Divdesmit piektā marta datumā Pēterburgā atgadījās neparasti dīvains notikums. Bārddzinis Ivans Jakovļevičs, kas dzīvo Debesbraukšanas prospektā (viņa uzvārds nav zināms, un pat izkārtnē, kur attēlots kungs ar saziepētu vaigu un uzraksts «Un ragus liekam», nekas vairāk nav lasāms), šis bārddzinis Ivans Jakovjevičs pamodās diezgan agri un saoda karstas maizes smaržu. Mazliet paslējies gultā, viņš ieraudzīja, ka laulene, diezgan cienījama dāma, kurai ļoti patika dzert kafiju, vilka laukā no krāsns tikko kā izceptas maizes klaipus.
— Šodien es, Praskovja Osipovna, kafiju nedzeršu, — Ivans Jakovļevičs teica, — tās vietā man gribētos apēst siltu maizi ar sīpoliem.
(Tas ir, Ivanam Jakovļevičam gribētos kā vienu, tā otru, taču viņš zināja, ka pilnīgi neiespējami prasīt divus labumus uzreiz, jo Praskovja Osipovna pagalam necieta tādus untumus.) «Lai tas duraks ēd maizi; man jo labāk,» klusībā nodomāja laulene, «paliks lieka porcija kafijas.» Un galdā uzsvieda maizi vien.
Aiz pieklājības Ivans Jakovļevičs virs krekla uzvilka fraku un, nosēdies pie galda, uzbēra uz tā sāli, sadabūja divas sīpol- galvinas, paņēma rokā nazi un, sataisījis nopietnu seju, ņēmās griezt maizi. Pārgriezis klaipu pušu, viņš ieskatījās vidū un, sev par brīnumiem, ieraudzīja kaut ko balsnījam. Ivans Jakovļevičs uzmanīgi pabakstīja ar nazi un pataustīja ar pirkstu. «Kaut kas blīvs!» viņš teica savā nodabā. «Kas tas varētu būt?»
Viņš iebāza pirkstus un izvilka — degunu! … Ivanam Jakov- ļevičam ij rokas nolaidās; viņš sāka berzēt acis un taustīt… deguns, patiesi, deguns! Un vēl, šķiet, it kā būtu pazīstams. Šausmas parādījās Ivana Jakovļeviča sejā. Taču šīs šausmas nebija nekas salīdzinājumā ar sašutumu, kas pārņēma lauleni.
— Kam tu, nezvērs, nogriezi degunu? — viņa dusmās brēca. — Blēdis! Dzērājs! Es pati tevi nosūdzēšu policijā. Tīrais laupītājs! Es jau no trim cilvēkiem dzirdēju, ka tu skūdams tā raustot aiz deguniem, ka tie tikko turas.
Ivans Jakovļevičs bija ne dzīvs, ne miris. Viņš red zēja. Jca šis deguns nepieder nevienam citam kā kolēģiju asesoram Kova- ļovam, kuru viņš skuva katru trešdienu un svētdienu.
— Pag, Praskovja Osipovna! Es to ietišu lupata un nolikšu maliņā, lai tur maķenīt pastāv, bet pēc tam iznesīšu ārā.
— Ij dzirdēt negribu! Lai es atļautu istabā turēt nogrieztu degunu?… Vecais sakārni! To vien tikai zina kā švīkāt ar nazi pa siksnu, bet savu pienākumu drīz vien pavisam nejēgs pildīt, vazaņķis, nelietis! Lai es par tevi atbildu policijā?… Ak tu, smuli, dumjais mūlāp! Ārā ar to! Ārā! Nes, kur gribi! Lai ne smakas te nebūtu no tā!
Ivans Jakovļevičs stāvēja galīgi satriekts. Viņš domāja, domāja—un neko nevarēja izdomāt.
— Nelabais viņu zina kā tas gadījies, — beidzot viņš noteica, pakasījis ar roku aiz auss. — Vai es vakar pārnācu pilnā vai ne, sazin nu, droši pateikt nevaru. Taču pēc visām zīmēm notikums rādās pagalam aplams: jo maize tak ir cepts priekšmets, bet deguns pavisam kas cits. Neko nesaprotu!…
Ivans Jakovļevičs apklusa. Doma, ka policisti atradīs pie viņa degunu un vainos viņu, padarīja vai traku. Jau viņam pretī rēgojās skaista, ar sudrabu izšūta sarkana apkakle, zobens … un viņš drebēja pie visām miesām. Beidzot viņš sameklēja savas drēbes un zābakus, apvilkās visus šos draņķīgos apģērba gabalus un, Praskovjas Osipovnas kodīgo vārdu pavadīts, ietina degunu lupatā un izgāja laukā.
Degunu viņš gribēja kaut kur nobāzt: vai nu aiz stabiņa
pie vārtiem, vai arī izdarīt tā, lai tas nejauši izkrīt, un tad patš nogrieztos sānielā. Taču, kā par spīti, vienmēr pagadījās kāds paziņa, kurš tūliņ sāka iztaujāt: «Kurp iedams?» — vai: «Ķo tad nu tik agri skūsi?» — tā ka Ivans Jakovļevičs nekādi neattapa brīva brīža. Reiz viņš jau bija degunu pavisam nometis, taču sargs jau iztālēm norādīja ar āvu, teikdams: «Cel augšā! Pavei, tev kaut kas izkrita!» Un Ivanam Jakovļevičam vajadzēja pacelt degunu un iebāzt to kabatā. Viņu sagrāba izmisums — jo vairāk tāpēc, ka ļaudis ielā arvien vairojās, veikaliem un bodītēm atveroties.
Viņš nodomāja iet uz Izaka tiltu: vai neizdosies to iemest Ņevā? … Taču jūtos mazliet vainīgs, ka līdz šim neko neesmu pavēstījis par Ivanu Jakovļeviču. vīriju kas visādi j elna cieņu .
[vans Jakovļevičs, ka jau katrs krievu amatnieks, bija drausmīgs dzērājs. Un, lai gan katru dienu skuva svešus zodus, savējais viņam mūžīgi bija neskūts. Ivanam Jakovļevičam fraka (Ivans Jakovļevičs nekad nevalkāja svārkus) bija raiba, tas ir, tā bija melna, bet visa brūngani dzeltenos un pelēkos plankumos; apkakle laistījās vien, bet triju pogu vietā karājās tikai diedziņi. Ivans Jakovļevičs bija liels ciniķis, un, kad kolēģiju asesors Kovaļovs skūšanas laikā parasti aizrādīja: «Tev, Ivan Jakovļevič, mūžīgi smird rokas!» — Ivans Jakovļevičs uz to atjautāja: «Kāpēc tām būtu jāsmird?» — «Nezinu, brālīt, bet smird gan,» kolēģiju asesors atbildēja. Un Ivans Jakovļevičs, iešņaucis tabaku, ziepēja par to šim gan vaigus, gan padeguni, gan aizausis, gan zem bārdas, vārdu sakot, kur tikai patikās.
Sis cienījamais pilsonis jau atradās uz Izaka tilta. Vispirms viņš apskatījās apkārt, tad noliecās pār margām, it kā skatītos zem tilta: vai daudz zivju skraida, — un paklusām nometa lupatu ar degunu. Viņš juta, it kā uzreiz būtu nokrituši desmit pudi; Ivans Jakovļevičs pat nosmējās. Ierēdņu zodus skūt viņš tūliņ negāja, bet devās uz lokālu ar uzrakstu «Ēdiens un tēja» paprasīt punša glāzi, kad uzreiz tilta galā pamanīja cienīga izskata iecirkņa uzraugu ar platu vaigu bārdu, trīsstūreni galvā un zobenu pie gurna. Viņš pamira; uzraugs pameta viņam ar pirkstu un teica:
— Panāc šurpu, mīlīt!
Ivans Jakovļevičs, kārtību zinādams, jau iztālēm noņēma naģeni un, veikli pienācis, teica:
— Apsveicu jūsu labdzimtību!
— Nē, nē, brāl, kas nu par labdzimtību; saki — ko tu darīji, stāvot uz tilta?
— Nudien, kungs, gāju skūt un tikai paskatījos, vai strauji tek ūdens.
— Nemels, nemels! Ar to vaļā netiksi. Atbildi skaidri un gaiši!
— Esmu gatavs jūsu žēlastību skūt divreiz vai pat trīsreiz nedēļā bez kādiem iebildumiem, — Ivans Jakovļevičs atbildēja.
— Nē, draugs, blēņas! Mani jau skuj trīs bārddziņi un uzskata to par lielu godu. Labāk pasaki — ko tu tur darīji?
Ivans Jakovļevičs nobālēja. . . Tālāk notikums pilnīgi migla tīts, un, kas noticis pēc tam, nepavisam nav zināms.
Kolēģiju asesors Kovaļovs pamodās diezgan agri un ar lūpām iztaisīja «brr…», ko vienmēr darīja, kad pamodās, kaut gan nevarēja paskaidrot, kāpēc tā dara. Kovaļovs pastaipījās un pavēlēja pasniegt nelielu spoguli, kas stāvēja uz galda. Viņš gribēja apskatīt pūtīti, kura vakar vakarā uzradusies uz deguna, taču, sev par lieliem brīnumiem, tur ieraudzīja gludu vietu. Nobijies Kovaļovs lika pasniegt ūdeni un izberzēja ar dvieli acis: patiesi — deguna nav! Viņš sāka taustīt ar roku, lai pārliecinātos, vai tas nav sapnis. Šķiet, ne. Kolēģiju asesors Kovaļovs izlēca no gultas, nopurinājās: deguna nav! … Viņš tūliņ lika pasniegt uzvalku un drāzās pie virspolicijmeistara.
Tomēr nepieciešams kaut ko pateikt par Kovaļovu, lai lasītājs zinātu, kāds bija šis kolēģiju asesors. Kolēģiju asesorus, kuri iegūst šo pakāpi ar zinību apliecībām, nekādi nevar salīdzināt ar tiem kolēģiju asesoriem, kādus taisa Kaukāzā. Tie ir divi dažādi veidi. Mācītie kolēģiju asesori… Bet Krievija ir tik brīnumaina zeme — ja teiksi ko par vienu kolēģijas asesoru, tad visi kolēģiju asesori no Rīgas līdz Kamčatkai to attiecinās uz sevi. Tas pats jāsaka par visiem amatu nosaukumiem un pakāpēm. Kovaļovs bija Kaukāza kolēģiju asesors.[5] tikai divi gadi bija pagājuši, kopš viņš ieguvis šo pakāpi, un tāpēc ne brīdi nespēja to aizmirst; un, lai iztaisītos cienīgāks un svarīgāks, viņš nekad nesauca sevi par kolēģiju asesoru, bet vienmēr par majoru. «Paklau, mīļā,» viņš parasti teica sievelei, kura uz ielas tirgojās ar krūtežām, «tu atnāc pie manis uz māju; dzīvoklis man ir Dārza ielā; pajautā tik, vai te dzīvo majors Kovaļovs, katrs tev parādīs.» Ja satika kādu glītu sejiņu, tad uzticēja vēl kādu slepenu uzdevumu, piebilzdams: «Tu, sirsniņ, pajautā majora Kovaļova dzīvokli.» Tāpēc mēs turpmāk šo kolēģiju asesoru ari sauksim par majoru.
Majoram Kovaļovam bija paradums pastaigāties pa Ņevas prospektu. Viņa krūtežas apkaklīte vienmēr bija ārkārtīgi spodra un iestivināta. Vaigu bārda tāda, kādas vēl tagad var redzēt guberņu un apriņķu mērniekiem, arhitektiem un pulku dakteriem, tāpat arī tiem, kas pilda dažādus policijas pienākumus, un vispār tiem viriem, kuriem ir pilnīgi, sārti vaigi un kuri ļoti labi spēlē bostonu; šāda bārda aizņem vaigus pašā vidū un stiepjas tieši līdz degunam. Majoram Kovaļovam pulksteņa važā bija sakārts liels daudzums serdolika zlmodziņu gan ar ģerboņiem, gan tādu, uz kuriem izgriezts: trešdiena, ceturtdiena, pirmdiena utt. Ma jors Kovaļovs bi ja ieradies Pēterburgā darī - šanās, tas i r, meklēt pieklājīgu, savai pakāp ei atbilstošu vietu: ja~iato5les, tad vicegubernatora vietu, h^r. jfTTT", lad bQg~pā r eksekutoru1 kada izcilākā departamentā. Majoram Kovaļovam nekas nebija pretī āri precētie s , bet gan tikai tādā gadījum ā, ja lrgāvaT pūrā^ģadlsies divsimt tuksioš-u-^rubļ-u—kapitāla. Un tāpēc tasltājs tagad var spriest pats, kāds ir šī majora stāvoklis, kad viņš ieraudzīja diezgan paglīta un mērena deguna vietā rēgojamies ārkārtīgi muļķīgu un gludu līdzenumu.
Kā par nelaimi, neviens važonis nerādījās uz ielas, un viņam vajadzēja iet kājām, vīstoties apmetni un aizsedzot seju ar mutautu, izliekoties, it kā tecētu asinis. «Bet varbūt man tikai tā rādījās: nevar taču būt, ka deguns ne aiz šā, ne aiz tā pazudis,» viņš nodomāja un tīšām iegāja konditorejā, lai paskatītos spoguli. Par laimi, konditorejā neviena nebija; puikas slaucīja istabas un saridāja krēslus; daži miegainām acīm nesa laukā karstus pīrādziņus; uz galdiem un krēsliem mētājās ar kafiju aplietās vakardienas avīzes. «Nu, paldies dievam, neviena nav,» viņš teica, «tagad var paskatīties.» Viņš bikli piegāja pie spoguļa un paskatījās. «Sasodīta būšana, cik draņķīgi!» viņš iesaucies nospļāvās. «Kad jel kas būtu deguna vietā, bet nav itin nekā! …»
No dusmām iekodis lūpu zobos, viņš iznāca no konditorejas un pretēji savam paradumam apņēmās ne uz vienu neskatīties un nevienam neuzsmaidīt. Pēkšņi viņš apstājās kā iemiets pie kāda nama durvīm; viņa acu priekšā risinājās neizskaidrojama parādība: pie parādes ieejas apstājās kariete ; durtiņas atvērās , 1 saliecies izl ēca k uņgs__mundierī un stei dzās au gša pa kā pnēm . Bet kādas šausmas un izbrīns pārņēma Kovaļovu, kad ieskatījies viņš pazina, kā'Tās ir viņa paša deguns! Vērojot šo ne-
' Saimniecības lietu ierēdnis.
parasto ainu, viņam šķita, ka viss sagriezies acu priekšā; viņš juta, ka tikko turas kājās; lai gan drebēja kā drudzi, viņš tomēr apņēmās par katru cenu gaidīt deguna atgriešanos karietē. Pēc īsa brītiņa deguns patiesi iznāca. Mugurā viņam bija zeltā izšūts mundieris ar lielu, stāvu apkakli; kājās ziemišķādas bikses; pie gurna zobens. Pē c spalvu pušķa pie cepures varēja ; dom āt, ka viņš ir valsts padomnieks. Pēc visa spriežot, degung > bija braucis pie kāda vizītē. Viņš pavērās uz abām pusēm ^- uzsauca važonim: «Šurp!» iesēdās un aizbrauca.
Nabaga Kovaļovs gandrīz vai zaudēja prātu. Viņš nezināja, ko domāt, ko nedomāt par tādu dīvainu notikumu. Patiesi — kā gan iespējams, ka deguns, kurš vēl vakar bija viņa sejā un nevarēja ne braukāt, ne staigāt, tagad ir mundierī! Kovaļovs skrēja pakaļ karietei, kura, par laimi, mazliet pabraukuši, apstājās pie Kazaņas katedrāles.
Viņš steidzās uz katedrāli, paspraucās garām ubagiem un vecenēm ar aiztītām sejām, kur palikušas tikai divas spraugas acīm, par kurām, t. i., vecenēm, viņš agrāk tā bija smējies, un iegāja baznīcā. Lūdzēju baznīcā nebija daudz; visi viņi stāvēja pie ieejas durvīm. Kovaļovs jutās tik satraukts, ka nekādi nespēja lūgt dievu, un ar acīm meklēja savu pazīstamo kungu pa visiem kaktiem. Beidzot ieraudzīja to malā stāvam. Deguns bija pilnīgi paslēpis savu seju lielajā, stāvajā apkaklē un ar vislielāko dievbijību gremdējās lūgšanā.
«Kā lai iet viņam klāt?» Kovaļovs domāja. «Pēc visa — pēc mundiera, pēc cepures — redzams, ka viņš ir valsts padomnieks. Nelabais viņu zina kā lai to izdara!»
Kovaļovs sāka tā tuvumā kāsēt, taču deguns ne uz mirkli nepameta savu dievbijīgo pozu un joprojām klanījās.
— Cienīts kungs… — Kovaļovs iesāka, piespiezdams sevi saņemties, — cienīts kungs…
— Ko jūs vēlaties? — deguns pagriezies atsaucās.
— Man brīnums, cienīts kungs .. . man šķiet… jums vajadzētu zināt savu vietu. Un pēkšņi es jūs atrodu — nu kur tad? — baznīcā. Jūs man piekritīsiet…
— Atvainojiet, es netieku gudrs, par ko jums labpatikas runāt. .. Paskaidrojiet!
«Kā lai viņam paskaidroju?» Kovaļovs nodomāja un, saņēmis dūšu, iesāka:
— Zināms, es … tomēr esmu majors. Man, saprotiet, staigāt bez deguna ir nepieklājīgi. Šādai tādai tirgonei, kas pie Debesbraukšanas tilta pārdod tīrītus apelsīnus, sēdēt bez deguna nav nekas; taču, tā kā man izredzes saņemt… turklāt, būdams daudzos namos pazīstams ar dāmām: Cehtireva, valsts
padomniece, un citas… Spriediet pats… es nezinu, cienīts kungs … (Te majors Kovaļovs paraustīja plecus.)… Atvainojiet … ja uz to skatās atbilstoši pienākuma un goda noteikumiem … jūs pats varat saprast…
— Itin neko nesaprotu, — deguns atbildēja. — Runājiet sakarīgāki
— Cienīts kungs … — Kovaļovs teica ar pašcieņu, — nezinu, kā lai saprot jūsu vārdus… Šķiet, te viss skaidri redzams … Vai varbūt jūs gribat… Jūs taču esat mans paša deguns.
Deguns paskatījās uz majoru, un viņa uzacis mazliet sa- raucās.
— Jūs maldāties, cienīts kungs. Es esmu pats par sev Turklāt starp mums nevar būt nekādu ciešu sakaru. Pēc jūsu mundiera pogām spriežot, jūs kalpojat citā resorā.
To pateicis, deguns novērsās un turpināja lūgšanu.
Kovaļovs pilnīgi apmulsa, nezinādams, ko darīt, pat neattapdams, ko domāt. Tobrīd patīkami nočabēja kādas dāmas tērps: ienāca pavecāka dāma, visa vienās mežģīnēs, un viņai līdzi tieviņa jaunkundzīte baltā kleitā, kas tik jauki aptvēra tās šmaugo viduci, galvā tai bija salmkrāsas cepurīte, viegla kā uzpūtenis. Aiz viņām apstājās un atvēra tabakdozi gara auguma haiduks ar lielu vaigu bārdu un veselu duci apkakļu.
Kovaļovs pienāca tuvāk, pavilka vairāk uz āru krūtežas batista apkaklīti, sakārtoja savus zīmogus, kas karājās zelta va- žiņā, un, smaidīdams uz visām pusēm, pievērsās vieglajai dāmai, kura kā pavasara puķe mazliet paliecās un cilāja savu balto rociņu ar puscaurspīdīgiem pirkstiem. Smaids Kovaļova sejā kļuva vēl platāks, kad viņš zem cepurītes ieraudzīja viņas koši balto zodu un daļu vaiga pirmās pavasara rozes krāsā. Te pēkšņi viņš atlēca it kā apdedzinājies. Viņš atcerējās, ka viņam tur, kur jābūt degunam, nav gluži nekā, un no acīm izspiedās asaras. Kovaļovs apgriezās, lai tieši acīs pateiktu mundierētajam kungam, ka šis tikai izliekas par valsts padomnieku, ka viņš ir blēdis un nelietis un ka nav vairāk nekas kā viņa paša — Kovaļova deguns… Taču deguna vairs nebija, tas bija paguvis aiz- lēkšot, jādomā, atkal pie kāda uz vizīti.
Tas Kovaļovu iedzina izmisumā. Viņš devās atpakaļ un uz brīdi apstājās zem kolonādes, vērīgi lūkodamies apkārt, vai .nemanīs kaut kur degunu. Vi flš ļo ti lahi atcerējās, ka cepure tam bija ar pušķi un mundieris šūdināts ar zeltu; taču nehija ^ L-) ievērojis ne mēteli, ne kādā krāsā karietē, ne zirgus un pat ne to, vai uz pakaļkāpšļa stāvējis kāds sulainis un kāda tam bijusi livreja. Turklāt turp un šurp šaudījās tik daudz kariešu
un tādā ātrumā, ka grūti bija jel ko pamanīt, bet, ja ari pamanītu, nebija nekāda līdzekļa, kā tās apstādināt. Diena bija jauka un saulaina. Ņevas prospektā cilvēku, ka biezs; dāmas kā ziedu ūdenskritums pludoja pa visu ietvi, sākot no Policijas līdz Aņičkina tiltam. Palūk, kur iet pazīstams galma padomnieks, kuru viņš dēvēja par apakšpulkvedi, īpaši, citiem dzirdot. Palūk, kur Jarigins, galda priekšnieks senātā, viņa liels draugs, kurš bostonā mūžīgi palika bētē, kad spēlēja astoņi. Palūk, tur ir ari cits majors, kurš Kaukāzā ieguvis asesora pakāpi, tas māj ar roku, lai nāk šurp…
— Pie velna! — Kovaļovs teica. — Ei, važon, ved taisnā ceļā pie virspolicijmeistara!
Kovaļovs iesēdās ratos un vienā laidā sauca: «Uzdod tik, uzdod, lai rūc!»
— Virspolicijmeistars mājās? — viņš skaļi jautāja, iegājis priekšnamā.
— Nebūt ne, — atbildēja vārtnieks, — nupat kā aizbrauca.
— Se tev!
— Jā, — vārtnieks piebilda, — nav nemaz tik sen, kā aizbrauca. Ja brīsniņu agrāk, varbūt ij satiktu mājās.
Neatņemdams lakatu no sejas, Kovaļovs iesēdās ormanī un izmisīgi iebrēcās:
— Brauc!
— Uz kurieni? — ormanis vaicāja.
— Brauc taisni!
— Kā taisni? Te ir pagrieziens: pa labi vai pa kreisi?
Sis jautājums Kovaļovu apstādināja un lika viņam atkal domāt. Viņa stāvoklī vajadzētu griezties policijas pārvaldē — ne tāpēc, ka tam tiešs sakars ar policiju, bet tāpēc, ka tās rīkojumi būtu ātrāki nekā citu iestāžu rīkojumi; meklēt gandarījumu^ tai vietā, kurā _deguns ieicās kal pojam, nebija jēgas, TapečTTčā" no deguna atbildēm vien varēja spriest, ka šim vīram nav nekā svēta un tas samelotos arī šai gadījumā, kā jau bija melojis, iegalvodams, ka nekad ar Kovaļovu nav redzējies. Un tā Kovaļovs jau gribēja likt, lai ved uz pilsētas policijas pārvaldi, kad atkal prātā iešāvās doma, ka šis blēdis un viltnieks, kurš jau pie pirmās tikšanās rīkojies tik bezkaunīgi, izmantojot laiku, atkal var izšmaukt no pilsētas un tad visa meklēšana būs veltīga un, pasarg dievs, var ieilgt uz veselu mēnesi. Beidzot, šķiet, pašas debesis apskaidroja Kovaļova prātus. Viņš nolēma griezties tieši avīžu kantorī un laikus ielikt sludinājumu, pamatīgi aprakstot visas pazīmes, lai ikviens, kas degunu sastaptu, to varētu atgādāt pie viņa vai vismaz paziņot, kur tas atrodas. Un. to nolēmis, viņš pavēlēja ormanim braukt uz avīzes ekspedīciju un nemitējās visu ceļu dunkāt ar dūri ormanim pa muguru, runādams: «Ātrāk, nelieti! Ātrāk, blēdi!»—«Vai die', kungs!» savukārt sauca važonis, galvu kratīdams un ar grožu plītēdams zirgu, kuram bija gara spalva kā pinkainam klēpju sunītim. Rati beidzot apstājās — un Kov aļovs aizelsies ies krēja nelielā pieņemamā istabā, kur sirms, bri ļļains ierēdnis vec ā frakā sēde ia pie galda un. paņēmis zodos spalvaskātu, skaitīja atn^tos^arigi^ftau^as^absbi^
' —Kas"te ļūeņemslūdinājumus? — Kovaļovs skaļi jautāja.— A, sveiki!
— Man tas gods, — sirmais ierēdnis atbildēja, uz mirkli paceldams acis un atkal tās pievērsdams sabērtajai naudai.
— Vēlos nodrukāt…
— Atļaujiet. Lūgtu maķenīt pagaidīt, — ierēdnis teica, ar vienu roku uz papīra pierakstīdams skaitli un ar kreisās rokas pirkstiem pabīdīdams divus kauliņus uz skaitīkļiem.
Tresots sulainis, kura āriene liecināja, ka tas mājo aristokrātiskā namā, ar zirnīti rokā stāvēja pie galda un, uzskatīdams par pieklājību gari izklāstīt savu vajadzību, teica:
— Nudien, cienīts kungs, šunelis nav vērts ne astoņas gri- venas, tas ir, es nedotu par viņu ne astoņus grašus, bet grāfiene viņu mīļo, nudien, mīļo; un nu tam, kas viņu atradīs, simt rubļu. .. Ja runā skaidru valodu, tā kā mēs tagad ar jums, ļaužu gaume nepavisam nesakrīt: ja jau esi mednieks, tad turi putnu suni vai pūdeli; nežēlo piecus simtus, dod tūkstoti, toties lai tad ir labs suns.
Cienījamais ierēdnis to klausījās ar nozīmīgu izteiksmi, tai pašā laikā skaitīdams, cik burtu atnestajā zīmītē. Pa malām stāvēja daudz veceņu, komiju un sētnieku ar zīmītēm. Vienā bija teikts, ka darbam var dabūt nedzērāju kučieri; citā — ka pārdod mazlietotu karieti, kas 1844. gadā izvesta no Parīzes; vēl kāds cits darbā atlaida deviņpadsmit gadu vecu saimes meitu, kas pieprot veļas mazgāšanu un der arī citiem darbiem; kāds pārdod izturīgus ratus bez vienas atsperes; cits —pēlēk- ābolainu, jaunu, strauju septiņpadsmit gadus vecu zirgu; no Londonas saņemtas rutku un redīsu sēklas; tiek piedāvāta vasarnīca ar derīgiem zemes gabaliem, diviem zirgu steliņģiem un vietu, kur var ierīkot teicamu bērzu vai egļu parku; aicināja pieteikties vecu pazoļu pircējus — ar norādījumu ierasties ūtrupē katru dienu no pulksten astoņiem līdz trim dienā. Istaba, kurā izvietojās visa šī sabiedrība, bija maza un gaiss tajā ārkārtīgi biezs, taču kolēģiju asesors Kovaļovs nevarēja just smaku, jo bija aizsedzies ar lakatu un vēl arī tāpēc, ka viņa deguns atradās dievs zina kādā vietā.
— Cienīts kungs, atļaujiet jums jautāt… Man ļoti vajag, — viņš beidzot nepacietīgi teica.
— Tūliņ, tūliņ! Divi rubļi četrdesmit trīs kapeikas. Acumirkli! Rublis sešdesmit četras kapeikas! — sirmais kungs runāja, mezdams zīmītes večām un sētniekiem acīs. — Ko jūs vēlaties? — viņš beidzot jautāja, vērsdamies pie Kovaļova.
— Es lūdzu … — Kovaļovs iesāka, — ir notikusi blēdība vai krāpšana, līdz šim nekādi nevaru saprast. Es lūdzu tikai iedrukāt, ka tas, kas atgādās pie manis to nelieti, saņems pietiekošu atalgojumu.
— Atļaujiet — kā jūsu uzvārds?
— Nē, kāpēc tad uzvārdu? Es to nevaru teikt. Man ir daudz paziņu: valsts padomniece Cehtareva, štāboficiera kundze Pala- geja Grigorjevna Podtočina. .. uzreiz uzzinās, dievs pasarg! Jums tikai vajag uzrakstīt: kolēģiju asesors vai vēl labāk — majors.
— Un vai aizbēgušais bija jūsu saimes cilvēks?
— Kur nu saimes cilvēks! Tā vēl nebūtu nekāda blēdīšanās! No manis aizbēga . .. deguns …
— Hm! Kāds dīvains uzvārds! Un lielu summu ši s Nosova1 kungs j ums nozaga?
— Deguns, tas ir… jūs mani pārpratāt. Deguns, mans paša deguns pazudis nezin kur. Nelabais mani ir izjokojis!
— Bet kā tad viņš pazuda? Es īsti labi nevaru saprast.
— Es nevaru jums pateikt, kā īsti: g alvenai s ir tas, ka viņš tagad braukā apkārt pa pilsētu un dēvē sevi par valsts padom - nieku. Un tapec es lūdzu jūs izsludināt, ka tas, kas viņu notver, lai atgādā pie manis visātrākā laikā. Nu, spriediet pats ka lai es iztieku bez tik redzamas miesas daļas? Tas jau nav nekāds mazais pirkstiņš kājai, kuru es zābakā iekšā un neviens nepamanīs, ja tā trūkst. Ceturtdienās es viesojos pie valsts padomnieces Cehtarevas; tāpat ļoti laba paziņa ir štāboficiera kundze Palageja Grigorjevna Podtočina, viņai ir glītiņa meita, nu, spriediet pats, kā lai tagad iztieku . .. Tagad es pie viņām nevaru rādīties.
Ierēdnis iegrima domās, par ko liecināja sakniebtās lūpas.
— Nē, es nevaru ievietot tādu sludinājumu avīzē, — viņš beidzot teica pēc ilgas klusēšanas.
— Kā? Kāpēc?
— Tā. Avīze var zaudēt reputāciju. Ja katrs sāks rakstīt, ka tam aizbēdzis deguns, tad … Jau tā runā, ka iespiež daudz aplamību un maldīgu ziņu.
' Nosovs, no vārda «hoc» — krieviski deguns. (Tulk.)
— Kāpēc tad mans gadījums ir aplams? Te, šķiet, nekā tāda nav.
— Jums tā šķiet, ka nav. Re, pagājušnedēļ bija tāds pats gadījums. Atnāca ierēdnis, tāpat kā jūs tagad esat atnācis, atnesa zīmīti, jāmaksā pēc aprēķina bija divi rubļi septiņdesmit trīs kapeikas, un viss sludinājums sastāvēja no tā, ka aizbēdzis melnas spalvas pūdelis. Šķiet — kas tur nu būtu? Bet iznāca paskvila: šis pūdelis bija kasieris, vairs neatceros, no kādas iestādes.
— Bet es taču jums neiesniedzu sludinājumu par pūdeli, bet pats par savu degunu; tātad gandrīz kā pats par sevi.
— Nē, tādu sludinājumu es nekādi nevaru ieviētot.
— Man taču patiesi ir pazudis deguns!
— Ja pazudis, tur darbs mediķim. Stāsta, esot tādi, kuri varot pielikt, kādu degunu vien vajag. Bet es gan manu, ka jūs esat jautras dabas cilvēks un sabiedrībā jums patīk pajokot.
— Nudien, zvēru pie dieva vārda! Ja jau nu tā, es jums parādīšu.
— Kāpēc gan pūlēties! — ierēdnis turpināja, iešņaukdams tabaku. — Kaut gan, ja nav apgrūtinoši, — viņš piebilda, ziņkārības mudināts, — derētu paskatīties.
Kolēģiju asesors noņēma lakatu no sejas.
— Patiesi — ārkārtīgi dīvaini! — ierēdnis teica. — Vieta ir pilnīgi līdzena — it kā nupat cepta bliņa. Jā, neticami līdzena!
— Un tagad arī jūs vēl strīdēsities? Jūs pats redzat, ka nevar nedrukāt. Es jums būšu īpaši pateicīgs; un esmu priecīgs, ka šis gadījums deva man iespēju ar jums iepazīties…
Kā no tā redzams, majors šoreiz gribēja pieglaimoties.
— Iespiest, protams, nav nekāda lielā māka, — ierēdnis teica, — tikai es no tā neparedzu jums nekāda labuma. Ja_gri-
bat, sludinājumu atdodiet tādam, kam ir veikla spaļva lai apraksta šo reto dabas parādību un rakštiņu īespiež «Ziemeļu bitē» (te viņš vēlreiz iešņauca tabaku) jaunatnei par pamācību (te viņš noslaucīja degunu) vai arī tāpat vien palāsišanai.
Kolēģiju asesoram dūša galīgi sašļuka. Viņš pārlaida acis avīzes pēdējai lappusei, kur lejā bija ziņojumi par izrādēm; viņa seja jau bija gatava smaidīt, pamanot glītas aktrises vārdu, un roka ķēra pie kabatas: vai ir klāt zilā asignācija, tāpēc ka štāba virsniekiem, pēc Kovaļova domām, jāsēž krēslos, taču doma par degunu visu sabojāja.
Ierēdnis, šķiet, juta līdzi Kovaļovam tā grūtajā stāvoklī. Vēlēdamies kaut kā atvieglot tā bēdas, viņš uzskatīja par pieklājīgu izteikt savu līdzjūtību dažos vārdos.
— Man, nudien, ļoti žēl, ka ar jums kas tāds lēcies. Vai nevēlaties iešņaukt tabaciņu? Tas aizdzen galvas sāpes un skumīgu omu; tas labi palīdz pat pret hemoroīdiem.
Tā runādams, ierēdnis sniedza Kovaļovam tabakdozi, itin veikli palocījis zem tās vāku ar cepurotas dāmas bildi.
Sis labi domātais žests Kovaļovu izveda no pacietības.
— Nesaprotu, kā jūs varat jokot, — viņš pikti teica, — vai tad neredzat, ka man trūkst tieši tā, ar ko var šņaukt? Lai jods rauj jūsu tabaku! Es tagad uz to nevaru paskatīties un ne vien uz jūsu prasto Berezinas tabaku, bet pat uz rapē, ja man to pasniegtu.
To teicis, viņš dziļi sašutis gāja projām no avīzes ekspedīcijas un devās pie iecirkņa pristava — liela cukura kārumnieka. Pristava mājas priekšistaba, kas noderēja arī par ēdamistabu, bija pilna ar cukurgalvām, kuras aiz draudzības sanesuši tirgoņi. Tobrīd virēja kungam vilka nost kroņa bot- fortus[6]; zobens un citas kara bruņas jau mierīgi karājās pa kaktiem, un gar biedinošo trīsstūreni noņēmās viņa trīsgadīgais dēlēns; pats pristavs pēc kaujinieciskās, pūliņu pilnās dienas posās baudīt miera priekus.
Kovaļovs iegāja brīdī, kad mājastēvs izstaipījās, nokrekšķinājās un teica: «Ek, vareni nošņākšos pāris stundu!» Un to tā varēja saprast — kolēģiju asesora atnākšana bija pilnīgi nelaikā; un nedomāju vis, ka pieņemšana būtu pārāk laipna, ja asesors atnesis dažās mārciņas tējas vai vadmalas gabalu. Iecirkņa pristavs bija liels visu mākslu un manufaktūru sekmētājs, bet kroņa asignācijai deva priekšroku salīdzinājumā ar visu citu. «Tas tik ir ko vērts,» viņš mēdza teikt, «nav nekā labāka par šo papīrīti: ēst neprasa, vietu aizņem mazu, kabatā vienmēr novietojas, nokritīs zemē — nesaplīsīs.»
Pristavs diezgan vēsi pieņēma Kovaļovu un teica, ka pēc pusdienām nav īstais laiks taisīt izmeklēšanu, jo pati daba nolikusi, ka paēdušam mazliet jāatpūšas (no tā kolēģiju asesors varēja secināt — pristavam nav sveši seno prātnieku izteicieni), ka degunu kārtīgam cilvēkam nost nerauj un ka pasaulē ir daudz visādu majoru, kuriem nav pat kārtīgu apakšbikšu, taču tie vazājas pa visādām nepieklājīgām vietām.
Tas ir, trāpīja ar kaulu pašā pierē. Jāpiezīmē, ka Kovaļovs ārkārtīgi ātri apvainojās. Viņš spēja piedot visu, lai ko teiktu par viņu pašu, bet neparko nepiedeva, ja tas attiecās uz dienesta pakāpi vai amatu. Viņš pat domāja, ka lugās var laist cauri visu ko, kas attiecas uz oberoficieriem, bet štāba virsniekiem nekādi nedrīkst uzbrukt. Tas, ko pristavs teica, samulsināja Kovaļovu tā, ka viņš nogrozīja galvu un, mazliet paplētis rokas, ar pašcieņu teica: «Atzīstos, pēc tik apvainojošām piezīmēm, es neko nevaru piebilst…» — un izgāja laukā.
Viņš atbrauca mājā, savu kāju nejuzdams. Jau bija satumsis. Pēc visām šīm neveiksmēm skumīgs, nē, ārkārtīgi pretīgs likās dzīvoklis. Ienācis priekšnamā, viņš uz notraipītā ādas dīvāna ieraudzīja savu sulaini, kurš uz muguras gulēdams, spļāva griestos un diezgan veikli trāpīja vienā un tai pašā vietā. Tāda sulaiņa vienaldzība majoru satracināja, viņš iesita ar cepuri tam pa pieri un teica: «Tu, cūka, vienmēr noņemies ar blēņām!»
Ivans pielēca kājās un metās, ko nagi nes, noņemt kungam apmetni.
Ienācis savā istabā, majors, noguris. un bēdīgs, iekrita atzveltnī un, vairāk reižu nopūties, teica:
— Ak dievs! Ak dievs! Par ko tāda nelaime? Bijis es bez rokas vai kājas, tomēr labāk; bijis bez ausu — slikti, tomēr ciešamāk; taču bez deguna cil vēks ir velns zina kas: putns ne putns, pavalstnieks ne pavalstnieks; tādu likai ņemt un izsviest pa logu laukā ! Un kaut vai karā vai duelī hiītii nocirsts tas deguns;- vai pats būtu vainīgs; taču pazuda ne no šā, ne no tā — gluži par baltu velti!… Bet nē, tas nevar būt, viņš piebilda, mazliet padomājis. — Nav domājams, ka deguns ir pazudis, nekādi tas nav domājams. Varbūt man rādās sapnī vai tāpat rēgojas acīs; varbūt būšu kļūdījies un iedzēris nevis ūdeni, bet šņabi, ar kuru pēc skūšanās ieberzēju bārdu. Tas muļķis Ivans nebūs aiznesis, un es to, jādomā, iztempu.
Lai patiesi pārliecinātos, ka nav piedzēris, majors ieknieba sev tik spīvi, ka pats iebrēcās. Sāpes pilnīgi pārliecināja, ka viņš patiesi dzīvo nomodā. Palēnām viņš piegāja pie spoguļa un sākumā aizmiedza acis ar domu, ka deguns varbūt parādīsies savā vietā, taču tai pašā mirklī atlēca atpakaļ, teikdams:
— Kāds pretīgs izskats!
Patiesi — tas nebija izprotams. Ja būtu pazudusi poga, sudraba karote, pulkstenis vai kaut kas tamlīdzīgs; taču pazust — un kam pazust? Turklāt paša dzīvoklī!… Majors Kovaļovs, apsvēris visus apstākļus, nonāca bezmaz vistuvāk patiesībai, ka te vainojama vienīgi štāboficiera sieva Podtočina, kura gribēja, lai viņš precē tās meitu. Viņam pašam arī patikās ap to lakstoties, taču galīgu soli spert vairījās. Kad štāboficiera sieva pateica viņam bez aplinkiem, ka šī meitu grib izdot viņam, viņš paklusām aizvācās ar saviem komplimentiem, aizbildinādamies, ka vēl ir jauns, ka jānokalpo vēl kādi pieci gadiņi, lai iznāktu tieši četrdesmit divi gadi. Un tāpēc štāb- oficiera sieva, jādomā, aiz atriebības būs apņēmusies viņu samaitāt un šim nolūkam uzsūtījusi burvju večas, jo nekādi taču nevarēja pieņemt, ka deguns nogriezts: neviens istabā nebija nācis; bārddzinis Ivans Jakovļevičs turklāt skuva viņu trešdien, un visu trešdienu un pat vēl visu ceturtdienu deguns bija vesels — to viņš atcerējās un zināja visai labi; un tak jau justu sāpes, un, bez šaubām, brūce nevarēja tik ātri sadzīt un vieta nolīdzināties gluda kā bļiņa. Galvā viņš kala visādus plānus: vai štāboficiera sievu oficiāli saukt pie tiesas vai pašam ierasties pie tās un pieķert noziegumā. Viņa domas pārtrauca gaisma, kas ielauzās pa visām durvju spraugām un paziņoja, ka priekšnamā Ivans jau aizdedzis sveci. Drīz vien parādījās arī Ivans pats, nesdams sveci sev pa priekšu un gaiši apgaismodams visu istabu. Kovaļovam pirmā kustība bija satvert lakatu un aizsegt to vietu, kur vakar vēl bija deguns, lai dumjais sulainis nesāktu brīnīties, ieraudzījis kungam tādu dīvainību.
Nepaspēja vēl Ivans ieiet savā kaktā, kad priekšnamā atskanēja nepazīstama balss, kas jautāja:
— Vai te dzīvo kolēģiju asesors Kovaļovs?
— Lūdzu! Majors Kovaļovs ir te, — steidzīgi pielēcis un durvis pavēris, teica Kovaļovs.
^Ienāca policijas ierēdnis glītu ārieni, ar ne visai gaišu, arī ne tumšu vaigu bārdu, diezgan pilnīgiem vaigiem, tas pats, kurš stāsta sākumā stāvēja Izaka tilta galā.
— Vai jūs pazaudējāt savu degunu?
— Tieši tā.
— Tas tagad ir atradies.
— Ko jūs sakāt? — majors Kovaļovs skaļi iesaucās. Prieki atņēma viņam valodu. Ar platām acīm viņš raudzījās iecirkņa uzraugā, uz kura lūpām un vaigiem gaiši plaiksnījās drebošā sveces gaisma. — Kādā kārtā?
— Dīvainā kārtā: viņu notvēra gandrīz uz ceļa. Viņš jau kāpa iekšā diližansā un gribēja aizbraukt uz Rīgu. Un pase jau sen bija izrakstīta uz kāda ierēdņa vārdu. Un dīvaini ir tas, ka sākumā_ es pats viņu noturēj u par knng n. Taču, par lai mi^ man bija ITdžī'brilles, un es tūliņ ieraudzīju, ka tas ir deguns. Es taču esmu tuvredzīgs, ja jūs, piemēram, nostājaties manā priekša, es redzu tikai, ka jums ir seja, taču ne degunu, ne bārdu—; neko neredzu. Mana sievasmāte arī neko neredz.
Kovaļovs nezināja, kur dēties.
— Kur viņš ir? Kur? Es tūliņ skriešu.
— Neuztraucieties! Zinādams, ka viņš jums vajadzīgs, atnesu viņu sev līdzi, un dīvainākais tas, ka galvenais līdzzinātājs šai lietā ir blēdīgais bārddzinis no Debesbraukšanas ielas, kas tagad sēž policijas iecirkni. Es jau sen viņu turu aizdomās par dzeršanu un zādzību, un vēl aizvakar viņš kādā tirgotavā nospēra duci pogu. Jūsu deguns ir gluži tāds pats, kā bijis.
Pie šiem vārdiem iecirkņa uzraugs iebāza roku labatā un no turienes izvilka papirā ietītu degunu.
— Jā, tas pats jau ir! — Kovaļovs skali sauca. — Akurāt viņš! Izdzeriet ar mani tasi tējas!
— Uzskatītu to par ļoti patīkamu, taču nekādi nevaru. Man no šejienes jāaizbrauc uz arestu namu. . . Uz visiem produktiem ārkārtīgi sacēlušās cenas. Pie manis dzīvo arī sievasmāte un bērni; vecākais dod lielas cerības: loti gudrs zēns, taču līdzekļu izglītībai nav nekādu …
Kovaļovs atguvās un, paķēris no galda sarkano asignāciju, ielika to saujā uzraugam, kurš palocījies izgāja pa durvīm, un to pašu brīdi Kovaļovs viņa balsi izdzirda jau uz ielas, kur viņš, pa zobiem dodams, pamācīja kādu stulbu vīreli, kurš ar saviem ratiem bija uzbraucis uz bulvāra.
Kolēģiju asesors pēc iecirkņa uzrauga aiziešanas brīdi palika nenoteiktā stāvoklī un tikai tad atguva spējas redzēt un just: tādā nemaņā viņu bija iedzinis negaidītais prieks. Viņš saudzīgi paņēma atrasto degunu abās saujās un vēlreiz to apskatīja uzmanīgi.
— Jā, tas ir viņš, patiesi viņš! — majors Kovaļovs runāja. — Lūk, kur arī pūtīte kreisajā pusē, kas tur parādījās vakar!
Majors gandrīz sāka smieties no prieka.
__ Taču pasaulē nav nekā ilgstoša, un tāpēc arī pirmā brīža
prieks nākamajā brīdī vairs nav tik liels, bet aiznākamajā brīdī ir vēl vājāks un beidzot nemanot saplūst ar parasto noskaņojumu— tāpat kā ūdenī aplis, ko radījis akmens kritiens, bei- ļdzot saplūst ar gludo virsmu. Kovaļovs sāka domāt un aptvēra, ka tas vēl nav vis s: deguns ir atrasts, bet to~taču vajag pie - I likt, novi eioi, Kur pienakag . I — Bet ja nu taš nepielīp?
So jautājumu sev uzdevis, majors nobālēja.
Ar neizsakāmām bailēm viņš metās pie galda, pievilka spoguli, lai nepieliktu degunu greizi. Viņa rokas drebēja. Vārīgi un piesardzīgi viņš to sāka pielāgot agrākajā vietā. Ak šausmas! Deguns nepielipinājās. Viņš to pielika pie mutes, sasildīja mazliet ar savu elpu un atkal lika klāt pie gludās vietas, kas atradās starp diviem vaigiem, taču deguns neparko neturējās.
— Nu! Nu taču! Lipinies klāt, muļķi!—viņš tam teica, taču deguns bija kā no koka un krita uz galda ar tik dīvainu troksni, it kā būtu no korķa. Majora seja drudžaini saviebās. — Vai patiesi tas nepieaugs? — viņš izbailēs jautāja. Un, lai cik reižu lika pienācīgajā vietā, pūles joprojām bija veltīgas.
Majors pasauca Ivanu un aizsūtīja pēc daktera, kurš dzīvoja tā paša nama otrā stāva labākajā dzīvoklī. Dakteris bija izska- tīgs vīrietis, viņam bija skaista, piķamelna vaigu bārda, svaiga, veselīga dakteriene, no rītiem viņš ēda svaigus ābolus un muti turēja neparastā tīrībā, to skalodams katru rītu gandrīz vai trīsceturtdaļas stundu un slīpēdams zobus ar piecām dažādām sukām. Dakteris ieradās acumirklī. Pajautājis, cik sen kopš notikusi nelaime, viņš pacēla majora Kovaļova zodu un ar lielo pirkstu iesita knipi pa to pašu vietu, kur agrāk bija bijis deguns, tā ka majors atmeta galvu atpakaļ ar tādu spēku, ka atsitās ar pakausi sienā. Mediķis sacīja, ka tas nekas, un, ieteicis atvirzīties mazliet no sienas, pavēlēja vispirms noliekt galvu pa labi un, pataustījis to vietu, kur agrāk bija stāvējis deguns, teica: «Hm!» Pēc tam lika pagriezt galvu uz kreiso pusi un atkal teica: «Hm!» — un beigās ar lielo pirkstu atkal iesita knipi, tā ka majors Kovaļovs uzrāva galvu kā zirgs, kuram skatās zobus. Tā izmēģinājies, mediķis nogrozīja galvu un teica:
— Nē, nevar! Labāk, lai paliek tāpat, citādi var iznākt vēl sliktāk. Pielikt, protams, var; es pat tūliņ to jums pieliktu, bet galvoju, ka tā jums būs sliktāk.
— Se tev! Kā lai palieku bez deguna? — Kovaļovs teica. — Ļaunāk nemaz nevar būt kā tagad. Tas taču velns viņu zina kas! Kur lai es tāds spoks rādos? Man ir labi paziņas; arī šodien jābūt divos namos uz vakara viesībām. Esmu ar daudzām pazīstams: lūk, valsts padomniece Čehtareva, štāboficiera sieva Podtočina… lai gan pēc tā, ko viņa man izdarījusi, ar viņu var runāt tikai policijā. Esiet tik laipns, — Kovaļovs teica lūdzošā balsī, — vai patiesi nav līdzekļa? Kaut kā pielieciet, ja arī ne visai labi, ka tikai turētos; bīstamos gadījumos es pat mazliet to varu atbalstīt ar roku. Turklāt es arī nemaz nedejoju un tāpēc nevaru to apdraudēt ar neuzmanīgu kustību. Viss, kas attiecas par vizīšu atlīdzinājumu, varat būt drošs, cik atļaus mani līdzekļi…
— Vai_zināL — dakteris teica ne stiprā, ne klusā, bet ārkārtīgi pārliecinošā un magnetizējošā balsī, — ka es ne kad aiz ma ntkārības nedziedēji! . Tas nesaskan ar maniem principiem un māku. Tiesa, es ņemu maksu par vizītēm, taru yipnīgi la» neapvainotu atsacīdamies. Protams, es pieliktu jūsu degunu, bet zvēru pie sava goda — ja jau jus neticat maniem vārdiem, ka būs daudz sliktāk. Ļaujiet, lai daba pati rīkojas! Biežāk mazgājieties ar aukstu ūdeni — un varat būt pārliecināts, ka arī bez deguna jūs būsit tikpat vesels, kā kad jums tas būtu. Degunu es ieteicu ielikt spirtā vai, vēl labāk, ieliet divas karotes stipra šņabja un sasildīta etiķa, un tad par to jūs dabūsiet labu naudu. Esmu gatavs pats to paņemt, ja tikai neuzprasīsit pārāk dārgi.
— Nē, nē! Neparko nepārdošu, — Kovaļovs izmisis iebrēcās,— labāk lai tas izput!
— Piedošanu! — dakteris teica atvadīdamies. — Gribēju būt jums palīdzīgs … Ko lai dara! Vismaz jūs redzējāt manu cenšanos.
To teicis, dakteris ar cēlu izskatu izgāja no istabas. Kovaļovs pat neievēroja viņa seju un dziļā nemaņā pamanīja tikai tīrā un kā sniegs baltā krekla aproces, kas raudzijās no melnās frakas.
Pirms iesniegt sūdzību, viņš nolēma tūliņ nākamajā dienā rakstīt štāboficiera sievai, vai tā nebūtu ar mieru bez strīda atdot to, kas viņam pienākas. Vēstule bija šāda satura:
Cienītā kundze
Aleksandra1 Grigorjevna!
Nevaru saprast Jūsu dīvaino izturēšanos. Varat būt pārliecināta, ka, rīkojoties šādā veidā, Jūs neko neiegūsiet un nepavisam mani nepiespiedīsiet precēt savu meitu. Ticiet, ka notikums ar manu degunu man ir pilnīgi skaidrs, tāpat arī tas, ka neviens cits — vienīgi Jūs tur esat galvenā vaininiece. Tā pēkšņā atdalīšanās no savas vietas, aizbēgšana un maskēšanās kāda ierēdņa izskatā, un, beidzot, parādīšanās pašam savā izskatā nav vairāk nekas cits kā burvestība, kuru piekopjat Jūs pati vai tie, kuri vingrinās Jums līdzīgās nodarbībās. Uzskatu par savu pienākumu Jūs brīdināt: ja manis minētais deguns šodien pat neatradīsies savā vietā, būšu spiests meklēt likuma aizsardzību un gādību.
Tomēr palieku Jūs cienīdams,
Jūsu padevīgais kalps
Platons Kovaļovs.
Cienīts kungs
Platon Kuzmič!
Jūsu vēstule mani ārkārtīgi pārsteidza. Atklāti sakot, atzīstos, nekādi to negaidīju un jo vairāk negaidīju Jūsu netaisnos pārmetumus. Daru Jums zināmu, ka Jūsu pieminēto ierēdni nekad neesmu pieņēmusi savā mājā ne maskētā, ne viņa īstajā
' Iepriekš tekstā — Palageja.
izskatā. Tiesa, mani apmeklēja Filips Ivaničs Potančikovs. Un, kaut gan viņš patiesi lūdza manas meitas roku, pats būdams nedzērājs un augsti mācīts labas uzvedības cilvēks, taču es nekad viņam netiku devusi nekādu cerību. Jūs vēl pieminat degunu. Ja Jūs ar to domājat, ka esmu gribējusi Jums parādīt garu degunu, tas ir, oficiāli atteikt, tad man ir brīnums, ka Jūs pats par to runājat, turpretī es, cik Jums zināms, esmu pilnīgi citādās domās, un, ja Jūs tūliņ pat likumīgā cejā bildināsiet manu meitu, esmu uz vietas gatava Jūs apmierināt, jo tā ir vienmēr bijusi mana vislielākā vēlēšanās, uz ko cerībā palieku gatava Jums pakalpot.
Aleksandra Podtočina
— Nē, — Kovaļovs teica, vēstuli izlasījis. — Viņa patiesi nav vainīga. Tas nevar būt! Vēstule ir tā uzrakstīta, kā nevar rakstīt cilvēks, kas vainīgs noziegumā. — Kolēģiju asesors šai ziņā bija lietpratīgs tāpēc, ka, dienēdams Kaukāza apgabalā, ticis sūtīts vairākas reizes uz izmeklēšanu. — Bet kādā kārtā, kādā vīzē tas noticis? Vienīgi sātans to var saprast! — viņš beidzot teica, rokas nolaizdams.
Pa to laiku baumas par šo neparasto notikumu izplatījās visā galvaspilsētā un, kā jau parasts, ne bez īpašiem pielikumiem. Toreiz visu prāti bija noskaņoti uz neparasto: vēl nesen publiku aizņēma mēģinājumi par magnētisma iedarbību. Turklāt vēl nebija aizmirsts notikums ar dancojošiem krēsliem Staļļu ielā, un tāpēc nav ko brīnīties, ka drīz vien sāka runāt, ka kolēģiju asesora Kovaļova deguns tieši pulksten trijos pastaigājoties pa Nevas prospektu. Kāds pateica, ka deguns it kā redzēts Junkera veikalā: un pie Junkera veikala salasījās tāds pūlis un notika tāda spiešanās, ka vajadzēja iejaukties policijai. Kāds cienījama izskata bārdains spekulants, kurš pie ieejas teātrī pārdeva sakaltušus konditorejas pīrādziņus, speciāli iztaisīja ļoti labus un izturīgus koka solus, uz kuriem aicināja ziņkārīgos pakāpties par astoņdesmit kapeikām no personas. Kāds nopelniem bagāts pulkvedis tieši šai nolūkā izgāja agrāk no mājas un ar lielām pūlēm izspraucās cauri baram, taču sev par lielu sašutumu veikala logā redzēja nevis degunu, bet gan parastu vilnas kamzoli un litografētu bildi, kurā attēlota meitene, kad tā savelk zeķi, bet uz to no kokiem noskatās frants vaļēju vesti un nelielu bārdiņu; turklāt šī bilde tai pašā vietā jau karājās vairāk nekā desmit gadu. Atgājis nostāk, viņš ērcīgi teica: «Kā var ar šādām dumjām un neticamām baumām jaukt ļaudīm galvu?»
Pēc tam paklīda baumas, ka nevis pa Nevas prospektu, bet Taurijas dārzā pastaigājoties majora Kovaļova deguns; it kā tas jau sen esot tur, jo, kad tur dzīvojis Mirza Hosrevs1 , tas loti brīnījies par šo dīvaino dabas untumu. Daži Ķirurģijas akadēmijas studenti devās turpu. Kāda dižciltīga cienījama dāma īpašā vēstulē lūdza sargu viņas bērniem parādīt šo reto fenomenu un, ja iespējams, sniegt pamā cošus nor ādījumus jaunatnei .
Par visu šo notikumu ārkārtīģl pnēcajās visi aristokrāti, pastāvīgie rautu apmeklētāji, kuru uzdevums smīdināt dāmas, bet kuru anekdošu krājums pavisam izsīcis. Neliela cienījamu un valstiski uzticamu (aužu dala bija ārkārtīgi neapmierināta. Kāds kungs sašutis teica, ka šis nesaprotot, kā tagadējā izglītotajā laikā varot izplatīties tādi nejēdzīgi izdomājumi, un ka šis brīnoties, kā valdība tam nepievēršot uzmanību. Sis kungs, kā redzams, piederēja pie tiem kungiem, kuri vēlētos iejaukt valdību itin visā, pat savās ikdienas ķildās ar sievu. Pēc tam… taču te atkal visu notikumu ietin migla, un, kas bijis pēc tam, pavisam nav zināms.
Pasaulē atgadās tīrās aplamības. Dažreiz nav it nekā ticama: uzreiz tas pats deguns, kas braukājis apkārt valsts padomnieka pakāpē un pilsētā sacēlis tik daudz trokšņa, it kā nekas nebūtu noticis, izrādījās novietojies pats savā vietā, tas ir, tieši starp majora Kovaļova diviem vaigiem. Tas notika jau aprīļa septītajā datumā. Atmodies, nejauši paskatījies spogulī, viņš redz: deguns! Caps ar roku, patiesi — deguns! «Ehē!» Kovaļovs teica un no priekiem gandrīz vai izlaida ar basām kājām trepaku pa visu istabu, taču ienākušais Ivans to izjauca. Majors tūliņ pavēlēja pasniegt mazgājamo ūdeni un mazgādamies vēlreiz pavērās spogulī: deguns! Dvielī slaucīdamies, viņš atkal paraudzījās spogulī: deguns!
— Paskaties, Ivan, šķiet, man uz deguna būtu it kā pūtīte, — viņš teica, bet pats domāja: «Tavu postu, ja Ivans teiks —nē, kungs, ne vien pūtītes, paša deguna arī nav.»
Bet Ivans teica:
— Nekā, nav nekādas pūtītes: deguns ir tīrs!
— Labi, velns parāvis! — majors teica pats sev un noknak- šķināja pirkstus. Tobrīd pa durvīm ieskatījās bārddzinis Ivans Jakovļevičs, bet tik bailīgi kā kaķis, kas nupat nopērts par taukuma zādzību. — Saki tūliņ — vai rokas ir tīras? — jau iztālēm sauca Kovaļovs.
— Tīras.
' Persijas princis — apmeklēja Pēterburgu 1829. gadā.
— Melo!
— Nudien, kungs, tīras!
— Pieraugi tu man!
Kovaļovs apsēdās. Ivans Jakovļevičs apsedza viņu ar salveti un acumirkli ar otu pārvērta visu bārdu un daļu no vaigiem krēmā, kādu pasniedz tirgoņu vārda dienās.
— Paskat tikai! — Ivans Jakovļevičs sev teica, paraudzījies uz degunu, un pēc tam pagrieza galvu uz otru pusi un paraudzījās uz to no sāniem. — Re, kur! Ka tevi piķis, ja tā padomā, — viņš turpināja un ilgi skatījās uz degunu. Beidzot vieglītēm un ar tādu piesardzību, kādu vien var iedomāties, viņš pacēla divus pirkstus nolūkā satvert to pie galiņa. Tāda nu bija Ivana Jakovļeviča sistēma.
— Nu, nu, nu, pieraugi! — Kovaļovs iebrēcās.
Ivanam Jakovļevičam pat rokas nolaidās, viņš nobijās un samulsa, kā nekad nebija mulsis. Beidzot piesardzīgi sāka kutināt ar bārzdas nazi zem deguna; un, lai gan nebija parocīgi un vieg'.i skūt, nepieturot ķermeņa ostāmo daļu, ,tomēr, atspēries ar savu rēpuļaino lielo pirkstu majoram vaigā un apakšējās smaganās, beidzot pārvarēja visus šķēršļus un noskuva.
Kad viss bija gatavs, Kovaļovs tūliņ pasteidzās apģērbties, paņēma ormani un brauca tieši uz konditoreju. Ieiedams jau iztālēm sauca: «Viesmīl, tasi šokolādes!» — un pats acumirklī pie spoguļa: ir deguns! Viņš jautri atgriezās un ar izsmējīgu skatu, mazliet piemiedzis aci, paraudzījās uz diviem virsniekiem, vienam no tiem deguns nekādi nebija lielāks par vestes pogu. Pēc tam viņš devās uz tā departamenta kantori, kur pūlējās dabūt vicegubernatora, bet neveiksmes gadījumā — eksekutora vietu. Iedams cauri pieņemamai istabai, viņš raudzījās spogulī: ir deguns! Pēc tam viņš brauca pie cita kolēģiju asesora vai majora — liela smējēja, kuram viņš bieži par atskabargainām piezīmēm bija teicis: «Ak tu viens ar ārā, es tevi pazīstu, tīļ esi tīrais ņirga!» Pa ceļam viņš domāja: «Ja arī majors neplīsīs no smiekliem, mani ieraudzījis, tad droša zīme, ka itin viss atrodas savās vietās.» Bet kolēģiju asesors neko. «Labi, labi, velns parāvis!» Kovaļovs sevī domāja. Pa ceļam viņš satika štāboficiera sievu Podtočinu kopā ar meitu, sasveicinājās ar viņām un tika saņemts ar priecīgiem izsaucieniem: tātad nav viņam nekāda trūkuma. Viņš sarunājās ar tām ļoti ilgi un, tīši izvilcis tabakdozi, dāmām redzot, bāza abās nāsīs tabaku, klusībā domādams: «Ek jūs, bābieši, dūņu vistas! To meitu es tomēr neprecēšu. Tāpat vien par amour[ — lūgtu!». . . Un majors
Kovaļovs no tā laika staigāja, itin kā nekas nebūtu bijis, gan pa Ņevas prospektu, gan pa teātriem un visur. Un deguns arī, itin kā nekas nebūtu bijis, sēdēja viņa sejā, nerādidams ne mazāko tieksmju kaut kur aizmukt. Pēc tam majoru mūžigi redzēja omulīgu, smaidīgu, lakstojamies ap glītām dāmām, un reiz viņš pat apstājās Tirdzniecības kvartālā pie veikala un pirka nez kādu ordeņa lentīti, nav zināms, kādam nolūkam, jo viņš pats nebija nekāda ordeņa kavalieris.
Lūk, kāds notikums atgadījās mūsu plašās valsts ziemeļu galvaspilsētā! Tikai tagad, visu pārdomājot, redzam, ka te daudz neticama. Nemaz jau nerunājot par to, ka patiesi dīvaina ir pārdabiskā deguna atdalīšanās un tā parādīšanās dažādās vietās valsts padomnieka izskatā, — kā gan Kovaļovs neaptvēra, ka avīzē nevar ievietot sludinājumu par degunu? Es te nedomāju, ka man sludinājums liktos par dārgu: tās ir blēņas, un es nemaz neesmu no skopuļiem. Taču nav pieklājīgi, nav ērti, nav labi! Un vēl — kā deguns varēja atrasties ceptā maizē, un kā pats Ivans Jakovļevičs. .. nē, es to nekādi nesaprotu, pavisam nesaprotu! Bet kas ir vēl dīvaināk, kas ir galīgi nesaprotami — kā autori var izvēlēties šādus sižetus? Atzīstos, tas ir gluži neizdibināmi, tas patiesi. .. nē, nē, nepavisam nesaprotu. Pirmkārt, tēvijai no tā labuma nav nekāda, otrkārt… arī, otrkārt, nav nekāda labuma. Es nepavisam nezinu, kas tas ir…
Un tomēr ar visu to, kaut gan, protams, var pieļaut ij to, ij šo, ij trešu, var pat… nu, bet kur tad nav aplamību?… Un tomēr, ja padomā, tajā visā, nudien, kaut kas ir. Lai saka,'ko grib, tomēr šādi notikumi atgadās pasaulē, lai arī reti, bet atgadās.
1836