39350.fb2 Pavasaris - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 48

Pavasaris - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 48

22.Nu, ko tu tā glūni! — sauc zēni

Nu, ko tu tā glūni! — sauc zēni no savām gultām. — Nodzēs gaismu!

Bet Savādnieka sastingušais skatiens joprojām urbjas logā. Viņš nokāpj no sola un virzās uz sienas pusi. Uguns paliek degot.

—        Tur kāds ir aiz loga, — drebulīgā .balsī iebilst Savādnieks, un tie, kas tuvāk, redz, ka dažkārt tik vienaldzīgais un mierīgais koklētājs trīc pie visām miesām.

—   Kas tad tur ir? — birst jautājumu krusa.

—   Nezinu, — Savādnieks nomurmina.

—        Bet… bet bija tāda briesmīga seja. Nudien, ne­maz neizskatījās pēc cilvēka. Sarkana … sarkana … un acu baltumi kvēloja.

—   Ķesteris, kas gan cits, — kāds nospriež.

—        Nē, nē, tas nebija ķesteris. Tas nemaz nebija cilvēks. Tā nebija cilvēka seja. Tas bija… tas bija…

—        Spoks, — čukst zēns, kurš tic sapņiem un pār­velk segu pār galvu.

Dažus, kas jau paguvuši aizmigt, pamodina skaļie čuksti, un tie, uztrūkušies no miega, izbiedētām sejām raugās uz loga pusi. Pāris mazāko zēnu, kuru gultas ir tuvāk pie loga, ātri izlec no cisām un iebēg kaktā. Ja šos vārdus sacītu kāds cits, tad jau nebūtu tik traki, taču, kad tāds drosmīgs zēns kā Savādnieks jau trīc un raujas uz kaktu, tad tur jābūt kaut kam, kas…

—       Muļķības! — uzsauc Vipers un bez jebkādas sto­mīšanās tuvojas logam.

—   Neej! — klusu brīdina Savādnieks.

—   Liecies mierā! — atcērt Vipers un atmet ar roku.

— Tu pārbiedēsi uz nakti zēnus, un tie neuzdrošinā­sies vairs iziet laukā, kad būs vajadzība. Pielaidīs vēl…

To teikdams, viņš piespiež seju pie rūts un raugās tumšajā pagalmā.

—   Nav ne dzīvas dvēseles, — viņš saka pēc da­žiem mifkļiem. — Viss klusu, kā jau tas naktī pa­rasts. Tikai zvaigznes mirguļo dzidrajās debesīs tāpat kā Totsa siļķes uz priekšnama durvīm. Droši vien pie­salst.

Un, iedams atpakaļ uz savu guļvietu, viņš pagriežas pret Savādnieku un piebilst:

—   Ir nu gan memmes dēliņš! Tikko ieminas par spokiem, tā šis tūlīt sāk šos redzēt. Vai arī tu mūs vazā aiz deguna, velns parāvis?

Vipers apstājas un ir gatavs izraut Savādnieku no kakta, ja tas dotu kaut niecīgāko mājienu, ka viņš jo­kojis. Bet Savādniekam nenāk ne prātā jokot.

Neticīgais vīrs jau grasās apgulties, taču viņš, zob­galīgi smaidīdams, vēlreiz atskatās uz logu.

—   Kas tad tas, — viņš čukst, pieliek roku pie pieres un saskatās ar Savādnieku.

—   Bu-bu-bu!… — dzirdams aiz loga.

—   Tsst! — kāds nočukst un pielec gultā sēdus, pie kam gultas dēļi grabēdami nokrīt uz grīdas. Troksnis, kas dažkārt paliktu nepamanīts, šķiet tagad tik skaļš un briesmīgs, ka uzdzen zēniem šermuļus.

Klasē kaut kas nokrīt. Droši vien noslīdēja kāda grāmata no sola. Pulksteņa tikšķēšana kļūst arvien klusāka un draud pavisam apstāties. Un, kad pulkste­nis nosit vienpadsmit, tad tas notiek ar tādu dārdoņu, ka nekas tāds vēl līdz šim nav dzirdēts.

—   Velns parauj! — iesaucas Vipers, — ja šis spoks nav mums visiem zināms, tad lai man nocērt galvu. Tu nolāpītais blēdi!

To pateicis, viņš basām kājām un vienā kreklā, kā izkāpis no gultas, ieskrien klasē, atslēdz priekšnama durvis un, dimdinādams grīdas dēļus, drāžas uz priekš­nama kāpnēm. Ara top dzirdamas balsis, kāds aiz­skrien — pakš-pakš-pakš! — gar guļamistabas logu, ar kaut kādu smagu priekšmetu iesit pa sienu un iebrē­cas tādā balsī, it kā tam būtu pielikts nazis pie rīkles.

—   Dieviņ tētiņ, — gaužas Pētersons, — tagad viņu nogalinās!

Sajā acumirklī Savādnieks, citiem par lielu pārstei­gumu, iesāk skaļā balsī smieties un arī izskrien lauka.

Guļamistabā valda kapa klusums. Pa atvērtajām priekšnama durvīm telpā ieplūst aukstums, un caur­vējš draud nodzēst vājo liesmu. Lampas cilindrs no­kūp gluži melns, uguns cauri biezajai sodrēju kārtai mirdz tumši sarkana. Arā nav dzirdams vairs nekas, tikai vājas balsis it kā no tālienes. Tam nevar būt nekā kopēja ar tiem, kas izskrēja pagalmā.

Šis brīdis zēniem šķiet bezgalīgi garš. Pārdrošais Vipers un Savādnieks dabūjuši galu.

Te pēkšņi uz priekšnama kāpnēm kļūst dzirdamas skaļas balsis; tur smejas un nodauza no kājām sniegu.

Tas noteikti ir kāds trešais, jo tiklab Viperam, kā Savādniekam nav zābaku kājās; un baso kāju dipoņa mēdz būt tikko sadzirdama.

Kāds, kam kājās ir smagi zābaki, ienāk klasē, gra­binās blakus durvīm, it kā meklētu ceļu atpakaļ priekš­namā, un tad balsis noklust pieliekamajā kambari. Vispārējā balsu dunoņā Arnim šķiet, it kā viņš pazītu Savādnieka balsi.

—   Kas tas varētu būt? — kāds klusu iejautājas.

Bet mīkla drīz vien tiek atminēta. Ir dzirdams, ka

pieslēdz klases un pieliekamā kambara durvis, un tad uz guļamistabas sliekšņa parādās trīs vīri: Vipers, Savādnieks un kāds trešais, kuru sākumā nepazīst, jo viņa seju aizsedz briesmīga maska.

-— Re, noķērām spoku! — Savādnieks dižojas, no­tirinādams kājas, kas ārā no aukstuma kļuvušas sar­kanas kā novārītu vēžu spīles.

—   Te nu bija, — nosaka Vipers un ātri ielien gultā, — tādi ir visi spoki. Tukšas pļāpas! Nebūtu es gājis skatīties, jūs būtu visu mūžu runājuši, ka aiz loga rē­gojies spoks.

—   Bu-bu-bu! — vīrs ar aizsegto seju turpina bu­bināt.

—        Tas taču Totss, nelabais! — pāris zēnu iesau­cas vienā mutē.

—        Nu protams, bet ko tad jūs, ķēmi, domājāt? Kam tad tur bija jābūt, ko? — jautā Totss un noņem masku. — Domāju, sak, izspēlēšu mazu joku, pabaidīšu zēnus, redzēs, ko šie darīs. Tu velns, tikko Savādnieks paska­tījās uz loga pusi, tā sastinga kā stabs un tad davai prom uz kaktu!

—        Bet, kā tu sāki bubināt, tā es tūlīt tevi pazinu, — piebilst Vipers.

—        Bet, ja nebūtu iznācis un mani noķēris, es būtu aizgājis pie ķestera loga un pabaidījis arī viņu — bu- bu-bu! Diezin ko gan Strupais Juris tad būtu domā­jis, — atbild Totss un šūpo virvē piesietu sarkanu bumbu vidējas kāpostgalvas lielumā.

—   Kas tev tur rokā? — apkārtējie jautā.

-— Zemeslode, — skan īsa un lietišķa atbilde.

—   Zemeslode? Bet kāpēc tā ir sarkana?

-— Nu tāpēc, ka… Kādai tad tai ir jābūt? Zilās krā­sas nebija pie rokas.

—   Parādi!

—        Nē, es nevaru radīt, tā ir mitra. Krasa vel nav nožuvusi. Gan jau rīt redzēsi. — Ar šiem vārdiem Totss pakāpjas uz tuvākā gultas gala un piekar zemeslodi pie sijas, lai kaltējas.

—        Bet vai zināt, puiši, — viņš saka, nolēkdams uz grīdas, — no kurienes es nāku? No kapsētas.

—   No kapsētas? Ko tu tur meklēji? — viņam jautā.

—        Ko meklēju, ko meklēju… Gan jau man tur bija kāda vajadzība, ja es reiz gāju.

—   Melo!

—        Ķēms, kāpēc lai es melotu? Kada man vajadzība melot? Ja neticat — varat, neticēt. Bet kapsētā es biju un kaut ko redzēju.

-— Ko tu redzēji?

—        Nu redzēju… Šādus tādus briesmoņus. Būtu jūs tos redzējuši, būtu aiz bailēm iesprukuši griestos. Bet es … es zinu tādus vārdus, man viņi nekā nevar pa­darīt.

—        Nemuldi niekus, Tots! — Vipers dusmojas, kār­todams gultas segu.

—        Kā tad es muldu, ķēms, ja es pats redzēju. Re­dzēju tos desmit soļu attālumā, bet es muldot.

—        Desmit soļu! Tu biji ari no mums desmit solu attālumā, tāpēc jau vēl nekļuvi diezin kas; biji tas pats Totss, kas tagad. Būtu atnācis mazliet ātrāk, būtu pats dzirdējis, kā rodas spoki. Viss tukšas pļāpas!

—   Pagaidi, ķēms, lai es izstāstu.

—   Ej ratā ar savu stāstu!

Vipers pagriežas uz otriem sāniem un pēc pāris mi­nūtēm jau krāc.

Bet Totss, apsēdies uz savas gultas, sāk izģērbties un stāstīt par kādu notikumu kapsētā.

—        Es zinu, — viņš saka, — Paunveres vecajās baz­nīcas grāmatās stāv rakstīts, ka tagadējās kapličas vietā zviedru laikos esot bijusi lefjna pils. Pils īpaš­nieka vārds bija fon Kūms.

—        Fon Kums? Kāds jocīgs vārds! — klausītāji brī­nās.

—        Nezinu, -— atbild stāstītājs, — vai tas ir jo­cīgs vai nejocīgs vārds, bet baznīcas grāmatās tā stāv rakstīts. Nūja, bet tagad paklausieties. Sim pilskungam fon Kūmam bija meita Rozalinde.

—       Rozalinde? So vārdu jau esmu kaut kur agrāk dzirdējis, — kāds atceras.

—        Var jau būt, ka esi dzirdējis, — turpina Totss, — jo Rozalindes nav tikai viena vai divas. Agrākos laikos bijis tā: ja pils freilenei nav bijis Rozalinde vārdā, tad tā nav bijusi nekāda īsta freilene. Visas frei- lenes bijušas Rozalindes un visas bijušas briesmīgi smukas. Klausieties. Arī šī Rozalinde bijusi ļoti skaista, un viņai bijis viens brūtgāns.

—   Un kā saucās brūtgāns? — Savādnieks iejautājās.

—   Brūtgāna vārds bija .., — Totss mēģina atcerēties.

—   Pagaidi, kā viņu? …

—   Nu, tas arī nav svarīgi, — mierina Savādnieks.

—   Pieņemsim, ka brūtgāna vārds bija fon Bums.

—        Nē, nē, pagaidi, — Totss attopas. — Viņa vārds nebija vis fon Bums, bet fon Buks.

—   Ahā. Nu un tālāk!

Un Totss stāsta tālāk.

—   Tam brūtgānam fon Bukam bijis viens nikns ienaidnieks, — viņš turpina un piešķiebj galvu.

Tenisons jautā, kāds bijis ienaidnieka vārds, taču Totss vairs neļaujas maldināties. — Rozalindes brūtgāns aizgājis karā. Ienaidnieks aizsūtījis Rozalindei viltus vēstuli, ka brūtgāns nonāvēts. Bet brūtgāns nemaz nebijis nonāvēts, ienaidnieks tāpat mānījies, lai pats dabūtu Rozalindi. Nu, naktī šis atjāj pie pils vārtiem un pūš tauri. Vārtsargs: «Ko tu gribi? Ko tu pa nakti dauzies apkārt?» Ienaidnieks pretī: «Esmu slavenais bruņinieks fon … fon …»

—   Fon Dums, — kāds sauc no kakta.

—   Nē, nu, ķēmi, ja jūs smejaties, tad es nemaz ne­stāstīšu, — Totss sadusmojas. — Ja jūs negribat klau­sīties — nevajag. Bet to es jums pasaku, ka tad jūs nedzirdēsiet vienu smuku stāstu.

—   Kas tad smejas, — viņu mierina Savādnieks.

—   Stāsti vien tālāk, mēs klausāmies. Tu taču solījies stāstīt, kā tev gājis kapsētā, bet tagad tu noņemies ar visādiem Bumiem un Dūmiem.

—   Bumiem un Dūmiem… — Totss aizsargājas.

—   Kā es tev izskaidrošu, kāpēc gāju uz kapsētu? Man ir jāizstāsta, kā tas notika un kā apslēptā manta no­kļuva mūrī.

—   Ahā, tātad arī darīšana ar mantu! — sauc no vi­sām pusēm. •— Stāsti tikai tālāk! Mēs tevi vairāk ne­traucēsim.

—   Nu, — Totss nomierinās un turpina savu stāstu,

—   tātad ienaidnieks aiz vārtiem pūš tauri. Ak tā, jā, vārtsargs saka: «Ko tu dauzies?» Ienaidnieks atkal: «Esmu slavenais bruņinieks … tas un tas …» Vārt­sargs: «Kas liek jums, augsti godājamais bruņiniek, tik vēlā nakts stundā kavēties pie mūsu visužēlīgā bruņinieka fon Kuma pils vārtiem?» Ienaidnieks pretī: «Tā nav tava darīšana, tu utubunga, kas neesi vērts, ka es tev nocērtu galvu kā kāli un pasviežu saviem suņiem. Uz pēdām vārtus vaļā, vai es tevi tā samīcīšu, ka no tevis vairāk nekas nepaliks pāri kā slapja peļķe pie pils vārtiem!»

Nu vārtsargs, protams, briesmīgi nobijās, bet vīrs, būdams liels tiepša, atcirtis: «Nelaidīšu!» Bruņinieks

gluži vai traks. «Lai kaķis pieķēza tavu sviesta cibu!» viņš rēc un cērt ar zobenu pa pils vārtiem tā, ka vārt­sargam sāk ausīs zvanīt.

«Tu mani ielaidīsi, vai citādi… Lai piecsimt tūkstoši velnu mani aprij, ja es tevi nevārīšu tik ilgi darvā, kamēr tu atvērsi vārtus!»

Nu vecajam beidzot sirds papēžos, sak, kas zina, ņems un vēl nositīs, sātans; sak, bērni vēl mazi un iet skolā, kas viņiem dos līdzi maizes tarbiņu… Beidzot saņemas un pamodina veco Kurnu. Tā un tā, saka vārt­sargs, ko lai ar šo vīru iesāk, lādas un ārdās aiz vār­tiem kā negudrs; nevar saprast, vai tas bļauris ir pie­dzēries vai kas viņam kait. Vecais Kums sākumā ne aptvert, ne apjēgt, tikai murmina pa miegam «hm» un «hm», bet tad viņam viss kļūst skaidrs un viņš ierēcas tā, ka visa pils nodimd: «Nelaid to sātanu iekšā! Tas ir slavenais laupītāju vadonis Paparde…»

—   Paparde! Igauņu vārds! — iesaucas klausītāji.

—   Nuja, nu, -— atbild Totss, — nuja, ka igauņu vārds, bet, ej nu sazini, varbūt arī bija igaunis. Kas viņus zina. Bet nē, nē! Pagaidi! Nebija vis Paparde. Bija viens cits vārds.

Totss iebāž pirkstu mutē un domā: zēni nepacietīgi gaida.

—   Sīpoks, nolāpītais, bija viņa vārds! — pēc brī­tiņa skaļi pasludina stāstītājs. — Pareizi, Sīpoks, sā­tans.

—   Nu lūk, — viņš no jauna atsāk stāsta pavedienu. —- Vecais Kums saka: «Tu nelaid iekšā to sasodīto, ķēmu, to tu vairs neizdabūsi ārā pat ne ar diviem pā­riem vēršu. Tas ir viens mūžīgais žūpa un pļēgurs, ko citur neredz kā tikai krogā. Un tagad šis atnācis nakts vidū sacelt traci. Zinu gan,» piebilst vecais pilskungs Kums, «viņš nodomājis apciemot manu mīļo meitu Ro- zalindi, bet lai sešsimt tūkstoši velnu grauž manu miesu piecsimt tūkstoši dienu un nakšu pēc kārtas, ja es viņu pārlaistu pār Rozalindes guļamistabas slieksni. Ej un pasaki laupītājam manā vārdā, lai uz pēdām aizvācas, citādi es piecelšos, kaut esmu smagi slims, tas ir, ar iesnām, es piecelšos no gultas un ieduršu tam nokaitētu iesmu…»

Vārtsargs neko … Velkas klunkuru klunkuriem uz vārtiem un tumsā nozaudē spieķī; kā jau vecs cilvēks.- Tā nu šis grābstās pa tumšo pagalmu kā akls un meklē spieķi.

—   Tas jau ir ļoti interesants stāsts, — beidzot no­saka Savādnieks, — bet kāpēc tu velc garumā? Pasaki īsi un skaidri, kā manta nokļuva pils mūrī un ko tu naktī meklēji kapsētā?

—   īsi un skaidri, ķēms… Kā es to varu pateikt īsi, kad tā stāv rakstīts baznīcas grāmatās, — Totss tais­nojas.

—   Nu, tik gari tur laikam vis nebija, — Savādnieks kaulējas, — ej nu sazini, vai baznīcas grāmatās šāds notikums vispār ir aprakstīts. Varbūt izlasīji kādu stāstu un tagad saki — baznīcas grāmatā. Bet tas galu galā nav tik svarīgi, galvenais — īsāk.

—   Vai zini, Savadniek, — tu vari strīdēties, cik gribi, bet kapličas mūrī atrodas liels pods ar vecu naudu. Vajag tikai naktī iziet un …

—   Ahā, tātad tu gāji pēc naudas poda.

—   Ko domā, es šai laikā gāju pa kapiem špacierēt, vai?

—   Nu labi, labi! Stāsti tālāk!

—   Nuja, — turpina baznīcas grāmatu pētītājs, — fon Buks, Rozalindes brūtgāns, pārnāk no kara un sasit rokas — brūtes nav. Sagrābj vārtsargu aiz krūtīm, sapurina veci un iebrēcas: «Kur tu manu brūti liki?» Vārtsargs zvēr cilvēku un eņģeļu mēlē, ka viņš nezina. Tad fon Buks uzbrūk vecajam Kūmam: «Kur mana brūte?» Vecais Kums pretī: «Labāk nejautā; tavs mūžsenais ienaidnieks viņu sagrāba un aiznesa.» Līga­vainis paceļ zobenu pret debesīm un zvēr briesmīgu atmaksu. No Sīpoka pils vairs nepaliks akmens uz ak­mens. Un krogu, kurā Sīpoks iet pļēgurot, solās noār­dīt līdz pamatiem.

—   Nu labi … — stāstītājs pamet skatienu uz gries­tiem, uz savu globusu, pakasās un spēji nobeidz stāstu.

—   Nūja, tā tas bija, — viņš saka, — brūtgāns aiz­gāja meklēt brūti un vajāt ienaidnieku, vecais Kuma lielskungs bēdājies, bēdājies, ka meita nokļuvusi tāda mežoņa rokās, un.., Un nomiris. Bet pirms nāves noglabājis visu savu naudu un dārglietas pils mūrī. Nu, pils ar laiku sagruvusi, pie drupām ierīkota kapsēta, un uz pils pamatiem uzcelta kapliča.

—   Un dārglietas vēl tagad atrodas mūrī?

—   Protams, ka mūrī, ķēms, kur šīs paliks. Mācītāja kučieris pats savām acīm redzējis plānu: trīs soļus no kakta uz vakariem…

—   Labi, labi, bet vai Buks atguva Rozalindi? — kāds iejautājas.

—   Ar laiku esot atkal atguvis. Bet, kad atgriezušies, pils jau bijusi sagruvusi un mudžējusi no velniem, šiem nav bijis lustes ar mošķiem cīnīties, pārgājuši dzīvot uz Kaķukalna pusi, — Totss papildina savu stāstu.

—   Un dzīvo vēl šodien, ja nav nomiruši, — zobo­damies savukārt piebilst Tomings.

—   Bet manta, manta, — tincina Savādnieks, — tu taču gāji mantu meklēt, kā pats stāstīji; vai dabūji?

—   Jā — vai dabūji! Tas nemaz nav tik viegli. To mantu apsargā vesels bars jeķimu, ka …

—   Kas, kas — jeķimu? — ar interesi jautā klausī­tāji. — Kas tie tādi?

—   Nu, ejiet paskatīties, tad redzēsiet, kas tie tādi ir, — Totss noslēpumaini atteic. — Aizgāju — gandrīz paliku bez maizes tarbas. Paguvu vēl laikus ar zemes­lodi šiem iezvelt pa purnu, citādi kā pērtiķi karājas pie maizes tarbas un tikai rūc: urr-urr-urr, bu-bu-bu! Ko bubināt, nešķīsteņi!

— Pag, pag, runā skaidrāk! — sauc klausītāji. — Kas tie tādi bija un kāpēc tie raustīja maizes tarbu? Vai tie bija spoki?

—   Nuja, ka spoki. Bet, ej tu sazini, tur bija visādu mošķu tik daudz, ka tumsā grūti atšķirt, — īgni atbild daudz pieredzējušais vīrs. Var noprast, ka viņš vairs nevēlas ielaisties tālākos paskaidrojumos.

Bet tieši tas sakāpina klausītāju ziņkāri, un, kaut gan visi zina, ka Totss mēdz atvirzīties no patiesības, viņi tomēr gribētu dzirdēt, kā Totss attēlos savu sa­stapšanos ar «jeķimiem». Un Totss to attēlo šādi.

—   Nāku pa ceļu, — viņš iesāk, — zemeslode pār plecu, maizes tarba rokā, nē, maizes tarba pār plecu un zemeslode rokā, jā, un domāju: «Ko es tur skolā tik agri darīšu, priekšā gara nakts, gan izgulēšos, labāk iešu palūkot, vai neatradīšu vecā Kuma mantu; tad no­pirkšu zēniem tik daudz baltmaizes, ka viņi pārēdīsies, un Strupajam Jurim pateikšu «proščai».» Pieeju pie kapličas un ieklausos — ne skaņas. Sāku mērīt no tā kalda, kas atrodas uz vakariem, — divi krietni sprīži ir viena pēda — nomēru: viena pēda, otra pēda, trešā pēda — un atrodu vietu, kur noslēpta nauda un dārg­lietas. «Labi gan,» domāju, «tagad tik žigli noskaitīt vārdus un pacelt akmeni.»

—   Ak tad vārdi arī vēl vajadzīgi? — brīnās klau­sītāji.

—   Nuja, ka vārdi. Kur tu, ķēms, bez vārdiem tiksi! Vispirms jānoskaita «kivirunta-punta-entaparaventa vasvīlingi-suski-tavāra», ja tad dabūsi, tad dabūsi; bez vārdiem varbūt pagūsi satvert podu aiz osas, bet pats pods dārdēdams nogrims un paraus vēl tevi pašu līdzi, ja nepagūsi atraut roku.

—   Velna būšana. Tad jau neganti jānopūlas, kamēr šo aprakto mantu dabū rokā! — miegaini noņurd To­mings. — Bet… bet… Pag, ko es gribēju teikt? Ak tā, jā, ka ar šiem vārdiem… ar šiem vārdiem varot vecgada vakarā izsaukt garus, kā tu viņdien stāstīji… Vai tad, mantu ceļot, jāsaka tie paši vārdi?

—   Ko nu tarkšķi! — Totss dusmīgi atcērt un, neat­kārtodams noslēpumainos vārdus, stāsta tālāk.

—   Nuja, noskaitu vārdus, — atskan guļamistabas klusumā, — un skatos, kur ņemt tādu lietas koku, ar ko varētu ķerties pie darba. Uzrauju špicku, redzu: zemē liels kauls. Domāju: «Ja tas sātans tikai manās rokās nesāks bļaut: «Miroņkauls! Miroņkauls!» — un nešļāks asiņainas putas, tad viss būs labi.» Iebāžu kaulu starp akmeņiem, mēģinu izkustināt… dzirdu, kāds kasās aiz kapličas stūra, tā vien velk — šņirks un šņarks! «Nu,» domāju, «kas tam diedelniekam īsti kait, kašķi noķēris, vai?» Paraugos uz to pusi, ko šis tik briesmīgi kasās, un re — kā tad — sāka nākt viens pakal otram: vī-ī-ī un bums, v-ī-ī-ī un bums, ugunīgas švīkas vien zibēja. Laidos lapās. Sie man pakaļ! Apgriezos un at­gaiņājos ar maizes tarbu — hop! — viens uzlec uz maizes tarbas. «Ak tu sātans,» nodomāju, «tieši tur tevis vēl trūka!» Kā zvēlu ar zemeslodi — nokūpēja zili dūmi!

—   Tots, velns, — Savādnieks vairs nespēj nocies­ties, — tie zilie dūmi kūp no tavas mutes. Tik briesmīgi tu melo!

—   Esi gan tu viens muļķis, — Totss atbild, — es nemaz nedrīkstu muti atplest — tūlīt melo. Nu saki — kāda man vajadzība melot? Ko es esmu samelojis? Un, ja netici, — vari neticēt. Bet, ja gribi, ej prasi, ej prasi, kam vien gribi.

—   Lai paliek! — Savādnieks aprimst. — Tev, kā redzu, ir vairāk patiesības, nekā vajag.

Guļamistabā iestājas klusums. Totss uzmet pēdējo norūpējušos skatienu zemeslodei un, palīzdams zem segas, noņurd:

—   Redzēs, vai tie mošķi man arī sapņos rādīsies. Vai arī sapnī tie grābstīsies gar maizes kuli. Bet tagad maizes tarba ir pieliekamajā aiz atslēgas un šiem ķē­miem nāksies krietni vien nopūlēties, kamēr to dabūs rokā.

Tad Totss sāk skaļi krākt un svilpt, it kā viņš būtu pēkšņi cieši aizmidzis, taču pēc acumirkļa pieceļas sē­dus, sakārto segu, noklepojas un izšņauc degunu; tad pagrābj no kaimiņa pagultes zābaku un laiž pret sienu.

—   Nu ko jūs muļķojaties, ko mētājaties ar zāba­kiem! — viņš rājas.