Tots, ko tu tur dari?
— Neko.
— Ja cilvēks neko nedara, tad viņš sēž mierīgi. Kas tev tur azotē?
— Nekas.
— Ja cilvēkam nekā nav azotē, tad azote ir tukša. Bet tev tā ir uztūkusi. Pag, pag, tev azotē kaut kas kustas.
Totsa azotē kaut kas vārgi iesmilkstas.
— Ai velns, neskrāpē, — čukst Totss un cieši piespiež kreiso roku pie sāniem.
Skolotājs pamana, ka ar Totsa azoti kaut kas nav kārtībā. Viņš pieiet Totsam tuvāk.
— Parādi, kas tev azotē.
— Nekas, — Totss pietvīkst un paliek sēžot. Viņš labprāt vēlētos piecelties, bet šis «nekas» viņu kavē. Viņa seja ir samulsusi un baiļu pārņemta.
— Savādi, — skolotājs brīnās. — Viņam nekas neesot azotē, un tomēr šis «nekas» smilkst un kustas. Parādi!
Totss, redzēdams, ka vairs nav glābiņa, sāk gausi atpogāt svārkus. Pēkšņi azotē sākas rosība: tur smilkst, kunkst un kāds izmisīgi mēģina izspraukties ārā. Tad parādās kucēna galviņa.
— Nu, tā tik vēl trūka! — iesaucas skolotājs. — Varbūt rīt iebāzīsi azotē sivēnu. Kāpēc tu viņu nesi uz skolu?
— Kīrs solīja nopirkt.
— Nav tiesa. Totss melo. Stāstīja, ka viņam mājās esot kucēns, kas dancojot un sitot bungas. Es viņam nekā neesmu solījis.
— Kā tad nesolīji, solījies atpirkt. Liki šodien atnest uz skolu, — kucēna īpašnieks protestē.
Iejaucas skolotājs:
— Tagad nomierinieties. Paklausies, ko es tev teikšu, Tots . .. Vai dzirdi, Tots!
— Njā.
— Ka tev liekas, ko es ar tevi tasad iesākšu?
Totss skumīgi pasmaida un paraugās uz kaktu blakus krāsnij.
— Nekā nebūs. Kaktā es tevi šoreiz nelikšu. Tu paliksi nesodīts. Tikai apsoli man, ka šodien nekādas blēņas vairs nedarīsi, un tev nekas nenotiks. Vai apsoli?
— Jā.
— Ļoti labi. Bet tās mantas, kas tavā kabatā, nāc un noliec te, uz mana galda, jo baidos, ka tās var tevi pamudināt uz jauniem nedarbiem. Nāc, nāc!
— Negribu, ka citi redz.
— Ahā. Nu labi, tad lai tas paliek mūsu noslēpums. Ej noliec savas mantas manā istabā. Arī kucēnu atstāj turpat. Vēlāk, kad iesi uz mājām, paņemsi līdz.
Totss aiziet. Kad viņš atgriežas, abas kabatas, kas parasti bija piebāztas, tukši nokarājas gar sāniem.
— Vai visu izkrāvi? — jautā skolotājs.
— Visu.
— Lieliski. Tad nu apsēdies un klausies labi uzmanīgi. Kad tu rīt nāksi uz skolu, neņem līdzi nekā lieka. Vai saprati? Citādi likšu atkal izkraut visu laukā. Un esi taču prātīgāks, Tots; mājās tu vari priecāties un rotaļāties ar savām mantām, cik tīk, bet uz skolu nenes. Vai apsolies?
— Apsolos.
Un notika brīnums, Totss līdz stundu beigām uzvedās priekšzīmīgi.
Viņam radās mazs pārpratums ar Visaku tāpēc, ka Visaks pa atslēgas caurumu bija mēģinājis ielūkoties skolotāja istabā, lai redzētu, kādas mantas īsti Totss atnesis uz skolu. Kas zina, vai viņš tur ko saskatījis vai ne, bet saviem sirdsdraugiem Tomingam un Semeram viņš vēlāk stāstīja, ka uz skolotāja galda palikusi milzīga kaudze visādu mantu. Tur bijuši divi vai trīs indiāņu dunči, viens dzelzs iesms, dzijas kamols, viena adatu kārbiņa, viena koka slida ar garu auklu un vēl daudz kas cits.
Starpbrīdī pēc otrās stundas klasē ienāca bāls zēns
ar dziļi iegrimušām acīm. Sākumā daudzi viņu pat nepazina, tikai pēc laba laiciņa bērni attapās:
— Tali! Redziet, tas taču Tali!
Jā, tas tiešām bija Arnis Tali, ko bērni ieslēguši loka vidū un kuru nu visi apbrīnoja. Taču tas vairs nebija agrākais ņiprais un veselīgais zēns; tas bija bāls, novājējis, ar nogurušām acīm. Pārējiem bērniem viņš, šķiet, nepiegrieza nekādu uzmanību, viņa skatiens neatlaidīgi meklēja tikai divus — Tēli un Tenisonu.
Vecāki viņu nemaz nebūtu tik drīz laiduši uz skolu, bet Arnis pats neatlaidīgi uzplijies, kamēr beidzot tēvs piekritis, sak, lai jau ejot vien, ja tik ļoti vēloties, gan skolā atspirgšot.
Un tā viņš atnāca. Kalps bija iejūdzis zirgu, atvedis Arni uz skolu un solījās vēlāk atbraukt pakal. Šodien bija pirmdiena, no rīta saime cerēja, ka Arnis uz skolu vēl neies, un Arnis tam sākumā arī bija piekritis, bet pēc brīža atkal kļuvis nemierīgs un saposies ceļā.
Ienāca skolotājs un sasveicinājās ar Arni. Pēc tam apjautājās par viņa veselību un, glāstīdams zēna novājējušos vaigus, ieminējās, ka Arnis gan būtu varējis vēl dažas dienas padzīvot mājās un pieņemties spēkā. Bet klusībā viņš tomēr priecājās, ka viņa labākais audzēknis ir atkal skolā.
Starpbrīdī Arni apstāja citi bērni, tā ka viņam nebija nekādas iespējas aprunāties ar Tēli un Tenisonu.
Taču nākamajā starpbrīdī viņš jau laikus uzmeklēja Tenisonu un neatkāpās no viņa ne soļa.
Tēle to pamanīja un dusmojās uz Arni, ka tas nebija vispirms uzmeklējis viņu, bet gan Tenisonu.
Kāda meitene nejauši apgāza tintes pudelīti un notraipīja Tēles ģeogrāfijas grāmatu. Tēle sāka raudāt. Visi bija izbrīnījušies, ka meitene par tādu nieku raud, tomēr neviens nenojauta, ka viņa neraud vis par grāmatu, bet Arņa dēļ.
— Nu, vai tu tagad esi vesels? — jautāja Tenisons, uzlūkodams draugu.
— Vesels. Tikai galva vēl reizēm drusku sāp, — Arnis atbildēja.
— Arī mācībās esi atpalicis.
— Tas gan, bet… ja labi saņemšos …
— Protams, tev jau tas tīrais nieks. Laba galva. Gan panāksi, — viņš apklusa. Valodas neveicās. Abi zēni jutās mazliet neveikli. Arņa sejas izteiksme kļuva mulsa un nedroša. Beidzot viņš iesāka:
— Zini, Lible ir atlaists no darba . . .
— Jā …
— Kas tagad notiks? Ta taču nevar . ..
Tenisons nodūra galvu.
-— Domāju, ka būsi jau aizmirsis . . .
— Nē, kā gan to var … ko viņš tagad iesāks? Mēs esam vainīgi, bet viņu atlaidīs.
Tenisons izbrīnījies uzlūkoja Arni. Vārdi «mēs esam vainīgi» viņu ļoti pārsteidza. Kāpēc Arnis teica «mēs», vainīgs bija tikai viņš, viņš viens pats.
-— Tev taisnība, Lible nav vainīgs, tikai es . . .
— Es arī nezinu. Vajadzēs pateikt ķesterim…
— Nē. — Tenisons pakratīja galvu un novērsās. Arnis uzlūkoja draugu, kā palīdzību meklēdams. Vispareizākais ceļš viņam šķita atzīties, lai pēc tam notiek kas notikdams, jo tā tas nedrīkstēja palikt. Beidzot viņš iejautājās:
— Ko mēs tagad iesāksim?
— Tev jau nav ko baidīties, bet mani padzīs no skolas, — atbildēja Tenisons.
— Varbūt padzīs arī mani.
— Kāpēc tad tevi?
— Es sameloju, ka mēs kopā aizgājām uz mājām, nu, toreiz, tajā sestdienā . .. Vai atceries?
— Tāpēc jau tevi nepadzīs. Mani gan izslēgs.
Iestājās klusums. Zēni vairs nezināja, ko sacīt. Arnim
kļuva tenisona žēl. Viņš būtu ar mieru darīt visu, lai tikai novērstu nelaimi; jau galvā pazibēja doma, ka viss varētu palikt, kā bijis, bet.: . viņaaugumu sāka kratīt drebuļi, un Arnis juta, ka lūpas kļūst sausas. Tad viņš ātri, kā drudzī, čukstēja Tenisonam:
— Nē, es tomēr pateikšu.
Tenisons tumši pietvīka un pakratīja galvu. Lūpas sakustējās, taču neizdvesa ne skaņu. Tad viņš pagriežas pret logu un sāka skatīties laukā.
Atskanēja zvans, pavēstīdams starpbrīža beigas. Labi, ka šodien Arnim neko nejautāja, citādi viņš visu
sajauktu. Galva bija aizņemta ar plostu, Libli un šo nelāga notikumu, tā ka par ko citu viņš nemaz nespēja domāt. Līdz pat stundu beigām viņš netika ne pie kādas skaidrības. Kaut ko vajadzēja darīt, bet ko, par to viņam nebija ne mazākās jēgas. Kaut rastos kāds labs padomdevējs! Kaut varētu kādam pastāstīt, kādam uzticēt šo noslēpumu! Mātei? Ko tādā gadījumā darītu viņa māte, to Arnis jau zināja. Māte, protams, visu noklusētu, tikko uzzinātu, ka šajā notikumā iejaukts arī viņas dēls. Pajautāt tēvam? Nē, tēvam nedrīkstēja stāstīt. Tēvs nekad nepieļautu, ka viņa dēls melo. Tādos gadījumos viņš nemēdza jokot. Kas tad vēl atlika? Nekas cits kā steigties uz mājām un izkratīt sirdi mātei; varbūt viņai radīsies labs padoms izkārtot visu tā, lai Tenisonam nebūtu jāaiziet no skolas. Taču savu nodomu zēns atlika no dienas uz dienu.
Cik ļoti Arnis bija ilgojies pēc tā brīža, kad atkal varēs iet skolā, lai tad tūlīt, tikko viņš atnāks, atzītos savā un Tenisona nedarbā.
Stundas beidzās, Arnis atkal uzmeklēja Tenisonu, kad tas jau sasēja grāmatu nastiņu. Arnis brīdi nolūkojās draugā un nebilda ne vārda. Tad pēkšņi ātri izdvesa:
— Iešu un pateikšu ķesterim!
— Ej! — klusu atteica Tenisons. Tas Arni pārsteidza. Atkal viņam kļuva Tenisona žēl. Viņš jau gribēja mierināt draugu, sak, tā jau nebūtu pārāk liela nelaime, ja viņus padzītu no skolas; var jau arī turpināt mācības kādā citā draudzes skolā; taču viņš to neizdarīja, jo Tenisons. pablenza viņā tik nikni, ka Arnis samulsa. Arnim likās: tikko viņš atvērs muti, Tenisons uzkliegs:
«Ko nu muldi, tāpēc jau nevienam nekļūs labāk. Ej!»
Un Arnis gāja. Ar drebošu sirdi, pacēlies uz pirkstgaliem, viņš šķērsoja priekšnamu, kas atradās starp klasi un ķestera istabu, un palika aiz durvīm klausoties. Ķesteris sēdēja pie rakstāmgalda. Arnis dzirdēja, kā uz papīra skrapstēja spalva, pēc tam tika šķirstītas lapas. Arnis pārdomāja, kā uzsākt sarunu. Kā visu labāk pateikt? Tas viņam likās briesmīgi grūti, kaut kas daudz grūtāks nekā pati atzīšanās. Jā, kad viņš būs iesācis runāt, tad vairs neies tik grūti, bet šis iesākums, tas …
Un viņš savās domās sacerēja runas sākumu.
«Nācu pateikt, ka Lible nav vainīgs. Plostu nogremdēja Tenisons. Es toreiz samelojos, teikdams, ka mēs aizgājām ar Tenisonu uz mājām kopā!»
Kāds pa blakus durvīm ienāca istabā, un Arnim likās, it kā soļi tuvotos durvīm, aiz kurām viņš stāvēja. Beidzot ir jāizlemj, vai nu iet iekšā, vai aizbēgt. Arnim pietrūka drosmes. Viņš nebija vēl pietiekami sagatavojies; viss notika pārāk pēkšņi. Kā dzelts viņš atlēca no durvīm un skrēja uz klasi. Tai pašā acumirklī tika atrautas klases durvis un Arnis ar sparu ieskrēja kādam rokās.
— Ūja, kaš tad nu? — brīnījās nācējs.
Arnis palūkojās uz augšu un nosarka.
Tas bija skolotājs. Arnis nezināja, ko atbildēt uz skolotāja jautājumu. Viņš bikli nostājās pie durvīm un klusēja. Skolotājs uzmanīgi, it kā ko gaidīdams, noskatījās uz Arni, bet zēns, nespēdams izturēt šo skatienu, iesāka skaļi raudāt.
Skolotājs Laurs samulsa. Tā jau bija otrā reize, kad zēns raudāja, tikko viņš to uzrunāja. Bet šoreiz viņš nolēma nepiekāpties tik viegli kā toreiz upmalā. Viņš uzlika roku uz zēna pleca, iebīdīja viņu savā istabā un lika apsēsties uz krēsla. Pats nosēdās blakus un saņēma Arņa roku.
— Kas tev kaiš, Arni? Jūtu, ka tev kaut kas nospiež sirdi. Kāpēc tu man neuzticies un nepastāsti?
Arnis vēl nepaguva atbildēt, kad pēkšņi kāds atvēra durvis un ienāca istabā. Tas bija Totss, kas gribēja pievākt savas mantas. Ieraudzījis Arni, puika mazliet satrūkās un apstājās.
— Vai iesi uz mājām, Tots? — skolotājs jautāja.
— Jā.
— Protams, ir laiks. Paņem savas mantas un esi krietns zēns; kad rīt nāc uz skolu, neņem vairs līdzi. Es tās visas uzmanīgi aplūkoju, un — tici man — neatradu nevienu mantu, kas tev noderētu šeit skolā. Bez šaubām, tās visas ir ļoti vajadzīgas lietas, bet tikai mājās, mājās un ne šeit. Kā tad paliek, vai apsolies izpildīt, ko tev teicu?
— Jā.
— Vai tiešām, Tots? Paskaties man acīs! Ja tev liekas, ka tomēr nespēsi . . . tik pēkšņi, tad pasaki. Galvenais, runā taisnību!
— Gan jau spēšu.
— Lieliski. Es tev ticu. Vīrs un vārds, norunāts? Tad vēl kas: pacenties arī labāk mācīties. Ja nepagusti paveikt visu, kas uzdots, nav liela bēda. Par to es tevi nesodīšu. Galvenais: ja tu ko mācies, papūlies iemācīties labi.
— Uz rītu iemācīšos pusi no krievu valodas uzdevuma.
— Labi, iemācies pusi. Bet teicami.
— Ja divus stabiņus nevarešu izrēķināt, izrēķināšu vienu.
— Var arī tā. Izrēķini vienu. Padari tik, cik tu spēj. Bet nenoraksti no citiem. Norunāts?
— Norunāts.
Totss sabāza mantas kabatās. Viņa seja bija nopietna un svinīga. Šķita, ka skolotāja laipnie un pamācošie vārdi nebija palikuši bez atbalss.
Likās, daži no šiem vārdiem caur viņa biezo ādu bija izspraukušies līdz pašai sirdij. Kad Totss, pieklājīgi atsveicinājies, virzījās uz durvīm, skolotājs viņam uzsauca:
— Bet kucēns, neatstāj kucēnu!
— Velns, aizmirsu! — Totss sarāvās un sāka meklēt suni.
Suns bija kā ūdenī iekritis. Tas nebija nekur atrodams. Arī pats skolotājs un Arnis, kurš jau bija kaut cik nomierinājies, pajīdzēja to meklēt. Totss līdz pusaugu- mam palīda skolotāja pagultē un sauca:
— Pitsu, Pitsu, Pitsu! Pitsū! Pitsū!
Bet Pitsus nerādījās.
Vēlāk sunīti atrada skolotāja gultā zem spilvena, kur tas mierīgi atdusējās, pasargāts no visiem pasaules trokšņiem.
Pēc Totsa aiziešanas Laurs atkal pievērsās Arnim.
— Nu, Arni, tagad izsūdzi man savas bēdas, tu taču apsolījies, vai .ne? Vienalga, kādas tās būtu, nebaidies. Iedomājies, ka esmu tavs labākais draugs, kam tu vari uzticēt visu. Un aizmirsti to, ka es varētu tevi sodīt vai rāt. Tas nenotiks. Tātad stāsti droši!
Arnis brītiņu vilcinājās. Uzticēties skolotājam? Viņa siltie, pamudinošie vārdi Arni nomierināja un radīja zināmu tuvību. Skolotājs pret viņu vienmēr izturējās laipni un draudzīgi. Vēlāk viņam pašam likās dīvaini, kāpēc tūlīt nebija iedomājies pastāstīt visu skolotājam. Pie ķestera viņš vairs neietu ne par kādu cenu.
— Es gribēju par plostu . . . Par to pašu plostu, kuru toreiz nogremdēja … es … tas nebija Lible, kas to izdarīja.
Viņš iesāka, bailīgi stostīdamies, bet pamazām saņēmās un beigās pateica pavisam skaidri un pārliecinoši.
— Jā, kā tad bija ar to plostu? Kā tu zini, ka Lible to nenogremdēja? — Laurs jautāja.
— Es zinu . .. Atnācu pasacīt, ka . . . ka .. . es meloju toreiz, teikdams, ka mēs abi ar Tenisonu kopā aizgājām uz mājām… Tajā sestdienā, kad mēs palikām šeit… Plostu nogremdēja …
Arnis pēkšņi apklusa. Viņam bija ļoti grūti nosūdzēt savu draugu.
— Pagaidi, pagaidi, nesaprotu, ko tu gribēji teikt, Arni. Tātad kāpēc tu meloji un kas nogremdēja plostu? Stāsti droši, nebaidies, — pamudināja skolotājs, redzēdams, ka Arnis atkal sāk stostīties.
— Es meloju, ka mēs kopā aizgājām uz mājām. Tenisons palika vēl skolā.
— Nu labi, tu meloji, un kas tad notika? Ā, tu taču negribēji teikt, ka… plostu nogremdēja Tenisons. Vai tomēr Tenisons?
— Tenisons. — Arņa galva noslīga uz krūtīm. Viņam bija ap sirdi tā, it kā viņš pats atzītos savā noziegumā. Acis pieplūda ar asarām, lūpas sāka drebēt.
Skolotājs pārsteigts mirkli uzlūkoja skolnieku, tad draudzīgi atsāka:
— Kā tu to zini, Arni?
— Tenisons man pats izstāstīja.
— Tā. Vai Tenisons arī pateica, kāpēc viņš to darīja? Acumirkli . . . vai Tenisons jau aizgājis?
— Nē. Tenisons ir vēl klasē. Palika mani gaidot.
— Un tu gribēji to pateikt ķesterim? Vai jau pateici?
— Nē.
— Kāpēc neteici?
— Neuzdrošinājos. Man bail.
— Ahā, tagad es saprotu: kad tu man uzskrēji virsū, tu nāci tieši no ķestera durvīm. Iekšā tomēr neiegāji?
— Nē.
— Tad ir labi. Vispirms nomierinies, Arni. Un neraudi, asaras te nelīdz. Izstāsti man visu, ko tu zini, varbūt atradīsim kādu padomu, lai visu vērstu par labu.
— Tagad mūs abus ar Tenisonu padzīs no skolas.
— Nerunā aplamības. Kas teica, ka padzīs? Kā tu vispār nāci uz tādām domām?
— Man likās, ka …
Skolotājs brītiņu padomāja, ko darīt, tad steidzīgi atvēra klases durvis, nostājās uz sliekšņa un aicināja:
— Ā .. . panāc šurp, Tenison!
Tenisons ienāca un apstājās netālu no durvīm. Skolotājs viņu ilgi pētīja ar skatienu, tad ierunājās:
— Klausies, Tenison, — vai tu man pastāstīsi patiesību, kad tev ko jautāšu?
— Jā, — skanēja drūma, bet pārliecinoša atbilde.
— Labi. Tad panāc tuvāk un apsēdies uz šā krēsla. Parunāsimies. Tā. Saki — vai tu nogremdēji mācītājmuižas jaunkungu plostu?
— Jā.
Tenisona sārtā seja kļuva vēl sārtāka. Pie tam viņš nodūra acis un skatījās grīdā.
Sēdēšana, liekas, ļoti traucēja Tenisonu, viņš grozījās gan šurpu, gan turpu un beidzot apsēdās uz pašas krēsla maliņas.
— Kādēļ tu to darīji?
Klusums. Atbilde aizkavējās. Skolotājs paņēma no galda papīrnazi un sāka to locīt pirkstos, it kā vēlēdamies pārbaudīt tā izturību. Bet viņa skatiens neatlaidīgi urbās Tenisona.
— Kāpēc tu neatbildi? Tu taču solījies man atbildēt, izstāstīt patiesību. Saki — kāpēc tu to izdarīji?
-.- Kāpēc tad viņi lien mūsu pagalmā kauties, — uzrunātais beidzot attrauca un sāka pētīt un grozīt savu svārku pogu.
— Tas nozīmē, ka tu gribēji viņiem atriebties? Nelāga būšana tāda atriebība, bet lai nu paliek. Saki, Tenison, — kāpēc tu liedzies, kad tev jautāja, vai tu te neesi vainīgs?
Tad Laurs mirkli padomāja un turpināja:
— Kāpēc tu nenāci un neatzinies, tikko uzzināji, ka Libli atlaidīs no darba? Vai tas tev nenozīmēja neko, ja cits tavas vainas dēļ zaudē darbu un arī iztiku?
— Es par to domāju gan.
— Tomēr nebildi ne pušplēsta vārdiņa. Vai tu vispār atzītos, ja Tali to nedarītu?
— Nezinu.
— Saki taisnību, Tenison. Gan jau tu zini, ko tu būtu darījis. Es domāju, ka tu neatzītos. Runā tieši un atklāti, kā solīji: būtu atzinies vai ne?
— Nē.
— Tā. Tagad tu vismaz pateici patiesību. Tu mēģināji atrunāt arī Tali, kad viņš gribēja visu izstāstīt?
— Jā.
— Ai, nē! — Arnis uztraūcās. — Sākumā viņš tiešām nebija ar mieru, bet vēlāk pateica — ej!
— Ā, tas jau skan labāk, — noteica skolotājs, uzmanīgi vērodams Tenisonu. — Beidzot tu tomēr saprati, ka tā nevar palikt, jā?
— Jā.
— Labi, vairāk es tevi nepratinašu. Ceru, ka tu nožēlo savu rīcību.
— Jā.
— Tā jau domāju, un tas ir pareizi. Ļoti labi. Galu galā esam tikuši pie skaidrības. Un tagad žigli uz mājām, izmācies uzdevumus un nenokar galvu. Par Libli es parūpēšos; vari būt mierīgs, tev ne no viena nav jābaidās. Es tevi nesodīšu; zinu, ka turpmāk tu vairs tā nedarīsi. LJn tu, kāpēc tu esi tik bēdīgs?
Laurs pievērsās Arnim.
— A, tu skumsti par to, ka nosūdzēji draugu. Tad iegaumē, Arni, es būtu darījis gluži tāpat. Tenisons tev uzticēja noslēpumu un tu neesi to izpaudis. Esmu pārliecināts, ka, izņemot mani, tu nevienam to neesi stāstījis. Vai tā nav?
— Nē, neesmu stāstījis.
— Zinu, ka neesi. Esmu priecīgs, ka tu man uzticējies. Tas bija labi un pareizi darīts. Arī savu draugu tu
pārliecināji, ka tas tā nevar palikt. Vēlāk arī pats Tenisons atzina, ka šo gadījumu nedrīkst noklusēt. Tāpēc neskumsti, jo tu darīji tieši tā, kā bija jādara. Varbūt tev bail, ka Tenisons uz tevi dusmojas? Tenison, tu taču nedusmojies uz Arni?
— Nē. Kāpēc lai es dusmotos?
Tenisons kļuva aizvien priecīgāks. īgnā, nelaipnā izteiksme bija nozudusi; kā smagu nastu novēlis, viņš atklāti un droši paskatījās te uz Arni, te skolotāju. Arnis sadrūmis raudzījās grīdā. Viņam bija tik smagi ap sirdi. Sākumā Arnim bija šķitis, ka visa dzīve atmirdzēs jaunā gaismā, tikko viņam no pleciem novelsies šis plosta jūgs, bet tagad, kad tas bija noticis, sirds nepavisam nekļuva vieglāka.
— Paklausies, Arni, — teica Laurs, satverdams viņa roku un to viegli pakratīdams, it kā vēlēdamies zēnu atmodināt no miega. — Tenisons uz tevi nemaz nedusmoji .s. Viņš, kā vienmēr, būs tavs labākais draugs. Tāpēc nebēda. Bet varbūt tevi nospiež kādas citas rūpes? Pirmkārt tu taču nosūdzēji pats sevi. Bet saki — toreiz, kad tu sameloji, ka jūs kopā aizgājāt uz mājām, vai toreiz tev bija zināms Tenisona noslēpums?
— Nē, toreiz Tali vēl nekā nezināja, viņam pateicu vēlāk, — nosarkdams atzinās Tenisons.
— Savādi, — skolotājs brīnījās, — tu nezināji, bet kālab tad tu meloji?
— Es viņu pierunāju, — Arņa vietā atbildēja Tenisons.
— Tad jau tie bija tik nevainīgi meli, kādi var gadīties katram. Nē, tāpēc gan nevajag noskumt, — skolotājs mierināja.
Pēc tam viņš atvadījās no zēniem.
Stāvēdams durvīs, skolotājs vēl piebilda:
— Libles dēļ esiet bez rūpēm. Jau nākamo svētdien Lible atkal zvanīs, ka dimd vien. Un nebaidieties, par notikušo neviens neko neuzzinās. Protams, ja jūs paši nestāstīsiet.
Zēni iznāca no skolotāja istabas. Klasē palikušie skolnieki uzlūkoja viņus ar izbrīnu, taču, kad daži ziņkārīgie gribēja iztaujāt, Arnis un Tenisons bija jau nozudusi. Pagalmā pie vārtiem stāvēja zirgs. Satuntuļota un ievīstīta kažokos, kamanās sēdēja Tēle. Viņa atgādināja siena gubiņu. Uz ragavu malas bija uzmeties kalps un sūca pīpi. Kad Arnis pagriezās, lai atsveicinātos no drauga, tas bija jau lielā gabalā. Puisēns iztālēm vēl noskatījās, kā Tenisons platiem soliem ātri attālinās. Pieejot pie kamanām, kur viņu gaidīja, Arņa sirdī atkal iezagās lielas bažas: bet ja nu Tenisons tomēr dusmojas?
Viņi vēl nebrauca mājup. Kalps teicās pa ceļam šo to nopirkt. Kad tas iegāja veikalā, Arnis un Tēle palika kamanās vieni. Bērni kautrīgi klusēja, abi gaidīja, kurš pirmais uzsāks sarunu.
No kroga, kas atradās turpat veikala tuvumā, nikni lamādamies, izmeimuroja kāds. Tas uz brīdi apstājās ceļa vidū, tad, streipuļodams no grāvja uz grāvi, tuvojās veikalam. Tai pašā brīdī pa durvīm iznāca divi zemnieki un devās tam pretī. Pusceļā starp krogu un veikalu tie sastapās, un tad kļuva dzirdama sekojoša saruna:
— Re, zvaniķis šodien atkal tā pietempies, ka uz grāvi vien velk, — zobgalīgi nosacīja viens no zemniekiem.
— Jā, ir gan piesūcies, — otrs piekrita.
Tad atkal pirmais:
-— Sveiks, Libles kungs!
— Svei-svei-ki-ī-ī-ī… — Lible atbildēja.
— Kurp iedams, kaimiņ?
— Uz elli.
— Paskat, šis iešot uz elli. Ko tu tur darīsi, vai zemes virsu nepietiek vietas?
— Nav jūsu darīšana, hik. Katrs var iet, kur. grib. Vai es tev jautāju, uz kurieni tu čāpo, hik, ko?
Lible apstājās un nikni uzlūkoja vīrus.
— Re, re, cik lepns, — iesmējās otrais zemnieks.
— Lepns, it kā šis būtu nezin kas.
— Citreiz šim uznāk tādi bērna niķi, ka tīri kauns: ņem un nogremdē puikām plostu, — piebilda pirmais.
— Ne, es tādu negodu negribētu piedzīvot.
— Uja, ūja, skat, kur lielais zinātājs!
— Ko tu no manis īsti gribi?
Lible draudīgi tuvojās vīriem, gatavs uzsākt kautiņu.
— Nemeklē kašķi! Neesam nākuši ar tevi cīkstēties, labāk taisies, ka pazudi!
— Ej vien, ej, varbūt atradīsi vēl kaut ko nogremdē- šanai, — atgaiņājās vīri un steidzīgi devās uz kroga pusi.
To izdzirdis, Lible aizsvilās pa īstam. Viņš draudēja zemniekiem ar dūri un kliedza:
— Paskat, kādi gudrinieki, grib man uzsēsties uz skausta. Pielūko, pielūko … ka . .. pagaidi … Ahā . . . Bet pielūko, ka es tevi pašu vēl nenogremdēju, jā, āliņģī iekšā — un gatavs! Ha, šī māksla man tagad ir rokā, hik!
— Tas Lible ir viens briesmīgs cilvēks, — čukstēja Tēle, pagriezdamās pret Arni, cik to pieļāva viņas ievīstītais augums un kakls.
— Kāpēc briesmīgs? — Arnis brīnījās.
— Briesmīgs gan. Augām dienām tik dzer un klaigā. Mācītājs esot šo padzinis.
— Bet ja nu viņu pieņem atpakaļ?
— Kas šo ņems.
— Noteikti.
No veikala iznāca kalps, nolika tabakas pakas kamanās pie Arņa un Tēles kājām, pārbaudīja sakas, sakārtoja grožus, un tagad sākās brauciens uz mājām. Lible, kurš pa šo laiku bija piegājis pie veikala, viņiem uzsauca:
— Ej, kaimiņ! Apturi, paķer līdzi! E, pagaidi!
Kalps izlikās, it kā viņš būtu kurlmēms kopš dzimšanas,