Kādā aukstā janvāra dienā drīz pēc ziemsvētkiem skolā ieradās vēl divi jauni audzēkņi. Varēja redzēt, ka tie bija no viena ciema, jo abus atveda reizē uz skolu un, kā noskaidrojās vē
lāk, viņiem pa abiem bija viens skapis grāmatām un citām mantām, kamēr citiem parasti bija katram savs. Viņi piebrauca pie skolas tikai trešās stundas sākumā un gaidīja priekšnamā starpbrīdi, lai varētu ienest mantas. Pēc nācēju apsnigušajām mugurām un salā piesar- kušajām sejām varēja nojaust, ka atbraucēji bija no tālienes. Sākumā visi trīs stāvēja klusēdami; abi zēni dauzīja kājas pret grīdu, lai sasildītos, kamēr vedējs, večuks ar paretu bārdu, līku degunu un iekritušām acīm, pakšķināja pīpi. Tad augumā garākais zēns ar linu baltiem matiem un zilām acīm teica: — Diezin ko viņi tur pašlaik mācās? — un smaidīdams uzlūkoja savu kaimiņu. — Ta droši vien jau ir otrā vai trešā stunda. Pirmā tā nevar būt, jo ir jau diezgan vēls. Cik tagad varētu būt pulkstenis?
— Tā ir krievu valodas stunda, — atbildēja otrs, mazākais. Tas bija sīks, novājējis puisēns šauru seju un melnām acīm. Runājot viņš jocīgi rauca degunu, it kā būtu ar visu neapmierināts.
— Kā tu to zini? — brīnījās pirmais.
— Es dzirdu, — mazais it kā pie sevis nomurmināja un atkal sarauca degunu, pēkšņi uzgrieza garākajam muguru un nostājās pie priekšnama sliekšņa.
— Mēs varētu izcelt no ragavām gultas un skapi, tad vēlāk vairs nebūs jānopūlas, — viņš teica. — Nāc, tēv, ķersimies klāt.
Viņš piegaja pie ragavam un saka atraisīt virves.
Plecos šaurs, ceļos pārāk plats, pelēks, āpdilis kažoks, kas padarīja viņu līdzīgu krāsotāja otai, lieli sieviešu gumijas puszābaki un plati dūraiņi, kuru īkšķī ērti ietilptu visa zēna plauksta.
Tas viss liecināja, ka neviena no šīm mantām nav darināta viņa paša valkāšanai. Tūlīt varēja nomanīt, ka tas ir trūcīgu vecāku bērns.
— Nu nāc taču, — viņš gandrīz nikni uzkliedza, kad večuks tūlīt nepiesteidzās palīgā.
Tēvs un dēls izcēla no ragavām divas gultas, skapi un maizes kules, kamēr otrs zēns ar gaišajiem matiem un zilajām acīm apmierinājās ar to, ka uzmanīgi izņēma no ragavām kādu drāniņā ietītu saini, iespieda to padusē un sāka vērot savu biedru rīcību.
Stunda beidzās, un zēni trokšņodami izskrēja pagalmā. Ieraudzījuši svešiniekus, viņi sapulcējās ap tiem un izbrīnījušies uzlūkoja gan abus zēnus, gan vedēju.
— Vai jūs atbraucāt uz skolu? — daži iejautājās un gribēja tūlīt ķerties pie gultām un skapja, lai ienestu istabā.
— Guļamistabā vietas nav daudz, bet tās divas gultas starp logiem kaut kā iebāzīsim, — kāds aizsmakušā balsī paskaidroja un sāka klepot tā, ka acis pieplūda asarām.
— Vai jūs no tālienes? — taujāja kāds cits un atcerējās, ka viņam tajā pusē esot radi, kad uzzināja, ka jaunie atbraukuši no Teukres.
Šajā mirklī pie svešajiem piesteidzās arī Totss, kurš diezin kāpēc bija kaut kur aizkavējies. Ar lietpratēja skatienu novērtējis jaunpienākušo laicīgo mantību, Totss noprasīja, vai viņiem esot lidzi skapja atslēgas, vai tie nevēloties no viņa atpirkt spalvaskātu un slēpi, un apsolīja, ja viņi vienotos, piedevām vietu blakus savai gultai.
It sevišķi viena lieta nedeva viņam mieru, proti, saiņa saturs, kuru svešais zilacis saudzīgi turēja padusē.
Tam bija jābūt kādam neparastam priekšmetam, ko tik rūpīgi sargāja. Viņš piedūra roku noslēpumainajam sainim, tajā kaut kas liegi ieskanējās, un Totsa ziņkāre uzliesmoja kā uguns pakulās.
1 — Kas tas ir? — viņš jautāja un aiz satraukuma iebāza pirkstu mutē. Totss neparko nespēja sagaidīt, kad viņam atbildēs svešais zēns, kas, acīm redzot, bija diezgan gauss kā izdarībās, tā valodā.
— Kokle, — atbildēja garais, labsirdīgi smaidīdams, un vēl rūpīgāk apskāva nesamo. — Vai tu proti spēlēt?
— Kā ne, spēlēju gan, —- atteica Totss un iepleta kājas. — Šito štrumenti esmu spēlējis līdz apnikumam, man kādreiz bija veseli trīs, bet Palu puika nelikās mierā, kamēr pārdevu. Kokli es vairs nevēlos, tagad domāju sev nopirkt gramofonu! — Un, vienā acumirklī sadraudzējies ar svešo, piebilda:
— Nāc, iesim iekšā. Kā tevi sauc?
— Jānis Savādnieks, — skanēja atbilde.
— Kāds jocīgs vārds!
— Jā, tā nu tas ir, — atbildēja Savādnieks, un Totsa pavadībā smaidīdams iegāja klasē, it kā viņam nebūtu nekādas daļas par gultām, skapi un maizes kulēm. Viņu, liekas, interesēja tikai kokle, un viņš to neizlaida no rokām arī tad, kad citi elsdami un pūzdami ienesa viņa gultu un cisu maisu. Kaut gan vēl nebija izlemts, kur mantas novietot, abi zēni, tikko gultu pārcēla pār istabas slieksni, apsēdās uz tās un sāka atvīstīt kokli.
— O, tā tik ir manta! — brīnījās Totss, kad kļuva redzama kokle. — Uzspēlē!
Jānis Savādnieks, liekas, jutās ļoti apmierināts, viņš pārvilka pāris reižu pār stīgām, ieklausījās, vai tās nav noskaņojušās, un spēlēja. Pēc brīža ap viņiem sapulcējās gandrīz visi zēni, tikai kāds retais piepalīdzēja otram jaunatnācējam un šķūtniekam atbrīvot vietu gultām. Totsa seja laistīt laistījās aiz prieka, it kā tas būtu arī viņa nopelns, ka Savādnieks tik jauki spēlēja. Viņa seja nepārprotami liecināja: skat, ko mēs varam. Pa to laiku, kamēr melnacainais zēns, degunu raukdams un muti šķobīdams, nolika vietā otru gultu un skapi, guļamistabā maigi skanēja kokle. Arnis ar Tenisonu stāvēja citiem aiz muguras un klausījās.
— No kurienes viņš ir? — Arnis jautāja, piebikstīdams Tenisonam ar elkoni.
— Nezinu… atbrauca uz skolu… Totss laikam viņu pazīst. .. abi sēž blakus.
Totss kļuva nemierīgs. Sī meldija jau sāka viņam apnikt. Viņa neatvairāmā vēlēšanās vienmēr bija pēc iespējas ātrāk izvilināt no drauga sirds dzīlēm visu visu, kas vien tur slēpās.
— Redzi, — viņš teica koklētājam un uzlika plaukstu uz stīgām, tā pārtraukdams spēli. — Tu tagad uzspēlē . . .
Viņš nepaguva pabeigt teikumu, jo melnacainais zēns ātri pienāca pie viņu gultas un, ne vārda neteicis, vedējam piepalīdzot, sāka vilkt gultu uz kaktu.
Totss pārsteigts piecēlās un neizpratnē uzlūkoja darbīgo vīreli. Sākumā viņš bija noturējis šo mazuli par gluži parastu zēnu, tam vismaz nebija līdzi nekādu brīnumainu mantu, taču tagad, kad šis tik sparīgi te ņēmās, Totsam radās vēlēšanās parunāt dažus vārdus arī ar mazo. Viņš piegāja pie Savādnieka, kas, klusi smaidīdams, soļoja aiz savas gultas, satvēra viņu aiz svārku pogas un čukstēja:
— Kā viņu sauc?
— Juris Kuslaps, — Savādnieks atbildēja. — Viņš ir tāds jocīgs puika. Tēvs ir mūsu pirtnieks. Tas, kurš mūs atveda, ir viņa tēvs.
Savādnieks pievērsās daļēji Totsam, daļēji citiem zēniem un iesmējās, it kā viņam par Kuslapu vēl būtu daudz kas sakāms, bet lai nu paliek, gan jau vēlāk paši redzēs, kāds viņš īsti ir.
— Juris Kuslaps, — pārējie klusu atkārtoja un palūkojās uz kaktu, kurā puisēns novietoja savu gultu. Patiešām, viņa seja bija pavisam dīvaina. Vispirms dūrās acīs jocīgā viebšanās, it kā viņš katru brīdi par kaut ko dusmotos vai ciestu skaudras sāpes.
Starpbrīdis bija pagājis, un skolotājs ienāca klasē. Tā kā zēni nebija savās vietās un meitenes nodevīgi raudzījās uz guļamistabas pusi, viņš tūlīt noprata, ka noticis kas neparasts" un, iesaukdamies: «Nu, zēni, zēni!» — iegāja guļamistabā.
Visu skatieni rādija uz jaunajiem skolniekiem, un ar to tika pateikts, ka viņiem ir it kā tiesības būt šeit un nevis klasē.
Kuslapa tēvs, ieraudzījis skolotāju, neveikli paklanījās un godbijīgi ieklepojās, ko vēlāk Totss, izdaba- dams Kīram, atdarināja vēl ilgi. Runāja, ka Totss, kam ar laiku šī ākstīšanās apnikusi, saņēmis no Ķīra par katru Kuslapa tēva paklanīšanos un ieklepošanos vienu vecu spalvu, kas pēc vajadzības rakstot gan rupjāk, gan smalkāk. Bet ej nu sazini, ļaunas meles samelš diezin ko. Pats jaunais Kuslaps uzrauca degunu, savieba seju un satrūkās, it kā pieķerts pie nedarba. Mierīgs kā pats dziesmu dievs Jānis Savādnieks ar kokli rokās nostājās skolotāja vaiga priekšā un smaidīja. Jānim bija vienalga, kas apkārt notiek, ja tikai viņš drīkstēja paturēt savu kokli.
— A, tie jau ir Kuslaps un Savādnieks! Kur jūs tik ilgi bijāt? Kāpēc nesākāt ātrāk apmeklēt skolu? — jautāja skolotājs, vērodams savus jaunos skolniekus.
— Man nebija kažoka, — ātri nobēra Kuslaps, it kā baidīdamies nokavēties ar atbildi.
Daži zēni iespurdzās, bet, uzlūkojot skolotāju, tūlīt aprāvās. Totss, sadabūjis savu pārkaltušo kabatas lakatiņu, sāka rūpīgi tīrīt degunu. Kīrs, kurš stāvēja citiem aiz muguras, uzmeta kūkumu, aizsedza muti ar roku, it kā viņam briesmīgi nāktu smiekli, kaut gan smiekli nemaz nenāca.
Arnis līdzjūtīgi smaidīja, un Tenisons šķita domās apsveram, cik aitādu vajadzētu tāda knīpas kažokam kā Kuslaps. Ja ņemtu vienu … pusotras … augstākais divas — un gatavs. Pāris aršīnu drēbes — un ko tur vairs …
— Tiesa, ātrāk nevarējām, skolotāja kungs, — taisnojās arī vecais Kuslaps un atkal ieklepojās.
— Nevarētu jau arī tagad, kur es ņemtu tik daudz naudas, ko samaksāt par skolu, bet nu, tā kā bijām jau iesākuši …
— Gan būs labi, — skolotājs mierināja. — Abi ir centīgi puiši, cerēsim, ka viņi drīz vien panāks citus mācībās. Vai ne? — skolotājs no jauna pievērsās abiem skolēniem. Savādnieks smaidīdams paraustīja plecus, bet no loga puses atskanēja pēkšņa un ātra atbilde:
— Jā.
Visi sagaja klasē, un sākās rēķināšanas stunda. Vecais Kuslaps vēl brīdi rosījās pa guļamistabu un tad uz pirkstgaliem izgāja caur klasi priekšnamā. Viņš apstājās blakus durvīm, ieklepojās un, tāpat kā iepriekš, neveikli paklanījās skolotājam.
Skolotājs pārbaudīja jauno skolnieku zināšanas. Savādnieks bija iepriekšējā gadā apmeklējis ministrijas skolu, bet no turienes dažādu iemeslu dēļ izstājies, visus priekšsvētkus nosēdējis mājās un nekā nedarījis, kā viņš pats izteicās skolotājam. To, ko viņam jautāja, viņš jau bija mācījies, bet tagad aizmirsis, tā ka Savādnieks noraudzījās uz skolas uzdevumiem kā uz paziņām, kas kaut kur redzēti, bet aizmirsti. Stāvēdams klases priekšā, viņš nepavisam nezaudēja savu cildeno mieru. Kuslaps, liekas, zināja daudz, bet neveiklā krievu valoda neļāva viņam šīs zināšanas izpaust, starp citu, viņš neprata atšķirt burtus «z» no «č» un «š» no «šč». Ka Kuslaps mācēja rēķināt, liecināja tas, cik ātri viņš pie tāfeles tika galā ar uzdevumu.
— Tā lieta iet, — teica skolotājs, un Totss bija ārkārtīgi pārsteigts, ka tāds sīks, pelēks puišelis kā ūdens- vabole prata tik veikli rēķināt. Viņš cieši apņēmās ar šo puišeli vēl aprunāties. Bet klusībā pie sevis nodomāja:
«Ja jau viņš tik labi rēķina, lai rēķina vien. Tādam tik iedod pāris vecu spalvu, tad no viņa varēs visu norakstīt.»
Skolotājam doto solījumu veikt visus uzdevumus paša spēkiem viņš jau sen bija paguvis aizmirst. Viņa prātu tāpat kā senāk atkal nodarbināja indiāņi, Kentukijas vīri, loki un bultas, koka slidas ar asi garām saitēm un tā joprojām; katrā ziņā visas šīs mantas bija dīvainas un neparastas, tām nepiemita nekā ikdienišķa. It sevišķu apbrīnu modināja viņa daudzās koka slidas, kas, protams, bija izgatavotas ziemai. Viņš pārdeva tās katru dienu gan pa vienai, gan pāros, bet nākamajā dienā viņam atkal bija līdzi divas vai trīs jaunas. Klīda baumas, ka stīpas, ar ko bija apkaltas slidas, Totss taisot no izkaptīm: no jaunām un nevis no vecām, nodilušām. Kāds bija reiz dzirdējis, ka Totss iečukstējis Visakam ausī: «Izkaptis ir noliktas uz istabaugšas. No turienes arī paņēmu . . . Katru dienu pa vienai.»
Pēc tam viņš bija iebāzis pirkstu mutē, skumīgi pakratījis galvu un nopūzdamies piebildis: «Kad nu vecais vasarā gribēs iet uz pļavu un sāks meklēt izkaptis, tad nebūs vairs nevienas. Būs palikuši pāri pliki kāti, sien kaut vai vecu tupeli galā un pļauj.»