— Tīra manta, cilvēks, nesajaukta, — viņš brīdināja Bertiju, kas, vienā guldzienā izrijis lielu glāzi, gandrīz
pilnu ar stipro dzērienu, kāsēja un rīstījās no dedzinošā šķidruma, kamēr asaras sāka tecēt pa vaigiem.
Herivels paraudzīja viņa pulsu un pārbaudīja temperatūru, mēģinādams izskatīties noraizējies, un izteica šaubas, vai omlete vispār bijusi saindēta. Brauns un Maktevišs arī likās šaubāmies; bet Bertijs saklausīja viņu balsīs neīstu skaņu. Ēstgriba viņam bija zudusi, un zem galda viņš slepus pats taustīja savu pulsu. Nebija ne mazāko šaubu — pulss nemitīgi paātrinājās, tomēr viņam neienāca prātā, ka tam varētu būt kāds sakars ar izdzerto džinu. Maktevišs ar ieroci rokā izgāja uz verandas izlūkot apkārtni.
— Pie virtuves ēkas tie pulcējas bariem, — viņš ziņoja. — Un snaideru tiem — bez gala. Es domāju, ka vajadzētu slepus aplīst apkārt otrā pusē un uzbrukt tiem no flanga. Dot sitienu pirmajiem, zināt. Vai jūs nāksiet, Braun?
Herivels tikai mierīgā garā turpināja maltīti, bet Bertijs atklāja, ka viņa pulss paātrinājies vēl par pieciem pukstiem. Tomēr, kad sāka rībēt šautenes, viņš tik un tā pielēca kājās. Caur snaideru sprakstiem varēja saklausīt Brauna un Makteviša vinčestru dobjos būkšķus, un fonu šai mūzikai gādāja velnišķīgi ķērcieni un kaucieni.
— Viņi piespieduši tos bēgt, — Herivels piezīmēja, kad balsis un šāvieni izdzisa tālumā.
Tikko Brauns un Maktevišs bija atgriezušies pie galda, Maktevišs tūdaļ izklāstīja stāvokli.
— Viņi ir sadabūjuši dinamītu, — tas teica.
— Tad arī mēs viņus apsvētīsim ar dinamītu, — Herivels ierosināja.
Sabāzuši kabatās katrs pa pusducim stienīšu un apgādājušies ar degošiem cigāriem, viņi devās uz durvīm. Un tieši tad tas notika. Vēlāk viņi par to vainoja Makte- višu — un tas arī atzinās, ka lādiņš padevies mazliet par stipru. Tomēr šā vai tā — dinamīts sprāga tieši zem mājas, kam viens stūris palēcās uz augšu un tad atkal noslīga atpakaļ uz pamatnes. Puse porcelāna trauku uz galda sašķīda drumslās, bet astoņdienu pulkstenis apstājās. Brēkdami pēc atriebības, visi trīs vīrieši izdrāzās ārā nakts tumsā, un tad sākās bombardēšana.
Atgriezušies viņi Bertiju neatrada. Tas bija aizvilcies uz šķūni, tur aizbarikādējies un tad novēlies uz grīdas džina reibuma murgos, kuru laikā viņš paspēja nomirt tūkstoš nāvēs, kamēr ap viņu turpinājās drosmīgā kauja. No rīta viņš džina paģirās ar sliktu dūšu un sāpošu galvu izlīda ārā, lai ieraudzītu, ka saule vēl arvien spīd pie debesīm un arī dievs, jādomā, nav tās pametis, jo viņa saimnieki visi bija sveiki un veseli.
Herivels centās viņu pierunāt paviesoties ilgāk, bet Bertijs palika nelokāms un nekavējoties aizbrauca ar «Arlu» uz Tulagi, kur tad, gaidīdams nākamo tvaikoņa pienākšanas dienu, nespēra ne soli ārpus pilnvarotā mājas. Uz tvaikoņa, kas izgāja jūrā, atradās tūristes, un Bertijs atkal bija varonis, kamēr kapteinis Malu, kā parasti, palika nepamanīts. Bet no Sidnejas kapteinis Malu atsūtīja divas kastes vislabākā skotu viskija, kāds vien dabūjams, jo viņš nespēja izšķirties, kurš tad īsti — kapteinis Hanzens vai misters Herivels — sniedzis Bertijam Ārkraitam visgleznainākos iespaidus par dzīvi Zālamana salās.