Staltais briežu barvedis tuvojās pa taciņu braucamajam ceļam, bet piepeši apstājās. Viņam priekšā stāvēja cilvēks. Ko darīt? Aiz muguras suņu bars ar katru acumirkli nāca tuvāk. Priekšā vēl ļaunāks radījums — pats briesmonis cilvēks.
Vajadzēja vienā acumirklī izšķirties. Gāzties pretiniekam virsū, pacelt to uz ragiem un aizsviest projām sāņus, samīt ar kājām un tad turpināt ceļu? Šādas domas kā'zibens iešāvās kustonim galvā, bet tikpat ātri arī izgaisa. Viņš nolēma ko citu: apfnest līkumu pa biezokni un tur pašā purva malā atkal sasniegt stidziņu.
Tikai uz mirkli briedis bija apstājies, bet tas izšķīra daudz ko. Skaļi norībēja šāviens. Vesels dūmu mākonis aizplīvuroja medniekam izredzi. Viņš tikai dzirdēja, kā krūmi krakšķēja un brīkšķēja, kā zeme dobji dunēja zem aizskrejošā briežu bara kājām. Troksnis pamazām attālinājās un beidzot apklusa, tikai suņu rējieni bija dzirdami tālumā.
Nikns stāvēja Uz braucamā ceļa vecais grāfs Sterns — varenākais un bagātākais dzimtkungs visā apkārtnē. Jaunībā viņš bija daudz gadu klejojis pa plašo pasauli. Redzējis viņš ir krievu ķeizara galmu, ir vairākas Vācijas mazo valdnieku pilis. Visur viņam bija vareni radi. Dzīve ātri ritēja uz priekšu baudās un izdzīvēs. Savās daudzajās Latvijas muižās viņš dzīves pirmajā pusē nemaz nerādījās. Izņēmums šinī ziņā bija vienīgi galvenais Sterna īpašums, viņa senču lepnā Kalniešu pils, kur grāfs šad tad pavadīja kādu laicrņu, atpūzdamies no trakulībām kultūras centros vai lāpīdams sirdi pēc viena vai otra neizdevīga mīlestības piedzīvojuma svešumā. Šādās reizēs daža laba skaistāka zemniece no dzimtļaužu skaita dabūja pavēli pāriet uz dzīvi muižā, kamēr grāfam apnika ir meiča, ir muižas dzīve. Tad lielskungs izmeklēja tai līgavaini no pašu pagasta ļaudīm, lika mācītājam salaulāt, iecēla jauno vīru amatā vienā no savām muižām vai ielika viņu kaut kur par saimnieku kāda izputējušā vietā un, apdāvinājis jauno pāri, pazuda pasaulē.
Tā tas vilkās tik ilgi, kamēr grāfs kādā baltā vai nebaltā dienā apķērās, ka gadu gan viņam nav vēl pārliecīgi daudz, bet miesas būve no pārmērībām priekšlaikus noveco. Pēc šāda atraduma, atgriezis muguru jau apnikušajām pilsētām, grāfs pārnāca uz pastāvīgu dzīvi Kalniešu pilī un drīz noprecēja skaistu sievu, daudz jaunāku par sevi. Tā bija kāda pārnovada dzimtkunga meita.
Skaistules grāfienes dēļ dažs labs apskauda vecīgo grāfu, bet pēdējais juta vairs maz prieka dzīvē, jo bija mūžam īgns un slimīgs. Arī jaunajai grāfienei dienas un naktis nelikās pārmērīgi saldas pie dzīvē nogurušā vīra sāniem. Tomēr pagāja vairāki gadi, iekām kaimiņu starpā sāka izplatīties runas par grāfienes mīlestības dēkām, kaut gan neviens neko droši nezināja teikt, jo nekādu neapšaubāmu pierādījumu un faktu nebija, ja sevišķi nepārspīlēja vienu otru sirsnīgāku, dedzīgāku skatu, ar kuru šad tad skaistules acis aplaimoja brašākos kaimiņu muižnieku jaunekļus. No pēdējiem viens otrs sāka pa reizei ciemoties Kalniešu pilī biežāk un ilgāk, nekā to prasīja nepieciešamība. Tomēr arī šīs ciemošanās varēja izskaidrot: grafs bija kaislīgs mednieks un labprāt ieaicināja pie sevis katru, kurš ierunājās par medībām.
Drīzi kaimiņu apciemojumi palika retāki, bet valodas par grāfieni totiesu atskanēja sevišķi skaļi, tikai šoreiz citā virzienā: grāfa vecais piķieris bija palicis $avam amatam par maz noderīgs, un viņa vietā pieņēma kāda saimnieka jaunāko brāli, brašu, staltu, vēl ļoti jaunu milzi labsirdīgiem ģīmja pantiem, pēc amata kalēju, kurš kailām rokām viegli lauzīja un locīja pakavus. Sava spēka dēļ viņš bija iesaukts par Klintaini.
Mēles zināja melst, ka grāfs šo Klintaini pieņēmis par piķieri uz sievas ieteikšanu, bet neviens arī nevarēja nepiekrist, ka jaunais piķieris mežu pārzināja labāk par visiem. Viņš labi pazina arī visādu zvēru»un putnu ierašas. Tamdēļ tas tiešām bija labākais piķieris, kādu grāfs varēja izvēlēties. Bez tam KHntainis visu dabu neapzinīgi, bet sirsnīgi mīlēja, jo svētāmās dienās viņš ar kokli rokās dai- nodams pārklejoja siļu un biržu skaistākās, nomaļākās vietas.
Reiz kādā uzkalniņā ceļa malā, zem ozola roblapainā kroņa, jaunais Kiintainis tā bija aizrāvies ar savu kokli, ka nemaz nemanīja piebraucot ekipāžu, kurā grāfiene vizinājās. Uzrunāts viņš apjuka un ar lielu piespiešanos spēja nospēlēt pāris sīkumu dzimtkundzes priekšā.
Drīz pēc tam grāfs Klintaini pieņēma par piķieri. Sis tiem laikiem izcilais amats bija savienots, ar muižu kā dzīves vietu. Te nu ļaudis daudz ko melsa par grāfienes un Klintaiņa tuvumu un .slepenajām satikšanās reizēm. Kad grāfienei piedzima dēls, baumas sasniedza kulminācijas punktu. Ļaudis pat nešaubījās, ka jaunais grāfs esot Klintaiņa dēls. Tomēr baumas pamazām apklusa, jo šinī laikā Kiintainis jau ciemojās par daudz bieži pie brašās Zeltiņu Māres, kuru viņš arī drīz vien apprecēja aiz mīlestības. Pāris laimīgi dzīvoja baltās un nebaltās dienās, un vienkāršajam piķierim tagad pat redzēt dižciltīgo grāfieni gadījās ļoti reti.
Dēla piedzimšana grāfu daudzmaz samierināja ar dzīvi, bet, gadiem paejot, vecums lika sevi manīt. Pēdējā laikā pat medībām vajadzēja būt ārkārtīgām, lai grāfs Sterns pagodinātu tās ar savu klātbūtni. Medībām šoreiz attāls kaimiņš barons Stāls bija izlietojis skaisto vēlā rudens laiku, kad pastāvīgais nelielais sals ar ilgo, labo sauso laiku bija ne tikvien iznīcinājis uz ceļiem dziļos dubļus, bet arī sastindzinājis meža dūkstis. Tikai sniegs pagalam aizkavējās. Stāla sarīkotās medībās ieradās grāfs šterns kā goda viesis. Viņam visi raudzīja izdabāt, kā vien katrs spēja un prata. Viņam ierādīja vislabākās vietas mastos, bet zvēri it kā sarunājušies gāja todien uz visiem medniekiem, tikai ne turp, kur katrreiz atradās grāfs_. Sis tamdēļ palika pēc katras neizdevības īgnāks un īgnāks.
Beidzot pienāca rinda vislabākai dzīšanas vietai: no plaša, briežiem bagāta meža gabala zvēru iemītās stidzi- ņas satecēja kopā, lai vestu pāri šauram uzkalniņam starp staigniem purvājiem uz otru silu upes malā. Kur lielā briežu stiga krustojās ar meža braucamo ceļu, bija nostādīts grāfs Sterns. Seit briežiem bija jānāk, un viņi naca ari.
Grāfs dusmīgi cilāja savu smago, dārgiem sudraba apkalumiem izgreznoto kramenīcu, kas bija tā laika medību ieroču izgatavošanas mākslā pēdējais sasniegums: krāma turētājs un gailis dzirksteles šķilšanai bija ļoti veikli izgatavots, arī pulveris no plankas ap kramu nevarēja tik viegli nobirt; tamdēļ bisei vajadzēja degt gandrīz katru reizi.
Ko līdzēja labais ierocis, ja grāfs visu dienu vēl nebija dabūjis to lietot? Tamdēļ šoreiz visam vajadzēja norisināties citādi: briežu bars tuvojās grāfam, un, lūk, stalts meža kustonis apstājās netālu no mednieka. Grāfs izšāva, bet viss briežu bars, suņu trenkts, aizdrāzās tālāk. Lai padarītu grāfa dusmas vēl lielākas, otrā mednieku rindas galā atskanēja šāviens, un drīz no priecīgiem kliedzieniem un jautrām tauru skaņām varēja noprast, ka tur kritis liels briedis no kāda cita bara.
Vēl tālāk ierējās daži aizkavējušies suņi, un tūlīt grafam gandrīz blakus norībēja šāviens. Pēc tam kāds priecīgi iesaucās:
«Vilks! Vilks! Milzīgs pelēcisl -Nu tas vairs neies aitu zagt.» Masts bija izbeigts. Pie Sterna salasījās tuvākie mednieki un pāris mežsargu.
«Kur tad tavs briedis?» ieprasījās barons Grauzs, grāfa jaunības biedrs.
«Sazin jupis! Flinte nav ne velna vērts!» Sterns pikti atkliedza un atvēzējies iesvieda ieroci tuvākā krūmā.
Kāds no mežsargiem piesteidzās klāt un pakalpīgi iznesa bisi atkal uz ceļa, tad nedroši tuvojās grāfam, lai sniegtu tam ieroci, nebūdams drošs, ka nedabū pats ar stobra galu pa galvu vai muguru. Tas arī laikam būtu noticis, ja šinī brīdī neiesauktos grāfa Sterna piķieris Kiintainis, kurš, sekodams jāšus suņiem, bija sasniedzis un aplūkojis vietu, kur briedis atradās šāviena laikā.
«Asinis! Asinis pilējušas! Briedis ir ievainots.» Grāfs atdzīvojās un, žēlīgi bisi saņēmis, uzmudināja piķieris «Aplūko, Miķel, pamatīgi Varbūt tokš brēde guļ pagalam.»
«Nevar būti Suņi būtu viņu atraduši, bet tie jau gabalā, tikko var vēl sadzirdēt riešanu,» kāds no medniekiem iebilda.
Tomēr ari citi piķieri un mežsargi devās Klintainim palīgā meklēt. Sur tur uz nodzeltējušām lapiņām varēja redzēt pa pilienam asiņu. Piķieri ar Klintaini priekšgalā devās pa brieža pēdām, bet drīz vien sāka taurēt suņus atpakaļ. Tad viņi cits pēc cita atgriezās uz braucamā ceļa turpināt medības. Briedis esot viegli ievainots un kopā ar citiem — veseliem aizskrējis. Neieradās tikai Kiintainis.
Izdzina vienu mastu, izdzina otru… Pagāja viena stunda, pagāja otra, trešā… Kiintainis neatgriezās. Izbeidzot kādu mastu, barons Grauzs, kurš tikko bija nogāzis prāvu briedi un tamdēļ jautri smēja, ieprasījās grāfam Sternam;
«Tad tev šodien neveicas: pat tavs piķieris būs aizmaldījies!»
«Tādu ķerli gan labāk atstāt mājās pie bābām nekā ņemt uz mežu līdzi,» nicīgi noteica kāds cits mednieks — barons Steins, bet Grauzs turpināja:
«Bēdīgs gan tev piķieris, ir tikai tas brašais augums.»
Grāfs Sterns zobus vien grieza aiz dusmām. Piezīmes, kurām dažbrīd pietika diezgan rupjuma, viņš uztvēra kā zobojumus un uztraukumā jau diviem vilkiem bija aizšāvis garām. Tas grāfu vēl vairāk saniknoja. Visu laiku viņš lauzīja jājamās pātagas kātu. Vai Klintainim, ja tas tik parādītos sava kaklakunga acu priekšā!
Ne tik daudz lai aizstāvētu Klintaini, bet vairāk nolūkā remdināt grāfa dusmas namatēvs mierinoši iebilda!
«Kas tur par brīnumu, ja piķieris aizmaldījies? Viņš jau pirmo reizi šinīs mežos.»
Visapkārt atskanēja smiekli un zobojoši saucieni: «Tas tik ir jaukil Ja tu vai grāfs aizmaldītos svešā mežā, tas būtu saprotams, bet piķieris. Piķieris aizmaldījies mežā! Ha, lia, ha! Būs zābaciņus samērcējis kādā purvā. Ha, ha, ha!»
«Vai tad, mīļo Stern, starp taviem ļaudīm nav noderīgāka, ka tu tādu preilenīti esi izvēlējies par piķieri?»
«Būtu jel man parunājis, es kā vecs draugs nežēlotu kādu no saviem ļaudīm. Par tavu garo baznīcas torni jau derīgāks būtu kurš katrs.»
«Jāj, jāj!»
Tiešām, aiz krūma parādījās zirga galva, un tūlīt starp sila kokiem nāca redzams viss zirgs ar jātnieku. Grāfs Sterns nevarēja nociesties un nogaidīt Klintaini piejājam, bet, pātagu vicinādams, ātri sāka soļot kalpam pretim.
«Kur tu ēt vazāties? Tu lop! Tu urisvatl Tu suņa gal…»
Un jājamā pātaga sagriezās gaisā, lai nokristu, kur gadītos, uz piejājēja galvas vai pleciem. Piepeši roka slābani nolaidās ar visu pātagu uz leju. Teiciens palika pusvārdā, jo grāfs ieraudzīja, ka Klintainim uz segliem atrodas brieža galva, bet tās milzīgie ragi piegūla zirgam katrā pusē pie sāniem.
Kiintainis saprata situāciju. Viņa labsirdīgajā atklātajā sejā nepaspīdēja dusmas, jo viņš, dzimtcilvēks, jau nedrīkstēja atļauties tādu greznumu kā dysmas pret paša kungu, bet acis atmirdzēja sāpīgas žēlas un dziļas sēras. Tiešam, ja nebūtu šo brieža ragu līdzi, dzimtcilvēks piķieris saņemtu sitienus, iekām spētu paskaidrot, ko izdarījis, ko sasniedzis. Taisnība, viņš — milzis, zaļoksnis — ar savu zemnieka spēku varēja ar vienu roku salauzt sīko vārguli grāfu, bet pacelt roku pret savu kungu nozīmēja izpelnīties nāves sodu. Aizmukt pašreiz no sitieniem? Tā ka tā mājās bija jāierodas, un tad sods būtu iznācis bezgala bargs, jo tik ilgi neļaut kungam izgāzt dusmas — tas būtu par daudz.nekaunīgi. Brieža galva bija klāt, un tamdēļ Kiintainis atbildēja vienaldzīgā balsī, it kā nekas nebūtu starpā nācis:
«Es, lielskungs, uzmeklēju jūsu briedi. Lūk, nogriezu galvu, lai atnestu jums ragus. Pēc medību trokšņa atradu jūs, bet iznāca prāvs jājiens.»
«Vai tā brēde tāl?»
«No šaušanas vietas bija gājis kādu jūdzi, kamēr biezoknī nokritis. Bet tas taisnā līnijā. Lopiņš, ar nāvi kaudamies, bija gājis mistru mistriem, līkumodams ap katru staignāku vietu, tā ka iznāca prāvs gabals, ko viņam pakaļ viksot. No šejienes gan ir uz pusi tuvāk.»
«Vai tu būs varēt to zvēr vēl tagad atrast? Drīz būs būt nakt.»
«Droši atradīšu, lielskungs. Vietu labi iezīmēju.»
«Bet kā tev bij zināt, ka viņ būs krist?»
«Tīri droši to teikt nevarēja, lielskungs. Asiņu arī bija maz tecējis, bet es drīz vien ievēroju, ka sašautā lopa pēdas un asinis pārsedz citu briežu pēdas. Sapratu, ka viņš krēja iepakaļ, bet tāds barvedis nekad nepaliks aiz citiem, ja tam nebūs slikti ap dūšu. Bez tam pēdas mistro- jās. Redzams, vīram spēka arī sāka palikt mazāk. Tomēr varēja gadīties, ka tas aiziet vēl daudz tālāk.»
«Tu man, Mikel, esi lab piķēr,» noteica grāfs, jau pilnīgi aizmirsis dusmas, un, griezdamies pie medību biedriem, piebilda:
«Vai man ļaud nav lab? Ko teica vis jūs piķēre par to brēde? «Tas vesel, maz ēvainot.» Ve-sel, ve-sell To brēde nošaut gul, bet ve-sell Lab ve-sell»
Grāfs mēdījās. Viņš tagad bija apmierināts, jo šodien .viņa šautajam briedim bija visžuburainākie ragi.
Iestājās krēslas stunda. Sāka tumst. Mednieki devās uz muižu. Ļaudīm bija jānogādā medījums pie vietas. Kiintainis parādīja savu briedi dažiem vietējiem mežsargiem. Ar to viņa pienākums beidzās, jo tālākās rūpes par nošauto kustoni piekrita citiem.
Kad tumsā medību |audis saradās muižas sētsvidū, no apgaismotās pils dzirdēja jautras balsis un glāžu skanēšanu. Kungi līksmojās, pie kam iesilušais grafs Sterns izzoboja vācu valodā te vienu, te otru:
«Kas jums par piķieriem! Briedis vesels? Briedis tikko kājas velk! Briedis vesels! Kauna lieta! Briedis jau sen nokritis, bet esot vēl sveiks un vesels. Ve-sels! Fi! Manam piķierim jāiet svešā vietā meklēt sašautu zvēru. Vietējie neko nesajēdz.»
«Tiesa kas tiesai Tavs piķieris varens zellis. Vai negribi mainīt? Es tev par viņu došu četras smukākās meitas no savas muižas. Ko domā? Labs veikals!»
«Paturi pats savas meitas. Es Miku neatdošu. Tāda vīra jums nav nevienam. Tāds ir tikai grāfam Sternam.»
«Diezin ko tu teiktu par četriem skuķiem, ja mēs runātu priekš pāris desmit gadiem? Varbūt tad tavs Mikus nebūtu nevienas meičas cenā? Jā, draugs! Tagad tā manta mums abiem vairs neder. Vecums, vecums…»
Ne kungi vien dzīroja, arī par gājējiem tika gādāts. Vietējais barons skaitījās par labu kungu un šad tad rīkoja dzimtļaudīm izpriecas. Arī šoreiz vairākas alus mucas un sīvā enkurīši bija uzstādīti sētsvidū pie ratnīcas sienas pašu muižas ļaudīm un svešo kungu pavadoņiem. Iekšā, muižas ratnīcas plašajās telpās, bija apmetušies veseli trīs vietējie muzikanti ar paštaisītiem instrumentiem un rāva deju pēc dejas, pa vaļas brīžiem veldzēdami dzērieniem mutes. Viens no viņiem tā sajūsminājās, ka pavisam vairs neatzina takti. Viņa divi biedri turējās pagaidām vēl pie takts.
Pa ratnīcu lidinājās dejotāju pāri un šad tad piespēra tik dūšīgi ar kājām, ka sakaltušais māla plāns dimdēja vien. Putekļu mākonis stāvēja līdz griestiem un gandrīz pilnīgi paralizēja divu vēja lukturu gaismu.
Ratnīcā un ap ratnicu jautrība bija ārkārtīga. Smiekli, priecīgi, skaļi saucieni tā vien skanēja. Aizmirsts bija grūtais darbs, aizmirsti bija bargie kungi un draudošās pletnes līdz ar jājamām pātagām. Dabas bērnu iedzimtā jautrība plūda uz ārieni nemāksloti, dzidri, ar neapslēpjamu, nepārvaramu spēku.
Ar visu putekļu kārtu, kas raudzīja noslēpt ģīmju dabīgo krāsu, pat vājajā gaismā bija redzams, cik sakarsuši un nosvīduši ir dejotāji. Vienu otru karstums un putekļi spieda meklēt atvēsināšanos un pārmaiņu ārā, bet, lai velti nekavētu laiku, dejoja ari sētsvidū, ratnīcas vaļā atvērto vārtu priekšā, neievērojot naktssalnu. Pa dejošanas starpbrīžiem koka krūzītes ar alu un bleķa kausiņi ar sīvo apstaigāja vīriešus, kamēr jaunavas dziedāja dziesmiņu pēc dziesmiņas. Ap mucām rīkojās deģis un bez skopoša- nās pildīja iztukšotos traukus, spēlēdams saimnieka lomu, jo ne tikvien paši kungi, bet arī no «vanderzeļļiem» priekš dažiem gadiem pieņemtais muižkungs negāja rīkot prasto zemnieku uzcienāšanu.
Ratnīcā visi bija priecīgi, bet grāfa Sterna piķieris Kiintainis likās pats jautrības iemiesojums: neviens cits nedejoja dzīvāk par viņu, neviens nebija tik nenogurdināms, neviens neprata runāt tik jocīgi un tā smīdināt savas dejotājas kā Kiintainis. Gan viņš bija labi vīra gados, ļoti tuvu pie četrdesmit, tomēr meitu sirsniņas priekš viņa gribot negribot kusa un viena otra tā vien raudzīja pabūt ilgāk brašā piķiera tuvumā. Sevišķi neatlaidīga šinī ziņā bija skaistā Maija, kura strādāja muižā pie kungu istabu tīrīšanas un uzkopšanas. Viņa pati nemanīja, kā tas nolikās, bet tikai viņa aizvien bija tur, kur tobrīd atradās Kiintainis. Arī pēdējais citu meitu barā vislabāk ieraudzīja Maiju un ar viņu visvairāk dejoja un smēja.
Viens no zirgu puišiem, Krišus, citreizējais Maijas kavalieris, kam sirdī aukstajā rudens laikā jau labi sen valdīja liels karstums, stāvēja kā no laivas izsviests dejas zāles tumšākajā kaktā un dusmīgi nolūkojās caur pieri turp, kur putekļu mākonī tikko varēja saskatīt Klintaini blakus Maijai. Puisis visu vakaru dejoja maz. Sākot gan Krišus bija raudzījis sacensties ar Klintaini pie Maijas sirds vārtiem, bet drīz nojauta, ka pretinieka pārspēks par lielu un ka cīņa, mazākais, šovakar, galīgi pazaudēta. Te nu viņš stāvēja kaktiņā un vēroja, nolēma iet projām, bet palika, nosolījās Maijai vairs ne virsū neskatīties, bet nenovērsa no viņas ne acu.
«Ko tu te viens pats stāvi kā slotas kātu ierijis un gudro, vai spļaut ārā vai rīt dziļāk?» piepeši Krišum blakus iesaucās darba biedrs.
«Es? Es nekol Tāpat vien.»
«Zinu, zinu! Ko tur vēl runāt? Tas piķieris jau esot liels meitu gēģeris. Puisis būdams, pašam grāfam esot nocēlis lielmāti, kam dēls vis esot no viņa, kaut gan par grāfa pēcnācēju skaitoties.»
«Kas man par daļu? Lai viņai neš ducis dēlu būtu.»
«Tad jau labi! Iesim pie muciņām, iešausim uz dienas kājas! Bet es gan tavā vietā viņam nepieļautos. Ko šis iedomājies? Atkūiies svešumā un grib atņemt meitas vietējiem puišiem. Viņš pats jau precējies, un bērni vis esot. Es to gan tā nepieļautu!?-
«Bet kā tad lai es nepieļauju? Tu runā kā mazs bērns! Ko lai daru?»
«Ņem un sasukā piķierīti, tad tam pāries visi prieki uz meitām.»
«Iznāks tracis. Citi nāks šķirt. Kungs vēl liks uzskaitīt man pašam.»
«Kamdēļ tas citiem jāzina? Uzglūni viņam vienatnē un uzskaiti, cik sirds vēlas. Par dabūto pērienu viņam kauns būs ko stāstīt.»
«Nudien, slikti tas nebūtu!» Krišus jau runāja tīri priecīgi.
«Kas par sliktumu? Skaidra padarīšana. Nestreb putru ar svešu karoti. Bet tagad iesim iedzert.»
Pēc brītiņa, šķiroties no muciņām, draugs Krišum vēl piebilda:
«Ja vēlies, es tev iešu palīgā.»
«Arī viens tikšu viegli galā. Vai man nav naga?»
«Labs ir, bet es tomēr pieskatīšos.»
Pa tam Kiintainis līksmojās, kā līksmojies. Prieks lauzās dabīgi viņam uz āru, un viņš to neslāpēja. Kamdēļ nedejot un nesmiet ar meičām, ja tas iznāk tik jautri? Tam ne prātā neienāca, ka uz viņu kāds varētu griezt zobus, ka viņš būtu kādam sariebis. Beidzot Kiintainis atminējās savus suņus un zirgu. Vajadzēja iet tos apraudzīt. Viņš izgāja no putekļainās ratnīcas un ātri aizsoļoja gar muižas parku uz kūtīm, nemaz nemanīdams, ka tam kāds seko.
Ticis galā ar suņiem, Kiintainis lēnām soļoja atpakaļ, vērodams debesis un sevī spriezdams par to, kāds būs rīt laiks. Viņš iegāja divu milzu ozolu ēnā, kad piepeši priekšā izauga kāds cilvēka stāvs, kurš dvesa:
«Tagad tu man, putniņ, esi rokā! Es tev rādīšu lakstoties ap svešām meitām! Tu man, kundziņ, tūlīt redzēsi, ka mūsu muižas Maija nav nekāda grāpa lielmāte! Es tev…»
Tālāk viņš netika. Kad uzbrucējs Klintaini sakampa pie pleca, ias saķēra Krišus abas rokas. Nabaga puisim likās, ka viņa roku stilbi ir saspiesti dzelžos, ko ēvelējamā galdā skrūvē arvienu ciešāk kopā.
«Muļķa puika!» Kiintainis dusmīgi teica. «Man jau dēls gandrīz tik vecs kā tu. Vai tad Maijai gabals nokritīs, ka viņa ar mani padejo? Gan jau viņa tev paliks tikpat priecīga un smuka kā agrāk. Bet tagad esi prātīgs, citādi sargies: būs joki pie malas!»
Krišus juta, ka dzelži no viņa rokām tiek noņemti, bet pats viņš atlido soļus piecus nost no Klintaiņa. Sinī acumirklī pie ozola parādījās Krišus biedrs un piesteidzās pie Klintaiņa taisni, kad pats Krišus taisīja savu mēģinājumu lidošanā. Nu palīgs atradās taisni Klintaiņa priekšā un nezināja, ko sākt, ko darīt.
«Ak, vēl viens!» Kiintainis iesaucās. «Ko tad pateiksi? Kurp steidzies? Taisies, ka tiec no ceļa nost, citādi…»
Kiintainis lēni pārgāja taisni pār to vietu, kur tikko bija stāvējis otrs pretinieks. Sis apjukumā atkāpās dažus soļus sāņus. Krišus, kurš aizgājējam pat ir nedomāja sekot, norūca caur zobiem: «Tpī! Tas jau gatavais velns!»
Kiintainis tuvojās dejas vietai. Sākumā viņš sevī jautri smējās par notikušo, bet tad arī sevi atzina par līdzvainīgu pie sadursmes zem ozoliem. Viņš iedomājās sevi tanīs dienās, kad bija taisījies par līgavaini Mārei, iedomājās, ko pats būtu darījis. Bez šaubām, pats viņš bija daudz vairāk vainīgs kā šis jaunais puisis Krišus. Ratnīcā Klin- lainis iegāja tīri nopietns. Tur pašlaik bija pārtraukums. Viens no muzikantiem, kurš jau agrāk bija atmetis takti, izstiepies gar ēkas sienu uz plāna saviem biedriem aiz muguras, gulēja dziļā miegā. Divi pārējie muzikanti pašlaik iedzēra, bet puiši un meitas dziedādami gāja rotaļās.
Kiintainis sākumā gribēja pievienoties rotaļniekiem, bet tad tuvojās muzikantiem, paņēma noma) nolikto kokli un ņēmās trinkšķināt. Driz vien atsevišķie akordi sāka kārtoties, un sēra meldija pildīja putekļaino gaisu. Pirmai meldijai sekoja otra, treša. Rotaļnieki bija metuši mieru un apstāja spēlētāju. Visi uzmanīgi klausījās. Skanēja kaut kas radnieciski mīļš un patīkams. Kad Kiintainis nostāja spēlēt, visapkārt valdīja klusums.
«Kas ir, puiši, meitas! Uzdziedāsim!» Kiintainis iesaucās un rāva vaļā jautru, visiem pazīstamu dziesmiņu «Kur tu teci, kur tu teci, gailīti manu?». Daudzas mutes piebalsoja, un līksmās dziesmas skaņas izplūda rudens nakts tumsā un salā.
Pirmai dziesmai sekoja citas. Tad atkal dejoja, bet Kiintainis tur vairs dalibas neņēma. Viņš sēdēja laiciņu pie muzikantiem un noskatījās, kā Krišus atkal raudzīja iegūt vietu savas niķīgās jūtu valdnieces sirsniņā. Maija gan bija paklusa un bieži lūkojās uz muzikantu pusi, kur redzēja Klintaini. Kad pēdējais ir nedomāja vairs piegriezt meičai vērību, šī uzmeta lūpiņu un nosprieda parādīt, ka viņai svešais piķieris bijis nebijis. Viņa izlikās jautra un smēja, sākumā piespiesti, triecot ar atkal ieradušos Krišu, kam tādas saulītes staros sašutums drīzi pārgāja. Kad Kiintainis pēc laiciņa pavisam nozuda no dejas telpām, Krišus un Maijas saprašanās palika aizvien pilnīgāka, un drīzi vien aizgājējs bija aizmirsts. Tāda ir skaistā dzimuma nepastāvība!
Kiintainis pakavējās pie muciņām, pamatīgāk iepazīdamies ar to spirdzinošo saturu. Tad viņš sāka soļot uz savu guļas vietu. Nakts bija tumša. Mēnesi neredzēja. Drūmi, pelēki, gabalaini mākoņi peldēja pa debesīm.
Soļojot Klintainim sametās tik sēri, tik sēri, ka gandrīz asaras saplūda acīs. Vai šai brīdī viņš izjuta paša un savas tautas drūmās dzīves gaitas? Vai gadījums ar Maiju un Krišu spieda viņu atcerēties paša jaunību un tās dēļ sēroties? Kas lai to sazina? Pats Kiintainis arī droši vien to nezināja un vaicāts nebūtu pratis dot atbildi. Lai kā, tikai Kiintainis pēc nedaudz minūtēm gulēja uz klētsaugšas, aizmidzis dziļā miegā, dziļi ieracies smaržīgajā sienā.
Medības, kas bija vilkušās gandrīz nedēļu, gāja uz beigām. Pēdējā dienā pirms šķiršanās bija noliktas tikai lielas viesības un dzīres, bet tām dzimtkungiem nevajadzēja piķieru un mednieku. Tamdēļ tuvākos jau iepriekšējā vakarā atlaida uz mājām. Klintainim vajadzēja pārgulēt nakti un tad arī doties mājās ar saviem suņiem. Grāfs bija sagaidāms savā muižā tikai pēc pāris dienām.
Pēdējā medību vakarā Kiintainis jau taisījās iet pie miera, kad to pasauca uz pili, kur krietni vien bija plūduši ne tikai alus un šņabji, bet arī dārgie ārzemes vīni. Grāfs Sterns bija labi iesilis, un viņam iešāvās prātā palielīties ar piķiera krietnumu. Grāfs lika ievest Klintaini pils zālē un, citiem dzirdot, teica:
«Tu man ir lab kalp! Man tā brēde sadzīšan gaužam iauk patīk. Tamdēļ tev būs man prasīt, ko tu grib. Ja tā Dūs vēn prātīg padarīšan, es tev šoreiz būs paklausīt.»
Kiintainis nezināja, ko teikt. Gan bija viņam sava vēlēšanās, bet tā vēl nelikās diezgan pārdomāta, diezgan nobriedusi. Bez tam vajadzēja pārrunāt ar Māri, kurai tur arī bija sakāms savs vārds. Zālē iestājās klusums. Visi gaidīja uz Klintaiņa atbildi. Ko viņš prasīs? Pats grāfs jutās varoņa lomā un, atgāzies krēslā, izbaudīja patīkamu apziņu par savu labsirdību. Viņš cieši noņēmās palikt līdz galam augstsirdīgs, ja tik Kiintainis neprasīs ko neiespējamu.
«Nu, droš, droš! Sak toč, ko tu grib!»
«Paldies, liels paldies lielkungam par žēlastību, bet es lūgtu atļauju laiciņu apdomāties,» — tā Kiintainis beidzot Ierunājās. Visi jutās vīlušies un ziņkārībā neapmierināti, sevišķi grāfs, kas ar redzamu nepatikšanu norūca:
«Lab, lab! Ja tu tād mulk ir, ka neprot ātru domāšan, lad pagroz sav ga!v, kamēr es būs aizbraukt uz muiž. Es lev tad būs taisīt vēl vēn noprasīšan. Tagad tu var ēt un rīt jāj uz māj.»
Otru rītu Kiintainis devās uz mājām. Viņam līdzās skrēja kopā saistītais suņu bars, ko stipra aukla savienoja iii segliem. Atstājot muižu, Kiintainis ieraudzīja Krišu, kura laimīgais ģīmis neizrādīja nekādu ciešanu. Kiintainis pieturēja zirgu.
«Ardievu, Krišu! Vai tu vēl dusmojies uz mani?»
«Kamdēļ? Pavisam nē. Jāj laimīgs.»
«Tad ir labi; bet tu ved savu Maiju ātrāk pie altāra, ka tev negadās nopietnāks sāncensis nekā es. Tāds var lev atņemt skuķi, ja tu ilgi vilcināsies un daudz gudrosi.»
Krišus nebija spējīgs slēpt savu laimi un, priecīgi smaidīdams, atteica:
«Nekā! Mums jau lie-ta norunāta. Vēl priekš svētkiem gribam dzert kāzas. Maija lielmātei atjauju jau izrunājusi. Neesi lepns, atjāj tu arī uz mūsu kāzām. Būsi gaidīts viesis.»
«Paldies, paldies par ielūgumu. Bet kāzās tikt jau gan neiznāks: stipri tālu. Bez tam — kas tevi var galvot? Uzskries tev kāds niķis, un tu ņemsies mani atkal kaustīt… Ja nu jums būtu dienās dvīnīši vai trinīši jākrustī, tad gan mani ielūdziet par krusttēvu.»
Abi šķīrās kā sirsnīgākie draugi.
Kiintainis jāja stundu pēc stundas. Vienmuļie, tukšie vēlā rudens lauki mainījās at kailiem birztalu kokiem un siliem. Maz no visa tā Kiintainis redzēja. Iegrimis domās, viņš visu laiku gudroja, pārlikdams svarīgu, viņa dzivē liktenīgu soli. Bija arī ko pārlikt! Visai paša un tuvinieku dzīvei vajadzēja grozīties lidz pamatiem.
Kiintainis bija ieskatījis skaistu vietiņu tālu no muižas, meža biezokņu vidū. Turp Klintaini vilka stipra vara. Viņa'zemes rūķa asinis runāja piķierī, prasīja pēc sava zemes stūrīša, spieda iemīļot neizbēgamās pūles un grūtības, pat vēl kārot pēc tām. Izvēlētā zemes stūrītī Kiintainis gribēja ierīkot jaunas mājas, pārcelties ar ģimeni turp, atstājot muižu līdz ar izdevīgo piķiera amatu. Kāds spēks Klintaini vilkšus vilka projām no muižas. Bet ar vieglu sirdi nevarēja spert tik svarīgu soli. Risks bija par daudz liels, uz spēles bija jāliek visas ģimenes labklājība. Tamdēļ Kiintainis līdz šim bija vilcinājies virzīt lietu uz priekšu. Tagad sakarā ar grāfa priekšlikumu nodomu bija iespējams izvest galā, un Kiintainis domāja un prātoja. Brīžam viss rādījās viegli izšķirams, brīžam grūtības tēlojās par daudz lielas. Brīžam sirds vilka Klintaini uz meža plēsumu, rādīja tam jaunos melnos arumus, jauno pļavu zaļumu un jauno, kaut arī mazo būdiņu. Brīžam atkal prāts biedināja atstāt drošo vietu 'un rādīja pūles un gandrīz nepārvaramas grūtības jaunās dzīves ierīkošanā.
Grūtas domas, smagas šaubas bija jāpārlaiž Klintainim. Tomēr, kad viņš sasniedza Kalniešu muižu, lieta bija galīgi izlemta. Vajadzēja vēl tikai sievas Māres piekrišanas.
Pie izrunāšanās ar sievu Kiintainis tik ātri netika, jo ģimenes locekļi muižā to apstāja un apbēra ar jautājumiem par medību piedzīvojumiem. Cits caur citu runāja sieva, 19 gadus vecais dēls Mikus — pirmdzimtais, kurš tikko toruden bija apprecējis vagara meitu un ieņēma jau rijkura palīga vietu, 16 gadus vecais dēls Andžus, abas pusaudžu meitas — dvīņumāsas Anlīze un Grieta — un pat mazais Bērtulītis, kurš ari šļupstēja kaut ko par briežiem. Ieradās patriekties arī Klintaiņa vecais draugs va- garis un daži citi muižas ļaudis.
Kiintainis stāstīja par medībām, bet pats dabūja dzirdēt jaunākos muižas notikumus, kur gan nekā sevišķi ārkārtīga un neparasta nebija, jo pati svarīgākā ziņa bija, ka Kundžeļu Matīss atkal līdz nesamaņai sapēris savu sievu.
Sis Kundželis muižā nebija ikdienišķa parādība. Viņa māte bija bijusi pagasta skaistule un iekritusi grāfa nagos, kurš to neizdeva pie vīra tik ātri kā citus savus upurus, bet pieturēja veselus divus savas mājās dzīvošanas laikmetus. Kad grāfs Sterns pirmo reizi atstāja jaunavu, dodamies pasaulē, un pēc kāda laika atgriezās atpakaļ, viņš atrada priekšā dēlu, kurš tika iesaukts par Grāfiņu un tautas izrunā dabūja vēlāk pavārdu Grāpiņš. Sis Grā- piņš bija kluss, lēns cilvēks, vienos gados ar Klintaini, pārzināja muižas klētis godīgi un kārtīgi, bija arī paspējis pie tam tikt pie lielas ģimenes.
Atgriezies Kalniešu p?»ī, grāfs Sterns atkal tuvināja sev Grāpiņa māti pa otrai reizei. Drīz gadījās otrs dēls, kurš dabūja vēlāk palamu Kundželis. Tikai pēc Kundžeļa pasaulē nākšanas viņa māte tika izprecināta Kosu saimniekam, kurš to jau no bērnības bija iecerējis un arī tagad pūlējās aizmirst nelaimīgās sievietes likteni. Kosu saimnieki dzīvoja diezgan laimīgi un saticīgi. Arī dēlu un meitu viņiem netrūka. Pati saimniece bija jau vecenīte, bet vēl naski rīkojās pa mājām ar darbiem.
Par savu dēlu Matīsu Kundželi grāfs Sterns gādāja. Kā jaunu zeņķi viņš to pieņēma muižā par mednieku, bet Kundželis bija nelabojams dzērājs, pie tam nesaticīgs, kašķīgs, bramanīgs, nekādam darbam nederīgs. No mednieka viņš tika ielikts par rijkura palīgu, vēlāk par vagara palīgu un beidzot par dārznieka palīgu. Arī pēdējam ama- lam Kundželis bija pilnīgi nederīgs un ēda muižas maizi, likai pateicoties grāfa žēlastībai. Kundželis bija vēl jauna vīra gados, bet nekārtīgas dzīves dēļ izskatījās daudz vecāks par saviem gadiem. Viņam bija prāva ģimene, kas stipri cieta no sava galvas nevaldāmā rakstura un dūres; sevišķi tas bija jāsaka par viņa sievu, kura bieži labprātīgi devās zein vira dūres, lai paglābtu no tās kādu bērnu. Dažreiz slimīgā sieviete paģība no vīra sitieniem, tā ka daudzi sprieda, ka viņas mūža dienas jau skaitītas. Arī Klintaiņa atgriešanās dienā bija norisinājies joti pretīgs Kundžeļa uzbrukums sievai.
Klintainim stāstot un klausoties jaunākās ziņas, nemanot bija pienācis laiks iet gulēt. Tomēr ar visu ceļa no-i gurumu Kiintainis nevarēja aizmigt, nepastāstījis sievai, par nodomiem ietaisīt paša mājas. Ilgi tovakar abi laulātie draugi pusčukstoši sarunājās, kamēr beidzot Māre noteica:
«Dari, vīriņ, kā tev labāk rādās. Man gan pa muižu: labi patīk, bet, ja tu tur mežā domā būt laimīgāks, tad es; tev arvien būšu palīdzīga darbos.»
Atgriezies pēc medībām Kalniešu pilī, grāfs Sterns vispirms krietni izgulējās un atpūtās. Tad viņš atminējās par savu solījumu un lika atsaukt Klintaini. Pēdējais uz to jau bija gaidījis un izteica savu lūgumu: jaut viņam aiziet no muižas un ieplēst līdumus jaunām mājām. Grāfs muti vien ieplēta. Visu ko viņš bija vairāk gaidījis, tikai ne kaut ko tamlīdzīgu.
«Tev, Mikel, skrūv ēkš to galv nav riktīg!» grāfs teica. «Tev būs padomāt vēl līdz rītdēn par šo lēt. Kad tu būs izgulēt, tev būs palikt prātīgāk un nebūs datnmelig.»
«Es, lielskungs, esmu visu pārdomājis un joti lūgtu cienīgo kungu šoreiz uzklausīt manu lūgumu.»
«Bet kā lai es būt bez piķēr? Tu man tokš esi vajadzīg.»
«Lielkungam jaužu diezgan. Lielskungs dabūs sev labāku piķieri.»
«Ja ne labāk, tad gan gudrāk es būs varēt dabūt. Lab! Ja tu tād mulk esi, tad vari ēt tur pē to vilk un plēst to krūm un celm. Bet to pikēr amat pē lēl medīšan tev būs jāuzņem uz sev tāpat kā līdz šim dēn. Tu var ēt. Lēl ēzei!»
Grāfs bija stipri sašutis par Klintaiņa acīmredzamo stulbumu, bet viņš gribēja vārdu turēt un bez tam zināja, ka medību dalībnieki uzprasīs kādreiz, ko Kiintainis vēlējies. Kā tad lai viņš, grāfs, izrādās par solījuma neturē- tāju?! Bez tam Klintainim daudzmaz prāvākās medībās būs tāpat jāuzņemas Kalnieša piķiera pienākumi.
Kiintainis padevīgi noskūpstīja grāfam roku, kas bija nepieciešami pēc tolaiku ceremoniāla, un izgāja ārā. Viņš bija apmierināts. Piķiera pienākumus pie reizes viņš spēs I/,pildīt. Tomēr maz viņam vairs pienācās ar šo amatu nodarboties, jo vecā grāfa veselības stāvoklis palika ļaunāks un tuvākos gados Kalniešos gandrīz nemaz vairs nerīkoja prāvākas medības.
Vēl vairāk kā grāfs par Klintaiņa nodomu bija sašutis Un brīnījās vagaris.
«Vai tu traks?» viņš teica. «Kas tev prātā ienācis? Tūliņ Izsvied savus niķus laukā no galvas! Vai tu tur ar vilkiem gribi gaudot?»
«Ka tu zinātu, kas tur par jauku zemes stūrīti!» i «.Jauks zemes stūrītis? Vai tu to mutē bāzīsi un dosi kost bērniem?»
«Ko nu mels! Gan jaunajā zemītē paaugs, ko mutē bāzt. Ito. tam tur es pats būšu savs kungs.» Vagaris sirdīgi atmeta ar roku.
«Blēņas! Tūliņ ej pie lielkunga un saki, ka tu dullumu esi izgulējis. Lūdz, lai tev piedod muļķošanos un atstāj 11/ priekšu piķiera vietā.»
«To nu gan nē! Iedomājies, cik tur jauki pašam savu «cinīti rušināt. Bez tam gadi mūžā arī krājas. Diezin cik Ilgi vairs varēšu piķiera vietu izpildīt?»
«Ko nu pasakas stāstīt! Tu jau vēl ar kailām rokām vari vērsi nostiept gar zemi.»
«Tamdēļ jāstrādā pie laika, kamēr vēl spēki nav izsīkuši, lai būtu ir pašam vecumā sava pārtikšana, ir ko bērniem atstāt. Paša mājas — tas ir pavisam cita lieta.»
«Paša mājas? Tādas pašas kunga mājas kā citas. Tāmi! būs muižas mājas, ar kurām kungs darīs, kā vien gri- l)ēs. Varbūt ir nemaz neatstās tās taviem bērniem.»
«Kāda velna grāfam tur meža vidū ņemt maniem bērniem zemi nost? Gan jau atstās.»
«Kā ieēdies! Vēlreiz saku tev: klausies labu padomu un ej ar lūgumu pie lielkunga, lai atstāj tevi par piķieri.»
«Gan tu pats vēlāk citādu dziesmu dziedāsi, kad redzēsi manus nākošos laukus un pļavas.»
«Es tur savu kāju nesperšu. Es gribu dzīvot pie cilvēkiem un ne pie vilkiem. Ja tu esi pavisam prātu zaudējis, lad jāiet parunāt ar tavu Māri. Varbūt tai galvā vēl viss kartībā!»
Vagaris sirdīgi nospļāvās un devās pārrunāt Klintainleti, hel arī šis mēģinājums palika bez panākumiem. Nelīdzēja pat vagarienes pierunāšana. Klintainiete uz visiem aizrādījumiem tik noteica:
«Kas man tur daudz ko gudrot? Tādas lietas Mikum labāk jāpārzina. Viņš vīrieša cilvēks. Bez tam viņam tur par daudz patīk. Ir arī tālāk nost no kunga pātagas. Ja strādāsim, tad maizīte arī tur būs.»
Gribot negribot vagariem un citiem Klintaiņu labvēļiem bija jāapmierinās. Skauģi turpretim smīnēja vien un sprieda:
«Tā iet! Kad tas Kungs grib kādu pazudināt, tad Viņš tam papriekšu atņem prātu.»
Tuvākā svētdļenā Kiintainis aizjāja uz savu nākošo dzīves vietu. Gar mazu upīti, kuru sauca par Mežupi, stiepās zālains, auglīgs, vietām tikai krūmiem vien apaudzis līdzenums. Tur vēl nesen bija tikuši pļauti atsevišķi pļavu gabaliņi, bet attāluma dēļ tos īpašnieki bija pametuši. Senatnē tur kādreiz izplētās plašs apstrādāts klajums. Pāris verstes no Klintaiņa izraudzītās vietas, Mežupītei uz leju, krasts pacēlās kā stāva krauja, uz kuras priekš vairākiem gadu simteņiem bija stāvējusi senču pils. Vēl tagad nelielo uzkalniņu sauca par Pilskalnu, arī par Spoku kalnu. Pilskalnā tagad auga milzīgi koki. Apkārtnē gar upīti zemi gan apstrādāja vēl kādu laiku pēc pils bojā iešanas. Bet karš vai mēris, vai kas cits no turienes izskaudis cilvēkus. Tikai pļavas bija vēl ilgu laiku pļāvuši citur dzīvojoši ļaudis. Krūmi spiedās virsū arvien vairāk un vairāk, un mežs iekaroja vienu pozīciju pēc otras. Beidzamās pļaviņas bija atstātas priekš samērā neilga laika. Nebija cilvēkiem izdevīgi staigāt verstēm lielus gabalus, lai pļautu sīkos pāri palikušos klajumiņus, kaut gan cilvēku dzīvokļi pa tam bija tuvojušies apmēram uz desmit verstēm. Kamdēļ staigāt tik tālu? Dzimtkungi tanīs laikos necēla iebildumus pret siena pļaušanu mežā, kur vien katrs gribēja. Ienākuma meži tā kā tā nekāda nedeva, un medībām to pietika atliku likām.
Neliela klajumiņa malā Mežupīte apmeta gandrīz pusapļa līkumu. Tur pavasaros rubeņiem bija iemīļota dziedāšanas vieta. Krasta malā auga veca, žuburaina mežābele un netālu milzīgs, resns ozols. Tas droši vien bija redzējis pēdējos senču pils kareivjus un noskatījies apcietinājumu bojā iešanu un sagrūšanu. Nelielā upīte, kura tikai vietvietām bija izgrauzusi dziļāku gultni un nelielus dobu- ļus — atvariņus, pie ozola iepletās platāk un izveidoja lielāku dzehnīti.
Sinī vietā Kiintainis nodomāja celt būdu. Viņš piesēja pie mežābeles zirgu, pirmo reizi juzdamies par šīs vietas saimnieku. Ilgi viņš sēdēja zem ozola, ilgi staigāja uz priekšu un atpakaļ gudrodams un pārlikdams, mēroja soliem dažas vietas un apskatīja krūmu biezumu un klaju- miņu lielumu.
Kad īsā rudens diena gāja uz beigām un krēsla spieda Klintaini domāt par atgriešanos uz muižu, viņš nelabprāt šķīrās no ieskatītās vietiņas. Lai kā, bet todien Kiintainis bija sastādījis sīku rīcības plānu, pie kura izpildīšanas nekavējot ķērās.
Tā kā vecā grāfa slimības dēļ Kalniešu pilī par medībām pat ne domāt nevarēja, tad piķieris bija pabrīvs un pavadīja kopā ar dēlu Andžu dažu labu dienu pie Mež- upītes, cirzdams krūmus nākošai pļavai, kurai līdz pavasarim atbrīvojās prāvs klajumiņš. Arī nelielam lauciņam bija radusies vieta. Ziemā nocirta un pilnīgi sagatavoja būvkokus, kuru nemaz tik daudz nevajadzēja nelielam šķūnītim lopiem un arī pagaidu miteklim pašiem.
Pavasarī, sniegam nokūstot, Kiintainis ar Andžu apmetās skuju būdā uz Mežupītes krasta un no vienas tumsas līdz otrai tumsai strādāja pie ēkām. Drīz nāca gatava barakai līdzīga dzīvojamā ēka, pareizāk sakot, būda. Koka sienas bija ieraktas līdz pusei zemē un tikai trīs četras pēdas pacēlās uz augšu. Tad nāca griesti no apaļiem kokiem, noklāti skujām un velēnām. Kā jumta sega virs spārēm bija pārvilkti kriji, tas ir, lieliem gabaliem no resnām, za|ām eglēm nolobīta miza. Būda bija labi gara, bet šaura. Pat pavards bija izmūrēts, kuram vajadzēja uzņemties arī apsildīt būdu. Lodziņi bija maziņi, bez rāmjiem un stikliem. Tie bija sienā izzāģēti četrkantaini caurumi. Aukstā laikā tos vienkārši aiztaisīja ciet, pat vēl aizbāza ar salmiem. Tas gan padarīja būdu pilnīgi tumšu, bet totiesu daudzmaz pasargāja no aukstuma. Apgaismošanai skalu nebija trūkums.
Kad bija gatava otra būda lopiem, varēja taisīt Jurģus, īstie Jurģi pa tam bija pagājuši jau priekš pāris nedēļām. Mirdzēja skaista, jauka pavasara diena, kad Klintaiņa zirģelis vilka no muižas ārā vienīgo mantas vezumu, kurā bija sakrauta visa bagātība. Skapja, galda un gultas kājas mistrojās ar arklu un ecēšām, ar silēm un katlu. Visu vezumu kronēja liels, aizklāts un aizsiets grozs, kurā atradās gailis ar savām sievām. Putnu ģimene bija stipri uztraukta, un pie katra daudzmaz lielāka vezuma tricinā- juma, pie katras ce|a dobes grozā atskanēja skaļi ta-ta-ta- ta saucieni. Vezuma apakšā, zem skapja, slēpās liels maiss ar kartupeļiem un rudzu, auzu un miežu maišeļi. Tīnē un staņķīšos bija dažādi milti.
Zirgu vadīja Andžus. Vezumam sekoja lopiņi — govs, divas aitas ar jēriem un divi sivēni — līdz ar Anlīzi un Grietiņu kā pavēlniecēm un Dukšcli kā palīga spēku. Beigās gāja pats Kiintainis ar sievu, kura veda pie rokas Bērtulīti. Viņiem līdzās soļoja pavadītāji: vagaris, vaga- riene un Klintaiņa vecākais dēls Mikus ar sievu. Pēdējie palika muižā uz dzīvi, jo to prasīja rijkura amats. Arī vagara mamma nebūtu gribējusi ne dzirdēt par savas meitas, Mikus sievas, aiziešanu no muižas uz vilku ciematu.
Tālu pavadītāji nevarēja iet, jo vagara mammas pilnīgums to neatļāva. Sievieši sabučojās, noraudājās; vaga- riene vēl reizi nosauca Klintaini par apstulbušu vīlistieti, kurš grūž savējos postā. Tad nāca šķiršanās. Tikai pats vagaris vēl pagāja nelielu gabaliņu — līdz muižas lauku galam, parunādamies par "Šo un to ar Klintaini. Tad arī viņš atvadījās un devās atpakaļ uz muižu.
To vakaru mežs ap līdumnieku jauno dzīves vietu, kura drīz dabūja Klintaiņu nosaukumu, trīcēdams atbalsī, brīnījās par neparastām lietām. Klintaiņu ģimene, iekārtodamās garajā būdā, čaloja un trieca tik skaļi, ka visa apkārtne skanēja. Arī vilku māte apstājās savā gājienā un ievilka caur nāsīm gaisu, kuru pildīja pārsteidzoša, neparasta, garžīga smarža. To izplatīja uz jaunā pavarda pirmo reizi ceptais kaltētais speķis pirmajām ģimenes vakariņām jaunajās mājās. Te notika kaut kas pagalam neparedzēts. Kiintainis bija iztīrījis un pielādējis smago kramenīcu un, stāvēdams būdas priekšā, domāja pirms ēšanas izmēģināt ieroci. Sieva cepa gaļu, kuras smarža pa vaļējām būdas durvīm lauzās ārā.
Pie pašas būdas aiz tuvākā krūma parādījās liela vilka galva, kura vērīgi nolūkojās neparastajā ainā. Klintaiņa asais skats pamanīja pelēko meža plēsoni. Norībēja šāviens, un vilku māte pēc pāris neveikliem lēcieniem saļima. Driz viņas āda kaltējās uz mežābeles zara.
Sis gadījums sacēla dzīvas sarunas un priecīgu uztraukumu. Tas tika iztulkots par labu pazīmi, jo Klintaiņu nākotnē ar izdevīgām medībām bija daudz kas saistīts, Grāfs klaušu vietā vecajam piķierim bija uzlicis mežsarģa jeb, labāk sakot, mednieka pienākumus, kuri pastāvēja putnu un zaķu piegādāšanā muižas virtuvei. Tiesa, kārtīgas šā veida nodevas bija uzliktas, tikai sākot ar nākošo gadu, tomēr arī jau pirmajā gadā uz muižu vajadzēja nest pēc iespējas daudz medījuma. Turpretim ar nākošo gadu nodevas sākās, kā tika teikts, pēc «birkas».
Birka bija pāris pirkstu resnumā glīti nodrāzts četr- šķautņains koka dullītis, uz kura asajām šķautnēm iegrieza robiņus. Kalniešos pilna birka bija 300 robiņu katram mežsargam medniekam, pie kam sākumā uz katras birkas šķautnes grieza pa 50 robiņu grupās pa 10, ar nelielu atstatumu starp katru desmitu. Kad tā 200 bija pilni, tad prāvākā atstatumā no pirmajiem grieza pa 10 robiņu uz šķautnes, līdz kamēr noliktais skaits bija pilns.
Pastāvēja stingra kārtība, cik par katru putnu nācās griezt birkā robiņu. Pēc grāfa Sterna pēdējiem noteikumiem, mednieks par pāri ķīvīšu dabūja vienu robiņu, par mazas sugas pīli, tā saukto kriķīti, vai par irbi — vienu robiņu, par mazāku zaķi vai lielas sugas pīli — divus, par lielu balto zaķi vai rubeni — trīs, par lielu pelēko zaķi vai medņa māti — četrus, par medņa gaili — piecus, par meža zosi — sešus. Ikkatram putnam bija sava vieta. Izcilu stāvokli ieņēma sloka, kura, kaut gan neliela, tika vērtēta ar pieciem robiņiem. Tas bija tā ne vien gardās gaļas dēļ, bet arī tādēļ, ka ar toreizējām kramenīcām gandrīz nebija iespējams šo putniņu nošaut.
Citās muižās bija savi noteikumi par to, cik robiņu va- jaga būt pilnā birkā un ar cik robiņiem katra putna suga novērtēta. Noteikumus katrs dzimtkungs mainīja pēc saviem ieskatiem, neprasot otras puses piekrišanu. Dzimtļaudīm tik nācās izpildīt, bet ne runāt līdzi.
Birkās robiņus iegrieza pie medījumu nodošanas muižā. Pati birka glabājās pie mežsarga, bija viņa dokuments. Muižā nodotu putnu skaitu tikai pierakstīja grāmatās. Ja medniekam veicās un birka bija jau pilna vai tuvojās pilnumam, bija atļauts šo to šaut arī paša vajadzībām. Tāpat medniekam bija atļauts šaut sev visus plēsīgos zvērus, par kuru ādām no žīda varēja dabūt pa sudraba rublim. Arī vienu otru negaržīgu putnu, piem., dzērves, daža muiža pavisam neņēma, bet atstāja medniekiem. Briežus šāva pa lielākai daļai tikai paši dzimtkungi un sevišķi rīkotās medībās. Tikai izņēmuma gadījumos kādreiz deva pavēli piegādāt muižai briedi, kurš mežsargam uz birkas nenāca. Citādi briedi bez dzimtkunga at|aujas šaut nebija brīv. Stirnu toreiz Latvijas mežos, mazākais, liclum lielā tās da|ā, nebija, laikam daudzo plēsīgo zvēru dēļ, kuri kavēja šo glezno meža iemītnieku ievairošanos. Varbūt arī sniegs ziemās toreiz bija daudz biezāks kā tagad un stirnām par dziļu.
Medījumu gādāšana nebija vaļas brīžu prieks, bet grūts uzdevums un nakts miegu un svētdienas mieru laupītājs darbs, jo vai tam medniekam, kurš nepiegādāja pilnu savu klaušu Birku! Varēja gadīties putniem nabags gads, ko dzimtkungs neņēma vērā pie robiņu noteikšanas birkai, bet mežsargs — klausu cilvēks — līdzi runāt nedrīkstēja. Tamdēļ vilku mātes vieglā nošaušana, kura pareģoja izdevību mednieku gaitās, likās laba zīme. Sāds gadījums tiešām varēja iepriecināt Klintaiņu ģimeni.
Pēc pirmām vakariņām bērni sapulcējās zem mežābeles, un tur atskanēja smiekli, triekšana un pa brīžiem dziedāšana, tā ka mežs galīgi piekusa, atsaukdamies atbalsī.
Pats Kiintainis ar sievu šinī jaukajā vakarā sēdēja zem lielā ozola un pārsprieda nopietnas lietas. Bija arī par ko runāt. Rudenī kautais vepris, neskatoties uz savu brangumu, varēja būt bijis daudz prāvāks. Vēlams tas tiešām būtu bijis, ja ņēmās aplūkot palikušo gaļas daudzumu. Kartupeļi jāatstāj sēklai, jo turpat aiz būdas bija nodomāts lāpstām izrakt un labi sasmalcināt kartupeļiem zemi, bez tam ierīkot nelielu kāpostu dārzu, pie kam mēslu vietā vajadzēja sanest purvāja kūdru. Tāpat gar vienu būdas malu bija jāiestrādā puķu dobe vienkāršām rozēm, rūtām, jurģīnēm, dievkociņiem, krūzmētrām. Bet šis darbs piekrita meitenēm.
Ne vien no kartupeļiem, bet arī no miežiem un auzām nekas nebija laižams tūlītējā lietošanā. Cik arī mazi šogad bija paredzami lauciņi, tomēr miežu un auzu tikko pietika sēklai. Putraimu, miltu un rudzu bija ļoti, ļoti maz. Sēklai rudenim gan rudzi bija vēl muižā. Zirģelim un go- čai bija jāiztiek ar zāli vien, un tās — paldies Dievam! — Mežupītes malā, klajumiņos mežā un biezokņos pietika atliku likām. Cūčukiem Klintainiete tīreļa malās plēsīs bambarus. Sie sulainie augi labi noderēs, kamēr kaut kas uzaugs dārzā un laukā. Grūtāk jau ies, bet pazvejos upītē, paturēs sev no medījuma dažu medni vai zaķi, saprotams,
paretam, jo Klintaiņu vientiesība un godīgums nepielaida muižas tiesību šķiebšanu. Gotiņa jau arī dod pienu. Gan liks cauri. Tā sprieda zem ozola abi Klintaiņi.
Tika ari! Pagāja gads, smaga darba, grūtu pūliņu pilns gads. Daudz ko bija veicies pabīdīt uz priekšu. Tēva un (Iela cirvji daudz bija skanējuši; klajums stipri bija pa- plēties. Apsētie lauciņi bija daudz lielāki nekā pērn. Govij lidzās ganījās atšķirta maza gotiņa. Tikai aita ar divi jēriem krita vilku rīklē. Nelaime ar plēsoņiem būtu iznākusi vēl lielāka, ja todien ganos Grietiņa neparādītu drosmi un apķērību. Līdzko divi vilki uzbruka pirmiem upuriem, meitene nostājās pie pārpalikušā ganāmā pulciņa, kas spiedās ap viņu, vicināja pa gaisu lielu ķūzi un kliedza, kas ir kliegšana, kamēr atsteidzās Kiintainis un aizbaidīja zvērus, kuri no meitenes saucieniem nemuka projām, bet tomēr rāvās no nebēdzēja cilvēka. Pat norietā aita un viens saplēstais jērs palika par tīri gardu cepeti Klintaiņiem pašiem.
Ar labo veiksmi, ar pārcilvēcīgo darbu, jo šogad bija jāpilda arī klaušas ar medīšanu, otrā gadā pēc aiziešanas 110 muižas, kad sēšana beidzās, Kiintainis apķērās, ka viņš ir pilnīgi bez maizes: nokautie suķi bija apēsti; visa lauku un dārza pirmā gada raža, cik tā nebija izlietota sēklai, bija pie beigām. Palika tikai govs piens, bet ģimene sastāvēja no daudzām galvām, un ēdāji bija veselīgi un vareni. Ar putru bez aizdara tur cauri tikt nevarēja. Svaigais gaiss un grūtais darbs nebūt nemazināja ēstgribu. Ko darīt? Drūmi sametās Klintainim ap sirdi, noskatoties bērnos, kuri kā arvienu priecīgi smējās, nekā ļauna neno- jauzdami. Rūpes atspoguļojās Klintainietes acīs, kad viņa dalīja pēdējo maizes kukuļu gabalus.
Pienāca kāds drūms vakars, kad rītdienai maizes nebija vairs nemaz. Abi laulātie bēdīgi sēdēja, nerunādami ne vārda. Viņi tāpat sapratās. No sievas mutes nenāca ne mazākais pārmetums; pat rūgtuma nebija viņas domās par muižas atstāšanu.
Spiedīgas domas mocīja pašu Klintaini. Pat miegs ne- • nāca, un viņš grozījās no vieniem sāniem uz otriem, kad visi jau sen bija devušies pie miera. Sieva arī negulēja, kaut gan likās aizmigusi. Nedēļas astoņas atlika vēl līdz
jaunai maizei. No vagariem viņi jau bija aizņēmušies rudzus un šo to citu. Varēja vēl kādu nieku paņemt, bet tikai kādu nieku, ar kuru ne domās nevarēja iedomāties izkulties cauri līdz jaunai ražai. Tomēr izeja bija, un Kiintainis, bez miega valstīdamies guļas vietā, pārdomāja sīkumus par šo izeju.
Kad svīda maza gaismiņa, viņš piecēlās. Apģērbies Kiintainis paņēma kramenīcu, pulvera ragu, skrošu maku, pāri paša izlietu ložu, pakulu vīšķi prapjiem un izslīdēja klusi ārā. Sieva piecēlās un, novērojusi, ka vīrs aiziet uz mežu, apmierinājās.
Pārlēcis pār pusizžuvušo upīti, Kiintainis devās pa briežu iemīto stigu. Pāris verstes nogājis, viņš sasniedza zālainu strautiņu, kurš, krūmiem apaudzis, vijās no purva uz Mežupītes pusi. Seit redzējās tīri svaigas briežu pēdas. Kiintainis palika uzmanīgāks un bez troksnīša lēnām līda uz priekšu. Vislielākā vērībā pagāja kāda pusstunda. Tad mežu satrauca šāviena troksnis, un drīz pēc tam Kiintainis pārnesa mājās lielu brieža cisku kā pirmo nogāztā laupījuma daļu.
Vagaris neliedza aizdot vēl rudzus draugam, tā ka nākošā rītā Klintaiņos būdas kaktā rūca rokas dzirnavas. Brieža gaļa sākumā visiem vareni garžoja, kaut gan maizes deva klāt gaužam maz, ar mēru un smalkāko aprēķinu. Dažreiz brieža liesums izpildīja ir maizes, ir gaļas vietu. Kad pagāja nedēļa, otrā, trešā, ceturtā, kad pirmām briedim sekoja otrs un trešais, sausā gaļa sāka stipri apnikt. Mazie rupjās maizes gabaliņi izlikās tik gardi, tik iekārojami. Tomēr mazi tie bija, par daudz mazi, kaut ari tēvs un māte bieži atteicās no savām daļām un strēba pa- zilgano putru bez maizes.
Lieli, lieli prieku svētki to gadu bija Klintaiņos, kad pirmo reizi rokas dzirnavās mala jaunos rudzus. Neviens vairs negribēja ēst brieža gaļu, kad jaunu rudzu maize nāca uz galda un kad šo gardumu nedeva vairs ar daļu, pa mazam gabaliņam. Drīz pēc tam brieža gaļa pilnīgi nozuda no ēdienu kartes, bet palika ilgu laiku diezgan ļaunā piemiņā.
Otrā gada raža jau stipri uzlaboja Klintaiņu stāvokli. Kaut gan ar rudziem pēc jauna lauciņa apsēšanas un parāda nolīdzināšanas vagariem vajadzēja apieties taupīgi.
Pļavas un lauciņi plētās plašumā, bet tad to palielināšanai meta mieru, jo laiks bija pienācis domāt par pastāvīgām ēkām. Ar dedzību tēvs un dēls stājās pie jaunā darba, un trešā gada rudeni Klintaini ievilkās jaunā, glītā i;labiņā, kam gan trūka dūmeņa, jo tādas lietas toreiz vēl nebija modē. Jaunā dzīvojamā ēka varēja godam sacensties ar līdzīgām celtnēm pagastā. Uz iesvētīšanu sarikoja lieliskas viesības. Zīdam Joskem bija jāiztukšo maks un ļ.īpiekrauj pusvezuma ar lapsu, caunu, vilku, ūdru, ūde|u, sermuļu, sesku un pat briežu ādām. Pēdējās gan paslēpa pašā vezuma apakšā. Svinībās viesu nebija daudz, tomēr gandrīz lielmaņi vien redzējās: pats vagaris ar vagarieni, vagara meita ar savu vīru — Klintaiņa vecāko dēlu no muižas, deģis ar meitu un dēlu un divi saimnieki radinieki ar ģimenēm. Katrs atveda pudelīti smalka šņabja — šeļ- ķena un pīrāgu grozu kā sāl' un maizi, tā ka Kiintainis apmierinājās, kaut gan sākumā bija stipri noraizējies, vai viesiem neiznāks par maz ar tām pāris pudelītēm sīvā, ko viņš bija nopircis. Cita ieņemtā nauda aizgāja lakatiņiem, pastalām un dažiem apģērba gabaliem sievai un bērniem, jo nevarēja taču viesiem rādīties kā darbdienās.
Pirmo reizi pēc muižas atstāšanas Kiintainis bija iztecinājis alu no paša miežiem, gan ne daudz. Tomēr jau varēja to atļauties.
Galdā cēla sazvejotās zivis, divus zaķus, jēru, vagara mammas atvesto cepto sivēnu. Viesības iznāca glaunu glaunās. Pat krietni dejots tika istabas priekšā uz zālītes, pie kam aiz liela trokšņa un dejotāju jautrības pašu mūziku — Klintaiņa kokli — reti varēja sadzirdēt, gandrīz vienīgi dejas starpbrīžos. Visi līksmojās. Pat. vagaris ar vagarieni nodejoja vienu krusta deju, pie kam pati mamma tā piekusa, ka nosolījās savu mūžu vairs nedejot.
Kad viesi priekš šķiršanās vēlreiz uzkoda un iedzēra, Kiintainis iebilda galda kaimiņam — vagarim:
«Vārdu gan tu pavisam neturi!»
«Kā tā?» uzrunātais izbrīnījies ieprasījās.
«Vai tad tu nesolījies kāju šeit nespert, kad gāju no muižas projām?»
«Tiesa, tiesa! Bet tu neteici, ka te tik laba dejošana, un es šo būšanu nebiju ņēmis vērā, tamdēļ par vārda laušanu izlūdzos piedošanu.»
Nemanot darbā diena sekoja dienai, mēnesis mēnesim. Pagāja vēl trīs gadi. Bija svētdiena. Pie zilā debess loka saulīte tuvojās koku galiem vakara pusē, gan vēl labā gabaliņā, kad Kiintainis atmodās. Šorīt jau priekš gaismiņas viņš bija piecēlies, lai dotos uz mežu. Nevarēja slinkot, jo muižai bija jāpiegādā kārtējās putnu nodevas. Tamdēļ pavasara naktis vajadzēja medībām lieti izlietot, citādi varēja iet šķidri, jo kungs taču necietīs nekārtīgus klaušu pildītājus. Dienu izgulējies, Kiintainis atkal jutās spirgts un stiprs. Gan viņam iešāvās uz acumirkli prātā vēlēšanās pavadīt vakaru starp savējiem. Vajadzēja tikai iedomāt pienākumu, lai katrs slinkums izčibētu. Tikai īsu brīdi, kamēr sieva uzlika uz galda šo to uzkošanai, Kiintainis nosēdās pie tumšā lodziņa pakoklēt.
«Nāc nu, vīriņ, uzkod! No paša rīta neesi neko ēdis un laikam iesi atkal uz mežu.»
«Jāiet vien ir, vai gribas vai nē. Putni paši vēl netaisās nākt uz mājām.»
«Joko vien, joko! Bet varētu kaut svētdienas vakaru mierīgi mājās palikt.»
«Ko nu niekus! Jāiet vien ir. Ka tik vien būtu grūtību, tad varētu iztikt tīri labi. Vēl jau kungiem šopavasar necik nav piešauts. Izdevigais laiks jāizlieto. Šovakar domāju aiziet līdz Liepkalna sūnāklim uz medņiem. Tad gan laikam gulēt nenākšu uz mājām. Vakarā raudzīšu pašaut slokas un noklausīšos medņus. Tad turpat pārgulēšu. Uz mājām negribas nākt tādu gabalu. Nakts diezgan īsa, un priekš gaismiņas svīšanas jābūt atkal medņu rostā. Tamdēļ gandrīz nemaz neiznāk gulēšana, ja uz mājām nāk.»
«Ka tik tu, vīriņ, nepārsaldējies vai arī tevī kāds nelabais neparauj. Nakts laikā viens pats meža tumsāl»
«Sieviešu muļķības!» Kiintainis skaļi iesmējās. Kā arī ne? Kas viņam varēja notikt mežā? Tur viņš jutās kā mājās, vai diena vai nakts. Katra putna balstiņa, katra zvēra iekaukšanās, katrs troksnītis runāja pazīstamu valodu, stāstīja sīki jo sīki visu, kas notiek.
«Nesmejies, nesmejies!» sieva turpināja. «Kad aiziesi bojā, būs par vēlu smieties. Labāk paņem līdzi lielo dēlu. Diviem drošāk.»
«Nē, sieviņ! Viņam nav vaļas. Bise arī viena pa diviem. Jāsteidz notīrīt krūmāji gar upīti, citādi netiks siena nākošo gadu. Pasaki Andžuin, lai rīt no paša rīta sāk cirst krūmus. Vēlāk iešu palīgā. Bērtulīti gan varētu paņemt līdzi. Lai sāktu radināties pie meža! Bet viņš vēl par mazu; visu nakti mežā viņam iznāks par grūtu. Lai paaug lieliņāks. Vēl laika diezgan mācīties ģēģerēt.»
Paņēmis smago bisi, sabāzis kabatās pulvera ragu un skrošu makus, Kiintainis devās laukā. Staļļos Andžus baroja lopus un jautri sasaucās ar māsām, kuru balsis skanēja no šķūņa. Sarunas grozījās ap mazo Bērtulīti, kurš nupat tinās ap lielajiem. Tēvam tuvojoties, viņš, krūtis izgriezis, svarīgi noteica:
«Kad būšu liels, izdarīšu visu viens pats. Kungiem arī par vienu cēlienu mežā piešaušu putnu veselam gadam. Nesmejieties vis! To izdarīšu. Pie lopiem arī jums palīdzēšu.»
Lielie sāka skali smieties. Anlīze šķūnī kaut ko noteica, ķircinādama mazo brālīti. Arī tēvs pavīpsnāja par dēlēna bramanīgo uzstāšanos un gribēja jau iemaisīties sarunā, kad ieraudzīja kaimiņu mežsargu Driķi, kurš ar bisi plecos tuvojās Kiintaiņiem.
«Nāku pie jums ar jaunām ziņām,» teica viesis pēc apsveicināšanās, «biju šodien muižā. Kungs noteica arī tev, Klintaini, atvest ziņu.»
«Tikai neatnes svētdienas dienā sliktu ciema kukuli.»
«Labais jau gan nav. Ko nu uz to cerēt!'Kungs noteica, ka birka mums esot par mazu; ar šo gadu sākot, jāpiegā- dājot meža kustoņu par 350 robiņiem un nevis par 300 kā līdz šim.»
«Tas gan nav labi. Skriešanu būs krietni vairāki»
«Kas zin, vai pavisam spēšu izpildīt. Tu jau gan laikam zini kādus putnu vārdus, jo kustoņi paši tev dodas rokās. Ir tad, domāju, sirds tev dažu labu reizi iesāpas, ka tik vieglprātīgi atstāji smalko piķiera amatu.»
«Ej nu ej! Kur mūsu nav, tur cepti baloži skrien paši mutē.»
«Man gan niekus nestāsti. Vai tad neredzu? Kas tev muižā nekaitēja, kā zutim pa taukiem…»
«Vai tev kāds zutis ir lielījies par saviem priekiem taukos uz pannas?»
«Jā, jā., smejies, smejies! Uz to tu esi liels meistars. Bet kas tad tev te par paradīzi? Pirmā laikā pat dzīvot iznāca būdā mitrumā un aukstumā. Cīkstēšanās ar celmiem uz krūtēm tik salda nemaz neiznāk, sevišķi, ja vēl pa reizei vēders jāsajož stingrāki.»
«Bija jau bija visa kā, bet tagad — paldies Dievamt — iet labāk: ēkas ir, lauciņi ir, pļavas ir, lopu arī jau vairāk …»
«Cik tev to lauku un pļavu! Sienāzis bez ieskriešanās viegli tiek pāri visai tavai gruntei. Man ir trīs reizes tik daudz, bet nodevas tādas pašas muižai kā tev. Saki, ko gribi, bet gudri tu nedarīji, muižu atstādams. Tomēr ko tik ilgi triekt. Jāiet uz mežu, vakars ir jauks. Putnu gadu no gada paliek mazāk un mazāk. Lai 10 irbes sadabūtu, tev jānoskrienas dažreiz vesela diena. Kur tad senāki Un medņi arī… Šorīt par visu ritu divus vien dabūju un trešo sašāvu. Spalvas vien pajuka, bet pagāns aizskrēja. Beigts "jau gan būs, bet kaut kur ielīda, un nevarēju sadabūt. Veselu stundu ne par šo, ne par to nobradāju pa eglītēm rosta malā. Senāk, mans tēvs stāstīja, medņu bijis … Ka tevi jupis! Gandrīz aizmirsu vēl pateikt, ka kungs šogad par medņiem skaitīs tikai pa četriem robiem birkā un ne pa pieciem kā līdz šim. Es gan teicu viņam: «Cienīts žēlīgs lielskungs! Tāds liels putns!» Bet viņš saka: «Salmu kūlis ir vēl lielāks. Kas tur no tāda sausa maitas iznāk par cepeti? Sauj labāk to šnep!» — Tiesa, par slokām paliek pa vecam — pieci robiņi, bet ej nu da- bon rokā tos pagānus! Te pulveris nobirst bisei, te atkal viss šāviens aizmirkst, kamēr gaidi, kad nāks sloka kvark- šķēdama. Dažu labu reizi gailis gan no krama uguni izšķil, bet pulveris neaizdegas un bise neiet vaļā. Citu reizi atkal, ar skubu mērķēdams, pacel bisi par stāvu un pulveris no plankas sabirst pašam acīs. Tu jau gan proti sa- meklēt slokas, bet mēs citi tikai pa reizei kādu pussprā- gušu.»
«Es jau tev esmu teicis, ka vajaga rārnā vakarā vēlāk pagaidīt, līdz kamēr labi satumst, un nostāties sīku kociņu vidū uz paliela laukumiņa, kur slokas metas zemē. Pa tumsu viņas skrien lēnitiņām un zemu. Tad neiznāk bisi pacelt par stāvu. Dažreiz pat kāda nometas patuvu zeme, tad tik pagrūtāk uz melnas zemes viņu tumsā saskatīt, bet, ja ieraudzīsi, tad sloka rokā.»
«Es jau izmēģinājos, bet neesmu kaķis, lai tumsā redzētu. Sloka turpat pie kājām nosēstas, bet to ne redzēt, kaut vai acis no pieres izskatītu ārā. Bet nu gan jāiet. Iznāks par veļu. Paliec vesels!»
«Sveiks, sveiks! Es arī iešu. Lai tev ne spalvas, ne dūnas nerādās! Medniekam jau labu nedrīkstot vēlēt: viss notiekot otrādi.»
Kiintainis nogriezās no ceļa, kurš veda uz viņa jaunajām mājām. Tur vēl nesen bija tikai briežu iemita stiga. Arī vel tagad daudz tur netika braukts, tomēr pēdas jau redzējās.
Kiintainis drīz sasniedza netālo meža malu un jau gribēja doties biezoknī iekšā, bet kāda nepārspējama maiga vara spieda apstāties un kaut acumirkli paskatīties atpakaļ. Virs galvas tuvākajos krūmos svilpa vesela armija nelēko strazdu, vecajā mežābelē sēdēja melnais strazds, kurš šeit bija ieradies līdz ar cilvēkiem, jo šis putniņš mežu nekad neizvēlas par mājokli. Koki un krūmi čumēja un skanēja no daždažādiem sīkputniem, kuri skaļi sludināja mīlestību, dziedādami tai bezgalīgas himnas siltajā pavasarī. Pat līdums bija dzīvības pārņemts. Tur šūpojās gaisā un trallināja, mazākais, pusducis cīruļu virs apdedzinātiem, melniem celmiem, ap kuriem jau zaļot sākušie lūdzi izplētās kā mīkstas, spilgti krāsotas villaines.
Pašu Klintaini pārņēma nevaldāma prieka sajūta, jo viņš taču stāvēja tik tuvu dabai, tik labi to pazina un tik karsti mīlēja. Tur viņa priekšā pavasara saulītes mirdzumā kā uz delnas bija redzami viņa pūļu augļi, darba panākumi. Tiesa, no otras mežmalas aiz upītes — strauta likumā, kur atradās milzīga ozola apēnota pirtiņa, šis Klintaiņu pirmais mājoklis — būda, no turienes līdz tai vietai, kur otrā mežmalā viņš pats stāvēja, atstatums nebija liels. Bet nekas! Tas bija tikai sākums. Šogad te gar upīti, uz lejas pusi, Kiintainis ar dēlu izcirtis vēl krietnu platību, notīrīs krūmus. Tur aiz pirtiņas, upītei uz augšu, kas tur būtu par varenu pļavu! Un tur — šķērsu nost no upītes, gar neseno briežu taku, kur uz paaugsta līdzenuma tik krāšņi aug liepas, ozoli, kļavas, mežābeles juku jukām ar milzīgām eglēm un apsēm, tur būtu Klintaiņu tīrumi, tur labība līgotu laukos plaši jo plaši. Tik darba, darba būs daudz! Bet viņš strādās. Ko nespēs, to veiks pēcnācēji: Andžus, mazais Bērtulītis un vēl' citi — nezināmi. Kā tad reiz še izskatīsies tālā nākotnē kādā siltā pavasara dienā? Un laimīgu prieka jūsmu uzplūdums tā pār- ņema norūdīto, nopietno vīru, ka viņš bija gatavs sākt gavilēt, dziedāt. Pēkšņi no upītes puses atskanēja no krūmiem skaļa meža pīļu tēviņa parkšķēšana.
Pīļu tēviņa parkšķēšana grieza Klintaiņa uzmanību uz sevi, un viņš nosprieda uzglūnēt pīlēm. Turpat netāli bija liekņa, ko upīte pavasari pārplūdināja, kur arī vasaru šur tur bija staignāji. Tamdēļ tur arvien uzturējās un perinājās pīles, no kurām visa vieta bija dabūjusi nosaukumu Pīļu dobes.
Turp devās Kiintainis. Jau šur tur pamirdzēja ūdens; jau mednieks negāja taisni, bet līda slapstīdamies un uzmanīgi; jau viņš attālumā ieraudzīja pīļu pāri šķeļam ūdeni. Tam uzglūnēdams, Kiintainis lēni slīdēja tuvāk upītes gultnei. Te notika kas negaidīts: gandrīz pie pašām mednieka kājām no samērā nelielas ūdens pančkas ar lielu troksni uzcēlās pāris mazo pīļu — kriķīšu — un aizšāvās projām, locīdamas savus gaisa ceļus starp krūmiem. No saceltā trokšņa arī citas piles palika uzmanīgākas, dažas ieraudzīja cilvēku. Sākās kliedzieni, daži vēl uz ūdens, daži gaisā. Sākās spārnu švīkstēšana. Putnu bija milzums, bet šoreiz medības šinī vietā bija sabojātas galīgi, jo ar smago, neērto kramenīcu Kiintainis ar visu šaušanas mākslu un veiklumu nevarēja neko padarīt ātri aizskrejošiem putniem, kuri tikai šur tur pazibēja, laizdamies starp krastmalas biezo krūmu galotnēm.
Kiintainis izgāja uzplūduma malā. Vēl otrā pusē cēlās retas aizkavējušās pīles, bet ne viņām bija piegriezta mednieka vērība. Viņš sīki aplūkoja apkārtni, pārlikdams, kur un kā šeit nākošo reizi vieglāk piezagties medījumam klāt. Nācis pie slēdziena, Kiintainis devās gar upīti tālāk, raudzīdams šur tur uzglūnēt pīlēm. Tomēr viņš šoreiz sevišķi neuzmanījās, baidīdamies laiku pazaudēt, jo bija nospriedis citu reizi piegriezties pīlēm vien. Tamdēļ veiksmes arī nebija daudz. Sur tur izbaidītie acīgie putni aizlaidās, iekāms mednieks pacēla kramenīcu.
Beidzot, aizslēpies aiz kāda alkšņu pudura, Kiintainis nokļuva soļus 25 no pīļu pārīša, kurš peldēja upītes līkumā. Putni briesmu nemaz neapzinājās. Norībēja šāviens, un skaistais pīļu tēviņš uz ūdens nevarīgi izplēta spārnus. Drīz viņš gulēja mednieka tarbas dibenā.
Ātriem soļiem Kiintainis tuvojās uzkalniņam, kurš ļaužu mutē nesa Pilskalna, arī Spoku kalna nosaukumu. Senatnē kādreiz tur upītes līkumā bija stāvējusi pils, bet tagad pavasara vēsmiņā čaloja biezs eglājs, kurā mīlēja uzturēties irbes.
Sameklējis pa kabatām no putnu stilbu kauliem darinātās svilpes, Kiintainis sāka izvilināt irbēm tik mīļus svilpienus, ka viena drīz vien atlaidās un, nometusies uz zariņa, sāka meklēt iedomāto draudzeni, kura šinī vietā tik saldi svilpoja. Neieraudzījis meklēto, putniņš uzpūtās, sāka nemierīgi lēkāt un beidzot pat izaicinoši iesvilpās, bet jau nākošā acumirklī nespēcīgi raustījās mīkstajā sūnā.
Drusku tālāk, Klintaiņa svilpītes skaņu pievilināts, atlaidās vesels irbju pārītis. Vienai no tām šāviens tūlīt
ļilita dzīvību. Otra ir nedomāja šķirties no drauga, tūrei im nolaidās vēl tuvāk nošautajam un uztraukti nose- s uz sausa zariņa, kur palika tupot, nepiegriezdama ribas ne tuvajam cilvēkam, ne kramenīcas lādēšanas oksnim, kamēr nākošais šāviens izpūta arī šim putniņam dzīvību.
ceturtā irbe bija Klintaiņa tarbā, kad viņš apķērās, I saulīte taisās noiet un laiks doties uz medņu rostu, ja H šovakar grib turp nokļūt. Lieliem, mudīgiem soļiem lintainis steidzās, jo līču loču bija jānoiet vēl verstes Ivas. Ejot viņam iešāvās uz mirkli prātā slokas, kurām vien vajadzēja vilkt, bet viņš atmeta ar roku. Visu nevar vienā reizē izdarīt, un, ja skries pēc slokām, cliks uz medņiem. Tikai kāpjot otrā uzkalniņā, tā sauca- llnjā Liepkalnā, Kiintainis ar lietpratēja skatu novēroja Klajurrriņu kociņu strīpas vidū un pie sevis nodudināja: I «Varena vieta slokām! Te jāatnāk kādu vakaru!» Nākoša acumirklī kvarķšķēdama uzlidoja sloka un, iekārn kramenīca pacēlās, pazuda otrā pusē aiz krūmiem.
Kiintainis uzkāpa Liepkalnā, pārgāja tam pāri un nosoļo: i vēl gabaliņu pa priedulāju. Tad kādā vietā mednieks nogriezās pa mazu, tikko saredzamu taciņu sāņus. Drīz llz paugura parādījās egļu kupsiņa un paugura nokājē ļii!/.;gs ozols ar apsūnojušiem, žuburainiem zariem. Pie pa ;a ozola gulēja, jau priekš gadiem miris, cits koku milzenis, kura pussapuvušais stumbrs bija apaudzis ar sūnu. Uz tā apsēdās Kiintainis un atspieda muguru pret ozola slavu. Seit mednieks bija nodomājis pavadīt nakts stundas līdz gaismiņai un noklausīties no šejienes medņu Ir.mešanos.
Uz vienu pusi izplētās priedulājs, sākot no sīkiem kociņiem tur lejā sūnāklī un beidzot ar gadu simteņus veciem milzeņiem augstākās vietās. Viss priedulājs noderēja par Iemīļotu kāzu vietu — rostu — varenākajiem Latvijas putniem — medņiem. Dažs no viņiem uzvilka skaistulēm sirdi kustinošu dziesmu resnākajā priedē augstu no zemes, cits atkal bija iemīļojis sīku kociņu un dziedāja cilvēka augstumā no zemes. No lielā ozola, pie kura sēdēja Klin- lainis, varēja vakara skaidrā laikā tālu dzirdēt medņus iemetaimies iemīļotā vietā, kur katrs no tiem bija nodomājis otrā rītā dziedāt, jo mednis uz kāzām nemēdz skriet slepus, bet nometas izvēlētā vietā ar lielu troksni.
Otrā pusē no Klintaiņa tūlīt sākās lapu mežs, kur pastarpām tikai šur tur egles cēla zaļās galvas gandrīz līdz
mākoņiem. Lapu mežs aizstiepās ar likumu ap priedulāju līdz Liepkalnarn. Te bērzi, kļavas, ozoli, oši, liepas, pa mežābeles gadu skaita un resnuma ziņā viegli varēja sa censties ar kaimiņiem — skuju milzeņiem. Sakritušie koki veidoja dzīvajiem pa apakšu tādu jucekli, ka dažā labā vietā gājējam bija lietderīgāk sekot zvēru iemītām taciņām nekā iet uz labu laimi, jo k|ūšana biezoknim caur varēja būt savienota ar lielākām grūtībām.
Kad Kiintainis nosēdās pie ozola, saulīte jau bija nogājusi un pustumsa sāka izplesties pa koku apakšu. Drīz vien tālumā atskanēja savāds, dobjš troksnis, kas pazinēja ausīm vēstīja, ka tur mednis nosēdies uz naktsguļām. Tad šādas skaņas cita pēc citas sāka aizsniegt Klintaini: te no neliela atstatuma — gandrīz ieblakus, te — tikko sadzirdamas — no attāliem sūnākļa stūriem.
Kiintainis vērīgi klausījās, domās atzīmēdams tuvākās medņu nolaišanās vietas un sastādīdams rītrīta kara plānu. Medņi apklusa. Tikai viens lika just savu klātbūtni jo bija tik tuvu iemeties, ka Kiintainis skaidri varēja dzirdēt šī putna parasto kraukāšanas skaņu. Sad tad arī kaut kur iztālēm noplīkšķēja un nobrazdēja spārni: tur kādam lielajam melnajam gailim izvēlētais zars nebija izrādījies pa prātam un viņš pārlidoja uz citu vai pat pārmainīja koku.
Mežs palika arvien klusāks. Drīz bija dzirdami tikai pareti pelēkā strazda svilpieni un sīkais cirslītis klusi čiepstēja. Arī tie apklusa. Dienas gaismas atliekas dzisa vakara pusē. Nezin no kurienes nākdams, pār mežu aizskrēja spirgts vēja grūdiens un pamira. Šalkoņas vietā iestājās klusums. Palika jūtami vēsāks. No sūnākļa un no biezokņiem izplētās uz visām pusēm nemīlīgs mitrums, jo tur čūkslājos pavasara vara vēl nebija paspējusi likvidēt dažu sniega blāķi.
Kiintainis piespiedās ciešāk pie ozola un klausījās meža balsīs. Krūtis viņam augsti cilājās un pašam bija tik viegli, tik brīvi. Seit viņš bija valdnieks, gudrs, sapratīgs valdnieks, kurš droši zināja, kā kurā katrā gadījumā jārīkojas, kā katrs solis lietderīgi sperams.
Iestājās nakts. Visapkārt bija tumsa un samērā kluss. Tikai šad tad vēl atskanēja slokas kvarkšķēšana un tālumā, uz Liepkalna pusi, lēļi tarkšķēja gandrīz bez mitēšanās. Tikai pāris reizes aiz sūnākļa iegaudojās vilks un vēl tālāk tikko dzirdami atbildēja otrs, žēli stiepdams kaucienu. Tikai šad tad ausis aizsniedza nenoteiktas skaņas,
liru celšanās vieta bija grūti nosakāma un par kuru cē- Oni katram varēja būt savs izskaidrojums, pie kam dažreiz neiztiek pat bez vadātāja, mežaiņa, vai ķēmiem un Spokiem. Tādas ir pavasara meža parastās rjakts valodas.
Kiintainis vērīgi klausījās, tad galva viņam sāka slīgt Uz krūtīm. Viņš vēl sadzirdēja lēli; vēl viņa ausis aizsniedza kāda brīkšķa noskaņa no meža biezokņa. Tad mednieks bija aizmidzis, kaut gan vieglā miegā, kuru inazā- •juiis troksnītis varēja pārtraukt. Tomēr Kiintainis ne dzirdēja, ne redzēja, ka āpsis, tecēdams pa stidziņu uz ozola pusi, piepeši apstājās, iztālēm iĢvilka ar paceltu snuķi ļfaisu un mudīgi likās nost no taciņas biezoknī iekšā. Pēc liilia laiciņa lapsa vēl no lielāka attāluma pētīja gaisu, ļiagriezusies pret ozolu, un apgāja ar lielu līkumu šaubīgai vietai apkārt.
Pagāja vēl brīdis, un pa stidziņu uz ozola pusi kā nelabā trenkts drāzās baltais zaķis un tam pakaļ, sarkano meli izkāris, milzīgs vilks. Atstatums starp abiem un visi cii i apstākļi bija tādi, ka zaķa gals likās nenovēršams. Tc zem ozola sakustējās tumšs tēls. Vilks uz rāviena kā sastindzis apstājās tikai dažus soļus no Klintaiņa, bet tik uz vienu acumirkli. Tad viņš metās, ko nagi nes, šķērsu biezoknī iekšā, jo paša kažoks likās iekļuvis briesmās. Zaķis jau sen bija aizdrāzies garām ozolam, ne paldies nepateicis savam netīšajam glābējam.
Kiintainis no nelielā trokšņa bija atmodies, bet taisni šinī brīdī ozolā skani iebrēcās pūce. Mednieks nodomāja, ka atmodies no šī putna ķērkšanas, bet viss pārējais noticis sapnī.
Mednieks pacēla galvu, apskatīja debesis un, redzēdams, ka zvaigznes visas aizslēpušās aiz mākoņiem, nosprieda, ka gaidāms lietus.
«Ka tik nesāk par daudz stipri līt? Medņi tad nedziedāsi» viņš bažīgi nodomāja un sāka atkal snaust.
Otrreiz Kiintainis atmodās no vēsuma, kas to bija pārņēmis, un nopurinājies sāka novērot apkārtni. Līņāja smalks, smalks lietiņš, taisni tāds, kādā medņi 'sajūsmo- jas uz dedzīgāko dziedāšanu. Turpretim stiprāks lietus šiem spārnainiem var pilnīgi samaitāt dziesmu prieku. Viss bija vēl tumšs, bet Kiintainis juta, ka rīts tuvu, un, no aukstuma ierāvies ciešāk kamzolī, klausījās. Pēc neilga brītiņa no tālienes atlidoja skaļi dzērvju kliedzieni — pirmie tuvās gaismas vēstneši. Drīz klusi iečirkstējās kāds mazS, sīks putniņš. Kiintainis sāka gatavot savu lielgabalu, tīrīdams un slaucīdams ap kramu vietu, kur uzbērt pulveri, lai tas nesamirktu. Katru acumirkli medņu dziesmām vajadzēja sākties. Tiešām, tuvākais Klintaiņa kaimiņš iepak- šķinājās, kas ir medņa dziesmas prelīde. Pagāja vēl brītiņš, un atskanēja pirmā dziesma.
Kiintainis bija kājās. Līdzko dziesma atkārtojās, viņš paskrēja četrus lielus sojus taisni tai medņa dziesmas brīdī, kad šis putns aizraujas bezgalīgā mīlas sajūsmā tik tālu, ka neko nedzird. Pat ja šinī brīdī izšauj un neievaino medni, putns paliek sēdot. Turpretim visu pārējo laiku viņš ir ārkārtīgi modrīgs un dzird mazāko troksnīti. Medniekam jānogaida attiecīgā dziesmas vieta un jāsteidzas pēc iespējas tuvāk pieskriet mednim, iekām tas nav pabeidzis dziedāt aizrautīgo meldiju. Pa katras dziesmas laiku iespējams taisīt trīs četrus sojus — lēcienus. Pārējo laiku, lai neaizbiedētu putnu, medniekam jāstāv kā sālsstabam, bez mazākā troksnīša tai stāvoklī, kādā to dziesmas beigas pārsteidz. Ja dziesmas seko ātri cita citai, tad medniekam cerības drīzi tikt pa šāvienam, citādi var atgadīties visādas neizdevības: uzlec saule un beidzas dziedāšanas laiks, iekām mednis sasniegts; mednieks noslā- jles, dziesmai beidzoties, neveiklā stāvoklī un, ilgi gaidot uz nākošo dziesmu, nogurst, nevar izturēt un pārmaina vietu, pie kam izceļas kāds troksnītis, un putns aizskrien vai, mazākais, nobeidz dziedāšanu. Ir arī citādas neveiksmes! Kas visu var paredzēt!
Torīt, smalkam lietiņam pilinot, medņi dziedāja aizraudamies. Kiintainis drīz bija sasniedzis pirmo putnu. Resnā, žuburainā priedē uz prāva apakšējā zara stalti sēdēja melnais skaistulis. Dziedot viņš ieplēta spārnus un asti kā vēdekli. Pat flegmātiskais koks, likās, trīcēja aizrautībā, kad mednis citu pakaļ citai atkārtoja savas dziesmas mīlai, mīlai, kura viņu veda tieši nāvē. Jā! Mīlestība ne cilvēkiem vien iznāk kādreiz dārgi pērkama!
Bija vēl pilnīgi tumšs. Ar lielām pūlēm Klintaiņa asais skats varēja saskatīt medni, kuram tikai tāds veikls mednieks kā Kiintainis varēja šaut, nenogaidījis, kamēr pa liek gaišāks. Arī Kiintainis vilcinājās un it kā kaut ko gaidīja, palaizdams garām pāris sava upura dziesmas neizlietotas. Apkārtnē no visām pusēm skanēja medņu dziesmas — gan tuvāk, gan tālāk, cik vien tālu ausis varēja uztvert vispārīgi pakluso medņa dziedāšanu. Desmiti putnu beidza, citi desmiti sāka, it kā pūlēdamies cits citu pārdziedēt, it kā trubadūri sacenzdamies izredzēto siržu d|j. Sis mīlestības aizrautības vilnis, likās, atstāja savu Iespaidu arī uz mednieku, bet tikai uz īsu brīdi. Pa kādas dziesmas laiku Kiintainis sagatavojās. Nākošai dziesmai nākoties, norībēja šāviens. Mednis nokrita zemē, nodrebināja spārnus un vairs nekustējās. Rostā dziesmas apklusa. Sākumā gan vēl atkārtojās to putnu dziesmas, kuri šāviena laikā paši bija dziedājuši un rībienu nemaz nebij dzirdējuši. Drīz arī šie nostāja dziedāt, ņemdami vērā citu «pklušanu.
, Kiintainis stāvēja nekustēdamies, pat nelādēja kramenīcu, jo medņi klausījās. Aizdomīgs troksnis varēja pārtraukt dziedāšanu visā rostā. Pagāja brīdis. Kiintainis jau palika šaubīgs par tālāko veiksmi. Te, viņam par lielu prieku, sāka atskanēt no jauna medņu pak, pak. Tālākie, kurus šāviens maz bija uztraucis, nedzirdēdami vairāk nekā aizdomīga, nespēja vairs turēties pretim pavasara sajūsmai. Citi sekoja vilinošam piemēram.
Pakšķināšana gan bija tikai īstās dziedāšanas ievads, bet arī pašas dziesmas nelika ilgi uz sevi gaidīt. Tām sākoties, Kiintainis vēl drusku nogaidīja, tad klusi pielādēja bisi, paņēma nošauto putnu un sāka tuvoties nākošam, izlietodams pēdējā dziedāšanu. Drīz vien putns bija netālu, bet te Kiintainis ievēroja, ka vēl otrs mednis dzied blakus, tik tuvu pirmajam, ka viens putns otru var redzēt. Vienu žaujot, bez šaubām, aizdzītu otru. Tas galīgi sabiedētu visu rostu. Ja bise nebūtu jālādē, bet tai būtu divi šāvieni, tad gan abi medņi drīz gulētu somā. Tas kramenīcas vienīgam stobram bija neiespējama lieta. Tamdēļ Kiintainis veikli aizlavījās atpakaļ un devās pie cita putna.
Kad saulījie bija uzlēkusi", četri lieli, skaisti putni gulēja Klintaiņa tarbā, pilnīgi aizmirsuši dziesmas, pavasari, mīlestību. Bet arī rosts šim rītam bija galīgi izbaidēls.
Kiintainis bija sasvīdis un nosēdās drusku atpūsties, bet tūliņ sЈ*juta spēju aukstumu. Medniekam pilnīgi nemanot, laiks bija noskaidrojies, un uz saules lēkšanu krietni sala. Zelta stariem izplūstot caur zariem, bet vēl nesildot, apsarmojušos kokos mirdzēja ledus gabaliņi. Lāsteku kristāli laistījās varavīksnes krāsās katrā sktijiņā, visos zaros un zariņos. Sarma bija izpušķojusi kokus un krūmus fantastiski izrakstītiem audumiem. Pat Seherezade nekad nav mitusi tādā burvju kristāla pilī, par kādu bija pārvērties mežs. Visvisādu dziedātāju kori sen jau tricināja šo pili. Saulei augstāk kāpjot, koncerts tikai pastiprinājās
«Būs bagāts gads, laba raža!» Kiintainis noteica, spriezdams pēc sarmas bagātības. Bet arī šīs patīkamās domas nespēja aizdzīt aukstumu. Lai sasildītos, Kiintainis ņēmās ātri soļot uz māju pusi. Tas līdzēja: jau pēc verstes gājiena aukstums bija izzudis. Kiintainis ķērās pie irbju svilpītēm.
Saule bija prāvā gabalā, kad, novietojis jau krietni smagajā tarbā dažas irbes, Kiintainis tuvojās Pīļu dobēm.
Iekāris tarbu biezā eglītē, Kiintainis līda Pīļu dobēm klāt pa vakar novērotām vietām. Sākot viņš gāja stalti, tad sāka locīties, slēpdamies aiz krūmiem, beidzot līda četrrāpus, pie tam tik veikli, ka apkārtējie krūmi pat nepakustējās. Drīz viņš bija nonācis ūdens malā, no kura mednieku šķīra tikai pāris nelielas eglītes. Aiz tām Kiintainis slēpās, izstiepies uz zemes Visā garumā. Kramenīca bija izbīdīta uz priekšu, gatava izgāzt uz upuriem visu savu briesmīgo lādiņu. Taisni pretim medniekam netālu no stobra gala peldēja bars kriķīšu.
«Tās pa vienai nav vērts šaut!» nodomāja Kiintainis. «Par katru tikai viens robiņš nāk birkā, bet šāviens izbiedēs visas Pīļu dobes. Ja nu sapeldētu vairākas kopā, tad gan .. .»
Putni ne tikvien kā nesapeldēja kopā, bet pamazām nogriezās šķērsu. Šoreiz viņas bija glābtas. Pa uzplūdumu peldēja daudz pīļu, bet citas bija par tālu, citām pa vienai Kiintainis nešāva. Kramenīcai darba vēl nebija. Pagāja pusstunda, pagāja stunda. Kiintainis jau vairāk reizes pārmainīja nogulētos sānus, pagriezdamies no vieniem uz otriem. Uz ceļiem un elkoņiem zemes mitrums sen bija sasniedzis mednieka ādu. Panākumu vēl arvien nebija. Kiintainis jau taisījās drāzt virsū kādam patālam pīļu tēviņam. Te vairākas lielas sugas pīles, izstiepušās rindā, sāka peldēt no otra uzplūduma gala uz mednieka pusi. Pagāja vēl ceturtdaļstunda, un viss bars gandrīz taisnā rindā bija kramenīcas tuvumā. Norībēja šāviens. Divas pīles palika uz vietas, trešā pacēlās, bet nokrita otrpus uzplūduma, ceturtā gan uzlaidās augsti, pat augstāk par neievainotām biedrenēm, bet drīz atšķīrās no izbaidētā bara un šķērsu noslīdēja lejā. Kiintainis vērīgi noskatījās, kur pīle nokrita. Tomēr pagāja labs laiciņš, kamēr viņš to atrada. Uzplūduma malā nokritušā bija viegli sameklējama. Ne tā gāja ar tām divām, kuras bija palikušas uz ūdens: klāt brist pa auksto slapjumu Klintainim bija maz prieka, sasniegt putnus ar kārtiņu nevarēja. Par laimi, nelielais vējiņš dzina nošautās piles uz malu, bet pagāja laba pusstunda, kamēr medniekam izdevās ar kārtiņas palīdzību tikt pie laupījuma.
Kiintainis priecājās par laimīgo šāvienu. Tiesa, sēžot visu rītu un visu vakaru pie Pīļu dobēm un šaujot uz at- skrejošiem bariem, varēja pie izdevības samedīt vairāk, bet četras uz viena šāviena — tā sen Klintainim nebija palaimējies. Tikai vecos laikos, kad putnu, pēc nostāstiem, bijis daudz vairāk, pīles tikušas pat desmitām uz reizi nošautas. Putni tad bijuši droši un lidojuši veseliem mākoņiem.
Kiintainis, pielādējis kramenīcu, taisījās iet tālāk. Te liels bars kriķīšu ar lielu troksni nolaidās Pīļu dobēs. Spilgtām spalvām izgreznots tēviņš nosēdās Klintainim tīri klāt, papeldēja gabaliņu, paskurinājās un, ieraudzījis cilvēku, rādījās pārsteigts, bet tikai mirkli. Putniņš vēl nepaspēja uzlidot, kad kramenīca izgrūda dūmu mākoni. Taisni tai brīdī pār Pīļu dobēm pārlidoja bars lielo pīļu, kuras gribēja nolaisties, bet, ieraudzījušas cilvēku, aizšalca pa gaisu tālāk.
«Ka tevi jupis! Labāk nebūtu šo mazo ķēmiņu šāvis. Varbūt būtu ticis pie kādas lielās pīles,» nodomāja Kiintainis un čakliem soļiem, devās uz mājām. Kad viņš tur nonāca, brokastlaiks bija sen pāri. Saule sildīja neparasti karsti priekš tik agra gada laika. Tuvojās pusdiena, bet putni, tāpat kā visu rītu, čaloja un čivināja, nepiegriezdami nekādas vērības dobjām cirvja skaņām, kas skanēja no mežmalas krūmājiem.
Jau iztālēm no istabas priekšas atskanēja Klintainietes rājošā balss un Bērtulīša raudas. Kad Kiintainis pienāca tuvāk, mazais raudādams skrēja pretim tēvam un asarainām acīm žēlojās;
«Es vairs neesmu memmes dēliņš; es esmu tētes dēls. Te jau nav muiža, kur cilvēkiem ģērē ādu nost.»
Kiintainis smiedamies paņēma mazo pie rokas un drīz vien dabūja zināt, kas noticis. Māte bija izlaidusi čūčus paskraidīt un piekodinājusi dēlēnam tos pieskatīt no rudziem un sevišķi no kāpostu iedēstiem, kuri istabas galā tikai priekš pāris dienām bija iesēti lecektī un pa naktīm vēl tika segti no naktssalnām, čūči bija apgriezuši visu lecekti otrādi, Bērtulītis darbojies pa ūdens pančku ar Andža taisītām koka sudmaliņām.
«Jā, dēls! Te nav muiža. Kāpostu mums arī nav tik daudz kā muižā. Tamdēļ tavam pērienam par cūku nega- nīšanu vajadzēja būt krietnam, īsti krietnam. To tu biji labi nopelnījis. Tev jāprot gana amats, jo šogad tu būsi mūsu cūku ķēniņš.»
Drīz abi sēdēja istabā. Tēvs ēda, dēls revidēja mednieka tarbas saturu, stāstīdams, cik viņš nošautu, ja ietu uz medībām. Iznāca tā, ka diezin vai visu muižas zirgu pietiktu, ko pavilkt vezumus ar lielisko medījumu. Tēvs laikam nemaz nešaubījās par stāstu, jo tika nolemts, ka mazā auguma lielais mednieks ies kādu rītu līdzi uz tuvu nelielu medņu rostu, bet bez bises. Laikam lai neizšautu visus putnus uz vienu reizi.
Paēdis Kiintainis paņēma cirvi un mudīgi steidzās An- džum palīgā cirst krūmus. Gan KHntainiete raudzījās pierunāt vīru iet pagulēties, bet «ko tad dienas laikā gulēs, kad darba pilnas rokas? Izgulēsies nākošu nakti par divi dienām uz reizi». Viena cirvja cirtieniem upītes malā drīz pievienojās otra cirtieni. Ciršanas troksnis palika tik nemitīgs, mežam tik drausmīgs, ka kokus šad tad pārņēma drebinošas trīsas un tie sačukstējās izbaiļu šalkonī. Likās, ka vecie milzeņi visā apkārtnē sāk just bailes no cirvju asmeņiem. Likās, ka simtgadīgajiem stipriniekiem sāk aust nojēga par nevaidamo, nelokāmo spēku, par nesatricināmo gribu, ar ko apbalvoti tur Mežupites malā abi kustīgie punduri.
Pienāca vakars. Andžus ar kramenīcu aizgāja uz slokām, jo citu putnu bija piešauts pēdējā laikā laba daļa no pavasara klaušu skaita, bet maz bija rubeņu un kāroto sloku tikai viena pati. Varēja iznākt no īgnā vecā grāfa krietnas nepatikšanas par sloku nepagādāšanu viņa liel- kundzīgajai vājajai māgai.
Uznāca silts, sīks lietutiņš, un pūta pasliprs pavasara vējš. Velti Andžus nomocījās ar kramenīcu, kaut gan slokas vilka desmitām. Kramenīca aizmirka un vairāk reizes vajadzīgā acumirklī negāja va|ā. Pāris reizes gan Andžus izšāva, bet, sargādamies no lietus un vēja, nebija pareizi noņēmis. Sloka kvarkšķēdama aizskrēja garām, pat ne- pabrīnījusies par savādo būkšķi un par kodīgas miglas mutuli, kas bija tuvumā uzšāvies uz augšu tik piepeši. Kad slokas sāka sēsties uz zemes, tumsa bija jau tik liela, ka Andžus atmeta ar roku un devās uz mājām.
Mežupītes malā pie paša ozola senāk bija bijis ļoti iecienīts rubeņu rosts. Arī tagad tas vēl nebija pilnīgi atstāts. Katru gadu vēl pāris gaiļu tika nošauti taisni caur mazo pirtiņas būdas lodziņu. Andžus nākošo nakti apgūlās pirtiņā, lai no rīta nomedītu kādu teteru pāri, bet ari te viņa veiksme nebija liela. Tikai viens gailis šoreiz krita. Pievads rubeni, Andžus steidzīgi soļoja mežā iekšā pamedīt vēl citus putnus, bet viņam izdevās dabūt tikai divas irbes. Bija gadījies tāds rīts, kad irbes neskrien uz svilpi.
Sapīcis Andžus ap brokastlaiku gāja uz māju pusi. Uz stigu krustojuma viņš satika mežsargu Driķi. Tam arī to ritu nebija veicies. Abi mednieki nostājās zem kuplas eglītes, ņēmās viens otram izsūdzēt neveiksmes un nosprieda, ka ar putniem iet uz beigām un ka drīz pavisam nebūs iespējams apgādāt muižai vajadzīgās medījumu nodevas. Driķis sparīgi piesita ar dūri pie eglītes, zem kuras triecēji stāvēja, un iesaucās:
«JāI Senāk, tad varēja sagādāt visu ko muižai, bet tagad vairs to nevar bez lielām pūlēm. Senāk pēc nodevu nokārtošanas ir pats varēji pavasari pārtikt no meža putniem. Tā mans tēvs stāstīja …»
Sinī acumirklī no eglītes atskanēja spārnu švīkstēšana, un projām aizlaidās irbe, kura kopā ar savu biedreni visu laiku no biezajiem zariem bija aizdomīgi novērojusi cilvēkus. Kad viens no tiem iegāza ar smago dūri pa kociņu, putniņš laidās projām.
«Skat! Kas to būtu iedomājies, ka tāds rupucis tur sēd?» iesaucās Driķis. «Tik biezās skujās ieraudzīt nav viegla lieta. Es …»
Tālāk viņš netika, jo otra irbe izšāvās no eglītes un ar troksni aizlidoja. Tas bija abiem medniekiem par daudz. Tīri sapīkuši viņi šķīrās. Andžus drīz vien ar cirvi rokā tuvojās krūmājiem Klintaiņu mežmalā, no kurienes skaņi atskanēja viņa tēva cirvja cirtieni.
Vakarā vecajam Klintainim, visu medību mākslu un prašanu kopā saņemot un izlietojot izdevīgo laiku, ārkārtīgi palaimējās sloku medībās: viņš pārnesa veselas divas garknābes. Nākošā rītā tas pārnesa divus rubeņus. Nu varēja rādīties muižā. Diena gan bija jāzaudē, bet dienests paliek dienests. Iekrita arī taisni tāda pasvētdiena, kāda svētā piemiņas diena, kuru vēl no seniem katoļu laikiem pa pusei svētīja.
Vecais grāfs bija ļoti sliktā prātā, jo bija pavadījis nakti bez miega. Ar visu lielo putnu bagātību, ko Kiintainis atnesa, grāfs tomēr sarāja nesēju, sevišķi pārmezdams nelielo sloku skaitu. Vēl draudošāka palika tā lieta, kad grāfs atcerējās divas savādas sugas pīles, ko Kiintainis bija atnesis pagājušo reizi. Tadas parasti dzīvoja kaut kur ezeros, bet, pāri lidojot, viņu bars bija iemeties Klintaiņa ūdeņos atpūsties, un paris no viņām iekļuva veiklā mednieka tarbā. Pēc lieluma viņas bija vidējas, starp kriķītēm un parastajām «lielajām» pīlēm. Izlietodams toreizējo grāfa labo garastāvokli, Kiintainis bija ierunājis ieskaitīt šīs pīles robiņu ziņā lielo skaitā. Vēlāk izrādījās, ka tās gar- žoja drusku pēc trāna. Muižas virēja, negribēdama kaitēt savai mākslai, visu lietu vēl izpušķoja. Tamdēļ grāfs šos divus putnus nemaz vairs neskaitīja līdzi. Pat vēl ļaunāk: uzliekot sodu it kā par krāpšanu, grāfs atskaitīja no jaunā nesuma veselus desmit robiņus birkā. Pie tam viņš neganti sunīja Klintaini, tā ka pēdējais jutās laimīgs, kad tika cauri durvīm, dusmu pilno saucienu pavadīts.
«Tu man ir lēl blēd. Tu gribēt šmaukt pat sav lēlkung. Tev vajag pēlūkot, ka es tev neparādi»
Kiintainis, iedams jau pa sētsvidu, pie sevis dudināja:
«Vai tad tā bija krāpšana? Pats pieņēma, pats ieskaitīja birkā robiņus. Tā nav krāpšana. Bet pīles krietni mazākas par «lielajām». Iestāstīt jau gan iestāstīju. Iznāk tā pusrata starp krāpšanu, šmaukšanu un godīgu darīšanu. Bet desmit robiņi birkā pagalam. Te tev, Klintain, pēperkoks no memmes rokāl Viegli izteikt: desmit robiņi! Virēja par trāna garžu saskaidrojusi. Tai arī jāiztiek pa prātam, cik vien iespējams. Citādi var samuldēt diezin ko.»
Te viņam pretim nāca vagaris.
«Kāds šodien lielkungs?»
Kiintainis iesvilpās un noplātīja rokas.
«Jā, jā! Es jau dzirdēju,» vagaris noteica. «Bet nu, mīļais iebūviet, nāc uzkost pie paša vagara. Lai gan tu pavisam esi nogājis uz leju činā, tomēr veci draugi vien esam. Nu, nu… Nedusmojies! Es jau tikai jokoju vien. Šodien es tāds pabrīvs. Nāc!»
Drīz draugi sēdēja pie galda vagara istabā. Viņiem priekšā vagariene salika uzkožamos un arī smalka šņabja — šeļķena pudeli. Pēc dažām glāzītēm vagaris palika siltāks un teica:
«Vai zini, vecais draugs, ko mēs ar veceni esam izdomājuši?» «Kas to lai zina, ko tādi lieli kungi kā jūs izperina ūdros pauros?»
«Tu sāc mūs izzobot. Nekas, drauģeli Tūliņ pateikšu. I ik iemetīsim vēl glāzītu»
«Sauj tikai droši vaļā, gan es izturēšu, ko man drāzīsi virsū.»
I «Redzi, es domāju tā: mūsu Andrejam drīz paliks 18. I aiks domāt par precēšanos. Mēs ar tevi esam jau saradojušies, jo mana Dārtiņa ir pie tava Miķeļa; tomēr neko nekait vēl vairāk saradoties. Tava Anlīze ir darbīgs liii ņiprs skuķis. Bez tam viņa nav muļķe, muižas dzīvi vis pazīst. Mēs ar veceni nospriedām no tiem diviem taisīt pāri. Ko saki par šo lietu?»
«Ko daudz lai saku? Jāsit saujā. Gudrās runās prieks klausīties. Tikai Anlīzei vēl pāris gadiņu jāpabriest: skuķim tikai 15.»
«Zinām, zinām, bet jāpadomā pie laika. Parunā ar veceni par šo lietu. Ko viņa teiks?»
«Teiks, ka labi. Es to bez runāšanas zinu. Bet tavs dēls? Ko viņš domā?»
«Nav vēl runāts, bet viņš zina, ka mēs ar māti tam labu vēlam. Viņš klausīs. Bet Anlīze?»
«Tā man paklausīga, laba meita. Tomēr pav slikti, ja jaunie arī paši krietnāk iepazīstas. Atsūtait dēlu, lai atnāk pie mums ciemos.»
«Vagara dēls var arī aizbraukt, nav nemaz jāiet kājām,» vagariene iemeta starpā.
«Vai tad tavs vecais līgavaiņa dienās arī brauca braukšus uz klētiņu pie tevis, sestdienās meitās iedams?» Kiintainis smējās.
«Nu jā!.. . Toreiz …»
«Kas tad toreiz? Vai sliktāki bija nekā tagad?»
«Kur nu sliktāki! Bet tevi jau neaizrunās … Tik to gan saku: pēc kāzām es jaunos nelaidīšu dzīvot tur pie tevis, tik tuvos kaimiņos ar vilkiem. Jūs, vecie, varat kaukt līdz ar zvēriem. Jaunie lai nāk uz muižu!»
«Es arī domāju,» vagaris piemetināja, «iegādāt dēlu tepat muižā kādā vietā vai, ja tas neietu, tad par saimnieku kādās mājās.»
«Tikai, vecīt, tepat blakus muižai. Te es varēšu biežāk apciemot dēlu un vedeklu un redzēt viņu dzīvi.»
«Tad jau gan vajaga labi tuvu, jo tavs svars, vagara mamma, arī dažam zirgam var iznākt par smagu, bieži braukājot.»
Visi trīs laimīgi izsmējās, un vagaris pašulaik atkal pacēla glāzīti, kad durvis atvērās un ienāca grāfa sulainis.
«Lielskungs sauc vagari tūlīt pie sevis.»
Vagarim smaids nozuda. Ģīmis viņam izstiepās garumā. Glāzīte neiztukšota aizstaigāja atpakaļ uz galdu. Paķēris cepuri, viņš devās laukā, nodudinādams:
«Kas tad nu būs? Šodien jāuzmanās. Viņš ir pie skāba prāta.»
Kiintainis palika viens ar vagarieni, bet drīz vien piebiedrojās viņiem Klintaiņa dēls Miķelis, kuru muižā tagad pēc viņa sievas saukāja par Vagara Miku. Sis pavārds vēlāk izveidojās par uzvārdu un palika uz visiem laikiem Klintaiņa vecākā dēla pēcnācējiem. Mikus bija atnācis aprunāties ar tēvu par māti, brāļiem un māsām. Ari vagariene ņēma dalību tēva un dēla sarunās, bet īsi, aprauti un nevērīgi, jo viņa domās bija pie vīra.
«Kam gan kungam uz reizi ievajadzējās vagara?» domāja vagariene un šad tad palūkojās caur logu, vai vīrs jau nenāk. Tomēr tikai pēc laba laika tas ieradās un nosēdies noteica:
«Paldies Dievam! — reizi tiku vaļā un sveikā. Tagad gan glāzīte derētu. Iedzersim, radiņ!»
«Saki — kas tur bija?» vagariene nepacietīgi prasīja.
«Kas nu bija? Klintaiņa vecākā brāļa, nelaiķa Jurkas dēls — Sausnēju saimnieks nav vairs saimnieks. Lielskungs viņu par nolaidību izsviež no mājām, bet viņa vietā ieliek lopu muižas kalpu Garo Brenci. Abus muižkungs šodien izsaucis uz muižu. Sausnējs tīri priecīgs, bet Brencis neparko negribēja iet uz Sausnējiem, jo :uājas šausmīgi nolaistas, ēku tikpat kā nav. Klaušas lie'as. Ir Brencim savi lopiņi, ir sava iedzīve. Baidās izputēt Sausnējos. Sāka lūgties lielkungu, lai šo neliekot Sausnējos par saimnieku, bet lielskungs neatlaižas. Brencis saka, ka šis neparko neiešot uz Sausnējiem. Lielskungs palika zils melns no dusmām un teica, lai liekot Brencim uzskaitīt desmit cirtienu. Pēc tam prasa, vai nu iešot uz Sausnējiem, bet Brencis tā čukstoši saka, ka šis gan negribot. Lielskungs gandrīz vai grīdu salauza, kājas dauzīdams. Lai uzskaitot vēl piecpadsmit. Kad pēc otras smēres saņemšanas Brencis atnāca atpakaļ, lielskungs prasa, vai nu esot nācis pie prāta, vai iešot uz Sausnējiem. Iešot, iešot. Prātu ari esot dabūjis, bet tikai sāpošu. Pie tam Brencis taustīja sapērtās vietas, tā ka pat lielkungam dusmas pārgāja un viņš sāka smieties. Lika man, lai izdodot no muižas klētīm jaunajam Sausnēju saimniekam sēklas tiesu pirmajam gadam.»
Kiintainis jau taisījās iet mājās, kad sulainis atkal iera- das. Vai Kiintainis esot vēl muižā? Lielskungs saucot pie sevis. Tagad uznāca Klintaiņa reize izstiept ģīmi garumā, bet. neko darīt: bija jāiet.
«Ka tik es arī nesaņemu savu reizi pa biksēm?» viņam iešāvās galvā. Bet bailes bija veltas. Drīz viņš ieradās atpakaļ pie vagariem un pateica, ka lielskungs izdevis skrotis un pulveri, ko pirmīt aizmirsis.
«Bet tagad gan došos mājās. Tā jau esmu ilgi nociemo- jies. Bez tam te nemaz tik droši nav. Tā tik jāpielūko, ka nedabū pa ūzām. Tas var iznākt tīri negaidot. Starp saviem vilkiem esmu no tā visa jau paspējis atrast. Meža zvēri ar pletni un jājamo pātagu nemaz neprot rīkoties.»
«Vēl -ceļakāju!» vagaris mudināja.
Kiintainis soļoja uz mājas pusi, bet pie baznīcas kroga to panāca divi braucēji. Tie bija Sausnēju saimnieki: agrākais un nākošais.
«Miķel, tu!» sauca agrākais, ieraudzījis tēvabrāli. «Vai zini, ka es reizi no tām nolādētām mājām vaļā? Nāc mums līdz pie kroga papus! Lūk, manam pēcnācējam jāizmaksā līkaupi uz jauno saimnieka godu.»
«Tu, radiniek, līdz šim gan maķenīt par bieži esi apciemojis kroga papu. Ka tik tev vēlāk nepaliek Sausnēju žēli»
«Ko nu! Ko nu! Kamdēļ niekus runāt? Kas man nekaiš, kā puiša cilvēkam, saņemt visu gatavu naudā un graudā! Ne tev jāzina kaut kas par nodevām, ne par klaušām. Nostrādā dienas un svilpo, kad saimnieks bez miega gudro nakti, grozīdamies pa guļas vietu no vieniem sāniem uz otriem.»
Nākošajam Sausnējam izlauzās smaga nopūta. Viņš parīvēja ar pātagas kātu sapērto muguru un arī sāka skubināt:
«Iesim iekšā! Ko šeit uz ceļa triecat?»
Krogā glāzīte sekoja glāzītei. Garastāvoklis visiem trim bija vareni pacilāts, kad krogā cits pēc cita saradās vairāki nākošā saimnieka un nākošā kalpa vīra ģimenes locekļi, kurus jau bija aizsniegušas baumas par muižas notikumiem. Tie dega aiz ziņkārības dzirdēt par visu sīkumos. Sākās plašākas runas un pārspriešanas. Brenča sieva un dēls priecināja sapērto ģimenes galvu, solījās strādāt dienām un pat naktīm, palīdzēt uzkopt mājas un tā tikt uz zaļa zara. Tomēr vrņu dūša bija nospiesta. Pavisam otrādi tas bija ar agrāko — veco Sausnēju, kurš drīz vien ar savējiem dabūja Vecsausnēja pavārdu. Pats Vecsausnējs ar savu pirmdzimto nevarēja valdīt prieku, ka reiz tikuši no «nolādētām» mājām vaļā. Tikai Vecsaus- nēja jaunākais dēls Jēkabs — vēl puszeņķis — bēdīgi sēdēja nomaļus, neteikdams ne vārdiņa.
«Ko nu tāds nolaidies? Kā tu par to lietu domā?» viņam ievaicājās Kiintainis.
«Man gan žēl Sausnēju. Tur tik labi,» vaicatais klusi atbildēja, un asaras pamirdzēja viņa acīs. «Bet ko es tur! Tikpat mani noņems zaldātos, jo netikšu ne saimniekos, ne kādā muižas amatā. Lielskungs uz mums tagad dusmīgs. Droši vien liks mani saķert un apcirpt matus kā zaldātam. Bet lai arī!»
Viņš bez cerības atmeta ar roku. Kiintainis palika domīgs, Tad viņš piecēlās, samaksāja un sāka atvadīties.
«Iet uz vakara pusi. Man priekšā nav īsais ceļš. Bez tam dzerts ne mazumu. Tu, Jēkab, nāc mani drusku palaist.»
Kad abi izgāja ārā, Kiintainis teica:
«Man tevis no sirds žēl. Raudzīšu tev palīdzēt, ja vien pats gribi. Klausies! Vai nevēlies nākt man kaimiņos? Es parunāšu lielkungam, kad viņš būs atkal pie laba prāta, lai atļauj tev kaut kur rnanā tuvumā nolīst mežu un ierīkot mitekli. Es tev šo to varētu arī palīdzēt.»
«Ai, tēvoc, cik tas būtu labi! Lielskungs jau tevi uzklausīs.» Un jauneklis ņēmās bučot Klintainim roku. Tēvocis viņam rādījās tik visspēcīgs — jā, gandrīz tāds kā pats lielskungs, kurš jaunekļa acīs bija Klintainim gandrīz vai personīgs draugs.
«Nu, nu! Būs diezgan roku bučot. Tik, puis, nedomā, ka būs vieglas dienas. Tevi līdumos gaida sūrs, grūts darbs. Cik reizes mugura būs stīva! Viegli, draugs, nebūs »
«Tas nekas, krusttēv. Es darba nebaidos.»
«Tēvs tev neko nevarēs līdzi dot un ar darbu arī palīgā neies. No manis daudz cerēt nevari, jo pašam man daudz nav.»
«Ko man daudz vajaga? Pats ar visu tikšu galā. Man spēka diezgan.»
«Tad labi. Es lielkungam par tevi parunāšu. Bet tagad sveiksi Ej atpakaļ pie savējiem un ved tēvu uz mājām.»
Jēkabs vēlreiz noskūpstīja Klintainim roku un devās atpakaļ uz krogu — tā laika satikšanās vietu. Drūmums bija nozudis no jaunekļa sejas. Un tiešām. Gadu vēlāk viņa cerību jausmas attaisnojās. Kad vasaras sākumā Kiintainis kādreiz redzēja grāfu pie jautra prāta, viņš izteica lūgumu par Jēkabu. Grāfam tur nekas nebija pretim, jo mežs bija bez nozīmes. Turpretim iestrādāts zemes gabals arvien varēja lieti derēt. Tamdēļ viņš noteica:
«Lab, lab, man Klintaini Bet tev jaatbild par to puiš. Es viņam par to klaušas būs uzlikt no ēsakums dedzināt to ogl prēkš muiž. Bet lai puiš atnāk pē man. Es grib to redzēt.»
Kad Jēkabs, aiz bailēm pamiris, vēl to pašu dienu kopa ar Klintaini ieradās pie grāfa, pēdējais bija ar viņu apmierināts un pat apsolīja pirmām sākumam nelielu pabalstu no muižas klētīm. Jau to pašu vasaru dzima uz Liepkalna jaunas mājas — Liepkalni, kas gan vēl pastāvēja tikai no vienas būdas un saimnieka — tikko 17 gadus vecā Jēkaba, kuru no šī laika sauca par Liepkalnu. Turpretim viņa tēvs un brālis paturēja Vecsausnēju vārdus.
Bet tas norisinājās pēc gada. Šodien Kiintainis dūšīgi soļoja uz māju pusi. No kroga viņam pakaļ skanēja jautra dziesma: «Tur es dzēru, tur man tika …» •— Iedams Kiintainis dziedāja līdzi un dziesmas taktī vicināja abas rokas pa gaisu. Tik jautri viņam ap sirdi un tāda nevaldāma spēka apziņa pildīja platās krūtis, ka viņš vēlējās iet lauzties kaut ar pašu nelabo. Un diezin kā pēdējam būtu gājis, ja viņš pieņemtu izaicinājumu. Kad dziesma beidzās, Kiintainis sajūsmā noņēma no pleciem kramenīcu un, iesoļojis mežā, izšāva gaisā, pavadīdams šāviena troksni ar skaļu prieka saucienu. Tik nevaldāmi dabas bērnam lauzās uz āru jūtu pārpilnība. Tad Kiintainis atkal pielādēja lielgabalu un iesoļoja biezoknī stingriem, par daudz stingriem soļiem, kas notika aiz bailēm, ka kājas nesāk mērot ceļu šķērsām krustām. Viņš devās mājup, uz KHntaiņiem — jaunajām, paša rokām radītajām mājām.
Darbā un pūlēs, bieži slaukot sviedrus, pagāja divi gadi. Bija skaists vasaras svētdienas rīts. Saulīte tveicēja Klintaiņos dienu priekš tam nopļauto pirmo sienu. Kiintainis apstaigāja savu mazo valstību. Tur nelielais rudzu lauciņi solīja bagātu ražu, jo zeme vēl nebija noplicināta un arj nomēsloja viņu pagājušo gadu krietni jo krietni. Lauciņš gan vēl bija pamazs, bet nākošam gadam graudu ir maizei, ir sēklai pietiks atliku likām. Krietni vājāks likās vasarājs: šur tur parets, šur tur drusku padzeltējis. Tikai griķi auga vareni un solīja gardu putru un pīrāgus. Tomēr pašu vajadzībām netrūks ne auzu ķīselim, ne miežu putraimiem, ne kaņepju stakam. Būs sava tiesa arī lopiem. Pēdējā gada plēsumā skaisti auga lini krekliem un palagiem.
Lauciņi pēdējos gados bija krietni paplētušies. Tik melno celmu labības vidū vēl aizvien Redzēja diezgan daudz. Ar pļavām bija gājis vēl labāk kā ar laukiem: tās jau prāvu gabalu aizstiepās gar upīti uz leju. Tikai pēdējā rājumā, kur vēl nesen auga un plētās biezoknis, zāle auga kā kautrēdamās. Sur tur tā bija reta, vietām tikko dīga. Bez tam arī šeit vēl bija celmi. Nebija taupītas pūles, lai paplēstu pļavas upītei arī uz augšpusi, bet grūtības iznāca vēl daudz lielākas, jo varenie lapu koki, kas tur auga, tik lēni padevās cirvju spēkam, ka gausi, gausi, tikai solīti pa solītim plētās uz šo pusi Klintaiņu pļavas. Pagāja daža laba diena, cirvjiem klaudzot un sviedriem līstot, bet vakarā gandrīz nevarēja saskatīt, ka klajums būtu paplē- ties: tik sazāģēto koku atliekas lielās grēdās liecināja par padarīto darbu. Uz šo pusi ar rūpēm raudzījās Klintaiņa acis, sevišķi vēl tamdēļ, ka arī virzienā projām no upītes, kur zeme bija jāgādā nākošām druvām, vajadzēja mūžameža līšanai izšķiest milzumu darba.
Visādi plāni šaudījās pa Klintaiņa galvu, kad viņš, soļodams gar upīti, piegāja klāt Andžum, kurš zemajā ūdenī zvejoja ar dukuru, ko bija noaudis pa ziemas garajiem vakariem. Bērtulītis pa krastu nesa kulīti ar noķertajām zivīm, jo. lopus viņa vietā šodien, pie svētdienas, ganīja māte. Puika bija vareni sajūsmināts par zveju un, pacēlis uz augšu zivju tarbu, jau iztālēm sauca tēvam:
«Re! Ko mēs ar Andžu sazvejojām!»
Tikko Kiintainis piegāja dēliem, kad pa dūksnaino ceļu no meža izbrauca pajūgs, kurš ceļa nelīdzenuma deļ tikai lēnām, soli pa solītim varēja tikt uz priekšu. Ciemiņi Klintaiņos bija retums, liels retums. Ceļš beidzās pie jaunajām mājām. Istabas priekšā jau ziņkārīgi stāvēja un raudzījās uz braucēju viena Klintaiņa meita, bet istabā pie loga otra. Pats Kiintainis devās braucējam pretim un jau no tālienes ar aso mednieka skatu pazina ciemiņu par vagara dēlu Andreju.
Pēc sasveicināšanās un mājās palicēju parasto labo- dienu nodošanas Andrejs izvilka no ratiem izkapti un, dodams to Klintainim, teica:
«Se! Tēvs man lika atvest izkapti, kuru tu, tēvoc, izgājušo reizi pie mums esot aizmirsis.»
«Es? So izkapti?» Kiintainis brīnījās, grozīdams rokās Iedoto darbarīku. Izkapts bija tīri jauna un tikko kā no pārdotavas nākusi.
«Nu jā! Tā esot tā pati. Tēvs man teica.»
«Tā jau gan būs. Paldies, paldies! Es gan pats būtu to nākošo reizi paņēmis,» Kiintainis noteica, apķēris lietas patieso stāvokli.
«Es, tēvoc, esmu jaunāks par tevi. Nebūs tev ce|š jāmēro.»
«Tad jau labi. Būsi mums mīļš viesis.,, Iesim uz istabu.»
Iekšā abas jaunavas ar interesi novēroja veco paziņu no muižas dzīves laikiem. Sākās iztaujāšanās, sekoja atbildes. Tad visi devās apbrīnot Andžus zvejošanas spējas. Arī Andrejs neizturēja kārdināšanu, bet pats vēlējās izmēģināt roku zvejā. Jaunavām gan tādēļ pienācās aiziet projām, jo Andrejs nekādi nedrīkstēja saslapināt savu svētdienas uzvalku. Tamdēļ viņam nekas cits neatlikās kā izģērbties kailam.
Kad zvejnieki atgriezās un izbēra no kules uz zālītes • istabas priekšā zivis, strīdēdamies par to, kuru zivi kurš noķēris, atkalredzēšanās bija nepiespiesta savā jautrībā un dabīgumā. Kad zivis nostaigāja no pannas uz galdu un bija apēstas, vecākie ļaudis likās diendusā, bet jaunieši devās laukā, kur bija tik daudz ko runāt, stāstīt, smieties, spriest. Pēc palaunaga Kiintainis ņēma savu kokli. No sākuma viņš spēlēja vienu otru dziesmiņu, tad rāva vaļā dejas.
Tur nāca pie rindas senais ačkups un krusta dancis, netika aizmirsts arī nesen parādījies un modē nācis aken- špicis, bija tur … Daudz kas tur bija. Vissvarīgākais tomēr bija, ka Andžus, Andrejs, Anlīze un Grieta ņēmās ar dejošanu nosvīduši kā rijas kūlēji. Mūzika bieži aizsteidzās dejai priekšā, bet citreiz netika līdzi dejotājiem. Smiekli skanēja, zeme dunēja. Te kavalieris krietnf nomina kāju dāmai, te otrādi — šī bez žēlastības, it kā atmaksādama izdarīja to pašu ar līdzdejotāja pēdu. Par atvainošanos neviens pat nedomāja, jo par tādiem neizbēgamiem niekiem nebija vērts pat ne runāt. Pa starpām mazais Bērtulītis lēkāja uz vienas kājas, negribēdams pa likt citiem paka).
Tā nemanot uznāca krēsla. Uzcienāts ar vakariņām, An drejs devās Wājās. Andžus paņēma savu pāri par asi gar tauri, kas mākslīgi bija taisīta no koka mizas un, lai neizi kalstu, glabājās ūdeni. Nostājies sētsvidū, viņš taurēja, k ardievodamies no aizbraucēja drauga. Gari vilktās, mai gās skaņas ilgi pavadīja Andreju ceļā, tālu aizplūzdama^ klusajā, siltajā vasaras naktī, savīdamās kopā ar atbalsi
Aizbraucējs ar labpatiku noklausījās. Kad attālums beii dzot traucēja tās dzirdēt, žēlums pārņēma Andreju. Likās, ka kaut kas mīļš būtu atstāts, palicis tur Klintaiņos.
Bija vēla nakts, kad Andrejs iebrauca muižā. Viņš vis» ceļa otro pusi domāja ne bez bailēm par drāzienu, kaSj likās, bija sagaidāms no tēva vēlās atgriešanās dēļ. K par brīnumu, bāriena nebija. Tik otrā rītā māte sīki izpra sīja par visu, kā ciemā gājis, vai labasdienas nodevis u vai atpakaļ tādas pašas sūtītas. Saņēmusi apstiprinoš atbildi, viņa apmierinājās pilnīgi. Ne tā tēvs. Vagaris no prasīja, kur sakkoki, un, kad Andrejs brīnījās par jautāļ jumu, atkārtoja:
«Vai tev Kiintainis neiedeva sakkokus man? Nē? Viņair arī galva paliek veca. Bet nu nekas neatliek. Tev, dēls, nākošu svētdienu atkal jābrauc turp, vai tu gribi vai nē Sakkoki man vajadzīgi, un Kiintainis man apsolīja tos pa taisīt, jo tur esot labi lietaskoki.»
Andrejs noklausījās tēva vārdos ar apslēptu prieku u tiešām nākamo svētdienu atkal bija Klintaiņos. Tur izrā^ dījās, ka sakkoku solījums pavisam piemirsts. Klintain" nosolījās sakkokus drīzumā izgatavot.
Kad vagaris dabūja dzirdēt, ka sakkoku vēl nav, viņi bija ārkārtīgi pārskaities, nosauca Klintaini par vecu āzi un nospļāvies stingri noteica, lai nākošo svētdienu be^ izrunām atvestu sakkokus. Pēdējie tomēr, kā svētdien iz rādījās, nebija vēl gatavi. Kiintainis gan svēti nosolījās nedēļas laikā pataisīt. Vagaris sakkoku dēļ otrā rītā spļāva zilu un melnu, reižu reizēm atkārtodams, ka sakkoki lai būtu klāt njuižā, lai kaut velns par stenderi paliktu. Šoreiz tos Andrejs tiešām atveda, bet brīnījās, kamdēļ tēvam ievajadzējies vest no Klintaiņiem tik vienkārši apcirstus koka gabalus, no kuriem sakkokus diezin vai pavisam bija iespējams iztaisīt. Brīnums bija Andrejam arī par to, ka tēvs atvestos kokus nolika vienkārši uz ārdiem un aizmirsa tur, kaut gan tik nepacietīgi bija gaidījis.
Kad pēc nedējas vairs nevajadzēja braukt uz Klintai- 1,1iem, Andrejs svētdien jutās muižā kā no laivas izsviests. Viņš nezināja, kur likties, un domās kavējās lielā meža vidū, jaunajās mājās upītes malā. Vēl viena nedēļa pagāja. Velti Andrejs gaidīja, vai tēvs to nesūtīs uz Klintai- ņiem, bet, nesagaidījis cerētā, pats svētdienas rītā ievaicājās tēvam:
«Tēt, vai tev kā nevajaga Klintaiņos?»
Vagaris tikko skaļi neiesmējās, bet, savaldījies un noslēpis bārdā viltīgo smaidu, nopietni teica:
«Nudien, tev uznākušas prātīgas domas! Es par to jau domāju, bet negribēju tevi tik bieži dzenāt.»
«Es, tēt, neko! Es labprāt.»
«Ak tā!» Un vagaris pārlikdams ilgi noraudzījās dēlā.
«Aizved Klintainim kulīti mūsu lielo pupu, lai viņi tur sev ieaudzina. Tik labu viņiem droši nav. Lai iedēstī.»
Andrejs prātoja pie sevis: «Ta tik jocīgs ir tēvs. Pupas dēstāmas tikai nākošo pavasari, bet viņš jau tagad steidz sēklu sūtīt.» Tomēr teikt viņš neteica neko, jo bija priecīgs par braucienu.
Tosvētdien Klintaiņos norisinājās raibas lielas. Andžus bija aizgājis uz pīlēm. Bērtulis ganīja lopus. Abi vecie rīkojās pa istabu. Sētsvidū Andrejs trieca ar abām meitām. Tomēr viena no tām nezin kur bija noklīdusi, jo, kad Kiintainis izbāza pēc kāda laiciņa galvu pa durvīm, viņš aiz pārsteiguma iesaucās:
«Oho! Kas tad tas?»
Un bija arī ko saukt, jo Andrejs stāvēja pie pašām durvīm tā, ka pa logu nebija redzams; un, apķēris Grietiņu, skūpstīja to, kas ir skūpstīšana. Meitēns raudāja gaužas asaras, kaut gan ir nedomāja par pretošanos. Turpretim viņa vēl pati bija mīļi pieglaudušies pie krūtīm jaunajam puisim. Anlīzes nekur nevarēja saskatīt. Tēvam iznākot ārā, abi skūpstu cienītāji atsprāga viens no otra nost un, acis nodūruši, sastinga kā sālsstabi. Kiintainis atkārtoja savu jautājumu:
«Kas tad te? Ko jūs te darāt? … Grietiņ, ko tu raudi?»
«Jā! Redzi, tēt! Andrejs saka, ka tagad izkapts un pu- nas esot pie mums, bet sakkoki muižā. Viņš vairs nebraukšot uz mūsu mājām.»
«Tas ir labi. Lai tas resgalis arī nerādās pie mums! Bet ko tad tu, Andrej?»
Andrejs pavisam nezināja, ko sākt, ko darīt. Beidzot viņš izdvesa:
«Man palika Grietiņas tik žēl, tik stipri žēl, ka es.,, ka man …»
Tālāk viņš netika, bet Kiintainis sāka runāt:
«Tā, tā! Ka tev … ka tu … ka tu …» Un viņš iegāja atpakaj istabā. Ko Kiintainis ar sievu tur runāja, tas nav nevienam zināms. Klintainiete drīzi iznāca ārā un smaidīdama laipni sauca abus noziedzniekus ēst. Pa ēšanas laiku runāja tikai abi vecie. Pa vārdiņam iemeta arī Anlīze, kas bija atradusies, un pārnākušais Andžus. Turpretim Grietiņa un Andrejs nespēja pat papīkstēt. Kad visi bija paēduši, Kiintainis negaidot teica:
«Nu, Andrej! Aizved mani līdz muižai. Man tur šodien jābūt!»
«Ta tik es esmu iekūlies dimbā! Labāk būtu vasaras laikā iejūdzies ragavās,» nodomāja Andrejs. Kad viņš atvadījās, Grietiņa rāva atkal vajā ar raudāšanu, jo nespēja savaldīties. Andrejam, to redzot, likās, ka kāds ar linu sukām ņemas apstrādāt viņa sirdi kā linu sauju. Puisim sametās tik žēl raudātājas, ka viņš tikai zobus sakodis savaldīja asaras, jo kas gan tas par kaunu iznāktu, ja vīrieša cilvēks sāktu raudāt.
Mierīgāk un vieglāk ap sirdi Grietiņai palika tikai, kad māte viņu mīļi noglaudīja un tai teica:
«Neraudi, meitiņ, neraudi! Būs viss labi. Gan dabūsi savu Andreju.»
Slikti arī neiznāca. Kad muižā Kiintainis bija brītiņu sačukstējies ar vagarieni un vagari, pēdējais noteica:
«Tad tik iznāk joki! Mēs ar veceni bijām domājuši par Anlīzi, bet lietas iznāk ar Grietiņu. Ko tu domā, vecen? Lai iet!»
«Lai iet!» vagara mamma atteica. «Tā Kunga ceļi ir neizprotami un neizdibināmi.»
Nākošu svētdienu vagaris ar dēlu brauca uz Klintaiņiem precībās.
Gludi kā pa taukiem gāja ar Andreja un Grietiņas precēšanos. Tikai vagara mammai pienācās pašā kāzu dienā piedzīvot «kreņķi». Grietiņa par daudz bija pieradusi pie mežu platības un brīvības un pat pie līdumu dūmiem. Droši vien ne bez viņas iespaida arī Andrejs visam tam pārlieku pieķērās. Abi lūdzās, lai viņiem pēc kāzām atļauj nomesties Pilskalna nokājē un ietaisīt tur jaunas līdumnieku mājas. Vagari, sevišķi pati, bija stipri pretī šādam plānam. Klintaiņi gan labprāt būtu vēlējušies redzēt meitu un znotu tuvumā, bet celt tamdēļ strīdu pat nedomāja. Jauniešiem tomēr viņu labvēlība pret iecerēto plānu nevarēja būt noslēpums. Tamdēļ, juzdami atbalstu, viņi nemitējās lūgt, lai atļauj palikt Pilskalnā.
Vagarim, kā par piķi, negadījās muižā neviena vieta, ko viņš būtu varējis izlūgties dēlam no grāfa. Nenoteiktība vilkās līdz pat kāzām. Vieni cerēja uz Pilskalnu, otrie uz vietas gadīšanos muižā. Pa tam rudens tuvojās un rīkojās uz kāzām pilnās zēģelēs.
Agrā rudenī nodzēra kāzas, varenas kāzas. Tādas sen nebija redzētas visā Kalniešu valstī. Kāzu svinēšana sākās Klintaiņos svētdienā un tur turpinājās līdz pirmdienas pievakaram. Tad visi brauca uz muižu pie vagariem. Vairums šķīrās otrdienas naktī, pie tam ne viena vien sieva dabūja vest uz mājām savu stipro pusi kā pavisam nespēcīgu, vārgu radījumu. Tuvinieki un tie, kuri noguruma dēļ bija paspējuši tikt tikai līdz vagara siena šķūnītim, viesojās vēl trešdien, uzkozdami un lāpīdami paģiras.
Tomēr ne ēdienu un dzērienu bagātība deva lielāko spožumu kāzu godībām, bet tas apstāklis, ka uz svinībām svētdienas pievakarē Klintaiņos ieradās pati lielmāte ar dēlu, jauno grāfu, kuri to dienu bija nodomājuši sev saīsināt ar to, ka izklaidējās zemnieku kāzās un apskatīja agrākā piķiera jaunās mājas. Vecais grāfs vairs nemaz nemēdza kustēties no pils ārā. Citādi varbūt arī viņš būtu iekārojis redzēt, kā Kiintainis iekārtojies pie Mežupītes.
Jaunais grāfs bija izstīdzējis, bāls jauneklis, pēc izskata diezgan bērnišķīgs priekš saviem gadiem. Kāzās sākumā viņš izturējās stipri apātiski, kā automāts, uzdāvāja pa sudraba naudas gabalam līgavai un līgavainim, tīri mēms un saīdzis sēdēja pie galda goda vietā blakus mātei, neko neēda no «bauru» gardumiem un vispārīgi taisījās tikai likt kučierim piebraukt zirgus, lai atgrieztos pilī. Tomēr tas drīz vien pilnīgi pārmainījās. Arā pagalmā jaunieši bija uzsākuši rotaļas, kurās apātiski nolūkojās nākošais Kalniešu dzimtkungs. Pamazām viņš sāka piegriezt vērību zemnieču sārtajiem vaigiem un veselīgajam spirgtumam. Drīz vien viņš atminējās, ka arī viņu bija lūguši piedalīties spēlītēs, no kā viņš, saprotams, bija lepni atteicies. Tagad viņš iemaisījās barā. Sākumā visi citi ro- iaļu dalībnieki un dalībnieces stipri kautrējās no viņa. Kā' arī ne? Vajadzēja tikai iedomāties, kas viņš bija. Tomēr! visi drīz vien tā aizrāvās, ka rotaļu gaita ritēja atkal parastā tempā uz priekšu. Tikai tagad arī jaunais grāfa lielskungs nadzīgi vien ķerstīja zemnieces, pie tam sevišķu] vērību piegriezdams Klintaiņu Anlīzei, kas no tam jutās ļ ne mazums glaimota.
Jaunais grāfs bija tā aizrāvies, ka, vakara krēslai iestājoties, māte tikai ar lielām pūlēm piedabūja viņu pie] braukšanas uz mājām. Nelabprāt viņš šķīrās no rotaļām,! jo tiešām pirmo reizi mūžā bija bijis paliesi jautrs. Arvien] vientulībā to turēja pils greznība un grāfa kārta. Arī bērnība viņam bija pagājusi vientulīgi, bez spēļu biedriem,] skolotāju uzraudzībā.
Pati grāfiene kāzās laiku pavadīja dzīvi. Klinlainieteiļ vajadzēja augsto viešņu iepazīstināt ar savas dzīves sīkumiem. Tika apskatīta pat vecā būda pie ozola. Grāfienei dabūja zināt arī par jaunā pāra vēlēšanos ierīkoties uz! Pilskalna un par vagaru pretošanos šim plānam. Viņa] sevī nosprieda iet jaunajiem palīgā un, pasniegdama līgavai kā kāzu dāvanu skaistu villaini un pirktu smalku lakatiņu, teica:
«Jums arī vajaga ierīkoties tepat tuvumā, tāpat kā Klintaini skaisti iekārtoti. Es parunāšu ar grāfa lielkungu, betļ jau tagad varu teikt, ka viņš būs ar mieru. No savas puses jau tūlīt dodu atļauju. Izvēlieties tikai vietu, kur jumsj labāki patīk.»
Vagara mammai, kas visu dzirdēja, sirds nošļuka gandrīz līdz papēžiem, bet tā jau bija gandrīz pavēle, un turj grozīt neko nevarēja. Vagariene bija ar gudru ziņu iekārtojusi tā, ka jaunais pāris tūlīt pēc kāzām kādu laiku pa-.j liktu dzīvot pie viņas. Viņa cerēja, ka pastarpām radīsies] padoms, kā viņas Andrejam ar jauno sieviņu galīgi ierī-] koties muižā. Tagad šādas domas bija jāatmet. Tagad] Andrejam neglābjami bija jāpaliek Pilskalnā, jo viņš ar Grietiņu — abi pašulaik nobučoja grāfienei roku un pa-] teicās par žēlastību. Tātad priekšlikums-pavēle bija jau pieņemts, iekām vagariene pati vēl paspēja lūgt atļauju ļ ko grozīt. Sasper jupis! Šitāds piķis! Vagarienei visi kāzu ļ prieki bija vējā.
Totiesu jautrāk un skaļāk veicās citiem kāziniekiem, se-j višķi pēc grāfa aizbraukšanas, kad vairs nevajadzēja ieturēt nekādas liekas robežas un katrs varēja ļaut vaļu paša) brašumam.
Jā! Vagaru Andreja kāzās braši tika dzerts, braši dziedāts, tā ka dažs labs bija pavisam pazaudējis balsi, kad vajadzēja dziedāt mičošanas dziesmas un jauno pāri izvadīt uz klētiņu gulēt. Tikai rītam pienākot, dzīru troksnis drusku aprima, jo viesu vairums bija apgūlies kur katrs: gan istabā, gan sienā, gan arī vecajā dzīvojamā ēkā — būdā zem ozola, ko tagad lietoja par pirti. Bija arī tādi, ko pēc atdusas rudens vēsums uzmodināja kaut kur grāvmalā vai pie sētas un spieda pasteigties no jauna sasildīties, uzkurinot iekšējo uguni. Bija arī daži tādi stiprinieki, kas tonakt nemaz negāja pie miera, bet dzīvoja nakti cauri pirmdienā iekšā. Viņiem tad cits pēc cita pievienojās pagurušie un jau atkal atpūtušies viesi. ' Atgriežoties uz muižu no kāzām, jaunais grāfs uzsāka ar māti sarunu.
«Mammā! Es domāju, ka Klintaiņu Anlīzi būtu jāņem uz muižu par istabas meitu.»
«Kamdē| tad tā? Vai inurns nav diezgan istabas meitu?»
«Ir jau gan, bet neviena nav tāda kā Anlīze. Tā man patīk. Mums ir tikai saskābušas vecenes" vien. Anlīze turpretim smejas tik jautri. Laiks pieņemt kādu jaunāku.»
«Es gan tā nedomāju Mūsējās prot darbu, ir pie visām darīšanām muižā pieradušas. Viņas bez sīkas teikšanas saprot, kas darāms. Ar jaunpieņemtu tas tā nebūs. Tamdēļ lai paliek pa vecam.»
«Anlīze prastu vēl labāk par tagadējām muižas meitām.»
«Tā ir mana darīšana. Es zinu, kā ir labāk, un ar to beigas.»
Tomēr ar šo sarunu lietas tikai sākās, bet nevis beidzās. Ietiepīgi jaunais grāfs nešķirās no savām iedomām un otrā dienā pārrunāja ar tēvu. Pēdējais apprasījās grāfienei, kas atkal izveda savu gribu. Tad jaunais grāfs sāka jādelēt uz Klintaiņiem, no kurienes atgriezās arvien jautri uztraukts. Izjāšanas bija garas, vilkās ilgi, gluži pretēji agrākajiem paradumiem. Drīz vien grāfiene zināja, kurp dēls jāj. Viņai šī lieta ārkārtīgi nepatika. Labi pārdomājusi, grāfiene nolēma spert enerģiskus soļus.
Agrāk viņa baidījās laist dēlu plašajā pasaulē projām lio acīm. Visu laiku viņa turēja to aizbildniecībā, tā ka jaunais grāfs ar visiem saviem gadiem vairāk atgādināja izstīdzējušu puiku nekā labi nobriedušu jaunekli. Tagad grāfiene nosprieda grozīt audzināšanas paņēmienus, nosprieda, ka dēlam laiks redzēt pasauli. Notika garāka saruna ar veco grāfu, kurš pilnīgi piekrita sievas domām, ka dēlam jāpaplašina izglītība kādā Vācijas augstskolā. Vai gribēja vai negribēja, jaunais kavalieris bija spiests atstāt Kalniešu pili un devās uz Vāciju, apbruņots ar biezu naudasmaku un paku tēva vēstuļu radiem un veciem draugiem. Kalniešu mantiniekam stāvēja priekšā jauni prieki, jaunas, vēl nepazīstamas baudas. Tomēr viņam bija žēl, ka vairs nevarēs jādelēt uz Klintaiņiem patriekties ar An- lizi. Nu, gan to iespēs vēlāk, pēc atgriešanās no svešām zemēm! Un projām bija jaunais grāfs.
Pa tam Andrejs ar Grietiņu dzīvoja Klintaiņos, no kurienes izgāja nadzīga rīcība uz jauno māju, vēlāko Pil- kalnu dibināšanu. Jau kāzās, pēc grāfienes vārdiem, daudzi viesi piedāvājās dažas dienas brīvākā laikā iet palīgā izcirst krūmus gar Pilskalnu. Drīzi sarīkoja lielu talku, kas deva sākumu pirmai Pilkalnu māju pļavai.
Visu ziemu Andrejs un pa dienai arī Klintaini cirta, zāģēja un tēsa kokus Pilkalnu ēkām, ko sāka celt uz pavasara pusi. Jau maija beigās uz Pilskalna pašas virsotnes stāvēja pabeigta dzīvojamā ēka. Tā gan bija maza, bet pietiekoša jaunam, saticīgam pārim. Sinī ēkā vēl daudz kas bija pusgatavs, daudz kas vēl taisāms un pabeidzams, tomēr tur pietika telpu dzīvošanai arī tad, kad pāris dienas pēc Pēteriem Pilkalnos ieradās vēl viens iemītnieks — mazais Pēterītis. Tas bija brašs, ļoti kustīgs brēķis, vagaru Andreja un Klintaiņu Grietiņas pirmdzimtais.
To pašu gadu Pilkalnos bija jau apsēti nelieli tīrumiņi. Darbā Andrejs izbaudīja tādu prieku, kāds tam agrāk, muižā dzīvojot, bija pilnīgi nepazīstams. Viņš sparīgi cirta kokus un tēsa tos gan istabas galīgai izveidošanai, gan uzsāktās kūtiņas eelšanai, kam uz rudeni vajadzēja nākt gatavai, jo tēvs Andreju apgādāja ar zirgu un sievastēvs ar govi. Arī sīkāki kustoņi cits pēc cita atceļoja uz Pilkalnu mājām. Netrūka arī citādas palīdzības un pabalstu, tā ka Andrejs bija tas laimīgais, kam visvieglāk un ātrāk paveicās likt drošu pamatu savām mājām. Arī muižas klaušas, no kurām vispār līdumnieki bija atsva-
Iiināti kādu laiku, Andrejam tomēr iznāca vēl vieglākas, [ Ne visi bija tik laimīgi — citiem veicās daudz, daudz grūtāk. Jau Klintaiņi bija pārdzīvojuši daudz, daudz Miiagu brīžu. Bet netrūka arī tādu, kam gāja vēl sliktāk, vel grūtāk. Tā Liepkalnā izsviestā Sausnēju saimnieka dēls Jēkabs jau divus gadus cīnījās ar mežu un vēl pat droši pateikt nevarēja, kas būs uzvarētājs. Ar visu jaunības sparu un ar dzelzs izturību strādāja Liepkalnu Jēkabs, bet pat vēlāk, pēc vairākiem gadiem, šķēršļu ceļā nebija daudz mazāk kā pirmajā līdumnieka dzīves dienā, kad Jēkabs apmetās Liepkalna būdā, ko bija uzcēlis, dzīvodams pēc Sausnēju atstāšanas dažus mēnešus Klintaiņos. Būda bija maza, mitra un auksta. Ieeju tur prata viegli atrast lietus un vējš. Ne reizi vien vientuļajam bie- lokņu līdējam, nosvīdušam un samirkušam dienas darbā, no aukstuma zobi klabēja vakarā paša pirmatnējā dzīvoklī un grūti nācās sasildīties sūnu guļas vietā. Mēne- 6iem Jēkabs neredzēja otra cilvēka. Tikai pāris reizes gadā to apmeklēja kāds no tuviniekiem — Vecsausnēju ģimenes locekļiem, kas kā kalpi dzīvoja attālākās mājās. Vēl retāk Jēkabs nostaigāja pie viņiem, jo satikšanās viņam bija nepatīkamas: Vecsausnēji izzoboja Jēkabu par viņa badakāša dzīvi un muļķīgo plēšanos pa Liepkalna biezokņiem. Tie lielījās ar savām mazliet vieglākām dienām, nr savu sīko, nabadzīgo pārticību, šādas sarunas tikai nostiprināja Jēkaba stūrgalvību un enerģiju. | Radu apmeklējumi Liepkalnā nevilkās ilgi. Tikai Jēkaba māmuļa šad tad uzturējās pa dienai, pa divām pie sava jaunākā dēla, pie kam izmazgāja un aizlāpīja tam kreklu un izlaboja vienu otru nabadzīgā apģērba gabalu. Citām reizēm šādus darbus jaunais līdumnieks izdarīja pats. [ Biežāk Liepkalnu Jēkabs redzējās ar KHntaiņiem. Dažreiz viņš pats pie tiem aizstaigāja svētdienas rītos patriekties pāris stundas, jo ko gan lai ilgāku laiku būtu sarunājuši — trūka temata. Pārsprieda darba gaitas, noklausījās vairāk piedzīvojušo cilvēku padomus un aizrādījumus, un runām gals bija klāt. Līdz ar to Jēkabam bija laiks doties mājup. Dažreiz Kiintainis vai Andžus, iedami uz medībām, piestaigāja pie Jēkaba Liepkalnā. Līdzīgas attiecības bija ar savu kaimiņu Pilkalnu Andrejam. Muižā Jēkabs ieradās tikai retumis un uz visīsāko laiku, kad nācās nokārtot viņam uzlikto ogļu klaušu lielas.
Dziļu iespaidu atstāja uz jaunekli šāda vientulīga, nemitīga darba pilna dzīve. Viņš palika kluss, nerunātnīgs,
at drūms, bet ārkārtīgi bija pieķēries ne vien savam Liep- alnain, bet arī plašajam mežam, tumšajiem biezokņieti un vispār apkārtējam dabas klusumam.
Nevarēja tomēr teikt, ka Liepkalnu Jēkabam ar darbier pavisam nebūtu panākumu. Ar laiku pie viņa ieradās zirg un govs. No būdas uz vienu pusi jau izplētās pļava, pietiekoši liela, lai apgādātu ar sienu abus minētos lopiņus Bija Jēkabam gadu no gada savs sivēns. Uz otru pusi n būdas vērās lauciņi. Tie apgādāja pašu saimnieku un 1 piņus. Tie deva arī jau pārpalikumu cita vajadzīgā iegādāšanai. Ari maza kūtiņa lopiem bija uzcelta. Pirmos gados tiem nācās mitināties zemnīcā blakus saimnieka bū dai. Bija uzsākta arī dzīvojamā ēka, bet tā nelikās tik steidzami vajadzīga kā lopu kūtiņa, jo cilvēks jau varēja izlikt šā tā. Lēni, ļoti lēni, kaut nemitīgi plētās lauciņ līdumi un pļavas. Jā
Ne Liepkalnu Jēkabam vien gāja tik grūti. Vēl vien celmu lauzējs pienāca agrākajiem klāt gandrīz reizē ar Pilkalnu Andreju.
Andrejs pēc kāzām vēl dzīvoja Klintaiņos, kad tur kād dienu ar savu kalpu ieradās patāls radinieks saimnieks, ka gribēja pelnīties ar ogļu dedzināšanu. Viņš izvēlējās mež centru, kur bija vislielākā koku bagātība un tik izdevīg apmešanās pie radinieka. Kiintainis pats bija pa daļaj šīs lietas iekustinātājs, jo kādreiz, saticis šo paziņu, pie, dāvāja apmešanos pie sevis, ieslavēdams savu māju ap kārtni kā visnoderīgāko vietu ogļu dedzināšanai. Sapro tams, ka to koku, ko radinieks nobendēja, nevajadzēja vairs Klintainim pašam līst.
Kaut radinieks dzīvoja Kalniešu valsts apdzīvotākā daļā, tomēr tai laikā tur mežu vēl bija tik daudz, ka vis ' apvidus mūsu dienās skaitītos par bagātu mežiem. Ne t tas bija toreiz. Visi teica, ka tur mežu tikpat kā nav u ka ogles jābrauc dedzināt uz izdevīgāku vietu.
Saimnieks ar kalpu aizbrauca uz mājām, bet pēdējai atstāja brāļadēlu Brenci vēl uz dažām dienām Klintaiņos, lai šis izdedzinātu pēdējās pāris ogļu dobes.^ Brencis bij vēl jauneklis, nepilnus divdesmit gadus vecs. Vecāki vi ņam sen bija miruši. Viņš kopā ar jaunāko māsu bija n mazām dienām kā bāreņi tēvabrāļa apgādībā. Pēdējai pats nebija nekāds bagātnieks. Tamdēļ abi bāreņi bija vi ņam lieka nasta. Sie dabūja daudz ko pārciest, neskato tles uz tēvabrāļa iedzimto labsirdību un pārliecību, k' viņam jāgādā par bāreņiem. Grūtos apstākļos bieži norūdās raksturs un izaug apķērīgs prāts. Tā tas bija arī Brencim, kurš uzauga par zaļoksni, sapratīgu un ļoti strādīgu jaunekli. Brenča masa Dārta bija bfālim līdzīga… Dzīvodams Klintaiņu pirtiņā un apstaigādams apkārtni, Brencis drīz vien iedomājās, ka arī viņš varētu nolīst līdumus un ieplēst sev zemi. Viņam pat rādījās, ka tas ļoti viegli izdarāms. Sākumā ari viss gāja gludi. Noklausījies Brenča plānos par jaunu māju ieplēšanu, tēvabrālis nodomāja, ka tur prāta nav ne par vējā izbērtu pīpi tabakas, bet žēlīgi atļāva izmēģināt spēkus cīņā ar mežu, jo pašam tur nekāds ļaunums nevarēja celties. Viņš pat bija priecīgs tikt no abiem bāriem uz kādu laiku vaļā, kaut ^an būtu juties stipri apvainots, ja kāds tam to būtu teicis. Tēvabrālis atlaida Brenci tūlīt rudenī un apsolīja par palīgu tam laist no Jurģiem arī viņa māsu Dārtu, kas kalpoja pie kāda kaimiņu saimnieka. Arī muiža iebildumus necēla, pat klaušas sākumā prasīja vieglas. Vietu Brencis izvēlējās ne uz uzkalnēm, jo Liepkalns un Pilskalns jau bija aizņemti, bet drusku paprāvāku klajumiņu tūliņ aiz milzīgo bērzu birzs pie Klintaiņiem, Mežupei uz augšu. Tur bez galvenā, lielākā bija daži sīki klajumiņi netāli cits no cita un lielāks, aizaudzis tikai ar pasīkiem krūmiem apvidus.
Tā sīks gadījums — ogļu dedzināšana — pārveidoja visu Brenča dzīvi, un viņš uz ātru roku pārvērtās par līdumnieku. Agrākais saimnieks iedāvāja viņam uz šķiršanos cirvi un vecu zāģi, saimniece pāri cimdu un zeķu, tēvabrālis kā algu par kalpošanu pūru rudzu, sieku miežu, pāris stopu putraimu un puscūča cisku. Uzvalks un mētelītis bija mugurā, tāpat arī pastalas kājās un cepure galvā. Tas bija viss jaunā lidumnieka padoms, kad viņš ievilkās Klintaiņu pirtiņā, kur viņam bija atļauts piemājot, kamēr nāks gatava paša būda.
«Lai Dievs tev palīdz!» novēlēja Brencim tēvabrālis, kurš bija galīgi atvedis to līdz ar visiem labības krājumiem un mantu bagātību uz Klintaiņiem un, apgriezis zirgu, aizbrauca mājās, apmierināts, ka izdarījis labu un Dievam patīkamu darbu.
Svilpodams Brencis staigāja uz darbu un atpakaļ, priecīgi dziedādams, cirta savus krūmus ar tādu neatlaidību, ka drīz vien mazie klajumiņi upes malā saplūda kopā vienā lielākā un kļuva atbrīvota vieta pļavai un lauciņam, kur nākošo pavasari sēt.
Brīvā laikā, svētdienās, Brencis trallinādams staigā» pa Klintaiņiem, smējās, jokoja un bija tik laimīgs, kāds priekš tam nekad nebija bijis.
Kad Kiintainis biedināja ar priekšā stāvošām grūtībai™ Brencis tik papurināja galvu un'smējās. Jauneklim vifl rādījās viegli veicams, visas grūtības viegli pārspējama
Ar savu izpalīdzību un labsirdību Brencis Ķlintaiņ<ļ visiem bija joti pa prātam. Tā kā pirtiņā pavards bija nfl nācis gandrīz nelietojamā stāvoklī, tad Klintainiete pifl dāvāja, lai nākot vārit ēdienu uz virtuvi. Anlīze pat bifl tik labsirdīga, ka apņēmās gatavot Brencim ēdienu, lfl šis, pārnācis no darba, tūlīt tiktu pie savas VienkāršB porcijas. Pa reizei jau varēja tā izpalīdzēt, ja taisni atliH va]īgs brītiņš. Sie vaļīgie brītiņi Anlīzei sāka iznākt diez gan bieži, un «pa reizei» drīz vien pārvērtās par «pastā vīgi». Brencis no savas puses pūlējās atkalpot.
Tā, kādreiz izdzirdis, ka Anlīze grūž piestā grūdienu viņš piegāja klāt un ieprasījās;
«Vai tev nav par grūtu?»
Anlīze, no darba piesarkusi, tikai smējās.
«Pavisam nē.»
«Tu jau būsi piekususi. Dod mani»
«Gan es tikšu galā. Ej tik pie saviem krāmiem!»
«Būs reize arī krūmiem.»
«Tu jau piestu sabendēsi tāpat kā krūmus. Tādu lāļ nevar laist pie smalka darba.»
«Ko nu ķīvējies! Dod tik šurp. Būs grūdiens ātrāk gai tavs. Cik tad sieviešiem tā vēja ir? Aizrausies vēl elpa.!
«Ka tik vīriešiem tās drīzāk nepietrūkst!»
«Oho! To es tev tūliņ parādīšu.»
Un Brencis it kā ar varu atstūma Anlīzi no piestas Meiča raudzīja ķepuroties pretim. Šoreiz tomēr grūdieni nogrūda Brencis. Līdzīgas ainas visādos variantos atkārf tojās arī uz priekšu pie šī darba, un uz priekšu grūdieniļ grūda tikai Brencis. Tādā pašā kārtā viņa rokās pārgāja arī staka grūšana.
Vakarus Brencis sāka pavadīt Klintaiņu istabā. Tā vaļ rēja iztikt bez skalu dedzināšanas pirtiņā. Klintainiete ar meitu vērpa, Kiintainis ar Andžu vija, Brencis plēsa skaļ lus un nodegušā vietā arvien iesprauda jaunu," pie kaut līdzko puisis drusku aizkavējās, Anlīze to puspikti bāra;
«Lūk, nemāk skalus aizdedzināt! Vēl tev, Brenci, daudi putras jāstrebj, kamēr tu iemācīsies, kā pienākas, ielik pie laika skalu lākturī.»
«Tumšs jau nepalika,» taisnojās Brencis. L «Tumšs nepalika? Skat, šis vēl taisnosies! Tēvabrālis tev kā puikam par maz ģērējis ādu ar žagariem. Žeņķa gados tu par maz esi baudījis bērza biezputras.» T Joks mēdza izsaukt vispārīgus smieklus un jautrību, tamlīdzīgi vārdu ķīviņi bija Brencim tik patīkami, ka [viņš sāka tīši kavēties ar skalu mainīšanu, tā ka dažreiz [uguns tiešām apdzisa un visi palika tumsā. Tad Klintainim, ja virtuvē zem pavarda vairs nebija uguns, nācās ķerties pie krāma, posa un šķiltavām, lai atjaunotu un savestu kārtībā apgaismošanas sistēmu. Tas sacēla starp ļ.iuniešiem veselu vārdu cīņu.
I Tomēr viss šai pasaulē paiet ātri, un sevišķi tas sakāms ļpar laimes brīžiem. To nācās piedzīvot arī Brencim. Viss Rdņa miežu krājums bija atlikts nākošā gada sēklai, tāpat puse no rudzu pūra, bet raustīšanās ar krūmiem neganti vairoja ēstgribu. Driz vien Brenča pārtikas krājumi tuvo- j;is beigām. Viņš sāka taupīt, bet līdz ar to vaigi palika dienu no dienas bālāki un pelēkāki, rokas ātrāk nogura, darba spējas redzami izsīka. Par laimi, bija iestājusies zļema, un krūmu ciršana dziļa sniega dēļ bija jāpārtrauc. Darbs tagad bija vieglāks, jo pastāvēja no slazdu un cilpu npstaigāšanas, kurus Brencis, sekodams Klintaiņa paraugam, izlika seskiem, caunām un zaķiem. Bez tam bija jāuztaisa dažādi saimniecības rīki un šis tas vēl neesošo māju iedzīvei. Gatavs jau bija lākturis skaliem, gatava liija šķipele, kurai nākošo gadu vajadzēja izpildīt arkla vietu. Gatava bija līdumā dzīvojamā būda, bet turp pār- likties Brencis vēl kavējās, jo Klintaiņu pirtiņa bija lepnāks un ērtāks celtniecības darbs nekā jaunā būda.
Līdz ar pusbadu atnāca arī citas rūpes un raizes. Kādā drūmā stundā Brencis nāca pie atzīšanas, ka nākošo vasaru pļava viņam būs, bet siena ēdēju nebūs, jo viņš nespēja iegādāt ne zirgu, ne govi. Sī atziņa ļoti smagi spieda nepaēdušo jaunekli un galīgi laupīja viņam smieklu un joku spēju. Sāda kaite, izrādījās, bija diezgan lipīga, jo arī Anlīze vairs ne smējās, ne Brenci zoboja.
Tā Brencim un Anlīzei bija pagājušas laimīgās dienas.
Meiča pūlējās visiem spēkiem palīdzēt puisim, bet tikai tā, lai neuzkristu citiem. Kad Brencis palīdzēja nogrūst grūdienu, Anlīze atgādināja mātei, ka palīgam jādod grūdienu nogaržot. Kad Brencis palīdzēja staku grūst, tūlīt radās iemesls prasīt mātei atļauju dot daļu staka grūdējam. Klintainiete necēla iebildumus pret šādām uzcienāšariām. Ja bija likts Anlīzei pašai iedot staku Brencim, tad šī ar lielāko prieku aizstiepa uz pirtiņu paprāvāku melnā sviesta gabalu. Pašai viņai pēc tam ēstgriba maj zinājās, pēc Brenča apdāvināšanas viņa pati gandrīz nej aiztika staka. šāda ēstgribas zušana palīdzēja šī ēdiena uz pirtiņu neaiznestai daļaī ilgāk pietikt, par daudz ātri neizbeigties. Tā netika vērsta citu uzmanība uz to, ka Anlīze par daudz plaši izlietojusi dabūto atļauju.
Arī ēšanas laikus Anlīze prata te paātrināt, te nokavēfl lai tikai Brencis atnāktu uz tiem. Gadījās, ka malka bija nezin kādā ceļā par daudz samirkusi, un uguns zem katla nekurējās neparko, tā ka virums nāca daudz vēlāk gaj tavs. Gadījās arī, ka kāposti bija nocelti no uguns paļ agri, un Kiintainis nevarēja saprast, kur mazajam pus] cūcim gadījusies tik cieta gaļa.
«Nāk vecums virsū! Zobi vairs neklausa,» viņš pie šej vis prātoja.
Lai viens pēc tam iedrošinās teikt, ka pie putras vāril šanas nevajaga politikas. Tāds droši vien nenojautīs, kā Anlīze zināja, ka viesmīlība spiedīs vecākus piedāvā! ēdienu arī tam, kurš ierodas taisni ēšanas reizē. Anlīza bija sasniegusi tādu virtuozitāti, ka Brencis katru dienu būtu varējis paēst pie Klintaiņiem, mazākais, vienu mal] tīti, ja tikai viņš pats nebūtu par daudz godprātīgs, ja kaunējās kļūt par liekēdi un sāka rauties no ierašanājļ Klintaiņu istabā ēdamā laikā. Ja tomēr kādreiz piesēda nāja pie galda, tad viņš centās ēst pēc iespējas maz, lai neliktos bezkaunīgs un uzbāzīgs. Tamdēļ Anlīzes pūliņi pa lielākai daļai nesasniedza mērķi, jo Brencis pat pēd pieaicināšanas pie galda aizgāja uz pirtiņu izbadējies!
Brenča apstākļi dienu no dienas pasliktinājās. Anlīzeil to redzot, sirds vai lūza. Viņa ķērās pat pie varonīgiem! paņēmieniem. Tā reizi, kad māte izņēma no krāsns svaigi® maizi un arī Anlīzei apsmērēja krietnu riecienu, šī nozuda! no istabas un, pat kumosa nenokodusi, aiznesa visu savi» tiesu uz pirtiņu Brencim.
«Se! Māte tev atsūtīja nogaržot svaigu maizi.»
Meli piespieda meiču nosarkt, bet pirtiņā bija tādai tumsa, ka to nevarēja nemaz redzēt. Liels bija Anlīzesļ baudījums noskatīties, kā Brencis satiesā maizes riecienu!
Vecajiem Klintaiņiem nepalika apslēpts, ka Anlīzes uri Brenča starpā sāk nodibināties par daudz liela draudzība! Šāda lieta neatrada žēlastības viņu acīs, lai gan Brencis! viņiem patika diezgan labi.
Reiz svētdienas pievakarē Kiintainis ar sievu plaši un vispusīgi pārsprieda par Brenci un Anlīzi, kamēr nokļuva pie lēmuma, kas neiznāca par labu Brencim.
«Nav jau viņš zemē metams,» Klintainiete teica, «bet tikai tā plikā dvēsele vien viņam 4r. Vai mūsu meita nevarētu sev izmeklēties turīgāko visā pagastā? Kur tādu skuķi dabūsi? Ņipra kā purens.»
«Dzīve arī pie cita iznāktu vieglāka.» i, «Saprotams. Ņēmēju netrūks. Anlīze tāds nasks meitēns, ka pat jaunais grāpa lielskungs acis vien bolīja un Cirietiņas kāzās ap viņu vien tinās. Cik reizes pēc tam nejādelēja šurp. Vai tad nu vecās ābeles un ozola dēļ.» I «Tiesa kas tiesa, bet tur liels prieks Anlīzei nebija sabaidāms. Asaras un bēdas vien būtu iznākušas.» , «Vai tad es ko saku? Zinu jau zinu. Bet šitais Brencis arī. . .»
Vienkāršas bija sarunas sekas, bet dažā ziņā traģiskas. Brencis drīzi vien sajuta, ka Klintaiņu viesmīlību grēks izlietot, un dabūja zināt, ka viņa paša dzīvojamā būda jau sen gatava. Kavēties un vilcināties nevarēja. Brenča vienkāršā, bet noteiktā smalkjūtība to arī nepielaida, un kādu vakaru viņš atradās būdā, bet Klintaini bija aiz piesnigušā meža.
Auksta un drūma izskatījās Brenča apkārtne. Auksti un drūmi vēji pūta arī viņa iekšējā pasaulē. Gan Kiintainis pie šķiršanās bija iedevis lielu kukuli maizes, gan šodien liels zaķis bija ieskrējis cilpās. Tomēr ko tas līdzēja? Tiesa, dzīvību viņš kaut kā izvilks. So to dabūs par vienu otru zvēra ādu, kaut gan tikai paretam kāds iekāpa slazdā.
Zināja Brencis, ka šo to nopelnīs, palīdzēdams ar dažu dienu darbu vienam otram saimniekam, kaut gan liela daļa ar darbaspēku bija apgādāti uz visu gadu, no Jurģiem līdz Jurģiem. Tomēr bads nebija vienīgā liksta. Ko lādas pusveiksmes līdzēja? Ne zirga, ne govs viņš neva- reja cerēt nopirkt, un arī tuvākā nākotnē, cik bija paredzams, nekas negrozīsies sevišķi ātri uz labo pusi. Un tas vel nebija galvenais likteņa piemeklējums.
Tur — Klintaiņos — smaidīja Anlīze, ko bildināt viņš la kāroja. Tagad Brencis skaidri zināja, ka to nedrīkst darīt, ka tas būtu bez panākumiem. Kādu dzīvi lai viņš arī piedāvātu mīļotai meičai? Badoties kopā ar vīru? Anlīzei vajadzēja cita — turīgāka, bagātāka, krietnāka vīra. (ian tāds radīsies un aizvedīs viņa meiteni pie sevis.
Brencim sametās tik rūgti ap sirdi, ka pret paša gribd asaras spiedās no acīm. Asaras atvieglinaja sāpes un galu galā ievadīja likteņa pabērnu miegā. Viens, no pa- saules atšķirts gulēja viņš tur vientuļajā būdā, kas, it k glābdamās no aukstuma, dziļi bija paslēpusies zem sniega segas.
Brencim tikai bira asaras no auksta laika, bet Anlīzeļ tovakar tā šņukstēja, tā raudāja. Meiča, tumsai iestājoties, bija nosēdusies pirtiņā. Tur acu priekšā stādījās daudz mīļu atmiņu, jo tikai vakar vēl tur mājoja Brencisļ sēdēja uz šīs lāviņas, gulēja gar viņu sienu. Kur ga Brencis tagad? Varbūt viņš no Klintaiņiem aizgāja lab prāt. Mazākais, viņam tas bija vienaldzīgi. Droši vien tas tā bija. Droši vien viņam viss vienalga. Dzīvos viņš tur aiz meža, ierīkos savu saimniecību, apprecēsies, apņems citu meitu, ne Anlizi, un… Tālāk Anlīze pat domāt neļ spēja.
Atnāca pavasaris. Brencis nesmējās, nedziedāja. Darbs grūtais darbs viņu turēja gūstā, slēdza dzelzs ķēdēs. Bija daudz ko darīt, jo vajadzēja izrakņāt lauciņu vasarāja sē'. šanai, domāt par rudens rudzu sēšanu, līst vēl jaunus līdumus, pelnīties, kur un kā vien var. Tiesa, badodamies Brencis ieguva sivēnu un arī teļu, no kura vajadzēja izaugt viņa pirmai govij. Kaut gan šie ieguvumi prasīja lieku darbu, jo cūkai vajadzēja nest no purva barnbarus, teļam arī ganība bija jāmeklē labāka, tomēr lopiņu iegūšana bija liels panākums. Bet tas Brenci neiepriecināja, kā viņš to pats bija cerējis, jo pārmērīgais darbs un pusbads uzspieda drūmu zīmogu. Jau Brencis sāka domāt, vai neatmest ar roku visam savam pasākumam un neaiziet pie kāda saimnieka par kalpu. Tā būtu vieglāk, un dzīve būtu bez liekām bēdām. Tomēr, kad iedomājās, ka tam būtu jāatstāj klajumiņš šeit pie Mežupītes, tad skaidri noprata, ka neiespējami viņam iztikt bez sava cirtuma, bez šī līduma. Bez tam norūdītais, nelokāmais raksturs; nebija samierināms ar domām, ka jāpamet uzsāktais darbs; nepabeigts, ka jāapstājas pusceļā. Tamdēļ Brencis cīnījās' tālāk.
Kādu dienu īsi pēc Jurģiem pie viņa ieradās māsa' Dārta palīdzēt darbos. Tomēr drīz izrādījās, ka viņas palīdzība Brencim maz der. Tiesa, drusku uzrakt zemi viņa palīdzēja, kamēr brālis ko citu darīja, bet, kad šis ņēmās pats ar rakšanu, trūka otras šķipeles. Tātad darbi nesekmējās dubultigi, turpretim pārtika divatā kusa daudz āt- i ik, nekā Brencim vienam dzīvojot.
Glābiņš radās negaidot. Dārta, uzmeklēdama pirmoreiz llrenča dzīves vietu, bija iegriezusies Klintaiņos, no kurienes to Kiintainis pats atveda pie brāļa. Pie šis reizes viņa bija iepazinusies ar Klintaiņu sievietēm un pa svētdienām nostaigāja ciemos uz vienīgajiem kaimiņiem. Māsa ar brāli saspriedušies nāca pie lēmuma, ka Dārtai citur jāmeklē kalpones viela. Tuvākā svētdienā viņa apprasījās Klintaiņos, vai nezinātu, kur kalpone vajadzīga.
Tas nāca Klintaiņiem kā gaidīts. Lopu skaits bija pieaudzis, saimniecība ieplētusies. Bez tam pati Klintainiete bija labās cerībās. Atkal reizi pēc prāva gadu skaita. No viņas tagad nekāds lielais strādnieks nevarēja iznākt. Anlīzei bija bieži jānoiet .uz Pilkalniem palīdzēt māsai, jo Grietiņa arī bija pirmdzimtā gaidās un puslīdz darba nespējīga. Visa Klintaiņu mājsaimniecība, govju un aitu iz- komandēšana un brāļu un tēva apkopšana gūlās uz Anlīzes pleciem, nerunājot nemaz par vajadzību ņemt dalību lauka darbos. Vajadzēja apskatīties pēc palīdzes kalpones.
Kad Dārta stāstīja, ka meklē darbu, viņai piedāvāja vielu turpat Klintaiņos. To pašu vakaru Brencis atkal bija viens būdā, jo māsa pārgāja uz Klintaiņiem. Tikai šad tad vaļas brīžos viņa ieradās pie brāļa apšūt, aplāpīt, apciemot …
Dzīve ritēja uz priekšu. Kad pēc Pēteriem Pilkalnos Ieradās mazais Pēterītis, viņam nebija ne jausmas, ka jau priekš Jāņiem Klintaiņos bija pasteidzies uzsākt brēkšanu tā mātesbrālis Jānītis — Klintaiņu pāra jaunākais.
Gads bija bagāts, un labība solīja lielisku ražu ne vien Klintaiņos, bet arī visās trijās jaunajās kaimiņu mājelēs.
Kādu svētdienas pēcpusdienu Kiintainis ar Andžu soļoja pa briežu iemīto stigu uz māju pusi. Viņi bija apska- lijuši un izmeklējuši, kur rudenī cirst lietaskokus: ošus jauniem riteņlokiem, bērzus ragavu sliecēm, šo to citu vai- i ik vai mazāk noderīgu un vajadzīgu. Briežu stiga vijās caur biezo, lielo mežu, bet netālu no Klintaiņu malas izgāja prāvā klajumā. Priekš vairākiem gadiem uguns tur liija nopostījusi prāvu meža gabalu. Tas bija stiepies pāri vairākām rozām, kas diezgan plaši izplētās starp zemākām, drēgnākām, lapu kokiem apaugušām vietām. Koki
pēc ugunsgrēka bija nokaltuši, nogāzušies un sapuvuši Jauns mežs gan steidzās augt, bet vēl bija ļoti siks.
Klajuma malā Andžus apstājās.
«Tēvi Ta tik te būtu viegli līdumu nolīst.»
«Man arī tā liekas. Pat saknes laikam būs galīgi izpuvušas. Jaunie kociņi arī vēl tīri maziņi.»
«Jāparauga saknes.»
Piegāja pie kāda vēl stāvoša koka stumbra, kas ar sauso, uz visām pusēm izstiepto zaru atliekām un dzeņu izkalto pussapuvušo stāvu tumsā viegli varēja atgādināt milzīgu mežaini. Andžus sāka ar cirvi pārbaudīt tā saknes.
«Pavisam sapuvušas.»
«Tikai patālu no Klintaiņiem.
«Kas par to? Mežiņš vien ir starpā. Bet kur te viegla līduma nolīšanal Te mēneša laikā var nolīst veselām lielām mājām!» '
«Tik trakas tās lietas gan nav, bet darbs te tiešām iznāktu vieglāks. Pļavas arī gar rozu malām būtu labu labās. Tikai alkšņi jānocērt.»
«Tur nu nebūs mazāk darba kā pie mums Mežupes malā. Alkšņi milzīgi resni.»
«Tā gan. Bet zeme šeit ir uz rozām, ir alksnās labu labā.»
«Ja darbs tāds pats, tad labāk pļavas nolīst pie mājām nekā šeit. Laukam gan mums vajadzētu šeit kādu gabalu izmantot. Tas nemaz slikti nebūtu. Ko domā, tēt?»
«Slikti nebūtu vis, bet vai tad visur var ietaisīt laukus.»
«Kamdēļ tad visur? Te no māj,ām nav tālu. Zeme laba.»
«Tā gan ir. Tālu nav. Par zemi grēks teikt sliktu vārdu.»
«Nolīst arī viegla lieta. Celmi izpuvuši galīgi.»
«Bez darba tomēr nekā nebūs!»
«Kas tad saka, ka bez darba?»
Kiintainis vairāk neko neatbildēja. Viņš pārdomāja. Viņam tagad bija četri dēli. Taisnība! Vecākais — Mikus — paliks muižā, šurp viņš nenāks. Andžurn paliks Klintaini. Ko atstās Bērtulim? Pēc gadiem pieciem sešiem tas būs pilnīgs strādnieks. Ja pat Klintaiņus izplēš tik plaši, ka tur iznāk diviem kur apmesties.,, Var tur ierīkot divējas
mājas … Tomēr dzīvi sācis mazais Jānīlis. Tam var noderēt degumā ietaisītie lauki un pļavas. Kad tēvs ar dēlu tuvojās Klintaiņiem, lieta bija nolemta.
«Tev, Andžu, taisnība. Taisīsim degumā lauciņus.»
Ar to bija izspriests, un darbs sākās. Drīzi vien degumā zāģēja, cirta, sastiepa vienkopus liel.os sārtos un dedzināja vecās siekstas, pussapuvušos stumbeņus, izsvaidītos sausos zarus, dažādas koku atliekas un drumslas. Līdz ar vecajiem apdegušajiem kokiem vajadzēja mirt arī meža jaunajai paaudzei, kas bija sākusi zelt ar priekšgājēju pelniem un trūdiem mēslotā zemē. Uz abām pusēm no briežu stigas ātri vien plētās līdzena notīrīta vieta. Degumā visvairāk rīkojās un rāvās Andžus, izlietodams tam visu laiku, ko neprasīja lielie darbi Klintaiņos. Tekošos darbus tur veica tēvs viens pats.
Tai pašā svētdienā, kad nolēma vecā deguma nolišanu, Bērtulis, pārdzīdams lopus mājās, atnesa četrus dzīvus slokulēnus, ko bija noķēris. Purva malā garajā zālē kopā ar takšeli viņi to bija paveikuši izdarīt. Bērtulis noklusēja, ka pie četru dzīvo saķeršanas suns tikpat daudz bija no- mušījis.
Bērtulis nāca mājā ar lepnu pašapziņu un padarītā varoņdarba lieliskuma sajūtu. Četri putniņi ar pusuzaugu- šiem spārniem tupēja vecajā, bet plašajā gana cepurē, kura agrāk bija dienējusi Klintainim pašam. Sirmi gan tā garajā mūžā bija sen zaudējusi, bet tas piešķīra Bērtulim oriģinālāku, kareiviskāku izskatu. Arī tās lielie apmēri varēja tikai pacelt valkātāja pašapziņu.
Izcēlās vispusīgas pārrunas, kurās centrālo lomu spēlēja Bērtulis ar visu savu jaunumu. Beidzot nolēma putniņus audzināt, ja tikai paveiktos ar barošanu. So darbu uzņēmās Bērtulis. Slokulēnus ielika no skaliem pītā vilnas grozā, kura acis bija pietiekošas gaisa apmaiņai, bet par mazām, lai jaunie meža bērni varētu izmukt.
Bagātīgu uzturu Bērtulis sagādāja saviem audzēkņiem. Kas gan viss netika putniņiem piedāvāts ēšanai! Gan maizes druskas, gan sakapāti vārīti un zaļi kartupeļi, gan dažādas saknes, gan zāle, lapas un pumpuri, gan sliekas, kukaiņi, mušas, gan vēl daudz kas cits — ir ēdams, ir neēdams. Pat skudru oliņas Bērtulis cietumnieku galdam sāka kārtīgi apgādāt, postīdams visas apkārtnes skudru republikas. Putniņi daudz ko neaizskāra, bet šis tas gāja viņiem pie sirds.
Otrā dienā pienāca klāt vēl trīs gūstekņi. Nedeļas beigās viņu jau bija pāri par divdesmit. Vajadzēja lietot divus grozus, lai visiem daudzmaz iznāktu pietiekoša mājas vieta. Bērtulis kārtīgi apgādāja gūstekņus: baroja, dzirdīja, paijāja, glaudīja un visādi mīlinājās ar viņiem. Vairāk tomēr tam neizdevās saķert. Kaut gan sloku bij milzums un katru dienu varēja uziet jaunus perēkļus, tomēr putniņi bija paaugušies, sāka pietiekoši labi lidot un nebija vairs dabūjami rokās.
Sagūstītie slokulēni auga labā apgādībā un apsardzībā. Tikai ar diviem Bērtulim izgāja greizi. Viņš nolēma uztaisīt vairākus būrīšus. Tomēr jau ar pirmo neveicās. Kad divas jaunās slokas bija ieliktas un ierīkotas gatavā būrītī, Bērtulis jauno putnu pili nolika dārzā pie istabas gala. Lepns par padarīto darbu Bērtulis apskatīja būrīti no sāniem, tad no priekšas un otriem sāniem. Beidzot viņš atkāpās dažus solus atstatāk no būrīša un aplūkoja to abām acīm un tad ar vienu, piemiegdams drīz labo, drīz kreiso. Lietpratēja skats teica, ka darbs labi izdevies. Vajadzēja tikai visām slokām uztaisīt šādus būrus, kaut gan tas prasīja daudz enerģijas, jo putni bija paspējuši pieaugt un prasīja prāvas dzīvojamās ēkas. Tamdēļ laiks bija dārgs. Velti to nevarēja zaudēt. Pašlaik bija dienvidus, ganos vēl dzīt nevarēja. Bērtulis aizgāja gatavot materiālu otram būrītim.
Kad viņš pēc laiciņa atgriezās, šausmīgs skats atvērās acu priekšā. Kaķis bija pielavījies pie būrīša, ar ķepu viegli izlocījis kārklu restītes, izvilcis ar asajiem nagiem no jaunā mājokļa vienu Bērtuļa audzēkni un tiesāja to nost, ka kauli vien sprakšķēja. Otrs gūsteknis pašlaik līda laukā pa izlauzto caurumu. Velti Bērtulis steidzās kaķim klāt, iespēra tam ar kāju un gribēja atņemt nokosto putniņu. Nezvērs ar pāris lēcieniem nozuda. Velti arī zēns pūlējās notvert būrīša otro bijušo iemītnieku. Putniņš, ticis brīvībā, brīdi pablisināja acis un papētīja apkārtni. Tad pacēlās spārnos un laidās uz alksni pāri pļavai. Bērtulis skrēja pakaļ, visādi saukādams audzēkni un ar lūpu šmaukstināšanu un mīļiem vārdiem viņu labinādams. Viss velti. Sloka bija pieaugusi, ātri aizlidoja un nebija vairs atrodama, kaut zēns visu dienvidus laiku meklēja pēc nozudušā putna.
Vecais Kiintainis pa to laiku nolēma, ka visas dzīvās slokas jāstiepj uz muižu un jānodod par klaušām. Ar t<> tad birka būtu pilna, pat pāris robiņu iznāktu lieki, bet tas jau katru gadu tā bija parasts.
Zēl gan Bērtulim bija šķirties no audzēkņiem, bet viņš apmierinājās, ka tiem muižā ies daudz labāk. Droši vien tos ievietos lepnā staipuļu būrī, kur kaķis netiek klāt. Droši vien šis būris karāsies pie griestiem paša lielkunga istabā, kurš pats ar savu roku baros mīļos putniņus. Droši vien arī barība būs lielkundziska, nevis prasta kā Klintaiņos. Tikai žēl, ka viņš, Bērtulis, no tā visa nekā neredzēs.
Kāds gan bija Bērtuļa pārsteigums, kad tas dabūja zināt savu audzēkņu traģisko likteni. Grāfs bija licis nodot slokas virtuvē, kur virēja bez liekām ceremonijām nokāva putnus, nopukodamās par nekam nederīgiem medniekiem, kas pasākuši nest uz muižu dzīvus putnus it kā par spīti, lai viņa dabūtu pūlēties ar visādu meža ķēmu kaušanu. Pirmo reizi dzirdot par sloku bērēm, Bērtulim asaras saskrēja acīs. Viņš droši vien būtu apraudājies, bet kaunējās būt tik liels zēns un raudāt kā pinkšķīga meitene.
Bērtuļa sloku nāves diena iznāca liktenīga arī citādā ziņā. Kad Kiintainis ar aizsieto sloku grozu ieradās Kalniešu muižā, pirmais, ko viņš apmeklēja, bija vagaris. Vajadzēja drusku atpūsties, iekām iet pie lielkunga, jo sloku grozs bij iznācis ne sevišķi smags stiprajām rokām, bet neērti nesams un Kiintainis uz muižu gāja kājām. Vai tad velti ies zirgu dzenāt? Vagaris saņēma draugu ar jokiem:
«Kas tad tev tur par grozu? Vai jau esi licies uz dzērveņu lasīšanu? Ja citam darbam vairs nederi, tad ogošana nemaz nav tik zemē metama nodarbošanās.»
«Kas par dzērvenēm! Te iekšā prāva klaušu daļa par Klintaiņiem un lielkungiem īsts Rīgas kukulis.»
«Ej nu! Kas tad tev tur ir par eņģelīšu zemes brīnumiem?»
«Slokas!»
«Ko tu tarkšķi! Slokas nes maisiņā. Tās ir beigtas, bet pa tavu grozu kaut kas skrāpējas. Bez tam tagad rudens un slokas medīt pat tādam meža vīram, kāds tu esi, nav pa spēkam. Pat pavasaros tev viņu maz paveicas noblīk-
šķināt.»
«Šoreiz ir! Palūri vien pa šķirbiņu,» «Nudien slokas! Tu taču esi velna zellis. Ja tā prot burt, tad jau desmit Klintaiņu ieplēst ir tīrā spička.»
«Ko nu par buršanu runāt! Velnam jau dvēseli neesmu pārdevis.»
«Vai tad slokas tāpat lido pie tevis ciemā ar lūgumu, lai tu viņas stiep uz muižu?»
«Katram jāklausa savs kungs, un es taču no paša grāpa esmu ielikts meža kustoņiem par kaklakungu. Kā tu, prāta vīrs, tā nesaproti?»
«Saprotu tikai to, ka klaušu tev nav tikpat kā nekādu: saķer slokas, cik tīk, sabāž nabadzītes grozā, un darīta lietiņa.»
«Jā, jā! Ej un saķer… Bet pie kāda prāta šodien lielskungs?»
«Visu pagājušo nedēju bija negants. Kliedza pat uz lielmāti. Bet šodien labs, apmierinājies.»
«Kāds negaiss tad viņam šoreiz bija uzskrējis?»
«Kundželis atkal neganti piedauzīja savu sievu, kura gājusi glābt dēlēnu no tēva nagiem. Nabadzīte paģībusi, divas dienas vēl saslimoja un tad nomira. Jau priekš astoņām dienām apglabājām. Arī dēlēns stipri sasists. Kad pastāstījuši grāpam, tas spļāvis zilu zēveli. Arī Kundželi zvērināja un kliedza, ka visa pils skanēja. Likšot līdz nāvei kokot, ja nelabošoties. Tomēr līdz šim Kundželis tik ar bārieniem vien tiek cauri. Āda vēl ne reizes nav ģērēta. Tādam putnam gan derētu krietni uzšaut.»
«Bet šodien, tu saki, lielkungam nekāda muša nav iedzēlusi? Ko tad viņš šodien kāsē?»
«Vakar vēl bija kā rūkdams lauva, bet šodien labs.»
«Tad ir labi. Jāpasteidzas pieiet pie viņa, kamēr vēl nav no jauna sapīcis.»
«Ej, ejl Pēcāk pienāc pie manis. Patrieksimies. Es kādu šeļķenu vis sameklēšu.»
Apskatījis drusku dzīvās slokas, grāfs aizsūtīja viņas uz virtuvi, bet pie Klintaiņa griezās laipni, neparasti laipni priekš saīguša, slimības un nespēka sagrauzta un novājināta veča.
«Tu man, Miķel, ir vēn gaužam lab kalp. Tā šnepp ir gaužam lab priekš man māg. Ekš ruden nevēn cilvēk man nenes to šnepp. Tu par man domāt. Tu lab kalp. Vai tev nav vēn vajadzīb no man? Es tev būs gribēt palīdzēt.»
«Ir gan, lielskungs, viens liels lūgums pie jūsu žēlas-ļ tības.»
«Tu var runāt to sav lūgum. Es tev atļaut.» [ «Man pie mājām ir skaista vieta pļavas nolīšanai — augšup gar Mežupi. Tikai koki tur milzīgi. Vai lielskungs nevarētu likt tur pāris gadu cirst visai valstij klaušu malku? Tālāka vešana gan būtu; bet cik tas katram vienam iznāktu?»
«Tu, Miķel, ir trak ar to līdumu līšanu … Bet, kad vēn niulk nezin labāk prasīt, tad viņ ir pats vainig. Vai tā niež gabal ir lēl?»
«Ir gan, lielskungs, branga platība.» I «Labi Es būs dot pavēl cirst pē tav māj pēci gadi vis to klauš malk prēkš muiž, prēkš baznīc un mācītāj un prēkš ķester. Tur būs ēdaļīt mež gabal uz pēc daļa, lai viss būt nocirst. Ja vin ir par lēl, lai cērt katru gad vairāk. Ja vin ir par maz, tad tu būs parādīt plašāk vēt prēkš izcir- lum. Vai tu ir saprast, ko es tev teic?»
Kiintainis gandrīz palēcās no priekiem. Tagad viss mežs līdz Brenča līdumiem tiks nocirsts un jāpagaida tik, ka- , mēr celmi izpūš. Kas tad tur būs par pļavu! Un kāda pla- | hba! Kā muižā! Kiintainis jau taisījās izdarīt nepieciešamo pateicības un atvadīšanās rokas bučošanu, bet grāfs viņu apturēja.
«Man mīl Mikel, es tev vēl ko grib teikt.»
«Ko lielskungs pavēlēs?»
«Tu zin to muiž Matis?»
«Zinu, lielskungs! Kā tad es Matīsu nezināšu!»
«Tas ir vēn brēsmig palaidnēk. Tagad tam sēv nomirt, I bet bērn ir vesel arrnij. Prēkš vin vajag dūšīg un lab sēv, kas prot saturēt tād vīr ēkš to sav rok. Lēlmāt man tā ir teikt, ka tev būt gaužam lab meit. Es grib to tav meit izdot pē to Matis, lai vin tēk pē lab sēv un to bērn pē vēn | lab gādīb. Tav meit tokš būs vēn lab dzīv ēkš to muiž. Es i to 1 ēt jau lab pārdomāt un ir nosprēd. Es bij gribēt jau [ dot tev vēn zin, bet ir lab, ka tu šodēn atnākt uz muiž bez ļ saukšan. Mēs būs norunāt par to kāz dēn. Tu man ir vēn lab kalp. Es būs dot prēkš to tav meit lab pūr, un prēkš to bērn apgādāšan es būs arī dot.»
Klintainim labais garastāvoklis pilnīgi saplaka. Viņa Anlīze, viņa mīļā meitiņa pie Kundžeļu Matīsa, šī pirmās sievas nobendētāja, šī dzērāja, kurš izskatījās vecāks par viņu pašu, par Klintaini. Lielākas nelaimes savai meitai tēvs nevarēja iedomāties. Bet ko darīt? Grāfs tā gribēja.
Pretrunas viņš necieta. Iebildumi viņu varēja tikai sakai tināt. Tomēr jāmēģina. Klintainim iešāvās galvā kaut ka līdzīgs glābšanas mēģinājumam, un viņš teica:
«Kā cienīgam lielkungam patīk. Tikai mana Anlīze jau labi sen kā brūte. Šodien gribēju lūgt atļauju viņas izd šanai pie vīra.»
«Tas nebūs neko kaitēt. Vin var ēt pē Matis un atst to otr brūtgān. Tas puiš var ņemt vēn cit meit. Kas ta ir to otr brūtgān?»
«Turpat kaimiņos. Tas ir Brencis, kuram lielskungs at ļāva līst līdumu man blakus.»
«Tas toč ir vēn plik puiš. Matis ir ar mant, sav pārti šan un ar muiž dzīv. Viņš prēkš tav meit ir labāk brūt gan.»
«Jā, labāks gan. Nositīs Anlīzi tāpat kā pirmo sievu,» prātoja pie sevis Kiintainis, bet skaļi teica pavisam ko citu:
«Tiesa kas tiesa, lielskungs! Bet Brencis ar manu meitiļ saskatījušies un iekodušies viens otrā kā ērces. Tamdēļ An* līze citu bez lielām asarām gan neņems. Bez tam Matīsa:' lielskungs var izvēlēt citu sievu un labu labo.»
«Es to var gan, bet tav meit ir lab un man pēc prāt Es to grib, ka tā būt. Lai vin paraud no sākum, gan bū^ pēcāk viss lab.»
Grāfs bij jau nikns, un Klintainim zuda jau pēdējā ce riba. Tomēr cīņu par meitas laimi viņš raudzīja turpināt^ pat riskēdams dabūt kokus.
«Redziet, cienīgais žēlīgais lielskungs, ar sieviešiem tāda jocīga darīšana. Nevar labi uz priekšu aprēķināt viņi| darbus. Kā sacīt jāsaka: gari mati, bet īss padoms. Ar manu Anlīzi arī ir tāpat. Niķīgs skuķis. Man ļoti bail, kā viņa aiz tiepības vien nepadara sev galu, ja to šķirs n viņas Brenča. Es jau pats pie tā plikadīdas negribētu laist meitu. Bet ko darīt? Matīss daudz pārāks. Paldies lielkungam par žēlīgu atminēšanu. Tikai tie sievieši. Maz viņām prāta. Tomēr jāsaka, man arī sāpēs tēva sirds, ja Anlīze noslīcinātos vai pakārtos.»
Grāfs jau gribēja sākt kliegt, bet tad viņš iedomājās slīkoni. Un tie sievieši? Jā, sievieši bija tiešām savādi ra dījumi. Iešāvās viņam prātā daži jaunības piedzīvojumi Ļaunākais acumirklis bija garām. Nogrimis atmiņās, grāfs pasmaidīja. Cik ātri lieta varēja nosvērties uz ļauno pusi, tikpat ātri tā nosvērās uz labo pusi. Jau visa lieta grāfam izlikās citādā gaismā. Tiešām, Kiintainis runāja prātīgi.
Matīss var dabūt citu sievu. Kamdēļ ņemt niķīgu slīkoni?
«Labi, Mikel! Lai tav duln meit ņem to Brenc. Prēkš Matis es būs padomāt par cit sēv.»
Kiintainis savām ausim neticēja. Grāfs runāja mierīgi, nrī atcēla savu lēmumu par Kundžeļa un Anlīzes precēšanos. Tagad tikai jāmanās projām, ka neuzbrūk vēl kāda cita liksta. Likteni jau nevarēja kārdināt.
Kad Kiintainis izstāstīja vagariem savus jaunākos piedzīvojumus pilī, tie rokas vien plātīja. Kāda briesmīga nelaime gandrīz bija uzbrukusi Anlīzei. Brencis gan bija pliks un tukšs kā baznīcas žurka, bet salīdzinot ar Kun- dželi… Šausmīgi! Vagara mamma ņēmās lielīt Klintaiņa apķērību.
«Tīrie brīnumi! Lielskungs nekad negroza savu gribu. Ja viņš saka, ka akmens mīksts kā pūpēdis, tad zini, ka tam jābūt mīkstam. Mans vagaris gan nebūtu nekā izdarījis. Ja viņam būtu Anlīze jāaizstāv, tad tur neiznāktu ne bē, ne mē. Anlīze būtu beigta ar visām ausīm. Tev, Klintain, tik ir galva!»
«Ko nu! Ko nu! Kad nelaime brūk virsū, tad pat ar slotas kātu iesi briežus šaut. Paša meita — nav joks!»
«Dieviņš to zina, kas tagad būs tā nelaimīgā, kam liktenis būs nolicis iet pie Kundžeļu Matīsa!… Sakait, ko gribat, bet mans vagaris tā nebūtu izdarījis. Viņam-nav Klintaiņa galvas. Kamēr viņš tev izdomās mušu sist, šī jau būs gabalā, un liela gabalā.»
«Ko nu dziedi, vecen? … Lielā gabalā, lielā gabalā. Kas lad mušu ko nenosist. Kas tādus niekus runās?»
«Bet tu nenosistu vis. Saki, ko gribi.»
«Bet es saku, ka nosistu gan! Uz rāviena!»
«Nekā! Nenosistu vis!»
«Nosistu gan. Labāk nestrīdies!»
«Nestrīdies labāk pats. Vai tad tevi pazīstu tikai no šā
rīta?»
«Ko nu, vecen, dziedi? Es tev tas sliktais. Cik gadu jau neesam kopā nodzīvojuši, bet es šai sliktais. Kā ieēdināta uz strīdēšanos.»
«Vai tu būtu tā izdarījis kā Kiintainis? Droši vien lielskungs paliktu pie sava un Anlīzei nāktos precēt Kundželi.»
«Tiesa kas tiesa! Kungu pārliecināt nevar.»
«Tebe nu tebe! Nevar pārliecināt? Bet Kiintainis var. Strīdas, ka varot mušu nosist. Tu man, vecais, bez strīdus nemaz nevari dzīvot.»
«Un strīdēšos un strīdēšos! Ka likšu, beigta būs uz vietas.»
«Lielība jau naudas nemaksā nemaz. Tā tu pērn arī …»
«Nu jā! Kiintainis tev tas labais. Bet kā tev tīk par tiem sieviešu gariem matiem un īso padomu?»
«Ja prāts ir darbā iekšā, tad var pat pēc mēness ragiem tvert. Bet tu …»
«Ko tu šodien manī ieēdusies? Vai es vainīgs pie Anlīzes likstas? Nudien! Klintainim būs taisnība par garajiem matiem un īso padomu. Kā ieēdusies!»
«Paskat vien, kāds gudrinieks! Sāks vēl mani blamie- rēt!»
«Tavs gudrinieks Kiintainis arī ne katru lietu izdara ar prātu. Tā šitā pati klaušu malkas ciršana, ko viņš lielkungam izprasījis… Cik tur prāta tādu gaisa gabalu pieņemt klāt pie mājām? Ja nu pie mums arī ieved klau šas ne no cilvēku skaita, bet pēc zemes lieluma, kā tas jau š>ir tur ir kaimiņu muižās, tad tu, mīļais Klintaini, svilposi citu meldiņu, saņēmis lielos cirtumus. Tad sloku ķer šana arī nelīdzēs. Ar klaušām vien nevarēsi tikt galā. Vajadzēs sākt varbūt ķert dzīvus zaķus un zvirbuļus, ne slokas vien.»
Šoreiz Kiintainis ātri šķīrās no vagariem. Prāts bija par daudz nemierīgs. Ja nu Brencis vairs negrib ņemt Anlīzi? Visu laiku viņš nav Klintaiņos ne deguna rādījis. Varbūt tam jau cita līgava padomā? Tamdēļ viņš māsu arī aizvadīja projām no sevis, lai atbrīvotu vietu sievai. Velt" vagaris drošināja Klintaini:
«Ko niekus! Kur šis dabūs labāku par tavu Anlīzi? Ņems dziedādams. Anlīzei gan viņš nav īsti pa plecam. Tā ir skuķis kā purens. No viņas Grietiņas kāzās pat jaunais grāps nevarēja acu novērst.»
«Grāps, grāps! Jūs arī abi nevarai aizmirst jauno grāpu. Skat, jaunā grāpa vietā gandrīz iznāk Kundžeļu Matīss.»
«Tas jau arī no kungu kārtas.»
«Zobojies, zobojies, bet man nemaz smiekli nenāk. Kas zin, ko vēl Brencis dziedās. Vēl var iznākt, ka visi joki jāliek pie malas un jāsāk domāt par asarām.»
Klintainiete ne mazums bija todien pārsteigta, kad noskatījās, ka vīrs, pievakarē no muižas nākdams, nedevās vis mājās iekšā, bet pagriezās un aizgāja gar Mežupi uz augšu. Arī Brencis brīnījās, kad, krēslai jau metoties, ieraudzīja savā priekšā Klintaini, kas pētījoši nolūkojās visapkārt.
Tur būdas priekšā sēdēja Brencis — iiela auguma, pialām krūtīm, muskuļainām rokām, nodedzis saulē gandrīz melns. Ģīmis viņam bij drūms, par daudz drūms un arī krietni vien noliesējis. Vaigu kauli bija stipri izšāvušies uz aru. Zem acīm bija dobumi. Pašas acis lūkojās kā no tālienes. Ap lūpām nebija ne zīmes no agrākajiem pastāvīgi labsirdīgajiem smaidiem. Tos bija nolaupījis sūri grūtais darbs un cietsirdīgais liktenis.
Netāli no būdas ganījās lūka saitē piesiets teļš. Galvenai būdai blakus bija otra, kurā urkšķēja sivēns, gaidīdams mājās savu dzīvokļa biedru — Brenča telīti. Aiz būdas pacēlās divas nelielas siena kaudzītes — ziemas krājums. Lauciņos labība bija gubās, pēc kuru skaita varēja spriest par labo ražu Brenča saimniecībā. Pat drusku kaņepes bija sētas. Tās, nezin kur izmērcētas, bija izklātas uz nopļautās pļaviņas žāvēt. Visur bija redzami saprāta un darba augļi. Arī trūkums šeit vairs nedraudēja nākošo ziemu.
Klintainim viss labi patika. Viņš arī netūļojās, bet, pēc apsveicināšanās nosēdies uz akmens, kas sēdekļa vietā bija nolikts būdas priekšā, tūliņ uzsāka:
«Tev, Brenci, šogad labs gads. Vajadzētu tikai vest mājās saimnieci. Bez tās grūta dzīve jaunā saimniecībā. Arī darbos bez palīga nav tik viegli.»
Brencis norūca kaut ko nesaprotamu, un Klintainim pašam nācās ķerties vērsim pie ragiem. Viņš teica;
«Vai tu negribētu ņemt manu Anlīzi?»
Brencis pietrūkās kājās. Lūpas viņam trīcēja. Tik pēc laba brīža viņš atguvās un, redzami valdīdamies, deva atbildi dobjā, nedzīvā balsīs
«Klintaiņu tēvi Nav labi tik ļauni zoboties un smieties. Vai es tev ko sliktu esmu darījis?»
«Man ne prātā nenāk zoboties, bet es runāju visā nopietnībā. Es redzu, ka tu esi varens strādnieks, krietns cilvēks, tāds puisis, kam varu meitu uzticēt. Tamdēļ nemaz nejokoju, bet vēlreiz prasu to pašu. Ko domā?»
Tikai pēc laba brīža Brencis sāka ticēt, ka runa tiešām nopietna, ka Anlīze no bezgalīga tāluma atlidojusi tam tuvumā. Viņš krita klāt pie Klintaiņa rokām un ņēmās tās skūpstīt, pie tam šie skūpsti nelikās vis tik nedzīvi auksti kā uz grāfa rokām. Arī Kiintainis bija aizkustināts. Viņš pievilka jaunekli klāt un noskūpstīja tam pieri.
Te Brencim uznāca šaubas, vai tik viss pārdzīvojums nav kāds pesteļu darbs vai māņi, kas drīz beigsies un at stās viņu izmisumā. Atkal Klintainim nācās ķerties pie pārliecināšanas vārdiem. Šoreiz Brencis galīgi noticēja savas laimes pasakai. Jaunais līdumnieks pavadīja viesi negaidītās laimes vēstnesi, līdz Klintaiņu mežmalai, kur abi šķīrās. Kiintainis, galīgi atguvis mieru, noteica:
«Lai tev pārietu visas šaubas, tad ej atpakaļ uz mājām nomazgājies, uzposies un pēc pusstundas nāc uz mums Es pa to laiku būšu tavs precinieks un likšu uzposties ar Anlīzei. Viņa, meitene, vēl nekā nezina.»
Kad Kiintainis stāstīja sievai par saviem tās dienas pie dzīvojumiem un nonāca pie grāfa vārdiem par Kundžeļu Matīsu un Anlīzi, Klintainiete gandrīz prātu zaudēja. Turpretim, noklausījusies līdz galam, viņa, lepna uz vīra spējām un gudrību, apmierināti noteica:
«Tas mums, vīriņ, Dieva pārbaudījums par to, ka atstūmām lāga zēnu. Labi vēl, ka tā! Tikai tavai labai galvai jāpateicas par laimīgu iznākumu. Tu man esi gudrs vīriņš.»
«Skaidrāk runājot, ar īsiem matiem.»
«Balamute tāds! Par tiem garajiem sieviešu matiem un īsu padomu gan tevi pienāktos krietni padrāzt, bet lai šodien paliek.»
«Labi jau labi!… Man Brencis šodien pēc Kundžeļu Matīsa arī ļoti patīk. Krietns zēns, būs Anlīzei labs vīrs. Bet tagad sauc šurp skuķi. Viņa arī jāsagatavo uz līgavaiņa saņemšanu. Kur tad šī, kā akā iekritusi?»
«Abas ar Dārtiņu slauc govis.»
Te Anlīze arī ienāca istabā, un tēvs griezās pie viņas:
«Klausies, meit, es tev šodien notvēru līgavaini. Uzposies. Viņš tūliņ būs klāt.»
«Es, tēt, negribu precēties. Ļauj man visu mūžu nodzīvot pie tevis tepat Klintaiņos.»
«Ko tu tādus zirņus kul, kur ne pākšu, ne graudu nav iekšā.»
Kiintainis gribēja sākt tuvākus paskaidrojumus, bet atvērās durvis un ienāca Brencis. Izdzirdis no Klintaiņa, ka Anlīze vēl nekā nezina, viņš atkal bija palicis šaubīgs un, nevarēdams nezināšanu panest, steidzās ātrāk uz Klintaiņiem.
Kiintainis redzēja, ka par ilgi nospriedelējis ar sievu un ka tam meita palikusi nesagatavota uz līgavaiņa ieraša- r
nos. Tamdēļ viņam likās par labāko izšķirt visu uz rāviena.
«Lūk, Anlīzi Te tev būs vīrs! Vai tad tu viņu negribi? [Vai tiešām paliksi vecmeitās?»
Tagad bija Anlīzes reize neticēt ausīm. Bet viņas apju- ļ. kuins un izturēšanās izrādīja skaidri, ka pret šādu līgavaini viņai nav svarīgu iebildumu. To saprazdams, Kiintainis ļāvās savam apmierinātam garastavoklim un zob- ļ galīgi teica:
«Kas ir? Vai ņemsi viņu jeb man būs jānojož siksna un jāpārmāca nepaklausīgā meita? Kas ir, skuķi? Jā vai nē? ļ Atbildi bez murkšķēšanas!»
«Jā!» nodvesa Anlīze un sāka raudāt.
«Tu arī, vecais, biedē par velti! Vai nemetīsi mieru?» | māte metās starpā žēlot Anlīzi.
«Nu, manis dēļ! Ja jau tu, siev, aizstāvi to skuķi, lai tad i arī iet katoļu klosterī par mūķeni, bet te Klintaiņos es [ vecu meitu necietīšu. Vēl te esmu saimnieks. Redzi, Brenci! ļ Es vairs tev te neko nevaru palīdzēt, Tas velna meitietis . grib iet klosterī.»
«Vīr, stājies jel, stājiesl… Bērni! Lai Debesu Valdnieks jums palīdz bēdās un nebaltās dienās!»
«Paskat nu! Es vairs pavisam nesaprotu, vai viņi ies klosterī vai nē, vai abi vai viens.»
Tagad arī Anlīze bija atguvusi valodu. Noprazdama, ka precību lieta tiešām nopietna, aizraudamās aiz negaidītās laimes un pieķērusies Brencim pie rokas, viņa smējās:
«Klosterī, klosterī, tēt, un abi divi mēs ar Brenci. Abi r iesim klosterī uz viņa mājām.»
«Skaties! Kāds acīgs skuķis!» Kiintainis apmierināts dudināja.
Brencis ar Anlīzi pēc drīzi nosvinētām kāzām aizgāja dzīvot uz būdu otrpus meža. Abiem tā likās kārota, mīļa un nemaināma ne pret kādu citu dzīvokli. Tiesa! Brencis toziem nopietni ņēmās ar koku ciršanu un tēšanu, pie kam sievastēvs dažu labu dienu palīdzēja ar savu čaklo cirvi un zāģi. Vajadzēja arī saņemties, jo nācās celt ne vien dzīvojamo māju pašiem, bet arī kūtiņu lopiem, kurā saradās liela bagātība: pienāca klāt ne vien Anlīzes pūra govs, bet arī Klintaiņa pirktais un pūrā līdzdotais zirģelis. Tas gan bija neliels, bet ņiprs. Tagad Brencis pats sev likās par lielu bagātnieku.
Dzīvojamā ēka Mežupēs, kā vēlāk iesauca Brenča mājas, nāca laikā gatava, un jauno saimnieku līdumnieku pirmdzimtais ieraudzīja saules gaismu tanī, bet ne būdā
Atkal pagāja gads, otrs. Klintaiņos nekas nebija sevišķi pārmainījies. Pa mājām čakli kustējās sieviešu rokas, palīdzēdamas arī pie lauku un pļavu novākšanas. Tikai Anlīzes un Grietiņas vietā rīkojās kalpone Dārta, kas pa šo laiku bija paspējusi no skuķa pieaugt par lielu meitu. Vīriešu pasaulē viss bija pa vecam: tēvs ar dēlu plecu pie pleca rāvās ar darbiem, sākdami priekš saules lēkšanas un tikai vakara krēslā pēc saules noiešanas pārsoļodami mājās lēniem, gurdiem piekusušu cilvēku soļiem. Nakts stundās diemžēl bija jāpārtrauc ražīgais darbs, bet šāds pārtraukums bija vajadzīgs.
Nebija arī velti strādāts, nebija velti sviedri lijuši. Pļavas gar upīti uz leju aizstiepās jau līdz dabīgai robežai — ūdens pilnajām Pīļu dobēm. Upītei blakus uz augšu pagasts jau vairākus gadus cirta klaušu malkā lielo lapu koku mežu. Tomēr uz drīzu līdzenas pļavas pļaušanu bija vēl maz izredzes. Turpretim Klintaiņu ieplēstajos laukos celmi cits pēc cita zuda, jo tos bez žēlastības lauza, dedzināja, atcirta no saknēm un citādi bojāja, kā jau daždien kaitīgus pretiniekus. Prāvi lauciņi bija nolīdzināti un apsēti arī aiz mežiņa agrākajā degumā, kur līduma darbi rosīgi gāja uz priekšu. Pa dienai šad un tad bija jāaiziet talkā vai nu uz Pilkalniem, vai uz Mežupēm, kur arī cirvji nemitīgi postīja meža varu un kundzību.
Joprojām tika muižai vāktas putnu nodevas. Ar visu mednieku veiklību šis darbs prasīja daudz laika un atrāva čaklās rokas no māju darbiem. Bērtulītim ar sloku ķeršanu arī vairs labi neveicās, tā ka viņš tikai vienu gadul bija bijis nopietns palīgs kramenīcai. Gan vēl otru gadu grāfs dabūja rudenī sešas dzīvas slokas, bet tad šāds klaušu veids galīgi izbeidzās, jo dzīvu sloku vairs nedabūja. Kas tur bija par iemeslu, grūti pateikt. Varbūt jaunais suns Krancis netika līdzi savam priekšgājējam veiklībā, mazākais, nebija specializējies sloku ķeršanā. Taksis bija nobeidzis savas gaitas kādā tumšā rudens nakti cīņā ar vilkiem, kuri no viņa nebija atstājuši pāri ne spalvas. Varbūt Bērtulītis pats, pieaugdams lielāks, palika neveiklāks un nespēja izlocīties pa zāli tik naski kā agrāk.
Pats Bērtulītis pa tam krietni vien bija pastiepies. Ar izveicīgu roku vadīdams gana rīksti un ar to sapratīgi valdīdams pār saviem četrkājainiem pavalstniekiem, viņš domās jau bieži sevi iztēloja par lielu puisi, kas tāpat vicina cirvi un lauž līdumā celmus kā lielais brālis Andžus vai tēvs, ja tik vēl ne veiklāk. Bērtulītis ar lielu pārākuma sajūtu noraudzījās uz mazo knēveli Janci, kas valstīdamies skraidīja pa sētsvidu.
Pa šo laiku vēl veseli trīs līdumnieki apmetās meža bie- ziena izdevīgākās vietās. Viens bija turīgs kalps, kam netrūka ne zirga, ne govs, ne arī gribas un prieka uz darbu. Viņš sekmīgi cīnījās ar biezokni, un nebija vairs ne mazāko šaubu, ka paliks par uzvarētāju cīņā ar mežu. Klintaiņa piemērs bija parādījis, kā uzvara sasniedzama.
Pārējiem diviem līdumniekiem nebija nekā vairāk kā spēcīgas rokas un laba griba sasniegt to pašu, ko Kiintainis. Tamdē| cīņa tiem iznāca grūta un sīva, tā ka viens pat neizturēja līdz galam un, mērķi nesasniedzis, atstāja savu jaunnolīsto zemes gabaliņu un atgriezās atpakaļ pie agrākā saimnieka par kalpu. Tomēr drīz uz pamestā līdu- miņa apmetās cits un turpināja iesākto darbu. Daudzus vilināja līdumnieku daudzmaz brīvākā dzīve, jo muiža bija tālu un klaušas sākumā jaunajiem zemturiem vai nu pavisam atlaida, vai arī noteica niecīgas. Muižas slogs dažus gadus tikpat kā nebija sajūtams, un, likās, pati muiža dzīvoja savu dzīvi kaut kur tālumā.
Klintainim ar sievu pie ikdienišķām rūpēm pienāca vēl klāt vienas, kuru cēlonis bija Andžus. Tiesa, šis dēls bija stiprs milzenis, kas atgādināja daudzējādā ziņā tēvu. Tiesa, Andžus nerāvās no darba, bet strādāja pat varbūt par daudz. Tiesa, darbs viņam šķīrās, un, kur viņš kā vērsis pagrieza platās krūtis un pielika muskuļainās rokas, tur krūmi zuda, celmi iznīka, zeme gludinājās un deva ražu. Tomēr viņš bija par daudz kluss, likās par maz dzīvespriecīgs, varbūt pārmērīgi darbā nogrimis vai pat par daudz darba nomākts. Viņš bija personificēts darba cilvēks un vairāk nekas. Viņā dzīvais, jautrais dabas bērns bija pavisam nozudis. To visu vecie Klintaini gan nemaz nebūtu ievērojuši, bet viņiem likās slikti, pagalam slikti, ka Andžus neprecējās un, kā rādījās, pat nemaz nedomāja precēties. Cik reizes tēvs un māte nebija izrunājušies ar dēlu par šo lietu. Cik tam nebija likts pie sirds, ka pēc māsas izprecināšanas mājās vajadzīga vedekla, kas būtu palīgs mātei. Velti viņam aizrādīja, ka viņš precēšanai sāk palikt par vecu, jo tuvojas 27. mūža gads. Andžus jau tā nebija runātājs, viņš neteica ne vārda. Ari godībās, vai tas nu bija Jāņu vakaros vai apkūlībās, kāzās vai kristībās, Andžus nemaz neturējās pie jauniešiem, bet parasti pārsprieda ar vecākiem cilvēkiem dažādu darbu gaitas, pie kam mazāk trieca pats kā klausījās. Tikai kad runas pagriezās uz līdumu līšanu, viņš atdzīvojās un uz smalkāk zināja aizrādīt, kā celms visvieglāk izceļams no zemes, kā āpsis no alas, un prata aizrādīt, kā saknes ērtāk apcēr- tamas un kā līdumā vispār jārīkojas.
«Andžus jau meitiešiem ir virsū neskatās!» — tā parasti sprieda gan Kiintainis pats, gan vagari, gan citi radi un labvēļi.
«Kungs, Kungs! Kas ar viņu notiks, kad manas un tēva acis aizvērsies uz mūžu?» prātoja Klintainiete ne vienu reizi vien.
Beidzot nosprieda, ka jāiet Andžum palīgā, jāsameklē viņam krietna līgava un jāsaprecina abi, vai Andžus pats grib vai ne.
Andžus precēšanās lietu pārsprieda arī šodien pie va gariem, kur pašlaik ciemojās Kiintainis, kurš, nokārtojis muižā darīšanas, bija iegriezies pie radiem un vecajiem draugiem. Par to pašu viņš bija ceļā domājis. Pati lieta bija skaidra, tās principi neapšaubāmi: precēties Andžum sen vajadzēja. Tamdēļ pie vagariem pārsprieda tikai par varbūtējo līgavu labām un ļaunām īpašībām. Tomēr galīgs lēmums netika vēl taisīts. Nevarēja galīgi izmeklēt līgavas kandidāti: vienai bija šāda vaina, otrai tāda. Andžus bija krietna partija, kādu ne katrs skuķis bija izpelnījies.
Pa tam bija plaši izdebatēts, šeļķena pudele izdzerta, un tamdēļ Kiintainis ar tīru sirdsapziņu devās mājās, kā jau tas piedienas pēc padarīta darba. Tikko viņš bija šķīries no vagara, kurš draugu gabaliņu pavadīja, kad muižas olnīcā satika Sausnēju saimnieku Brenci, kuru tikai priekš nedaudz gadiem pret viņa paša gribu grāfs ar pēršanu bija ielicis Sausnējos. Brencis pašlaik stāvēja un sarunājās ar kādu jaunu meitu, kas Klintainim uz pirmo acu uzmetienu ļoti patika.
«Piens un asinis!» viņš nodomāja.
Vecie paziņas — Kiintainis ar Sausnēju Brenci — priecīgi sasveicinājās, pie kam izrādījās, ka jaunava bija Sausnēja paša meita Lība. Viņa bija vēl tīri jauniņa, tikko lopavasar bijusi iesvētīšanas mācībā, tikko sasniegusi sešpadsmito vasaru.
«Lība šo nedēļu muižas gaitās pie lopiem,» Sausnējs paskaidroja. «Ej nu, meit, atpakaļ uz muižu. Tagad man kādu gabaliņu būs ceļabiedrs.»
«Varens skuķis! Tīri kā likteņa pirksts: tikko runājām par Andžus precēšanos, fe satieku šo kā Dieva sūtītu!» nodomāja Kiintainis, bet Sausnējam teica: «Kā tad tev, Brenci, labi veicas pa Sausnējiem? Vai lielkungam nevajadzēs drīz atkal izpērt tevi laukā no mājām?»
«Ko nu! Ko nu. Esmu brangi iedzīvojies.»
«Tā jau dzird ļaudis runājot. Tu esot paspējis kļūt bagāts. Tavās mājās arī pavisam citādi izskatās nekā agrāki mana radinieka laikā. Vējš vairs netiek ēkās iekšā, vai sten vai dzied. Kad saimnieks bagāts, tad pat zvirbuļiem un pelēm labas dienas.»
«Kas nu par bagātību, bet sava iztikšana ir.»
«Kad no darba nebēgs, kamdēļ tad nebūs iztikšanas? Sviedri sūri, bet audzina gardu maizīti.»
«Sākumā gan gāja pagrūtāk.»
«Jā, jā! To var saprast. Mans radagabals visu bija pamatīgi nolaidis. Tur bija ko saņemties. Ēkas…»
«Arī lauki bija gandrīz atmatās atlaisti. Gandrīz viss
kā nearts.»
«Viņam uz krodziņu bija par daudz gluds ceļš. To viņš par daudz bieži apmeklēja. Ja viņš nesēdēja Muižas krogā, tad Baznīckrogā bija uz galvošanu un, ja nelīksmojās Baznīckrogā, tad atradās kā likts Muižas krogā.»
«Tiesa, tiesa! Bet vai mēs arī neieiesim krodziņā?»
«Te tev nu bija! Citus izsunījām tiku tikām, bet paši tādi paši mirstīgi un grēcīgi cilvēki vien esam.»
«Pa reizei jau var! Ko domā? Ieiesim krogā!»
«Nezi kā-būtu? Man labi vien ko cilpot līdz mājām, bez tam pusdienas ēdu pie vagariem un tur mani drusku uzcienāja. Ka neiznāk par daudz? Nevarēšu līdz mājām aiz kājot.»
«Kas tad tā par melšanu! Es jau arī neesmu nekāds dzērājs. Atminēsimies pie mēriņa, kā todien jutāmies, kad kopā ar Vecsausnējiem krodziņā ārstēju sakulto muguru. Jā, brālīt! Slikta toreiz likās visa saimnieka būšana izputinātos Sausnējos. Bail bija no tā, kas stāvēja priekšā, kā zaķim no kūmiņa zobiem. Iesim!»
«Ka tu tā gribi, iesim arī!»
«Iesim, iesim! Uz vecām atmiņām es tev izsaukšu kādu stopiņu. Tik jauni jau vairs nesatiksimies.»
Abi iegāja krogā, pie kam Kiintainis sevī noņēmās tūliņ to dienu izlietot gadījumu un izrunāties par Andžus un Lības precēšanos. Viņš arī nemaz nebija ta6 vīrs, kas atliktu uz citu laiku to, ko iespēja izdarīt tūlīt. Bez tam iztukšotās glāzītes varēja būt tikai piepalīdzīgas lietas nokārtošanai. Tiešām, mēles krodziņā drīz vien atraisījās pilnīgi, un runas tecēja kā izsmērētas. Sausnējs izstāstīja, cik viņam baļķu nācies ielikt kūts sienās sapuvušo vietā, cik kūļu garkūļu prasījusi jumta atjaunošana vienai ēkai, cik otraij Viņš neslēpa arī, ka rijas sienas, stāvēdamas gadiem ar cauru jumtu, bijušas saburbējušas, ka piecu dienu vecs bērns droši vien ar savu pleciņu būtu izgāzis tanīs pietiekoši lielu caurumu, 4 ca kuru viegli un ar paceltu galvu varētu pats iziet cauri, ja tikai šādam bērnam būtu ienākušas prātā tamlīdzīgas domas. Izsūdzējās arī par dažādām citām likstām un grūtībām.
Kiintainis nepalika draugam parādā. Arī viņš izklāstīja noslēpumus, un Sausnējs sīki izzināja, cik soļu gara, cik plata katra Klintaiņu ēka. Drīz vien abi zināja, cik vagu kartupeļu otra mājās iedēstīts, cik iesēts griķu, miežu un citas labības.
Neslēpa arī nemaz Sausnējs, cik viņam labs dēls, kāda laba un strādīga lielā meita Lība un cik darbīgi un acīgi pat mazie skuķēni. Kiintainis savu reizi izklāstīja pēcnākamo labās īpašības, pie kam, kā jau izveicīgs politiķis, sevišķi redzamā vietā izbīdīja Andžu.
Kad lieta tā bija laimīgi ievadīta, nenācās grūti saņemt vērsi taisni aiz ragiem: Kiintainis izteica savu karstāko vēlēšanos ar draugu saradoties, saprecinot Andžu ar Lību. Otram likās, ka viņš taisni to pašu pats gribējis teikt, tikai acumirklī lieta pavisam no prāta izkritusi. Viņam ne tik nebija vārdiņa, ko iebilst, bet viņš pat bija sajūsmināts par tamlīdzīgu plānu. Tika atkal iedzerts, šoreiz uz nākošā pāra veselību un labklājību. Tukšoja abi draugi pa glāzītei arī uz to, lai bērnubērnu ar Andža un Lības gādību būtu kā smilšu jūrmalā.
Abi nākošie radi tā sajūsminājās, ka šķīrās tikai pēc pamatīgas skūpstīšanās un tikai pēc tam, kad Sausnējs bij pavadījis Klintaini gandrīz trīs verstes uz pēdējā māju pusi.
Klintainim galvā dunēja, pašam bija neganti karsti, bet sirds aiz prieka sita kā ar āmuru, jo šodien taču bija izšķīries svarīgais Andžus precēšanās jautājums. Atrisinājums, |)ēc Klintaiņa domām, bija ne tikvien galīgs, bet arī izdevīgs, pat laimīgs. Dzenis nokaltušā eglē tik priecīgi grozījās, ka Kiintainis nevarēja atturēties, viņam draudzīgi ncuzsaucis, pie tam tik skaļi, ka droši vien visi zaķi pus- jūdzes attālumā uz visām debess pusēm aiz bailēm kādu stundu drebēja:
«E, draugsl Sanaglo, sanaglo, kā nākasl Ko tur žēlot sapuvušu praulu kasti!»
Dzenis tomēr nesaprata draudzīgi domāto pamudinājumu, bet izbijies aizlaidās uz attālāku koku. Kiintainis padraudēja putnam ar pirkstu un devās tālāk, jo laika nebija daudz un vai tad visu pasauli izmācīsi. Pa šauro ceļu ātri ejot, gājējs šad tad nokļuva par daudz tuvu vienam otram ceļmalas kokam, bet viņš bija labsirdīgā garastāvoklī un šādas sadursmes nemaz neņēma ļaunā, bet, steidzīgi paglaudījis egli vai priedi, mīļi piebilda:
«Tu jau man esi labiņa!»
Drusku Kiintainis saskaitās tikai uz vilku, kuru viņš tālumā pamanīja un tūliņ aicinoši uzrunāja, pamādams ar
roku:
«Panāc šurp, pelēci! Man kramenīca šodien mājās palikusi. Nāc droši!»
Kad pelēcis pazuda mežā kā žīds pa Miķeļiem, Kiintainis jutās tīri apvainots, bet tik uz pāris acumirkļiem. Drīz vien savu ātro soļošanu viņš pavadīja ar jautras dziesmiņas svilpošanu.
Kiintainis pats nemaz nemanīja, kā bija sasniedzis mājas, gan nosvīdis no ātrās iešanas, bet priecīgi sajūsmināts. Iegājis istabā, viņš tūliņ paziņoja sievai visu Andžus precēšanās lietu.
«Vai nav varens ķēriens?»
«Ir jau ir, ja tik Andžus Lību gribēs!»
«Skuķis, ķā jāsaka, piens un medus, Ja tevis nebūtu, es pats viņu uz vietas precētu.»
«Ej, lielmuti, ej! Diezi vai Andžum viņa patiks? Viņš jau nav iečarkojies kā tu.»
«Iečarkojies? Es iečarkojies! Nieki! Cik es tur Iečarkojies? Zvirbulim jāsmejas. Tūliņ iešu ar viņu izrunāties. Kāzas vien. Nudien, sievel, kāzas vien būs.»
«Lai Dieviņš dod!»
«Dos, dos! Ko tad Viņš lai citu dara? Andžus ir izpelnījies. Un skuķis? Ja tu nebūtu tik laba, nudien ņemtu viņu pats.»
Klintainiete sirsnīgi smējās par vīra ieskurbumu.
«Bet tu vii,iu tikai pāris acumirkļu redzēji!»
«Labu linu bunti var pazīt uz reizi, jau pa gabalam, no tālienes. Ko ar tevi daudz murkšķēt! Kur Andžus?»
«Aizgāja jau no pusdienas uz degumu, teicās tur lauc ņus tālāk tīrīt. Dārtiņa aiznesa viņatn palaunadzi. Vaja dzētu jau sen būt atpakaļ, bet nezi kur kavējas. Būs laikam iegājusi ogās.»
«Tad iešu uz vietas pie Andžus uz degumu. Ardievu sievl Pasmejies! Būs kāzas. Uzgriezīsim ir mēs, veči, kādu deju. Padejosim, lai rīb grīda.»
«Ar mūsu dejošanu kā būs, tā būs, bet kāzas gan de; rētu.»
Priecīgi sajūsmināts, Kiintainis soļoja pa bridžu taku uz degumu. Izsoļojis malā, viņš tūliņ ieraudzīja daža čupas ar jaunsakrautiem krūmiem, nocirstām eglītēm un apdegušo koku atliekām. To visu šodien tur aiz apsētier lauciņiem deguma otrā malā bij Andžus paspējis sakrauti savākt vienkopus sadedzināšanai. Bet kur tad viņš pats ielīdis? Kiintainis jau gribēja iesaukties pēc dēla, bet no' sprieda, ka tas būtu veltīgs darbs, jo kur gan Andžus va rēja būt, ja ne jaunnotīrītā zemes gabaliņa tuvumā. Turpu ir jāiet, grib vai ne, sauc vai nesauc. Bez tam Kiintainis gribēja iet un ar prieku. Mežaiņi jau Andžu nebūs aizrā vuši. Puisis par lielu un smagu.
Kiintainis pārgāja pa taciņu pāri apsētajiem lauciņiem, piesoļoja pie pirmās sakārņu čupas un sastinga kā sāls? stabs, ar muti pusvirus, it kā kad būtu ieraudzījis pašu vadātāju. Bij arī par ko izbrīnīties. Aiz zaru gubas uz pussapuvuša bluķa sēdēja Andžus, abām rokām cieši ap ķēris Dārtiņu, kura atradās puiša klēpī un turēja rokā maizes rieciena paliekas. Viņa brīžam deva nokost pa kumosam Andžum, brīžam koda pati. Abi bija jautri un tā aizņemti, ka nemaz neievēroja Klintaiņa pienākšanu. Pē. dējais labu brīdi noskatījās pārīša nedarbos, tad dusmīgi iesaucās:
«Na, nu! Kas tad tās par baložu skunstēm?»
Visa dzīvā bilde uz rāviena izjuka. Dārtiņa kā vējš pa zuda mežā uz māju pusi. Pietrūcies kājās, Andžus nezināja, ko darīt, ko teikt. Maizes gabals gulēja zemē. Beidzot Klintaiņa vārdu straume plūda vaļā:
«Tad šitāds tu man esi! Es tevis dēļ pūlos, meklēju tev brašu sievu, lauzu mēli, un, kad viss norunāts, tu te mīlinies ar citiem skuķiem.» «Es, tēv, tik ar Dārtiņu. Citus skuķus es neaiztieku,» Andžus neveikli taisnojās.
«Tā tik vēl trūka, ka tu līdumā plūkātu pusduci meitu. Paskat vien! Sis tik ar Dārtiņu? Bet es gribu, lai tu preci Sausnēju Lību.»
«Nē, tēv! Es gan lūgšu tevi un māti. Ļaujiet man apvemt Dārtiņu!»
«Dārtiņu, Dārtiņu! Vai tas skuķis tevi ieēdinājis? Es tev saku, ka sarunāju tev Sausnēju Lību. Varens meitietis — piens un asinis.»
«Tēv, es gan lūgšu Dārtiņu. Mēs tā saraduši.» «Es redzu, ka saraduši. Abām rokām apķēris kā lācis medus podu. Bet tur nekas nevar iznākt. Viņai nav ne graša pie dvēseles, bet Lībai brangs pūrs. Netrūks ne zirga, ne govju.»
«Tēv! Mums tāpat pietiks. Atdod tikai man šitos lauciņus degumā, un mēs ar Dārtiņu dzīvosim smiedamies.» «Tur arī jāsmejas vien būs. Nē! Tev jāprec Lība. Tūliņ lešu uz mājām un par taviem darbiem izstāstīšu mātei.» Klintainiete, dabūjusi notikušo zināt, noteica: «Es jau tūlīt pēc Dārtiņas pārnākšanas manīju, ka kaut kas šodien nav kārtībā. Dārtiņa kā sajukusi: ne atbild uz Jautājumiem, ne dzird, ne redz. Tikko sagāza piena podā Ramazgas, bet piena krūzi izlēja ārā. Līdzko ieraudzīja tevi nākam, tā pa durvīm laukā un — švik! — pazuda aiz kūtīm.»
«Lai zūd, lai! Tāpat tam knēvelim Lība jāprec, vai šis grib vai nē. Kas reiz sarunāts, tas sarunāts. Grozīšana nav.»
«Ej nu labāk izgulies. Rīt pārspriedīsim sīkāk. Šodien tu par daudz gudrs, un tādiem gudriniekiem dažreiz noiet šķībi.»
Tiešām, nogulēties Klintainim vajadzēja. Viņš pēc liela- jiern piedzīvojumiem jutās noguris un drīz iemiga, tik pāris reizes vēl pusnomodā nopukojās:
«Kas norunāts, tas norunāts. Brūnā govs arī būs, māt, pūrā,»
Pirmo reizi Andžus darba priekšā nosēdēja puscēlienu. Cirvis gulēja nolikts pie celma. Pret vakaru Andžus tika pie galīga lēmuma un devās mājās. Pirmo reizi viņam nācās patstāvīgi izšķirt tik svarīgu lietu. Smadzenes nebija pieradinātas tik nopietni strādāt.
Andžu, mājās ejot, pie kūts stūra sagaidīja Dārtiņa, kas viņam uztrauktā balstiņā pačukstēja:
«Man tāds kauns, tāds kauns! Nemaz nezinu, kur lik ties.»
«Nāc līdzi, iesim uz istabu!»
«To tik nē! Es nezinu, kur acis likt.»
Velti Andžus pūlējās pārliecināt sirdspuķīti nākt tūli līdzi. Meiča nebija piedabūjama. Andžus beidzot devāi viens pats mājā iekšā. Viņš mātei ātri izstāstīja, ka gri precēt Dārtiņu un citu nevienu. Kad Klintainiete cēla iebil; dutnus, viņš uz tiem negribēja ne klausīties, tikai reizi n reizes atkārtoja:
«Anlīzei jūs Jāvāt iziet pie Brenča, bet man Dārtiņa nenovēlat. Vai es sliktāks, vai? Sievas pūra man nevajaga Lai tēvs atdod man deguma lauciņus, tad ar Dārtiņu dzī vosim kā paši grāpi.»
Arī Klintainietei nebija daudz ko iebilst pret Dārtiņu Viņa pat bija apmierināta, ka Andžus precēšanās tik ātr un gludi varētu norisināties. Ja viņa tomēr vēl runāja s to pretim, tad tikai tamdēļ, ka gribēja ievērot tēva pret šanos. Arī pēdējais otrā dienā, izgulējis kroga sekas, n maz nebija tik grūti piedabūjams pie piekrišanas kāzātf Labi, ka Andžus reiz apprecas. Slikti tikai, ka bez naid ar Sausnējiem neiztiks: par daudz plaši un sīki viss bija norunāts par Andžus kāzām ar Lību. Par meitas apsmād , šanu Sausnējiem vajadzēja dusmoties. Zēl arī Lības. Va rens skuķis! Bet ko lai dara? Andžus arī kā miets, pastāt uz sava un nekust no vietas. «Gribu precēt Dārtiņu, un nevienas citas man nevajaga. Pūru negribu, tik lūdzu de« gurna lauciņus.» Lai precas arī. Ko tur velti plēsties? Ka viņu vilks!
Tā viss jau otrā dienā bija nokārtots. Kāzas sekoja to pašu rudeni: tanīs izdzēra daudz miestiņa, jo mieži bija lieliski paauguši. Bij ko darināt un tecināt. Brūvējums bija iznācis lielisks, jo iesals bija sadiedzēts «akurāt matā*!
Tikai pirms tam vagara mammai iznāca vēl viena vil-1 šanās. Neko nezinādama, kas norisinājies krogā un Klin-ļ tajņos, viņa sarunāja ar kādu meitu māti Andžum līgavu pēc sava prāta. Līdzko Kiintainis nākošo reizi ieradās pte vagariem, viņa tūlīt šāva vajā:
«Es Andžum sarunāju līgavu, labu līgavu.»
«Ak tā gan! Tad tu arī sarunāji?»
«Es arī? Kas tad vēl?» vagariene brīnījās.
«Tu, es un Andžus. Mēs visi trīs un katrs savu, bet turksj viņš nav un laikam nevarēs apņemt trīs sievas.»
«Bet es gan krietnu meitu sarunāju.»
Klintainis tik atmeta ar roku un ielūdza vagarus uz An- d/.us un Dārtiņas kāzām.
Jaunais pāris pēc kāzām palika pie vecākiem, kaut gan Andžus jau bija galīgi izrunājis sev no tēva deguma lauciņus, atstādams Klintaiņus nākotnē Bērtulim. Aprēķins bija pareizs un pamatots. Vecāki bija vēl stipri un paši varēja ilgus gadus saimniekot. No viņiem dabūt patstāvību tuvākā nākotnē nevarēja nemaz cerēt. Turpretim deguma lauciņos vajadzēja tikai uzcelt ēkas un nolīst pļavas. Pagaidām pietika siena no Klintaiņu pļavām pie Mežupītes. Arī dzīvot kopā varēja vēl, kamēr uzcels savas ēkas. Bez tam mātei un tēvam bija jāpalīdz paprāvajā saimniecībā, kamēr Bērtulis paaugsies un sasniegs darba gadus. Bez kalpones iztikt Klintaiņos tā kā tā vēlāk nevarēs. Arī pats Kiintainis nevarēja celt ierunas. Vajadzēja tik ar muižu nokārtot atļaujas dabūšanu un tad sākt celt deguma lauciņos ēkas Andžum un Dārtai.
Tā dzima Mazklintaiņu mājas, kuru nākošais saimnieks Un pašreizējais troņmantnieks — Andžus vecākais dēls — ieraudzīja saules gaismu vēl Lielklintaiņos. Drīz pēc tam nāca gatava dzīvojamā ēka deguma lauciņos. Turp Andžus pārvilkās otrā gadā pēc kāzām. Tanī pašā gadā Maz- klintaiņos nobeidza kūti. Pat pļaviņas paspēja nolīst vecā deguma malā. Maz- un Lielklintaiņu saimniecības izšķīrās * uz mūžīgiem laikiem ar Andžus pāriešanu deguma lauciņos. Drīz Andžu iesaukāja par Degumnieku. Šķiršanās nenozīmēja, ka tēvs un dēls vairs viens otram nebūtu palīdzējuši. Pavisam otrādi! Sevišķi tas sakāms par pirmo laiku pēc šķiršanās, kamēr vienā pusē Andžum daudz kā vēl trūka, bet otrā pusē Klintaiņu Bērtulis vēl nebija pieaudzis.
Laiks gāja nemitīgi uz priekšu, un Bērtulis nemanot nobrieda par lielu puisi. Viņš bija vēl jauns, tikko 17 gadus. No viņa cirvja Klintaiņos krūmi un celmi baidījās ne mazāk kā nesen no tāda paša ieroča Andžus rokās. Spēks dvesa no Bērtuļa. Viņš atgādināja Andžu, bet vēl vairāk tēvu jaunās dienās. Māte nevarēja beigt priecāties par šo dēlu un smaidīt smaidīja par viņa jokiem un atjautībām. Arī darbus darot, viņš dziedāja, ka mežs vien skanēja. Bērtuļa jautrais, kustīgais raksturs spieda viņu uzmeklēt citus jauniešus un to starpā svētdienās pavadi jautrus brīžus. Visur viņš bija labi ieredzēts. Meičas vi ņam labprāt uzsmaidīja un tik labprāt redzēja viņu nā«j kam. Puiši, pat vecāki par Bērtuli, bieži sekoja viņa priek&ļ zimei gan rotaļās, gan dejās, gan spēku mērošanā. Godī bās un sapulcēs Klintaiņu Bērtulis jauniešu starpā bija aizvien pirmā vielā. Izpriecās viņa nekad un nekur netrūka. Pie labas daļas Kalniešu valsts piederīgiem viņš bija pastāvīgs viesis dzīrēs un godībās, vai tie bija Jāņi vai kāzas, talku ballītes vai cūku bēres. Netrūka Bērtuļa arī pagasta satiksmes centros — abos krogos, kad tur rīkoja dejas vakarus. Neapkusis viņš tur dancināja vienu skaistuli pēc otras. Netrūka Bērtuļa arī buņķetēs, kā toreiz sauca pieguļnieku vakarus, kad no vesela novada, dažreiz pat no visa pagasta kādu sestdienas vakaru jauni puiši un arī vecāki vīri sajāja pieguļā vai nu meža pļaviņā, vai izcirtumā, vai citā kādā zālainā, vairumam parocīgā vietā. Buņķetes bija vīriešu sapulces, kur sievietēm nebija ko meklēt. Buņķetēs pieguļnieki gulēt gan negulēja, bet līdz gaismai trieca ap ugunskuru, dziedāja dziesmas un iemeta pa glāzītei, ja kādam bija līdzi pudelīte, kas gan ne sevišķi bieži gadījās, jo kur gan cilvēks, taisni no darba nākdams, varēja iedzīvoties šņabī. Galvenais laika kavēklis buņķetēs bija spēku izmēģināšana — gan cīksto-ļ ties, gan laužoties, gan kokiem ceļoties, gan pirkstiem velkoties. Buņķetes bija īsti sporta izrīkojumi. Uz toreiz parastajiem sporta veidiem sāncenši gatavojās ar nepacie-ļ tibu, un vēlāk tāli daudzināja lielāko uzvarētāju spēku. Pa reizei viens otrs puisis no buņķetēm, citiem cīkstoties, aizslīdēja ciemos pie kaimiņu meitām uz kādu klētiņu vai pūnitijļ
Apmeklētāji parasti zināja, ka apmeklētās viņus laipni uzņems. Tomēr bija arī izņēmumi, sevišķi, kad divas partijas jauno puišu vienā laikā devās uz vienu un to pašu klētiņu. Tad gandrīz neizbēgama bija boksēšanās, kas gan notika bez iepriekšējas trenēšanās un bez kādiem mākslīgiem paņēmieniem. Tomēr zilas acis, sadauzīti deguni, uztūkušas lūpas, sapampuši žokļi un vaigi, lielāki un maj zāki zili melni plankumi bija šādu cīņu dabīgas sekas.
Arī Bērtulis ar savu dzīvo raksturu nevarēja paiet garām šiem priekiem. Jau ar 17 gadiem viņš sāka kopā ar biedriem apmeklēt klētiņas ne vien pa buņķetu laiku, bet dažu labu reizi pat nedēļas vidū. Gan pēc bezmiega nakts; un gājiena otrā dienā pie darba gāja grūtāk, jo iešana ļ vien no meža vidienes līdz kādām attālām mājām un atpakaļ uz Klintaiņiem prasīja krietnas pūles. Tomēr neko darīt! Jāapciešas vien bija. Par priekiem jānes upuri. Vecais Kiintainis gan šad tad dusmīgi norūca bārdā, bet noteikti neaizliedza. Vai tad citi jaunie nedarīja tāpat? Kad apprecēsies, jaunības trakums beigsies pats no sevis, l ai iztrakojas! Būs vēlāk prātīgāks.
Reizi gan tēvs sacēla lielu troksni. Bērtulim nakti bija Iznākusi ciņa ar daudz pārākiem ienaidnieku spēkiem, un otrā dienā šur tur pie brašā auguma bija jūtamas sāpes un redzams uztūkums. Rokas stīvumu un zilumus labajos sānos Bērtulis būtu noslēpis, bet nekas nebija darāms ar zilsarkani uztūkušo ģīmja kreiso pusi, kuru tēvs no rīta uz pirmā acu uzmetiena ieraudzīja un šāva vaļā: «Tad tāds tu man esi! Pa naktīm uz kaušanos vien! Cauru nakti noblandās, bet dienu pēc tam staigā apkārt kā izpeldināta vārna. Kas no tevis šodien var būt par strādnieku? Vai vari saskatīt, kur cirvim kāts, kur asais gals? Sāksi vēl ar cirvja pietu tēst sunim asti koka vietā. Būtu tikai jānojož no gurniem siksna un jāuzdod pienācīga pamācība. Būtu jānozilina cita vieta, tad varbūt vaigu vietā tev uz priekšu nebūtu tādi zilumi. Var būt, ka trakums pārietu … Kurās mājās tad dabūji tādas smukas zilas mantas uz vaiga? Kur biji pagājušo nakti? Palūk vien! Pa naktīm spriņģot prot kā jauns telēns, bet tagad ne vārda izteikt nevar. Runā taču! Kur biji? …»
Bērtulis neteica ne vārdiņu, tikai nodomāja, ka Prau- liņu Ješkain to nepiemirsīs un gan pie reizes parādīs, kā ziemu ķiplokus bez sāls grauž. Tēvs tomēr nemitējās, bet turpināja bargo sprediķi.
«Nu, saki, kur tas bija! Vai man patiesi būs jājož siksna nost? Tu vēl arvien klusē! Vai tev ūdens mutē, vai? Uz blēņām mudīgs un nasks, bet pie atbildes došanas kā caur sienu izrauts. Nu, kur tad biji?»
Tomēr siksnu Kiintainis lika mierā un, nesagaidījis atbildes, noteica:
«Marš, pie darba! Un pieraugi, ka strādātu bez žāvāša- nās. Nakts klejošanu dēļ slinkot es tev neļaušu. Vai dzirdēji, palaidnieks tāds?»
To tikai Bērtulis bija gaidījis. Veikli viņš aizlikās pēc zirga un, iejūdzis arklā, ņēmās čakli art, kaut gan brīžiem acis lipa ciet, bet vaga aizstiepās kaut kur pa miglu kā tāla, tāla lenta. Visgrūtākos brīžos viņš sevi uzmundrināja ar dusmām pret Prauliņu Ješku — pagājušās nakts galveno pretinieku un sāncensi sirdslietās.
Tēvs prasa, kur Bērtulis bijis. Par to viņam pat vārda nedrīkst stāstīt. Ja pat tēvs izpilda savus draudus un uzlej pāris reižu ar siksnu pa muguru, ir tad viņš ne zilbes ne* dabūs zināt, kur pēdējā laikā beidzas dēla nakts gaitas.ļ Kā lai arī stāsta? Sausnējs ar tēvu pēc Andžus precībām pavisam ragos, un Bērtulis iet taisni uz Sausnējiem pi^ Lības. Labi, ka pēdējās tēvs arī vēl nekā nezina par An3 džus jaunākā brāļa nakts apciemojumiem. Citādi tur uguns būtu pakulās. Lība gan nevienam neteiks. Viņa uz vienu roku ar Bērtuli. Tā tik ir varens skuķis, un Prauliņu Jēkabs viņai ne tuvu tā nepatīk kā brašais Klintaiņu BērT tuiis. Kas par vainu, ka pēdējais par diviem gadiem jaunāks par Lību? Viņš tomēr ir pēc auguma, ir pēc izskata jau gatavais milzis, un viņai 'arī tikai deviņpadsmit vasaru.
Vēl kādu laiku Bērtuļa un Lības laimīgās tikšanās vilkās tīri netraucētas. Tad negaidot uzbruka liksta. Prau-J liņu Jēkabs, greizsirdības nomākts, atklāja noslēpumu Sausnējam. Pēdējais ir ticēt nedomāja, tomēr nozvērināja Lību, bet šī nenieka nezināja par tamlīdzīgām būšanān
Nākošu reizi saticis Sausnēju, Prauliņu Jēkabs atkārtoja savu apgalvojumu. Viņš pataisīja Sausnējus šaubīgus un beidzot apsolījās palīdzēt notvert Bērtuli uz karstām pēdām. Sausnējs nezināja, vai ticēt vai neticēt.
«Vai tas tiešām varētu būt? Vai Lība ļaus sevi tā pie deguna vazāt jaunākam brālim, kuram vēl slapjš aiz ausīm, kur vecākais jau visu «pamīliņu» tā izblamējis? Gaisagrābeklirn Bērtulim nevar būt galvā nekas nopietns.] Ja Klintaiņu smurgulis tiešām nopietni gribētu precēt manu meitu, vai tad es to pielaidīšu? Nemūžam nē! Par tiem visiem meža iemītniekiem — celmu jātniekiem — eš negribu pat ne vārda dzirdēt, ne tik vēl kādam no viņiem atdot savu meitu. Vai tad Lībai krietnāku cilvēku nav Dievs devis pasaulē, ka vajadzētu pīties ar to krāpnieku cilti? Tie putniņi lai pasvilpo, un nekāda svilpošana ari nederēs!»
Bij tumša rudens nakts, kad Prauliņu Jēkabs klusi piesita pie Sausnēju durvīm norunāto zīmi. Saimnieks tūliņ bij augšā un iznāca ārā. Abi sačukstējās, un kara plāns drīzi vien bija gatavs, izstrādāts visos sīkumos. Jēkabs paliks pie pūnītes vārtiem un notvers Bērtuli, ja šim izdo- 1os tikt garām Sausnējam. Pēdējais ieies pūnītē un pa vienīgajām pieslietām trepītēm uzkāps uz kūtsaugšas, kur sabāztajā sienā gulēja Lība — šovakar viena pati, jo mazākās māšeles bija apgūlušās istabā aukstākā laika dēļ.
Kad Sausnējs iegāja tumšajā pūnītē, augšā uz kūts kaut kas nočabēja. Bet nē! Viņš bija maldījies. Un, ja arī Bērtulis būtu ievērojis tuvojošās briesmas, atkāpšanās ceļš viņam bija nogriezts, jo Sausnējs jau stāvēja trepīšu galā un stingri turēja rokā pītas ādas džindžalas kātu. Viņš kāpa lēni uz augšu un pašreiz izstiepa kreiso roku uz priekšu, jo pa tumsu nojauta, ka kaut kas tam aizkrusto ceļu. Te kaut kas melns palidoja viņam garām.. Iekām Sausnējs paspēja atgūties, melnais bez trepītēm nolēca no augšas pūnītē, kur arī bija drusku siena iebāzts, tā ka lēciens no samērā neaugstās kūtsvirsas mīkstā sienā nemaz nebija tik riskants. Sausnējs gan cirta pa tumsu ar džindžalu, bet tik neveikli, ka mezglā sapītais ādas čūskas gals sāpīgi ķēra paša sitēja kājas stilbu.
«Jēkab! Turi ciet! Turi viņu!» kliedza Sausnējs, bet Jēkabs vairs nevarēja pats sevi noturēt, jo melnais iedrāzās tam krūtīs ar tādu sparu un iezvēla ar dūri sānos tādu duņķi, ka nabagam uz acumirkli aizrāvās elpa un neveiklais ķērājs pats izstiepās visā garumā dubļos pūnītes priekšā. Kad Sausnējs piesteidzās, Jēkabs tikko vēl cēlās augšā un tik pēc laba laiciņa sameklēja cepuri.
Gan Jēkabs apgalvoja, ka melnais bijis Klintaiņu Bērtulis, tomēr Sausnējs gāja vēl Lībai noprasīt, kas nakts apmeklētājs bijis. Izrādījās, ka meita tik cieši gulēja, ka tikai ar mokām tēvam izdevās uzmodināt. Lība nebija nekā ne redzējusi, ne dzirdējusi. Vai tik nebūšot bijis zaglis? Varbūt čigāns? Dievs lai pasarga! Vai neesot aitas izzagtas? Nelīdzēja tēva dusmīgie kliedzieni. Ko tur meitietis vainīgs, kad bija par ciešu aizmidzis, visu dienu grūti nostrādājies? Lai kā, svešais bija projām un atpakaļ negriezās. Vienīgās atmiņas par viņu bija Sausnēja sadžindžalotais kājas stilbs un Jēkaba sāpīgie sāni.
No šī vakara Bērtulim un Lībai satikties bija daudz grūtāk, kaut gan tīri neiespējama tā lieta vēl nebija. Lai gan tēvs noliedza iet ārā gulēt un vajadzēja nekavējot pāriet istabā, Lība ar savu varoni sazinājās. Katru vakaru, nomazgājusi traukus un nobeigusi mājas darīšanas, kuras pēdējā laikā, kā par brīnumu, nešķīrās nokārtot, bet ievilkās diezgan vēlu, Lība pirms pašas gulētiešanas, kad mājinieki jau šņāca, pusskriešus aiztecēja līdz lielajam akmenim olnīcas galā. Ja tur bija sūnas piks, tad Bērtulis jau gaidīja pie lielā bērza. Ja uz akmens bija vītola zars, tad otrā vakarā bija jāgaida zem vītola pie linu mārka. Beidzot, ja Lība atrada ozola zaru, tad Bērtulis svētdien tūlīt pēc dievvārdiem droši vien sēdēs pie diviem ozoliem Sausnēju ganībās. Kā redzam, signalizācija darbojās pamatīgi, tomēr tas nebija tik vienkārši kā kaut kuru vakaru ierasties taisni pūnītē un tur sastapt savu sirds karalieni. Ziemai iestājoties, uznāca vēl grūtāki laiki, jo sniegs neslēpa pēdas un radās neērtības neērtību galā.
Tai pašā ziemā dejas vakarā Baznīckrogā Klintaiņu Bērtulis krietni iekāva Prauliņu Jēkabu. Tomēr sekas iz- naca nevēlamas. Lība pretim tēva rīkojumam nemaz nebija dejojusi ar Jēkabu, bet visu vakaru cieši turējusies kopā ar Bērtuli. Tēvs otrā dienā ņēmās rāt meitu un dusmās laida darbā siksnu. Laimīgi gadījās, ka āra durvis bija pusviru, un Lība veikli aizšāvās aiz tām, tā ka siksna tikai pāris reizes viegli ķēra viņas plecu un ciest iznāca vairāk durvīm.
Pēc Jēkaba pārmācīšanas Baznīckrogā arī Klintaiņu ausis aizsniedza nostāsti par to, kur viņu Bērtulis pazaudējis sirdi. Viņi šīs lietas dēļ nedusmojās uz dēlu. Tēvs pat labprāt būtu redzējis, ka no visa tā iznāktu kāzas, jo viņš pret Lību un Sausnēju jutās tā kā vainīgs Andžus dēļ un labprāt būtu redzējis, ka Bērtulis izlabo vecākā brāļa grēku un izpilda tēva solījumu. Tomēr lietas drīzi grozījās uz slikto pusi. Sausnējs, nejauši saticis Klintaini, ņēmās to asiem vārdiem apstrādāt. Runas sākumā šis neuztraucās, bet, kad Sausnējs nosauca visus Klintaiņus, kā mazus, tā lielus, kā vecus, tā jaunus, par viltniekiem un krāpniekiem, tad arī Kiintainis nevarēja izturēt un mierīgi laist pār galvu šādus apvainojumus. Abi senie draugi pamatīgi izrājās un nopietni sabārās. Kad Kiintainis, ardievas nepateicis, pagrieza Sausnējam muguru un devās projām, pēdējais vēl nosauca nopakaļ:
«Pievaldi savu kuculēnu! Lai viņš liek Lību mierā, citādi es tam parādīšu, kur gailis olas dēj.»
Pārgājis mājās, Kiintainis uz stingrāko piekodināja dēlam mest pie malas domas par Lību un nespert vairs kāju Sausnējos. Tēvam piekodināt bija viegla lieta, bet Bērtulim izpildīt rādījās vairāk kā neiespējami. Nu vajadzēja būt desmitkārt uzmanīgākam pie satikšanās ar Jaudaviņu.
Beidzot atnāca gaidītais pavasaris. Sniegs vēl nebija beidzis galīgi nokust, kad Lība jau aizgāja uz kūtsaugšu
nlēt, izlietodama gadījumu, kad, maizi cepot, istaba bija pri sakurināta. Tādā karstumā viņa istabā nemaz nevali aizmigt. Kaut gan otrā vakarā istaba bija vēsa, jo ii uznācis sals, temēr Lībai labākā temperatūra gulēša- [l bija uz kūtsaugšas, un viņa, ne zilbītes neiebilzdama, ivās vakarā turp gulēt un uz istabu vairs nepārcēlās. Tanī gadā Bērtulis ar sevišķu patiku staigāja mednieka litās. Viņš atstāja mājas vai nu pievakarē, aiziedams idībās ar naktsguļām mežā, vai arī cēlās tūlīt jau ap jsnakti, kad gaisma bija vēl stipri tālu. Tikai diemžēl i,ia čaklums nesa maz augju, jo maz, pavisam maz viņam i devās nošaut putnu. Bērtulis cieta stiprus sirdsapziņas ļrmetumus un domās bieži vien jutās tēva priekšā vai- Ips, bet līdzēt viņš nekā nespēja, jo cita laika apmeklēt ll)u viņam nebija.
Viss būtu turpinājies jauki un labi, ja tikai greizsirdīgs velns neperinātu slepenībā atriebības ļaunprātības, [ādu nakti, mīļi pavadot kopā laiku uz kūtsaugšas, pārītis egaidot izdzirda pūnītes durvis atveramies. No tumsas fet āru skatoties, varēja saredzēt trīs vīriešus, kuri ienāca lūnītē un aizdarīja durvis. Viņi pat vairs nemaz neslēpās, lot pusbalsī apspriedās, ka durvis jāaizsien no iekšpuses, lai upuris nevarētu tik ātri izspraukties brīvā. No balsīm Varēja pazīt, ka ienācēji bij Sausnējs ar dēlu un greizsirdīgais kaimiņš — Prauliņu Jēkabs. I«Ko nu?» iešāvās prātā Bērtulim, kura pašapziņa bija pavisam sašļukusi, lai gan Lība briesmās pieglaudās puisim mīļi klāt, it kā gribēdama uz sevi uzņemties draudošā ficgaisa daļu. Viņa nesaprata, ko darīt, ko ne, tikai pačukstēja Bērtulim:
«Brālis nav uz tevi ļauns. Ja iznāk, tad labāk dodies Viņam rokās nekā citiem. Viņš būs nācis līdz tik uz tēva pavēli.»
«Ko niekus! Rokās doties? Liecies tikai gulēt. Ardievu!» [ Bērtulis noskūpstīja viņu tikpat karsti kā citām reizēm m šķiršanos. Viņam bija iešāvies prātā glābšanās plāns, pie kura izvešanas viņš tūlīt stājās.
Uz kūtīm sabāztā lopbarība bija ziemu izbarota lopiem. Pāri palikās tikai plāna salmu kārta, lai kūtīs turētos sil- (ums, bez tam vēl vienā malā bija drusku siena, kur mēdza gulēt Lība ar māšelēm. Bērtulis ātri aizsteidzās uz kūtsvirsas otro galu un tur pie pašas piežobeles ar sparu Izgrūda dūri salmu jumtam cauri. Blakus viņš izbāza otru roku un ar visu spēku rāva uz abām pusēm muskuļainajām rokām, lai pataisītu jumtā caurumu lielāku Salmu risaki un klūdziņas, ar ko jumta kārtiņas bija fl saistītas, sprakšķēja vien un trūka kā pavedieni. Jumtai Bērtulis izšāvās cauri ar tādu spēku, ka salauza vfeHi kārtiņu un tās gabalu izrāva sev līdz uz āru. Ticis jumta, puisis uzelpoja daudz vieglāk. Nolaisties gar pa lejā bija nieka lieta.
Bērtulis pārjoņoja pāri kāpostu dārzam, kurš atradj aiz kūtīm. Puisis aizskrēja līdz pus laukam, bet tur stājās kā miets. Viņa galvā kā zibens uzliesmoja vie doma: kramenīca bija palikusi uz kūtīm. Bērtulis lēni līda atpakaļ līdz kāpostu dārza žogam un tur sakņu! sāka novērot, kas tālāk notiks.
Uz kūtīm skanēja balsis, asi, aprauti teicieni, tad skanēja raudas. Vai tikai tēvs nesita Lību? Bērtulis bēja iet un nodoties viņas vietā, bet laikā vēl nojauta, raudāja bērna balstiņa. Droši vien tā bija Lības ma^ māšele, kas visu laiku aizmigusi gulēja kūtsvirsas o kaktā kopā ar vidējo māsu Jeti. Runāšana apklusa. ķērāji nokāpa no kūtsaugšas. Bērtulis sevī pasmējās:
«Nekā! Putniņš projām! Variet pasvilpot. Par maz esil vēl putras strēbuši, lai sagūstītu Klintaiņu Bērtuli.»
Bet viņu nospieda nezināšana, vai kramenīca atrasta vai ne. Brīžam ausa cerība, ka kramenīca ielikta salmos un to grūti uziet. Brīžam atkal šaubas ņēma pārsvaru, jo p» trijiem viegli varēja gadīties, ka viens vai otrs uzminfl ieroča un tā uziet. Bet kas tas? Pa sētsvidu uz istabu aiļ gāja tikai viens stāvs. Būs uzgājuši kramenīcu, un divi gaidīs, kad Bērtulis nāks pakaļ. Nu, lai pasvilpo! Bat ko gan iesākt bez kramenīcas? Bērtulim pārskrēja auksf drebuļi. Ar kramenīcas apķīlāšanu varēja iznākt pavisai trakas lietas.
Sausnēju suns pietecēja Bērtulim klāt. Viņš puisi nerējii jo bija krietni ieb'arots un abi sen jau pazinās par labie»! draugiem. Lopiņš tikai nespēja saprast, ko Bērtuiis varēj meklēt tik ilgi pie žoga pa sakaltušajām pērnajām nātrēdl kur arī jaunas jaU sāka augt. Suns sīki noošņāja visu ap kārtni, bet neapmierināts aizgāja projām.
Te istabas durvīs parādījās gaisma: nesa vēja laternļ Bērtulis pieplaka pie žoga. Jaunizdīgušās nātres, kas žofl malā piesaulītē bija pasteigušās uzzaļot, sadzēla smnkrii bet viņš nemaz nejuta. Laterna pazuda pūnītē. Kādu lailifl bija tumšs, tad gaisma paspīdēja jumta caurumā, kas Ba
Ulim bija noderējis glābjoties. Balsis uz kūtīm palika ska- ftkas, tad noklusa pavisam. Drīz visi trīs ķērāji iznāca ar Iternu no pūnītes un nostājās sētsvidū tikai soļus desmK iii Bērtuļa. Iekams tēvs ar dēlu šķīrās no Prauliņu Jēkaba, viņi vēl īsumā pārs-prieda neizdevušos ķeršanu. [«Pagāns, saplēsis jumtu!» Sausnējs šņāca. «Būs jā- rležas pie tiesas, lai samaksā zaudējumu.» i,«Bet tas zellis gan te vairs nerādīsies,» Prauliņu Jēkabs eica priecīgi uztraukts. «Šonakt aiz bailēm viņš būs izsvils visas domas par skuķēm. Droši vien būs paskrējis pat (lintaiņiem garām.»
«Vari pasvilpot, puisīt!» Bērtulis domāja. «Nespried par lliem pēc sevis paša. Tev gan Lības nedabūt, šmurgulis Ids! Par maz tevi krogā sastiboju. Na, nākošo reizi tā Irta būs jāizdara pamatīgāki. Piesargi tikai žokļus un to Ietu, kur mugura beidzas.»
Sausnēji atvadījās un šķīrās no Jēkaba, kurš aizsoļoja li/ savu māju pusi. Pagaidījis drošības pēc vēl brītiņu, ertulis devās pie savas meitenes, priecīgi sajūsmināts lar labajām beigām, jo viņš zināja arī, ka kramenīca nav tritusi ienaidnieku rokās, tai vajadzēja gulēt salmos kūts- lngšā. Tā arī bija.
Lība bija pārsteigta, bet arī bezgalīgi sajūsmināta par nva varoņa atgriešanos. To viņa nebija gaidījusi. Jaunava bija tik laimīga, tik laimīga, tik mīļi pieglaudās Bēr- ulim. Bērtulis dabūja zināt, ko vēl nebija noklausījies. Meklētājiem uzkāpjot uz kūtsaugšas, Lība izlikusies cieši lilmigusi, bet tēvs to uzrāvis stāvu. Lai rādot, kur Bēr- jiilis paslēpies. Gan šī dievojusies, ka neesot neviena re- lējusi, bet klaušinātāji neticējuši. Tēvs sācis bārties. Uz- Dodušās jaunākās māšeles un sākušas raudāt. Pa tumsu [nenieka nesameklējuši, ķērāji atnesuši lukturi un tad Ieraudzījuši jumtā caurumu. Tēvs neganti lādējies, bet ļbcidzot visi gribot negribot likuši mieru, i Stāstot Lība nezināja, kā izrādīt, cik mīļš viņai Bērtu- f Ik Sis arī izbaudīja pacilātu jūtu pārpilnīgumu. iMāšeles otrā kaktā bija no jauna aizmigušas pēc tam, kad saņēma nolijumu, ka dabūs kliņģerus, ja neko nepļāpās par viesi. Runas izbeidzās pašas no sevis. Vārdi bija lieki.
Abi atguvās tikai, kad lieta vairs nebija grozāma. Bija floticis tas, ko mācītājs iesvētīšanas mācībā liedza darīt pirms kāzām, saukādams par pagānu nebūšanām, bet daba izrādījās stiprāka par viņu, par pašu vainīgo grēcinieku apņemšanos, par visu. Abi bija kā ieskurbuši, abi bija kā debesīs pacelti.
Kas tagad būs pēc tā? Ka tik nedabū zināt ļaudis! Kal viss vēl var iznākt! Nekā nevarēja izgudrot, kā tikai to, ka jāprecas. Kā to izdarīt? Lūk, tas bija grūts jautājums, Bērtuļa dzīvā daba drīzi atrada izeju: prasīs atļauju no vecākiem, bet, ja neļaus precēties, tad abi aizmuks uz svešām zemēm, tur apprecēsies, un lieta būs darīta. Arī Līb® ļ rādījās, ka visu varēs viegli atrisināt tādā ceļā, kā Bērtulis dūšojās. Tamdēļ abi tīri laimīgi šķīrās, kad bija uzau susi krietna gaismiņa. Nakts bija aizsteigusies pavisan nemanot.
Bērtulis devās uz kādu medņu rostu, kurš viņam iznāca puslīdz pa ceļam, tomēr viņš nonāca tur, kad saule jai i bija gabaliņā un īstais medību laiks uz medņiem bija pāri Putni vairs nedziedāja kokos, bet bija nolaidušies pie sievām zemē, kur arī vēl atskanēja viena otra dziesma. Veiklam medniekam varēja laimēties nošaut vēl kādu. Uz tū Bērtulis cerēja. Viņš kā spārnos bija lidojis no Sausnējiem uz rostu. Laimes reibulī viss likās ātri sasniedzams. Pavasara rītā mežs viņu saņēma tūkstošām putnu balstiņām kas visas sludināja mīlestības uzvaras gājienu, Arī mežā i likās, šalca to pašu.
Domājot par savu izredzēto, Bērtulis gandrīz skriešus; aizelsies nonāca rostā. Viņš nemaz nemanīja, kā bija no staigājis diezgan prāvo gabalu. Bērtulim vajadzēja saņemt visus spēkus, lai piespiestos domāt par medībām. Pā' ļ ris reizes viņš apstājās, jo medņu vietā redzēja priekši Lību kā dzīvu. Pārvilcis plaukstu pār acīm un saņēmis visas gribas spējas, viņš arvien no jauna piegriezās put® niem, bet atkal tik uz brīdi. Lība bija stiprāka par med-]ļ ņiem, kaut gan atradās tālumā. No medībām nebūtu nekas]; iznācis, ja Bērtuļa vērību negrieztu uz sevi savāds stipra troksnis. Kaut kas rosta vienā malā skaļi plaukšķēja un brīkšķēja. Brīžam likās, ka ar platiem dēļiem pieci sešj cilvēki cits par citu sit pa ūdeni. Brīžam švīkstēšana atl gādināja daudzu zaru vicināšanu pa gaisu. Troksnis skaļ nēja nepārtraukti un aizdzina Lības tēlu no mednieka! iedomām. Bērtulis sāka zagties uz trokšņa pusi, jo zināja,! ka ttir kaujas medņi, duelēdamies skaistā dzimuma dēļj Kāds cits mednis pamanīja Bērtuli un aizlaidās, ātri, asa vicinādams spārnus. Tomēr tas netraucēja kaušļus, joļ brīkšķis sekoja brīkšķim. Atri, bet uzmanīgi un bez trokšņa Bērtulis slīdēja uz priekšu, vadīdamies no spārnu plauk-ļ
šķieniem. Beidzot Bērtuļa acīm parādījās retais skats. Mazu eglīšu vidū cīnījās abi lielie putni. Viņi acīmredzot bija pārlieku noguruši, jo brīžam viens, brīžam otrs nolaida spārnus, bet tūlīt pretinieks lēca pagurušajam virsū, raudzīdams knābt, sist ar spārniem un cirst ar kāju piešiem, cerēdams panākt kāroto uzvaru, i. Bērtulis nomērķēja. Norībēja šāviens, un viens no skaistuļiem sakņupa uz sūnas. Otrs aizrautībā laikam iedomājās, ka pats ir varonis, kura priekšā sabrūk pretinieks. Dzīvais putns šāviena nemaz nebija dzirdējis vai arī dusmās turēja to par nenozīmīgu sīkumu, tamdēļ gāzās nedzīvajam pretiniekam virsū. Bērtulis ne reizi vien bija dzirdējis, ka medņi, plūkdamies sievu dēļ un negribēdami viens otram padoties, nokūstot tik tālu, ka nespējot pacelties spārnos. Reizi kaimiņu mežsargs bija saņēmis gūstā dzīvus abus duelantus, sasējis tiem spārnus un kājas un pārnesis mājās. Kad pirmo tvēris un turējis jau ciet, otrs mēģinājis vēl uzbrukt saķertajam, nepiegriezdams cilvēkam vērības.
Bērtulis ātri steidzās medņiem klāt, un, iekām dzīvais putns atguvās un izmēģināja spēkus, vai spēj pacelties vai ne, Bērtulis bija tam uzgūlies virsū un saķēra ar roku spārnus. Drīz mednieks sasēja ar lūkiem kaislīgajam kauslim kājas un spārnus, paņēma putnu padusē un devās uz māju pusi. Mednis vēl ilgi elsoja, tad atpūties mēģināja atsvabināties, bet, redzēdams, ka viss velti, palika mierā, tikai šurp turp grozīja lielo, skaisto galvu, dziļdomīgi mirkšķinādams acīm.
Klintaiņos gūsteknim sarīkoja sloku agrāko cietuma kameru — vilnas grozu. Tikai šoreiz tas bija uzgāzts putnam virsū un apkrauts pāris nelieliem akmeņiem, lai stiprais gūsteknis nepaceltu visu cietumu. Kalpone aizsteidzās uz sūnākli un salasīja pērnās dzērvenes, ko kopā ar priežu skujām un apšu pumpuriem nolika zem groza mednim līdzās.
Bērtulis bija tā noguris, ka pēc brokasta atkrita uz stundiņu, attaisnodamies, ka mednis visu ceļu par daudz spārdījies un viņu nogurdinājis. Tēvs gan viltīgi paskatījās uz dēlu, bet neteica nekā.
Svētdien Kiintainis taisījās nest putnus uz muižu un tamdēļ centās sagādāt to pēc iespējas vairāk. Kādu dienu nedēļas beigās viņš jau agrā pievakarē pats devās ju mežu uz naktsguļām. Dažam labam spārnainim tovaka iznāca negaidīta šķiršanās no dzīves. Nakts bija ģiedra, a pastipru salu, tā ka mazākās ūdens pelēkas bija pārklā jušās ar ledus kārtiņu. Putni šādā laikā dziedāja labi, u Kiintainis nevarēja sūdzēties, ka to rītu būtu veltīgi gāji uz medībām, jo tarba bija stipri uztūkuši, kad medniek pēc pabeigta darba soļoja uz māju pusi. Stidziņa vijās gaļ purvāja malu un uzveda uzkalniņā, kuram blakus atraaā ļoti zema vieta, bagāta akačiem un dobumiem pat saus vasaras laikā. Tagad pavasara plūdos tur viss bija pār klāts ar ūdeni. Pāri diezgan dziļam uzplūdumam pacēla tikai pērnās niedres ar vilkuvālēm un kārkli līdzās balt alkšņu krūmiem. Sur tur peldēja pa pīlei, bet ne uz tā bija vērsti Klintaiņa skati, kad viņš piepeši apstājās.
Pa uzplūdumu peldēja liels, balts gulbis, kurš vai nu bija mazliet sašauts vai noguris, vai arī cita kāda iemesljļ dēļ bija atšķīries no biedriem. Likās, viņš bija apmicri nāts ir ar sevi, ir ar apkārtni, jo braši šķēla ūdeni brīžar uz vienu, brīžam uz otru pusi, šad tad lielmanīgi pavici nādams spārnus vai arī pabāzdams galvu zem ūdens.
Kiintainis ātri pārlika visu, sagudrodams kara plānuļ Mednieka instinkti viņu bija sagrābuši savā varā. Atrļ Kiintainis noglabāja maisiņu ar medījumu un apsteidzās pārplūdumam apkārt, jo otrā pusē gulbis atradās tuvā' paslēptuvēm — niedrēm un krūmiem. Klusi un uzmanīg mednieks iebrida ūdenī. Sākumā aukstā vanna viņu dre! bināja, bet drīz tāds sīkums bija no prāta laukā, jo visjļ vērību vajadzēja piegriezt gulbim.
Slēpdamies aiz krūmājiem, Kiintainis lēni, solīti pa so-ļ lītim līda uz priekšu, pūlēdamies nesaviļņot ūdeni. Sāl kumā gāja viegli uz priekšu, bet, jo dziļāk Kiintainis bridajļ jo mazāk palika krūmu. Nācās vairāk uzmanīties. Arī pīļu pārītis iztraucēts uzcēlās un aizlidoja. Ūdens palika arJ vienu dziļāks un dziļāks. Beidzot Kiintainis sasniedza peļ dējo slēpšanās vietu, kādu nelielu balto alkšņu puduri, kurš gar malām bija drusku apaudzis niedrēm. Kiintainis atradās ūdenī gandrīz līdz padusēm un, pacēlis uz augšu kramenīcu, turēja ieroci kaujas gatavībā izstieptu. Gulbis peldēja krūma otrā pusē, bet prāvā attālumā no mednieka! Vajadzēja gaidīt. Kiintainis nezināja, cik laika bija pagāl jis, viņam zogoties gulbim klāt, bet maz nevarēja būt. Pēc saules arī nevarēja spriest, jo tā bija paslēpusies aiz mākoņiem. Sāka līņāt aprīļa lietiņš pārmaiņus ar krusu. Auk* stums arvienu vairāk pārņēma Klintaini, ieklabējās jau zobi. Ari rokas, izstieptas nepierastā stāvoklī uz priekšu, sāka gurt no smagā ieroča un stingt. Alkšņu pakāje atradās ūdenī. Tur nevarēja atspiest kramenīcu. Kiintainis izbāza stobru krūmam cauri un atbalstīja ieroci uz kāda zara. Tad gulbis, kurš visu laiku kā kairinādamies bija peldējis brīžam drusku uz Klintaiņa pusi, brīžam atpakaļ, apmeta līkumu un no sāniem tuvojās krūmam, aiz kura Kiintainis drebinājās no aukstuma. Drīzi atstatums bija piemērots šāvienam, bet vairs nedrīkstēja kustēties un pārcilāt kramenīcu starp zariem. Gulbis pamanītu briesmas un aizlaistos pirms šāviena. Par laimi, putns peldēja taisni uz priekšu iegarām krūmam un nonāca pret stobru pa šāvienam.
Kramenīca ar sevišķu prieku iekaucās, kad izgrūda lādiņu. Nāvīgi ķertais putns sāka raustīdamies sist ar spārniem pret ūdeni, nespēdams tikt projām. Kiintainis vairs ne par ko nebēdāja, bet steidzās gulbim klāt, turēdams virs galvas kramenīcu, lai tā nesamirktu. Piepeši mednieks juta, ka dibens tam izzūd zem kājām, un nākošā acumirklī viņam pāri galvai ūdens sasitās kopā. Mednieks bija ieskrējis akacī. Pēc brīža viņš peldus sasniedza gulbi, cieši turēdams kramenīcu rokā. Līdzko tapa seklāks, Kiintainis nostājās uz kājām. Paņēmis laupījumu, viņš atpakaļ uz krastu gāja uzmanīgāk, izmeklēdams seklākas vielas. Pa ceļam paķēris paslēpto putnu maišeli, Kiintainis skriešus devās mājup, lai kaut cik sasildītos pēc ledainās izpeldēšanās. Tas līdzēja. Kad viņš nonāca Klintaiņos, aukstums bija to atstājis, zobi nesita vairs rakstā kā spriguļi. Sieva, viņu ieraudzījusi, rokas vien sasita. Pat mazais Jānītis ņēmās smieties, redzēdams, ka tēvs sapinko- tiem, slapjiem matiem, samirkušu bārdu, no galvas līdz kājām dūņām, dubļiem un vecu zāļu stiebriem pārklāts, pie kam ūdens no visām malām viņam pilēt pilēja.
«Tu jau esi pustraks! Paliksi vēl slims un nomirsi!» Klintainiete pukojās, dabūjusi zināt, kas noticis. «Tik agrā pavasarī salt stundām ilgi ledainā ūdenī. Pie tam cilvēkam jau 54 gadi.»
«Bet palūk, kur gulbis!» Kiintainis taisnojās.
«Gulbis veselības neatdos, ja būsi to zaudējis. Lai tur cilvēks paskatās! Viņam aukstajā laikā slapjās drēbes sastingušas stīvas, bet pats plunčājas tādā laikā pa ūdeni.»
«Kuš, kuš, siev! Labāki uzvāri tēju. Vai nav mājās kāds spirta piliens? Groks gan noderētu. Tā kā drebuli sāk pār* ņemt.»
«Tūliņ, tūliņl Tikai uzvelc drīzāk sausas drēbes.»
Klintainiete sāka naski rīkot tēju. Degvīna mājās nebija, bet kalpone pusteciņus aizsteidzās uz Mazklintai- ņiem, kur nesen Andžus bija nosvinējis dēla krustības, un aizelsusies paziņoja:
«Pats tēvs izpeldējies ledus ūdenī gulbja dēļ. Vajaga groka.»
Izdibinājis lietas sīkumus, Andžus atnāca uz tēvu ar veselu blašķi, un abi nodzēra gulbim krietnas bēres.
Otrā rītā Kiintainis piecēlās saslimis — ar brangām iesnām. Svētdien viņš ieradās muižā, pie kam atsevišķā maisiņā viņam kaut kas nemierīgi kārpījās. To redzēdams vagaris rokas vien noplātīja un iesaucās:
«Kas tad tev? Vai jau no paša pavasara esi licies uz sloku ķeršanu?»
«Nekā! Ko niekus — slokas! Šoreiz cienīgāks kungs nācis man rokā.»
Grāfs bija izstumts ratiņos dārzā pils priekšā, kur todien saulīte brangi sildīja. Viņš piesauca Klintaini, bija lēns, nepavisam nedusmojās, lika sīki jo sīki izstāstīt par gulbja nošaušanu, par medņa noķeršanu un par medībām vispār. Pajautājis vēl par šo to, vecais kungs noteica klusā, neparasti labsirdīgā balsī:
«Man Mikel! Tu man lab kalp. Es tev būs lab darīt. Sak, ko tu grib.»
«Paldies, lielskungs, par alksnas nociršanu klaušu malkā. Tagad man ar znotu pļavas saiet kopā. Mežupju jumtu varu pa logu saredzēt. Bet, ja lielskungs būtu žēlīgs un ogļu dedzināšanai liktu pagastam nocirst šiliņu starp manu lauku un dēla Andžus zemi, tad man ar laiku prāvs lauks nāktu klāt un saietu robežas ar dēlu.»
Grāfs sēri noskatījās uz Klintaini un beidzot lēni teicas
«Tu man, Mikel, ir par daudz lēl mulk, bet tu lab kalp. Tev galv uz to zem ir sajukus pavisam. Tu ir dammlig, šplīnig. Es tev grib darīt lab, bet tu ir pagalam trak uz līdum būšan … Noliek to dzīv medn tur pret to kirš kok. Es par vin būs skaitīt 25 robin ēkš birk. Likt, lai sulain atnes man jakt flint, to, kur ir pē sēn starp div log.»
Kad atnesa skaisto, sudraba apkalumiem un grāfa kroni izrotāto ieroci, vecais, slimais vīrs, kurš sakņupis sēdēja savā krēslā, lika Klintainim pielādēt bisi un sagatavot to šaušanai. Tad grāfs paņēma ieroci trīcošās rokās un ilgi mērķēja mednim ar uzvilktu gaili, bet beidzot pagrieza stobru uz augšu un izšāva gaisā. Pēc brīža klusēšanas viņš piebilda*
«Nēl Es pārdomāt un nebūs šaut to putn. Mikel, atsēt viņam to spārn un to kāj.»
«Bet, lielskungs, tad jau viņš aizskries!»
«To es arī grib redzēt. Atsēt tūlīt, ka es tev saki»
Kiintainis atsēja mednim kājas, tad spārnus. Putns sākumā neveikli sakustējās. Viņam bija notirpuši locekļi no neparastajiem saišķiem, vai arī viņš varbūt neticēja brīvības atdabūšanai. Tad mednis piepeši savicināja spārnus un uzšāvās gaisā. Pēc pāris acumirkļiem putnu vairs nevarēja saredzēt aiz dārza kokiem. Grāfs ilgi noskatījās turp, kur mednis bija pazudis, un tad puslīdz kā pie sevis norunāja:
«Lai vin baud brīvīb. Es to vairs nevar… Mikel, šo flint es tev škinko. Ņem vin sev par pēminēšan no man. Tu man lab kalp.»
«Paldies, liels paldies! Bet kur tad cienīgam lielkungam būs ierocis briežu medībām? Tā jau jaunā bise!»
«Man, Mikel, vairs nebūs vajadzēt to flint. Es vairs nebūs šaut to brēd ēkš šo pasaul.»
«Ko nu, lielskungs! Jūs vēl paliksit vesels! Iesit atkal uz briežiem.»
«Nē, Mikel! Es vairs nebūs ēt uz to brēd jakt… Vēl ēkš to dārz ir par daudz aukst. Man sāk palikt saltum. Būs stumt man krēsl ēkš istab … Ardēv, Mikel! Es to ogl dedzināšan būs likt tur darīt, kur tu bij lūgt pirmit no man. Es par šo padarīšan būs pateikt lēlmāt, lai vin arī to lēt zin. To flint nem par pieminēšan. Man vin vairs nebūs nemaz vajadzēt. Jā! Man vin vairs nebūs vajadzēt.»
«Bet, lielskungs, kamdēļ tad tā runāt? Viss jau var vēl uz…»
«Es tev sak, ka nēl Tev nav man, slim cilvēk, dusmīg darīt. Tev vajg klausīt, ko tav vec lēlkung teikt. Tev…»
Grāfa balss bija nikna, bet tad vecais, nervozais, slimais vīrs apķērās un jau lēnā balsī piemetināja;
«Lab, lab! Tu jau man lab kalp! Tu man slikt nebij domāt. Bet tur vairs, man mīl Mikel, nekā nebūs varēt darīt. Es jūt, ka man darīšan ēkš šit pasaul ēt uz beigu pus. Es jūt, ka man vairs nebūs brēd šaut. Man vairs nebūs flint vajadzēt… Jā, jā! Vairs nebūs vajadzēt… nekad nebūs vajadzēt… Nu, ardēv, ardēv, man mīl Miķeli Tu man bij arvēn būt lab kalp ..
Kad Kiintainis visu izstāstīja vagarim, šis ņēmās rāties:
«Nudien, tu esi traksl Ko tu sagrāb tik daudz zemes? Kurš cilvēks tad ko tamlīdzīgu dara? Labuma tur tev nebūs nekāda. Celmi stāvēs neizpuvuši un neizlauzti vēl daudzus gadus. Izlauzt tos un zemi iestrādāt tu tik drīz tik plašos gabalos nespēsi tā kā tā, vai dziedi vai svilpo. Bet, ja uzliks klaušas pēc zemes platības, tu esi uz vietas pagalam.»
«To vēl redzēsim. Man spēka vēl diezgan kaulos.»
«Nudien, traks kas traksl Ko tad tu tur redzēsi? Jau tagad var skaidri saredzēt.»
«Nelaimes gadījumā atlaidīšu zemi nost no mājām, lai ņem kāds cits vai lai aug mežs.»
«Diezin vai tev ļaus vaļu izblēņoties, kā pats gribēsi. Ka nedabū tikai vēl sukas klāt pie lielajiem klaušiem. Es tev vēlreiz dodu padomu: liecies mierā! Zemes tev tagad jau ir diezgan.»
«Man tāda nevaldāma griba iegūt zemi, apstrādāt arvien vairāk, arvien plašāk, sēt labību tur, kur tagad sējas eglītes. Kaut druvas līgotos līdz apvāršņa malail Tas, draugs, laikam man tā iedzimts. Es pret to nekā nevaru darīt. Darbs nevar palikt bez augļiem. Vai tad ar mani būtu izņēmums?»
«Kad tevī paklausās, tad tiešām liekas, ka esi jucis. Man tā vien bailes metas, ka tu tik ilgi runāsi par jauniem lidumiem un plēsumiem, kamēr sāksi ap mājām velniņus ķert.»
«Nu, tik traki es nekad nepiedzeros. Ja arī atgadītos, izgulēšos …»
«Izgulēsies? … Tomēr lielkunga bise ir dārga lieta. Laikam patiesi pats jūt, ka iet uz beigām. Vārgs jau gan tiešām ir. Tas taisnība.»
Izsoļodams no muižas, Kiintainis prātoja par savu zemes kāri un nekādi nevarēja piekrist tam, it kā viņš būtu tplam rīkojies, lūgdams ogles dedzināt pie Klintaiņiem, pūlēdamies ar to paplašināt laukus. Pavisam otrādi, viņš bija laimīgs par grāfa solījumu izpildīt lūgumu. Dāvinātā bise vēl palielināja priecīgās jūtas. Tas tikai bija ierocis! Tagad klaušas bija uz pusi atvieglotas. Tagad viņš ar Bērtuli varēs iet uz medībām reizē, jo viņiem ir divi ieroči. Ar šo varēja lepoties pats ķēniņš.
Viegliem soļiem, jautri svilpodams, Kiintainis devās garām Muižas krogam, bet te viņa labais garastāvoklis izkūpēja gaisā kā nebijis. Kroga priekšā stāvēja Sausnēja ar vairākiem paziņām. Ieraudzījis gājēju, viņš tam asi uzsauca:
«E, Klintaini Panāc šurp! Saki, vai tu ar labu samaksāsi man par jumta bojāšanu vai būs jālaiž zem āmura kāda tava govs vai cits lops!»
«Ko tu tur muldi? Es nekā nesaprotu un nezinu. Kas tev par jumtu, un kas man daļas gar visiem taviem jumtiem?» Kiintainis brīnījās.
«Ak, tu nezini! Paprasi savam dēliņam. Gan viņš pastāstīs, kā jāplēš kūts jumtos caurumi, kad iznāk projām šmaukšana no meitām tur, kur draud pēriens. Ir gan tev dēls! Kaut gan tu pats arī esi labais, bet man tomēr žēl tevis. Ko darīt? Ābols jau nekrīt tālu no ābeles.»
«Ja nebeigsi gānīties, es tevi apsūdzēšu.»
«Sūdz', sūdz' vesels. Vai tu domā, ka tas nav taisnība, ka uz dadža bumbieri nevar izaugt? Bet manas meitas taviem puišeļiem nedabūt un neredzēt. Ar citu — krietnāku Lībai gan būs drīz kāzas.»
Pēc asās vārdu cīņas Kiintainis tīri saskābis devās tālāk. Ir arī Bērtulis palaidies. Tagad tā dēļ viņam bija ļaužu priekšā jāpanes tik daudz rupjību. Nu, kad pāries mājās, patricinās puisi! Tiešām, līdzko Kiintainis ieraudzīja Bērtuli, tā tūlīt laida vaļā?
«Saki, puišel, — vai tu labosies jeb tev būs iemaukti jāuzliek?»
«Bet, tēv, es nekā slikta neesmu darījis.»
«Ak tā? Tad man gan laikam par taviem labajiem darbiem jānoklausās puspagasta priekšā, kā Sausnējs rājas par sabojātu jumtu? Ko tu tur lieni pie Lības, ja viņa tā kā tā drīz precēsies ar citu? Vai tad Dievs tik vien meitu devis pasaulē? Ņem labu labo, bet nebāzies tur, kur jau ar citu taisa kāzas.»
«Kas tad tur taisa kāzas?»
«Kas man par daļu! Ne mana cūka, ne mana druva. Pats Sausnējs teica, ka kāzas durvju priekšā, un man liekas, ka ne ar tevi, bet no tevis nevarot atkauties kā no traka suņa. Tu man, puisi, pielūko …»
Kiintainis turēja ļoti bargu, garu jo garu sprediķi, bet no visa tālākā Bērtulis nekā nesaprata, jo ziņa par Lības kāzām jaunekli pavisam nospieda. Sī vēsts pārņēma visas viņa domas.
To pašu nakti Bērtulis bija Sausnējos un satikās ar Lību. Sausnējs nebija niekus triecis kroga priekšā. Otrā dienā pēc slavenās Bērtuļa bēgšanas caur Sausnēju kūts jumtu Lības māšele Julce bija izpļāpājusi, ka svešais onkulis uz kūtsaugšas solījies atnest kliņģerus. Sausnējs, to padzirdis, ņēma bērnu izprašņāt, sauca priekšā arī vidējo māšeli un drīz vien dabūja zināt, ka Bērtulis naktī pēc bēgšanas atkal bijis pie Lības. Sī ziņa pataisīja Sausnēju dusmās vai traku. Viņš nebija nemaz apmierināms. Nepietika bāriena, bet tūliņ tika nospriests, ka Lībai jāprec Prauliņu Jēkabs un pie tam visā drīzumā. Pēc tam precībām atļauju arī jau dabūja no muižas, un nākošu sestdienu vajadzēja iet pie mācītāja rādīties.
Lība stāstīdama rūgti raudāja. Bērtulis arī bija kā no laivas izsviests. Viņš pārdomāja un taisīja ātru lēmumu: tūlīt abiem jābēg uz svešām zemēm. Lieta rādījās viņam tik viegli izvedama, ka puiša pārliecība pielipa arī viņa ļaudaviņai, kas Bērtuļa dēļ bija ar mieru darīt visu. Vēl šo to ātri pārrunāja, pārsprieda, tad pamodināja Lības māšeles un lika tām, lai no rīta pasakot vecākiem, ka Lību mājās nav ko gaidīt un ka par viņu nav ko raizēties, jo viņa aizbēgusi uz svešām zemēm kopā ar Klintaiņu Bērtuli.
Noskūpstījusi māšeles, Lība devās projām no tēva mājām tā, kā stāvēja, neko līdzi nepaņēmusi, tikai seģeni, kas varēja derēt pret aukstumu, jo sazin vai tanīs svešās zemēs laiks nav auksts. Vēl ko citu ņemt līdzi nebija lietderīgi, jo nastas varēja tālajā ceļā apgrūtināt gājējus. Bez tam nebija nemaz tik droši iet uz istabu kaut kam pakaļ.
Kad otrā rītā Bērtuļa nebija mājās, Kiintainis nopuko- jās, jo ne bez iemesla ticēja, ka dēls būs nakti atkal devies uz Sausnējiem. Tēvs domāja, ka Bērtulis nokavējies un drīz ieradīsies. Kad līdz pusdienai gaidītais vēl nebija pārnācis, Klintaiņos noprata, ka noticis kaut kas svarīgāks kā vienkārša aizkavēšanās. Vai nu Bērtulis Sausnējos bija saķerts, sasiets, iespundēts, piesists, vai kāda cita liksta tam bija uzbrukusi, bet kaut kas nopietns viņu kavēja pārnākt mājās. Tamdēļ Kiintainis nosprieda pēc pusdienas iet meklēt dēlu. Vēl šis nodoms nebija izvests, kad ieradās Klintaiņos Mežupju Brencis ar jaunām ziņām. Mežupēs tikko bijis Bērtulis, teicis, ka bēgot ar Lību uz svešām zemēm, un lūdzis māsu ceļā dot līdzi kukuli maizes un kādu piku sviesta. Lai paziņojot vecākiem, kur šis palicis, un pasakot, ka par viņu neesot ko raizēties, gan šim labi iešot, bet bez Lības dzīvot nevarot.
Kiintainis sākumā jautri iesmējās, jo viss viņam izlikās par daudz jocīgs. Klintainiete domāja citādi. Viņa papurināja galvu un sāka vīram pārmest smieklus. Tiešām, pēc brīža, drusku pārdomājis, arī Kiintainis sāka nopietnāk skatīties. Labs tur nekas nevarēja iznākt. Cerams, abus bēgļus kaut kur kaimiņu pagastos drīz saņems cieti un atsūtīs kā arestantus uz Kalniešu muižu. Tad abām ģimenēm, Klintaiņiem un Sausnējiem, kauna būs atliku likām, nemaz nerunājot par to, ko muiža darīs, kādus soļus spers lielskungs. Varēja pat Bērtuli palaidnības dēļ nodot zaldātos.
Pēc īsas apspriešanās nolēma, ka ar visu naidu ar Sausnējiem Klintainim jādodas turp un jāapspriežas ar Sausnēju, ko darīt, jo viņa meitas gods cieta ja ne vairāk, tad arī ne mazāk par Bērtuļa labo slavu. Tomēr Kiintainis nepaspēja vēl doties ceļā, kad Sausnējs iebrauca Klintaiņos.
Sausnējos jau no rīta meitenes bija pastāstījušas par Lības bēgšanu uz svešām zemēm. To dzirdot, Sausnējs noteica:
«Zinām, kur tās svešās zemes ir. Tālāk par Klintaiņiem jau neaizbēgs. Bet es Miķelim tā esmu sadevis, ka viņš droši zobus vien griež, un tevi, mīļo Lībiņ, tik laipni gan nesaņems. Gan padzīta drīzi atstibosi mājās viena pati bez sava ērma, kuram Kiintainis arī būs sazilinājis muguru un atradis darbu.»
Kad pagāja brokastu laiks un saule kāpa arvienu augstāk, bet Lības vēl arvienu nebija, Sausnējs palika šaubīgs. Vai tik tas gudrais āzis Kiintainis pats nebija visu šo lietu izdomājis, lai viņu, Sausnēju, piemuļķotu? Citādi nebūs. Bet ko tad darīt? Gandrīz būtu jābrauc uz Klintaiņiem un jāatved niķīgā, ietiepīgā meita ar varu uz mājām. Sieva vēl pamudināja viņu uz šo soli, jo sāka raudāt un bēdāties par Lības likteni, pārmezdama vīram, ka šis tikai vainīgs pie visas nelaimes.
«Ko tu kā ērce ieēdies Klintaiņu Bērtulī? Visi vienā mutē teic viņu par krietnu strādnieku un jautru, labu puisi, bet tu tiepies un tiepies neparko nedot viņam savu meitu. Cits tēvs vēl priecīgs būtu, ka tāds puisis ņem, bet tu proti tikai ālēties. Ko tad sasniedzi? ledzini tikai paša bērnu nelaimē. Aizies bojā, ne svešas zemes nesasnieguši. Varens tēvs, kas paša bērnu dzen nelaimē!»
«Ko nu, siev, par niekiem tik daudz kunksti!»
«Ta tad nieki! Smalki nieki! Tev labi nieki. Vai tad Lība nav tavs bērns jeb tev akmens šķembele sirds vietā?»
«Nu, labi, labi! Aizbraukšu uz Klintaiņiem un atvedīšu meitiņu atpakaj. Tur jau viņa būs, ne citur.»
«Kas to lai zina? Lai Dieviņš dotu, ka tā būtu.»
Visu ceļu līdz Klintaiņiem Sausnējs pukojās. Viņam vairs nebija šaubu, ka Kiintainis pats pie visa vainīgs. Tas zeņķis nebūtu izdomājis tādu štuku. Na! Bet viņš viltīgo lapsu sapurinās, kā pienākas! Gan tam izklāstīs priekšā kā uz delnas visus viņa niķus un stiķus. Pēc šāda lēmuma iegājis Klintaiņu istabā, Sausnējs tūlīt rāva vaļā:
«Uz vietas atdodiet man meitu, jeb es jums rādīšu zagt skuķus!»
«Kur tad lai mēs ņemam tavu meitu? Ja zini, pasaki mums arī, kur viņa mājo!»
«Netaisait kumēdiņus, citādi es vēl aiziešu uz muižu ar sūdzību. Tad tu, Klintaini, tīri viegli vari dabūt kokus pa muguru. Tā jau tikai tava gudrība vien ir ar bēgšanu uz svešām zemēm.»
Klintainim arī sekste sāka augt, bet viņš vēl cietās un izstāstīja, ko pats tikko bija no Brenča dabūjis zināt. Sausnējs palika rāmāks, bet vēl gražojās un turpināja uzbrukt un apvainot Klintaini, kamēr šis neizturēja un spēra vaļā;
«Tu ari esi kā mazs, ietiepīgs zeņķis. Kas tad tava Lība par tādu princesi, ka es viņu palīdzētu zagt? Lūk! Andžus pa) negribēja ņemt viņu. Tam puikam Bērtulim tik žagaru vajadzētu…»
«Ak tā? Tu manu meitu blamierēsi? Jau ar Andžu tu pats mani piešmauci. Vai tad es nezinu, kāds krāpnieks esi?»
«Esat gan jūs labi tēvi!» metās starpā Klintainiete. «Plēšaties, kamēr jūsu bērni varbūt jau aizgājuši bojā vai arī sasieti kā arestanti tiek dzīti uz mūsu muižu par izsmieklu ļaudīm.»
Sausnējam dūša uz reizi saplaka. Lieta nav tik vienkārša, kā viņš to sev bija iztēlojis. Pavisam otrādi. Muļķīgā bēgšana bija tiešām notikusi, Klintaiņiem nezinot un, bez šaubām, bez viņu ziņas un līdzdalības. Gandrīz pašam nemanot, Sausnējam paspruka jautājums:
«Bet ko tad lai tagad darām?»
Neviens nezināja nekā prātīga atbildēt. Sakās pārspriešanas un jau tīri miermīlīgā, pat draudzīgā garā. Beidzot nolēma, ka jāaiziet uz Mežupēm izrunāties ar Anlīzi, kas vienīgā bija bēgli redzējusi. Tur bija pazudušā pāra vienīgās pēdas.
Ceļā Kiintainis pēc brīža sāka prātot:
«Bet, ja nu bēgli šādā vai tādā kārtā atrastos, ko mēs ar viņiem iesāksim? Ko lai darām?»
«Vispirms labi nomizot, lai nāk pie prāta un ieskata savus grēka ceļus, pa kuriem tie staigājuši, lai nāk pie atzīšanas. Krietni jānoģērē abiem āda.»
«Hml Jā, to vari Bet ko tālāk? Pēc manām domām, tiem tagad jāprecas, pat ja tie paši vairs negribētu par to ne dzirdēt.»
«To gan es nepieļaušu. Lai tad velns par rupuci paliek!»
«Labi, labi! Man tas pašam nav īsti pa prātam, bet apdomā tik labi visu. Viņi diezin kur pinušies. Dienu un nakti divi vien kopā bijuši. Tā jau senāk bez mācītāja esot precējušies. Paņēmuši sievu, un beigas. Tie arī tagad jau gluži kā vīrs un sieva. Vai pasaulei ko citu iestāstīsi? Vai tu pats vari galvot, ka viņi, kopā klejodami, žāvājās vien? Ja tie tūliņ nesaprecas, ļaužu valodām nebūs gala.»
Sausnējs padomāja, padomāja, bet arī viņam bija jāatzīst, ka Klintainim taisnība.
«Tā gan ir, bet es dabūju no muižas atļauju Lības precībām ar Prauliņu Jēkabu.»
«Tad izskatās jau greizāki. Vai pie mācītāja rādīties arī jau bijāt?»
«Vēl nē, bet nākošu sestdienu norunāts iet.»
«Lielkungam būs vienalga, ar ko Lība precas. Aiziesim abi dabūt jaunu atļauju, un lieta būs darīta, ja tikai sameklētu rokā bēgļus bez lielākas nelaimes un likstām.»
«Tebe nu tebe!» arī Sausnējs nopūtās. Nelabais viņu pašu bija dzinis tā uzstāties pret šito velna zēnu Bērtuli, kurš galu galā nemaz nebūtu slikts znots.
Kad abi tēvi ieradās Mežupēs, Anlīze sākumā bija runā diezgan atturīga, bet, dabūjusi zināt lēmumu par atļaujas došanu kāzām, palika runātnīgāka un izstāstīja visu, ko zināja. Daudz gan tas nebija, bet saturs bija iepriecinošs.
Bēgļiem pēc Sausnēju atstāšanas drīz radās negaidītas grūtības. Pateikt bija viegli: uz svešām zemēm!
Bet šīs svešās zemes vajadzēja atrast. Ne viens, ne otrs no viņiem tur nebija bijis. Kurp iet? Pa labi vai pa kreisi? Pirmā karstumā viņi bija nogājuši verstes piecas uz Klintaiņu pusi, bet tad abi apķērās, ka ceļš neveda tālāk par Mazklintaiņiem. Taisnība, varēja pagriezties vai nu uz Pilkalniem, vai Mežupēm, kurp jau bija iebraukti meža ceļa atzarojumi. Taisnība, bija vēl daži atzarojumi, bet visi tie beidzās kādā līdumnieka sētā. Vai tad tālāk uz svešām zemēm varēja iet pa mežiem un purviem pavisam bez ceļa? Tad droši varēja teikt, ka bez nomaldīšanās neiztiks nekādi.
Nosēdušies grāvmalā, bēgļi pārsprieda, ko darīt. Lība gandrīz gribēja iet atpakaļ uz mājām, bet bija jau gaisma. Kamēr aizsniegs mājas, māšeles varēja būt piecēlušās un izstāstījušas par bēgšanu un par svešām zemēm tēvam. Tad pēriens bija kā likts; tad Prauliņu Jēkabs bija neizbēgams. Nē! Uz mājām nevarēja atgriezties. Iet pa lielo ceļu caur muižu vai uz otru pusi arī vairs nebija ērti. Ļaudis būs kājās un viņus redzēs. Pazīstami vaicās, kurp tie iet. Drīzi padzirdēs tēvs, sajūgs zirgu un panāks. Bet uz kuru pusi tad iet ceļš uz svešām zemēm?
Beidzot Bērtulis atrada izeju. Viņš zināja divas būdas, ko līdz ar iesāktiem līdumiem līdumnieki bija atstājuši. Ejot mednieka gaitās, Bērtulis tās iztālēm bija redzējis ne reizi vien. Vajadzēja vienā būdā apmesties, saprotams, pagaidām, kamēr izšķirs jautājumu, kā sasniegt svešās zemes.
Bēgļi izvēlēja attālāko būdu, kas atradās pavisam nomalē, pat no Klintaiņiem rēķinot. Pat tāds mednieks kā Kiintainis turp nostaigāja ārkārtīgi reti. Pats Bērtulis gada laikā tikai reizi bija pagājis pa stidziņu būdai iega- rām un novērojis, ka vieta jau ruden atstāta, jo jau pagājušo gadu zāle bija paspējusi sazelt uz taciņas, kas nogriezās no otras stidziņas un veda tieši uz būdu. Bez tam krauklis bija tīri droši sēdējis uz jumtiņa, kā jau pieradis tur sēdēt. To šis uzmanīgais putns nekad nebūtu darījis, ja būdā mitinātos saimnieks.
Bēgļi devās uz būdu, mezdami lielu līkumu ap Klintaiņiem. Iešana iznāca ļoti nogurdinoša, jo daļa ceļa, slapstoties ap mājām, bija jānostaigā pat bez kādas stigas, tieši pa mežu, kāds šis nāca priekšā — biezs vai klajš. Beidzot Bērtulis ar Lību nonāca pie būdas. Apmierināti abi devās pie durtiņām, kas bija pusvirus vaļā un pat nošķiebušās uz vienu pusi. No būdas izlaidās žagata, ieķērk-
ainās aiz izbailēm. Tālāk, veikli pie zemes pieplakdama, hepamanīta aizšļūca lapsa.
Lība devās būdā iekšā pirmā, bet atsprāga atpakaļ, aiikdama:
«Mironis! Vai Dieviņi Mironis!»
Bērtulis iegāja būdā viens pats. Gaismas svītrā, kas Iespīdēja caur vaļējām durtiņām, viņam parādījās drausmīgs skats: uz izsvaidītās skuju un sūnu guļas vietas gulēja ģindenis, kuru plēsīgi zvēri pa daļai jau bija apgrauzuši.
Par slepkavību nevarēja būt ne runas. No tās šeit mežā Ikviens bija pilnīgi pasargāts. Kam arī būtu ievajadzēju- sies nabaga Jurģa dzīvība, kurš te apmetās izgājušo pavasari iekarot Zemes stūrīti? Bērtulis atcerējās pāris reizes redzējis šo bēdīgo stāvu uz vasaras beigām aizslīdam garām Klintaiņiem. Reizi viņi bija satikušies un izrunājušies. Ejot neko, tā puslīdz. Līdumiņš savs esot. Vieta gan tālu, bet ļoti jauka, kā Dieva ausī. Gājis pārtikai pakaļ. Tiešām, neliels maisiņš Jurģim bija uzkārts plecos. Tikai ar veselību pēdējā laikā esot tāds savārdzis. Bet nekas, ar laiku pāriešot. Pašlaik arī iekšās durot. Vajadzēšot iedzert brūklenāju tēju. Tā palīdzot. Būšot laikam pie kāda celma izlaušanas vairāk sastaipījies. Nesen pie- veicis vienu tādu kā grēdu. Pie šiem vārdiem Jurģa bālajā ģīmī parādījās pašapzinīgs smaids. Celms tiešām bijis par daudz sīksts. Liela raušanās iznākusi ar pagānu. — Nē! Klintaiņos iekšā gan šis neiešot. Vēl diezgan tāls ceļš jā- nostaigājot. Un tā Jurģis bija aizgājis. Varbūt pēdējo reizi. Neviens neredzēja, kā viņš dzisa būdā meža biezokņa vidū. Varbūt pārtika bija izbeigusies un Jurģis, slimības novārdzināts, nespēja aiziet jaunai pakaļ. Varbūt viņš šeit, slimības mocīts, dienām un naktīm bija salis rudens aukstumā. Varbūt viņš simtām reižu sauca pēc ūdens, ko slāpes dzesēt. Neviens par to nezināja neko un nevarēja ne vārdiņa pastāstīt. Pavasarī Jurģis kā zaļoksnis, spēcīgs puisis, pilns cerību, bija šurp atnācis, kārodams iegūt savu plēsumiņu, paļaudamies uz norūdīto muskuļu spēku, nebīdamies no grūtībām. Pat pēc nāves nelaimīgā Jurģa līķim nebija miera, jo vilki, lapsas un citi, mazāki plēsoņi iesākumā bailīgi, bet tad arvienu drošāk bija sākuši staigāt šurp.
Nabaga Jurģis! Pat paldies viņš nesaņēma par darbu, par ciešanām. Tiesa, pēc pāris gadiem radās citas rokas, kas nebijās no priekšgājēja drausmīgā gala, bet ņēmās turpināt viņa darbu. Tiesa, pēc gadiem šeit stāvēja mājas, līgoja druvas, smēja ļaudis un skraidīja basas, kustīgai bērnu kājeles, bet te visi atminējās tikai savējos, tikai ne svešo, nepazīstamo Jurģi, kam pat uzvārda nebija bijis, Vienīgi kā spoka garu viņu minēja kādu laiku. Pēc noļ stāstiem, Jurģis pusnaktīs un dienvidos klejojot pa apkārtējo biezokni par biedēkli maziem bērniem un bailīgieiflt māņu ticētājiem starp lielajiem. Kāda likteņa ironija Viņš — labsirdīgais, nesen vēl jautrais, dzīvības pilnai! Jurģis — spoks.
Pārlaidis skatu pār būdas iekšieni, Bērtulis izgāja lauki uztraukts un nospiests. Vai tas nebija jauns iepriekš slu dinājums bēgļiem? Vai svešās zemēs viņus arī negaid drausmīgs liktenis? Varbūt nelaime un posts viņiem uz! glūnēja jau ceļā? Aizvēris durtiņas ciet un atspiedis tāi ar koku, Bērtulis saņēma sabaidīto, bālo Lību pie roka un norauti teica:
«Iesim!»
Ātriem soļiem viņi devās no nelaimīgās vietas projāmļ] Pēc laiciņa bija sasniegta otra tukšā būda.
«Ka tik tur iekšā arī neguļ tāds pats?» Lība klusi ieva! cājās, un Bērtulis juta, ka viņas roka iedrebas.
«Nē, nē! Ansis, kas še būdu cēla, aizgāja atpakaļ uz Gramžām. Viņš ir dzīvs un vesels kā rutks..-Es vēl nesen viņu satiku.»
Tomēr Lība neparko būdā negāja pirmā, bet laida BēH> tuli pa priekšu. Tiešām, še viss bija puslīdz kārtībā, un bēgļi noguruši atsēdās, bet abi reizē sajuta, ka ēšana ir ļoti laba lieta. Visu nakti viņi nebija gulējuši. Daudz bija noiets, pat bez taciņas, pa krūmiem un eglītēm. Daudz bija pārdzīvots. Uzsākot tālo ceļu uz svešām zemēm, bēgļi bija aizmirsuši dzīves prozu. Tagad ēst gribējās neganti. Bērtuļa galva tomēr drīz atrada izeju. Viņš aizies pie māsas Anlīzes un sadabūs, ko uzkost. Pie tās pašas reizes pados ziņu vecākiem, lai neraizējas, jo svešas zemes viņam vēl arvienu rādījās kā Izraeļa bērniem apsolītā Ka- naāna. Gan Lība negribēja mežā viena palikt, viņai cilvēku kauli vien stāvot acu priekšā. Bet Bērtulis solījās drīz būt atpakaļ, un ēst gribējās abiem.
Tā Anlīze dabūja zināt, ka samīlējušies bēg uz svešām zemēm, bet pagaidām apmetušies kaut kur mežā. Slēpšanās vietu Bērtulis ar gudru ziņu pat māsai neteica. Noprata Anlīze, ka abi bēgļi galu galā nezina, ko tālāk darīt. Viņa raudzīja pierunāt Bērtuli iet pie tēva, bet šis nebija piedabūjams, jo kas lai zina, varbūt pat nemaz netiek laukā no Klintaiņiem. Kas lai notiek mežā ar Lību vienu pašu? Kur lai viņa liekas neēdusi, nokususi, pārbijusies? Anlīze apsolīja aizsūtīt vīru uz Klintaiņiem izzināt sta- ļvokli. Lai Bērtulis pienākot pret vakaru Mežupēs, tad dabūšot zināt. Brālis tomēr tam nepiekrita, bet stīvējās, apgalvodams, ka viņam ar Lību tā kā tā jāmūk un ka tam- Wēl laiks nav velti zaudējams. Tad Anlīze izlietoja mazu villībiņu: iedeva nedaudz maizes un sviesta, ar ko abiem fcēg|iem apmierināt izsalkumu, bet apsolījās sagatavot ce|a Kuli, pēc kuras lai pienākot pret vakaru. Bērtulim gribot negribot bija jāpiekrīt māsas priekšlikumam. Viņš steidzās atpakaļ pie savas meitiņas, kuru atrada mierīgi iegrimušu dziļā, veselīgā miegā.
ļ Sausnējam un Klintainim Anlīze izstāstīja, ka bēgļi vēl Ir tuvumā un ka Bērtulis pievakarē pienāks pēc ceļa kules. Sī ziņa tēviem bija ļoti patīkama. Tūliņ nosprieda, ka Kiintainis paliks Mežupēs un sagaidīs Bērtuli, pēc kam aizvedīs abus bēgļus līdz Klintaiņiem, kur uz tiem gaidīs Sausnējs, lai pārvestu meitu mājās pēc iespējas drīz, tā nekļūstot ļaužu mēlēs vai nu nemaz, vai pēc iespējas ne daudz. Otrā dienā abi tēvi ies nekavējot lūgt, lai muiža dod atļauju jauniešiem precēties.
Sevišķi enerģiski bēgļu labā uzstājās Anlīze. Viņa piespieda tēvus apsolīties ne tikai nelietot siksnas, bet pat |auna vārda neteikt. Citādi viņa pati iešot Bērtulim pretim un uzsaukšot, lai mūkot projām un pienākot vēlāk, kad tevs aiziešot.
Sausnējs gan cēla iebildumus, ka pat pēc Dieva likumiem vecākiem esot jāpārmāca bērni, kaut gan pret pašu precēšanos ierunas neceļot vairs nekādas. Tomēr tas neko nelīdzēja. Anlīze pastāvēja pie sava, tā ka beidzot pat ietiepīgajam Sausnējam bija jāpiekāpjas.
Kad Bērtulis pievakarē, nekā |auna nedomādams, iegāja Mežupēs, kur cerēja satikt tikai māsu, viņš ieraudzīja priekšā tēvu. Sādu nodevību no Anlīzes Bērtulis nebija gaidījis. Redzēdams, ka iekritis slazdos, viņš jau gribēja likt kājas pār pleciem, bet viltīgā un nodevīgā māsa arī to bija paredzējusi un iestājās durvīs, aizkrustodama ceļu. Glābiņa vairs nebija: bēglis bija ielenkts. Ak, šī Anlīzei Nu, kas būs, būs! Divas ādas jau nenoģērēs. Bērtulis paskatījās tēvā, kas stāvēja istabas vidū savā milzeņa augumā un vērojās dēlā. Pēdējais tomēr nomanīja, ka tēvs nav dusmīgs, ka viņa acīs gailējas smiekli. Tas piedeva daudzmaz drosmes nabaga puisim, kurš no vakardienai tik daudz bija pārdzīvojis.
Kiintainis brītiņu nolūkojās Bērtulī, pūlēdamies izlikties bargs, tad viņš sāka skaļi smieties un apsēdās uz sola pie sienas. Krietni izsmējies, tā ka arī Bērtulis sāka smai-' dlt, Kiintainis teica:
«Nu, lielais reizniek, vai nenāksi uz mājām? Vai nebūsi diezgan reizots? Kā domā? Pietiks!»
Bērtulis jau gribēja krist tēvam pie rokas un izteikt pic-K krišanu, bet atminējās likteņa biedreni un līdzceļotāju pal tālām malām — Lību — un nezināja, ko teikt, ko darīt.| Tēvs it kā saprazdams piebilda:
«Ej paņem savu nākošo sieveli Lību, un nāciet abi uzl mājām! Precieties arī Dieva vārdā. Pat Sausnējs ir ar mieru dot jums savu svētību, kaut gan tu vēl neesi salā-B pījis viņa kūtij jumtu.»
Bērtulis vairs nevarēja nostāvēt uz vietas, bet metās* tēvam pie rokas.
«Tagad tu rokas bučo, bet, kad devies ceļā, tad tēvam i pat ardievas negribēji teikt. — Bet lai nu kā! Kas bijis,® bijis! Tagad staigāsim. Labāk iešu tev līdzi. Ka tu ar Lību i tomēr vēl neaizšmauc uz Vāczemi! Bez tam, kopā ejot, ne» ; būs vairs jānāk šurp atpakaļ, bet varēsim taisni doties uzļ mūsmājām.»
Kad Lība blakus Bērtulim ieraudzīja tuvojamies Klin- j taini, viņai palika auksti. Jaunā ceļiniece nesaprata, koļ domāt, tikai to nojauta, ka no svešu zemju meklēšanas ta-« gad vairs nekas neiznāks. Meičas bailes nebija ilgas, jo» drīzi visi trīs soļoja triekdami uz Klintaiņu pusi. Tur bēg-» jiem atkal iznāca pārsteigums, jo viņiem ar gudru ziņu I nekas nebija teikts par Sausnēja atrašanos Klintaiņos. .1 Kamēr bēgļi pārsteigti stāvēja, Sausnējs nevarēja atturē- I tics izlietot savas apvainota tēva tiesības. Viņš ņēmās I sprediķot:
«Vai jums kauns arī ir, ka staigājat pa platajiem pa-1 saulīgajiem ceļiem, neklausīdami, ko Dieva baušļi liek?» 1 Bēgļi klusēja kā ūdeni mutē ieņēmuši. «Vai jūs nezināt, ka svēti raksti liek bērniem paklau- 1 sīt vecākiem un turēt tos godā un cieņā?» Atkal atbildes nebija nekādas, kādēļ Sausnējs turpināja; 1 «Un ko jūs darāt? Jūs ļaujaties ievest sevi kārdinā- ļ šanā! Tagad jums kauns, tā ka pat atbildēt nevarat, kad j es jūs pamācu. Mums ar Klintaini gan vajadzētu jūs tē- ] višķi pārmācīt. Vai ne tā, palaidņi jūs?»
Atbildes nebija nekādas, un Sausnējs nemitējās:
«Redziet nu! Paši saprotat, ka esat pērienu pelnījuši, bet mums, vecākiem, sirds sāp. Vai ne tā? Vai es, Klintaini, 'nerunāju patiesību?»
«Zināma lieta! Abiem krietni derētu nozilināt muguras, bet nudien slinkums jozt nost siksnu. Jau tā, kaimiņ, palaidņu dēj esam diezgan noņēmušies. Neatmaksājas vēl vairāk pūlēties.»
Kiintainis bija nosēdies uz krāsns mūriņa, būdams ļoti labā garastāvoklī. Tas nomierināja arī Sausnēju, kurš noteica:
«Tev taisnība, kaimiņ! Esam šodien par daudz nopūlējušies. Lai tas Kungs jums piedod! Mēs, vecāki, jums piedodam. Bet kauns gan! Vai tad vajadzēja mukt? Nu ko? Kas tad jūs dzina mukt?»
Bērtulis bija noņēmies neteikt ne vārda un laist pār galvu klusuciešot visu, kas vien nāks, bet Lības mēle neizturēja.
«Jā, tēti Bet kā tad bija ar Prauliņu Jēkabu, ja mēs nebūtu mukuši?»
«Ar Jēkabu? Hm! Jā! Ar Jēkabu?»
Sausnējs jutās piespiests pie sienas, bet Kiintainis viņu paglāba.
«Paskat, kādi navl Mēs jums nospriedām piedot par visu un iesim rīt uz muižu lūgt, lai atļauj jums precēties. Tu, Bērtul, pielūko, ka atstrādātu nokavēto. No rīta stundu agrāki jāceļas pie darba.»
«Ak jā! Man arī mājās viss pamests uz zila gaisa. Nav ko vilcināties. Jābrauc tūlīt uz mājām! Ar saulīti vēl tikšu galā. Tu, meit, arī nekavējies. Diezgan slaistīties! Tūliņ saki ardievas vīra tēvam un mātei, un tad brauksim. Vēl tu te neesi nekāda saimniekotāja. Kad apprecēsies, tad varēsi palīdzēt Klintaiņu mātei. Nu, grozies ātrāk! Māte palika mājās raudot. Bet vī manu dieniņl Viņa arī gribēs redzēt znotu. Nav laikam nekur satikusi, jo dienas laikā jau tu neesi pie mums rādījies. Būtu tuvāk, tad es tevi aizvestu uz Sausnējiem, parādītu mātei, tad tu varētu vēl šovakar pārcilpot uz Klintaiņiem, bet…»
«Cik te tā tāluma! Es btaukšu līdzi.»
Bērtulis bija apmierināts, ka varēja ilgāk palikt ar Lību kopā, un, ja viņai mājās vēl draudētu tēva siksna, tad viņš varētu laikā pabāzt paša muguru zem sitieniem viņas vietā. Arī Kiintainis piebalsoja:
«Lai brauc, lai brauc vieni Kas nu par tālumu? Cik reizes pa naktīm nav skraidījis turp un atpakaļ, ceļš ierasts.»
«Tad laidīsim arī ar Dieva palīgu no tālajām svešajām zemēm uz dzimteni atpakaļ!»
Laikam visiem svešu malu apceļotājiem ir jautri ap sirdi, atgriežoties mājās. Tā tas šovakar bija ar Bērtuli un Lību. Cieši blakus sēdēdami ratos, viņi nedabūja ne labi apskatīties, kad jau bija Sausnējos. Abiem nekas nebūtu bijis pretim, ja no Klintaiņiem līdz Sausnējiem būtu jābrauc arī caur Rīgu un Jelgavu.
Sausnēju saimniece reizes četras bija noraudājusies aiz sirdssāpēm meitas dēļ, bet, kad šī ieradās un mātei nāca zināms par meitas tuvām kāzām, viņa raudāja piekto reizi, tikai šoreiz prieka asaras. Arī visu karu sacēlājs Bērtulis mātes sirdij izlikās tik mīļš, ka nemaz negribējās šķirties no viņa. Tikai labā tumsā, krietni uzcienāts, Bērtulis izsoļoja no Sausnējiem un olnīcā sastapa Prauliņu Jēkabu.
«Ko tu lodā nakts laikā ap manas līgavas mājām?» abi iesaucās kā vienā mutē. Tas atmīkstināja Bērtuļa sirdi, kaut gan, ieraugot Jēkabu, viņš bija nospriedis krietni sa- zilināt sāncensi. Pēc kopīgi izteiktā jautājuma viņam dusmas pārgāja. Viņa laime arī bija par daudz liela, lai viņš varētu kādam sliktu vēlēt. Bērtulis saprata, ka Jēkabam nav ne jausmas, cik smieklīgā stāvoklī viņš pašlaik atradās. Tamdēļ laimīgais līgavainis tikai piebilda:
«Kas tev te par līgavu? Nemurkšķi niekus!»
«Nu tavas gan še nav! Jeb vai vēl gribi spraukties caur jumtu? Tie niķi arī vairs neko nelīdzēs. Lība drīz būs mana.»
«Par maz es tevi pagājušo reizi sakūlu, ka tu tādus niekus pļukšķi. Vai negribi tūlīt saņemt piedevas?»
«Na! No tevis gan nebaidos! Tik negribas plēsties. Troksnis vien iznāks. Labāk salāpi jumtu.»
«Ka tikai nesalāpu tevi pašu.»
«Daudz naga tam tev trūkst, mīļais. Man no tevis nepavisam nav bail. Vari balmutēties, kā gribi. Ar muti Rīgā netiksi. Man tava murkšķēšana bijusi nebijusi.»
Tomēr drošības dēļ Jēkabs sāka iet, lai drīzāk tiktu projām no Bērtuļa dūru tuvuma. Bērtulis viņa neaizturēja, nodomādams:
«Ej, ej, putniņ! Gan dzirdēsi jauku dziesmiņu.»
Viņam iegribējās noskatīties, kā pārvarētais pretinieks aizies. Bērtulis aizzagās veikli atpakaļ un aizslēpās aiz
lazīstamā žoga. Nebija ilgi jāgaida. Durvis atvērās, un 'rauliņu Jēkabs aizsoļoja projām lēniem soļiem, nokārtu galvu.
Noskatījies, kā sāncensis aiziet, Bērtulis novēlēja labu ceļa vēju un siltas ardievas uz neatgriešanos, tad gribēja doties uz mājām, bet iedomājās, ka Lība sen uz kūtsaugšas un šonakt neviens netraucēs.
! «Lai tad ar' iet uz svešām zemēm!» Bērtulis dudināja, kāpdams pa trepītēm uz kūtsaugšas, kur viņu Lība saņēma ar priecīgu iesaukšanos:
«Tu tas esi, Bērtulītl Esi gan velna zellis! Ak, mans mīļais, labais! Otra tāda nav visā pasaulē.»
Uz kūtsaugšas tonakt Sausnējos bija sajūsmināti, laimīgi un pilnīgi apmierināti ar visu. Ne tā tas bija istabā. Tur Sausnēju saimniekam prāts bija diezgan uztraukts.
Ienācis istabā, Prauliņu Jēkabs tūliņ noteica:
«Tas jumiķis atkal slaistās pa jūsu mājām. Tikko satiku viņu olnīcā. Likās projām ejot, bet tā tik mānīšanās vien būs.»
«Tā, tā!» norūca Sausnējs, nezinādams, ko teikt. Tāda vienaldzība Jēkabam likās neizprotama. Viņš pagaidīja, vai Sausnējs necelsies kontrolēt kūtsaugšu. Kad tas nenotika, Jēkabs sāka pats mudināt:
«Kas ir, sievastēv? Iesim notvert to slaistoņu, citādi viņš pavisam sagandēs jumtu. Ansi, celies augšā, nāc tu arī!»
Lības brālis Ansis nosprieda, ka jādara gals pārpratumam, un ņēmās paskaidrot lietas pašreizējo stāvokli:
«Tu, Jēkab, vēl nemaz nezini, bet Klintaiņu Bērtulis tikko bija te, un tēvs apsolīja Lību viņam.»
«Kā tad tā? Vai tas tiesa, sievastēv?»
«Tiesa gan, tiesa! Un tev es tamdēļ neesmu vairs nekāds sievastēvs!»
«Bet vakar vēl tu Lību solīji man.»
«Tas, Jēkab, vakar vēl tā bija, bet šodien pūš citi vēji. Lābans jau Jēkabam arī solīja Raeli, bet iedeva Leu.»
«Bet tu man vairs ne Raeli, ne Leu negribi dot.»
«Tā gan, mīļais Jēkab, iznāk, bet vai tad mēs tagad vairs varam dzīvot kā Bībelē? Vai tā Kunga taisnības tagad var būt tik daudz zemes virsū, kā toreiz bija? Bet mums sen laiks pie miera. Ansis, redzi, jau guļ. Tev ari labāk likties uz auss.»
«Bet kā tad paliek ar Lību? Apsola man viņu, liek taisīties pie mācītāja rādīties, un še tev pēperkoks! Tā taču krāpšana.» Jēkaba balss palika tīri raudulīga, kad viņš devās pa durvīm laukā.
«Krāpšana gan!» Sausnējs nemierīgi prātoja, likdamies gulēt. «Krāpšana iznāk, bet ko būs darīt, kad pat taisnākais nevar iztikt bez krāpšanas? Ak, liktenis! Kungs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!»
Viņš ieslīga saldā miegā.
Otrā dienā, nokārtojuši muižā visu ar precēšanās atļauju, Kiintainis ar Sausnēju sēdēja krodziņā. No gudrām, sirsnīgām valodām viegli varēja noprast, ka dažs labs skārda stopiņš iztukšots. Abi sauca viens otru par mīļu radiņu, un Sausnējs nevarēja beigt slavēt savu diženo znotu, jo visā apkaimē neesot puiša, kurš varētu stāties Bērtulim līdzās. Lība dienās saimniekošot lielākajās mājās visā Kalniešu valstī. Tiešām, visā pagastā platības ziņā nevienas mājas vairs nevarēja mēroties ar Klintaiņiem.
«Tikai Prauliņu Jēkabu tu gan piekrāpi, mīļo radiņi» Kiintainis ķircināja.
«Ko lai cilvēks uzsāk pret Dieva pirkstu. Par krāpšanu, mīļo radiņ, tev pa pusei taisnība, — bet ko lai dara? Saki — ko lai dara? Jēkabs var meklēt citu meitu.» \
«Kamdēļ tad uz mani biji kā ieēdināts Andža dēļ? Es nemaz nebiju vainīgs.»
«Jā, mūsu spēciņš ļoti vājš. Pret likteni neko nevar uzsākt. Tā arī mēs… Redzi, radiņi Norunājām Lību ar Andžu. No tā nekas neiznāca… Te, lūk, brālis vietā. Likteņa pirksts.»
«Tebe nu tebe, bet kamdēļ tad vajadzēja mani par krāpnieku lamāt un karus celt?»
«Mīļo radiņ, vai tu dusmojies?»
«Pavisam nē, bet kūts jumtam caurumu gan neiešu tev taisīt ciet. Tur, brālīt, vari pasvilpot!»
«Lai stāv, radiņ! Bērtuļa dēlam liksim aiztaisīt.»
«Kad tik viņi ar dēlu nepasteidzas? Klejojuši kopā ir diezgan.»
«Vai zini, tas vārds vietā. Ar kāzām arī jāpasteidzas.»
«Nav ko gaidīt. Kas jādara, tur nav ko vilcināt.»
«Un, kas darīts, tas darīts. Gluži manas domas, radiņ.»
«Iedzersim pa ceļakājai uz draudzības atjaunošanos un tad staigāsim uz mājām. Ir laiks!»
«Lai notiek, tikai nekad vairs nenaidosimies. Es ar mieru atdot taviem dēliem arī abus savus mazos skuķus, ir Jeti, ir Julci, līdzko viņas pieaugs. Lai precas!» «Lai precasl Vai man žēl?»
«Līkop!»
«Līkop! Tikai kā tas iznāks, jo man tikai viens vien dēls atliks, kurš nav ar sievu apgādāts, un tas pats tikko ar degunu pārsniedz galdu.»
«Lai viņš ņem, kuru grib, kaut abas. Nē! Abas nē! Vai zini ko? Tev, radiņ, jābūt ar mieru! Julce ar tavu Janci vienos gados. Lai precas!»
«Lai precas.»
«Tu tikai nepiekrāpi»
«Tu to, mī|ais, labāki proti. Vai Prauliņu Jēkabu esi aizmirsis?»
«Ko nu tasi Vai šis tiek līdzi manam znotam — tavam Bērtulim?»
«To es nesaku, bet krāpts paliek krāpts.»
«Atkal tu šitā! Labāk iedzersim uz jaunā pāra veselību!»
«Labi! Tad lai iet uz Bērtuja un Lības labklāšanos.»
«Ko? Uz Bērtu|a un Lības? Tās jau vecas lietas. Es domāju par tavu Janci un manu Julci.»
«Tiem lidz kāzām vēl labi daudz putras jāizstrebj.»
«Lai ir, bet, kas reizi norunāts, tas paliek norunāts! Tur nav ko grozīt. Jancim ar Julci jāprecas, ja mēs, tēvi, viņiem to liekam.»
«Labs ir, bet tu.jau zini, ka dažreiz ar norunāšanu vien lieta beidzas. Nāk likteņa pirksts, kā tu saki.»
«Nu jā! Nevajaga tā krāpt kā tu toreiz ar Andžu.,.»
«Bet tu ar Prauliņu Jēkabu.»
«E, radiņ, lai paliek vecas lietas! Teiksim labāk patiesību. Ko Dievs savienojis, to cilvēki nevar šķirt, un tamdēļ Julcei jāprec tavu Janci, lai tur kaut velns par rupuci paliek.»
Tiešām, Bērtuļa un Lības kāzās, kad vecās paaudzes jautrība bija sasniegusi labu augstumu, noruna par Jan- cīša un Julcītes kāzām tika atjaunota. Abus bērnus sauca priekšā un izsludināja par nākamo jauno pāri, tā ka abi turpat kāzās pēc kāda brītiņa, smiltājā spēlēdamies, sauca viens otru par līgavu un līgavaini, pieaugušiem par prieku un smieklu.
Šķiroties Sausnējs vēl lallināja, griezdamies pie Klintaiņa:
«Tik ar Janci, radiņ, nepiekrāp mani! Turi norunu!»
«Labs ir!»
«Zini, likteņa pirksts. Ko Dievs savienojis …»
«Zinu, zinu!»
«Tāpēc, radiņ! Saproti, ka par velti būs spārdīties pret dzeloņu.»
Tā atkal bija jautri nodzertas kāzas. Pat Prauliņu Jēkabs bija apmierināts. Bērtuļa un Lības kāzu dienā viņu baznīcā pirmo reizi uzsauca ar kāda kaimiņa meitu. Jautri viņš ar Bērtuli paķircinājās baznīcas priekšā zirgu piesiešanas vietā.
«Tagad, Bērtul, tikai pielūko un uzmani jauno sieviņu kā es agrāki tevi. Ka tikai es nesāku līst uz tavas kūtsaugšas.»
«Tad tikai pieraugi, ka neiespriedies bēgdams jumtā. Citādi var iziet gluži plāni, jo jumta cauruma aiztaisīšanai noģērēšu tev pāris ādas gabalu.»
«Bet, ja Lība nāk glābt, tad mēs abi tevi pieveiksim. Ko domā, ja viņai sirds pārmainās pret tevi?»
Abi nosmējās, sadeva rokas un šķīrās, aizmirsuši vecos zilumus.
Arī divējas bēres togad nodzēra: vienas priekš, otras pēc Bērtuļa kāzām. Pirmās bija vienkāršas, nedaudzinātas. Kiintainis sasila zārku no baltiem dēļiem, ievietoja tanī nelaimīgā līdumnieka Jurģa kaulus un apbedīja tos kapsētā, «kā kristītam cilvēkam pienākas».
«Nav nekāds pagāns. Pelnījis ir. Bija krietns strādnieks un labs cilvēks,» Kiintainis noteica. Jurģa būdu nodedzināja, jo kas tur lai dzīvotu tādā spoku miteklī.
Tā Jurģa kauli ieguva mieru. Gan viņu nesumināja. Tomēr Jurģis bija īsts bezbailīgs kareivis no lielās darba armijas. Viņš atdeva dzīvību, cīnīdamies par sprausto mērķi. Viņš krita par savu darbu.
Otras bēres bija greznas, lepnas un skanēja pa visu apkārtni Kā arī ne? Glabāja dzimtas kapličā apkārtnes ievērojamāko personu — grāfu Otokaru fon Sternu. Kiintainis bērēs atminējās grāfa vārdus, ko pēdējais bija teicis pie atvadīšanās pils priekšā, un atstāstīja tos nu muižā, atgriežoties mājās no kapiem. Zēl viņam bija cietā lielkunga, kura priekšā nesen visiem bija jādreb, kurš ar vienu teicienu varēja padarīt cilvēku laimīgu vai arī pazudināt. Jāl Bargs un varens bija bijis šis kungs, bet tagad viņš bija tik niecīgs, ka pat sīkākais klaušu pildītājs ar viņu nemainītos. Arī cietais lielskungs bija tikai cilvēks.
Jaunais grāfs nespēja atgriezties mājās uz tēva bērēm, jo cejošana vilkās ilgi. Pēdējos gados jaunais Kalniešu īpašnieks tikai pāris reizes uz neilgu laiciņu apmeklēja savus vecākus, jo svešumā viņam dzīve ritēja daudz patīkamāk un straujāk uz priekšu, nekā tas varēja būt Kalniešu muižā. Arī tagad viņš atgriezās mājās nelabprāt, bet pienākums spieda uzņemties īpašuma pārvaldīšanu. Ar zināšanām Vācijā viņš bija kļuvis ne sevišķi tuvu pazīstams, bet toties varenāk bija izdzīvojies. Bija daudz viņam dažādu draugu. Vienu tādu viņš atveda sev līdz uz Kalniešiem. Tam vajadzēja būt par palīgu muižu un dzimtļaužu pārvaldīšanā, kaut gan vislabāk šis draugs prata iedzert un stāstīt jautrus anekdotus. Viņš bija liels mednieks, pie tam arī skaistulēm ceju nemēdza griezt. Citu labu īpašību baronam Kolam nebija.
Bija jaunajam grāfam jau arī līgava, kaut gan sevišķu sajūsmu viņš uz to nejuta. Dzīves vienaldzības pārņemts viņš paklausīja radiem un saderinājās ar kādu tā saucamo labo partiju. Bija arī laiks. Gadu grāfam bija sakrājies vairāk, kā vajadzīgs: jau 35. bija klāt. Pat mati drusku sudraboja. Muižā pēc tēva nāves vajadzēja tik daudzmaz iekārtoties, palaist bēru laiku un tad braukt jaunajai sievai pakaj.
Pārlaidis pēc atgriešanās dažas dienas muižā, grāfs sāka kopā ar baronu Kolu jādelēt pa apkārtni. Kādu dienu viņš atminējās Klintaiņu Anlīzi un gribēja likt to atvest uz muižu, bet dabūja zināt, ka viņa sen jau apprecējusies un divu bērnu māte.
«Tas nekas!» barons mierināja draugu. «Viņas vīrs taču ir tavs zemnieks. Viņš var izaudzināt arī kādu sava kunga pabērnu.»
«Fui! Kāds tu ciniķis! Kamdēļ tūliņ runāt par bērniem?»
«Esmu tikai dzīves izmantotājs un pavisam ne ciniķis. Aizjāsim apskatīt vietējo skaistuli. Var būt, ka viņa tiešām izrādās par īstu lietaskoku.»
Kad draugi piejāja pie Klintaiņiem un grāfs ieraudzīja veco ozolu un mežābeli, viņš atminējās rota(u priekus Grietiņas kāzu dienā un nopūtās. Tagad līdzīgu prieku izjust viņš nepavisam nebija spējīgs. Viņš jutās jau par vecu.
Ne grāfs vien bija pārmainījies; arī Klintaiņu apkārtne izskatījās pavisam citāda. Mežs tāli bija atkāpies. Kur vien acis meta, uz visām pusēm bija redzami kaimiņu māju jumti. Tur viņas mājas Mežupes. Turp draugi pagrieza savus zirgus,
Kad jātnieki saniedza Brenča mājas, tie sētsvidū ieraudzīja puiku. Grāfs, gribēdams zināt, vai nonākuši pareizās īhājās, ieprasījās lielajam vīram:
«Kā dēls tu esi?»
«Memmes, manas memmes!» bija drošā atbilde.
«Tā? Par to gan laikam nav ko šaubīties. Bet kur tad tava māte pašlaik atrodas?»
«Istabā, Kur lai viņa citur būtu? Cūkām sen padots
ēst.»
«Tu man rādies ļoti prātīgs vīrs. Ej pasauc viņu šurpl»
«Nēl Memmei nav vaļas. Viņa tāpat nevarēs nākt šurp. Labāk ej tu pats pie viņas un izrunājies, ko vajaga. Bet pasaki man — kā dēls tad tu esi?»
Grāfs pavīpsnāja un, gribēdams sabaidīt mazo knēveli, atbildēja:
«Es paša grāfa lielkunga dēls.»
Bet zeņķis ir nedomāja bīties, tikai gudri teicas
«Tad tu gan būsi no pašas muižas.»
«Laikam gan. Tu būsi laikam uzminējis.»
«Es jau domāju, kas tie gan var būt, kas darba dienā ņemas apkārt jādelēt un slinkot.»
Grāfs sāka smieties no sirds. Viņš nokāpa no zirga un devās istabā, lai izprasītu sievieti, kur viņi iejājuši.
Izrādījās, ka "pieaugušie daudz bailīgāki nekā mazais zēns. Anlīze pavisam apjuka, līdzko ieraudzīja ienācēju. Viņa bija tikko kā zīdījusi mazo brēķi un, pazīdama grāfu, uztraukumā aizmirsa pat jaku aizpogāt. Grāfs uzmeta viņai pētījošu skatu. Arī viņš pazina Anlīzi, bet tūliņ nāca pie slēdziena, ka bija vīlies. Pēc visa tā, ko viņš bija taisījis cauri, Anlīze vairs nevarēja viņu pievilkt. Kādas izsmalcinātas skaistules viņš bija mācījies pazīt pa visiem šiem gadiem un dažreiz tuvu pazīti Bez tam mazais brēca neganti. Tas grāfam rādījās tik atbaidoši, tik nejauki. Visa poēzija, Ja par tādu vispārīgi te varēja būt runa, zuda. Grafu pārņēma īgnums. Viņa skati vēlreiz kavējās pie Anlīzes. Jā! Arī gadi jau bija darījuši savu tiesu. Grāfs tikai piemirsa, ka viņš pats nebija vairs agrākais izstīdzējušais, naivais jauneklis, bet jau vīrs, kam baudas stipri apnikušas.
«Ja tā ir tava skaistule, tad man tur būtu daudz ko iebilst,» teica vāciski barons, pabāzis galvu pa durvīm istabā.
It kā pūlēdamies galīgi sabojāt ainu, mazais vēl skaņāk iebrēcās. Grāfs saviebās un, lai kaut ko teiktu, paprasīja, kā šīs mājas saucot. Dabūjis atbildi, viņš izgāja ārā. Abi draugi tūlīt aizjāja uz neatgriešanos.
Jājot atpakaj, grāfs bija sliktā prātā. Atkal viens jaunības sapnis sabojāts. Sī zemnieku sieva un agrākā smuidrā Klintaiņu Anlīze? Pat domāt negribējās. Kur vēl mazais, pretīgais brēķis! Jāl Tiešām, dzīve viņam neklāja zem kājām puķainas p|avas un nejāva plūkt ziedus. Dzīve bija bez romantisma, tikpat prasta kā tā zemnieku sieva, kas kādreiz likās saulaini mirdzoša. Grāfa domās arvien vairāk jaucās žults pret netaisno likteni.
Muižā iejājot, grāfu no domām iztraucēja saucieni pēc palīdzības no kāda atstatāka dienderu dzīvokļa. Grāfs aizjāja turp un dabūja zināt, ka Kundžeļu Matīss dzērumā dauza savu otro sievu.
«Atvest to diedelnieku šurp pie manis!»
Kad Matīsu nostādīja pretim grāfam, abi brīdi stīvi nolūkojās viens otrā. Ja kādam noslēptu lietu zinātājam būtu uz vietas jāizšķir, kuram no šiem abiem vīriešiem bija vairāk tiesību nest grāfa Sterna vārdu, tad tāds nebūtu zinājis, ko teikt, ko iesākt, kā rīkoties.
Matīss dzērumā grīļojās un paskaidroja, ka sieva jāsi- tot, vai gribot vai negribot. Grāfam bija atmiņā vēl no agrākiem laikiem Matīsa riebīgās nejēdzības. Viņš visu laiku bija brīnījies, kamdēļ viņa stingrais tēvs tik saudzīgi apgājās ar tādu nekrietneli. Pats viņš gribēja rīkoties ar pienācīgo stingrību.
«Uzskaitait tam kauslim tūlīt piecpadsmit un, kad viņš izgulēs reibuli, vēl desmit. Pēc tam ielikt viņu par kalpu pie kāda saimnieka. Projām viņu no muižas! Vēlāk man arvienu ziņot, vai viņš kā kalps pienācīgi strādā un ir labojies. Ja tu, diedelniek, vēl turpināsi dzert un trakot, es tev katru dienu un pat divreiz dienā likšu uzskaitīt pienācīgo da|u.»
Tas bija pirmais pēriens, ko jaunais lielkungs piesprieda, un šis notikums sacēla muižā daudz pārspriešanu un čukstēšanu. Pie pusdienas galda grāfs izstāstīja sīki visu gadījumu ar Matīsu mātei un piebilda:
«Tāda šausmīga rupjība var notikt tikai pie zemākajiem sadzīves slāņiem. Tādas trakulības iespējamas tikai pie prastiem zemnieku kārtas ļaudīm un nekad, piemēram, grāfu Sternu ciltī. Cik liela nozīme ir senču aristokrātiskām asinīm!»
Māte ilgi domīgi nolūkojās uz dēlu un neteica ne vārda. Jaunais grāfs turpināja attīstīt plašu teoriju par augstāko aprindu iedzimto pārākumu, par bruņniecisku asiņu un bruņnieciskas cilts izšķirošo, noteicošo nozīmi, par cilvēka iedzimto cēlumu, mantotu no garu garas senču rindas. Ar patosu grāfs iesaucās:
«Ne par velti saka, ka mūsu dzīslās tekot zilas asinis. Tiešām, mūsu baltie kauli paceļ mūs pāri pār rupjajiem zemniekiem!»
Nabaga grāfs!
Laika ritenis griezās.
Ores čīkstēdamas kustējās no druvām uz māju pusi. pilnas ar labību; zirdziņš bieži vien vilka atspēries. Atpakaļ uz lauku tukšā gāja viegli, naskos riksīšos. Sāka kūpēt rijas. Rītu agrumā piedarbos jau klaudzēja spriguļi. Rudens valdīja pilnā spēkā.
Klintaiņos gads bija labs, ļoti labs. Viss bija paaudzis bagātīgi. Netrūka ne graudu pārtikai, ne linu šķiedru audekliem, ne kaņepju stakam, ne salmu un siena lopiem. Bērtulis strādāja par trim. Darbi tamdēļ veicās. Ne vien laukos zuda celms pēc celma, bet pat jauncirstā meža gabalā mazākie. Bērtulis, kam pa naktīm vairs nevajadzēja mērot ceļu uz Sausnēju kūtīm un atpakaļ, piespiedās darbam ar tādu neatlaidību, ka pat vecais Kiintainis sāka pievaldīt dēlu. Ne reizi vien jaunajam nācās dzirdēt no tēva:
«Dēls! Tādus celmus tu viens neaiztiec! Ar tādu milzeni mums abiem diezgan ko rauties ar bomjiem un cirvjiem. Viens tu vēl vari pārrauties.»
«Ko niekus, tēv!» Un Bērtulis smiedamies atmeta ar roku.
Paveicās arī medīt muižas klaušām putnus, jo pēc nelaiķa grāfa dāvinājuma Klintaiņiem bija divas bises.
Labības birums bija labs, kāpēc Kiintainis, vētīdams rīta kūlumu, tīri priecīgi kūpināja pīpi. Viņš domās salīdzināja pirmos gadus pēc apmešanās Klintaiņos ar šo un pašapzinīgi nodudināja:
«Bada mums vairs nekad nebūs! Man iztikšana ir pāris gadiem uz priekšu. Bez tam vēl arvienu nāk klāt. Šogad oglenieki nocirtīs veselu gabalu meža. Būs kur taisīt klāt laukus — prāvu prāvos. Celmu laušana arī pamazām veicas. Un pļavas …»
Viņš paskatījās, kur pēc kulšanas Bērtulis bija aizgājis stīvēties ar celmiem, un uzvaras apziņā atmeta ar roku. Iešāvās prātā drūmais gads, kad visa ģimene ilgu laiku pārtika no sausās briežu gaļas. Tas nekad vairs nevar atkārtoties. Klintaini iztraucēja no domām mežsargs Driķis, kurš tīri nemanot bija pienācis klāt un sveicināja:
«Labdien, Klintaiņu tēv! Negribas ne paša acīm ticēt, ko tu te esi izdarījis. Man vēl atmiņā, kad sienāzis pat neieskrējies viegli varēja pārlēkt visai tavai zemei pāri, bet tagad … ahū, Dieviņ!…»
«Jā, nevaru sūdzēties. Dievs man palīdzējis, bet cik daudz ir strādāts! Cik daudz gadu!… Dienu no dienas, pat bez saulītes gaismas!… Jā! Tā gan!… Bet kā tad tev veicas?»
«Paldies par vaicājumu. Ne šā, ne tā! Biju šodien muižā.»
«Ko tad tur laba dzird?»
«Jaunā lielmāte ieradusies.»
«Paskat nu! Kāda tad šī esot?»
«Pati ļaudīm nemaz nerādoties. Pagājušo sestdienas vakaru kungs pavēlējis izvelt sētsvidū muižas ļaudīm un tuvākiem pagasta cilvēkiem mucu alus un licis steķos divu spaiņu lielu enkuri sīvā. Teicis, ka to dodot lielmāte — saproti, jaunā. Tad arī visu nakti ļaudis dziedājuši un saukuši viņai laimes, bet neesot nemaz rādījusies. Latviski ne vārda neprotot. Citādi nekas, tikai esot tieviņa kā pātagas kāts … Bet vai zini? Lielskungs esot sācis runāt, ka ķikuti arī būšot jāsāk šaut.»
«Nu tu gan, Driķi, melo! Tad jau zvirbuļi arī nāks drīz uz rindas.»
«Tiesa, tiesa! Ka es saku. Kas man ko melot? Gribi — tici, gribi — netici. Saucot ķikutus tā jocīgi: par pikasti-
ņiern.»
Tomēr Kiintainis jaunajai ziņai neparko neticēja. Tur nelīdzēja Driķa sīkāki paskaidrojumi. Stāstītājs drīz pus- sapiktots aizgāja projām.
Beidzis vētīt un nosmējies par neticamo ķikutu šaušanu, Kiintainis paņēma cirvi un devās uz lielo celmāju, kurš aiz agrākās dzīvojamās būdas, tagadējās pirts,.stiepās uz Mežupju pusi pa abiem upītes krastiem. Tur Bērtulis veda niknu karu ar celmiem. Pašlaik liels sakārnis bija izlauzts no zemes ar apcirstām saknēm un dobes malā rēgojās kā spoks. Bērtulis līdzināja ar lāpstu daudzmaz pilnu celma dziļo bedri. Klintaiņa lietpratēja acs ar prieku redzēja padarīto darbu.
«Dēls, dēls, tu atkal tādu milzeni viens pats esi izcēlis!»
«Tēv! Ka tu zinātu, kā man uz darbu rokas niezēt niez. Brīžiem gribas lauzt un cirst, lai drīzāki nolīdzinātu visu gabalu līdz Mežupju pļaviņām.»
«Jā, jā! Tas gan labi būtu, bet līdz tam vēl paies daudzi gadi. Tikai nedari pats sev pāri.»
«Ak, nieki, tēv! Kas man kaitēs? Pašlaik man gribas ķerties klāt tur tam lielajam apses celmam, kurš šeit rādās visvarenākais kungs.»
«Liec tam vēl kādu gadu miera, lai tas vairāk satrun. Tad abi pieveiksim arī to. Darba pietiek ar citiem, mazākiem atliku likām.»
«Bet kur tad šeit prāvs laukums atbrīvotos! — Bet kā tad birst no šārīta kūluma?»
«Šogad, dēls, bagāts birums. Paldies Dievam! No rīta kūluma iznāca vesels maiss. Kad man ienāk prātā, kā mums šeit gāja pirmos gados, tad sirds tīri lec aiz prieka. Toreiz dažu labu reizi bads bija deguna galā, bet tagad bads Klintaiņos vairs nekad nevar kļūt par viesi. Nekad!»
Klintaiņa vārdos izskanēja tāds lepnums, tāds prieks par padarītā darba augļiem, ka likās — liels karavadonis panācis paliekamu uzvaru pār nopietniem ienaidniekiem.
Vēlā rudenī Klintaiņos iesākās rosīga dzīve, jo no malu malām saradās ogļu dedzinātāji. Viņus uzņēma laipni, un visas pusbrīvās ēkas ierādīja gan zirgu pievietošanai, gan cilvēkiem kur apmesties. Kamēr bedrēs dega ogles, varēja arī vēl drusku pacirst. Ko tad lai tāpat stāv pus- brīvā? Pat kāda lieka diena vienam otram maz ko iztaisīja4 .
Skaistais mežs, kurš atdalīja Lielklintaiņus no Maz- klintaiņiem, beidza nozust, it kā nekad nebūtu bijis. Klintaiņu Andžus, kuru vairāk saukāja par Deguma Andžu, pa savu logu varēja redzēt tēva māju jumtus.
Lai ar mežu postīšanu bija, kā bija, bet Klintaiņu platība atkal ievērojami palielinājās. Viss Klintaiņos solīja nesatricināmu labklājību, bet nekas nav pastāvīgs zem mūsu vecās saules. Drīz arī pie Mežupītes sāka ierasties liksta pēc likstas, viena smagāka par otru. Iesākās ar neauglīgu gadu. Kiintainis to viegli pārcieta. Tad nāca pavisam slikta, zemkopībai neizdevīga ziema. Zeme bija vie
nos dubļos, nemaz nesasalusi un vietām pat ar ūdeni pārklātā, kad uzkrita biezs sniegs un pastāvēja līdz pavasarim. Rudzi zem sniega seģenes izsūta un sapuva. Arī Klintaiņos rudzu lauks, kurš rudenī izskatījās tik zaļš, pavasarī bija tīri melns. Nekas neatlika, kā to uzart, lai zemi izmantotu vasarājam.
Arī vasarājs neattaisnoja cerības. Viss vēlais pavasaris līdz ar sējas laiku bija pārlieku auksts. Tad uznāca karstums, nepieredzēts sausums. Druvas pļaujas laikā bija gandrīz tikpat melnas kā pavasari pirms labības sēšanas. Sienu pļaujot, tikko varēja pļavās ar izkapti aizķert īsos zāļu stiebriņus. Pat Klintaiņu platībā sanāca tik maz siena, ka pa ziemu varēja paturēt bez pāris aitām un zirgiem tikai divas govis, vērsi un mazu telīti — visu mīluli, kas tā bija pieradusi pie cilvēkiem, ka gāja uz istabas priekšu ubagot maizes garozas, kāļu mizas un citas gardas lietas. Pārējos lopus Klintaini jau pie laika pa daļai izpārdeva, pa daļai atdāvināja ģimenes atvasēm, kur bija vajadzība un spēja izturēt dāvāto pa ziemu.
Ar labību arī gāja slikti. Laukos neizauga pat, cik bija izsēts sēklas. No krājumiem prāva daļa bija aizgājusi pārtikai pagājušo gadu un pavasari sēklai. No veciem krājumiem rudenī vajadzēja ņemt sēklu rudziem. Arī nākošam pavasarim vasarāja sēklu vajadzēja aiztaupīt. Est arī vajadzēja. Aptrūka pārtikas vienai otrai jaunākai ģimenes atvasei. Bija jāizpalīdz tiem, vai gribēja vai ne. Bads nebija vairs tālu, bet, ierēķinot divu govju pienu, par spīti visai neražai, varēja cerēt izvilkties līdz jaunai ražai. Ar to Kiintainis apmierinājās, un abi ar Bērtuli nemitīgi turpināja cīņu ar celmiem. Bērtulim ar Lību tik maz vajadzēja, lai justos laimīgi, ka viņi nebūtu mitējušies dziedāt, pat ja neraža draudētu atkārtoties vēl desmit gadu. Sak, gan dzīvību izvilks, nav i. "az ko uztraukties par dažiem sīkumiem, jo saulīte stnaic. tik silti, mēness spīd tik jauki. Viņu mazais dēls gan vareni brēca, laikam ar diženo balsi pūlējās rādīt savu veselību un žirgtumu. Noklausījies brāķi, Bērtulis katrreiz ar atjaunotu spēku devās uz darbu, uzmezdams pa ceļam pāri mīļu skatu Lībai, kuras acis deva vissirsnīgāko atbildi. Skaistus vārdus vai citādus izsmalcinātus jūtu izplūdumus smagā darba darītāji nemācēja lietot.
Cīruļiem līdzi trallināja mazais Jānītis — Klintaiņu pastarītis. Viņš bija izstiepies garumā un ganīja Klintaiņu lopu pulciņu ar tādu cienību, ka pat izlutinātā tele arvienu raudzīja atrasties pienācīgā attālumā no Jāniša garās gana rīkstes.
Bija jauka, pavēla rudens pēcpusdiena. Jānltis aizdzina lopus uz purva malu, kur gar tēcīti pat lielā sausumā visu vasaru zāle bija augusi treknu treknā. Katru reizi pēc ganīšanas šinī vietā govis palika devīgākas pie slaukšanas, Sn tādās reizēs slaucēja, vienalga, vai tā bija māte vai Lība, neaizmirsa paslavēt ganu un pasniegt tam lieku krūzīti silta piena.
Lopi jau labu laiciņu ganījās iemīļotajā vietā, govis bija palikušas tīri kūtras un slinki gremoja. Jānītis sāka taisīties uz mājās dzīšanu, kad viņa acu priekšā norisinājās kaut kas pavisam ārkārtīgs, negaidīts, pat pārdabīgs.
Saule bija nelielā gabaliņā virs meža koku galiem. Klintaiņu vīrieši vēl nebij pārnākuši mājās. Sievietes čakli ņēmās pa saimniecību, tecēdamas te ārā, te iekšā, tā ka āra durvis pat stāvēja pavisam vaļā. Te, kur gadījusies, kur ne, istabas priekšā parādījās tele. Kā traka viņa iedrāzās pa vaļējām durvīm lielajā virtuvē iekšā un gandrīz ieskrēja pavarda ugunī. Izbrīnījušās sievietes ar lielām mokām izdabūja teli pa durvīm laukā. Lopiņš trīcēja, šņāca un lauzās atpakaļ uz istabas ieeju. Sievietes sāka skatīties apkārt pēc pārējiem lopiem, bet to vietā parādījās Jancis pats, un šoreiz viņš bija pat bez gana rīkstes un bez cepures, pliku galvu. No gana izskata un uztraukuma uz pirmā acu uzmetiena varēja saprast, ka notikusi nelaime. Asaras bira puikam pār vaigiem. Viņš bija aizelsies un tik uztraukts, ka pirmā brīdī nespēja ne vārda izrunāt. Pēdīgi Jancis izdvesa:
«Velns, velns! Velns lopos!»
Pēc tāda paziņojuma arī mājinieces palika nemierīgas.; Lība paskrēja aiz ēkām un skali sauca mājās Klintaini un Bērtuli. Vīrieši strādāi^ 'aunajā līdumā.
Izdzirduši uztrauk! , saucienus, tēvs ar dēlu drīz ieradās mājās. Jancītis uija daudzmaz atguvies un izstāstīja, ko bija redzējis, bet viņa stāsts iznāca savāds, pavisam neticams. No biezokņa izskrējis velns un gāzies govīm virsū. Acumirklī abas bijušas gar zemi un saplēstas. Jancis gribējis skriet glābt, bet nobijies. Velns arī viņam kaut ko nikni uzbrēcis. Tikai neesot sapratis, ko nelabais teicis, jo runa izklausījusies pēc svešas mēles. Neesot bijusi arī vācu valoda, ko kungi runājot. Nelabais būšot runājis savā paša, īstā velnu valodā, jo runa nelabi noskanējusi un likusies pavisam drausmīga, tā ka šim bailes uznākušas,
ka velns neaizrauj uz elli. Vērsis gan devies dūšīgi govis glābt un sācis ar velnu cīņu. Jancis nenoskatījies cīņā līdz galam, laidies skriešus uz mājām. Skrcjot vēl ilgi dzirdējis velna rēcienus un vērša baurošanu. Velnam esol briesmīgi nagi un lieli, līki ragi. Ģīmis esot ogles melnumā. Ģērbies viņš lielu, pinkainu suņu ādās ar spalvu uz āru. Nabaga gotiņām kauli brīkšķējuši vien kā sausi skali, kad velns ņēmies tās apstrādāt. Zēns sāka raudāt. Esot žēl Brūnajas un Ziedaļas.
Kiintainis ar Bērtuli, steidzīgi paķēruši ieročus, devās nekavējot turp, lai vēl pirms tumsas iestāšanās ķaut ko redzētu. Pie kūtīm viņi satika aitas, kas pašlaik pārļeka- toja mājās. No Klintaiņu ganāmpulka viņas bija pēdējais pārpalikums. Tomēr viņu ierašanās stiprināja visos cerību. Varbūt ganam aiz bailēm kaut kas izrādījies citādi, kā tas bija patiesībā. Jau tā viss stāsts bija neticams. Tad tiešām nelabais būtu tā izbadējies, ka viņam ievajadzētos Klintaiņu govju? Velnam daudz lielāka kāre pēc cilvēku dvēselēm nekā pēc muļķa lopiņu dzīvībām. Bet kas tad bija tā sabaidījis Janci? Vai tikai nebija kāda kaimiņu muļķošanās? Vai tikai nebija kāds nosmērējis ģīmi ar ogli, uzvilcis kažoku ar otru pusi uz āru un nobaidījis zēnu?
Sasnieguši notikuma vietu, Kiintainis ar Bērtuli atrada visu klajumiņu tēces malā nomīdītu un aptašķītu asinīm, piemētātu spalvu kušķiem, izraustītām govju iekšām, ādas un gaļas gabaliem. Krūmu malā gulēja vērsis. Viņš bija vēl drusku dzīvs, bet briesmīgi saplosīts. Kaklā un krūtīs redzēja dziļas vātis. Sānos bija izrauts liels robs, tā ka daļa iekšu spiedās ārā. Cilvēkiem pienākot, viņš klusu īdēja. Valgās, lielās acis žēli nolūkojās pienācējos. Ar šāvienu galvā Kiintainis nobeidza lopa mokas.
Abas govis bija pa daļai apēstas, pa daļai ievilktas labi dziļi biezoknī un tur apkrautas sakārņiem, sūnām un eglītēm. Acīmredzot plēsonis gribēja noglabāt barību nākamām dienāVainīgā pēdas bija redzamas šur tur mīkstajās vietās, sevišķi tēces tuvumā, kur dūšīgais vērsis bija steidzies aizstāvēt savas dzīvesbiedrenes. Klintainim lieta palika skaidra. Vainīgais bija liels lācis.
Apkārtnē vairāk gadu desmitus lāči nebija manīti. Tikai jaunībā Kiintainis bija dabūjis iepazīties ar lielajiem zvēriem. Uz viņa sirdsapziņas pat gulēja divu lāču noslepkavošana. Milzīgo ķepu nospiedumi tēcītes malā runāja piedzīvojušam medniekam saprotamu valodu par nezvēru, kas šeit rīkojies. Nelūgtais ciemiņš bija atklejojis no tālienes, varbūt pat no poļu, leišu vai krievu mežiem.
Kiintainis būtu nekavējot uzsācis lāča meklēšanu, bet- uznāca nakts ar rudens laika dziļo tumsu. Vajadzēja arfl sakopt vērsi, jo tā gaļa bija ne vien noderīga, bet patlaban varēja stipri atvieglināt grūto stāvokli. Vērša gaļa bija derīgs kumoss.
To nakti Klintaiņos mierīgi gulēja tikai mazais Jurģītis. Bet ganu Jancis miegā pārdzīvoja dienas notikumus un veda niknas cīņas ar pašu nelabo. Viņš kunkstēja, runāja kaut ko nesaprotamu un pāris reizes iebrēcās skaļā balsī/
Pieaugušie no vakara puses uztraukti veda sarunas, sē-,ļ dēdami bez skala tumšajā istabā, jo runāt jau varēja pa tumsu. Cits sēdēja uz sola, cits uz krāsns mūrīša, cits uz resniem bluķiem. Bija par ko uztraukties, ko pārrunāt Klintaiņu ļaudīm. Labības trūka. Uz pienu cerības vairs nevarēja likt nekādas, jo no kaimiņiem tuviniekiem daudz ja varēja sadabūt pietiekoši piena mazajam Jurītim. Tik vēlā rudenī liekas govis visur bija nogādātas pie malas, bet radiniekiem pašiem bija mazi bērni un trūcīgs gads.!
Tumšajā istabā sievieši brīžam slaucīja asaras, jo viņām žēl bija iemīļoto gotiņu. Klintainiete atminējās, ka Brūnaļa, iedama pēdējo reizi no mājām, pāri reizes iemau- rojusies un aizvien skatījusies atpakaļ. Droši vien nelal- mīgā govs paredzējusi ļaunu. Lība atkal atminējās, kā Zieda ļa bijusi pie viņas pieradusi, jo tā bija pūra govs un viņas pašas uzaudzināta. Nebija vairs ne Brūnaļas, ne Zie- daļas. Kā tur acis varēja palikt sausas? Kiintainis bija drūms un gandrīz nemaz nerunāja, tik klausījās uztrauktajās runās.
Bezbēdīgs bija tikai Bērtulis. Viņš ticēja, ka tiks cauri grūtībām, jo pēc sava ceļojuma, kad ieguva Lību par savu, viss viņam likās viegli sasniedzams.
Kad sievieši sāka par daudz bēdāties un šņukstēt, ari Kiintainis ņēmās priecināt savējos un mierinādams reižu reizēm atkārtoja:
«Nebēdājiet neko, mīļie! Grūtāki gan ies, bet iztiksim. Kaut kā izkulsimies. Pirmajos gados šeit Klintaiņos mēs ar māti vēl lielākas grūtības pārdzīvojām. Vai vēl atminies, Māre, briežu gaļas laiku?»
«Gan Dieviņš palīdzēs,» Klintainiete atbildēja asarām acīs.
Beidzot visi devās pie miera, jp nevarēja neko izdomāt. Lai cik slikts katram bija to nakti miegs, tomēr raizes tas atvieglināja.
Gaismiņai svīstot, Kiintainis piecēlās, paņēma bisi, izgāja laukā un, pasaucis abus lielos māju suņus, devās uz mežu. Arī lielais mednieku duncis, ko viņš aizvien bija lietojis piķiera laikos, atradās makstī aiz jostas. Kiintainis bija apmierinājies par zaudējumiem, jo tur vairs nekā nevarēja līdzēt, bet viņā vārīt vārījās negantas dusmas uz lāci. Zvēram vajadzēja samaksāt ar dzīvību par vakardienas mielošanos ar Klintaiņu govju ga|u. Bērtuli Kiintainis nesauca ar nolūku līdzi. Lācis sašauts varēja apdraudēt pretiniekus. Kamdēļ gāzt briesmās Bērtuļa jauno dzīvību vai veselību? Ar vecāku cilvēku, kas jau mūžā dažu gadiņu padzīvojis, tas ir pavisam cita lieta. Gan Kiintainis viens pats tiks ar zvēru galā, un ja arī kas notiktu … Nu, kas tur liels varēja notikt? Nebija viņš maziņais.
Pie govju atliekām naktī lācis nebija bijis. Kiintainis ar suņiem sāka nomeklēt apkārtējo eglāju. Sākumā bez sekmēm. Tikai Janča pazudušā cepure gulēja taciņas malā. Tomēr drīz Klintaiņa suņi uzdūrās virsū vietai, kur lācis bija pavadījis nakti. Nu varēja sākt dzīt ar suņiem pēdas. Pēdējie tomēr izturējās diezgan bailīgi un neat- gāja no cilvēka tālu nost. Arī pats Kiintainis pēc šur tur zālē notrauktas rasas vai mīkstākā vietā iemītas pēdas novēroja, ka ir uz pareizām pēdām.
Pēc bagātīgā mielasta lācis vakarā izmeklējās jauku guļas vietu sūnā biezu eglīšu vidū, netālu no govju gaļas krājumiem. Pie tiem zvērs cerēja vēl otrā dienā pamieloties. Nakts pagāja mierīgi. No rīta lācis jau posās iet brokastīs, kad piepeši viņa ausis aizsniedza ļoti aizdomīgs troksnis. Lācis ievilka nāsīs gaisu un, iedzimtas bailības vadīts, devās projām. Viņš tecēja slinki un drīz juta, ka dzenas pakaļ. Zvērs aizskrēja labu gabalu taisnā līnijā un apsēdās, cerēdams, ka pakaļdzīšanās mitējusies. Tomēr drīzi lācis nojauta, ka ir maldījies, jo nezināmais pretinieks atkal tuvojās. Zvērs vairākas reizes atkārtoja bēgšanas paņēmienu, krustodams mežu dažādos virzienos. Vajātājs arvien panāca bēgli. Zvērs sāka dusmoties. Afī paslēptās gaļas patīkamā smarža viņam ienāca prātā. Lācis nolēma sagaidīt vajātājus, lai tie būtu kas būdami. Viņš izmeklēja eglīšu puduri stāvas roziņas virsgalā, no kurienes varēja pārredzēt prāvu stidziņas gabalu. Zvērs sāka gaidīt. Tiešām, drīz parādījās vajātāji. Aiz kokiem vēl tikai šur tur redzams, ātriem soļiem tuvojās cilvēks, kam dažus soļus pa priekšu skrēja divi lieli suņi, ostīdami zemi.
Lācis ierūcās. Gan viņš parādīs šiem meža miera traucētājiem. Jo tuvāk ienaidnieki nāca, jo nemierīgāks palika lācis. Cilvēka staltais stāvs, pašapzinīgā iešana, drošais, 1 asais skats iedvesa lācim nemieru. Suņus gan viņš labprāt patvarstītu, ja tie būtu vieni.
Kad Kiintainis bija tikai pāris desmit soļus no lāča pa- ļ slēptuves, kad abi suņi, sarus saslejuši, rūkdami spiedās ļ saimniekam pie kājām, lācis galīgi zaudēja drosmi. Pretinieks, kas viens pret vienu nāca virsū, bij draudošs. Vajadzēja glābt kažoku. Lācis jau no dzimšanas nebija nekāds pārgalvnieks. Kamdēļ vajadzētu ielaisties riskantās operācijās? Lai kaujas citi, kam āda niez. Mežs taču tik plašs. Visiem diezgan vietas. Muļķīgi būtu likt ādu uz spēles nezin kādu nieku dēļ.
Eglītes sakustējās. Atskanēja lūstošu sausu zaru brikšķēšana. Redzēt zvēru Kiintainis dabūja tikai prāvā attālumā, kad tas drusku pavīdēja starp kokiem,- pazuzdams aiz kāda lazdu krūma. Aizmirsis gaļas krājumu, viņš skrēja ātri un ilgi vienā virzienā.
Veltīgi izgājies lācim pakaļ, Kiintainis tikai uz vakara pusi nokusis pārnāca mājās, nesdams kā vienīgo trofeju atrasto Janča cepuri. Vēl dažas dienas enerģiskais vīrs izstaigājās pa mežu, cerēdams sastapt lāci, bet pat pēdas - bija nozudušas. Medniekam nebija grūti spriest, ka zvērs 1 bija projām, bet tagad muiža sāka to meklēt savu reizi. 1 Par lāča ierašanos bija nekavējot ziņots grāfam, bet pē- i dējais ar savu pārvaldnieku — baronu Kolu — nodarbo- j jās pa galvenai tiesai ar dzeršanu. Lācim gadījās ierasties ļ dzeršanas periodā, kas beidzās tikai pēc dažām dienām. 1 Tikai tad Kols jāšus ieradās Klintaiņos. Kad viņam pa- ļ leica, ka zvērs aizklejojis tālāk, barons izskaidroja, ka tas ] nemaz nevarot būt; lācis neatstāšot Kalniešu mežus, kamēr neapēdīšot saplēstās govis līdz pēdējai drupatai. Viņš, j barons Kols, smalki pārzinot lāču dabu un ierašas, jo par to esot pamatīgi lasījis kādā grāmatā, kaut gan ne dzīva, nedz beigta lāča neesot redzējis savā mūžā. Barons bija iemācījies lauzīti runāt latviski un plātījās, ka dabūšot
zvēru rokā kā nieku. Sarīkoja milzīgas medības. Sabrauca apkārtējie dzimtkungi no tuvienes un tālienes. Sadzina baru bariem dzinējus, saveda medību suņus.
Barons Kols rīkojās, neklausīdamies ne uz viena mežu pazinēja aizrādījumiem, bet pat darīdams bieži otrādi, kā tam mežsargi un piķieri iebilda pa padomam bailīgā, klusā balsī. Ne tikai lāci nemanīja, bet pat briežu dabūja maz šaut šinīs medībās. Vainu uzkrāva mežsargiem par sliktu briežu pieskatīšanu un līdumniekiem, kuri lielus meža gabalus bija izskauduši. Grāfs ātrumā noliedza mežu tālāku līšanu, bet drīz ieskatīja, ka no jaunajām mājām var iegūt daudz vairāk labuma nekā no meža, un atcēla aizliegumu. Medības grāfam darīja maz prieka, kā viss cits dzīvē, jo apātija sen jau neaprobežoti pārvaldīja grāfa organismu.
Lāča medības, kurās paša lāča nemaz nebija, nepagāja bez viena otra raibuma. Kāds varonīgs mednieks bailēs par savu dārgo dzīvību bija viegli ietrausies zarainā eglītē ar visu savu brangumu. Otrs varonis ātrumā noturēja medību suni par lāci un ar visu roku drebēšanu nošāva lopiņu. Pēc šāda darba jeb nedarba mednieks nosvieda zemē bisi un aizskrēja lielu gabalu projām no briesmu vietas.
Kādam trešajam medniekam bailes draudošā lāča priekšā tā aptumšoja acis, ka viņš lāča vietā sašāva kādu dzinēju. Par laimi, ievainojums bija viegls.
Tomēr bija arī citādi mednieki. Kāds kaimiņu barons, noskatījies Kola plātīšanos, atsauca Klintaini savrup un piedāvāja veselu sudraba rubli, ja tikai šo baronu pašu nostādītu tur, kur retais medījums — lācis — iznāktu pa šāvienam. Tā kā lācis nemaz neatradās ne Kalniešu mežos, ne arī viņu apkaimē, tad Kiintainis prasību nevarēja apmierināt un piedāvāto rubli tāpat nedabūja redzēt kā lāci.
Kiintainis tomēr drusku cerēja, ka lācis agri vai vēlu ieradīsies pie atstātā laupījuma, un pa reizei pārstaigāja ar suņiem meža gabalu, kurš bija jau paspējis dabūt Lāča sila nosaukumu, kamēr blakus atrodošos tīreli iesauca par Velna purvu.
ēdējas pēc medībām Kiintainis kādu dienu, veltīgi meklējies lāci, devās mājup. Klusajā pievakarē varēja dzirdēt līdumnieku cirtienus, jo katrs izlietoja brīvo rudens laiku, lai atņemtu mežam lieku zemes gabaliņu laukam vai pļavai. Tīri tuvu Klintainim rāvās Andžus, paplašinādams pļavu uz alkšņiem apaugušas liekņas rēķina. Aiz viņa skaidri skanēja pārmīšus divi cirvji tuvāk un divi tālāk, bet vēl viens klaudzēja tikko sadzirdami tālumā. Iesāņus no tiem Mežupju Brencis spēcīgiem cirtieniem ziņoja, kam bija ausis vaļā, ka viņš arī darbā. Tāpat uz otru pusi strādāja vairākās vietās Pilskalna virzienā aiz Pīļu dobēm. Otrpus Mežupītes uz muižas pusi cirvji klaudzēja vienā klaudzēšanā, tā ka pat nebija iespējams noteikt, cik to īsti ir. Tur bija apmeties pēdējos gados daudz līdumnieku, izvēlēdamies meža gabalus tuvāk agrākām pašu dzīves vietām. Viņi mežu bija paspējuši stipri izretināt.
Visur klaudzēja cirvji, tikai Bērtuļa nedzirdēja. Kad Kiintainis, atstājis bisi mājās, tuvojās ar cirvi rokā Bērtuļa darba vietai, viņš domājās saprotam dēla bezdarbības iemeslu. Bērtulis laikam atpūtās. Lielais apses celms, kurš augot bija cieši saķēries ar kādas egles sakārni, gulēja izlauzts uz bedres malas kopā ar biedru. Abi koki, apse un egle, augot bija tā savijušies saknēm kopā, ka pat tagad viņu celmi nebija atšķirami. Viņi ar apcirstām garākajām saknēm bija kā kādi paejošu, zūdošu laiku spoki, nesenās meža varas liecinieki. Bērtulis sēdēja uz bedres malas blakus izlauztiem celmiem. Kiintainis nevarēja atturēties, neiesaucies:
«Vai, vai, dēls! Kamdēļ tu to aiztiki? Tas varēja vēl palikt. Ar laiku pats stipri vien būtu izpuvis.»
«Te visapkārt jau gabaliņš tīras vietas. Sis viens pats te rēgojās. Man viņš bija kā adata acīs. Bet nu jāsāk atkal.»
Un Bērtulis cēlās kājās. Bet kas tad tas? Viņš sagrīļojās un, lai nepakristu, apsēdās. Arī balss runājot noskanēja dobji, pavisam neparasti. Kiintainis uzskatīja dēlu ciešāk un ieraudzīja pelēku ģīmi ar nespodrām acīm, kam trūka parasto dzirkstelīšu skatos.
«Kas tev, dēls? Kamdēļ tu …»
«Nekas, nekas! Tūlīt pāries. Tikai, celmu laužot, man Iekšās kaut kas iedūrās. Tagad acis kā ar plēvi pārvilktas. Tumši plankumi vien lēkā priekšā, bet jau paliek labāk. Drīzi pāries, gan pāries.»
Tomēr nepārgāja vis. To dienu par darbu Bērtulis nevarēja pat domāt. Ar mokām viņš pārvilkās mājās un tūlīt iegftlās gulta, un necēlās divas ar pus nedēļas. Arī pēc piecelšanās viņš izskatijās kā līķis, jo bija izdēdējis, lā ka par strādāšanu nevarēja pat ne domāt.
Atnāca un pagāja ziema. Iestājās jauks pavasaris. Kiintainis noguris rāvās ar meža putnu gādāšanu muižai, lai ar šīm klaušām daudzmaz tiktu uz beigu pusi, kad būs pienācis laiks sējas darbiem, jo šogad viņš varēja rēķināt uz saviem spēkiem vien. Bērtulis vēl slimoja un bija tik nespēcīgs, ka viņa mēģinājums iet tēvam palīgā uz medībām beidzās ar drīzu atgriešanos mājās. Nesen vēl zaļokšņa puisis, tagad no pusverstes noiešanas piekusa. Pārnācis mājās, viņš drūmi nosēdās uz sola un bēdīgi nokāra galvu. Ilgi viņš tā sēdēja, domās nogrimis, nemaz nekustēdamies.
Lība visu laiku acīm sekoja vīram. Sirds viņai vai lūza aiz žēluma, redzot Bērtuļa nespodrās acis, pelēko ģīmi un izdēdējušo stāvu. Vienatnē viņa Bērtuļa dēļ bija nobirdinājusi dažu rūgtu asaru. Tomēr slimā klātbūtnē Lība aizvien saņēmās un arī šoreiz ar piespiestu smaidu nosēdās blakus. Atglaudījusi matus vīram no pieres, viņa piespiesti bezbēdīgā balsī sāka drošināt:
«Sapurinies, Bērtuli Ko niekus! Nenokar degunu. Gan būs labi. Drīz tev būs diezgan spēka, kā agrāk, atliku likām.»
«Dievs to zina, mīļā, vai vairs kādreiz palikšu vesels. Vai tikai par manu mūžu kauliņi nav jau krituši?»
«Bērtul! Kas tā runās? Katra slimība reizi beidzas.»
«Beidzas gan katra, bet daža arī smilšu kalniņā.»
«Tas nevar būt! Tu vēl esi tik jauns, stiprs.» Izmisums skanēja Lības izsaucienā.
«Jauns gan, bet stiprumam un veselībai ir beigas. Es jūtu, ka ar katru dienu palieku vārgāks, ka spēki zustin zūd. Tie tā tek vien projām nemanot un neapstājoties kā Mežupītes straumīte.»
«Nerunā tā! Es nevaru…» Un Lība sāka raudāt.
«Tas tā ir. Ak! Ar kādu prieku es atkal ķertos klāt celmiem, ja tikai spētu! Ierasts pie darba, arvienu ar darbu. Un tagad? Tīrais gals klāt sēdēt vai valstīties pa gultu vaļējām acīm. Tādas mokas! Tēvam arī vienam par grūtu. Darbi aizkavējas, ar jauniem līdumiem pavisam neiet no vietas. EI Un man te jāslaistās! Ka tu zinātu, sieviņ, cik tas grūti panesams!»
«Gan, gan, vīriņ! Nāks laiks, paspēsi vēl izstrādāties un ar celmiem izrauties.» Bet Bērtulis gandrīz nedzirdēja viņas vārdus. Viņš gribēja izteikt visu, kas bija sasapējis sirdī, ietērpt vienkāršos vārdos.
«Man tā gribējās ātrāki nolīdzināt visu gabalu līdz i Mežupju p|avai, arī tur otrā pusē līdz Andža laukiem. Kad tas būtu veikts… pēc gadiem… Jurģītis tad arī būtu jau paaudzies. Mēs abi nolūkotos kādu vasaras dienu, kā p|ava tāli, tāli aizstiepjas… bez neviena celma, un kā vējiņš vijņo laukus līdz Andžus druvām. Vārpu jūrai gala J ne viedēt… ne redzēt. Tik jauki, tik jauki!»
Runātāja acis iemirdzējās, stāvs izstiepās, bet tikai uz 1 brīdi. Tad Bērtulis atkal nokāra galvu un drūmi piebilda: fl
«Visas tās laimes vietā kaps. Ak, sieviņ, kā negribas I mirt!»
Nu Lība pavisam vairs nespēja ilgāk valdīties un sāka I skaļi šņukstēt. Arī Bērtuļa acis bija valgas, bet vīrietis jau 1 ir vīrietis. Tam neklājas raudāt. Viņš saņēmās, kaut arī I tam vajadzēja izlietot labu brītiņu, un sāka mierināt 1 sievu:
«Neraudi, mīļā, neraudi! Tā Dieva griba. Tikai mūsu 1 Jurģīti neliec novārtā. Radini viņu pie darba, lai izaug I par krietnu, strādīgu cilvēku, lai nav nekāds slaistonis I vai dienaszaglis, kas tikai apkārt vien dairās un no darba 1 bēg kā žīds no krusta. Lai Dievs tam piešķir visu mūžu 1 laimi, kādu mēs ar tevi pieredzējām līdz šim, bet lai pa- X sarga to no tēva bēdīgā likteņa.»
Tas bija Lībai par daudz. Aizraudamās no asarām, vai-'l manādama viņa izsteidzās ārā. Arī Bērtulis piecēlās, iz-1 gāja rio istabas un 'aizvilkās līdz pirtiņai, kur apsēdās I zem vecās mežābeles. Tur, nevienam neredzot, ari vīrietis fl drīkstēja izraudāties.
Pavasara saulīte spīdēja tik mīļi, plaukstošās lapas 1 smaržoja tik dzīvinoši. Daba rādīja, sauca, sludināja un j gandrīz kliegtin kliedza, cik jauki ir baudīt dzīvi pilniem 1 malkiem.
Bērtulis — nesen jautrais, laimīgais, bezbēdīgais Bēr- J tulis — sēdēja asarainām acīm, domādams par tumšo. 1 vēso kapu, par likteni, kas lēmis viņam dilt un grimt iznī- ļ čībā, taisni kad viss plaukst un atdzimst. Mežābeles lapu ] pumpuri un ziedi bija jau tā piebrieduši, ka tikai ar mo- ļ kām, likās, valdījās. Tās zari priecīgi sakustējās un, visu ļ aizmirsuši, likās šalcam:
«Dzīvība, dzīvībai Mīlestībai Laime!»
Sis bija grūts gads vecajam Klintainim. Tiesa! Jau pavasarī viņš samedīja putnus klaušām, bet tas bija prasījis daudz bezmiega nakšu, daudz grūtu tālu un tuvu gājienu rītos un vakaros. Reiz pat veselu nedēļu viņš gulēja tikai pa pāris stundām dienā. Tiesa! Kiintainis apsēja arī visus laukus. Pat jaunajā plēsumā — tā iesauktajā Pagasta druvā, kur mežu bija pieveikuši pagasta ogļu dedzinātāji, — pat tur auga lini griezdamies. Tomēr tādu darbu veikt, kad jau prāvs gadu skaits nostaigāts, spēja tikai varenā dabas bērna norūdītais ķermenis. Ir tad zeme bija iestrādāta šur tur ne tik labi, kā to varēja vēlēties. Darbi bija darīti steigā. Par plēsumu paplašināšanu un celmu tālāku iznīdēšanu nebija ko domāt. Tam neatlika laika. Spēki nemitīgā darbā sāka pagurt, sevišķi vēl, kad ar ēšanu gāja pavāji. Jaunā raža gan solīja bagātu birumu, bet līdz pļaujas laikam bija jāgaida labu laiciņu. No lāča izglābusies tele veidojās par skaistu govi. Pulciņš teļu bija sadabūts no radiem, kas tos izmitināja vecajiem Klintaiņiem. Pēc pāris gadiem lopu baram vajadzēja būt prāvākam nekā agrāk. Tomēr tas cerams un sagaidāms tikai nākotnē.
Tagadne bija bēdīga. Lāča saplosītais vērsis bija sen apēsts, tāpat rudeni nokautie veprēni. Beidzamie milti gāja uz beigām. Medību klaušas bija lielas, un no putniem sev neko nevarēja paturēt. Ar skābenēm, burkāniem, kāļiem un ogām .tālu tikt nevarēja. Tādas mantas nevarēja apmierināt smagā darba darītāju ēstgribu. Bez tam slimais Bērtulis … Bija par ko galvu lauzīt.
Kādu svētdienu Kiintainis piecēlās no pusdienas galda tīri norūpējies. Tikko ieturētā maltīte skaidri pierādīja, ka ar ēšanu Klintaiņos bija vāji. Vajadzēja iet lienēt. Bet kur un no kā? Mežupēs pēc neražas gadiem Brencim pašam bads bija deguna galā. Pilkalnu laukos pa nogāzēm pērn visi sējumi bija galīgi izkaltuši. Tur vagara mammai nācās sūtīt dažu labu miltu maišeli, pašai taupot algā saņemto labību. Jāmēģina pie Andžus, kaut tur uz lietām lietām nevarēja cerēt. Ar dēlu izrunāties tomēr varēja.
Kad Kiintainis iegāja Andžus istabā, tas bija tādu pašu rūpju nospiests kā tēvs. Iekām Kiintainis sāka sarunas par lienēšanu, Andžus ņēmās sūdzēties, ka viņš ar ģimeni jau dažas dienas pārtiekot no piena un šķidras putras vien. Esot gribējis iet un lūgt muižā pabalstu, kā tas senākos bada gados parasts, bet dabūjis dzirdēt, ka kāds tur jau izmēģinājis roku un velti. Grāfs nosūtījis lūdzēju pie pārvaldnieka Kola. Barons, kam pat skaidrā prātā nebija daudz saprašanas par vietējo dzīvi un viņas vajadzībām, bijis krietni iereibis, nosaucis lūdzēju par sliņķi un licis nopērt. Lai neslinkojot, tad nevajadzēšot diedelēt. Klausoties Andžus vārdos, Kiintainis noprata, ka runāt par miltiem pavisam velti. Nekas neatlika, vajadzēja spert citus sojus. Tamdēj Kiintainis sāka rīkoties noteikti.
«Sataisies! Tev jānāk līdzi padzīt sūnākļa malu aiz Briežu strauta. Es tūliņ paņemšu bisi. Drīz būšu atpakaļ.»
Andžum tādas lietas nevajadzēja teikt divreiz. Viņš saprata bez paskaidrojumiem, ko tas nozīmēja. Kad klusajā pievakarē norībēja Klintaiņa šāviens, bija kritis skaists briedis. Otrā dienā abējos Klintaiņos un Mežupēs smaržot smaržoja meža lopa cepta un vārīta gaļa. Droši vien tas pats bija arī Pilkalnos, bet tie atradās patālāk nost.
Ar vienu briedi tikt galā nebija grūti tik daudziem ēdājiem, kas arī maizes vietā bija spiesti tiesāt gaļu. Tamdēļ drīzi vien otram briedim bija jānāk uz rindas. Te gadījās maza klizma.
Kādu dienu Klintaiņos iejāja barons Kols taisni tādā brīdī, kad tur viss smaržoja pēc ceptas brieža gaļas. Gan Klintainiete veikli sadedzināja uz pavarda vairākus sīpolus, kas savukārt izplatīja vēl stiprāku smaržu, pilnīgi pārspēdami pirmo, tomēr barons, bez šaubām, būtu nācis uz nozieguma karstām pēdām, ja tikai pats nebūtu bijis neganti piedzēries. Kaut ko neizprotamu nomurminājis, viņš aizjāja uz muižas pusi, tikko turēdamies seglos. Tomēr, izgulējis žvinguli, viņš kaut ko tumši atminējās. Viņam radās šaubas. Tā kā Klintaiņu apkārtne tagad bija apdzīvota un viens otrs kaimiņš bada lāpīšanai saņēma pa gabalam brieža gaļas, tad drīzi vien pus pagasta runāja, ka Kiintainis šaujot briežus. Gadījās viens otrs labvēlis, kas baumas pienesa muižai. Barons Kols atminējās smaržu un nolēma notvert noziedznieku. Diviem muižas puišiem uzdeva pieskatīt Klintaini. Kols viņiem apsolīja krietnu maksu, jo gribēja grāfam pierādīt savu enerģiju.
Tuvojās rudzu pļaujas laiks, bet līdz tam vajadzēja nogāzt vienu briedi visu radniecīgo ģimeņu pārtikai. To arī kadu pēcpusdienu izdarīja. Kad krēslā Kiintainis nesn pusi brieža ciskas pa stidziņu uz mājām, viņš uzdūrā* virsū baronam Kolam, kas kopā ar staļļa puisi uzglūnēja, aizslēpies aiz eglītēm. Ieraudzījis Klintaini ar brieža cisku uz pleciem, tas tūliņ laida vaļā lamāšanos:
«Tu žurk! Tu unsvatl Tu sun galvl Tu brēde razbainēk! Tu sav lēlkung krāpēji Tu …»
Tā tas gāja labu laiku. Tad barons drusku piestāja ālēties un stingri noteica:
«Ka tu rīt būs no paš rīt pē lēlkung ēkš muiž! Es būs tev parādīt!»
Padarījis svarīgo darbu, Kols devās pie sava zirga un apmierināts aizjāja. No staļļa puiša Kiintainis dabūja zināt, ka viss skaidri zināms un liegšanās velta.
Mājinieki par notikušo stipri uztraucās, bet Kiintainis jau bija pārdomājis un nosprieda.
«Kas būs, būsi Vainu ņemu visu uz sevi. Pārtikai šovakar bez kavēšanās cepiet un vāriet cik vien iespējams daudz brieža gaļas, lai bads būtu novērsts. Izceptu jau nost neņems. Mazākais, vēderam būs darbs.»
Andžus ar Brenci, kuri pēc brieža izdalīšanas atnāca apspriesties, aiznesa Klintaiņa rīkojumu uz savām mājām. Tai vakarā katlos salika tik daudz brieža gaļas, ka bija jādomā, ka uz ēšanu aicināta, mazākais, puse no Kalniešu pagasta.
Otrā rītā Kiintainis devās uz muižu, tuvinieku bailīgo skatu pavadīts. Bija arī par ko drebēt. Neviens nezināja, kas gaida ģimenes galvu.
«Kas būs, būs! Est jau neapēdīs. Izstāstīšu visu. Gan sapratīs.»
Tā drošināja Kiintainis pats sevi. Tikai nesaprata vis muižā. Pašam grāfam bija paģiras. Viņš piktojās, ka jāstrādā, tas ir, jārunā ar Klintaini. Viņš gandrīz neklausījās, ko viņam stāstīja par trūkumu, par neražu. Lai apnikušai lietai darītu galu, grāfs noteica, ko jau iepriekš bija nodomājis:
«Tā kā tu man esi laupījis briežus, tad taisies ar visu perēkli no mājām laukā. Es ielikšu labāku saimnieku Klintaiņos. Tas man būs uzticamāks. Tu vari iet par kalpu. Tu būtu ari kokus vēl pelnījis, bet man sirds mīksta. Tos es tev atlaižu. Marš! Ej!»
Kiintainis visu bija gaidījis, tikai ne izdzīšanu no mājām. Zaudēt mūža lolojumu! Atstāt vietiņu, kur katra pēda zemes slacīta paša un tuvinieku sviedriem! Sitiens bija tik liels, ka pirmā acumirklī Klintainim pat vārdu pietrūka. Daudzmaz atguvies, viņš sāka lūgt, lai atstāj viņu
Klintaiņos, bet grāfs pārskaitās, jo turēja sevi par nepateicīgā valdīšanas darba mocekli, un kliedza pilnā balsī: «Laukā! Hinaus! Es dzirdēt nekā negribu!» Viņš pat gribēja likt uzskaitīt pāris desmit koku bezkauņam, kas iedrošinājās ar lūgumu kaitināt viņa sāpošo galvu, bet Kiintainis, ārā iedams, tik savādi paskatījās, ka grāfs atmeta šo nodomu.
Izmisumā Kiintainis devās pie barona Kola, stāstīja tam par nelaimēm, par briežu šaušanas īstajiem iemesliem un lūdza palīdzību, bet barons tikai ļauni smējās. Viņa acīs rupjie zemnieki bija viltus pilni ļauni kukaiņi, kam sods nekad nevarēja būt par bargu. Tos ar stingru roku vajadzēja valdīt, lai daudzmaz atturētu no noziedzībām. Baronam galvā rūca un dūca, jo iepriekšējo nakti viņi abi ar grāfu bija krietni iemetuši, pārrunādami Klintaiņa pieķeršanu un vispār zemnieku neuzticību kungiem. Tikai pret rīta pusi abi sviķotāji aizdenderēja uz guļas vietām. Paģiras darīja baronu piktu, un viņš bija apmierināts, ka kādam gāja ļauni. Kols pat ņirgājās un izsmejot teica: «Ko tu man stāst Dummheiten, ka tas vists būs likt ta gaile perēt to cāle? Tu sen bij šaut vise tā brēde. Pērn uz jakt tamdēļ nebij ko šaut tēm kung.»
«Pērn vajadzēja citādi dzīt mastes. Brieži skrien pa ierastām stigām un pret vēju nojauš, kur draud briesmas. Būt viņu ir diezgan.»
«Ach, Dummheiten! Es tokšu zin, kur būs likt to ģēģer, lai brēd skrien uz šaušan. Bet tu bij apšaudīt vise zvēr.»
Kiintainis neatcerējās, kā viņš izgāja no muižas. Gar ceļu uz Klintaiņiem mežs pa lielākai daļai bija jau nolīsts. Klajumos bija vesela rinda jaunu mājiņu. No nesenā biezokņa tikai šur tur bija palicis pa nelielam šiliņam. Vienā no tiem Kiintainis apstājās. Viņu pievārēja .nesaprotams, līdz šim nepazīts nogurums: kājas bija akmens smagumā, galvā jutās bezgalīgs tukšums, krūtīs kaut kas žņaugtin žņaudzās. Visu viņu saņēma savā varā vienas pašas smeldzošas domas: jāatstāj Klintaini! Vai tas pavisam varēja būt? Neiespējami. Tur katrs solis bija sperts uz priekšu ar cīņu. Katra vaga tur bija iekarota ar viņa un viņa tuvinieku smagu, nemitīgu darbu. Katru zemes stūrīti viņš bija izlūkojis, apmīļojis. Bez viņa darba tur vēl tagad līgotos mūžamežs. Klintaiņos bija auguši viņa bērni. Klintaini bija viņa mūža darbs. Kas viņš pats vairs varēja būt bez Klintaiņiem?
Bez spēka viņš nosēdās ceļmalā. Nomocītais vīrs pat vairs nekā nedomāja, jo arī smadzenes bija pagurušas, nospiestas. Cik ilgi Kiintainis tā sasēdēja, viņš pats nevarēja noteikt. Pakavu troksnis iztraucēja viņu no sastinguma. Nākošā acumirkli tam aizjāja garām grāfs, kas pūlējās svaigā gaisā atvēsināt galvu un sagatavot spēkus jaunai iemešanai, Uz pazemīgo sveicinājumu viņš pat neatbildēja. Kiintainis neviļus iesāka pārdomāt.
«Viņš! Jā, šis jātnieks bija nelaimes iemesls. Ja viņa nebūtu, tad varbūt visas šīs likstas nebūtu. Vai tas nava Dieva sods man pašam? Bet ja viņa atkal nebūtu? Bise ir līdzi. Viens šāviens un… Jāglābj savējos. Jāuzņemas slogs, ko pats nolicis sev priekšā uz dzīves ceļa, kaut pašam būtu jāiet bojā… Viņš izjājis pastaigāties… Drīz viņš jās atpakaļ, jās pa šo pašu ceļu te man garām… Lūgšu vēlreiz viņu un … ja neklausīs manu lūgumu … Pēc tam ar mani lai notiek kas notikdams… Tad nebūs kam dzīt manējos no Klintaiņiem laukā… Arī barons Kols būs pie malas ar viņa nāvi… Muižā visi labi zina, ka abas grāfienes, jaunā un vecā, ne acu galā nevar ieredzēt Kolu, jo tur to par grāfa lielās dzeršanas ierosinātāju un pavedinātāju uz visu ļaunu… Bērtulis izveseļosies un saimniekos Klintaiņos. Tas un citi visi tur pie Mežupītes atminēs arī tēvu, kura nebūs vairs viņu vidū… Pats es vairs neredzēšu Mežupītes, vecā ozola un… Kamdēļ vēl velti sevi sāpināt?… Kas jādara, tas jādara… Jā! Viņam jāmirst un tūliņ, iekām vēl nav dota pavēle ielikt citu par saimnieku Klintaiņos ..
Kiintainis it kā apmierinājās, palika nejūtīgs. Tīri aukstasinīgi viņš apskatīja, vai bise kārtībā, uzbēra svaigu pulveri un gaidīja. Drīzi parādījās grāfs, kas lēni jāja mājup. Kiintainis nostājās uz ceļa un, cepuri noņēmis, sāka lūgt, lai nedzen viņu projām no mājām. Jau pie otra teikuma grāfs pārtrauca lūdzēju:
«Es reizi jau teicu, un ar to beigas. Liec mani mierā!… — Bet ko tu tā skaties uz mani? Ko tu tā skaties? Tā … tā …»
Klintaiņa skats laikam bija briesmīgs, jo grāfam palika neomulīgi. Viņš uzšāva zirgam un aizaulekšoja. Kiintainis nolaida uz leju ieroci un drebošām lūpām čukstēja;
«Sis acis! Nē! Nevaru, nespēju! Viņas acis! Viņu es
pavisam biju aizmirsis. Viņas dēļ es to nevaru … Iešu
pie viņas, lūgšu. Visu mūžu neko neesmu no viņas lūdzis.
Pirmo reizi lugšu. Jā! Par viņu biju pavisam aizmirsis,
pavisam aizmirsis. Nemaz prātā neienāca…» i
Kiintainis devās ātriem soļiem atpakaļ uz muižas pusi. Viņš sajuta atvieglinājumu, ar šausmām atminējās neseno nodomu un desmitām reižu atkārtoja:
«Dievs Kungs! Augstais Debesu Valdnieki Pateicos, ka nepieļāvi man kļūt par slepkavu… Piedod man manu grēcīgo nodomu, jo tas bija izmisums!»
Kad vecajai grāfienei pieteica Klintaini, viņa tūlīt lika to ievest. Sis ienācis nespēja neko izteikt, bet saļodzījās un nokrita ceļos. «Lielmāt! Žēlo un glāb! Glāb šo vienu vienīgo reizil» Ar mokām grāfiene pamazām dabūja no lūdzēja zināt visu. Drusku padomājusi, viņa noteica: «Uzgaidi. Es parunāšu ar manu dēlu.» Varbūt negribot, varbūt bez nolūka viņa sevišķi uzsvēra vārdu «manu». Pie durvīm viņa atskatījās atpakaļ un daudz laipnāk piebilda:
«Bet tu nedaudz tikai esi novecojies. Redzi! Es esmu pavisam sirma.»
Pēc laba brītiņa grāfs lika iesaukt Klintaini un pasludināja:
«Vecā lielmāte man aizrunāja par tevi, lai atstājot tev Klintaiņus. Tu esot labi kalpojis nelaiķa lielkungam, manam tēvam, kurš tev pa reizei pat briežus ļāvis šaut. Arī flinti esot tev dāvājis. Tamdēļ tu pieradis šaudīt, kur nevajaga. Nelaiķa lielskungs bija par daudz labs. Viņš tevi izlutinājis. Es gribu izlabot viņa kļūdu un ievest kārtību. Zemnieki jāvalda ar stingru roku, citādi viņi pavisam noklīst. Lielmāte tic tavam stāstam par badu. Viņai mīksta sirds. Lai ari! Es visu saprotu it labi… Tamdēļ uzklausies. Atstāšu tevi Klintaiņos, bet no mežsarga amata tu būsi nost. Šogad klaušas vēl beidzamo reizi nodienēsi ar putniem, jo tev gandrīz visi jau sanesti. No nākošā gada tev būs jākalpo muižai kā visiem citiem, pat vairāk, jo tev zemes daudz. Muižkungs tev paziņos klaušu kārtību. Tikai briežus vairs neaiztiec un citādi uzvedies godīgāk. Pēc pirmā pārkāpuma likšu bez žēlastības nozilināt muguru un bez vārda runas izsviedīšu tevi no mājām. Vai saproti? Tagad ejl»
Grāfs pastiepa roku nobučošanai. So ceremoniju Kiintainis ari izdarīja. Tā prasīja to laiku pieklājības likumi un ieradumi. Izgājis ārā, Kiintainis gribēja pateikties grāfienei, bet šī viņa nemaz vairs nepieņēma. Kas arī viņiem vairs varēja būt kopīgs vai tuvs — viņiem, kas piederēja pie tik bezgalīgi svešādām pasaulēm.
Kiintainis devās uz mājām. Ar gala iznākumiem viņš bija apmierināts, bet sajuta briesmīgu nogurumu. Nekad pēc grūtā darbā pavadītām dienām, pēc negulētām naktīm viņu šāds nogurums vēl nebija mocījis. Atri soļodams, viņš prātoja:
«Vecums, laikam vecums nāk virsū. Gadiņu diezgan sakrājies uz muguras. Jau bērnubērni pieaug. Vecākā — Miķeļa — knēvelis jau iesvētīšanas mācībai cauri. Tātad jau liels puisis… Bet nekas! Nav gadi pavadīti veltīgi. Ne mazums mūžā padarīts. Varu sākt domāt par atpūtu. Izveseļosies Bērtulis. Jālaiž būs viņam vairāk saimniekot. Strādnieks viņš varens. Mājas nenolaidīs. Mēs, vecie, sāksim jau palikt pie malas. Jānelis arī drīz pieaugs, viņain jau desmit gadi. Par visiem kopā ieplēsīs arī tam līdumus. Jāpaskatās gar Medņu sūnākli aiz Liepkalna. Tur, liekas, laba vieta, un vienām mājām diezgan pietiks neieņemtas zemes. No nākošā gada putnu klaušas vairs nebūs. Darbinieku klaušas muižā gan neiznāks vieglas. Ak nē! Tās būs vēl smagākas kā līdzšinējā skraidīšana pa mežiem, kaut ar medībām arī gadu no gada paliek grūtāki. Daudzas labas putnu vietas jau nolīstas vai arī atrodas par tuvu kāda līdumnieka dzīves vielai. Ja vēl labi pārzin putnu dzīvi un ierašas, tad var izkulties cauri. Nu! Uz priekšu lai Bērtulis rauga, kā var tikt galā ar muižu un klaušām. Pa mājām gan es vēl strādnieks, pirmā numura strādnieks.»
Tā prātodams, Kiintainis sasniedza mājas un domāja pēc šīsdienas satricinājumiem atpūsties, bet viņu gaidīja jauns sitiens. Sī diena bija nelaimīgākā visā mūžā.
Mājas Kiintainis atrada pilnas ļaužu: bija sanākuši gan tuvinieki, gan citi kaimiņi. Kiintainis izdzirda, ka Bērtulis miris. Vai nu notikums ar briedi un baronu Kolu bija uztraucis slimo un tuvinājis nāvei, vai tāpat bija pienācis laiks — kas to lai izdibina?
Pēc Klintaiņa aiziešanas uz muižu Bērtulis sajuta gurdenumu, izgāja laukā un apsēdās zem lielā ozola. No turienes viņš pārlaida skatus pār mežābeli un pirtiņu. Vienu otru reizi apskatīja dzīvojamo un citas ēkas. Tad slimā skati aizslīdēja uz kaimiņu jumtiem, pāri laukiem, pļavām, celmājiem līdz attālajam mežam, prāvu gabalu aiz Andža tīrumiem un līdz krūmājiem, kuri vēl auga gar Pīļu dobēm.
Piepeši Bērtulis sajuta, ka viņu pārņem savāds aukstums, un nodomāja iet uz istabu, bet nespēja vairs piecelties kājās. Par laimi, Liba, kas arvien novēroja vīru, gadījās sētsvidū un piegāja Bērtulim klāt, bet arī viņai pienācās steigties līdz Mežupēm pēc palīga, jo Bērtulis bija nēšus jāienes istabā.
Slimais drīz zaudēja samaņu un sāka murgot. Viņš runāja par līdumu līšanu, par krūmu dedzināšanu, par jaunajām druvām, par pļavām, kur vairs neredzot neviena celma, jo visi jau sen izlauzti. Bet nē — viens — pats lielākais vēl esot palicis. To viņš tūlīt izlauzīšot, jāpaņemot tikai stiprāks bomis. Bet kas tas? Celma acis sākot zvērot; tam esot lieli ragi, viņš mācoties virsū. Vail Cik sāpīgi iedūris! Domāt, ka ar nazi iekšas pārgrieztas. Tomēr nekas! Celms beigts, ragi aplauzti, saknes apcirstas. Atkal tikai puķainas pļavas ar zāli līdz gūžām, ar biezu, smaržīgu zāli! Tikai auglīgi lauki, pilni smagām vārpām, garākām pat par salmiem. Tāda raža! Tāda raža!
Slimais smaidīja, smagi nopūtās un viegli, viegli beidza ciest, tik viegli, ka apkārt stāvošie brītiņu ticēja, ka Bērtulis iemidzis.
Klusi, bez liekām runām svētdien guldināja kapā Bērtuli, vēl nesen Klintaiņu ģimenes jautrāko, kustīgāko un priecīgāko atvasi. Viņa bērēm iekūla drusku pirmos rudzus, un līdz ar brieža gaļas pēdējiem gabaliem ēda jaunu rudzu maizi.
Klintaiņos valdīja tādas bēdas, ka pat bērinieki drīz izklīda, izņemot pāri tuvāko radinieču, kas palika mierināt sievietes. Māte raudāja vienā raudāšanā. Viņas sasarkušās acis skatījās stīvi, bet neko neredzēja. Lība bija kā bez apziņas. Viņa neraudāja, nerunāja, tikai bezjūtīgi stundām sēdēja uz vietas, šad tad sāpēs rokas lauzīdama. Vienīgais, kas varēja vērst viņas uzmanību uz sevi, bija mazais Jurģītis. Brīžam jaunā atraitne atdzīvojās, iesmi- tām reižu skūpstīja savu dēlēnu un čukstēja:
«Tagad mēs abi bāreņi! Tagad mēs abi bāreņi!»
Pēc tam atkal sākās sastinguma brīži.
Pats Kiintainis, noskatīdamies savējo bēdās, nevarēja istabā ne rimties, bet arā sēdās zem resnā ozola vai atspiedās ar muguru pie vecās mežābeles. Arī bēru dienas pievakarē viņš tur sēdēja un stundām ilgi domāja par Bērtuļa rūgto likteni, par savu dzīvi, par pārstaigātām mūža tekā 111.
Vai tikai viņš pats nav aplinkus vainīgs pie dēla priekšlaikus gala? Ja viņš nebūtu nācis šurp uz mūžamežu, bet būtu palicis muižā, tad varbūt Bērtulis dzīvotu un smietu jautros, skanīgos smieklus, nedabūtu ne redzēt celmāju, kur salūza viņa dzīvība. Bet tad nebūtu šo druvu, pļavu, nebūtu apkārtējo mājul Nē! Te šaubām nebija vietas. Viņš bija pareizi darījis, palikdams par līdumnieku. Varbūt Bērtulis būtu muižā citādi un tīri nejauši aizgājis bojā. Kas var zināt, kas tur viņu un citus būtu gaidījis? Straujš, ļoti straujš bija Bērtulis bijis. Tā tam liktenis bija nolēmis! Tā Dievs bija nolicis!
Klintainim palika vieglāk, bet tik uz brīdi. Viņam no jauna stājās priekšā Bērtulis, jautrs, straujš, nevaldāms kā darbā, tā citur un tik mīļš tēva sirdij, tik mīļš. Zaudējums likās par daudz smags. Kiintainis aizklāja acis abām rokām, atstutēdams elkoņus uz ceļiem.
Vēl pēdējo reizi no muižas nākdams, Kiintainis bija domājis, ka Bērtulim nodos saimniecību, bet tagad vienam pašam, pavisam bez Bērtuļa būs jāsaimnieko. Šodien zem nelaimes sloga viņš sajuta garo gadu desmitu nastu un sāka pagurt. Pirmo reizi mūžā Kiintainis skaidri nojauta, ka paliek vecs, ka dzīves labākā daļa aiz muguras, kaut arī miesās vēl spēku diezgan, kaut arī muskuļi vēl strādā. Ai! Kaut būtu Bērtulis!
Asaras pilēja Klintainim caur pirkstiem. Te mīļas rociņas viņam apķērās ap kaklu un sprogaina galviņa pieglaudās pie krūtīm. Tas bija Jānītis. Zēns pats raudāja, bet ņēmās mierināt tēvu:
«Tētiņ, neraudi! Tev es arī vēl esmu. Es tagad arī esmu stiprs. Redzi, kas man par rokām! Citus zēnus nosviežu zemē kā niekus. Drīzi varēšu lauzt celmus, tāpat kā Bērtulis. Tikai paaugšos. Es tev, tētiņ, visur palīdzēšu.»
Kiintainis glaudīja pastarītim galvu un pamazām nomierinājās. Tiešām! Viņam bija vēl šis dēls. To vajadzēja audzēt. Jārūpējas un jāstrādā, lai tam atstātu labu saimniecību, lai Jānīšam būtu daudzmaz bezrūpīgāka dzīve. Bez tam tur vēl Jurģītis — Bērtuļa dēls. Nēl Vecais Kiintainis nevar vēl palaisties! Vecais Kiintainis vēl nenokārs degunu! Vēl viņam diezgan spēka kaulos. Bet tur istabā arī cieš. Viņam jābūt vīram, viņam jābūt stiprākajam! Viņam jārāda piemērs, kā nest krustu un bēdas. Viņam jāmierina nelaimīgas sievietes, tās tur istabā. Bez tam dalītas bēdas jau pusbēdas.
Kiintainis devās u? istabu. Mī|i viņš glaudīja savai sievai sudraboto galvu, miji atgādināja tai kopīgi pārlaistos priekus un bēdas. Viņš runāja par bērnubērniem un beidzot pieminēja vēl nepieaugušo Jancīti, no kura varēja sagaidīt daudz prieka vecuma dienās.
Griezās Kiintainis arī pie vedeklas. Viņš runāja par Jur- ģīti, par viņas pienākumu pret mazo. Viņš aizrādīja uz prieku, ko māte no dēla droši vien sagaidīs.
Tiešām — dalītas bēdas ir pusbēdas. Izmisums drīz atstāja Klintaiņus. Arī pats Kiintainis juta atvieglinājumu, sevišķi, kad, uzmeklējis veco kokli, nosēdās un vakarā pustumsā sāka spēlēt atkal reizi pēc daudzu gadu pārtrau-i kuma. Pēdējos gados darba bija bijis tik daudz, ka kokle bija tik ilgi gulējusi aizmirsta putekjos. Vajadzēja nākt lielajām bēdām, lai atminētos viņu. Tagad bieži skanēja kokles skaņas jaukos vakaros Klintaiņu sētā zem ozola. Klausoties pat Lībai asaras bira vieglāk un Klintainiete! labāk šķīrās darbi.
Pilnas rokas darba Klintaiņos bija visiem. Slinkot tur nemācēja. Pats Kiintainis strādāja kā darba varonis. Siena bija diezgan piepļauts lopu pulciņam. Vēl nācās tikt galā ar bagātīgo labības ražu, ar liniem, ar kaņepēm, kāpostiem un citiem sakņu dārzu augiem. Vajadzēja sākt kūpināt riju, lai tiktu drīzāk pie jaunas ražas lietošanas. Lība rāvās visur līdzi lauka darbos un vēl palīdzēja Klin- tainietei māju darbos. Darbā nemanot gāja laiks. Darbs saīsināja garās dienas. Čakli rokām kustot, visus darbus Klintaiņos laikā iespēja. Tikai celmi bija pamesti laika- zoba iespaidam. Cilvēkiem Klintaiņos nebija laika karot ar viņiem, jo katram brītiņam — no mazas gaismas līdz lielai tumsai — bija savas gaitas.
Pieci gadi bija pagājuši, Klintaiņiem pieci grūti darba gadi. Vecais saimnieks, kam tikai pāris vasaru vien iztrūka no 65, vedeklas atbalstīts, ne vien nokārtoja darbus pašu mājās, bet arī atkalpoja klaušas muižai: pats Kiintainis lauku darbos un kulšanās, bet Lība tā saucamās lopu nedējas, kad muižas lopu apkopšanai vajadzēja dot strādnieces no visām zemnieku mājām pēc rindas. Lībai esot muižas klaušās, viņas māsa Jete strādāja Klintaiņos. Lopus beidzamās vasarās ganīja Julce, visjaunākā Lības māšele. Sausnējs mājas bija atdevis vecākajam dēlam, un tur gana vietu izpildīja jaunākais, vēl zeņķis. Meitenes varēja iet Lībai palīgā uz Klintaiņiem. Klintaiņu Jancis ar saviem piecpadsmit gadiem jau vareni strādāja laukos un pļavās. Ar pļaušanu gāja pasmagāk un palēnāk, bet citi darbi šķirtin šķīrās. Visi rāvās pamatīgi, jo māju platība bija liela. Klintaiņos šad tad sarīkoja talkas. Tādās reizēs kopā saradās ne vien daudzie tuvinieki, bet arī dažs kaimiņš, sevišķi no jauniešiem, kuriem talkas bija labs izpriecas laiks.
Tā, sviedriem līstot, Klintaiņos darbus veica, klaušas atdienēja, un arī lopiņu bija atkal pilns laidars. Tikai celmu rindām neviens neskārās klāt. Tie stāvēja, gaidīdami uz jauniem spēkiem. Tikai atvases gar celmiem Kiintainis apcirta, apkapāja pavasarī un rudenī, kad rokas bija brīvas. To darīja, lai izcirtumi neaizaugtu no jauna. Vienā lietā vecie celmi pat palīdzēja. Grāfs gribēja palielināt Klintaiņiem klaušas, bet pajādelējis pārliecinājās, ka lielo pusi platības vēl ieņem celmāji, un atmeta nodomu. Tīri nemanot, diena pakaļ dienai bija pagājuši pēdējie pieci gadi. Klintaiņiem likās, ka pa šo laiku nekas nepārmai- nās, tikai Jancis ar Jurģīti stiepjas uz augšu.
Turpretim lielas pārgrozības bija vagaru ģimenē. Pati sāka sūdzēties par nespēku un kāju pampšanu. Kādu nebaltu dienu viņa, sēdēdama uz krēsla, aizmiga uz neat- mošanos. Viņas nāve vagarim tā ķērās pie sirds, ka viņš vārguļoja un bija spiests atstāt dienestu un apmesties pie dēla Pilkalnos. Viņa vietā nāca Klintaiņa vecākais dēls, tā sauktais Vagaru Mikus, kurš pēc barona Kola aiziešanas atpakaļ uz Vāciju spēlēja lielu lomu Kalniešu valstī.
Kols ar dzeršanu noveda grāfu līdz slimībai un galīgi apnika tam ar pastāvīgu uzstāšanos muižas darīšanās. Abi jaunības draugi bieži strīdējās. Pēc kādas pamatīgas izbāršanās grāfs noteica, lai Kols taisoties projām, šis pēc tam dzēra dienu un nakti divi nedēļas no vietas, pat pie jēgas nenākdams, tad paģiru laikā pasludjnāja grāfam, ka nevarot dzīvot šādā nekulturālā zemē, kur ļaudis tik neattīstīti. Tiešām, Kols aizbrauca. Pēc tam muižas un pagasta lietas stipri atkarājās no jaunā vagara.
Dzīvodams pie dēla, vecais vagaris drīz atguva veselību un žirgtumu, lai gan bija gadus 5—6 vecāks par Klintaini. Viņš nestāvēja dīkā, bet šo to palīdzēja darbos. Visu mūžu pildītais vagara amats viņam bija palicis par otru dabu, un darbi ne sevišķi veicās. Toties viņš labāk prata komandēt un nevarēja beigt dalīt pavēles gan vietā, gan nevietā. Dažu labu reizi visi strādāja pie steidzama darba, bet, kad tikai acumirkli nopūlētās rokas apstājās, te vecais vagaris bija klāt un sauca:
«Ak šitā! Ja būtu tu manā laikā muižā tā strādājis, tad būtu redzējis, ko pelna ar slinkošanu. Mākoņi sāk staigāt, un tik daudz siena bāžams. Sauss kā drabiņas, bet te slinkošana pilnā spēkā. Kauns. Kauna lieta! Kauna lieta!»
Nopukojies vienā vietā, vecais vagaris devās tālāk, lai liktu savu «ja būtu» dzirdēt citur. Apstaigājis visas apkārtnes mājas, neaizmirsdatns ne radus, ne svešiniekus, viņš devās uz muižu pie meitas, jaunās vagarienes, un maisījās ar savu «ja būtu» visur starpā. Vecāki ļaudis laida pār galvu bijušā vagara vecuma vājības, bet ne tā jaunākie, kas bija diezgan pikti uz viņu un saukāja to par «Jabūtu muižnieku». Tikai viens cilvēks atrada žēlastību vecīša acīs. Tā bija Sausnēju Jete. Kad viņa strādāja Klintaiņos pie māsas Lības, tad tur veseliem cēlieniem mēdza uzturēties vecais vagaris, kas Jetes darbus arvien atrada par kārtīgi padarītiem, apmierināti nomurminādams:
«Tas ir darbs, kādam tam jābūt. Man jau acis neiezie- dīsi. Es tūliņ redzu. Tā senāk mēs, jaunie, visi strādājām, bet tagad dažreiz tīri jānospļaujas. Ja būtu manā laikā muižā šitā …»
Jete zināja, ka viņa ir vecā vīra mīlule, un dažu reizi citiem par prieku dzina ar viņu jokus. Te viņa sauca vagara tēvu parādīt, kā jāstrādā kāds grūtāks darbs, ko šis parādīšanai nevarēja labi veikt; te meiča prasīja atļauju atpūsties; te atkal viņa citādi niekojās. Smieklu bija diezgan, kad vecais vagaris ņēma par nopietnību skuķes blēņošanos un deva viņai svinīgā balsī atbildes.
Tā kā Klintaiņos saimniecība bija atglābusies pēc neražas gadiem, tad toruden Miķeļus svinēja braši, pēc veca paraduma. Nokāva pāris jēru. Vairākas muciņas un cn- kurīši bija pilni ar pašbrūvētu miezīti. Klintaiņa dēls Vagaru Mikus uz tēva un savu vārda dienu bija paņēmis līdzi vairāk pudeļu saldā šeļķena un vienkāršā sīvā. Visu dienu Klintaiņos gāja jautri. Istabā tikko varēja apgriezties. Laužu daudzums sastāvēja no vairākām paaudzēm, sākot ar maziem knēveļiem un beidzot ar gandrīz 70 gadus veco bijušo vagari un nedaudz jaunāko Sausnēju tēvu. Visa Klintaiņu māja gan iekšā, gan ārā sētsvidū sanēja un dunēja no smiekliem, runām urt saucieniem. Visur smējās, trieca, dziedāja, spēlēja, dejoja.
Arī vecais vagaris sākumā bija jautrā garastāvoklī, bet mazs gadījums sabojāja viņam labo omu. Kad pie pusdienu galda krietni bija iemests, vecais vagaris teica:
«Klau, Klintaini! Tev te tik daudz bērnu un bērnubērnu, ka iznāk gandrīz pus pagasta. Vai tu pats visu šo tautu pazīsti?»
«Ja tā kāds būtu manā laikā muižā strādājis, tad redzētu!» — šinī acumirkli atskanēja sauciens jaunāko ļaužu pulciņā, kuri pļāpāja, gaidīdami, kamēr nāks viņu reize iet pie galda. Trūka ir trauku, ir galdu bija par maz. Sauciens bija pasprucis bez sevišķa nodoma diezgan skaļi un izlikās kā zobgalīga piezīme pie vecā vagara vārdiem. Par nelaimi, vecais visu dzirdēja. Daži viesi, nespēdami valdīties, sāka smieties. Vecis no dusmām nosarka kā vēzis un, nopukojies par tagadējo samaitāto laiku nepieklājīgiem pienapuikām, uzpūtas un apklusa.
Šoreiz piķis iznāca vēl lielāks, kad uz ēšanas beigām joku pēc sāka visus apdziedāt un par vagari atskanēja:
«Vai Dieviņi! Ak Dieviņi! Gaužam žēl man vagara: Viņam stilbi tik tieviņi Kā barokļa mugura.»
To vecais vagaris nespēja ciest. Ievainota pašmīlība, reibuļa uzmudināta, uzņēma dziesmiņu par nopietnu goda aizskaršanu. Vecais piecēlās kājās, sameklēja cepuri un taisījās doties tūliņ uz mājām. Veltas bija Klintaiņa ierunas, veltas Klintainietes lūgšanas. Nelīdzēja arī tas, ka dziedātāji, juzdamies nelaimīgi, taisnojās un izskaidroja, ka viņi apdziedājuši jauno vagari, bet ne veco. Sāds paskaidrojums veci vēl vairāk satracināja, jo viņš noprātoja, ka pat apdziedāšanās sāk aizmirst viņu un velk jauno priekšā. Viņš nemaz neklausījās, ka arī jaunais vagaris, viņa znots, no savas puses izskaidroja, ka viņš dziesmiņu sapratis uz sevi mērķētu. Vecais vagaris atkliedza:
«Pagaidi, pagaidi! Kad nāksi manos gados, pašu var aizmirst tavi bērni un bērnubērni. Ja būtu manā laikā muižā …»
Laikam vecais vagaris tiešām būtu aizgājis, ja šinī brīdī Sausnēju Jete neiemaisītos starpā. Aleiča jutās apbēdināta un pie visa vainīga, jo nelaimīgais pantiņš bija sarīmējies taisni viņas galviņā un tik ātri, ka pati nezināja, kā tas noticis. Sadusmot kādu viņa nemaz nebija gribējusi, un tagad iznāca tāds tracis. Visu aizmirsusi, Jete steidzās vecim pakaļ un, pie āra durvīm to satvērusi aiz rokas, Iūdzāss
«Mīļo, mīļo vectētiņ, neej projām! Nebija ļauni domāts.»
Vecis uz rāviena apstājās, sāka smaidīt un nodudinājas
«Re, kur meitēns! Tas sirmus matus tur godā un cieņā. Ja jau tu saki, ka nebija ļauni domāts, tad laikam tā būs bijis. Bet tiem citiem resgaļiem … Nu! Ja būtu manā laikā muižā …»
Vagaris ieknieba Jetei smakrā, paplikšķināja ar roku vaigu, noskūpstīja skuķi, sākot uz pieres, tad divreiz uz lūpām, tā ka šī sāka priekšautā slaucīties, paklakšķināja ar mēli un tīri jautrs atgriezās pie galda, kā kad nekas nebūtu gadījies. Pēc brīža vecais vagaris atkal skaidroja, kas būtu viņa laikā muižā noticies, ja tā darītu. Nogaidījis, kad tikai Kiintainis varēja viņa vārdus dzirdēt, vecais tam pačukstēja:
«Klausies, draugs! Es esmu nospriedis atkal precēties.»
«Saprotama lieta! Kamdēļ dzīvot vecpuisī?» uzrunātais zobojās, uzņemdams drauga piezīmi par joku. Bet vecajam vagarim tas bija dziļi nopietns lēmums. Jau sen Jete viņu pievilka, un šodien viņas lūpiņas galīgi bija iekarojušas un izkausējušas viņa gandrīz 70 gadus veco sirdi. Viņam nenāca ne prātā, ka skuķis negribēs iet pie viņa. Tik stulba Jetiņa nemaz nevarēja būt. Viņš vēl diezgan stiprs, un tāda gudra galviņa kā «viņa» Jetiņa saprot atšķirt prātīgu krietnu vīru no jaunajiem aušām.-Visi zināja, ka viņam šis tas ir padomā, un tiešām pāra zeķēs viņam glabājās diezgan balto sudraba un pat vairāki dzeltenie zelta ripuļi. Ne velti viņš visu mūžu krājis. Tas viss paliks «viņai», ja viņš mirtu. (Visi mēs stāvam Dieva rokā un mirstīgi cilvēki vien esam!) Viņi abi ar Jetiņu varēs dzīvot bez bēdām. Viņš to ģērbs kā princesi. Jā, ar precēšanos nav daudz ko vilcināties! Ja šodien neiznāks, tad rīt viņš Jeti bildinās.
Domās par tuvo jauno laimi vecis iemeta par biežu vienu otru mēriņu, tā ka pats nemaz nezināja, kā bija apgūlies mazajā kambarī Klintaiņa gultā. Sīs nelielās telpas bija ar plānu starpsienu atdalītas no lielās kopīgās istabas.
Kad vecais vagaris atmodās, bija jau tumsa. Lielajā istabā aiz starpsienas skanēja kokle un Klintaiņa dziedāšana:
«Tumša, tumša tā dieniņa, Kad saulītes neredzēju. Spoža,spoža tā naksniņa, Kad pie mīļās klātgulēju.»
Pēc dziesmas sacēlās vārdu maiņa, bet laikam ne trokr snis blakus istabā bija uzmodinājis veci no saldā miega, bet kambara durvju atvēršana un aizvēršana. Ienāca divi tumši stāvi. Pa tumsu vagaris varēja tikai nojaust, ka viens ienācējs vīrietis, bet otrs — sieviete. Abi sačukstējās. Visu sadzirdēt vagara vecās ausis nevarēja. Viņam tikai likās, ka vairāk reizes visādās variācijās atkārtoja vārdu «mīlu» — mīlēt, mīļais, mīļā. Piepeši vagaris skaidri sadzirda, ka ienācēji skūpstījās. Jā! Otrreiz, trešo reizi. Vecais vagaris pacēla galvu. Hehe! Kā tad, tie nemaz nevarēja nobeigt saldo nodarbošanos. Gulētājam iešāvās prātā, ka viņš var iztaisīt labu joku. Kā vanags viņš metās no gultas laukā, saķēra noziedzniekus pie rokām un, vilkdams tos abus uz durvju pusi, sauca tik skaļi, ka lielajā istabā uz rāviena viss troksnis aprima:
«Te pa tumsu bučoties! Ak jūs, rakari! Nāciet pie gaismas. Ņemieties nu ar bučām. Ja būtu manā laikā muižā …»
Vecais nepabeidza iesāktā teikuma, jo durvīs gaisma krita uz vainīgiem un viņš ieraudzīja, ka tā bija Jete, kas bija skūpstījusies ar Vagaru Mikus vecāko dēlu. Tad tāda viņa bija! Niķīgais joks vecajam vagarim atriebās. Viņš aizgāja nomaļus, bet saucienu bija sadzirdējuši visi. Veci un jauni, ziņkārības dzīti, apstāja vainīgos, urravoja, smējās un sauca šo to cits par citu, tā ka troksnis iznāca nedzirdēts un jautrība lieliska. Tikai pieķertais pārītis nezināja, ko sākt, ko darīt un kur likt acis. Vecā vagara saucieni un uzbrukums tos tā bija pārsteidzis, ka viņi bez pretošanās bija ļāvušies izbīdīties lielajā istabā. Tur nu viņi stāvēja nokaunējušies.
Klintainim sametās jauniešu žēl. Viņš piegāja tiem klāt un noprasīja:
«Vai tad jūs tiešām tik karsti uz bučošanos? Ko? Nu, nelaime nemaz nav tik liela. Kas ir? Vai jums nav dūša precēties? No jums iznāktu brangs pāris. Miku, dēls! Saus- nējl Ko jūs domājat? Vajadzētu palaidņus saprecināt.»
Iekām vecais vagaris paspēja sadomāt, kā lietu izjaukt, viņa izredzētā sirdspuķīte bija jau visu atzīta līgava jaunā vagara dēlam. Tur vairs neko nevarēja darīt. Vecis tik pie sevis nopukojās:
«Pats vainīgs. Jete varbūt tik pa jokam paknakstījās ar to smurguli. Jauni, braši skuķi jau tā mēdz darīt. Es pats šodien priekšnamā viņu nomutēju divi reizes uz lūpām. Tas bija agrāki, nekā šis vagara dilda, manas paša meitas dēls, ievilināja Jeti kambarī. Lai tie arī būtu pa tumsu sabučojušies. Lieta būtu ar to cauri. Gan Jete prastu atšķirt mani no tā pienapuikas… Ko gan meičai bija darīt, kad es pats kā muļķis izstiepu tos barā un izkliedzu visiem par bučošanos? Tur vairs nekas nelīdzēja. Jetei nekas neatlika, kā piekrist precēšanai, vai tā pati gribēja vai nē… Tādu muļķīgu štuku izdarīt. Kā es to tūlīt neapķēru? Ja būtu kāds manā laikā muižā tā darījis …»
Vecais apķērās, ka muižā viņa nelaiķe sieva vēl bija dzīva. Tā vīra precēšanās domas tīri labi nebūtu sapratusi. Lai arī paliek tā būšana ar Jeti. Tur līdzēt tā kā tā vairs nevar. Kad labība izkulta, graudus vairs nevar ielikt atpakaļ vārpās. Lai Jete precas veselai Viņš apskatīsies pēc cita krietna skuķa un to apprecēs. Jete vēl nožēlos, bet tad būs par vēlu. Nevajadzēja būt tik kārai uz skūpstiem. Bet precēties viņš tomēr precēsies. Ja neiznāk tūliņ, tad drusku vēlāk, kad sameklēs cienīgu meitu.
Vecajam blakus uz garā sola piesēdās Kiintainis un, atminēdamies iepriekšējo sarunu par veča nodomu precēties, gribēja joku turpināt.
«Tur viens pāris saskatījies. Vai tu arī Šovakar negribi savas precības nodzert?»
«Nēl Es vēl pagaidīšu »
«Skaidra lieta! Tev vēl laika diezgan noskatīties, kamēr atradīsi īsto.»
«Es arī tā domāju.»
«Reizi ticis atkal par jaunu puisi, padzīvo savā vaļā, lai skuķi mazliet pagaida uz tevi.»
«Tā lieta, mīļo Klintaini, jādara prātīgi. Nevar saslrēbt karstu putru.»
«Saprotams! Apdedzināsi vēl lūpas. Uz tavas nākošās veselību! Sveiks!»
«Tu man aizvien esi bijis sirdsdraugs. Ja būtu kāds manā laikā muižā .. .»
Viņš apklusa, jo atkal nelaiķe sieva ienāca prātā.
Reiz sestdienas vakarā vecais Kiintainis pēc klaušu darba muižā aizkavējās pie dēla vagara un ieradās mājās stipri vēlu. Mājinieki pie tādām ciemošanām bija pieraduši un bija likušies pie miera. Mājās pārnākot, Kiintainis ļoti izbrīnījās, kad abi lielie suņi viņu, nakts laikā ierodoties, nemaz nesaņēma. Vēl lielāks bija pārsteigums, kad viņš izdzirda, ka suņi smilkst un skrāpējas pie durvīm siena pūnītē. Kiintainis attaisīja pūnltes durvis, un suņi izskrēja laukā, priecīgi lumstldamies ap saimnieku. Kiintainis atminējās — priekš kāda laiciņa viņš, agrāk uzcēlies, bija atradis jau reiz abus suņus iesprostotus pūnītē. Viņam radās šaubas, cēlās aizdomas.
Nākošās sestdienas vakarā Kiintainis, tikko apgūlies, piecēlās, izgāja sētsvidū un — atrada suņus atkal iesprostotus pūnītē.
«Tā, tā! Nu redzēsim, kādi zaķi apgrauž kāpostus,» viņš nodudināja un, apsēdies nojumē pie pūnltes durvīm, sāķa gaidīt.
Vecajam nenācās ilgi sēdēt. Olnīcā parādījās stāvs, kas veikli un droši slīdēja uz klētiņas pusi gar sētu. Pielaidis viņu labi tuvu, Kiintainis pavēra pūnītes durvis un klusi uzsauca suņiem:
«Pī! Kārav, Dūksi, paņem!»
Suņus nemaz nevajadzēja mudināt. Sajutuši sētsvidū svešu cilvēku nakts laikā, Kāravs un Duksis gāzās tam virsū. Nācējs apstājās, nezinādams, vai gājienu turpināt vai doties atpakaļ turp, no kurienes nācis. Tikai kad Kiintainis sāka saukt: «Kas tur? Kas tur? Zagļi sētsvidū! Kārav, Dūksi! Turiet ciet!» — svešais mēģināja mukt, bet suņi ieķērās skrējējam stilbos, tā ka šis gainīdamies netika no vietas, kamēr Kiintainis pienāca klāt un atsauca suņus. Naktsputnam nātnās bikses uz vienas kājas bija pušu gandrīz no pašas augšas līdz apakšai. Kiintainis tuvāk apskatīja svešo un izbrīnījies iesaucās:
«Jēkabi Tu? Ko tu te meklē nakts laikā?»
«Es eju, es domāju … Lība …»
Bet tad viņš pavisam apjuka un nezināja, ko tālāk teikt.
«Ak, Lībai Nu mēs saprotam. Ne par velti viņa tikko pavēra klēts durvis un gribēja nākt tevi glābt, bet, mani izdzirdusi, atkal aizvēra durvis. Nu, nāc, paskatīsimies, ko viņa dara. Būs nabadzīte tevis dēļ vēl pārbijusies. Ko vēl dairies? Pirmīt maršēji ļoti veikli. Kas tad tagad tavām kājām noticies?».
Kiintainis piegāja pie klēts durvīm, piesita viegli ar dūri pāris reizes un uzsauca:
«Klau, Lība! Nāc ārāl Te Liepkalnu Jēkabs atnācis pie tevis paciemoties. Tikai suņi viņu negribēja laist klētiņā. Tu slikti biji aiztaisījusi pūnītes durvis.»
Lība tūliņ pilnīgi apģērbusies parādījās durvīs un izteica bažas, vai suņi neesot par daudz apstrādājuši Jēkabu. Viņa pat tumsā ieraudzīja pārplēsto biksi. Arī Kiintainis ievaicājās:
«Vai suņi tev iekoduši?»
«Nekas! Drusku vien. Tikai asinis tek.»
«Ko? Asinis? Nāciet abi uz istabu! Apskatīsim kāju pie gaismas. Lība pārsies.»
Visi ieradās istabā, kur Kiintainis turpināja jokot;
«Māt, māt! Nāc ārā no kambara! Atvedu tev znotu. Tikai Lība nebija, kā pienākas, iespundējusi suņus.»
«Ko nu, Klintaiņu tēv, tik daudz zoboties? Pats zini, kāds mans mūžs līdz šim bijis. Cik garu gadu kā zvērs viens sadzīvoju būdā, kamēr ierīkoju mājas. Un tagad? Man ir lauki, man ir mājas, man ir lopi, bet dzīve starp svešiem vien, jo pat brāļa ģimene svešāka par svešiem. Tā man nevar piedot, ka ir bijuši maniem darbiem augļi, ka paši viņi ar savu slinkošanu Sausnējus zaudējuši. Vai tad es, Klintaiņu tēv, neesmu arī drusku laimes pelnījis?»
«Tiesa kas tiesa, bet tu varēji nākt dienu, atklāti, ne tā kā jauns puika, kas lakstās ap sieviešiem. Neaizmirsti, ka Lība ir mana Bērtuļa atraitne un viņas Jurītis mans dēladēls.»
«Es ar viņu tikai muižā viņas klaušu nedēļā pa vārdam parunāju un gribēju tuvāki iepazīties.»
«Diezin vai neesat pa naktīm par daudz sapazinušies?»
«Es dienu arī sāku vienu laiku pabiežāki nākt uz Klintaiņiem.»
«Jā, jā, bet drīz beidzi dienas apmeklējumus.»
«Baidījos, ka biežās nākšanas neapgrūtina.»
«Jeb varbūt biji paspējis ar Lību sadziedāties par suņu iespundēšanu?»
«Bet es nekā slikta negribu. Es tik labprāt pārvestu Lību savā sētiņā.»
«Redzi, tā ir pavisam cita runa, cita valoda.»
«Es, Klintaiņu tēv, tevi lūgtu ,,.»
«Diezin ko Lība saka? Ko domā, māt? Sitīsim preciniekam saujā.»
«Klintaiņu tēv, par Jurģīti arī nebēdā. Viņu no matos nevar šķirt. Es apsolu, ka ieplēsīšu savām mājām blakus, gar Medņu sūnākli, līdumus viņam un, ja mūs ar Libu Dievs svētīs bērniem, tad uztaisīšu viņam jaunos līdumos ēkas.»
Kiintainis atminējās, ka pats bija domājis Bērtulim atstāt Klintaiņus nedalītus, bet Jānim ieplēst līdumus taisni tur, kur tagad Liepkalnu Jēkabs solīja to darīt Bērtu|a dēlam. Jā! Daudz kas dzīvē nenorisinās tā, kā to iepriekš nodomājam.
Kiintainis beidzot svinīgi teica;
«Bērni! Es jūsu laimei nestāvu ceļā. Zinu, ka tu, Jēkab, turēsi savu solījumu. Zinu, ka tev, Lība, Jēkabs būs labs un krietns vīrs. Lai Dievs jums palīdz. Ceru, ka būsit laimīgi un pa reizei arī mūs, večus, neaizmirsīsit apmeklēt. Mums bez Lības gan būs daudz grūtāki.»
Nu arī Lība metās starpā ar solījumiem.
«Julce jau paaugusies un darbus var veikt tīri labi. Sausnējos bez viņas var iztikt. Lai viņa palīdz Klintaiņos, kur vajadzīgs. Es arī ik pārdienas varēšu atskriet paraudzīties, kā jums iet, un šur tur pielikt roku pie darba.»
«Diezi, diezi, vai jaunais vīrs ļaus tā tekalēt?»
«Ko šis gan iedomāsies? Es pat atļaujas neprasīšu.»
«Ka neiekulies sukās, ja neklausīsi. Zini, ka stūrgalvīgas sievas māca ar siksnu. Bet ko pļāpājam tik ilgi? Nabaga ievainotais pa tam aizies vēl bojā. Kas tad, Jēkab, ar tavu kāju īsti ir? Vī! Viena bikse pušu, otra asinis.»
Bet Jēkabs par to vairs nebēdāja, pat suņu kodums viņam likās mīļš. Viņš noprātoja;
«Ja šitā iziet, tad var ļauties pat desmit reizes suņiem sakosties.»
Vedot svarīgās sarunas, visi bija- aizmirsuši suņu darbus. Biksi Lībai nācās sašūt. Kodums bija sāpīgs, bet diezgan niecīgs. Pat asinis vairs netecēja, tā ka Jēkabs pat noraidīja apsiešanu. Būšot tāpat labi. Tik Klintainiete nopukojās:
«Nu, Lībiņ, tad tev arī līgavainis gadījies, kas nieka suņiem ļauj sevi tā apstrādāt.»
«Man, Klintaiņu māt, suņi uzbruka negaidot. Es pavisam samulsu, citādi gan būtu ticis ar tādiem zvēriem galā.»
«Nu viss kārtībā. Jāiet pie miera. Tev, Jēkab, arī labi ko staigāt līdz mājām.»
Jaunsaderinātie noskūpstīja večiem rokas un izgāja ārā. Sētsvidū līgavainis sirsnīgi atvadījās un ātri aizsoļoja. Laimīgas kājas viegli viņu nesa pa pazīstamām takām cauri nakts tumsai uz mājām. Tai naktī Liepkalnu Jēkabs, bez šaubām, bija laimīgākais cilvēks pasaulē. Visu mūžu pavadījis grūtā darbā, pilnīgi atradis no |audīm, viņš prata tikai strādāt, bija pārliecīgi kautrīgs. Šovakar viss kā uz burvja mājienu izšķīrās uz vislabāko, tīri pēc vēlēšanās un bez kādām pūlēm. Tiešām, par to varēja desmit suņiem ļaut kājā kost.
«Bērtulis gan nebūtu tagad projām gājis,» Lība nevi|us nodomāja, iedama gulēt.
Arī istabā tanī pašā laikā pieminēja Bērtuli. Klintainiete klusi iebilda:
«Tātad nu arī Lība aizmirst Bērtuli.»
«Ko tu, sieviņ, vari vairāk prasīt? Kā viņa bēdājās Bērtuļa dēļ visus šos gadusl Laiks visu dziedē. Viņa vēl tīri jauna sieviete. Kas no viņas mūža būtu, ja viņa viena pati tā nīktu? Un Bērtulis? Vai viņam tai saulē vairs vajaga, lai Lība būtu šeit vientule? Droši vien arī Bērtulis pats Lībai novēlētu labu. Sieviete viņa krietna, ir labu vien pelnījusi.»
Klusu nosvinēja kāzas. Lība ar Jurģīti atstāja Klintai- ņus uz visiem laikiem. Julce sākumā bija neieraduši palīdze Klintainietei, bet drīzi vien meita pieauga un strādāja tik naski, ka abi vecie nevarēja nopriecāties par viņas labo tikumu. Viņi savā starpā ne reizi vien pārsprieda, ka labākas sievas dēlam Jānim pat iedomāties nevarētu. Jānis arī bija pieaudzis un ne tikvien palīdzēja tēvam Klintaiņos, bet atsvabināja to pilnīgi no klaušu pildīšanas. Pat līdumu celmiem jaunais milzis sāka pamazām iet stingrāk uz ādas, un, tā kā tie pa garajiem gadiem pēc Bērtuļa nāves bija labi sapuvuši, tad brāļa un vietnieka roku priekšā zustin zuda. Klintaiņu lauki un pļavas atkal plētās plašumā.
Sad tad Klintaiņus apmeklēja vecais vagaris. Pēc Lības kāzām Kiintainis izjokoja draugu:
«Redzi nu! Tu atkal vienu brūti palaidi garām.»
ir.fi
«Tā iznāk. Ja būtu manā laikā muižā …» uzrunātais atrūca. Viņš tiešām bija sācis priekš kāda laiciņa noverot, ka Lībai daudz līdzības ar Jeti. Tamdēļ vecais bija sācis visā nopietnībā mest uz Lību kārās acis, un te atkal pagalam.
Vecais Sausnējs pa šiem gadiem, kad apmeklēja Klin- taiņus, skatījās uz savu meitu Jūli, novēroja Klintaiņu Jāni un sprieda, ka no šiem abiem jāiznāk pārim. Bet jauniešu attiecībās nevarēja uziet neko aizdomīgu ne viņš, ne Kiintainis, kas arī pēdējos gados, kad Jānis sasniedza 20, sāka sīki vērot, vai nevar saprecināt abus jauniešus.
Jānis ar Jūli izturējās viens pret otru laipni, kā jau cilvēki, kas pa daļai kopā uzauguši un saraduši ir sētā, ir laukā. Sad tad abi vārdiem paķircinājās. Sausnējs no sākuma neko nerunāja par šo precēšanos. Sak, vai nu savu meitu iesi piedāvāt un, tā sakot, laist tirgū? Beidzot viņš tomēf neizturēja un reiz teica Klintainim:
«Klau, radiņļ Vai pavisam esi aizmirsis, ko reiz kopā norunājām par* tava Jāņa un manas Jūles precēšanos?»
«Ko nu? Aizmirsis gan neesmu, tikai nemaz vēl neredzu, ka tie abi būtu viens otrā krietni iekodušies.»
«Ko tur daudz uz viņiem skatīties? Ja esam vienis prā- tis, sauksim viņus priekšā un noteiksim tiem savu gribu.»
«Lai nu lai. Pagaidīsim vēl kādu laiciņu.»
Sausnējs apmierinājās, bet ne uz ilgu laiku. Nākošo reizi tiekoties ar Klintaini, viņš jau bija daudz nepacietīgāks. Sausnējs kādu dienu nolēma, ka ilgāk vairs nav ko gaidīt. Nogājis Klintaiņos, viņš noņēmās kalt dzelzi tūlīt, vai tā karsta vai auksta. Pat Klintainim viņš neko nestāstīja, bet nogaidīja, kad visi pie galda kopā, un šāva vaļā:
«Jāni un Jūle! Mēs, jūsu tēvi, esam nosprieduši, ka jums jāprecas. Saprotiet, ka jums jāpaklausa bez kādas murk- šķēšanas un liekas laika kavēšanas. Vai sapratāt labi, ko jums teicu?»
Abi uzrunātie palika sarkani kā bietes. Jānim kumoss ieskrēja balss rīklē, un viņš sāka neganti kāsēt. Jūlei izkrita karote no rokām. Viņa izsteidzās pa durvīm laukā. Jānis, savaldījis kāsu, paskatījās uz vienu, uz otru, nezinādams, kur likt acis. Visa viņa atklātā, vientiesīgā, pat drusku lempīgā seja izrādīja galīgu apjukumu. Kiintainis arī bija drusku pārsteigts un sākumā klusēja, bet pēc brīža raudzīja iet palīgā un vest uzsākto uzbrukumu laimīgā galā. Viņš griezās pie Jāņa:
«Ko domā, dēls? Jūle jau brangs meitēns.»
«Ko es tur daudz lai saku? Es ar mieru.»
«Tas ir brangi!» Sausnējs iesaucās. «Tas man patīk. Tu esi paklausīgs dēls. Tādam Dievs dod laimi. Bet tagad jāņem Jūle priekšā.»
«Ej, dēls, noprasi viņai, ko viņa saka, un atved tad pie mums,» Kiintainis izrīkoja.
«Lai tik pamēģina murkšķēt. Gan es meiteni savaldīšu!» Sausnējs dūšojās.
«Kamdē| tūliņ ar |aunu? Varbūt ies vēl tīri gludi. Ka neiznāk atkal svešu zemju ceļošana, kā bija ar Bērtuli un Lību!»
«Tik tāli gan vairs netiks! Kam tad ir siksna?»
Jānis ieraudzīja Jūli skaidienā atspiedušos pret malkas strēķi, piegāja klāt un nedroši šāva va|ā:
«Va' dzi', Julce? Tēvs lika tev prasīt, vai tu ar mieru mani precēt.»
«Un ko tu pats saki?»
«Es? Es esmu ar mieru. Ja vecie tā grib, precēsimies arī. Ko tu saki?»
«Jāni, tu esi liels muļķis.»
«Te nu bija! Tu tūlīt lamāties. Man gan tu patīci. Tu tāda mīla meita. No cita sievieša tā kā rautin jāraujas, bet ar tevi izrunājies, ko vien vēlies. To es gan saku: citam es nejaušu tevi ņemt. Lai tik kāds pamēģina, tūliņ ielauzīšu tādam pāris ribu.»
«Nudien, Jāni, ja tu nebūtu man tik mīļš, es tevi, tādu muļķi, gan neprecētu.»
Viņi abi pēc laba brīža ieradās istabā; Jānis stūma Jūli pa priekšu, mudinādams:
«Ej, ej droši! Būs viss labi! Tēv, viņa ar mieru. Es tai jau sen esot mī|š.»
«Ko tad tu, Jūlīt, auksta un bramanīga izlikies pret Jāni? Es domāju, ka no jums nekad pāris neiznāks.»
«Ko lai izrādos, kad viņš pats ne vārdiņa nesaka, ne pirkstiņa nekustina? Kā sacīt jāsaka: ne bū, ne inū.»
«Tiesa, KHntain. Manai meitai taisnība. Bērtulis to lietu pavisam citādi izdarīja. Tas ķēra vērsi tūlīt pie ragiem. Pat caur manu kūts jumtu izgāja cauri kā zutis.»
«Kā tad, kā tad! Bet jumta dēļ tu mani kroga priekšā gribēji vai apēst. Lai Dievs mani pasarga no taviem nagiem, mīļo radiņ!»
«$Ju tad, bērni, lai Dieviņš jūs svētī un palīdz dzīvē staigāt.»
«Lūk, nāk vecais vagaris, kā saukts uz derībām. Klausies, vecais draugs, tu atkal esi palaidis vienu skuķi garām. Lūk, še! Jūle un Jānis taisās precēties.»
Vecais vagaris, kas tikko iečāpāja istabā, nemaz nepriecājās par jauno ziņu. Viņš nesen bija nolēmis, ka, ja jau divas māsas ir nokavējis, tad jāķeras klāt trešai. Šodien viņš nāca uz Klintaiņiem ar stingru apņemšanos bildināt un aplaimot Jūli, un te atkal par vēlu. Ka viņu jupis! Klintainim par lielu brīnumu, vagaris dusmīgi atcirta:
«Tomēr apprecēšos! Lai tik pagaida.»
«Saprotams, draugs, saprotams. Tu ar kāzām vari vēl gadus piecus vai desmit pagaidīt. Kamdēļ steigties? Tev jau nav vēl pilni 75.»
«Trūkst vēl gandrīz divu gadu.»
«Tāpēc! Kur tad steigties?»
Kāzās Sausnējs uzjautrinātā garastāvokli visiem apnika ar stāstu, kā viņš ar Klintaini sen nolēmuši Jāni un Jūli saprecināt. Visiem gāja jautri pa šīm kāzām, tikai vecais vagaris vienīgais nebija pie labas omas, jo ne reizes nepaskaidroja, kas būtu bijis viņa laikā muižā, ja kāds tā būtu izdarījis.
No pavasara īstie saimnieki Klintaiņos bija Jānis ar Jūli. Ziemu, tikai dažus mēnešus pēc jautrajām pēdējā dēla kāzām, Klintaini piemeklēja liela nelaime: šķīrās viņa mūža biedre. Kad vecais vīrs raudāja, mirēja rāmi mierināja viņu:
«Neraudi, vīriņ! Daudz esam dzīvē kopā laba redzējuši. Visi bērni apgādāti. Laiks pie miera.»
Drīz viņa pēc darba pilnām gaitām dusēja blakus Bērtulim. Bieži Kiintainis nostaigāja līdz sievas kapam. Tomēr darbam vecais ir nedomāja griezt muguru. Nemitīgi vēl arvienu varenais stāvs kustējās Klintaiņu druvās, pļavās un sētsvidū. Viņš atgriezās pie sava agrās jaunības amata — kalēja darba, uzcēla blakus pirtiņai mazu smēdi un no lauku darbiem brīvajā laikā cilāja āmuru un mina plēšas. Bieži viņu apmeklēja draugi: Sausnējs un vecais vagaris. Tad tika spriests un runāts, stāstīts un skaidri pierādīts, cik pasaule pēdējā laikā gājusi uz ļauno pusi un cik daudz labāki viss bijis viņās senās dienās, kad spriedēji vēl bija jauni un virināja meitu klētiņu durvis.
Drīz iestājās liels atsalums starp veco vagari un pārējiem diviem, jo vecais jauneklis nopietni gribēja realizēt savu precības apņemšanos; bet draugi ņēmās atrunāt un pat bārt. Vecais vagaris saskaitās un, atmetis ar roku, devās projām, pēc kam vairs nerādījās Klintaiņu smēdē.
Izredzētā bija gadus 30 veca dūšīga atraitne Trīne, kas veci saņēma savās rokās. Ar visu bērnu atrunāšanu kāzas bija jau tikpat kā noliktas, bet tad tīri negaidot kādu dienu veco Klintaini sauca pie vagara. Kad Kiintainis ieradās, tur pašlaik bija bijis mācītājs ar pēdējo baznīcas iepriecinājumu.
Vagaris palika it kā žirgtāks, kā atguvis jaunāko dienu saprātu, jo sauca savu precēšanās kāri par muļķību. Viņš dēvēja Klintaini par draugu, ka tas atrunājis no Trīnes apņemšanas. Nāca zināms arī, kamdēļ veča kāzas ar Trini bija atliktas uz mūžīgiem laikiem. Reiz, ejot ciemā pie Trīnes, vagaris dabūjis noklausīties viņas sarunu ar māju puisi. Trīne pukojusies:
«Tu man par to veci nebaries. Daļu naudas jau esmu tam izvilkusi. Līdzko dabūšu visu, varēsim precēties mēs un dzīvot bez bēdām. Līdz tam savaldies. Neesi muļķisl Nedomā, ka man liels prieks, ka tas kapu tārps ap mani luncinās, bet jāpacieš.»
«Vai tu tiešām devi naudu?» Kiintainis ieprasījās.
«Biju, draugs, tik muļķis. Jāatzīstas, biju. Nezinu, kur prāts bija palicis, kur nē. Visu gan — paldies Dievam! — nepaspēju iedot, bet daļu man izvīla ar saldiem vārdiem. Te drānu vajagot uzvalkam, te kāzām un pūram jāsapēr- koties, te nākošai dzīvei šis tas jāiegādājoties. Labi, ka laikā apķēros, citādi ar naudu Dieviņš to zina, kā būtu bijis. Lielā puse mana muižas krājurniņa vēl pie manis. Drošības pēc to ieraku. Zini (un šeit runātāja balss pārgāja čukstēšanā), ieraku slepen pie Pīļu dobes krūma. Tur neviens neuzies bez manis. Līdz palikšu vesels, tā tev parādīšu, kur mans krājumiņš kaltējas. Tā būs drošāki, jo visi esam mirstami cilvēki. Varu nobeigties, un neviens nedabūs naudas. Bērniem aizies bojā. Parādīšu tev. Ja es mirstu, tu izdalīsi, kā es nolikšu, cik kuram katram.»
Labais nodoms palika neizpildīts, jo nākošu nakti vecais vagaris nomira. Viņu paglabāja ar godu. Pēc bērēm veltīgi izrakņāja un izvandīja Piļu dobju krūmus. Izmēģinājās un izpūlējās ne vienu vien reizi. Vecā vagara nauda bija un palika apslēpta zemē.
Jāsaka, ka vecais vagaris mira īstā laikā. Ji- viņš būtu tikai drusku ilgāk padzīvojis un pieredzējis, kas norisinājās Kalniešos, diezin vai viņš tad nebūtu nolādējis ar vecajām drebošām lūpām savu mūža darbu muižas labā.
Gadu pēc vecā vagara nāves gar Mežupi un pa tās apkārtni sāka jādelēt divi vācu jaunkungi. Teica, ka esol mērnieki, kas zemi uzzīmējot uz papīra, tā ka, sēžot istabā pie galda, kā uz delnas varot redzēt katru vietu, vai tā atrastos laukā vai pļavā, mežā vai ganībās. Ļaudis skatījās uz jaunkungiem kā uz svešas zemes putniem un nepiegrieza lielas vērības, kad viņi pajādelējās un šur tur kā niekodamies pavēlēja līdzpaņemtiem strādniekiem uzmest apaļus uzkalniņus. Sak, lai jau izdarbojas, kam vaļas diezgan.
Pēc kāda laika jaunkungi sāka vairāk grozīties ap Pilskalnu. Pat grāfs izjāja turp pāris reizes. Pēdējos gadās tas bija rets notikums, jo grāfs bija ļoti slimīgs un priekšlaikus novecojis. Viņš nekustējās bez sevišķa iemesla laukā no muižas. Pilskalnā ieradās vēl viens svešs kungs. Stāstīja, ka tas esot mācīts lielmeistars, uz papīra uzzīmējot ēku, tā ka varot redzēt katru akmeni, katru baļķi, vai tur būtu pils vai siena šķūnis.
Tad izplatījās pagastā jauna vēsts, kas sacēla visus kājās. Grāfs esot nodomājis celt jaunu pili Pilskalnā un ierīkot jaunu muižu, un visu līdumnieku zemi gar Mež- upīti paņemšot jaunās muižas laukiem un pļavām, bet līdzšinējos saimniekus, mežu nolīdējus, nākošos Jurģos izsviedīšot no mājām laukā. Sākumā šādas runas neviens neturēja par nopietni iespējamām, bet drīz šaubām bija jāzūd. Ļaužu prāti bangojās kā jūra vētras laikā. Zemes, ko katrs bija ieguvis ar tādām pūlēm, šīs zemes iekārojās muižai, kas gribēja laupīt ne vien darba augļus, bet pat dūmainos dzīvokļus.
Sur un tur pulcējās ļaudis, vicināja dūres, spriedelēja,- kurnēja, un, kaut gan ne pie kāda gala netika, tomēr nebija šaubu, ka var notikt pretošanās ar sākumiem, dakšām un izkaptīm, ja muiža patiešām liks no mājām laukā.
Uztraukums pārņēma arī Klintaiņus. Pat strādāts netika dažas dienas; tās pagāja, staigājot uz sapulcēm, spriežot un sarunājoties ar citiem. Novērojis ļaužu prātus un nezināšanas un šaubu mocīts, vecais Kiintainis kādu rītu nolēma iet uz muižu, kur jau sen nebija kāju spēris, dabūt zināt patiesibu un, ja vajadzīgs, lūgt lielkungu grozīt nežēlīgo nodomu. Zēl, ka vecā lielmāte jau bija mirusi, citādi lūgtu arī viņu. Klintaiņa dēls vagaris tikko bija dabūjis zināt visos sīkumos grāfa nodomus. Viņš pastāstīja tēvam, ka tiešām nodomāts ierīkot jaunu muižu ar sevišķu pili grāfa vienīgajai meitai. Vecā Kalniešu pils ar muižu palikšot grāfa dēlam. Arī pagastu pārdalīšot. Visi līdumnieki ar klaušām būšot pieskaitīti pie jaunās muižas. Pagasta vecais, pirmāk apdzīvotais gals palikšot pie līdzšinējās muižas. Pili celšot uz Pilskalna, un jaunās muižas laukiem un pļavām paņemšot tikai piecējas mājas Pilskalna pašā tuvumā. Divām patālākām saimniecībām atņemšot pļavu gabalus, ko piedalīšot jaunajai muižai. Kāds jauns līdumnieks, kurš tikai pāris gadu kā apmeties uz palikušā meža gabala un mitinājās vēl būdā, zaudēšot savus nelielos, tikko iekarotos lauciņus līdz ar pļavas strēmeli. Tāpat birztalas un siliņus, kas vēl bija aiztaupījušies Pilskalna tuvumā, pagastam vajadzēšot nolīst klaušu kārtībā jaunajai muižai. Uz vienu pusi muižas lauki stiepšoties līdz Liepkalnam, bet Jēkabs palikšot savās mājās neaizskarts, jo tās esot par atstatām: uz otru pusi muiža izple- tīšoties līdz Pīļu dobēm. Esot pat Klintaiņus gribējuši pievienot jaunajai muižai, bet Piļu dobes paglābušas, jo negribējuši ieņemt muižas robežās šādu nederīgu zemes strēmeli.
Tiešām, visas šīs ziņas drīz apstiprinājās; attiecīgiem saimniekiem paziņoja, ka uz nākošiem Jurģiem viņiem jāmeklē jaucas dzīves vietas. Kam tādu nebūtu, tie varēja pieteikties par gada kalpiem jaunajai muižai. Labākos un krietnākos tad arī paturēšot muižas dienestā, tā bija piezīmēts rīkojumā.
Lielais ļaužu vairums nomierinājās. Kaut gan notika acīm redzama netaisnība, kaut gan tā dažam labam aizķēra tuviniekus, tomēr vairākums paši nebija cietēji un noprātoja:
«Ko lai dara? Zēl gan cilvēku. Ne par šo, ne par to uzbrūk tāds liktenis. Labi, ka neķer manas mājas. Bet viņiem gan tāda nelaime, tāda nelaime!»
Toties vairāk uztraucās tie, kam nelaime bija uzbrukusi, jo viņi tagad noteikti zināja, kāds liktenis draudēja.
Nedēļu priekš liktenīgajiem Jurģiem pie vecā Klintaiņa ieradās viņa znots — vecā vagara dēls Andrejs, Pilkalnu māju saimnieks. Viņš stāstīja, ka kopā ar kaimiņiem nolēmis Jurģos pretoties un ar labu neiet no mājām laukā.
Viņš lūdza aizdot bisi, draudēdams ar to nostiept zeme katru, kas nāktu ņemt nost Pilkainus. Domīgi Kiintainis nolūkojās znota enerģiskajos, draudoši savilktajos ģīmja pantos. Viņa gara acu priekšā uzausa skati un laikmeti no paša dzīves. Atminējās viņš savu brašumu jaunībā un vīra gados, kādos pašreiz bija znots. Atminējās vecā grāfa valdīšanu, kad neviens pat tā domāt nedrīkstēja, kā tagad Andrejs runāja. Senāk saimnieku mājās dažreiz vajadzēja ielikt ar pēršanu. Muižas vara nebija vairs senākā, tomēr tā bija vēl tik liela, ka cīņa, ko Andrejs kopīgi ar kaimiņiem domāja uzsākt, varēja tikai pašus drošiniekus iegāzt nelaimē. Agrāk viegli nācās kādu izpērt no mājām laukā, neviens nedomāja pretoties. Bet pretošanās pat tagadējos laikos lauzīs tikai kaklu pašiem. Kiintainis domīgi pakratīja galvu.
«Dēls, dēls! Ko jūs ar to panāksit?»
«Tēv! Man ir trīs pieauguši dēli. Par visām mājām kopā mēs esam ap divdesmit izsviežamo vīriešu. Vēl daži radinieki, jauni, droši puiši, solās nākt palīgā. Mēs iesitī- sim, ja vajadzēs, pakaušus ārā sviedējiem, lai tik mēģina nākt. Ja tu vēl man dosi bisi, tad es nostiepšu kādu pāri zemē, ka tie nedabūs ne apskatīties. Tik pārlieku daudz jau ārā sviedēju nemaz nebūs. Grāfs droši vien negaida no mums tādu traci. Gan dabūs redzēt, kā iet ar varmā- cībām. Pašam ir lepnu lepnā pils, bet iekāro mūsu nabadzīgās būdiņas, grib mūs izlikt pie vilkiem laukā, zem klajas debess. Mēs viņam rādīsim! Sakaltis kā sienāzis, tā ka no visa vīreļa nav mums kuram katram ne ar roku ko grābt, bet taisa tādas lietas. Meitai pils vajagot! Vai tad mums nav meitu? Vai mums nav sievu un bērnu? Piļu mēs negribam, bet mūsu būdiņas neatdosim! Lai nāk ņemt! Gan redzēs latviešu zemnieku nagu! Izstīdzējušie, kā jumta kārtiņas, memmes lutekļi!»
«Vai, vai, dēls! Ko jūs esat nodomājuši! Tā gan nevajadzētu darīt.»
«Un tu, tēv, tu to saki? Mani pārņem rūgtums, dzirdot no tevis tādus vārdus. Tu tā runā!»
-«Jā! Es tā runāju. Arī bises es nedošu, lai nelaimi nepalielinātu.»
«Tu gribi tā rīkoties, tēv? Pret mums? Tu, ko visi skaitām par paraugu, par pamācītāju māju ieplēšanā, pašu kaktiņa iegūšanā! Mans tēvs, ja vēl būtu dzīvs, mūs tikai pamuclinātu uz pretošanos. Droši vien tā darītu viņš, kas visu mūžu nokalpoja muižai un plēsās vagara gaitās. Jāl Mans tēvs droši vien runātu citādu valodu kā tu.»
«Dēls! Man sirds sāp tevis un tavējo dēj. Grietiņa laēu ir mana miesīga meita, un viņas pašas, bērnu un vīra liktenis man nevar būt vienaldzīgs. Tomēr es saku: metiet pie malas pretošanās iedomas.»
«Nekad! Lai man uz vietas jāmirst, bet' es pratīšu atgaiņāties no laupītājiem.»
«Es arī, dēls, reiz biju tavā stāvoklī. Arī es biju aiz sāpēm gandrīz vai prātu zaudējis sava piēsumiņa, savas būdiņas dēļ. Visa ļauna sacēlājs pats bija manā priekšā. Es viņu pašu varēju nogalināt, es biju apņēmies to darīt. Es biju ar mieru mirt, lai tikai glābtu savējos no ubaga spieķa. Tomēr es neizdarīju to, ko biju apņēmies: es pieļāvu viņam — pašam vainīgajam — aiziet sveikam un veselam. Un cik laimīgs es pēc tam biju!. Ja es būtu izpū- tis viņam dzīvības sveci, vai pavisam spētu just sevī kādreiz mieru?»
«Jā, tev palika tavi plēsumi, bet mums?»
«Dēls! Ja es zinātu, ka tev un taviem dēliem jāiet cīnīties pret niknāko lāci, pret diviem lāčiem, pret pusduci lāču; ja es zinātu, ka jums cīņa jāved tukšām rokām, bez ieroča vai varbūt apbruņotiem tikai ar vienkāršām nūjām; ja pie tam šai cīņā uz spēli būtu liktas jūsu mājas, — es jūs nemēģinātu atrunāt, bet pats nostātos jums līdzās, ietu jums līdzi. Es domātu: lai mani saplosa, lai tevi saplosa, lai vēl kādu saplosa, bet daži paliks dzīvi; tiem nāks par labu mūsu cīņa, mūsu nāve. Bet tagad? Jūs nedabūsit pat redzēt īstā vaininieka vaigu. Viņš vispār nemaz nekust no pils un pie jūsu izsviešanas nemaz nebūs klāt. Es nemaz nešaubos, ka jūs spējat Jurģos nobendēt vienu otru, varbūt visus ārā sviedējus. Kas tie tādi būs? Nevainīgi cilvēki, tādi paši kā jūs, cilvēki, kam būs likts un kas ies izpildīt pavēli. Citādi viņiem pašiem klātos slikti. Viņus apraudās sievas un bērni, tāpat kā jūs. Nedomājiet, ka lieta beigsies ar izsviedēju nogalināšanu. Tad tā tikai īsti sāksies. Ieradīsies no pilsētas kādi tiesu kungi ar palīgiem, varbūt ar zaldātiem. Vienu otru no jums pakārs par slepkavību un dumpošanos, citus aizvedīs uz neredzēšanos, pašus nevainīgākos no jums pat neatstās mierā, bet vai nu līdz nāvei piekuls, vai nodos zaldātos, ja tie pārdzīvos sišanu. Un tad? Jūsu sievas un bērnus iāpat izsviedīs no mājām; bet tad tiem nebūs jūsu atbalsta.»
Pilkalnu Andrejs pats to visu puslīdz labi zināja, bet sāpes un žēlas par māju zaudēšanu viņu bija spiedušas dižoties. Klausoties Klintaiņa lēnajā balsī, nelaimīgais darba vīrs palika pamazām mierīgāks un sāka kārtigāk domāt.
«Bet ko tad lai mēs darām? Ko lai darām? Tēv, saki — ko lai darām?»
«Dēls! Uzklausies! Es esmu vecs. Manu dienu skaits šai pasaulē vairs nevar būt lielais, bet, ja man būtu jāatstāj Klintaini, es ņemtu Jāni, Jūli un viņu zeņķi un ietu mežā dziļāk. Vēl gar pārnovada robežām Kalniešu daļā mežu diezgan. No jauna es sāktu līdumu līšanu. Aizietu tālāk, pēc iespējas tālāk, lai neuzbruktu jauna liksta. Darbu darīt nekad nav par vēlu, kamēr cilvēks vēl spēj kustēt. Pat manos gados vēl nav par vēlu uzsākt darbu. Ja būs gaitas paveikušās, citi vadīs sākto tālāk, citi nepametīs pusceļā, bet turpinās. Tu esi vēl stiprs, pajauns. Tev trīs pieauguši dēli. Dodies dziļāk mežā un sāc no jauna līdumnieka gaitas. Tu proti tās staigāt. Otrreiz ies vieglāk.»
«Bet kur tad paliks mani Pilkalni? Kur manas liekņas, uzkalni un gravas? Tur tik daudz strādāts. Vai to visu atstāt varmākam, lai piepildītos viņa iedomas?»
«Ko darīt, dēls? Jāatstāj. Es saprotu tavas žēlas, bet tās jāpārvar, jo ar pieri sienai cauri neizsitīsi.»
Iestājās klusums. Tad Andrejs piecēlās un atvadīdamies teica:
«Es, tēv, padomāšu par taviem vārdiem. Es parunašu ar viņiem — ar citiem nelaimes biedriem. Jeb labāki atnāc svētdien no rīta puses pie manis. Mēs visi būsim kopā. Apspriedīsimies ar tevi. Parunā pats ar viņiem.»
Nākošu svētdienu jau paagri Kiintainis bija pie znota Pilkalnos. Visi sazvērnieki, ja tā varēja saukt nelaimīgos, atradās kopā. Nebija tikai neviena no tām divām mājām, kurām nācās zaudēt pļavas vien. Abu šo māju saimnieki bija savus nodomus pastāstījuši Pilkalnu Andrejam, kas tagad bija vienis prātis ar veco Klintaini un vairs nekā necerēja sasniegt ar dūrēm. Sie saimnieki bija nosprieduši, ka viņi pļavas nolīdīs kaut kur citur, vēl brīvajās meža vietās, kaut gan pašu māju tuvumā nebija vairs nekā, kur varētu ko nolīst. Ja arī sliktāk iznāktu, ka pļavas ir patāli no mājām, tad tomēr labāk bija apmierināties ar dažām neērtībām nekā uzsākt pļavu dēļ veltīgu cīņu. Arī Klintaiņa znots vairs negribēja pretoties ar varu, bet pārējie saimnieki sēdēja drūmi. Skaidri varēja redzēt, ka sašutums un izmisuma bēdas viņus nomāca un ka viņi, dziļi sajuzdami nepatiesību, gribēja to novērst savām stiprajām, bet tomēr šoreiz nespēcīgajām dūrēm.
Pavisam nevaldāms bija līdumnieks Mārcis, kas tikko bija daudzmaz ieplēsies savā zemītē un sācis likt pirmos vainagus istabas sienām.
«Lai tur velns par rupuci paliek, bet es tam varmākam gan nepaļaušos!» Mārcis brēca, dūres vīstīdams.
«Lai visi citi paliek par memmes dēliem, bet mēs gan zināsim, ko darīt!» viņa dēls piebalsoja tēvam.
Kiintainis mierīgi un rāmi izteica savas domas, piekrita, ka notiek liela varmācība, bet aizrādīja, ka nav spēka pretoties, ka varas darbi nesola nekā laba, ka ar tiem var panākt tikai pretējo — nodarīt sev pašiem daudz ļauna. Beidzot viņš deva padomu sākt citur jaunu māju ieplēšanu. Muiža varbūt jutīšot drusku sirdsapziņas pārmetumus un palīdzēšot ar šo to. Klaušas droši nebūšot jāpilda pirmos gados.
«To tikai nē!» sauca līdumnieka Mārča dēls. «Mums bija divas gotiņas, kad iesākām šeit līst mežu. Mocīdamies ar pārtikas trūkumu, vienu no tām esam apēduši. Pašlaik mums sāktu pietikt savu graudu, un tagad lai mēs to visu pametam un aizejam rauties no jauna! Vai tad lai apēdam arī otro gotiņu? Varbūt tad lielskungs nāks un atkal dzīs laukā no jaunās vietas. Nē, tēv! Mēs zinām, ko darīt. Iesim! Te mums neatmaksājas pat klausīties bābu runās. Klintainim vecā piķiera daba par daudz ieaugusi miesā un asinīs. Lielskungs viņam vairāk kā Dievs debesis. Lai zaķapastalas klausās, ko lielkunga kalps saka. Mums te nav ko darīt, nav ko klausīties.»
Un viņi aizgāja sadusmoti, satracināti. Kiintainis ilgi noskatījās viņiem pakaļ. Zēl viņam bija nelaimīgo dzīves pabērnu, kam asiņains liktenis draudēja uzbrukt tikai tamdēļ, ka viņi par daudz bija pieķērušies savam celmainajam zemes stūrītim, savai piekvēpušai būdai.
Pēc neapmierināto aiziešanas palikušie drīz bija vienis prātis, ka ar varu pretoties veltīgi. Par tālāko domas šķīrās. Klintaiņa znots un vēl viens saimnieks sprieda iet dziļāk mežā un sākt no jauna līst līdumu. Turpretim pārējie nosprieda apmesties muižas kalpu mājās. Kāds no pēdējiem noteica:
«Kamdēļ plēsties no jauna? Kad būsim otrreiz uz kājām, varbūt atkal nāks un padzīs. Kurp tad iesi? Par niekiem tikai izrausimies ar celmiem. Lai muiža aizrijas ar mūsu labumu, ar mūsu sviedru augļiem!»
«Mēs tur muižā varēsim arī atspītēt. Naktis dažu reizi ir tumšas. Ka nepaliek visgribim kādreiz vēl žēl, ka sācis laupīt!» noteica kāds no dēliem.
Atnāca Jurģi. Pilkalnu Andrejs ar savējiem iegāja atkal mežos un apmetās Lāča silā. Uzkalniņā, kur lācis reizi gaidīja Klintaini tuvojamies, pacēlās pirmā būda. Sievieši un mazie bērni kādu laiku mitinājās pa radu mājām. Tomēr drīz viņi pievienojās ģimeņu galvam, jo visām rokām vajadzēja ķerties pie darba. Pēc gadiem Lāča silu vairs nevarēja pazīt. Tur bija izaugušas kādas astoņas mājas. Visur zaļoja pļavas un viļņojās druvas. Mežs bija pazudis, tā ka jocīgi, neizprotami skanēja māju nosaukumi, kas visi pieminēja lāci, jo tur bija Vec-, Jaun-, Maz-, Liel-, Gala-, Sila-, Lejas- un Kalnalāču mājas. Visā apvidū nebija vairs ne meža, ne krietna šiliņa, kur nu vēl varēja būt runa par lāci?
Tur bez Pilkalnu Andreja ģimenes bija saplūduši ar laiku vēl citi vecā Klintaiņa tuvi radinieki, saimnieku jaunākie dēli no Mežupēm, no abējiem Klintaiņiem. Pat Vagaru Mikus divi dēli bija devušies uz Lāča silu. Radinieki bija Lāču mājas sacēluši pa divas, pat trīs blakus.
Viens no padzītajiem saimniekiem aizgāja liktenīgajos Jurģos uz pašām Kalniešu pagasta robežām, un tur pēc gadiem viļņoja druvas Robežnieku mājās.
Citu padzīto saimnieku ģimenes palika muižas kalpu kārtā. Viena no viņām uz visiem laikiem dabūja pavārdu Saimnieks, otra — Līdumnieks. So ģimeņu likstas tik ātri nebeidzās. Rudenī, kad iestājās tumšas naktis, Kalniešu muižā nodega siena šķūnis, kas bija pilns ar lopbarību. Pēc dažām dienām nodega siena kaudze, tad vesels šķūnis ar nekultu labību. Aizdegās arī laidari, bet tos laikā apdzēsa. Pavasarī nodega degvīna brūzis. Mūris vien palika pāri. Otrā rudenī ugunsgrēki sāka atkārtoties, bet tad viens no Līdumnieka dēliem krogā iereibis lielījās, ka viņš gan protot atspītēt par varmācībām, ka visa muiža varot nokūpēt viegli un arī nokūpēšot. Krogs bija ļaužu pilns. Piedzērušais lielījās visu vakaru. Runas drīz aizsniedza muižu. Jaunekli saņēma ciet un līdz nāvei kula. Viņš izstāstīja šo to par brāli un par vienu no Saimnieku ģimenes locekļiem, uzkraudams tiem abiem līdzdalību dedzināšanā. Vai tiešām tas tā bija vai šaustais gribēja atvieglināt savas ciešanas ar stāstīšanu — to grūti noteikt. Uzdotos saņēma ciet un aizdzina briesmīgi piepērtus uz pilsētu cietumā, pēc kam no Kalniešu pagasta ļaudīm neviens vairs viņus netika redzējis.
Lai Šo nelaimīgo liktenis bija cik nelaimīgs būdams, tomēr vistraģiskāk beidzās nabaga līdumnieka Mārča dienas. Jurģos viņš ar dēlu trakās dusmās uzbruka ārā licē- ; jiem un smagi piesita divus no tiem, bet tad tēvu un dēlu sasēja un aizdzina uz muižu. Kādu nedēļu grāfs lika ne-1 laimīgos dauzīt diendienā, tad nodeva tiesai, kas abiem piesprieda karātavas.
Tā ierīkoja Jaunkalniešu muižu un Jaunkalniešu pa gastu. Ap agrāko muižu palika Veckalniešu pagasts jeb valsts. Jaunkalnieši bija nolemti grāfa meitai pūrā, lai tā dzīvotu arvien tēva tuvumā. Veckalniešus vajadzēja man- . tot grāfa dēlam. Starp abām muižām klaušu ļaudis drīz jļ ierīkoja labu lielceļu. Bet, iekām viss galīgi nokārtojās, fl grāfs nomira. Vēlāk meita izgāja pie vira uz Vāciju un , nekad nedzīvoja viņai celtajā pilī, ko drīz ar visu Jaun- fl kalniešu muižu un pagastu pārdeva brālim. Tā abi pagasti ' atkal nāca vienās rokās. Jaunais grāfs bija saprātīgs,® krietns un diezgan labi apgājās ar ļaudīm, tā ka visi to | slavēja. Ļaudis runāja, ka viņš atsities tēvatēvā, pie kam ļ domāja veco grāfu Otokaru, pie kura Kiintainis bija kal pojis par piķieri. Ciezdami no viņa dēla, ļaudis veco cieto kungu iztēlojās labāku, nekā viņš patiesībā bija bijis, jo senos laikos arvien ir gājis labāk. Labo jauno dzimtkungu pielīdzināja viņa ne tik labam vectēvam.
Pils un citu ēku celšana Jaunkalniešu muižā nepagāja bez sekām arī Klintaiņiem. Vecais Kiintainis bieži apstaigāja lielos darbus Pilskalnā. Tur visu darīja ar steigu. Fkas ceļot, uzlika papildu klaušas visam pagastam. Uz senču pilskalna drīz izveidojās tipisks tā laika dzimtkungu mājoklis, zem kura mūriem galīgi nozuda katra pēdiņa no latviešu senču dzīves atliekām.
Sad un tad Klintainim iznāca satikties ar galveno meistaru Jaunkalniešu muižas celšanas darbos un parunāties par šo un to. Vecais vīrs sāka pat meklēt šīs sarunas, un sekas drīz parādījās. Sirmgalvis kādu dienu stāstīja dēlam, ka vajagot Klintaiņos celt jaunu dzīvojamo ēku, tādu, kada esot tikai vienā pārnovadā: ar dūmeni dūmu novilkšanai tieši no krāsnīm, tā ka iekšā sienas un griesti nemaz
ueapkvēpstot. Vecais virs pirins uaves gribēja vēl redzēt šādu ēku Klintaiņos.
Jānis, kas bija paradis arvienu sekot Klintaiņa aizrādījumiem, šoreiz bija vienis pratis ar tēvu. Uz koku ciršanu mežos muiža skatījās vienaldzīgi. Tikai koku izvešana iznāca tagad daudz tālāka nekā Klintaiņu māju dzimšanas laikā. Tomēr jau pirmā ziemā saveda lepnu ļepnos baļķus — īstus meža milzeņus. Sākās to apstrādāšana. Gan dažs apkārtnē zobojās, ka zemnieki iekārojot kungiem pakaļ darīt. Gan dažs kratīja galvu un sprieda, ka tādas kungu būšanas zemniekiem neesot vajadzīgas, varbūt pat kaitīgas, jo zemnieks esot pieradis pie sodrējiem un dūmiem, bez kuriem palikšot gļēvs un mazspēcīgs — grūtākam darbam nederīgs. Klintaiņos neklausījās uz tādām runām, tur tikai tēsa un zāģēja. Sad tad, saldā šeļķena vai sīvā rudzīša pudeles pievilināti, ieradās palīdzēt ar darbiem un aizrādījumiem amatnieki, kas strādāja pie pils celšanas. Arī pats galvenais būvmeistars dažas reizes parādījās Klintaiņos un neliedzās dot padomus. Vecais Kiintainis tēsa no agra rīta līdz vēlam vakaram, izlietodams ēkas celšanai katru brītiņu, kad tikai viņš nebija nepieciešams saimniecības darbos laukos un pļavās. Arī Jānis neslinkoja. Ēkai viens vainags nāca klāt pie otra un sienas palika jo dienas, jo augstākas. Spāres sāka stiepties uz augšu, un tām pa vidu izlīda milzīgs dūmenis, šis zemnieku mājās neredzētais jaunievedums. Gan amatniekiem par tā uzcelšanu un krāšņu samūrēšanu aizgāja dažs pūrs labības, dažs pods linu, daža apaļa timpa no Klintaiņa nelielā krājuma, kas drīz pavisam izsīka, jauno māju ceļot, bet trešā gadā ēka bija gatava, un uz vecā Klintaiņa mūža 75. Miķeļicm iekrita staltās jaunās dzīvojamās ēkas iesvētīšana.
Pats cienīgtēvs ieradās uz svinībām, nodziedāja pāris dziesmu, noturēja runu, kas bija tik gudra un tik sliktā latviešu valodā, ka neviens, runātāju pašu neizņemot, teikto nesaprata.
Pēc runas cienīgtēvs vēl pagrozījās starp viesiem, uzlielīja saimniekus, sevišķi veco Klintaini, pagodināja vienu otru viesi ar pāris vārdu garu sarunu un pēc brīža aizbrauca, par atvieglojumu visiem, jo tāda cienīga kunga klātbūtnē visi jutās saistīti, nedabīgi, nezināja, ko īsti darīt, kur likt rokas, kur kājas, kā stāvēt, kā sēsties.
Pēc mācītāja aizbraukšanas sākās omulīga sadzīve. Pa- priekšu sīki apskatīja visu jauno ēku. Bija arī ko redzēt.
Ēkas vidū atradās četrstūraina telpa ar mūra sienām, kuras uz augšu sašaurinājās, izbeigdamās virs jumta kā liels, "plats dūmenis. Tanī bija ievadīti dūmu caurumi no krāsnīm abu ēkas galu telpās. Bez dūmu novadīšanas šim milzenim vajadzēja kalpot gaļas un desu kaltēšanai. Pati centrālā telpa bija nolemta lielajam pavardam un virtuvei. Vienas durvis veda ārā, otras — uz ēkas vienu galu. Blakus, tikai ar ieeju no ēkas otras puses, atradās neliels priekšnams, no kura durvis veda uz abiem ēkas galiem. Viens gals bija sadalīts mazākās telpās — vairākos kambaros, bet otru ieņēma plašāka kopēja istaba. Visa ēka bija ļoti plaša. Koki nebija žēloti, mežu nevajadzēja taupīt.
Viesi nevarēja beigt slavēt jauno ēku. Vēlāk viens otrs no apkārtnes pat brauca apl ūkot to. Vēl pec gadiem tā noderēja par paraugu ne vienai vien jaunceļamai ēkai. Nākošo vasaru pats jaunais grāfs, kas pēc tēva nāves tikko bija ieņēmis pēdējā varas vietu, reiz pieturēja Klintaiņos, jādams garām uz medībām, apskatīja ēku un uzlielīja to, paslavēdams arī saimniekus par cītību, krietnību un tīrību. Uz šo uzslavu Klintaini bija sevišķi lepni.
Jaunā ēka bija daudz, daudz lielāka par veco, niecīgo dzīvojamo māju. Pat mūsu laiku cilvēkam tā būtu izlikusies plaša. Logi bija maziņi, tā ka iekšā trūka gaismas, kaut gan ir paši Klintaiņi, ir visi citi bija gluži pretējās domās. Griesti bija zemi, bet kam tad tos vajadzēja celt līdz debesīm? Tā jau visgarākajam māju cilvēkam — vecajam Klintainim — galva nedūrās pie sijām. Klintaiņu jaunā dzīvojamā ēka bija abos Kalniešu pagastos pirmā bezdūmu zemnieku māja un Miķeļa dienas viesu acīs atrada neliekuļotu vispārēju apbrīnošanu.
Jauniešiem ēkas slavēšana drīz apnika. Lai arī ēka bija varena, bet izpriecas tomēr bija pavisam cita lieta. Ar skubu noturējuši priekšā likto maltīti, jaunieši ņēmās pa lielo istabu ar rotaļām. Vecākie vīrieši sēdēja kambarī ap galdu un mielojās ap pudelītēm, kamēr sievietes blakus telpas trieca, kas ir triekšana, atvieglodamas sirdis un uzjautrinādamas prātus. Vīriešu vidū atradās vecais Kiintainis. Viņš bija apmierināts, pat laimīgs. Kā arī ne? Eka bija iznākusi tāda, kādu viņš to bija iedomājies. Viņš izjuta katra cilvēka patīkamo apmierinājumu pēc padarītā darba. Jo lielāks un grūtāks veiktais darbs, jo vairāk prieka tas dara veicējam. To Kiintainis izbaudīja. Ne velti viņš bija vairāk kā divus gadus vicinājis cirvi. Tagad visu priekšā bija darba auglis, un pat skauģi nevarēja beigt to noslavēt.
«Neviens nevar teikt, ka tev, Klintaiņu tēv, 75 aiz muguras. Tu vēl tik brašs!» kāds viesis turpināja iesākto sarunu.
Kiintainis pasmējās. Tiešām! Viņam mutē vēl visi zobi. Acis un ausis darbojas labi. Muskuļos jūtams spēks. Stāvs vēl taisns. Mati sirmi tikai pa pusei. Viss organisms vēl žirgts, tā ka darbos viņš varēja iet pa priekšu dažam labam jaunajam un nereti ari gāja. 75 gadi, savienoti ar grūtiem darbiem, nebija spējuši salauzt šī milža miesas spēkus un žirgtumu.
«Ko nu tēvu raudzīt?» Klintaiņu Jānis ierunājās. «Viņš jau pagājušo nedēļu gribēja vēl ienest trīs pūrus rudzu no ratiem klēti.»
«Tas gan par daudz! Tas tavos gados neiespējami!» atskanēja saucieni no visām pusēm.
«Tīrie nieki, miļiel» Kiintainis pašapzinīgi noteica. «Tikai jānes uz muguras un ne rokās.»
«Saprotams! Saprotams! Kurš tad maisu nes rokās? Rokās trīs pūrus rudzu rets kāds no jauniešiem panesīs, ir tad tikai pāris soļu.»
«Nekā, Klintaiņu tēvi Tas tikai rādās, ka tik viegli ietu!»
«Ka es jums saku! Ja tik man uzliktu maisu uz muguras, es trīs pūrus rudzu panestu ne tikai pa līdzenu vielu, bet pat uzstieptu pa trepēm uz klētsaugšu.»
«Nieki vien, Klintaiņu tēv! Ko nevar, to nevar!»
«Ka es jums saku. Derēsim! Es uzstiepšu kaut tūlit.»
«Es ar mieru derēt. Bet uz ko?»
«Ja es neuznesīšu, trīs pūri rudzu tavi. Ved tos uz mājām. Ja uznesīšu, tev trīs pūri jāatved šurp līdz nākamai svētdienai.»
«Es ar mieru!»
«Lai iet!»
«Ko nu niekojaties?» Klintaiņu Jānis raudzīja mesties starpā. «Tēv, lai paliek! Kas tad šodien ies maisus nēsāt, kad viesu pilnas mājas?»
Uz viņu neviens vairs neklausījās, iebildumus neviens vairs nedzirdēja, jo negribēja dzirdēt. Arī vecais Kiintainis ne. Derības ieinteresēja visus. Radās brīvprātīgi organizatori, kas nekavējot steidzās uz klēti un izmērīja trīs pūrus rudzu prāvākā maisā. Pēc tam viss viesu pūlis devās uz klētīm uztraukts, čalodams. «Priekšnesums» visiem likās augstākā mērā interesants. Pat jaunieši pārtrauca rotaļas un pavairoja skatītāju skaitu. Pat tās pašmāju sievietes, kas līdz tam darbojās ar ēdienu gatavošanu un pie viesiem ir nerādījās, nespēja vairs savaldīt ziņkārību, pameta virtuves darbus un piebiedrojās citiem, likdamas uz spēli dažu labu gaļas podu, lai tikai noskatītos derībās. Pat bērni meta mieru skraidīšanai un sīkākie mitējās raudāt. Kurš pats valdīja pār kājām, ieradās brīvprātīgi klētī. Pārējos, vismazākos, uz turieni stiepa līdzi mātes, baidīdamās palaist garām interesanto skatu. Izrādei apmeklētāju bija pilnīgi pietiekošs skaits.
Priekšnesums sākās bez zvana vai cita kāda signāla. Divi vīri pacēla rudzu maisu un uzlika to Klintainim uz muguras. Sis atliecās, lai svars labāk atbalstītos uz muguras, un abām rokām ieķērās pāri pleciem maisa aizsietajā galā, tad sāka lēniem, bet drošiem soļiem iet no viena klēts gala, kurā atradās apcirknis, uz otru, kur stāvas trepes veda uz augšu. Lieta gāja tik gludi, ka dažs skatītājs jau visā skatā atrada par maz pievilcības.
Jau Kiintainis nonāca līdz trepēm un spēra kāju uz pirmā pakāpiena. Lēnām gāja uz otro, trešo… Pārmaiņus viena kāja pacēlās uz nākošo pakāpienu, tad otra sekoja. Jo augstāku vecais vīrs kāpa, jo lēnāki un grūtāki gāja uz priekšu. Uz trepēm jau skaidri varēja redzēt, ka kājas zem nastas dreb, stipri dreb. Uz pēdējiem pakāpieniem nesējs ilgi kavējās, pāris reizes pat uz augšu pacelto kāju atlika atpakaļ agrākā vietā, lai tā pēc brītiņa no jauna celtos uz augšu. Apkārt valdīja dziļš klusums Pat zīdaiņi neraudāja. Tikai Kancis nemierā par daudzo svešinieku klātbūtni uztraukts staigāja apkārt.
Beidzot maisa apakšgals pacēlās virs klēts griestiem. Nesējs, vairāk svara vilkts nekā brīvprātīgi, sakustējās uz sāniem, un maiss uzvēlās uz griestiem trepju cauruma malā. Vēl mazs grūdiens, un triju pūru rudzu maiss izstiepās visā savā garumā uz klēts griestiem. Nesējs nokāpa lejā daudz mundrāk, nekā bija ar maisu kāpis uz augšu.
«Tāl Atpakaļ nest es neesmu līdzis,» viņš iesaucās, kad jau atradās lejā starp skatītājiem.
Klusums, kas visu laiku bija valdījis klētī, kamēr viesu acis bija sekojušas rudzu maisam, beidzās kā uz rāviena. Sacēlās troksnis: cits urravoja, cits sauca, cits skaļi trieca ar blakus stāvētāju. Bērni noprata, ka svarīgais brīdis garām, un laida taures vaļā. īsi sakot, publika izrādīja uzvarētājam pienācīgo piekrišanu.
Sievietes steidzās atpakaļ uz virtuvi pie piedegušiem ēdieniem. Viesu bars pārspriezdains kustējās lēnām uz istabu, kur mielošanās atjaunojās ar dubultu sparu. Vecais Kiintainis nosēdās agrākajā vietā un raudzīja būt jautrs, bet tas viņam nemaz vairs negribēja labi izdoties. Arī miestiņš un šeļķens negāja nemaz vairs pie sirds, jo iekšā bija tāds kā tukšums, galva palika arvien smagāka un ausīs sāka dunēt, it kā kad būtu pārmērīgi iedzerts, kaut gan tā tas vēl nemaz nebija. Slābano sajūtu un līksmības trūkumu Kiintainis nespēja iznīcināt arī ar to, ka vairākas reizes griezās pie sava derību pretinieka un skaļi leica:
«Tu, kaimiņ, tikai neaizmirsti! Ka līdz svētdienai man rudzi būtu klāt un labi rudzi. Citādi vēl likšu tev braukt pēc citiem pakaļ. Pielūko tikai! Tagad joki pie malas.»
«Ka tevi jupis! Vajadzēja man arī derēt! Trīs pūri rudzu pagalam!» uzrunātais sirdījās it kā pa jokam, pat ārēji pārspīlēdams sašutumu, kaut gan viņam tiešām rudzu bija drusku žēl.
«Tev, Klintaiņu tēv, nemaz nevajadzēja līdumus līst un laukus plēst,» kāds no viesiem balamutējās. «Tu ar derībām vien labāk varēji pelnīties. Ja tikai katru pusstundu tu nopelnītu trīs pūrus, tad pa dienu palēnām pūru sešdesmit sastiepsi uz klētsaugšas.»
«Ja tu man maksāsi tos 60 pūrus, es ar mieru uz jaunām derībām ar tevi. Lai iet! Rudzi der. Vai ar mieru? Ko?»
«Nē, nē! Pietiek, ka viens dabūja mācību. Man tādas skolas, mīļais, nevajaga!»
Jautrība vairojās, un sarunu troksnis palika ar katru brīdi skaļāks. Bet Kiintainis drīzi nozuda un devās uz veco istabu, kas vēl nebija nojaukta. Tur viņš apgūlās savā gultā. Lielākā daļa viesu nonāca tādā svētlairnības stāvoklī, ka ikviens vairāk klausījās uz paša vārdiem nekā uz to, ko kaimiņš runāja. Tamdēļ Klintaiņa nozušanu maz ievēroja. Ja kāds arī pamanīja viņa aiziešanu, tad nodomāja, ka veco vīru, kas bija pievārējis rudzu maisu, pašu pārspējis stiprais dzēriens. Tikai Klintaiņa vecākais dēls Vagaru Mikus uzmeklēja, tēvu un sāka tam pārmest, ka nevajadzējis nest maisu, varējis pārrauties un lieta beigtos ne pa jokam. Ka tikai vēl neesot sastaipījies ar maisu?
«Ko niekus, dēls! Izgulēšos, gan būs labi. Tikai miegs nenāk un tāda nelāga sajūta.»
«Te nu bija! Lai Dievs dod, ka tu nebūtu sev pāri nodarījis. Pārrauties ir viegla lieta pat jaunākam.»
«Rīt, dēls, droši būšu spirgts un vesels.»
Bet rīt bija pavisam otrādi. Vecais gulēja grūti slims un klusi kunkstēja. Visu mūžu viņš nebija pavadījis laiku bez darba, un tamdēļ slimošana un bezdarbība darīja tam vislielākās mokas. Ar katru stundu garastāvoklis vecajam vīram palika ļaunāks un drūmāks. Viņš sprieda, ka nāves stunda tam klāt, un teica savējiem, atkārtodams reižu reizēm:
«Paredzu, paredzu, bērnil Sajūtu skaidri, ka necelšos.»
Arī tuvinieki domāja tāpat. Nepieaugušie dēla bērni pat raudāja aiz žēlām par inī|o vectētiņu. Tomēr dēls Jānis mierināja slimo tēvu:
«Kas nu, tēt, tā runāsi Gan vēl nodzīvosi dažu gadiņu. Tu līdz šim biji tik spirgts. Tikai tas rudzu maiss. To gan nevajadzēja nest. Gan pāries, gan pāries. Paslimosi, un pāries.»
«Nepāries vis. Pats jūtu. Bet ko maiss tur vainīgs? Pienācis laiks mirt. No manu dienu ļaudīm vairs nav neviena paša starp dzīvajiem. Vecais Sausnējs arī jau vairāk kā Radu atdusas. Muižā manā laikā jau trešais lielskungs. Cik gadus nokalpoju par piķieri pie tagadējā grāpa tēvatēva … Jā, laiks arī man reiz mirt, un jāmirst jau vien būs.»
Tomēr izrādījās, ka KJintaiņa spēcīgais ķermenis turas. Gan atveda mācītāju, bet nāve vēl nenāca un šoreiz neatnāca. Klintainis dažas nedēļas nogulēja slims un tad piecēlās no gultas. Pat visas zāļu tējas, ar ko viņu ārstēja, nebija tam neko daudz ļauna nodarījušas. Tomēr pēc slimības tā bija tikai agrākā Klintaiņa ēna. Vārgi, vārgi, tikko cilādams kājas, Klintainis vilkās apkārt. Mati bija palikuši gluži balti un atgādināja mīkstus, labi izsukātus linus. Darba nekāda viņš vairs nespēja. Pat smēdes durvis stāvēja tagad arvienu ciet, jo brašais kalējs nespēja vairs dimdināt veseri uz laktas.
«Gan pāries. Ja jau nenomiru, bet piecēlos, tad pāries. Pavasarī atkal aršu druvās, ka kūpēs vieni» — tā Klintainis drošināja sevi un citus, bet arī šis paredzējums nepiepildījās. Atnāca pavasaris, un vecais Klintainis palika nespēcīgs, kā bijis, tā ka ne par aršanu, ne citu nopietnāku darbu nevarēja ne domāt.
«Esi diezgan izstrādājies savā mūžā. Pastrādasim mēs bez tevis tagad vieni paši. Atpūties labāk,» — tā dēls viņu mierināja, un vecajam Klintainim cits arī nekas neatlikās kā atpūsties.
Lēniem soliem vecais vīrs apstaigāja mūža pēdējos gados daudzo bērnu un bērnubērnu mājas. Trieca ar vecajiem, trieca ar jaunajiem, trieca ar mazajiem, jautros brīžos dzina jokus, un vecās, gudrās acis dažu labu reizi priecīgi dzirkstīt dzirkstīja. Visur viņš bija ieredzēts un mīļš viesis. Sevišķi labprāt redzēja viņu nākam mazie bērni. Dažs labs no tiem pieaudzis gadu desmitus vēlāk stāstīja saviem bērniem un bērnubērniem par sirmo, gudro vectēvu, ko pats stāstītājs bija redzējis, vēl pats būdams puišeļa gados, un dzirdējis par vienu teicam tā un par otru citādi.
Vismīļāk Klintainis trinkšķināja kokli vai arī tāpat stundām ilgi sēdēja labā, siltā laikā zem lielā ozola pie pirtiņas. Viņš piegrieza skatus te vienai, te otrai vietai, bet garā kavējās pagātnē. Klintainis juta pats, ka viņam viss tagad pagātnē un ka tagadnē viņš pats tikai pagājušo laiku— pārpalikums.
Klintainis ne vienu reizi vien atcerējās agro jaunību, muižas dzīvi, piķiera gaitas, dienestu pie vecā, iedomīgā lielkunga, kas tagad atmiņā izlikās mīļš, atminējās lepno, skaisto lielmāti un paša mīļo sieviņu, atminējās pirmās dienas mūžamežā, būdā, atminējās toreizējo dzīvi, tuviniekus, no kuriem tik daudzu trūka, atminējās brieža gaļu bada laikā, medību piedzīvojumus un darba pienākumus, kā arī neveiksmes, atminējās bēres un krustības, bēdas un priekus, mūža uzvaras un zaudējumus. Atmiņās gremdējās vecais Klintainis un brīžam smaidīja, brīžam vērojās nopietni. Atmiņās viņam bija vesela pasaule.
Tur aiz upītes līkuma viņš vēl tos laikos, kad dzīvoja par piķieri muižā, bija panācis medībās sašautu briedi. Kas to tagad ticēs? Brieži tagad jāmeklē aiz tālā Velna purva, Robežnieku māju apkaimē.
Seit pat pie pirtiņas, netālu no ozola, bija dziedājuši rubeņi. Vēl dažu labu pavasari pats Klintainis un dēli tos bija šāvuši pa vecās būdas logu. Un medņi? Tepat silā, kur tagad Andžus rudzu lauks, šie putni desmitiem mēdza svinēt kāzas, bet to turēja par mazvērtīgu roslu, jo īstajos rostos putnu bagātība bija neizsmeļama.,.
Kur tad visādiem raibumiem bagātā gulbja medīšanai Tas bij tur aiz Mežupītes, ja pat vēl aiz otrām mājām, kur vēl tagad redzami krūmi uzkalniņa malā liekņā .,.
Lūk, stāv Andžus mājas — Mazklintaiņi. Tur bija izdedzis mežs. Kiintainis skaidri atmin, kā tur vēl auga mūžamežs, atmin arī — tur sils dega … Drusciņ tuvāk tā saucamā Pagasta druva, kur tik daudz strādāja, tik daudz celmu veica Bērtulis. Arī uz otru pusi — šī līdzenā p|ava saistīta ar atmiņām par viņu, jo to dēvē par Bērtuļa lanku. Tur, kur pašlaik biezajā zālē vējiņš saviļņo it kā zā|u jūras bangas, tur kādreiz Kiintainis paša acīm redzēja milzu apses un ne daudz mazākas egles celmus ar saknēm kopā savijušos, bet jau izlauztus no zemes, redzēja blakus tiem sēžam Bērtuli — bālu, ar tikko kā aizlauztu dzīvību. Jā! Ne velti pļava nesa sava iekarotāja Bērtuļa vārdu.
Tur, pāri Pīju dobju krūmiem, no Pilskalna virsus šurp skatās jaunas muižas ēkas. Jā! Tur biezajā eglājā mājoja bezgalīgs irbju daudzums. Pēc tam tur savējo pulciņā strādāja kā jauna, braša līdumniece Klintaiņa mīļā meita Grietiņa, tagad jau veca, nespēcīga, no smagā darba paguruši. Tagad viņa pieaugušu bērnu vidū pusnolīstajā Lāča silā rīkojās ar bērnubērniem …
Uz vecās muižas pusi lauki vien. Kāds tur bija mežs priekš 40 gadiem, kad Kiintainis pa brieža stigu sekoja savam mantas vienīgajam vezuftiiņam, kas devās uz jauno dzīves vietu dzi|i iekšā mūžamežā. Toreiz viņš te apmetās kā pirmais celmlauzis, pats vēl šaubīdamies par pasākumu. Surp viņu pavadīja neticīgas acis, daudzu to pašu acis, kuri vēlāk sekoja piemēram, kad par iznākumu sāka zust šaubas.
Jā. Tagad un toreiz… Vecais vīrs gremdējās atmiņās un raudzījās, raudzījās un domāja. Nebija beigu atmiņām gan par svarīgiem dzīves notikumiem, gan par sīkiem gadījumiem.
Kādu pavasari vecā mežābele vairs neuzplauka. Viņas vecās saknes nebija vairs spējīgas piegādāt diezgan barības jaunu lapu plaukšanai. Koks nokalta.
«Tā slikta zīme! Šogad arī man būs jānokalst, jāmirst,» prātoja Kiintainis gan pie sevis, gan arī sarunās ar citiem. Tomēr arī šoreiz viņš vēl bija maldījies. Gads pagāja, bet vecais Kiintainis vēl arvienu turējās.
Pagāja vēl daži gadi. Atnāca jauns pavasaris. Kiintainis staigaja un jūsmoja par ziedoni, prātoja par saviem pavasariem, par to sen nobirušiem ziediem, sildījās saulītē pie vecā ozola. Tur viņu kādu dienu atrada izdzisušu. Smaidošais ģīmis bija piegriezts Pilskalnam.
Kaut gan vecā Klintaiņa nāvi varēja sagaidīt katru brīdi, kaut gan viņš krietni bija pārsniedzis 80. mūža gadu, tomēr viņa nāves dēļ dziļas sēras pārņēma ne vien tuviniekus, bet arī visus citus, kas pazina veco līdumnieku vectēvu.
Skaistā pavasara svētdienā, kad gaiss bija pārpildīts jauko ziedu smaržu, gara, gara bērinieku rinda brauca no Klintaiņiem uz kapsētu, kur divu pagastu iedzīvotāji — Jaun- un Veckalnieši — bija sapulcējušies izvadīt veco Klintaini, apkārtnes godājamāko vīru, pelēko baronu sentēvu. Liels, balts ozola krusts pacēlās pār svaigo zemes kopiņu blakus diviem tādiem pašiem, tikai no saules un lietus jau tīri pelēkiem. Tie apzīmēja divas vecākas kapu kopiņas, zem kurām jau dažti gadu atdusējās Klintaiņa dzivesbiedrene, kādreiz brašā Māriņa, un jautrais, dzīvespriecīgais dēls Bērtulis.
Jāl Lieliska bija vecā Klintaiņa izvadīšana uz pēdējo dusu. Viņš to arī bija pelnījis, daudz un daudzkārtīgi pelnījis, jo viss garais mūžs bija pagājis darbā. Strādāt viņš nekad nebija apslincis, pielikt rokas darbam viņš nekad nebija guris. Darbā viņš atrada prieku, laimi un dzīves nozīmi. Daudz viņš bija padarījis un panācis. Vesels pagasts, kurā netrūka pat dzimtkunga pils, bija viņa darba auglis, viņa — vientiesīgā zemnieku-arāju jaunekļa, viņa — vienkārša kalēja un muižas verga piķiera, viņa — mazturīga, bieži pusbadā dzīvojoša līdumnieka.
Tāds bija Klintaiņu Miķeļa mūža darbs, viņa gaitu panākums.
Tiešām, visspēcīgs, visvarens ir darbs! Tikai darbs! Vienīgi darbs! Darbs!
Pat kad Miķelis Klintainis sen bija izzudis no dzīvo atmiņas, kad laiks nākošās paaudzēs viņa vārdu bija dzēsis, kad stiprais ozola krusts uz viņa kapa bija sapuvis un iznīcis, pat tad vectēva darba augļi turpināja dot liecību par viņa dzīvi, par viņa darbiem, jo druvas līgot līgo, pļavas zied, glītas ēkas greznojas kuplo dārzu vidū.