Man rādījās nejēdzīgas ainas. Lūk, zaldātam sāk celties drudzis. Sākumā viņš staigā, stāsta par Kerenski un fronti, tad kļūst arvien klusāks. Kerenskis viņam vairs nav prātā. Zaldāts guļ uz katūna spilvena un murgo. Viņam ir 40°. Visa sādža nāk zaldātu apraudzīt. Un tad zaldāts guļ uz galda zem svētbildēm, deguns tam kļuvis smails.
Sādžā sāk spriedelēt:
«No kam šitas cēlās?»
«Dakters tak rāvis viņam zobu …»
«Ak ta šitā …»
Jo tālāk, jo trakāk. Izmeklēšana. Atbrauc bargs virs:
«Vai jūs rāvāt zaldātam zobu? …»
«Jā … es.»
Zaldātu izrok. Tiesa. Kauns. Esmu nāves vaininieks. Un, lūk, es vairs neesmu ārsts, bet nelaimīgs, pār bortu izmests cilvēks, pareizāk sakot, bijušais cilvēks.
Zaldāts nerādījās, es mocījos ar grūtsirdību, pinkulis rakstāmgaldā sabrūnēja un kalta. Ik pārnedēļas vajadzēja braukt uz apriņķa pilsētu pēc personāla algas. Pēc piecām dienām devos turp un vispirms aizgāju pie apriņķa slimnīcas ārsta. Šis vīrs ar' tabakas dūmos apdzeltējušo bārdeli strādāja slimnīcā divdesmit piecus gadus. Viņš bija daudz ko pieredzējis. Vakarā sēdēju viņa kabinetā, drūms dzēru tēju ar citronu, burzīdams galdautu, beidzot neizturēju un aplinkiem uzsāku miglainu, liekulīgu sarunu: redziet… nezin vai arī tā mēdz gadīties … ja kāds rauj zobu… un nolauž gabalu žokļa… tad taču var sākties gangrēna* vai ne? .,. Ziniet, tāds gabals … esmu lasījis…
Ārsts klausījās, klausījās, ar izbalējušām ačelēm vērodams mani no spuraino uzacu apakšas, un piepeši teica:
— Tātad jūs viņam izlauzāt zoba alveolu … Jūs lieliski rausiet zobus … Lai paliek tēja, iesim pirms vakariņām izdzersim lāsīti sīvā!
Un mans mocītājs zaldāts tūliņ no manis atstājās uz visiem laikiem.
Ai, atmiņu spogulis! Pagājis gads. I<ā man nāk smiekli, atceroties šo zoba alveolu! Tiesa gan, es nekad nepratīšu raut zobus tā kā Demjans Lukičs. Kur nu! Viņš ik dienas rauj pa pieci gabali, bet es reizi divās nedēļās pa vienam. Un tomēr es to daru tā, ka daudzi mani apskaustu. Arī alveolas vairs neizlaužu, bet, ja ari tas gadītos, es neno« bītos.
Ko nu par zobiem! Kas tikai nav pieredzēts un ko tikai neesmu darījis šai vienreizīgajā gadā!
Istabā bija iezadzies vakars. Jau dega lampa, un es, sūros tabakas dūmos tīdamies, izdarīju kopsavilkumu. Manu sirdi pildīja lepnums. Biju veicis divas gūžu am- putācijas, bet pirkstu amputācijas es nemaz neskaitu. Un abrāzijas. Lūk, man atzīmētas astoņpadsmit reizes. Un bruka. Un traheotomija. Es to izdarīju, un man izdevās. Cik daudz milzīgu strutu perēkļu esmu atvēris! Un pārsējis lūzumus. Ar ģipša un stērķeles pārsējiem. Esmu ievilcis mežģījumus. Intubācijas. Dzemdības. Lai brauc šurp, ar kādām vien grib! Tiesa gan, pie ķeizargrieziena neķeršos. Tādā gadījumā var sūtīt uz pilsētu. Toties likt stangas, iegriezt bērnu vēlamā stāvoklī — cik vien gribat!
Atceros pēdējo valsts eksāmenu tiesu medicīnā. Profesors teica:
«Pastāstiet par brūcēm, kas rodas, šaujot no neliela
attāluma.»
Es pašpārliecināti iesāku stāstīt un stāstīju ilgi, mana redzes atmiņa pārslīdēja biezas mācību grāmatas lappusi. Beidzot paguru, profesors nicīgi paskatījās manī un čērkstošā balsī teica:
«Pie brūcēm, kas radušās, šaujot no neliela attāluma, nemēdz būt nekas līdzīgs tam, ko jūs nupat stāstījāt. Cik piecnieku jums ir?»
«Piecpadsmit,» es atbildēju.
Profesors pretī manam uzvārdam ielika trijnieku, un es apstulbis un apkaunots izgāju laukā …
Drīz pēc tam atbraucu uz Murjevu — un nu esmu te viens. Velns zin kas mēdz būt pie nelielā attālumā šautām brūcēm; bet, kad man priekšā uz operāciju galda gulēja cilvēks un tam pār lūpām nāca burzguļainas putas, ko sārtoja asinis, vai es tad apjuku? Nē, kaut gan šim cilvēkam visas krūtis no neliela attaluma bija izārdījušās vilku skrotis^ varēja redzēt plaušas un miesa uz krūtīm karājās lēveriem, — vai es zaudēju galvu? Un pēc pusotra mēneša viņš no slimnīcas aizgāja dzīvs. Universitātē man ne reizes nebija ļauts paturēt rokās ginekoloģiskās stangas, bet šeit, kaut arī drebēdams, es tās uzliku vienā mirklī. Atzīšos, ka bērnu saņēmu gaužām dīvainu; viena galvas puse tam bija uztūkuši, zili sarkana un bez acs. Es pamiru. Kā pa miegam dzirdēju Pelagejas Ivanovnas mierinošos vārdus.
— Tas nekas, dakter, stangu vienu pusi jūs viņam esat uzlicis uz acs.
Divas dienas trīcēju bailēs, bet pēc tam bērna galva ieguva normālu izskatu.
Kādus ievainojumus tik neesmu šuvis! Kādus strutojošus pleirītus redzējis un to dēļ lauzis vaļā ribas, kādus plaušu karsoņus, tīfus, vēžus, sifilisu, brukas (un esmu tās iebīdījis atpakaļ), kādus hemoroīdus un sarkomas!
Pacilāts atvēru ambulances grāmatu un veselu stundu skaitīju. Un saskaitīju. Gada laikā — lūk, līdz šai vakara stundai — esmu pieņēmis 15 613 slimniekus. Stacionārā man bijuši 200, bet miruši tikai seši.
Aizvēru grāmatu un devos pie miera. Es, divdesmit četrus gadus vecais jubilārs, gulēju gultā un, laizdamies snaudš, domāju par to, ka tagad man ir milzu pieredze. No kā man jābaidās? Ne no kā. Esmu vilcis laukā zirņus no puišeļu ausīm, esmu griezis, griezis, griezis… Mana roka ir vīrišķīga un nedreb. Esmu redzējis visādas nejēdzības un iemācījies saprast tādas sievu valodas, ko neviens nesapratīs. Es tajās orientējos kā Šerloks Holrnss slepenos dokumentos … Miegs mācas virsū …
— Nemaz, — es, miegā grimdams, murmināju, — nemaz nav iedomājams, ka varētu atgadīties kaut kas tāds, kas spētu mani iedzīt strupceļā… varbūt tur, pilsētā, kāds arī sacīs, ka tas ir feldšera darbs… lai… viņiem ir labi… klīnikās, universitātēs … rentgena kabinetos… bet es te… visu … un zemnieki bez manis nevar dzīvot … Kā es senāk drebēju, kad pie durvīm klauvēja, kā
iekšēji sarāvos aiz bailēm … Bet tagad
— Kad tas notika?
— Būs nedēļa, tētiņ, nedēļa gan, mīļais… Izpūtās šitāds…
Un sieva sāka šņukstēt.
Logā raudzījās pelēks oktobra rīts — mana otrā gada pirmā diena. Vakar vakarā es aizmigdams jutos lepns un dižojos, bet šorīt, uzvilcis halātu, stāvēju un apjucis skatījos…
Gadu veco puišeli sieva turēja uz rokām kā malkas pagali, un bērnam nebija kreisās acs. Tās vietā starp izspīlētajiem, plānajiem plakstiņiem izspiedies dzeltens pūslis neliela ābola apmēros. Puisēns žēli brēca un spārdījās, sieva šņukstēja. Un te nu es apjuku.
Izmēģinājos no visām pusēm. Demjans Lukičs un vecmāte stāvēja man aiz muguras. Abi klusēja, nekā tamlīdzīga viņi nekad nebija redzējuši.
«Kas gan tas ir… Smadzeņu bruka … Hm … bērns ir dzīvs … Sarkoma … Hm.,. pārāk mīksts… Kaut kāds neredzēts, briesmīgs audzējs … No kurienes tas radies .., No kādreizējās acs… Bet varbūt tās nekad nav bijis.,. Vismaz tagad nav …»
— Nu tā, — es svinīgi teicu, — vajadzēs to bumbuli izgriezt…
Un es tūliņ iedomājos, kā iešķelšu plakstu, pavilkšu uz abām pusēm un …
«Un tad… Ko tālāk? Varbūt tas tomēr nāk no smadzenēm… Ka tevi nelabais… Pamīksts… atgādina smadzenes…»
— Ko griezt? — sieva nobālēdama noprasīja. — Aci griezt? To nu gan neļaušu …
Un viņa, šausmu pārņemta, steidza vīstīt bērnu kankaros.
— Nekādas acs viņam nav, — es kategoriski sacīju, — paskaties, kur gan lai tā būtu! Tavam mazulim ir neredzēts audzējs…
— Dodiet piles, — pārbiedētā sieva teica.
— Vai tu joko? Kādus pilienus? Tur nekādi pilieni nelīdzi
— Vai tad viņš lai paliek bez acs, vai?
— Viņam nemaz nav acs, es tev saku …
— Aizvakar tak bija! — sieva izmisusi iesaucās.