— Ak nu, viņš domā Hohono plantāciju Isabelas salā, — pārvaldnieks atteica. — Nēģeri tur nogalināja piecus baltos, kas atradās krastā, sagrāba šoneri, nonāvēja kapteini un stūrmani, un viss bars aizbēga uz Ma- laitu. Bet es jau vienmēr tiku teicis, ka tur, Hohono, viņi dzīvoja pārāk nepiesardzīgi, šeit melnie mūs nepārsteigs snaužam. Nāciet šurp, mister Ārkrait, un palūkojieties ainavā no verandas!
Bertijs bija pārāk aizņemts, gudrojot, kā varētu tikt projām uz Tulagi, uz pilnvarotā namu, tā ka no ainavas neko daudz neredzēja. Viņš vēl arvien lauzīja galvu, kad aiz muguras pavisam tuvu norībēja šautenes šāviens. Tajā pašā acumirklī viņam gandrīz vai roku izgrieza no pleca, tik steidzīgi misters Herivels rāva viņu pa durvīm istabā.
— Jā, nudien, vecais, tik tikko izsprukām, — pārvaldnieks teica, visgarām noplikšķinādams viņa augumu, lai pārliecinātos, vai nav kur trāpīts. — Nevaru ne izteikt, cik ļoti nožēloju šo gadījumu. Bet ir taču gaiša diena, man tas pat prātā neienāca.
Bertijs sāka mesties bāls.
— Sitā pat jau viņi nolaida no kājas iepriekšējo pārvaldnieku, — Maktevišs atļāvās piebilst. — Un tas tak bija viens smalks puisis. Viņa smadzenes iztraikšķīja pa visu verandu. Vai pamanījāt tumšo traipu starp kāpnēm un durvīm?
Bertijs tiešām juta nepieciešamību pēc kokteiļa, kuru misters Herivels bija tam ielējis un samaisījis; bet, pirms viņš paspēja to izdzert, ienāca kāds vīrs jājamās biksēs un zābakos.
— Kas tad nu lēcies? — pārvaldnieks noprasīja, uzmetis skatienu ienācēja sejai. — Vai atkal upe sāk pārplūst?
— Pie velna upi — nēģeri tie ir! Izlien no niedru pudura turpat pēdu desmit no manis un pūcē man virsū. Ar snaideru. Un viņš šāva, turēdams šauteni pie gūžas. Kur viņš dabūjis to snaideru — lūk, ko es gribētu zināt… O, piedodiet, lūdzu! Priecājos iepazīties ar jums, mister Ārkrait.
— Misters Brauns ir mans palīgs, — misters Herivels paskaidroja. — Bet dzeriet jel savu kokteili!
— Kur gan viņš rāvis to snaideru? — misters Brauns nerimās. — Es jau vienmēr esmu pretojies tam, ka mūsu šautenes glabā šķūnī.
— Tās visas vēl šobrīd ir turpat, — misters Herivels attrauca, rādīdamies iekaisis.
Misters Brauns neticīgi pasmīnēja.
— Iesim un paskatīsimies! — pārvaldnieks uzaicināja.
Arī Bertijs pievienojās tiem, kas devās uz saimniecības
ēku, kur misters Herivels triumfēdams norādīja uz lielu kasti kādā putekļainā stūrī.
— Nu labi, bet kur tādā gadījumā tas plukata sadabūjis snaideru? — misters Brauns neatlaidās.
Tieši tajā mirklī Maktevišs pacilāja kasti. Pārvaldnieks satrūkās, tad metās plēst kastei vāku nost. Kaste bija tukša. Baismīgā klusumā viņi raudzījās cits citā. Herivels gurdi ļāva galvai noslīgt uz krūtīm.
Tad Maktevišs sāka lādēties:
— To es saku un pie tā palieku — mājas kalpiem nekad nevar uzticēties.
— Izskatās_ diezgan nopietni, — Herivels piezīmēja, — tomēr galā mēs tiksim šā vai tā. Tiem asinskārajiem melnādām tikai vajag pa krietnam nolaist asinis. Esiet tik laipni, džentlmeņi, nākdami pusdienās, paņemiet līdzi savas šautenes, un jūs, mister Braun, lūdzu, sagatavojiet kādus četrdesmit vai piecdesmit dinamīta stienīšus! Degļus ielieciet pamatīgus un īsus! Gan mēs viņus izmācīsim. Bet tagad, džentlmeņi, pusdienu galds ir klāts.
Bertijs nevarēja ciest piparotu ragū ar rīsiem, un tā nu izgadījās, ka viņš vienīgais tūdaļ ķērās pie kārdinošās omletes. Viņš patlaban bija izēdis šķīvi tukšu, kad Herivels uzlika no omletes arī sev. Nogaršojis vienu kumosu, viņš ierēkdamies to izspļāva.
— Tā jau ir otrā reize, — Maktevišs zīmīgi piebilda.
Herivels vēl arvien kraukājās un spļaudījās.
— Kas par otro reizi? — Bertijs trīsošā balsī iejautājās.
— Inde, — skanēja atbilde. — Bet nu tas pavārs karāsies!
— Tādā veidā jau arī Keipmāršas grāmatvedis nonāca viņsaulē, — Brauns ieminējās. — Mira šausmīgā nāvē. «Džesijas» ļaudis stāstīja, ka šie trīs jūdžu tālumā varējuši dzirdēt viņa kaucienus.
— To pavāru es ieslēgšu dzelžos. — Herivels spļaudījās. — Labi gan, ka vēl laikus to atklājām.
Bertijs sēdēja kā paralizēts. Viņa sejā nebija ne asins lāsītes. Viņš centās runāt, bet spēja izdvest vienīgi neskanīgu gārdzoņu. Visu acis bailīgi pievērsās viņam.
— Tikai nesakiet, tikai nesakiet, ka… — Maktevišs iz- . kliedza saspringtā balsī.
— Jā, es ēdu to, apēdu daudz, veselu šķīvi! — Bertijs vai šautin izšāva, gluži kā nirējs pēkšņi atgūdams elpu.
Baigais klusums ilga vēl kādu pusminūti, un pārējo acīs Bertijs izlasīja savu likteni.
— Varbūt galu galā nemaz arī nebija indes, — Herivels drūmi ieminējās.
— Pasauciet pavāru! — Brauns sacīja.
Ienāca pavārs, melnādains jauneklis ar smaidīgu seju; viņa deguns bija caurdurts ar iesmiņu, bet ausu ļipiņās sakarināti dažādi priekšmeti.
— Paklau, Vi-vi, — ko tas nozīmē? — Herivels iebau- rojās, ar apsūdzošu žestu norādīdams uz omleti.
Vi-vi, pats par sevi saprotams, pārbijās un samulsa.
— Labs gan būt kai-kai, — viņš taisnodamies murk- šķēja.
— Lieciet, lai ēd pats! — Maktevišs ierosināja. — Tā ir vislabākā pārbaude.
Herivels piegrāba pilnu karoti ēdiena un lēkšus pielēca pie pavāra, kas trakā izbīlī aizmuka.
— Viss skaidrs, — Brauns svinīgā nopietnībā izteica savu atzinumu. — Viņš negrib to ēst.
— Mister Braun, vai jūs, lūdzami, neizietu un neuzliktu viņam roku dzelžus? — Tad Herivels laipni pievērsās Ber- tijam. — Viss kārtībā, vecais, gan pilnvarotais ar viņu izdarīsies, un, ja jums būs jāmirst, varēsiet šķirties pārliecībā, ka viņš tiks pakārts.
— Nedomāju vis, ka valdība to darīs, — Maktevišs neticīgi iebilda.
— Bet, džentlmeņi, džentlmeņi, — Bertijs vaimanāja, — padomājiet jel par mani arī!
Herivels līdzcietīgā nožēlā paraustīja plecus.
— Ļoti žēl, vecais, bet tā ir kāda iedzimto inde, un iedzimto indēm nekādi pretlīdzekļi nav zināmi. Mēģiniet saņemties un, ja …
Divi spalgi šautenes rībieni ārpusē pārtrauca šo sarunu, un Brauns ienācis izlādēja savu šauteni, pēc tam apsēdās pie galda.
— Pavārs ir pagalam, — viņš teica. — Drudzis. Ārkārtīgi pēkšņa lēkme.
— Es nupat stāstīju misteram Ārkraitam, ka pret iezemiešu indēm nav nekāda pretlīdzekļa …
— Vienīgi džins, — Brauns aizrādīja.