todien atgadījās neparasts notikums. No rīta pamodos diezgan vēlu un, kad Mavra man atnesa nospodrinātus zābakus, pajautāju, cik pulkstenis. Izdzirdis, ka jau sen nozvanīts desmit, steidzos ātrāk apģērbties. Atzīstos, labprāt nemaz neietu uz departamentu, zinot, cik skābu ģīmi sataisīs mūsu nodaļas priekšnieks. Jau kur tas laiks, kopš viņš man uzbilst: «Kā tas nāk, ka tev, brāl, tādas jukas galvā? Citreiz tu šaudies kā apsvilis, tad atkal visu tā sajauc, ka pats nelabais neko nesaprot, titulā tev mazais burts, tu neatzīmē ne datuma, ne numura.» Sasodītais gremza! Viņam droši vien skauž, ka es sēžu direktora kabinetā un asinu spalvas viņa ekselencei. Vārdu sakot, es neietu uz dapartamentu, ja necerējis satikt kasieri un varbūt kaut nieku izkaulēt no tā žīda uz priekšu no algas. Tas nu gan ir gauneris! Lai viņš kādreiz par mēnesi uz priekšu izmaksātu naudu — dieviņ tētiņ, tad jau drīzāk atnāks pastardiena. Lūdzies, kaut vai gals klāt, lai tev kā vajag — nedos, sirmais velns. Bet mājās paša virēja pliķē viņu pa vaigiem.
To visa pasaule zina. Nesaprotu, kāds labums no dienesta departamentā. Gluži nekādu ienākumu. Lūk, guberņas pārvaldē, civilās un kroņa palātās pavisam cita lieta: paskat vien, kā tur dažs labs iespiedies pašā kaktā un raksta vienā rakstīšanā. Mugurā viņam nejēdzīgs fraķelis, purns tāds, ka gribas nospļauties, bet paraugies tikai, kādu vasarnīcu nomā! Apzeltītu porcelāna tasi nav ko nest viņam. «Tāda dāvana,» viņš teic, «piestāv dakterim,» — bet viņam dod šurp rikšotāju pāri vai ratus, vai bebrādas apkakli par kādiem trīssimt rubļiem. No izskata tik lēnīgs, runā tik iztapīgi: «Aizdodiet, lūgtu, nazīti noasināt spalviņu,» — bet pa to starpu aptīrīs tā, ka lūdzēju palaidīs vienos kreklos. Taisnība gan, dienests toties mums ir pieklājīgs, visur tīrība tāda, kādu nemūžam nedabūs redzēt guberņas pārvaldē: galdi no sarkankoka, un visi priekšnieki uzrunā ar «jūs». Atzīstos, ja dienests nebijis tik pieklājīgs, sen jau būtu pametis departamentu.
Uzvilku veco mēteli un paņēmu lietussargu, tāpēc ka lietus gāza kā ar spaiņiem. Ielas bija tukšas, pretī pagadījās vien tikai sievas, apsegušās ar brunču malu, un krievu tirgoņi zem lietussargiem, un izsūtāmie. No smalkiem ļaudīm patrāpījās vienīgi mūsu pašu brālis — ierēdnis. Es viņu ieraudzīju ielu krustojumā. Un, tiklīdz ieraudzīju, teicu sev: «Ahā! Nekā, mīļais, tu neej vis uz departamentu, tu steidz pakaļ tai, kas skrien pa priekšu, un skaties uz viņas kājām.» Ir gan bendesmaiss tas mūsu ierēdnis! Nudien, neatpaliek ne no viena virsnieka: ja tikai paies garām kāda ar cepuri galvā, katrā ziņā piesiesies. Kad es tā pārdomāju, ieraudzīju piebraucam karieti pie veikala, kuram gāju garām. Tūliņ to pazinu: tā bija mūsu direktora kariete. «Bet viņam taču neko nevajag veikalā,» es nodomāju. «Droši vien tā būs viņa meita.» Piespiedos pie sienas. Sulainis atvēra durtiņas, un viņa kā putniņš izspurdza no karietes. Kā viņa paskatījās pa labi un pa kreisi, kā nozibsnīja ar uzacīm un acīm… Ak kungs un dievs! Pagalam, esmu pagalam! Un kas viņai ko braukāt tādā slapjdraņķī! Saki nu vēl, ka sievietēm nav liela kāre pēc visām šim lupatām. Viņa nepazina mani, un es jau arī centos jo vairāk ievīstities, tāpēc ka mans mētelis ir vienos traipos un izgājis no modes. Tagad mēteļiem ir garas apkakles, bet man tās ir īsas — viena uz otras; un vadmala arī nav presēta. Viņas šunelis, nepaspējis ieskriet pa veikala durvīm, palika uz ielas. Es to šuneli pazīstu. Viņu sauc par Medži. Nebiju pat brīdi pastāvējis, kad pēkšņi dzirdu smalku balstiņu: «Labdien, Medži!» Se tev! Kas to saka? Apskatos un redzu — zem lietussarga iet divas dāmas: viena veca, otra jauniņa; taču viņas jau ir garām, bet man blakus atkal atskan: «Kā tev nav kauna, Medži!» Jupis ar ārā! Redzu, Medži saostas ar šuneli, kas iet aiz dāmām. «Aha!» saku pats sev. «Vai tik neesmu piedzēries? Tikai, šķiet, tas reti ar mani atgadās.» «Nē, Fidel, tu velti tā domā,» savām acīm redzēju, to teica Medži, «es biju, vau! Vau! es biju, vau, vau, vau, ļoti slima.» Paskat vien, kas par suni! Atzīstos, es ļoti izbrīnījos, izdzirdis to runājam cilvēku valodā. Bet vēlāk, kad visu labi pārdomāju, vairs nebrīnījos. Patiesi — pasaulē jau bijis daudz tādu gadījumu. Stāsta, Anglijā izpeldējusi zivs, kura pateikusi divus vārdus tik dīvainā valodā, ka zinātnieki jau trīs gadus to pētī un vēl līdz šim neko nav atklājuši. Avīzē lasīju arī par divām govīm, kas ienākušas tirgotavā un prasījušas divas mārciņas tējas. Taču, atzīstos, daudz vairāk izbrīnījos, kad Medži teica: «Es tev rakstīju, Fidel; laikam jau Polkans nebūs aiznesis tev manu vēstuli.» Kaut es algu nesaņemtu! Savu mūžu neesmu dzirdējis, ka suns mācētu rakstīt. Pareizi rakstīt māk tikai muižnieks. Protams, gadās jau viens otrs tirgonis un kantorists, un pat kāds dzimtcilvēks dažreiz raksta; tomēr viņu rakstīšana lielākoties ir mehāniska: nav ne komatu, ne punktu, ne stila.
Tas mani pārsteidza. Atzīstos, kopš kāda laiciņa dažreiz dzirdu un redzu tādas lietas, kuras vēl neviens nav ne redzējis, ne dzirdējis. «Iešu,» es teicu pats sev, «pakaļ šim šunelim un uzzināšu, kas viņš ir un ko domā.» Uzsitu savu lietussargu un devos līdzi abām dāmām. Pārgājām pāri Zirņu ielai, nogriezāmies pa Pilsoņu ielu, no turienes uz Galdnieku ielu, beidzot nonācām pie Dzeguzes tilta un apstājāmies liela nama priekšā. «So namu es pazistu,» teicu pats sev. «Tas ir Zverkova nams.» Tā tikai ir ēka! Kādi tur dzīvo ļaudis, cik virēju vien, cik iebraucēju! Bet mums, ierēdnīšiem, jādzīvo kā suņiem, sēžam cits citam uz galvas. Tur man dzīvo viens draugs, labi pūš ragu. Dāmas uzkāpa piektajā stāvā. «Labs ir,» es nodomāju, «tagad neiešu, iezīmēšu vietu un pie pirmā gadījuma nekavēšos atnākt
sacerējums. Vakarā, mēteli ietinies, stāvēju pie viņa ekselences parādes durvīm un ilgi gaidīju, vai viņa neiznāks sēsties karietē, tad vēl reizīti paskatītos, bet nē — neiznāca.
Nodaļas priekšnieks satrakojies. Kad ierados departamentā, viņš mani pasauca un sāka runāt tā: «Nu, saki, lūdzams, — ko tu dari?»—«Kā, ko? Es neko nedaru,» es viņam atbildu. «Nu, padomā labi! Tev jau pāri četrdesmitiem, laiks nākt pie prāta. Ko tu gan esi iedomājies? Tev liekas, es nezinu tavus nedarbus? Tu taču lakstojies ap direktora meitu. Jel paskaties uz sevi, padomā — kas tu esi? Tu taču esi nulle, vairāk nekas. Tev taču naV ne graša pie dvēseles. Paskaties vismaz spogulī uz savu seju un nelien, kur nevajag!» Velns parāvis, ka viņam seja izskatās gandrīz pēc pudeles, kas aptiekā, un uz galvas matu kumšķis sacirtots cekulā, ko izslējis uz augšu, un iesvaida to nez ar kādu dadžejju, tad domā, ka viņš jau viens pats visu var. Saprotu, saprotu, kāpēc viņš niknojas uz mani. Viņam skauž; varbūt redzējis man izrādītās labvēlības zīmes. Nospļauties man uz viņu! Ekur liela muiža — valsts padomnieks! Piekarinājis zelta važiņu pie pulksteņa, pasūta zābakus par trīsdesmit rubļiem— nu ne velna taču! Neesmu taču no ierēdņu, no drēbnieku vai apakšvirsnieku bērniem. Esmu muižnieks. Un es arī varu uzkalpoties! Man vēl tikai četrdesmit divi gadi — tie ir gadi, kad īsteni tikai sākas dienests. Pagaidi, drauģel! Gan arī mēs būsim pulkveži un, dievs dos, vēl kas vairāk. Gan jau mūs tad godinās vairāk nekā jūs. Ko tu sev esi ieņēmies galvā, ka nav par tevi kārtīgāka cilvēka! Dodiet arī man pie Ruča[14]pēc modes šūtu fraku, un, kad es uzsiešu tādu pašu kaklasaiti kā tev, tu man līdzi netiksi. Līdzekļu nav — lūk, kur nelaime.
Biju teātrī. Izrādīja krievu duraku Filatku. Loti smējos. Bija vēl kāda vodeviļa ar jocīgiem, visai brīvi uzrakstītiem pantiņiem par kancelejistiem, īpaši par kādu kolēģiju reģistratoru,
tā ka es brīnījos, kā cenzūra tos izlaidusi cauri, bet par tirgoņiem runāja atklāti, ka tie krāpjot tautu un ka viņu dēliņi plosoties un lienot muižniekos. Par žurnālistiem arī bija visai smieklīga kupleja: ka tiem patīkot par visu gānīties un ka autors lūdzot, lai publika viņu aizstāv. Visai amizantas lugas tagad raksta sacerētāji. Man patīk apmeklēt teātrus. Tiklīdz sakrājas kāda kapeika, nekādi nenociešos neaizgājis. Bet, lūk, starp mūsējiem, starp ierēdņiem, ir tādi cūkas: neparko, nejēga, neies uz teātri, varbūt tikai gadījumā, ja par brīvu iedosi viņam biļeti. Kāda aktrise dziedāja ļoti jauki. Atcerējos viņu … ak nelietība! … Nekas, nekas … Klusums.
Pulksten astoņos devos uz departamentu. Nodaļas priekšnieks sataisīja tādu seju, it kā neredzētu mani atnākam. Es tāpat izlikos, it kā starp mums nekas nebūtu. Pārskatīju un salīdzināju papīrus. Aizgāju pulksten četros. Gāju garām direktora dzīvoklim, bet neviena nemanīju. Pēc pusdienām lielākoties nogulēju gultā.
Šodien sēdēju mūsu direktora kabinetā, noasināju viņam divdesmit trīs spalvas un viņai, ai, ai!… viņas ekselencei četras spalvas. Viņam ļoti patīk, lai būtu vairāk spalvu. Uh! tam nu gan jābūt galvai! Vienmēr klusē, bet galvā, es domāju, visu pārliek. Vēlētos zināt, par ko viņš visvairāk domā, kas rosās šai galvā. Man gribētos tuvāk ieskatīties šo kungu dzīvē, pavērot visus šos mājienus un galma stiķus — kā viņi jūtas, ko dara savā sabiedrībā—, lūk, ko man gribētos uzzināt! Vairākkārt gribēju uzsākt sarunu ar viņa ekselenci, tikai, jupis rāvis, neparko mēle neklausa: to vien tik pasaku, ka auksti vai silti ārā, bet vairāk neko nevaru izsacīt. Gribētos man ieskatīties viesistabā, kur dažreiz redz atvērtas durvis uz vēl vienu istabu. Ak, cik grezns iekārtojums! Kādi spoguļi un porcelāni! Gribētos ieskatīties tai pusē, kur viņas ekselence, lūk, kur man gribētos ieskatīties: buduārā. — Kā tur stāv visas tās kārbiņas, pudelītes un puķes tādas, ka bail uzpūst elpu; kā tur guļ viņas nosviestā kleita, kas vairāk līdzīga gaisam nekā tērpam. Gribētos ieskatīties guļamistabā.. . man domāt, tur nu gan ir brīnumi, man domāt, tur nu gan ir paradīze, kādas nav ne debesīs. Gribētu apskatīt to soliņu, uz kura viņa, no gultas ceļoties, liek savu kāju, kā uzvelk sniegbalto zeķi… ai, ai, ai! nekas, nekas … klusums.
Taču šodien man it kā atausa gaisma: atcerējos Ņevas prospektā dzirdēto divu šuneļu sarunu. «Labs ir,» klusībā nodomāju, «es tagad visu uzzināšu. Jādabū rokā vēstules, kuras rakstījuši šie nejaukie šuneļi. Tur es noteikti ko uzzināšu.» Atzīstos, vienreiz es gandrīz piesaucu klāt Medži un teicu: «Paklau, Medži, mēs tagad esam vieni; ja gribi, ij durvis aiztaisīšu, tā ka neviens neredzēs, — pastāsti man visu — ko zini par jaunkundzi, ko viņa dara, kā dzīvo? Nodievošos, ka nevienam neatstāstīšu.» Taču blēdīgais šunelis ierāva asti, savilkās čokurā un klusu izgāja pa durvīm, it kā neko nedzirdējis. Jau sen man bija aizdomas, ka suns daudz gudrāks par cilvēku; biju pat pārliecināts, ka tas var runāt, bet nedara to aiz spītības. Viņš ir pārlieku gudrs politiķis: visu pamana, nu, gluži visus cilvēka soļus. Nē, katrā ziņā rīt pat došos uz Zverkova namu, nopratināšu Fideli un, ja laimēsies, ievilkšu vēstules, kuras tai rakstījusi Medži.
Pulksten divos izgāju nolūkā katrā ziņā satikt Fideli un to izvaicāt. Ciest nevaru kāpostus, kuru smaka plūst no visām sīkbodītēm Pilsoņu ielā; turklāt pa māju vārtiem gāžas laukā tāda elles smirdoņa, ka es, degunu satvēris, lobu, ko kājas nes. Un nelietīgie amatnieki jau arī no savām darbnīcām salaiž tik biezus dūmus un kvēpus, ka smalkākam cilvēkam te pavisam nav iespējams pastaigāties. Kad uzkāpu sestajā stāvā un piezvanīju, iznāca tāds paglīts skuķēns sīkiem vasaras raibumiem klātu seju. Es viņu pazinu. Tā bija tā pati, kura gāja kopā ar večiņu. Viņa mazliet pietvīka, un es tūliņ nopratu: tu, mīļā, līgavaini tīko. «Ko vēlaties?» viņa jautāja. «Man vajag aprunāties ar jūsu šuneli.» Skuķēns bija pamuļķāks. Tūliņ redzēju, ka pamuļķāks. Šunelis tobrīd pieskrēja riedams; gribēju to satvert, bet, nelietis, bezmaz sagrāba manu degunu ar zobiem. Tomēr kaktā es pamanīju viņas groziņu. Ahā, to tikai man vajag! Piegāju pie tā, parakņāju salmus un, sev par lieliem priekiem, izvilku žūksnīti mazu papīrīšu. Nejaukais šunelis, to pamanījis, tūliņ iekoda man ikros, bet, kad uzoda, ka esmu
paņēmis papīrus, sāka smilkstēt un luncināties, taču es teicu: «Nē, mijā, ardievu!» — un metos bēgt. Šķiet, meitene noturēja mani par jukušu, tāpēc ka nobijās pārlieku. Atnācis mājās, tūliņ gribēju ķerties pie darba un izskatīt vēstules, tāpēc ka sveču gaismā lāgā neredzu. Taču Mavra bija sadomājusi mazgāt grīdu. Slm dumjajām sievietēm vienmēr nelaikā uznāk tlriguma joņi. Un tāpēc gāju pastaigāties un apdomāt šo gadījumu. Tagad beidzot es uzzināšu visu patiesību, domas un visus dzenuļus, tikšu beidzot pie saknes. Sls vēstules man visu atklās. Suņi ir lieli gudrinieki, viņi zina visas politiskās attiecības, un tāpēc droši vien tur būs viss: būs gan portrets, gan viss par viru. Tur būs kaut kas ari par viņu, kura… nekas, klusums! Pievakarē atnācu mājās. Lielākoties nogulēju gultā.
Tagad ņemsim un paskatīsimies: vēstule diezgan skaidra. Tomēr rokrakstā it kā jaušams kaut kas sunisks. Palasīsim:
Mlļā Fidele! Nekādi nevaru pierast pie Tava mietpilsoniskā vārda. Vai tad nav varējuši iedot Tev labāku? Fidele, Roze — cik banāls tonis! Tomēr lai tas paliek. Ļoti priecājos, ka esam sadomājušas rakstīt viena otrai.
Vēstule uzrakstīta ļoti pareizi. Interpunkcija un pat «jaķ»' burts savā vietā. Nu, šitā nemaz neuzrakstīs mūsu nodaļas priekšnieks, lai gan stāsta, ka esot kaut kur mācījies universitātē. Skatīsimies tālāk:
Man šķiet, ka vislielākais labums pasaulē ir dalīties ar otru domās, jūtās un iespaidos.
Hm! Sī doma ņemta no kāda sacerējuma, kas tulkots no vācu valodas. Nosaukumu neatceros.
To es runāju no pieredzes, lai arī pasaulē neesmu skraidījusi tālāk par mūsu mājas vārtiem. Vai gan mana dzīve nenorit vienos priekos? Mana jaunkundze, kuru papā sauc par Sofī, mīl mani neprātīgi.
Ai! Ai!… nekas, nekas. Klusums.
Velns zina kas! Kādas muļķības! It kā nebūtu nekā labāka, par ko rakstīt! Paskatīsimies citā lapā. Varbūt būs kas vērtīgāks.
Ar lielu prieku esmu gatava Tev paziņot visu, kas atgadījies pie mums. Es jau Tev kaut ko stāstīju par galveno kungu, kuru Solī sauc par papā. Tas ir ļoti dīvains cilvēks.
A! Nu beidzot! To jau zināju: suņiem ir politiski ieskati par visiem priekšmetiem. Palūkosimies, kas ir ar to papā.
… /oti dīvains cilvēks. Viņš vairāk klusē. Runā reti kad; taču pirms kādas nedējas viņš nemitīgi sarunājās pats ar sevi: «Dabūšu vai nedabūšu?» — vienā rokā paņem papīriņu, otru saliec tukšu un saka: «Dabūšu vai nedabūšu?» Reiz viņš uzdeva man jautājumu: «Kā tu domā, Medži? Dabūšu vai nedabūšu?» Es gluži neko nesapratu, paostīju viņa zābaku un aizgāju prom. Pēc tam, ma chere, pēc nedēļas papā pārradās loti priecīgs. Visu rītu pie viņa nāca mundierēti kungi un ar kaut ko apsveica. Pie galda viņš bija tik priecīgs, kādu nekad neesmu redzējusi, stāstīja anekdotes, bet pēc pusdienām pacēla mani augšā pie kakla un teica: «Paskaties nu, Medži, kas tas ir!» Es ieraudzīju kaut kādu lentīti. Es to apostīju, bet nejutu nekāda aromāta, beidzot nedroši aplaizīju: mazliet sālīta.
Hm! Manuprāt, šis šunelis jau pārlieku … ka tikai nedabū sukas! A, tad viņš ir godkārīgs! Tas jāņem vērā.
Ardievu, ma chere! Skrienu un tā joprojām… un tā joprojām … Rīt pabeigšu vēstuli. Nu, sveika! Šodien atkal esmu kopā ar Tevi. Šodien mana jaunkundze Sofī. ..
A! Nu, paskatīsimies, ko tā Sofī dara. Ak, kāda nelietība! … Nekas, nekas … turpināsim.
…mana jaunkundze Sofī bija ārkārtīgi uzbudinājusies. Viņa posās uz balli, un es nopriecājos, ka, viņai mājā neesot, varēšu rakstīt Tev. Mana Solī vienmēr gatava braukt uz balli, lai gan ģērbjoties gandrīz vienmēr skaišas. Nekādi nesaprotu, ma chere, kāda var būt patika braukt uz balli. Solī atgriežas no balles pulksten sešos no rīta, un gandrīz vienmēr pēc viņas bālās un vājās sejas uzminu, ka viņai, nabadzītei, tur nav devuši ēst. Atzīstos, es gan tā nevarētu dzīvot. Ja man nedotu irbes mērci vai ceptus vistas spārniņus, tad… es nezinu, kas ar mani notiktu. Garšīga arī ir mērce ar putriņu. Bet burkāni vai rāceņi, vai artišoki nekad nebūs labi…
Pārlieku negluds stils. Tūliņ var redzēt, ka cilvēks nav rakstījis. Iesāk, kā vajag, bet nobeidz suniski. Paskatīsimies vēl vienu vēstuli. Pārāk gara. Hm! ArJ datums nav uzlikts.
Ak, mīļā! Cik jūtama ir pavasara tuvošanās! Mana sirds pukst, it kā ko gaidot. Ausīs mūžīgs troksnis. Un tāpēc es bieži vien, kāju pacēlusi, stāvu kādu brīdi, klausīdamās pie durvīm. Atklāšu Tev, ka man ir daudz pielūdzēju. Bieži vien, uz loga sēdēdama, es tos apskatu. Ai, kaut Tu zinātu, kādi neglīteņi ir staro viņiem! Dažs tāds lamzaks sētas suns, briesmīgi glups, uz sejas jau rakstīta dumjība, svarīgi soļo pa ielu un iedomājas, ka šis esot ievērojama persona, domā, ka tā jau uz viņu visi skatās. Nemaz neskatās. Es pat uzmanību nepievērsu, it kā nemaz viņu neredzētu. Un kāds baismīgs dogs apstājās pie mana loga! Ja viņš paceltos uz pakaļkājām — ko šis rupjais tēviņš droši vien neprot —, tad būtu par veselu galvas tiesu garāks par manas Sofī papuci, kurš arī ir diezgan gara auguma un resns. Sis lempis, jādomā, ir briesmīgs nekauņa. Es parūcu uz viņu, bet šim nekas par to. Kaut jel saviebies! Izbāzis mēli, nokāris milzīgās ausis un raugās logā — mužiks kas mužiks! Bet vai patiesi, ma chere, Tu domā, ka mana sirds ir vienaldzīga pret visiem aplidotājiem? Ai, nē! Ja Tu būtu redzējusi vienu kavalieri, kurš līda pār kaimiņu nama sētu, vārdā Trezors. Ai, ma chere, kāds viņam purniņš!
Tpl, kad tevi nelabais! … Tīrās blēņas! … Kā var klāstīt vēstulēs tādas dumjības! Man vajag cilvēka! Gribu redzēt cilvēku; es prasu barību, to barību, kas baro un saldina manu dvēseli; bet tie ir nieki vien… Pāršķirsim lapu, vai nebūs labāk.
… Sofī sēdēja pie galdiņa un kaut ko šuva. Es raudzījos pa logu, jo man patīk apskatīt gājējus. Te uzreiz ienāk sulainis un saka: «Teplovs!» — «Lūdz iekšā,» Sofī iesaucās un metās mani apskaut. «Ak, Medži, Medži! Ja tu zinātu, kāds viņš ir: tumšmatis, kambarkungs, bet kādas acis! Melnas un reizē gaišas, kā uguns.» Un Sofī ieskrēja savā istabā. Pēc brītiņa ienāca jauns kambarkungs ar melnu vaigu bārdu, piegāja pie spoguļa, saglauda matus un apskatīja istabu. Es parūcu mazliet un nosēdos savā vietā. Sofī drīz iznāca un priecīgi atņēma viņa paklanīšanos: bet es tāpat vien, it kā neko nemanītu, joprojām raugos pa logu laukā, tomēr galvu gan pagriezu sāņis un centos saklausīt, par ko viņi runā. Ak, ma chhre, par kādām blēņām viņi runāja! Viņi runāja par to, ka viena dāma dejā iztaisījusi nevis to, bet kādu citu figūru un ka nez kāds Bobovs savā kuplajā žabo izskatījies pēc stārķa un gandrīz nokritis zemē; kāda Ļidina iedomājoties, ka viņai esot zilas acis, bet patiesībā tās esot zaļas un tamlīdzīgi. «Kur nu,» es nodomāju klusībā, «nemaz nevar salīdzināt kambarkungu ar Trezoru!» Debestiņ! Kāda starpība! Pirmkārt, kambarkungam ir pilnīgi gluda seja un to ieskauj vaigu bārda, it kā viņš būtu apsējies melnu lakatu; bet Trezoram ir smails purniņš un pašā pierē balts laukumiņš. Trezora viduci nemaz nevar salīdzināt ar kambarkunga viduci. Un acis, iznešanās pilnīgi citāda. Starpība milzīga! Nesaprotu, ma chere, ko viņa atrod savā Teplovā! Ko viņa tā jūsmo par to? …
Man arī liekas, kaut kas nav īsti pareizi. Nevar būt, ka kambarkungs tā spējis viņu apburt. Paskatīsimies, kas būs tālāk.
Man domāt, ja viņai patīk šis kambarkungs, tad drīz vien patiks arī tas ierēdnis, kas sēž pie papā kabinetā. Ak, ma ch&re, ja Tu zinātu, kas tas par spoku! Nu, īsts bruņurupucis maisā…
Kurš ierēdnis tas varētu būt?
Viņa uzvārds pārlieku jocīgs. Viņš vienmēr sēž un asina spalvas. Mati viņam uz galvas gluži kā siens. Papā vienmēr viņu izrīko gluži kā kalpu.
Rādās, šis pretīgais šunelis tēmē uz mani. Kur tad man ir tie mati kā siens?
Solī nekādi nevar valdīt smieklus, kad raugās uz viņu.
Ko nu mels, nolādētais šunel! Ir gan nekrietna mēle! It kā es nezinātu, ka tas aiz skaudības. It kā es nezinātu, kas te roku pielicis. Tā ir nodaļas priekšnieka roka. Sis vīrs zvērējis man sariebt un nu kaitē un kaitē, uz katra soļa kaitē. Tomēr paskatīsimies vēl vienu vēstuli. Tur varbūt viss pats no sevis noskaidrosies.
Ma chēre Fidele, atvaino, ka tik sen neesmu rakstījusi. Biju pilnīgā skurbumā. Patiesi — īsti pareizi teicis kāds rakstnieks, ka mīlestība esot otra dzīve. Turklāt mūsmājā tagad lielas pārmaiņas. Kambarkungs pie mums nāk katru dienu. Sofī viņā iemīlējusies līdz ārprātam. Papā ir ļoti priecīgs. Es pat dzirdēju no mūsu Grigorija, kurš slauka grīdu un gandrīz vienmēr sarunājas pats ar sevi, ka drīz būšot kāzas; tāpēc ka papā katrā ziņā grib Sofī izdot vai nu ģenerālim, vai kambarkungam, vai arī kara pulkvedim …
Velns parāvis! Nevaru vairs lasīt… Visur tikai kambarkungs vai ģenerālis. Viss, kas vien pasaulē labāks, tiek vai nu kamabarkungam, vai arī ģenerālim. Dažreiz pagadās kāds mazumiņš, tu, cilvēks, domā pasniegt pēc tā roku, bet kambarkungs vai ģenerālis to jau noceļ. Velns parāvis! Gribētu pats būt ģenerālis: ne jau tāpēc, lai iegūtu roku un visu citu, nē, gribētu būt ģenerālis tikai tāpēc, lai redzētu, kā viņi locisies uu taisīs visus tos galma stiķus un kumēdiņus, un pēc tam gribu pateikt viņiem, ka spļauju uz abiem. Velns parāvis! Tas mani kaitina! Saplēsu gabalos dumjā šuneļa vēstules.
Nevar būt! Blēņas! Kāzas nenotiks. Kas tur liels, ka viņš ir kambarkungs? Tas taču nav nekas vairāk kā nosaukums; ta nemaz nav kāda redzama lieta, ko var paņemt rokās. Jo no tā, ka tu esi kambarkungs, tev trešā acs pierē nenāks klāt. Viņam taču deguns nav no zelta taisīts, bet tāds pats kā man, kā kuram katram; viņš taču ar to osta, nevis ēd, šķauda, nevis kāsē. Vairāk reižu esmu gribējis izdibināt, kāpēc tāda atšķirība. Kāpēc es esmu titulārpadomnieks, un kādam nolūkam esmu titulārpadomnieks? Varbūt esmu grāfs vai ģenerālis un tikai izliekos par titulārpadomnieku? Varbūt pats nezinu, kas es esmu. Vai maz piemēru ir vēsturē: kāds prasts cilvēks, nepavisam ne muižnieks, bet vienkāršs pilsētnieks vai pat zemnieks, — un pēkšņi atklājas, ka viņš ir augstmanis, bet dažreiz pat valdnieks. Kad no zemnieka dažreiz iznāk kas tāds, kas var iznākt no muižnieka. Ja nu, piemēram, es ierodos ģenerāļa mundierī: man uz labā pleca uzplecis, uz kreisā pleca uzplecis, pār plecu gaišzila lenta — ko? Kādu dziesmiņu tad dziedās mana skaistule? Ko teiks pats papā, mūsu direktors? O, viņš ir ļoti godkārīgs! Viņš ir masons, noteikti masons, kaut gan izliekas pēc šāda tāda, bet es tūliņ pamanīju, ka viņš ir masons: ja, piemēram, sarokojas ar kādu, tad pabāž tikai divus pirkstus. Vai tad es šobrīd pat nevaru būt iecelts par ģenerālgubernatoru vai intendantu, vai par kādu citu? Man gribētos zināt, kāpēc esmu titulārpadomnieks. Kāpēc tieši titulārpadomnieks?
Visu rītu šodien lasīju avīzes. Dīvainas lietas notiek Spānijā. Es lāgā nemaz nevarēju tās saprast. Raksta, ka tronis esot atcelts1 un ka valstsvīri nevarot izšķirties, ko celt par mantinieku,
un tāpēc notiekot jukas. Man tas šķiet ārkārtīgi dīvaini. Kā tad var atcelt troni? Stāsta, kādai donnai vajagot kāpt tronī. Taču donna nevar kāpt tronī. Nekādi nevar. Tronī vajag būt karalim. Bet teic, karaļa neesot. Nevar būt, ka nav karaļa. Valsts nevar būt bez karaļa. Karalis ir, tikai viņš atrodas nezināmā vietā. Varbūt viņš atrodas turpat, bet kaut kādi ģimenes iemesli vai kaimiņvalstu — piemēram, Francijas un citu zemju draudi liek viņam slēpties, un varbūt ir vēl kādi citi iemesli.
Jau biju pavisam sataisījies iet uz departamentu, bet aizkavēja dažādi iemesli un domas. No galvas neiziet Spānijas lietas. Kā gan tas var būt, ka donna kļuvusi karaliene? To nepieļaus. Un pirmā jau nepieļaus Anglija. Un turklāt vēl arī visas Eiropas politiskās lietas: Austrijas ķeizars, mūsu valdnieks… Jāsaka, visi šie notikumi tā mani ir nokāvuši un satricinājuši, ka visu dienu galīgi ne ar ko nevaru nodarboties. Mavra man teica, ka pie galda es esot bijis ārkārtīgi izklaidīgs. Un patiesi— šķiet, no izklaidības es nometu zemē divus šķīvjus, kas turpat saplīsa. Pēc pusdienām gāju uz kalniem. Neko pamācošu nevarēju iegūt. Lielākoties gulēju gultā un spriedelēju par Spānijas lietām.
Sī diena ir vislielākā triumfa diena! Spānijā ir karalis. Viņš ir atradies. Sis karalis esmu es. Tieši šodien par to uzzināju. Tiesa, pēkšņi mani it kā zibens apgaismoja. Nesaprotu, kā es varēju domāt un iztēloties, ka esmu titulārpadomnieks. Kā man varēja ienākt galvā šī dulnā doma? Labi vēl, ka toreiz neviens neiedomājās mani iesēdināt trako namā. Tagad man pavērušās visas iespējas. Tagad redzu visu kā uz delnas. Bet agrāk, es nesaprotu, agrāk viss bija kā miglā tīts. Un, manuprāt, tas viss notiek tāpēc, ka ļaudis iedomājušies, it kā cilvēka smadzenes atrodoties galvā; tā nemaz nav: tās atnes vējš no,Kaspijas jūras puses. Vispirms es pateicu Mavrai, kas esmu. Kad viņa izdzirda, ka viņas priekšā stāv Spānijas karalis, viņa sasita plaukstas un gandrīz nomira no bailēm. Dumjā, viņa nekad vēl nav redzējusi Spānijas karali. Es tomēr pūlējos viņu nomierināt
un žēlīgos vārdos centos pārliecināt, ka esmu labvēlīgs un pa visam nedusmojos, ka reizēm viņa slikti tīra manus zābakus. Tie taču ir tumši ļaudis. Tiem nevar stāstīt par augstām lietām. Viņa nobijās tāpēc, ka pārliecināta, it kā visi Spānijas karaļi līdzīgi Filipam II. Taču es iestāstīju, ka starp mani un Filipu nav nekādas līdzības un ka man nav neviena kapucīņa … Uz departamentu negāju. .. Piķis viņu rāvis! Nē, draugi, tagad mani neievilināsiet; vairs neņemšos pārrakstīt jūsu pretīgos papīrus!
Šodien bija atnācis mūsu eksekutors ar vēsti, lai ejot uz departamentu, ka nu jau vairāk nekā trīs nedēļas es neierodoties darbā. Joka pēc aizgāju uz departamentu. Nodaļas priekšnieks domāja, ka sveicināšu viņu un sākšu atvainoties, bet es paskatījos uz viņu vienaldzīgi, ne pārāk dusmīgi un arī ne pārāk labvēlīgi un apsēdos savā vietā, it kā neviena nemanīdams. Raudzījos uz visiem tiem kantora plukatām un domāju: «Kas notiktu, ja jūs zinātu, kas sēž starp jums… Ak kungs un dievs! Kādu jezgu jūs saceltu, un ari pats nodaļas priekšnieks sāktu man klanīties līdz jostas vietai, tāpat kā viņš tagad klanās direktoram.» Man priekšā nolika nez kādus papīrus, lai taisītu no tiem izvilkumu. Taču es ne pirksta nepiedūru. Pēc brītiņa viņi sarosījās. Teica, nākot direktors. Daudzi ierēdņi skrēja cits citam priekšā, lai izrādītos direktoram. Bet es ne no vietas. Kad viņš gāja cauri mūsu nodaļai, visi sapogāja savas frakas, bet es — nekā! Kas par to, ka direktors! Lai es pieceltos «viņam — nemūžam! Kas šis par direktoru! Viņš ir zābaks, nevis direktors. Parasts zābaks, vienkāršs zābaks un vairāk nekas. Tāds, kuru auj kājās. Man visvairāk nāca smiekli, kad nolika man papīrus, lai parakstu. Viņi domāja, ka uzrakstīšu pašā lapas maliņā: tāds un tāds galda priekšnieks. Nekā nebija! Pašā galvenajā vietā, kur parakstās departamenta direktors, uzvilku: «Ferdinands VIII.» Vajadzēja redzēt, kāds godbijīgs klusums iestājās; taču es pamāju tikai ar roku, teikdams: «Nav vajadzīgs izrādīt nekādas pazemības zīmes!» — un izgāju laukā. No turienes devos tieši uz direktora dzīvokli. Viņa nebija mājās. Sulainis mani negribēja ielaist, bet es tam pateicu ko tādu, ka viņam nolaidās rokas. Es ielavījos tieši buduārā. Viņa sēdēja pie spoguļa, pielēca kājās un atkāpās no manis. Tomēr es viņai neteicu, ka esmu Spānijas karalis.
Teicu vienīgi, ka viņu gaida tāda laime, kādu pati nevar nemaz iedomāties, un, par spīti naidnieku intrigām, mēs būsim kopā. Vairāk neko teikt negribēju un izgāju laukā. O, šī viltīgā būtne — sieviete! Tikai nu sapratu, kas īsti ir sieviete. Līdz šim neviens nav zinājis, ko viņa mīl: es pirmais to atklāju. Sieviete ir iemīlējusies velnā. Jā, nopietni. Fiziķi raksta muļķības, ka viņa ir tāda un tāda, — patiesībā viņa mīl vienīgi velnu. Redziet, tur no pirmā balkona ložas viņa tēmē ar lorneti. Jūs domājat, ka viņa skatās uz to resni ar zvaigzni? Nemaz'ne, viņa raugās uz velnu, kas tam stāv aiz muguras. Lūk, tas paslēpās rešņa zvaigznē! Lūk, kur met no turienes viņai ar pirkstu! Un viņa to apprecēs. Apprecēs. Un, lūk, visi tie viņu činām apveltītie tēvi, lūk, tie, kuri luncinās uz visām pusēm un lien pie galma, un saka — šie esot patrioti un nezin kas vēl: pēc nomas, pēc nomas tīko šie patrioti! Māti, tēvu, dievu pārdos par naudu — šie godkārīgie Kristus pārdevēji! Tā visa ir tikai godkārība un godkāriba, kas cēlusies no tā, ka zem mēles tiem mazs burbulis un tajā neliels tārpiņš, tāds kā kniepadatas galviņa, un to visu taisa kāds bārddzinis, kurš dzīvo Zirņu ielā. Neatceros, kā viņu sauc, taču noteikti ir zināms, ka viņš kopā ar kādu bērnu saņēmēju grib visā pasaulē izplatīt Muhameda ticību un tāpēc jau, kā stāsta, Francijā lielākā tautas daļa atzīstot Muhameda ticību.
Inkognito staigāju pa Ņevas prospektu. Garām brauca kungs un ķeizars. Visa pilsēta noņēma cepures, es arī, tomēr neliku manīt, ka esmu Spānijas karalis. Uzskatīju, ka nepieklājīgi tur pie visiem sevi atklāt, tāpēc ka vispirms jāstādās priekšā galmā. Mani līdz šim bija aizkavējis tikai tas, ka nav karaļa drēbju. Kaut dabūtu jel kādu mantiju! Gribēju pasūtīt drēbniekam, bet viņi taču īsti ēzeļi, turklāt nemaz nestrādā savu darbu, bet gan aizrāvušies ar afērām un lielākoties bruģē ielas ar akmeņiem. Nolēmu iztaisīt mantiju no jaunā vicmundiera, kuru esmu uzvilcis tikai pāris reižu. Bet, lai tie nelieši nesabojātu, apņēmos šūt pats pie slēgtām durvīm, lai neviens neredz. Ar šķērēm es to visu sagraizīju, tāpēc ka piegriezumam jābūt pilnīgi citam.
Bija velns zina kas.
Mantija pilnīgi gatava un pašūta. Mavra iebrēcās, kad to uzvilku. Tomēr vēl neesmu saņēmies stādīties priekšā galma. Līdz šim laikam vēl nav ieradusies deputācija no Spānijas. Bez deputātiem nav pieklājīgi. Zaudēšu visu savu cieņu. Gaidu to ik bridi.
Mani ārkārtīgi pārsteidz deputātu kavēšanās. Kādi iemesli tos varēja aizkavēt? Vai patiesi Francija? Jā, tā ir visnelabvēlīgākā valsts. Gāju uz pastu uzzināt, vai nav ieradušies Spānijas deputāti. Taču pastmeistars ir ārkārtīgi dumjš, neko nezina: nē, viņš teic, te nav nekādu spāņu deputātu, bet, ja vēlaties rakstīt vēstuli, mēs pieņemsim pēc noteiktā kursa. Velns rāvis! Kam tā vēstule? Vēstule ir blēņas. Vēstules raksta aptiekāri…
Un tā esmu Spānijā, un tas notika tik ātri, ka es tikko paguvu atjēgties. Šodien no rīta pie manis ieradās spāņu deputāti — un es kopā ar viņiem iesēdos karietē. Man likās dīvains neparastais ātrums. Mēs braucām tik ātri, ka pēc pusstundas sasniedzām Spānijas robežas. Kaut gan — tagad jau visā Eiropā ir čuguna ceļi un tvaikmašlnas brauc loti ātri. Dīvaina ir Spānijas zeme: kad mēs iegājām pirmajā istabā, es ieraudzīju daudz ļaužu ar noskūtām galvām. Tomēr es atjautu, ka tiem jābūt vai nu grandiem, vai zaldātiem, tāpēc ka tie skuj galvas. Ārkārtīgi dīvaina man šķita valsts kanclera uzvešanās; viņš veda mani pie rokas un iegrūda nelielā istabā, teikdams: «Sēdi te, bet, ja tu sevi sauksi par karali Ferdinandu, tad es no tevis izdauzīšu šo patiku.» Taču es, zinādams, ka tas nav nekas cits kā kārdināšana, atbildēju noraidoši, par ko kanclers iebelza man ar rungu divas reizes pa muguru tik sāpīgi, ka es gandrīz iebļāvos, tomēr noturējos, atcerējies, ka tas ir bruņinieku paradums, kad iestājas augstā kārtā, tāpēc ka Spānijā vēl šobrīd ir dzīvi bruņinieku paradumi. Palicis viens, nolēmu nodarboties ar valsts lietām. Atklāju, ka Ķīna un Spānija ir pilnīgi viena un tā pati zeme un tikai nezinātāji tās uzskata par dažādām valstīm. Iesaku visiem uz papīra tīši uzrakstīt — Spānija, tad iznāks Ķīna. Tomēr mani ļoti apbēdināja notikums, kas gaidāms rītdien. Rīt pulksten septiņos notiks dīvaina parādība: zeme uzsēdīsies uz mēness. Par to jau raksta arī slavenais angļu ķīmiķis Velingtons. Atzīstos, man nodrebēja sirds, kad iedomājos mēness neparasto maigumu un trauslumu. Mēnesi parasti taisa Hamburgā un taisa ļoti slikti. Brīnos, kāpēc Anglija tam nepievērš uzmanību. Mēnesi taisa klibs mucinieks, un redzams, šim muļķim nav nekādas jēgas par mēnesi. Viņš pielicis tam darvotu virvi un kādu daļu kokeļļas; un tāpēc pa visu zemi izplatījusies briesmīga smirdoņa, ka jāaizspiež deguns. Aiz to mēness ir tik trausla bumba, ka ļaudis tur nekādi nevar dzīvot, tur dzīvo tikai deguni. Un aiz šā iemesla mēs nevaram saredzēt savus degunus, jo tie visi atrodas uz mēness. Un, kad es iedomājos, ka zeme ir smaga viela un uzsēdusies miltos var samalt mūsu degunus, tad mani pārņēma tāds nemiers, ka es, uzvilcis zeķes un kurpes, steidzos uz valsts padomes zāli nolūkā izdot pavēli, lai policija nejauj zemei nosēsties uz mēness. Skūtie grandi, kurus es kuplā skaitā sastapu valsts padomes zālē, bija ļoti prātīgi, un, kad teicu: «Kungi, glābsim mēnesi, zeme grib uzsēsties tam virsū,» — visi tūliņ metās izpildīt manu patvaldniecisko pavēli un daudzi līda pa sienu augšā, lai aizsniegtu mēnesi, bet tai brīdī ienāca lielais kanclers. Viņu ieraudzījuši, visi pamuka. Es, karalis būdams, paliku viens pats. Taču kanclers, man par brīnumiem, iezvēla man ar rungu un iedzina mani istabā. Tāda vara Spānijā ir tautas ieražām!
Līdz pat šim laikam nevaru saprast, kas tā Spānija ir par zemi. Tautas paražas un galma etiķete pavisam neparasta. Nesaprotu, nesaprotu, galīgi neko nesaprotu. Šodien noskuva man galvu, lai gan es brēcu, cik jaudas, ka negribu būt mūks. Nevaru nemaz atcerēties, kas notika ar mani tad, kad sāka pilināt uz galvas aukstu ūdeni. Tādu elli vēl nekad neesmu izbaudījis. Biju gatavs sākt trakot, tā ka mani tikai ar pūlēm noturēja. Nepavisam nesaprotu šās dīvainās paražas nozīmi. Paraža ir muļķīga, nejēdzīga! Nesaprotu, cik gan neprātīgi var būt karaļi, kuri līdz šim to nav iznīcinājuši. Spriežot pēc visa, nojaušu:
vai tikai nebūšu nonācis inkvizīcijas rokās, un tas, kuru uzskatīju par kancleru, vai tikai nav lielais inkvizitors. Tomēr nekādi nevaru saprast, kā varēja karali pakļaut inkvizīcijai. Tiesa gan, to varēja izdarīt Francija un it īpaši Polinjaks1 . Ak, šis nekauņa Polinjaks! Nozvērējies man kaitēt lidz nāvei. Un nu vajā un vajā; bet es, drauģeļ, zinu, ka tevi vada anglis. Anglis ir liels politiķis. Viņš visur luncinās. Tas jau zināms visai pasaulei — kad Anglija šņauc tabaku, tad Francija šķauda.
Šodien lielais inkvizitors atnāca pie manis, taču es, jau tālumā izdzirdis viņa soļus, paslēpos zem krēsla. Ieraudzījis, ka manis nav, sāka saukt. Sākumā iekliedzās: «Popriščin!» Es ne vārda. Pēc tam: «Aksentij Ivanov! Titulārais padomnieki Muižniek!» — es klusēju. «Ferdinand VIII, Spānijas karali!» Gribēju pabāzt galvu, bet tad apdomājos: «Nē, brāl, nepiemānīsi! Pazīstam tevi: atkal man liesi aukstu ūdeni uz galvas.» Tomēr viņš mani pamanīja un ar rungu izdzina no krēslapakšas. Pārlieku sāpīgi belž nolādētā nūja. Kaut gan par visu to mani atalgoja šodienas atklājums: uzzināju, ka ikvienam gailim ir Spānija, ka tā viņam atrodas zem spalvām. Taču lielais inkvizitors no manis aizgāja saniknots un draudēja ar nez kādu sodu. Taču es pilnīgi noniecināju viņa bezspēcīgās dusmas, zinādams, ka viņš darbojas kā mašīna, kā angļu ierocis.
Nē, man vairāk nav spēka paciest. Ak dievs! Ko viņi dara ar mani! Viņi lej man uz galvas aukstu ūdeni! Viņi nedzird, neredz, neklausa mani. Ko esmu viņiem izdarījis? Par ko viņi tā moka mani? Ko viņi grib no manis — nabaga? Ko varu viņiem dot? Man nekā nav. Man nav spēka, es nevaru panest visas viņu mocības, mana galva deg, un viss griežas acu priekšā. Glābiet mani! Ņemiet mani! Dodiet man strauju kā viesulis trijjūgu! Sēdies, manu važon, skaniet, mani zvārguļi, lēkšojiet, zirgi, un aizraujiet mani no šis pasaules! Tālāk, tālāk, lai ne redzētu neko, neko! Lūk, debess mutuļo manā priekšā; zvaigznīte mirdz tālumā; mežs skrien pretī ar tumšiem kokiem un mēnesi; palsa migla klājas zem kājām; stiga skan miglā; vienā puse jūra, otrā pusē Itālija; lūk, kur redzamas jau krievu istab.is Vai tālumā tur nezilgmo mana māja? Vai mana māte nesēž pie loga? Māmulit, glāb savu nabaga dēlu! Nobirdini asaru uz viiji.i slimo galviņu! Paskaties, kā viņi to moka! Piespied pie sav.im krūtīm nabaga sērdieni! Nav viņam vietas pasaulē! Viņu vaj<il Māmulit! Pažēlo savu slimo bērniņu!… Bet vai zināt, ka AI žlras bejam zem paša deguna ir puns?
' Polinjaks Zils (1780—1847) — franču reakcionārs politiskais darbinieks, kurš 1830. gadā, būdams premjerministrs, izdeva dekrētus par deputātu palātas atlaišanu un preses brīvības atcelšanu.
1835