PAZUDUSĪ ACS
TĀ pagāja gads. Tieši gads, kopš piebraucu pie šīs mājas. Un, tāpat kā pašlaik, aiz logiem sijāja Jļetus, un tikpat skumīgi bērzos trīsēja pēdējās dzeltenās lapas. Apkārtnē nekas, šķiet, nebija mainījies. Toties stipri pārvērties biju es pats. Pilnīgā vientulībā nu svinēju atmiņu vakaru…
Un pa čīkstošo grīdu es iegāju savā guļamistabā un ielūkojos spogulī. Jā, starpība milzīga. Pirms gada no čemodāna izņemtajā spogulī bija redzama skūta seja. Divdesmit četrus gadus veco galvu rotāja sāniska matu šķirtne. Tagad tā pazudusi. Mati gluži vienkārši atsukāti atpakaļ. Dzīvojot trīsdesmit verstis no dzelzceļa, nevienu nevar savaldzināt ar sānisku matu šķirtni. Tas pats sakāms par skūšanos. Virs augšlūpas cieši iesakņojies ūsu skumšķītis, līdzīgs cietai, sadzeltējušai zobu sukai, vaigi kā suseklis, un, ja strādājot ieniezas rokas dilbs, ir patīkami to paberzēt pret vaigu. Tā mēdz būt, ja neskujas trīs reizes nedēļā, bet tikai vienu.
Reiz es lasīju … kur — to esmu jau aizmirsis … par kādu angli, kas nokļuvis neapdzīvotā salā. Sis anglis bijis dīvains vīrs. Salā viņš nīcis, kamēr sākušas rādīties halucinācijas. Un, kad pie salas piebraucis kuģis un no laivas izkāpuši glābēji, vientuļnieks tos saņēmis ar revolvera šāvieniem, noturēdams par rēgiem, par mirāžu tukšajā ūdens klajumā. Taču angļa seja bijusi gludi skūta. Neapdzīvotajā salā viņš skuvies katru dienu. Atceros, ka jutu sevī dziļu cieņu pret šo lepno Britānijas dēlu. Un, braucot šurp, manā čemodānā atradās gan žilešu sku- veklis ar duci asmenīšu, gan bārdas nazis, gan otiņa. Biju stingri apņēmies, ka skūšos ik pārdienas, jo man te nebūt nav ļaunāk kā neapdzīvotā salā.
Bet reiz — tas notika gaišā aprīļa dienā — es biju izlicis visus šos angļu jaukumus slīpā zeltainas gaismas joslā un tikko nokopis labo vaigu gludu kā spoguli, kad, smagi mīņādams grīdu kā zirgs, iedrāzās Jegoričs noplīsušos zābakos un pavēstīja, ka upītes krastā, krūmos pie Saudzējamās joslas, notiekot dzemdības. Atceros, es ar dvieli noslaucīju kreiso vaigu un kopā ar Jegoriču metos laukā. Un mēs trijatā joņojām uz duļķaino, uzplūdušo upīti starp kailajiem kārklu puduriem — vecmāte ar tor- zijas pinceti, marles vīstokli un joda pudeli, es, mežonīgi izvalbījis acis, un aizmugurē Jegoričs. Pēc katriem pieciem soļiem viņš pietupēs un lādēdamies raustīja kreiso zābaku: tam bija atlēkusi pazole. Mums pretī traucās vējš — jaukais, nevaldāmais Krievzemes pavasara vējš, vecmātei Pelagejai Ivanovnai no matiem izkrita ķemme, matu pīne atraisījās un lēkāja viņai uz pleca.
— Kāda joda pēc tu visu naudu nodzer? — es skriedams pukojos uz Jegoriču. — Tā ir cūcība. Slimnīcas sargs, bet staigā kā klaidonis.
— Ir nu gan nauda, — nikni atņurdēja Jegoričs, — par divdesmit rubļiem mēnesī sitās elles mocības… Ak tu, sasodītā! — Viņš kārpīja ar kāju zemi kā nevaldāms ērzelis. — Nauda… ko par zābakiem runāt, ja nav ne ko ēst, ne ko dzert,,.
— Jā, dzert — tas tev galvenais, — es aizelsies sēcu, — tāpēc jau vazājies apkārt kā skrandulācis…
Līdzās satrunējušam tiltiņam atskanēja pakluss, žēls kliedziens, tas aizskanēja pār uzpalojušo upīti un apklusa. Mēs pieskrējām un ieraudzījām izspūrušu sievieti, kas locījās sāpēs. Lakats viņai bija nošļucis un mati pielipuši pie sviedrainās pieres, viņa mokās pārgrieza acis un ar nagiem plosīja savu kažociņu. Košas asinis lāsu- moja pirmajā retajā, bāli zaļajā zālītē, kas bija izsprau- kusies no leknās, valgmes pilnās zemes. . — Nav tikusi, nav tikusi līdz galam, — steigšus runāja Pelageja Ivanovna un pati kailu galvu, izspūrusi kā ragana, tina vaļā vīstokli.
Un, lūk, tur, klausīdamies, kā krāc pavasara ūdeņi, brāzdamies garām tilta nomelnējušajiem balstu baļķiem, mēs ar Pelageju Ivanovnu saņēmām vīriešu dzimuma mazuli. Bērns piedzima dzīvs, un bija glābta arī māte. Tad divas kopējas un Jegoričs, kam kreisā kāja bija basa, jo izrādījās, ka viņš beidzot ticis vaļā no ienīstās, izčākstējušās pazoles, nestuvēs aiznesa dzemdētāju uz slimnīcu.
Kad viņa jau norimusi un bāla gulēja, apsegta ar palagiem, kad mazulis bija novietots šūpulī mātei līdzās un viss bija nokārtots, es apjautājos:
— Kā tad tu tā, māmulīt, vai nevarēji atrast labāku vietu par tiltu, kur laist pasaulē bērnu? Kādēļ nebrauci ar zirgu?
Sieviete atbildēja:-
— Vīratēvs zirgu nedeva. Sak, nieka piecas verstis — gan aiziesi. Esi tak veselīgs meitietis. Nav ko zirgu trenkāt…
— Tavs vīratēvs ir stulbenis un nelietis, — es atteicu.
— Ak, cik tumši ļaudis, — bēdīgi piemetināja Pelageja Ivanovna un pēkšņi ne no šā, ne no tā iespurcās.
Es notvēru viņas skatienu — tas kavējās pie mana kreisā vaiga.
Izgāju dzemdību istabā un paskatījos spogulī. Spogulis
rādīja, ko arvien, — īstena deģenerāta šķībo fizionomiju ar tādu kā uzdauzītu labo aci. Bet — ta nu vairs nebija spoguļa vaina — deģenerāta labais vaigs izskatījās gluds kā dejas grīda, toties uz kreisā slējās biezi, rūsgani sari. Robeža bija zods. Man prātā ienāca grāmata dzeltenos vākos ar uzrakstu «Sahalīna». Tajā bija dažādu vīriešu fotogrāfijas.
«Slepkavība, ielaušanās, asiņains cirvis,» prātā pazibēja domas, «desmit gadi… Manā neapdzīvotajā salā tomēr ir oriģināla dzīve. Jāiet un jāpabeidz skūties…»
Ieelpodams aprīļa gaisu, kas plūda no melnajiem laukiem, klausījos, kā bērzu galotnēs kņado vārnas, miedzu acis pirmajā saulē un soļoju pāri pagalmam pabeigt skū- šanos. Tas bija ap pulksten trijiem dienā. Bet skūties pabeidzu deviņos vakarā. Kā esmu novērojis, Murjevā tādi pārsteigumi kā dzemdības krūmos nekad nemēdz nākt vieni paši. Tiklīdz es uz sava lieveņa biju satvēris durvju rokturi, vārtos parādījās zirga purns, dubļiem apķepušie rati stipri sakratījās. Grožus turēja kāda sieva un smalkā balsī kliedza:
— N-nū, valns!
Un es U2 lieveņa izdzirdu, ka lupatu murskulī činkst puišelis.
Viņam, protams, bija lauzta kāja, un, lūk, mēs ar feldšeri divas stundas noņēmāmies, likdami ģipša pārsēju zēnam, kurš visu laiku bez mitas brēca. Tad vajadzēja ēst pusdienas, pēc tam bija slinkums skūties, gribējās kaut ko palasīt, un tad atzagās krēsla, aizauda tāles — un es, sāpīgi vaibstīdamies, pabeidzu skūties. Bet, tā kā zobainais skuveklis aizmirsts bija nogulējis ziepjūdenī, tad tam uz mūžīgiem laikiem palika rūsas svītriņa par piemiņu no dzemdībām pavasarī pie tilta.
Jā … skūties divreiz nedēļā nebija nekādas vajadzības. Lāgiem mūs pilnīgi apraka sniegā, gaudoja ellišķīgs putenis, mēs dienas divas kvernējām Murjevas slimnīcā, nesūtījām pat uz deviņas verstis attālo Vozņesensku pēc avīzēm, un es garajos vakaros soļiem mēroju un mēroju savu kabinetu un karsti ilgojos pēc avīzēm — tik karsti, kā bērnībā biju ilgojies pēc Kūpera «Pēdu dzinēja». Tomēr Murjevas neapdzīvotajā salā angļu manieres pavisam neizzuda — laiku pa laikam es izņēmu spožo mantiņu no melnā futrālīša un kūtri skuvos, un ierados slimnīcā gluds un svaigs kā lepnais salinieks. Tikai žēl, ka nebija ne- jriena, kas par manu ārieni patīksminātos.
Acumirkli… jā… atceros, reiz notika ar! tā, ka es biju izņēmis skuvekli un Aksiņja tikko ienesusi kabinetā apdrupušu krūzīti ar verdošu ūdeni, kad pie durvīm atskanēja draudīgs klauvējiens un mani aizsauca. Un mēs ar Pelageju Ivanovnu devāmies milzu tālumā, satīstījušies aitādas kažokos, aizjoņojām baltajā, satrakotajā okeānā kā melns rēgs — zirgi, kučieris un mēs. Sniega vētra svilpoja kā ragana, gaudoja, sprauslāja, smējās, viss pazuda kā murgā, un es jutu pazīstamo aukstumu kaut kur saules pinuma tuvumā, iedomādamies, ka mēs nomaldī- simies no ceja šai miglā, kas sātaniski virpuļoja, un vienā naktī visi būsim pagalam: Pelageja Ivanovna, kučieris, zirgi un es. Atceros, man prātā iešāvās arī muļķīga doma, ka tad, kad sāksim sastingt un būsim gandrīz jau ieputi- nāti sniegā, es vecmātei un sev, un kučierim iešļircināšu morfiju… Kāpēc?… Tāpat vien, lai nebūtu jāmokās… «Nosalsi, dakter, arī bez morfija jauki jo jauki,» atceros, man atbildēja kāda sausa un saprātīga balss, «nemaz neraizējies …» U-hu-hū!… Hī-īl… — svilpoja ragana, un mūsu kamanas svaidījās un svaidījās… Un tur, galvaspilsētas avīzē, pēdējā lappusē nodrukās paziņojumu, ka, lūk, tā un tā, dienesta pienākumus pildot, bojā gājis tāds un tāds ārsts, kā arī Pelageja Ivanovna, kučieris un divi zirgi. Miers viņu pīšļiem sniega jūrā! Tpi… kas tik nenāk prātā, kad tā sauktais dienesta pienākums tevi trenc un trenc…
Mēs neaizgājām bojā, nenomaldījāmies, bet nokļuvām Griščevas sādžā, kur man otrreiz mūžā vajadzēja aiz .kājas iegriezt mazuli pareizā stāvoklī. Dzemdētāja bija sādžas skolotāja sieva, un, kamēr mēs ar Pelageju Ivanovnu līdz elkoņiem asiņainām rokām un sviedru aizmiglotām acīm lampas gaismā nopūlējāmies ar pagriezienu, varēja dzirdēt, kā aiz dēļu durvīm mājas tumšajā galā kunkst un skraida vīrs. Klausīdamies dzemdētājas vaidos un vīra nerimstošajās elsās, es — klusībā atzīšos — salauzu mazuļa rociņu. Bērnu mēs saņēmām nedzīvu. Ak, kā man pār muguru tecēja sviedri! Acumirklī man iešāvās prātā, ka ieradīsies kāda barga būtne, melns un milzīgs stāvs, ielauzīsies istabā un dzelžainā balsī teiks: «Tā. Atņemiet viņam diplomu!»
Es pamiris lūkojos uz dzeltenīgo, nedzīvo ķermenīti un uz hloroforma apdullināto, nekustīgi guļošo, vaska dzelteno māti. Puteņa brāzma lauzās vēdlodziņā — mēs to uz mirkli bijām atvēruši, lai izkliedētu smacējošo hloroforma dvaku, — un brāzma pārvērtās garaiņu inākull. Tad es aizcirtu lodziņu un mans skatiens atkal sastinga pie lo- ceklīša, kas bezpalīdzīgi nokarājās vecmātes rokās. Ak, vārdos nav izsakāms izmisums, kādā es viens devos mājup, jo Pelageju Ivanovnu biju atstājis kopt nedēļnieci. Kamanās mētāts, es braucu cauri putenim, kas bija kļuvis rāmāks, drūmie meži vērās manī pārmetoši, bezcerīgi izmisuši. Jutos nežēlīgā likteņa uzvarēts, satriekts, nomākts. Tas bija mani atdzinis šai nomalē un piespiedis cīnīties vienam pašam — bez jelkāda atbalsta un padoma. Kādas neiedomājamas grūtības man vajadzēja izturēt! Man var atvest slimnieku ar jebkuru — pat visnejaukāko un sarežģītāko vainu, visbiežāk ķirurģisku, un man ar savu rugājiem apaugušo seju jāstājas tai pretī vaigu vaigā un tā jāuzveic. Bet, ja nevari uzveikt, tad mokies kā pašlaik, kad tevi zvalsta pa bedrēm, bet aiz muguras palicis bērna līķītis un māte. Rīt, līdzko putenis norims, Pelageja Iva- novna viņu atvedīs pie manis uz slimnīcu, un kas zina, vai man izdosies viņu glābt. Un kā lai es viņu glābju? Kā saprast šo cildeno vārdu? īstenībā es rīkojos uz labu laimi, nekā vēl nezinu. Jā, līdz šim man ir veicies, palaimējies izdarīt brīnuma lietas, bet šodien neizdevās. Ak, sirds smeldz aiz vientulības, aiz aukstuma, aiz tā, ka tuvumā neviena nav! Bet varbūt esmu pat izdarījis noziegumu — rociņa taču salauzta. Varējis kaut kur aizbraukt, nokrist kādam pie kājām, izstāstīt, rau, tā un tā, es, dakteris tāds un tāds, salauzu mazulim rociņu. Atņemiet man diplomu, neesmu tā cienīgs, dārgie kolēģi, sūtiet mani uz Sahalīnu! Tpū, neirastēnija!
Iezvēlos kamanu dibenā, sarāvos čokurā, lai aukstums tik briesmīgi neknaibītu, un pats sev šķitu kā nožēlojams šunelis, lempīgs klaidoņa kucēns.
Mēs braucām ilgi, ilgi, līdz pazibēja mazais, bet tik līksmais un sirdij mūžam dārgais gaismeklis pie slimnīcas vārtiem. Tas mirkšķināja, dzisa, uzliesmoja un atkal pazuda, un vilināja pie sevis. Ieraugot to, vientuļajai sirdij kļuva mazliet vieglāk, un, kad lukturis jau skaidri iezīmējās manā acu priekšā, kad tas auga un tuvojās, kad slimnīcas sienas vairs neizskatījās melnas, bet bālganas, es, iebraukdams pa vārtiem, jau pats sev teicu:
«Tā rociņa ir sīkums. Tam nav nekādas nozīmes. Tu to salauzi, kad bērns jau bija pagalam. Nevajag domāt par rociņu, bet gan par to, ka māte dzīva.»
Lukturis man iedvesa mundrumu, tāpat ari pazīstamais lievenis, bet, iegājis mājā un kāpdams augšstāvā uz savu kabinetu, juzdams krāsns siltumu un tīksminādamies par miegu, kas atpestīs no visām mokām, es tomēr murmināju:
— Ta jau nu ir, un tomēr man ir baismi, un es esmu vientuļš. Gauži vientuļš.
Uz galda atradās skuveklis un krūzīte ar atdzisušu ūdeni. Es nicinoši iesviedu skuvekli atvilktnē. Ir nu gan varen liela vajadzība skūties …
Un tā pagājis vesels gads. Kamēr šis gads vilkās, tas šķita raibs, daudzveidīgs, sarežģīts un baismīgs, kaut gan tagad saprotu, ka tas aizjoņoja kā viesulis. Bet, lūk, es skatos spogulī un redzu pēdas, ko tas atstājis manā sejā. Acis raugās bargāk un nemierīgāk, mute liekas stingrāka un vīrišķīgāka, grumba starp uzacīm paliks visu mūžu, tāpat kā paliks manas atmiņas. Es tās redzu spogulī, tās joņo nevaldāmā plūsmā. Pag, cik nesen es vēl drebēju, domādams par savu diplomu, iztēlodamies, ka man būs jāstājas kaut kādas fantastiskas tiesas priekšā un bargi tiesneši man prasīs:
«Kur ir zaldāta žoklis? Atbildi, universitāti beigušais ļaundari!»
Kā gan lai to neatceras! Apstākļi bija tādi: lai arī pasaulē ir feldšeris Dcmjans Lukičs, kas zobus rauj tikpat veikli kā namdaris sarūsējušas naglas no veciem dēļiem, tomēr, sākot gaitas Murjevas slimnīcā, takts un mana pašcieņa prasīja, lai es arī pats iemācītos raut zobus. Demjans Lukičs var kaut kur aizbraukt vai saslimt, bet mūsu vecmātes spēj visu, taču vienu nespēj: neņemiet ļaunā, zobus viņas nerauj, tā nav viņu darīšana.
Tātad … atceros jauki sārtu, bet sāpēs sašķiebtu seju sev priekšā uz ķebļa. Tas bija zaldāts, kas līdzīgi daudziem citiem pēc revolūcijas pārnācis no sairušās frontes. Skaidri atceros arī milzīgo, stipro, žoklī pamatīgi ieaugušo zobu ar cauru vidu. Ar gudru sejas izteiksmi miegdams acis un bažīgi krekstēdams, satvēru zobu stangās, tomēr skaidri atcerējos visiem pazīstamo Cehova stāstu par to, kā ķesterim rauts zobs. Un tobrīd man pirmoreiz likās, ka šai stāstā nav it nekā jocīga. Mutē kaut kas skali nokrakškēja, un zaldāts īsi iebrēcās:
— A-ai!
Pec tam roka vairs nekādu pretestību nejuta un stangas izlēca no mutes kopā ar kaut ko baltu un asiņainu.
Te man pamira sirds, jo šis kaut kas apmēros bija lielāks par jebkuru zobu, pat par zaldāta dzerokli. Sākumā nekā nesapratu, bet pēc tam gandrīz vai sāku raudāt: tiesa, stangās rēgojās arī zobs ar milzīgām saknēm, bet uz tā karājās liels, nelīdzens spilgti balta kaula gabals.
«Esmu viņam salauzis žokli…» nodomāju, un kājas man sa|odzījās. Svētīdams likteni par to, ka līdzās neatrodas ne feldšeris, ne vecmātes, zaglīgi ievīstīju sava Jaunā darba rezultātu marlē un nobēdzināju kabatā. Zaldāts uz taburetes līgojās, ar vienu roku pieķēries pie ginekoloģiskā krēsla, ar otru pie ķebļa kājas, un izvalbītām, gluži stulbām acīm blenza uz mani. Apjucis iespiedu viņam rokā glāzi ar kālija permanganāta šķīdumu un pavēlēju:
— Skalo!
Tā bija muļķība. Zaldāts paņēma šķīdumu mutē, bet, kad to izspļāva traukā, tas, sajaucies ar sarkanām zaldāta asinīm, bija pārvērties biezā neredzētas krāsas šķidrumā. Pēc tam asinis no zaldāta mutes sāka šļākties tā, ka es sastingu. Ja būtu šim nabadziņam ar nazi pāršņāpis rīkli, diez vai asinis plūstu stiprāk. Pagrūdis pie malas glāzi ar šķīdumu, metos pie zaldāta ar marles tamponiem un aizbāzu caurumu, kas rēgojās žoklī. Marle vienā mirklī kļuva sarkana, un, izņemdams to, ar šausmām redzēju, ka caurumā itin viegli varētu novietot lielu Ren- klodes šķirnes plūmi.
«Esmu zaldātu apstrādājis uz goda,» izmisis domāju un vilku no burkas g»aras marles strēmeles. Beidzot asinis pārstāja plūst, un es caurumu žoklī izziedu ar jodu.
— Stundas trīs neko neēd, — drebošā balsī teicu savam pacientam.
— Pazemīgi pateicos jums, — zaldāts atbildēja, mazliet izbrīnīts skatīdamies uz bļodu, kas bija pilna ar viņa asinīm.
— Vai zini, draudziņ… — žēlā balsī piekodināju, — tu rīt vai parīt atbrauc man parādīties. Man … redzi… būs jāapskatās … Tev tur blakus vēl viens zobs tāds aizdomīgs … Norunāts?
— Pazemīgi pateicamies, — zaldāts drūmi atbildēja un, vaigu sakampis, manījās prom, bet es izmetos pieņemamā istabā un brīdi sēdēju, galvu rokās sagrābis, un šūpojos, it kā man pašam sāpētu zobs. Reizes piecas vilku no kabatas laukā cieto, asiņaino vīstokli un bāzu atkal atpakaļ.
Nedēļu nodzīvoju kā pa murgiem, novājēju un panīku.