Vesels bars briežu aizdrāzās pa taciņu. Sasalušā zeme dimdēja vien. Briežu baram pa priekšu skrēja, lauzdams mazākos kociņus un mīdīdams sīkākos krūmus, varens tēviņš ar milzīgiem, daudzžuburainiem ragiem. Meža zvēru iemītā taciņa veda gandrīz taisnā līnijā uz upes pusi. Gar purva malu tā bija diezgan plata, jo tur visi meža iemītnieki mēdza staigāt pa šauro cietās zemes strēmeli, bet, līdzko aiz purva sils izplētās uz visām pusēm, tā arī taka sadalījās daudzos atzarojumos, kuri viens pēc otra izzuda sūnā. Tikai reti kāda taciņa sasniedza upmalu, ir tad tā bija tik sīka, ka vienīgi vērīga acs varēja to saskatīt. Iekām briežu taciņa sasniedza purvmalu, tā krustojās ar cilvēku iebrauktu meža ceļu.