— Nezinu, varbūt bija … sasodīts … bet tagad nav… Un vispār zini, mīļā, — ved savu mazuli uz pilsētu! Un nevilcinies, tur izdarīs operāciju … Demjan Lukič! Vai ne?
— M-jā, — feldšeris dziļdomīgi atbildēja, acīmredzot nezinādams, ko teikt, — neredzēts gadījums.
— Pilsētā griezt? — sieva šausmās pārjautāja. — Neļaušu!
Viss beidzās ar to, ka sieva aizveda savu puisēnu, neļāvusi aci aiztikt.
Divas dienas lauzīju galvu, raustīju plecus, rakņājos bibliotēkā, pētīju attēlus, kuros bija redzami bērni ar visādiem pūšļiem, kas rēgojās acu vietā … Nolādēts!
Bet pēc divām dienām es bērnu biju aizmirsis.
Pagāja nedēļa.
— Anna Zuhova! — es izsaucu.
Ienāca priecīga sieva ar bērnu rokās.
— Kas vainas? — jautāju kā vienmēr.
— Sāni ciet, ka ne elpu pavilkt, — sievišķis pavēstīja un nez kāpēc šķelmīgi pasmaidīja.
Viņas balss lika man sarauties.
— Pazīstat gan? — sieva zobgalīgi noprasīja.
— Pagaidi… pagaidi… kas tad tas… Klau… vai šis ir tas pats bērns?
— Tas pats gan. Atcerieties, daktera kungs, jūs sacījāt, ka viņam acs nemaz neesot, un gribējāt griezt…
Es apstulbu. Sievas skatiens triumfēja, acīs dzirkstīja smiekli.
Viņai uz rokas klusi sēdēja puisēns un brūnām acīm skatījās pasaulē. Ne no kāda dzeltena pūšļa nebija ne miņas.
«Tīrās burvestības …» gurdi nodomāju.
Tad, mazliet atjēdzies, uzmanīgi pavilku plakstu. Mazulis iečinkstējā-s, grieza galvu prom, tomēr es ieraudzīju … mazu rētiņu gļotādā … Tad tā …
— Kā mēs tai reizē no šenes izbraucām… Šis ij pārtrūka …
— Nevajag, sieva, vari nestāstīt, — samulsis teicu, — esmu jau sapratis …
— Bet jūs teicāt, acs neesot… Edz, izaugusi! — Un sievišķis izsmējīgi noirgojās.
«Skaidrs, velns lai mani parauj… bērnam uz apakšējā plakstiņa bija radies milzīgs strutu pūznis, augdams tas aci iespieda dziļāk un to pilnīgi aizsedza… tad pūslis pārsprāga, pūžņi iztecēja… un acs atkal atradās savā vietā…»
Nē. Nemūžam, pat ne miegā laizdamies, es uzpūtīgi nemurmināšu, ka nu mani ne ar ko vairs nevar pārsteigt. Nē. Ir pagājis gads, paies otrs un būs tikpat bagāts pārsteigumiem kā pirmais.., Tātad atliek tikai padevīgi mācīties.
1926