
Gaisma, līdzīga zibens uzliesmojumam, apžilbināja ceļu. Atskanot šāvienam, jātnieki izdzirda nosvilpjam lodi.
— Viņi šauj, kā sulaiņi, - teica Portoss. - Rišeljē laikā šāva daudz precīzāk. Vai jūs atceraties Krcvkeras ceļu, Mušketon?
— Ak, kungs, man vēl tagad dažreiz iesāpas labā gūža.
— Jūs esat pārliecināts, d'Artanjan, ka mēs esam uz pareizām pēdām?
— Velns parāvis! Vai tad jūs nedzirdējāt?
— Ko?
— Ka šie zirgi pieder Monbazonam?
— Nu un tad?
— Nu, bet Monbazona kungs — ir Monbazona kundzes vīrs.
— Un tālāk?
— Bet Monbazona kundze — de Befora kunga mīļākā.
Ā, saprotu, — teica Portoss, — viņa sagatavoja atkāpšanās ceļu.
— Tieši tā.
— Un mēs tagad dzenamies pakaļ hercogam ar tiem pašiem zirgiem, uz kuriem viņš tikko jāja?
— Dārgais Portos, jūs esat apbrīnojami atjautīgs,— teica d'Artanjans, ar savu parasto divdomīgo smaidiņu.
,— Jā, tāds es esmu! — apstiprināja Portoss.
Tā viņi auļoja veselu stundu; kamēr zirgi bija vienās putās, bet viņu pavēderes asinīs.
— Ē, ko cs redzu? — teica d'Artanjans.
— Jūsu laime, ka jūs vispār kaut ko redzat tādā tumsā, — piezīmēja Portoss.
— Dzirksteles!
— Es arī pamanīju, — teica Mušketons.
— Vai tiešām mēs viņus būtu panākuši?
— Kritis zirgs! - teica d'Artanjans, apstādinādams savu zirgu, kurš metās sānis. — Redzams, viņi arī izsitušies no pēdējiem spēkiem.
— Man liekas, ka kāds jāj, — piezīmēja Portoss, pieliecoties pie sava zirga kakla.
— Nevar būt.
— Viņu ir daudz.
— Tad cita lieta.
— Vēl viens zirgs, - teica Portoss.
— Kritis?
— Nē, vēl nav nobeidzies.
— Ar segliem vai bez tiem?
,— Apseglots.
— Tātad, tie ir viņi.
— Drošāk! Viņi lagad ir mūsu rokās!
— Bet, ja viņu ir daudz, — iesaucās Mušketons, — tad ne viņi būs mūsu rokās, bet mēs viņu.
— Bā, — teica d'Artanjans, - viņi izlems, ka mēs esam stiprāki par viņiem, tāpēc ka dzenamies viņiem pakaļ; nobīsies un izklīdīs.
— Varbūt, - apstiprināja Portoss.
— O, paskatieties! — iesaucās d'Artanjans.
— Jā, atkal dzirksteles; šoreiz arī es redzēju, — teica Portoss.
— Uz priekšu! - iesaucās d'Artanjans. — Pēc dažām minūtēm viss tikai sāksies.
Un viņi no jauna laida auļiem uz priekšu. Zirgi, piešu mudināti, skrēja kā neprātīgi uz priekšu tumsā. Tālumā debesīs redzēja izplešamies vienīgi melnu tumsu.
Tā viņi skrēja auļos kādas desmit minūtes.
Pēkšņi divi melni punkti tālumā atdalījās no kopējās melnās masas, tic sāka augt lielāki un tuvoties, kamēr pieņēma divu auļojošu jātnieku formu.
— Oho, — teica d'Artanjans, — viņi tuvojas mums.
— Jo sliktāk viņiem, — piezīmēja Portoss.
— Kas nāk? — atskanēja aizsmakusi balss.
Bet mūsu jātnieki tikai dzina savus zirgus uz priekšu, neatbildēdami uz jautājumu. Atskanēja zobenu šķindoņa, , un pisto|u uzvilkšanas klikšķi, kuri atskanēja no abu neredzamo jātnieku puses.
— Turaties! — nokomandēja d'Artanjans.
Portoss saprata to, ka d'Artanjans izņēma ar kreiso roku pistoli; viņi abi uzvilka pistoles gaiļus.
— Kas nāk? — otrreiz atskanēja tā pati balss. — Ne soli tālāk, citādi jūs mirsiet!
— Ehē! — atbildēja Porioss cauri zobiem, smakdams nost no saceltajiem putekļiem. — Mēs ne tādus esam redzējuši. Pie šiem vārdiem, zvaigžņu atblāzmas mierīgajā gaismā, nozibsnīja divi pistoļu stobri un divas ēnas aizstājās viņiem ceļā.
— Atpakaļ, — kliedza d'Artanjans, - vai jūs mirsiet!
Viņam atbildēja divi pistoles šāvieni; bet mūsu jātnieki brauca tādā ātrumā, ka vienā mirklī uzskrēja viņiem virsū. Atskanēja trešais šāviens, kuru izdarīja d'Artanjans, un viņa pretinieks nogāzās bez dzīvības zemē. Portoss ar tādu triecienu uzskrēja savam pretiniekam virsū, ka tas nokrita zemē no zirga, nepaspēdams pielietot zobenu, kurš bija viņa rokā.
— Piebeidz viņu, Mušketon! Piebeidz! — sauca Portoss. Un viņš metās kopā ar savu draugu uz. priekšu, kurš turpināja pakaļdzīšanos.
— Nu, kā? — jautāja Portoss.
— Es savam sadragāju galvu, — teica d'Artanjans. — Bet jūs?
— Es savu tikai nogāzu no zirga. Vai dzirdat?
Atskanēja karabīnes šāviens; Mušketons neapstādamies, pilnos auļos, izpildīja sava saimnieka pavēli.
— Nu-nu, — teica d'Artanjans. — Pagaidām viss ir labi. Pirmā cīņa ir musu labā.
— Jā, - teica Portoss. - bet, lūk, nāk jauni spēles dalībnieki.
Patiešām, vēlreiz, no grupas atdalījās divi jātnieki, kuri ātri traucās
pretī, lai d'Artanjanam un Portosam aizšķērsotu ceļu.
Šoreiz d'Artanjans pat negaidīja, kamēr viņu uzrunās.
— Ceļu! — viņš kliedza pirmais. — Ceļu!
— Ko jums vajag! — jautāja viena balss.
— Hercogu! — vienā balsī atbildēja Portoss un d'Artanjans.
Smieklu šalts atskanēja atbildes vielā, kuru uzreiz nomainīja sāpju
vaids, jo d'Artanjans lielo smējēju izdūra ar savu zobenu.
Tajā pašā mirklī atskanēja divi šāvieni: tie atskanēja Portosa un viņa pretinieka sadursmes rezultātā.
D'Arlanjans atskatījās un ieraudzīja Portosu atkal sev blakus.
— Bravo, Portos, liekas, ka šoreiz jūs viņu nošāvāt, — teica d'Artanjans.
— Baidos, ka es trāpīju tikai zirgam.
— Ko lai dara, mans mīļais! Ne jau katru reizi var trāpīt mērķī, bet nevajag skumt, galvenais, ka mērķis ir aizkarts. Bet, velns parāvis, kas ir ar manu zirgu?
— Ar jūsu zirgu? Viņš krīt, - teica Portoss, apstādinot arī savējo.
Patiešām, zirgs paklupa, nokrizdams uz ceļiem, iegārdzās un nokrita
uz sāniem.
Pirmā pretinieka lode bija trāpījusi zirgam krūtīs. D'Artanjans izlamājās tā, ka pat debesis kļuva sarkanas.
— Kungs, vai jums gadījumā nav vajadzīgs zirgs? - jautāja Mušketons.
— Un kā vēl, velns parāvis! — iekliedzās d'Artanjans.
— Bet, lūdzu.
— Bet no kurienes tev ir lieki divi zirgs? - jautāja d'Artanjans, uzlecot vienam mugurā.
— Viņu saimnieki tika nogalināti, tāpēc cs nolēmu, ka tie varētu mums noderēt.
Pa to laiku Portoss uzlādēja savu pistoli.
• — Gatavojies! — iesaucās d'Artanjans. — Lūk, vēl divi.
— Ceru, ka visai naktij lo nepietiks! — piezīmēja Portoss.
Patiešām, atkal divi jātnieki devās viņiem pretī.
— Kungs, — teica Mušketons, — tas, kuru jūs nomētāt no zirga, ceļas kājās.
— Kāpēc tu ar viņu neizrīkojies tāpat, kā ar pirmo?
— Man bija aizņemtas rokas, jo turēju zirgus aiz pavadām.
Atskanēja šāviens un Mušketons žēlīgi ievaidējās.
— Ak, kungs, — viņš teica, - tagad tieši otrā gūžā! Tāpat ka uz. Amjenas ceļa.
Portoss, kā lauva, likās virsū pretiniekam, kurš centās viņam uzbruki ar zobenu. Bet pirms viņš paspēja izvilkt savu zobenu līdz galam, Portoss ar tādu spēku zvēla tam pa galvu, ka viņš sabruka, kā vērsis zem miesnieka bomja trieciena.
Mušketons nolīda no zirga muguras, par cik iegūtais ievainojums viņam traucēja sēdēt.
Ieraudzīdams jātnieku, d'Artanjans apstājās, lai uzlādētu pistoli; bez tam, pie jaunā zirga segliem bija piestiprināta karabīne.
- Lūk, cs arī esmu klāt, — teica Portoss. — Gaidīsim vai uzbruksim pirmie?
— Uzbruksim, — teica d'Artanjans.
— Uzbrūkam! — teica Portoss.
Viņi uzmundrināja savus zirgus. Jātnieki bija ne vairāk kā divdesmit soļu attālumā.
— Karaļa vārdā! — iesaucās d'Artanjans. — Palaidiet mūs garām!
— Karalim šeit nav ko darīt! — atbildēja skarba, bet skanīga balss, kura likās atskanam no mākoņiem, jo saceltajā putekļos neko nevarēja saskatīt.
— Lieliski, to mēs tūlīt redzēsim, — teica d'Artanjans, — vai šeit nepavērsics ceļš karalim.
— Nu, skatieties, — atbildēja tā pati balss.
Divi šāvieni atskanēja gandrīz vienlaicīgi. Vienu izšāva d'Artanjans, bet otru — Portosa pretinieks. D'Artanjana lode norāva pretiniekam cepuri; bet Portosa pretinieka lode ieurbās zirgam kaklā, un tas ar gārdzienu novēlās zemē.
— Pēdējo reizi jautāju: kurp jūs braucat? — jāutāja tā pati balss.
— Pie velna! — atbildēja d'Artanjans.
— Ak, tā! Varat būt droši, pie viņa jūs nokļūsit.
D'Artanjans redzēja, ka uz viņu tiek notēmēts musketes stobrs; viņam neatlika laiks, notēmēt savu. Un pēkšņi, atcerēdamies kādreiz doto Atosa padomu, viņš strauji pacēla savu zirgu uz pakaļkājām. Lode trāpīja zirgam tieši vēderā. D'Artanjans sajuta, kā zirgs, krītot, pazūd zem viņa svara, un ar raksturīgo viņam veiklību nolēca no zirga muguras tālu uz sāniem.
— Lūk, kā! — izsmējīgi noteica skanīgās balss īpašnieks, — Mums, izrādās, ir zirgu slaktiņš, nevis vīru cīniņš. Zobenu, kungs, zobenu!
Viņš nolēca no zirga.
— Zobenu? Lieliski, — teica d'Artanjans, — tas ir manā gaumē.
Divos lēcienos d'Artanjans atradās pretinieka priekšā; viņu zobeni
sakrustojās. D'Artanjans, ar viņam raksturīgo veiklību, pielietoja savu iemīļoto gājienu — tercu.
Portoss, stāvēdams uz ceļiem aiz sava zirga, kurš mocījās pirsnāves agonijā, turēja katrā rokā pa pistolei.
Starp d'Artanjanu un viņa pretinieku sākās cīņa. D'Artanjans, pēc sava ieraduma, uzbruka pirmais, bet šoreiz viņš juta stingru pretinieka roku, kura nepadevās viņa viltīgajiem gājieniem, kas d'Artanjanu pārsteidza. Divreiz atsists, viņš atkāpās vienu soli; viņa pretinieks neizkustējās no vietas; d'Artanjans atkal pielietoja savus iecienītos paņēmienus. Abi pretinieki cīnījās, bet neveiksmīgi; dzirksteles šķīda no viņu zobenu šķindas.
Beidzot d'Artanjans nolēma, ka laiks pielietot citu iecienītu gājienu - māņu gājienus. Viņš ļoti veikli tos pielietoja, zibenīgi izmantojot tos uzbrukumā, kas likās neatvairāmi, bet uzbrukums lika atsists.
- Velns parāvis! — viņš iesaucās savā gaskoniešu akcentā.
Pie šī izsauciena viņa pretinieks atlēca atpakaļ un pieliecās, aizmirsdams piesardzību, mēģināja saskatīt tumsā d'Artanjana seju. D'Artanjans, domādams, ka tā ir kārtējā viltība, bija ļoti uzmanīgs.
- Sargieties, - pa to laiku teica Portoss savam pretiniekam, - man rezervē ir divas uzlādētas pistoles.
- Jo vairāk jums ir iemesls šaut pirmajam.
Portoss izšāva; cīņas lauku burtiski apgaismoja zibens šautra.
Ieraudzīdami viens otru, abi pretinieki, kuri atradās cīņas laukā, reizē iekliedzās.
• — Atos! — iesaucās d'Artanjans.
- D'Artanjan! — iesaucās Atoss.
Atoss pacēla zobenu, d'Artanjans nolaida savu.
- Aramis! — sauca Atoss. — Nešaujiet.
- Ā! Tas esat jūs, Aramis! - iesaucās Portoss, nomezdams abas pistoles.
Aramiss savu pistoli ielika somā, bet zobenu atpakaļ makstī.
- Dēls mans! - teica Atoss, izstiepdams savas rokas pretī d'Artanjanam. (Tā viņš kādreiz sauca d'Artanjanu maiguma izpausmes mirkļos.)
- Atos, - viņš teica, laužot sev tokas, - vai tiešām jūs viņu aizstāvat? Es zvērēju atvest viņu dzīvu vai mirušu. Ek, tagad esmu apkaunots.
- Nokaujiet mani, - teica Atoss, atsedzot savas krūtis, - ja jūsu gods prasa manu nāvi.
- O, manas bēdas! Bēdas man! - iesaucās d'Artanjans. - Tikai viens cilvēks varēja mani apstādināt, un vajadzēja tā liktenim izspēlēt šo joku, lai šis cilvēks gadītos manā ceļā. Ko es teikšu kardinālam?
- Jūs pateiksit viņam, kungs, - atbildēja skaļa balss, kura bija pārāka pār citām, — ka viņš sūtīja man ceļā divus cilvēkus, kuri vienīgie varēja uzveikt šos četrus, cīnoties bez zaudējumiem, viens pret vienu ar grāfu dc La Fēru un ševaljē d'Erblē un padoties likai pussimts pretiniekiem.
- Princis! — teica vienā balsī Atoss un Aramiss, paejot malā un dodot ceļu hercogam Bcforam.
Portoss un d'Artanjans ari pakāpās soli atpakaļ.
- Piecdesmit cilvēki, — murmināja d'Artanjans un Portoss.
- Atskatieties, kungi, ja neticiet, - teica hercogs, - jo es nodomāju, ka jūs esat vismaz divdesmit cilvēki, un tāpēc atgriezos ar visu savu vienību. Man apnika šī bēgšana un cs sagribēju pals paslrādāt ar zobenu; bet jūs izrādījāties tikai divi cilvēki.
— Jā, monsinjor, divi, - teica Atoss, - bet kā jūs pareizi teicāt, šie divi ir divdesmit vērti.
— Nu, kungi, atdodiet savus zobenus, - teica hercogs.
— Mūsu zobenus? - iesaucās d'Artanjans, paceļot galvu un paskatoties visapkārt. - Mūsu zobenus? Nekad.
— Nekad! — atkārtoja Portoss.
Apkārtstāvošo cilvēku vidū juta sakustēšanos.
— Uzgaidiet, monsinjor, — teica Atoss. — Tikai divus vārdus.
Viņš piegāja pie prinča, un pieliecies pie auss, kaut ko klusi pateica.
— Kā vēlaties, grāf, - teica princis. — Esmu jums pārāk lielu pateicību parādā, lai jums uzreiz atteiktu pirmo lūgumu. Paejiet malā, kungi, — viņš griezās pie savas svītas. — D'Artanjana kungs un Portosa kungs, jūs esat brīvi.
Pavēle uzreiz tika izpildīta. D'Artanjans un Portoss tika no visām pusēm ieslēgti ciešā apli.
— Tagad, d'Erblē kungs, - nokāpiet no zirga un panāciet šurp.
Aramiss steidzīgi piegāja pie Portosa, bet Atoss pie d'Artanjana. Tagad
visi četri bija kopā.
— Draugi, — teica Atoss, — jūs vēl arvien nožēlojat, ka neizlējāt mūsu asinis?
— Nē, — teica d'Artanjans, — man ir sāpīgi, ka mēs esam viens pret otru, mēs, kas vienmēr bijām kopā. Man sāpīgi redzēt, ka mēs esam pretējās naidīgās nometnēs. Ak, tagad mums nebūs veiksmes!
— Jā, tagad visam beigas, — atsaucās Portoss.
— Tad pārejiet pie mums! — teica Aramiss.
— Klusējiet, d'Erblē, - apstādināja viņu Atoss. - Šāda veida priekšlikumus nedod tādiem kungiem. Ja viņi nostājās Mazarīni pusē, tad tā viņus aicināja viņu sirdsbalss, tāpat kā mūsu — lika nostāstāties prinča pusē.
— Un tagad mēs esam ienaidnieki! Tpfū, kaut viss izputētu! Kas to varēja gaidīt? — teica Portoss.
D'Artanjans, neko neteicis, smagi nopūtās.
Atoss paskatījies uz abiem, paņēma viņus pie rokām un teica:
— Tā ir pārāk nopietna lieta, un man sāp sirds, it kā jūs tajā būtu iedūruši. Jā, mēs esam izšķīrušies, lūk, dzīves īstenība, bet mēs neesam pieteikuši viens otram karu. Varbūt, mēs varēsim sarunāt; vajadzīga vēl pēdējā tikšanās.
— Kas atliecas uz mani, - teica Aramiss, — tad cs uzstāju, lai tā notiktu.
— Esmu ar mieru, - lepni atbildēja d'Artanjans.
Portoss palocīja galvu, dodot piekrišanas zīmi.
— Nozīmēsim satikšanās vietu, — turpināja Atoss, — kura visus apmierinātu, un salikušies pēdējo reizi, pārrunāsim mūsu attiecības un darbības veidu.
— Labi! — atbildēja visi trīs.
— Tālad, jūs visi esat ar mieru? — jautāja Atoss.
— Visi.
— Lieliski. Vieta?
— Karaliskais laukums jūs apmierina? — jautāja d'Artanjans.
— Parīzē?
— Jā.
Atoss ar Aramisu saskatījās. Aramiss paņiāja ar galvu, dodot savu piekrišanu.
— Karaliskais laukums, lai tā būtu, — teica Atoss.
— Bet kad?
— Rīt vakarā, ja jums labpatīk.
— Jūs būsit atgriezušies līdz rītam?
— Jā.
— Kādā stundā?
— Pulkstens desmitos vakarā. Vai jūs tas apmierinās?
— Teicami.
— Un tad būs vai nu miers vai karš; bet visādā gadījumā, draugi, mūs gods no tā necietīs, — teica Atoss.
— Jā, — nopūlās d'Artanjans, — bet mūsu karvīra gods ir zaudēts.
— D'Artanjan, — domīgi noteica Atoss, — zvēru jums, man ļoti sāp, ka jūs varat domāt par to tajā laikā, kad mēs sakrustojām savus zobenus. Jā, .— viņš piebilda, skumji šūpojot galvu, — jūs pareizi pateicāt: bēdas mums. Iesim, Aramis.
— Bet mēs, Porlos, — teica d'Artanjan, — atgriezīsimies ar kaunu pie kardināla.
— Galvenais, pasakiet viņam, — pēkšņi atskanēja pazīstama balss, — ka esmu vēl kaut kam noderīgs.
D'Artanjans pazina Rošfora balsi.
— Ar ko varu būt jums noderīgs, kungi? — jautāja princis.
— Apliecinicl, ka mēs izdarījām visu, ko spējām, jūsu majestāte.
— Esiet mierīgi, viss tiks izdarīts. Klausieties, kungi, mēs drīz atkal satiksimies Parīzes priekšpilsētā, vai pat pašā Parīzē, lad jūs varēsit atmaksāt šodienas neveiksmi.
Ar šiem vārdiem hercogs, pamājis ar roku alvadu sveicienu, ar visu savu svītu aizbrauca projām. Viss noklusa. D'Arlanjans un Portoss palika uz ceļa vieni, un vēl kāds, kurš turēja pavadā divus zirgus.
Domājot, ka las ir Mušketons, d'Artanjans ar Portosu devās pie lā.
— Ko es redzu! — iesaucās d'Artanjans. — Tas esat jūs, Grimo?
— Grimo! — iesaucās Portoss.
Grimo, padevis zīmi draugiem, pierādīja, ka viņi nav kļūdījušies.
— Bet kam tic zirgi? — jautāja d'Artanjans.
— Kas mums tos dāvina? - jautāja Portoss.
— Grāfs de La Fērs.
— Atos, Atos,— nočukstēja d'Artanjans, — jūs vienmēr par visu padomājat; jūs csal cēlsirdīgs cilvēks.
— Labu ceļa vēju! Es jau baidījos, ka man būs jāiet kājām, — leica Portoss.
Un viņš uzlcca vienam rikšotājam mugurā; d'Artanjans jau bija cita rikšotāja mugurā.
— Bet kur mēs brauksim, Grimo? — jautāja d'Artanjans. — Tu atstāj savu kungu?
— Jā, — teica Grimo, — es dodos pie vikonta de Bražclona, kurš atrodas Flandrijas armijā.
Viņi klusēdami devās pa Parīzes ceļu. Bel pēkšņi visi sadzirdēja klusus vaidus, kuri atskanēja no grāvja puses.
— Kas tas ir? — jautāja d'Artanjans.
— Tas ir Mušketons, — teica Portoss.
— Jā, jā, kungs, las esmu es,— atskanēja žēlabaina balss, un kaut kāda ēna sakustējās ceļa malā.
Portoss metās pie sava mājas pārvaldnieka, kuram patiesi bija peķēries.
— Vai tu esi bīstami ievainots, mans mīļais Muslon? — viņš jautāja.
— Mustons! — atkārtoja Grimo, aiz izbrīnās ieplēšot acis.
— Nē, kungs, nē; vienīgi esmu ievainots ļoti nepatīkamā un neērtā vietā.
— Tātad tu nevarēsi jāt uz zirga?
— Ko jūs, kungs, kur nu?
— Bet kājām vari paiet?
— Pacentīšos nokļūt līdz pirmajām mājām.
— Kā būt? — jautāja d'Artanjans. — Mums nepieciešams atgriezties Parīzē.
— Es parūpēšos par Mušketonu, — teica Grimo.
— Paldies, mīļais Grimo, — teica Portoss.
Grimo, nolecis no zirga, sniedza savu roku Mušketonam, kurš ar asarām acīs, to pieņēmis, atbalstījās uz tās no visa spēka. Bet Grimo nekādi nevarēja saprast, vai šis ir prieka un atkalredzēšanās asaras, vai viņš raud aiz sāpēm no saņemtā ievainojuma.
Pa to laiku d'Artanjans un Portoss klusēdami turpināja ceļu uz Parīzi.
Pēc trīs stundām viņus panāca jātnieks, kurš viss bija vienos putekļos: tas bija hercoga kurjers, kurš veda vēstuli kardinālam, kurā, kā jau bija solīts, princis liecināja, ka d'Artanjans un Portoss bija izdarījuši visu iespējamo viņa aizturēšanā.
Mazarīni pavadīja šausmīgu nakti,, saņēmis vēstuli, kurā princis pats paziņoja par savu brīvību, kā arī pieteica kardinālam karu līdz sava mūža galam.
Kardināls trīs reizes pārlasīja šo vēstuli, tad salocīja to, un likdams vēstuli kabatā, teica:
— Viens mani mierina: kaut arī d'Artanjans izlaida no rokām princi, bet dzenoties pēc tā, viņš sabrauca Bruselu. Redzams gaskonietis ir ļoti vērtīgs cilvēks, ja pat viņa neveiklība man kalpo par labu.
Kardināls runāja par cilvēku, kuru d'Artanjans netīšām bija sabraucis pie Svētā Johanna kapiem Parīzē. Tas bija neviens cits, kā padomnieks Brusels.
Bet par lielu nelaimi Mazarīni, uz kuru jau tā vēlās visādas nepatikšanas, padomnieks Brusels tomēr netika sabraukts.
Viņš patiešām lēnām šķērsoja Sent-Onorē ielu, kad d'Artanjana zirgs, kurš skrēja trakā ātrumā, aizķēra un iesvieda viņu dubļos.
Kā mēs jau teicām, d'Artanjans nepiegrieza vērību tādam sīkumam. Viņš pilnīgi pieturējās pie tā laika ieskatiem, kad galminieki, un it sevišķi galma virsnieki, nicināja pilsētas buržuāziju. Tāpēc viņš palika bezjūtīgs un nevērīgs, pret cilvēka sāpēm un nelaimi, kurš stāvēja ielas malā, ģērbies melnās drānās. Pirms nabaga Brusels paspēja iekliegties, bruņotie jātnieki, kā viesulis bija aiztraukušies viņam garām.
Tikai tad garāmgājēji saklausīja viņa vaidus.
Cilvēki saskrēja, ieraudzīja nabadziņu gulošu uz ielas, sāka izjautāt, kas viņš ir, kur dzīvo.
Tiklīdz viņš pateica, ka viņu sauc Brusels, ka viņš ir parlamenta padomnieks un dzīvo Sen-Landri ielā, cilvēku bars sāka kliegt tik skaļi, ka pārbiedēja večuku ne mazāk, kā tikko garām pagājušais viesulis.
— Brusels! — sauca apkārtējie. — Brusels, mūsu tēvs! Mūsu aizstāvis! Brusels, tautas aizstāvis, beigts, samīdīts ar kardinālistu zirgu pakaviem! Palīgā! Pie ieročiem! Nāve viņiem!
Vienā mirklī pūlis aizšķērsoja ielu; apstādināja pirmo karieti, lai aizvestu padomnieku uz mājām, bet kāds aizrādīja, ka satricinājums, kurš radīsies braucot pa bruģainajām ielām, var pasliktināt slimnieka stāvokli; citi ieteica viņu aiznest uz rokām, — priekšlikums tika pieņemts vienbalsīgi un ar lielu sajūsmu. Sacīts — darīts. Tauta, barga un tajā pašā laikā padevīga, pacēla padomnieku uz rokām un nesa viņu, līdzīgi pasaku gigantam, murkšķošu pundurīšu ieaijātu.
Brusels nešaubījās parīziešu mīlestībā; trīs gadus viņš bija opozīcijas priekšgalā un ne bez slepenām cerībām vēlējās kādreiz panākt arī popularitāti. Šie tautas jūtu uzplūdi viņu iepriecināja un pārpildīja viņa sirdi ar godkārības pašapziņu, parādot viņa ietekmes lielumu. Bet šis triumfs bija ari trauksmes pilns. Bez visa tā, ka sasitumi viņam sagādāja ne mazums sāpju, uz katra ielas stūra viņš šausmās nodrebēja, baidoties ieraudzīt gvardes vai musketieru eskadronu, kuri varētu nākt izklīdināt šo lielo cilvēku pūli.
Kas gan paliktu izgāztuvē no tagadējā triumfatora!
Viņa acu priekšā vēl visu laiku stāvēja cilvēki un zirgi, kas līdzīgi smerčam, milzīgai viesuļvētrai, apgāza viņu ar vienu brāzienu, un tāpēc viņš atkārtoja slābanā balsī:
..Steidzaties, bērni mani: es ļoti ciešu".
Pēc katras šādas žēlabas pūlis ar jaunu spēku izkliedza lāstus un uzsaukumus.
Ne bez pūlēm izdevās piekļūt Brusela mājai. Visi kvartāla iedzīvotāji metās pie logiem un durvīm, ieinteresēti ar lielā pūļa troksni.
Brusela mājas logā parādījās vecās kalpones seja, kura sāka skaļi vaimanāt, un padzīvojusi sieviete, kura sāka skaļi raudāt. Viņas abas ar-satraukumu, kaut arī tas izpaudās ļoti dažādi, izjautāja pūlī esošos cilvēkus par notikušo, kuri atbildēja skaļiem izsaucieniem un dažādiem kliedzienichi.
Bet tiklīdz pie mājas durvīm pienesa Bruselu, kuru uz rokām bija nesuši astoņi cilvēki, ar izdzisušu skatienu un bālu seju, kā jaukā Brusela kundze zaudēja samaņu, bet kalpone, sasizdama plaukstas, metās pretī savam saimniekam.
„Kungs, Kungs, — viņa kliedza, — kaut nu Frike būtu šeit un aizskrietu pēc ārsta!"
Frike bija šeit. Kā var kaut kas notikt pilsētā bez Parīzes nebēdņa ziņas?
Frike, protams, izmantodams Trīsvienības dienu, izlūdzās tavernas saimniekam brīvdienu. Saimnieks nevarēja viņam atteikt, jo līgumā tika noteikts, ka lielos svētkos, tas ir, četras reizes gadā, viņš varēja būt brīvs.
Frike atradās gājiena priekšgalā. Viņš, protams, pats arī nodomāja, ka vajadzētu skriet pēc ārsta, bet daudz, jautrāk bija iet pūļa priekšgalā un kliegt no visa spēka: «Nogalināja Bruselu! Tautas tēvu, Brusela kungu! Lai dzīvo Brusela kungs!", nekā vienam skriet pa klusajām šaurajām ieliņām un teikt cilvēkam tumšā kamzolī: „Iesim, daktera kungs, padomniekam Bruselam ir vajadzīga jūsu palīdzība".
Par nelaimi, Frike, spēlēdams redzamu lomu pūļa priekšgalā, atļāvās būt neuzmanīgs, uzrāpdamies uz logu režģiem, lai paceltos virs aurojošā pūļa.
Godkāre viņu pazudināja: māte viņu ieraudzīdama, aizsūtīja pēc ārsta.
Tad viņa, apķērusi abām rokām padomnieku, gribēja vilkt viņu augšā; bet uz trepēm padomnieks negaidīti rtostājās uz savām kājām un paziņoja, ka uzkāps pats. Viņš lūdza kalponei tikai vienu: pierunāt izklīst tautu.
Bet viņa neklausījās viņa vārdos.
— O, mans nabaga saimnieks! Dārgais mans saimnieks! — kliedza viņa.
— Jā, jā, mīļā Nanncta, — murmināja Brusels, cenšoties viņu nomierināt, — nomierinieties, tie visi ir tikai sīkumi.
— Kā es varu nomierināties, kad jūs sabrauca, samīdīja un saplosīja!
— Tad nē jau, nē, — pierunāja viņu Brusels, — nekas nopietns nav noticis.
— Kā nav noticis, ja jūs viss esat vienos dubļos! Kā nekas nav noticis, ja jūsu galva ir asinīs! Ak, Kungs, mans nabaga saimnieks, mans nabaga saimnieks!
— Apklusti vienreiz! — teica Brusels. — Apklusti!
— Asinis, mans Dievs, asinis, — kliedza Nanneta.
— Ārstu! Ķirurgu! Dakteri! — kliedza pūlis. — Padomnieks Brusels mirst! Mazarīnisti viņu noslepkavoja!
— Mans Dievs, — iesaucās Brusels izmisis, — šo nelaimīgo dēļ, nodedzinās manu māju!
— Pieejiet pie loga, saimniek, un parādieties viņiem!
— Nē, es atturēšos, — atbildēja Brusels. — Rādīties lautai — tā ir karaļa privilēģija. Pasaki viņiem, ka man ir labāk, Nanneta, pasaki viņiem, ka cs iešu nevis pie loga, bet gultā, un lai viņi visi aiziet.
— Kāpēc jūs vēlaties, lai viņi aiziet? Viņi ir sapulcējušies jums par godu.
— Ak! Vai tiešām tu nesaproti, ka viņu dēļ mani var pakārt? — izmisis teica Brusels. — Redzi arī padomniecei ir kļuvis slikti!
— Brusels! Brusels! — sauca pūlis. — Lai dzīvo Brusels! Dakteri Bruselam!
Sacēlās tāds troksnis, ka Brusela aizdomas un bailes apstiprinājās. Uz ielas parādījās gvardes kareivji un ar laidnes sitieniem izklīdināja neaizsargāto pūli.
Pie pirmajiem kliedzieniem: „Gvardes kareivji!" Brusels, nobijies, ka viņu varētu apvainot šī sajukuma radīšanā, iemetās gultā ar visām drēbēm, pat nenoņemot tās.
Pateicoties gvardes kareivju iejaukšanai un Brusela trīskārtējai pavēlei, vecajai Nannetai beidzot nācās aizvērt ārdurvis. Bet nepaspēja viņa lāgā aizvērt durvis un uziet augšā pie saimnieka, kad pie durvīm kāds picklavēja.
Brusela kundze, atguvusies, āva nost zābakus saimniekam, sēžot viņa kājgalī un drebot kā apšu lapa.
— Paskatieties, kas tur klauvē, Nanneta, — leica Brusels, — un nelaižict iekšā svešus cilvēkus.
Nanneta paskatījās pa logu.
— Tas ir priekšsēdētāja kungs, — viņa teica.
— Nu, no viņa nevajag kautrēties, atveriet durvis.
— Ko viņi ar jums izdarījuši, dārgo Brusel? — jautāja, ienākot istabā, parlamenta priekšsēdētājs. — Es dzirdēju, ka jūs gandrīz vai nogalināja!
— Viņi patiešām uzbruka manai drošībai, — atbildēja Brusels stingi turoties.
— Nabaga draugs! Viņi nolēma sākt ar jums. Mūs visus sagaida šāds liktenis. Viņi, nevarēdami mūs pieveikt kopumā, nolēmuši izrēķināties ar katru atsevišķi.
— Ja es izveseļošos, — teica Brusels, — cs savukārt pacentīšos viņus samīdīt ar sava vārda smagumu.
— Jūs izveseļosities, — teica Blanminels, — un viņi dārgi samaksās par šo uzbrukumu.
Brusela kundze klusi raudāja rūgtas asaras, Nanneta skaļi raudāja, stāvot durvis.
— Kas noticis? — iesaucās, ātri ienākdams istabā, jauns un skaists cilvēks. — Vai tēvs ir ievainots?
— Jūsu priekšā ir tirānijas upuris, — atbildēja Blanminels, kā īsts spartietis.
— O! — iesaucās jaunais cilvēks. — Bēdas tam, kas jums ir pieskāries, tētiņ!
— Žak, - teica padomnieks, — labāk aizejiet pēc ārsta, mans draugs.
— Es dzirdu kliedzienus uz ielas, — teica kalpone, — laikam Frike ved ārstu… Nē, kāds ir atbraucis karietē!
Blanmils .paskatījās ārā pa logu.
— Prelāta kungs! — viņš iesaucās.
— Prelāta kungs! — atkārtoja Brusels. — Ak, Dievs, ielaidiet taču viņu, es iešu viņam pretī!
Un padomnieks, aizmirsis par saviem sasitumiem, jau gribēja mesties pretī viesim, ja de Reca kundze un Blanminels nebūtu viņu atturējuši.
— Nu-ū, dārgais Brusela kungs, — teica prelāts, ienākdams, — kas tad ir noticis? Runā par sazvērestību, par slepkavību? Labdien, Blanminela kungs. Es iebraucu pie sava ārsta un atvedu viņu jums.
— Ak, kungs! — iesaucās Brusels. — Jūs man parādat daudz goda! Patiešām, mani aizķēra un iemeta dubļos karaļa musketieri.
— Tiešāk, kardināla musketieri, — izlaboja prelāta kungs. — Tiešāk mazarīnisti. Bet viņi par to samaksās, esiet mierīgs. Vai nav tiesa, Blanminela kungs?
Blanminels gribēja atbildēt, kad pēkšņi atvērās durvis, un sulainis greznā livrejā paziņoja:
— Hercogs de Longvils.
— Patiešām? — iesaucās Brusels. — Hercogs ir šeit? Kāds gods man tiek parādīts!
— Ak, monsinjor! Es atnācu, lai apraudātu mūsu spožā aizstāvja likteni, — teica hercogs. — Jūs esat ievainots, mīļo padomniek?
— Kas no tā! Jūsu apmeklējums izdziedinās mani, monsinjor.
— Bet tomēr jūs ciešat?
— Ļoti, — teica Brusels.
— Es jums atvedu savu ārstu, — teica* hercogs, — atļaujiet viņam ienākt.
— Kā! — iesaucās Brusels. Hercogs padeva zīmi sulainim, kurš ieveda melnās drēbēs ģērbtu cilvēku.
— Man prātā ienāca tāda pati doma, hercog, — teica prelāta kungs.
Ārsti skatījās viens uz otru.
— Ā, tas esat jūs, prelāta kungs? Tautas draugi satiekas uz savas teritorijas…
— Biju satraukts par baumām, tāpēc steidzos uz šejieni. Domāju, ka ārstiem nekavējoties jāapskata slimnieks.
— Jūsu klātbūtnē? — iesaucās samulsušais padomnieks.
— Kāpēc ne, mans draugs? Mēs patiešām vēlamies ātrāk uzzināt, kas jums- vainas.
— Ak, Dievs, — teica Brusela kundze, — tur atkal ir troksnis!
— Izklausās pēc apsveikuma, — teica Blanminels, pieskrienot pie loga.
— Kas tur vēl? — iesaucās Brusels, nobālēdams.
— Prinča dc Kontī livreja, — iesaucās Blanminels, — pats princis de Konti!
Prelāts un hercogs dc Longvils gandrīz sāka smieties. Ārsti gribēja atsegt Bruselu, bet viņš tos atturēja. Šajā mirklī ienāca princis de Kontī.
— Ak, kungi, — viņš iesaucās, ieraugot prelāta kungu, — jūs brīdinājāt mani! Lūdzu, nedusmojaties, dārgais Brusela kungs. Kā tikai es izdzirdēju par nelaimi, tā nodomāju, ka varbūt jums nav pašam sava ārsta, tāpēc atvedu jums savu. Bet kā jūs jūtaties? Kāpēc pilsētā runāja par slepkavību?
Brusels gribēja atbildēt, bet neatrada īstos vārdus: viņš bija pārāk apjucis par viņam parādīto godu.
— Nu, daktera kungs, sāciet apskati, — princis griezās pie cilvēka, kurš viņu pavadīja, un kurš tāpat kā iepriekšējie, ārsti bija ģērbies melnās drēbēs.
— Mums ir īsts konsīlijs, kungi, — teica viens no ārstiem.
— Sauciet to kā vēlaties, — leica princis, — bet ātrāk pasakiet mums, kāds ir slimnieka patiesais stāvoklis.
Trīs ārsti pienāca pie' padomnieka gultas. Brusels tiepās, mēģinādams paglābties zem segas, bel viņu lomēr izģērba un apskatīja.
Viņam bija tikai divi sasitumi: uz. rokas un uz. kājas ciskas.
Ārsti saskatījās, nesaprotot, kāpēc bija jāsasauc kopā Parīzes slavenākie cilvēki tādu nieku dēļ.
— Nu kā? — jautāja prelāta kungs.
— Nu kā? — jautāja princis.
— Mēs ceram, ka nekādu negatīvu seku nebūs, — tcica viens no ārstiem. Mēs ieiesim blakusistabā, lai noteiktu slimniekam ārstēšanas režīmu.
— Brusels! Pasakiet par Bruselu! - kliedza pūlis. - Kā klājas Bruselam?
Prelāta kungs pienāca pie loga. Viņu ieraugot, pūlis apklusa. . — Mani draugi, nomierinieties! - viņš iesaucās. — Brusela kungam krīze ir garām. Bet viņam ir vajadzīgs miers, jo viņš ir nopietni slims.
Atskanēja saucieni: „Lai dzīvo Brusels! Lai dzīvo Prelāta kungs!"
De Longvila kungs, izjuzdams skaudību, arī pienāca pie loga.
— Lai dzīvo Longvila kungs! — iesaucās pūlis.
— Mani draugi, — tcica hercogs, sveicinot visus ar rokas mājienu, - ejiet ar mieru. Nevajag dot mūsu ienaidniekiem iemeslu priecāties.
— Labi teikts, hercoga kungs, - teica Brusels, — lūk, īsta francūža runa.
— Jā, dārgie parīzieši, — teica princis Kontī, arī pienākdams pie loga, un viņus sveicinādams. — Brusela kungs lūdz jūs izklīst. Viņam ir vajadzīgs pilnīgs miers, un troksnis viņam var tikai kaitēt. •
— Lai dzīvi princis Kontī!
Princis paklanījās.
Visi trīs apmeklētāji atvadījās no padomnieka, un pūlis, kuru viņi izklīdināja Brusela vārdā, devās viņus pavadīt. Viņi jau sasniedza krastmalu, bet Brusels, gulēdams gultā, vēl nebeidza viņiem klanīties.
Vecā kalpone bija tik ļoti pārsteigta ar visu notikušo, ka skatījās uz savu saimnieku ar dievinājuma pilnu skatienu. Padomnieks viņas acīs bija izaudzis veselas pēdas augstumā.
— Lūk, ko nozīmē kalpot savai tautai pēc tīrākās sirdsapziņas, — dziļā labsajūtā atzīmēja Brusels.
Ārsti pēc ilgas apspriedes parakstīja slimniekam likt sālsūdens kompreses uz sasistajām vietām.
Visu dienu viena aiz otras piebrauca visdažādākās karietes. Tā bija īsta pilsētas procesija. Visa Fronda atzīmējās pie Brusela.
— Kāds triumfs, manu tēt! — iesaucās padomnieka jaunais dēls. Viņš nesaprata īstos iemeslus, kuri lika šiem cilvēkiem apmeklēt padomnieka māju, viņš visu uztvēra ļoti nopietni.
— Diemžēl, manu mīļo 2ak, — teica Brusels, — baidos, ka man nāksies dārgi samaksāt par šo triumfu. Droši vien Mazarīni kungs pašlaik sastāda garu sarūgtinājuma sarakstu, kurus es sagādāju viņa eminencei, un viņš drīz piesūtīs man šo rēķinu.
Frike atgriezās pusnaktī: viņš nekādi nevarēja sameklēt ārstu.
— Nu ko? — teica Portoss, sēdēdams viesnīcas „Kaziņa" pagalmā, d'Artanjanam, kurš tikko kā atgriezās no Pale-Rojāla pils ar izstieptu garu ģīmi. — Viņš jūs ne visai labi uzņēma, dārgo d'Artanjan?
— Protams, ne visai labi. Iedziļinoties, viņš vienkārši ir lops! Ko jūs tur ēdat, Portos?
— Kā redzat, makaju cepumus un spāņu vīnu. Iesaku arī jums darīt to pašu.
— Jums taisnība. Žamblū, glāzi!
Kalps, kuru pasauca šajā skanīgājā vārdā, atnesa glāzi un aizgāja, bet d'Artanjans apsēdās savam draugam blakus.
— Kā viss bija?
— Velns! Jūs saprotat, ka teicienus es nevarēju izvēlēties. Es iegāju, viņš šķībi paskatījās uz mani, paraustīja plecus un teica: „Nu, monsinjor, mēs izrādījāmies vājāki par viņiem". — „Es zinu, izstāstiet visu sīkāk". Jūs saprotat, Portoss, es nevarēju izstāstīt viņam detaļas, nenosaucot mūsu draugu vārdus, bet tos nosa cot — nozīmētu viņu pazudināt.
„Un kā vēl! Monsinjor, — es teicu, — viņi bija piecdesmit, bet mēs tikai divi". — „Jā, — viņš atbildēja; bet tas netraucēja jūs apmainīties šāvieniem, kā esmu dzirdējis". — „Kā no vienas, tā arī no otras puses tika patērēts ne mazums pulvera, tas ir viss". — „Bet jūsu zobeni arī redzēja gaismu?" — „Jūs gribējāt teikt tumsu, monsinjor?" — es atbildēju. — „Tā, — turpināja kardināls, — es jūs uzskatīju par gaskonieti, mans dārgais". — „Esmu gaskonietis tikai tad, kad man veicas". Šī atbilde, kā redzams, viņam patika: viņš iesmējās. „Turpmāk man būs mācība, — viņš teica, — dot saviem kareivjiem labākus zirgus. Ja viņi nebūtu atpalikuši no jums un katrs paveiktu tikpat daudz, cik jūs ar savu draugu, — jūs būtu noturējuši man doto vārdu un atveduši viņu man dzīvu vai mirušu".
— Nu ko, man liekas, ka tas nemaz nav tik slikti, — piezīmēja Portoss.
— Ak, Dievs, protams, nē, mans dārgais. Bet kā tas tika pateikts! Pilnīgi neiespējami, — viņš pārtrauca savu stāstījumu, — cik šie cepumi prasa daudz vīna. īsti sūcēji: 2emblū, atnes vēl vīnu!
Ātrums, ar kuru tika atnesta pudele, liecināja par cieņu, kuru d'Artanjanam izrādīja viesnīcā.
Viņš turpināja:
— Es jau gāju projām, kā atkal viņš mani pasauca un jautāja: „Jums bija trīs zirgi, kuri krita?" - „Jā, monsinjor". - „Cik tie maksāja?"
— Nu ko, tas jau ir slavējami, — atkal piezīmēja Portoss.
— Tūkstots pistolus, - es atbildēju.
— Tūkstots pistolus! — iesaucās Portoss. — O, tas ir pārāk daudz, un, ja viņš kaut ko saprot no zirgiem, viņam vajadzēja tirgoties.
— Es jums apliecinu, ka viņam, šim skopulim, ļoti to gribējās darīt. Viņš pilnīgi palēcās, stāvot uz vietas, ar acīm ieurbdamies manī. Es ari skatījos uz viņu. Tad viņš saprata un, iebāzis roku atvilktnē, izvilka no tās Lionas bankas biļeti.
— Par tūkstots pistoliem?
— Tieši par tūkstots piestolicm, šis skopulis, nepielika ne pistoļu vairāk.
— Un tie ir pie jums?
— Lūk, tie.
— Goda vārds, man liekas, ka viņš rīkojās kā godīgs cilvēks, — teica Portoss.
— Kā godīgs cilvēks? Ar cilvēkiem, kuri ne tikai riskēja ar savu ādu, bet vēl izdarīja viņam arī lielu pakalpojumu!
— Lielu pakalpojumu, kādu tad? — jautāja Portoss.
— Kādu? Es, liekas, aizķēru kaut kādu tur parlamenta padomnieku.
— Kā! Tas mazais melnais cilvēciņš, kuru jūs aizķērāt pie kapsētas stūra?
— Tieši tā, mans mīļais. Saprotiet, viņš ļoti traucēja viņam. Par nelaimi, es viņu nenobeidzu līdz galam. Viņš, redzams, izveseļosies un paspēs vēl izdarīt daudz nepatikšanu kardinālam.
— Lūk, kā! Bet es pagriezu sānis savu zirgu, kurš gandrīz būtu saminis viņu. Labi, atliksim to uz nākošo reizi…
— Viņam vajadzēja samaksāt man par šo padomnieku, skopulis tāds!
— Bet jūs viņu pavisam tomēr ncsamināt? — piezīmēja Portoss.
— Ā! Rišeljē vienalga būtu pateicis: „Piecsimt ekiji par padomnieku!" Bcl pietiks par to. Cik maksāja jūsu zirgi, Portos?
— Ak, mans draugs, ja šeit būtu bijis mans nabaga Mušketons, tad viņš jums nosauktu līdz pēdējam sū.
— Vienalga, pasakiet kaut apmēram, nosaucot līdz pēdējam desmitam ekiju.
— Vulkāns un Bajards man kairs izmaksāja aptuveni divsimts pistolus, un, ja vēl novērtē Febu uz pusotra simla, tad tas, laikam, būtu pilns norēķins. .
— Tātad, atliek vēl četri simti piecdesmit pistoļu, — leica d'Artanjans pašapmierināti.
— Jā, — atbildēja Portoss, — bet neaizmirstiet vēl par ekipējumu.
— Jā, patiesi, velns parāvis! Bet cik las maksāja?
— Ja noliek simts pistolus uz katru zirga ekipējumu, tad…
— Labi, skaitīsim, simls pistolus, — pārtrauca d'Artanjans. — Tad mums vēl atliek trīssimts piecdesmit pistoli.
Portoss piekrītoši pamāja ar galvu.
— Atdosim piecdesmit viesnīcas saimniecei par mūsu uzturēšanu, bet pārējos sadalīsim līdzigi .
— Sadalīsim, — piekrita Portoss.
— Viss grašu vērts, — nomurmināja d'Artanjans, bāžot savas biļetes kabatā.
— Hm… - teica Portoss, — tas lā ir vienmēr. Bet sakiet man…
— Ko?
— Viņš neko par mani nejautāja?
— Nu, kā tad! — iesaucās d'Artanjans, baidoties aizvainot savu draugu ar to, ka kardināls pat neapjautājās par viņu. — Viņš teica…
— Ko viņš teica? — uzķēra Portoss.
— Pagaidiet, es gribu atcerēties vārds vārdā. Viņš teica: ..Nododiet jūsu draugam, ka viņš var gulēt mierīgi".
— Teicami, — teica Portoss. — Skaidrs kā dienā, ka viņš tomēr gatavojas man iedot barona litulu.
Šajā brīdī kaimiņu baznīcā pulkstenis nozvanīja deviņi.
D'Artanjans nodrebēja.
— Paliešām, — leica Portoss, — nosita deviņas reizes, bet desmitos, kā jūs atceraties, mums ir likšanās Karaliskajā laukumā.
— Klusējiet, Portos, — neiecietīgi noteica d'Artanjans, — neatgādiniet man to. Kopš vakardienas es nekur neesmu liekams. Es nekur neiešu.
— Kāpēc?
— Tāpēc ka man ir ļoti smagi ap sirdi, un es negribu redzēt cilvēkus, kuru dēļ neesmu izpildījis uzdevumu.
— Bcl neviens no mums neguva uzvaru pār otru. Mana pistole bija uzlādēta, bet jūs stāvējāt ar zobenu rokā.
— Jā, - teica d'Artanjans, - bet vai tieši šeit neslēpjas pierādījums tam…
— Bel jūs nedomājiet, d'Artanjan.
Tā bija taisnība. D'Artanjans nevarēja lūrēt aizdomās Alosu, viņš vienkārši meklēja iemeslu, lai neietu uz šo tikšanos.
— Vajag iet, — teica lieliskais senjors de Brasjē. — Citādi viņi nodomās, ka mēs nobijāmies. Ak, mans draugs, ja mēs varējām uzsākt cīņu ar piecdesmit pretiniekiem uz lielceļa, tad mēs droši varam satikties ar diviem draugiem Karaliskajā laukumā.
— Jā, jā, — teica d'Artanjans, — es to zinu: bet viņi pievienojās prinča partijai, mūs par to nebrīdinot. Atoss un Aramiss mani piemānīja, un mani tas uztrauc. Vakar mēs uzzinājām taisnību. Bet ja šodien vēl kaut kas atklāsies?
— Jūs tiešām viņiem neuzticaties? — jautāja Portoss.
— Aramisam — jā, no tā laika kopš viņš ir kļuvis par abatu. Jūs nevarat iedomāties, par ko viņš šodien ir kļuvis. Pēc viņa domām, mēs aizšķērsojam viņam ceļu uz bīskapa nosaukuma iegūšanu, un viņš, manuprāt, ir ar mieru tikt no mums vaļā.
— Aramiss — tā ir cita lieta; šeit es ne par ko nebrīnītos, — teica Portoss.
— Domāju, ka dc Befora kungs gribēs mūs saņemt.
— Kā, pēc tā, kad mēs bijām viņa rokās un viņš mūs atlaida brīvībā! Bet, protams, būsim uzmanīgi, apbruņosimies un paņemsim līdzi Planšē ar viņa karabīni.
— Planšē — frondērs, — teica d'Artanjans.
— Kaut velns parautu šo pilsoņu karu! — iesaucās Portoss. — Ne uz vienu nevar paļauties: ne uz draugiem, ne uz kalponi. Ak, ja nabaga Mušketons būtu šeit! Lūk, kurš mani nekad nepametīs!
— Jā, kamēr jūs esat bagāts. Ek, mans draugs, ne jau šis valsts iekšējais karš mūs izšķīra, bet las, ka mēs vairs neesam divdesmitgadīgi jaunekļi, tas, ka mūsu jaunības jūtu uzplūdi nodzisuši, dodot vietu aukstam aprēķinam, mūsu godkārei egoisma ietekmei. Jā, jums ir taisnība, Portos: iesim uz šo tikšanos, bel iesim labi bruņojušies. Ja mēs neaiziesim, viņi teiks, ka esam nobijušies. Ei, Planšē! — iesaucās d'Artanjans.
Parādījās Planšē.
— Liec apseglot zirgus un paķēr līdzi karabīnes.
— Bel, kungs, kam jūs domājat uzbrukt?
— Nevienam. Tas pašaizsardzības nolūkos, jo viss var atgadīties pa ceļam.
— Vai jūs zināt, ka bija uzbrukums padomniekam Bruselam, mūsu tautas tēvam?
— Ak, paliecām? — jautāja d'Artanjans.
— Jā, bet viņš ir gandarīts: lauta uz rokām viņu aiznesa līdz mājām. No vakardienas viņa māja pilna ļaužu. Viņu apmeklēja prelāta kungs, Longvils, princis de Konti; hercogiene de Ševrēza un de Vandoma kundze parakstījās viņa apmeklētāju grāmatā. Tagad viņam vajag tikai gribēt…
— Ko viņš varētu gribēt?
Planšē sāka dziedāt:
Tā kā vēja šaltis, Vēja svilpiens drošs — Tās ir Frondas balsis: „Mazarini — nost!"
— Nav nekā savāda, ka Mazarini būtu bijis daudz apmierinātāks, ja es būtu saminis šo padomnieku, — drūmi noteica d'Artanjans Portosam.
— Jūs saprotat, kungs, ja jūs man lūgsit līdzīgu pakalpojumu, kāds bija uzbrukums Brusela kungam, tad es nespēšu jums līdzēt.
— Nē, nē, esi mierīgs. Bet no kurienes tev zināmi visi šie sīkumi?
— O, es tos dabūju no drošiem avotiem — no Frikes.
— No Frikes? — teica d'Artanjans. — Šis vārds man ir pazīstams.
— Tas ir Brusela kalpones dēlēns; es par viņu galvoju — pie sacelšanās viņš savu nepalaidīs garām.
— Vai viņš nedzied Dievmātes katedrālē? — jautāja d'Artanjans.
— Jā, viņu tur iekārtoja Bazēns.
— Ak, zinu,, — teica d'Artanjans, un vēl viņš kalpo traktierī.
— Pilnīgi pareizi.
— Kāda jums daļa gar šo puisēnu? — jautāja Portoss.
— Hm, — teica d'Artanjans, — es vienreiz izmantoja viņa pakalpojumus, un pie gadījuma viņš var būt mums kādreiz noderīgs.
— Jums, kad jūs gandrīz vai nesamināt ar savu zirgu viņa saimnieku!
— Bet kā viņš to uzzinās?
— Pareizi.
Šajā laikā Atoss un Aramiss tuvojās Parīzei cauri Scn-Antuāna priekšpilsētai. Viņi paspēja atpūsties braucot pa ceļu, un tagad steidzās uz tikšanos ar draugiem. Vienīgi Bazēns viņus pavadīja. Grimo, kā jau lasītājs atceras, palika kopā ar Mušketonu, lai pēc tam dotos pie vikonta de Braželona, kurš bija devies uz Flandriju.
— Tagad, — teica Atoss, — mums jāapmetās kādā viesnīcā, lai varam pārģērbties pilsētas drēbēs, nolikt zobenus un pistoles, kā arī atbruņot mūsu kalpu.
— Domāju, ka nc, — teica Aramiss. Atļaujiet man nepiekrist jūsu viedoklim, un pat mēģināt jūs pārliecināt par sava viedokļa pareizību.
— Kāpēc?
— Tāpēc ka mēs ejam — uz kara tikšanos.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Karaliskais laukums — tas tikai turpinājums Vandomas lielceļam un nekas vairāk.
— Kā! Mūsu draugi…
— Tagad kļuvuši mūsu nāvīgākie ienaidnieki, Atos… Paklausiet mani, nevajag viņiem pārāk uzticēties, it sevišķi jums.
— O, mans dārgais d'Erblē kungs!..
— Kas var galvot, ka d'Artanjans nevaino jūs savā sakāvē un nebrīdinās kardinālu? Un, domājat, ka kardināls neizmantos šo tikšanos, lai nesaņemtu mūs gūstā?
— Kā, Aramis, jūs domājat, ka d'Artanjans un Portoss būs spējīgi uz tik nekrietnu gājienu?
— Kā draugiem, jums taisnība, Atos, tas būtu bijis nekrietns gājiens, bet attiecībā uz ienaidniekiem to nosauktu par viltību.
Atoss sakrustojis rokas, nolieca galvu.
— Ko lai dara, Atos, — turpināja Aramiss, — cilvēki tā ir radīti, ka viņiem vienmēr nav divdesmit gadu. Mēs, kā jums zināms, dziļi aizskārām d'Artanjana patmīlību. Viņš tika uzvarēts. Vai tad jūs neredzējāt, cik viņš bija izmisis uz lielceļa? Kas attiecas uz Portosu, tad, domājams, viņa barona tituls bija atkarīgs no šī uzdevuma labvēlīga iznākuma. Bet mēs nostājāmies viņa ceļā, un barona tituls viņam šoreiz neuzsmaidīja. Kas var pateikt, vai šodienas tikšanās iznākums kādam nesola barona titulu? Tā ir tikai pašaizsardzība, Atos.
— Nu, bet, ja viņi atnāks bez ieročiem? Kāds kauns būs mums, Aramis?
— O, esiet mierīgs, mans dārgais, es jums galvoju, ka tā nebūs. Pie tam mums būs attaisnojošs iemesls: mēs tikko kā esam iebraukuši, un mēs esam nemiernieki.
— Mums domāt pat attaisnojumiem! Attaisnoties d'Artanjana un Portosa priekšā! (), Aramis, Aramis, — teica Atoss, šūpodams galvu. — Es zvēru, ka jūs darāt mani nelaimīgu. Jūs indējat manu sirdi, kura vēl tic draudzības saitēm. Ticiet, labāk jūs man izrautu sirdi. Dariet, kā uzskatāt par labāku, Aramis. Es iešu bez ieročiem, — viņš noteica.
. - Nē, jūs tā nedarīsit. Es nepieļaušu, ka jūsu vājuma dēļ, var aiziet boja ne tikai Atoss, ne tikai grāfs dc La Fērs, bet visas partija lieta, kurai jūs piederat un kura uz. jums paļaujas.
— Lai noliek pēc jūsu prāla, — skumji leica Aloss.
Un viņi turpināja ceļu.
Tiklīdz viņi bija piebraukuši pie Pa-de-la-Miles ielai, kā pie režģu vārtiem, kuri atradās pie laukuma, piebrauca trīs jātnieki.
Tie bija d'Artanjans un Portoss, ietinušies apmetņos, no kuru apakšmalām rēgojās zobenu gali. Viņiem nopakaļ vilkās Planšē ar musketēm uz pleca.
Ieraugot viņus, Aloss un Aramiss nokāpa no zirgiem.
D'Artanjans un Portoss izdarīja to pašu.
D'Artanjans pamanīja, ka Bazēns, tai vietā, lai pieturētu zirgus aiz pavadām, piesien tos pie dzelzs riņķiem, lika to pašu darīt arī Planšē.
Tad no vienas un no otras puses, kalpu pavadībā, viņi devās viens otram pretī un, satiekoties, pieklājīgi sasveicinājās.
— Kur jūs vēlētos, kungi, aprunāties? — jautāja Aloss, pamanīdams, ka daudzi garāmgājēji apstājas, lai noskatītos viņos. Ziņkārīgie ļautiņi gaidīja, ka lūlīt tiks izspēlētas slavenās divkaujas, kuras tik labi paturēja atmiņā parīzieši, it sevišķi Karaliskā laukuma iemītnieki.
— Režģu vārti ir aizlēgti - leica Aramiss, — bet, ja jūs mīlat koku. ēnu un klusumu, es dabūšu Rogana savrupmājas atslēgu, un tur mēs varētu lieliski iekārtoties.
D'Artanjans centās kaut ko saskalīt tumsā, bet Portoss pat izbāza galvu cauri režģiem, mēģinot kaut ko saredzēt.
— Ja jūs dodat priekšroku citai vietai, - teica savā dzidrajā balsī Atoss, — tad izvēlaties paši.
— Es domāju, ja tikai d'Erblē kungs dabūs atslēgu, mums labāku vietu neatrast.
Aramiss aizgāja pēc atslēgas, bet vispirms klusi ieēukslol Atosam ausī, lai viņš neiet pārāk tuvu d'Artanjanam un Portosam; bet tas, kam viņš bija devis šo padomu, tikai pasmaidīja, un devās pretī saviem draugiem, kuri nekustējās no vietas.
Aramiss patiešām pieklauvēja pie Rogana savrupmājas un drīz vien atgriezās ar cilvēku, kurš teica:
— Vai jūs dodat man vārdu, kungs?
— Lūk, jums, — teica Aramiss, dodot viņam zelta monētu.
— Ak, jūs nevēlaties dot man savu vārdu, kungs! — teica sargs, kratot galvu.
— Par ko man vajag galvot? - jautāja Aramiss. — Es jums pateicu, ka šie kungi ir mani draugi — pašreiz.
— Jā, protams, - auksti noteica d'Artanjans, Atoss un Portoss.
D'Artanjans dzirdēja sarunu un saprata, kas par lietu.
— Jūs redzējāt? — viņš teica Portosam.
— Ko?
— Viņš negribēja dot savu vārdu.
— Kāpēc?
— Šis cilvēks lūdza dot goda vārdu, ka mēs uz šā laukuma nesarīkosim Jivjaujas.
— Un Aramiss nevēlējās dot savu vārdu?
— Nevēlējās.
— Būsim uzmanīgi.
Atoss no viņiem nenolaida acis, kamēr viņi abi sarunājās. Aramiss atvēra vārtiņus, palaižot visus iekšā.
Ieejot pa vārtiem, d'Artanjans nejauši aizķēra ar zobena efesu vārtu režģi, tāpēc viņam nācās atsegt apmetni. Zem apmetņa paspīdēja pistoļu stobri, kuri iezaigojās mēness gaismā.
— Jūs redzat? — teica Aramiss, pieskaroties Atosa plecam, un norādot uz ieroču arsenālu zem d'Artanjana apmetņa.
— Diemžēl, jā! — teica Atoss, smagi nopūties.
Un viņš gāja viņiem līdzi. Aramiss nāca pēdējais, aizvērdams ciet vārtiņus. Kalpi palika uz ielas un, it kā arī neuzticoties viens otram, turējās tālāk viens no otra.
Klusēdami visi četri devās uz laukuma vidu. Šajā brīdī mēness iznāca no mākoņiem, un tā kā atklātā vietā viņus varēja redzēt, tad visi nolēma ieiet liepu paēnā, kur ēna bija tumšāka.
Šur un tur bija salikti soliņi. Pie viena no tiem viņi apstājās. Pēc Atosa mājiena d'Artanjans un Portoss apsēdās, bet Atoss un Aramiss palika stāvot.
Iestājās klusums; katrs no viņiem izjuta mulsumu pirms neizbēgamās izskaidrošanās.
— Kungi, — ierunājās Atoss, mūsu kopējā tikšanās liecina par mūsu draudzības jūtām. Neviens neizbēga šo tikšanos, tātad, neviens nevar sev kaut ko pārmest.
— Klausieties, grāf, — atbildēja d'Artanjans,— tajā vietā, lai mums izteiktu komplimentus, domāju, mums vajadzētu no sirds izrunāties.
— Es neko tā nevēlos, - atbildēja Atoss. — Es runāju no sirds, sakiet arī jūs: vai jūs varat mums kaut ko pārmest, tas ir man un d'Erblē kungam?
— Jā, — teica d'Artanjans. — Kad es jūs apmeklēju Braželona pilī, es jums izteicu priekšlikumu, kuru jūs ļoti labi sapratāt. Bet, tajā vietā, lai man atbildētu kā draugam, jūs mani piemānījāt kā bērnu, un no šā brīža, mūsu izcilai draudzībai, tika nests sitiens, ne vakar, kad jūs sakrustojāt ar mani zobenu, bet toreiz, kad izlikāties savā pilī.
— D'Artanjan, — ar pārmetumu balsi iesaucās Atoss.
— Jūs lūdzāt mani būt atklātam, — turpināja d'Artanjans, — lūdzu. Jūs lūdzāt mani izteikties, un es to daru. Tagad es vēršos pie jums, abata kungs. Es runāju ar jums, tāpat kā ar grāfu, un ari jūs, tāpat kā viņš, mani piemānījāt.
— Jūs patiešām esat savāds cilvēks, — teica Aramiss. — Jūs atnācāt pie manis ar priekšlikumiem, bet vai jūs man kaut ko piedāvājāt? Nē, jūs centāties sataustīt manas domas — un tikai. Ko es jums toreiz teicu? Mazarīni ir niecība un, ka cs viņam nekalpošu. Tas arī bija viss. Vai es jums pateicu, ka nevienam citam nekalpošu? Tieši otrādi, es devu jums saprast, ka esmu prinču pusē. Cik es atceros, tad mēs pat jokokojām par iespējamību, ka kardināls varētu likt mani apcietināt. Vai jūs piederat pie kādas partijas? Protams, jā. Kāpēc arī mēs nevaram piederēt kādai citai partijai? Jums bija savs noslēpums, man bija savs. Mēs neapmainījāmies ar tiem; jo labāk, tas tikai pierādīja, ka mēs mākam glabāt noslēpumus.
— Es jums nepārmetu, — teica d'Artanjans, — ja runājam tikai par jūsu rīcību, un tikai tāpēc, ka grāfs de La Fērs ierunājās par draudzību.
— Bet ko jūs nosodāt manā uzvedībā? — lēni iejautājās Aramiss.
Asinis sakāpa d'Artanjanam galvā. Viņš piecēlās un atbildēja:
— Es uzskatu, ka jūs īsts jezuidu izdzimums.
Redzot, ka d'Artanjans piecēlies, ari Portoss piecēlās kājās. Visi četri sadrūmuši un agresīvi raudzījās viens uz otru.
Pēc d'Artanjana atbildes Aramiss neviļus izdarīja kustību, kas lika domāt par viņa ne visai miermīlīgajiem nodomiem.
Atoss viņu apstādināja.
— D'Artanjan, — viņš teica, — jūs atnācāt uz Šo tikšanos, vēl būdams iekarsis pēc vakardienas notikumiem. Es cerēju, ka jūsu sirds spēs būt tik cēlsirdīga un divdesmitadīgo draudzību novērtēs augstāk, nekā dažas minūtes jūsu aizskartās patmīlības. O, pasakiet man, kas tas ir? Vai jūs varat man arī kaut ko pārmest? Ja būšu vainīgs, esmu gatavs atzīt savu kļūdu.
Dziļā, maigā krūšu balss, kuru Atoss bija saglabājis no iepriekšējiem laikiem, iedarbojās uz d'Artanjanu nomierinoši, tai laikā, kad Aramiss, nespēdams vairs valdīties, runāja asā un paceltā toni, kas d'Artanjanu tika satrauca. Atbildot Atosam, d'Artanjans teiea:
— Es domāju, grāf, ka jums vajadzēja Baraželona pilī man pateikt, kas abata kungam, — viņš norādīja uz Aramisu, — bija darāms savā klosterī; tad es nebūtu meties šī uzdevuma izpildīšanā, kuru jūs man aizšķērsojāt. Bet manu atturību nevajadzēja novērtēt kā muļķību. Ja es būtu gribējis uzzināt, kāda atšķirība ir starp tiem cilvēkiem, kuri nāk pa virvju trepēm, un tiem, kuri nāk pa koka trepēm, es būtu piespiedis viņu runāt.
— Kā jūs iedrošinieties iejaukties! — iesaueās Aramiss, nobālēdams aiz naida un domām, ka d'Artanjans būtu varējis viņu redzēt ar de Longvila kundzi.
— Es varu iejaukties tur, kas skar personīgi mani, bet varu izlikties neredzam to, kas mani pilnīgi neskar. Bet es neieredzu liekuļus: pie šīs kategorijas es pieskaitu musketierus, kuru izliekas par abatiem, un abatus, kuri izliekas par musketieriem. Lūk, — viņš piebilda, rādot uz Portosu, — cilvēks, kurš ar mani ir vienisprātis.
Portoss līdz šim ncizdvesdams ne skaņu, tagad atbildēja ar vienu vārdu „jā", ar rokas kustību sataustot savu zobenu.
Aramiss atlekdams atpakaļ, izņēma savu zobenu. D'Artanjans pieliecās, sagatavodamies, vai nu uzbrukt vai aizstāvēties.
Tad Atoss, ar viņam raksturīgo cēlumu un pavēlošo mieru, lēni izņēma savu zobenu un pārlauza to pušu, salauzdams to uz ceļgala.
Tad, griezdamies pie Aramisa, viņš teiea:
— Aramis, salauziet savu zobenu.
Aramiss šaubījās.
— Tā vajag, - teica Atoss un piebilda jau daudz maigākā tonī: — Es tā vēlos.
Tad Aramiss, vēl visu laiku bāls, bet jau pakļāvics šīs balss īpašnieka lūgumam, pārlauza savu lokano zobenu. Tad, sakrustojis rokas uz. krūtīm, viņš nostājās un sāka gaidīt, ka būs tālāk, pats drebēdams aiz uztraukuma.
To, ko viņi izdarīja, lika atkāpties Portosam un d'Artanjanam. D'Artanjans neizņēma savu zobenu, bet Portoss savu ielika atpakaļ zobena makstī.
— Nekad, — teica Atoss, lēni paceļot labo roku pret debesīm, — nekad, zvēru Dieva priekšā, kurš mūs redz un dzird šajā svētajā naktī, nekad mans zobens nekrustosies ar jūsu, nekad cs neskatīšos uz jums naida pilnām acīm, nekad mana sirds jūs neienīdis. Mēs dzīvojām kopā, neieredzējām un mīlējām kopā. Mēs kopā lējām mūsu asinis, un varbūt, es vēl piebildīšu, slarp mums ir arī cita saikne, daudz ciešāka, nekā draudzība; mēs esam saistīli kopā ar daudzajiem noziegumiem. Tāpēc ka visi četri esam tiesājuši, un izpildījuši nāves spriedumu kādam cilvēkam, pār kuru, varbūt,.mums nebija tiesību lemt, kaut arī tas cilvēks drīzāk piederēja ellei, nekā šai pasaulei. D'Artanjan, esmu vienmēr jūs mīlējis kā dēlu. Portos, mēs esam desmit gadus kopā blakus gulējuši. Aramiss, tāpat jums ir brālis, kā man, tāpēc ka Aramiss mīlēja jūs, kā mīlēju es un kā mīlēšu vienmēr. Ko mums nozīmē Mazarīni, ja mēs kādreiz pakļāvām darīt pēc sava prāta tādu cilvēku, kā Rišeljē! Ko jums nozīmē tāds vai šāds princis, mums, kuri mācējām glābt karalienes kroni! D'Artanjan, atvainojiet, ka es vakar sakrustoju ar jums zobenu. Aramiss tāpat lūdz piedošanu Portosam. Pēc visa tā, varat mani neieredzēt, ja varat, bet zvēru, ka neskatoties uz jūsu naidu, es jutīšu tikai cieņas un draudzības jūtas prel jums visiem. Un tagad jūs Aramis, atkārtojiet manus vārdus. Un tad, ja mūsu vecie draugi vēlēsies un jūs arī vēlēsities to pašu, mēs uz mūžu šķirsimies.
Iestājās svinīgs klusuma bridis, kuru pārtrauca Aramiss.
— Zvēru, — viņš leica, skatoties mierīgi un taisni sev priekšā, kaut ari rokas vēl drebēja no nesenā uztraukuma, — zvēru, ka manā sirdī nebūs naida pret maniem bijušajiem draugiem. Es nožēloju, Portos, ja esmu kāvies ar jums. Zvēru, ka ne tikai nekad nekrustošu savu zobenu ar jums, bet arī sirds dziļumos neizjutišu ne mazāko nepatiku pret jums. Iesim, Atos.
Atoss jau dzīrās iet prom, kad d'Artanjans iesaucās:
— O, nē, nē! Neejiet projām! - iesaucās d'Artanjans, aizkustināts līdz sirds dziļumiem, ar to parādīdams savu karslasinību un dabas doto taisnīguma izjūtu. - Neejiet projām, tāpēc ka ari es vēlos dot jums zvērestu. Zvēru, ka atdošu pēdējo asins lāsi, savu miesu un labklājību, lai tikai saglabātu tāda cilvēka cieņu, kā jūs, Atos, un tāda cilvēka draudzību, kā jūs, Aramis.
Un viņš melās Atosa apskāvienos.
— Dēls mans, — noteica Atoss, piespiežot viņu sev pie sirds.
— Bet es, — teica Portoss, — es nezvēru, bet es esmu jūtu pārpilns, velns pārāvis! Ja man nāktos cīnīties pret jums, es drīzāk atļautu mani caurdurt ar zobenu. Es nekad nevienu neesmu tā mīlējis visā pasaulē, kā jūs.
Un godīgais Portoss, asarām līstot, metās Aramisa apskāvienos.
— Mani draugi, — teica Aloss, - lūk, uz ko es cerēju, lūk, ko es gaidīju no tādām sirdīm, kā jūsu. Jā, es teicu, un pateikšu vēlreiz: mūsu likteņi ir saistīti nesaraujami. Es cienu jūsu uzskatus, d'Artanjan, es cienu jūs pārliecību, Portos. Kaut arī mēs cīnāmies par pretējiem mērķiem — paliksim vienmēr draugi! Ministri, prinči, karaļi, viņi kā lavīna, paies mums garām un pazudīs, valsts iekšējais karš nodzisis, kā ugunskurs, bet mēs, vai mēs paliksim tie paši? Man ir nojausma, ka jā.
— Jā, — teica d'Artanjans, — mēs vienmēr paliksim musketieri, un lai mūsu vienīgais karogs būtu slavenā Sen-Žervē bastiona saplēstā salvete, uz kuras lielais kardināls lika izšūt trīs lilijas.
— Jā, — teica Aramiss, — vai mēs esam kardināla piekritēji vai frondēri, vai nav vienalga? Paliksim vienmēr labi sekundanti viens otram, uzticīgi draugi svarīgos pasākumos, un jautri biedri svētkos.
— Un katru reizi, — teica Atoss, — ja mums nāksies tikties cīņas laukā, pie vārdiem «Karaliskais laukums!" ņemsim kreisajā rokā zobenu, bet labo pasniegsim viens otram, kaut arī tas notiktu asins jūras laukā.
— Jūs runājat brīnumaini! — teica Portoss.
— Jūs esat izcils cilvēks un galvasticsu pārāks pār mums visiem! — iesaucās d'Artanjans.
Atoss pasmaidīja apbrīnojami sirsnīgi.
— Tātad, izlemts, — viņš teica. — Kungi, jūsu rokas. Vai jūs kaut drusku esat kristieši?
— Velns lai parauj! — iesaucās d'Artanjans.
— Mēs arī tagad būsim uzticīgi savam zvērestam, — teica Aramiss.
— Esmu gatavs zvērēt pie kā vien vēlaties, kaut pie paša Muhameda, — teica Portoss. — Velns lai mani parauj, ja es kādreiz būtu bijis vēl tik laimīgs, kā tagad.
Un labsirdīgais Portoss sāka slaucīt miklās acis.
— Vai kādam ir kaklā krustiņš? — jautāja Atoss.
Portoss un d'Artanjans, saskatīdamies; noliedzoši pamāja ar galvām.
Aramiss pasmaidīja un noņēma no kakla dimanta krustiņu izrotātu ar pērļu virteni.
— Lūk, — viņš noteica.
— Tagad, — turpināja Atoss, — zvērēsim uz šī krusta, kurš, neskatoties uz dimantu un pērlēm, tomēr ir krusts, — zvērēsim, ka vienalga kas notiks, vienmēr saglabāsim draudzību. Un lai šis zvērests saista nc likai mūs, bet ari mūsu pēctečus. Vai jūs esat mierā ar šādu zvērestu?
— Jā, — visi atbildēja vienā balsī.
— Ak, nodevējs! — d'Artanjans iečukstēja Aramisam ausī. — Jūs likāt mums zvērēt uz fronderistes krusta!
Mēs ceram, ka mūsu lasītāji vēl nebūs piemirsuši jauno ceļinieku, atstātu vienu ceļā uz Flandriju. Zaudējot no sava redzesloka aizgādni, kurš stāvēja veclaicīgās baznīcas priekšā, pavadot viņu ar.skumju skatienu, Rauls uzmundrināja zirgu, lai atbrīvotos no drūmajām domām un slēptu Olivenam savu uztraukumu, kurš atspoguļojās viņa sejā.
Tomēr vienas stundas ātrā brauciena pietika, lai izvējotu drūmo noskaņojumu, kas bija pārņēmis jaunā cilvēka dzīvo iztēli.
Līdz šim neizzināto un neizjusto brīvības sajūtu, kurai ir sava neatkārtojama burvība pat tam, kurš nav vēlējies kļūt neatkarīgs, zeltīja viņa priekšā debesis un zemi, it sevišķi to atdalīto dzīves horizontu, ko mēs visi saucam par nākotni.
Tomēr pēc daudzkārtējiem mēģinājumies iesaistīt sarunā Olivenu, jauneklis saprata, ka viņu māks garlaicība.
Apskalot caurbraucot vietējās pilsētiņas, viņš atcerējās grāfa pamācošās un dziļdomīgās sarunas: tagad neviens viņam nedeva nekādus paskaidrojumus, kurus viņš būtu saņēmis no Atosa, kurš mācēja gan izglītot, gan ieinteresēt savu sarunu biedru.
Vēl vienas atmiņas skumdināja Raulu. Piebraucot pie Luvras pilsētiņas, viņš ieraudzīja papeļu ēnā slēpjamies mazu pili, kura viņam atgādināja Lavaljeru pili. Viņš apstājās un kādas minūtes desmit lūkojās uz. to, pēc tam smagi nopūties, brauca tālāk, neatbildēdams Olivenam, kurš godbijīgi apjautājās par šādas uzmanības parādīšanas cēloņiem, svešai nepazistamai mājai. Šo acīm neredzamo priekšmetu — noslēpumainais pavadonis, kurš paziņo par visjūtīgākajām un acīm neskatamām stīgām mūsu atmiņā, un dažreiz, neatkarīgi no mūsu gribas, pamodina tās. Šīs stīgas, līdzīgas Ariadnes pavedieniem, ved mūs domu labirintos, kur mēs dažreiz pazūdam, dzenoties pagātnes ēnām, ko sauc par atmiņām.
Tā, šīs pils izskats lika Raula atmiņām pārneslics par piecdesmit jūdzēm uz rietumiem un lika viņam atcerēties visu savu dzīvi, no šķiršanās momenta ar mazo Luīžu līdz tai dienai, kad viņš pirmo reizi viņu ieraudzīja. Katrs koku puduris, katrs flīģelis sarkanajā dakstiņu jumtā lika viņam atcerēties, ka viņš nevis tuvojas, bcl, lieši otrādi, ar katru soli attālinās vairāk un vairāk no savas bērnības un, varbūl, pamet to uz visiem laikiem. 9*
Beid/ot, nespēdams tikt galā ar savu nospieto un drūmo domu pārņemto skumjo garastāvokli, viņš vēlēja Olivenam aizvest zirgus uz nelielu krodziņu, kurš bija redzams musketes šāviena attālumā. Viņš pats palika kastaņu ēnā, kur visapkārt žužināja bites. Viņš lika Olivenam, lai piesaka viesnīcas saimniekam atnest viņam papīru un tinti uz galda, kurš laikam tīšām bija nolikts koku paēnā.
Olivens devās izpildīt saimnieka rīkojumu, bet Rauls palika sēžot pie galda, un skatoties burvīgāja dabasskatā, kurš pavērās viņa priekšā. Viņš skatījās uz zaļajiem laukiem un birzīm, reizi pa reizei nopurinot no sevis kastaņu ziedlapas, kuras bira zemē, kā balts sniegs.
Rauls sēdēja minūtes desmit, pilnīgi aizmirsies un iedziļinājies savās domās, kad pēkšņi pamanīja savādu figūru ar skarbu seju, un salveti priekšauta vielā un vēl ar citu salveti padusē, tuvojoties viņam ar papīru, spalvu un tinti rokās.
— Ak, ak, — teica šī savādā būtne, — redzams, jums, augstmaņiem, visiem vienas un tās pašas domas. Ne vairāk kā ccturldaļstundu atpakaļ tāds pats jauns un skaists jauneklis, kā jūs, laikam jūsu vecumā, apstājās pie šiem pašiem kokiem, vēlēdams atnest šurp galdu un krēslu. Viņš pavēlēja atnest šurp pusdienas, kuras viņš ēda kopā ar vienu pavecāku kungu, kurš laikam bija viņa audzinātājs. Viņi apēda veselu pastēti un izdzēra pudeli makoniešu vīna. Par laimi mums ir vēl tāda pati pastēte un tāda pati pudele viņa, tā kā, ja jūsu gaišība vēlas pavēlēt…
— Nē, mans draugs, — leica Rauls, smaidot, — tagad es vēlos tikai to, ko lūdzu atnest. Es tikai vēlētos, lai tinte būtu melna, bet spalva laba. Tad esmu gatavs jums samaksāt par šo pakalpojumu tikpat daudz, cik maksāja pastēte un pudele vīna.
— Tad es atdošu vīnu un pastēti jūsu kalpam, — teica viesnīcnieks, — bet spalvu un tinti jūs dabūsit piedevām.
— Dariet kā vēlaties, — teica Rauls, tikko sākdams iepazīties ar šāda veida ļaudīm, kuri agrāk draudzējās ar lielceļa laupītājiem, bet tagad, kad laupītāji bija izmiruši, ar panākumiem tos aizvietoja paši.
Saimnieks, nomierinājies par maksu, nolika uz galda papīru, tinti un spalvu. Spalva izrādījās ciešama un Rauls sāka rakstīt. Saimnieks turpināja stāvēt, ar izbrīnu lūkodamies jaunajā un apbrīnojamā sejā, kura bija tik pakļāvīga un tajā pašā laikā tik valdonīga. Skaistumam ir un būs vienmēr liels spēks.
— Šis nav tāds, kā tas, kurš nesen aizbrauca, — viņš teica Olivenam, kurš atnāca apjautāties, vai Raulam kaut -kas nav vajadzīgs. — Jūsu saimniekam nemaz nav ēstgribas.
— Trīs dienas atpakaļ viņam bija liela ēstgriba, bet ko lai dara, no vakardienas viņš vairs neēd.
Olivens un saimnieks devās uz krogu. Olivens, pēc kalpu ieraduma, i/stāstīja saimniekam visu par jaunekli, ko uzskatīja, ka drīkst stāstīt.
Rauls pa to laiku rakstīja sekojošo:
„Kungs, pēc četru stundu braukšanas es apstājos, lai uzrakstītu jums, jo katru mirkli es izjūtu jūsu prombūtni un būtu gatavs atskatīties atpakaļ, lai atbildētu jums, kā tad, ja jūs būtu šeit un runātu ar mani. Es biju tik satriekts un apmulsis par mūsu šķiršanos, ka varēju tikai vāji izteikt savu mīlestību un pateicību, kuru cs izjūtu pret jums. Jūs piedosit man, vai ne, jūsu cēlsirdīgā sirds saprastu visu, kas notiek manā dvēselē. Rakstiet man, es jūs, lūdzu: jūsu padomi, tā ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Es iedrošinos jums pateikt, ka esmu ļoti uztraucies: man liekas, ka jūs gatavojāties kādam bīstamam pasākumam, par kuru es neiedrošinājos jums jautāt, jo jūs pats nevēlējāties man neko stāstīt. Tagad jūs redzat, ka man nepieciešams saņemt no jums vēstuli. No tā laika brīža, kopš jūs- neesat kopā ar mani, es katru mirkli baidos izdarīt kādu kļūdu.
Jūs bijāt mans atbalsts, un lagad, zvēru jums, esmu ļoti vientuļš.
Vai jūs nebūlu tik laipns, kungs, ja kaut ko uzzināsit no Bluā, paziņojiet man dažos vārdos par mazo draudzeni de Lavaljeru, kuras veselības stāvoklis mūsu aizbraukšanas dienā, tik ļoti lika mums uztraukties. Jūs saprotat, mans dārgais audzinātāj, cik ļoli man dārgus almiņas par laiku, pavadītu kopā ar jums.
Es ceru, ka dažreiz atceraties par mani, un, ja jums^ kādreiz pietrūkst manis, — es būšu laimīgs uzzināt, ka jūs esat izjutis manu mīlestību un uzticību un, ka esmu mācējis jums to pierādīt, kad man bija tas prieks dzīvot kopā ar jums".
Pabeidzis rakstīt vēstuli, Rauls sajuta, ka uz. sirds paliek vieglāk un mierīgāk. Pārliecinājies, ka ne Olivens, ne saimnieks nenoskatās, viņš uz vēstules uzlika savu maigo skūpstu — mēma un aizkustinoša maiguma izpausme, kuru spēja uzminēt tikai Atosa sirds, kad viņš paņems un atvērs aploksni.
Pa to laiku Olivens apēda pastēti un izdzēra pudeli vīna. Zirgi arī bija atpūtušies. Rauls, ar zīmēm pasauca saimnieku, nolika uz galda ekiju, uzlēca zirga mugurā un Scn-Lisā nodeva vēstuli pastā.
Atpūta, kura nāca par labu gari jātniekiem, gan zirgiem, ļāva viņiem turpināt ceļu bez apstājas.
Verberā Rauls lika Olivenam apjautāties par jauno augstmani, kurš pēc viesnīcnieka vārdiem brauca viņiem pa priekšu. Šeit izrādījās, ka viņš aizbraucis Iris celuldaļastundas atpakaļ, bet viņam bija lielisks zirgs, un viņš braucis ļoti ātri.
— Pacentīsimies viņu panākt, — leica Rauls Olivenam. — Viņš brauc tāpat, kā mēs, uz armijas daļu un man būs patīkams ceļabiedrs.
Bija pulkstenis četri, kad Rauls iebrauca Kompjenā.
Šeit viņš ar apetīti paēda pusdienas un no jauna apjautājās par jauno ceļotāju. Līdzīgi Raulam, viņš arī bija apmeties viesnīcā „Zvans un Pudele", kura bija labākā visā Kompjenā, un, aizbraucot, teicis, ka pārnakšņošot Nuaijonā.
— Brauksim nakšņot uz Nuaijonu, — teica Rauls.
— Kungs, - godbijīgi leica Olivens - atļaujiet man aizrādīt jums, ka mēs esam ļoti nodzinuši savus zirgus. Es domāju, labāk būlu bijis šeit pārnakšņot, bet rit no agra rīta doties ceļā. Desmit jūdzes pirmajai dienai ir pilnīgi pietiekams attālums.
— Grāfs de La Fērs vēlējās, lai es pasteidzos, — iebilda Rauls, — un, ka princis man jāpanāk ceturtās dienas rītā. Aizbrauksim līdz Nuaijonai, tas būs tāds pats pārbraucicns, kādu mēs jau veicām, braukdami no Bluā uz Parīzi. Mēs tur iebrauksim pulkstens astoņos. Zirgi varēs atpūsties visu nakti, bet rīt no rīta pulkstens piecos mēs brauksim tālāk.
Olivens neiedrošinājās iebilst un sekoja Raulam, murkšķēdams caur zobiem:
— Labi, labi, tērējiet savu enerģiju pirmajā dienā. Rīt divpadsmit jūdžu vietā jūs varēsit nojāt desmit, bet parīt piecas, bet pēc trīs dienām jūs būsit slims gultā. Tad juma nāksies atpūsties. Visi jaunie ir lielibnieki.
Redzams, Olivens nebija izgājis skolu, kurā tika audzināti Planšē un Grimo.
Rauls patiešām ju^a nogulumu, bet viņš gribēja sevi pārbaudīt. Atosa audzināts, un daudzreiz dzirdēdams par pārgājieniem divdesmit jūdžu attālumā, viņš nevēlējās atpalikt no sava parauga, d'Artanjana, šī dzelzs izturības cilvēka, kurš, likās sastāvošs likai no nerviem un muskuļiem, bija apbūris viņa iztēli.
Un viņš tikai dzina un dzina zirgu, nerēķinādamies ar Olivcna domām.
Viņi nogriezās uz ļoti skaista lauku ceļa, kurš, kā viņiem teica, saīsināja ceļu līdz prāmim par veselu jūdzi. Uzbraucis pakalnā, Rauls ieraudzīja savā priekšā upi. Krastā bija redzama jātnieku grupa, kura gatavojās pārcelties pāri upei. Nešaubīdamies, ka tas ir jaunais augstmanis ar savu svītu, Rauls uzsauca viņiem, bet viņi bija pārāk tālu, lai varētu viņu sadzirdēt. Tad, neskatoties uz nogurumu, Rauls dzina zirgu ātros rikšos uz priekšu. Tomēr pakalns aizsedza skatienam jātnieku ar zirgu, un kad viņš no jauna lika upes krastā, tad redzēja, aizbraucošu prāmi, kurš devās uz pretējo krastu.
Redzēdams, ka viņš ir nokavējies un viņam neizdosies vairs kopā ar ceļinieku grupu pārcelties uz otru krastu, Rauls apstājās, gaidot Olivenu.
Šajā mirkli no upes puses atskanēja kliedzieni. Rauls pagriezās uz to pusi, no kurienes tic atskanēja, un ar roku piesedza acis no saules rietošajiem stariem.
— Oliven! — viņš iesaucās. — Kas tur nolicis?
Atskanēja otrs kliedziens, daudz skaļāks par pirmo.
— Troses pārtrūka, kungs, — atbildēja Olivens, — un prāmi sāka nest straume. Bet kas tur ūdenī? Kāds tur plunkšķinās?
— Skaidrs, — iesaueās Rauls, ieskatīdamies upes ūdenī, kuru spoži apspīdēja saule, — tas ir zirgs ar jātnieku!
— Viņi slīkst! — iesaucās Olivens.
Viņš nebija kļūdījies. Raulam arī nebija cilu domu — uz upes bija nolikusi nelaime, un kāds cilvēks slīka. Viņš uzšāva ar piešiem zirgam sānos un ieskrēja ūdenī.
— Ko jūs darāt! — iesaucās Olivens. — Ak, Dievs!
Rauls vadīja zirgu tieši pie slīcējiem.
Viņam tā bija ierasta lieta. Viņš bija izaudzis Luāras krastos, bija viļņu izauklēts un simtām reižu viņš pārpeldējis to turp un atpakaļ. Atoss, kurš vēlējas viņu piesaistīt karavīra dzīvesveidam, to atbalstīja.
— Ak, Dievs! — kliedza Olivens, izmisīgi skraidot gar krastu, — ko būtu teicis grāfa kungs, ja būtu jūs tagad ieraudzījis!
— Grāfs izdarītu tieši tāpat, kā es, — atbildēja Rauls, no visa spēka mudinot savu zirgu uz priekšu.
— Bel es, bet es! — kliedza Olivens. — Kā es pāreelšos un otru krastu?
— Lec iekšā, bailuli, — atbildēja viņam Rauls, turpinot peldēt. — Turieties turieties! Es steidzos jums palīgā!
Olivens, piebraucis pie krasta, nobijās, pagrieza zirgu atpakaļ, tad, beidzot, nokaunējies, metās Raulam pa pēdām, kaut arī visu laiku bailīgi purpināja:
— Esmu pazudis, mēs iesim bojā!
Pa to laiku prāmis ar straumi tika nests projām. No tā atskanēja cilvēku kliedzieni.
Vīrietis sirmiem matiem metās ūdenī un peldēja uz slīcēju pusi. Viņš lēni lika uz priekšu, tāpēc ka viņam nācās peldēt pretī straumei.
Rauls jau piepeldēja pie slīcējiem. Bet jātnieks uz zirga jau zuda zem ūdens, likai zirga nāsis vēl bija redzamas virs ūdens. Jātnieks neizlaidis no rokām pavadu, jau gatavojās pavisam pazusl skatienam. Vēl minūte, un viņi abi pazudīs upes dzelmē.
— Saņemieties! Drošāk! — sauca Rauls. — Drošāk!
— Par vēlu, — noteica jaunais cilvēks, sarijoties ūdeni.
Rauls metās nost no zirga muguras, pametot to likteņa ziņā, un ar diviem-tris vēzieniem bija klāt pie slīcēja. Viņš saķēra zirgu pie pavadas un parāva uz augšu, lai zirga galva parādītos virs ūdens. Zirgs, it kā saprazdams, ka nāk palīdzība, ar divkāršu spēku sāka sāka peldēt uz priekšu. Rauls saķēra jaunā cilvēka roku un uzlika to uz zirga krēpēm, pie kurām viņš pieķērās ar slīcēja ciešo tvērienu.
Tagad Rauls bija pārliecināts, ka jauneklis neatlaidis roku no zirga kakla, tāpēc nodevās zirgiem, kurus sāka vadīt uz. krastu, palīdzot tiem šķērsot vi|ņus un uzsaucot uzmundrinājuma vārdus.
Pēkšņi zirgs atdūrās ar kājām prel smilšaino sēkli.
— Glābts! — iesaucās sirmais virs, arī stājoties uz kājām.
— Glābts, — klusi nomurmināja jaunais cilvēks, atlaižot rokas no zirga kakla un iekrītot Raulam rokās.
Rauls bija desmit soļu attālumā no krasta. Viņš iznesa bezsamaņā esošo jaunekli, nolika viņu zālē, atšņorēja krekla apkaklīti un atpogāja kamzoli.
Minūti vēlāk sirmais vīrs bija klāt.
Beidzot ari Olivens bija pārpeldējis upi.
Cilvēki, kuri atradās uz. prāmja, atguvušies no pirmā pārbīļa, bija tur atraduši kārti, sāka airēties uz krasta pusi.
Maz-pamazām, pateicoties Raula un sirmgalvja pūlēm, jauneklis nāca pie samaņas un viņa vaigi sāka palikt sārti. Viņš atvēra acis, un viņa klīstošais skatiens meklēja savu glābēju.
— Ak! — viņš iesaucās. — Es jūs meklēju. Es būtu noslīcis.
— Kā redzat jūs esat augšāmcēlies, — atbildēja Rauls. — Mēs pārējie pieņēmām tikai aukstu vannu.
— Kā man jums pateikties! — iesaucās vecais kungs.
— Ā, jūs šeit, mans dārgais Armcnž? Es jūs ļoti nobiedēju. Jūs bijāt mans aizgādnis, kāpēc jūs neiemācījāt mani peldēt?
— Ak, grāf! — leica vecais vīrs. - Ja ar jums būtu notikusi nelaime, cs nekad to nepiedotu sev, un nekad nespētu parādīties acīs maršalam.
— Bet kā tas gadījās? — jautāja Rauls.
— Viss notika pavisam vienkārši, .— tas atbildēja, kuru sauca par grāfu. — Mēs bijām nopeldējuši vienu trešdaļu upes, kad satrūka trose, zirgs izbijās un ieleca ūdeni. Es ļlikti peldu un neiedrošinājos nokāpt no zirga. Tajā vielā, lai viņam palīdzētu, es tikai sažņaudzu pavadu un būtu to noslīcinājis kopā ar sevi, ja jūs nebūtu paspējuši mums atnākt palīgā, lai man palīdzētu. No šī brīža, kungs, ja jums nekas nav pretī, mēs būsim saistīti uz mūžu, līdz pat nāvei.
— Kungs, - teica Rauls, zemu paklanījies, — ticiet man, esmu vienmēr jūsu rīcībā.
— Mani sauc grāfs de Hišs, - turpināja jaunais cilvēks. — Mans tēvs — maršals de Grammons. Tagad, kad jūs zināt, kas es esmu, parādiet man godu, nosaukdams savu vārdu.
— Esmu vikonts de Braželons, — teica Rauls, sarkdams, ka nevar līdzīgi grāfam, nosaukt sava tēva vārdu.
— Jūsu seja, jūsu labsirdība un jūsu drosme man ir patīkami. Jūs esat pelnījis manu visdziļāko atzinību. Apskaujiet mani un būsim draugi.
— Es arī jūs esmu iemīlējis no sirds, — atbildēja Rauls, apskaujot grāfu, — varat uz manj vienmēr paļauties.
— Tagad pasakiet man, vikont, kurp jūs dodaties? — jautāja de Hišs.
— Uz prinča armiju, grāf.
— Es ari, — priecīgi iesaucās jauneklis. — Jo labāk, mēs kopā saņemsim kaujas kristības.
— Lieliski! Mīliet viens otru! — teica audzinātājs. — Jūs abi esat jauni, jūs laikam esat piedzimuši zem vienas zvaigznes, un jums bija lemts satikties. *
Jaunie cilvēki uzticīgi uzsmaidīja viens otram, kas ir raksturīgi jaunībai.
— Tagad, — teica audzinātājs, — jums jāpārģērbjas. — Jūsu kalpi, — es jau devu viņiem rīkojumu, tiklīdz viņi bija nokāpuši krastā, — sagatavos jums siltu sausu veļu un vīnu, kurš jūs sasildīs.
Jaunie cilvēki neiebilda. Tieši otrādi, viņi piekrita šim priekšlikumam, uzreiz uzlecot saviem zirgiem mugurā, aplūkodami viens otru. Patiešām abi jaunekļi bija slaidi, skaisti, cēlsirdīgi, ar atklātām gaišām sejām un lepniem skatieniem. Hišam bija gadi astoņpadsmit, bet augumā viņš nebija lielāks par piecpadsmitgadīgo Raulu. Viņi neviļus sniedza viens otram roku, tad uzmundrinot zirgus, devās uz viesnīcu, jājot viens otram blakus. Viens bija laimīgs, ka dzīve ir tik skaista un brīnišķīga, un kuru viņš gandrīz bija zaudējis; otrs slavēja Dievu, ka viņš paspēja izdarīt kaut ko tādu, ar ko varētu lepoties sava aizgādņa acīs.
Tikai Olivens nebija apmierināts ar sava kunga rīcību. Izgriežot ūdeni no sava kamzoļa, viņš domāja, ja viņi būtu apstājušies Kompjenā, tad nevien būtu izbēguši šo atgadījumu, bet arī izvairījušies no saaukstēšanās un reimatisma sāpēm — neizbēgamām šā notikuma sekām.
Palikšana Nuaijonā nebija ilgstoša. Visi gulēja dziļā miegā. Rauls lika sevi pamodināt, ja ieradīsies Grimo, bet Grimo neieradās. Zirgi, bez šaubām, arī novērtēja astoņu stundu atpūtu un lielo salmu klājumu viņu guļvietai. Pulkstens piecos de Hišs uzmodināja Raulu, kurš atnāca novēlēt viņam laburītu. Ātri pabrokastojuši, pulkstens sešos viņi jau bija noauļojuši divas jūdzes.
Sarunas ar jauno cilvēku Raulam sagādāja neizsakāmu prieku. Jaunais grāfs daudz stāstīja, bel Rauls vairāk klausījās. Izaudzis Parīzē, kur Rauls bija tikai vienu dienu, pie tam vēl galmā, kuru Rauls nekad nebija redzējis, de Hišs ar saviem pāžu nedarbiem un diviem dueļiem, neskatoties uz ediktiem, bet galvenais — neskatoties uz sava audzinātāja stingrību, bija Raulam interesants sarunu biedrs. Parīzē Rauls bija tikai pie Skarronas, un viņš nosauca de Hišam tos cilvēkus, kurus tur satika. Hišs zināja viņus visus — Neljāna kundzi, d'Obinjē jaunkundzi, Skuderī jaunkundzi, Polas jaunkundzi, de Ševrēzas kundzi — un sāka asprātīgi visas izsmiet. Rauls ļoti baidījās, ka likai viņš neiedomātos smieties par de Ševrēzas kundzi, kurai viņš bija sirsnīgi pieķēries un pret kuru juta dziļas simpātijas. Bet, instinktīvi, vai arī patiešām simpatizēdams hercogienei, de Hišs viņu tikai slavēja un lielīja. No šīm uzslavām Raula draudzība pret grāfu kļuva daudz, sirsnīgāka.
Tad saruna pārgāja par mīlestības piedzīvojumiem un par dāmu apjūsmošanu. Arī šeit de Braželonam nācās vairāk klausīties, nekā runāt. Un viņš klausījās, bet noklausījies trīs-četrus garus stātus, nodomāja, ka grāfs, tāpat kā viņš, savā sirdī sargā kādu noslēpumu.
Hišs, kā mēs jau stāstījām, tika uzaudzināts galmā, tāpēc visas galma intrigas viņam bija labi zināmas. Rauls daudz bija dzirdējos par galma
dzīvi no grāfa de La Fēra, likai šis galms bija stipri izmainījies no tā laika, kā to redzēja Atoss. Tāpēc grāfa de Hiša stāstījums ieviesa daudz jaunu izjūtu mūsu ceļotāja iztēlē. Viņš stāstīja par Kolinjī mīlas sakariem ar de Longvila kundzi; par liktenīgo divkauju Karaliskajā laukumā, kuru de Longvila kundze noskatījās stāvēdama pie loga; par viņas jauno mīlas sakaru ar kņazu Marsiljaku, kurš bija greizsirdīgs jau ļoti sen, gribēdams nošaut visus viņas pielūdzējus, ieskaitot abatu d'Erblē; par Velsas prinča mīlas intrigām ar hercogieni de Monpansjē, nelaiķa karaļa tuvu radinieci, kura vēlāk viņa izcēlās ar slepenajām laulībām ar Lozenu. Pat karaliene tika iesaistīta šajā stāstījumā ar kardinālu Mazarīni, kurš saņēma savu daļu izsmiekla.
Diena pagāja nemanāmi.
Grāfa audzinātājs, jautras dabas cilvēks, augstākās sabiedrības cilvēks, mācīts „līdz matu galiņiem", kā izteicās viņa audzēknis, ne vienu reizi vien Raulam atgādināja Atosa asprātības un viņa dziļo vispusējo izglītību. Tomēr neviens, pēc Rauls domām, nevarēja līdzināties grāfam de La Fēram, nedz smalkjūtībā, nedz cēlsirdībā, nedz manierēs, nedz izglītībā.
Šoreiz braucēji sargāja savus zirgus un neskrēja vairs tik ļoti ātri, tāpēc tikai pulkstens četros viņi sasniedza Arrasu. Ceļotāji tuvojās pilsētas kara teātrim un nolēma palikt šajā pilsētā līdz nākamās dienas rītam, tāpēc ka spāņu kara daļas, bieži izmantodamas nakts aizsegu, rīkoja uzbrukumus pat Arrasas apkaimē.
Franču armija atradās starp Ponl-a-Marko un Valensjēnu, aizlokoties līdz. Duē. Princis, pēc noslāslies, atradās Betinā.
Ienaidnieku armija bija izvietojusies no Kassela līdz Kurtrē apkaimei, un tā kā laupīšanas un visāda veida vārmācības bija nereta parādība, tad nelaimīgie robežas iedzīvotāji pameta savas mājas un devās uz pilsētām, kur varēja cerēt "uz mājokli un aizsardzību. Arrasa bija bēgļu pārpildīta.
Runāja par priekšā stāvošo kauju, kurai vajadzēja būt izšķirošai. It kā prinicis līdz šim tikai manevrējis, gaidot pastiprinājumu, kurš beidzot bija pienācis. Jaunie cilvēki bija ļoti priecīgi, ka paspējuši laikā.
Viņi pavakariņoja un nolikās gulēt vienā istabā.
Jaunekļi bija tajā vecumā, kad draudzība iesākas ļoti ātri. Viņiem likās, ka tie viens otru pazīst jau kopš dzimšanas un, ka viņi nekad vairs nevēlēsies šķirties viens no otra.
Vakars pagāja sarunās par karu; kalpi tīrīja ieročus; jaunie cilvēki uzlādēja pistoles sadursmes gadījumam. Nākošajā dienā viņi pamodās sarūgtināti, viņiem rādījās sapnī, ka ir atbraukuši par vēlu un vairs nevarēs piedalīties kaujā. Izplatījās baumas, ka princis Kondē aptīrījis Betinu un atkāpies līdz
Karvenai, atstājot, starp citu, Betinā garnizonu. Bet tā kā šīs ziņas nebija pamatotas, tad jaunie cilvēki nolēma doties uz Betinu, paļaujoties uz to, ka pa ceļam viņi varēs nogriezties pa labi un braukt uz. Karvenu.
Grāfa de Hiša audzinātājs, kurš pilnībā pārzināja apkārtni, piedāvāja nogriezties pa lauku ceļu, kurš gāja starp Lansa un Betinas lielceļiem. Arblenā viņi uzzinās sīkumus, bet priekš Grimo viņi atstāja savu maršruta plānu. Ap pulkstens septiņiem viņi visi devās ceļā.
Jaunais un karstgalvīgais de Hišs ar pārliecību teica Raulam:
— Mēs esam trīs un mums ir trīs kalpi. Mūsu kalpi ir labi bruņoti, un jūsu kalps liekas diezgan izturīgs.
— Es nekad viņu neesmu redzējis kaujā, — atbildēja Rauls, — bet viņš ir bretaņietis: tas daudz ko sola.
— Jā, jā, — atbildēja Hišs, — esmu pārliecināts, kad vajadzēs viņš mācēs izšaut. Mani cilvēki ir labi apmācīti, bijuši ne vienreiz vien pārgājienos kopā ar manu tēvu. Tātad, mēs esam seši karotāji. Ja mēs uzskriesim mazam ienaidnieku grupējumam, kurš skaitliski līdzinātos mūsu vai pat drusku lielāks par mums, vai tiešām mēs ncuzbruksim, Raul?
— Protams, uzbruksim, — atbildēja vikonts.
— Klusāk, jaunie cilvēki, — iejaucās sarunā audzinātājs, — par ko viņi ir aizsapņojušies! Bet jums dotās instrukcijas, grāf! Jūs esat piemirsis, ka man ir pavēlēts jūs nogādāt dzīvu un veselu līdz princim. Kad dienēsiet armijā, lieniet kaut uz vēdera zem lodēm, ja jums tā tīk. Bet līdz tam laikam, brīdinu, kā šīs armijas virspavēlnieks, ka pavēlu jums atkāpties un pats to darīšu, ieraugot kaut vienu ienaidnieka kareivi.
Hišs un Rauls pasmaidīja. Apkārtne kļuva arvien vairāk apaugusi ar mežiem. Arvien biežāk viņi satika zemniekus-bēgļus, kuri kopā ar lopiem un pajūgiem devās uz pilsētu.
Līdz Arblēnai viņi nokļuva bez piedzīvojumiem.
Tur viņi uzzināja, ka princis patiešām atrodas Kambrenā. Atkal atstājuši sava maršruta plānu Grimo, viņi devās pa tuvāko ceļu, kurš pēc pusstundas šo mazo karotāju grupējumu atveda līdz strauta malai, kurš ietecēja Lisā.
Apkārtne bija brīnumjauka. Takas malās bija skaistas mazas birzis.
Katru reizi pie iebraukšanas šādā birzī audzinātājs, baidīdamies no slēpņiem, sūtīja pa priekšu kalpus. Pats viņš kopā ar jaunajiem cilvēkiem sastādīja galvenos šī grupējuma spēkus, bet Olivens, ar savām karabīnēm, piesedza aizmuguri.
Pēc kāda laika tālumā parādījās liels mežs. Simts soļu attālumā no meža Armcnžs pieņēma tos pašus piesardzības mēruš un nosūtīja abus kalpus izlūkos.
Kalpi pazuda skatienam. Jaunie cilvēki un audzinātājs, jautri tērgājot, brauca viņiem pakaļ simts soļu attālumā. Olivens turējā tādā pašā attālumā no viņiem aizmugurē.
Pēkšņi atskanēja šāvieni.
Audzinātājs iekliedzās: „Slāvēt!" Jaunie cilvēki paklausija. Tajā pašā mirklī viņie ieraudzīja atpakaļ auļojošos kalpus.
Jaunie cilvēki, degot nepacietībā uzzināt, kas ir par lietu, steidzās viņiem pretī. Audzinātājs viņiem sekoja.
— Jums aizšķērsoja ccļu? — ātri jautāja jaunekļi.
— Nē, ne tas, - atbildēja kalpi, - varbūt mūs pat nepamanīja. Šāvieni atskanēja simts soļu attālumā no mums pašā meža biezoknī, un mēs atgriezāmies pēc jūsu norādījumiem.
— Mani norādījumi, — teica Armenžs, — un varētu teikt mana pavēle - atkāpties! Šajā mežā, pilnīgi iespējams, ir ierīkots slēpnis.
— Un jūs neko neredzējāt? — jautāja grāfs saviem kalpiem.
— Es redzēju jātnieku dzeltenā apģērbā, kurš brida pa upi, — atbildēja viens no kalpiem.
— Tā, — teica audzinātājs, — mēs esam uzskrējuši spāņu karavīriem. Atpakaļ, ātrāk atpakaļ!
Jaunie cilvēki saskatījās, ii kā mainoties ar domām.
Šajā mirklī atskanēja šāviens un palīgā sauciens.
Jaunie cilvēki vēlreiz saskatījušies, pārliecinājās, ka neviens no viņiem nedomā atkāpties. Tajā pašā laikā audzinātājs jau pagrieza zirgu atpakaļ.
Rauls iekliedzās:
— Ar mani, Oliven!
Bet Hišs:
— Man līdzi, Urbēn un Blanšē!
Un, pirms Armanžs spēja attapties no pārsteiguma, viņi jau nozuda mežā.
Dzenot pilnos auļos zirgus, jaunie cilvēki izņēma savas pistoles kaujas gatavībā.
Pēc minūtēm piecām viņi, redzams, bija pietuvojušies tai vietai, no kurienes bija atskanējuši kliedzieni. Tad viņi pieturēja zirgus un sāka uzmanīgi virzīties uz priekšu.
— Klusāk, — teica de Hišs, — jātnieki.
— Jā, trīs jātnieki un tjīs kājnieki.
— Ko viņi dara? Vai jūs redzat?
— Man liekas, ka viņi pārmeklē kabatas ievainotam vai arī jau beigtam cilvēkam.
• — Laikam kāda zemiska slepkavība, — teica de Hišs.
— Bet tie taču ir kareivji, — iebilda Braželons.
— .lā, bet ja viņi ir ai/bēguši no armijas, tad tie līdzinās lielceļa laupītājiem.
— Braucam, — teica Rauls.
— Braucam, — atkārtoja de Hišs.
— Stāviet! — sauca nabaga audzinātājs. — Es jūs lūdzu!
Bet jaunie cilvēki vairs neklausījās. Viņi traucās uz priekšu viens par otru ātrāk, un audzinātāja kliedzieni tikai brīdināja spāņus.
Trīs jātnieki metās viņiem pretī, bcl pārējie trīs palika aptīrot kabatas diviem ceļotājiem", jo piebraucot tuvāk, jaunie cilvēki ieraudzīja nevis vienu, bet divus gulošus ķermeņus.
Desmit soļu attālumā no pretinieka Hišs izšāva pirmais un netrāpīja. Spānis, kurš traucās virsū Raulam, ari izšāva, un Rauls sajuta dzeļošas sāpes kreisajā rokā, it kā kāds būtu ar pletni uzšāvis. Četru soļu attālumā no pretinieka viņš izšāva; spānis, kuram lode trāpīja tieši krūtīs, apkrita zirgam ap kaklu, kurš, skaļi iezviedzies, ar visu jātnieku aiznesās prom.
Tajā pašā mirklī Rauls ieraudzīja musketes stobru vērstu tieši pret viņu. Viņš atcerējās Atosa padomu un zibenīgi pacēla uz pakaļkājām savu zirgu. Atskanēja šāviens. Zirgs atlēca sānis, viņa kājas saļodzījās, un viņš sabruka zemē, saspiežot Raulam kāju.
Spānis metās pie viņa, paķerot musketi un atvēzējies, gribēdams ar laidni sašķaidīt Raulam pa galvu.
Par nelaimi, Rauls atradās tādā stāvoklī, ka nevarēja izņemt ne zobenu, ne pistoli. Viņš jau redzēja laidni virs savas galvas, un neviļus cieši aizmiedza acis. Bet šajā mirklī Hišs vienā lēcienā atradās pie spāņa, pielikdams tam pie rīkles pistoles stobru.
— Padodies, — viņš teica, - vai mirsi.
Muskete izkrita spānim no rokām, un viņš uzreiz padevās.
Hišs pasauca vienu no saviem kalpiem, likdams viņam apsargāt gūstekni, un pavēlot šaut, ja tas mēģināšot bēgt vai kā citādi izrādīšot pretošanos.
Nolecis no zirga, Hišs pienāca pie Raula.
— Nu, grāf, — teica Rauls, smaidot, kaut arī bālums un uztraukums vēl atspoguļojās viņa sejā, — jūs ātri nokārtojāt savus parādus. Jūs nevēlējāties ilgi būt mans parādnieks. Ja nebūtu, bijis jūs, — piebilda viņš, atkārtodams grāfa vārdus, — cs tagad būtu bijis trīsreiz beigts.
— Mans pretinieks aizmuka, — atbildēja Hišs, — un deva man iespēju nākt jums palīgā. Bet jūs, man liekas, esat nopietni ievainots! Es redzu, jūs esat vienās asinīs!
— Man it kā, — teica Rauls, — noskrāpeja roku. Palīdziet man atbrīvoties no zirga, un pēc tam, cerams, mums nekas netraucēs doties tālāk.
D'Armcnžs un Olivens nokāpa no saviem zirgiem sāka atvilkt zirgu, kurš raustījās agonijā.
Raulam izdevās izvilkt savu kāju, un pēc mirkļa viņš jau bija kājās.
— Nekas nesāp? — jautāja Hišs.
— Par laimi, nekas, — atbildēja Rauls. — Bet kas notika ar tiem nelaimīgajiem, kurus tie nelieši gribēja nogalināt?
— Mēs atbraucām pārāk vēlu. Redzams, viņi tos noslepkavoja un nozuda ar savu laupījumu. Mani kalpi palika pie viņu līķiem.
— Iesim apskatīsimies, varbūt kāds ir dzīvs, — teica Rauls. — Oliven, mēs saņēmām mantojumā divus zirgus, bet es savu esmu zaudējis. Paņemiet sev labāko no tiem, bet man atdodiet savu zirgu.
Un viņi devās uz to vietu, kur gulēja abi ceļinieki.
Divi vīriešu ķermeņi gulēja uz zemes. Viens, cauršauts ar trīs lodēm, gulēja ar seju pret zemi un peldēja pats savās asinīs. Viņš bija miris. Otru kalpi bija piestutējuši pie koka. Viņš skaļi lūdza Dievu, pacēlis acis pret debesīm… Lode bija cauršāvusi viņam gurnu.
Jaunie cilvēki vispirms devās pie mirušā un ar izbrīnu saskatījās.
— Tas ir mācītājs, — teica Braželons. — O, nelieši! Pacelt roku uz mācītāju!
- Nāciet šurp, kungs, — teica Urbēns, vecs kareivis, visu kardināla- hercoga pārgājienu dalībnieks. — Tam vairs ne ar ko nepalīdzēsi, bet šo, domājams, vēl var glābt.
Ievainotais skumji pasmaidīja.
- Mani glābt? Nē, — viņš teica. — Bet palīdzēt man nomirt — jā.
— Jūs esat mācītājs? — jautāja Rauls.
- Nē.
— Man likās, ka jūsu nelaimīgais biedrs pieder pie baznīcas kalpiem, tāpēc arī es pajautāju, — teica Rauls.
— Tas bija Bctinas garīdznieks. Viņš gribēja aizvest un noglabāt drošā vietā svētītos traukus un baznīcas kasi; princi.-, pameta mūsu pilsētu, un, varbūt, rīt to ieņems spāņi. Tā kā visiem ir zināms, ka ienaidnieku bandas uzbrūk visiem apkārtnes iedzīvotājiem, tad garīdznieka plāns bija ļoti bīstams, un neviens nevēlējās viņu pavadīt šajā pasākumā. Tad es piedāvāju viņam savus pakalpojumus.
— Šie nelieši jums uzbruka! Viņi šāva uz mācītāju!
— Kungi, - teica ievainotais, — es ļoti ciešu, bet man tomēr ļoti gribētos, lai jūs pārnestu mani uz kādām mājām.
— Kur jums varētu palīdzēt? — jautāja de Hišs.
— Nē, kur es varētu izsūdzēt grēkus.
— Bet, varbūt, — teica Rauls, — jūsu ievainojums nemaz nav tik bīstams, kā jūs domājat?
— Kungs, — teica ievainotais, — ticiet man, nedrīkst zaudēt ne mirkli. Lode ir cauršāvusi gurnu un palikusi vēdera dobumā.
— Jūs esat mediķis? — jautāja de Hišs.
— Nē, — teica mirstošais vīrs, - bet es mazliet saprotu no ievainojumiem, tāpēc domāju, ka mans ievainojums ir nāvējošs. Pacenšaties mani pārnest kaut kur, lai man varētu atrast mācītāju, vai uzņemieties izdarīt man pēdējo pakalpojumu, un atvediet mācītāju uz šejieni.
— Mirt, izpildot goda uzdevumu, tas ir vērts! Bet tas nenotiks, Dievs jums palīdzēs!
— Kungi, — teica ievainotais, saņemot visus savus spēkus, — Dieva dēļ, netērējiet ne mirkli ar tukšām runām. Palīdziet man nokļūt līdz pirmajai apdzīvotai vietai, vai apzvēriet man, ka atsūtīsiet uz šejieni pirmo mūku vai mācītāju. Bet, - viņš piebilda izmisis, - nez vai kāds iedrošināsies nākt šurp: visi zina, ka spāņi brien pa visu apkaimi, un es varu nomirt bez grēksūdzes. O, Kungs, Kungs! — iesaucās ievainotais tik izmisušā balsī, ka jaunekļi nodrebēja. — Tu to nepieļausi! Tas būtu pārāk liels sods!
— Nomierinieties, — teica dc Hišs, — zvēru jums, jūs dabūsiet mierinājumu, kuru lūdzat. Sakiet tikai mums, vai šeit tuvumā ir kāda apdzīvota vieta, vai ciemats, un kurieni varētu aizsūtīt pēc mācītāja?
— Pateicos jums, lai Dievs jūs svētī. Pusjūdzes attālumā, pa šo ceļu, atrodas viesnīca, bet jūdzi tālāk — Grenē ciematiņš. Brauciet pie šā ciemata mācītāja. Ja nesatiksiet viņu mājās, tad dodaties uz klosteri, kurš atrodas aiz ciemata pēdējām mājām labajā pusē, un atvediet man mūku.
Mūku vai mācītāju, vienalga, lai tikai viņam būtu svētās baznīcas atļauja atlaist grēkus in aiticulo mortis.*
— D'Armenža kungs, — teica de Hišs, — palieciet pie ievainotā un skatieties, lai viņu saudzīgāk nes. Pavēliet uztaisīt no zariem nestuves un uzlieciet visus apmetņus, kuri mums ir. Divi kalpi nesis ievainoto, trešais — biedru maiņai, lai iet blakus. Mēs ar vikontu brauksim pēc mācītāja.
— Brauciet, grāf, — teica audzinātājs. — Tikai visu svēto vārdā lūdzu, neiesaistieties nekādos citos pasākumos.
— Neuztraucieties. Mums šodienai piedzīvojumu pietiek.
— "Turaties, — teica Rauls ievainotajam, - mēs izpildīsim jūsu lūgumu.
— Lai Dievs jūs svētī, — atbildēja mirstošais virs ar vislielāko pateicību.
Jaunie cilvēki laida aulekšiem norādītajā virzienā, bet grāfa de Hiša
audzinātājs sāka izrīkot kalpus nestuvju sarīkošanai.
Pēc minūtēm desmit grāfs un Rauls ieraudzīja viesnīcu.
Nenokāpjot no zirga, Rauls izsauca saimnieku, brīdinot viņu, ka tiks atnests slimnieks, un pavēlēja sagatavot visu vajadzīgo: gultu, saites, zāles. Tad Rauls apjautājās saimniekam, vai viņš nezin, kaut kur tuvumā, kādu ārstu vai dziednieku, lai varētu aizsūtīt tam pakaļ izsūtāmo zēnu.
Saimnieks, redzēdams divus bagāti apģērbtus jaunekļus, apsolīja viņiem visu, ko tie lūdza. Jaunekļi aizauļoja tālāk.
Viņi nobrauca vairāk kā jūdzi un ieraudzīja tālumā sarkanu dakstiņu māju jumtus, kuri krasi izcēlās košajā zaļumā. Pēkšņi viņi ieraudzīja pretī braucošu nabadzīgu mūku uz mūļa, kuru pēc cepures platajām malām un pelēkā tērpa, viņi noturēja par augustīnieti.
Šoreiz, liktenis viņiem bija sūtījis tieši to, ko viņi meklēja. Viņi piebrauca pie mūka.
Šis cilvēks bija divdesmit divus vai trīs gadus vecs, bet askētiskais dzīves veids, viņu padarīja daudz vecāku. Viņš bija bāls, bet tas nebija tāds bālums, kurš samanāms veselīga cilvēka sejā, viņš bija dzeltenīgi bāls. Viņa īsie mati, drusku redzami no zem cepures, bija gaiši; blāvi zilās acis likās pavisam neizteiksmīgas.
— Atļaujiet jūs lūgt, — ar parasto pieklājību pie viņa griezās Rauls, — jūs esat mācītājs?
— Kāpēc jūs jautājat? — bezkaislīgi, gandrīz rupji atbildēja mūks.
— Lai zinātu, — teica de Hišs.
Nāves stundā (lai.).'
Svešinieks uzsita mūlim ar papēžiem, un, neatbildējis ne vārda, devās tālāk.
De Hišs ar vienu lēcienu panāca un aizšķērsoja viņam ceļu.
— Atbildiet, — "viņš teica. — Jums pieklājīgi tika jautāts, bet katrs jautājums prasa atbildi.
— Es uzskatu, ka man ir tiesības teikt vai neteikt, kas es esmu, pirmajam garāmgājējam, kurš iedomāsies man ko jautāt.
De Hišs ar lielām pūlēm apturēja sevī naida jūtas.
— Vispirms, — viņš teica, — mēs neesam pirmie garāmgājēji — vikonts de Braželons, bel es — grāfs dc Hišs. Bez tam mēs nejautājām prieka pēc: ievainots, mirstošs cilvēks lūdz baznīcas palīdzību. Ja jūs esat mācītājs, cs lūdzu jūs aiz tīrās cilvēkmīlestības mums sekot, lai varētu palīdzēt šim cilvēkam. Ja jūs neesat mācītājs — tad pavisam cita lieta; brīdinu jūs aiz pieklājības, kura, redzams, jums ir pilnīgi nepazīstama, un esmu ar mieru pārmācīt jūs par derdzību.
Mūks tik ļoti nobālēja un pasmaidīja tik savādi, ka Raulam sirds sažņaudzās no šī smaida, kā no liela aizvainojuma.
— Tas kāds spāņu vai flandriešu spiegs, — teica viņš, ķeroties pie pistoles.
Raula acis iezibsnījās.
— Tad kā, — turpināja dc Hišs, — vai jūs atbildēsit?
— Es esmu mācītājs, — teica cilvēks.
Viņa seja kļuva alkal bezkaislīga.
— Tādā gadījumā, tēvs. — teica Rauls, piespiezdams sevi runāt godbijīgi, — ja jūs esat mācītājs, tad, kā jau teica mans draugs, jums ir izdevība izpildīt savu pienākumu. Tagad atnesīs ievainoto, kuru mēs salikām savā ceļa. Mūsu kalpi viņu aiznesīs uz viesnīcu, kura atrodas šeit netālu. Viņš lūdza sev mācītāju.
— Es aizbraukšu uz turieni, — teica mūks.
Un viņš atkal uzsita mūlim ar papēžiem.
— Bet, ja jūs nebrauksit, — teica de Hišs, — tad, ticiet man, mūsu zirgi ir spējīgi panākt jūsu mūli. Mēs varēsim jūs atrast vienalga, kur jūs aizbrauksiet. Un tad, ticiet man, mūsu izrēķināšanās ar jums būs ļoti īsa: mums būs vajadzīgs koks un striķis.
Mūka acis iezibsnījās, bet viņš neko neteica. Viņš devās uz priekšu.
— Brauksim viņam pakaļ, — teica de HiŠs, — tas būs drošāk.
— Es arī gribēju jums to pašu piedāvāt, — teica Rauls. ,
Un jaunie cilvēki centās braukt pakaļ mūkam pistoles šāviena attālumā. Pēc minūtēm piecām mūks atskatījās, it kā lai pārliecinātos, vai viņam seko.
— Redziet, — teica Rauls, — mēs .labi darījām, ka braucām pēc viņa.
— Kāda šausmīga seja ir šim mūkam! — teica dc Hišs.
— Šausmīga! — atkārtoja Rauls. — It sevišķi viņa sejas izteiksme; šie gaišie mati, bālās acis, šīs lūpas, kuras it kā iekrīt, kad viņš runā…
— Jā, — teica Hišs, kurš mazāk ievēroja šos sīkumus, jo kad viņš runāja ar mūku, Rauls no malas varēja viņu labāk novērot. — Jā ļoti savāda seja. Bet ziniet, visi šie mūki, pakļauj sevi tādām necilvēcīgām mokām! No gavēņiem viņi paliek bāli, šaustīšanas viņus padara par liekuļiem, bet viņu acis paliek ūdeņainas no asarām: viņi apraud sadzīves labumus, kurus ir zaudējuši un kurus lietojam mēs.
— Lai kā tur nebūtu, — teica Rauls, - nabadziņš tomēr ir dabūjis mācītāja nosaukumu. Bet spriežot pēc sejām, tad grēku nožēlnieka seja, man liekas daudz labsirdīgāka, nekā šim garīdzniekam. Esmu pieradis, man jāatzīst, pie cita veida mācītājiem.
— Redziet, — teica de Hišs, — viņš ir no ceļojošajiem mūkiem, kurš lūdz žēlastības uz lielceļa, kamēr viņa ceļā negadīsies kāda svētnīca, kur viņam pavērsies debesu vārti. Lielākā daļa šādu mūku ir ārzemnieki — skoti, īri, dāņi. Man kādreiz viņus rādīja.
— Tikpat drausmīgus?
— Nē, bet pietiekami nepatīkamus.
— Kāda nelaime nabaga ievainotajam mirt tāda mūka rokās!
— Pieņemsim, ka grēku atlaide nāk ne no viņa rokām, bet no Dieva, — teica de Hišs. — Bet, atzīstos, es dotu priekšroku mirt bez grēksūdzes, nekā redzēt šādu mācītāju. Jūs esat ar mani vienisprātis, vikont? Es redzēju, ka jūsu roka bija uz pistoles roktura, it kā jums gribētos viņam sašķaidīt galvu.
— Jā, grāf, savāda lieta, kura jūs pārsteigs: ieraugot šo cilvēku, mani pārņēma šausmas. Jūs esat kādreiz saticis ēūsku savā peļā?
— Nekad, — teica de Hišs.
— Ar mani tas notika bieži Bluā mežos. Atceros, kad pirmo reizi ieraudzīju čūsku un lā, lokoties, skatījās uz mani savām ūdeņainām acīm, šūpojot galvu un izšaujot mēli, es nobālēju un sastingu uz vietas, it kā apburts, kamēr grāfs de La Fcrs…
— Jūsu tēvs? — jautāja de Hišs.
— Nē, mans aizgādnis, — atbildēja Rauls, nosarkdams.
— Nu, nu?
— Kamēr grāfs dc La Fērs man neteca: „Nu, ko, Braželon, ātrāk zobenu!" Tad es pieskrēju pie čūskas un sacirtu viņu gabalos tieši tajā
brīdī, kad viņa, pacēlusies uz augšu, metās man virsū. Atkārtoju jums, ka šis cilvēks man izraisīja tādas pašas izjūtas.
— Un jūs nožēlojat, ka neesat viņam pāršķēlis galvu, tāpat kā lai čūskai.
— Jā, gandrīz, — teica Rauls.
Viņi atradās jau netālu no viesnīcas, kad ieraudzīja, ka no otras puses virzās procesija ar d'Armcnžu vadībā.
Divi cilvēki nesa nestuves ar ievainoto, bet trešais veda zirgus.
Jaunie cilvēki sāka auļot ātrāk.
— Lūk, ievainotais, — teica de Hišs, braukdams garām mācītājam. — Esiet tik laipns, senjor mācītāj, un pasteidzieties.
Rauls centās braukt tā, lai nevajadzētu redzēt mācītāja šausmīgo seju.
Tagad jaunie cilvēki brauca mācītājam pa priekšu. Viņi steidzās pie ievainotā, lai paziņotu viņam priecīgo vēsti.
Ievainotais centās pacelt galvu, lai redzētu norādītajā virzienā, braucošo mūku, kurš tuvojās, steidzinot mūli. Ar gaišu laimes izjūtu sejā, nelaimīgais atkrita atpakaļ uz nestuvēm.
— Un tagad, — teica jaunie cilvēki, — kad mēs esam izdarījuši visu ko spējām, un tā kā mēs steidzamies pie prinča būt viņa armijas rindās, tad mēs dosimies tālāk. Jūs mūs atvainosit, vai ne tā! Runā, ka gatavojas uzbrukums, un mēs vēlamies nokļūt laikā.
— Brauciet, jaunie senjori, — teica ievainotais, un esiet svētīti par jūsu pakalpojumu. Jūs patiešām izdarījāt visu, kas bija jūsu spēkos. Es varu tikai atkārtot: lai Dievs sargā jūs un jūsu tuvākos.
— Mēs brauksim uz priekšu, — teica de Hišs savam audzinātājam, — bet jūs mūs panāksit pa ceļam uz Kambrenu.
Viesnīcnieks viņus gaidīja pie durvīm. Viņš bija visu sagatavojis — gultu, saites, korpiju — un aizsūtījis zirgu puisi pēc dziednieka uz tuvāko pilsētu, Lansu.
— Labi, — teica viesnīcnieks, — viss tika izdarīts, kā jūs vēlējāt. Bet vai jūs neapstāsities, lai pārsietu savu ievainojumu? — viņš piebilda, griežoties pie Braželona.
— Mans ievainojums ir tīrais sīkums, — atbildēja vikonts. — Varēšu to pārsiet nākošajā pieturas vietā. Lūdzu jums vienu: ja redzēsit jātnieku, kurš jautās par jaunu cilvēku, tad pasakiet viņam, ka mani redzējāt, un ka es braucu pusdienot uz Mazengarbi, bet nakšņošu Kambrenā. Šis jātnieks — ir mans kalps.
— Vai nebūtu labāk, ja jūs nosauktu viņa un arī jūsu vārdu? — teica saimnieks.
— Lieka piesardzība netraucēs, — atbildēja Rauls. — Mani sauc vikonts de Bražclons, bet manu kalpu — Grimo.
Šajā brīdī ienesa ievainoto, bet no otras viesnīcas puses piebrauca mūks. Jaunie cilvēki pagāja sānis, lai palaistu garām nestuves. Mūks pa to laiku, nokāpis no sava mūļa, veda viņu uz stalli.
— Senjor mūk, — teica dc Hišs, — pieņemiet labi šī cilvēka grēksūdzi, par to jūs tiksit labi atalgots.
— Paliecos jums, kungs, — teica mūks ar to pašu šausminošo smaidu, kurš tik ļoti satrauca Braželonu.
— Brauksim, grāf, — teica Rauls, jūtot pretīgumu pret mūku. — Man šeit ir neomulīgi.
— Patiecos jums vēlreiz. - teica ievainotais, — neaizmirstiet mani savās lūgšanās.
— Esiet mierīgs, — teica de Hišs, steidzinot savu zirgu panākt Raulu, kurš jau bija atjājis soļus divdesmit.
Pa to laiku ievainotais tika ienests mājās. Saimnieks uņ saimniece stāvēja durvīs.
Nabaga ievainotais ļoti cieta, bet viņu uztrauca tikai viena doma: vai mūks ir atbraucis viņiem līdzi.
Ieraugot nabaga cilvēku, visu noplūdušu asinīm, saimniece ar šausmām saķēra saimnieka roku.
— Kas noticis? — viņš jautāja. — Tev palika slikti?
— Nē, bet tu paskaties uz viņu, - leica saimniece, norādot uz ievainoto.
— Jā, man arī liekas, ka viņam klājas ļoti grūti.
— Es ne par to, - turpināja saimniece, visa drebot, — es jautāju, vai tu-viņu pazīsti?
— Šis cilvēks? Pagaidi…
— Ā, redzu, ka arī tu esi nobālējis, — teica saimniece.
— Patiešām! - iesaucās saimnieks. - Bēdas piemeklējušas mūsu māju! Tas ir Betinas bende!
— Bijušais bende! - nočukstēja mūks, kurš bija nostājies aiz saimniekiem, un viņa sejā parādījās riebums pret cilvēku, kura grēksūdze viņam bija jāuzklausa.
D'Armenžs, kurš stāvēja pie durvīm, ieraudzīja jaunā mūka šaubīšanos.
— Senjor mūk, - viņš teica, — vai tas ir tagadējais vai bijušais bende, viņš tomēr ir cilvēks. Parādiet viņam pēdējo godu, kuru viņš tik ļoti lūdza: jūsu rīcība būs jūs cienīga.
Mūks, neko neatbildējis, devās uz istabu, kur gulēja ievainotais un mirstošais cilvēks.
Ieraugot garīdznieku, kalpi izgāja ārā no istabas, cieši aizverot aiz sevis durvis, lai atstātu viņus divatā.
D'Armenžs un Olivens viņus gaidīja. Visi četri devās pilnos auļos pakaļ Raulam un grāfam, kuri vairs nebija redzami.
Kad audzinātājs ar savu svītu bija aizbraukuši, pie viesnīcas piestāja cits ceļinieks.
— Ko jūs vēlaties, kungs? — jautāja saimnieks, vēl nespēdams atgūties no sava atklājuma.
Ceļinieks ar zīmēm parādīja, ka vēlas padzerties, tad nokāpis no zirga, atkal parādīja ar zīmēm, ka jānotīra zirgs.
— Velns parāvis, — murmināja saimnieks, — bet šis, liekas, ir vēl piedevām mēms. — Kur jūs gribat padzerties? — viņš skaļi jautāja.
— Šeit, — teica ceļinieks, norādīdams uz galdu.
«Izrādās, ka esmu kļūdījies, — nodomāja saimnieks. — Viņš nav pavisam mēms".
Viņš paklanījās un devās pēc vīna pudeles un cepumiem un, nolicis visu uz galda sava klusējošā apmeklētāja priekšā, jautāja:
— Vai kungs vēl kaut ko vēlās?
— Jā, — atbildēja ceļinieks.
— Ko jūs vēlaties?
— Uzzināt, vai šeit garām nebrauca jauneklis piecpadsmit gadus vecs, uz ruda zirga, sava kalpa pavadībā?
— Vikonts de Braželons? — jautāja saimnieks.
— Tieši tā.
— Tātad jūs sauc par Grimo kungu?
Atbraucējs pamāja ar galvu.
— Tad, lūk, — teica saimnieks, — jūsu jaunais kungs bija šeit stundas ceturksni atpakaļ. Viņš pusdienos Mazengarbē, bet nakšņos Kambrcnē.
— Bet cik tālu no šejienes ir Mazcngarba?
— Divarpus jūdzes.
— Pateicos jums.
Grimo, nomierinājies, ka tiksies ar jaunekli līdz šīs dienas vakaram, noslaucīja sev pieri, ielēja vīnu un klusēdams to izdzēra.
Viņš nolika glāzi uz galda un gribēja to pieliet no jauna, kad atskanēja šausminošs kliedziens no istabas, kurā atradās mūks ar mirstošo cilvēku.
Grimo uzlēca kājās^
— Kas tas ir? — viņš jautāja. — No kurienes šie kliedzieni?
— No ievainotā istabas, — atbildēja saimnieks.
— Kāda ievainotā? - jautāja Grimo.
— Bijušais Betinas bende tika ievainots ar spāņu marodieriem. Viņu atveda šurp, un tagad viņš izsūdz grēkus augustīniešu mūkam. Viņš, redzams, ļoti cieš.
— Bijušais Betinas bende! — nomurmināja Grimo, sasprindzinot savu atmiņu. — Cilvēks sešdesmit gadu vecs, gara auguma, platiem pleciem, melnīgsnējs, bārda un mati melni?
— Jā, jā, tikai bārda kļuvusi sirma, bet mati palikuši pavisam balti. Jūs viņu pazināt? — jautāja saimnieks.
— Es viņu redzēju vienu reizi dzīvē, — teica Grimo, kura seja kļuva skumja, atceroties to.
Ieskrēja saimniece, drebēdama pie visām miesām.
— Tu dzirdēji, — viņa jautāja savam vīram.
— Jā, — viņš atbildēja, skatīdamies uz durvju pusi.
Kliedziens atkārtojās; tas bija vājāks un tūlīt pat pārgāja stenēšanā.
Visi trīs šausmās saskatījās.
— Vajag paskatīties, kas tur notiek, — leica Grimo.
— Varētu nodomāt, ka tur kādu žņaudz, — leica saimnieks.
— Kungs Jēzus! — iesaucās saimniece, pārkrustoties.
Kā jau mēs teicām, Grimo maz runāja, toties mācēja rīkoties.
Viņš metās pie durvīm un pagrūda tās ar spēku, bet durvis no iekšpuses bija aizbultētas.
— Atveriet! — iesaucās saimnieks. — Tūlīt pat, atveriet, senjor mūk!
Atbildes nebija.
— Atveriet, vai es izsitīšu durvis! — iesaucās Grimo.
Nekādas atbildes.
Tad, pavēlies apkārt, Grimo ieraudzīja istabas stūrī krāsns kruķi. Viņš pabāza to zem durvīm, un, pirms saimnieks paspēja viņu iztraucēt, durvis izlēca no eņģēm. Istaba bija asiņu pilna. Ievainotais vairs nespēja parunāt, bet tikai gārdza.
Mūks bija nozudis.
— Bet mūks? — iekliedzās saimniece. — Kur ir mūks?
Grimo metās pie atvērtā loga, kurš izgāja uz pagalmu.
— Viņš šeit izlēca! — iesaucās saimniece.
— Tu tā domā? — pārjautāja izbiedētais saimnieks. — Ei, paskatieties, vai stallī ir mūlis? — Mūļa nav! — sauca kalps, kurš atradās stallī.
Grimo sadrūma, bel saimnieks, salicis rokas lūgšanā, bailīgi lūkojās visapkārt. Viņa sieva pat baidījās ienāki istabā un, baiļu pārņemta, stāvēja ak durvīm.
Grimo pienāca pie mirstošā gullas un ieskatījās viņa vaibstos, asajās sejas līnijās, kuras viņam izsauca tik rūgtas atmiņas.
Beidzot, pēc klusuma brīža, kurš bija iestājies, viņš teica:
— Nav šaubu: las ir viņš
— Vai viņš vēl ir dzīvs? — jautāja saimnieks.
Grimo, atbildes vietā, atpogāja mirstošā kamzoli, lai paklausītos viņa sirdspukstus. Saimnieks ar saimnieci arī pienāca pie gultas. Pēkšņi viņi salīgojās. Saimnieks šausmās iekliedzās. Grimo nobālēja. Bendes krūtīs bija iedurts duncis līdz pašam spalam.
— Skrieniet pēc palīdzības, - teica Grimo. — Es palikšu uz vietas. Saimnieks ar izbiedētu skatienu izskrēja no istabas, bet saimniece,
izdzirdēdama vīra kliedzienu, bija jau izskrējusi no istabas.
Lūk, kas bija noticis.
Kā mēs redzējām, mūks, ne pēc labas gribas, bet, tieši pretēji, pavisam negribīgi sekoja ievainotajam, kuru tik savādi viņam stādīja priekšā. Varbūt, viņš būtu mēģinājis izmukt, ja tas būtu bijis iespējams. Bet jauno cilvēku draudi, kalpi, kuri bija palikuši viesnīcā un kuriem nepārprotami bija dots rīkojums, bet varbūt arī, paša ieskatu mudināts jaunais mūks vēlējās izpildīt līdz galam garīdznieka pienākumus, neparādot atklāti savu neapmierinātību.
Ieejot istabā, viņš nostājās pie ievainotā gultas galvgaļa.
Ātrais skatiens, kurš raksturīgs mirstošiem cilvēkiem, kuriem katra minūte ir dārga, bende ieskatījās sejā, kurai vajadzēja viņam dot pēdējo mierinājumu.
Viņš pateica ar neslēptu izbrīnu:
— Jūs vēl esat ļoti jauns, mans tēvs.
- Mana aroda cilvēkiem nav nozīmes vecumam, — īsi atbildēja mūks.
— O, mans tēvs, nerunājiet ar mani tik bargi, — teica ievainotais, — man vajadzīgs draugs pēdējos dzīves mirkļos.
— Jūs ļoti ciešat? - jautāja mūks.
— Jā, bet vairāk ar dvēseli, nekā ar miesu.
— Mēs glābsim jūsu dvēseli, — teica mūks. - Bet vai tiešām jūs esat Betinas bende, kā es tikko dzirdēju?
— Patiešām,— steidzīgi atbildēja ievainotais, baidoties, bez šaubām, dēļ šā vārda zaudēt pēdējo palīdzību, kuru viņš tik ļoti lūdza, — tiešāk, cs kādreiz biju Betinas ber.de. Jau pagājuši piecpadsmit gadi, kopš es pametu šo nodarbošanos. Es vēl piedalos nāves sodu izpildīšanā, bet pats tos vairs neizpildu, o nē!
— Tātad jūs nospiež jūsu nodarbošanās?
Bende dziļi uzelpoja.
— Kamēr es izpildīju nāves sodus likuma un tiesas vārdā, mans darbs man netraucēja naktīs gulēt mierīgi, tāpēc ka es biju tiesas un likuma aizsargāts. Bet pēc tās šausmīgās nakts, kad es kalpoju par personīgās atriebības ieroci un ar naidu pacēlu zobenu uz Dieva radījumu, no tās pašas dienas…
Bende apklusa un skumji pašūpoja galvu.
— Stāstiet, — teica mūks un apsēdās gultas kājgali, tāpēc ka viņš bija ieinteresēts ar tādu neparastu sākumu.
- Ak, — iesaucās mirstošais cilvēks ar ilgi slēptajām un, beidzot, izteiktajām dvēseles ciešanām, - es centos pārvarēt sirdsapziņas pārmetumus, ar divdesmit godīgi nodzīvotajiem gadiem. Es atradināju sevi no cietsirdības, kas bija tik ierasta, izlejot citu cilvēku asinis. Es nekad nežēloju savu dzīvību, ja dzīvē gadījās kādu glābt, kurš atradās briesmās. Es izglābu vairākas dzīvības tās vietā, kuru atņēmu toreiz. Bet tas vēl nav viss. Naudu, kuru es nopelnīju strādādams par bendi, es atdevu nabagiem; es sāku cītīgi apmeklēt baznīcu; cilvēki, kuri pirms tam no manis vairījās, lagad pierada pie manas klātbūtnes. Visi man piedeva, citi samierinājās. Bet es domāju, ka Dievs man nav piedevis, tāpēc ka atmiņas par šī soda izpildīšanu mani vajā visu laiku, un kairu nakti manā priekšā parādās šīs sievietes tēls.
— Sieviete! Jūs nokāvāt sievieti? — iesaucās mūks.
— Un jūs arī, - iesaucās bende, - pielietojāt šo vārdu, kurš man pastāvīgi skan ausis: «nokāvāt"! Tātad es nokāvu, nevis sodīju. Esmu slepkava, nevis taisnības likuma kalps!
Un viņš vaidēdams pievēra acis.
Mūks, nobijies, ka viņš nomirs, neatverot vairs acis, steidzīgi piebilda:
Turpiniet, cs vēl neko līdz galam nezinu. Kad jūs beigsiet stāstījumu, tad — Dievs un es — jūs tiesāsim.
— (), mans tēvs! — turpināja bende, neatvērdams acis, it kā baidīdamies ieraudzīt kaut ko šausmīgu. — Šos murgus, kurus cs nespēju pieveikt, visdrausniīgāk izjūtu naktīs un uz ūdens. Man liekas, ka mana roka kļūst smaga, it kā es turētu cirvi; ka ūdens paliek sarkans no asinīm; ka visas skaņas, kuras ir dabā — koku šalkoņa, vēja šņākoņā, viļņu čalas — saplūst vienā raudošā, izmisuma pilnā kliedzienā: „Lai Dievs spriež jums tiesu!"
— Murgi, — nočukstēja mūks, šūpodams galvu.
Bende, atvēris acis, ar pēdējo piepūli, lai varētu ieraudzīt jaunā cilvēka seju, paņēma viņu pie rokas.
— Murgi! — viņš atkārtoja. — Jūs sakāt: murgi! O nē, tāpēc ka tas notika tieši vakarā, tāpēc ka šie vārdi, kurus man čukst mana sirdsapziņa, — ir tie paši vārdi, kurus es daudzkārt atkārtoju savā lepnumā. Būdams, likuma un tiesas sprieduma izpildītājs, es sevi iedomāju par visvareno Debesu tiesnesi.
— Bet kā tas gadījās? Izstāstiet taču, - lūdza mūks.
— Kādu vakaru pie manis ieradās cilvēks, kurš atnesa pavēli. Es viņam sekoju. Četri citi kungi mani jau gaidīja. Es uzvilku bendes masku, un viņi aizveda mani līdzi. Mēs braucām. Es biju nolēmis atteikties, ja kaut kas nebūs pēc taisnības likuma. Mēs nobraucām piecas-sešas jūdzes pilnīgā klusumā, tikpat kā neapmainoties ne ar vienu vārdu. Beidzot viņi man parādīja nelielas mājas logā kādu sievieti, kura sēdēja pie galda; un viņi man leica: „Lūk, viņa, kuru vajag sodīt".
— Šausmas! — iesaucās mūks. — Un jūs viņus paklausījāt?
— Tēvs mans, viņa bija dēmons, nevis sieviete. Runā, ka viņa noindēja savu otro vīru, centās nosist savu tagadējo vīru, kurš atradās starp šiem cilvēkiem. Neilgi pirms tam viņa noindēja kādu jaunu sievieti, savu sāncensi, bet, kad viņa dzīvoja Anglijā, pēc viņas uzkūdīšanas, tika nodurts karaļa mīlulis.
— Bekingeins! — iesaucās jaunais cilvēks.
— Jā, Bekingems.
— Tātad šī sieviete bija anglicte?
— Nē, viņa bija francūziete, bet apprecējās Anglijā.
Mūks nobālēja, piecēlās un devās pie durvīm, lai tās aizbultētu. Bende, domādams, ka mūks viņu pamet, vaidēdams iekrita atpakaļ gultā.
— Nē, nē, esmu Šeit, — steidzīgi atbildēja muks, dzirdot slimnieka vaidus. — Turpiniet. Kas bija šie ļaudis?
— Viens bija ārzemnieks, liekas anglis. Pārējie četri bija francūži un musketieru tērpos.
— Viņu vārdi?.. — jautāja mūks.
— Es nezinu. Vienīgi zinu, ka angli visi sauca par milordu.
— Vai šī sieviete bija skaista?
— Jauna un skaista. O, viņa bija skaistule! Es pat tagad redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa stāv uz ceļiem un lūdz žēlastību, pievērsusi man savu skaisto seju. Es nekādi nevaru saprast, kā es spēju nocirst šo skaisto galviņu.
Mūks, likās izjuta savādu satraukumu. Viņš drebēja pie visām miesām. Varēja redzēt, ka viņu nomoka viens jautājums, kuru viņš nekādi neiedrošinājās uzdot.
Beidzot, pārvarot savas jūtas, viņš jautāja:
— Kā sauca šo sievieti?
— Nezinu. Kā es jau teicu, viņa bija divas reizes' precējusies un, liekas, vienu reizi Anglijā, bet otru reizi — Francijā.
— Un viņa bija jauna?
— Gadus divdesmit piecus veca.
— Izskatīga?
— Ļoti.
— Blondīne?
— Jā.
— Kupliem matiem, kuri krita pāri pleciem, vai ne lā?
— Jā.
— Izteiksmīgām acīm?
— Jā, viņa varēja tā skatīties, ja vien lo gribēja.
— Ar apbrīnojami patīkamu balsi?
— No kurienes jūs to zināt…
Bende ar izbiedētām acīm skatījās uz nobālušo mūku.
— Un jūs viņu nokāvāt! - teica mūks. — Jūs izdarījāt pakalpojumu šiem gļēvuļiem, kuri neiedrošinājās viņu nokaut paši! Jūs neiežēlojāties par viņas skaistumu, jaunību un vājumu! Jūs nokāvāt šo sievieti?
— Diemžēl, - atbildēja bende. — Es jau jums teicu, mans tēvs, ka zem šīs eņģeļa maskas slēpās dēmons, un, kad es viņu ieraudzīju, kad es atcerējos to ļaunumu, kuru viņa bija atnesusi man…
— Jums! Ko tad viņa varēja nodarīt jums?
— Viņa pavedināja un pazudināja manu brāli, kurš bija mācītājs. Viņš bēga no klostera kopā ar viņu.
— Tavs brālis bēga kopā ar viņu?
— Jā. Mans brālis bija viņas pirmais mīļākais. Viņa bija vainīga mana brāļa nāvē. Neskatieties uz mani tā, mans tēvs. Vai tiešām esmu tā sagrēkojies, ka jūs man nepiedosit?
Mūks ar mokām valdīja pār sevi.
— Jā, jā, — viņš teica, — es jums piedošu, ja jūs man teicāt taisnību.
— Visu, visu, — iesaucās bende.
— Tad pasakiet. Ja viņa pavedināja jūsu brāli… jūs sakāt, ka viņa pavedināja jūsu brāli… ja viņa bija vainīga, jā, jūs tā teicāt, viņa bija vainīga jūsu brāļa nāvē… Tad, — pabeidza mūks, — jums jāzina viņas meitas uzvārds.
— Ak, Dievs, mans nabaga Dievs, — stenēja bende, — man liekas, ka es mirstu! Dodiet man ātrāk grēku atlaišanu, mans tēvs, grēku atlaišanu!
— Pasaki viņas vārdu, — kliedza mūks, — un es atlaidīšu tavus grēkus!
— Viņu sauca… Kungs, žēlo mani, — čukstēja bende, pirmsnāves nojausmās.
— Viņas vārds, — "atkārtoja mūks, pieliecoties pār mirstošo, it kā lai izrautu šos vārdus viņam no mutes, ja viņš atteiktos tos pateikt, — viņas vārdu, vai tu nesaņemsi grēku atlaišanu!
Mirstošais cilvēks, likās, saņēma savus pēdējos spēkus..Mūka acis meta zibeņus.
— Anna de Beile, — nočukstēja ievainotais.
— Anna de Beile? — iesaucās mūks, iztaisnodamies, un paceldams rokas pret debesīm. — Tu teici: Anna de Beile, vai ne tā?
— Jā, jā, tā viņu sauca… bet tagad dodiet man grēku atlaišanu, jo es mirstu…
— Es lai dodu tev grēku atlaišanu? — iesaucās mūks, iesmejoties. Smiekli, no kuriem mati cēlās stāvus. — Man tev dot grēku atlaišanu? Es neesmu mācītājs!
— Jūs neesat mācītājs! Tad, kas jūs esat! — iesaucās bende.
— Es tev tūlīt to pateikšu, nelaimīgais!
— Ak, Kungs! Ak, Dievs!
— Es esmu Džons-Frcnsis Vinters!
— Es jūs nepazīstu, — teica bende.
— Pagaidi, tu tūlīt pazīsi mani. Esmu Džons-Frensis Vinters, — viņš atkārtoja, — un šī sieviete bija…
— Kas tad?…
— Mana māte!
Bende iekliedzās. Tas bija tas šausmīgais kliedziens, ko visi bija dzirdējuši.
— O, piedodiet man, piedodiet, — viņš čukstēja, — ja ne Dieva vārdā, tad savā vārdā; ja ne kā mācītājs, tad kā dēls, piedodiet man.
— Tevi piedot! - iesaucās viltus mūks. — Dievs varbūt tev piedos, bet es — nekad!
—. Apžēlojaties, — teica bende, sniedzot viņam pretī abas rokas.
— Nav žēlastības tam, kurš pats to neizjūta pret citiem. Nomirsti savā izmisumā, bez grēku atlaides, mirsti un esi nolādēts.
Un, izvilcis dunci, viņš to iegrūda nelaimīgajam krūtīs.
— Lūk, tev mana grēku atlaide! — viņš iesaucās.
Tad arī atskanēja otrs kliedziens, kurš bija vājāks par pirmo, un kuram sekoja vaidi.
Bende, kurš gribēja piecelties uz elkoņiem, iekrita nevarīgs gultā. Bet mūks, atstādams dunci viņa krūtīs, pieskrēja pie loga, atvēra to, ieleca puķu dobē, aizkļuva līdz stallim, paņēma mūli, izveda to pa sāndurvītn, piebrauca līdz pirmajai birztalai, nometa savu mūka tērpu, izņēma no maisa jātnieka uzvalku, aizgāja līdz pirmajai pasta stacijai, paņēma zirgu un aizauļoja uz Parīzi.
Grimo palika kopā ar bendi; viesnīcnieks aizskrēja pēc ārsta, bet viņa sieva lūdza Dievu.
Pēc minūtes ievainotais at.vēra acis.
— Palīdziet! - viņš nočukstēja. — Palīdziet! Mans Dievs! Mans Dievs! Vai tiešām šajā pasaulē es neatradīšu nevienu draugu, kurš palīdzētu man nomirt?
Un viņš ar lielu piepūli uzlika sev roku uz krūtīm. Roka aizskāra dunča rokturi.
— Ā! — viņš teica, it kā kaut ko atcerējies, tad viņš nolaida roku gar sāniem.
— Nekrītiet izmisumā, — teica Grimo. — Jau aizsūtīja pēc ārsta.
— Kas jūs esat? - jautāja ievainotais, plaši ieplezdams acis.
— Vecs paziņa, — teiea Grimo.
— JŪS?
Ievainotais mēģināja atcerēties Šos vaibstus.
— Kādos apstākļos mēs bijām tikušies? — viņš jautāja.
— Divdesmit gadus atpakaļ reiz kādu nakti mans kungs bija aizbraucis pie jums uz Betinu un aizveda jūs uz Armantu.
— Es jūs pazinu, — teica bende, — jūs bijāt viens no četriem kalpiem.
— Jā.
— Kā jūs šeit gadījāties?
— Braucot garām, es apstājos viesnīcā, lai zirgs varētu atvilkt elpu. Man pateica, ka Betinas bende guļ šeit ievainots, un pēkšņi jūs iekliedzāties. Mēs atskrējām uz jūsu pirmo kliedzienu, bet pēc otrā mēs uzlauzām durvis.
— Bet mūks? — jautāja bende. — Jūs redzējāt mūku?
— Kādu mūku?
— Kurš bija šeit ar mani?
— Nē, viņa šeit vairs nebija. Viņš, laikam, aizbēga pa logu. Vai tiešām tas bija viņš, kurš iedūra jums dunci krūtis?
— Jā, — atbildēja bende. Grimo gribēja ptstāt istabu.
— Ko jūs gribat tagad darīt?
— Panākt viņu.
— Nevajag, lūdzu jūs.
— Kāpēc?
— Viņš man atriebās un labi vien izdarīja. Tagad, ceru, ka Dievs man piedos… esmu izpircis savu vainu…
— Paskaidrojiet, kas par lietu, — teica Grimo.
— Tā sieviete, kuru jūsu kungi lika man nokaut…
— Milēdiju?
— Jā, milēdiju. Jūs, patiešām, viņu tā saucāt.
— Bet, kas kopējs milēdijai un šim mūkam?
— Tā bija viņa māte.
Grimo salīgojās. Viņš skatījās uz mirstošo, gandrīz neprātīgām acīm.
— Viņa māte? — viņš atkārtoja.
— Jā, viņa māte.
— Tātad viņš uzzināja par šo noslēpumu?
— Es viņu uzskatīju par iriūku un visu viņam izstāstīju.
— Nelaimīgais! — iesaucās Grimo, kuram izsitās uz pieres auksti sviedri, iedomājoties kādas sekas varbūt pēc tādas atmaskošanas. — Nelaimīgais! Es ceru, ka jūs nenosaucāt vārdus?
— Es nenosaucu vārdus, tāpēc ka tos ne/inaju; es vienīgi viņam pateicu viņa mātes meitas uzvārdu, tāpēc viņš pats visu uzminēja. Bel viņam ir zināms, ka viņa tēvocis bija to cilvēku skaitā, kuri iznesa viņai nāves spriedumu.
Un viņš nokrita nespēkā atpakaļ uz gultas. Grimo, gribēdams viņam palīdzēt, pastiepa roku, lai paņemtu dunča spalu.
— Neaiztieciet mani, — teica ievainotais. — Ja jūs izņemsiet spalu, es uzreiz nomiršu.
Grimo roka palika gaisā, tad viņš sev iesita pa pieri un teica:
— Bet, ja šis cilvēks uzzinās kaut vienu viņa mātes slepkavas vārdu, tad mans kungs būs miris!
— Steidzieties! Steidzieties! — iesaucās bende. — Brīdiniet viņu, ja viņš ir vēl dzīvs. Brīdiniet viņa biedrus… Ticiet, ka šis šausmīgais notikums nebeigsies likai ar manu nāvi vien.
— Kurp viņš aizbrauca? — jautāja Grimo.
— Uz Parīzi.
— Kas viņu bija atvedis?
— Divi jaunekļi, kuri devās uz armiju; vienu no viņiem sauca vikonts de Braželons; to es dzirdēju, kad viņu citi uzrunāja.
— Un šis jaunais cilvēks atveda jums šo mūku?
— Jā.
Grimo pacēla acis pret debesīm.
— Tātad, lā ir Dieva griba, — viņš teiea.
— Bez šaubām — apstiprināja ievainotais.
— Tas ir šausmīgi, — nočukstēja Grimo. — Un tomēr tā sieviete bija nopelnījusi to likteni. Vai jūs arī lā uzskatāt?
— Pirms nāves citu noziegumi liekas nesvarīgi, salīdzinot tos ar saviem.
Un, aizvēris acis, ievainotais pārguris no sarunām, iekrita savos
spilvenos.
Grimo šaubījās par līdzcietību, kura liedza viņam pamest šo cilvēku bez palīdzības, un bailēm, kuras lika viņam doties uz priekšu ar negaidīto vēsti pie grāfa de La Fēra.
Pēkšņi, ienāca viesnīcnieks, kurš bija atvedis dziednieku, kuru beidzot bija uzmeklējuši.
Viņiem pakaļ sekoja daži ziņkārīgie, tā kā baumas par savādo notikumu jau sāka izplatīties.
Dziednieks pienāca pie mirstošā, kurš, likās, atradās nemaņā.
— Vispirms vajag izņemt dunci no viņa krūtīm, — viņš teica, daudznozīmīgi šūpodams galvu.
Grimo atcerējās ievainotā vārdus.
Dziednieks atpogājis kam/oli, saplēsa kreklu un atsedza ievainotā krūtis.
Duncis bija iegrūsts līdz pat spalam. Dziednieks paņēma to un vilka. Pēc tā kā viņš vilka ārā dunci no- ievainotā krūtīm, viņa acis pletās lielākas un lielākas, bet viņa skatiens kļuva arvien nedzīvāks un stiklaināks. Kad asmenis bija izņemts no ievainotā krūtīm, uz viņa lūpām parādījās asiņainas putas. Viņš smagi nopūtās. Asinis izšļācās no rētas; mirstošais cilvēks ar Šausmām paskatījās uz Grimo, tad iekrācās, un tūlīt pat atdeva savu dvēseli Dievam.
Grimo paņēma asinīm pārplūdušo dunci, kurš apkārtējos izsauca likai šausmas, padeva saimniekam zīmi, lai viņš iznāk kopā ar viņu ārā no istabas. Viņš bagātīgi norēķinājās ar viesnīcas saimnieku, uzlēca zirgā un aizauļoja projām.
Pirmā viņa doma bija doties uz Parīzi, bet viņš nodomāja, ka viņa ilgā prombūtne uztrauks jauno vikontu, un, ka viņš pašlaik atrodas likai divu jūdžu attālumā no tā; un ka brauciens neaizņems daudz laika, bet izskaidrošanās un sarunas aizņems ne vairāk kā vienu stundu.Viņš laida auļiem uz Mazengarbes vienīgo labāko viesnīcu «Kronētais Mūlis", kur bija jau pēc desmit minūtēm.
Ar pirmajiem saimnieka vārdiem viņš saprata, ka viņš atradis to ko meklēja.
Rauls sēdēja pie viena galda ar de Hišu un viņa audzinātāju. Jaunekļu sejās vēl atspoguļojās dienas notikumi, kurus nekādi nevarēja uzjautrināt d'Amenža jautrība, kurš bija pieradis uz visu noskatīties ar filozofisku mieru.
Pēkšņi atvērās durvis un ienāca Grimo, bāls, viss vienos putekļos un vēl par nelaimi notraipīts ar ievainotā asinim.
— Mans dārgais, Grimo, — iesaucās Rauls, beidzot tu atbrauci! Piedodiet, kungi, tas nav kalps, tas ir mans draugs.
Un, pieskrējis viņam klāt, lurpināja:
— Vai grāfs' ir vesels? Vai viņš skumst pēc manis? Vai tu kādu esi redzējis, pēc mūsu šķiršanās? Atbildi taču. Man arī ir ko tev izstāstīt; jā, triju dienu laikā mums bija ne mazums piedzīvojumu. Bet kas ar tevi noticis? Tu esi tik bāls! Uz tevis ir asinis! Atbildi, kā asinis tās ir?
— Patiešām, asinis! — teica grāfs, pieceļoties. — Jūs esat ievainots, mans draugs?
— Nē, kungs, — teica Grimo, — šīs nav manas asinis.
— Kam tad?
— Tās ir tā nelaimīgā asinis, kuru jūs atstājāt viesnīcā. Viņš nomira • uz manām rokām.
— Uz tavām rokām! Šis cilvēks! Bet vai tu zini, kas viņš bija?
— Jā, — tcica Grimo.
— Tas bija kādreizējais Betinas bende.
— Es, zinu.
— Tu vinu pazini agrāk?
— Jā. '
— Viņš nomira?
— Jā.
Jaunie cilvēki saskatījās.
— Ko lai dara, kungi, — teica d'Armenžs, — tas ir dabas likums, kuru neizbēgt nevienam un bendēm lai skaitā. Kā likai es viņu ieraudzīju, tā uzreiz nodomāju, ka ievainojums ir bīstamss. Un viņš pats arī bija tādās pašās domās, ja lik ļoti lūdza pasaukt mūku pie sevis.
Pie šiem vārdiem Grimo nobālēja.
— Bet, nu pie galda, — teica d'Armenžs, kurš, kā daudzi tā laika cilvēki, vēl jo vairāk viņa vccumā, necieta, ja ēšana tika pārtraukta ar līdzjūtības runām.
— Jā, jā, jums ir taisnība. Nu, Grimo, liec sev pasniegt ēdienu, rīkojies, bet, kad atpūtīsies, mēs aprunāsimies.
— Nē, kungs, — teica Grimo, — es nevaru kavēties ne mirkli. Man tūdaļ pat jādodas uz Parīzi.
— Kā, uz Parīzi? Tu maldies, Olivenam jādodas uz turieni, bet tev jāpaliek.
— Tieši otrādi, Olivens paliks, bet es došos uz Parīzi. Es tīšām atbraucu, lai jums to paziņotu.
— Kāpēc tāda maiņa?
— To cs jums nevaru teikt.
— Paskaidro, lūdzu.
— Nevaru.
— Kas tie par jokiem!
— Jūs zināt, vikont, ka es nekad nejokoju.
— Jā, bet es tāpat zinu par grāfa de La Fēra rīkojumu, ka jums jāpaliek kopā ar mani, bet Olivenam jādodas uz Parīzi. Es pieturos pie grāfa rīkojuma izpildes.
— Bet ne dotajā situācijā, kungs.
— Vai jūs nedomājat mani kļausit?
— Jā, kungs, jo tā vajag.
— Tātad jūs pastāvat uz savu?
— Tātad es aizbraucu. Vēlu jums veiksmi, vikonta kungs. 10 3ajc 53
Grimo paklanījās un devās uz durvju pusi.
Rauls, dusmīgs un tajā pašā laikā uztraucies, skrēja viņam pakaļ un saķēra aiz rokas.
— Grimo, palieciet, cs vēlos, lai jūs paliktu.
— Tātad jūs vēlaties, - teica Grimo, — lai es atļautu, lai noslepkavo grāfu?
Viņš atkal paklanījās, gatavoties aiziet.
— Grimo, mans draugs, — vikonts teica, — jūs nevarat tā aizbraukt, atstādams mani (ik satrauktu. — O, (Jrimo, runā, runā, debesu vārdā, runā.
Un Rauls, salīgojies, iekrita krēslā.
— Es varu jums pateikt tikai vienu… Noslēpums, kuru jūs cenšaties V . izzināt, nav mans. Jūs salikāt mūku?
— Jā. Jaunie cilvēki ar Šausmām saskatījās.
— Jūs viņu atvedāt pie ievainotā?
— Jā.
— Vai jums bija laiks saskatīt viņa seju?
— Jā.
— Un jūs viņu pazīsiet, ja atkal satiksiet?
— O jā, es zvēru, — teica Rauls.
— Es arī, — teica de Hišs.
— Ja jūs viņu vēl kādreiz satiksiet uz ceļa, vai baznīcā, vai vienalga kur, izrīkojaties ar viņu bez žēlastības, bez līdzcietības, kā tad, ja jūs sastaptu savā ceļā čūsku vai ehidnu. Sašķaidiet un neaizejiet prom ne soli, kamēr jūs nebūsit pārliecināts, ka viņš ir beigts. Kamēr viņš. ir dzīvs, piecu cilvēku dzīvības ir apdraudētas.
Un, izmantodams pārsteigumu un šausmas, kuras bija pārņēmušas viņa sarunas biedrus, Grimo, neteicis vairs ne vārda, steidzīgi aizgāja.
— Nu, grāf, — teica Rauls, griezdamies pie de Hiša, — vai es jums neteicu, ka šis mūks man atgādina ceļā sastaptu čūsku?
Pēc mirkļa, dzirdēdams uz ielas zirgu pakavu troksni, Rauls piesteidzās pie loga. Tas bija Grimo, kurš atgriezās Parīzē. Viņš sveicināja vikontu, vicinādams cepuri, un drīz vien izzuda skatienam.
Pa ceļam Grimo domāja par divām lietām: pirmā — ja viņš brauks tik ātri, lad zirgs neizturēs pat desmit jūdzes; otrs — ka viņam nebija vairs nemaz naudas.
Bet ja Grimo runāja maz, tad viņa izdomas bagātība kļuva jo lielāka. Pirmajā pasta stacijas pieturas vietā, viņš pārdeva zirgu un par iegūto naudu noīrēja pasta zirgus.
Raulu no šīm skumjajām domām atrāva viesnīcas saimnieks, kurš ieskrēja istabā, kurā notika tikko kā aprakstītā scēna, ar skaļu kliedzienu:
— Spāņi! Spāņi!
Tas bija pārāk svarīgs notikums, lai aizmirstu visu pārējo. Jaunie ļaudis izjautāja saimnieku un uzzināja, ka pretinieks patiešām nāk cauri Hudcnai uz Betinu.
Kamēr d'Armenžs lika apseglot atpūtušos zirgus aizbraukšanai", abi jaunie cilvēki uzskrēja pie otrā stāva logiem, no kuriem varēja saskatīt visu apkaimi, un patiešām pamanīja pie horizonta, no Marsenas un Lansas puses, lielu kājnieku un kavalērijas pulkus. Šoreiz tā nebija klaiņojoša bēgļu karavīru grupa, bet īsta armija.
Nekas cits neatlika, kā sekot d'Armenža prātīgajam padomam un steidzīgi atstāt šo pilsētiņu.
Jaunie cilvēki ātri noskrēja lejā. D'Armenžs jau sēdēja zirgā. Olivens turēja pavadās zirgus jaunajiem kungiem, bet grāfa kalpi sargāja sagūstīto spāni, kurš sēdēja uz maza zirdziņa, kuru tīšām viņam nopirka. Gūstekņa rokas bija sasietas.
Mazā grupiņa devās auļos uz Kambrenu, kur cerēja sastapt princi. Bet viņš vēl naktī bija atkāpies uz La-Bassi, saņemdams nepatiesu ziņojumu, it kā pretinieks pāriešot Lisu pie Estera.
Patiešām, piemānītais princis atkāpās no Beinas, dabūjis šo nepatieso ziņu, un koncentrēja savus spēkus starp Vī-Šapelu un La-Vantī. Viņš tikko kā ar maršalu dc Grammonu apskatīja armijas ierindu izvietojumus, un, atgriezies, apsēdās pie galda, izjautādams visus tur atrodošos virsniekus, kuriem bija uzdoti dažādi pienākumi. Bet neviens viņam nespēja ziņot neko iepriecinošu. Jau divas diennaktis viņi nespēja atrast ienaidnieka armijas atrašanās vietu, it kā lā būtu izkūpējusi gaisā.
Bet visiem zināms, ka nekad pretinieka armija nav tik bīstama, kā tad, ja lā pēkšņi pazūd. Tāpēc princis bija ļoti drūms, kad istabā ienāca dežūr- viersnieks un paziņoja maršalam Grammonam, ka ar viņu kāds vēlās runāt.
Hercogs dc Grammons ar skatienu palūdza princim atļauju iziet ārā.
Princis viņu pavadīja ar skatienu, kurš apstājās pie durvīm. Neviens neiedrošinājās pārtraukt klusumu, baidīdamies prinča dusmu. 10»
Pēkšņi atskanēja dobja skaņa. Princis piccēlics, izstiepa roku uz to pusi, no kurienes atskanēja troksnis. Šī skaņa viņam bija labi pazīstama: tas bija lielgabala šāviens.
Visi piecēlās līdz ar viņu.
Šajā mirklī atvērās durvis.
— Monsinjor, — teica maršals Grammons, priecīgi ienākdams istabā, — vai jūsu augstība nepieņemtu manu dēlu, grāfu de Hišu, un viņa ceļabiedru, vikontu dc Braželonu, ienāk šeit un ziņot par pretinieka atrašanās vietu, kuru mēs tā meklējām, bel neatradām.
— Protams! — dzīvi atsaucās princis. — Vai cs atļauju? Es ne tikai atļauju, bet pat vēlos to. Lai viņi ienāk.
Maršals ielaida pa durvīm jaunos cilvēkus, kuri ienākdami, uzreiz sastapa pētošo prinča skatienu.
— Runājiet, kungi, — teica princis, atbildēdams viņu sveicienam. Vispirms stāstiet, bel pēc tam apmainīsimies ar laipnībām. Mums vissvarīgākasi šajā mirklī ir uzzināt, kur atrodas pretinieks.
Runāt, protams vajadzēja grāfam de Hišam, kurš princi pazina jau sen, un kurš bija vecāks par Raulu. Rauls princi redzēja pirmo reizi.
Grāfs izstāstīja visu, ko viņi redzēja pa viesnīcas logu.
Pa to laiku Rauls ar ziņkārīgu skatienu nopētīja slaveno pulkvedi, kurš tik ļoti izcēlās Rokruā kaujās, Freiburgā un Norllingenē.
Burbonas Ludviķis un princis Kondē, kuru pēc viņa tēva nāves, Burbonas Anrī, saīsināti sauca par „prinča kungu". Viņš bija jauns cilvēks gadus divdesmit sešus vai septiņus vecs, ar ērgļa skatienu, izliektu degunu un gariem kupliem matiem; viņš bija vidēja auguma, bet skaista salikuma jauneklis un viņam bija visas karavīra un vadoņa īpašības, tas ir: ālrs skaliens, uzņēmība un bezgalīga drosme. Bel las netraucēja viņam būt tajā pašā laikā būt elegantam, izskatīgam, un asprātīgam, lā kā būdams revolucionārs kara lielās, viņš bija arī revolucionārs Parīzē, galma jauniešu vidū, kur viņš tāpat bija neapstrīdams vadonis.
Uzklausījis pirmos de Hiša vārdus un sapratis, no kurienes atskan šāvieni, princis visu saprata. Pretinieks, redzams, pārgāja Lisu pie Sen-Vcnānas un gāja uz Lansu, bez. šaubām, cerot iekarot šo pilsētu, lai nogrieztu franču armijai ceļu.
Bet cik liela ir ienaidnieka armija? Vai tur bija viens vai vairāki korpusi? Vai tas atkal nebija māņu gājiens?
Tāds bija prinča pēdējais jautājums, uz kuru de Hišs nevarēja atbildēt.
Bet tas bija ļoti svarīgs jautājums, un uz to princis visvairāk vēlējās saņemt atbildi, skaidru un tiešu atbildi.
Tad Rauls, pārvarējis pirmo kautrību, kura bija viņu pārņēmusi, ieraugot prinei, nolēma i/nākt priekšā.
— Vai jūs, monsinjor, neatļausit man pateikt dažus vārdus, kuri, varbūt, jūs apgaismos? — viņš jautāja.
Princis pagriezās pret viņu, un, ar vienu skatienu novērtēdams Raulu, pasmaidīja, redzēdams savā priekšā piecpadsmitgadīgu jaunekli.
— Protams, kungs, runājiet, — viņš teica, cenšoties nebūt tik ass un skaļš, it kā viņš runātu ar sievieti.
— Monsinjors varētu i/jautāt sagūstīto spāni, kuru mēs atvedām, — teica Rauls, nosarkdams.
— Jūs sagūstījāt spāni? — jautāja princis.
— Jā, monsinjor.
— Patiešām, — noteica de Hišs, — es par viņu pilnīgi aizmirsu.
— Tas ir pilnīgi saprotams, grāf, jo jūs viņu pats saņēmāt gūstā, — teica Rauls, smaidīdams.
Pie šiem glaimojošiem vārdiem, kuri lika adresēti viņa dēlam, vecais maršals alskalījās, ar pateicības pilnu skatienu, uz vikontu, bet princis pa to laiku iesaucās:
— Jaunais cilvēks pareizi domā, lai alved gūstekni!
Pēc tam viņš pasauca sānis de Hišu un sīki izjautāja, kā tika saņemts spānis gūstā, bet tāpat, kas ir šis jaunais cilvēks.
— Vikont, — viņš teica griežoties pie Raula, — izrādās jums ir vēstule no manas māsas, hercogienes de Longvilas, bet cs redzu, ka jūs devāt priekšroku rekomendēt pats sevi, dodot man labu padomu.
— Monsinjor, — teica Rauls, atkal nosarkdams, — es negribēju pārtraukt jūsu svarīgo sarunu ar grāfu. Lūk, vēstule.
— Labi, — teica princis, — jūs to man atdosit vēlāk, lagad ir atvests gūsteknis, nodarbosimies ar viņu, jo las pašlaik ir daudz, svarīgāks.
Tiešām atveda gūstekni.
Tas bija kāds no tiem algotņiem, kuru bija daudz lajā laikā, un kuri pārdeva savas asinis liem, kas vēlējās lās nopirkt, un kuru dzīve pagāja viltībās un uzbrukumos citiem cilvēkiem. No tā momenta, kopš viņš tika saņemts gūstā, viņš neizteica ne vārda, par cik gūstītāji pat nezināja, pie kādas tautības viņš pieder.
Princis paskatījās uz viņu ar izteiktu neuzticību.
— Pie kādas tautības jūs piederat?
Gūsteknis pateica dažus vārdus svešā valodā.
— Ahā! Liekas, ka viņš ir spānis. Vai jūs runājat spāniski, Grammon?
— Patiesību sakot, monsinjor, ļoli slikti.
— Bcl cs pavisam nerunāju, — smejoties atbildēja princis. — Kungi, — viņš teica, vēršoties pie apkārtējiem, — kurš runā spāniski? Viņš varēlu mums pārtulkot ko saka šis spānis.
— Es, — monsinjor, — teica Rauls.
— Bel, vai jūs ari runājat spāniski?
— Es domāju, ka pietiekami labi, lai varētu izpildīt jūsu pavēli dotajā brīdi.
Visu šo laiku gūsteknis stāvēja ar pilnīgi bezkaislīgu seju, it kā neko nesaprastu par ko iet runa.
— Monsinjors jautā, pie kādas tautības jūs piederat, — jautāja jaunais cilvēks tīrā kastīliešu dialektā.
— lch bin ein Deutcher,* — atbildēja gūsteknis.
— Ko viņš tur murmina? — jautāja princis. — Kas tā par jaunu murmināšanu?
— Viņš runā vāciski, monsinjor, — teica Rauls. — Bel cs par to šaubos, jo viņam ir akcents un viņš nepareizi izrunā vārdus.
— Tātad jūs runājat arī vāciski? — jautāja princis.
— Jā, monsinjor, — atbildēja Rauls.
— Pietiekami, lai viņu izjautātu šajā valodā?
— Jā, monsinjor.
— Tādā gadījumā izjautājiet viņu.
Rauls sāja izjautāt gūstekni, kas apstiprināja viņa aizdomas. Gūsteknis nesaprata vai izlikās, ka nesaprot Raula jautājumus, bel Rauls arī slikti izprata viņa atbildes, kuras saturēja flāmu un elzasiešu dialektus. Bel, neskatoties uz gūstekņa pūlēm neatbildēt skaidri ne uz vienu jautājumu, Rauls tomēr, beidzot, pēc viņa izrunas saprata, pie kādas laulības viņš pieder.
— Jūs neesat spānis, — viņš leica, — jūs neesat vācietis, jūs esat itālietis.
Gūsteknis nodrēbēja un iekoda lūpā.
— Ak, to es saprotu lieliski, — teica princis Kondē, — un ja viņš ir itālietis, tad es viņu varu izjautāt pats. Pateicos jums, vikont, — lurpināja viņš, smejoties, — no šodienas es jūs ieceļu par savu tulku.
Bet gūsteknis bija tikpat mazrunīgs itāļu valodā, kā iepriekš citās valodās. Viņš gribēja vienu — neatbildēt ne uz vienu jautājumu, tāpēc izlikās, ka neko nezin: nedz skaitlisko sastāvu, ne komandējošo uzvārdus,, nedz uzbrukuma mērķus, nedz virzienu, kurā iet armija.
Vācietis
— Labi, — teica princis, kurš saprata iemeslu. — Šis cilvēks tika saņemts gūstā laupīšanas un slepkavības laikā. Viņš varēja glābt savu dzīvību, ja būtu atbildējis uz jautājumiem, bet viņš to nevēlējās. Aizvediet un nošaujiet viņu.
Aizejot līdz slieksnim, gūsteknis apstājās. Karavīri, paklausot dotajai pavēlei, gribēja viņu ar varu izgrūst ārā.
— Vienu mirklīti, — pēkšņi viņš teica tīrā franču valodā, — esmu gatavs atbildēt, monsinjor.
— Ahāl — iesaucās princis, iesmiedamies. — Es zināju, ka tā beigsies. Man zināmas metodes mēles atraisīšanai. Jaunie cilvēki, izmantojiet šo gājienu, kad paši būsit komandieri.
— Bet pie noteikuma, — turpināja gūsteknis, — ka jūsu majestāte dāvās man dzīvību.
— Augstmaņa goda vārds, — teica princis.
— Tādā gadījumā izjautājiet mani, monsinjor.
— Kurā vietā armija pārgāja Lisu?
— Starp Scn-Vcnanomu un Eromu.
— Kas komandē?
— Grāfs Fuonsaldanjī, ģenerālis Bcks un pats erclicrcogs.
— Kāds ir skaitliskais sastāvs?
— Astoņpadsmit tūkstoši cilvēku un trīsdesmit seši lielgabali.
— Kurp viņi dodas?
— Uz Lansu.
— Jūs redzējāt, kungi? — iesaucās princis -starodams priekā un, vēršoties pie maršala de Grammona un pārējiem virsniekiem.
— Jā, monsinjor, — teica maršals, — jūs uzminējāt visu, ko vien varējāt vēlēties.
— Pasauciet Le Piesī, Beljēvru, Vilkjē un d'Erlaku, — teica princis. — Sasauciet kopā armiju, kura atrodas Lisas otrajā pusē, un lai viņi ir kaujas gatavībā jau šonakt: rīt, domājams, mēs uzbruksim pretiniekam.
— Bet, monsinjor, — piezīmēja maršals dc Grammons, — padomājiet par to, ka pat, ja mēs sasauksim visus savus spēkus, tad mums būs ne vairāk kā trīspadsmit tūkstoši cilvēku.
— De Grammona kungs, teica princis, uzmetot skatienu, kurš bija tikai viņam raksturīgs, — mazas armijas ir uzvarējušas lielas kaujas.
Pēc tam viņš pagriezās pret gūstekni.
— Aizvediet šo cilvēku un nenolaidiet no viņa acis. Viņa dzīvība ir atkarīga no to ziņu patiesīguma, ko viņš mums pateica: ja lā ir taisnība, -viņš liks brīvībā; ja nē, tad viņš liks nošauts.
Gūstekni aizveda.
— Grāf de Hiš, — turpināja prineis, — jūs sen neesat redzējis savu tēvu. Palieciet šeit. Bet jūs — viņš vērsās pie Raula, — ja neesat ļoti noguris, nāciet man līdzi.
— Kaut uz. pasaules malu! — iesaucās Rauls, jau apbrīnodams šo jauno pulkvedi, kurš attaisnoja savu popularitāti un slavu.
Princis pasmaidīja. Viņš nicināja glaimus, bet cienīja dedzību.
— Iesim, kungs, - viņš teica, — jūs esat labs padomdevējs, par ko es dabūju pārliecināties. Rit mēs redzēsim, kāds jūs esat kaujas laukā.
— Ko jūs pavēlēsit, monsinjor? — jautāja maršals.
— Palieciet, lai varat pieņemt karapulkus, es pats atnākšu viņiem pakaļ vai atsūtīšu kurjeru, lai jūs tos atvedat. Divdesmi gvardi zirgos, lūk, kas man tagad būtu vajadzīgs konvojam.
— Tas ir pārāk maz, — piezīmēja maršals.
— Pietiks, — teica princis. — Vai jums ir labs zirgs, de Braželon kungs?
— Mans zirgs tika šodien nošauts, monsinjor, un es paņēmu sava kalpa zirgu.
— Izvēlieties sev zirgu no mana staļļa. Tikai nekautrējaties! Paņēmiet to, kurš jums liksies labākais Šovakar tas jums var noderēt, bet rīt noteikti būs vajadzīgs.
Rauls nelika sevi divreiz lūgties; viņš zināja, ka īsta pakļaušanās lielam priekšniekam, bet ja šis priekšnieks vēl bija — princis, — ir momentāla pavēles izpildīšana, to neapspriežot.
Viņš iegāja stallī un izmeklēja sev andalūzieti, pats to apsegloja, — tā kā Atoss ieteica nekad nopietnos un svarīgos gadījumos nevienam neuzticēt Šo svarīgo darbu, — un ieradās pie prinča.
Princis jau sēdēja zirgā.
— Tagad, kungs, — viņš teica Raulam, — dodiet man vēstuli, kuru jūs man atvedāt.
Rauls pasniedza vēstuli.
— Turaties manā tuvumā, — teica princis.
Tad princis uzšāva zirgam, piecērtot piešus sānos, piekabināja pavadu pie segliem (tā viņš vienmēr darīja, kad gribēja, lai rokas būtu brīvas), atplēsa de Longvila kundzes vēstuli un skrēja rikšos pa ceļu uz Lansu. Rauls ar nelielu konvoju viņam sekoja. Bet tie, kam tika dota pavēle sasaukt kopā pulku, nesās pilnos auļos uz visām kara daļām. .
Prineis lasīja vēstuli braucot zirgam mugurā.
— Kungs, — viņš teica pēc brīža, — man raksta par jums daudz, laba; cs, no savas puse, varu jums teikt likai vienu, ka es pa šo īso laika sprīdi esmu paspējis par jums sastādīt savu viedokli, kurš ir vēl daudz labāks par to, kuru man apraksta vēstulē.
Rauls palocījās.
Pa to laiku, kamēr viņi tuvojās Lansai, lielgabalu šāvieni kļuva skaļāki un tuvāki. Princis skatījās uz šāvienu trokšņa pusi, kā izbadējies plēsoņa. Likās viņa skatiens redzēja cauri biezoknim, kurš viņiem piesedza horizontu.
Laiku pa laikam prinča nāsis izpletās, it kā viņš censtos ieelpot pulvera smaku, un elpoja viņš tikpat smagi, kā viņa zirgs.
Beidzot lielgabala šāviens atskanēja pavisam tuvu, redzams, ka kaujas lauks atradās ne tālāk kā jūdzi no viņiem. Te, aiz ceļa pagrieziena, parādījās maziņš ciematiņš, kuru sauca Oneja.
Tās iedzīvotāji bija apjukuši. Baumas par cietsirdīgajiem spāņiem sasniedza arī viņu ausis un visi aiz bailēm nezināja ko iesākt. Sievietes aiz bailēm bija aizbēgušas uz Vilrī ciematu, tāpēc ciemā bija palikuši tikai daži vīrieši.
Ieraudzīdami princi, viņi steidzās tam pretī. Kāds no viņiem pazina princi.
— Ak, monsinjor, — viņš teica, — jūs taču padzīsiet šos spāņu marodierus un lotaringiešu laupītājus?
— Jā, — atbildēja princis, — ja tu piekritisi būt man par pavadoni.
— Labprāt, monsinjor. Kurp jūs pavēlēsit, jūsu majestāte, jūs aizvest?
— Kaut kur uz. augstāku vietu, no kurienes es varētu redzēt Lansu un tās apkaimi.
— Tādā gadījumā es zinu, kas jums ir vajadzīgs.
— Es varu tev uzticēties, tu esi labs francūzis?
— Esmu vecs kareivis, biju pie Rokruā, monsinjor.
— Ak, — teica princis, dodot zemniekam savu naudas maciņu, — lūk, tev par Rokruā. Vai tev ir vajadzigs zirgs, vai tu mīli iet kājām?
— Kājām, monsinjor, kājām; es visu laiku dienēju kājniekos. Pie tam cs vedīšu jūsu majestāti pa tādām vietām, kur nevarēs jāt ar zirgu un jums ari būs jānāk kājām.
— Labi, — teica princis, - netērēsim laiku.
Zemnieks sāka skriet pa priekšu un simts soļus aiz ciemata viņš nogriezās pa kreisi pa šauru taciņu, kura gāja gar skaistas ielejas malu. Apmēram pusjūdzi viņi virzījās zem koku paēnām. Šāvieni atskanēja tik ļoti tuvu, ka, likās, kuru katru sekundi lode nosvilps gar ausīm. Beidzot viņi nogriezās pa taciņu, kura gāja stāvus kalnā. Pavadonis devās pa šo taciņu, aicinot līdzi princi. Viņš nokāpa no zirga un lika to izdarīt Raulam un vēl vienam adjutantam, bcl pārējiem gaidīt viņu atgriežamies, turoties ēnā, un sāka rāpties pa taciņu kalnā..
Pēc minūtēm desmit viņi sasniedza vecas pilsdrupas, no kurām pavērās brīnišķīgs skats uz visu apkārtni. Tikai četru jūdžu attālumā viņi ieraudzīja Lansu, kura aizstāvējās pēdējiem spēkiem, bet apkārt tai bija sagrupējušies ienaidnieka armijas spēki.
Princis ar vienu skatienu aptvēra visu apkārtni no Lansas līdz Virnī. Vienā mirklī viņa galvā dzima plāns, kurš domājams nākošajā dienā otrreiz, izglāba Franciju no svešzemju iebrucējiem. Viņš izņēma zīmuli, izrāva papīra lapiņu no piezīmju grāmatiņas un uzrakstīja uz tās:
«Cienījamo maršal!
Pēc stundas Lansa būs pretinieku rokās. Nāciet pats un atvediet līdzi visu mūsu armiju. Es būšu Vandenē un pats izlikšu visas pozīcijas. Rīt mēs atkarosim Lansu un sakausim visas ienaidnieka pozīcijas".
Tad, griezdamies pie Raula, teica:
— Kungs, brauciet, cik vien ātri spējat pie maršala de Grammona un nododiet viņam šo zīmīti.
Rauls palocījās, paņēma zīmīti, ātri noskrēja pa taciņu lejā no kalna, uzlēca zirgam mugurā un laida pilnos auļos pie maršala.
Pēc cetutdaļstundas Rauls jau bija uz vietas.
Daļa karapulka bija atnākusi pie maršala, bel citus vēl gaidīja kuru katru brīdi ierodamies.
Maršals uzņēmās visas kavalērijas un kājnieku pulka komandēšanu un devās pa ceļu, kurš veda uz Vandenu, atstādams hercogu de Šatiljonu sagaidīt pārējās armijas daļas.
Visa artilēja jau bija sanākusi vienkopus un varēja uzreiz iet kaujā.
Bija pulkstens septiņi vakarā, kad maršals ieradās norādītajā punktā, kur princis viņu jau gaidīja. Kā bija paredzējis princis Kondē, Lansa gandrīz uzreiz tika ieņemta pēc Raula aizbraukšanas.
Iestājies kanonādes klusums arī par to vēstīja.
Sāka gaidīt nakli. Nakts tumsas aizsegā nāca novēlojušās prinča armijas daļas. Tika dota pavēle nerībināl bungas un nepūst taurēs.
Pulkstens deviņos palika jau tumšs, bet pāri klajumam klājās vakara krēsla. Princis nostājās kolonnas priekšgalā, un tā klusēdama devās uz priekšu.
Paejot garām Oncijas ciematiņam, karapulks ieraudzīja savā priekšā Lansu. Dažas mājas bija liesmu apņemtas, un līdz kareivju ausīm nonāca trokšņi, kuri vēstīja par pilsētas agoniju, kura tika ieņemta ar rāvienu.
Princis katram norādīja viņa atrašanās vietu. Maršalam de Grammonam vajadzēja komandēt kreiso dangu kopā ar Merikūru; hercogs de Satiljons
atradās centrā, bet pats princis aizņēma kreiso spārnu, būdams Oneijas ciematiņa priekšā. Kaujas laikā pulka dispozīcijai bija jāpaliek tādai pašai. Katrs, kurš no rīta būs pamodies, būs jau tur, kur bija nozīmēta viņa vieta.
Karapulka pārvietošanās notika pilnīgā klusumā un ar apbrīnojamu precizitāti. Pulkstens desmitos visi jau bija savās vietās, bet pusvienpadsmitos princis apbraukāja pozīcijas un atdeva pavēles nākošajai dienai.
Bez visām citām pavēlēm, vislielākā uzmanība tika veltīta trim pavēlēm, kuru izpildei lika veltīta vislielākā uzmanība. Pirmā — lai atsevišķās daļas, kuras bija pulcējušās kopā un kavalērija ar kājniekiem ietu vienā līnijā, ievērojot sākumā noteikto attālumu. Otrā — lai uzbrukumā ietu nekā citādāk, kā tikai soļos. Un trešā — gaidīt, lai pretinieks pirmais sāktu šaut.
Grāfu de Hišu princis nozīmēja viņa tēva pulkā, atstājot de Braželonu savā tuvumā, bet jaunie cilvēki lūdza šo nakti pavadīt kopā, ko princis viņiem labvēlīgi atļāva.
Viņiem tika uzstādīta telts blakus maršala teltij. Kaut arī viņi bija pavadījuši ļoti nogurdinošu un piedzīvojumiem bagātu dienu, ne vienam ne otram negribējās gulēt.
Kaujas priekšvakars — svarīgs un ļoti svinīgs moments pat veciem kareivjiem, bet jaunajiem cilvēkiem, kuriem tā bija pirmā kauja, kuru viņi redzēs paši savām acīm, tās bija neatkārtojamas izjūtas.
Kaujas priekšvakarā domā par tūkstots sīkumiem, kuri līdz tam tika pavisam aizmirsti, bet tagad viss nāca atmiņā. Kaujas priekšvakarā cilvēki, kuri pirms tam bija bezjūtīgi un vienaldzīgi, paliek par draugiem, bet draugi — par brāļiem.
Dabīgi, ja dvēselē tiek glabātas daudz maigākas jūtas, tad tās šajā momentā sasniedz vislielāko jūtu kulmināciju.
Varēja domāt, ka katrs no jaunajiem cilvēkiem glabāja sevī šādas izjūtas, tāpēc ka viņi jau pēc mirkļa katrs apsēdās savā telts kaktā un kaut ko rakstīja, nolikuši sev papīra lapas priekšā uz ceļgaliem. Sūtījumi bija gari, un visas četras lapas viena pēc otras tika aprakstītas smalkā rokrakstā.
Kad vēstules tika, beidzot, uzrakstītas, katrs ielika to divās aploksnēs, tā kā, lai uzzinātu personas vārdu, kam tika adresēta vēstule, varēja tikai vispirms uzplēšot pirmo aploksni. Tad, pasmaidījuši, viņi apmainījās ar vētulēm.
— Gadījumā, ja ar mani notiks nelaime, — teica Braželons, nododams savu vēstuli draugam.
— Gadījumā, ja es miršu, — teica de Hišs.
— Esiet mierīgs, — abi draugi atbildēja vienā balsī.
Tad viņi apskāva viens otru, kā to dara brāļi, ietinās savos apmetņos un iemiga savos trauksmainajos sapņos, kā guļ putni, bērni un ziedi.
Otrā musketieru tikšanās nebija tik svinīga un draudoša, kā pirmā.
Atoss, ar viņam piemītošo apķērību, nolēma, ka viņi vislabāk sapratīsies pie galda; tajā laikā, kad viņa draugi, zinādami par viņa cienīgo un skaidro dzīvesveidu, pat nemēģināja ierunāties par dzīrēm, kādas viņi rīkoja agrāk „Egļu Čiekurā" vai „Eretikā". Viņš pirmais piedāvāja sapulcēties pie labi klāta galda un jautri pavadīt laiku, nepiespiestā atmosfērā un vienprātībā, par ko viņus kādreiz taisnīgi sauca par «nešķiramiem draugiem".
Visiem patika šis priekšlikums, it sevišķi d'Artanjanam, kuram ļoti gribējās atsaukt bijušās jaunības dienas ar iedzeršanu un jautrībām. Viņa asais prāts un dzīvā iztēle nevarēja atrast sev vielu, mēģinādami, pēc viņa sejas izteiksmes spriežot, samierināties ar esošo. Portoss, kurš vēlējās kļūt par baronu, bija priecīgs, ka varēs pamācīties no Atosa un Aramisa labām manierēm. Aramiss vēlējās .uzzināt no d'Artanjan un Portosa jaunumus par Pale-Rojāla pils dzīvi un no jauna iegūt viņu labvēlību, kura ne reizi vien, viņu izglāba ar saviem neuzvaramajiem zobeniem sadursmēs ar ienaidniekiem.
Tikai Aloss neko negaidīja no citiem, bel pakļāvās tīrām draudzības jūtām un savai sirdsbalsij.
Norunājuši, ka katrs norādīs savu precīzu adresi un pēc pirmā uzaicinājuma sanāks kopā savā iecienītajā traktierī «Vientuļnieks", kurš atradās Monētu ielā.
Pirmā tikšanās tika nozīmēta trešdien, pulkstens astoņos vakarā. Šajā dienā četri draugi ieradās uz tikšanos ar apbrīnojamu precizitāti, kaut arī katrs atnāca no savas puses. Portoss izmēģināja jauno zirgu, kuru tikko kā bija nopircis; d'Artanjans nomainīja savu dežūru Luvrā; Aramiss atbrauca pēc tikšanās ar vienu no savām garīgām māsām, kura dzīvoja šajā pašā kvartālā; Atoss, kurš bija apmeties Henēgo ielā, līdz traktierim varēja ar roku aizsniegt.
Un visi, vispārējai izbrīnai, satikās pie „ Vientuļnieka" durvīm: Aloss nāea no Jaunā lilla puses, Portoss — no Rules ielas puses, d'Artanjans — no Fose-Sen-Žermēn-l'Okserruā ielas puses, un, beid/ot Aramiss — no Betīzes ielas puses.
Pirmie apsveikumi, kurus draugi viens olram izrādīja, bija mazliet saspīlēti — varbūt tieši tāpēc, ka katrs centās savos apsveikumos ielikt vairāk jūtu nekā otrs. Varēja redzēt, ka d'Artanjans smējās, piespiežot sevi to darīt, Atoss — dzēra, Aramiss — stāstīja, bet Portoss — klusēja. Atoss pirmais ievēroja vispārējo neveiklības sajūtu, tāpēc lika pasniegt četras pudeles šāmpānieša.
Kad viņš atdeva šo rīkojumu, ar viņam piemītošo mieru, Portosa piere izlīdzinājās, kurā pirms tam bija iegūlušas dziļas krunkas. Aramiss izbrīnījās. Viņš zināja, ka Atoss ne tikvien ir atmetis dzeršanu, bet pat izjūt riebumu prel to.
Viņa izbrīna pieauga vēl vairāk, kad viņš ieraudzīja, ka Atoss ielēja sev pilnu glāzi vīna un izdzēra lo vienā rāvienā.' Porloss un Aramiss saskandināja glāzes. Pudeles vienā mirklī lika iztukšotas. Likās, sarunu biedri mēģināja atbrīvoties no jebkurām viņus nomācošām domām.
Vienā mirklī šis lieliskais paņēmiens viņus atbrīvoja no tās smaguma sajūtas, kuras māca viņu sirdis. Četri draugi uzreiz sāka runāt skaļāk, pārtraucot viens otru, un izvietojās pie galda, kā katram bija ērtāk.
Drīz. — pilnīgi kaut kas nedzirdēts! — Aramiss atpogāja divus sava kamzoļa āķīšus. To redzēdams, Portoss atpogāja visus līdz pēdējam.
Cīņas, tāli pārbraucicni, divkaujas,- saņemtie un citiem iedurtie dūrieni bija sarunu sākuma tēmas. Tad viņi pārgāja pie klusā cīņas veida, kuru viņi kādreiz bija spiesti vest, ar cilvēku, kuru tagad sauca par „lielO kardinālu".
— Goda vārds,— iesaucās, smejoties, Aramiss, — man liekas, ka jūs pietiekami esat slavējuši aizgājējus. Parunāsim lagad mazliet par dzīvajiem. Man gribētos patenkol par Mazarīni. Vai atļausit?
— Protams, — sauca d'Artanjans, smejoties. — Stāstiet! Es aplaudēšu pirmais, ja jūsu stāstījums būs uzjautrinošs.
— Mazarīni, — sāka Aramiss, — piedāvāja vienam lielkungam, savienību, kuru viņš ļoti cenlās panākt. Viņš lūdza atsūtīt rakstiskus noteikumus, uz kuru pamala viņš būtu bijis ieinteresēts slēgt šo savienību. Šis lielkungs, kurš nc visai vēlējās slēgl savienību ar šo niekkalbi, tomēr, atsūtīja Mazarīni savu rakstisko sūtījumu, kurā bija viņa noteikumi šai savienībai. Šo noteikumu vidū bija trīs punkti, kuri nepalika Mazarīni, un viņš piedāvāja princim par desmil tūkstošiem ekijiem attciklies no šiem punkliem.
— Oho! — iesaucās tris draugi. — Tas nebija pārāk dāsni, un lāpēc viņš varēja nebaidīties, ka viņu pieķers uz vārda. Ko tad darīja lielkungs?
— Viņš tūlīt pat aizsūtīja Mazarīni piecdesmit tūkstošus livru ar lūgumu nekad viņam vairs nerakstīt un piedāvāja vēl divdesmit tūkstošus, ja Mazarīni nekad ar viņu vairs nerunās.
— Un ko Mazarīni? Sadusmojās? — jautāja Atoss.
— Pavēlēja piedauzīt atsūtīto? — jautāja Portoss.
— Paņēma naudu? — jautāja d'Artanjans.
— Jūs uzminējāt, d'Artanjan, - teica Aramiss.
Visi četri sāka tik skaļi smieties, ka atskrēja viesnīcas saimnieks un jautāja, vai nevajag viņiem kaut ko palīdzēt.
Viņš nodomāja, ka viņi sākuši kauties.
Beidzot lielā jautrība norima.
— Atļaujiet man mazliet pāriet pāri Bcforam, — teica d'Artanjans. — Man ļoti gribās parunāt par viņu.
— Lūdzu, — teica Aramiss, lieliski zinādams, ka jautrais un viltīgais gaskonietis nekad neļaus pārspēt sevi.
— Bet jūs, Atos, vai jūs atļaujat?
— Zvēru pie augstmaņa goda vārda, ka no sirds pasmiesimies, ja stāsts būs interesants un uzjautrinošs, — teica Atoss.
— Es sāku. De Befora kungs, sarunājoties ar vienu no prinča de Kondē draugiem, pastāstīja, kopš Mazarīni zaudējis kopēju valodu ar parlamentu, viņam iznācis saķerties ar Šavinjī, un, zinot Šavinjī pārāk lielo uzticību kardinālam, viņš, Befors, tuvs savos uzskatos vecajam kardinālam, pateica, ka ir izrēķinājies ar Šavinji. Sarunu biedrs, zinādams, ka de Befors ir karstgalvis un, patiešām, var savus vārdus uzreiz apstiprināt ar savu rīcību, aizbrauca un atstāstīja sarunu princim Kondē. Saruna tika atstāstīta draugiem un tā šis notikums kļuva zināms daudziem, rezultātā visi novērsās no Šavinjī. Šavinjī centās uzzināt šāda negatīva pagrieziena cēloni, kurš tik pēkšņi tika vērsts pret viņu, kamēr, beidzot, kāds draugs neatstāstīja viņam par sarunu ar de Beforu, un pārmeta Šavinjī, ka viņš pieļāvis aizvainojumus, kaut arī no prinča. „Bet kurš jums teica, ka Befors man ir iesitis?" — jautāja Šavinjī. „Viņš pats" — bija atbilde. Atrada Befora sarunu biedru, kurš apstiprināja šo vārdu patiesīgumu ar savu godavārdu. Šavinjī, izmisis par šādu apmelojumu, un neko nesaprazdams, paziņoja saviem draugiem, ka drīzāk nomiršot, nekā pacietīšot šādu apmelojumu. Viņš aizsūta pie de Befora divus savus sekundantus, lai uzzinātu, vai viņš patiešām ir teicis šos vārdus, ka viņš ir izrēķinājies Šavinjī. „Teicu un esmu ar mieru tos apstiprināt vienalga kad un kur, jo
lā ir taisnība", — atbildējis princis. „Monsinjor, — teica viens no sekundantiem, — atļaujiet atgādināt jūsu majestātei, ka sist, un vēl augstmanim, ir vienlīdzīgs negods abiem, kā tam, kurš saņēmis šo pliķi, kā arī tam, kurš iesitis. Ludviķis Trīspadsmitais nevēlējās, lai viņam kalpotu augstmaņi, vēlēdamies iecirst pliķus saviem sulaiņiem". — „Bet, — izbrīnījies teica dc Befors, — kuram bija iecirsti šie pliķi un kurš par tiem runā?" — „Bet jūs pats, monsinjor, paziņojāt, ka iesitāl ar…" — „Kam?" — „Šavinjī". — „Es?" - Vai tad jūs neteicāt? ka esat izrēķinājies ar viņu?" — „Teicu". - „Nu, bet viņš to noliedz". — „Vēl kas! Es slaveni ar viņu izrēķinājos. Un, lūk, mani vārdi, — teica hercogs de Befors, ar savu parasto lielmanību: — Šavinjī, jums liek izteikti vislielākie pārmetumi par palīdzību, kuru jūs sniedzat tādam blēdim kā Mazarīni. Jūs…" — „A, monsinjor, — iesaucās sekundants, — tagad es sapratu, ka jūs gribējāt teikt — atspēlējos?" — „Izrēķinājos, atspēlējos, vai nav vienalga, — vai tad viņiem nav viena un tā pati nozīme? Visi šie vārdu salikumi ir tik pedantiski".
Draugi krietni izsmējās par filoloģisko kļūdu, kuru pielaida Befors, un kura vārdi tik bieži tika nepareizi iztulkoti, ka iegāja tautas parunās.
Bija noteikts, ka partiju apspriešana ir nepieļaujama draugu vidū, bel d'Artanjans un Porloss var izsmiet prinčus, bel Atosam un Aramisam lika las gods izsmiet Mazarīni.
— Patiešām, kungi, — leica d'Artanjans, griežoties pie Alosa un Aramisa, — jums ir pilnīgas tiesības nicināt Mazarīni, bet zvēru jums, ka
i arī viņš no savas puses ne visai jūs ieredz.
— Patiešām? — teica Atoss. — Ak, ja jūs man pateiktu, ka šis blēdis pazīst mani pēc vārda, tad es palūgtu mani pārkrustīt no jauna, lai mani neturētu aizdomās par mūsu pazīšanos.
— Viņš nepazīst jūs pēc vārda, bet pēc darbiem gan. Viņam ir zināms tas, ka, pagaidām, kardinālam nezināmi augstmaņi, ir palīdzējuši izbēgt de Bcfofam, un viņš liks tos sameklēt, par lo es varu galvot.
— Kam liks?
— Man.
— Jums?
— Jā, vēl šorīt viņš bija atsūtījis pēc manis, lai pajautātu, vai es neesmu kaut ko uzzinājis.
— Par šiem augstmaņiem?
— Jā.
— Un ko jūs viņam atbildjāt?
-. Ka es vēl neko neesmu uzzinājis, toties man ir sarunātas vakariņas ar diviem cilvēkiem, kuri varēs man pastāstīt kaut ko jaunu.
— Tā arī pateicāt? - iesaucās Portoss, un visa viņa seja izplūda vienā lielā smaidā. — Bravo! Un jums nemaz nav bail, Atos?
— Nē, — atbildēja Atoss. — Es nebaidos Mazarīni.
— Ko tad jūs baidāties? Sakiet, — jautāja Aramiss.
— Vismaz, pašlaik, neko.
— Bet pagātnē? — jautāja Portoss.
— Pagātnē - tā ir cita lieta, — noteica Atoss, nopūzdamies. — Pagātnē un nākotnē.
— Jūs baidāties par jūsu Raulu? — jautāja Aramiss.
— Pietiks! — iesaucās d'Artanjans. - Pirmajā kaujā neviens neiet bojā.
— Ne arī otrajā, — teica Aramiss.
— Ne arī trešajā, — piebilda Portoss. — Starp citu pat mirušie dažreiz augšāmceļas: pierādījums — mūsu klātbūtne šeit.
— Nē, kungi, — teica Atoss, — nc Rauls mani uztrauc, viņš, ceru, uzvedīsies tā, kā klājas īstam augstmanim; un pat, ja viņš kritīs, tad ar godu. Bet, lūk, kas par lietu, ja ar viņu notiks nelaime, tad…
Atoss noslaucīja savu bālo pieri.
— Tad?.. — jautāja Aramiss.
— Tad es redzēšu, ka tā ir atriebība.
— A, — noteica d'Artanjans, — es saprotu, ko jūs vēlējāties ar to pateikt.
— Es arī, — teica Aramis. — Bet tikai par to nevajag domāt, Atos: kas pagājis, tas pagājis.
— Es neko nesaprotu, — teica Portoss.
— Armantas notikums, — viņam iečukstēja d'Artanjans.
— Armantas notikums? - pārjautāja Portoss.
— Nu, atceraties milēdiju…
— Ak, jā, — teica Portoss, — es pavisam aizmirsu šo atgadījumu.
Atoss palūkojās uz viņu ar savu dziļdomīgo skatienu.
— Jūs par to aizmirsāt, Portos? — viņš jautāja.
— Goda vārds, aizmirsu, — atbildēja Portoss. — Tas bija tik sen.
— Tātad tas nemocīja jūsu sirdsapziņu?
— Nemaz! - iesaucās Portoss.
— Bet ko jūs teiksit, Aramis?
— Ja runājan par sirdsapziņu, tad šis jēdziens ir pārāk strīdīgs.
— Un jūs, d'Artanjan?
Atzīstos, kad es atceros tās drausmīgās dienas, tad es vispirms atceros nelaimīgi mirušo Bonasjē kundzi. Jā, — viņš nočukstēja, — es bieži
nožēloju šo veltīgo upuri, bet nekad mani nemoka sirdsapziņas pārmetumi par viņas slepkavas nāvi.
Aloss netieīgi pašūpoja galvu.
— Padomājiet par to, — viņam teica Aramiss, — ja jūs atzīstat Dieva sodu un viņa klātbūtni visos zemes notikumos, tad, tas nozīmē tikai vienu, ka šī sieviete netika sodīta pēc Dieva gribas. Mēs bijām tikai akli ieroči viņa rokās, tas arī ir viss.
— Bet brīva griba, Aramis?
— Bel ko dara tiesnesis? Viņam ir atļauts tiesāt vai žēlot un notiesāt bez sirdsapziņas pārmetumiem. Ko dara bende? Viņš ir savas rokas pavēlnieks un izpilda nāvessodu bez sirdsapziņas pārmetumiem.
— Bende… — nočukstēja Atoss, it kā atcerēdamies kaut ko.
— Es zinu, ka tas bija briesmīgi, — teica d'Artanjans, — bet, ja padomā, cik mēs nositām angļus, larošeliešus, spāņus un pat francūžus, kuri mums neizdarīja neko ļaunu, bet tikai tēmēja uz mums, un, vai nu aizšāva garām, vai krustoja ar mums zobenus mazāk veikli un veiksmīgi, nekā mēs, ja padomā par to visu, lad es, no savas puses, attaisnoju šīs sievietes nāvi, dodu savu godavārdu.
— Tagad, kad jūs man likāt visu atcerēties, — teica Portoss, — es pilnīgi acu priekšā redzu visu šo notikumu: inilēdija stāvēja, lūk, tur, kur tagad stāvat jūs, Atos (Atoss nobālēja); es stāvēju, lūk, tā, kā tagad d'Artanjans. Man bija tik asss zobens, kā Damaskas duncis… Atcerieties, Aramis, jūs bieži saucāt šo zobenu par Balizarda… un zināt ko? Zvēru jums visiem trim, ja nebūtu gadījies tas Betinas bende… — liekas, ka viņš bija no Betinas?.. — jā, jā, tieši no Betinas… — jā, tad, lūk, es pats būtu nocirtis galvu šai nelietei, un mana roka nenodrebētu. Tā bija šausmīga sieviete.
— Un galu galā, — leica Aramiss ar savu filozofisko mieru, kuru viņš aizguva, iestājoties klosterī, un kurš bija vairāk bezdievīgs, nekā ticība Dievam, — un galu galā — kāpēc mums par to būtu jādomā? Kas padarīts, tas padarīts. Savā nāves stundā mēs nožēlosim šo grēku, un Kungs mūs tiesās: vai tas bija grēks, noziegums vai labs darbs. Nožēlot, jūs sakāt? Nē, nē! Zvēru pie goda un krusta, ja es kaut ko nožēloju, tad tikai to, ka tā bija sieviete.
— Vienīgais mierinājums, - teica d'Artanjans, — ka no tā nav palikušas nekādas pēdas.
— Viņai bija dēls, - noteica Atoss.
— Jā, jā, es atceros, — atbildēja d'Artanjans. — Jūs pats man par viņu stāstījāt. Bet, kas zina, kas ar viņu ir noticis. Beigas čūskai, beigas
čūskulēnam. Jūs taču neiedomājaties, ka lords Vinters ir uzaudzinājis šo izdzimumu? Lords Vinters būtu sodījis dēlu tāpat, kā māti.
— Tādā gadījumā, — teiea Atoss, — nelaime pār Vintera galvu, jo pie kā būtu vainīgs bērns.
— Velns mani parāvis, bērns, laikam, vairs nav starp dzīvajiem! — iesaucās Portoss. — Ja ticēt d'Artanjanam, tad tajā valstī ir tādas miglas…
Mazliet sadrūmušie draugi bija gatavi pasmaidīt par šādu Portosa domāšanas veidu, ja šajā mirklī neatskanētu soļi uz kāpnēm, un kāds nepieklauvētu pie durvīm.
— Ienāciet, — teica Atoss.
Durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās saimnieks.
— Kungi, — viņš teica, — kāds cilvēks vēlās redzēt kādu no jums.
— Kuru? — jautāja visi četri.
— To, kuru sauc par grāfu de La Fēru.
— Tas esmu es, — teica Atoss. — Bet kā sauc to cilvēku?
— Grimo.
Atoss nobālēja.
— Jau atgriezies! — viņš noteica. — Kas varēja atgadīties ar de Braželonu?
— Lai viņš ienāk! — d'Artanjans teica.
Grimo jau uzkāpa pa kāpnēm un gaidīja aiz durvīm. Viņš ienāca istabā un parādīja ar zīmēm saimniekam, lai viņš atstāj istabu.
Tas izgāja, aizvērdams aiz sevis durvis. Četri draugi klusēdami gaidīja, ko teiks Grimo. Viņa satrauktā seja, putekļainais apģērbs, izteiktais bālums norādīja, ka viņš atvedis kaut ko satraucošu un ļoti svarīgu.
— Kungi, — viņš beidzot teica, — šai sievietei bija bērns, un šis bērns tagad ir jau vīrietis. Tīģerienei bija mazulis. Tagad šis tīģeris iet medībās uz jums. Sargieties.
Atoss ar melanholisku smaidu paskatījās uz. saviem draugiem. Portoss sāka meklēt pie saviem sāniem zobenu, kurš karājās pie sienas. Aramiss saķēra dunci. D'Artanjans piecēlās kājās.
— Ko tu ar to gribi teikt, Grimo? — jautāja d'Artanjans.
— To, ka milēdijas dēls ir pametis Angliju, ka viņš atrodas Francijā un brauc uz Parīzi, ja vēl nav atbraucis.
— Veļas lai parauj! — iesaucās Portoss. — Tu esi pārliecināts par to?
— Esmu, — atbildēja Grimo.
Iestājās kapa klusums. Grimo, kurš tikko turējās uz kājām, iekrita krēslā.
Atoss ielēja viņam glāzi šampānieša un iedeva to izdzert.
— No ko, - galu galā noteica d'Artanjans, — lai dzīvo, lai brauc uz Parīzi, mēs ne tādus esam redzējuši. Lai brauc.
— Jā, protams, — tcica Portoss, ar mīļu skatienu apveltīdams savu zobenu, — mēs viņu gaidam, lai nāk.
— Pie tam, tas ir likai bērns, — teica Aramiss.
— Bērns! — iesaucās Grimo. — Vai jūs zināt, ko ir izdarījis šis bērns? Pārģērbies par mūku, viņš uzzināja visu šo gadījumu, pieņemdams Betinas bendes grēksūdzi, bcl pēc tam, kad nabadziņš bija izsūdzējis visus grēkus, viņš, visu uzzinādams, grēku atlaides vietā iedūra bendēm krūtīs, lūk, šo dunci. Skatieties, uz viņa vēl ir asinis, kuras nav pat kārtīgi apkaltušas — vēl nav pagājušas divas diennaktis, kā tas ir izņemts no rētas.
Ar šiem vārdiem Grimo nolika uz galda dunci, kuru mūks bija atstājis iedurtu bendes krūtīs.
D'Artanjans, Portoss un Aramiss metās pie zobeniem.
Vienīgi Atoss palika mierīgi un dziļdomīgi sēžam uz vietas.
— Tu saki, ka viņš nāk apģērbies kā mūks, Grimo?
— Jā, kā augustīniešu mūks.
— Kā viņš izskatās?
— Pēc viesnīcas saimnieka vārdiem, viņš ir mana auguma, vājš, bāls, gaišiem māties, zilām acīm.
— Un… viņš neredzēja Raulu? — jautāja Atoss.
— Tieši otrādi, viņi satikās, un vikonts pats viņu atveda pie mirēja gultas.
Atoss piecēlās un, ne vārda nesakot, noņēma no sienas savu zobenu.
— Tomēr, kungi,— teica d'Artanjans, samāksloti iesmejoties, — man, liekas, ka mēs uzvedamies kā meičas. Mēs, četri pieauguši vīrieši, kuri acis nepamirkšķinot gāja pretī veselai armijai, tagad trīcam šī bērna priekšā!
— Jā, — teica Atoss,— bet šis bērns ir paša Likteņa sūtīts.
Un visi steidzīgi pameta viesnīcu.
Tagad palūgsim lasītāju pārbraukt pāri Sēnai un doties uz karmelitu klosteri Sv.Jēkaba ielā.
Rīts. Pulkstens nosita vienpadsmit. Dievbijīgās māsas tikko kā noklausījās rīta mesu par godu Čārlza I ieroču uzvarai. No baznīcas iznāca sieviete un
meitene, abas ģērbušās melnās drēbēs, viena — kā atraitne, otra — kā bārene, un devās uz savu celli. Ieejot tur, sieviete nostājās ar ceļiem uz krāsota ķeblīša, kurš stāvēja nolikts svētbildes un krusta priekšā, bel jaunā meitene nostājās patālāk, pieturēdamās pie krēsla atzveltnes, un sāka rūgti raudāt.
Sieviete, redzams, kādreiz bija ļoti izskatīga, bet bēdas un asaras viņu ātri novecoja. Jaunā meitene bija burvīga, un asaras viņu darīja vēl pievilcīgāku. Sievietei varēja būt gadu četrdesmit, bet meitenei ne vairāk kā četrpadsmit.
— Kungs,- teica sieviete, — glāb un sargā manu vīru, manu dēlu un paņem sev manu rūgto likteni un nožēlojamo dzīvi.
— Mans Dievs, — čukstēja meitene, — glāb manu māti.
— Jūsu māte vairs neko nevarēs izdarīt jūsu labā, Hcnrietla, — teica viņai sieviete, kura pagriezās pret jauno meiteni. — Jūsu mātei vairs nav nedz troņa, nedz vīra, nedz dēla, nedz līdzekļu, nedz draugu. Jūsu māte, mans nabaga bērns, ir visu pamesta.
Ar šiem vārdiem nabaga sieviete iekrita jaunās meitenes rokās un sāka skaļi raudāt.
— Māmiņ, esiet stipra! — mierināja viņu meitene.
— Ak, karaļiem ir ļoti grūts liktenis šajā laikmetā, noteica māte, noliecot galvu uz savas meitas pleca. — Un nevienam nav daļas gar mums, katrs ir aizņemts ar savām darīšanām. Kamēr vēl šeit bija jūsu brālis, viņš mani uzmundrināja, bet viņš aizbrauca un nevar pat padot ziņu par sevi ne man, ne tēvam. Es ieķīlāju savas pēdējās dārglietas, pārdevu visas savas mantas un kleitas, lai spētu samaksāt kalpiem, kuri citādi atteicās viņu pavadīt. Tagad mums jādzīvo uz mūķeņu rēķina. Mēs esam ubadzes, par kurām rūpējas Dievs.
— Bet kāpēc jūs negriezāties pie savas māsas, karalienes? — jautāja jaunā meitene.
— Diemžēl, mana māsa karaliene vairs nav karaliene. Viņas vārdā valda cits. Kādreiz jūs to sapratīsit.
— Tad griežaties pie sava māsas dēla, karaļa. Gribat, es ar viņu parunāšu! Jūs taču zināt, ka viņš mani ļoti mīl, māmiņ!
— Diemžēl, mans māsas dēls pagaidām tikai liek saukts par karali, un, kā man teica La Ports, viņ.-> pals daudz ko piecieš.
— Tad griezīsimies pie Dieva, — teica jaunā meitene, lupjolies uz ceļgaliem blakus mātei.
Šīs divas, blakus Dievu lūdzošas sievietes, bija Anrī IV meita un mazmeta, un Anglijas karaļa Čārlza I sieva un meita.
Viņas jau beidza lūgšanu, kad pie durvīm pieklauvēja mūķene.
— lenāeiel, māsa, — teica vecākā no sievietēm, ceļoties kājās un slaukot asaras.
Mūķene uzmanīgi pavēra durvis.
— Jūsu augstība piedos man, ja es iztraucēju jūsu lūgšanas, — viņa teica, — bet pieņemamā istabā sēž viens ārzemnieks; viņš atbraucis no Anglijas un lūdz atļauju nodot jūsu augstībai vēstuli.
— Vēstule? Varbūt, no karaļa! Ziņas par jūsu tēvu, noteikti! Dzirdat, Henrietta?
— Jā, māmiņ, dzirdu un ceru to noklausīties.
— Kas ir šis kungs?
— Galminieks gadus četrdesmit vai piecdesmit vecs?
— Kā viņu sauc? Vai viņš nosauca savu vārdu?
— Lords Vinters.
— Lords Vinters! — iesaucās kapliene. — Mana vīra draugs! Ielaidiet viņu, ielaidiet.
Karaliene metās pretī vēstnesim un ar sajūsmu satvēra viņu aiz rokām.
Lords Vinters, ienākdams cellē, notupās uz ceļgala un pasniedza karalienei vēstuli, kura bija ielikta zelta futlārī.
— Ak, milord! — iesaucās karaliene. — Jūs atnesāt mums tādas lietas, kuras mēs sen vairs neesam skatījušas savām acīm: zelts, uzticams draugs un vēstule no karaļa, mūsu pavēlnieka un mana dzīvesbiedra.
Lords Vinters par atbildi tikai palocījās; saviļņojums, kuru viņš izjuta, neļāva viņam izteikt nc vārda.
— Milord, — teica karaliene, norādot uz vēstuli, — jūs saprotat, ka cs degu nepacietībā izlasīt šo vēstuli.
— Es aizeju, jūsu augstība, — atbildēja lords Vinters.
— Nē, palieciet, — teica karaliene, — mēs izlasīsim vēstuli jūsu klātbūtnē. Vai tad jūs nesaprotat, ka mēs vēlamies jums ļoti daudz ko jautāt?
Lords Vinters pagāja sānis.
Pa to laiku māte un meita, aizgājušas līdz loga ambrazūrai, un abas apskāvušās, sāka lasīt sekojošās vēstules rindas:
,.Karalienc un dārgā dzīvesbiedre!
Viss virzās uz atrisinājumu. Visi armijas grupējumi, kurus Dievs man saglabājis, ir .sanākuši uz Nesbī lauka, no kuries es arī rakstu šo vēstuli. Šeit es gaidu savus sacēlušos pavalstniekus, lai pēdējo reiz.i ar viņiem cīnītos. Ja man izdosies viņu uzveikt, cīņa ieilgs; ja uzveiks mani, tad es būšu pazudis. Es vēlētos šajā pēdējā gadījumā (diemžēl, mūsu stāvoklī viss ir jāparedz!) sasniegt Francijas krastus. Bet vai tur gribēs mani
pieņemt, nelaimīgu karali, kurš var kalpot par sliktu piemēru valstij, kurā jau tā ir jūtama pilsoņu neapmierinātība? Jūsu prāts un jūsu mīlestība būs mani padomdevēji. Šīs vēstules pasniedzējs vārdos jums pateiks to, ko neuzdrīkstējos uzticēt papīram. Viņš jums paskaidros, ko es vēlos no jums. Viņam es uzticēju dot savu svētību maniem bērniem un izteikt manas visdziļākās jūtas un bezgalīgo mīlestību, jums, mana karaliene un dārgā dzīvesbiedre".
Vēstule tika parakstīta nevis „Čārlzs, karalis", bet „Čārlzs, pagaidām vēl karalis".
Vinters, kurš sekoja karalienes sejas izteiksmei, kad viņa lasīja šo skumjo vēstuli, pamanīja, ka viņas acīs iedegās cerību dzirkstelītes.
— Lai viņš pārstāj būt par karali! — iesaucās karaliene. — Lai viņš ir uzvarēts, izdzīts, sodīts, tikai, lai viņš ir dzīvs! Diemžēl, tronis ir pārāk bīstams mūsu dienās, lai es to novēlētu savam vīram. Jā, milord, runājiet, — turpināja karaliene, — likai neslēpiet neko. Kādā stāvoklī palika karalis? Vai viss ir tik bezcerīgs, kā viņš ir iedomājies?
— Diemžēl jūsu augstība, viņš atrodas bezcerīgākā situācijā, nekā pats domā. Viņa majestātē ir pārāk augstsirdīgs, lai ievērotu naidu un atriebību, pārāk cēlsirdīgs, lai saprastu nodevību. Anglija ir neprātības varā, un, baidos, ka to apstādinās tikai asiņu jūra.
— Bet lords Montrozs? — jautāja karaliene. — Līdz mums nonāca ziņās par viņa lielajām uzvarām pie Inverlešas, Oldones, Olfortes un Kilsites. Pēc visām šīm uzvarām, viņš esot pagriezies uz robežas pusi, lai savienotos ar karaļa armiju.
— Jā, jūsu augstība, bet uz robežas viņu sagaidīja Leslī. Montrozs bija pārāk paļāvies laimīgajam liktenim, un veiksme viņu pievīla. Sasistie karapulki pie Filippo, lika Montrozam atlaist pēdējos cīnītājus un pašam, pārģērbjoties par sulaini, bēgt. Tagad viņš atrodas Bergenē, tas ir Norvēģijā.
— Lai Dievs viņu sargā! — noteica karaliene. — Tomēr patīkami uzzināt, ka cilvēks, kurš tik daudzas reizes mūs ir izglābis, riskēdams ar savu dzīvību, pašreiz vismaz atrodas drošībā. Tagad, milord, es vismaz zinu karaļa patieso stāvokli. Tas ir bezcerīgs. Bet, sakiet man, ko jūs gribējāt man nodot no karaļa?
— Jūsu augstība, — atbildēja lords Vinters, — karalis vēlās, lai jūs uzzinātu īsto noskaņojumu, kāds būtu šeit, ja viņš mēģinātu šurp atgriezties.
— Diemžēl! Jūs pats zināt, — teica karaliene, — karalis vēl ir bērns, bet karaliene — vāja sieviete. Viss ir Mazarīni rokās.
— Vai liesām viņš vēlās spēlēl tādu pašu lomu, kā Kromvels Anglijā?
— C), nē. Šis viltīgais un glumais itālietis, kurš varbūt arī sapņo par noziegumiem, pats nekad neiedrošināsies tos paveikt. Pretēji Kromvelam, kura pusē ir abas palātas, Mazarīni savu cīņu ar parlamentu ved tikai ar karalienes palīdzību.
— Jo vairāk viņam būtu iemfcslu palīdzēt karalim, kurš cieš no parlamenta.
Karaliene bēdīgi pašūpoja galvu.
— Ja jūs varat, tad spriediet par viņa attieksmi pret mani, — viņa teica, — kardināls neko neizdarīs mūsu labā, bel, varbūt, pat nostāsies prel mums. Mūsu atrašanās Francijā viņu nomāc jau tagad, bet jo vairāk nomāks, ja šeit būs arī karalis. Milord, — viņa teica, skumji smaidīdama, — grūti un pat kauns atzīties, ka šo ziemu mēs pavadījām Luvrā bez naudas, bez veļas, gandrīz bez maizes un tikpat kā necēlāmies augšā no gultas, lai nenosaltu.
— Ārprāts! — iesaucās lords Vinters. — Anrī Ceturtā meita, Čārlza Pirmā sieva! Kāpēc jūs, jūsu augstība, negriezāties pie mums?
— Lūk, kā sagaida karalieni ministrs, pie kura karalis vēlās lūgt aizsardzību.
— Bel es dzirdēju, ka runā par Velsas prinča laulībām ar Orleānas princesi, — teica lords Vinters.
— Jā, vienu laiku es uz to ļoti cerēju. Jā, viņi ļoti mīlēja viens otru, bet karaliene, kura sākumā deva viņiem savu svētību, krasi izmainīja savu lēmumu, bet Orleānas hercogs, kurš sākumā arī viņus atbalstīja, tagad ir aizliedzis savai meitai pal domāt par šo iespējamo savienību. Ak, milord, ietupināja karaliene, kurai pāri vaigiem ritēja asaras, — labāk cīnīties, kā karalis, un nomirt, kā, varbūt, nomirs viņš, nekā dzīvot no žēlsirdības, kā mēs.
— Turaties, jūsu augstība, - teica lords Vinters. — Nekrītiet izmisumā. Apspiest sacelšanos kaimiņvalstī ir arī Francijas troņa interesēs, jo šeit arī ir jūtami nemieri. Mazarīni — valstiski domājošs cilvēks, un sapratīs, ka nepieciešams sniegt palīdzību karalim Čārlzam I.
— Vai jūs nedomājat, - leica karaliene ar šaubām, — ka jūs ir apsteigusi jūsu ienaidnieki?
— Kas, piemēram?
— Dažādi Džoisi, Pridži, Kromvcli.
— Drēbnieki, važoņi, un alus darītāji! O, jūsu augstība, es ceru, ka kardināls nemēģinās slēgt savienību ar šādiem cilvēkiem.
— Bet kas viņš pats ir? — teica karaliene Henrietta.
— Bet karaļa un karalienes goda dēļ…
— Labi. Cerēsim, ka viņš kaut ko izdarīs viņu goda labā. Uzticams draugs vienmēr ir daiļrunīgs, milord, un jūs gandrīz vai mani nomierinājāt. Dodiet man roku, un dosimies pie ministra.
— Jūsu augstība, — iebilda lords Vinters, paklanoties karalienei, — jūs parādal man pārāk lielu godu.
— Bet ko mēs darīsim, ja viņš atteiks, — teica karaliene Henrietta, apstādamās, — un karalis zaudēs kauju?
— Tad jūsu augstība atradīs mājvietu Holandē, kur, kā cs dzirdēju, atrodas vina majestāte Velsas princis.
— Vai karalis var paļauties uz to, ka viņam būs daudz tādu kalpu, kāds esat jūs, lai palīdzētu viņam glābties?
— Diemžēl, nav daudz, jūsu augstība, — teica lords Vinters, — bet mēs visu paredzējām, un cs ierados, lai iegūtu sabiedrotos Francijā.
— Sabiedrotos! — noteica karaliene, šūpodama galvu.
— Jūsu augstība, — iebilda lords Vinters, - ja tikai cs varētu atrast savus vecos draugus, tad es galvoju par viņiem un par labvēlīgu iznākumu.
— Labi, milord, — teica karaliene, ar lielām šaubām, kā cilvēks, kuru tik ļoti ilgi bija visi pametuši vienu. — Brauksim — un lai Dievs jūs dzird.
Karaliene apsēdās karietē. Lords Vinters uzsēdās zirgam mugurā un divu sulaiņu pavadībā, brauca viņai līdzi.
Tajā laikā, kad karaliene Henrietta izbrauca no karmelītu klostera, dodoties uz Pale-Rojāla pili, kāds jātnieks nokāpa no zirga pie karaļa pils vārtiem un paziņoja sardzei, ka viņam ir kaut kas svarīgs sakāms Mazarīni.
Kaut arī kardināls bija ļoti bailīgs cilvēks, viņš tomēr bija samērā viegli pieejams, jo tam bieži bija vajadzīgas ziņas no malas.
Patiesas grūtības sākās nc jau pie pirmajām durvīm; un arī pa otrajām vēl varēja viegli tikt cauri, bet toties pie trešajām, neskaitot sardzi un sulaiņus, vienmēr saglabāja modrību uzticamais Bcrnuīns, cerbers, kuru nevarēja iežēlināt ne ar kādiem vārdiem, un ari nevarēja noburt, kā pasakā, ne ar kā /aru, pat ne ar zelta.
Un lā, kairam, kurš lūdza vai pieprasīja audienci kardinālam, pie trešajām durvīm bija jāiztur īsta nopratināšana.
Jālnieks, piesējis savu zirgu pie sētas režģiem, uzkāpa augšā pa galvenajām kāpnēm un griezās pie pirmā sargkareivja pirmajā zālē.
— Ejiet tālāk, — viņš atbildēja, nepaceļot acis, jo sardzes viri bija aizņemti ar kāršu spēli, citi ar kauliņiem, bel visi jutās ļoti apmierināti ar radušos izdevību parādīt, ka sulaiņu pienākumi uz. viņiem neattiecās.
Svešinieks izgāja cauri nākamajai zālei. Šo zāli apsargāja musketieri un sulaiņi.
Svešinieks atkārtoja savu jautājumu.
— Vai jums ir papīrs, kurš dod tiesības uz audienci? — jautāja viens no galma sulaiņiem, pieejot klāt pie svešinieka.
— Man ir vēslule, bel ne no kardināla Mazarīni.
- Ejicl un palūdziet Bernuina kungu, — teica kalpotājs un atvēra durvis uz trešo istabu.
Vai nu nejauši šajā reizē, vai arī lā bija viņa parastā vieta, taču tieši aiz durvīm stāvēja pats Bcrnuīns, kurš, protams, bija visu dzirdējis.
— Kungs, cs esmu tas ko jūs meklējāt, — viņš teica. — No kā jums ir vēslule viņa eminencei?
— No ģenerāļa Olivera Kromvela, — atbildēja ienākušais svešinieks. — Paziņojiet to viņa eminencei un pajautājiet, vai viņš varēlu mani pieņemt.Viņš stāvēja ar drūmu un lepnu skatienu, kāds ir raksturīgs puritāņiem.
Bcrnuīns pētoši noskatīja jauno cilvēku no galvas līdz kājām, iegāja kardināla kabinetā un atstāstīja tam svešinieka vārdus.
— Cilvēks ar vēstuli no Olivera Kromvela? — pārjautāja Mazarīni. — Bel kā viņš izskatās?
— īsts anglis, monsinjor, gaišmaitains ar rudu nokrāsu, drīzāk gan ruds, ar zilpelēkām, gandrīz pelēkām acīm, augstprātības un nepiekāpības iemiesojums. ,
— Lai viņš nodod vēstuli.
— Monsinjors pieprasa viņam adresēto vēstuli, — leica Bernuins, atgriežoties no kabineta pieņemamajā telpā.
— Monsinjors saņems vēsluli likai no manām rokām, — atbildēja jaunais cilvēks, - bel, lai jūs varēlu pārliecināties, ka man patiešām ir viņam adresēta vēstule, lad skatieties, lūk, šeit lā ir.
Bcrnuīns apskatīja zīmogu un ieraudzīja, ka vēstule tiešām ir no Olivera Kromvela. Viņš pagriezās, lai p^r to visu paziņotu kardinālam.
— Sakiet vēl, — viņam teiea jaunais cilvēks, — ka cs neesmu parasts ziņnesis, bet gan ārkārtējais vēstnieks.
Bcrnuīns iegāja kabinetā un pēc dažiem mirkļiem atgriezās.
— Ienāciet, kungs, — viņš leica, atverot durvis.
Visa šī Bernuīna staigāšana uz priekšu un atpakaļ Mazarīni bija nepieciešama, lai atgūtos no uztraukuma, ko radīja ziņa par Olivera Kromvela vēstuli. Tomēr, neskatoties uz visu prāta asumu, viņš nevarēja pat iedomāties, kas varēja piespiest Kromvelu stāties ar viņu sakaros.
Jaunais cilvēks parādījās uz kabineta sliekšņa, vienā rokā turot vēstuli, bet otrā platmali.
Mazarīni piecēlās.
— Vai jums, kungs, - viņš leica, — ir man adresēls akredidēts raksts?
— Jā, lūk, las ir, monsinjor, — atbildēja jaunais cilvēks.
Mazarīni, paņēmis rokās vēstuli, to uzplēsa un izlasīja:
„Mordaunta kungs, kas ir viens no maniem sekretāriem, nodos jums
šo akreditācijas vēstuli viņa eminencei kardinālam Mazarīni Parīzē; bez visa lā, viņam ir vēl cita, konfedcnciāla rakstura vēslule viņa eminencei.
Olivers Kromvels".
— Lieliski, Mordaunta kungs, — leica Mazarīni, — padodiet man otru vēstuli, bel pals, lūdzu, sēžaties.
Jaunais cilvēks, izņēmis no kabatas otro vēstuli, pasniedza to Mazarīni un apsēdās.
Kardināls, savu domu pārņemts, paņēma otro vēstuli un kādu laiku to turēja vienkārši rokā, pat neatplēšot. Lai samulsinātu sūtni, viņš sāka, pēc sava ieraduma, lo izjautāl, savas pieredzes pārliecināts, ka reti kam izdodas kaut ko noslēpt no viņa, kad viņš sāk kaut ko jautāt, skaloties sarunu biedram acīs.
— Jūs esat ļoli jauns, Mordaunla kungs, — viņš teica, — grūtajai sūtņa lomai, kura ne vienmēr izdodas pat pašiem picrcdzējušākajiem diplomātiem.
— Monsinjor, man ir divdesmit irīs gadi, taču jūsu cmincnēc kļūdās, uzskatot mani par jaunu priekš šī amata. Es esmu vecāks par jums, kaut arī man pietrūkst jūsu gudrības.
— Ko tas nozīmē, kungs? — jautāja Mazarīni.
— Es saku, monsonjor, ka viens gads ciešanu jāuzskata par diviem, bet cs ciešu nu jau divdesmit gadus.
— Ak, lā, es saprotu, — teica Mazarīni, jums nav līdzekļu, jūs esat kļuvis nabadzīgs, vai nav tiesa?
„Bet pie sevis viņš nodomāja: "Tie angļu revolucionāri visi ir ubagi un neaptēsti tēviņi".
— Monsinjor, man bija jāsaņem īpašums sešu miljonu vērtībā, taču man to noņēma.
— Tātad jūs neesat vienkāršās kārtas? — jautāja Mazarīni izbrīnījies.
— Ja cs izmantotu savu titulu, es būtu lords; ja es sauktos savā vārdā, jūs dzirdētu vienu no visizcilākajiem vārdiem Anglijā.
— Kā tad jūs sauc?
— Mani sauc Mordaunts, — atbildēja jaunais cilvēks, paklanoties.
Mazarīni saprata, ka Kromvela sūtnis vēlās saglabāt savu inkognito.
Viņš dažas sekundes klusēja, skatīdamies uz sūtni ar vēl lielāku uzmanību,
nekā sākumā. Jaunais cilvēks likās pilnīgi bezkaislīgs.
„Velns lai parauj, šos puritāņus, — nodomāja Mazarīni, — viņi visi ir kā no akmens lēsti".
Pēc tanī viņš jautāja:
— Bet vai jums ir radinieki?
— Jā, viens, monsinjor.
— Viņš, protams, jums palīdz?
— Es trīs reizes biju ieradies pie viņa, lūdzot palīdzību, un Iris reizes viņš lika sulaiņiem mani padzīt.
— O, mans Dievs, dārgais Mordaunta kungs! — iesaucās Mazarīni, cerot, ar savu liekulīgo līdzjūtību, ievilināt jaunekli kādā slazdā. — Mans Dievs! Kā mani aizkustināja jūsu stāsts! Tātad jūs neko tuvāk nezināt par savu dzimšanu?
— Es par to uzzināju pavisam nesen.
— Bet līdz tam?
— Es uzskatīju sevi par atradeni.
— Tātad jūs nekad neesat redzējis savu māti?
— Nē, monsinjor, kad cs vēl biju bērns, viņa trīs reizes ienāca pie manas zīdītājas. Pēdējo viņas apmeklējuma reizi es atceros tik labi, it kā tas būtu noticis tikai vakar.
— Jums ir laba atmiņa, — noteica Mazarīni.
— O jā, monsinjor, — teica jaunais cilvēks ar tādu sejas izteiksmi, ka kardinālam šermuļi pārskrēja pāri mugurai.
— Bet kas jūs audzināja? — jautāja Mazarīni.
— Zīdītāja — francūziete; bet, kad man bija pieci gadi, viņa izdzina mani, jo lai pārstāja par niani maksāt. Viņa man nosauca mana radinieka vārdu, par kuru tai bieži bija stāstījusi mana māte.
— Un kas ar jums notika pēc tam?
— Es raudāju un lūdzu žēlastības dāvanas uz ielām, un viens protestantu mācītājs no Kingstonas paņēma mani pie sevis, izaudzināja mani protestantu
garā, atdeva man visas savas zināšanas un palīdzēja man meklēt manus radiniekus.
— Un jūsu meklēšana…
— Bija veltīga. Viss kļuva zināms, likai pateicoties gadījumam.
— Jūs uzzinājāt, kas notika ar jūsu māti?
— Es uzzināju, ka viņu nogalināja tas pats radinieks, pie kura es lūdzu žēlastību, ar četru savu draugu palīdzību. Nedaudz agrāk noskaidrojās, ka karalis Čārlzs I bija atņēmis man muižnieka titulu un visus manus īpašumus.
— Ā, tagad es -saprotu, kāpēc jūs kalpojat ģenerālim Oliveram Kromve- lam. Jūs neieredzat karali?
— Jā, monsinjor, es viņu neieredzu! —1 iesaucās jaunais cilvēks.
Mazarīni bija satriekts par to, ar kādu velnišķīgu izteiksmi sejā Mordaunts
izrunāja šos vārdus. Parasti sejas niknumā piesarkst no asins pieplūduma galvā, bet jaunā cilvēka seja no žults pieplūduma palika dzeltena un bāla.
— Jūsu stāsts ir šausmīgs, Mordaunta kungs, — teica Mazarīni, — mani tas ļoti aizkustināja. Par laimi, jūs kalpojat cilvēkam ar lielām iespējām. Viņš jums palīdzēs jūsu meklējumos, jo mums, pie varas esošajiem, nav grūti iegūt jebkuras ziņas.
— Monsinjor, labam pēdu dzinējam pietiek parādīt visniecīgākās pēdas, lai viņš varētu atšķetināt visu kamolu.
— Vai jūs nevēlaties, lai es parunāju ar jūsu radinieku? — jautāja Mazarīni, kuram ļoti gribējās iegūt kādu draugu Kromvelam tuvu stāvošo cilvēku vidū.
— Pateicos jums, monsinjor, es pats ar viņu parunāšu.
— Bel jūs, liekas, teicāt, ka viņš slikti bija izturējies prel jums.
— Nākošajā tikšanās reizē viņš izturēsies labāk.
— Tātad jums ir līdzekļi, lai viņu iežēlinātu?
— Man ir līdzeklis, kā likt viņam baidīties no sevis paša.
Mazarīni paskatījās uz. jauno cilvēku, taču zibens, kurš nozibsnīja viņa
acīs, lika kardinālam novērst savu skatienu; nespēdams turpināt šādu sarunu, viņš beidzot atplēsa Kromvela vēstuli.
Pamazām jaunā cilvēka acis palika blāvas un bezkrāsainas, kā vienmēr, kad viņš nebija iekarsis vai naida pārņemts; viņš iegrima dziļās pārdomās.
Izlasījis pirmās vēstules rindas, Mazarīni iedrošinājās uzmest skatienu savam sarunu biedram, lai pārliecinātos, vai viņš nenovēro, vai neseko viņa sejas izteiksmei: bet Mordaunts, acīmredzami, bija pilnīgi vienaldzīgs.
— Slikti uzticēt uzdevumu cilvēkam, kurš aizņemts ar savām problēmām, — nomurmināja kardināls, tikko manāmi paraustījis plecus. — Taču paskatīsimies, kas ir šajā vēstulē.
Lūk, īss šīs vēstules alstāsts:
„Viņa eminencei monsinjoram Mazarīni.
Es vēlētos, monsinjor, uzzināt jūsu nodomus attiecībā uz tagadējo lietu stāvokli Anglijā. Abas valstis ir pārāk tuvi kaimiņi, lai Franciju neizkustinātai politiskais stāvoklis Anglijā, tieši tāpat kā mūs skar viss tas, kas noliek Francijā. Angļi gandrīz vienprātīgi sacēlās pret karali Čārlzu I un viņa piekritēju tirāniju. Būdams sabiedrības kustības vadībā, es labāk, kā jebkurš, redzu lās raksluru un sekas. Pašlaik cs karoju un esmu nolēmis sāki izšķirošo kauju prel karali Čārlzu I. Es uzvarēšu, jo manā pusē ir visas nācijas cerības un Dieva labvēlība. Kad cs uzvarēšu šajā kaujā, karalim vairs nebūs nekādu cerību paliki Anglijā vai Skotijā, un, ja viņš nebūs saņemts gūstā vai nogalināts, viņš visādi centīsies likt uz Franciju, lai iegūtu lur atbalstu savervēt jaunu karaspēku, dabūt ieročus un naudu. Francija iedeva pajumti karalienei Henrictlai, kura, bez šaubām, pret pašas gribu atbalstīja nenorimstošo pilsoņu kara perēkli manā dzimtenē. Karaliene Henrietta ir Francijas karaļa meita, tāpēc Francijai bija jādod viņai patvērums, bet, kas atliecas uz karali Čārlzu I, tad lā ir pavisam cita liela; dodol viņam patvērumu un izrādot šādu atbalstu, Francija ar savu rīcību izteiktu nosodījumu Anglijai un lās lautai, kas kaitētu šīs lautas nodomiem, kurus Anglija paredz dibināt, un šāda attieksme būtu līdzvērtīga atklātai naidīgai rīcībai…
Ticis līdz šai vietai, Mazarīni satraukts par šādu nolikumu attīstību, ko ņēma vēstule, no jauna atrāvās no lasīšanas un slepus paskatījās uz jauno cilvēku.
Viņš vēl arvien bija iegrimis savās pārdomās.
Mazarīni turpināja lasīt:
„… Tāpēc man nepieciešams zināt, ko es varu šajā gadījumā gaidīt no Francijas. Kaut arī jūsu valsis un Anglijas intereses ir dažādas, tomēr tās ir tuvākas, kā to varēlu sākumā iedomāties. Anglijai nepieciešams iekšējais miers, lai spēļu novest lidz. galam savu cīņu. Francijai nepieciešams šāds pals miers, lai nostiprinātu sava jaunā monarha troni. Kā jums, tā arī mums vajadzīgs iekšējais valsts miers, kuram mēs esam ļoti tuvi, pateicoties jaunās valdības pūlēm.
Ķildām ar parlamentu, jūsu nesaskaņām ar prinčiem, kuri šodien vēl ir jūsu pusē, bcl rīt var būt pret jums, prelāta kunga un parlamenta priekšsēdētāja Blanminela un padomnieka Brusela vadītās taulas stūrgalvībai, šai nekārtībai, kas pārņēmusi visas valdības nozares, jums vajadzētu liki liem baidīties no iespējamā kara, jo Anglija, jaunu ideju iedvesmota, varētu noslēgl savienību ar Spāniju, kura jau tiecas pēc šī sadraudzības akta. Tāpēc es pieņemu, monsinjor, zinot jūsu lielo apdomību un ārkārtējo stāvokli, kurš ir radies izveidojošos apstākļu rezultātā, ka jūs uzskatīsit par labāku veltīt visus spēkus Francijas iekšējo lietu nokārtošanai un ļausit jaunajai Anglijas valdībai nodarboties ar to pašu. Jūsu neitralitātei jāizpaužas tādā veidā, ka jūs izraidīsit karali Čārlzu I no Francijas teritorijas un nepalīdzēsit viņam ne ar ieročiem, ne ar naudu, ne ar karaspēku.
Mana vēstule ir pilnīgi konfidencionāla, tāpēc es arī sūtu to ar cilvēku, kurš bauda pilnīgu manu uzticību. Jūsu eminence izanalizēs visus apsvērumus, kuri lika man sūtīt šo vēstuli, pirms es pieņēmu kādu noteiktu lēmumu, kurš atkarīgs no šiem apstākļiem. Olivcrs Kromvels domā, ka saprāta balss ātrāk nāks no tik izcila prāta spējām, kādas ir kardinālam Mazarīni, nekā no karalienes, kura bez šaubām ir stipra sieviete, tomēr aizspriedumu pilna par savu dzimšanu un dievišķo varu.
Ardievu, monsinjor. Ja divu nedēļu laikā es nesaņemšu atbildi, tad uzskatīšu šo vēstuli par spēkā neesošu.
Olivers Kromvels".
— Mordaunta kungs, — teica kardināls skaļā balsī, it kā tādēļ, lai pamodinātu aizsapņojušos sūtni, — mana atbilde būs daudz apmicrinošāka ģenerālim Kromvelam, ja es arī būšu pārliecināts, ka par to neviens cits neuzzinās. Gaidiet atbildi Buloņā un dodaties uz turieni rīt no rīta.
— Es jums to apsolu, monsinjor, — atbildēja Mordaunts. — Bet cik dienas man būs jāgaida atbilde no jūsu eminences?
— Ja jūs to nesaņemsit desmit dienu laikā, tad varat doties projām.
Mordaunts paklanījās.
— Es vēl nepabeidzu, kungs, — teica Mazarīni. — Jūsu dzīves stāsts mani ļoti aizkustināja, bez tam, ģenerāļa Kromvela vēstule apstiprina jūs kā uzticības sūtni, un manās acīs jūs esat ļoti nozīmīga un svarīga persona. Vēlreiz vēlos jums jaulāt: vai spēju personīgi jums kaut kā palīdzēt?
Mordaunts mirkli padomāja, acīmredzot šauboties, tad izšķīrās kaut ko atbildēt, taču šajā mirklī ienāca Bcrnuīns, kurš noliecās pie kardināla un pačukstēja viņam:
— Monsinjor, karaliene Henrietta kāda angļu augstmaņa pavadībā tikko kā ieradās Pale-Rojāla pilī.
Mazarīni salēcās krēslā; las nepalika nepamanīts jaunajam cilvēkam, kas lika viņam atturēties no lūguma.
— Kungs, — teica viņam kardināls, — jūs saprotat mani, vai ne? Es nozīmēju jums Buloņu, jo man likās, ka franču pilsētas izvēle jums ir vienaldzīga. Ja jūs dodat priekšroku citai pilsētai, nosauciet to. Taču jūs viegli sapratīsit, ka, būdams pakļauts dažādām ietekmēm, no kurām es i/vairos, pateicoties piesardzībai, es vēlētos, lai par jūsu atrašanos Parīzē neviens neuzzinātu.
— Es tūlīt aizbraukšu, monsinjor, — teica Mordaunts, jau sperot soļus uz to durvju pusi, pa kurām bija ienācis.
— Nē, ne tur, ne tur! — steidzīgi iesaucās kardināls. — Izejiet, lūdzu, caur šo galeriju, no tās jūs viegli nokļūsit uz kāpnēm. Es vēlētos, lai neviens neredz, kā jūs aizejat, ja gribam, lai mūsu saruna paliktu noslēpumā.
Mordaunts sekoja Bcrnuīnam, kurš viņu pavadīja uz blakus esošo zāli un nodeva tālāk kurjeram, kurš aizveda līdz durvīm pa kurām varēja iziet ārā.
Bcrnuīns steidzās atgriezties pie sava kunga, lai varētu ievest kabinetā karalieni Hcnricttu, kura jau nāca pa stikla galeriju.
Kardināls piecēlās un steidzīgi panāca pretī angļu karalienei. Viņš to sagaidīja blakus kabinetam stiklotās galerijas vidū.
Mazarīni daudz labprātāk parādīja savu goddevību karalienei, kura bija zaudējusi savu spožumu un svīlu, jo nevarēja ncjustics vainīgs par izrādīto skopumu un cietsirdību.
Lūdzēji māk piešķirt savai sejai jebkuru izteiksmi, un Anrī IV meita smaidīja, ejot pretī cilvēkam, kuru nicināja un neieredzēja.
„Saki viens cilvēks, — nodomāja Mazarīni, — kāda lēnprātīga seja! Vai tik viņa neatnāca aizņemties no manis naudu?"
Tā nodomājot, viņš uzmeta nemierīgu skatienu savas lādes vākam un pat pagrieza ar akmeni uz leju savu gredzenu, jo lieliskā briljanta spožums piesaistīja uzmanību viņa rokai, kura bija balta un skaista. Par nelaimi šim gredzenam nepiemita Higesa burvju gredzena spēks, kurš varēja padarīt tā īpašnieku neredzamu, kad vien viņš to pagrieza.
Bel Mazarīni ļoti gribēja šajā mirklī kļūl neredzams, jo nojauta, ka karaliene Henrietta ieradusies pie viņa ar lūgumu. Ja karaliene, pret kuru viņš bija izturējies tik dziļi nevērīgi un vienaldzīgi, tagad bija ieradusies ar smaidu uz lūpām, nevis ar draudiem, tad skaidrs, ka viņa ieradusies kā lūdzēja.
— Kardināla kungs, — teica karaliskā viešņa, — cs biju domājusi parunāt ar karalieni, manu māsu, bet lieta, kura mani atveda pie jums, ir saistīta ar politiku, tāpēc nolēmu, ka politika tomēr ir vīriešu pārziņā.
— Kundze, — atbildēja Mazarīni, — ticiet, mani dziļi samulsina jūsu augstības dotā glaimojošā priekšroka.
„Viņš ir pārāk laipns, — nodomāja karaliene, — vai tiešām viņš ir visu nojautis?"
Viņi iegāja kabinetā. Kardināls piedāvāja karalienei krēslu un, apsēdinājis viņu, teica:
— Pavēliet jūsu visgodbijīgākajam kalpam.
— Diemžēl, kungs, — iebilda karaliene, — esmu atradinājusies pavēlēt, bet iemācījusies lūgt. Es ierados pie jums ar lūgumu, un būšu bezgalīgi laimīga, ja spēsit to izpildīt.
— Es klausos, jūsu augstība, — teica Mazarīni.
— Kardināla kungs, — iesāka karaliene, — runa iet par iesākto karu, kuru ved mans laulātais draugs, karalis, pret saviem dumpīgajiem pavalstniekiem. Bet, varbūt, jūs nezināt, — piebilda karaliene ar skumju smaidu, — ka Anglija karo un, ka tuvākajā laikā cīņa kļūs izšķiroša?
— Es neko nezinu, jūsu augstība, — steidzīgi atbildēja kardināls, paraustīdams plecus. — Diemžēl, mūsu iekšējie kari prasa visu manu laiku un uzmanību no tāda vāja un nespējīga ministra, kā es.
— Tādā gadījumā, kardināla kungs, varu jums paziņot, ka Čārlzs I, mans dzīvesbiedrs, gatavojas izšķirošai kaujai. Neveiksmes gadījumā (Mazarīni pagrozījās krēslā) — viss jāpatur prātā, — turpināja karaliene, — neveiksmes gadījumā viņš vēlas emigrēt uz Franciju un dzīvot kā privāta persona. Ko jūs par to teiksit?
Kardināls uzmanīgi noklausījās, un viņa sejā nepakustējās neviens muskulis vai vaibsts, kas varēlu nodot viņa jūtas. Viņa smaids palika nemainīgs: liekuļots un pieglaimīgs. Kad karaliene bija beigusi runāt, viņš teica savā pieglaimlgajā balsī:
— Jūsu augstība, vai jūs domājat, ka Francija, kurai pašai jāliek galā ar nemieriem, var glābt vai dot patvērumu ironi zaudējušam karalim? Kronis jau tā neturās stingri uz karaļa Luī XIV galvas. Vai viņam būs pa spēkam divkāršs smagums?
— Domāju, ka es nebiju pārāk apgrūtinoša, — pārtrauca karaliene ar rūgtu smaidu. - Es nelūdzu, lai manam dzīvesbiedram tiktu darīts kaut kas vairāk, kā bija izdarīts priekš manis. Jūs redzējāt, mēs csain ļoli pieticīgi valdnieki.
— O, jūs, — tā ir cita liela, — sicidzigi ierunājās kardināls, lai neļautu karalienei pabeigt teikumu. — Jūs esai Anrī IV meita, šī izcilā, diženā karaļa…
— Kas tomēr netraucē jums alteikl viesmīlību viņa znotam, vai ne tā, kungs?
— Bet jums būtu jāatceras, kungs, ka kādreiz šis izcilais, diženais karalis, būdams izraidīts tāpat, kā, varbūt, tiks izraidīts mans virs, lūdza palīdzību Anglijai, un Anglija viņam neatteica. Kaut ari karaliene Elizabete nebija viņa brāļameita.
— Peccato!* — iesaucās Mazarīni, šīs vienkāršās loģikas satriekts. — Jūsu augstība nesaprot mani un tāpēc nepareizi iztulko manus vārdus; tas notiek laikam tādēļ, ka es slikti runāju franciski.
— Runājiet itāliski. kungs. Karaliene Marija Mediči, mūsu māte, iemācīja mums šo valodu vēl pirn;s tam, kamēr kardināls, jūsu priekštecis, izsūtīja viņu trimdā. Ja šis izcilais, diženais karalis Anrī, par kuru jūs runājat, būtu bijis dzīvs, viņš būtu pārsteigts par to, ka tik dziļa cieņa var tikt apvienota ar līdzjūtības trūkumu prel viņa ģimeni.
Lielas sviedru lāses izspiedās uz Mazarīni pieres.
— O, šī cieņa un godbijiba ir tik liela un tik patiesa, jūsu augstība, — turpināja Mazarīni, neizmantojot karalienes atļauju mainīt valodu, — ka, ja karalis Čārlzs I, — lai Dievs viņu sargā no visām nelaimēm! — ierastos Francijā, tad cs piedāvātu viņam savu māju, savu personīgo māju. Bet, diemžēl, las būtu pārāk nedrošs patvērums. Kādreiz, tauta nodedzinās šo māju, tāpat kā nodedzināja maršala d'Ankra māju. Nabaga Končino Končīni! Bel viņš vēlēja Francijai tikai labu.
— Jā, monsinjor, lāpai kā jūs, — ironiski noteica karaliene.
Mazarini, izlicies, ka nav sapratis šo divdomību, ko pats bija izraisījis,
turpināja apraudāt Končino Končinī likteni.
— Bet tomēr, monsinjor, — nepacietīgi teica karaliene, — ko jūs man varētu atbildēt?
— Jūsu augsliba, — ierunājās Mazarini yēl pieglaimīgākā balsī, — atļaujiet dot jums padomu. Bet, protams, pirms cs to uzdrošinos, es krītu pie jūsu kājām, un esmu gatavs izdarīt visu, ko jūs vēlēsil.
— Runājiet, kungs, — atbildēja Henrietta. — Tik gudrs cilvēks, kā jūs, bez šaubām, dos man tikai labu padomu.
— Ticiet man, jūsu augstība, karalim ir jāaizstāvās līdz pēdējam.
Vainīgs.
— Viņš lā arī dara, kungs, un pēdējā kauja, ko viņš grib uzsākt, kad viņa rīcībā ir ievērojami mazāki spēki, nekā viņa pretiniekiem, pierada, ka viņš nevēlās padoties bez cīņas. Bet tomēr, ja viņš tiks uzvarēts…
— Nu, jūsu augstība, šajā gadījumā, — es saprotu, no manas puses ir pārdroši dot jums padomu, — bel karalim nevajadzētu atstāt savu valsti. Prombūtnē esošie karaļi ātri tiek aizmirsti. Ja viņš emigrēs uz Franciju, tad viņš būs tikai zaudētājs.
— Bet, — leica karaliene, — ja jūsu viedoklis tiešām ir tāds un jūs patiesi jūtat manam vīram līdzi, sniedziet viņam kādu palīdzību, jo es esmu pārdevusi visus savus briljantus līdz pēdējam. Man vairs nav nekā, jūs lo zināt labāk kā jebkurš cits. Ja man būtu palikušas kaut vai kādas dārglietas, es par tām nopirktu malku, lai man ar meitu nebūtu jāsalst ziemā.
— Ak, kundze, — iesaucās Mazarīni, — jūs, jūsu augstība, nezināt, ko prasīt no manis. Karalis, kurš izmanto svešzemju karaspēku, lai atgūtu sev troni, nevar cerēt uz savu pavalstnieku mīlestību un atbalstu.
— Pāriesim pie lietas, mans kungs! — iesaucās karaliene, kurai apnika sekot šim attapīgajam prātam vārdu labirintos, kuros viņš pats jau bija apmaldījies. — Atbildiet man, jā vai nē: vai jūs sūtīsit palīdzību karalim, ja viņš paliks Anglijā? Vai jūs izrādīsit viņam viesmīlību, ja viņš ieradīsies Francijā?
— Jūsu augstība, — atbildēja kardināls ar mākslotu vaļsirdību, — es ceru pierādīt, cik esmu jums uzticīgs un cik ļoti vēlos palidzēt jums šajā lietā, ko jūs ņemat tik tuvu pie sirds. Pēc lā, es domāju, jūsu augstība neapšaubīs manu vēlēšanos jums palīdzēt.
Karlicne kodīja lūpas, ar pūlēm apvaldot nepacietību.
— Un tā, — viņa beidzot, - ko tad jūs esat nolēmis darīt? Runājiet!
— Es tūdaļ apspriedīšos ar karalieni, tad iesniegsim šī jautājuma izskatīšanu parlamentā.
— Ar kuru jūs esat naidā, vai ne tā? Jūs uzdosit Bruselam nolasīt ziņojumu par šo jautājumu? Pietiek, kardināla kungs, pietiek. Es jūs sapratu. Tomēr, man nav taisnība. Ejiet uz parlamentu, jo 110 šā karaļiem naidīgā parlamenta jūsu tik ļoli cienītā un izcilā Anrī IV mcila saņēma vienīgo palīdzību, pateicoties kurai viņa šo ziemu nenomira aiz bada un aukstuma.
Ar šiem vārdiem karaliene piecēlās, majestātiska savā sašutumā.
Kardināls lūdzoši pastiepa pret viņu savas rokas.
— Ak, jūsu augstība, cik slikti jūs mani pazīstat!
Bet karaliene Henrietta, pat nepagriežolies pret lo, kurš lēja šīs liekulīgās asaras, izgāja 110 kabineta, pati atvērdama durvis, un, paejot garām daudzajiem viņa eminences sardzes kareivjiem, galminieku pūlim, kuri steidzās pie viņas ar sveicieniem, un viņai naidīgajai galma greznībai, piegāja pie vientuļi stāvošā lorda Vintera, paņemdama viņu zem rokas. Nelaimīgā karaliene, jau gandrīz pilnīgi gāzta no troņa, kuras priekša vēl arvien nolietās pēc pieņemtās etiķetes, varēja atbalstīties likai uz vienu šo roku.
— Nu ko, — teica Mazarīni, palikdams viens, — tas man prasīja daudz pūļu, kā arī nācās spēlēt grūtu lomu. Bet tomēr es neko konkrētu nepateicu ne vienam, ne otrai. Šis Kromvels ir nikns karaļu vajātājs; jūtu līdzi viņa ministriem, ja tikai viņš kādreiz tos vispār iegādāsies! Bernuīn!
Ienāca Bernuīns.
— Lai apskatās, vai gadījumā pilī vēl nav tas jaunais apcirptais cilvēks melnajā kamzolī, ko jūs pirms tam bijāt ievedis pie manis kabinetā.
Bernuīns izgāja.
Kamēr viņš bija projām, kardināls savu uzmanību veltīja gredzenam; viņš atkal pagrieza to ar akmeni uz augšu, nospodrināja lielo briljantu, tad ar labpatiku raudzījās tā mirdzumā, un, tā kā iebirusi skropsta aizmigloja viņam skatienu, viņš pašūpoja galvu, un ar roku to nopurināja.
Bernuīns atgriezās kopā ar Komenžu, kurš stāvēja sardzē.
— Monsinjor, — teica Komenžs, — kad cs pavadīju jauno cilvēku, par kuru jūs jautājāt, viņš piegāja pie stikla galerijas durvīm un ar izbrīnu paskatījās cauri tām uz kaut ko, domājams uz Rafaela gleznu, kura karājās pretī durvīm, lad viņš kļuva domīgs un aizgāja projām lejā pa kāpnēm. Ja es nekļūdos, viņš uzkāpa pelēkā zirgā un izjāja pa pils vārtiem. Bel vai tad monsinjors neies pie karalienes?
— Kāpēc?
— De Hito kungs, mans onkulis, tikko man pateica, ka viņas augstībai ir ziņas no armijas.
— Jā, tad es steigšos pie karalienes.
Šajā mirklī parādījās Vilkjē kungs, kuru karaliene bija sūtījusi pakaļ kardinālam.
Komenžs bija teicis taisnību. Mordaunts tiešām bija tā darījis, kā viņš bija atstāstījis. Ejot cauri galerijai, kura atradās paralēli lielajai stikla galerijai, viņš ieraudzīja lordu Vinteru, kurš gaidīja karalieni Henriettu, kad viņa nāks atpakaļ no Mazarīni.
Jaunais cilvēks uzreiz apstājās, bet tikai ne tāpēc, ka būtu ieraudzījis Rafaela gleznu, lieši otrādi, viņš ieraudzīja kaut ko šausmīgu un bija galīgi satriekts. Viņa acis iepletās, pār ķermeni noskrēja auksti drebuļi. Likās, li* viņš bija gatavs pārlekt pāri stikla sienai, kura atdalīja viņu no ienaidnieka, un, ja Komenžs būtu redzējis, ar kādu naidu skatījās jaunā eilvēka acis uz lordu Vinteru, tad viņš ne minūti nebūtu šaubījies, ka šis anglis ir lorda nāvīgākais ienaidnieks.
Taču Mordaunts stāvēja uz vietas. Viņš, acīmredzot, domāja; tad, tajā vietā, lai padotos pirmajam jūtu uzplūdam un ietu taisni pie lorda Vintera, viņš, galvu nodūris lēnām nokāpa pa trepēm, izgāja ārā no pils, uzkāpa seglos un aizjāja, bet uz Rišeljē ielas stūra viņš apstādināja zirgu un pievērsa skatienu pils vārtiem, gaidot karalienes karietes parādīšanos.
Viņam nebija ilgi jāgaida, jo karaliene neuzkavējās ilgāk par ceturtdaļstundu Mazarīni kabinetā; bet šis stundas ceturksnis viņam likās bezgalīgi ilgs.
Beidzot smagnējie rati, ko agrāk sauca par karieti, dārdot brauca uz vārtu pusi; lords Vinters, kā iepriekš, pavadīja karieti jāšus uz zirga, un, noliecies pie karietes durtiņām, sarunājās ar karalieni.
Zirgi rikšiem devās uz Luvru, un kariete izbrauca pa pils vārtiem. Aizbraucot no karmclitu klostera, karaliene bija likusi savai meitai doties uz Luvru un gaidīt viņu tur, kur viņas kādreiz bija tik ilgi dzīvojušas, un kuru bija pametušas tikai tāpēc, ka viņu pašu lielā nabadzība likās vēl lielāka milzīgajās zeltītajās zālēs.
Mordaunts sekoja ekipāžai un ieraudzīja, ka tā nozuda pils tumšajās arkās. Viņš nobrauca malā, piespiedās kopā ar zirgu pie sienas, uz kuru krita ēna, un nekustīgi sastinga starp Zana Gužona bareljefiem, kļūdams pats līdzīgs jātnieka statujai. Šeit viņš sāka gaidīt tāpat, kā bija gaidījis pie Pale-Rojāla pils.
Kā nelaimīgie dažkārt uztver parādību iejaukšanos kā gadījumu
— Nu kā, jūsu augstība? — jautāja lords Vinters, kad karaliene bija izraidījusi ārā savus kalpus.
— Notika tas, ko es biju paredzējusi, milord.
— Viņš atsakās?
— Vai tad es jums neteicu to iepriekš?
— Kardināls atsakās pieņēmi karali, Francija atsaka viesmīlību nelaimīgam valdniekam! Tas ir nedzirdēti, jūsu augstība!
— Es neteicu — Francija, milord, es teicu — kardināls; bet viņš nav pat francūzis.
— Bel karaliene, vai jūs viņu redzējāt?
— Tas būlu bijis pilnīgi veltīgi, — teica karaliene Henrietta, skumji šūpodama galvu, — karaliene nekad nepateiks „jā", ja kardināls būs pateicis „nē". Vai tad jūs nezināt, ka šis itālietis vada visus valsts darījumus un lietas, kā iekšējās, tā ārējās? Teikšu jums vēl kaut ko: es nemaz nebrīnītos, ja uzzinātu, ka Kromvels ir mūs apsteidzis. Kardināls izskatījās apmulsis, runādams ar mani, taču pie atteikuma viņš turējās stingri. Un vēl, vai jūs ievērojāt šo rosību, skraidīšanu, šīs satrauktās sejas Palc-Rojāla pilī? Vai tikai nav saņemtas kādas ziņas, milord?
— Tikai ne no Anglijas, jūsu augstība. Es tā steidzos, ka, domāju, mani nebija iespējams apsteigt. Es izbraucu tikai pirms trīs dienām, brīnumainā kārtā tiku cauri puritāņu armijai un mēs abi ar manu kalpu Toniju braucām ar pasta zirgiem, bet šos mēs nopirkām Šeit, Parīzē. Bez tam, lai iesāklu kaut ko nopietnu, karalis pagaidīs jūsu augstības atbildi, par to esmu pārliecināts.
— Jūs viņam paziņojiet, milord, — skumji teica karaliene, — ka es neko nespēju izdarīt viņa labā, ka esmu cietusi ne mazāk kā viņš, varbūt, pat vairāk, un esmu spiesta ēst sausu maizi izsūlījumā un lūgt viesmīlību viltus draugiem, kuri smejas par manām asarām, bet karalim nāksies ziedot savu dzīvību un mirt, kā tas pienākas karalim. Es braukšu pie viņa un miršu kopā ar viņu.
— Jūsu augstība, — iesaucās lords Vinters, — jūsu padodaties izmisumam! Varbūt mums vēl ir cerības.
— Mums nav vairs draugu, milord. Visā pasaulē man cita drauga, kā vienīgi jūs. Mans Dievs! Mans Dievs! — iesaucās Henrietta, paceldama acis prel debesīm. — Vai tiešām tu esi paņēmis visas cēlās sirdis, kādas vien bija uz šīs zemes?
— Ceru, ka nē, jūsu augstība, — domīgi atbildēja lords Vinters, — es jau teicu jums par četriem draugiem.
— Bet ko var izdarīt četri cilvēki?
— Cctri uzticīgi cilvēki, četri cilvēki, kuri gatavi mirt, var izdarīt ļoti daudz, ticiet man, jūsu augstība, un tie, par kuriem es runāju, kādreiz .izdarīja ļoti daudz.
— Kur tad ir šie četri cilvēki?
— Lūk, tieši lo es arī nezinu. Jau vairāk kā divdesmit gadus, kopš mēs neesam redzējušies, bel katru reizi, kad karalis bija briesmās, es domāju tikai par viņiem.
— Šie cilvēki bija jūsu draugi?
— Viens no viņiem lurēja rokās manu dzīvību un dāvāja man lo. Es nezinu, vai viņš ir palicis mans draugs, bet es, vismaz, kopš tā laika esmu viņa draugs.
— Vai šie ļaudis ir Francijā, milord?
— Domāju, ka jā.
— Nosauciet viņus. Varbūt, esmu dzirdējusi viņu vārdus un palīdzēšu jums viņus atrast.
— Vienu no viņiem sauc šcvaļjē d'Artanjans.
— (), milord, ja es nekļūdos viņš ir gvardes leitnants. Es dzirdēju šo vārdu, bet esiet ar viņu uzmanīgs: es baidos, ka viņš ir uzticīgs kardinālam.
— Tā būtu liela nelaime, — teica lords Vinters, gadrīz vai jādomā, ka mēs esam nolādēti.
— Bet pārējie, — teica karaliene, pieķerdamās pie šī pēdējā salmiņa, — trīs pārējie, milord…
— Otru vārdu es dzirdēju gadījuma pēc, jo, pirms cīnīties ar mums, šie četri galminieki nosauca mums savus vārdus. Otru sauca grāfs de La Fērs. Kas attiecas uz pārējiem diviem, tad, tā kā cs pieradu viņus saukt izdomātos vārdos, tad ātri vien aizmirsu īstos.
— Mans Dievs! Un mums tik ļoti būtu nepieciešams viņus atrast, — teica karaliene, — ja jūs reiz. sakāt, ka šie cienījamie augstmaņi būtu varējuši būt noderīgi karalim.
— O, jā! — iesaucās lords Vinters. — Tie ir tie paši cilvēki. Uzklausiet mani, jūsu augstība, un pacentieties atcerēties, vai kādreiz neesat dzirdējusi par lo, kā Austrijas Anna lika izglābta no vislielākajām briesmām, kādas vien var piemeklēt karalieni?
— Jā, kad viņai bija mīlas intriga ar Bekingemu, bija kaul kāds notikums ar briljantiem.
— Pilnīgi pareizi. Šie cilvēki toreiz arī izglāba karalieni. Neviļus var rūgti pasmaidīt, iedomājoties, ka šo cilvēku vārdi jums nav pazīstami, tad likai lāpēc, ka par tiem ir aizmirsusi pati karaliene, karaliene, kurai būtu bijis jāieceļ viņus par valsts pirmajiem augstmaņiem.
— Vajag viņus atrast, milord. Bel ko var izdarīt čelri cilvēki, vai, pareizāk (rīs? Atkārtoju jums, ka ar d'Artanjana kungu nevar rēķināties.
— Par vienu varonīgu zobenu būs mazāk, bet mums atliek vēl trīs, neskaitot manu. Četri uzticami cilvēki būs kopā ar karali, lai sargātu viņu no ienaidniekiem, atbalstītu kaujas laukā, palīdzētu ar padomiem, pavadītu, ja nāktos bēgt, — las ir pietiekami, protams, nevis, lai viņš kļūtu par uzvarētāju, bel, lai glābtu viņu, ja viņš tiks uzvarēts un palīdzētu viņam likt pāri jūrai. Lai ko teiktu Mazarīni, bet, sasniedzis Francijas krastus, jūsu karaliskais laulātais draugs atradīs pajumti, kā to vētrā atrod jūras putni.
— Meklējiet, milord, meklējiet šos augstmaņus, un, ja jūs viņus atradīsit, ja viņi piekritīs kopā ar jums doties uz Angliju, es dāvāšu katram pa hercogistei, tajā dienā, kad mēs atgūsim troni un zeltu, lai atgūtu Vailhollas pili. Meklējiet, milord, meklējiet, es jūs lūdzu!
— Es labprāt būtu viņus meklējis, jūsu augstība, — atbildēja lords Vinters, — un, bez šaubām, atrastu, bet man ir ļoli maz laika. Jūsu augstība, jūs, protams, atceraties, ka karalis ļoti gaida jūsu atbildi, un gaida to ar trīsām.
— Ja tā — mums pienācis gals! — izmisusi iesaucās karaliene.
Šajā mirklī atvērās durvis un parādījās princese Henrietta. Viņu ieraugot, karaliene ar mātes varonību, atrada sevī spēku apspiest asaras un ar zīmi lika lordam Vintcram mainīt sarunas tēmu.
Lai kā viņa centās slēpt saviļņojumu, jaunajai meitenei tas nepalika nepamanīts. Viņa apstājās uz sliekšņa, nopūtās un griezās pie mātes:
— Kāpēc jūs vienmēr raudat, māmiņ?
Karaliene centās pasmaidīt.
— Lūk, milord, — teica viņa atbildes vielā, — es tomēr esmu kaut ko ieguvusi, kopš esmu pārstājusi būt par karalieni: mani bērni tagad mani sauc par māti, nevis par valdnieci.
Tad viņa griezās pie meitas.
— Ko jūs vēlaties, Henrietta? — viņa jautāja.
— Māt, kāds jātnieks tikko kā ieradās Luvrā un lūdz jūsu augstības atļauju apmeklēt jūs; viņš ir ieradies no prinča armijas un viņam ir vēstule jums no maršala dc Grammona.
— Ak, — karaliene vērsās pie lorda Vintera, — tas ir viens no mums uzticamiem cilvēkiem. Bet jūs ievērojāt, dārgais milord, cik slikti viņš kalpo. Manai meitai pašai jāpiesaka apmeklētājs un pašai tas jāieved.!
— Jūsu augstība, saudzējiet, — teica lords Vinters, — jūsu laužat manu sirdi.
— Kas ir šis jātnieks, Henrietta?
— Es viņu redzēju pa logu; las ir jauns cilvēks gadus sešpadsmit vecs, viņu sauc vikonts de Braželons.
Karaliene smaidot pamāja ar galvu. Jaunā princese atvēra durvis, un uz sliekšņa parādījās Rauls.
Viņš paspēra trīs soļus uz karalienes pusi, tad nometās uz viena ceļa viņas priekšā.
— Kundze, — viņš teica, — es atvedu jums vēstuli no mana drauga de Hiša, kurš teica man, ka viņam ir tas gods būt jūsu uzticamo kalpu vidū. Šī vēstule satur svarīgas ziņas, kā arī viņa dziļās cieņas apliecinājumu.
Dzirdot grāfa de Hiša vārdus, sārtums pārklāja jaunās princeses vaigus. Karaliene stingri paskatījās uz meitu.
— Jūs taču teicāt man, ka vēstule ir no maršala de Grammona, Henrietta? — viņa teica.
— Es tā domāju, jūsu augstība, — tikko dzirdami teica princese.
— Tā ir mana vaina, jūsu augstība, — teica Rauls, — es tiešām liku teikt, ka esmu ieradies no maršala de Grammona. Bet viņš ir ievainots labajā rokā, tāpēc nevarēja pats uzrakstīt šo vēstuli. Grāfs de Hišs bija viņam par sekretāru.
— Tātad bija kauja? — jautāja karaliene, ar zīmi pamādama Raulam, lai viņš pieceļas.
— Jā, jūsu augstība, — atbildēja jaunais cilvēks, sniedzot vēstuli klāt pienākušajam lordam Vinteram, kurš to, savukārt, nodeva karalienei.
Izdzirdot, ka notikusi kauja, jaunā princese pat atvēra muti, lai uzdotu jautājumu, kurš, bez šaubām, viņu ļoti nomocīja, bet atturējās, likai sārtums no viņas sejas nozuda.
Karaliene pamanīja meitas satraukumu, un mātes sirds, acīmredzot, visu saprata, jo viņa atkal griezās pie Raula.
— Vai ar jauno grāfu dc Hišu nav notikusi nekāda nelaime? — viņa jautāja. — Jo viņš ir ne tikai viens no mūsu uzticamajiem kalpiem, kā viņš jums teica, bet arī viens no mūsu draugiem.
— Nē, jūsu augstība, — atbildēja Rauls, — gluži otrādi, šajās dienās viņš ieguva slavu un izpelnījās paaugstinājumu: pals princis viņu apkampa kaujas laukā.
Princese sāka sist plaukstas, bet tūdaļ pat nokaunējās par tik atklātu savu prieka izpausmi, aizgriezās un nolieca galvu pie vāzes ar rozēm, izliekoties, ka ieelpo to smaržu.
— Paskatīsimies, ko mums raksta grāfs, — teica karaliene.
— Man bija tas gods ziņot jūsu augstībai, ka viņš raksta sava tēva vārdā.
— Jā, kungs.
Karaliene atplēsa vēstuli un skaļi lasīja:
„Jūsu augstība!
Tā kā ievainojums labajā rokā liedz man rakstīt, es jums rakstu ar sava dēla roku, kurš, kā jūs zināt, ir tikpat uzticams jūsu kalps, kā viņa tēvs. Paziņoju jums, ka mēs esam uzvarējuši kauju pie Lansē. Šī uzvara, acīmredzot, palielinās Mazarini un karalienes ietekmi Eiropā. Lai jūsu augstība, ja tikai jūs vēlētos uzklausīt manu padomu, izmanto šo apstākli, lai panāktu no mūsu valdības palīdzību, kura tik ļoti vajadzīga jūsu laulātajam draugam. Vikonts de Braželons, kuram būs gods pasniegt jums Šo vēstuli, ir mana dēla draugs, kurš nesen, kā man ziņoja, izglāba viņam dzīvību. Tas ir augstmanis, kuram jūsu augstība var uzticēties, ja jūs vēlēsities nodot man kādu mutisku vai rakstisku pavēli.
Man ir tas gods paliki jums vienmēr uzticamam. Ar dziļu cieņu
Maršals de Grammons".
Kad karaliene lasīja vēstulē to vietu, kur bija teikts par pakalpojumu, ko Rauls bija veicis grāfam de Hišam, viņa nevarēja noturēties, nepaskatījusies uz jaunās princeses pusi, un pamanīja, kā viņ^s acis pazibēja bezgalīgas pateicība. Nebija nekādu šaubu: Čārlza I meita mīlēja viņa draugu.
— Kauja pie Lansē ir uzvarēta! — teica karaliene. — Cik viņi ir laimīgi: viņi uzvarēja kaujā! Jā, maršalam de Grammonam taisnība, tas uzlabos Francijas stāvokli, taču es baidos, ka tas nekādi nepalīdzēs mums; drīzāk, varbūt, kaitēs! Jūs atvedāt man jaunas ziņas, kungs, — turpināja karaliene, — un es esmu ļoti pateicīga par tām, kā arī par to, *ka jūs tā steidzāties man tās piegādāt. Bez jums, bez šis vēstules, cs tās uzzinātu tikai rīt, bet varbūt tikai parīt, uzzinātu pēdējā visā Parīzē.
— Jūsu augstība, — teica Rauls, - Luvra - otrā pils, kur saņemta šī ziņa. Vēl neviens nezin par kauju. Es apsolīju grāfam de Hišam nodot jums vēstuli pirms, es apkampju savu aizgādni.
— Jūsu aizgādnis ir de Braželons? — jautāja lords Vinters. — Es kādreiz pazinu vienu de Bražclonu, vai viņš vēl ir dzīvs?
— Nē, kungs, viņš ir miris, un tieši no viņa mans aizgādnis, būdams viņa radinieks, mantoja šo zemi un vārdu.
— Bet kā sauc jūsu aizgādni? — jautāja karaliene, neviļus sākdama interesēties par jaunekli.
— Grāfs de La Fērs, jūsu augstība, - atbildēja jaunais cilvēks, palokoties karalienei.
Lords Vinters no pārsteiguma nodrebēja, bet karaliene priecīgi paskatījās uz viņu.
— Grāfs dc La Fērs! — viņa iesaucās. — O, kungs, vai tas nebija vārds, kuru jūs minējāt?
Vinters neticēja savām ausim.
— Grāfs de La Fērs! — viņš iesaueās. — Kungs, atbildiet man, lūdzu jūs: vai las ir tas pals augstmanis, kuru es kādreiz pazinu? Skaists un drosmīgs, viņš kādreiz dienēja Luī XIII musketieros, un tagad viņam varētu būl apmēram četrdesmit septiņi vai četrdesmit astoņi gadi.
— Jā, kungs, tieši tā.
— Vai viņš nedienēja zem izdomāta vārda?
— Jā, viņu sauca Aloss. Vēl nesen dzirdēju, kā viņa draugs d'Artanjans nosauca viņu šajā vārdā.
— Tas ir viņš, jūsu augstība, las ir viņš! Paldies Dievam! Vai viņš vēl ir Parīzē? — lords Vinters jautāja Raulam.
Tad, pagriezies pret karalieni, leica:
— Ceriet, ceriet — visas viņpasaules parādības ir mūsu pusē, ja reiz tās palīdz mums tādā brīnumainā kārtā atrast šo drosmīgo augstmani. Kur dzīvo šis kungs? Sakiet, es jūs lūdzu.
— Grāfs dc La Fērs dzīvo Henēgo ielā, viesnīcā „Lielais Saris".
— Pateicos jums, kungs. Brīdiniet šo cienījamo draugu, lai viņš būtu mājās: es drīz ieradīšos, lai viņu apskautu.
— Kungs, es ar prieku izpildīšu jūsu lūgumu, ja viņas augstība vēlēsies mani atlaist.
— Ejiet vikont dc Braželon, — teica karaliene, — un esiet drošs par mūsu labvēlību prel jums.
Rauls goddevīgi noliecās karalienes un princeses priekšā, paklanījās lordam de Vinteram un izgāja.
Karaliene un lords Vinicrs vēl mirkli sarunājās pusbalsī, lai jaunā princese nevarētu dzirdēt viņu sarunu, taču šī piesardzība bija pilnīgi veltīga, jo princese bija nogrimusi savās domās.
Kad Lords Vinters gribēja doties projām, karaliene viņam teiea:
— Klausieties, milord, es saglabāju šo briljanta krustu, kurš man palicis mantojumā no mātes, un šo Svētā Maikla zvaigzni, ko saņēmu no sava vīra. Es zvērēju, ka labāk miršu badu, nekā kādreiz šķiršos no šīm lietām. Bet lagad, kad šīs dārglietas varētu ļoli noderēt manam laulātajam draugam un viņa aizstāvjiem, man tās ir jāziedo viņiem. Ņemiet tās un, ja jūsu pasākumam būs nepieciešama nauda, pārdodiet tās bez svārstīšanās, milord. Bet, ja jūs atradīsit iespēju tās saglabāt, tad ziniet, milord, es to uzskatīšu par vislielāko pakalpojumu, kādu vien var izdarīt karalienei augstmanis, un tas, kurš labklājības dienās man atnesīs tās atpakaļ, iegūdams manu un manu bērnu svētību.
— Jūsu augstība, — atbildēja lords Vinters, — jūs varat uz mani paļauties, kā uz. visuzticamāko jūsu draugu un jūsu kalpu. Es nekavējoši aiznesīšu drošā vielā šīs dārglietas, kuras es nekad nebūtu no jums pieņēmis, ja vien mums būtu kaut kas atlicis no mūsu īpašumiem. Visas mūsu muižas ir konfiscētas, skaidrā nauda ir izbeigusies, un mēs esam spiesti pārdot pēdējo, kas mums pieder. Pēc stundas cs būšu pie grāfa de La Fēra, un rīt, jūsu augstība, jūs saņemsit apstiprinošu atbildi.
Karaliene pasniedza lordam Vinteram roku, kuru viņš godbijīgi noskūpstīja. Tad viņa pagriezās pret princesi.
— Milord, — viņa teica, — jums uzticēts kaut ko nodot manai meitai no sava tēva?
Lords brīnījās, nesaprotot, ko karaliene gribēja ar to pateikt.
Tad princese Henrietta, sarkstot un smaidot, piegāja pie viņa un padeva pieri skūpstam.
— Sakiet manam tēvam, - viņa teica, — ka būdams karalis vai bēglis, varens vai nabags, viņš vienmēr atradīs savu vispadevīgāko un visuzticīgāko meitu.
— Es lo zinu, jūsu augstība, - leica lords Vinters, ar lūpām pieskaroties Henrielas pierei.
Tad viņš aizgāja. Iedams viens, bez pavadoņiem, cauri plašajām, tumšajām zālēm, šis piecdesmit gadus galma dzīves pārsātinātais galminieks nespēja novaldīt asaras.
Vintera kalps ar zirgiem gaidīja viņu pie pils vārtiem. Viņš uzkāpa zirgā un domīgi devās mājup, laiku pa laikam atskatoties uz drūmo Luvras fasādi. Pēkšņi viņš pamanīja, ka no pils sētas ēnas parādījās jātnieks un sekoja viņiem zināmā attālumā. Lords Vinters atcerējās, ka jau agrāk bija manījis šo ēnu — izbraucot no Pale-Rojāla pils.
Viņa kalps, kas jāja nedaudz, iepakaļ, arī pamanīja jātnieku un palaikam bažīgi paskatījās uz. tā pusi.
— Tonij, — teica lords Vinters, pamādams viņam, lai piebrauc tuvāk.
— Esmu šeit, jūsu gaišība.
Un kalps sāka jāt blakus savam kungam.
— Vai jūs pamanījāt kungu, kurš mums seko?
— Jā, milord.
— Vai tu viņu pa/.īsti?
— Nezinu, bet viņš seko jūsu gaišībai no pašas Palē-Rojāla pils; apstājās kopā ar jums pie Luvras un gaidīja, kamēr jūs iznākat, lai atkal varētu jums sekot.
„Kaut kāds kardināla spiegs, — nodomāja lords Vinters. — Izliksimies, ka nemanām šo sekošanu".
Lords Vinters piesita piešus un nogriezās mazo ieliņu labirintā, kuras veda uz viesnīcu, kur viņš bija apmeties.
Lords ilgi bija dzīvojis Karaliskā laukuma tuvumā, tāpēc apmetās netālu no savas kādreizējās dzīvesvietas.
Nepazīstamais palaida zirgu auļos.
Vinters apstājās pie viesnīcas un aizgāja uz savām istabām, nolēmis neizlaist spiegu no redzesloka.
Bcl, noliekot uz. galda cepuri un cimdus, viņš pēkšņi spogulī, kurš karājās viņam virs galda, ieraudzīja uz sliekšņa stāvošu svešinieku.
Viņš pagriezās. Viņa priekšā stāvēja Mordaunts.
Lords Vinters nobālēja un sastinga uz vietas. Mordaunts stāvēja pie durvīm nekustīgs un draudīgs, kā Komandora statuja.
Dažus mirkļus valdīja dziļš klusums.
— Kungs, — beidzot teica lords Vinters, — es, liekas, jums skaidri liku saprast, ka šī uzmākšanās man ir apnicīga. Ejiet projām, vai cs pasaukšu kalpus, lai jūs izdzen tāpat, kā Londonā. Es neesmu jūsu tēvocis, cs jūs nepazīstu.
— Maldāties, tēvocīt, — atbildēja Mordaunts savā aizsmakušajā un izsmiekla pilnajā balsī. Šoreiz, jūs mani neizdzīsit, kā to varējāt izdarīt Londonā. Jūs neuzdrošināsities. Bet, kas attiecās uz. to, vai es esmu jūsu brāļadēls vai nē, - jūs, šķiet, padomāsit, pirms to noliegt tagad, kad esmu uzzinājis kaut ko, ko nezināju pirms gada.
— Mani neinteresē tas, ko jūs uzzinājāt? — teica lords Vinters.
— O, tas attiecās uz jums, tēvoci. Esmu par to pārliecināts, un arī jūs man piekritīsit, — Mordaunts piebilda ar smaidu, no kura viņa sarunu biedram šermuļi pārskrēja pār kauliem. — Pirmo reizi, Londonā, es ierados pie jums, lai pieprasītu savus īpašumus. Otru reizi es ierados, lai pieprasītu jūsu paskaidrojumus, ar ko aptraipīts ir mans vārds. Šoreiz es ierados pie jums, lai uzdotu jums jautājumu, vēl šausmīgāku par iepriekšējiem. Es ierados, lai jums pateiktu, kā Dievs teica pirmajam slepkavam: „Kain, ko tu izdarīji ar savu brāli Ābelu?" Milord, ko jūs izdarījās ar savu māsu, kura bija mana māte?
Lords Vinters atkāpās viņa ugunīgā skatiena priekšā.
— Ar jūsu māti? — viņš izdvesa.
— Jā, ar manu māli, milord, — atbildēja jaunais cilvēks, noteikti pamājis ar galvu.
Lords Vinters stingri saņēmās, un atcerēdamies sava naida iemeslu, iesaucās:
— Uzziniet pats, nelaimīgais, kas ar viņu notika. Jautājiet to ellē; varbūt tur jums atbildēs.
Jaunais cilvēks paspēra dažus soļus uz priekšu, un, nostājies aci pret aci ar lordu Vintcru, sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Es runāju par Betinas bendi, — viņš leica dobjā balsī, ar nobālušu un sāpju izteiksmes pārņemtu seju, — kurš man visu visu izstāstīja.
Lords Vinters, kā zibens ķerts, iekrita krēslā un veltīgi meklēja vārdus, lai atbildētu.
— Jā vai nē? — turpināja jaunais cilvēks. — Šis vārds visu paskaidros. Tā ir atslēga, kura atver bezdibeni. Mana māte bija saņēmusi no sava vīra mantojumu, bel jūs nogalinājāt manu māti. Mana izcelšanās nodrošināja man tiesības uz tēva īpašumiem. Jūs atņēmāt man vārdu, bet to atņemdams, jūs piesavinājāties manu īpašumu. Pēc visa notikušā nav nekāds brīnums, ka jūs atsakāties mani atzīt par savu radinieku. Protams, laupītājs negribēs atzīt savu brāļadēlu, kuru viņš pats aplaupījis, bet slepkavam neklājas atzīt brāļadēlu, kuru viņš padarījis par bāreni.
Šie vārdi radīja iespaidu, pavisam pretēju tam, ko Mordaunts bija gaidījis. Lords Vinters atcerējās milēdiju, un kas viņa bija īstenībā dzīvē. Viņš piecēlās mierīgs un bargs, ar savu stingro skatienu izturot jaunā cilvēka nicinošo attieksmi.
— Jūs gribat uzzināt šo briesmīgo noslēpumu, kungs? — viņš teica. — Kā vēlaties. Tad uzziniet, kāda bija lā sieviete, par kuru jūs lūdzat mani atskatīties. Šī sieviete, bez. šaubām, noindēja manu brāli un, lai mantotu viņa īpašumus, gribēja nogalināt arī mani. Es to varu pierādīt. Ko jūs leiksit par to?
— Es teikšu, ka lā bija mana māte.
— Viņa piespieda cilvēku, līdz. tam taisnīgu un labsirdīgu, nodurt hercogu Bekingemu. Ko jūs teiksit par šo noziegumu, par kuru man ir pierādījumi!
— Tā bija mana māte!
— Atgriezusies Francijā, viņa Betinas auguslīniešu klosterī noindēja jaunu sievieti, kuru mīlēja viņas ienaidnieks. Vai jums šie noziegumi neparāda atriebības taisno sodu? Man ir šo noziegumu pierādījumi.
— Tā bija mana māte! — ar vēl lielāku izmisumu iesaucās jaunais cilvēks.
— Beidzot, noziegumu un izvirtības apkrauta, visu neieredzēta un vēl bīstamāka, nekā asinkāra pantēra, viņa tika sodīta ar cilvēkiem, kuri viņai nekad agrāk netika ļaunu darījuši, bel kuri tika novesti līdz izmisumam viņas dēļ. Viņas neģēlīgie noziegumi ir par iemeslu tam, ka šie cilvēki kļuva par viņas soģiem, un to bendi, kuru jūs redzējāt, un kurš, jūsuprāt, izstāstīja jums visu, vajadzēja pastāstīt, kā viņš trīcēja priekā par to, ka var atriebt sava brāļa nāvi un negodu. Pagrimusi jaunava, neuzticīga sieva, briesmīga māsa, slepkava, indētāja, postu nesoša visiem apkārtējiem cilvēkiem, kuri viņu pazina, tautām, pie kuras viņa atrada patvērumu, viņa nomira, Debess un Zemes nolādēta. Lūk, kāda bija šī sieviete.
No Mordaunta krūtīm izlauzās ilgi valdītās elsas un asaras. Viņa bālā seja nosarka. Viņš sažņaudza dūres, seja pārklājās sviedrjem, bet mati saslējās kā Hamletam.
— Apklustiet, kungs, — viņš niknumā iekliedzās. - Tā bija mana māte. Es neko negribu zināt par viņas netiklību, par viņas netikumiem, par viņas noziegumiem. Es zinu, ka man bija māte un, ka pieci vīrieši, sazvērējušies pret vienu sievieti, naktī slepus, kā zemiski gļēvuļi, viņu noslepkavoja. Es zinu, ka jūs bijāt viens no šiem kungiem, jūs, mans tēvocis, bijāt tur, jūs tāpat kā citi, un pat stingrāk un skaļāk nekā citi, teicāt: „Viņai ir jāmirst". Brīdinu jūs, ieklausieties labi, lai mani vārdi jums iespiežas atmiņā un, lai jūs nekad tos neaizmirstu. Par šo slepkavību, kura man atņēma visu: manu vārdu, padarot mani par nabagu, par samaitātu, ļaunu un nežēlīgu cilvēku. Par to es pieprasīšu vispirms atskaiti no jums, bet pēc tam arī no visiem pārējiem jūsu līdzzinātājiem, kad es tos uzmeklēšu.
Ar naidu acīs, ar putām uz lūpām, izstiepis roku uz priekšu, Mordaunts paspēra vēl vienu draudīgu soli uz lorda Vintcra pusi.
Viņš, uzlicis roku uz zobena roktura, teica ar tāda cilvēka smaidu, kurš trīsdesmit gadu laikā bija pieradis spēlēties ar dzīvību un nāvi:
— Jūs gribat nogalināt mani? Tādā gadījumā, es atzīstu jūs par savu brāļadēlu, jo jūs esat savas mātes cienīgs dēls.
— Nē, — atbildēja Mordaunts, ar necilvēcīgām pūlēm atturēdamies no sava nodoma. — Es nenogalināšu jūs, — vismaz tagad, — jo bez jums man neatrast pārējos. Bet, kad es viņus atradīšu, lad trīciet, kungs; cs nodūru Betinas bendi; nodūru bez kādas žēlastības un līdzjūtības, kaut arī viņš bija vismazāk vainīgs no jums visiem.
Ar šiem vārdiem jaunais cilvēks aizgāja un, nokāpis pa kāpnēm lejā, izskatījās mierīgs un lēns, ka viņam neviens nepievērsa nekādu uzmanību.
Nokāpis pa kāpnēm lejā, viņš pagāja garām Tonijam, kurš stāvēja pie kāpņu margām, gatavs pēc pirmā kunga sauciena mesties viņam palīgā.
Bet lords Vinters viņu nepasauca. Nospiesls, apstulbis, viņš palika domīgi stāvam uz vietas, saspringti ieklausoties. Tikai, kad viņš izdzirda attālinošos zirga pakavu klaboņu, viņš atkrita krēslā un noteica: — Paldies Dievam, ka viņš pazīst tikai mani.
Tajā laikā, kad pie lorda Vintera norisinājās šī drausmīgā scēna, Atoss sēdēja savā istabā pie loga, ar elkoņiem atspiedies pret galdu, atbalstīdams galvu ar rokām, un, nenolaižot acis no Raula, aizrautīgi klausījās jaunā cilvēka stāstījumā par viņa piedzīvojumiem ceļā un par kaujas cīņas epizodēm.
Atosa skaistā, cildenā seja pauda neizsakāmu laimi, klausoties pirmos, tik ļoti svarīgos iespaidos. Viņš ar baudu klausījās jaunajā satrauktajā balsī, kura skanēja kā salda melodija. Viņš aizmirsa visu, kas bija drūms pagātnē un neskaidrs nākotnē. Likās, ka dēla atbraukšana visas bažas pārvērta par cerībām. Atoss bija laimīgs, laimīgs, kā vēl nekad.
— Un jūs piedalījāties šajā kaujā, Braželon? — jautāja bijušais musketieris.
— Jā.
— Un jūs sakāt, ka cīņa bija sīva?
— Princis pats veda karaspēku uzbrukumā vienpadsmit reizes.
— Viņš ir izcils karavīrs, Braželon.
— Viņš ir varonis! Es ne uz minūti neizlaidu viņu no acīm. O, cik brīnišķīgi ir smieties kopā ar princi Kondē un ar slavu nest šo vārdu!
— Mierīgs un žilbinošs, vai ne?
— Mierīgs, kā parādē, žilbinošs, kā ballē. Mēs gājām uzbrukumā; mums bija aizliegts šaut pirmajiem, un, turot musketes kaujas gatavībā, mēs virzījāmies preti spāņiem, kuri bija ieņēmuši pozīcijas augstienē. Pieejot ienaidniekam trīsdesmit soļu attālumā, prineis pagriezās pret kara- viriem un teica: „Bērni, jums nāksies izturēt spēcīgu zalvi, bet pēc tam, esiet par to pārliecināti, jūs viegli tiksiet ar viņiem galā". Bija tāds klusums, ka ne tikai mēs, bet ari ienaidnieki dzirdēja Šos vārdus. Pēc tam, pacēlis uz augšu zobenu, viņš nokomandēja: ,.Taurējiet, taures!"
— Lieliski, ja gadisies jums dzīvē tāda pati situācija, jūs rīkosities tāpat, vai nav tiesa, Raul?
— Šaubos, kungs, tas būtu pārāk brīnišķīgi, pārāk cēli un diženi. Kad mēs bijām divdesmit soļu attālumā no ienaidnieka, viņu musketes tika vērstas pret mums, bet stobru gali mirdzēja saulē lā, it kā mūsu priekšā būtu viena mirdzoša nepārtraukta līnija. „So|os, bērni, soļos, — teica princis, — ir pienācis laiks".
— Vai jums bija bail, Raul? — jaulāja grāfs.
— Jā, - vaļsirdīgi atzinās jaunais cilvēks, - es sajutu kaut kādu aukstumu sirdī, un, kad no ienaidnieku puses atskanēja spāņu valodā dotā pavēle „uguni!", es aizvēru acis un iedomājos par jums.
— Vai patiešām, Raul? — jaulāja Atoss, saspiežot viņa roku.
— Jā, kungs. Tajā pašā mirklī nogranda tāda zalve, it kā būtu atvērušies elles vārti, un tie, kuri netika nogalināti, sajuta liesmas dedzinošo karstumu. Es atvēru acis, brīnīdamies, ka ne tikai neesmu nogalināts, bet pat neesmu ievainots. Apmēram viena trešdaļa eskadrona bija vai nu sakropļoti un notecējuši ar asinīm, vai ari nogalināti. Sajā mirkli mans skatiens sastapās ar prinča acu skatienu un es domāju likai par to, ka viņš skatās uz mani, piecirtu zirgam sānos ar piešiem un iekļuvu ienaidnieku rindās.
— Un princis bija ar jums apmierināts?
— Vismaz viņš lā teica, kad uzdeva man pavadīt Saliljona kungu uz Parīzi, kurš tika sūtīts paziņot karalienei par uzvaru un nogādāt pilsētā .trofeju karogus. „Brauciet, — teica man princis, — ienaidnieks neatgūs spēkus ātrāk kā pēc divām nedēļām. Līdz tam laikam jūs man neesat vajadzīgs. Brauciet, apskaujiet tos, kurus jūs mīlat un kuri mīl jūs, un pasakiet manai māsai, hercogienei de Longvila kundzei, ka cs pateicos viņai par dāvanu, ko viņa man dāvāja, atsūtot jūs". Un tā, es atbraucu — piemetināja Rauls, veroties grāfā ar mīlestības pilnu skatienu, — cs domāju, ka jūs būsit priecīgs mani redzēt.
Atoss piekļāva pie krūtīm jauno cilvēku un cieši noskūpstīja uz. pieres, kā būtu skūpstījis jaunu meiteni.
— Un lā, Raul, - viņš teica, - tagad jūs esat uz pareizā ceļa. Jūsu draugi ir hercogi, krusttēvs — Francijas maršals, priekšnieks — princis,
un pirmajā dienā pēc atgriešanās Parīzē jūs pieņēma divas karalienes. Iesācējam las ir lielisks sākums.
— Ak jā, kungs! — iesaueās Rauls. — Jūs atgādinājāt man vienu lietu, par kuru gandrīz aizmirsu jums pastāstīt, stāstot savus varoņdarbus. Pie viņas augstības Anglijas karalienes bija kāds augstmanis, kurš vispirms ļoti izbrīnījās, bet pēc tam ļoti nopriecājās, kad nosaucu jūsu vārdu. Viņš sauca sevi par jūsu draugu, jautāja, kur jūs esat apmeties, un teica, ka drīz ieradīsies pie jums.
— Kā viņu sauc?
— Es neuzdrošinājos viņam to jautāt, kungs. Kaut arī franciski viņš runāja ļoli labi, tomēr pēc viņa izrunas es sapratu, ka viņš ir anglis.
— Ā! — noteica Atoss un nolieca galvu, cenzdamies kaut ko atcerēties.
Kad viņš pacēla acis, sev par lielu izbrīnu, viņš ieraudzīja cilvēku, kurš
stāvēja durvīs un aizkustinoši skatījās uz viņu.
— Lords Vinters! - viņš iesaucās.
— Atos, mans draugs!
Abi augstmaņi apskāvās. Tad Atoss, cieši saņemdams ciemiņu pie rokas, cicši paskatījās uz viņu.
— Kas noticis ar jums, milord? — jautāja Atoss. — Jūs, liekas, esat tikpat apbēdināts, cik es iepriecināts.
— Jā, mans draugs. Teikšu pat vairāk: tieši jūsu priecīgais izskats pastiprināja manas bažas.
Pie šiem vārdiem lords Vinters pavērās apkārt, it kā meklējot vietu, kur varēlu nošķirties. Rauls saprata, ka draugiem nepieciešams parunāt divatā, tāpēc klusi izgāja no istabas.
— Nu, mēs esam vieni, — leica Atoss. — Tagad parunāsim par jums,
— Jā, kamēr esam vieni, parunāsim par mums abiem, — atkārtoja lords Vinters. — Viņš ir šeit.
— Kas?
— Milēdijas dēls.
Atoss notrīcēja, dzirdot šo vārdu, kurš, likās, vajāja viņu kā liktenīga atbalss; viņš mirkli svārstījās, tad, viegli saraucis uzacis, teica:
— Es to zinu.
— Jūs to zināt?
— Jā. Grimo satika viņu starp Belinu un Arrasu un atauļoja mani brīdināt, ka viņš atrodas šeit.
— Tātad Grimo viņu redzēja?
— Nē, bet viņš bija klāt, kad mira viens cilvēks, kurš bija viņu redzējis.
— Betinas bende! — iesaucās lords Vinters.
— Jūs jau zināt par lo? — ar izbrinu jautāja Atoss.
— Šis cilvēks nesen bija pie manis, — atbildēja lords Vinters, — un visu man izstāstīja. Ak, mans nabaga draugs, cik tas bija briesmīgi! Kāpēc mēs viņu neiznīcinājām kopā ar viņa māti?
Atoss, kā visi cildenas dabas cilvēki, nekad neizpauda savus pārdzīvojumus, cenšoties to slēpt no citu acīm, bet citiem iedvest tikai mundrumu un cerības. Likās, viņa bēdas, kuras viņš slēpa dziļi dvēselē, pārvērtās citiem par prieku.
— No kā jūs baidāties? — viņš teica, ar saprātu uzveicot instinktīvās bailes, kas arī viņu bija pārņēmušas. — Vai lad mēs nespējam aizsargāties? Un vēl, vai lad šis jaunais cilvēks ir kļuvis par profesionālu slepkavu, aukstasinīgu nelieti? Viņš varēja nogalināt niknuma uzliesmojumā Betinas bendi, bet tagad viņa dusmas būs rimušas.
Lords Vinters skumji pasmaidīja un pašūpoja galvu.
— Tātad jūs aizmirsāt, kādas asinis tek viņa dzīslās? — viņš noteica.
— Nu, — iebilda Atoss, cenšoties, savukārt, pasmaidīt, — otrajā paaudzē šīs asinis varēja zaudēt savu negantumu un niknumu. Pie tam, mans draugs, mani brīdināja parādības, lai mēs esam ļoli uzmanīgi. Mums atliek tikai gaidīt. Bet lagad, kā jau teicu, parunāsim par jums. Kas jūs atveda uz Parīzi?
— Svarīgas lietas, par kurām jūs ar laiku uzzināsit. Bet ko es dzirdēju no viņas augstības Anglijas karalienes! D'Artanjans — Mazarīni piekritējs? Piedodiet man šo vaļsirdību, mans draugs; es nevēlos aizskart kardināla vārdu un vienmēr esmu cienījis jūsu viedokli: vai tiešām arī jūs esat uzticīgs šim cilvēkam?
— D'Artanjans atrodas dienestā, — teica Atoss, — viņš ir karavīrs un pakļaujas esošajai varai. D'Artanjans nav bagāts, un viņam jāiztiek no savas letnanta algas. Tādi bagātnieki, kā jūs, milord, Francijā ir retums.
— Diemžēl! — teica lords Vinters. — Pašlaik esmu tikpat nabags, vai pat vēl nabadzīgāks par viņu. Bel atgriezīsimies pie jums.
— Labi. Jūs gribat zināt vai esmu mazarīnists? Nē, tūkstoškārt, nē. Jums jāpiedod mana vaļsirdība, milord.
Lords Vinters piecēlās un cieši apskāva Atosu.
— Pateicos jums, grāf, — viņš teica, — pateicos par šo prieka vēsti. Jūs redzat, ka esmu laimīgs, un gandrīz vai kļuvu jaunāks no prieka. Jā, tātad, jūs neesat mazarīnists? Lieliski. Bet, vispār, citādi nemaz nevarēja būt. Bet piedodiet man vēl vienu jautājumu: vai jūs esat brīvs?
— Ko jūs saprotat ar vārdu brīvs?
— Es jautāju: vai jūs neesat precējies?
— Ak, lūk, kas! Nē! — Atoss smaidot atbildēja.
— Šis jaunais cilvēks ir tik skaists, tik smalks un elegants…
— Viņš ir mans audzēknis, kurš nepazīst savu tēvu.
— Lieliski. Jūs arvien vēl esat tas pats Atoss, augstsirdīgs un cildens.
— Ko jūs vēlējāties man jautāt, milord?
— Portoss un Aramiss vēl arvien ir jūsu draugi?
— Un d'Artanjans arī, milord. Mēs tāpat kā iepriekš esam četri draugi, viens otram uzticīgi. Bet, kad lieta nonāk līdz tam, vai kalpot kardinālam, vai cīnīties pret viņu, jeb, citādi sakot, būt mazarīnislam vai fronderistam, mēs paliekam divatā.
— Aramiss ir d'Artanjana pusē? — jaulāja lords Vinters.
— Nē, — Atoss atbildēja, — Aramiss pagodina mani, piekrizdams maniem uzskatiem.
— Vai jūs varēlu sarīkot man tikšanos ar jūsu draugu, kurš bija tik mīļš un gudrs?
— Protams, kad vien jūs vēlēsities.
— Viņš ir izmainījies?
— Viņš ir kļuvis par abatu, tas arī viss.
— Jūs mani biedējat. Viņa slāvokis, laikam, liek viņam attiekties no visādiem riskantiem pasākumiem.
— Gluži otrādi, — teica Aloss smaidīdams, — kopš viņš kļuvis par abatu, viņš ir vēl vairāk līdzīgs musketierim, nekā agrāk. Jūs ieraudzīsi! īstu bruņinieku Galaoru. Gribat, cs aizsūtīšu pēc viņa Raulu?
— Pateicos jums, grāf, šai stundā viņš var nebūl mājās, bet, ja jūs uzskatāst, ka varat galvot par viņu…
— Kā par sevi pašu.
— Vai jūs nebūlu ar mieru viņu alvest rīt pulkstens desmitos no rīta uz Luvras liltu?
— Jā! — smaidot atbildēja Aloss. — Jums ir kāda divkauja?
— Jā, grāf, un lieliska divkauja, kurā, es ceru piedalīsities arī jūs.
— Kurp mēs iesim, milord?
— Pie viņas augstības Anglijas karalienes, kura man uzdeva jūs stādīt viņai priekšā, grāf.
— Viņas augstība mani pazīst?
— Es jūs pazīstu.
— Tā gan ir mīkla, — noteica Atoss. — Bel vienalga, ja jūs zināt, kā to var atminēt, man ar to pietiek. Vai jūs neizrādītu man pagodinājumu, pavakariņodams kopā ar mani, milord?
— Pateicos jums, grāf, — atbildēja lords Vinters. — Atzīstos, ka šī jaunā cilvēka apmeklējums man laupīja visu ēstgribu un, iespējams, aizdzīs ari manu miegu. Ar kādu mērķi viņš ieradies Francijā? Katrā gadījumā, ne jau nu tādēļ, lai satiktos šeit ar mani, jo viņš nevarēja zināt par manu ceļojumu, šis jaunais cilvēks mani biedē, es no viņa gaidu likai asinsdarbus.
— Bet ko viņš dara Anglijā?
.— Viņš ir viens no Olivera Kromvela sekretāriem un viņa piekritējs.
— Kas viņu saista pie Kromvela? Viņa tēvs un māte bija katoļi.
— Naids, ko viņš izjūt pret karali.
— Pret karali?..
— Jā, karalis pasludināja viņu par ārlaulībā dzimušu, atņēma viņa īpašumus un aizliedza saukties par Vinteru.
— Kā tad viņš tagad sevi sauc?
— Mordaunts.
— Puritānis, pēkšņi, pārģērbts par mūku, vienatnē ceļo pa Franciju!
— Pārģērbts par mūku, jūs sakāt?
— Jā, jūs to nezinājāt?
— Es zinu tikai to, ko viņš man pateica.
— Jā, tieši šādā tērpā viņš pieņēma grēksūdzi, — lai Dievs man piedod, ja es zaimoju, — Betinas bendes grēksūdzi.
— Tagad es visu saprotu: viņu sūtīja Kromvels.
— Pie kā?
— Pie Mazarīni. Un karaliene pareizi uzminēja, ka mēs esam apsteigti. Tagad man viss ir skaidrs. Uz. redzēšanos, grāf, līdz ritam.
— Nakts ir tumša, — teica Atoss, redzot, ka lords Vinters ir satraukts vairāk, nekā gribētu to parādīt, — bet jums varbūt, nav līdzi kalpu?
— Ar mani ir Tonijs, labs puisis, kaut arī vientiesīgs.
— Ei, Oliven, Grimo, Blezuā, paņemiet musketes un pasauciet vikonta kungu.
Blezuā bija liela auguma puisis, pa pusei sulainis, pa pusei zemnieks, kuru mēs redzējām Braželona pilī, kad viņš paziņoja par pusdienām; Atoss deva viņam iesauku pēc viņa dzimtenes nosaukuma.
Pēc mirkļa ienāca Rauls.
— Vikont, — teiea Atoss, — jūs pavadīsit milordu līdz viņa viesnīcai. Neļaujiet viņam pietuvoties nevienam cilvēkam.
— O, grāf, — teica lords Vinters, — par! ko jūs mani uzskatāt!
— Par ārzemnieku, kurš nepazīst Parīzi, — atbildēja Atoss, — un kuram vikonts parādīs ceļu.
Lords Vinters paspieda viņam roku.
— Grimo, — Atoss teica pēc tam, — tu iesi pa priekšu, un piesargies no mūka.
Grimo nodrebēja, tad pamāja ar galvu un sāka gaidīt, kad būs jādodas ceļā, ar mēmu daiļrunību glaudot savas musketes stobru.
— Līdz rītam, grāf, — teica lords Vinters.
— Līdz rītam, milord.
Nelielā cilvēku grupiņa devās uz Sen-Luī ielas pusi. Pie katras blāvas uguntiņas parādīšanās Olivens trīcēja, kā bailīgais vergs Sozijs, kuru Plavts aprakstīja savā darbā „Amfitriona". Blezuā bija diezgan mierīgs, jo uzskatīja, ka nekādas briesmas nav gaidāmas. Tonijs, kurš ne vārda nemācēja franciski, gāja klusēdams, skatoties visapkārt.
Lords Vinters un Rauls gāja blakus un sarunājās.
Grimo, kā Atoss bija licis, gāja pa priekšu ar. lāpu vienā rokā, bet ar muskeli otrajā. Aizgājis līdz. lorda Vintera viesnīcai, viņš ar dūri pieklauvēja pie durvīm, un, kad durvis atvērās, .klusēdams paklanījās milordam.
Atpakaļ gāja lajā pašā kārtībā. Grimo asais skatiens nepamanīja neko aizdomīgu, izņemot kādu ēnu, kura slēpās uz Henēgo ielas un krastmalas stūra. Viņam likās, ka viņš arī agrāk ir redzējis šo naksnīgo novērotāju.
Grimo metās pie viņa, taču nepaspēja panākt; cilvēks, kā ēna, nozuda mazā šķērsieliņā, bet sekot viņam Grimo uzskatīja par nesaprātīgu rīcību.
Nākošajā rītā, atverot acis, grāfs ieraudzīja pie gultas Raulu. Jaunais cilvēks, jau pilnīgi apģērbies, lasīja Šapelena jauno grāmatu.
— Jūs jau uzcēlāties, Raul? — grāfs brīnījās.
— Jā, — atbildēja jaunais cilvēks, — cs slikti gulēju.
— Jūs slikti gulējāt, Raul! Tātad jūs bijāt par kaut ko norūpējies? — Atoss vaicāja.
— Jūs teiksit, kungs, ka es ļoli steidzos jūs pamest; es tikai vakar atbraucu, bet…
— Vai tad jums atvaļinājums ir likai divas dienas?
— Nē, mans atvaļinājums ir desmit dienas, bet cs gribu braukt atpakaļ uz armiju.
Atoss pasmaidīja.
— Bet cauri kurienei, — viņš jautāja,— ja tikai las nav noslēpums, vikont? Jūs tagad esat gandrīz vai pieaudzis, jo piedalījāties kaujā un ieguvāt tiesības iet, kurp jūs vēlaties, man neprasot atļauju.
— Nekad, kungs! — iesaucās Rauls. - Kamēr man būs laime jūs saukt par savu aizbildni, es neatzīstu savas tiesības atbrīvoties no šīs aizbildniecības, kuru es tik augstu vērtēju. Es vēlējos vienu dienu apmeklēt Bluā. Jūs tā skataties uz. mani, jūs esat gatavs smieties par mani?
— Nē, nemaz, — Atoss leica, apspiežot nopūtu, — nē, es nesmejos par jums. Jūs vēlaties apmeklēt Bluā, tas ir tik dabīgi.
— Tātad jūs man atļaujai? — priecīgi iesaucās Rauls.
— Protams, Raul.
— Un jūs nedumosities uz mani?
— Nē, nemaz. Kāpēc man būtu jādusmojas par lo, kas jums sagādā prieku?
— Ak, kungs, cik jūs esat laipns! — iesaucās Rauls un jau gribēja mesties Atosam ap kaklu, bet aiz godbijības savaldījās.
Atoss pats patiepa viņam pretī rokas.
— Tātad es varu braukl?
— Jā vēlaties, kaut tūlīt?
Rauls paspēra dažus soļus uz durvju pusi, bet apstājās.
— Kungs, — viņš teica, — es domāju par vienu lietu: rekomendācijas vēstuli princim man vispirms deva hercogiene de Ševrēza, kura bija tik ļoti laipna pret mani.
— Un jums ir jāpateicas viņai, vai ne, Raul?
— Jā, man liekas, bet, tomēr, es rīkošos tā, kā jūs man teiksit.
— Brauciet garām savrupmājai un pajautājiet, vai hercogiene nevarētu jūs pieņemt. Man patīkami redzēt, ka jūs neaizmirstat pieklājību. Jūs paņemsit līdzi Grimo un Olivenu.
— Abus? — brīnījās Rauls.
— Jā, abus.
Rauls paklanījās un izgāja.
Kad durvis aiz viņa aizvērās un viņa jautrā un skanīgā balss, kad viņš sauca Grimo un Olivenu, atskanēja pagalmā, Aloss nopūtās.
„Ātri gan viņš mani pamet! — viņš nodomāja, pašūpodams galvu. Nu ko, viņš pakļaujas kopējam likumam. Tāda ir cilvēka daba — viņš tiecas uz priekšu. Acīmredzot, viņš mīl šo bērnu. Bet, varbūt viņš sāks mani mīlēt mazāk, ja mīlēs citus?"
Atosam bija jāatzīstas, ka viņš nebija sagatavojies tik drīzai Raula aizbraukšanai, bet Raula prieks piepildīja arī Atosa sirdi.
Pulkstens deviņos viss bija gatavs aizbraukšanai. Kad Atoss skatījās uz Raulu, kurš kāpa zirgam mugurā, pie viņa ieradās kalps no hercogienes de Ševrēzas. Hercogiene lūdza paziņot grāfam de La Fēram, ka viņa ir uzzinājusi par jaunā vikonta un viņas protežē atgriešanos Parīzē, par viņa piedalīšanos kaujā, un gribētu personīgi viņu apsveikt.
— Sakiet hercogienei, — teica Atoss, — ka vikonts jau sēžas zirgā, lai dotos uz Luīna savrupmāju.
Tad, iedevis norādījumus Grimo, Atoss pamāja Rauhm, ka viņš var braukt.
Visu labi apdomājis, Atoss nonāca pie slēdziena, ka Raulam šis laiks aizbraukšanai no Parīzes tagad ir vislabākais.
Atoss no rīta nolēma brīdināt Aramisu un aizsūtīja viņam vēstuli ar Blezuā, vienīgo kalpu, kurš bija viņam palicis.
Blezuā pārsteidza Bazēnu tieši tad, kad viņš ģērba mugurā savu stihāciju: šajā dienā viņam bija jāpiedalās dievkalpojumā Dievmātes katedrālē.
Atoss bija licis kalpam, lai viņš personīgi satiktu Aramisu.
Blezuā, liela auguma vienkāršs puisis, kurš prātā turēja tikai kunga doto pavēli, prasīja pēc abata d'Erblē, un, neskatoties uz Bazēna apgalvojumiem,'ka viņa nav mājās, uzstāja tik ilgi, kamēr izveda Bazēnu no pacietības. Blezuā, redzot savā priekšā cilvēku, tērptu baznīcas rituāla drānās, domāja, ka zem šāda apģērba var slēpties tikai kristīgi tikumi, tas ir, pacietība un iecietība, un tāpēc, neņemdams vērā Bazēna iebildumus, gribēja iet tālāk istabā.
Bet Bazēns, kurš sāka jau dusmoties, pārvērtās par musketieru kalpu, paķerdams slotu un iekaustīdams Blezuā, atkārtoja:
— Jūs aizskārāt baznīcu, mans draugs, jūs aizskārāt baznīcu!
Šajā mirklī durvis, kuras veda uz guļamistabu, uzmanīgi pavērās, un parādījās Aramiss, kuru iztraucēja šis troksnis.
Bazēns godbijīgi nolaida slotu ar vienu galu uz leju (viņš bija redzējis, ka katedrāles durvju sargs lā nolik savu alebardu), bel Blezuā, pārmetoši paskatījies uz cerberu, izņēma no kabatas vēstuli un pasniedza to Aramisam.
— No grāfa de La Fēra? — jautāja Aramiss. - Labi.
Un viņš iegāja atpakaļ guļamistabā, pat neapjautājies par trokšņa cēloņiem.
Blezuā noskumis atgriezās „Lielā Šarla" viesnīcā. Uz Atosa jautājumu par doto uzdevumu, Blezuā izstāstīja, kas notika.
— Aitasgalva, — smiedamies teica Atoss, — tu, tātad, nepateici, ka vēstule ir no manis?
— Nē, kungs.
— Bet ko Bazēns teica, kad uzzināja, ka tu esi mans kalps?
— Ak, kungs, viņš centās inan visādi atvainoties un piespieda mani izdzert divas glāzes brīnišķīga muskata ar lieliskiem cepumiem; bet tomēr viņš ir velnišķīgi rupjš. Un vēl saucās ķesteris, fui!
„Nu, — nodomāja Atoss, — ja Aramiss ir saņēmis manu vēstuli, tad viņš ieradīsies, kaut vai cik būtu aizņemts".
Pulkstens desmitos Atoss, ar savu parasto precizitāti bija uz Luvras tilta. Tur viņš satikās ar lordu Vinteru, kurš atnāca vienlaicīgi ar viņu.
Viņi pagaidīja apmēram desmit minūtes.
Lords Vinters sāka uztraukties, ka Aramiss var neatnākt.
— Pacietību, — teica Atoss, nenolaizdams acis no Baka ielas, kura veda uz tiltu, — pacietību, lūk, paskatieties, kāds abats iedunkā garāmgājēju, bet tad paklanās sievietei. Tas, laikam, būs Aramiss.
Patiešām, tas bija viņš.
Jauns pilsētnieks, aizsapņodamies, uzgrūdās virsū Aramisam un nošļakstīja viņu ar dubļiem. Aramiss, ilgi nedomādams, ar dūres sitienu aizvieda viņu soļus desmit uz priekšu. Tajā pašā laikā garām'gāja kāda no viņa garīgajām meitām, un, tā kā viņa bija jauna un skaista, Aramiss sveicināja ar vislaipnāko smaidu.
Pēc minūtes Aramiss pienāca pie viņiem.
Viņa tikšanās ar lordu Vinteru, protams, bija ļoti sirsnīga.
— Kurp mēs iesim? — jautāja Aramiss. — Kur mums paredzēta divkauja, velns lai parauj? Es nepaņēmu līdzi zobenu, un man nāksies atgriezties pēc lā mājās.
— Nē, — atbildēja lords Vinlers, — mēs apmeklēsim Anglijas karalienei.
— Ā, lieliski, — teica Aramiss. — Bet kāds ir šā apmeklējuma mērķis? - viņš čukslus jautāja Atosam.
— Taisnību sakot, nezinu; varbūt mums lūgs kaut ko apliecināt.
— Vai tikai ne par to nolādēto lietu? — teica Aramiss. — Tādā gadījumā man ļoti negribētos iet; mūs, laikam, tur nostrostēs, bet man nepatīk tādas lietas, kopš es strostēju citus.
— Ja tas tā būtu, — leica Atoss, — tad ne jau lords Vinters mūs vestu uz turieni: viņam arī tiklu, jo viņš bija kopā ar mums.
— Jā, tas tiesa. Nu, iesim.
Sasnieguši Luvru, lords Vinters aizgāja pa priekšu, jo pie durvīm stāvēja tikai viens sargs.
Dienas gaismā Atoss, Aramiss un lords Vinters ievēroja, cik ļoti nolaists ir miteklis, ko kardināla skopā labdarība bija piešķīrusi karalienei. Milzīgas zāles bez mēbelēm, saplaisājušas sienas, uz kurām vietām vēl spīdēja izciļņu zeltījums, logi, ar lielām spraugām vai pat bez logiem, grīdas bez paklājiem, bez sardzes, bez sulaiņiem, — lūk, kas iekrita acīs Atosam. Viņš pievērsa visam tam sava ceļabiedra uzmanību, klusējot pagrūzdams ar elkoni un ar acīm norādot uz apkārtējo nabadzību.
— Mazarīni dzīvo labāk, — teica Aramiss.
— Mazarīni ir gandrīz vai karalis, — iebilda Atoss, — bet karaliene Henrietta jau gandrīz vairs nav karaliene.
— Ja jūs vēlētos jokot, Atos, — teica Aramiss, — tad, esmu par to pārliecināts, jūs pārspētu pašu Vuatīru.
Atoss pasmaidīja.
Karaliene viņus gaidīja ar manāmu nepacietību, jo, tikko kā viņi ienāca zālē, kura bija blakus viņas istabai, viņa pati parādījās uz sliekšņa, lai sagaidītu viņus — savus jaunos galminiekus, kurus liktenis bija sūtījis viņas nelaimes stundā.
— Ienāciet, kungi, — viņa leica. — Esiet sveicināti.
Viņi iegāja un palika stāvam. Karaliene ar žestu lūdza viņus apsēsties. Atoss bija nopietns un mierīgs, bet Aramiss bija sašutis: viņa skatienam pavērās tikai tukšuma un nabadzības pazīmes.
— Jūs tīksmināties par man apkārt esošo greznību?— jautāja karaliene Henrietta, uzmetot istabai skumju skatienu.
— Lūdzu jūsu augstības piedošanu, — atbildēja Aramiss, — bet es nespēju slēpt savu sašutumu, redzot, kā Francijas galms izturās pret Anrī IV meitu.
— Jūsu draugs nav karavīrs? — karaliene jautāja lordam Vinleram.
— Tas ir abats d'Erblē, - viņš teica.
Aramiss nosarka.
— Jūsu augstība, — viņš leica, — es esmu abats, tas tiesa, bet ne pēc savām tieksmēm. Es nekad neesmu jutis aicinājumu kļūt par garīdznieku. Mana sutāna turas tikai uz vienas pogas, un es vienmēr esmu ļoti priecīgs kļūt par musketieri. Šodien no rīta, nezinādams, ka man būs gods tikt stādītam karalienei, es apģērbu šo ietērpu, bet neskatoties uz to, jūsu augstība atradīs manā personā cilvēku, kurš, kā visuzticamākais kalps, izpildīs jebkuru jūsu vēlēšanos.
— Scvaljē d'Erblē, — lords Vinters piezīmēja, — ir viens no tiem drosmīgajiem karaļa Luī XIII musketieriem, par kuriem es stāstīju jūsu augstībai. Bet šis cilvēks ir grāfs de La Fērs, — lords Vinters turpināja, pagriezies pret Atosu, — kura labā reputācija jūsu augstībai ir labi zināma.
— Kungi, ;— teica karaliene, — pirms dažiem gadiem man bija muižniecība, armija un nauda; pēc viena mana mājiena viss tas bija manā rīcībā. Jūs, iespējams, esat pārsteigti par to, kā es dzīvoju tagad. Lai izpildītu uzdevumu, kuram būtu jāglābj mana dzīvība, man ir palicis tikai lords Vinters, ar kuru mūs saista divdesmit gadu ilga draudzība, — un jūs, kungi, kurus es redzu pirmo reizi un pazīstu jūs likai kā savus tautiešus.
— Tas ir pietiekami, — ar dziļu palocīšanos teica Atoss, — ja trīs cilvēku dzīvības var jūs glābt. 1
— Pateicos, jums kungi, — teica karaliene. — Lūk, vēstule, kuru karalis man atsūtīja ar lordu Vinleru. Lasiet.
Atoss un Aramiss mēģināja atteikties.
— Lasiet, — atkārtoja karaliene.
Atoss sāka skaļi lasīt mums jau pazīstamo vēsluli, kurā Čārlzs I jautāja, vai viņam tiks dota pajumte Francijā.
— Nu un ko viņš teica? — izlasījis vēstuli, jautāja Atoss.
— Nu un viņš atteica, — teica karaliene.
Draugi saskatījās, nicīgi pasmīnēdami.
— Bet kas tagad būtu darāms, jūsu augstība? — jautāja Atoss.
— Tātad jūs jūtat līdzi manam nožēlojamam pašreizējam stāvoklim? — aizkustināta jautāja karaliene.
— Man ir tas gods lūgt jūsu augstību norādīt man un d'Erblē kungam, ar ko mēs spētu jums pakalpot; mēs esam gatavi.
— Ak, jums tiešām ir cēla sirds! — karaliene dedzīgi iesaucās, bet lords Vinters paskatījās uz viņu, il kā vēlētos teikt: „Vai tad es negalvoju par viņiem?"
— Bet jūs, kungs? — karaliene jautāja Aramisam.
— Bet cs, kundze, — viņš atbildēja, — bez jebkādiem jautājumiem sekošu grāfam visur, kur viņš ies, pat nāvē; bet, ja runa iet par kalpošanu jūsu augstībai, tad — viņš piemetināja, veroties karalienē ar pieklājīgu dedzību, - es centīšos grāfu apsteigt.
— Un tā, kungi, — teica karaliene, ja jūs piekrītat izdarīt pakalpojumu nelaimīgai, visu pamestai karalienei, lad, lūk, ko vajadzētu izdarīt. Karalis
pašlaik ir viens, ja neskaita dažus galminiekus, kurus viņš baidās pazaudēt kuru katru mirkli; pie viņa ir skoti, kuriem viņš neuzticās, kaut gan pats ir skots. Kopš lords Vinters viņu atstāja, es vai mirstu nost aiz bailēm. Varbūt, es lūdzu jums pārāk daudz, jo vairāk tāpēc, ka man nav nekādu tiesību lūgt. Tomēr, es jūs lūdzu, brauciet uz Angliju, nokļūstiet līdz karalim, esiet viņa draugi, sargājiet viņu, turaties viņam blakus kaujas laukā, sekojat viņam līdzi, kad viņš ieiet mājā, kur dzīvo un kur pastāvīgi perina intrigas, kuras ir daudz bīstamākas par lodēm un zobeniem, — un par šo upuri, ko jūs nesīsit, es jums apsolu nevis atalgojumu, — nē šis vārds var jūs aizvainot, — es apsolu mīlēt jūs, kā māsa, dodot jums priekšroku no visiem apkārtējiem, izņemot vīru un bērnus, es jums to apzvēru!..
Un karaliene lēni un svinīgi pacēla acis pret debesīm.
— Jūsu augstība, — teica Atoss, — kad mums jādodas ceļā?
— Tātad jūs piekrītat! — priecīgi iesaucās karaliene.
— Jā, jūsu augstība. — Mēs piederam jums ar miesu un dvēseli. Tikai jūsu augstība ir pārāk augstsirdīga, solot mums draudzību, kuru mēs neesam pelnījuši.
— O, — iesaucās karaliene, aizkustināta līdz asarām. — Lūk, pirmais prieka un cerību atspīdums pēdējo piecu gadu laikā. Glābiet manu vīru, glābiet karali, un lai arī jūs nevilina pasaulīgs atalgojums par šādu brīnišķīgu rīcību, atļaujiet man cerēt, ka es vēl jūs redzēšu un varēšu jums personīgi pateikties.
— Es varu tikai palūgt jūsu augstību lūgt par mums Dievu, — atbildēja Atoss.
— Bet cs, — teica Aramiss, — esmu vientuļš, un man nav kam kalpot, kā vienīgi jūsu augstībai.
Karaliene sniedza savu roku skūpstam, bel tad teica lordam Vinleram:
— Ja jums pietrūks naudas, milord, tad nedomājiet ne mirkli, salaužiet tās dārglietas, izņemiet dārgakmeņus un pārdodiet tos kādam augļotājam. Jūs par tiem saņemsit piecdesmit vai sešdesmit tūkstošus livru. Iztērējiet lo naudu, ja būs nepieciešams. Cēlsirdīgi cilvēki ir jānodrošina lā, kā to viņi ir pelnījuši, tas ir, karaliski.
Karalienei bija sagatavotas divas vēstules: viena no viņas, bcl otra no meitas Henriettas. Abas vēstules bija adresētas karalim Čārlzam I. Vienu viņa iedeva Atosam, otru — Aramisam, lai abiem būtu iespēja stādīties karalim, ja viņus izšķirtu kaut kādi apstākļi.
Tad viņi visi trīs aizgāja.
Iznākuši ārā, lords Vinters apstājās.
— Ejiet kungi uz savu pusi, — viņš teica, — es iešu uz savu, lai neradītu aizdomas, bel vakarā pukslcns deviņos satiksimies pie Sen-Denī vārtiem. Mēs jāsim ar maniem zirgiem, bet kad tie piekusis, ar pasta zirgiem. Vēlreiz pateicos jums, dārgie draugi, savā un karalienes vārdā.
Viņi paspieda viens otram roku un lords Vinters devās uz savu viesnīcu pa Sent-Onorē ielu, Atoss un Aramiss aizgāja kopā.
— Nu, ko teiksit? — teica Aramiss, kad viņi bija palikuši vieni, — ko jūs teiksit par šo pasākumu, dārgais grāf?
— Lieta nelādzīga — atbildēja Atoss, — ļoti nelādzīga.
— Bet jūs pie tās ķērāties ļoti dedzīgi.
— Kā būtu ķēries pie jebkura cildena pasākuma, dārgais d'Erblē kungs. Karaļa spēks ir muižniecībā, bet arī muižnieki ir stipri, kur valda karalis. Atbalstīsim karaļa varu, līdz ar to mēs atbalstīsim arī sevi.
— Mūs tur nogalinās, — teica Aramiss, — es neieredzu angļus, viņi ir rupji, kā visi cilvēki, kuri dzer alu.
— Vai tad būtu bijis labāk palikt šeit, — iebilda Atoss, — un nokļūt Bastīlijā vai Vensenes pils kazemātos par piedalīšanos hercoga de Befora bēgšanā? Tik tiešām, Aramis, mums nav ko nožēlot, es jums galvoju par to. Mēs izvairīsimies no cietuma un rīkosimies kā varoņi; izvēle nav grūta.
— Tas tiesa. Bet katrā lietā, mans dārgais, ir jāsāk ar jautājumu, ļoti muļķīgu, es zinu, bet neizbēgamu: vai jums ir nauda?
— Apmēram simts pistoļu, kurus man atsūtīja mans rentnieks pirms mūsu izbraukšanas no Braželonas; no tā es pusi atstāju Raulam: jaunajam galminiekam ir jādzīvo kā pieklājas. Tātad man ir apmēram piecdesmit pistoļu. Bet jums?
— Man? Es esmu pārliecināts, ka, ja es izgriezīšu visas kabats uz āru, atvilkšu visas atvilknes, lad atradīšu ne vairāk kā desmit luidoru. Laime, ka lords Vinters ir bagāts.
— Lords Vinters pašlaik ir izputināts, jo viņa ienākumus saņem Kromvels.
— Lūk, kad barons Portoss būtu mums noderējis, — piezīmēja Aramiss.
— Lūk, kad nožēlosi, ka d'Artanjans nav mūsu pusē, — teica Atoss.
— Cik biezs maks!
— Cik drosmīgs zobens!
— Iekārdināsim viņus!
— Nē, šis nav mūsu noslēpums, Aramis. Ticiet man, mēs nedrīkstam nevienam to atklāt. Bez tam, lā rīkojoties, mēs parādītu, ka nepaļaujamies uz saviem spēkiem. Nožēlosim klusībā, bet skaļi par lo nerunāsim.
— Jums taisnība. Ko jūs darīsit līdz vakaram? Man vajadzēs mazliet parosīties — jāatliek divas lietas.
— Bet vai šīs lietas var atlikt?
— Nāksies atlikt, velns parāvis!
— Un kas tās ir par lietām?
— Pirmkārt iecirst ar zobenu prelāta kungam, kuru es vakar satiku pie Rambuljē kundzes un kuram bija ienācis prātā runāt ar mani kaut kādā dīvainā tonī.
— Fui, strīds starp garīgām personām. Divkauja ar sabiedrotajiem!
— Ko lai dara, dārgo grāf! Viņš ir ķildnieks, un es arī; viņš mūžīgi grozās pie dāmu svārkiem, un es arī; garīdznieka tērps viņu apgrūtina, un arī man tas jāatzīst, tas man ir apnicis. Dažreiz man pat liekas, ka viņš ir Aramiss, bet cs prelāts, tik daudz kas mums līdzīgs. Šis Sozijs man ir apnicis, viņš vienmēr stāv manā priekšā. Bez tam viņš ir nesaprātīgs cilvēks un var pazudināt visu mūsu lietu. Esmu pārliecināts, ka, ja es viņu iepiaukātu, lad viss las ļoti mainītu visu lietu stāvokli…
— Bet es, dārgo Aramis, — Atoss mierīgi teica, — domāju, ka tas būtu mainījis tikai de Rcca kunga sejas mīmiku. Tāpēc paklausiet mani, atstāsim visu, kā ir: un, pie tam, ne viņš, nc jūs nepiederat pats sev: jūs piederat Anglijas karalienei, bet viņš — Frondai. Un tā, ja otra lieta, ko jums nākas atlikt, nav svarīgāka par pirmo…
— O, otra liela ir ļoti svarīga.
— Tādā gadījumā izdariet to tūlīt.
— Par nelaimi nav manā varā lo izdarīt tad, kad cs to vēlētos. Tā ir nozīmēta uz vakaru.
— A, saprotu, — teica smaidot Atoss, — pusnaklī?
— Gandrīz.
— Ko lai dara, dārgais draugs, šī lieta ir no tām, ko var atlikt, jo vairāk tādēļ, ka atgriežoties jums būs pieņemams attaisnojums…
— Jā, ja es atgriezīšos.
— Bet, ja neatgriezīsities, tad vai jums nav vienalga! Esiet taču prātīgs, Aramis. Jums vairs nav divdesmit, mans draugs.
— Ko es ļoti nožēloju. O, ja man būtu tikai divdesmi gadu!
— Jā, — noteica Atoss, — cik daudz muļķību jūs vēl paspētu izdarīt! Bel mums laiks šķirties. Man vēl jāveic divas vizītes un jāuzraksta vēstule. Ienāciet pie manis pulkstens astoņos, bet vēl labāk, ieturēsim kopā vakariņas pulkstens septiņos?
— Lieliski, — teica Aramiss. — Man jāveic divdesmit vizītes un jāuzraksta tik pat daudz vēstuļu.
Tā viņi šķīrās. Atoss ieradās vizītē pie Vandoma kundzes, atzīmējās viesu grāmatā pie de Ševrēzas kundzes un uzrakstīja d'Artanjanam sekojošo vēstuli:
„Dārgais draugs, es aizbraucu ar Aramisu ļoti nopietnā uzdevumā. Gribēju atvadīties no jums, bet nav vairs laiks. Atcerieties, cs jums rakstu, lai vēlreiz apliecinātu jums savu mīlestību.
Rauls aizbrauca uz Bluā un neko nezina par manu aizbraukšanu. Pieskatiet viņu, cik jūsu spēkos, kamēr cs būšu projām, un, ja trīs mēnešu laikā no manis nebūs nekādu ziņu, tad pasakiet viņam, lai viņš atplēš viņam adresēto aizzīmogoto vēstuli, kuru atradīs Bluā namā manā bronzas lādītē. Nosūtu jums tās atslēgu.
Apskaujiet Portosu Aramisa un manā vārdā. Uz redzēšanos, bel varbūt ardievu".
Šo vēstuli viņš nosūtīja ar Blezuā.
Aramiss ieradās noteiktajā laikā. Viņš bija ģērbies ceļa drēbēs, ar zobenu pie sāniem — ar to pašu veco zobenu, kuru viņš tik bieži bija lietojis un, kuru tagad tiecās izmantot jo sevišķi.
— Lūk, ko, — viņš teica, — es domāju, ka mēs veltīgi lā aizbraucam, neatstājot kaut alvadu rindas Portosam un d'Arlanjam.
— Viss jau izdarīts, dārgais draugs, — teica Atoss, — es par to padomāju un atvadījos no viņiem gan par jums, gan par sevi.
— Jūs esat apbrīnojams cilvēks, dārgais grāf! — Aramiss iesaucās, — jūs neko neaizmirstai!
— Nu, vai jūs samierinājāties ar ceļojumu?
— Pilnīgi, un lagad, visu apdomājis, esmu pat priecīgs, ka atstāju Parīzi tieši tagad.
— Es arī, — teica Atoss. — Es vienīgi nožēloju, ka nevarēju apskaut d'Artanjanu, bet šis velns ir viltīgs, un, laikam, jau būs nojautis mūsu plānus.
Viņi beidza vakariņot, kad ieradās Blezuā.
— Kungs, lūk, d'Artanjana kunga atbilde, — viņš teica.
— Bet es taču neprasīju atbildi, muļķi, — iebilda Atoss.
— Es jau arī negaidīju atbildi, bel viņš lika pasaukt mani atpakaļ un iedeva man, lūk, šo.
Ar šiem vārdiem Blezuā pasniedza maziņu cieši piebāztu maisiņu.
Atoss to atvēra un vispirms,- izņēmis no lā zīmīti, lasīja:
„ Dārgo grāf!
Lieka nauda ceļojumā netraucē, it īpaši, ja ceļojums paredzēts trīs mēnešus. Atccroties mūsu agrākos grūtos laikus, sūtu jums pusi no manas esošās naudas: tas ir no tās, ko man izdevās izvilkt no Mazarīni, tāpēc lūdzu jūs, netērējiet to pārāk draņķīgai lietai.
Es neticu tam, ka mēs varētu vairs nesatikties. Ar jūsu sirdi un jūsu zobenu jūs tiksiet visur cauri. Tāpēc uz redzēšanos, nevis ardievu.
Raulu es no mūsu pirmās tikšanās reizes ļoti iemīlēju kā savu paša dēlu. Bet tāpēc ne mazāk patiesi lūdzu debesis, lai man nenāktos kļūt viņam par tēvu, kaut ari cs lepotos par lādu dēlu.
Jūsu d'Artanjans".
P.S. Pats par sevi saprotams, ka piecdesmit luidori, ko es jums sūlu, ir domāti gan jums, gan Aramisam, tāpal — Aramisam, kā jums".
Atoss pasmaidīja, un viņa skaistās acis apmigloja asaras. Tātad, d'Artanjans, kuru viņš vienmēr bija mīlējis, mīl viņu kā agrāk, kaut arī kļuvis par mazarīnistu!
— (Joda vārds, šeit ir piecdesmit luidoru, — teica Aramiss, izbēris naudu uz galda, — un visi ar Luī XIII portretu! Ko jūs domājat ar to darīt, grāf, atstāsiet vai sūtīsit atpakaļ?
— Protams atstāšu, Aramis. Pat, ja nauda man nebūtu vajadzīga, es to atstātu. Kas tiek no tīras sirds piedāvāts, ar tīru sirdi jāpieņem. Paņemiet divdesmit piecus, bet pārējie divdesmit pieci būs mani.
— Lieliski. Priecājos, ka jūs esat vienās domās ar mani. Nu ko, dodamies ceļā?
— Kaut vai tūlīt, ja vēlaties. Vai savu kalpu jūs nepaņēmāt līdzi?
— Tas padumjais Bazēns savas muļķības dēļ, kā jūs zināt, kļuvis par ķesteri katedrālē un lagad nekur nevar aizbraukt.
— Labi, jūs ņemsit sev Blezuā, kurš man nebūs vajadzīgs, jo man būs Grimo.
— Labprāt, — atteica Aramiss.
Šajā mirklī uz sliekšņa parādījās Grimo.
— Gatavs, — viņš pateica ar savu pierasto lakonismu.
— Tad, braucam, — teica Atoss.
Zirgi bija jau apsegloti, kalpi arī bija gatavi doties ceļā.
Uz krastmalas stūra viņi satika aizelsušos Bazēnu.
— Ak, kungs, - viņš iesaucās, — paldies Dievam, ka es paspēju laikā.
— Kas nolicis?
— Pie jums tikko kā bija Portosa kungs un atstāja jums šo. To teikdams, viņš lūdza jums to noteikti nodot līdz jūsu aizbraukšanai.
— Labi, — teica Aramiss, ņemdams no Bazēna rokām maku. — Kas tas tāds ir?
— Pagaidiet, abata kungs, man ir vēstule!
— Es jau tev teicu, ja tu mani vēlreiz nosauksi citādi, kā vien par ševaljē, cs tev visus kaulus salauzīšu. Dod vēstuli!
— Lūdzu, kungs.
— Kā tad jūs lasīsiet? — jautāja Atoss.
— Šeit taču tumšs, kā pagrabā.
— Ko darisiin?
— Bazēn, padod gaismu.
— Tūlīt, — teica Bazēns un, izņēmis šķiltavas, aizdedzināja vītas sveces galu, kuru viņš izmantoja, iededzinot sveces katedrālē.
Aramiss atplēsa vēstuli un izlasīja:
— Dārgais d'Erblē!
Es uzzināju no d'Artanjana, kurš nodeva man sveicienu no jums un grāfa dc La Fēra, ka jūs dodaties ce|ojumā, kurš var ilgt trīs mēnešus. Tā kā es zinu, ka jums nepatīk lūgt draugiem, tad piedāvāju jums pats. Šeit ir divsimts pistoļu, kuri ir jūsu rīcībā un kurus jūs varēsit atdot, kad jums labpatiks.
Nebaidieties mani apgrūtināt: ja man būs vajadzīga nauda, cs varu pēc tās aizsūtīt uz jebkuru no manām pilīm. Tikai Brasjē vien man ir divdesmi tūkstoši zeltā.
Taču, ja es jums nesūtu vairāk, tad likai tāpēc, ka baidos, ka jūs varētu atteikties to pieņemt.
Griežos pie jums tāpēc, ka es, kā jūs zināt, mazliet kautrējos grāfu de La Fēru, kaut arī mīlu viņu no visas sirds.
To, ko es piedāvāju jums, pats par sevi saprotams, es piedāvāju ari viņam.
Uzticīgs jums, par ko, es ceru, jūs nešaubāties, di Vallons de Brasjē de Pjerfons".
— Nu, — teica Aramiss, — ko jūs par to teiksit?
— Es teikšu, dārgais d'Erblē, ka būtu gandrīz vai grēcīgi šaubīties par parādību esamību, ja ir tādi draugi.
— Un tā?
— Un tā, tagad sadalīsim Portosa pistolus, kā mēs sadalījām d'Artanjana luidorus.
Naudas dalīšana notika Bazēna svecītes gaismā, un abi draugi devās tālāk.
Pēc stundas ceturkšņa viņi bija pie Sen-Denī vārtiem, kur lords Vinters viņus jau gaidīja.
Trīs draugi jāja pa Pikardijas cc|u, kurš viņiem bija labi pazīstams, bet Atosam un Aramisam atsauca ne mazums spilgtu jaunības dienu atmiņu.
— Ja Mušketons būtu ar mums, — teica Aloss, kad viņi sasniedza to vietu, kur bija noticis strīds ar akmeņkaļiem, — kā viņš būtu sācis drebēt, jājot šai vielai garām. Jūs atceraties, Aramis? Šeit viņš saņēma slaveno lodi.
— Goda vārds, cs viņu nenosodītu, — atbildēja Aramiss, — mani pašu pārņem drebuļi, kad to atceros; paskatieties, lūk, aiz tā koka ir vieta, kur es domāju, ka man ir pienācis gals.
Viņi jāja tālāk.
Drīz. arī Grimo šo to atcerējās. Kad jāja garām viesnīcai, kur viņi kopā ar savu kungu bija sarīkojuši to lielisko grautiņu, Grimo piejāja pie Alosa un, norādot uz pagraba vēdlodziņu, teica:
— Desas!
Atoss iesmējās. Tās bija jaunības dienu izdarības, kuras tagad viņam likās tik aizkustinošas, it kā runa būtu par pavisam svešiem cilvēkiem.
Pavadījuši ceļā divas dienas un divas naktis, vakarpusē, lieliskos laika apstākļos, mūsu ceļotāji ieradās Buloņā, tajos laikos gandrīz vai tukšā pilsētā, kura izvietojās uz viena pakalna; lās, ko tagad sauc par „lejas pilsētu", toreiz vēl nebija. Buloņa bija spēcīgs cietoksnis.
— Kungi, — teica lords Vinters, kad viņi piebrauca pie pilsētas vārtiem, darīsim tāpat, kā Parīzē: iejāsim katrs atsevišķi, lai neradītu aizdomas. Es zinu šeit vienu viesnīcu-trakticri, kurš maz tiek apmeklēts, un tā saimnieks ir uzticams cilvēks. Turp es ari došos, jo tur ir jābūt man pienākušām vēstulēm, bet jūs dodaties uz jebkuru citu viesnīcu, piemēram uz „Lielā Šarla zobens" viesnīcu. Atpūtieties un pēc divām stundām esiet piestātnē, mūsu kuģis, domājams, mūs gaida.
Tā arī izlēma. Lords Vinters turpināja ceļu gar valni, lai iejātu pilsētā pa citiem vārtiem, bet abi draugi iejāja pa tiem vārtiem, kuri atradās viņu priekšā. Pēc kādiem divsimts soļiem viņi ieraudzīja viesnīcu, par kuru viņiem bija stāstījis lords Vinters. 12 3<ut 53
Zirgus pabaroja, los nenoscglojot; kalpi sēdās pusdienot, jo bija jau vēla stunda; kungi, kuri steidzās uz. kuģi, lika viņiem atnākt uz. piestātni, pieteicot, lai ne ar vienu nesarunātos.
Šis aizliegums atteicās, protams, likai uz Blezuā, tāpēc ka Grimo tas bija pilnīgi lieks.
Atoss un Aramiss devās uz ostu.
Viņu noputējušais apģērbs, kā arī zināma brīvība viņu manierēs un kustībās, pēc kurām vienmēr var atšķirt cilvēkus, kuri bija pieraduši ceļot, piesaistīja dažu ziņkārīgo skatienus. Bet vienam no viņiem, acīmredzot, Atosa un Aramisa parādīšanās radīja īpaši stipru iespaidu.
Šis cilvēks, kurš viņiem pievērsa tādu uzmanību viņu brīvo manieru dēļ, tāpat kā citi ziņkārīgie, vientuļi staigāja uz priekšu un atpakaļ pa dambi. Ieraudzījis abus draugus, viņš nenolaida no tiem vairs skatienu, un, bija redzams, ka viņš deg nepacietībā uzsākt ar viņiem sarunu.
Viņš bija gados jauns ar bālu seju, ar ļoti gaišām acīm, kuras mainīja krāsu līdzīgi tīģera acīm, atkarībā no tā, uz ko viņš skatījās; viņa gaita, neskatoties uz lēnīgumu un nenoteiktību pagriezienos, bija stingra un droša; viss viņa apģērbs bija melnā krāsā, un viņš diezgan veikli valkāja zobenu.
Izgājuši uz. dambi, Atoss un Aramiss apstājās aplūkot nelielu laivu, kura bija pilnīgi sagatavota braucienam un piesieta pie pāļa.
— Jā, bez šaubām, tā ir mūsu, — teica Atoss.
— Jā, — atbildēja Aramiss, — bet, lūk, tas tur kuģis gatavojas izbraukšanai un, jādomā aizvedīs mūs uz tālajiem Anglijas krastiem. Kaut tikai lords Vinters neliktu uz sevi gaidīt. Šeit paliki nav mūsu interesēs: nav nevienas sievietes.
— Klusāk, — teica Atoss, — mūs noklausās.
Patiešām, bālais jauneklis, kurš vairākas reizes nogāja viņiem garām, kamēr abi apskatīja laivu, izdzirdējis lorda Vintera vārdu, apstājās.
Tiesa, tā varēja būt arī sagadīšanās, jo viņa seja palika pilnīgi vienaldzīga.
— Kungi, — viņš griezās pie viņiem, ļoli pieklājīgi un nepiespiesti paklanījies, — piedodiet manu ziņkāri, bcl jūs, liekas, atbraucāt no Parīzes, vismaz jūs neesat vietējie?
— Jā, mēs esam no Parīzes, kungs, — Aloss atbildēja likpal pieklājīgi. — Ar ko varu jums pakalpot?
— Vai jūs nebūtu lik laipns pateikt man, kungs, — jaunais cilvēks turpināja, — vai tā ir taisnība, ka kardināls Mazarini nav vairs ministrs?
— Tas gan dīvains jautājums, — noteica Aramiss.
— Viņš gan ir, gan nav ministrs, — Atoss atbildēja. — Puse Francijas cenšas viņu padzīt, bel ar dažādām intrigām un solījumiem viņš labvēlīgi noskaņojis ir otru pusi; tā var turpināties ļoti ilgi, kā jūs pats saprotat.
— Tātad, kungs, — nepazīstamais teica, — viņš nav aizbēdzis un neatrodas cietumā?
— Nē, vismaz, pašlaik.
— Esmu jums ļoli pateicīgs, kungi, par jūsu laipnību, — teica aizejot jaunais cilvēks.
— Ko jūs teiksit par šo nopratināšanu? - jautāja Atosš.
— Es teikšu tikai, ka tas bija vai nu provinciālis, kam ir ļoti garlaicīgi, vai spiegs, kurš ievāc informāciju.
— Bcl jūs viņam lā atbildējāt?
— Man nebija iemesla rīkoties savādāk. Viņš bija pieklājīgs pret mani, tāpēc es biju pieklājīgs prel viņu.
— Bet tomēr, las bija spiegs…
— Ko tad spiegs var izdarīt? Tagad nav Rišeljē laiki, kad uz aizdomu pamata vien varēja slēgt ostas.
— Tomēr veltīgi jūs viņam atbildējāt, — leica Aramiss, ar skatienu pavadot jauno cilvēku, kura slāvs pamazām nozuda aiz kāpām.
— Bet jūs, — Aloss iebilda, — aizmirstat, ka pals rīkojāties vēl neuzmanīgāk, izrunādams lorda Vintera vārdu. Vai lad jūs neredzējāt, ka jaunais cilvēks apstājās tieši tad, kad jūs izrunājāt viņa vārdu?
— Jo vairāk vajadzēja piedāvāt viņam iet savu ceļu, kad viņš pie jums griezās ar jautājumu.
— Tas ir,. uzsākt ķildu? Es sargājos no ķildām, kad mani kaut kur gaida, — jo, ķilda var mani neparedzēti aizturēt. Bez tam, atzīšos jums vienā lietā: man pašam gribējās apskatīt jauno cilvēku tuvāk.
— Kāpēc?
— Jūs smiesieties par mani, Aramis, jūs teiksit, ka es visu laiku atkārtoju vienu un to pašu, ka man aiz bailēm visur rēgojas…
— Bet kas tad?
— Pēc kā izskatījās šis jauneklis?
— No kuras puses? No labās vai no sliktās? — smejoties jautāja Aramiss.
— No sliktās un tik ļoti, cik vien vīrietis var līdzināties sievietei?
— A, velns parāvis! — iesaucās Aramis. — Jūs liekat man aizdomāties. Nē, protams, dārgais draugs, jums nerēgojās, un tagad es pats jūtu, ka jums ir taisnība. Šīs plānās iekritušās lūpas, šīs acis, kuras klausa likai saprātam, nevis sirdij… Tas ir milēdijas izdzimtenis.
— Jūs smejaties, Aramis?
— Vienkārša paraduma dēļ. Jo, zvēru jums, ka es ne vairāk kā jūs vēlētos mūsu ceļā satikt šo čūskulēnu.
— Lūk, arī Vinters! — teica Atoss.
— Lieliski. Trūkst tikai mūsu sulaiņu, nez kāpēc viņi kavējas, — teica Aramiss.
— Nē, — Atoss iebilda, — es viņus jau redzu. Viņi iet divdesmit soļus aiz milorda. Es pazinu Grimo pēc viņa garajām kājām un augsti izslieto galvu. Tonijs neS mūsu karabīnes.
— Tātad mēs brauksim naktī? — Aramiss jaulāja, skatīdamies uz rietumiem, kur no saules bija palicis tikai mazs zeltains mākonītis, kurš pamazām kusa jūrā.
— Laikam, — atbildēja Atoss.
— Ak, velns, — teica Aramiss, — man pat dienā jūra nepatīk, kur nu vēl naktī. Šī viļņu šalkoņa, vēja gaudošana, šausmīgā kuģa šūpošanās… Atzīstos, es labāk atrastos Nuazī klosterī.
Atoss pasmaidīja savu skumjo smaidu, acīmredzot, domādams, pavisam par kaut ko citu, un devās pretī lordam Vinteram.
Aramiss viņam sekoja.
— Kas nolicis ar jūsu draugu,— Aramiss jaulāja, — viņš izskatās kā viens no tiem grēciniekiem Dantes ellē, kuram sātans apgrieza kaklu un kurš visu laiku skatās uz saviem papēžiem. Kāda velna pēc viņš visu laiku atskatās?
Lords Vinters viņus pamanīdams, paātrināja gaitu un steidzīgi piegāja pie abiem draugiem.
— Kas ar jums noticis, milord? — jautāja Atoss. — Kāpēc jūs tā esat aizelsies?
— Nē, nekas, — atbildēja lords Vinters, — tikai, kad es gāju garām kāpām, man likās…
Viņš atkal atskatījās, bet Atoss paskatījās uz Aramisu.
— Brauksim, — teica lords Vinters, — brauksim, laiva, domājams mūs jau gaida, bet, lūk, kur stāv noenkurots mūsu kuģis. Vai jūs to redzat? Es gribētu būt jau uz klāja.
Viņš atkal atskatījās.
— Jūs kaut ko aizmirsāt? — jautāja Aramiss.
— Nē, es vienkārši esmu norūpējies.
— Viņš ir to redzējis, — Atoss pačukstēja Aramisam pie auss.
Pa to laiku viņi piegāja pie laivas, kura stāvēja piesieta.
Lords Vinlcrs lika vispirms nokāpt kalpiem ar ieročiem un nesējiem ar bagāžu, un tikai pēc tam viņš iekāpa laivā.
Šajā mirkli Atoss pamanija cilvēku, kurš gāja gar krastmalu paralēli dambim, steidzoties uz ostas pretējo pusi, kura atradās divdesmit soļu attālumā no viņiem, it kā viņš būtu nodomājis no turienes viņus novērot.
Kaut ari bija kļuvis jau samērā tumšs, Atosam tomēr likās, ka tas bija tas pats cilvēks, kurš pirms laika griezās pie viņiem ar jautājumu.
„Oho, — viņš pie sevis nodomāja, — vai tik tiešām tas nav spiegs, un vai tik tiešām viņš negrib izjaukt mūsu aizbraukšanu?"
— Redzams, viņš kaut ko prel mums plāno, — teica Aloss. — Bet mēs tomēr pacelsim enkuru, un, kad mēs būsim atklātā jūrā, lai tikai nāk mums klāt.
Ar šiem vārdiem Aloss ielcca laivā, kura uzreiz izbrauca no piestātnes un, četru spēcīgu airētāju virzīta, sāka strauji attālināties.
Jaunais cilvēks turpināja iet gar krastmalu, nedaudz apsteidzot laivu. Tai bija jāizbrauc pa šauru eju starp dambju galiem, kur bija iededzināta bāka, un klints, kura slējās pie krasta. Varēja redzēja pat no tālienes, ka jaunais cilvēks rāpās šajā klintī, lai pirmais nokļūtu virs laivas, kad tā brauks garām.
— Tik tiešām, šis jaunais cilvēks ir spiegs, — Aramiss teica Atosam.
— Kāds jaunais cilvēks? — jautāja lords Vinters, pagriežoties pret viņiem.
— Tas, kurš staigā mums pakaļ, bet pirms tam uzsāka ar mums sarunu un lagad gaida mūs, lūk, tur. Vai redzat?
Lords Vinlcrs paskatījās uz to pusi, kur Aramiss norādīja.
Bāka spilgti apgaismoja eju, cauri kurai viņi brauca, kā arī pārkārušos klinti un uz tās, ar sakrustotām rokām stāvošu jauno cilvēku.
— Tas ir viņš! — iesaucās lords Vinters, saķerdams Atosu aiz rokas. — Tas ir viņš! Man jau pirms tam likās, ka cs viņu redzēju un pazinu, tātad neesmu kļūdījies.
— Kas viņš ir? — jautāja Aramiss.
— Milēdijas dēls, — atbildēja Aloss.
— Mūks! — iesaucās Grimo.
Jaunais cilvēks dzirdēja šos vārdus. Varēja domāt, ka viņš tūlīl metīsies lejā no klints, tik ļoti stipri viņš bija noliecies pār klints malu.
— Jā, tas esmu es, tēvocīt! — viņš iekliedzās. — Es, milēdijas dēls! Es, mūks! Es, Kromvela sekretārs un draugs! Un lagad es pazīstu jūsu ceļabiedrus.
Laivā neapšaubāmi bija trīs drosmīgi cilvēki, par kuru vīrišķību neviens nešaubījās. Bet, dzirdot šo balsi, redzot šo seju, viņi visi juta, ka šermuļi noskrien viņiem pa muguru. Bcl Grimo mati sacēlās stāvus un uz pieres izspiedās lielas sviedru lāses.
— Ahā, — teica Aramiss, — tad tas ir brāļadēls, tas ir mūks, milēdijas dēls, kā viņš pats saka.
— Diemžēl, jā, — nočukstēja lords Vinters.
— Labi, pagaidiet, — teica Aramiss.
Ar šausminošu aukstasinību, kura viņam parādījās kritiskos brīžos, viņš paņēma vienu no savām musketēm, kuras turēja rokās Tonijs, pielādēja to un nomērķēja uz jauno cilvēku, kurš stāvēja uz klints, līdzīgi tumsas eņģelim.
— Šaujiet! — Grimo uztraukumā iekliedzās.
Atoss saķēra musketes stobru un neļāva izšaut.
— Velns lai jūs parauj! — iesaucās Aramiss. — Es tik labi biju uz viņu nomērķējis. Es būtu ietriecis lodi viņam tieši krūtīs.
— Pietiek ar to, ka mēs nogalinājām viņa māti,— Atoss klusi leica.
— Viņa bija neliete, kura darīja daudz ļauna mums un mūsu tuviniekiem.
— Jā, bet dēls mums neko nav nodarījis.
Grimo, kurš piecēlās, lai redzētu šāviena rezultātu, atmeta ar roku un izmisis noslīga uz. sola.
Jaunais cilvēks sāka skaļi smieties.
— A, tātad tie esat jūs! — viņš iekliedzās. — Tie esat jūs, tagad es jūs pazīstu!
Viņa griezīgie smiekli un draudīgie vārdi noskanēja pāri laivā sēdošajiem un, vēja aiznesti, noklusa tālumā.
Aramiss nodrebēja.
— Mieru, — teica Atoss. — Velns parāvis! Vai mēs pārstājam būt vīrieši?
— Nē, — Aramiss iebilda, — tikai tas ir Dēmons. Pajautājiet tēvocim, vai man nav taisnība, kad cs gribēju viņu atbrīvot no tik jauka brāļadēla.
Vinters par atbildi tikai nopūtās.
— Viss būtu galā — turpināja Aramiss. — Patiesi, Aloss, es baidos, ka jūsu saprātīguma dēļ esmu izdarījis lielu muļķību.
Atoss, saņemdams lorda Vintera roku un cenzdamies mainīt sarunas tematu, teica:
— Kad mēs nokļūsim Anglijā?
Bet lords nedzirdēja viņa vārdus un neko neatbildēja.
— Paklausieties, Atoss, — Aramiss leica, — varbūt vēl nav par vēlu? Skatieties viņš ir vēl tur.
Atoss negribīgi pagriezās: viņam acīmredzot bija smagi skatīties uz jauno cilvēku, kurš patiešām vēl arvien stāvēja uz klints, bākas gaismas apgaismots.
— Bet ko viņš dara Buloņā? - jautāja apdomīgais Aloss, kurš vienmēr meklēja iemeslu, bet maz rūpējās par sekām.
— Viņš man sekoja, viņš man sekoja, — teica lords Vinters, šoreiz dzirdēdams Atosa vārdus, jo tie sakrita ar viņa domām.
— Ja viņš būtu jums sekojis, mans draugs, — Atoss iebilda, — tad viņš būtu zinājis par mūsu aizbraukšanu; bet skaidri redzams, ka viņš šurp bija ieradies krietni pirms mums.
— Nu, tad es neko nesaprotu! — noteica anglis, šūpodams galvu, kā cilvēks, kurš uzskata, ka cīņa ar pārdabiskām būtnēm ir pilnīgi veltīga.
— Patiesi, Aramiss, — teica Atoss, — man, likās, ka cs veltīgi jūs iztraucēju.
— Klusējiet, — teica Aramiss, — cs būtu sācis raudāt, ja mācētu.
Grimo kaut ko rūca pie sevis, kā satracināts zvērs.
Šajā laikā viņiem uzsauca no kuģa.
Locis, kurš sēdēja laivas priekšgalā, atsaucās, un laiva piestāja pie kuģa trapa.
Vienā mirklī pasažieri, viņu kalpi un bagāža bija uz kuģa klāja. Kapteinis gaidīja viņu ierašanos, lai varēto doties jūrā. Tikko visi bija uz klāja, kuģis pacēla enkuru un taisnā ceļa devās uz Hastingu, kur bija paredzēta viņu izkāpšana krastā.
Šajā brīdī visi trīs draugi neviļus pagrieza galvas uz krasta pusi, kur uz klinla vēl arvien rēgojās baismā ēna.
Tad, nakts klusumā, vējš līdz viņiem atnesa balsi'
— Un redzēšanos, kungi, tiksimies Anglijā!
To rosību, kuru karaliene bija pamanījusi pilī un kuras iemeslu viņa tobrīd bija veltīgi pūlējusies uzzināt, bija izraisījusi ziņa par uzvaru pie Lansē. Par šīs uzvaras vēstnieku princis Kondē bija sūtījis hercogu
Šatiljonu, kurš pats bija ļoti sekmējis šīs kaujas labvēlīgo iznākumu; viņam bija uzdots izkārt zem Dievmātes katedrāles divdesmit divus lotaringiešu un spāniešu trofeju karogus.
Šai ziņai bija ļoti svarīga no/ime: cīņa ar parlamentu izšķīrās par labu galmam. Ieviešot jaunos nodokļus bez vispārpieņemtajām ievērošanas formām, kas izsauca vispārējo parlamenta protestu, valdība paziņoja, ka šie jaunievedumi nepieciešami Francijas goda saglabāšanai, ko solīja uzvaras pār ienaidniekiem. Bet, tā kā pēc kaujas pie Nordlingenes vienmēr beidzās ar sakāvi, tad parlamentam bija viegli pieprasīt no Mazarīni paskaidrojumus par šiem zaudējumiem. Bet šoreiz cerības piepildījās, bija gūta uzvara, pilnīga uzvara. Visiem bija skaidrs, ka galms svin divkāršu uzvaru: uzvaru pār ienaidnieku un uzvaru pār tautu. Pat jaunais karalis, saņemdams šo ziņu, iesaucās:
— Ahā, parlamanta padomnieku kungi, paklausīsimies, ko jūs tagad teiksit!
Par šiem vārdiem karaliene piekļāva pie sirds savu karalisko dēlu, kura augstprātīgais un uzpūtīgais raksturs tik labi saskanēja ar viņas pašas raksturu.
Šajā paša vakarā tika sasaukta padome, uz kuru tika aicināti: maršals de Meljērs un de Vilruā kungs, tāpēc ka viņi bija mazarīnisti; Šavinjī un Segjē kungi, tāpēc ka viņi neieredzēja parlamentu, kā arī Hito un Komenžs, tāpēc ka viņi bija uzticīgi karalienei.
Kas tika izlemts šajā padomē, visiem palika noslēpums.
Uzzināja vienīgi, ka tuvākajā svētdienā Dievmātes katedrālē notiks mesa par godu uzvarai pie Lansē.
Tāpēc nākošajā svētdienā parīzieši pamodās priecīgā noskaņojumā.
Slavas mesas tajos laikos bija liels retums; toreiz svinīgās ceremonijas netika rīkotas bieži, un tāpēc tās bija liels notikums, kurš radīja pienācīgu iespaidu.
Pat saule, likās, piedalījās svinībās; tā žilbinoši spīdēja, apzeltīdama katedrāles drūmos torņus, kuri bija ļaužu pārpildīti. Vistumšākās Vecpilsētas ieliņas ieguva svētku izskatu, un gar krastmalu, kā milzīga upe, kura plūst uz savu izteku, stiepās garas uz Dievmātes katedrāli ejošu pilsētnieku, amatnieku, sieviešu, bērnu un ziņkārīgo cilvēku plūsmas.
Veikali bija tukši, mājas noslēgtas. Katram gribējās noskatīties uz jauno karali, uz viņa māti un izdaudzināto kardinālu Mazarīni, kuru tik ļoti visi neieredzēja, ka nevēlējās laupīt sev iespēju uz viņu paskatīties.
Pilnīga brīvība valdīja šajā ļaužu pūli. Tika izteikti pavisam atklāti dažādi uzskati, viedokļi, un, ja tā var izteikties, tad tautas masā rūga neapmierinātība, bet zvani vēstīja par svinīgo mesu. Kārtību pilsētā uzturēja paši pilsētnieki. Nekas netraucēja vienprātīgajai naida izpausmei.
Tomēr ap pulkstens astoņiem no rīta karalienes gvardes pulks, kuru komandēja Hito un viņa palīgs un arī brāļadēls Komenžs, ar taurētājiem un bundziniekiem priekšgalā sāka izkārtoties no Pale-Rojāla pils līdz Dievmātes katedrālei. Pilsētnieki, kuri vienmēr kāri uz. kara maršiem, mūziku un spožiem mundieriem, mierīgi stāvēja un ziņkārīgi novēroja visus šos manevrus.
Frike uzvilka šajā dienā svētku drēbes, un, aizbildinoties ar smaganu sastrutojumu, kuru viņš bija ieguvis vienā momentā, sabāzdams aiz vaiga neskaitāmi daudz ķiršu kauliņu, saņēma no sava priekšnieka Bazēna brīvu dienu.
No sākuma Bazēns bija viņam atteicis: viņš bija sliktā garastāvoklī, pirmkārt, tāpēc ka Aramiss aizbrauca, nepateikdams uz kurieni, otrkārt, tāpēc ka bija spiests piedalīties svinīgajā mesā par godu uzvarai, par kuru viņš nekādi nespēja priecāties. Bazēns, kā jau mēs zinām, bija frondērs, un, ja šādās svinībās ķesteris varētu atprasīties, kā vienkāršs kora zēns, tad Bazēns, protams, grieztos pie arhibīskapa ar to pašu lūgumu, ar kādu Frike griezās pie viņa.
Tātad, sākumā viņš kategoriski atteica, bet tad Bazēna klātbūtnē, Frikes uztūkums kļuva arvien lielāks un lielāks, ka varēja apdraudēt visa kora godu, kurš, protams, tiktu apkaunots ar šādu kroplību. Galu galā Bazēns, kaut ari ļoti nelabprāt, tomēr piekāpās.
Tikko izgājis no katedrāles, Frike izspļāva visu sava vaiga tūkumu un parādīja uz Bazēna kunga pusi vienu no tiem žestiem, kuri nodrošina Parīzes skrandaiņiem un delveriem pārākumu pār visiem citiem pasaules puikām.
Viņš protams arī atbrīvojās no saviem pienākumiem traktierī, aizbildinoties ar daudzajiem pienākumiem katedrālē.
Tātad, Frike bija brīvs un, kā mēs jau teicām, bija ģērbies savās labākajās drēbēs. Galvenais viņa rotājums bija cepure, viena no tām neaprakstāmām cepurēm, kas ir kaut kas vidējs starp viduslaiku beretēm un Luī XIII laika platmalēm. Šo lielisko galvassegu viņam bija pašuvusi māte: pēc untuma, vai ari auduma trūkuma dēļ, viņa maz bija rūpējusies par krāsu saskaņu; un tāpēc šis XVII gadsimta cepuru mākslas brīnums no vienas puses bija dzeltens ar zaļu, bet no otras — balts ar sarkanu. Bet Frike, kurš mīlēja krāsu dažādību, ar to tikai lepojās.
Ticis vaļā no Bazēna, Frike skriešus devās uz Pale-Rojāla pils laukumu un atskrēja tieši tajā brīdī, lai dzirdētu mūziku un noskatītos izrādi.
Viņš tūlīt pat pievienojās muzikantiem un sāka soļot viņiem blakus, sākumā ar diviem grafīta dēlīšiem attēlodams bundziniekus, bet pēc tam ar lūpām atdarinādams taures skaņas ar tādu meistarību, kura viņam ne reizi vien viņam sagādāja uzslavas mūzikas atdarinātāju cienītāju rindās.
Ar šo izklaidēšanos pietika no Seržantu vārtiem līdz Katedrāles laukumam, un, izjuzdams paliesu baudījumu, Frike bija gandarīts. Bet, kad muzikantu un gvardes pulks nonāca Vecpilsētā, rotas izkārtojās līdz pašam Sv.Kristofa ielas galam, netālu no Kokatrī ielas, kur dzīvoja padomnieks Brusels, Frike atcerējās, ka viņš vēl nav brokastojis, un sāka intensīvi domāt, kurp varētu doties, lai izpildītu Šo svarīgo punktu savā dienas programmā.
Pēc ilgām pārdomām viņš nolēma paēst uz padomnieka Brusela rēķina.
Tāpēc Frike metās skriet, un, kad aizelsies atskrēja līdz. padomnieka mājai, viņš pieklauvēja pie durvīm.
Durvis viņam atvēra viņa māte, kurā ilgus gadus kalpoja šajā mājā-
— Ko tev vajag, palaidni, — viņa jautāja, — un kāpēc tu neesi katedrālē?
— Es tur jau biju, manim, — atbildēja Frike, — bet es redzēju tur lādas lietas, par kurām būtu bijis jābrīdina Brusela kungs. Un ar Bazēna kunga atļauju — jūs taču pazīstat Bazēna kungu, mūsu ķesteri? — es atskrēju šurp, lai parunātos ar Brusela kungu.
— Ko lad tu gribi tcikl Brusela kungam, pērliķēn?
— Es vēlos parunāt ar viņu personīgi.
— To nevar: viņš strādā.
— Nu, es pagaidīšu, — teica Frike, kuram tas bija pa prātam jo vairāk tāpēc, ka viņš zināja, kā izmantot savu laiku.
Ar šiem vārdiem viņš ātri uzskrēja pa lieveņa kāpnēm, apdzenot Nannetu.
— Galu galā, ko tev vajag no Brusela kunga? — viņa jautāja.
— Es gribu viņam pateikt, — Frike kliedza pilnā kaklā, — ka no tās puses nāk vesels gvardes pulks. Bet, tā kā visi runā, ka galms noskaņots ir pret Brusela kungu,-lad es atnācu brīdināt, lai viņš tur acis vaļā.
Brusels dzirdēja mazā blēža vārdus un, aizkustināts par tādu centību, viņš nokāpa lejā; Brusels patiešām bija strādājis savā kabinetā, otrajā stāvā.
— Mans draugs, — viņš teica, — kāda mums daļa gar gvardes pulkiem? Tu, liekas, esi zaudējis prātu, ja dēļ tā saceļ tādu traci? Vai tad lu nezini, ka šie kungi vienmēr tā dara, lai nodrošinātu brīvu ceļu karalim un karalienei?
Frike notēloja pārsteigumu un sāka burzīt rokās savu cepuri.
— Nav nekāds brīnums, ka jūs to zināt, Brusela kungs, jums taču viss ir zināms, — viņš teica, — bet cs, Dieva vārds, neko nezināju un domāju jums ar lo pakalpot. Nedusmojaties uz mani par lo, Brusela kungs.
— Gluži otrādi, mans mīļais, gluži otrādi, tāda centība man ļoti patīkama. Nanneta, — Brusels griezās pie kalpones, — paņemiet aprikozes, kuras mums atsūtīja de Longvila kundze no Nuazī, un iedodiet pusduci šo augļu ar svaigas maizes šķēli jūsu dēlam.
— Ak, pateicos jums, — Frike iesaucās, — pateicos jums. Man patiešām ļoli garšo aprikozes.
Brusels aizgāja pie savas sievas un palūdza pasniegt viņam brokastis.
Pulkstens bija pusdesmit.
Padomnieks piegāja pie loga. Iela bija pilnigi tukša, tikai iztālēm varēja dzirdēt, līdzīgi jūras šalkām, apslāpētu ļaužu balsu troksni, kurš nāca un nāca, kā jūrā viļņi, uz Dievmātes katedrāli un aizpildīja jau tā pārpildīto Katedrāles laukumu.
Šis troksnis pastiprinājās, kad d'Artanjans ar musketieru rotu izvietojās pie katedrāles ieejas durvīm.
Viņš piedāvāja Porlošam izmantot gadījumu, noskatītoties ceremoniju. Portoss atbrauca ar saviem labākajiem zirgiem, parādes uniformā, kā goda musketieris, kāds kādreiz bija d'Artanjans.
Rotas seržants, vecs spāņu karalaika karavīrs, pazina Portosā savu bijušo biedru un pastāstīja saviem biedriem par šā milža, agrāko de Trcvila musketieru lepnuma, lielajiem nopelniem cīņās.
Tāpēc Portosu sagaidīja ne tikai viesmīlīgi — uz viņu skatījās ar sajūsmu.
Pulkstens desmitos lielgabala šāviens Luvrā paziņoja par karaļa izbraukšanu no pils. Aiz gvardes kareivju mugurām, kuri nekustīgi stāvēja ar musketēm rokās, ļaužu pūlis sakustējās un sašūpojās, kā sašūpojas koki, kad brāzmains vējš sāk purināt to galotnes. Beidzot zeltītā kariete parādījās, kurā sēdēja karalis un karaliene. Aiz viņiem desmit karietēs sekoja galma dāmas, karaļa nama ierēdņi un viss pārējais galms.
— Lai dzīvo karalis! — atskanēja saucieni no visām' pusēm.
Jaunais karalis ar diezgan laipnu sejas izteiksmi paraudzījās pa karietes
logu un pat tikko manāmi pamāja ar galvu, kas pūlī izsauca jaunus sajūsmas saucienus.
Procesija virzījās uz priekšu ļoli lēni, un brauciens no Luvras līdz Dievmātes katedrālei aizņēma apmēram pusstundu. Šeit visi izkāpa no karietēm un viens pēc otra iegāja katedrāles krēslainajās un plašajās velvēs.
Sākās dievkalpojums.
Tai laikā, kamēr galminieki ieņēma savas vielas katedrālē, kariete, rotāta ar Komenža ģerboni, atdalījās no galma ekipāžu rindas un lēni aizbrauca uz Sv.Krislofa ielas galu, kur nebija neviena cilvēka. Šcil četri gvardes un policijas virsnieki, kuri pavadīja šo smago karieti, iekāpa tajā. Tad gvardes virsnieks nolaida priekšā logiem aizkarus un caur tālredzīgi iztaisītiem caurumiņiem novēroja ielu, it kā kādu gaidīdams.
Visi bija aizņemti ar svinīgo mesu, tā kā ne kariete, ne tajā sēdošie cilvēki, neizraisīja nekādu aizdomu.
Tikai Frikes vērīgās acis varēja viņus pamanīt, taču Frike mielojās ar aprikozēm, piemeties uz vienas no katedrāles sētā esošo māju karnīzes. No turienes viņš varēja redzēt karali, karalieni un Mazarīni, un klausīties mesu tā, it kā pats būtu katedrālē.
Uz dievkalpojuma beigām karaliene, pamanījusi blakus stāvošo Komenžu, kurš gaidīja rīkojuma apstiprinājumu, kurš tika izteikts Luvrā, teica:
— Ejiet Komenž, uņ lai Dievs stāv jums klāt!
Komcnžš uzreiz atstāja katedrāli un devās uz Sv.Kristofa ielu.
Frike, pamanījis tik lielisku virsnieku divu gvardes kareivju pavadībā aiz ziņkārības sāka viņiem sekot līdzi, vēl jo vairāk tādēļ, ka dievkalpojums jau beidzās un karalis ar karalieni jau sēdās karietē.
Tiklīdz Komenžs parādījās Kokatrī ielas galā, karietē sēdošais virsnieks pateica dažus vārdus kučierim. Tas paskubināja zirgus un kariete piebrauca pie Brusela mājas.
Tieši tobrīd pie mājas pienāca Komenžs, kurš pieklauvēja pie durvīm.
Frike nostājās Komenžam aiz muguras, gaidot, kad atvērs durvis.
— Ko tu tc dari, mazais blēdi? — viņam jautāja Komenžs.
— Gaidu, lai ieietu pie Brusela kunga, virsnieka kungs, — atbildēja Frike ar to vientiesīgo izskatu, kādu māk pieņemt visi Parīzes puikas.
— Tātad viņš šeit dzīvo? — jautāja Komenžs.
— Jā, kungs.
— Kurā stāvā?
— Viņam pieder visa māja, — atbildēja Frike.
— Bet kur viņš parasti mīl uzturēties?
— Viņš strādā otrajā stāvā, bet brokasto un pusdieno pirmajā. Tagad viņš, domāju, pusdieno, jo ir jau pusdienlaiks.
— Labi.
Šajā brīdī atvērās durvis un uz Komenža jautājumu sulainis atbildēja, ka Brusels ir mājās un pusdieno.
Brusels ar savu ģimeni sēdēja pie galda.
Viņam pretī pie galda sēdēja viņa sieva, bel abās galda pusēs — viņa meitas, bet pašā galda galā sēdēja Brusela dēls Luvjērs; ar viņu mēs iepazināmies, kad ar padomnieku uz ielas bija notikusi nelaime, pēc kuras viņš lagad bija pilnīgi atguvies. Tagad, jūtoties pilnīgi vesels, viņš mielojās ar de Longvila kundzes aprikozēm.
Komenžs, pieturēdams aiz rokas sulaini, kurš gribēja atvērt durvis uz ēdamistabu, lai viņu pieteiktu, viņš pats pagāja uz priekšu, ieiedams istabā, ieraudzīdams šo ģimenes ainu.
Redzot virsnieku, Brusels nedaudz apmulsa, bet par cik viņš pieklājīgi paklanījās, lad Brusels piecēlās no galda un atbildēja uz sveicienu.
Tomēr, neskatoties uz šo abpusējo pieklājību, sieviešu sejās parādījās satraukums. Luvjērs nobālēja un nepacietīgi gaidīja, kad virsnieks paskaidros sava nāciena iemeslu.
— Kungs, — Komenžs teica, — cs atnācu pie jums ar karaļa pavēli.
— Ļoti labi, kungs, — Brusels atbildēja, — kāda ir šī pavēle?
Un pastiepa roku; lai lo paņemtu.
— Man uzdots jūs apcietināt, kungs, — Komenžs teica tikpat pieklājīgi, — un, ja jūs noticēsit man uz vārda, tad pietaupiet savas acis šī garā papīra lasīšanai un labāk sekojiet man.
Ja pie šiem lāga ļaudīm, kuri bija pulcējušies pie šī galda, pēkšņi būtu iespēris zibens, tad tas nebūtu radījis lielāku satraukumu.
Brusels nodrebēja un atkāpās atpakaļ.
Tajos laikos tikt apcietinātam pēc karaļa pavēles bija ļoti ārkārtējs nolikums un ar šausmīgām sekām.
Luvjērs jau gribēja mesties pie sava zobena, kurš bija piesliets pie krēsla istabas stūrī, bet Brusels, kurš bija saglabājis pašsavaldīšanos, ar stingru skatienu viņu atturēja no šī izmisīgā soļa. Brusela kundze, kura sēdēja galda otrajā pusē, sāka raudāt, bel abas jaunās meitenes metās tēvam ap kaklu.
— Iesim, kungs, — teica Komenžs. — Pasteidzieties: ir jāpakļaujas karalim.
— Bet, kungs, — Brusels teica, — es esmu slims un nevaru tikt apcietināts šādā stāvoklī; lūdzu atlikt šo apcietinājumu uz vēlāku laiku.
— Tas nav iespējams, - teica Komenžs, — man ir dota pavēle un lā man ir jāizpilda nekavējoši.
— Neiespējami! — Luvjērs' iesaucās. — Sargieties, kungs, nenovediet mūs līdz galējam izmisumam.
— Neiespējami! — no istabas dziļuma atskanēja kliedziens.
Komenžs pagriezās un ieraudzīja Nannctu ar slotu rokās. Viņas acis
niknumā kvēloja.
— Mīļā, Nannet, nomierinieties, — Brusels teica, — es jūs lūdzu.
— Būt mierīgai, kad apcietina manu saimnieku, nabaga tēvu, aizstāvi un ģimenes atbalstu? Ka tik ne tā? Slikti jūs mani pazīstat! Vai jūs nevēlētos aizvākties? — viņa kliedza virsū Komcnžam.
Komenžs pasmaidīja.
— Paklausieties, kungs, — viņš teica, pagriežoties preX Bruselu, — liccict šai sievietei klusēt un sekojiet man.
— Likt man klusēt? Man?! Man?! — Nannctc kliedza. — Ka tik ne tā. Vai tikai jūs nebūsit tas, kas man liks klusēt? Rokas par īsām, karaliskais gaili. Tūlīt mēs paskatīsimies.
Te Nanneta pieskrēja pie loga, un, atvērdama to, iekliedzās tik skaļā balsī, ka viņu varēja dzirdēt pat no katedrāles sliekšņa:
— Palīgā! Manu saimnieku apeietina! Padomnieku Bruselu apcietina! Palīgā!
— Kungs! — teica Komenžs, — atbildiet man nekavējoties: vai jūs domājat pakaļauties pavēlei vai dumposities pret karali!
— Es pakļaujos, cs pakļaujos, kungs! — iesaucās Brusels, cenšoties atbrīvoties no meitu apskāvieniem un ar skatienu atturēt dēlu no pārsteidzīgas rīcības.
— Tādā gadījumā, — teica Komenžs, — lieciet tei vecenei apklust.
— Ā! Vecenei! — Nannete iesaucās.
Un viņa ņēmās kliegt vēl skaļāk, ar abām rokām ieķerdamās loga rāmī:
— Palīgā! Palīdziet padomniekam Bruselam! Viņu grib apcietināt par to, ka viņš aizstāv lautu! Palīgā!
Tad Komenžs abām rokām sagrāba Nannelu un vilka viņu projām no loga.
Bet tajā brīdī kaut kur no citas puses sāka kliegt cita balss falsctā:
— Slepkavo! Deg! Laupa! Bruselu slepkavo! Bruselu sit nost!
Tā bija Frikes balss.
Sajutusi atbalstu, Nannete ar jaunu spēku ņēmās viņam piebalsot.
Logos sāka parādīties ziņkārīgo sejas; vispirms pa vienam, pa diviem cilvēkiem, tad jau pa grupiņām un, beidzot sapulcējās vesels bars. Visi redzēja karicli, dzirdēja kliedzienus, bel neviens nesaprata, kas noliek īstenībā.
Frike nolēca no augšas tieši uz karietes jumta.
— Viņi grib apcietināt Brusela kungu! — viņš iekliedzās. — Karietē ir kareivji, bet virsnieks ir augšā.
Pūlis sāka skaļi kurnēt, tuvodamies karietei un zirgiem. Divi gvardi, kuri palikuši priekštelpā, uzkāpa augšā, lai palīdzētu Komcnžam, bet tie, kuri sēdēja karietē, atvēra durtiņas un sakrustoja pīķus.
— Jūs redzat? — Frike iekliedzās. — Redzat? Lūk, viņi!
Važonis pagriezās un tā iecirta Frikem ar pātagu, ka viņš no sāpēm iekaucās.
— Ak, tu velna kučieri! — viņš iekliedzās. — Un tu arī tāds pals? Nu, pagaidi man!
Viņš uzrāpās uz jumta un n'o turienes sāka bombardēt kučieri ar visu, kas tikai pagadījās pa rokai.
Neskatoties uz gvardes kareivju naidīgo rīcību, bet varbūt tieši tās rezultātā, pūlis sāka trokšņot vēl- vairāk un sāka tuvoties zirgiem. Visnevaldāmākos gvardes kareivji sāka sist ar pīķiem.
Troksnis arvien pastiprinājās; uz ielas salasījās tik liels pūlis, ka apstāja karieti no visām pusēm.
Cilvēki nāca un nāca, un no aizmugurē nākošo spiediena attālums līdz karietei sāka strauji samazināties. Kareivjus, kurus it kā saspieda dzīvā siena, piespieda pie karietes sienām un riteņiem. Policijas virsnieka atkārtotie kliedzieni: „Karaļa vārdā!" neradīja nekādu iespaidu uz šo draudīgo pūli, tieši otrādi, likās, vēl vairāk saniknoja to.
Negaidot uz kliedzieniem atauļoja jātnieks.
Ieraudzījis, ka karavīri nespēj uzveikt pūli, viņš ar zobenu rokās ietriecās pūļa vidū un līdz ar lo izdarīja gvardes kareivjiem negaidītu pakalpojumu.
Tas bija gadus piecpadsmit vai sešpadsmit vecs jauneklis, bāls no dusmām, viņš, lāpai kā kareivji, nokāpa no zirgā, atspiedies ar muguru pret dīseli, un, nostādīdams zirgu sev priekšā, kā aizsegu, izņēma no seglu somas divas pistoles. Aizbāzis tās aiz jostas, viņš sāka cirst ar zobenu uz visām pusēm ar tāda cilvēka veiklību, kurš ir radis ar to rīkoties.
Desmit minūtes šis jaunais cilvēks viens pats izturēja pūļa spiedienu.
Beidzot parādījās Komenžs, vezdams sev pa priekšu Bruselu.
— Sadauzīsim karieti! — atskanēja kliedzieni pūlī.
— Palīdziet! — kliedza vecā kalpone.
— Slepkavo! — viņai piebalsoja Frike, turpinādams apmētāt kareivjus ar visu, kas viņam pagadījās pa rokai.
— Karaļa vārdā! — kliedza Komenžs.
— Pirmais, kurš pienāks, kritīs uz vietas! — iekliedzās Rauls, un, redzēdams, ka pūļa spiediens nāk viņam virsū, ar zobena galu iedūra kādam lamzakam, kurš viņu tikko kā nenospieda. Sajuzdams sāpes no dūriena lamzaks iekliedzās un atkāpās.
Tas patiešām bija Rauls.
Atgriežoties no Bluā, kur, kā viņš bija apsolījis grāfam de La Fērain bija tikai piecas dienas, viņš nolēma paskatīties uz svinīgo ceremoniju, tāpēc pa īsāko ceļu devās uz katedrāli.
Bet uz Kokatrī ielas stūra pūlis viņu aizrāva sev līdzi. Izdzirdēdams kliedzienus: „Karaļa vārdā!" un, atcerējies Atosa novēlējumu, viņš metās cīnīties par karali, palīdzot kareivjiem, kurus spieda nost cilvēku lielais pūlis.
Komenžs gandrīz vai iegrūda Bruselu karietē, pats ielekdams viņam pakaļ.
Tajā pašā mirklī no augšas atskanēja arkebūzas šāviens. Lode cauršāva Komenža cepuri un sadragāja roku vienam gvardes kareivim. Komenžs paskatījās uz augšu un cauri dūmiem ieraudzīja otrajā slāvā draudīgo Luvjēra seju.
— Lieliski, kungs, — Komenžs nokliedza, - es vēl aprunāšos ar jums!
— Un es arī, kungs, — atbildēja Luvjērs, — mēs paskatīsimies, kurš no mums runās skaļāk.
Frike un Nannete turpināja kliegt pilnā balsī; kliedzieni, šāviena troksnis, skurbinošā pulvera smaka radīja savu iespaidu ļaužu pūlī.
— Nāve virsniekam! Nāve! — iedūcās pūlis.
Un visi melās klāt pie karietes.
— Vēl vienu soli, — iekliedzās Komenžs, paceļot karietes aizkarus, lai visi varēlu redzēt karietes iekšpusi, un pielikdams pie Brusela krūtīm zobenu, — vēl vienu soli, un es noduršu apcietināto. Man dota pavēle nogādāt viņu dzīvu vai mirušu, es viņu aizvedīšu mirušu, tas arī būs viss.
Atskanēja šausmīgs kliedziens. Brusela sievas un meitas lūdzot izstiepa rokas pret cilvēkiem.
Cilvēki saprata, ka šis bālais, bet pēc skala ļoli noteiktais virsnieks izdarīs to ko solīja. Kaut arī draudi vēl turpinājās, pūlis sāka atkāpties.
— Triec uz. pili! — viņš uzkliedza važonim, kurš sēdēja likko dzīvs aiz bailēm.
Važonis uzšāva zirgiem ar pātagu, kuri uzreiz rāvās uz. priekšu, un pūlis pajuka uz visām pusēm. Bet krastmalā viņiem nācās apstāties. Karieti un zirgus apgāza pūlis.
Rauls, nepaspējis uz.lckl zirgam mugurā, piekusa sist, tāpat kā kareivji, visu laiku ar zobena plakano daļu, tāpēc sāka pielietot zobena aso galu, tāpat kā viņi savus asos pīķus.
Bet tas vēl vairāk uzkurināja pūļa naidu un agresivitāti. Sāka zibēt muskešu stobri un rapīru asmeņi. Atskanēja daži šāvieni, kuri bez šaubām, tika šauti gaisā, bel to atbalss lika visu sirdīm iepukstēties slraujāk; no logiem uz kareivju galvām tika mestas visādas drazas.
Atskanēja balsis, kādas var dzirdēt tikai sacelšanās dienās, parādījās sejas, kuras var redzēt likai sacelšanās dienās. Briesmīgajā troksnī varēja saklausīt saucienus: „Nāvc gvardistiem!", „Virsnieku Sēnā!". Raula cepure bija sagumzīta, seja noplūdusi asinīm, viņš juta, ka ne likai spēki, bet arī apziņa sāk viņu pamest; viņa acu priekšā sāka izplūst kaut kāda sarkana migla, un šajā miglā viņš redzēja simtiem roku, kuras draudīgi stiepās pret viņu, gatavas viņu sagrābi, ja tikai viņš nokristu.
Komenžs apgāztajā karietē plēsa sev matus no galvas aiz dusmām. Gvardes kareivji nespēja palīdzēt, viņiem pašiem vajadzēja aizstāvēties.
Likās, viss ir zaudēts un pūlis tūlīt saraus gabalos zirgus, karieti, kareivjus, karalienes rokaspuišus, bet, varbūt, arī pašu gūstekni.
Pēkšņi atskanēja Raulam tik ļoti pazīstama balss, bet gaisā nozibēja spožs plats zobens. Pūlis uzreiz, saviļņojās, pašķīrās un kāds virsnieks musketiera formā, visus notriecot no kājām, dalot cirtienus pa labi un pa kreisi, pieauļoja pie Raula un saķēra viņu tajā brīdī, kad jauneklis sāka zaudēt pēdējos spēkus.
— Velns parāvis! — virsnieks iekliedzās. — Vai tiešām tic viņu būs nogalinājuši? Tā būs tikai viņu nelaime!
Viņš pagriezās pret pūli ar tik draudīgu izskatu, ka visniknākie dumpinieki sāka atkāpties, grūžoties viens otram virsū tā, ka daudzi iekrita pat Sēnā.
— D'Artanjana kungs, — Rauls nočukstēja.
— Jā, velns lai parauj! Visā savā godībā un, liekas, jums par laimi, mans jaunais draugs! Ei jūs, šurp! — viņš uzsauca, piecēlies kājās uz kāpšļiem un pacēlis uz augšu zobenu, ar balsi un žestiem aicinot neviļus atpalikušos no viņa musketierus. — Izkliedēt visus! Ņemt musketes, pielādēt, mērķēt!
Dzirdot šo pavēli, pūlis sāka izklīst tik ātri, ka pat d'Artanjans nespēja novaldīt smieklus.
— Pateicos jums, d'Artanjan, — noteica Komenžs, līdz jostasvietai izlīzdams no karietes. — Pateicos arī jums jaunais cilvēk. Kāds jūsu vārds? Man vajadzēs to pateikt karalienei.
— Rauls jau gribēja atbildēt, bet d'Artanjans steidzīgi iečukstēja viņam ausī:
— Klusējiet, es atbildēšu jūsu vietā.
— Nezaudējiet laiku, Komcnž, lieniet ārā no karietes, ja vēl lo spējat, un lieciet piebraukt citu karieli.
— Bet no kurienes?
— Velns parāvis, paņemiet pirmo, kuru saliksit uz Jaunā tilta; tajā sēdošie, es domāju, būs ārkārtīgi laimīgi, ka var aizdot savu karieti karaļa dienestam.
— Bet, — Komenžs iebilda, — es nezinu…
— Ejiet ātrāk, citādi pēc piecām minūtēm viss šis bars atgriezīsies ar zobeniem un musketēm. Jūs nogalinās, bet jūsu gūstekni atbrīvos. Ejiet. Un, lūk, tur jau brauc kariete.
— Tad, noliecies pie Raula, viņš nočukstēja:
— Galvenais, nesakiet jūsu vārdu.
Jaunais cilvēks paskatījās uz viņu ar izbrīnu.
— Labi, es skriešu tai pakaļ, — Komenžs nokliedza, — bet, ja viņi atgriežas, šaujiet.
— Nē, nekādā gadījumā. Gluži otrādi, nevieas lai nepakustina ne pirkstu. Ja tagad kāds izšaus, tad rīt par to nāksies dārgi samaksāt.
Komenžs, paņēmis četrus gvardus un tikpat daudz musketierus, aizskrēja pakaļ karietei. Viņš izsēdināja braucējus un atveda ekipāžu blakus apgāztajai karietei.
Bet, kad Bruselu centās izvilkt no salauztās karietes un iesēdināt citā karietē, tauta, to redzēdama, atkal sāka viņu saukt par savu labdari, vēlreiz saceldama negantu troksni un mēģinādama tuvoties karietei.
— Brauciet, — nokliedza d'Artanjans. — Te jums būs vēl desmit musketieri, kas jūs pavadīs, bel sev es atstāšu divdesmit, lai apturētu pūli. Brauciet, nezaudējot nc mirkli. Desmit cilvēki pie Komenža!
Desmit musketieri atdalījās no nodaļas, un, ielencot karieti, aizauļoja.
Kad kariete nozuda aiz stūra, kliedzieni kļuva skaļāki. Vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku drūzmējās krastmalā, uz Jaunā tilta un tuvākajās Vecpilsēta ieliņās.
Atskanēja daži šāvieni. Viens musketieris tika ievainots.
— Uz priekšu! — d'Artanjans nokomandēja.
Un kopā ar divdesmi musketieriem viņš metās uz. šo pūli, kurš uzreiz sāka atkāpties, radot jucekli un paniku. Tikai viens cilvēks ar arkebūzu rokās palika stāvot uz. vielas.
— A, — šis cilvēks leica, — tas esi tu! Tu gribēji viņu nogalināt?! Nu, pagaidi!
Viņš nomērķēja uz d'Artanjanu, kurš vēja ātrumā drāzās viņam pretī uz sava zirga.
D'Artanjans noliecās pie zirga kakla. Jaunais cilvēks izšāva, bet lode tikai notrieca spalvu no viņa cepures. Zirgs, joņodams vēja ātrumā, uzskrēja virsū neprātīgajam, kurš bija mēģinājis viens pats apstādināt vētru, un pagrūda viņu ar tādu spēku, ka viņš aizlidoja līdz pat sienai.
D'Arlanjans strauji apstādināja zirgu un, pa lo laiku, kamēr musketieri turpināja uzbrukumu, viņš ar paceltu zobenu pagriezās cilvēku, kuru bija notriecis zemē.
— Ak, kungs! — iesaucās Rauls, atcerēdamies, ka bija redzējis šo jauno cilvēku Kokatrī ielā. — Saudzējiet viņu: tas ir viņa dēls.
D'Artanjana roka, kura bija galava dot triecienu, sastinga gaisā.
— A, jūs esal viņa dēls? — viņš teica. — Tad tā ir cila lieta.
— Es padodos, kungs, — Luvjērs teica, sniedzot savu izlādēto arkebūzu.
— Nē, nē, nepadodalies, velns lai parauj! Gluži otrādi, bēdziet, un pēc iespējas ātrāk. Ja es. jūs apcietināšu, jūs pakārs.
Jaunais cilvēks nelika divreiz atkārtot šos vārdus. Viņš pieliecās zem zirga kakla un klusi nozuda Hcnēgo ielas virzienā.
— Jūs mani laikā apstādinājāt, — teica d'Artanjans Raulam, — citādi viņam gals būtu klāt, un, patiešām, vēlāk uzzinot, kas viņš ir, es to būtu ļoti nožēlojis.
— Ak, kungs, — leica Rauls, — atļaujiet man pateikties ne tikai par šo nabaga puisi, bet arī par sevi: es biju par mata tiesu no nāves, kad jūs atnācāt man palīgā.
— Liecieties mierā, jaunais cilvēk, nepgrūtiniet sevi ar sarunām.
D'Artanjans izvilka blašķi ar spāņu vīnu.
— Iedzeriet. lūk, šo, — viņš teica Raulam.
Rauls iedzēra mazliet vīnu un gribēja atkal pateikties d'Artanjanam.
— Mans dārgais, — d'Artanjans iebilda, — mēs parunāsim par lo vēlāk.
Pēc tam, redzēdams, ka musketieri ir attīrījuši krastmalu no Jaunā lilta
līdz Sen-Mišela krastmalai un tagad jāja viņiem pretī, viņš, pacēlis uz augšu žobenu, lika paātrināt tempu.
Musketieri ātri piejāja pie viņiem; no otras puses atjāja desmit musketieri, kuri bija palīdzējuši Komenžam.
— Nu, — teica d'Artanjans, griežoties pie viņiem, — vai vēl kaut kas atgadījās ceļā?
— Ak, kungs, — atbildēja seržants, — nolika avārija! Lai nolādēta tā kariete!
D'Artanjans paraustīja plecus.
— Nē, nolāpītie muļķi, — viņš teica. - Ja jau izvēlējās karieli, tad vajadzēja izmeklēt izturīgu un stipru, jo karietei, kurā grib vest Bruselu, jāiztur desmit tūkstošus cilvēku.
— Ko tagad pavēlēsit, leitnanta kungs? - Ņemiet cilvēkus un atgriežaties kazarmās.
— Vai tad jūs brauksit viens? — Protams! Vai tikai jūs nedomājat, ka man būtu vajadzīgs konvojs?
— Bet…
— Dodaties projām.
Musketieri aizjāja, d'Artanjans palika ar Raulu divatā.
— Nu kā, vai jums kaut kas sāp? — viņš jautāja.
— Jā, kungs. Mana galva ir ļoti smaga un tā deg kā ugunī.
— Kas gan varēja nolikt jūsu galvai? — d'Artanjans teica, noņemdams viņam cepuri no galvas. — A, kontūzija.
— Jā, man liekas, ka man trāpīja pa galvu ar puķupodu.
— Nelieši! - iesaucās d'Artanjans. — Bet jums ir pieši! Jūs bijāt jāšus?
— Jā, es nokāpu no zirga, lai aizstāvētu Komenža kungu un pa to laiku, kāds to ir paņēmis. Bet, redziet, kur viņš nāk.
Patiešām šajā mirkli parādījās Raula zirgs, uz kura aulekšoja mazais Frike, vicinot savu četrkrāsaino cepuri un kliedzot:
— Brusels! Brusels! — Ei, blēdi, stāvi! — d'Artanjans viņam uzkliedza. — Dod šurp mūsu zirgu.
Frike dzirdēja, taču izlikās, ka šie vārdi nav nonākuši līdz viņa ausīm, un gribēja jau turpināt ceļu tādā pašā garā.
D'Artanjans jau. taisījās viņam dzīties pakaļ, bet pēc tam nolēma neatstāt Raulu vienu pašu. Tāpēc viņš aprobežojās ar to, ka izņēma pistoli un uzvilka gaili.
Frike bija ļoti vērīgas acis un asa dzirde; pamanījis d'Artanjana kustību un, dzirdēdams pistoles gaiļa klikšķi, viņš uzreiz apturēja zirgu.
— Ak, tas esat jūs, virsnieka kungs, — viņš teica, piejādams klāt. — Patiešām esmu ļoti priecīgs, jūs satikdams.
D'Artanjans uzmanīgi paskatījās uz Friki un pazina puiku no Spodrinātāju ielas.
— Ā, tas esi tu, blēdi! - -viņš teica. — Panāc šurp.
— Jā, tas esmu es, virsnieka kungs, — Frike atbildēja ar visnevainīgāko izskatu.
— Tātad tu esi mainījis nodarbošanos? Tu vairs nedziedi kori un nestrādā traktierī, bcl zodz zirgus, jā?
— Ak, virsnieka kungs, kā jūs tā varat runāt? — Frike iesaucās. — Es meklēju šā zirga saimnieku, jaunu, skaistu muižnieku, drosmīgu , kā Cēzars… — Te viņš izlikās, ka tikai tagad pamanījis Raulu. — Bet te jau, ja nekļūdos, viņš arī ir. Kungs, jūs mani neaizmirsāt, vai ne?
Rauls iebāza roku kabatā.
— Ko jūs gribat darīt, — jautāja viņam d'Artanjans.
— Iedot šim lāga puikam desmit livrus, — Rauls atbildēja, izņemdams no kabatas naudu.
— Desmit spērienus pa dibenu, — teica d'Artanjans. — Vācies, blēdi, un atceries, ka es zinu, kur tevi meklēt.
Frike, kurš nebija cerējis tik viegli likt cauri divos lēcienos pazuda aiz Dofinas ielas stūra.
Rauls uzkāpa savā zirgā, un viņš kopā ar d'Artanjanu, kurš sargāja viņu kā dēlu, lēni jāja Tiktonijas ielas virzienā. Viņi dzirdēja neskaidru kurnēšanu un apslāpētus draudus, bet redzot tik kareivīgu virsnieku ar iespaidīgu zobenu pie sāniem, ļaudis pašķīrās.
Viņi bez kādiem piedzīvojumiem aizbrauca līdz viesnīcai „Kaziņa".
Skaislulc Madlčna pateica d'Artanjanm, ka ir atgriezies Planšē un atvedis sev līdzi Mušketonu, kurš varonīgi piecietis lodes izņemšanas operāciju un jūtas tik labi, cik vien atļauj ievainojums.
D'Artanjans lika pasaukt Planšē. Tad, nogaidījis viņu kādu laiku, viņš lika vēlreiz pasaukt Planšē. Atbildes nebija: Planšē bija pazudis.
— Tad dodiet vīnu! — teica d'Artanjans.
Kad vīns tika pasniegts un viņi atkal palika divatā, d'Artanjans griezās pie Raula.
— Vai jūs esat ar sevi apmierināts? — viņš teica, smaidīdams skatoties jauneklim acīs.
— Protams, — Rauls atbildēja. — Man likās, es izpildīju savu pienākumu. Vai tad cs neaizstāvēju karali?
— Bet, kas jums teica, ka jāaizstāv karalis?
— To man teica grāfs de La Fērs.
— Jā, karali. Bet šodien jūs aizstāvējāt nevis karali, bet Mazarīni, kas tomēr nav viens un las pats.
— Bet tomēr, kungs…
— Jūs izdarījāt šausmīgu kļūdu, jaunais cilvēk. Jūs iejaucāties ne savās darīšanās. — Bet jūs pats taču… - Es — lā ir cita lieta; man ir jāpakļaujas kapteiņa pavēlei. Bel jūsu priekšnieks ir princis Kondē. Iegaumējiet to: citu priekšnieku jums nav. Labi gan izskatījās jauns neprātis, kurš bija gatavs kļūt par mazarīništu un palīdzēja apcietināt Bruselu! Vismaz klusējiet par lo, citādi grāfs de La Fērs aiz dusmām nezinās kur liklies.
— Tātad jūs domājat, ka grāfs de La Fērs būtu uz mani dusmīgs?
— Vai es domāju? Esmu par to pārliecināts! Ja ne tas, tad cs būtu jums tikai pateicies, jo jūs palīdzējāt mums. Tagad ne viņam, bet man nākas jūs rāt, un ticiet, tā jūs daudz vieglāk liksit cauri. Bcl, — d'Artanjans turpināja, — es tikai izmantoju tiesības, ko man nodeva jūsu aizbildnis, manu dārgo zēn.
— Es jūs nesaprotu, kungs.
D'Artanjans piecēlās, izņēma no rakstāmgalda vēstuli un pasniedza to Raulam.
Rauls ātri pārskrēja ar acīm vēstules rindiņām, un viņa skatiens apmiglojās.
— Ak, mans Dievs! — viņš iesaucās, paceldams savas skaistās, asaru pilnās acis, uz d'Artanjanu. — Grāfs aizbrauca no Parīzes, mani nesaticis!
— Viņš aizbrauca pirms četrām dienām.
— Bel, spriežot pēc vēstules, viņš pakļausies nāves briesmām?
— Ko vēl neizdomāsit? Viņš pakļausies nāves briesmām! Esiet mierīgs. Viņš aizbrauca vienā uzdevumā un drīz atgriezīsies. Ceru, ka jums nekas nav pretī, ja cs uz laiku kļūšu par jūsu aizbildni?
— Protams, nē, d'Artanjana kungs! — iesaucās Rauls. — Jūs esat tik cēlsirdīgs cilvēks, un grāfs de La Fērs jūs ļoti mii!
— Nu, tad mīliet arī jūs mani; es jūs neapgrūtināšu, bet ar noteikumu, ka jūs būsit frondērs, dedzīgs frondērs.
— Bet, vai es drīkstēšu tāpat satikties ar de Ševrēzas kundzi?
— Protams, velns parāvis! Un ar prelāta kungu, un ar de Longvila kundzi. Un, ja šeit būtu jaukais Brusela kungs, kuru jūs tik neapdomīgi palīdzējāt apcietināt, lad es jums teiktu: ātrāk atvainojaties Brusela kungam un noskūpstiet viņu uz abiem vaigiem.
— Labi, kungs, es jums klausīšu, kaut arī nesaprotu jūs.
— Tur nav ko saprast. Bet, — d'Artanjans turpināja, pagriezies pret durvīm, — lūk, arī di Vallona kungs, kurš ieradās krietni saplīsušās drēbēs.
— Jā, bet toties es par to saplosīju ne mazums ādu, — iebilda Portoss, būdams viss sviedros un putekļos. — Šie slaisti gribēja man atņemt zobenu, velns parāvis! — gigants turpināja savā parastajā mierā. — Kāds satraukums valda tautā! Bel cs ar savu Balizarda rokturi noliku pie vietas uzreiz vairāk kā divdesmit cilvēkus. Malciņu vīna, d'Artanjan!
— Izšķiriet mūs, — leica gaskonietis, pielejot Portosam glāzi līdz malām. — Kad izdzersiet, lad pateiksit mums savu viedokli.
Portoss vienā rāvienā izdzēra sausu, nolika lo uz galda un noslaucīja ūsas.
— Par ko?
— Lūk, Braželona kungs, — d'Artanjans atbildēja, — par katru cenu gribēja palīdzēt apcietināt Bruselu, bel es tikai ar lielām pūlēm atturēju
vinu no Komenža aizstāvēšanas. • *
— Velns parāvis! — teica Portoss. — Ko būtu teicis jūsu aizbildnis, ja to uzzinātu?
— Nu, jūs redzat! •— iesaucās d'Artanjans. — Nē, frondējiet, mans draugs, frondējiet, un atceraties, ka es aizvietošu grāfu visur.
Viņš paskandināja savu naudasmaku, lad, griezdamies pie Portosa, jautāja:
— Jūs brauksit ar mani?
— Kurp? — jautāja Portoss, ieliedams sev otru glāzi.
— Apliecināt mūsu cieņu kardinālam.
Portoss izdzēra otru glāzi tādā pašā mierā, kā pirmo, paņēma cepuri, ko bija atstājis uz krēsla, un sekoja d'Artanjanam.
Bet Rauls, jauno iespaidu apstulbis, palika mājās, jo d'Artanjans aizliedza viņam iziet no istabas, kamēr nenorims tautas nemieri.