Pēc grēksūdzes, kad Čārlzs attīrīja savu dvēseli, viņš vēlējās redzēt savus bērnus. Pulkstenis nosita desmit. Aizkavēšanās, kā jau karalis bija teicis, nebija ilga.
Atcerieties!
Pa to laiku taula jau bija sapulcējusies; visi zināja, ka nāvessods tika nolikts uz pulkstens desmitiem, un visas ieliņas, kuras atradās pils tuvumā, bija ļaužu pārpilnas. Karalis jau varēja sakļausit pūļa dunoņu, kurš bija kaisiibu pārņemts, kas tik ļoli atgādināja jūras viļņu šalkoņu.
Ienāca karaļa bērni — princese Šarlotte un hercogs Glosters. Princese bija skaista gaišmataina meitene; viņas acis bija asaru pārpilnas. Hercogs — puisēns astoņus vai deviņas gadus vecs; viņa acis bija sausas, bet augšlūpa aizdomīgi trīcēja; vēl pavisam jauns, viņš jau bija lepnības pārņemts: visu nakti noraudājies, bet tagad, citu priekšā, centās izturēties pavisam mierīgi.
Čārlza sirds sāpīgi sarāvās, ieraugot divus bērnus, kurus viņš nebija redzējis apmēram divus gadus un ar kuriem viņš varēja tikties tikai savā pirmsnāves stundā. Viņa acīs parādījās asaras, bet viņš neaizgriezām lai tās noslaucītu, tā kā gribēja saglabāt savu stingrību un lepnumu tiem, kuriem viņš atstāja mantojumā smago bēdu un. ciešanu likteni.
Vispirms viņš iesāka runāt ar meitu; viņš apskāva meitenīti, piespieda sev klāt, lūdza viņu pakļauties liktenim un mīlēt savu māti. Tad karalis griezās pie jaunā hercoga Glostera un uzsēdināja viņu sev uz ceļiem, to stipri apskaujot un noskūpstot.
— Mans dēls, — viņš teica viņam, — pa ceļam uz šejieni tu redzēji istabās daudz cilvēku; visi šie cilvēki sanāca kopā, lai nocirstu tavam tēvam galvu; nekad to neaizmirsti. Varbūt, ka pienāks diena, kad šie paši cilvēki vēlēsies tevi pasludināt par savas valsts karali, apejot Velsas princi un Jorkšīras hercogu, tavus vecākos brāļus, no kuriem viens atrodas Francija, bet otrs — es pat nezinu, kur viņš atrodas; bet tu neesi karalis, mans dēls, bet vari par to kļūt pēc viņu nāves. Apzvēri man, ka lu neuzliksi ātrāk karaļa kroni sev galvā, kamēr tev nebūs likumīgu tiesību to darīt. Savādāk, pretējā gadījumā, mans dēls. — atceries manus vārdus, ka . atnāks diena, kad šie paši ļaudis piespiedīs tevi atteikties no troņa kopā ar tavu galvu, un tajā dienā tu varēsi nomirt tikpat mierīgi un ar tīru sirdsapziņu, kā mirstu es. Zvēri man, mans dēls.
Puisītis pastiepa uz priekšu roku, aizskāra ar to savu tēvu un teica:
— Valdniek, es apzvēru…
Karalis viņu pārtrauca.
— Anrī, — viņš teica, — sauc mani par tēvu.
— Mans tēvs, — no jauna iesāka puisēns, — zvēru tev, ka viņi drīzāk mani nositīs, nekā piespiedīs kļūt par viņu karali.
— Labi, mans dēls, — karalis teiea. — Tagad noskūpsti mani, un tu, Šarlotte, lāpāt, neaizmirstiet mani.
O, nē, nekad, nekad! — iesaucās abi bērni, apķerdamies tēvam ap kaklu.
— Ardievu, — teica Čārlzs, — ardievu, mani bērni. Aizvediet viņus, Džekson: viņu asaras man laupa stingrību un nejauj man skauties nāvei tieši acīs.
Džeksons saņēma abus bērnus pie pleciem un veda tos pie tiem, kas viņus bija atveduši šurp.
Kad viņi aizgāja, visas durvis tika atvērtas un istaba piepildījās ar cilvēkiem.
Karalis, kurš tika sargkareivju aplenkts no visām pasēm, kuri piepildīja šo istabu, atcerējās, ka grāfs de La Fērs atradās gandrīz vai blakus, zem šīs istabas grīdas, un, nezinādams, kas šeit bija noticis, varbūt vēl mēģināja viņu atbrīvot.
Karalis nebija kļūdījies; Atoss patiešām bija apakšā; viņš ieklausījās un nonāca izmisumā, nedzirdēdams atbildes signālu. Savā nepacietībā viņš sāka drupināt kādu akmeni, bet tūlīt pat pālrauca savu nodarbošanos, baidīdamies, ka kāds cits to var sadzirdēt.
Šis klusums ieilga uz. divām stundām. Nāves klusums bija iestājies karaļa istabā.
Beidzot Atoss nolēma uzzināt šī klusuma iemeslu, kuru pārtrauca tikai pūļa rēcieni. Viņš noņēma melnās drēbes apsitumu, kurš sedza ciet caurumu, un iznāca otrā stāva nodalījumā, kas atradās zem ešafota. Četru pēdu augstumā virs viņa galvas atradās ešafota augšējā platforma.
Pūļa troksnis, kurš līdz šim skanēja visai dobji, bet tagad bija saklausāms ļoti tuvu, lika viņam nodrebēt: šajā troksnī bija saklausāmas ļoti drūmas un ļaunas notis.
Atoss aizkļuva līdz pašai ešafota malai un, pacēlis melno pārklāju, viņš ieraudzīja jātniekus, kuri to bija aplenkuši no visām pusēm. Aiz jātniekiem varēja redzēt kājniekus, aiz kājniekiem — musketierus, tad cilvēku ļaUzu pūļus, kuti guldza un vārījās, kā okeāns vētrā.
„Kas gan notiek? — Atoss jautāja pats sev, drebēdams stiprāk, nekā kolinkors, kuru viņš turēja rokās. — Tauta pulcējas, kareivji apbruņojušies, visi skatās uz karaļa istabas logu. Ak, Kungs, es redzu d'Artanjanu! Ko viņš gaida? Uz ko viņš skatās? Mans Dievs! Vai patiešām viņi būtu izlaiduši no savām rokām bendi?"
Šajā mirklī atskanēja dobji, drūmi un ļaunu vēstoši bungu rībieni. Virs Atoss galvas atskanēja lēni smagi soļi, ii kā kāda bezgalīga procesija būtu iznākusi no pils. Drīz vien sāka čīkstēt dēļi virs viņa galvas. Viņš ieskatījās cilvēku sejās un pēc viņu sejas izteiksmēm saprata to, ko viņš cerēja nepiedzīvot.
Troksnis ļaužu pūlī apklusa. Visu skatieni bija vērsti tikai uz Vaithollu; visu atvērtās mutes, aizturētie elpas vilcieni un augšup pavērstie skatieni, liecināja par kaut kādam šausmīgām gaidām.
Soļu troksnis, kurš tagad atskanēja virs Atosa galvas uz ešafota dēļiem, gandrīz aizskāra nelaimīgā francūža galvu. Acīmredzot, sarkareivji nostājās divās ierindās. Sajā mirklī atskanēja Atosam tik ļoti pazīstamā lepnā balss:
— Pulk"e'a kungs, es vēlos tautai pateikt dažus vārdus.
Atoss nodrebēja ar visu savu stāvu. Nebija šaubu, ka tas bija karalis, kurš runāja no ešafota.
Patiešām, izdzēris dažas lāses vīna un ieēdis dažus kumosus maizes, Čārlzs, pilnīgi nomocījies nāves gaidās, nolēma lieki vairs nevilcināt laiku un pats gāja tai pretī. Viņš pamāja, lai sāk pēdējo viņa dzīves gājienu.
Tika atvērts līdz galam logs, kurš izgāja uz laukumu, un cilvēki vispirms ieraudzīja cilvēku maskā, kurš iznāca no vienas istabas dziļumiem. Pēc cirvja, kuru viņš turēja rokās, tauta viņā sazīmēja bendi. Cilvēks pienāca pie bluķa un nolika uz. tā cirvi.
Tās bija tās skaņas, kuras Atoss bija vispirms dzirdējis. Pēc šī cilvēka atnāca Čārlzs Stjuarts. Tiesa, viņš bija bāls, bet turējās mierīgi un nāca stingriem soļiem. Viņam abās pusēs gāja mācītāji, pēc tiem gāja daži augsta ranga ierēdņi, un, beidzot, divas rindas kājnieku, kuri nostājās ešafota abās pusēs.
Cilvēka parādīšanās maskā izsauca daudz čukstu un izsaucienu. Daudziem gribējās zināt, kas ir šis cilvēks, kurš parādījās tik ļoti laikā, lai varētu notikt šis šausmu skats, kas bija apsolīts tautai, kad visi jau domāja, ka las tiks atlikts uz. nākošo dienu. Visi viņu vai aprija ar acīm, bet varēja pamanīt tikai, ka šis cilvēks ir vidēja auguma, apģērbies viscaur melnas drēbēs, un ir jau vidējos gados; no zem maskas bija redzama sidrabaina bārda.
Kad parādījās karalis, kurš bija mierīgs, stingrs, apņēmīgs, klusums uzreiz atjaunojās, tā kā varēja visi dzirdēt to, ka karalis vēlas runāt ar tautu.
Tas, pie kā griezās karalis ar šo lūgumu, atbildēja, acīmredzot, piekrītoši, tā kā uzreiz atskanēja skaidra un skanīga balss, kura iespiedās Atosa sirdī līdz sirds dziļumiem.
Karalis paskaidroja tautai savu rīcību un deva tautai savus novēlējumus, kuri veicinātu Anglijas plaukšanu.
„o, — Atoss sev teica, juzdams lielu smagumu un bēdas, — vai tas būtu iespējams, ka mani māna mana dzirde un mana redze? Vai tas ir iespējams, ka Dievs ir pametis savu izredzēto Zemes virsū un atļauj viņam nomirt tik nožēlojamā nāvē? Bet es? Es neredzu viņu! Es neesmu no viņa atvadījies!"
Varēja saklausīt troksni, it kā kāds nošķindinātu, uzlikto uz bluķa, cirvi.
Karalis pārtrauca savu runu.
- Neaiztieciet cirvi, — viņš tcica, griezdamies pie bendes.
Tad viņš turpināja savu runu. Kad viņš bija pabeidzis runu, iestājās nāves klusums. Viņš pieskārās savai' pierei; sviedri, lielām lāsēm notecēja viņam pa roku, kaut arī ārā stāvēja sals.
Iestājies klusums norādīja uz pēdējo sagatavošanos nāvessodam.
Beidzis runāt, Čārlzs noskatīja visu pūli, kurš izskatījās dziji norūpējies. Tad viņš noņēma no sevis ordeni, kuru vienmēr nēsāja; tā bija tā pati briljanta zvaigzne, kuru viņam bija atsūtījuši karaliene. Viņš nodeva šo zvaigzni mācītājam, kurš viņu pavadīja un stāvēja blakus Džeksonam; tad viņš noņēma no krūtīm krustiņu, tāpat nosētu ar briljantiem, kuru viņš tāpat bija saņēmis no karalienes Henriettas kopā ar ordeni.
— Kungs, — viņš griezās pie mācītāja, kurš pavadīja Džeksonu, — šo krustiņu es turēšu līdz pēdējam elpas vilcienam. Paņemiet to, kad es būšu miris.
— Jūsu majestāte, jūsu lūgums tiks izpildīts, — atbildēja balss, kurā Atoss saklausīja Aramisa balss tembru.
Tad, Čārlzs, kurš visu laiku bija stāvējis ar cepuri galvā, noņēma cepuri un to aizmeta. Tad viņš atpogāja sava kamzoļa visas pogas, noņēma un aizmeta to pie cepures. Pēc tam, par cik bija ļoti auksts, viņš pieprasīja halātu,, kuru viņam uzreiz, pasniedza.
Visi šie sagatavošanās darbi tika veikti visdrausmīgā mierā. Varēja padomāt, ka karalis domā iet gulēt, nevis doties nāves miegā.
Beidzot viņš ar roku atsvieda matus nost no pieres un griezās pie bendes:
— Vai jums tie netraucēs? Ja vēlaties es tos sasiešu ar saiti.
To runājot, Čārlzs tik cieši skatījās bendēm acīs, it kā vēlētos iekļūt maskas aizsegā. Šis atjātais mierīgais un pašpārliecinātais skatiens, lika bendēm aizgriezties. Bet, aizejot prom no karaļa mierīgā skatiena, viņa skatiens sastapās ar Aramisa naidā degošo skatienu.
Redzēdams, ka bende neatbild, karalis vēlreiz griezās pie tā ar jautājumu.
— Būs pilnīgi pietiekami, ja jūs tos novāksit no kakla, — tas atbildēja dobjā balsī.
Karalis apņēma ar abām rokām matus un paskatījās uz bluķi.
— Tas ir ļoti zems, — viņš teica. — Vai nav kāds cits, augstāks?
— Tas ir parasts bluķis, — atbildēja cilvēks maskā.
— Vai jūs cerat man nocirst galvu ar vienu cirtienu?
— Ceru! -<- bende atbildēja. .
Šis vārds tika izteikts ar tādu šausmīgu pieskaņu, ka visi klātesošie, atskaitot karali, nodrebēja.
— Labi, — Čārzs Pirmais noteica. — Bet tagad, bende, uzklausiet mani.
Cilvēks maskā pagāj;. soli :/ priekšu un atspiedās pret cirvja garo kātu.
— Es nevēlos, lai man iecirstu negaidīti, — Čārlzs I viņam teiea. — Es nostāšos uz ceļiem un palūgšu Dievu; pagaidi vēl cirst.
— Bet, kad man cirst? — jautāja cilvēks maskā.
— Kad uzlikšu galvu uz bluķa, izstiepšu rokas un teikšu: „Remember", tad cērt ar lielu vēzienu.
Cilvēks maskā viegli paklanījās.
— Tuvojas mirklis, kad man jāšķiras no šīs dzīves, — karalis griezās pie klātesošajiem. — Kungi, es jūs pametu šajā trauksmainajā mirklī un ātrāk par jums došos turp, kur nav vētru. Ardievu!
Viņš paskatījās uz Aramisu un nemanāmi viņam pamāja.
— Bet lagad, — viņš teica, — paejiet visi malā un ļaujiet man palūgt Dievu. Tu arī aizej, — viņš teica cilvēkam maskā, — tas tikai uz. mirkli; es zinu, ka atrodos tavā varā; bet atceries, cērt tikai tad, kad es padošu zīmi.
Pēc šiem "ārdiem Čārlzs nokrita uz ceļiem, pārkrustījās, piespieda savu skūpstu ešafota dēļiem, tad ar vienu roku viņš atspiedās pret bluķi, bet ar otru pret ešafota dēļiem.
— Grāf dc La Fēr, — viņš teica franciski, — vai jūs esat šeit, un es varu ar jums parunāt?
Šī balss, kā auksts tērauds, iegriezās Atosa sirdī.
— Jā, jūsu majestāte, — drebošā balsī atbildēja Atoss.
— Mans uzticamais draugs, cēlsirdīgā sirds, — ierunājās karalis, — mani nevarēja glābt, man nebija lemts izglābties. Varbūt es zaimoju Dievu, bet tomēr es tev pateikšu: jā, pēc tā, kad es runāju ar tautu un ar Dievu, es runāšu ar tevi pašu pēdējo. Aizstāvot lietu, kuru es uzskatīju par svētu, es zaudēju manu tēvu troni un izsaimniekoju visu bērniem domāto mantojumu. Bet man vēl palika viens miljons zeltā; es to apraku Njūkaslas pils pagrabos, kad atstāju šo pilsētu. Vienīgi tu tagad zināsi, kur atrodas mana nauda; izmanto to pēc saviem ieskatiem mana vecākā dēla vajadzībām. 3ct tag?d, gr.;;r de La Fēr, atvadies no manis.
— Ardievu, mocekļu-karali, — teica Atoss, sastingdams no šausmām.
Iestājās klusuma' mirklis. Atosam izlikās, ka karalis mainīja savu stāvokli.
Tad skaļi un stingrā balsī, lai viņu dzirdētu ne tikai uz ešafota, bet arī
uz laukuma, karalis noteica:
— Remember.
Tiklīdz viņš pateica šo frāzi, kā stiprs sitiens satricināja ešafotu; putekļi, kuri sagriezās zem ešafota, sabira Atosam acīm, padarīdami viņu aklu. Kad viņš pacēla uz augšu galvu, viņam uz pieres uzpilēja silta asins lāse. Atoss atkāpās, viss šausmās drebēdams, un tūlīt pat pilītes pārvērtās par asiņu šalti, kas gāzās cauri dēļu grīdai.
Atoss nokrita uz ceļiem un neilgu laiku gulēja bez samaņas, it kā neprāta pārņemts. Drīz viņš saklausīja pēc ārā esošiem trokšņiem, ka cilvēki sāk izklīst. Vēl kādu mirkli viņš gulēja sastindzis un bezjūtīgs. Tad viņš atguvās, piecēlās un samērcēja savu kabatlakatiņu karaļa asinīs. Pūlis ātri izklīda. Atoss nokāpa lejā, piegāja pie ešafota malas un nemanāmi iejaucās pūlī, no kura neatšķīrās ar savu apģērbu, un pirmais atnāca uz viesnīcu. '
Iegājis savā istabā, viņš ieskatījās spogulī un ieraudzīja uz savas pieres milzīgu sarkanu plankumu. Pieskāries pie tā, viņš saprata, ka tās ir karaļa asinis, un zaudēja samaņu.