Skolotājs Laurs neizlaida Arni no acīm un, protams, drīz vien pamanīja, ka zēns kļūst aizvien grūtsirdīgāks. Te nu bija: ko tas līdzēja, ka zēns mācījās teicami, uzvedās priekšzīmīgi un kārtīgi. Viens bija skaidrs: tāds Totss, kam bez mundrā garastāvokļa nepiemita gandrīz nekādu citu labu īpašību, tika dzīvē uz priekšu vieglāk nekā Arnis. Ja tāpat turpināsies, tad Tali izaugs par grūtsirdīgu sapņotāju, ko dzīve mētās kā laivu bez stūres. Bet šis otrs ar atgāztu galvu, augstu izslietu degunu viegli pārvarēja visas grūtības un soļoja caur dzīvi kā uzvarētājs. Kas gan viņam kā skolotājam tagad būtu jādara, lai uzvestu šo savādnieku uz pareizā ceļa? Pirmkārt bija jāuzmanās, lai zēna grūtsirdības uguntiņai nelietu eļļu, kā to, piemēram, darīja ķesteris ar saviem biežajiem sodiem un bāršanos. Jācenšas Arņa domas novirzīt uz ko citu, priecīgāku.
Kādu dienu, īsi pirms ziemsvētkiem, krievu valodas stundā, Totss aizrautīgi skatījās ārā pa logu, nepievērsdams klasei ne mazāko vērību. Skolotājs bija viņu vairākkārt apsaucis un aizrādījis, ka mācību laikā nedrīkst nodarboties ar blakuslietām, bet, redzēdams, ka šie vārdi vēl vienmēr nelīdz, viņš noprasīja:
— Kas tur ārā īsti notiek, ko tu tur esi ieraudzījis?
— Nn . .. nekā, — Totss izvairījās.
— Paga, paga, kaut kam tur jābūt, tu jau nevari no loga ne acu novērst. Labāk pastāsti, citādi atkal saķildosimies.
— Atkusnis sācies …
— Ā! Vai tas uz tevi iedarbojas sevišķi spēcīgi, ko?
— Nemaz neiedarbojas, es jau tikai tāpat…
— Atzīsties, tu domā, ka tagad būtu īstais laiks sākt pikoties, vai ne? Nu, nu, nu, neizvairies!
— Tā ir.
— Nu redzi, cik labi mēs saprotamies. Bet tagad sēdi rāms un papūlies uzmanīgi sekot mācībām. Labi? Piko- šanās nav zaķis, kas aizbēgs. Ja būsi paklausīgs, pusdienas laikā sarīkosim sniega kauju. Vai esi ar mieru?
— Esmu gan.
Totss līdz pat pusdienai nosēdēja klusu kā pelīte, bet, kad sākās kauja, tad cīnījās kā lauva. Karotāji sadalījās divās naidīgās nometnēs. Tie, kuri palika Pļevnā jeb uz pakalna, ievēlēja par savu vadoni skolotāju. Otrā puse, aiz pakalna, krievi, iecēla par ģenerāli Tenisonu.
Laurs vēlējās, lai Tali tam būtu pēc iespējas tuvāk, tad viņš varētu zēnu labāk uzmanīt, bet Arnis bija pārgājis pretinieku nometnē un stāvēja blakus Tenisonam. Viņu iepriecināja tas, ka Arnis bez īpaša uzaicinājuma bija iesaistījies kaujā.
Tenisons sākumā bija atteicies kļūt par komandieri, sak, ko tad es tur . .. ievēliet Totsu, viņš māk labāk, bet, kad citi nelikās mierā, viņš tomēr piekrita.
Viss bija sagatavots, kuru katru acumirkli varēja sākties sīva cīņa un tomēr nesākās. Bija kāds cilvēkbērns, kurš vēl vienmēr netika skaidrībā pats ar sevi. Tas bija Totss. Viņš stāvēja starp abām naidīgajām nometnēm un, kā glābiņu meklēdams, skatījās gan uz vienu, gan uz otru pusi un nezināja, kurai pievienoties.
— Nāc šurp, Tots, ko glūni, kaklu izstiepis, — sauca no lejas.
— Kas jūs tādi esat? — Totsa balss kļuva nopietna un skarba.
— Krievi. Nāc tik šurp!
— Pie krieviem es neiešu. Un kas ir tie tur?
— Turki, turki … Kā gan tu nezini, tā taču ir Pļevna.
Totss sarauca pieri, viņam nepatika ne viena, ne otra
puse. Būtu pavisam cita lieta, ja indiāņi cīnītos ar Kentukijas vīriem, tad sarkanādainajiem stātos pretī varens un briesmīgs ienaidnieks, bet tagad — krievi pret turkiem?
— Totss grib būt sarkanādainais, — sauca atkal no lejas.
— Ko niekus, — kliedza no pretējās puses. — Viņš taču ir Kentukijas Lauva, viņš meklē savus Kentukijas vīrus. Piesargies, Lauva!
Tai pašā mirklī no turku nometnes izlidoja sniega pika un trāpīja Totsam tieši mutē. Totss patlaban grasījās kaut ko teikt, un droši vien gribēja dot atbildi uz citu zobgalībām, kad nejaukā sniega pika, vēl ļaunākas rokas mesta, aizsita tam muti. Totss pāris reižu dziļi ievilka elpu un sāka klepot.
Nu viņam beidzot bija skaidrs, kurai pusei pievienoties: sniega pika nāca no turku puses, tātad turki paši gribēja ar viņu naidoties. Skaidrs, viņš liks tiem just savu dzelzs dūri!
Sākās kauja. Pirmās sniega pikas šņākdamas lidoja gan turpu, gan atpakaļ. Ienaidnieki vēl bija pārāk tālu viens no otra, tāpēc lielākā daļa lādiņu trāpīja vējam, bet, jo tuvāk krievi pienāca nocietinājumam, jo sīvāk iedegās cīņa, un šāviņi sāka trāpīt mērķi.
Tenisons cīnījās sparīgi, kaut gan sākumā bija grūti iekustināms. Viņš kā negudrs traucās uz priekšu gar kalna pakāji un šķita nemaz nemanām, ka viņam uz galvas gāzās vesela sniega lavīna.
Laurs gribēja atrast starp uzbrucējiem Tali, tas tiešām vēl turējās Tenisona tuvumā un, liekas, bija iededzies cīņā. Bet Arnis nepavisam nelīdzinājās Tenisonam. Pēdējais cīnījās uz dzīvību un nāvi, bet Arnis ikreiz, kad viņam trāpīja sniega pika, klusi pasmaidīja. Kad uzbrucēji sasniedza nokalni, Arnis sastapās vaigu vaigā ar skolotāju.
— Padodies, Tali! — sauca Laurs.
— Nepadošos, neparko nepadošos! — attrauca Arnis, priecīgi smiedamies. Viņi izsvieda savas sniega pikas reizē. Arnis trāpīja Lauram tieši pierē, kamēr Laura sniega pika aizsvilpa Arnim garām. Tas Arni sajūsmināja vēl vairāk, un, kad viņš redzēja, kā skolotājs elsdams un pūzdams tīrīja acis un bārdu, viņš smējās, vēderu turēdams.
Tai pašā acumirklī kāda cita nodaļa Jāzepa Totsa vadībā uzbruka nocietinājumam no aizmugures. Atskanēja skaļš «urrā!». Sniega pikas no abām pusēm bira nabaga turkiem uz galvām, mugurām, aiz apkaklēm un kur
vien pagadījās. Totss cīnījās kā lauva, kā īsts varonis. Viņam blakus turējās Kīrs, stiepdams līdz kartupeļu grozu ar gatavām sniega pikām, tā ka Totsam atlika tikai pakampt un izsviest. Turki bija ielenkti un sāka izklīst, citiem izdevās aizbēgt, citi padevās gūstā. Krievi bija izcīnījuši uzvaru.
— Bet tagad pasakiet, kurš bija tas drosminieks, kas iedomājās mūs aplenkt, — Laurs smiedamies noprasīja, redzēdams, ka jebkura pretošanās būtu veltīga.
— Totss, Totss, — atsaucās bērni cits caur citu.
Un Totss, kā jau dažkārt varonis, krūtis izgāzis, lepni pastaigājās savu karotāju vidū, laiku pa laikam uzsaukdams kādu pavēli vai izteikdams piezīmi.
— īsts Skobeļevs! — smējās skolotājs.
— Mēs atsistu uzbrukumu, bet nepaguvām ne attapties, kad šie jau klāt. Nu pagaidi, Skobeļev, kauja vēl turpināsies.
So ierosinājumu uzņēma ar gavilēm. Rokas čakli' stājās pie darba — tās gatavoja jaunas sniega pikas. Katrā pūsē strādāja savi lādiņu meistari, kuru vienīgais uzdevums bija sagatavot munīciju. Skobeļeva vīriem bez tam pastāvēja arī vēl citas īpašas vienības. Pirmā, kurā ietilpa visveiklākie, tikai svieda, otrā — piegādāja munīciju, trešā slepeni izlūkoja vai novēroja un ziņoja, kad visizdevīgāk uzbrukt, piedevām vēl lielgabalnieki. Pēdējie savēla milzīgu sniega bumbu, pacēla to uz rokām, sviedēji ielavījās aizsegā ienaidnieku mudžekli, atvēzējās un nometa bumbu tieši uz pretinieku galvām. Pašķīda vesels sniega lēvenis. Šis paņēmiens bija ļoti iespaidīgs: nometot vienu tādu milzeni, dabūja ciest vesels pretinieku pulks.
Nākošajai spožajai kaujai vajadzēja notikt starp sar- kanādainajiem un bālģīmjiem. To ierosināja Totss un vēl kāds zēns, kuru Totss, protams, bija pierunājis.
Dievs vien zina, kur Kentukijas Lauva bija izrāvis tik milzum daudz zilo un sarkano papīrīšu, bet to bija tik daudz, ka ikviens karotājs varēja piestiprināt sev pie krūtīm zilu vai sarkanu zīmīti, sarkanādainie dabūja sarkanās zīmītes, bālģīmji — zilās. Kā un kur papīrs iegūts, tas karotājus nepavisam neinteresēja, tagad tam vienkārši neatlika laika, bet Visaks, šis nodevējs, bija saburtojis uz savas papīra strēmelītes šādu uzrakstu: «Ģeografijas grāmata — Augusts Visaks». Ar to pietika, lai Visakam pamostos briesmīgas aizdomas. Viņš grasījās tūlīt doties uz klasi, lai šo «tumšo lietu» noskaidrotu, un aizietu arī, ja citi zēni neatturētu. Vēlāk dzirdēja vēl daudzus gaužamies, ka viņa tādai un tādai grāmatai nozudis apvāks.
Sarkanādainie nepaguva pat degunu izšņaukt, kad viņiem jau uzbruka Kentukijas zēni ar savu lielisko karavadoni priekšgalā.
Kauja sākās ielejā pie kalna nogāzes, kur auga daži koki un pāris upeņu krūmu; šāda apkārtne bija indiāņu cīņām vairāk piemērota nekā kailā kalna virsotne. Tika iecelti jauni karavadoņi; kentukiešus, protams, vadīja tas, kam pienākas, sarkanādainos — Tenisons. Tenisons tūlīt, tikko Totss sevi izvirzīja par kentukiešu vadoni, pārgāja pretinieku nometnē, un skolotājs viņu nekavējoties iecēla savā vietā par komandieri. Kopā ar Tenisonu sarkanādaino pusē pārgāja arī Arnis. No Laura komandas divi vīri turpretī pārgāja Totsa pusē, tā ka abās nometnēs bija vienāds cīnītāju skaits.
Cīņa izvērtas briesmīgi sīva. Bumbu lidoja tik daudz, ka reizēm iās gaisā atsitās viena pret otru un pakšķēdamas sašķīda. Abas puses cīnījās pašaizliedzīgi un drosmīgi. Tik daudz varonības, veiklības un spēka vēl nebija pieredzēts. Pašā karstākajā cīņas mutulī, dievs zina, kā tas gadījās, kentukiešu vadonis ieraudzīja, ka viņa vīru ir briesmīgi daudz, turpretī ienaidnieku tikai maza saujiņa. Bet pats dīvainākais bija tas, ka viņa paša ļaudis, ar zilo papīrīti pie krūtīm, sāka bez žēlastības slānīt kā pašu vadoni, tā viņa vīrus. Un kas vēl trakāk — šie «zilie» vīri saradās visur: priekšā, blakus, aiz muguras. Vārdu sakot, izcēlās tāds juceklis, ka neviens netika gudrs, kas īsti notiek. Satrūcies Kentukijas Lauva uz brīdi apstājās un uzsauca:
— Mierā, sātani! Ko tas nozīmē?! Mūs sāk apšaudīt savējie? Mierā, es saku!
Viņš ļoti labi zināja, ko tas nozīmēja, taču bija jau par vēlu. Zilie pārvērtās par sarkanajiem, un visu kentukiešu pulku cieši ielenca sarkanie. Sarkanādainie stāvēja ciešā lokā ap kentukiešiem, katram rokā draudoši
pacelta sniega pika, un visi skaļi smējās. Tenisons, sar- kanādaino lielais vadonis, bija pēc sava viltīgā padomdevēja — skolotāja ierosinājuma apmainījis nozīmes un ielencis kentukiešus.
— Jā, bet šitā nedrīkst! — sauca Totss, pietvīkdams aiz kauna.
— Kādēļ ne, — vaicāja Laurs, — karā neviena viltība nav aizliegta un jo sevišķi karā pret sarkanādainajiem.
Kauja bija beigusies. Bērni, skaļi trokšņodami, sagāja klasē. Laurs apstājās un noskatījās uz meiteņu pulciņu, kas bija sīvi cīnījušās savā starpā. Tad viņš ieraudzīja, ka Arnis pie skolas kāpnēm ar slotu tīra kājas. Laurs piegāja pie durvīm, lai ar viņu parunātos un apjautātos, kā viņam labi patikusi sniega kauja, bet tieši tajā acumirklī sāka zvanīt baznīca. Skolotājs apstājās un brītiņu klausījās, kā no baznīcas torņa plūda gausi, vienmērīgi bim-bam un it kā viļņodami izgaisa tālē. Tad viņš smaidīdams pievērsās Arnim un teica:
— Vai dzirdi, Arni, kā Lible dimdina?
Arnis uzlūkoja skolotāju un bikli iejautājās:
— Vai tik tas ir Lible, kas tur zvana?
— Protams, ka Lible. Lible jau zvana kopš svētdienas; bet ko tu domāji?
Arnis pārsteigts apstājās un klausījās, it kā gribēdams pārliecināties, vai tiešām tornī stāv Lible.
Viņš attapās tikai tad, kad viņam klusu piebikstīja Tenisons un apjautājās, ko skolotājs teicis.
— Teica, ka Lible atkal zvanot, — atbildēja Arnis.
— Ak zvanot gan, ko? — Tenisons žigli noprasīja.
— Jā . . . iezvana bēres . . . kāds ir miris, — piebilda Arnis.
Tenisonam bija vienalga, ko tur iezvana, galvenais, ka zvanīja Lible. Arnis to saprata ļoti labi un dusmojās- par drauga vienaldzību. Viņš vismaz varēja apjautāties, kam zvana.