Kādā rītā -— laiks bija mākoņains un silts, — kad Arnis atradās tikko ceturtdaļversti no lielceļa, viņš redzēja, ka Tēle steidzīgi aizsoļoja garām krustcelēm, pat ne reizes nepaskatījusies uz Sāres pusi. Nevarēja būt, ka Tēle nav viņu pamanījusi. Nav šaubu, ka viņa tīšām pagāja garām, jo, liekas, Tēle negribēja gaidīt Arni. Viņš pārsteigts apstājās un domāja, ka Tēle joko, bet, kad viņa devās arvien tālāk, Arnis saprata, ka vfņš nav kļūdījies. Arnis nolēma parunāties ar Tēli. Iedams tālāk, viņš sīki pārdomāja visu, bet neatrada Tēles rīcībai nekāda attaisnojuma. Un tas viņu skumdināja.
Iegadījās tāda savāda diena, kad Arnim nevienā starpbrīdī neradās iespēja parunāties ar Tēli. Te viņa smējās, te skraidīja citu meiteņu barā, te atkal meitenes kaut kur nozuda, bet trešā vai ceturtā starpbrīža laikā vispār nebija iespējams ko uzsākt, jo kāds dīvains notikums piesaistīja kā zēnu, tā meiteņu uzmanību. Tenisons kādreiz bija sacījis par Kuslapu, ka tas esot īsts murkšķis. To bija dzirdējis Totss, un tagad viņš kā spradzis lēkāja Kuslapa priekšā un skandināja bez apstājas.
— Murkšķi, murkšķi, nāc dārzā! Murkšķi, murkšķi, nāc dārzā!
Sākumā Kuslaps tikai klausījās un klusēja, savieba seju, rauca degunu un mēģināja izvairīties no uzmācīgā drauga. Beidzot viņš iebēga guļamistabā; bet Totss šajā acumirklī laikam nespēja izdomāt neko citu kā kaitināt biedru un tagad sekoja tam visur. Totss-, drīz vien sāka atdarināt arī vecā Kuslapa neveiklo klanīšanos un klepu, un nabaga jaunais Kuslaps nezināja, kā atbrīvoties no vajātāja.
Te pēkšņi viņa melnās acis iedegās kā drudzī, asā, nobālusī seja neglīti saviebās, un, pirms Kentukijas Lauva paguva nojaust ko ļaunu, Kuslaps dziļi iekoda Totsam pirkstā.
Totss briesmīgi nobijās no šāda neparasta cīņas paņēmiena un, izstiepis roku ar asiņojošo pirkstu, sauca:
— Re, re, ko tas trakais izdarīja!
Totss vaimanāja un, kā palīdzību meklēdams, raudzījās uz citiem, kaut gan viņš vienmēr bija turējies kā vīrs, kad cīņa gāja parastā gaitā, tas ir, kad notika parasta dūru cīņa vai plūkšanās.
— Kaķis, kaķis! Tas ir kaķis! — spiedza Kīrs. — Tas kož un skrāpējas kā kaķis! Sargieties no viņa! Redziet, kā glūn! Kādas viņam acis! Kaķis! Tas ir kaķis! Tūlīt viņš jums klups virsū, gan redzēsiet!
Zēni aiz bailēm atkāpās un pārsteigti raudzījās uz Kuslapu kaktā. Zēna acis tumsā zaļgani gailēja gluži kā runcim. Viņa seja, tāpat kā pirmīt, bija saviebta, lūpas cieši sakniebtas, bet rokas zēns turēja aiz muguras, it kā slēpdams ieroci.
Kīrs tikko pabeidza ēst ābolu un svieda Kuslapam ar serdi. Serde aizlidoja garām, bet kaktā stāvētājs papurināja galvu, it kā tā būtu trāpījusi. Redzēdams, ka Kīram ir āboli, Totss tūlīt centās vienu ābolu iz- mangot sev, jo arī viņš gribot izmēģināt roku pret Kuslapu. Viņš pat aizmirsa savu ievainoto pirkstu un nozieda Ķīra jaunos svārkus ar asinīm, par ko pēdējais ļoti sadusmojās un solījās sūdzēties skolotājam. Un tomēr Kīrs iedeva totsam mazu, savītušu āboleli, kad Totss, atdarinādams veco Kuslapu, bija pāris reižu paklanījies un ieklepojies. Serdi Totss tomēr nesvieda, jo, iekams viņš pats spēja to apjaust, ābols bija apēsts ar visu serdi. Tā vietā viņš izņēma no kabatas sērkociņus un sāka Kuslapu apmētāt ar degošiem sērkociņiem. Kuslaps pēc katra sērkociņa papurināja galvu un ierāvās vēl dziļāk kaktā. Totss būtu izšāvis visus liel- gaballādiņus, kā viņš nosauca pats savu rīcību, ja divi lielāki zēni, Jerveotss un Kesamā, nebūtu nolēmuši Kuslapu izvilkt no kakta, lai redzētu, kas šis īsti ir par zvēru. Totss un Kīrs tam tūliņ piekrita un, slēpdamies aiz Jerveotsa un Kesamā, tuvojās Kuslapam. Tie bija papildu spēki cīņā. Bet, pirms uzbrucēji satvēra Kuslapu, tas ātri pieliecās un ar ķirzakas veiklību palīda zem gultas.
— Ķeriet viņu, ķeriet viņu! — kliedza vajātāji. Tad it kā pēc komandas sākās medības uz mazo, vārgo zēnu, kurš izmisis rāpoja pa netīrajām pagultēm. Pat meitenes, kas, ziņkārības dzītas, bija sastājušās uz guļamistabas sliekšņa, nespēja palikt vienaldzīgas. Tikko no kādas pagultes parādījās Kuslapa galva, tās tūdaļ māja ar rokām un spiedza:
— Re, kur ir, re, kur ir! Tiš, kur tu līdīsi! Dodiet viņam pa degunu, lai negrauž citus ar zobiem.
Meiteņu pulkā lēkāja arī Tēle, un, kad Arnis to uzlūkoja, viņš, nepatīkami pārsteigts, ieraudzīja, ka tā smējās kopā ar citām sirsnīgi un nevainīgi, ii kā noskatītos kaķēnu rotaļā.
Arnim šādas medības nepavisam nepatika: vajātais rāpoja pa putekļainajām pagultēm un bieži, vien sasita galvu pret gultas kājām. Bet šis zēns bija tik sīks un nevarīgs, tik nabadzīgi ģērbies, ka viņam pat nebija vesela kaklauta. Arnis piegāja pie Tenisona, kurš patlaban grasījās doties uz klasi, un klusu sacīja:
— Iesim pajautāsim, kāpēc viņi to spīdzina. — Bet Tenisons paraustīja plecus un vienaldzīgi atbildēja:
—. Lai lien laukā, ko šis vārtās pagultē. Neviens viņu neapēdīs.
Pa to starpu Kesamā palaimējās satvert Kuslapa galvu un, citiem piepalīdzot, izvilkt viņu no pagultes. Kuslaps spārdījās kā negudrs, it kā viņam dienas gaismā draudētu nāve. Viņš koda, skrāpējās, spēra ar kājām un iebelza ar galvu Tomingam tik stipri pa degunu, ka tam uguns nošķīda gar acīm. Spēcīgas rokas viņu satvēra un izvilka gaismā. Tad viņam nācās atbildēt uz jautājumu, kāpēc viņš tā darījis. Atbildes vietā Kuslaps grasījās zēniem iekost. Nobālušās lūpas atsedza asus, sniegbaltus zobus. Tā kā gūsteknis neatbildēja ne vārda un uzbrucēji un vajātāji bija noguruši un apnikuši, tad visi samierinājās ar to, ka zemē guļošajam puišelim iedeva pāris dunku un palaida vaļā.
Taču, iekams tas notika, Kirs viņu paspēja paraustīt aiz matiem, dusmīgi nošņākties «ē, tu!» un tūlīt pazust aiz citu mugurām. Kuslaps piecēlās, samulsis paraudzījās visapkārt un pēkšņi sakoda Kesamā roku, tad, veikli izspraucies cauri zēnu bariņam, izskrēja priekšnamā, netālu no durvīm paklupa uz malkas pagales un palika tur guļot. Varbūt zēni atkal būtu sākuši viņu ķircināt, bet klasē ienāca skolotājs un sākās stunda. Vienīgi Arnis iegāja priekšnamā, lai redzētu, uz kurieni pārbiedētais gūsteknis aizbēdzis. Ieraudzījis zēnu guļam uz grīdas, Arnis satrūkās un pārliecās tam pāri.
Tad kāds klusi pavēra klases durvis, nostājās viņam aiz muguras un čukstēja: — Neej viņam tik tuvu, nāc tālāk, — bet Arnis to pat neievēroja. Viņš ar šausmām skatījās, kā Kuslaps ar zobiem plēsa pagales tāsi, bet viņa sīkais augums drebēja aiz sala vai niknuma.
Arnis pūlējās viņu piecelt un apjautājās, vai viņš stipri sasities, bet pēkšņi sajuta savu labās rokas pirkstu satvertu kā knaiblēs. Viņš iekliedzās aiz bailēm un sāpēm un iesita guļošajam ar kreiso roku pa seju, pats neapjauzdams, ko dara.
Viņa pirksts nu bija brīvs, bet viņš ieraudzīja, ka no Kuslapa deguna uz baltās pagales tecēja tumša asiņu strūkla. Mazs, sīks zēns gulēja zemē kā ievainots zvērēns. Bālu seju un saniknotu skatienu tas raudzījās uz Arni kā uz savu lielāko ienaidnieku. Netīrs, novārtījies ar asinīm, saplēstās drēbēs viņš kā sīks tārpiņš gulēja pīšļos, un Arni pārņēma auksti drebuļi, iedomājoties, cik saniknots un aizvainots bija šis mazais zēns. Viņš pēkšņi aizmirsa savu sakosto īkšķi, dusmas un riebumu pret šo nožēlojamo, netīro būtni, to aizstāja līdzjūtība. Tad kāds atkal pieliecās viņam pie auss un čukstēja:
— Ej vien uz klasi, gan es viņu ienesīšu!
Tas bija Jānis Savādnieks.
Viņš, kā parasti, bija mierīgs, smaidīgs un lika manīt, ka Arņa klātbūtne te neko nenozīmē. Ja kāds vispār spēj tikt galā ar Kuslapu, tad tas ir viņš, Savādnieks. Arnis iegāja klasē, rūpīgi slēpdams savu īkšķi.
Jānis Savādnieks paņēma no kakta malkas pagali, uz- slēja stāvus, apsēdās, saņēma savu galvu plaukstās, atbalstīja elkoņus uz ceļgaliem un iesāka ar Kuslapu klusu sarunu pusdziedošā balsī:
— Nezinu, vai es šo notikumu esmu tev kādreiz stāstījis vai ne; tīri jābrīnās, cik daži zēni mēdz būt attapīgi, kad tā apdomā, tad nevar saprast, kur viņi gan ņem tik atjautīgas atbildes. Es tā zēna vietā nezinātu, ko atbildēt, bet, re, šis atcirtis tik trāpīgi, ka visi sākuši smieties, pat skolotājs, un . . . kas zēnam ko bēdāt, kad arī pats skolotājs smejas. Tad jau, kā saka, pirts ir aizgājusi secen. Nezinu, vai es tev par šo notikumu jau esmu stāstījis?
— Kādu? — zēns tikko dzirdami izdvesa.
— Kādu, nu . .. — Savādnieks atteica. — Kā lai es tev to stāstu, ja tu guli garšļaukus uz grīdas. Tā ļaudis vasarā siena laikā vāļājas pa pļavu vai dīkdieņi slaistās piesaulē, bet šeit aukstā un netīrā priekšnamā jāstāv kājās vai vismaz jāapsēžas, kā to daru es. Redzi, kad tu vēlāk apdomāsi, tu pats sapratīsi, ka nav visai glīti, ja cilvēks ir nolicies garšļaukus kā dzērājs uz kroga trepēm. Kā tu domā, ko?
Kuslaps mazliet pacēla galvu, likās, it kā viņš ieklausītos, un, acis nepamirkšķinādams, raudzījās vienā punktā, un klusēja.
— Vai tev ir kabatas lakatiņš? — pēc brītiņa iejautājās Savādnieks.
Kuslaps izvilka no kabatas lielu, puķainu lakatu, vispirms noslaucīja acis, tad degunu un sāka ar tieviem, trausliem, gandrīz caurspīdīgiem pirkstiem to savīstīt kamolā. Likās, it kā viņš būtu pamodies no bezsamaņas un tikai tagad aptvertu, kas ap viņu notiek. Biedrs nolūkojās viņā kā jautādams, kā smaidīdams un slinkā, pa pusei dziedošā balsī atsāka savu stāstu:
— Bet, ej tu sazini, vai tāds zēns vispār kādreiz ir dzīvojis, kas tik trāpīgi mācējis atbildēt; varbūt šo notikumu kāds izdomājis, un tagad, kad šis stāsts jau iegājis ļaudīs, mēs domājam, ka tomēr bijis tāds zēns. Gadās jau visādi gudrinieki, kas cita nekā nedara kā vien izdomā visādus jocīgus nostāstus un izteicienus.
Nekādi neatceros, vai es tev par to esmu stāstījis vai ne?
-— Par ko? — jautāja Kuslaps, pēkšņi piecēlās sēdus un nepacietīgi raudzījās uz Savādnieku.
Taču stāstītājs, acīm redzot, nesteidzās ar atbildi, viņš brītiņu vēroja sēdošo puisēnu, tad aizrādīja:
— Vispirms ej saslapini lakatiņu pie akas, citādi nenosl'aucīsi asinis.
Viņi kopīgi aizgāja uz aku. Savādnieks samērcēja sarkanraibo lakatiņu ūdenī un sāka mazgāt Kuslapa seju. Kuslaps stāvēja viņa priekšā rātni kā bērns, kam māte slauka degunu.
Atceļā no akas Savādnieks saudzīgi uzlika Kuslapam roku uz pleca un sāka spert nesamērīgi garus soļus. Pie katra soļa viņš dziļi paklanīja galvu, it kā skaitītu, un stāstīja:
—Redzi, reiz kāds zēns nokavējis skolu, un skolotājs šim tūlīt saka: «Kur tu biji?» Zēns atkal: «Tālu bija jānāk, ceļš slidens, kā pasper vienu soli uz priekšu, atslīd divus atpakaļ.» Tad skolotājs jautājis: «Kā tad tu vispār te nokļuvi, ja gāji vienu soli uz priekšu un divus atpakaļ?» «Es apgriezos un devos uz mājām,» atbildēja zēns.
— Tā jau es domāju, — noteica Kuslaps.
— Kā tu domāji?
— Nu, ka viņam bija jāiet atpakaļ. Ja jau viņš gāja vienu soli uz priekšu un divus atpakaļ, tad viņam vajadzēja …
Kuslaps paskatījis uz zemi, ātri samirkšķinaja acis un, šķiet, domās kaut ko rēķināja.
— Tā ja, bet viņš jau tikai pajokoja, lai izglābtu savu ādu. Kas nu tā staigās — vienalga, lai ceļš būtu kāds būdams, kaut vai no stikla .. .
Arī pusdienas laiks, uz ko Arnis bija tā cerējis, pagāja tukšā. Viņš nepaguva parunāt ar Tēli ne pāris vārdu. Tūlīt pēc pusdienām pēc Totsa neatlaidīgā lūguma Savādnieks atnesa kokli un sāka spēlēt. Starp citu, Totss jau bija paspējis samierināties ar savu likteni un, šķiet, drīzāk lepojās ar apsieto īkšķi nekā cieta sāpes; tikai tad, kad viņam kāds to atgādināja, viņš savicināja roku gaisā, saudzīgi pūta uz slimā īkšķa un, sāpīgi saviebis seju, raudzījās uz saviem biedriem. Zēni ciešā lokā sapulcējās ap muzikantu un nepacietīgi gaidīja spēles sākumu, cits caur citu nosaukdami tos valšus un polkas, kas katram vislabāk patika.
Mazliet attālāk stāvēja meitenes, sačukstējās savā starpā un lūdza, lai spēlējot «Reilenderi». Kuslaps mierīgi sēdēja savā vietā un rūpīgi locīja ap grāmatām apliekamo papīru, laiku pa laikam nikni paskatīdamies uz zēniem.
Arnis stāvēja pie loga un uztraukts pārmaiņus skatījās gan uz koklētāju, gan Tēli, kas šodien šķita daudz jautrāka nekā parasts, bet par viņu, Arni, nelikās ne zinis. Savādnieks uzskaņoja kokli, uzmeta skatienu apkārtējiem biedriem, it kā jautādams, kas viņam īsti jāspēlē, noklepojās un sāka spēlēt «Reilenderi», kas zina, vai uz kāda vēlēšanos vai pats no laba prāta.
Troksnis klasē apklusa, visi klausījās ar interesi, tikai kāds retais piesita ar kāju takti un mēģināja svilpot līdzi. Arnis brīnījās, kā šis citādi gausais un pagļēvais zēns, kāds bija Savādnieks, prata tik veikli spēlēt un kā viņa lielie, slinkie pirksti tagad tik manīgi ņirbēja pār stīgām, ka prieks redzēt. Jo ilgāk viņš klausījās, jo vairāk viņu aizrāva Savādnieka spēle, tā ka viņš drīz vien aizmirsa pat Tēli. Arnis domāja, cik jauki būtu, ja arī viņš tik labi mācētu spēlēt vijoli kā Savādnieks kokli, bet ar vijoli tā lieta nebija tik vienkārša, kā viņš sākumā bija iedomājies. Iemācīties koklēt droši vien bija daudz vieglāk; nav iespējams, ka, mācīdamies koklēt, Savādnieks nopūlējies tikpat daudz, cik viņš, mācīdamies vijoli. Zēns, kas nevīžoja pat kārtīgi staigāt, kas gausi vilka pa zemi savas garās kājas, nevarēja taču tikt galā ar tik grūtu uzdevumu kā viņš, Arnis, kurš jau cīnījās kopš ziemsvētkiem. Arni pārņēma dīvaina sajūta: viņā pamodās it kā skaudība pret Savādnieku, un kāda iekšēja balss viņam teica, ka šis zēns, kaut arī slinks un nolaidīgs pēc dabas, kaut kur un kaut kad kļūs viņa sāņcensis. Taču tas neko nelīdzēja — kokli viņš spēlēja lieliski. Pat Totss sākumā klausījās gluži mierīgi, un, ja viņš tiešām bija ļaunā varā, kā ķesteris dažkārt mēdza apgalvot, tad šoreiz tā bija kokle, kas uz brītiņu savaldīja viņā snaudošo Belcebulu, tāpat kā senos laikos Dāvida kokles skaņas lika laiku pa laikam iegrimt pārdomās nelabajam, kas mita Zaulā. Kā mēs zinām, Belcebuls necieš ilgstošu mieru. Mums zināms pēc bibeles stāstiem, ka ķēniņš Zauls spēles vidū gribēja Dāvidu uzdurt uz šķēpa. Bet — kas lai zina — tie sātani un Belcebuli laikam visi ir cits cita radinieki, un mums nav nekādu pierādījumu, ka Zaula nelabais nav viens no Totsa nelabā senčiem. Uz zināmu radniecību norāda viņu visai līdzīgās izdarības. Totss sākumā, protams, negribēja nevienu traucēt, taču visas satraukuma pazīmes, kā nagu graušana un sēdekļa biežā maiņa lika nomanīt, ka ļaunais tārps viņā nebija miris, bet gan lepni izslēja galvu. Bakurētaino seju pārklāja sarkani plankumi, it kā viņš pēkšņi būtu saslimis ar masalām, acis kļuva lielas un apaļas, nāsis iepletās, bet ap muti parādījās kā smieklu, kā izbaiļu rievas. Pēkšņi viņš sakampa mazo Lēstu ap vidukli un aicināja dancot, turklāt izvilka to ar varu no sola. Lēsta pretojās, cik vien spēja, un raudulīgā balsī lūdzās:
— Es neiešu, es neiešu!
Par laimi, Totss ālēdamies uzkāpa Kīram uz varžacīm, kam sekoja spalgs kliedziens un vaimanāšana, tā ka šis notikums pa daļai novērsa Totsa uzmanību uz ko citu, jo, lai nu Šis Kīrs bija kāds būdams, taču ar viņa raudāšanu un vaimanāšanu vajadzēja rēķināties, pats nejaukākais bija tas, ka viņš vienmēr līda sūdzēties. Totss tādu rīcību dziļi nicināja, it sevišķi tad, kad tika apsūdzēts viņš pats. Totsam nu atlika tikai viena roka Lēstas saturēšanai, kamēr ar otru mēģināja kaut kā nomierināt Ķīru. Totsa mierinājums gandrīz vienmēr sākās ar vieniem un tiem pašiem vārdiem, proti:
— Ķēms, vai tad es esmu vainīgs … — Tam sekoja garš paskaidrojums, kurā tika aizrādīts, ka vainīga ir visa pasaule, tikai ne viņš. Pēc tam Totss ieteica Kīram labas zāles pret varžacīm: pēc pērkona lietus jāsavāc akmens dobumā sakrājies ūdens, jāapslacina kājas, tad varžacis pazudīs kā nebijušas. Kad Kīrs jautāja, kur ziemā ņemt lietus ūdeni, Totss paskaidroja, ka vasara vairs neesot tālu, no ziemsvētkiem sešas nedēļas līdz sveču dienai, no sveču dienas trīs līdz vast- iāviem, no vastlāviem nedēļa līdz lūgšanas dienai, no lūgšanas dienas trīs līdz Marijām un no Marijām četras līdz Jurģiem, bet pēc Jurģiem katru dienu var uznākt pērkons. Būdams nodarbināts ar nedēļu un dienu skaitīšanu, nabaga vīrs aizmirsa savu upuri un atlaida mazliet brīvāku roku, ar ko tas saturēja mazo Lēstu. Ar to pietika. Kā putniņš izlido no atvērta sprosta, tā Lēsta izspruka no sava mocītāja nagiem. Tā kā Totss patlaban bija iekarsis cīņā pret varžacīm un, acīm redzot, bēgļa vajāšana tam nesagādāja lielu prieku, viņš samierinājās ar to, ka pāris reižu ar roku tvēra tukšā gaisā, bet tūlīt atkal pievērsās Kīram un tarkšķēja tālāk. Likās, šodien no dancošanas nekas prātīgs neiznāks; bet, kā jau zināms, Totss bija paša nelabā apsēsts un ātrāk nerimās, kamēr bija izdarījis to, ko nevajag darīt. Kā jau varēja paredzēt, runas par varžacīm Kentukijas Lauvam ātri apnika, un drīz vien pārsteigtie skolēni ieraudzīja, ka Totss, viltīgi smīnēdams, tuvojās meitenēm. Jocīgi paklanījies Tēles priekšā, viņš «lūdza» meiteni dancot. Tad viņš atskatījās uz zēniem un skaļi uzsauca Savādniekam:
— Uzrauj polku, es iešu ar Tali brūti dancot!
Visi sāka skaļi smieties.
Kaut gan Tēlei bija grūta galva, viņa tomēr tika uzskatīta par gudru meiteni, ko Tēle laiku pa laikam atgādināja arī citām, kas viņām, protams, nepatika, tāpēc tagad viņas bija gluži priecīgas, kad Totss citu klātbūtnē ķircināja Tēli. Meitene nosarka aiz kauna, padraudēja ar pirkstu un centās paslēpties citām aiz muguras; taču, iekams tas notika, Totss satvēra viņas roku un, atskanot skaliem smiekliem, izvilka Tēli no sola un rāva uz skolotāja katedras pusi.
Tas Totsam izdevās jo vieglāk tāpēc, ka neviena no meitenēm nepalīdzēja Tēlei, bet drīzāk vēl pagrūda no muguras. Arnis nobālēja aiz dusmām un būtu tūlīt uzbrucis Totsam, bet viņš saprata, ka tā viņš vienīgi kaitētu sev un Tēlei. Bez tam Totss bija stiprāks par Arni. Nu jau Tēle ar Totsu virpuļoja mežonīgā dejā, pie kam viņš meiteni vairāk vilka sev līdzi, nekā viņa pati pūlējās dancot. Savādnieks pēkšņi kļuva ļoti jautrs, viņa platā, labsirdīgā seja kļuva vēl platāka un gandrīz vai laistījās priekā, kamēr pirksti ar divkāršu veiklību slīdēja pār stīgām, kaut gan pats spēlētājs vairāk lūkojās uz dancotājiem nekā uz kokli: ašs skatiens uz stīgām tūres sākumā, ātrs pasitiens ar galvu, ar to pietika, lai spēle kļūtu vēl straujāka un ugunīgāka.
Un spars bija vajadzīgs: pārspēt smieklus un kņadu, kas nu sacēlās klasē, nebija nekāds joks. Dancotāji lokā tuvojās vidējām durvīm, kas savienoja klasi ar ķestera darba istabu. Arnis atgāja pāris soļu no loga, viņš bija cieši nolēmis doties Tēlei palīgā, jo būtu veltīgi cerēt, ka Totss labprātīgi pārtrauks šo mežonīgo danci. Viņš taču skaidri redzēja, ka visi apbrīnoja viņa vīrišķību un drosmi, tāpēc ar katru minūti viņš iesila jo vairāk. Bet šajā acumirklī atvērās vidusistabas durvis, Totss uz kaut kā paklupa, krita, noraudams Tēli sev līdzi vidusistabā, un atsitās ar visu sparu pret kādu smagu priekšmetu, kas, spriežot pēc trokšņa, zaudēja līdzsvaru un līdz ar dancotājiem nogāzās zemē. Šā notikuma aculiecinieki vēlāk stāstīja, ka pēc dancotāju pakrišanas tie sākumā neesot redzējuši neko citu kā veselu kaudzi kāju, kas spārdījušās pa gaisu. Troksnis un koklēšana kā uz burvja mājienu apklusa, jo ikviens zināja, ka tagad notiks kaut kas tāds, kam nevajadzēja notikt, ka gaiss ir smacīgs un tuvojas ne- galiss. Tas bija klusums pirms vētras. Tad blakusistabā kāds — laikam tas pats priekšmets, ko Totss krizdams bija apgāzis, — sāka pūst, stenēt un teikt tādus vārdus, kas zēniem lika bailēs nodrebēt. Visi saprata, ka apgāztais smagais priekšmets nebija nekas cits kā pats ķesteris.
īsu brīdi visi bija galīgi samulsusi, jo ikviens gribēja nokļūt savā vietā ar veselu ādu. Kīrs acumirklī aizmirsa varžacis, kas vēl pirms pāris minūtēm dega vienās ugunīs, kā viņš pats žēlojās, un pārbijies, pazaudējis savu solu, ieskrēja Kesamā tieši krūtīs, ka noblaukšķēja vien. Savādnieks ar kokli, lēkdams pāri soliem, vienā mirklī nozuda guļamistabā. Tādu ātrumu no viņa neviens nebija cerējis. Meiteņu pusē kaut kas nošvirkstēja, jādomā tāpēc, ka viena no viņām bija saplēsusi brunčus. Un tad, kad viss jau kaut cik bija norimis, klasē varēja vērot šādu ainu:
Totss briesmīgi pārbiedetu seju, izjukušiem matiem, dīvaini iegrimušām acīm, lielu, sarkanu punu pierē izskrēja no vidusistabas un brīdi apstājās pie skolotāja katedras. Viņš atgādināja vajātu meža zvēru, kas uz mirkli apstājies, lai attaptos, uz kuru pusi mukt. Bet, kā jau teikts, svārstīšanās ilga tikai vienu sekundi, nākošajā acumirklī Totss aizelsies, rokas pie krūtīm piespiedis, ielidoja priekšnamā, aizcirzdams aiz sevis durvis tik spēcīgi, ka nodrebēja sienas. Un bija arī pēdējais laiks: vidusistabas durvīs parādījās ķesteris, slaucīdams seju kabatas drānā, lādēdamies un šķendēdamies. Aiz viņa izrisušiem matiem pār acīm nāca Tēle. Kaut gan meitene skaļi šņukstēja un, šķiet, smagi pārdzīvoja savu negodu, viņa tomēr neaizmirsa rūpīgi slēpt cīniņā pārplēsto jaciņu.
Ķesteris pagriezās pret meiteni un uzbrēca:
— Kāpēc Totss tevi aizskāra?
— Dancot aicināja.
— Ahā!
No jauna pievērsdamies klasei un ar spieķi skaļi klaudzinādams pa grīdu, viņš jautāja:
— Uz kurieni Totss aizgāja?
Kīrs norādīja uz priekšnamu.
Ķesteris pavēlēja Tēlei nosēsties solā un ātri izgāja priekšnamā.
Klasē valdīja kapa klusums, ko brīžiem iztraucēja vienīgi Tēles šņuksti un viņas draudzeņu sīkie smiekliņi.
No āra atplūda daždažādas balsis, kas reizēm gan tuvojās, gan attālinājās, brīžiem izgaisa pilnīgi. Kaut kur tālu kala dzelzi: tankš, tankš, tankš! . .. Savādnieks smaidīdams pabāza galvu pa guļamistabas durvīm un bailīgi jautāja: — Vai aizgāja? — Sagaidījis vēlamo atbildi, viņš klusi iezagās savā vietā. Visi jutās nomākti, pat meitenes apklusa, un, ja kāds ierunājās skaļāk, tas tūlīt tika apklusināts ar šņācošu «tss!». Visi uzmanīgi klausījās. Visus nomāca bailes, un bērni neuzdrošinājās pat brīvi elpot. Arnim šķita, it kā tas viss būtu noticis sapnī.
Pēkšņi visdziļākajā klusumā priekšnamā kaut kas klusi iegrabējās un durvīs parādījās gaišmataina galva. Ta vispirms vērīgi paraudzījās apkārt, tad kopā ar ķermeni ienāca klasē un ar neapšaubāmām izbaiļu pazīmēm sejā sāka stāstīt:
— Tu deviņi velni, kā es no visa spēka uzgāzos virsū ķesterim, šim virslūpa pušu kā zaķim un pats — bla- dāc! — gar zemi. Re, man arī puns pierē kā rags. Ak dievs, kā viņš drāzās caur priekšiņu man pakaļ un visu laiku kliedza: «Stāvi! Nenuviet…» Ko tas nozīmē «nenuviet»? Es biju pieliekamajā un glūnēju pa durvju spraugu. Vai dieniņ, kā ārdījās! Sis domāja, ka es aizskrēju uz mājām, bet, še tev piga, neesmu jau muļķis! Paklaiņošu tāpat, kamēr atnāks Laurs, — vai nu tik traki būs, viņš taču neļaus man izraut dvēseli no miesām. Un lieta ir tāda, var gadīties, ka aizeju uz mājām un Strupais Juris vairs neatļauj nākt atpakaļ.
No priekšnama puses tuvojās smagi soļi. Totss aprāvās un, kā glābiņa meklēdams, paskatījās apkārt, tad ātri palīda zem sola un pačukstēja Tomingam, kurš tur sēdēja:
— Palaid, palaid!
Tikko Totss bija paslēpies, klasē ienāca ķesteris.
Kas notika pēc tam, to redzēsim nākamajā nodaļā.