Pagāja nedēļas. Beidzot Arnis sāka atlabt. Veselība atgriezās gausi. Tikko viņam kļuva labāk, pienāca vecmāmuļas sūrās dienas. Arnis viņai, nabadzītei, vairs nedeva ne mirkli miera. Augām dienām vecenītei bija jāsēž pie Arņa gultas un jāstāsta par seniem laikiem. Laime, ka vecmāmuļai bija krājumā tūkstošiem stāstu, citādi to drīz vien pietrūktu. Un pietrūka arī: notikumus, kurus viņa stāstīja, Arnis bija vairākkārt dzirdējis jau agrāk. Bet tas neko daudz nekaitēja, Arnis labprāt bija ar mieru noklausīties to pašu vairākkārt. Kādā dienā vecmāmuļa bija loti nelaimīga: nebija vairs ko stāstīt.
Tad viņa iesāka tā:
— Vīrs aizgāja uz mežu. Uzcēla māju. Nodarvoja jumtu. Uz jumta uzlaidās putns. Putna aste pielipa pie darvas. Kad šis atrāva asti, pielipa knābis. Atrāva knābi, pielipa aste. Atrāva asti, pielipa knābis. . . Atrāva knābi, pielipa aste. Atrāva asti, pielipa knābis …
To stāstot, vecmāmuļa bija pavisam nopietna. Viņa būtu turpinājusi vēl ilgi, ja Arnis, nojauzdams, ka šis stāsts var ieilgt no rīta līdz vakaram, nesāktu smieties. Nu tie smējās abi.
— Vecmāmiņ' — Arnis iesaucās. — Es gaidu un gaidu, kas tad beidzot notiks, bet šī tikai maļ vienu un to pašu: atrāva asti, pielipa knābis, atrāva knābi, pielipa aste! Nē, tā es neesmu ar mieru.
Vecmāmuļa apslaucīja ar priekšautu lūpas un sāka atkal stāstīt. Viņa bija labā garastāvoklī, un Arnirn bija iemesls domāt, ka vecmāmuļa šodien neatteiksies no garāka stāsta.
— Vai stāstīsi garu stāstu?
— Pag, pag, gan jau dzirdēsi. Redzi, — vecenīte iesāka, — tā nu reiz cūkas atkal sadzina uz papuves. Nu, šās tūlīt sāka rosīties — viena plūc zāli, otra rakņājas pa zemi … Tikai kāds draņķīgs sivēnelis ne ēd, ne rakņājas.
«Kāpēc tu neēd?» lielā cūka noprasa.
«Kā es varu ēst,» atbild vīzdegunis, «kad ušņi duras šņukurā.»
«Nu, tad roc zemi,» vecā cūka pamāca.
«Kārpa uz šņukura, nevaru,» sivēns sūrojas. Labi, tā arī viss paliek, kā bijis, un sivēns visu dienu gozējas saulītē un neēd ne krikumiņa. Mājās, jā, tur viņš pieēdas kā muca, apēd savu tiesu un vēl lien pie citu silēm.
Kādu dienu cūkas atkal izlaida uz papuves. Bet čīk- stētājs sivēnelis atkal tāpat.
«Nu, ko gaidi, kāpēc nerocies pa zemi?» jautā sivēn- māte.
«Esmu saaukstējies, nevaru,» atteic sivēns* lai kaut kā aizbildinātos. Tad nu arī vecā cūka aizsvilusies un uzbrēkusi:
«Ak tu sliņķi, vasara pašā plaukumā, bet šim zeme sasalusi. Ne tev kārpa uz šņukura, ne zeme sasalusi. Slinks esi, tur tā vaina.» Tad nu sivēnam vairs nebijis ko teikt un šis nokaunējies sācis rakņāties pa zemi …
Arnis pasmaida. Nē, šis stāsts tomēr bija pārāk īss. Viņš labprāt noklausītos kādu garāku. Vecmāmuļai to netrūkst, bet šoreiz jāsteidz mizot kartupeļi un viņa negrib vairs ilgāk te kavēties.
— Esmu tev visu jau izstāstījusi, — viņa aizbildinās.
— Tad stāsti vēlreiz, — slimnieks lūdzas.
— Vai, vai, nerātneli!
— Stāsti, stāsti!
Vecmāmuļai nekas cits neatliek, jāstāsta vien ir. Viņa iesāk:
— Bija kādi pieci seši zeperi tajā saimē. Vecākajam varēja būt tā apmēram gadu desmit vienpadsmit. Dzīvoja visi pļavas pirtiņā, tēvs neko citu nedarīja kā augām dienām dzēra un plītēja pa krogu. Pārnācis mājās, bija nikns kā vērsis. Saime nomirtu vai badā, bet māte, šur un tur strādādama, nopelnīja kādu nieku. Maizes tiesai jau sanāca.
Kādudien pļavas pirtiņā iegriezies zivju tirgotājs. Māte sagrabinājusi pēdējos grašus, nopirkusi dažas zivis un uzcepusi. Bērni saskrējuši ap pannu, ka biezs: dod ēst un dod ēst. Tad sākuši mieloties. Te no kroga pārnāk tēvs, pilns kā mārks, ierauga uz galda bļodiņu ar zivīm, kā jau parasts, — plaukš! — iesviež to kaktā. Bet pats kliedz un lamājas:
«Tad šitādi jūs man esat? Kad manis nav mājās, šiem zivju cepetis galdā, bet, kad es prasu ēst, šī tūlīt pretī: kur lai es ņemu?»
Vēl piedraud mātei ar dūri un aizmeimuro atpakaļ uz krogu.
Bērni iznāk no kakta, savāc pa grīdu izkaisītās zivteles un ēd tā, ka smiltis vien šņirkst starp zobiem. Bet vecākais, Villems, neēd. Nostājies, nabadziņš, kaktā pie krāsns un raud. Raud, sažņaudzis rokas dūrē, un neēd…
— Kāpēc viņš neēda? — Arnis jautā.
— Laikam bija sadusmojies uz tēvu, ka tas iesvieda zivis kaktā. Arī viņš ar saviem ietaupītajiem grašiem bija piedalījies zivju pirkšanā. Lepns bija. Laikam domāja: «Labāk palieku tukšā, bet no zemes pabiras nelasīšu .. .» Sitā gan — stāv pie krāsns un raud. Bet neēd neparko. Villems bija krietns zēns. Četrpadsmit gadu vecumā aizgāja par mācekli pie kalēja. Kalējs slavējis un teicis:
«Tik apķērīgu zēnu vēl neesmu redzējis. Uguns, ne puika.»
Un redzi — kā notika. Jau divdesmit gadu vecumā viņš tika pie savas smēdes, pats sev saimnieks. Vecais kalējs atdevis smēdi un darba rīkus Villemam un teicis:
«Esmu jau vecs, sāc nu strādāt un saimniekot. Kad varēšu — palīdzēšu.» Villems aicināja pie sevis arī savus brāļus un māsas un sūtīja tos skolā. Arī tēvs un māte pārcēlās pie viņa.
Tā nu reiz Villems atgādina, ka šim drīz būšot divdesmit divi gadi un viņš vēloties pienācīgi nosvinēt savu dzimšanas dienu. Citiem lielu lielie brīnumi, jo dzimšanas dienu viņi nekad nav svinējuši, un te nu pēkšņi — jāsvinot dzimšanas diena.
Bet ko tu padarīsi, Villems ir saimnieks, gan jau viņš zina, ko dara.
Villema dzimšanas dienā visa saime sēž pie svinību galda un mielojas. Villems ir gaužām nopietns un nerunā ne vārda. Tēvam nolikta priekšā bļodiņa ar ceptām zivīm.
Te pēkšņi — kad tēvs grasās paņemt no bļodiņas zivi — Villems uzšaujas stāvus; bāls kā audekls pakampj no kakta lielo kalēja āmuru. Visi tūlīt redz, ka Villems mērķē uz zivju bļodu, āmurs jau krīt uz leju — bet nē! Villems to aptur pusceļā, nesit vis. Tad viņš ar troksni iesviež āmuru kaktā un pats izskrien otrā istabā. Tomēr atcerējās gan. Naktī tēvs pieiet pie Villema gultas un saka:
«Piedod, Villem, nu es zinu, ko nozīmēja bļodiņa ar zivīm.»
Abi salīga mieru. Kopš tās dienas sākās pavisam cita dzīve. Agrāk Villems vienmēr bija saīdzis un nerunīgs, bet pēc tam kļuva priecīgāks. Arī tēvs esot atmetis dzeršanu un saime dzīvojusi mierīgi un saticīgi. Villema māte allaž esot teikusi:
«Jā, sūra un grūta bija mūsu dzīve, bet tagad, paldies dievam, trūkumu vairs nejūtam. Ir tā, itin kā visu mūžu būtu dzīvojuši pārticībā . . .»
Vecmāmuļa apklusa. Priekšistabā Marija pašlaik skaļā balsī pavēsti, ka viens svešs esot nogriezies no lielceļa un soļojot šurp. Viņa gan pētījusi un vērojusi, bet neesot pazinusi.
— Par šo notikumu tu man vēl nekad neesi stāstījusi, — Arnis domīgi piebilst.
— Var jau būt, — piekrīt arī vecmāmuļa. — Tas man tikai nule iekrita prātā. Patiess gadījums.
— Tātad kādreiz dzīvojis tāds kalējs?
— Jā, tur mūsu pusē. Kur mēs ar vecotēvu dzīvojām.
— Es jau tūlīt domāju, ka šis stāsts nebūs par seniem laikiem. Bet saki — kāpēc viņš grasījās sasist tēva zivju bļodiņu?
— Kas to lai zina. Laikam jau gribēja tēvam atgādināt, sak, arī tu reiz iesviedi mūsu zivis kaktā, lai nu jūt, kā ir, kad viņa paša bļodiņa ar zivīm tiek sasista drumslās.
— Un tomēr nesasita?
— Nē, nesasita. Piedeva. Negribēja apbēdināt tēvu.
— Kā tu domā, vecomāt, ja viņš sasistu bļodiņu, kas tad notiktu?
— Nezinu. Diezin vai tēvs tad būtu atmetis dzeršanu.
— Savādi, kāpēc viņš gribēja tieši ar kalēja lielo āmuru, viņš to būtu varējis sasist ar dūri. Un cik ilgi viņš bija atcerējies to notikumu! Cits jau sen būtu aizmirsis šo bļodiņu ar zivīm. Un kā gadās, vecomāt, ka cits tik ilgi tur naidu?
— Kā nu kurš. Cits aizmirst, cits ne. Nav labi ilgi turēt naidu. Bet te, redzi, ir atkal pavisam cita lieta: Villems neatriebās, viņš gribēja gan atriebties, bet tūlīt attapās un saprata, ka tā nebūs pareizi.
— Ir jau arī tādi, kas tūlīt gatavi atriebties. Mums skolā … — viņš pēkšņi apraujas. Bālajos vaigos uzplaukst liegs sārtums.
— Ak skolā, vai? — pārjautā vecāmāte.
— Mums tur ir daži zēni, ļoti atriebīgi, — Arnis sa- stostās.
Noklaudz ārdurvis, kāds ienāk istabā. Arnis nācēju pazīst pēc balss: tas ir Lible. Šodien viņš, liekas, ir pilnīgi skaidrā, to tūlīt pamana visa saime. Kas zina, varbūt viņš jau ir atlaists, Arnis nodomā un sasprindzināti gaida, kad ciemiņš sāks runāt. Ari vecāmāte iziet priekšistabā.
— Nu, kā tad klājas? — Lible apjautājas. — Vai Arnim ir labāk?
Māte atbild:
— Paldies dievam, sāk jau atspirgt.
— Tad jau viss kārtībā. Tfū, tīri vai nobijos! Iedomājieties tikai, zēns saslimst tik smagi, ka meklē vai zārku, bet re, palaidņa skuķis arī izplunčājās pa āliņģi, tomēr tai nekait nekas. Iet uz skolu, ka dimd vien. Tāpat šodien satiku pie skolas, atnācām reizē.
Arnim nepatika, ka Lible Tēli nosauca par palaidņa skuķi, varēja vienkārši pateikt — Rajas Tēle. Viņš turpina noklaušināt mājniekus.
No āra ienāk Marija ar ūdens spaiņiem un, ieraudzījusi Libli, nosaka:
— Nu, kā tad zvaniķim klājas?
— Varēja klāties labāk, madam, — atteic Lible.
— Godāju tevi pēc vecas parašas par zvaniķi, —
Marija turpina, — bet kas zina, vai tu rnaz tas vairs esi. Pagājušo svētdien esot zvanījis kučieris. Droši vien lika manīt, ka poiģi proč, Lible. Kar nu zobus vadzī.
Lible atbild:
— Nemaz nebaidies, gan es zināšu, kur zobus kārt — vai uz vadža vai naglas. Tu tikai piesargies, ka neiekrīti cūkēdiena toverī.. . Labāk noslauki degunu. Tev jau tas pil kā lāsteka!
Visi smejas, tad savukārt ierunājas kalps:
— Saki — vai tu patiesi esi atlaists? Ļaudis melsa, ka kučieris viņreiz jau esot nozvanījis.
— Ja atlaists, tad atlaists. Zvaniķa amats jau nav vienīgais pasaulē. Darba pietiks, ja tikai pašam būs velēšanās strādāt, — atsaka Lible.
— LJn tomēr atlaists?
— Tā ir.
Arnis satrūkstas. Vaigi sāk atkal kvēlot, un viņš nemierīgi sakustas zem segas. Tātad tomēr noticis tas, ko viņš bija paredzējis. Libli padzina par plosta nogrem- dēšanu, kaut gan viņš nebija vainīgs. Vainīgais bija Tenisons. Nē, tā tas nevarēja palikt. Cik ļauns bija šis Tenisons: tomēr neatzinās.
Slimnieks kļūst aizvien nemierīgāks. Kad istabā ienāk māte un patausta Arņa pieri, tā ir pavisam karsta.
— Tev galviņa atkal karsta, — norūpējusies saka māte un ieiet priekšistabā.
— Arnim atkal sacēlies karstums, — māte ierunājas. — Ja vēlies, Lible, nāc apraudzīt.
Lible ienāk. Viņš runā ar Arni iejūtīgi un sirsnīgi. Arnis brīnās, kā gan šis Lible, šis dzērājs un zobgalis, var tā runāt. Kad viņš jau grasās aiziet, Arnis iesaucas:
— Lible, tu neesi vainīgs. Es zinu, kas nogremdēja plostu.
Lible izbrīnījies uzlūko zēnu, bet, pamanījis, ka Arnis nevēlas sīkāk izteikties, atmet ar roku un saka:
— Būs jau labi. Lai paliek, Arni. Vienalga, kas nogremdēja to plostu, bet es par zvaniķi vairs neiešu.
— Kāpēc neiesi, ja izrādīsies, ka neesi vainīgs?
— Lai nu paliek. Kas nu tā par vainu. Tie jau tikai ķestera un mācītāja niķi. Lai paliek.
Lible iziet priekšistabā. Arnis vēl saklausa, kā tēvs uzrunā Libli:
— Ja tev nekas prātīgāks negadās, nāc pie mums. Darba netrūks.
— Kā tad, nāc pie mums, — piebilst arī kalps.
— Patlaban jālaiž bērzi. Iesim uz mežu un zāģēsim, ka put. Tu esi brašs puisis. Kā radīts meža darbiem. Ko tu niekojies ar to zvanu.
Arnim nav miera. Kaut tikai ātrāk izveseļotos, kaut varētu atkal apmeklēt skolu! Viņam noteikti jārunā ar Tenisonu.