Pirmo reizi es viņu satiku, kad plosījās viesuļvētra, un, kaut gan mēs bijām lauzušies cauri viesuļvētrai ar vienu un to pašu šoneri, es pievērsu viņam uzmanību tikai tad, kad mūsu kuģītis bija izjucis gabalu gabalos. Es, bez šaubām, biju redzējis viņu jau agrāk pārējo mūsu komandas kanaku vidū, taču nebiju apzinājies, ka viņš tāds eksistē, jo uz «Mazās Zanniņas» bija daudz ļaužu. Bez astoņiem vai desmit kanaku matrožiem, baltā kapteiņa, viņa palīga, kravas uzrauga un sešiem kajītes pasažieriem šoneris bija uzņēmis Ranžirā astoņdesmit piecus klāja pasažierus no Paumotu un Tahiti — vīriešus, sievietes un bērnus, no kuriem katram bija grozi, nerunājot nemaz par matračiem, segām un drēbju paunām.
Pērļu zvejas sezona Paumotu bija beigusies, un visi strādnieki brauca atpakaļ uz Tahiti. Seši kajīšu pasažieri bija pērļu uzpircēji: divi amerikāņi, A Cuns (baltākais ķīnietis, kādu es jebkad esmu redzējis), viens vācietis, viens Polijas ebrejs un es.
Sezona bija padevusies veiksmīga. Nevienam no mums un nevienam no astoņdesmit pieciem klāja pasažieriem nebija iemesla gausties. Visi bija krietni pastrādājuši, un visi ilgojās atpūsties un izklaidēties Papeetē.
«Mazā Zanniņa», protams, bija pārpildīta. Tās ietilpība bija tikai septiņdesmit tonnas, un šoneris nedrīkstēja uzņemt ne desmito daļu no tiem salašņām, kurus tas veda. Tilpnes bija bāztin piebāztas ar perlamutru un kopru. Pat noliktava bija pilna ar perlamutru. Tīrais brīnums, kā matroži vispār valdīja šoneri. Pa klāju staigāt nebija iespējams — viņiem vajadzēja līst pa treliņiem.
Naktī matroži staigāja pa cilvēkiem, kuri, es varu apzvērēt, gulēja cits uz cita. Turklāt uz klāja atradās cūkas, vistas, maisi ar jamsu un visas iedomājamās vietas bija izrotātas ar kokosriekstu virtenēm slāpju dzesēšanai un banānu saišķiem. Abās pusēs starp grotmasta un fok- masta vantīm zemu, lai neskartu klīverbomi, bija izstieptas gaijas, un uz katras gaijas karājās ne mazāk kā piecdesmit banānu saišķu.
Bija gaidāms nemierīgs brauciens, pat ja tas ilgtu divas vai trīs dienas, kas būtu iespējams, pieturoties stipram dienvidrietumu pasātam. Taču vēja nebija. Pēc piecām stundām pasāts, vairākas reizes vārgi uzpūtis, norima galīgi. Visu nakti nejuta ne mazākās vēsmiņas, un tāda pati atausa nākamā diena — viena no tām žilbinošajām un stiklaini rāmajām bezvēja dienām, kad, jau iedomājoties, ka tu, atvēris acis, ieraudzīsi ūdeni, sāk sāpēt galva.
Otrā dienā nomira cilvēks — kāds no Lieldienu salām, viens no šīs sezonas labākajiem pērļu zvejniekiem lagūnā. Bakas — lūk, kas bija nāves cēlonis, kaut gan es nespēju aptvert, kā tās ievazātas uz kuģa, jo, kad izbraucām no Ranžiras, krastā nebija reģistrēts neviens saslimšanas gadījums. Lai nu kā, tās tomēr bija bakas, viens cilvēks bija miris, un trīs gulēja slimi.
Nekas nebija darāms. Mēs nevarējām nedz atšķirt nost slimos, nedz kopt viņus. Mēs bijām saspiesti kā siļķes mucā. Nekas nebija darāms — atlika vienīgi dzīviem pūt un nomirt, proti, nekas nebija darāms pēc tās nakts, kad nomira cilvēks. Tajā pašā naktī kapteiņa palīgs, kravas uzraugs, Polijas ebrejs un četri vietējie pērļu zvejnieki aizbēga ar lielu vaļu medību laivu. Vairāk neko mēs par viņiem nedzirdējām. No rīta kapteinis pavēlēja izsist atlikušajām laivām dibenā caurumus, un mums vairs nebija kur sprukt.
Tajā dienā nomira divi, nākamajā — trīs, tad nāves gadījumu skaits palielinājās līdz astoņiem. Bija interesanti vērot, kā mēs to uzņemam. Iedzimtos, piemēram, pārņēma mēmas, trulas bailes. Kapteinis francūzis — viņu sauca Udūzs — kļuva ļoti nervozs un runīgs. Reizēm viņš pat trīcēja. Viņš bija garš, taucīgs vīrietis un svēra vismaz savas divsimt mārciņas — īsts gaļas kalns, kas drebēja kā želeja.
Vācietis, abi amerikāņi un es nopirkām visu skotu viskiju un nepārtraukti dzērām. Aprēķināts bija lieliski: ja mēs mirksim alkoholā, visi baciļi, kas nonāks mūsu organismā, tūlīt aizies bojā. Aprēķins attaisnojās, kaut gan esmu spiests atzīties, ka arī kapteinim Udūzam un A Cu- nam šī slimība pagāja secen. Francūzis nedzēra nemaz, bet A Cuns iztika ar vienu glāzi dienā.
Tas tik bija laiciņš! Saule atradās zenītā. Vēja nebija nekāda, izņemot biežās brāzmas, kas trakoja no piecām minūtēm līdz pusstundai un, drāzdamās prom, apšļāca mūs ar lietu. Pēc katras brāzmas atkal nežēlīgi svelmēja saule un no saslapušajiem klāja dēļiem kāpa garaiņu mākoņi.
Tie nebija nekādi patīkamie garaiņi. Tā bija nāvējoša migla, piesātināta ar miljoniem baciļu. Mēs vienmēr ķērāmies pie glāzes, redzēdami, kā šie garaiņi ceļas no līķiem un mirstošajiem, un parasti mēs atkal dzērām, tikpat kā neatšķaidīdami viskiju. Bez tam mums bija tāds likums: katru reizi, kad aiz borta mudžošajā haizivju barā iemeta kādu līķi, mēs papildus iztukšojām vēl vairākas glāzes.
Pagāja nedēļa, un viskija krājumi izbeidzās. Tas bija labi, jo citādi mani šodien vairs neredzētu starp dzīvajiem. Ir jābūt skaidrā prātā, lai pārlaistu to, kas nāca pēc tam, jūs man piekritīsiet, ja minēšu kaut vai šo nelielo detaļu, — galu galā dzīvi palikām tikai divi. Otrs bija pagāns, tā vismaz viņu nosauca kapteinis Udūzs tajā brīdī, kad es pirmo reizi uzzināju par šā cilvēka eksistenci. Taču nesteigsimies priekšā notikumiem.
Nedēļa bija pie beigām, viskija krājumi cauri un pērļu uzpircēji atkal skaidrā prātā, kad nevilšus uzmetu acis barometram, kas karājās kopkajītē. Paumotu norma ir divdesmit deviņi deviņdesmit, un mēs bijām pieraduši redzēt, ka bultiņa svārstās starp divdesmit deviņi astoņdesmit pieci un trīsdesmit vai pat trīsdesmit nulle pieci, bet ar to, ko ieraudzīji* es, — bultiņa bija noslīdējusi līdz divdesmit deviņi sešdesmit divi, — būtu pieticis, lai at- skurbinātu vispilnāko pērļu uzpircēju, kas jebkad mēģinājis noslīcināt baku mikrobus skotu viskijā.
Es pievērsu tam kapteiņa Udūza uzmanību, un viņš atbildēja, ka jau vairākas stundas skatoties, kā barometrs krītas. Neko sevišķu pasākt vairs nevarēja, taču to, kas šajos apstākļos bija darāms, kapteinis veica lieliski. Viņš nolaida visas vieglās buras, atstājot tikai vētras buras, izvilka glābšanas virves un gaidīja vēju. Viņš kļūdījās tad, kad vējš bija klāt. Viņš nolikās dreifā, un tas ir pareizi, ja kuģis atrodas uz dienvidiem no ekvatora, ja — un tas bija viņa misēklis, — ja kuģis nestāv orkānam ceļā.
Bet mēs stāvējām viesuļvētrai ceļā. Es par to spriedu no tā, ka vējš nemitīgi pieņēmās spēkā un barometrs nemitīgi kritās. Es uzskatīju, ka šoneris ir jāpagriež un jāiet ar kreiso halzi, kamēr barometrs vairs nekrītas, un tikai tad jāliekas dreifā. Es strīdējos ar kapteini, kamēr novedu viņu līdz histērijai, bet viņš palika pie sava. Pats ļaunākais bija tas, ka man neizdevās pierunāt pārējos pērļu uzpircējus atbalstīt mani. Galu galā kas tad es tāds biju, lai pazītu jūru un tās īpatnības labāk nekā daudz pieredzējis kapteinis? Tā viņi droši vien sprieda.
Vējš vēla šausmīgus viļņus, un es nekad neaizmirsīšu pirmos trīs viļņus, kas gāzās virsū «Mazajai Zanniņai». Tā sasvērās uz vienu pusi, kā palaikam mēdz notikt, kad kuģi liekas dreifā, un pirmais vilnis aizšalca pār klāju. Glābšanas virves bija domātas tikai stiprajiem un veselajiem, bet arī no tām ir maz labuma, kad sievietes un bērni, banāni un kokosrieksti, cūkas un grozi, slimie un mirstošie blīvā, spiedzošā, kaucošā masā tiek valstīti pa klāju.
Otrs vilnis aizmēza no «Mazās Zanniņas» treliņus, un, tā kā pakaļgals iegrima ūdenī, bet priekšgals uzšāvās gaisā, viss nožēlojamais dzīvās radības un kravas maisījums slīdēja lejup. Tā bija cilvēku ķermeņu straume. Tos nesa kā nu kuro — citu ar galvu, citu ar kājām, citu ar sāniem pa priekšu, citi kūleņoja locīdamies, staipīdamies, raustīdamies, čokurā vilkdamies. Laiku pa laikam kādam izdevās pieķerties pie masta vai pie virves, bet, ķermeņu blīvas spiests, cilvēks atlaida rokas vaļā.
Kāds ar galvu ietriecās labā borta slīdragā. Viņa galvaskauss pārsprāga kā ola. Es sapratu, kas mūs sagaida, un uzrāpos uz kajītes jumta, bet no turienes grotmastā. A Čuns un viens no amerikāņiem mēģināja man sekot, taču es biju par veselu lēciena tiesu viņiem priekšā. Amerikāni aizskaloja pār bortu kā salmiņu. A Cuns satvēra stūres rata spieķi un iekārās tajā. Bet dūšīga sieviete no raratonga cilts — viņa droši vien svēra divsimt piecdesmit mārciņas — uzkrita viņam virsū un apmeta roku viņam ap kaklu. Ar brīvo roku A Cuns sagrāba pie stūres stāvošo kanaku, un tieši šajā mirklī šoneris sasvērās uz labo bortu.
Ķermeņu un ūdens lavīna, kas drāzās pār kreiso bortu starp kajīti un treliņiem, pēkšņi mainīja virzienu uz labā borta pusi. Viņi visi tika aizskaloti — sieviete, A Cuns un stūresvīrs, un es, goda vārds, redzēju, ka, atlaidis rokas vaļā un krizdams lejup, A Cuns uzsmaidīja man filozofiskā mierā.
Trešais — vislielākais vilnis nodarīja ne mazāku postu. Kad tas uzbruka, gandrīz visi bija sakāpuši takelāžā. Uz klāja varbūt kādi desmit aizrijušies, apdullināti, pusdzīvi nelaimīgie tika valstīti šurpu turpu vai rāpus mēģināja sasniegt drošāku vietu. Viņi aizlidoja pār bortu kopā ar divu atlikušo laivu drazām. Pērļu zvejnieki un es paguvām starp diviem viļņiem iegrūst kajītē un ieslēgt tur apmēram piecdesmit sievietes un bērnus. Un tomēr tas viņus neglāba.
Bet vējš? Lai cik daudz esmu pieredzējis, es nekad nebūtu ticējis, ka var būt tāds vējš. Tas nav aprakstāms. Vai tad var aprakstīt spoku? Tad jau tikpat labi varētu aprakstīt šo vēju. Tas rāva mums nost apģērbu. Es teicu: «rRāva nost,» — un neesmu pārteicies. Es neprasu, lai jūs man ticētu Es tikai stāstu, ko redzēju un pārdzīvoju. Reizēm pats tam neticu. Es paliku dzīvs, un tas ir viss. Nevar stāties pretī šim vējam un palikt dzīvs. Tas bija kaut kas briesmīgs, bet visbriesmīgākais bija tas, ka vējš kļuva aizvien negantāks.
Iedomājieties neskaitāmus miljonus un miljardus tonnu smilšu. Iedomājieties, ka šīs smiltis drāžas ar deviņdesmit, simt, simt divdesmit jūdžu ātrumu stundā vai vēl ātrāk. Tālāk iedomājieties, ka šīs smiltis ir neredzamas, netaustāmas, lai gan pilnīgi saglabā smilšu svaru un blīvumu. Iztēlojieties to visu, un jums būs vājš priekšstats par šo vēju.
Varbūt smiltis nav īstais salīdzinājums. Uzskatiet, ka tie ir dubļi, neredzami, .netaustāmi, bet smagi kā dubļi. Nē, tas ir kaut kas vairāk! Uzskatiet, ka katra gaisa molekula ir dubļu pika. Tad mēģiniet iedomāties milzīgu daudzumu šādu kopā saplūdušu dubļu piku. Nē, man_trūkst vārdu. Valoda palīdz attēlot parastas dzīves parādības, bet ne jau tādu pārdabisku parādību kā šis vējš. Man labāk nevajadzēja mēģināt to darīt, kā es biju apņēmies sākumā.
Teikšu tikai vienu: šis vējš nosita viļņus. Vēl vairāk: šķita, ka orkāns uzsūcis sevī visu okeānu un svaidās tajā izplatījuma daļā, kur iepriekš bija gaiss.
Protams, mūsu buras jau sen bija skrandās. Bet kapteinim Udūzam uz «Mazās Zanniņas» bija ierīce, kādu es uz dienvidu jūru šoneriem nekad nebiju redzējis, — peldošais enkurs. Tas bija konisks brezenta maiss, kura augšmalu turēja atvērtu masīva dzelzs stīpa. Peldošo enkuru palaiž līdzīgi pūķim, tas ieurbjas ūdenī tāpat, kā pūķis uzšaujas gaisā, starpība vienīgi tā, ka enkurs paliek perpendikulārā stāvoklī pie pašas ūdens virsas. Ar šoneri to saista gara virve. Tāpēc «Mazā Zanniņa», vēja dzīta, pagriezās pret viļņiem ar priekšgalu.
Viss būtu bijis labi, ja mēs neatrastos viesulim ceļā. Tiesa, vējš gan norāva pie rājām piesietās buras, izkustināja mastus un samudžināja tekošo takelāžu, tomēr mēs būtu izkūlušies no nelaimes, ja nebūtu sadūrušies ar pašu viesuļvētras centru. Tas mūs arī pazudināja. Nepārtrauktās brāzmas bija mani apdullinājušas, sastindzinājušas, paralizējušas, un es jau biju gatavs padoties un mirt, kad mēs iekļuvām ciklona centrā. Mūs satrieca pilnīgs klusums. Gaisā nebija ne niecīgākās vēsmas. Cilvēks varēja vai zaudēt prātu.
Neaizmirstiet, ka vairākas stundas mēs ar drausmīgu muskuļu piepūli bijām pretojušies vēja milzīgajam spiedienam. Un piepeši spiediena vairs nebija. Man bija tāda sajūta, ka ķermenis pārplīsīs un pajuks uz visām pusēm. Likās, ka visi mana ķermeņa atomi atgrūž cits citu un tūlīt, tūlīt neatturami aiztrauksies izplatījumā. Taču tas ilga tikai vienu mirkli. Tuvojās katastrofa.
Kad vējš bija norimis un spiediens pavisam nokrities, sacēlās viļņi. Tie slējās stāvus, lēkāja, tie uzlidoja līdz padebešiem. Neaizmirstiet, ka no visām debess pusēm vējš pūta uz rāmuma centru. Tāpēc arī no visām debess pusēm šurp vēlās viļņi. Nebija vēja, kas tos apstādinātu. Tie izsprāga no okeāna kā no ūdens spaiņa dibena palaisti korķi. To kustībā nebija nedz kādas sistēmas, nedz secības. Tie bija traki, apsēsti viļņi. To augstums sasniedza vismaz astoņdesmit pēdas. Tie vispār nebija viļņi. Neviens mirstīgais neko tamlīdzīgu nebija redzējis.
Tās bija šļāces, baismīgas šļāces — un nekas vairāk. Astoņdesmit pēdu augstas šļāces. Astoņdesmit! Pat vairāk nekā astoņdesmit. Tās sitās augstāk par mūsu mastiem. Tās bija strūklas, sprādzieni. Tās bija piedzērušās. Tās krita visur, kā pagadījās. Tās sadūrās un grūstījās. Tās saskrējās un kā tūkstoš ūdenskritumi pašķīda uz visām pusēm. Tāds okeāns, kāds bija te, orkāna centrā, nevienam pat sapņos nav rādījies. Tas bija pilnīgs haoss. Anarhija. Satracinātas stihijas elle.
Kas notika ar «Mazo Zanniņu»? Es nezinu. Pagāns vēlāk man sacīja, ka viņš arī nezinot. Tā vārda pilnā nozīmē pārlūza uz pusēm, sajuka gabalos, saira skaidās, pārvērtās smelknē, izzuda. Es attapos, kad biju ūdenī un automātiski peldēju, kaut gan biju jau sācis grimt. Kā tas notika, man nav palicis prātā. Atceros, ka «Mazā Zanniņa» izjuka; tas droši vien notika tajā brīdī, kad es zaudēju samaņu. Lai nu kā, bet es biju ūdenī, un vienīgais, ko varēju darīt, bija turēties, kaut gan sevišķas cerības neloloju. Atkal pūta vējš, viļņi bija kļuvuši mazāki un vēlās kā parasti, un es sapratu, ka ciklona centrs ir pāri. Par laimi, apkārt nemanīja haizivis. Orkāns bija izklīdinājis nesātīgo baru, kas bija ielencis kuģi ar līķiem un rijis līķus.
«Mazā Zanniņa» sašķīda gabalos ap dienas vidu, bet pēc pāris stundām es uzdūros lūkas vākam. Visu laiku gāza lietus, es ieraudzīju šo vāku pavisam nejauši. Pie gredzena bija piesiets virves gals, un es sapratu, ka noturēšos vismaz dienu, ja vien neatgriezīsies haizivis. Trīs stundas, bet varbūt vēl mazliet vēlāk, kad es, stingri pieķēries pie vāka un aizvēris acis, no visa spēka pūlējos dziļi elpot un vienlaikus nesarīties ūdeni, man izklausījās, it kā es dzirdētu balsis. Lietus bija mitējies, vējš un jūra norimuši. Nepilnas divdesmit pēdas no manis, pieķērušies pie cita lūkas vāka, peldēja kapteinis Udūzs un pagāns. Viņi cīnījās par vāku, vismaz francūzis cīnījās.
— Paien moir!x — es izdzirdēju viņu iespiedzamies un ieraudzīju, ka viņš iesper kanakam.
Kapteinis Udūzs bija pazaudējis visu savu apģērbu, palikušas bija tikai smagās, rupjās kurpes. Spēriens bija nežēlīgs, jo trāpīja pagānam pa muti un gandrīz vai apdullināja viņu. Es gaidīju, ka kanaks atbildēs ar to pašu, taču viņš drošības labad papeldēja pēdas desmit tālāk. Katru reizi, kad viļņi piedzina viņu tuvāk francūzim, tas, abām rokām turēdamies pie vāka, atspēra kanaku nost un nolamāja viņu par melno pagānu.
— Es iešu un nolaidīšu tevi dibenā, tu baltais lops! — es uzkliedzu.
Es neizpildīju savus draudus tikai tāpēc, ka jutos pārāk noguris. Jau iedomājoties vien, ka_ būs jasaņemas un jāpeld pie viņa, man kļuva nelabi. Tāpēc es pasaucu kanaku un piedāvāju viņam turēties pie mana vāka. Viņš teica man, ka viņu saucot Otoo (izrunā o-to-o) un ka viņš esot
1 Melnais pagāns. (Franču v.) dzimis Bora-Bora salā, kas atrodas vistālāk Sadraudzības salu rietumos. Kā vēlāk uzzināju, viņš pirmais atradis vāku un, pēc kāda laika sastapis kapteini Udūzu, uzaicinājis viņu glābties kopā, bet kapteinis viņu par šiem pūliņiem aizspēris prom.
Tā es pirmo reizi sastapu Otoo, Viņš nebija kauslis. Viņš biļa patīkams, maigs un laipns, kaut gan turpat vai sešas pēdas garš un muskuļots kā gladiators. Viņš nebija kauslis, bet nebija arī gļēvulis. Viņa krūtīs pukstēja lauvas sirds, un vēlāk es nereti redzēju viņu riskējam tādos gadījumos, kad man nebūtu pieticis drosmes. Es gribu teikt, ka Otoo, lai gan nebļja kauslis un vienmēr vairījās no ķildām, nekad arī neatkāpās briesmu priekšā. Bet jums vajadzēja redzēt Otoo, kad viņš sāka rīkoties! Es nemūžam neaizmirsīšu, kā viņš apstrādāja Billu Kingu. Tas notika Vācu Samoa. Bills Kings bija izdaudzināts amerikāņu flotes smagā svara čempions. Viņš bija zvērs, nevis cilvēks, īsts gorilla, viens no tiem neaptēstajiem skandālu cēlējiem, kuriem visa gudriba ir dūrēs. Viņš sāka ķildu un divas reizes iespēra Otoo, bet pēc tam vienu reizi iesita viņam, iekams kanaks atskārta, ka nu ir jāsit pretī. Manuprāt, nebija pagājušas ne četras minūtes, kad Bills Kings bija pārvērsts par nelaimīgu četru ielauztu ribu, sadragāta apakšdelma un izmežģītas lāpstiņas īpašnieku. Otoo nebija nekādas sajēgas par boksa mākslu. Viņš sita, kā prata, un Bills Kings nogulēja aptuveni trīs mēnešus, kamēr atkopās no tovakar Apijas krastā saņemtajiem sitieniem.
Taču es jau esmu aizsteidzies pārāk tālu uz priekšu. Tātad mēs abi turējāmies pie viena vāka. Katrs no mums pārmaiņus rāpās atpūsties uz tā, kamēr otrs, līdz zodam ūdenī iegrimis, tikai turējās pie vāka ar rokām. Divas dienas un divas naktis, nepārtraukti mainīdamies vietām, mēs klīdām pa okeānu. Beigās es gandrīz visu laiku biju nesamaņā un reizēm tomēr dzirdēju, ka Otoo kaut ko murmina savā dzimtajā valodā. Mēs nenomirām aiz slāpēm tāpēc, ka atradāmies ūdenī, kaut gan jūras ūdens sālīja un karstā saule cepināja.
Beidzās ar to, ka Otoo izglāba manu dzīvību, jo es atguvos krastā divdesmit pēdas no ūdens, apklāts ar kokos- palmu lapām, lai saule nespīdētu virsū. Vienīgi Otoo varēja atvilkt mani šurp un saspraust smiltīs lapas. Viņš gulēja man blakus. Es atkal zaudēju samaņu, bet, kad pamodos, bija vēsa, zvaigžņota nakts, un Otoo pilināja man mutē kokosriekstu sulu.
Izņemot mūs abus, neviens cits no «Mazās Zanniņas» nebija izglābies. Kapteinis Udūzs acīmredzot bija aizgājis bojā no spēku izsīkuma, tāpēc ka vāks pēc dažām dienām tika izmests krastā bez viņa. Mēs nodzīvojām pie šā atola iedzimtajiem veselu nedēļu, pēc tam mūs pievāca franču kreiseris un nogādāja Tahiti. Pa to laiku mēs tomēr bijām izpildījuši vārdu apmaiņas ceremoniju. Dienvidu jūrās šī ceremonija savieno divus cilvēkus ciešāk nekā brālības saites. Iniciators biju es, un Otoo bija stāvā sajūsmā, kad es to ierosināju.
— Tas ir labi, — viņš teica tahitiešu valodā, — tāpēc ka mēs divas dienas kopā skatījāmies nāvei acīs.
— Bet nāve sastomījās, — es teicu pasmaidīdams.
— Jūs bijāt drosmīgs, kungs, — Otoo atbildēja, — un nāvei pietrūka nekaunības, lai sāktu runāt.
— Kāpēc tu sauc mani par kungu? — es jautāju, izlikdamies aizskarts. — Mēs esam apmainījušies vārdiem. Tev es esmu Otoo. Man tu esi Cārlijs. Un starp mums mūžu mūžos tu būsi Cārlijs, bet es Otoo. Tāda ir paraža. Un pēc mūsu nāves, ja mums būs lemts satikties kaut kur aiz zvaigznēm, kaut kur aiz debesīm, man tu pa vecam būsi Cārlijs, bet es tev — Otoo.
— Jā, kungs, — viņš atbildēja, acīm mirdzot klusā priekā.
— Atkal! — es sašutis iesaucos.
— Vai es varu atbildēt par to, ko izrunā manas lūpas? — viņš taisnojās. — Tās ir tikai manas lūpas. Bet klusībā es vienmēr teikšu: «Otoo». Kad es domāšu par sevi, es domāšu par tevi. Kad mani kāds sauks vārdā, es domāšu par tevi. Un aiz debesīm un aiz zvaigznēm tu man mūžīgi mūžos būsi Otoo. Vai tas ir labi, kungs?
Es apvaldīju smaidu un atbildēju, ka tas ir labi.