Es paklausīju un lēni iros uz priekšu, bet Otoo peldēja man apkārt, visu laiku turēdamies starp mani un haizivi, atvairīdams uzbrukumus un drosminādams mani.
— Laivceltņiem norauta takelāža, un viņi nostiprina falles, — Otoo pēc kāda brīža paskaidroja un tūlīt ienira, lai atvairītu kārtējo uzbrukumu.
Kad līdz šonerim bija vēl trīsdesmit pēdas, man vairs galīgi nebija spēka. Es tikko kustināju rokas un kājas. No borta mums svieda virves, taču tās krita pārāk tālu. Haizivs, redzēdama, ka tās nenodara nekā ļauna, kjuva drošāka. Vairākas reizes tā tikko nesagrāba mani, bet izšķirošajā mirklī iejaucās Otoo. Protams, viņš varēja glābties kurā katrā laikā. Viņš tomēr palika pie manis.
— Ardievu, Cārlij! Man ir beigas! — es tikko spēju izdvest.
Es zināju, ka tās ir beigas, ka pēc brīža es celšu rokas un laidīšos dibenā.
Bet Otoo iesmējās un teica:
— Es tev parādīšu jaunu triku. Tai haizivij kļūs slikta dūša.
Kad haizivs grasījās peldēt man klāt, Otoo ienira aiz manis.
— Pagriez mazliet pa kreisi! — viņš uzsauca. — Tur uz ūdens ir virve. Pa kreisi, kungs, pa kreisi!
Es mainīju kursu un peldēju uz priekšu. Biju jau gandrīz bez samaņas. Kad biju satvēris virvi, no šonera atskanēja kliedziens. Otoo vairs nebija redzams. Brīdi vēlāk viņš parādījās virs ūdens. Abas plaukstas bija norautas, no stuburiem šļācās asinis.
— Otoo! — viņš paklusi uzsauca. Un viņa skatiens pauda to pašu mīlestību, kas skanēja viņa balsī.
Tikai tagad vienīgo reizi, savas dzīves pēdējā mirklī, viņš nosauca mani šajā vārdā.
— Ardievu, Otoo! — viņš izkliedza.
Tad viņu parāva zem ūdens, bet mani uzvilka uz klāja, kur es kapteiņa rokās zaudēju samaņu.
Tā aizgāja no dzīves Otoo, kurš bija mani izglābis, padarījis par cilvēku un pēc tam atkal izglābis. Mēs satikāmies orkāna rīklē un šķīrāmies haizivs rīklē. Starp šiem notikumiem bija pagājuši septiņpadsmit gadi, un es droši varu apgalvot, ka melnādaino un balto cilvēku nekad nav saistījusi tāda draudzība. Ja Jehova savos augstumos patiešām ir visu redzošs, tad Otoo, vienīgajam pagānam no Bora-Bora salas, viņa valstībā nebūs pēdējā vieta.
baismīgās Zālamana salas
Nav vis tukšas valodas, ka Zalamana salas esot dieva pamests salu puduris. Bet, no otras puses, atradīsies pasaule arī vēl sliktākas vietiņas. Tomēr nepieredzējušam jaunpienacējam, kam trūkst uz paša ādas pārbaudītas izpratnes par to, kas ir cilvēki un dzīve bez likuma, Zālamana salas tiešām var rādīties baismīgas.
Pilnīga taisnība, ka drudzis un dizentērija tur plosās bez mitas, mudžētmudž no riebīgām ādas slimībām, bet pats gaiss tur piesātināts ar indi, kas iesūcas ikvienā ādas pora, brūcē vai nobrāzumā, radīdams ļaundabīgus trumus, tiesa arī, ka daudzi spēcīgi cilvēki, kuri tomēr tur izsprukuši nāvei no zobiem, atgriežas dzimtenē kā pilnīgi grausti. Tāpat pilna tiesa un taisnība, ka iezemieši Zālamana salās if īsti mežoņi, kas kārīgi rij cilvēka gaļu un aizrautīgi kolekcionē cilvēku galvas. Pēc viņu izpratnes, viscildenākais sporta veids ir uzklupt cilvēkam, kas uzgriezis muguru, un ar manīgu tomahauka triecienu atšķelt tam mugurkaulu no smadzeņu pamatnes. Nenoliedzama patiesība, ka dažās salās, nu, piemēram, Malaitā, starpcilšu darījumos kredīta un debeta norēķinus aplēš pēc izdarītajām slepkavībām. Galvas ir maiņas tirdzniecīfjas objekts, un balto cilvēku galvas skaitās sevišķi vērtīgas. Bieži vien kāds ducis ciematu sāk krāt mantas «kopkatlā», bagātinādami to mēnesi pēc mēneša, līdz pēdīgi kāds dūšīgs karavīrs ceļ priekšā baltā cilvēka galvu, svaigi cirstu un asinīs pilošu, tā pieteikdams savas neapstrīdamās tiesības uz kopkrājumu.
Viss minētais tiešām ir taisnība, un tomēr atrodas baltie, kas nodzīvojuši Zālamana salās gadu desmitus un atkal ilgojas pēc tām, ja aizbraukuši no turienes. Cilvēkam tikai jābūt piesardzīgam un arī veiksmīgam, lai nodzīvotu ilgu mūžu Zālamana salās; bez tam viņam vēl jābūt īstā kaluma vīram. Viņa dvēselei jānes dziji iespiests baltā cilvēka nenovēršamības zīmogs. Viņam pašam jābūt liktenīgi nenovēršamam. Nepieciešams, lai viņam piemistu daļa dižmanīgas nevērības pret dzīves sīkumiem, zināma da|a kolosālas pašpārliecības un pie tam rases egoisms, kas liek nešaubīgi ticēt, ka viens vienīgs baltais katru mīļu dieniņu ir pārāks par tūkstoš melnādām, bet svētdienās spēj tikt galā pat ar diviem tūkstošiem nēģeru. Jo šīs ir tās īpašības, kas balto cilvēku padarījušas nenovēršamu. Ak jā, vēl kas — baltajam cilvēkam, kurš grib būt nenovēršams, ne vien vajag nicināt zemākas sugas radījumus un augstu vērtēt pašam sevi, bet viņš arī nekādā ziņā nedrīkst būt apveltīts ar izcilu iztēles spēju. Viņam nav vajadzīga prasme iedziļināties melno, dzelteno vai brūno ļautiņu iedzimtajās dotībās, paražās un gara spējās, jo ne jau šādā veidā baltā rase ieminusi savu ķēnišķīgo ceļu ap visu pasauli.
Bertijs Ārkraits nebija nenovēršams. Viņš bija pārmērīgi jūtelīgs, pārāk smalki noskaņots, un viņam piemita par daudz spilgta iztēle. Pasaule viņam nozīmēja visai daudz. Pārlieku emocionāli Bertijs uztvēra visu, kas notika ap viņu. Tālab vispēdīgā vieta pasaulē, kur viņam būtu derējis nokļūt, bija tieši Zālamana salas. Viņš'jau arī neieradās šeit ar nodomu apmesties uz dzīvi. Piecas nedēļas ilga pakavēšanās starp diviem tvaikoņa reisiem, viņš sprieda, pilnīgi apmierināšot pirmatnības alkas, kādas viņš juta vibrējam savas būtības dzīlēs. Vismaz tā viņš stāstīja tūristēm uz «Makembo» klāja, kaut arī izteicas citiem vārdiem; un dāmas viņu godināja kā varoni, jo viņas taču bija lēdijas un tūristes, tālab viņam lemts iepazīties vienīgi ar drošo dzīvi uz «Makembo» klaja,_ kamēr tvaikonis savā gaitā līkumoja starp Zālamana salam.
Uz kuģa atradās vēl kāds vīrietis, par kuru šīs lēdijas nelikās ne zinis. Tas bija sīks, sarucis vīrelis ar izžuvušu ādu sarkankoka krāsā. Nav svarīgi, ar kādu uzvārdu viņš bija ierakstīts tvaikoņa pasažieru sarakstā, bet viņa otrā iesauka — kapteinis Malu — bija vārds, kuru no pat Jaun- hanoveras līdz Jaunhebridu salām melnādainie piesauca savos pesteļos un ar kuru brīdēja nerātnus bērneļus, lai iedzītu tiem bijāšanu. Viņš prata saimnieciski izmantot mežoņus un mežonību, un no drudža un mocībām, no snai- deru šāvieniem un uzraugu pātagu plīkšķiem viņš bija sev sapūlējis, naudā vērtējot, piecus miljonus žāvētu jūras gurķu, sandalkoku, pērienu un bruņurupuču vāku, palmu riekstu, kopras, ganību, tirdzniecības punktu un plantāciju veidā. Kapteiņa Malu mazajam pirkstiņam, kas pie tam vēl bija lauzts, piemita vairāk nenovēršamības nekā visam Bertija Ārkraita augumam. Un tomēr — tūristēm taču nebija citas mērauklas, pēc kuras vērtēt, kā vien ārējais veidols, un Bertijs tiešām bija glīts vīrietis.
Bertijs, sarunādamies ar kapteini Malu smēķējamā salonā, uzticēja viņam savu kvēlo vēlēšanos skatīt dzīvi Zālamana salās visā tās asiņainajā baigumā. Kapteinis Malu atzina, ka šāda vēlēšanās esot cienījama un augstu vērtējama. Tikai pēc vairākām dienām kapteinis Malu bija spiests tuvāk painteresēties par Bertiju, kad jaunais dēkainis par visu vari gribēja tam izrādīt četrdesmit ceturtā kalibra automātisko pistoli. Bertijs izskaidroja mehānismu un demonstrēja to, iebīdīdams pielādēto magazīnu izdobtajā spalā.
— Tas ir tik vienkārši, — viņš skaidroja un atvilka ārējo stobru atpakaļ gar iekšējo. — Are, ar to pašu jau ierocis ir gan pielādēts, gan arī uzvilkts. Un tad man atliek nospiest gaili — astoņas reizes, cik ātri vien spēju pacilāt pirkstu. Paskatieties uz šo drošinātāja slēgu! Tas man šajā pistolē patīk visvairāk. Pilnīga drošība. Uz to var nešaubīgi paļauties. — Viņš atkal izbīdīja magazīnu. — Jūs pats redzat, cik tas ir droši.
Kamēr viņš turēja ieroci rokā, stobra atvērums novirzījās pret kapteiņa Malu vēderu. Kateiņa Malu zilās acis nekustīgi vēroja to.
— Vai jūs nebūtu tik laipns un nevērstu ieroci citā virzienā? — viņš apjautājās.
— Bet tas taču ir pilnīgi nodrošināts, — Bertijs apgalvoja. — Es atvilku magazīnu atpakaļ. Tagad jau pistole nav pielādēta.
— Ierocis arvien ir pielādēts.
— Bet šis te nav.
— Vienalga, virziet to sānisl
Kapteiņa Malu balss bija piesmakusi, metāliska un klusa, bet viņa acis ne mirkli nenovērsās no stobra, kamēr tā vilkta līnija virzījās gar viņa ķermeni un pēdīgi projām no ta.
— Deru uz piecnieku, ka ierocis nav pielādēts, — Bertijs dedzīgi piedāvāja.
Sarunu biedrs papurināja galvu.
— Nu, tad es jums pierādīšu.
Bertijs grasījās likt stobru pats sev pie deniņiem ar nepārprotamu nodomu nospiest gaili.
— Vienu acumirkli, — kapteinis Malu mierīgi sacīja, pastiepdams roku. — Ļaujiet man to aplūkot!
Viņš pavērsa pistoli pret jūru un nospieda gaili. Norībēja spalgs šāviens, un tūdaļ mehānisms skarbi noklikšķēja, izSviezdams sānis uz klāja karstu, kūpošu patronas čaulu. Bertija žoklis izbīlī noslīga lejup.
— Es taču reiz jau izbīdīju stobru atpakaļ, vai ne? — viņš atģidās. — Esmu gan rīkojies stulbi, man jāsaka.
Viņš krikšķinādams vārgi pasmējās un atslīga klāja atzveltnes krēslā. Visas asinis bija atplūdušas tam no sejas un zem acīm spilgti iezīmējās tumši loki. Rokas trīcēja, un viņš nespēja drebošo cigareti pacelt līdz lūpām. Pasaule viņam nozīmēja pārāk daudz, un iztēlē viņš skatīja pats sevi ar sašķaidītām smadzenēm nogažamies uz kuģa klāja.
— Nudien, — viņš sacīja, — nudien …
— Glīts ierocītis, — noteica kapteinis Malu, atdodams viņam pistoli.
Uz «Makembo» klāja atradās pats pilnvarotais[2], kas atgriezās no Sidnejas, un ar viņa atļauju tvaikonis pieturēja pie Ugi salas, lai izceltu malā kādu misionāru. Pie Ugi stāvēja divmastnieks «Arla», kura skiperis bija kapteinis Hanzens. «Arla» bija viens no daudzajiem kuģiem, kas piederēja kapteinim Malu, un pēc viņa ierosinājuma un ielūguma Bertijs uzkāpa uz «Arlas» klāja, lai paviesotos četru dienu ilgajā algotņu vervēšanas braucienā gar Malaītas piekrasti. Pēc tam «Arlai» vajadzēja nogādāt viņu Remindžas plantācijā (kas arī piederēja kapteinim Malu), kur Bertijs varēs uzkavēties kādu nedēļu, un tad viņu aizvedīs uz Tulagi, valdības sēdekli, kur viņš viesosies pie pilnvarotā. Sakarā ar kapteini Malu minami vēl divi norādījumi, kurus devis viņš pazudīs no mūsu stāstījuma. Viens norādījums tika dots kapteinim Hanzenam, otrs — misteram Herivelam, Remindžas plantācijas pārvaldniekam. Abu norādījumu saturs pilnīgi sakrita, un proti — dot misteram Bertramam Arkraitam spilgtu ieskatu par skarbo un asiņaino dzīvi Zālamana salās. Paklusām vēl tika čukstēts, it kā kapteinis Malu būtu pieminējis kasti skotu viskija, kas tikšot piešķirta tam, ar kura gādību misters Arkraits dabūšot izbaudīt īpaši gleznainus iespaidus.
— Jā, Svarcs jau vienādiņ ir bijis īsts aitasgalva. Iedomājieties, viņš tak ņēmās un aizveda četrus sava kuģa apkalpes puišus uz Tulagi, lai šos tur noper — pēc likuma, saproties, — un tad kopā ar tiem brauca mājās vienā laivā. Šūpoja pa krietnam, nu, un laiva, tikusi klajā jūrā, tūliņ apgāzās. Svarcs bija vienīgais, kas noslīka. Protama lieta, nelaimes gadījums.
— Vai tiešām? — Bertijs pavaicāja, ne visai ieinteresēts, un ar acīm urbās melnajā vīrā pie stūres rata.
Ugi bija pazudusi aizmugurē, un «Arla» slīdēja pa vasarīgajiem viļņiem pretī kokiem noaugušajām Malaītas kalnu grēdām. Stūres vīrs, kurš tik ļoti saistīja Bertija acis, lepojās ar desmitpensu naglu, kas bija izdurta caur degunu kā iesms. Kaklā tam karājās bikšu pogu virtene. Ausu ļipiņu caurumos bija iesprausts konservu bundžu atgriežamais, salauzts zobu sukas kāts, māla pīpe, modinātājpulksteņa misiņa zobratiņš un vairākas vinčestra pat- rončaulas. Pār krūtīm, kaklā pakārta, šūpojās porcelāna šķīvja lauska. Pa klāju slaistījās vēl kādi četrdesmit melnie, kuri bija izgreznojušies apmēram tāpat un no kuriem piecpadsmit piederēja pie apkalpes, bet pārējie bija tikko savervētie algotņi.
— Protama lieta, tas bija nelaimes gadījums, — atkal ierunājās «Arlas» stūrmanis Džeikobss, slaids, tumšacains vīrietis, kas vairāk izskatījās pēc profesora nekā pēc jūrnieka. — Džonijam Bedipam nesen gadījās gluži tāda pati nejaušība. Viņš arī veda dažus melnos atpakaļ no pēršanas, un tie apgāza laivu. Bet Džonijs prata peldēt tikpat labi ka melnie, un noslīka divi no šiem. Viņš esot izmantojis laivas sēdekļa dēli un revolveri. Arī tas, protams, bija nelaimes gadījums.
— Tādi gadījumi ir gaužām parasti, — piezīmēja skiperis. — Vai redzat to puisi pie stūres rata, mister Ār- krait? Tas ir cilvēkēdājs. Pirms pusgada viņš kopā ar pārējiem matrožiem noslīcināja toreizējo «Arlas» kapteini. Viņi to izdarīja uz klāja, ser, tieši tur pakaļgalā pie be- zanšotes.
— Klājs gan izskatījās šausmīgs, — stūrmanis piebilda.
— Vai man būtu jāsaprot tā, ka… — Bertijs iesāka, bet aprāvās.
— Jā gan, taisni tā, — kapteinis Hanzens atteica. — Viņš nejauši noslīka.
— Bet uz klāja? …
— Taisni tā. Varu jums vēl piebilst — tas, protams, lai paliek starp mums, — ka viņi lietoja cirvi.