Kā jau varēja paredzēt, parlaments piesprieda Čārlzam Stjuartam nāvessodu.
Kaut arī mūsu draugi negaidīja šī sprieduma nolasīšanu tas viņiem lika ieslīgi dziļās skumjās. D'Artanjans, kura atjautība vienmēr izcēlās dzīves grūtākajos mirkļos, vēlreiz, nozvērējās, ka viņš izdarīs visu, lai tikai neļautu norisināties šai traģēdijai ar asins izliešanu. Bet kā? Viņš pats vēl neko nezināja. Viss bija atkarīgs no apstākļiem. Bet gaidot, kamēr radīsies kāds plāns, vajadzēja darīt visu, lai iztraucētu nāvessodu, tādā veidā iegūstot laiku. Vienīgā iespēja bija aizvest Londonas bendi.
Ja nozudis bende, nāvessods nenotiks. Protams, sūtīs uz citu pilsētu pēc cita bendes, bet priekš tā vajadzēs vismaz vēl vienu dienu, bet viena diena šādos gadījumos var dot ļoti daudz, kas citreiz līdzvērtīga glābšanai.
Un d'Arlanjans uzņēmās šo ļoti grūto uzdevumu.
Tālāk, ne mazāk svarīgi ir brīdināt Čārlzu Stjuartu par gaidāmo mēģinājumu viņu glābt. Aramiss uzņēmās šo bīstamo pasākumu.
Čārlzs Stjuarts bija lūdzis, lai viņu apmeklē bīskaps Džeksons Vaithoilā, kur viņš pašreiz bija ieslodzīts. Mordaunts tajā pašā vakarā devās pie bīskapa un nodeva viņam karaļa vēlēšanos, kā ari iedeva Kromvela atļauju. Aramiss nolēma ar labu vai ļaunu panākt no bīskapa atļauju viņam ietērpties bīskapa mantijā un šādā izskatā iekļūt Vaithollas pilī.
Atoss uzņēmās visu sagatavot bēgšanai no Anglijas, kā veiksmes, tā arī neveiksmes gadījumā* Iestājās nakts.
Draugi norunāja tikties viesnīcā pulkstens vienpadsmitos vakarā un aizgāja katrs uz savu pusi, lai katrs pildītu savu pienākumu.
Vaithollas pils tika apsargāta ar trīs kavalērijas pulkiem un ar dedzīgām Kromvela rūpēm, kurš pats personīgi lo apmeklēja, vai sūtīja savus ģenrāļus un kalpus savā vietā.
Uz nāvi notiesātais karalis, sēdēdams viens savā istabā, kura tika apgaismota tikai ar divām svecēm, skumji atcerējās savu bijušo majestātiskumu, kas tagad, kā tas bieži mēdz būt pirms nāves, likās viņam vēl saldkaislāks un spožāks, nekā tas bija agrāk.
Parri, kurš nepameta savu pavēlnieku, kopš viņš* tika apcietināts, visu laiku tikai raudāja.
Čārlzs Stjuarts skatījās uz medaljonu, kurā atradās viņa sievas uņ meitas portrets.
Viņš gaidīja Džeksonu, bet pēc viņa — nāvessodu.
Dažreiz viņš domās atgriezās pie cēlsirdīgajiem francūžiem, kuri, domājams jau bija simtiem ljē attālumā no Londonas; viņi pārvērtās par pasaku tēliem, kuri parādās naktīs, bet dienā, kad pamosties, pazūd.
Patiešām, brīžiem Čārlzs I jautāja pats sev, vai viss notikušais nebija viens smags murgs.
Pie šīm domām viņš piecēlās kājās un, nogājis istabā dažus soļus, lai aizdzītu drūmo un smago sajūtu, viņš piegāja pie loga, bel tūlīt pat acu priekšā redzēja durkļu auksto spīdumu sarkareivju rokās. Un tad viņš neviļus pārliecinājās, ka las nav nekāds sapnis, bet īsts asiņains murgs — īstenība.
Čārlzs I atgriezās pie sava krēsla, apsēdās un atspiedis elkoņus pret galdu, iegrima savās smagajās drūmajās domās.
«Diemžēl, — viņš tcica pats sev, - ja es varētu izsūdzēt grēkus kādam no tiem garīgajiem tēviem, kuriem pazīstami daudzu cilvēku dzīves noslēpumi un visa dižuma niecība, varbūt tāda svētā tēva balss spētu nomākt manu skumju un nožēlu balsi manā dvēselē. Nē, mans garīgais tēvs nebūs augstāks par vienkāršo līmeni, kura domas par karjēru un bagātību es būšu nonāvējis ar savu krišanu nežēlastībā. Viņš runās ar mani par Dievu un nāvi, kā ne vienreiz vien bija runājis, ar citiem uz nāvcsguļlas gulošajiem. Vai viņš spēs saprast, ka karalis atstāj savu troni uzurpatoram, un, ka viņa sieva un bērni cieš badu!"
Viņš piespieda pie lūpām medaljonu un sāka čukstēt savu bērnu vārdus.
Iestājās, kā mēs jau teicām, nakts — tumša un mākoņaina. Blakus torni pulkstens nosita vakara stundu. Divu sveču liesmiņu gaisma atspīdēja uz lielās istabas sienām savādu mirdzumu, atgādinādamas aizkapa pārdabiskās būtnes. Šīs būtnes bija karaļa priekšteči, kuri bija izkāpuši no saviem zelta ierāmējumiem.
Dziļas skumjas pārņēma karali Čārlzu I. Aizsedzis ar rokām seju, viņš domāja par pasauli, kura ir tik ļoti skaista, kad mums viņa ir jāpamet, pareizāk sakot, kad tā mums sāk slīdēt projām; karalis domāja par savu bērnu maigumu un mīlestību, kas bija tik ļoti salda, it sevišķi, ja no tā jāšķiras uz. mūžu; domāja par savu sievu, cēlsirdīgu un stipru sievieti, kura bija uzticīga viņam līdz dzīves pēdējiem mirkļiem. Viņš noņēma'no krūtīm krustu, kurš bija nosēts ar briljantiem, un (Joda Lenšu ordeni, kuru viņa bija atsūtījusi kopā ar šiem cēlsirdīgajiem francūžiem, viņš noskūpstīja tos. Tad viņam ienāca prātā, ka viņa sieva ieraudzīs šīs lietas tikai tad, kad viņš gulēs dziļā kapā, aukstā un bezjēdzīgā — un viņš sajuta, ka to visu iedomājot viņu pārņem auksti drebuļi, it kā nāve jau būtu iztiepusi savas aukstās rokas uz viņa pusi.
Un, lūk, šajā istabā, kurā viņš tik daudz ko pārdomāja, un kurā kādreiz drūzmējās tik daudz galminieku un skanēja tik daudz saldu liekulīgu runu, tagad sēdēja viens pats karalis ar savu uzticamo, sāpju sagrauzto kalpu, kurš nespēja viņam sniegt nekādu dvēseles mierinājumu… Un tad, — kas to būtu varējis iedomāties! — karali pārņēma vājums, un viņš noslaucīja asaru, kura nokrita tumsā uz galda, ar zeltu izšūtā galdauta.
Pēkšņi gaitenī atskanēja soļi. Durvis atvērās, lāpas apgaismoja istabu ar savu dūmakaino gaismu, un cilvēks, bīskapa mantijā ienāca divu sargkareivju pavadībā; Čārlzs ar pavēlošu žestu lika viņiem aiziet.
Sargkareivji aizgāja un istaba atkal ieslīga pustumsā.
- Džekson! — iesaucās Čārlzs 1. — Džekson! Pateicos tev, mans pēdējais draugs šajā satilē, jūs atnācāt laikā.
Bīskaps paskatījās ar nemieru uz cilvēku, kurš, rīstīdams asaras, sēdēja stūrī aiz kamīna.
- Pietiks, Parri, - griezās pie viņa karalis, - neraudi! Lūk, Kungs mums sūta savu mierinājumu.
- Ak, tas ir Parri! - leica bLskaj». - Tad esmu mierīgs, jūsu majestāte, ļaujiet man jūs sveiki un pateikt, kas es esmu un kāpēc esmu atnācis. Dzirdot šo balsi Čārlzs gandrīz skaļi iekliedzās, bet Aramiss pielika pirkstu pie lūpām un zemu palocījās karalim.
— Tas esat jūs, ševaljē d'Erblē? — nočukstēja Čārlzs I.
— Jā, jūsu majestāte, — atbildēja Aramiss. — Jā, es kā bīskaps Džeksons, kurš atnāca pie jūsu majestātes pēc jūsu gribas.
Karalis Čārlzs I sasita plaukstas.
Viņš pazina d'Erblē un bija pārsteigts par šo cilvēka drosmi, kuri, kaut arī bija ārzemnieki, bez kaut kādiem savtīgiem mērķiem tik neatlaidīgi cīnījās pret. veselu tautu un ļauno karaļa likteni.
— Jūs, — viņš noteica, — -tas esat jūs… Kā jūs tikāt šurp? Mans Dievs! Ja viņi uzzinās, jūs iesit bojā.
Parri bija jau piecēlies kājās. Viss viņa stāvs liecināja par dziļo cieņu un naivo sajūsmu šī cilvēka priekšā.
— Valdniek, nedomājiet par mani, — turpināja Aramiss, norādīdams ar žestu, lai viņi runātu klusāk. — Domājiet par sevi. Jūs redzat, ka jūsu draugi ir modri. Mēs vēl nezinām kā mēs to paveiksim, bet četri drošsirži spēj padarīt ļoti daudz. To atceroties, esiet modri, ne par ko skaļi nebrīnāties un esiet uz visu gatavs.
Čārlzs pašūpoja galvu.
— Mans draugs, — viņš teica, — vai jūs zināt, ka nedrīkst zaudēt ne mirkli un, ja jūs patiešām domājat man palīdzēt, tad vajag steigties? Jūs zināt, ka rīt pulkstens desmitos, man ir jāmirst?
— Jūsu majestāte, līdz tam laikam ir jānotiek kaut kādam, kas atliks jūsu nāvessodu.
Karalis ar izbrīnu skatījās uz. Aramisu.
Tajā brīdī aiz loga varēja sakļausit šausmīgu troksni, it kā no vezuma tiktu mesti dēļi.
— Jūs dzirdat? — jaulāja karalis.
Pēc ši trokšņa varēja saklausīt sāpju kliedzienu.
— Es klausos, — teica Aramiss, — bet nesaprotu, kas tas ir par troksni, bet galvenais, — kas tas ir par kliedzienu.
— Kas tas par kliedzienu, es pats arī nezinu, — teica karalis, — bet trokšņa cēloņus varu izskaidrot. Jūs zināt, ka mani sodīs pie šiem pašiem logiem? — piebilda Čarlzs I, norādīdams ar roku lielajā tukšumā, pa kuru pašlaik staigāja tikai sargkareivji.
, — Jā jūsu majestāte, zinu, — atbildēja Aramiss.
— Tad, lūk, no tiem dēļiem, kurus tagad atveda, būvē rītdienai ešafotu, uz kura man izpildīs nāvessodu. Laikam, pie dēļu izkraušanas darbiem kādu strādnieku netīšām ievainoja.
Aramiss neviļus nodrebēja.
— Jūs redzat, — tcica Čārlzs I, — ir veltīgi censties kaut ko izdarīt: esmu nosodīts, tāpēc ļaujiet man iet savu Likteņa ceļu.
— Jūsu majestāte, — Aramiss teica, savaldīdams sevi, — lai viņi būvē, tos ešafotus, cik vien vēlās, — viņi neatradīs bendi.
— Ko jūs ar to vēlaties teikt? — jautāja karalis.
— Es vēlos pateikt, ka bende jau ir vai tūlīt tiks nolaupīts, vai arī uzpirkts ar jūsu draugiem. Rīt no rīta ešafots būs gatavs, bet bende netiks atrasts, un nāvessods tiks atlikts uz vienu dienu.
, — Bet, kas būs tālāk? — jautāja izbrīnījies karalis.
— Tas, ka mēs nākošajā naktī jūs nozagsim.
— Kādā veidā? — iesaucās karalis, kur sejā neviļus atspoguļojās prieks.
— O, — nočukstēja Parri, salicis rokas lūgšanā, — lai Dievs jūs visus svētī!
— Kādā veidā? — atkārtoja karalis, — Man ir jāzin, lai es vatu jums ar kaut ko palīdzēt.
— Es pats vēl nezinu, jūsu majestāte, — atbildēja Aramiss, — bet tikai pats veiklākais, pats drošsirdīgākais un pats uzticamākais no mums četriem pateica man, kad mēs šķīrāmies: „Ševaljē, nododiet karalim, ka rītvakar pulkstens desmitos mēs viņu nozagsim". Bet, ja viņš tā teica, tad tā arī būs.
— Nosauciet man šī nezināmā drauga vārdu, — lūdza karalis, — lai es varētu ar pateicību atkārtot to, vienalga, vai izdosies jūsu pārdrošais pasākums vai nē.
— D'Artanjans, jūsu majestāte, tas pats, kurš gandrīz jūs izglāba ceļā, kad tik negaidīti ieradās pulkvedis Harrisons.
— Jūs patiešām esat apbrīnojami cilvēki! — karalis teica. — Ja man par to būtu stāstījuši, es nebūtu ticējis.
— Bet tagad, jūsu majestāte, — turpināja Aramiss, — uzklausiet mani. Neaizmirstiet ne mirkli, ka mēs esam par jufns visu laiku nomodā un cenšamies jūs glābt; uztveriet vismazāko žestu, balss skaņu, zīmi, kuru jums pados kāds no mums, — novērojiet, ieklausieties.
— O, ševaljē d'Erblē, — iesaucās karalis, - ko es jums varu teikt! Nekādi vārdi, pat ja tie nāks no visapslēptākajiem sirds dziļumiem, nav spējīgi izteikt to pateicību, kuru es izjūtu pret jums. Ja jums izdosies jūsu pasākums, jūs glābsit ne tikai karali, — jo karaļa tituls ešafota priekšā, ticiet, man izliekas izteikti niecīgs, — nē, jūs izdarīsit daudz vairāk: jūs atgriezīsit sievai vīru, bet bērniem tēvu. Sevaljē, lūk, mana roka; šī ir drauga, roka, kura jūs atcerēsies līdz pēdējam elpas vilcienam.
Aramiss gribēja noskūpstīt šo roku, bet karalis ātri saņēma viņa roku un pielika sev pie krūtīm.
Šajā mirkli kāds ienāca istabā, pat nepieklauvējis. Aramiss gribēja atraut savu roku, bet karalis to neļāva izdarīt.
Ienācējs bija viens no puritāņiem — pusmācītājs, puskareivis, — kādu Kromvela laikā uzradās daudz.
— Ko jūs vēlaties, kungs? — pie viņa griezās karalis.
— Es vēlējos uzzināt, vai ir beigusies Čārlza Stjuarta grēksūdze? — jautāja ienācēja.
— Kada jums daļa? Mēs piederam pie dažādām ticībām, — piezīmēja karalis.
Visi cilvēki ir brāļi, — atbildēja puritānis. — Viens no maniem brāļiem mirst, un es atnācu sapost viņu šim tālajam ceļam.
— Lūdzu, lieciet karali mierā, — iejaucās Parri, — karalis neilgojās pēc jūsu svētības.
— Justi majestāte, — Aramiss klusi griezās pie karaļa, — esiet ar viņu uzmanīgs; viņš noteikti ir spiegs.
— Pēc augsti godājamā bīskapa, — karalis teica, — cs jūs labprāt uzklausīšu.
Aizdomīgā persona aizgāja, vispirms ar ilgu un vērīgu skatienu aplūkodams bīskapu. Karalim tas nepagāja nepamanīts.
Ševaljē, — viņš tcica, kad durvis aizvērās, — es domāju, ka jums bija taisnība: šis cilvēks bija ienācis ar ļauniem nodomiem. Kad iesit projām, esiet uzmanīgs, lai ar jums nenotiek kāda nelaime.
Pateicos, jūsu majestāte, — teiea Aramiss,— bet jūs neuztraucieties par mani, man zem talāra ir bruņukrekls un aiz jostas ass duncis.
— Ejiet, un lai Dievs jūs sargā, kā es vienmēr teicu, kad biju karalis.
Aramiss aizgāja.
Karalis Čārlzs Pirmais viņu pavadīja līdz durvīm.
Aramiss gāja, dodot savu svētību visiem, kas nāca viņam pretī; sargi viņa ceļā noliecās. Viņš cēli izgāja cauri Visām istabām, kuras bija kareivju pārpildītas un iesēdās savā karietē. Divi sargkareivji viņu pavadīja līdz. pat bīskapa mājas slieksnim un tikai tad atstāja viņu.
Džeksons viņu gaidīja ļoti uztraucies.
— Nu kā? — viņš jautāja, ieraudzījis Aramisu.
— Teicami! - Aramiss atbildēja. — Viss iznāca tā, kā es lo biju paredzējis: spiegi, sardze, kareivji — visi mani pieņēma par jums. Karalis svēta jūs, gaidot jūsu svētību.
— Glāb viņu, mans Kungs! Jūsu piemērs mani iedvesmoja un deva cerības.
Aramiss pārģērbās savās drēbēs, uzmeta apmetni plecos un aizgāja,
brīdinot Džeksonu, ka viņš vēlreiz, griezīsies pie viņa pēc palīdzības.
Viņš nepaspēja noiet pat desmit soļus, kad pamanīja, ka viņam seko gara auguma cilvēks, ietinies apmetnī. Aramiss vispirms ķērās ar roku pie dunča.
Viņš apstājās.
Cilvēks pienāca viņam klāt. Tas bija Portoss.
— Mans mīļais draugs! — Aramiss teica, sniedzot viņam roku.
— Redziet, mans draugs, — atbildēja Portoss, — katram no mums bija savs uzdevums. Man vajadzēja jūs apsargāt, un es jūs apsargāju. Vai jūs redzējāt karali?
— Jā. Viss iet lieliski. — Nu, bet kur ir mūsu draugi?
— Mēs norunājām tikties pulkstens vienpadsmitos viesnīcā.
— Tādā gadījumā nedrīkst zaudēt laiku, — piezīmēja Aramiss.
Patiešām Sv.Pāvela katedrālē pulkstenis nosita pusvienpadsmit.
Bet tā kā Aramiss un Portoss ļoti steidzās, tad viņi atnāca pirmie. Pēc viņiem ieradās Atoss.
— Viss iet lieliski, — teica Atoss, negaidīdams biedru jautājumus.
— Bet ko jūs paspējāt paveikt? — viņam jautāja Aramiss.
— Es noīrēju nelielu liellaivu, šauru, kā indiešu piroga, un vieglu, kā bezdelīga. Tā mūs gaidīs pie Cirinvičas, pretī Suņu salai. Uz tās būs saimnieks un četri matroži; par piecdesmit funtiem sterliņu viņi piekrita mūs gaidīt trīs naktis no vietas. Iesēžoties tajā kopā ar karali, mēs izmantosim paisumu, nobrauksim pa Temzu un pēc divām stundām būsim jau atklātā jūrā. Tad, kā īsti pirāti, mēs brauksim gar krastu, slēpjoties aiz klintīm, un, ja jūra mums liksies brīva no vajātājiem, mēs brauksim tieši uz Buloņu. Nodrošinoties pret negadījumiem, es jums pateikšu kapteiņa vārdu: kapteini sauc Rodžers, bet viņa laivu — „Zibens". To zinādami, jūs bez liekām pūlēm viņus atradīsit. Bet viņi jūs pazīs pēc kabatlakatiņa, kurā būs iesieti četri mezgli.
Pēc mirkļa ienāca d'Artanjans.
— Izgrieziet savas kabatas uz āru, - viņš teica. — Vajag savākt simts funtus sterliņu. Kas atliecas uz maniem resursiem…
Ar šiem vārdiem d'Artanjans izgrieza savas kabatas uz āru: tās bija tukšas.
Vajadzīgā summa tika savākta vienā mirklī. D'Artanjans izgāja un pēc mirkļa atgriezās.
— Gatavs, - viņš teica. - Pabeidzu. Ak, tas nebija viegli!
— Bende aizbrauca no Londonas? — jautāja Atoss.
— Kā tad! Tas nozīmētu izdarīt tikai pusdarbu: viņš būtu varējis izbraukt pa vieniem vārtiem, bet atgriezties pa citiem.
— Tad kur viņš ir? — jautāja Aloss.
— Pagrabā.
— Kādā pagrabā?
— Mūsu viesnīcas pagrabā. Mušketons sēž uz sliekšņa, bet atslēga atrodas manā kabatā.
— Bravo! — Aramiss teica. — Bet kā jums izdevās pierunāt šo cilvēku paslēpties?
— Tā kā var pārliecināt jebkuru cilvēku uz pasaules: ar zelta palīdzību. Tas maksāja samērā dārgi, bet viņš piekrita.
— Bet cik jums tas izmaksāja, mans draugs? — Atoss jautāja. — Jūs taču saprotat, ka mēs neesam vairs tie nabadzīgie musketieri, tāpēc tagad visiem tēriņiem ir jābūt kopīgiem mūsu kopējā lietā.
— Tas man izmaksāja divpadsmit tūkstošu livru, — d'Artanjans atbildēja,
— Kur tad jūs tos dabūjāt? — Atoss turpināja izjautāt. — Vai tad jums bija tāda nauda?
— Bet slavenais karalienes dimants? — nopūzdamies teica d'Artanjans.
— Ak, jā! Es to redzēju jūsu pirkstā, — aizrādīja Aramiss.
— Tātad jūs to izpirkāt no dez Esāra? — jautāja Portoss.
— Nu, protams! — atbildēja d'Artanjans. — Bet, redzams, man uz pieres rakstīts, ka es nekad to nemantošu! Ko lai dara! Runā, ka dimantiem ir savas simpātijas un antipātijas, tāpat kā cilvēkiem. Sis dimants, redzams, mani nevar ciest.
— Labi, — Aloss leica, — pieņemsim, ka ar bendi jautājums ir atrisināts, bet katram bendem ir arī palīgs, cik es par lo esmu dzirdējis.
— Šim arī tāds bija. Bet šeit mums paveicās.
— Kādā veidā?
— Nepaspēju es to visu vēl pārdomāt, kad mūsu balodīti atnesa ar salauztu kāju. No pārliekas centības mūsu palīgs pavadīja dēļu krāvumu ešafota būvei. Viens dēlis gāzās no augšas un salauza viņam kāju.
— A, tad tas bija viņš, kurš tā iekliedzās, kad es biju istabā pie karaļa! — Aramiss piezīmēja:
— Laikam tā būs bijis, — atbildēja d'Artanjans. — Bet tā kā viņš ir puisis ar galvu, tad apsolīja savā vietā atsūtīt četrus spēcīgus puišus ešafota būvei. Un, atgriezies pie sava saimnieka, viņš, neskatoties uz lielajām sāpēm, uzreiz uzrakstīja vēstuli savam draugam Tomam Lou, kurš ir galdnieks, lai viņš dotos uz Vaithollu un izpildītu viņa doto solījumu. Lūk, šī vēstule, kuru viņš sūtīja ar izsūtāmo puiku, par kuras nosūtīšanu viņš samaksāja desmit pensus, bet kuru man izdevās nopirkt par vienu luidoru.
— Bet kāda velna pēc jums bija vajadzīga šī vēstule? — Atoss jautāja.
— Vai jūs nevarat uzminēt? — d'Artanjans jautāja ar viltīgu smaidiņu.
— Goda vārds, nē.
— Nu, tad, lūk. Cienītais Atos, .jūs, kurš runājat angliski, kā pats Džons Buls, būsit misters Toms Lou, bet mēs būsim jūsu trīs biedri. Vai tagad jūs visu sapratāt?
Atoss iekliedzās aiz prieka un pārsteiguma, tad metās ģērbtuvē un samaklēja strādnieku drēbes, kuras nekavējoties visi četri draugi apģērba.
Tad viņi izgāja no viesnīcas: Atoss nesa zāģi, Portoss stangas. Aramiss — cirvi, bet d'Artanjans — āmuru un naglas.
Vēstule, kura tika uzrakstīta ar bendes palīga roku, pārliecināja galveno galdnieku, ka tie ir tie paši cilvēki, kurus viņš bija gaidījis ešafota būvei.