Kapteinis Hanzens pamāja ar galvu.
— Iepriekšējais skiperis jau vienādiņ par maz piesargājās, — stūrmanis paskaidroja. — Viņš tak bija taisni uzgriezis muguru, kad tie viņam gāza.
— Mums jau te, šajos ūdeņos, rokas kā sasietas, — skiperis žēlojās. — Valdīšana katrā ziņā aizstāvēs nēģeri pret balto. Tu nekad nedrīksti šaut pirmais. Tev gribot negribot jāgaida, lai papriekš izšauj nēģeris, citādi valdīšana nosauks to par slepkavību un tu nonāksi Fidži salās. Tāpēc jau arī te tik bieži gadās nejaušas noslīkšanas.
Aicināja pusdienās, un Bertijs ar skiperi nokāpa kajītē, atstādami stūrmani apsargāt klāju.
— Paturiet acīs to melno sātanu Auiki! — skiperis aiziedams piekodināja. — Man ne visai patīk viņa lūrēšana pēdējās dienās.
— Labs ir, — stūrmanis atteica.
Visi vēl pusdienoja, un skiperis pilnā sparā stāstīja par to, kā kuģis «Skotu virsaiši» atgriezts no krasta.
— Jā, — viņš pašlaik teica, — tas bija skaistākais kuģis visā piekrastē. Bet tam nelaimējās uz reizi piegriezt pie krasta, un vēl tas nebija atdūries rifā, kad laivas jau metās tam virsū. Uz kuģa atradās pieci baltie un kādi divdesmit matroži — Santakrusas puiši un samoieši, bet izglābās vienīgi kravas pārzinis. Bez tam vēl uz kuģa bija šešdesmit algotņi. Tos visus kai-kai. Ķai-kai? Ak tā, lūgtu piedošanu. Gribēju teikt, ka tos visus apēda. Un kur tad «Džeimss Edvardss», uz to lepnāko aptakelēts …
Sinī acumirklī no klāja atskanēja stūrmaņa treknie lāsti un vesels koris mežoņu brēcienu. Trīs reizes noblīkšķēja revolveris, un pēc tam padzirdās skaļš plunkšķis ūdenī. Kapteinis Hanzens acumirklī metās augšup pa kuģa kāpnēm, un Bertijs šausmās pamanīja, ka skriedams viņš izrauj revolveri. Bertijs kāpa augšup daudz piesardzīgāk un brīdi vilcinājās, pirms pabāza galvu ārā no stāvās kāpņu ejas. Tomēr nekas nenotika. Stūrmanis drebēja satraukumā, rokā turēdams revolveri. Tikai reiz viņš satrūkās un ar lēcienu apsviedās pa pusei apkārt, it kā draudētu briesmas no mugurpuses.
— Viens iedzimtais pārvēlās pār bortu, — stūrmanis teica dīvaini aizžņaugtā balsī. — Viņš neprata peldēt.
— Kurš tas bija? — skiperis noprasīja.
— Auiki, — skanēja atbilde.
— Bet, zināt, man likās — es dzirdēju šāvienus, — Bertijs ieminējās, trīsēdams aiz ziņkāres, jo viņš še nojauta dēku, pie tam vēl tādu, kas nu jau laimīgi beigusies.
Stūrmanis apcirtās pret viņu un uzbrēca:
— Nolādēts, tie ir meli! Neviens te nav šāvis. Tas nēģeris pārkrita pār malu.
Kapteinis Hanzens pavērās Bertijā, un viņa nespodrās acis pat nepamirkšķinājās.
— Es… es domāju… — Bertijs sl^mījās.
— Šāvieni? — kapteinis Hanzens miegaini ierunājās. — Šāvieni? Vai jūs dzirdējāt kādu šāvienu, mister Džei- kobs?
— Neviena paša, — misters Džeikobss atteica.
Skiperis triumfējoši palūkojās savā viesī un piebilda:
— Acīmredzot nelaimes gadījums. Kāpsim nu lejā, mister Arkrait, un pabeigsim maltīti.
Bertijs to nakti pārgulēja kapteiņa kajītē, niecīgā, bet lepni iekārtotā, no kopkajītes atdalītā stūrītī. Priekšgala šķērssiena bija greznota ar šauteņu komplektu. Virs kojas karājās vēl trīs šautenes. Zem kojas atradās liela atvilktne, kuru atvilcis Bertijs pārliecinājās, ka tā pildīta ar munīciju, dinamītu un vairākām detonatoru kārbām. Viņš labāk izvēlējās gulēšanai tahtu pie pretējās sienas. Uz maza galdiņa redzamā vietā rēgojās «Arlas» kuģa žurnāls. Bertijs nezināja, ka kapteinis Malu licis to speciāli sagatavot šim gadījumam, un izlasīja tajā, ka divdesmit pirmajā septembrī divi apkalpes locekļi pārkrituši pār bortu un noslīkuši. Bertijs lasīja starp rindiņām un saprata labāk. Vēl viņš izlasīja, kā «Arlas» laivai pie Suu salas^iizbrukuši mežoņi un trīs vīri gājuši bojā; kā skiperis ,kf7gājis pavāru uz kuģa pavarda sutinām cilvēka gaļu, ko matroži pagādājuši pastaigā pa Fuī salu; kā signalizācijas laikā nejaušs dinamīta sprādziens nogalinājis kādu no kuģa apkalpes; par nakts uzbrukumiem; par enkurvie- tām, no kurām kuģis aizbēdzis pirmsausmas melnumā; par bušmeņu uzbrukumiem mangrovju purvos un par sālsūdens laivinieku flotiļu uzbrukumiem lielākajās lagūnu ieejās. Un viena atzīme allaž atkārtojās: miris ar dizentēriju. Šausmās viņš ievēroja, ka tādā nāvē miruši arī divi baltie — viesi uz «Arlas» tāpat kā viņš.
— Zināt ko, — Bertijs nakamaja diena sacīja kapteinim Hanzenam. — Es pašķirstīju jūsu kuģa žurnālu.
Skiperis izlikās šausmīgi pārskaities, ka kuģa žurnāls atstāts tā mētājamies.
— Un visa tā dizentērija, zināt, tas viss ir blēņas, tāpat kā tie nejaušās noslīkšanas gadījumi, — Bertijs turpināja. — Ko tad īsti šī dizentērija nozīmē?
Skiperis, skaļiem vārdiem apbrīnojis sava viesa apķērību, cienīgi saslējās, lai visu to nicīgi noliegtu, bet tad labsirdīgi pieļāvās.
— Nu redzat, tas ir tā, mister Arkrait. Sīm salām jau pašām par sevi ir pietiekami slikta slava. Ar katru dienu kļūst grūtāk piedabūt baltos parakstīt līgumu uz šejieni. Pieņemsim, kāds vīrs ticis nogalināts. Sabiedrībai jāiz- grūž elles nauda, lai sadabūtu citu viņa vietā. Bet, ja šis cilvēks vienkārši nomiris ar kādu slimību, tad viss ir kārtībā. Slimošana jaunatnācējus neko neuztrauc. Bet tikt noslepkavotiem — tam gan viņi ir pretī ar rokām un kājām. Es arī domāju, ka «Arlas» skiperis miris ar dizentēriju, kad pieņēmu viņa posteni. Un tad jau bija par vēlu. Līgumu biju parakstījis.
— Pie tam, — misters Džeikobss piebilda, — salasās tā kā par daudz nejaušās noslīkšanas gadījumu. Neizskatās vairs ticami. Valdīšana pati vainīga. Baltajam cilvēkam nav nekādas iespējas aizstāvēties pret nēģeriem.
— Jā, atcerieties vien «Princesi» un to jenkiju stūrmani, — skiperis pārņēma stāstījumu. — Uz kuģa atradās pieci baltie un vēl valdības aģents. Kapteinis, aģents un kravas pārzinis ar divām laivām bija izbraukuši krastā. Tos apkāva līdz pēdējam vīram. Stūrmanis un bocmanis ar kādiem piecpadsmit matrožiem — samoiešiem un ton- giešiem — palika uz klāja. No krasta sabrauca vesels bars nēģeru. Pirms vēl stūrmanis paspēja atģisties, bocmanis un matroži jau bija pagalam pirmajā uzbrukumā. Stūrmanis pakampa trīs patronjostas'un divus vinčestrus un uzrāpās zāliņā. Viņš taču vienīgais bija paglābies dzīvs, un nav ko pārmest, ka viņš kļuva traks. Viņš tik šāva un šāva ar vienu šauteni, kamēr tā sakarsa tiktāl, ka to vairs nevarēja rokā noturēt, un tad ķērās pie otras. Klājs bija melns no nēģeriem. Viņš ņēma tos priekšā no vienas vietas. Viņš gāza tos, kamēr tie rāpās pār reliņu, un blieza tiem virsū, kad tie jau ķērās pie airiem. Tad tie salēca ūdeni un lūkoja glābties peldus, bet viņš, traks būdams, nolika vēl kādu pusduci. Un ko viņš par to dabūja?
— Septiņus gadus Fidži salās, — stūrmanis strupi atcirta.
— Valdība paziņoja, ka viņam neesot bijis tiesību šaut pēc tam, kad melnie salēkuši ūdenī, — skiperis paskaidroja.
— Un tāpēc tad viņi tagadītās sākuši apmirt ar dizentēriju, — stūrmanis piemetināja.
— Interesanti, — Bertijs noteica, juzdams sirdī ilgas, kaut kuģojurns būtu jau beidzies.
Vēlāk dienā viņš iztaujāja melno, kuru viņam bija norādījuši kā cilvēkēdāju. Sā puiša vārds bija Sumasai. Trīs gadus viņš esot pavadījis kādā Kvīnslendas plantācijā. Esot pabijis Samoa un Fidži salās, kā arī Sidnejā; par rpatrozi uz vervēšanas šoneriem izbraukājis Jaunbritāniju, Jaunīriju, Jaungvineju un Admiralitātes salas. Bet šis rnelnais bija apķērīgs blēdis, kas prata savu izturēšanos pieskaņot skipera uzsāktajam kursam. Jā, viņš esot apēdis daudzus cilvēkus. Cik daudzus? Skaitu gan šis nevarot Atgādāties. Jā, arī baltos cilvēkus; tie esot ļoti garšīgi, ja tikai neesot slimi. Reiz šis apēdis kādu slimu balto.
— Goda vārds! — viņš izsaucās, kavēdamies atmiņās. — No viņš mans gauži slims ilgi būt. Mans pendēris skriet un skriet.
Bertijs nodrebinājās un sāka izvaicāt par galvām. Jā, Sumasai esot dažas galvas krastā paslēptas — labā stāvoklī, saulē žāvētas un dūmos apkūpinātas. Viena no tām Ģsot kāda šonera kapteiņa galva. Tai esot garas ūsas. To viņš esot ar mieru pārdot par divām mārciņām. Melnādaino galvas viņš pārdodot par vienu mārciņu. Vēl viņam esot arī dažas knauķu galvas — nelāgā stāvoklī, tās viņš varot atlaist par desmit šiliņiem.
Piecas minūtes vēlāk Bertijs, apsēdies uz kuģa kāpnēm, ievēroja, ka līdzās sēž kāds melnais ar šausmīgu ādas slimību. Viņš pavirzījās nostāk un pavaicājis saņēma atbildi, ka tā esot spitālība. Viņš nodrāzās kajītē un pamatīgi nomazgājās ar antiseptiskām ziepēm. Dienas gaitā viņš vēl daudzas reizes dabūja to darīt, jo ikviens iezemietis uz kuģa bija apkritis ar šādiem vai tādiem nejaukiem augoņiem un ēdēm.
Kad «Arla» iegriezās kādā enkurvietā tieši mangrovju dūksnāju vidū, reliņu visgarām apvilka ar divkāršu dzeloņstiepļu pinumu. Izskatījās tīri pēc gatavošanās uz nopietnu cīņu, un, kad Bertijs ieraudzīja pie kuģa sāniem no krasta atbraukušās laiviņas, bruņotas ar šķēpiem, lokiem un bultām, kā arī snaidera šautenēm, viņam vēl dedzīgāk sāka kāroties, kaut jel ceļojums bijis galā.
Tovakar iezemieši, saulrietam tuvojoties, tikai ļoti negribīgi vācās projām no kuģa. Vairāki no viņiem sāka nekaunīgi klaigāt uz stūrmani, kad tas raidīja viņus atpakaj krastā.
— Nekas, nekas, gan es viņiem iemiegšu astes, — noteica kapteinis Hanzens, pazuzdams kāpņu ejā.
Atgriezies viņš parādīja Bertijam pie makšķeres āķa piestiprinātu dinamīta stienīti. Tomēr gadās, ka papīrā ievīstīta hlorodīna pudelīte, no kuras rēgojas ārā pavisam nevainīgs degļa galiņš, spēj apmānīt cilvēku. Tā šoreiz apmānīja arī Bertiju, tāpat kā iezemiešus. Kad kapteinis Hanzens aizdedzināja degli un iekabināja makšķeres āķi kāda iezemieša gurnu apsēja apakšmalā, šo iezemieti pēkšņi sagrāba tik dedzīgas alkas pēc krasta, ka viņš pat neapķērās nomest savu gurnu autu. Viņš drāzās uz priekšgalu, kamēr deglis sprakšķēdams šņāca viņam aizmugurē, bet iezemieši, kas pagadījās ceļā, cits pakaļ citam pa galvu pa kaklu metās pāri dzeloņstieplēm. Bertijs stāvēja, sastindzis aiz šausmām. Kapteinis Hanzens tāpat. Viņam taču bija pilnīgi izgājuši no prāta tie divdesmit pieci savervētie, un katram no tiem viņš iepriekš bija samaksājis trīsdesmit šiliņus. Arī tie drāzās pār bortu līdz ar šejienes piekrastes iemītniekiem, un pakaļ viņiem metās tas, kura aizmugurē karājās sprakšķošā hlorodīna pudelīte.
Bertijs neredzēja, kā izsprāga pudelīte; bet, kad stūrmanis izdevīgā brīdī uzspridzināja īstu dinamīta stienīti kuģa pakaļgalā, kur tas nevienam nevarēja neko ļaunu nodarīt, Bertijs būtu gatavs apzvērēt jebkurā admiralitātes tiesā, ka viens nēģeris ticis saplosīts lupatlēveros.
Divdesmit piecu savervēto bēgšana visā visumā izmaksāja «Arlai» četrdesmit mārciņu, un, ja tie reiz samukuši krūmos, nebija vairs ne mazākās cerības dabūt tos atpakaļ. Skiperis ar stūrmani izlēma noslīcināt bēdas aukstā tējā. Aukstā tēja bija ielieta viskija pudelēs, tālab Bertijs nezināja, ka viņi tempj aukstu tēju. Viņš zināja tikai to, ka abi vīri pamatīgi apdzērās, pēc tam daiļrunīgi un ilgi ķīvējās par to, vai saspridzināto nēģeri norakstīt pie dizentērijas gadījumiem vai pie nejaušas noslīkšanas. Kad abi nolikās gulēt un sāka krākt, Bertijs palika vienīgais baltais uz klāja un līdz pat rītausmai stāvēja baigajā sardzē, nemitīgi baiļodamies, ka kuģim kuru katru mirkli var uzbrukt no krasta vai ka matroži sāks dumpoties.
Vēl trīs dienas «Arla» pavadīja šajā piekrastē, un vēl trīs naktis skiperis ar stūrmani centīgi strēba auksto tēju, atstādami Bertiju sardzē. Viņi zināja, ka uz Bertiju var pilnīgi paļauties, bet Bertijs savukārt cieši noņēmās, ja vien paliks dzīvs, ziņot par šo abu vīru žūpošanu kapteinim Malu. Tad «Arla» pēdīgi izmeta enkuru pie Remindžas plantācijas Gvadalkanārā — un Bertijs, ar atvieglojuma nopūtu izkāpis malā, paspieda roku pārvaldniekam. Misters Herivels jau bija sagatavojies viņa saņemšanai.
— Jūs nu sevišķi neiztrūcinieties, ja redzat, ka viens otrs no mūsējiem izskatās tāds sašļucis, — misters Herivels paklusām teica, pavilcis viņu pie malas. — Paklīdušas baumas par dumpi, un arī man jāatzīst, ka divas trīs aizdomīgas pazīmes esmu gan manījis; tomēr pats es domāju, ka nieki vien būs.
— Cik… cik melno tad ir jūsu plantācijā? — Bertijs jautāja, juzdams, ka sirds tam pamirst.
— Pašlaik nodarbinām četrus simtus, — misters Herivels jautrā garā atteica, — bet mēs trīs un tad vēl, protams, jūs ar «Arlas» skiperi un stūrmani — gan mēs par visiem uzliksim tiem iemauktus.
Bertijs apgriezās, lai iepazītos un sasveicinātos ar kādu Maktevišu, veikalnieku, kas pat neuzklausīja viņa nosaukto uzvārdu, tik ļoti tam svila paziņot, ka gribot atstāt darba vietu.
— Esmu tak precēts vīrs, mister Herivel, es nekādā ziņā nevaru atļauties palikt še ilgāk. Nelaime nāk nākdama, tas ir tikpat skaidri redzams kā deguns jūsu ģīmī. Nēģeri taisās dumpoties, un pie mums noteikti atkārtosies Hohono briesmas.