Tikai pats Totss un dieva labie eņģeļi zināja, ar kādu maģisku spēku un konfekšu palīdzību viņš bija piedabūjis meitenes tik tālu, ka viņas atnāca uz upmalu apskatīt jauno ledu. Viņš droši bija tās vilinājis ne vien ar garšīgām ēdamlietām, bet arī iestāstījis, ka šogad ledus ir brīnum balts un sīksts kā pastalāda. Tā kā Totsam parasti visas lietas pasaulē šķita gludas un taisnas kā auna ragi, tad nav jābrīnās, ka saule viņa attēlojumā reizēm bija rudzupuķu zila un mākoņi salātzaļi, kur nu vēl tāds nieks, ka ledus bija brīnum balts un sīksts kā āda. Meitenes sanāca upmalā. Zēni tur jau gaidīja, skaļi trokšņoja un klaigāja. Ja visu šo kņadu un troksni būtu iespējams dabūt vienuviet, to skaļums spētu iedarbināt pat vilnas kārstuvju lielo ūdensratu, un, ja Lible tiešām būtu licis straumei plūst pret kalnu, tad viņš justos ļoti noskumis, jo redzētu, ka vilnas kārstuves tomēr darbojas.
Totsam šajā pēcpusdienā bija tūkstoš visādu darīšanu. Tūkstoš un pirmā bija tā, ka viņš ar vienu kāju ielūza ledū un slapjš kā sūklis iespruka «vigvamā» apmainīt samērcētos «ieročus» pret citiem. Kad Totss bija apāvis sausus «ieročus», kas, starp citu. piederēja Mitām, šis dzīvoja tālu no skolas, un tāpēc viņam vienmēr bija līdzi divas kārtas virsdrēbju, Totss atkal piebiedrojās pārējiem.
— Skat, Totss apmainījis ādu, — nenocietās kāds zobgalis, — citi met ādu pavasari, bet Totss rudenī.
— Labs labu nemaitā. — atbildēja Totss un pēkšņi aizlika Semeram kāju priekšā, tā ka tas — bladāc! — nogāzās gar zemi. Totss apjautājās:
Semer, ko tu noķēri?
Sajūsma sasniedza visaugstāko pakāpi tad, kad rud-matis Kīrs pieskrūvēja slidas un, uz tievajām kājām nedroši grīļodamies, sāka slidot.
Totss ļautu sev nogriezt labo ausi, ja tikai Kīrs būtu ar mieru viņam uz brītiņu aizdot slidas. Viņš sekoja Kiram kā ēna un piedāvāja tam kādu līku šautenes stobru, ko viņš pats dēvēja par «pantakristu», un vienu virtuves nazi, kuru viņš nosauca par «tomahauku», ja Kīrs tikai drusciņ drusciņ aizdotu savas slidas.
Kīrs atbildēja, ka drusciņ viņš nevarot iedot, ja jau reiz dod, tad esot jādod veselas, un aizlaidās tālāk.
Meitenes drūzmējās savrup, bailīgi slidinājās nelielā lokā un nebēdnīgi smējās. Tam, kurš tās bija atvilinājis šurp, neatlika vairs laika ar viņām noņemties. Un tomēr viņš bija aicinājis meitenes uz upi tikai tādēļ, lai pievilinātu tuvāk meldriem, kur vēl melnoja ūdens, un lai varētu priecāties no visas sirds, ja kada pa galvu pa kaklu iegāztos upē. Beidzot notika tā, ka Kīrs atteicās aizdot Totsam slidas un nelaimīgajam puisim nācās atgriezties pie sava iepriekšējā nodoma.
Viņš piegāja pie meitenēm un nekavējoties atsāka savu misiju:
— Nesaprotu, ko jūs, ķēmi, te skrāpējat savus zābakus, — viņš aizrādīja, — ejiet pie meldriem, tur Iedus kā stikls.
— Kāpēc tu pats neej? — viņam jautāja.
— Ak es? Es arī iešu, bet vispirms gribēju pateikt jums, lai arī jūs to zinātu.
— Zinām — tev jau droši vien atkal kāds nedarbs padomā, tu teici, ledus šogad esot balts kā cukurs, nu tad parādi man to baltumu. Tu jau melo, ka ausis vien kust. ;
— Vai šis ledus nav balts?
— Re kur muļķis, kā tad šo nobalsināja?
—Nu labi, lai arī nav balts. Ejiet tur pie meldriem.
— Neiesim vis, ej pats.
— Skaidrs, ka iešu. Es jau tur biju, tur var smuki redzēt, kā vēži rāpo pa plostu. Viens makāns bija1 tik liels kā cimds un aprija mazāko kā zirni. Tad piepeldēja liela zivs, laikam sīga, tādām lielām, izvalbītām acīm
un savukārt atkal aprija vēzi. Nē, tur var redzēt tādus zvērus, ka šermuļi skrien pār muguru.
— Vai tad plosts nogrima pie meldriem?
— Nu protams.
— Un ap to rāpo visādi briesmīgi mūdži?
— Kāpēc šie nerāpos?
— U! Man bail! Bet ja nu tu mānies?
— Re, kādi ķēmi, man liela vajadzība šīs mānīt. Vai tad tu nezini, ka atvarā mīt visādi briesmīgi zvēri? Pagājušajā gadā, kad mūsu kalps upmalā makšķerēja zivis, viņš pēkšņi ieraudzīja, ka korķis — čiks! — nozūd zem ūdens. Sis velk, velk, izrauj ārā un skatās… milzu čūska! Tik briesmīgi melna kā ogle un balti gredzeni ap kaklu.
— Vai dieniņ! — kāda meitene nodreb aiz šausmām.
— Ko tad jūs domājat? — Totss turpināja. — Izvelk to briesmīgo čūsku ārā, čūska viņam — šmiuks! — ap kaklu.
— Vai, vai, vai! Un kas tad notika?
— Kas t' notika. Kalps atcerējies čūsku vārdus, ko māte viņam iemācījusi, un noskaitījis, sak:
Lielā čūska, lielā čūska,
Atlaid manu kaklu,
Ej uz mežu, ej uz mežu
Vai uz upi atpakaļ.
Čūska apmetuši gaisā kūleni un tūlīt nozudusi …
— Un kur tā palika?
— Dievs zina, kur palika, bet nozuda uz vietas. Apmetuši kūleni un nozudusi.
Meitenes sakustējās. Katra no viņām zināja kādu briesmīgu notikumu par čūskām, un katra vēlējās, lai citi to uzklausītu.
— Kādi bija tie čūsku vārdi, Tots? Noskaiti vēlreiz!
Totss sataisīja noslēpumainu seju un deklamēja:
Lielā čūska, lielā čūska,
Atlaid manu kaklu,
Ej uz mežu elkšņu krūmā,
Ej — vienalga, kur,
Ej tik projām, ej!
Dažas meitenes ar lielu skubu sāka mācīties čūsku vārdus. Viņas aizvēra acis un murmināja:
— Lielā čūska, lielā čūska, atlaid manu kaklu …
— Nu, vai tad neviens neies pie meldriem plostu skatīties?
— Nē. Ja jau ap plostu rāpo tik briesmīgi kukaiņi, tad neiesim!
— Ķēmi, viņi tak caur ledu jums nevar iekost. Tu stāvi augšā uz ledus, bet šie zem ledus, atvarā.
— Bet ja nu tā sīga . . . Nu, tā briesmīgi lielā . . .
— A, tā jau nemaz tik liela nebija. Tikai drusciņ lielāka par . .. par siļķi.
— Iešu paskatīties, — beidzot kāda atsaucās meiteņu pulciņā. Visi palūkojās apkārt, lai redzētu, kura bijusi šī lielā drosminiece. Pārsteigums bija tiešām liels, kad no pulciņa iznāca Rajas Tēle un sāka soļot uz meldru pusi.
— Neej! — meitenes brīdināja.
Tēle pagriezās un atbildēja:
— Nāciet! Iesim skatīties! Bet iegaumē, Tots, ja tu būsi melojis, dabūsi pa ādu. Nāc labāk līdz un parādi, kur ir tas plosts.
— Ej vien, ej, gan jau nākšu, — atteica Totss un manījās no meitenēm tālāk, uz to pusi, kur zēni, viens otram pieķērušies kā dzīvs un kustīgs čemurs, klaigādami un trokšņodami virzījās pa ledu. Tad viņš apstājās un apaļām pūces acīm raudzījās uz Tēles pusi. Viņš kaulējās ar savu sirdsapziņu. Ka Tēle iekritīs ūdenī, tas bija skaidrs, jo ap meldriem ledus vēl bija plāns un trausls. Ja viņš gribēja Tēli izglābt, vajadzēja pasteigties un viņu brīdināt, jo ledus kuru katru acumirkli varēja ielūzt. Bet viņu pārņēma neatvairāma vēlēšanās redzēt, kā meitene iekritīs āliņģī, plunčāsies pa ūdeni un beigās izķepurosies malā. Viņš jau gribēja iesaukties, te pēkšņi viņa galvā pazibēja doma, ka tagad jau ir par vēlu un Tēli vairs nekas nespēj glābt. Totss skatījās ar tādu uzmanību, ka acis kļuva valgas un sirds sāka dauzīties krūtīs. Tēle tuvojās meldriem. Ap ūdens augu kātiem melnoja mazi ezeriņi.
Bet ne jau visi bērni slidinājās uz ledus. Piecas sešas meitenes un tikpat daudz zēnu kavējās klasē. Daži mācījās, daži stāvēja nomaļus un sarunājās. Starp pēdējiem bija arī Arnis Tali un Tenisons. Viņi stāvēja pie loga, sarunājās un laiku pa laikam paskatījās uz upi, kur čaloja viņu draugi, un reizēm, kad troksnis kļuva skaļāks, tas bija dzirdams pat klasē.
— Vai tu jau zini, ka Libli atlaidīs no darba? — jautāja Arnis Tali.
— Ko atlaidīs? — Tenisons nesaprata.
— Libli. Mācītājs un ķesteris apgalvo, ka viņš nogremdējis plostu.
Viegls sārtums pārslīdēja pār Tenisona seju. Kad viņš atkal ierunājās, viņš neskatījās vairs Arnim acīs, bet stīvi blenza kaut kur sāņus.
— Kā tu to zini?
— Lible pats teica. Bet man liekas, ka Lible nemaz nav vainīgs. Ja Lible būtu vainīgs, tad viņš neliegtos. To būs izdarījis kāds cits.
Tenisons neatbildēja, viņš sasprindzināti raudzījās ārā pa logu un klusēja.
Arnis uzlūkoja draugu un nolēma runāt tieši un atklāti. Arnis brīnījās: viņa aizvakardienas pārliecība, ka Tenisons tiešām ir vainīgs, pēkšņi it kā izgaisa. Tad Arnis bija par to cieši pārliecināts, bet tagad viņam kļuva neveikli par to pat apjautāties. Tik ļoti viņu ietekmēja Tenisona klātbūtne.
Pēc ilgas klusēšanas Arnis tomēr nolēma nepiekāpties. Viņš nostājās Tenisonam cieši blakus, satvēra viņa roku un sacīja nedroši, gandrīz lūgdamies:
— Tenison!
Tenisons klusēdams pievērsās Arnim.
— Saki, Tenison, — tu taču nenogremdēji plostu? Saki droši, nebaidies. Es nevienam neteikšu.
— Es? Plostu?
Tenisons atkal novērsās un saka raudzīties āra pa logu. Ja Arnis tagad ieskatītos drauga sejā, viņš pamanītu, ka tā bija tumši pietvīkusi.
— Tātad tu neesi to nogremdējis?
— Nē.
— Kāpēc tad tu man liki sacīt, ka mes aizgajām uz mājām kopā? Tu taču paliki skotā. Kāpēc tu to noliedzi?
— Nu, citādi viņi vainotu mani.
— Tiesa gan. Bet pie upes tu tomēr esi bijis? Virtuves Līze tevi redzējusi.
— Biju aizgājis . .. Nomazgāt tāfelīti.
— Bet tava tāfelīte ir tikpat netīra kā agrāk …
— Man nebija ziepju. Ar aukstu ūdeni nevar.
— Vai plosts vēl atradās savā vietā, kad tu biji upmalā?
— Protams. Ko tu mani tincini!
Tas jau kaut ko nozīmēja. Arņa aizdomas uzliesmoja ar jaunu sparu. Nu viņš atkal bija tikpat pārliecināts kā aizvakar gultā, ka tikai Tenisons un vienīgi Tenisons ir nogremdējis plostu. Viņš būtu uzstājies vēl neatlaidīgāk, bet viņam pietrūka drosmes. Arnim likās, ka Tenisons pēc katra jautājuma kļuva aizvien piktāks. Viņš atgāja no loga un pavirzījās tuvāk pie durvīm.
— Kur tu iesi? — jautāja Tenisons, arī atvirzīdamies no loga.
— Iešu uz upi. Paņemšu no guļamistabas cepuri un iešu paskatīties, ko viņi tur dara.
— Labāk neej.
— Iešu tāpat paskatīties.
— Neej!
— Kāpēc?
— Panāc šurp!
Arnis piegāja pie loga. Viņam likās, ka Tenisons pēkšņi kļuvis tāds dīvains, kā toreiz, kad tas viņam atprasīja skolas uzdevumus un Tenisons tos nezināja. Viņš izskatījās samulsis un nelaimīgs.
— Vai zini, Tali, — viņš stostīdamies iesāka, — to plostu … es tomēr nogremdēju. Tikai piesargies un neizpļāpā! Ko viņi līda kauties mūsu pagalmā, tie riebīgie kundziņi. Visiem pātagas rokā — un tikai cērt. Nemaz neskatās, kur galva, kur acs. Lai nu iztiek bez plosta.
— Tātad tomēr nogremdēji, — Arnis brīnījās. Par šo jaunumu viņš bija mazāk pārsteigts nekā par Tenisona atzīšanos.
— Un tu tiešām to nogremdēji? Kā tu to varēji, tas plosts taču ir briesmīgi smags?
— Runā klusāk — kāds vēl sadzirdēs. Es iegrūdu plostu upes vidū, pārliku laipu no krasta uz plostu un sanesu uz plosta tik daudz akmeņu, ka tas nogrima. Kad plosts saka grimt, uzlēcu uz laipas un skrēju uz krastu. Laipu pēc tam aizsviedu projām.
— Ai!
— Klusāk, re, Tomings jau glūn uz mums ka vērsis. Tu tikai nestāsti nevienam.
— Nē, ko tad es …
Tikai pēc laba laiciņa, kad viņi klusēdami stāvēja pie loga, Arnim kaut kas iešāvās prātā.
— Bet ja nu Libli atlaidīs, ko tad?
— Lible var pateikt, ka viņš nav vainīgs, — sprieda Tenisons.
— Un ja viņi neticēs? Ja Libli atlaidīs, tad… tad tā būs tava vaina.
— Neatlaidīs.
— Un ja atlaidīs?
Tenisons neatbildēja. Arnis domīgi raudzījās ārā pa logu. Pēkšņi viņš nobālēja un, pirms Tenisons paguva ko iebilst, izlidoja no klases laukā.
— Viņa noslīks!
Arnis jau agrāk, pastaigādamies gar krastu, bija ievērojis, ka pie meldriem, kur ūdens bija straujāks, upe vēl nebija aizsalusi, un tagad redzēja, ka Tēle gāja tieši turp. Viņš skrēja cik ātri vien spēdams uz upes pusi un skaļi kliedza:
— Neej, Tēle, upe nav aizsalusi! Neej, Tēle!
Kad viņš atradās pusceļā starp skolu un upi, ledus ielūza un Tēle iekrita ūdenī.
Meitenes aiz bailēm sāka kliegt. Arī zēni izbijušies pieskrēja tuvāk. Nu arī Arnis bija klāt. Viņš bija ļoti bāls un elsoja aizgūtnēm. Kā sapnī viņš redzēja citus kaut kur steidzamies un vicinām rokas. Troksnis, kas bija skanējis tepat blakus, tagad, šķiet, atplūda kaut kur no tālienes, kā ganu sasaukšanās vasarā. Viņš redzēja, kā Tēle līdz pusei izrausās no āliņģa, apjukusi taustījās tālāk, bet ledus no jauna ielūza, un meitene atkrita atpakaļ ūdenī. Viņš vel dzirdēja, ka Tēle sprauslādama sauca pēc palīdzības.
Arnis uz brīdi sastinga kā akmens, tad attapās, pieskrēja ātri pie Tēles, nolaidās āliņģa malā uz ceļiem un pasniedza Tēlei roku.
— Viņi iekritīs, viņi iekritīs! — bērni kliedza juku jukām.
Un viņi iekrita. Brīdī, kad Tēle satvēra Arņa roku un zēns centās viņu izvilkt, ledus atkal ielūza, un tagad jau divi bērni ķepurojās ledainajā ūdenī.
Troksnis pieņēmās. Tā skaļums pārsteidza pat skolotāju un ķesteri viņu istabās. Tie manīja, ka kaut kas nav, kā vajag, un iznāca ārā skatīties. Saprazdams, ka notikusi nelaime, Laurs pakampa no pažobeles garu dēli un tāpat bez cepures, rīta kurpēs aizskrēja uz upi.
Sai brīdī arī no upes pretējā krasta kāds vīrs steidzās uz nelaimes vietu. Viņš skrēja tieši pār arumiem, bieži paklupa, tūlīt atkal piecēlās un reizē ar Lauru nonāca pie upes. Viņš turēja rokā virvju saišķi. Vīrs patlaban bija gājis pāri laukam uz mežu pēc slotām, tad izdzirdējis kliedzienus un sapratis, ka viens no bērniem iekritis upē. Viņš ātri atraisīja virvi, piegāja pie meldriem, cik tuvu vien iespējams, un pasvieda slīcējiem virvi. Arnis to satvēra.
Totss centās pārējiem ieskaidrot, ka izglābt Arni un Tēli esot tīrais nieks, ja būtu tāds tilts, kas no krasta sniegtos tieši līdz āliņģim. Redzēdams, ka Liblem labi sokas glābšanas darbi, viņš nolēma tam nekavējoties palīdzēt. Totss apgāja apkārt meldriem uz upes pretējo krastu, satvēra virvi un, skaļi saukdams un klaigādams, sāka to vilkt.
Kad Arnis beidzot nokļuva krastā un kopā ar viņu ari Tēle, kas krampjaini turēja zēna roku, tad . . . tad izrādījās, ka Totss ir viens no galvenajiem glābējiem!
Pat ķesteris, kas, starp citu, nekad neuzlūkoja viņu caur rožainām brillēm, tagad, likās, bija manāmi aizkustināts par Totsa drosmi un varonību. Viņš piebilda, ka Totss, kaut arī liels palaidnis, tomēr esot krietns zēns. Liblem viņš nesacīja ne vārda.
Arni ieveda guļamistabā. Tur viņu izģērba un pēc tam iedeva ķestera sausās drēbes. Apmēram tas pats notika ar Tēli. Meiteni ieveda ķestera istabā, kur tā uzģērba ķesterienes sausās drānas.
Tas nu bija nodarīts. Vēlāk, kad bērni jau bija sasildījušies pie krāsns, ķesteris iedomājās, ka ir pienācis bridis vainīgos sodīt un ielikt kaktā, tāpēc ka tie esot bijuši neuzmanīgi un pa galvu pa kaklu metušies upē.
Kad skolotājs aizrādīja, ka šoreiz sodu varētu atcelt, ķesteris saskaitās un teica, ka viņš šādu pārgalvību nekādā gadījumā nevarot piedot.
— Citreiz darīs atkal to pašu, tad ej nu mēģini šos izmakšķerēt. — Un patiešām — nemaz neapjautājies, kā un kādā veidā bērni iekrituši ūdenī, viņš abus tos ielika kaktā.
Smējās visa klase. Un bija par ko smieties. Ķestera neizmērojami platās bikses un vēl platākie svārki sniedzās Arnim līdz pašai zemei, un viņš atgādināja putnu biedēkli. Rokas aizpildīja piedurknes tikko līdz pusei. Likās, it kā kaktā stāvētājam nebūtu roku. Svārku apkakle, ko ķesteris bija uzliecis uz augšu, lai piešķirtu savai bardzībai arī mazliet jocīguma nokrāsu, aizsedza gandrīz visu zēna seju; mitrie, sajukušie mati krita pār acīm un degunu. Un tas bija labi: citādi visi būtu redzējuši, kā no zēna acīm noripo asara pēc asaras un iekrīt plato svārku azotē. Arnis raudāja. Viņš būtu ielīdis vai zemē aiz kauna. Putnu biedēkļa drānās, visu apsmietam un nicinātam, viņam bija jāstāv kaktā, un tas viss notika, Tēlei redzot. Zēna vaigi dega drudžainā sārtumā, un viņš tikko spēja noturēties kājās.
Tēlei bija gluži tāds pats liktenis. Tēle stāvēja kaktā meiteņu pusē, un viņai bija jāsamierinās ar to, ka pārējās meitenes smējās un saukāja Tēli par resno saimnieci. Kas zina, cik ilgi tas vēl turpinātos, ja neienāktu skolotājs, kurš bija paguvis apjautāties Tenisonam un vēl pāris zēniem par notikušo nelaimi. Viņš piegāja pie bērniem un nosēdināja tos savās vietās.
Kad ķesteris to uzzināja, viņš aizsvilās kā pakulu ērkulis. Vai tu redzi kā: viens ieliek kaktā, otrs atkal izrauj tos ārā.
Skolas pagalmā iebrauca Sāres kalps Mārtiņš. Viņš cieši ievīstīja segās un kažokos abus bērnus, iesēdināja kamanās un aizbrauca. Bērnu slapjās drānas viņš paņēma līdzi, jo Lible bija paguvis aiziet uz Sārēm un visu izstāstīt.