— Kurp tu brauksi, kungs? — Otoo vaicaja, tikko bijām paguvuši sasveicināties.
Es paraustīju plecus. Tas bija smags jautājums.
— Klejošu pa pasauli, — es atbildēju, — pa visu pasauli, pa visām jūrām un visām salām, kas atrodas šajās jūrās.
— Es braukšu tev līdzi, — viņš vienkārši teica. — Mana sieva ir mirusi.
Man nekad nav bijis brāļa, bet, ja spriež pēc citiem cilvekiem, tad jašaubās, vai kādam ir bijis brālis, kas viņam nozīmētu tikpat daudz, cik man nozīmēja Otoo. Viņš man bija gan brālis, gan tēvs, gan māte. Un es apzinājos, ka esmu kļuvis godīgāks un labāks, pateicoties Otoo. Man bija vienalga, ko par mani domā citi, bet man vajadzēja palikt godīgam Otoo acīs. Viņa priekšā es nedrīkstēju aptraipīt sevi. Viņš bija padarījis mani par savu ideālu tāpēc, ka mīlēja un dievināja mani un dažu labu reizi es būtu pastrādājis lielas muļķības, ja mani nebūtu atturējusi doma par Otoo. Viņš lepojās ar mani, līdz man izveidojās paradums nedarīt neko tādu, kas varētu ma- zinat šo lepnumu.
Es, protams, uzreiz nesapratu, kādas ir viņa jūtas pret mani. Viņš mani nekad nenopēla, nekad neaprāja, un es tikai pamazām atskārtu, cik augstu viņš mani vērtē, un pamazām aptvēru, cik sāpīgi aizskaru viņu, nebūdams tik labs, cik labs varētu būt.
Septiņpadsmit gadus mēs bijām kopā, septiņpadsmit gadus viņš bija man blakus, sargāja manu miegu, ārstēja mani, kad gulēju saslimis ar drudzi un ievainots, jā, un arī pats tika ievainots, kad metās kautiņā aizstāvēt mani. Viņš pieteicās darbā uz tiem pašiem kuģiem, uz kuriem es, un mēs kopā izbraukājām visu Kluso okeānu no Ha- vaju salām līdz Sidnejas ragam, no Torresa jūras šauruma līdz Galapagu salām. Mēs vervējām melnos no Jaunhebridu un Lainu salām līdz Luiziānai, Jaunajai Britānijai, Jaunajai Īrijai un Jaunajai Hanoverai. Trīs reizes mēs cietām katastrofu — pie_ Gilberta,_S_antakrusas un Fidži salām. Mēs pirkām un pārdevām tālāk visu, ar ko varēja nopelnīt dolāru, — pērles, perlamutru, kopru, trepangus, bruņurupuču bruņas un mantas no krasta izmestiem kuģiem.
Tas viss man kļuva skaidrs Papeetē tūlīt pēc tam, kad viņš paziņoja, ka sekos man kaut līdz pasaules malai. Tolaik Papeetē pastāvēja tāds kā klubs, kur pulcējās pērļu uzpircēji, tirgotāji, kapteiņi un visvisādi dienvidu jūru avantūristi. Spēlēts tika uz augstām likmēm un dzerts arī tika uz nebēdu, un es diemžēl aizkavējos ilgāk, nekā pie- dienējās. Lai cik vēlu es izgāju no kluba, Otoo mani vienmēr gaidīja un pavadīja uz mājām.
Sākumā es par to smaidīju, pēc tam sabāru viņu. Tad es viņam skaidri un gaiši pateicu, ka man nav vajadzīga aukle. Pēc tam, iznācis no kluba, es viņu vairs neredzēju. Pēc kādas nedējas es pavisam nejauši atklāju, ka viņš joprojām pavada mani uz mājām, lavīdamies pa ielas otru pusi mango koku ēnā. Ko es varēju darīt? Un tad es sapratu, kas jādara.
Pašam nemanot, es sāku pārrasties mājās agrāk. Lietainās un vējainās naktīs, pašā ēverģēlību un izpriecu karstumā no manis neatstājās doma par Otoo, kas nīkst sardzē zem pilošajiem mango kokiem. Tas patiesi bija viņa nopelns, ka es kļuvu labāks. Viņš tomēr nebija nekāds puritānis. Viņš neko nezināja par kristīgo morāli. Visi Bora-Bora iedzīvotāji bija kristīti, bet viņš bija pagāns, vienīgais neticīgais salā, liels materiālists, kurš zināja, ka nomiris viņš būs beigts. Viņš ticēja cilvēku godīgumam un taisnīgumam. Sīka nelietība viņa goda kodeksā bija gandrīz tikpat smags noziegums kā zvēriska slepkavība, un es biju pārliecināts, ka viņš vairāk cienīs slepkavu nekā nožēlojamu blēdi.
Kas attiecas uz mani pašu, viņš bija pret visu, kas nāca man par sliktu. Pret spēli viņš neiebilda. Viņš pats bija aizrautīgs spēlmanis. Bet vēlas nomoda stundas, viņš paskaidroja, kaitējot veselībai. Viņš pazina cilvēkus, kuri nomiruši ar drudzi tāpēc, ka nebija rūpējušies par savu veselību. Viņš nebija atturībnieks un, strādājot uz jūras, izmircis līdz pēdējai vīlītei, labprāt iedzēra glāzi viskija. Citiem vārdiem sakot, viņš ticēja, ka alkohols ir noderīgs tad, ja to lieto ar mēru. Viņš bija redzējis daudzus cilvēkus, kurus džins vai viskijs bija iedzinis kapā vai apkaunojis.
Otoo vienmēr rūpēja mana labklājība. Viņš domāja par manu nākotni, apsvēra manus plānus un interesējās par manu likteni vairāk nekā es pats. Sākumā, kad vēl nenojautu, ka Otoo interesējas par manām lietām, viņam vajadzēja pašam uzminēt manus nodomus, kā tas, piemēram, notika Papeetē, kad es gudroju, vai pieņemt par kompanjonu kādu lapsīgu puisi, manu tautieti. Es nezināju, ka viņš ir blēdis. Neviens baltais Papeete to nezināja. Otoo arī nezināja, bet viņš redzēja, cik nešķirami mēs esam kļuvuši, un nolēma pats visu izdibināt. Tahiti piekrastē apkārt dauzās vietējie matroži no visām jūrām, un aizdomu skubinātais Otoo tikmēr pinās ar viņiem, kamēr savāca pārliecinošus faktus, kas apstiprināja viņa aizdomas. Jā, viņš daudz ko uzzināja par Rendolfu Votersu. Kad Otoo sāka man to stāstīt, es neticēju, bet, kad es to izstāstīju Votersam, viņš, ne pušplēsta vārda nebildis, ar pirmo tvaikoni aizbrauca uz Oklendu.
Atklāti sakot, sākumā mani kaitināja tas, ka Otoo bāž degunu manās darīšanās. Taču es zināju, ka tas tiek darīts pilnīgi nesavtīgi, un drīz vien biju spiests atzīt, ka viņš ir gudrs un piesardzīgs. Viņš pastāvīgi uzmanīja, ka nepalaižu garām kādu izdevību, un bija vienlaikus vērīgs un tālredzīgs. Drīz viņš kļuva par manu padomdevēju un pārzināja manas lietas labāk nekā es pats. Manas intereses viņam bija tuvākas nekā man. Tolaik es biju puiciski bezrūpīgs, devu priekšroku nevis dolāriem, bet romantikai, nevis ērtai naktsmītnei, bet piedzīvojumam. Tāpēc labi vien bija, ka mani kāds pieskata. Es zinu: ja nebūtu bijis Otoo, šodien manis vairs nebūtu starp dzīvajiem.
No daudziem piemēriem atļaujiet minēt vienu. Kad devos uz Paumotu pēc pērlēm, man jau bija neliela pieredze melnādaino vervēšana. Samoa mēs ar Otoo palikām krastā — īstenībā mēs bijām uz sēkļa —, kad man radās izdevība pieteikties par vervētāju uz brigas, kura piegādāja plantācijām strādniekus. Otoo pieteicās uz tās pašas brigas par vienkāršu matrozi, un turpmākajos sešos gados mēs ar dažādiem kuģiem izbraukājām vismežonīgākos Me- lanēzijas nostūrus. Otoo uzskatīja, ka vieta pie stūres aira manā laivā pieder viņam. Mēs parasti izsēdinājām vervētāju malā. Sedzēja laiva braukšanas gatavībā stāvēja pār- simt pēdu no krasta, kamēr vervētāja laiva tāpat braukšanas kārtībā palika šūpojamies viļņos pie paša krasta. Kad es ar savām precēm izkāpu malā un iespraudu smiltīs stūres airi, Otoo atstāja savu vietu un pārsēdās pie vin- čestra, kas pa ķērienam gulēja zem buraudekla gabala. Matroži otrā laivā arī bija apbruņoti, zem buraudekla stērbelēm gar bortu gulēja snaideri. Kamēr es dedzīgi centos pierunāt pinkainos iedzimtos, lai viņi brauc strādāt uz Kvīnslendas plantācijām, Otoo neizlaida viņus no acīm. Cik reižu viņa paklusais uzsauciens nebrīdināja mani par aizdomīgu rīcību vai draudošām lamatām! Dažkārt trauksmes signāls bija negaidīts šāviens, ar ko Otoo nolaida
no kājas kādu iedzimto. Kad skrēju uz laivu, viņa roka vienmēr saķēra mani lēcienā. Reiz — es atceros, tas bija tad, kad mēs braucām ar «Santa Anna», — mums uzbruka, kad laiva bija piestājusi krastā. Sedzēja laiva traucas mums palīgā, bet vairāki desmiti mežoņu pa to laiku būtu samaluši mūs miltos. Otoo ar vienu stiepienu bija krastā un ņēmās abām rokām svaidīt uz visam pusēm tabaku, krelles, kaujas cirvjus, nažus un katūna gabalus.
Tas nu sprogainajiem bija par daudz. Kamēr viņi plēsās par dārgumiem, mēs iestūmām laivu ūdenī un atīrā- mies pēdas četrdesmit no krasta. Bet pēc četrām stundām es uz tā paša krasta savervēju trīsdesmit cilvēkus.
Sevišķi man prātā iespiedies kāds gadījums Malaitā, Zālamana salu austrumu grupas vismežonīgākajā salā. Iedzimtie bija ārkārtīgi draudzīgi noskaņoti; un kā mēs varējām zināt, ka viss ciems jau divus gadus vāc cilvēku galvas, lai apmainītu tās pret baltā cilvēka galvu? Visi klaidoņi tur ir galvu mednieki — un viņi sevišķi augstu vērtē baltā cilvēka galvu. Tas, kurš to dabūjis, saņemtu visu, ko viņi sakrājuši. Kā jau teicu, viņi šķita ļoti draudzīgi noskaņoti, un todien es biju aizgājis gar krastu savus simt jardus no laivas. Otoo bija mani brīdinājis, taču es neklausīju viņam un, kā parasti, iekūlos nelaimē.
Pēkšņi es ieraudzīju no mangrovju biezokņa izšaujamies veselu šķēpu mākoni. Vismaz kādi desmit ķēra mani. Es metos skriet, bet paklupu pār šķēpu, kas bija iedūries man lielā, un pakritu. Melnie, vicinādami garos kātos iestiprinātus, ar spalvām izrotātus cirvjus, likās pakaļ un grasījās nocirst man galvu. Viņi tā kāroja iegūt galvu, ka traucēja cits citu. Sajā jūklī man izdevās izvairīties no vairākiem cirtieniem.
Un tad parādījās Otoo — Otoo cīnītājs. Viņš nez no kurienes bija izrāvis smagu koka vāli, un tuvcīņā tā bija daudz iedarbīgāka par šauteni. Viņš ielauzās pašā pūlī, tā ka iedzimtie nevarēja sadurt viņu ar šķēpiem, bet cirvji bija tikai par kavēkli. Viņš cīnījās par mani, cīnījās nikni kā vikings. Ar vāli viņš rīkojās apbrīnojami. Galvaskausi šķīda kā pārgatavojušies apelsīni. Tikai pēc tam, kad Otoo bija izklīdinājis uzbrucēju baru, uzvēlis mani plecos un skrēja uz laivu, viņu pirmo reizi ievainoja. Četru šķēpu trāpīts, viņš nokļuva līdz laivai, paķēra vinčestru un sāka šaut, ar katru šāvienu nokniebdams vienu ienaidnieku. Tad mēs sākām irties uz šoneri un pārsējām brūces.
Septiņpadsmit gadu mēs turējāmies kopā. Viņš padarīja mani par cilvēku. Es vēl šodien būtu kravas pārzinis, vervētājs un vispār no manis vairs nebūtu ne miņas, ja nebūtu bijis Otoo.
— Tu esi iztērējis savu naudu un vari nopelnīt vēl, — viņš reiz teica man. — Tagad ir viegli tikt pie naudas. Turpretī, kad kļūsi vecs, nauda izsīks un tu vairs nebūsi spējīgs nopelnīt. Es to zinu, kungs. Esmu izpētījis balto cilvēku paradumus. Piekrastē ir daudz sirmgalvju, kuri kādreiz bijuši jauni un spējuši nopelnīt naudu tāpat kā tu patlaban. Tagad viņi ir veci un viņiem nekā nav, un viņi gaida kādu jaunu puisi, kas nokāps no kuģa un izmaksās viņiem.
Melnādainais plantācijās ir līdzīgs vergam. Viņš saņem divdesmit dolāru gadā. Viņš strādā vaiga sviedros. Uzraugs nestrādā vaiga sviedros. Viņš jāj uz zirga un skatās, kā melnais strādā. Viņš saņem divsimt dolāru gadā. Es esmu šonera matrozis. Es saņemu piecpadsmit dolāru mēnesī. Tas tāpēc, ka esmu labs matrozis. Es strādāju vaiga sviedros. Bet kapteinis zviln audekla nojumē un sūc alu no lielām pudelēm. Es nekad neesmu redzējis, ka viņš paceltu buras vai rīkotos ar airi. Viņš saņem simt piecdesmit dolāru mēnesī. Es esmu matrozis. Viņš ir navigators. Kungs, es domāju, ka būtu ļoti labi, ja tu mācītos navigāciju.
Otoo skubināja mani to darīt. Kad es kā kapteiņa otrais palīgs devos savā pirmajā .braucienā ar šoneri, viņš devās man līdzi un bija lepnāks par mani, ka es komandēju. Bet Otoo nelikās mierā.
— Kapteinim labi maksā, kungs, bet viņa pārziņā ir kuģis, un viņš visu laiku ir nodarbināts. Kuģa īpašnieks — lūk, kas saņem vairāk. Kuģa īpašnieks ar saviem daudzajiem ierēdņiem sēž krastā un taisa naudu.
— Tiesa gan, bet šoneris maksā piectūkstoš dolāru, turklāt vecs šoneris, — es iebildu. — Es drīzāk nosirmošu nekā sakrāšu piectūkstoš dolāru.
— Baltais cilvēks ātri var kļūt bagāts, — Otoo turpināja, rādīdams uz krastu, kas bija noaudzis ar kokos- palmām.
Toreiz mēs braukājām gar Gvadalkanaras austrumu krastu, uzpirkdami riekstus.
— Attālums starp šo divu upju grīvām ir divas jūdzes, — viņš sacīja. — Līdzenums iestiepjas tālu salā.
Pašlaik tam nav nekādas vērtības. Bet ko var zināt? Pēc gada vai diviem par šo zemi maksās bargu naudu. Te ir ērti izmest enkuru. Okeāna tvaikoņi var pienākt pie paša krasta. Tu vari nopirkt no vecā virsaiša četras jūdzes platu zemes joslu par desmittūkstoš pakām tabakas, desmit pudelēm džina un Snaidera šauteni, kas tev izmaksās ap simt dolāru. Tad tu noslēgsi darījumu ar pilnvaroto, pēc gada vai diviem pārdosi zemi un kļūsi par kuģa īpašnieku.
Es paklausīju Otoo padomam, un viņa pareģojums piepildījās, tiesa, gan nevis pēc diviem, bet pēc trim gadiem. Pēc tam nāca darījums ar pļavām Gvadalkanarā — es paņēmu uz renti no valsts divdesmittūkstoš akru zemes uz deviņdesmit deviņiem gadiem par nominālvērtību. Biju rentnieks tieši deviņdesmit dienas, pēc tam pārdevu zemi par milzu summu kādai sabiedrībai. Otoo vienmēr bija tas, kas visu paredzēja un nepalaida garām izdevību. Viņš ierosināja izcelt nogrimušo «Donkasteru», kas tika pārdota ūtrupē par simt mārciņām un pēc visu izdevumu segša nas ienesa trīs tūkstošus tīras peļņas. Pēc Otoo ierosinājuma es kļuvu par plantatoru Savaijā un tirgojos ar ko kosriekstiem Upolu.
Mēs vairs negājām jūrā tik bieži kā agrāk. Es biju kļuvis bagāts. Apprecējos un tiku uz zaļa zara, bet Otoo palika tas pats vecais Otoo, kurš klīda pa māju vai iečāpoja kantorī ar koka pīpi mutē, ģērbies par šiliņu pirktā kreklā un četriem šiliņiem pirktās biksēs. Es nevarēju piespiest viņu tērēt naudu. Viņam varēja atlīdzināt tikai a* mīlestību, un dievs mans liecinieks, ka mēs visi viņu no sirds mīlējām. Bērni viņu dievināja, un, ja vien Otoo būtu bijis samaitājams, mana sieva būtu viņu izlutinājusi.
Bet bērni! Viņš vienīgais atklāja tiem apkārtējās pasaules noslēpumus. Viņš mācīja bērniem spert pirmos soļus. Viņš sēdēja pie bērnu gultiņām, kad mazie bija slimi Citu pēc cita, kad viņi vēl lāgā neprata staigāt, Otoo ņēma bērnus līdzi uz lagūnu un padarīja par īstiem ūdens iemītniekiem. Par zivju paradumiem un zvejas paņēmieniem viņš iemācīja tiem vairāk, nekā es jebkad esmu zinājis. Viņš atklāja arī meža noslēpumus. Septiņu gadu vecumā Toms pazina mežu tā, kā man ne sapņos nebija rādījies Sešu gadu vecumā Mērija bez bailēm gāja pa stāvu klinti, bet es biju redzējis vīriešus, kam pietrūka drosmes to darīt. Tikko Frenkam bija apritējis sestais gads, viņš varēja iznirt ar naudas gabalu no piecu metru dziļuma.
— Manējiem Bora-Bora nepatīk pagāni, tur visi ir kristīgie. Bet man nepatīk Bora-Bora kristīgie, — viņš teica kādu dienu, kad gribēju pierunāt viņu iztērēt naudu, kas ar pilnām tiesībām piederēja viņam, un ar vienu no mūsu šoneriem aizbraukt uz dzimto salu. Es cerēju, ka šis ceļojums iezīmēs lūzumu Otoo psiholoģijā un viņš kļūs izšķērdīgāks.
Es saku «ar vienu no mūsu šoneriem», kaut gan pēc likuma tie toreiz piederēja man. Es ilgi stīvējos ar Otoo, lai piedabūtu viņu kļūt par manu kompanjonu.
— Mēs esam kompanjoni kopš tās dienas, kad nogrima «Mazā Zanniņa», — viņš beidzot sacīja. — Bet, ja tava sirds tā vēlas, būsim likumīgi kompanjoni. Es neko nedaru, bet tas ir dārgs prieks. Es daudz dzeru, ēdu un smēķēju — tas izmaksā lielu naudu, es zinu. Es par brīvu spēlēju biljardu, jo tas ir tavs galds, bet nauda izļet. Prieku ķert zivis uz rifa var atļauties tikai bagātnieks. Aķi un makšķerauklas maksā bargu naudu. Jā, mums nepieciešams kļūt par likumīgiem kompanjoniem. Man vajadzīga nauda. Es to saņemšu kantorī no vecākā klerka.
Attiecīgie dokumenti tika uzrakstīti un noformēti. Pēc gada es saku gausties.
— Čārlij, — es teicu, — tu esi nejauks vecs krāpnieks, nelaimīgs sīkstulis, nožēlojams sauszemes krabis. Paskaties, tava peļņas daļa šajā gadā ir bijusi vairāki tūkstoši dplaru. So papīru maņ iedeva vecākais klerks. Te rakstīts, ka tu gadā esi iztērējis astoņdesmit septiņus dolārus un divdesmit centus.
— Vai man vēl kas pienākas? — Otoo nobažījies jautāja.
— Es taču teicu — tūkstošiem dolāru, — es atbildēju.
Otoo atplauka, it kā akmens būtu novēlies viņam no sirds.
— Tas ir labi, — viņš sacīja. — Pielūko, lai vecākajam klerkam rēķini būtu kārtībā! Kad man vajadzēs, es paņemšu naudu, un tā kā netrūktu ne centa.
Ja trūks, — viņš cieti teica, — tad atvilks no klerka algas.
Bet šajā laikā, kā es vēlāk uzzināju, Amerikas konsula seifā jau glabājās Karuzersa sastādītais testaments, saskaņā ar kuru es biju vienīgais mantinieks.
Bet pienāca gals, tāpēc ka visam reiz pienāk gals. Tas notika Zālamana salās, kur mēs neprātīgās jaunības dienās bijām strādājuši kā negudri un kur bijām ieradušies vēlreiz, galvenokārt lai atpūstos un pie viena apraudzītu, kā klājas mūsu zemes gabaliem Floridas salā un cik izdevīga ir pērļu zveja Mboli jūras šaurumā. Mēs bijām izmetuši enkuru pie Savo, cerēdami ietirgot kaut ko vērtīgu.
Nu, ap Savo čum un mudž no haizivīm. Iedzimto paraža apbedīt mirušos jūrā bija padarījusi haizivis par tuvējo ūdeņu pastāvīgām iemītniecēm. Man, kā vienmēr, bija tā laime braukt ar niecīgu, pārlādētu iedzimto laiveli, kura apgāzās. Tajā bija, pareizāk sakot, pie tās turējās četri melnie un es. Līdz šonerim bija kādi simt jardi. Tieši tajā brīdī, kad es kliedzu, lai nolaiž no šonera laivu, kāds iedzimtais sāka vaimanāt. Viņš turējās pie laiveles gala, un viņu kopā ar laiveli vairākas reizes pavilka uz leju. Tad viņš atlaida vaļā rokas un pazuda. Viņš bija kritis par upuri haizivij.
Trīs palikušie iedzimtie mēģināja izrāpties no ūdens uz laiveles dibena. Es kliedzu, lamājos, tuvākajam pat iegāzu ar dūri, bet nekas nelīdzēja. Viņi bija neprātīgu baiļu varā. Laivele varēja noturēt labi ja vienu no viņiem. Kad uz laiveles uzrāpās trīs, tā saslējās stāvus un sazvēlās uz sāniem, iesviezdama viņus ūdenī.
Es atstāju laiveli un peldēju uz šonera pusi cerībā, ka mani uzņems pretī izsūtītā laiva. Viens no iedzimtajiem sekoja man, un mēs plecu pie pleca peldējām uz priekšu, ne vārda nerunādami un laiku pa laikam iegremdēdami seju ūdenī, lai redzētu, vai mums neuzglūn haizivis. Pie laiveles palikušā cilvēka kliedziens pavēstīja mums, ka viņam uzklupušas plēsoņas. Iebāzis galvu ūdenī, es ieraudzīju lielu haizivi papeldam garām tieši zem manis. Tā bija ne mazāk kā sešpadsmit pēdas gara. Es redzēju, kā tas viss notika. Haizivs sagrāba iedzimto aiz vidukļa, un prom bija nabadziņš. Galva, pleci un rokas visu laiku rēgojās virs ūdens, un nelaimīgais kliedza sirdi plosošā, balsī. Tā viņš tika nests vairākus simtus pēdu, kamēr pazuda zem ūdens.
Es stūrgalvīgi īros tālāk, cerēdams, ka tā ir pēdējā izsalkusi haizivs. Taču parādījās vēl viena. Vai tā bija viena no tām, kas bija uzbrukušas iedzimtajiem sākumā, vai bija krietni pamielojusies kaut kur citur, es nezinu. Lai nu kā, šī haizivs nesteidzās tā kā citas. Es vairs nejaudāju peldēt tik ātri, tāpēc ka daudz spēka patērēju, cenzdamies neizlaist to no acīm. Es redzēju, kā tā sāka pirmo uzbrukumu. Man laimējās ar abām rokām iesist tai pa purnu un, kaut gan plēsoņas pēkšņais trieciens bezmaz pagrūda mani zem ūdens, tomēr izdevās to padzīt nost. Haizivs pagriezās un sāka mest lokus ap mani. Otrreiz es izglābos ar tādu pašu manevru. Trešais trieciens bija neveiksmīgs abām pusēm. Haizivs pagriezās tajā mirklī, kad manas dūres bija pie paša purna un uzbrucēja sāni, kas atgādināja smilšpapīru, norāva vienai rokai ādu no elkoņa līdz plecam (man bija mugurā jaka bez piedurknēm).
Tagad es biju pavisam nokausēts un zaudējis jebkuras cerības. Līdz šonerim bija atlikušas divsimt pēdas. Kad biju iegremdējis seju ūdenī un vēroju haizivi, kas gatavojās nākamajam uzbrukumam, starp mums garām papeldēja brūns ķermenis. Tas bija Otoo.