Mārtiņš Klintainis, Jaunkalniešu pagasta Lielklintaiņu māju saimnieks, it kā atmodās no savām domām. Viņa zirdziņš bija izlietojis gadījumu, ka saimnieks nepiegriež viņam vēnbu, un sācis mest par daudz sīkus solīšus. Klintainis sarāva grožus, savicināja pātagu, bet neuzšāva zirgam. Paša lopiņš vien ir. Pats bija to uzaudzinājis. Braukāšanu pēdējā laikā arī iznāca tā pavairāk.
«Nu, Blesīt, nu-ū! Pateci! Patecil Ceļš iet uz māju pusi! Kur tu šodien tāds sliņķis!»
Blesītis iesāka trukšināt rikšiem. Tomēr tā bija tikai maza viltībiņa, lai izvairītos no pātagas. Lopiņš drīz sāka šķielēt atpakaļ un, novērojis, ka saimnieks atkal nogrimis domās, meta mieru rikšot. Viņš labi zināja, ka ceļš ved uz mājām. Mājas bija laba lieta, bet cik ilgi iznāks tur pabūt? Varēs tikai dažas stundas atpūtināt kājas. Tad atkal būs jāstājas ilksīs un jāmēro jauns ceļš. Saimnieks nedeva miera ne sev, ne zirgam. Grūtāk gan, bez šaubām, gāja pirmajam. Pļaujas laikā, kad saimnieks nemitējās līdz vēlai tumsai vicināt izkapti, Blesītis ar baudu grauza mīksto zāli līdz apnikšanai. Bija arī vēl citi darbi, kur Blesītis varēja atpūsties. Saimniekam turpretim viena diena bija tāda pati kā otra. Viss viens nepārtraukts darbs. Pat dienvidus laikā, kad citi darbinieki atpūtināja nogurumu, saimnieks bieži kustējās, vai nu ko apskatīdams, vai padarīdams sīkākus darbus, kam citādi neat- krita laika.
Pašlaik — rudenī — gan abiem, ir zirgam, ir braucējam, iznāca vienādas gaitas, jo saimnieks brauca dienām un naktīm, vadādams uz pilsētu, pa tirgiem un pie atsevišķiem žīdu uzpircējiem savu māju ražojumus. Vezumā dažreiz bija linu buntes, dažreiz maisi, uzpūtušies pilni, it kā lepodamies ar smago graudu saturu, dažreiz aitas, auni, jēri, teļi sasietām kājām, bija dažreiz sviesta spainīši, trauki ar biezpienu un citi sīkumi. Dažreiz brauciens gāja uz pašu Rīgu. Tad vezums mēdza bīit īsti prāvs, jo vai tad par niekiem lai mērotu tik garu ce|u. Smaguma centrā tad parasti atradās kautie lielie vepri un cūkas. Dažreiz ratos trūka vedamā, bet tā vietā saitē tiem nopakaļ smagi so|oja vērsis, govs vai pašaudzināts zirgs, nolemts pārdošanai, sabarots, nogludināts, tā ka spalva vien spīdēja.
Viss tas aizgāja gadu no gada no plašajām Lielklin- taiņu mājām, lai pārvērstos naudā, kuras tik daudz, tik daudz vajadzēja, jo muiža prasīja renti. Pēdējā smagi spieda arī citus saimniekus. Mājas pagastā gan bija iepirktas par dzimtu, bet par tādu maksu, ka visi darba augļi aizgāja ikgadīgās nomaksās, ko (audis pēc rentes laiku paraduma sauca par rentes naudu. Katram saimniekam daudz bija jāgrozās, lai nepaliktu muižai parādā. Ir tad pie pirkstiem varēja saskaitīt tos, kuri, kā Lielklinlai- nis, bija visas maksas muižai nolīdzinājuši. Daudzums kāvās ar parādiem. Dzērājiem un vairāk parādos iestigušiem muiža dažreiz negaidīja maksājumus, svieda tādus no mājām laukā un slēdza līgumus ar jauniem.
Klintainim gan šāds liktenis nedraudēja, bet ko domāt un skaitīt arī viņam pietika atliku likām. Pašlaik, braukdams no apriņķa pilsētas, viņš saskaitīja šīsdienas ieņēmumus, pielika tiem klāt to krājumiņu, kas jau atradās noglabāts skapī, prātoja, cik ieņems vēl šoruden par pārdodamām mantiņām, un saln'zināja ienākumus ar savām vajadzībām, no kurām pirmā vietā stāvēja muižas prasības. Ziemu izkulstīs linus, pārdos teļus. Rentei varbūt pietiks. Jāl Pietiks! Tikai ar cukuru un citiem pilsētas iepirkumiem būs jāsašaurinās. Tas nekas! Ēdamā mājās diezgan labu labā. Bads nebūs jācieš. Melnā rudzu maizīte ari veselīgāka kā pilsētas bulkas. Vaigi ēdājiem no tās sārtu sārtie. Kas tie pilsētnieki ar savām bulkām, salīdzinot ar lauku ļaudīm? Tīrie skangali, tīrie spičkas. Viņš pats, viņš, Mārtiņš Kiintainis, kas viņš bija par staltu puisi bijis! Gandrīz asi augumā, platiem pleciem, varenām krūtīm. Un ko viņš varēja pārciest, panest! Kādus darbus izdarīt! Kā strādāt! Cik naktis no vietas negulēt, dienām strādājot tāpat līdz ar citiem! Tikai pēdējā laikā sāka uzmākties gurdenums. Arī sānos bija radušās caurdures. Drusku tā kā klepus uznāca paretam. Nekas! Gan drīz pāries. Vai tad tamlīdzīgiem niekiem vajadzēja piegriezt vērību? Viņš būs saaukstējies. Pāris naktis, braucot ar vezumu un snaužot, bija krietni izsalies, tā ka labu gabalu vajadzēja skriet kājām, lai sasildītos. Klepus būs no tam. Gan pāries! Un gurdenums? Nu, vai tad citādi tas šo rudeni varēja būt? Pēc pusnakts tu, cilvēks, pārbrauc mājās. Kamēr nokārtojies, gandrīz jāiet jau pie darba, dienu jākārto un jāraujas, jo pāris dienas neesi saimniecību pat ne redzējis, vakarā atkal jājūdz zirdziņš, lai nākošu dienu no paša rīta būtu ar vezumu galā — vai nu uz tirgus, vai pie kāda kupča. Kā tad nebūtu gurdenuma kaulos?
Tomēr tas nekas, nieki vien. To viegli pārcietīs. Darba cilvēks jau vien ir un nevis kāds barons vai grāfs. Tikai pavasarī būs tā šaurāk ar naudu. Tas, lūk, lielāks piķis! Pavasara rentei gan, kā liekas, pietiks, pa ziemu tik daudz sagrabinās. Pa ziemu arī pats atpūtīsies. Ar kulšanu gan būs vēl daudz nakšu, ko ņemties. Lini arī jākulsta. Dažu labu dienu būs pie tiem jāpavada. Striķi jāvij. — Bet sīkos darbus nav ko līdzi skaitīt. Jābraukā arī būs. Tie paši lini jāved uz pilsētu. Tomēr pa ziemu darba iznāk mazāk. Ek, tā kuļamā mašīna, ko viņš pagājušo nedēļu Rīgā redzēja, tā gan branga lieta. Iejūdzis viņā četrus zirgus, par vienu dienu vari izkult pasmiedamies tikpat, cik ar rokām par pusmēnesi. Un kur tad ērti! Bet mašīna maksā par daudz naudas. Jāpaciešas. Tomēr, līdzko būs lieka nauda, tā viņš pirks tādu zirgu kūlēju, kādu bija redzējis. Laba lieta, laba lieta! Bet lieka nauda! Kad tad būs lieka nauda? Cerams, pavasara rente būs. Bet bez tam jau va- jaga naudas katru pavasari, ko uzpirkt pāris vājāku vērsīšu un dažas govis, kas pa vasaru Lielklintaiņu zālainās ganībās uzbarotos, lai pēc tam ar peļņu varētu tikt pārdotas. Tā viņš darīja gadu no gada un pelnīja smuku grasi. Šogad pat uz divām govīm viņš nopelnīja pa 4 rbļ., uz vienas 5V2 un par vērsi žīds veselus 8 rbļ. vairāk samaksāja, kā pavasara pirkumā bija atdots par vāju lopu. Nākošam gadam arī lopu uzpirkšanai vajaga naudas, lai tur vai kas. Kur citur ņemt tādu vieglu peļņu? Būs vēl jāsašaurinās pašiem. Petroleju par daudz izdedzina pa mājām. Lielajā istabā gan skalus vien lieto, bet kambarī mazā lampiņa prasa petroleju. Daudziem kaimiņiem šādu smalkumu vēl nemaz nav. Būs pašam vairāk jāsēd pa vakariem lielajā istabā kopā ar visiem citiem — ar saimi. Tur tā kā tā striķi jāvij, karotes jātaisa, zirgu lietas jālabo. Tad lai sieva arī turpat vērpj un sēd ar bērniem. Tikai šad tad atļausies pavadīt paši vien brītiņu kambarī pie lampiņas gaismas. Sāli gan nevarēs mazāk pirkt kā līdz šim. Bez tās nevar iztikt. Bet ja vēl pārdotu vienu puscūci no tiem, kas pašu vajadzībām nolemti? Tā šaurāki iznāks. Bet ko darīt? Jāiztiek būs! Piena ir diezgan. Bez tam varētu vēl…
«Ē, kaimiņ! Ko tu tur kūko? Vai par englenderu kariem prāto?»
Lielklintainis sarāvās un atskatījās atpakaj. Nemanot to bija panācis Jaunlāču saimnieks, arī Kiintainis uzvārdā. Piebraucējs, kas vispār bija pazīstams kā labs iemetējs, slikts saimniekotājs un mūžīgs muižas parādnieks, arī šoreiz bija krietni iedzēris. Viņš brīžiem snauda ratos, ļaudams zirgam iet, kā sirds vēlas. Brīžam atkal, uztrūcies vai nu pats no sevis, vai atkal no kāda stiprāka grūdiena ceļa nelīdzenākā vietā, Jaunlācis raustīja grožus, sapēra krietni zirdziņu un drāzās uz priekšu pa ceļu kā nelabā triekts. Tā viņš bija panācis Lielklintaini.
«Ko tad tu, uzvārda brāl, brauc ar sapītu vistu? … Bet esam gan mēs, Klintaiņi, vareni vīri! Brauc, kur gribi, Klintaini vien!»
«Nu, nu, ko lielies! Tu atkal zēģelēs!»
«Varēnās zēģelēs, uzvārda brāl, varēnās zēģelēs. Ir arī par ko.»
«Tev tas nāk pats par sevi — ir par ko, ir bez kaut kā.»
«Nē, brāl. Līdz šim tas nāca no bēdām vien. Dzēru aiz kreņķēm.»
«Kas tad tev par nelaimēm?»
«Kā? Nezini! Uzvārda brāl! Mī-ļ-ais draugs! Tu negribi saprast otra likstas! Vai tad nezini, kā man iet ar muižu? Es, nabags, leju sviedrus no rīta līdz vakaram, gadu no gada — un kā parādā muižai, tā parādā. Vai tur sirds lai ncapskrienas? Pat domājot vien, acīs rodas slapjums. Un kur tad ņemsi asaras, ja nelieši atkal iekšā kaut ko slapjāku? Tā gribot negribot jāiedzer. Es aiz bēdām dzēru arī. Bet šodien sametu aiz priekiem, jā, aiz īstiem sirds priekiem.»
«Kas tad tev tā nogadījies? Vai būsi velnam dvēseli norakstījis un no nelabā naudu dabūjis?»
«E, uzvārda brāl! Cilvēks nedzīvo no mantas vien, kā Bībelē teikts. Ar šodienu esmu no visām likstām ar vienu rāvienu vaļā. Nebūs vairs jālien no ādas laukā, lai aiznestu uz muižu renti.»
«Daudz gan līdz šim nemēdzi nest. Vai uz priekšu vairs nemaz nedomā maksāt muižai?»
«Jā, drauģeli Nemaz, nemaz vairs nedomāju maksāt. Tagad staigāšu savā vajā kā pats grāps.»
«Kā tad to gribi izdarīt? Pastāsti man arī, lai es pēc tava parauga varētu tikt uz priekšu. Bet laikam tev pašlaik galviņā tāpat ķeras kā ar mēli, kas šodien šļupstēt vien grib.»
«Lai šļupst! Tas no priekiem. Šoreiz, drauģel, nav nekāda melšana, bet tīra salta patiesība … Kas ir? Izmaksā man pusduci alus Akmens krogā, un es tevi pamācīšu, kā likt no rentes maksāšanas vaļā … uz viena rāviena. Izmaksāsi? Ko?»
«Nemaksāšu vis! Jāiztiek vien būs bez tava padoma.»
«Nožēlosi, drauģel. 2ēl! Būtu uzvārda brālim palīdzējis.»
«Ko darīt? Pažēlo vien! Tev mīksta sirds, sevišķi, kad esi iedzēries.»
«Bet tad tik tu esi skops! Uz naudu kā velns uz dvēselēm. Tāpat ķapā līdzi nepaņemsi. Vai nezini, kā Bībelē teikts? Kādi no mātes miesām kaili nākuši, tādiem būs jāaiziet tā Kunga priekšā… Nu! Tā kā tu man esi uzvārda brālis, tad pateikšu tev visu tāpat vien. Sā vai tā, jauno ziņu tu drīz dabūtu pats zināt. Nav īlens, ko maisā var noslēpt. Ak tā! īlenu jau nevar noslēpt maisā. Tptul Nu, labs ir. Tad klausies. El Vai dzirdi?»
«Dzirdu, dzirdu! Kā lai nedzirdētu, ja tu tik- neganti kliedz. Zirgs sāk baidīties.»
«Lai baidās, lai! — Tad atveri ausis, acis un muti! Mani lielskungs izsviež no mājām laukā. Šodien biju tiesā. Par rentes nemaksāšanu — «purt» ārā no mājām, prom no Jaunlāčiem. Māju muiža pārdos tagad kādam citam.»
«Redzi nu, cik tālu tiki ar dzeršanu. Pazaudēji tēvutēvu mājas.»
«Ak, ko niekus! Mani tēvi, mēles izkāruši, plēsās ar mājām un tāpat kapā vien nokļuva. Es līdz šim arī norāvos uz beidzamo. Tagad diezgan! Beigas! Lai raujas kāds cits. Es tagad būšu brīvs cilvēks, dzīvošu savā vaļā, svabads no visām tām rentes bēdām.»
«Ka tikai nepaliek žēl.»
«Nieki! Tagad būs cita dzīve. Iešu par puisi. Lai saimnieks ruden atber, cik man nākas. Vai paaudzis ir vai nav, vai pašam ir ko grauzt vai nē, vai ir ko uz muižu nest vai nē, tas man vienalga. Dod šurp manu tiesu! Un, ja vienās mājās nepatīk, ardievu! Jurģos ej uz citām. Tā, uzvārda bral.»
«Ka tikai nepaliek žēl. Nav kalpu briviba nemaz tik salda. Savs stūrītis tikpat cita lieta. Mīļa vietiņa … Tādu atstāt būtu žēl.»
«Tā ir gan, bet ar to renti ari gala nav.»
Cauri dzērumam, cauri bravūrai ieskanējās dziļas sēras, bet tad Jaunlācis nopurinājās, it kā ko nepatīkamu nokratīdams, un agrākā bezbēdībā uzsauca:
«Jā, brāli Četri saimnieki bijām pagastā ar uzvārdu Klintaini. Tagad paliksit trīs: tu Lielklintaiņos, matīs kaimiņš Kalnalācis un Jaunliepkalns. Divām kalpu saimēm pagastā arī Klintaiņu uzvārds. Tagad es būšu trešais kalps — Kiintainis. Trīs saimnieki un trīs kalpi — visi Klintaiņi. Veci ļaudis stāsta, ka mēs visi no viena Klintaiņa cēlušies, bet ej nu sazini. Jā, drauģeli Trīs kalpi un trīs saimnieki. Un pie tam jāprasa — kuri vēl tie gudrākie? Vai jūs, grašu vācēji, muižas vergotāji, vai mēs, savas vaļas ļaudis — kalpu cilvēki?»
«Tu sevi par kalpu sāc rēķināt. Vēl jau esi saimnieks.»
«Nekāl Beigas! Trīs kalpi un trīs saimnieki! Tas iznāk 1 īdzīgi.»
«Bet ir vēl divi saimnieki Klintaiņi kaimiņu Veckalniešu pagastā. Mans tēvabrālis ieprecējās Melderu mājās jau priekš gadiem, un nesen iegāja iegātņos Muižzemnieku mājās viens no mūsu pagasta kalpu kārtas Klintaiņiem. Tātad pieci saimnieki un ar tevi tikai būs trīs kalpi.»
«Pārnovadniekus es līdzi neskaitu. Bet, ja tu tā saki, es tev, drauģel, piekrītu. Tikai tad tev jāizmaksā par tavu taisnību. Pašulaik nāk Akmens krogs. Atpūtināsim zirgus un iedzersim.»
«Ko zirgu pūtināsi, kad tev mājas tepat aiz meža, pāris verstes vien būs.»
«Es tev par kompāniju. Es drauga dēļ esmu uz visu gatavs.»
«Redzu, redzu. Pat iedzert uz mana rēķina esi gata.vs.»
«Skaidra padarīšana. Dzeršu, cik vien gribi. Tātad pieturēsim?»
«To gan nē! Laidīsim tik mājās.»
«Neesi tāds badakāsis. Kur tu liksi to naudu?»
«Gan zināšu, kur likt. Tev tā raizes nedarīs.»
«Bet padomā taču par savu dvēseli. Zini, ka svētos rakstos stāv: «Nezūdaities un nerūpējieties!» Vai atkal citā vietā: «Raugaities no putniem laukā! Ne tie sēj, ne tie pļauj.» Bet tu pat iedzert glāzīti negribi, ne arī atpūtināt nabaga lopiņu. Kauns, uzvārda brāl. Zirdziņš nokusis, bet tu šitā. Vai gribi sagaidīt, lai viņš sāk brēkt uz tevi kā Bileama ēze|u māte?»
«Māki gan runāt. Tīri kā no grāmatas!»
«Vai pieturēsim? Lūk, krogs klāt.»
«Es laidīšu mājās. Tu, kā gribi, tā dari.»
«Esi gan skopulis. Tik vien zini kā raust un raust mantu. Tad tik būs velnam prieki par tavu dvēseli.»
«Ej, ko tur tarkšķi!»
«Apdomā un atgriezies no greizajiem sīkstuļu ceļiem. Vēl ir laiks. Krogs vēl nav garām.»
Bet Lielklintainis sarāva grožus un palaida rikšos gar Akmens krogu.
«Brauc ellē! Gan tur velni mielosies ar tavu dvēseli. Viņš ātrāki ar mieru atdot dzīvību nekā pliku grasi izlaist no pirkstiem. Es gan pieturēšu!»
Un pusizbijušais Jaunlācis piegrieza zirgu pie kroga, izkāpa no ratiem un taisījās iet iekšā, bet apķērās. Naudas viņam nebija, pie krodzinieka ietaisīts parāds. No jauna uz krīta tas vairs nedos. Tur nav ko mēģināt. Velti būs. Ak, pasaule, pasaule! Cilvēkiem, krodzinieku līdz- skaitot, sirdsprāts ir Jauns no mazām dienām.
Tīri saskābis nelaimīgais prātnieks ar pūlēm ietrausās atpakaļ ratos un izgāza žulti ar pātagu uz zirga muguras. Tomēr sliktā oma drīz viņam pārgāja. Jaunlācis bija no dabas jautrs cilvēks, humorists. Ilgi saskābis viņš nevarēja būt. Tamdēļ drīz vien viņa ģīmī parādījās smaids un atskanēja ķērcošā dzērāja balsī pazīstamā dziesmiņas
«Ja man būtu tā naudiņa, Kas gu( jūras dibenā, Es nopirktu Rīgas pili Ar visiem vāciešiem.»
Dziedot Jaunlācis nemaz nedzirdēja, ka mežā, kam tuvojās ceļš un kam bija jābrauc cauri, atskanēja šad tad pa šāvienam.
Par takts zizli dziedāšanā viņam noderēja pātaga, kas reizi pēc reizes krita uz zirdziņa muguras. Nabaga lopiņš pie tādas apiešanās bija pieradis, tomēr steidzās, cik spēja, uz mājām, kur tiks vaļā no saimnieka un arī no takts zižļa.
Drīzi Jaunlācis panāca Lielklintaini un pa gabalu sauca:
«Kur tu aizskrēji? Kopā vien atkal abi esam.»
Lielklinlainis nepaguva atbildēt, kad braucējiem aizstājās ceļā ar bisi apbruņojies vīrs. Tas bija grāfa Slerna mežkungs Drikkē jeb, kā viņu ļaudis sauca, Driķis. Mežā bija sarīkotas medības. Pašlaik dzina mastu gar ceļu. Lai braucēji neiztraucētu meža kustoņus, Drikkē bija nostājies netāl no mežmalas uz ceļa un apturēja visus braucējus, kamēr gar ceļu izdzīs mastu.
Jau divi braucēji apturēti stāvēja uz ceļa. Apstājās gribot negribot arī abi Klintaiņi. Gaidot Jaunlācim sametās garš laiks, un viņš rāva vaļā:
«Es vācietim to darītu, Ko vācietis man darīja.»
«Vai neklusēsit» uzsauca Drikkē, bet apsauktais atcirta;
«Klusi pats! Ja man būtu tā naudiņa …»
Tomēr tālāk viņš netika. Masta otrā galā norībēja šāviens, un Jaunlācis ieinteresēts sāka klausīties. Pēc maza brītiņa atskanēja otrs šāviens, kam tūlīt sekoja trešais — jau tīri tuvu. Te norībēja vēl viens šāviens, kam sekoja kliedziens un vaimanāšana.
Visi steidzās uz notikuma vielu. Abi braucēji devās pa ceļu turp. Nelaimes vietā bija pulciņš cilvēku, gan dzinēju zemnieku, gan mednieku kungu. Arvien nāca vēl klāt kā vieni, tā otri.
Pie eglīšu pudurīša sūnā vārtījās kāds dzinējs un vaimanāja. Viņam gar biksēm un blakus uz sūnas bija drusku asinis. Netāli no sašautā stāvēja barons Horns fon Falkenhauzens, kaimiņu muižas īpašnieks, bet pusriņķī apkārt citi, dzinēji un mednieki juku jukām. Kad Jaunlācis ieraudzīja vaimanātāju, viņš iesaucās:
«Tas jau Kundželis. E, brāl! Kas tev kaiš?»
«Nāves stundiņa klāt. Dievs, piedod grēkus nabaga grēciniekam. Nošāva mani par zaķi… Vai, vai! Kas nu manus bērnus audzēs? Aiznesiet Trīnai labasdienas no vīra. Ak, vai Dieviņ! Vai Dieviņ! Kā ar sākumiem pa iekšām bada. Vai, vai!»
Visi stāvēja, drūmi klusuciezdami. Šāvējs — barons Horns — arī bija bāls un pārsteigts. Kundželis, kā slinkāks dzinējs, bija vienkārši gājis taisni caur mastu bez trokšņošanas. Tamdēļ viņš pāragri bija sasniedzis mednieku rindu. Negribēdams pirms citiem dzinējiem rādīties kungiem, viņš grozījās pa eglīšu pudurīti, kamēr to bija ievērojis barons Horns un, noturēdams par meža kustoni, izšāvis. Sekas tagad bija nepatīkamas. Taisnība! Kas tur daudz varēja iznākt, ja Kundželis nomirtu? Tomēr patīkama visa tā lieta nebija.
Skatītāji pašķīrās, jo pienāca klāt medību rīkotājs grāfs Sterns. Viņš aptvēra situāciju, piegāja Kundželim klāt, noliecās un ievaicājās:
«Kā jūties? Kur tev šāviens ķēris?»
«Slikti, lielkungs! Pavisam slikti. Visas malas sāp Iekšā bada kā ar mēslu dakšām. Skrotis visās malās.»
Grāfs Sterns piegāja pie barona Horna, un abi kaut ko' pārrunāja pusčukstot vāciski.
Barons Horns izvilka naudasmaku un, piegājis pie ievainotā, pasniedza tam 10 rubju.
«Se tev, draugs, sāpju nauda. Ārstējies labi krietni. Novēlu tev paliki drīzi veselam.»
Kundželis kāri saķēra naudu un, uz otras rokas atstutējies, piecēlās pussēdus. Viņam uz rāviena bija palicis labāk.
«Paldies cienīgam lielkungam! Lai Dievs dod lielkungam veselību!»
Arī grāfs Sterns izvilka maku un, sniegdams Kundželim 5 rubļu gabalu, noteica:
«Se no manas puses arī, bet ar to tev jāapmierinās.»
«Paldies, paldies! Ko nu es! Es jau neko, ja lielkungi tik žēlīgi. Ko es, zemnieka cilvēks, gan panesīšu**
«Nāc šurp, Kundžell Es tevi aizvedīšu Iidz mājām. Tu kaimiņos man dzīvo!» iemaisījās starpā Jaunlācis.
Kā par brīnumu, Kundželis arī cēlās augšā. Sākumā gan viņš vēl kunkstēja un meta soļus salīcis, bet tad sāka iet tīri mundri uz Jauniāča ratu pusi. No pūļa atskanēja piezīmes:
«Kur tie mēslu sākumi palikuši, kas tev iekšas badīja?»
«Kundžel, atdod man naudu! Tāpat mirējs vien esi. Ko viņā saulē ar rubļiem darīsi?»
Bet Kundželis bija jau ratos. Viņa ģīmis nevarēja noslēpt apmierinājumu. Viņš gribēja izrādīt kungiem padevību un tamdēļ, noņēmis cepuri, raudulīgi teica:
«Paldies par visu žēlīgiem lielkungiem. Ja barona lielkungs atkal ies medībās, lai tikai padod man ziņu. Es būšu klāt dienu vai nakti. Ka tikai vajadzēs dzinēju, es ar mīļu prātu… Ardievu, lielkungi, ardievu! Lai jums katrs medījums viegli mirst.»
Pa tam arī Jaunlācis trausās ratos un, nevarēdams jautrību valdīt, sāka dziedāt: «Kad man būtu tā naudiņa …» Ar ratos kāpšanu viņam negāja tik strauji. Tikai kad dziedātājs bija aizticis lidz «Es vācieti dancinātu uz sarkanā ķieģelīša», viņš beidzot atsēdās ratos un, it kā pēc padarīta darba, apmierināts ierēcās: «Ja vācietis augsti lēktu, es pakurtu uguntiņu.» Mednieki muižnieki dzirdēja dziesmu un nevarēja justies glaimoti, sevišķi, kur no zemnieka gaidīja tikai padevību.
Lai uzlabotu situāciju, kāds mežsargs uzsauca dziedātājam:
«Vai tu, bļauka, neklusēsi, vai!»
Tā tikai šim bija trūcis. Viņš ņēmās atkārtot: «Es nopirktu Rīgas pili ar visiem vāciešiem» — utt. Kad bija nonācis no jauna līdz «Ja vācietis augstu lēktu…», neizturēja pats grāfs Sterns un pikti iesaucās:
«Vai turēsi muti vai nē!»
Piedzērušais ir nedomāja muti turēt. Jautri smiedamies, viņš reizi pēc reizes atkārtoja: «Ja vācietis augstu lēktu, es pakurtu uguntiņu, es pakurtu …»
Tas bija nedzirdēts izsmiekls grāfam Slernam un viesiem. Grāfs, nobālis no dusmām un sakniebis dūres, tuvojās ratiem. Nezin kas iznāktu, ja Jaunlācis nebūtu ievērojis draudošās briesmas. Viņš uzšāva savam zirgam un sāka braukt, bet, atgriezies atpaka| un vicinādams pātagas kātu gaisā, kā kairinādamies turpināja: «Es vācietim to darītu … Es pakurtu uguntiņu.»
Grāfs vairs nespēja savaldīties. Viņš piesteidzās pie bises, ko bija pirms tam atslējis pret koku, paķēra ieroci, bet barons Horns satvēra viņu aiz rokas.
«Lai paliek! Iztaisīsi vēl lielāku traci nekā es. Liec labāk pagasta tiesai to lopu iesēdināt.»'
Jaunlācim dzērumā visa lieta darīja negantu prieku. Viņš arvienu vēl skatījās atpaka|, vicināja pātagu un nemitējās dziedāt par vācieša dancināšanu. Dažus vārdus, kas dziedātājam likās sevišķi nozimīgi, viņš izkliedza skajāk un atkārtoja. Tā tas turpinājās, kamēr pajūgs pazuda aiz ceļa līkuma.
Mednieki bija aizvainoti, saniknoti. Medības galīgi sabojātas. Grāfs Sterns vēlāk iesūdzēja Jaunlāci pie pagasta tiesas, kas toreiz stipri vien trīcēja lielkungu priekšā. — Arī augstākās tiesas un iestādes rīkojās toreiz pēc muižnieku gribas. Notikums priekš tiem laikiem bija nedzirdēta un briesmīga rupjība pret pašu grāfu. Tamdēļ vien pagasta tiesa nevarēja viegli ņemt šo lietu. Jaunlācis, izgulējis reibuli, lūgtin lūdza piedošanu no cienīga žēlīga lielkunga, bet tā nenāca. Pagasta tiesa vii,iu atzina par vainīgu miera traucēšanā un rupjā goda laupīšanā, par ko bija jānosēd prāvs laiciņš pagasta nama aukstajā kambarī aiz restēm.
Izdzina gan vēl vienu mastu nelaimīgajā medību dienā, bet tad mednieki devās mājup neapmierināti, saskābuši.
Pavisam citādi jutās Jaunlācis un Kundželis. Pirmais braucot turpināja trallināt par vāciešu dancināšanu, kamēr otram apnika un tas noteica:
«Met mieru! Kč tevi pašu vācieši neizdancina! Bešā gan tagad cauri netiksi.»
«Kas man? Es tagad pats savs kungs.»
«Lai tu kāds kungs, bet par dziesmu algu saņemsi.»
«Bleķis! Es tagad tāds pats bramanis kā tu. Mēs, mīļo Kundžel, tagad abi kalpu cilvēki. Mājas man pagalam.»
«Tad mēs abi esam lieli bramaņi! Neko teikt!»
«Uz to varētu iedzert. Jaunais krogs nav tālu. Brauksim turp. Naudas tev kā velnam pelavu. Brauksim? Laidīsim, ka zirgam aste lai notrūkst!»
«Nu, brauksim arī. Jāiedzer uz sāpēm. Nav gan liels tas skrambājums. Skrotis ādu vien paplūkājušas, bet sāpēt tomēr sāp.»
«Skat, kāds viltnieks. Vaidi un kunksti kā aizkauts. Es domāju: pagalam mans Kundželis ne par šo, ne par to.»
«Bija jāizmanās. Ne katru dienu Dievs piešķir tādu ķērienu. Jāizmanās!»
«Nu, tad ar Dieva palīgu uz Jauno krogu!»
«Uz Jauno krogu!» atskanēja kā atbalss no Kundže|a lūpām.
Rudens nakts jau dažu stundu valdīja pār dabu. Zirdziņš, piesiets Jaunā kroga priekšā, visu dienu nebarots, snauda ar drūmi uz leju nokārtu noliesējušo galvu. Lopiņš gaidīja saimnieku — dzērāju.
Pēdējais ir nedomāja par mājās braukšanu. Jautrība valdīja piekvēpušajā, ar mazu, smirdošu lampiņu apgaismotajā kroga istabā, kur viss oda pēc saskābuša alus. Jaunlācis ar Kundželi bija vienīgie kroga viesi. Abi bija krietnās zēģelēs un ļoti runātnīgi. Sevišķi veicās abiem ar lielīšanos.
«Mēs, Kundžeļi, esot senāk bijuši īsti lielkungi no vācu slakas. Tā ļaudis stāsta. Mēs visi, ir mani radi, ir tie Kun-
džeļi, kuri nemaz man nav rada, visi no vietas vāciski vien runājuši, citādi nemaz nepratuši. Latviski ne vārda. Bagāti mēs bijuši. Muižu piederējis desmi-i-tām. Veci ļaudis stāsta …»
«Ko nu? Jaunie arī var pastāstīt, ka tevi, kā daždien lielkungu, šodien otrs lielkungs apsveica ar skrošu lā.diņu. Mēs, vienkārši 'ļaudis, to nevaram ne lāgi saprast. Viens lielkungs ielūdz otru uz medībām. Sak, «bitte, junkur,» — un drāž skrotis virsū, ka āda vien lai tikai turas.»
«Jā, draugs! Tā iznāca smuka maka paplucināšana garajam barona slotas kātam. Mūsējais ari dabūja vilkt piecnieku no maka.»
«Bet diezin kas būtu iznācis, ja tu, pats Kundžeļu lielkungs, būtu aizdrāzis aiz ādas tam barona slotas kātam, kā tu viņu sauc, tikai pāris skrotīšu? Diezin vai tagad nesēdētu ķēdēs? Tev nebūtu bijis desmitnieka, ko iegrūst viņam rīklē, jeb to desmitnieku tu ierautu no čigāna par steigā nozagtu zirgu?»
«Neblamē manu godu. Kas tad tu pats esi? Tikai dzērājs un plencis. Pat no mājām sviež tevi ārā.»
«Ko? Es? Visi Klintaiņi, vai mani radi vai svešnieki, no laika gala bijuši vareni vīri. Tagad pat mūsu pagastā trīs krietnākie saimnieki — Klintaiņi. Tāpat divi Veekalniešu pagastā. Viens no tiem pat ir no kalpa ticis par saimnieku.»
«Tu pats arī laikam no šiem krietnākiem?»
«Kas man kaiš? Vai neesmu goda vīrs cauri un cauri?»
«Kroga brālis tu esi — un nekas cits!»
«Kroga brālis! Vai tas tik briesmīgs vārds? Mans tēvs arī bija krietns saimnieks, sitās un plēsās, bet rente mūsu mājās ir par lielu. Nespēja viņš visu muižai nolīdzināt, atstāja man parādus. Es no sākuma raudzīju pērties uz priekšu kā pliks pa nātrēm, bet nekā. Parādi auga un auga. Tad atmetu ar roku. Sak, tāpat nekā laba nebūs. Man no bērna dienām jautrs prāts, dziedāt vien gribas. Bez tam šnabulītis un alutiņš — abi tik gardi, tik viegli tek iekšā. Vai zini? Ja es būtu Dievs, es debesu valstībā dotu tiem taisnajiem tikai šņabi un alu dzert. Lai strebj no rīta līdz vakaram un slavē tā Kunga godību.»
«Tad šitādi slavenie Klintaiņu ļaudis?»
«Liec Klintaiņus mierā! Tiem tu, drauģel, neko nevari padarīt. Apskaties labāk, kādi ir tavi lielkundziskie Kundžeļu bajāri. Ģederts Kundželis visu mūžu sēdēja pa cietumiem, tagad, vecuma dienās, sēd pagastam uz kakla, ēd pagasta maizi nabagu mājā. Abi viņa dēli aizsūtīti uz Sibīriju, kā lielkungiem pienākas, ķēdēs sakalti. Laikam Kundžeļu lielkungiem dzelži labāk piedien nekā citi izgreznojumi.»
«Bet ko tu vari teikt par Jēkabu Kundželi, kas šogad dzīvo Mirējos par kalpu?»
«Nu jā! Jēkabs! Tas ir darba cilvēks un zagt neies. Tas ir vienīgais, kas izgājis no jūsu lielkungu slakas parašām. Kāds tad bija tavs tēvs? Kāds tu pats?»
«Ko tu mani aizkar? Ko par mani vari sliktu teikt?»
«Par tevi?»
«Jā, par mani! Ko tu, plender, par mani vari sliktu teikt?»
«Ko tur daudz teikt, drauģel? Kad mana dvēsele mielosies paradīzes jaukumos, tad tevis gan tur nebūs. Pats Belcebuls ellē spēlēsies ar tavu melno dvēseli.»
«Ak tā! Tu plempi manu alu un blamierē mani pašu!»
«Kamdē| tad lai nedzeru, kad alus labs un vieglītēm tek kaklā iekšā?»
«Bet kamdēļ tu mani blamierē? Zini, visi Kundžeļi bijuši lielkungi no vācu slakas!»
«Kā nu nezināšu? Tu pats šovakar man to esi jau desmit reizes teicis. Tik man tās »ietas liekas drusku citādas. Lai tie citi Kundžeļi arī būtu bijuši no vācu slakas, bet tu pats droši vien būsi no čigānu krūmāju valstibas. Un liels ir to zirgu skaits, ko tu esi aizvedis no staļļiem un ganībām un atdevis tālākai aizgādāšanai čigāniem. Un kurš krūmu brālis gan vieglāk par tevi izstieps aitu no kūts laūkā?»
«Ak tu šitāds! Ko tu man vēl te šļupstēsi? Vai negribi par ļepu? Papiksti tik vārdiņu!»
«Ko lai daudz pīkstu? Gribēju teikt, ka, ja jau reizi esi lielkungs, tad gan vairāk no čigānu bajāriem nekā no vācu slakas.»
«Sitā! Sitā! Es tev! Es tev parādīšu!»
Kundželis bija piedzēries, un tādās reizēs viņš ļoti kaš- ķojās. Kaut gan Jaunlācis arvienu turējās pie miermīlības, tomēr diezin kā lieta būtu beigusies. Izkaušanās bija nenovēršama, ja tikai krodzinieks nebūtu visu novērojis. Viņš, kā vecs speciālists, zināja, kas darāms. Piegājis pie dzērāju galdiņa, viņš stingri noteica:
«Mierā! Te ir godīgs krogs. Kaušanos es necietīšu. Kurš mēģinās palaist rokas, tam iznāks ar mani darīšanas, Ja nebūsit mierā, nedabūsit vairs ne piliena.»
Sādi draudi līdzēja. Atklāts karš bija novērsts. Kundželis tālāk kašķojās ar vārdiem vien, bet Jaunlācis viņu mierināja. Pēc laiciņa abi dzērāji sēdēja saķērušies blakus. Kundželis gan ko dusmīgi rūca, bet Jaunlācis sila tam ar plaukstu uz pleca un š|upstošā balsī mierināja:
«Drauģeli Tu esi zirgu zaglis, pirmā numura zirgu zaglis, bet goda vīrs cauri un cauri. To es esmu teicis un to varu apstiprināt, ja vajadzētu, ar zvēraslu. Neviens čigāns nevar būt veiklāks par tevi aitu zagšanā, bet to garo baronu tu šodien piešmauci. Nudien! Se roka, drauģeli To tev varu apzvērēt es, Jukums Kiintainis, izbijušais Jaun- lāču saimnieks. Jā! Es varu apstiprināt, ka zirgu zaglis tu esi feins un zirgu zaglis tu paliksi. Nudien!»
Lielklintainis nokļuva mājās vakara krēslā. Saulīte bija tikko nolaidusies. No rijas rudens vējš iznēsāja uz visām pusēm labības kaltēšanas dūmu smaržu.
Atbraucējam pretim izskrēja abi viņa bērni — Jūlīte un Kārlītis. Šoreiz Kārlītis slēpās aiz māsas, kas tecēja viņam pa priekšu.
«Nu, vai esat godīgi uzvedušies un māti klausījuši?» ievaicājās tēvs. Šoreiz, kā par brīnumu, Jūliņas «jā» stipri vien pārbalsoja brāļa balstiņu. Varbūt tēvs to butu ievērojis, bet viņš pašlaik bija par daudz aizņemts ar zirga nojūgšanu. Novietojis zirgu, Kiintainis izņēma no ratiem sīkus iepirkumus un, dodams bērniem pa ciema kukulim, noteica:
«Ja esat godīgi bijuši, tad te jums pa veģim!»
Tēvs noglaudīja bērniem galvas, un viņam sametās silti. Aizmirstas bija ir sausās grašu skaitīšanas, ir pārdomas par rentes lietām, ap kurām viss Klintaiņa mūžs grozījās. Tomēr nevarēja jau bērnus par daudz lutināt. Tas nemaz nenāca mazajiem par labu. Kiintainis, vīrieša cilvēks, nevarēja būt par daudz jūtelīgs. Viņš devās uz istabu. Pakaļ tecēja mazie, tā ka kājeles vien zibēja pa vakara krēslu.
Istabā viņu sagaidīja ar vakariņām sieva Minna. Arī lai bija atvests ciema kukulis — lēts galvas lakatiņš, kas viņai darīja lielu prieku, sevišķi ar raibajām puķēm.
Kad saime bija paēdināta un bērni apguldīti, mazajā kambarī saimnieku pāris apspriedās par saimniecību, par darbiem un, galvenais, par ieņēmumiem pilsētā. Pārrē- ķjnāja kapeiku pēc kapeikas, pārskaitīja un beidzot noglabāja to saimnieces pūra skapja pašā dibenā zem šādām tādām mantām. Skapi pēc tam rūpīgi noslēdza un atslēgu vēl rūpīgāk noglabāja, jo nedod Dievs, ja nauda pazustu. Ko tad darītu ar renti? īstu zag|u gan nebija viņu novadā. Zagt zaga tikai zirgus un aitas, ir tad tikai čigāni un pāris čigānu biedru. Nauda tomēr jāglabā. Kas zina, kāda liksta var uzbrukt.
Tikuši galā, Klintaiņu pāris steidzīgi gāja pie miera, jo jau priekš saules lēkšanas saimniekam bija jādodas atkal ar vezumu uz pārnovada tirgu.
Lielklintainis bija labu ceļa gabalu nobraucis, kad saule uzrāpās līdz koku galiem. Maz viņu gan varēja manīt. Visas debesis bija pārklātas smagiem, pelēkiem rudens mākoņiem, kas rītu pataisīja drūmu. Pūta mitrs ziemelis, tā ka braucējam uz vezuma vajadzēja ciešāk tīties mētelī. Pēkšņi Klintainis izbrīnījies apturēja zirgu un izberzēja acis.
«Kas tad tie par ērmiem?»
Tad viņš atkal skubināja zirgu un, piebraucis tuvāk brīnumam, apstājās. Bija arī par ko brīnīties. Uz ceļa stāvēja rati ar augšup saslietām ilksīm. Vienai n'o tām bija uzmaukta veca vīrieša cepure. Ratos gulēja kāds vīrietis. Lielklintainis piegāja pie gulētāja un pakustināja.
_«Ek! Jaunlācis! Kur tad tas še gadījies?» viņš iesaucās. «Ē! Kaimiņ! Celies augšā! Ko tu te ērmojies?»
Kaimiņš tomēr tikai rūca vien. Tad viņš ņēmās tā kā kunkstēt un pāris reizes noteica: «Sieva, liec mierul Es šodien neiešu art. Nevaru ne pakustēt. Vēders sāp… Dzirdi, siev, dzirdi! Arī mugurā man dūrējs… Katiņ, mīļo sieviņ!… Liec mani mierā … Lai paar bez manis.. Kad raušu, tad raušu .. . Katiņ … mīļ…»
«Vai necelsies reiz augšā! Kas tad tev te par aršanu?»
«Ko? Tu, uzvārda brāl? Kāds velns tad tevi atnesa? Kas tev ko maisīties manās aršanas lietās?»
«Par taviem laukiem man maza bēda, bet saki — ko te dari?»
«Kā? Ko daru? Guļu! Vai tad neredzi? … Bet kur auksta istaba. Visa mugura stīva sasalusi! Katiņ, iekurini krāsni. Vai atkal nav malkas mājās?»
«Kas te par malku, kas par istabu? Tavas mājas ir la« bas desmit verstes no šejienes. Atjēdzies jeli Ko tu jokus taisi?»
Beidzot Jaunlācis sāka galīgi šķirties no miega. Viņš piecēlās sēdus ratos, izrīvēja dūrēm acis, apskatījās visapkārt un izbrīnījies savu reizi ieprasījās:
t<Kas tie par kumēdiņiem? Klir es īsti atrodos?»
«Vai neredzi? Pie pagasta robežām.»
«Va velns! Kur tad Kundželis un zirgs?»
Pamazām Lielklintainis saprata. Jaunlācis ar Kundžeļi bija dzēruši Jaunajā krogā. Par tālākām gaitām Jukums vairs nekā neatminējās. Viņš laikam bija gribējis braukt uz mājām, bet tagad atradās uz lielceļa pavisam uz otru pusi no Jaunā kroga un bez zirga.
«Nudien! Kundželis būs zirgu nozadzis.»
«Citādi jau nav.»
«Nolādēti elles praulil Kad reiz zaguši, tad būtu jel zaguši ir zirgu, ir ratus. Tagad ej nu, cilvēk, meklē vēl zirgu, ar ko pārvest ratus mājās. Neatstāsi taču paša nenozagtu mantu ceļā desmit verstes no mājām. Bet paskat vien! Cepuri arī man atstājuši. Tā laikam zagļa lielkungam izlikusies par vecu.»
«Vai tu, kaimiņ, neesi perams!»
Jaunlācis palika domīgs, sarāvās un jau bez kādas bravūras atteica:
«Zēl Sirmīša. Kātiņa arī raudās… Nebaltas viņai dienas ar mani. Jā! Cik asaru nav jāizraud. No mājām jāaiziet. Viens zirgs nu arī pagalam. Zēl Katiņas…»
«Tas Kundžeļa darbs. Ej uz tuvākām mājām, prasi palīgu un raugi dzīties zagļiem pakaļ. Varbūt vēl sameklēsi savu Sirmīti.»
«Ko nu! Kundželis strādā tīri. Ek! Labi, ka nav mani pašu nozaguši. Jāsaka paldies Dieviņam ir par to. Tikai Kates žēl, Kates gan žēl. Vajadzēja ar Kunaželi sapīties! Bet ko tur. Jāsaka — labi, ka pats neesmu nozagts.»
«Ko niekojies! Man nav laika, nevaru palīdzēt. Jābrauc uz tirgu. Bet ej pie tuvākiem cilvēkiem. Katrs tev likstā raudzīs palīdzēt. Kas zin? Varbūt vēl sadabūjat Sirmīti.»
«Ek, ko nu! Bet jāiet vien ir. Ardievu, Lielklintainil»
Visas apkārtējās mājas uztraucās par zirga zādzību. Visi ņēmās ar meklēšanu, bet kur tu uz nobraukta lielceļa izšķirsi, kuras zirga pēdas pieder zagtam, kuras nezagtam lopiņam. Nomeklēja pagasta mežus un birztalas. Meklēja pat kaimiņu pagastā, bet visas pūles tomēr palika veltas. Apcietināja Kundžeļi, ko atrada guļam paša siena pū- nltē. Velti tam izprasījās, iztaujājās. Velti laida darbā pa dūrei, pa pātagas cirtienam. Sis esot nāvīgi sašauts. Dzēruši gan kopā ar Jaunlāci, pat par šā, Kundžeja, godīgi pelnītām kapeikām, par kurām šis pat asinis lējis. Bet, kā mājās pārnācis, nezinot, neatminot, jo bijis kuražā. Kamdēļ Jaunlācis neesot uz mājām braucis un kā viņš aizkļuvis līdz kaimiņu pagasta robežām, to Kundželis nezinot. Nezinot arī nekā pateikt par Jaunlāča Sirmīša likteni. Gan Kundželi iespundēja, gan vēl labu laiciņu tirdīja, bet beidzot palaida vaļā.
Sirmītis tomēr atradās. Divas dienas pēc nozagšanas, svētdienas rītā, kad Jaunlāčos bija noturēti svētrīta pātari un saime izklīdusi kur katrs, saimniece Kate sēdēja uz mūrīša un slaucīja asaras. Klēpī viņai bija jaunākais dēlēns, gadu vecais Pēterītis, lielākie bērni — Jānitis un Māriņa — glaudās mātei klāt un asarainām acītn viens par otru mierināja:
«Memmiņl Neraudi! Mums tad arī nāk raudas. Neraudi, memmiņ!»
«Mīlulīši! Grūti mums iet, grūti! Kā savu grūtdieņu mūžu nodzīvosim?… Kā man neraudāt, mani balodīši, kad mums tik smagi iet? … Tēte mums labs, mīļš tēte, bet prāts viņam jautrs… Kuram cilvēkam gan negribas būt priecīgam? … Un kādas viņa mūža prieka dienas, ja no rentes parādiem vaļā nevar tikt, vai mfrsti vai dzīvo!… Tāds mums liktenis… Tādu piemeklēšanu Dievs mums uzlicis… Jaunlāči jāatstāj. Kur jūs kādreiz pieliksit savas galviņas? Tagad arī Sirmītis nozagts.»
It kā būtu savu vārdu izdzirdis, sētsvidū skaļi nozvie- dzās zirgs. Drīz atvērās durvis, un iekšā ienāca Jaunlācis. Drūms viņš bija atstājis istabu, jo pat viņa bezbēdīgo sirdi kremta tuvinieku bēdas. Jautrs un lielīgs viņš tagad parādījās durvīs.
«Sieviņl Sirmītis klāt! Sirmītis mājās!»
Tiešām! Sirmītis bija mājās. Jau dienu iepriekš ļaudis to bija saņēmuši uz lielceļa kādu jūdzi no zagšanas vietas soļojam lēnā gaitā uz māju pusi: Galvā viņam bija apauši ar norautu saites galu. Vēlāk nosprieda, ka čigāns, kam Kundželis zirgu nodevis, nevarējis necik tālu aizjāt, jo Sirmis nekad nebija ticis pārmērīgi barots un dienu priekš zagšanas bija galīgi nodzīts un izmērdējis. Tamdēļ pat čigāna džindžala nebūs varējusi ierosināt uz ātru skriešanu lopiņa kājas. Vai nu zaglis bija zirgu pametis savā vaļā, neturēdams to par zagšanas cienīgu, vai arī, dienai iestājoties, bija baidījies tālāk jāt un kādā nomaļā vietā piesējis, necerēdams ar vārgo lopu izvairīties no dzinējiem, vai arī Sirmītis pats bija norāvis pavadu un devies uz mājām, — to neviens nezināja. Bet mājās viņš bija.
Arī no tuvākajām kaimiņu mājām atnāca viens otrs aplūkot Sirmi, kas nekad vēl nebija spēlējis šādu varoņa lomu. Sad tad tikai lopiņš pavicināja ar asti, kā atminēdamies pagājušās vasaras mušas vai arī kā gribēdams teikt:
«Paskataities, kas es par varoni!»
Beidzot Sirmim sāka apnikt ilgū apbrīnošana. Viņš bija paspējis novērot, ka sētmalē nezin kā bija izglabājušies no sala vēl tīri zaļas zāles asni. Sirmis neizturēja un lēniem soļiem devās uz sētmali, kur sāka apstrādāt vēlīnos zaļumus.
«Re, kas par gudrinieku! Ne velti manis paša audzēts. Ēdamo tūlīt ierauga. Manu mīļo Sirmīti!»
Un Jaunlācis ņēmās glaudīt zirgu, kurš, likās, piedeva saimniekam visus agrākos pātagas cirtienus, kā pelnītos, tā nepelnītos. Lopiņš draudzīgi sāka trīt purnu pie saimnieka elkoņa. Jaunlācis bija priecīgs un reizi pēc reizes atkārtoja:
«Uzklausait, ko teikšu! Nebarojiet par daudz zirgus. Ja manējais būtu apaļāks, pagalam viņš bija. Čigāns viņu būtu aizjājis aiz deviņām jūrām, bet tagad … Te-tev bijal Sirmis mājās kā likts… Nebarojiet zirgus… Klausait, ko saku … Te labs piemērs šodien, laba pamācība. Te es stāvu, Jukums Klintainis no Jaunlāču mājām, un dodu labu padomu. Labi nebūs, ja neklausīsit.»
Vēlāk Jukums Klintainis, līdzko bija labā omā, tūlīt mēdza teikt gudro pamācību: «Nebarojiet zirgus. Nozags! Pagalam būs! Dienām, naktīm jums jādreb par labu zirgu. Vāju kraģi neviens nezags. Tā man bija ar Sirmi. Pats esmu piedzīvojis, es, Jukums Klintainis.»
Tikai vēlu naktī Lielklintainis atgriezās no tirgus. Viņš bija līdz nāvei novārdzis, bet priecīgs, jo cenas tirgū bija bijušas labas. Par divām aitām viņš bija saņēmis pat negaidīti augstas cenas. Pirmais, ko viņš pačukstēja sievai, bija, ka rudens rente papilnam jau rokā. Ziņa iepriecināja abus, un saimnieks ar saimnieci ilgi un dzīvi pārsprieda šo un to.
Otrā dienā jau pirms saules Lielklintainis bija augšā. Kā ari ne? Bija sestdiena. Svētdiena nāca virsū, bet saimnieks divas dienas nebija redzējis māju gaitas. Sestdiena viņam pagāja tīri nemanot — apskatot un kārtojot, strādājot un rīkojoties, nokārtojot un pamudinot.
Viss ritēja kā parasti, tikai Kārlītis bija savāds. Tēvs, nodevies darbiem, to nemaz neievēroja, bet māte vairāk reizes ieprasījās:
«Dēliņ, kas tev kaiš? Vai neesi slims?»
Tomēr dēliņš apgalvoja, ka slims neesot, kaut gan brīžam viņam bija pilnas acis asaru. Ir nakti viņš gulēja nemierīgi, kunkstēja, pat raudāja pa miegam.
Svētdienas rītā, pēc pātariem un brokastīm, Lielklintainis paņēma avīzi, ko viņš gandrīz vienīgais pagastā izrakstīja, un devās dārzā, lai tur bišu aveļu priekšā palasītos, kā tas, atpūšoties svētā dienā, klājas. Diena bija jauka, un saulīte pūlējās sildīt, kā to nebija sen darījusi.
Lēni Lielklintainis soļoja uz izvēlēto vietu, bet ceļā piepeši apstājās. Priekš nedaudz gadiem viņš bija iestādījis dažus ķiršu kociņus. Tie bija tagad paaugušies, kaut arī vēl ne diez cik prāvi. Viens no tiem bija izaudzis divos žuburos. Lielākais zars auga uz vienu pusi, mazākais — uz otru. Sis pēdējais tagad bija atlauzts. Lai zars nekristu uz leju un nenokārtos, viņš bija piesiets ar vecu pastalas auklu pie>koka. Ja nebūtu auklas, vainu varētu uzkraut vējam. Tagad bija skaidra lieta, ka vainīgais varēja būt tikai kāds cits. Tika atsaukti Jūlīte un Kārlītis. Tēvs bargi noprasīja:
«Kurš no jums nolauza ķiršiņu?»
«Es!» nodvesa Kārlītis, un to arī bez viņa atzišanās varēja redzēt no asarainām acīm un no uztraukuma. Nabaga zeņķis bija jau agrāk izmēģinājis ietrausties pa reizei ķiršu kokos. Tēvs to bija noliedzis. Tomēr kāpelēšana bija tik jauka un vēl aizliegts auglis. Nebija brīnums, ka Kārlītis izlietoja laiku, kad tēvs neatradās mājās, lai pakāpe- lētu pa ķiršu kociņiem. Pēdējo reizi ķiršiņa pāršķīrās un mazākā puse gandrīz pavisam atlūza. Ko nu darīt? Tomēr neesot stāvokļa pasaulē, no kura nebūtu izejas. Tādu atrada savā nelaimē arī Kārlītis. Veca pastalu aukla tagad lieti noderēja. Darbs nebija vieglais, tomēr zars beidzot tika piesiets.
Kārlītim sākās citas ciešanas: sirdsapziņas pārmetumi,
Mazais bija galīgi nospiestā garastāvoklī, pazaudēja ēstgribu un pat miegā pa sapņiem cieta par noziegumu, murgos redzēdams lūstot gandrīz vai visas pasaules kokus…
Gan puišelis ik brīdi skraidīja dārzā paskatīties, vai ar ķiršiņu vēl viss kārtībā, tomēr apmierinājums noziedzīgai sirdsapziņai nenāca. Nu Kārlītis bija gandrīz apmierināts, kad lieta nonāca līdz izšķirošajam momentam tēva priekšā. Tagad noslēgums nevarēja būt tālu.
Tiešām, tālu tas nebija. Tēvs nolauza no nelaimīgā ķir- šas zara žagarus. Vai nu ies vēl tālu meklēt, ko uzšaut iznāks diezgan, ja arī gali ātrāk aplūzīs. Kiintainis griezās pie lielā noziedznieka:
«Vai es neteicu, ka nevajaga kāpt ķiršās? Kamdē| tu man nepaklausīji? Vai nezini, ka jāklausa tēvam un mātei? Mīļais Dieviņš arī liek puišeļiem būt paklausīgiem. Pērienu tu esi izpelnijies krietnu krietno. Vai nav tā?»
Lielas asaras ritēja pār zēna vaigiem, tā ka soģim sametās žēl, bet viņš apzinājās savus tēva pienākumus. Viņš gribēja no dēla izaudzināt krietnu cilvēku, un tas nebija sasniedzams, ja bērnus lutinātu, neuzšaujot tiem, kad tie bija ko nodarījuši.
Kārlītis dabūja savu tiesu. To viņš saņēma pacietīgi. Tad viņš ar dūrīti izslaucīja ačteles, pakasīja sČirkstošās vietas un dziļi atelpoja. Sirdsapziņa bija mitējusies viņu mocīt. Lielais noziegums bija izpirkts! Puišelis jutās atvieglots. Viņš salika kopā rociņas un, pavēries pret debesīm, teica čukstošā balstiņā:
«Mīļo Debesu Tēt! Es Tev pateicos, ka visa tā ķiršu nelaime garām! Pateicos arī par to, ka tēvam pagadījās rokā ķiršu zars un ne bērza žagari. Ķiršas zars trausls, un pēriens ar to vieglāk panesams. To jau tu, mīļais Dieviņ, arī pats droši vien zini labāk kā es.»
Drošības pēc Kārlītis noskaitīja vēl tēvreizi, kuras beigas gan bija paviršas. Pēc tam dzīve Kārlītim izrādījās rožaināka kā. pirms pēriena. Viņš uz vienas kājas pārlēca no sētas stūra līdz akai un atpakaļ līdz sētas stūrim. Vai , to kalpu Fričelis, Grāpiņu Fričelis varēja izdarīt? Bet, līdzko vilku piesauc, vilks klāt. Kārlītis ieraudzīja Fričeli, kas pašlaik bija aizņemts rijas priekšā.
Kārlītis kā vējš aizdrāzās pie drauga. Drīz pēc tam šis, iejūgts saitē, zviedza un skrēja, kā daždien zirgs, bet Kārlītis spēlēja braucēju. Kā viss šai pasaulē, arī nolauztais ķiršas zars bija galīgi aizmirsts.
Lielklintainis bij tikko samaksājis rudens renti un atvieglots iznāca no muižas pārvaldnieka dzīvok|a, kad atkal sarāvās maziņš. Kā arī ne? Muižas sētsvidū stāvēja grāfs Sterns un skatījās taisni uz iznācēju, kas tādam ga- dijumam piemērojās un pazemīgi noņēma cepuri.
«Labdien, mī|o Klintaini! Labi, ka tevi satiku.»
«Labdien, lielkungs! Ko lielkungs vēlas, lai es viņam pakalpotu?»
Lielklintainis stāvēja ar cepuri rokā un pārdomāja, vai viņš nav kaut kā aizdevis grāfam dusmas. Liekas, ka nebija. Vai tikai grāfs negribēs ko svarīgu un grūti izpildāmu?
«Tu man, mījo Lielklintaini, nedzen vairs lopus uz Pīļu dobju pusi. Es tur drīzi taisīšu jakti. Tavi lopi un ganu suns izbaidīs man lapsas un zaķus no «tavu ganību krūmiem. Tagad, rudens laikā, visi lauki un pļavas brīvi. Vari dzīt lopus ganos uz otru pusi no mājām. No rudzu lauka jau ganam viegli atgriezt lopus. Varbūt arī vairs ilgi nenāksies šoruden dzīt ganos.»
«Kāds rudens būs, cienīgs lielkungs! Bet lai lielkungs nebēdā neko. Mani lopi un Krancis Piļu dobēs nespers ne kāju līdz medību dienai. Lai lielkunga lapsas un zaķi dzīvo Dieva mierā. Būs labas medības lielkungam šogad, jo zaķu ir daudz. Tā vien vasar lēkatoja pa laukiem. Arī pa lapsai esmu manījis.»
«Labi, labi, mīļo Lielklintaini. Tad ardievu!»
«Palieciet sveiki, cienīgs lielkungs!»
Un Lielklintainis palika klanīdamies pakaļ aizejošam grāfam. Tikai kad tas nozuda pils durvīs, Klintainis lika cepuri galvā.
Paldies Dievam! Tas nebija nekas lielais, ko šoreiz lielkungs prasīja. Pavēlā rudenī viegli iespējams iztikt bez ganīšanas Pīļu dobju krūmos.
Lielklintainim ne prātā neienāca, ka ir diezgan savādi, ka viņš nedrīkst ganit lopus paša iepirktu māju ganībās. Bet muiža pārdošanas līgumos bija ievedusi daudz savādu lietu. Saimnieki nedrīkstēja uz savas zemes ierīkot ne rūpniecības, ne tirdzniecības pasākumus. AAedību tiesības uz pārdotās zemes palika muižai, un šīs tiesības grāfs pilnam izmantoja, ne tikai rudeņos rīkodams medības ar dzinējiem un suņiem pa saimnieku ganībām, bet arī pa vasarām bradādams pa pļavām, kur mita pīles, un pa druvām, kur barojās lauku irbes. Dievs pasargi saimnieku, uz kura varēja krist aizdomas par zaķa medīšanu! Ari zvejas tiesības piederēja muižai, bet, tā kā Kalniešos zivis bija tikai Mežupītē, pie kuras krasta atradās ari Lielklin- taiņu mājas, tad šo tiesību muiža atstāja novārtā, jo upele gan kādreiz varbūt bija bijusi bagātāka ar zivīm, bet tagad bija tīri sīciņa un vasaru aizsusēja, tā ka ūdens palika tikai nelielajos atvariņos. Tur tad saimnieki arī pazvejoja pa reizei nelielas līdaciņas. Uz šādu savu tiesību aizskaršanu muiža skatījās caur pirkstiem; lieta bija tik sīka, ka varēja pielaist žēlastību.
No visiem punktiem māju pirkšanas līgumos varenākais bija pats pēdējais, kur bija sacīts, ka visi līguma noteikumi paliek spēkā pat tad, ja tie runātu pretim pastāvošiem vai arī vēl izdodamiem likumiem. Patiesībā līguma noteikumi nevarēja būt augstāki par likumu. Tomēr zemnieki to nezināja un pat ne iedomāties nedrīkstēja līgumā kaut ko apstrīdēt.
Lielklintainis iegriezās Muižas krogā. Viņš gan nebija nekāds dzērājs, bet šodien, rudens rentes galvenā maksāšanas dienā, visi salasījās krogā. Lielklintainis jau nebija nekāds izņēmums. Savu mēriņu sīvā un glāzīti alus arī viņš varēja at|auties. Cik gan bija Jaunkalniešu saimnieku, kas šodien nomaksāja visu rudens renti muižai?
Kroga telpās čaloja daudz ļaužu, kā jau lielā pagasta sapulču dienā. Bufetes istabā šur tur sēdēja pa grupiņai iedzērāju. Tie bija noteikti nabadzīgi, vārgi saimnieki, kas turējās it kā zemākā kārtā, un daži vaļinieki. Turpretim tā saucamais vācu gals sanēja vien. Tur bija pagasta turīgākie saimnieki un visi citi, kas gribēja ar viņiem kopā būt un pie tiem turēties.
Lielklintainis sasveicinājās ar vienu otru paziņu lielajā kroga istabā un taisījās doties uz vācu galu, kad ieraudzīja kaktiņā Jaunlāci ar Kundželi, kas saticīgi sēdēja pie pusstopiņa baltā. Kiintainis draudzīgi sasveicinājās ar Jaunlāci un kā negribēdams pasniedza roku arī Kundželim, kurš pazemīgi locījās, jo ne katru dienu viņam piekrita gods sasveicināties ar vienu no varenākiem pagasta Saimniekiem, kāds, bez šaubām, bija Kiintainis. Tas bija pavisam kas cits kā izputējušais, pastāvīgais kroga brālis Jaunlācis.
«Vai tad tu- ?» Kiintainis uzsauca Jaunlācim,
bet aprāvās. Viņš gribēja vaicāt, vai Jaunlācis jau ārā no cietuma, kur tam bija jānosēd par lielkungu apvainošanu medībās, bet apķērās, ka runa par cietumu var būt nepatīkama. Tomēr Jaunlācis saprata un bez kautrēšanās atteica:
«Vai es no restēm laukā? Laukā, laukā, uzvārda brālīti Brīvs atkal sēžu pie malciņa un ar īsto draugu, kā redzi… Jāl Kundželis man īsts biedrs, kaut arī pirmā numura zirgu zaglis.»
īstajam biedram šī uzruna nepatika, bet Lielklintaiņa klātbūtnē viņš laida to gar ausīm, izrādīdams, ka uzskata sacīto par joku. Izpatikdams Lielklintainim, Kundželis pat uztrūkās kājās un aizsteidzās pie letes pēc glāzītes pienācējam, lai varētu saskandināt ar pagasta krietnāko saimnieku. Krodzinieks bija tā aizņemts, ka nevarēja uz reizes sadabūt glāzīti. Izlietodams Kundžeļa prombūšanu, Lielklintainis sāka sunīt uzvārda brāli:
«Kā tev nav kauna ar to vīreli pīties? Vai tad tu nezini, kas viņam par slavu?»
«Kā nu man nav kauna? Kauns jau ir gan, mīļo uzvārda brāl, bet viņš palika mājās. Es katru reizi viņu līdzi neņemu.»
«Ko jokojies? Kā tu vari ar Kundžeļi pīties, kur viņš tev nesen zirgu nozaga? Es tavā vietā viņam spļautu virsū.»
«Es tavā vietā arī! Redzi, uzvārda brāl! Tu vari arvienu sev kaunu ņemt līdzi, jo esi bagātais Lielklintainis. Ir tad, ja tu satiktu muižkungu vai pašu lielkungu un ja šie ņemtu tevi zākāt un gānīt, tev pašam gribošam negribošam kaunu pienāktos atstāt mājās un būtu jāpacieš viss. Man bieži vien kauns jāpaslēpj azotē, lai tas nelaikā nerādītos ļaudīs, jo esmu tikai izputējušais Jaunlācis, ko Jurģos lielkungs izsviež no mājām ar sievu, bērniem un visām grabažām.»
«Lai kā, bet kamdēļ tev ar apzadzēju draudzēties? Es spļautu tam virsū!»
«Redzi, drauģel! Ar virsū spļaušanu lietiņa ir tāda savāda. Es arī varētu spļaut Kundželim virsū, ja arī ne tieši, tad, mazākais, domās, bet kas tur iznāktu no visas tās spļaudīšanās? Kundželim pat nebūtu ne jānoslaukās. Viņš aizietu mājās, un, ja viņam rubulis ir kabatā, tad tas arī viņam paliktu tur. Tagad Kundžeļa netīrā nauda aiziet lietderīgi. Tici man, drauģel, rīt viņš spļaudīsies to tiesu vairāk, cik viņam būs mazāk timpu palicies kabatā. Tā es krāju ogles uz ienaidnieku galvām ar mīlestību. Tā es varu iztikt bez spļaudīšanās un atdarīt Kundželim par Sirmiša zagšanu.»
«Proti gan tu atrunātiesl Bet kā tad jūs abi arvien satiekaties? Kopā un kopā!»
«Kā citu reizi bija, to es, brāl, vairs neatminu, bet šoreiz lietiņa vienkārša. Mani šodien izlaida no restēm, kur sēdēju, tu jau atminēsies, par jaukās dziesmiņas dziedāšanu, bet Kundželi atlaida brīvā pierādījumu trūkuma dēļ mana Sirmīša zagšanas lietā. Es domāju likties uz mājām, spļaut Kundželim virsū un kaunēties pat vārdiņu patriekt ar zirgu zagli. Bet te apdomājos un saku pats sev: «Klau, drauģel, tas tev nemaz nebūs veselīgi! Kundželim būs vēl kas aiztaupījies no skrošu naudas, ko tam lielkungi medībās iedeva. Tev jāpiepalīdz, lai šī naudiņa tiek pie vietas!» Tamdēļ uzsitu tam vīrelim uz pleca un saku: «Kundžel, pēc tādas sēdēšanas būtu mute jāizskalo! Ko tu domā?» šis pablisina acis, no sākuma it kā negrib mani ne sadzirdēt, bet cik tad ilgi var pretoties prātīga vīra vārdiem? Un tā mēs sēžam te abi, un Kundželis izsauca veselu pusstopu, jo nauda tiešām viņam vēl pieturas …' Bet, lūk, viņš pats arī klāt! Vai nav tiesa, Kundžel, pēc sēdēšanas pusstops labi garžo, vienalga, vai esi sēdējis Sirmīša vai lielkunga dēļ, vienalga, vai esi ķēries Sirmīšam pie apaušiem vai lielkungam pie paša goda cekula. Tātad, uzvārda brāl, stāsimies ar Dieva palīgu atkal pie darba. Palīdzi mums tu arī, lai drīzāk tiktum pie otra pusstopa, jo Kundželim naudas šodien kā velnam pelavu. Visu pat nevarēsim nodzert. Vai nav tiesa, Kundžel?»
Uzrunātais bija ļoti apmierināts par uzslavu naudas lietās. Uz viņa riebīgā ģīmja parādījās kaut kas līdzīgs smaidam, kam vajadzēja izrādīt prieku un laipnu uzaicinājumu piedalīties pusstopa tukšošanā. Glāzīti viņš beidzot bija sadabūjis. Tomēr Lielklintainis atteicās no malka, kā arī Kundželis smaidīdams vieba ģīmi, un iegāja vācu istabā. Jaunlācis noskatījās aizgājējam pakaļ un ņēmās mierināt biedru;
«Nekas, Kundžel, drauģeli Lai viņš iet. Paliks mums vairāk. Tas nekas, bet tev gan nevajadzēja zagt mana Sirmīša.»
«Nudien! Es neesmu viņam rokas pielicis!»
«Ticu, ticu, bet labi nav aiztikt tādu zirgu kā mans Sirmis. Visā pagastā otra tāda vairs nedabūsi. Ja es lieku viņam stāvēt, viņš stāv kā miets kaut pus dienas uz vietas. Padzīt uz priekšu viņš gan ne katru reizi ļaujas. Tur viņš pats pārliek, vai skriet vai neskriet. Jā, tāds zirgs daudz ko vērtsl Pats grāpa lielkungs būtu viņu no manis pircis, ja tikai es to viņam piedāvātu. Nu jā! Sirmis manis paša audzināts. Vai saproti, Kundzei, paša audzināts! Un tādu lopiņu tu gribēji man nozagt.»
«Ka es tev saku! Dieva vārds! Neesmu tavam Sirmim ne pirkstiņa piedūris. Un arī neķeršos nekad viņam klāt. Vai tu domā, ka es tik maz saprotu no zirgiem, ka zagšu tādu maitu kā tavu Sirmi, kam tikai kauli un āda vien ir. Pat āda dažā labā vietā paberzta caura. Tīrais sprāgonisl Vai tu domā, ka es zagšu zirgu, ar kuru ne piecas verstes neaizjāsi un ķērēji jau tevi panāk kā brāli.»
«Jā, Kundzei, drauģel! Zinu, zinu, ka tu esi varens zirgu zaglis, pirmās zortes zaglis. Saprotu, ka tu ar manu Sirmi rokas nesmērētu. Tev ar tādu kaulu kambari nav ko ielaisties. Saprotu, tu būtu redzējis, ka ar Sirmi nekurp aiztikt nevar. Tā kājas nespēj neviena desmit gadu laikā aiznest ne uz leišiem, ne pāri Daugavai uz Vidzemi. Bet tu tonakt biji piedzēries un nepārliki, kā pienākas. Tamdēļ tu tādu buku nošāvi. Ai, ai, kauns, kauns!»
«Cik reizes lai saku, ka neesmu tavu Sirmīti zadzis. Pielipis kā dadzis ar to maitu klāt un nestājas un nestājas.»
«Redzi, ka tev nepatīk! Jā, Kundžel, nevienam nepatīk, ja viņam pierāda, ka tas izdarījis muļķību. Un tu? Šitāds zirgu zaglis, tik slavens, kā tu, un iekrist ar tādu kaulaini kā mans Sirmītis. Tpu, Kundžel! Kauns man tevis dēļ! Sitā izblamēties!»
«Vai liksies mierā ar savu nolādēto Sirmi! Pielūko, ka nedabū pa kaklu. Tad zināsi, kā blamierēt godīgu cilvēku!»
«Ui, ui! Kāds tu ātrs! Par diviem tikai pusstopu esam izdzēruši, un jau taisies uz kaušanos… Es tevi saprotu un, drauģel, nieku dēļ neiešu naidu celt ar tevi. Tikai pasūti otru pusstopu bez ālēšanās. Iedzersim uz mūsu draudzību. Draugi esam un draugi paliksim! Lai tur kā! Iedzersim! Visiem skauģiem par spīti. Lai redz, ka Kundželim naudas pilnas kabatas, ka tāds vīrs var dzert, cik grib un cik viņam lien.»
Pa to laiku vācu galā norisinājās svarīgas sarunas pagasta vareno starpā. Tika spriests galvenā kārtā, cik kurš šodien nomaksājis rentes muižai, cik kuram palicis un ko muižā katrs dzirdējis — vai uzslavu, vai brīdinājumu.
Sevišķi uztraukti bija Vecliepkalnu saimnieks Liepkalns un viņa kaimiņš Jaunlicpkalns, kurš arī nesa Klintaiņa uzvārdu. Tie reižu reizēm sūrojās par savu likteni, jo viņu māju robežās bija iekritis purvājs ar Medņu sūnākļa nosaukumu. Gabals neko neienesa, bija neapstrādājams, bet tā platību abi saimnieki turēja par augstās rentes cēloni.
«Ka jupis būtu parāvis tādu purvu!» sūrojās Vecliep- kalns. «Tur ne zāle neaug! Un nosaukuši par Medņu sū- nākli. Klajā vietā, bez kāda meža, nieka priedītēs mednis ne paslēpties nevar, bet šiem esot «Medņu sūnāklis». Tur medni pat piesietu neiedabūsi iekšā. Ir gan bijuši tie senie |audis. Dot purvājam tādu nosaukumu ne par šo, ne par to. Tīrais izsmiekls!»
Viņam piekrizdams māja ar roku Jaunliepkalnu Klintainis, bet abi ne iedomāties nevarēja to skatu, kāds bija atvēries viņu priekšgājēju acu priekšā. Vecliepkalnam ne sapnī nerādījās, ka viņa gruntē zem egles reiz bija apmeties būdā un klausījies vilku kaukšanā pirmais Liepkalnu māju saimnieks, izsviestā Sausnēju saimnieka jaunākais dēls. Tāpat Jaunliepkalnu Klintainis būtu acis vien berzējis, ja redzētu pirmo Jaunliepkalnu saimnieku atnākam no Lielklintaiņiem uz mūžameža ieplēšanu. Un kā par šādu runu raustītu plecus pirmais Jaunkalniešu pagasta līdumnieks Klintaiņu Mikus!
«Jā, par nolādēto Medņu sūnākli iznāk gan mums daža laba graša stiepšana uz muižu,» drūmi bilda Jaunliepkalnu Klintainis.
«Vai man iet labāk?» ievaicājās Lielklintainis. «Manām mājām piešķirtas visas Pīļu dobes. Sis pīļu mājoklis ir jūsu Medņu sūnākļa dvīņubrālis.»
«Ko nu! Ko nu! Tur tev pīļu ir vai jūra, bet mums medņu neviena paša.»
«Pīļu gan ir jūra, bet ko tas līdz? Lai Dievs pasarga, ja es kādu nomedītu. Ko tad lielkungs teiktu?»
«Bet tev, mazākais, zāle aug tavās Piļu dobēs.»
«Zāle jau gan šur tur aug! Bet kas tā par zāli? Grīslis un aši. Tur īsts pīļu midzenis. Bet rubuļi jānes uz muižu īstu īstie. Kaut kādus lielkungs pretim neņems.»
«Tas tiesa, bet tu, Lielklintaini, tomēr esi tas bagātākais.»
Lielklintainis glaimots paglaudīja noskūto ģīmi.
«Kas es par bagātnieku, bet sava iztikšana ir.»
«Katrs no mums gribētu, lai būtu tāda iztikšana.»
«Kas tur daudz ko gribēt, jāraujas dūšīgi, un lieta ies!»
«Cik dažs mūsu pagasta saimnieks raujas vai no ādas laukā — un tomēr ir parādā muižai.»
«Lai kā ar raušanos, bet no gaisa nevienam nebirst.»
«Kas to saka, kaimiņ?»
«Un par Pīļu dobēm man jāmaksā ne par šo, ne par to. Kas kaitētu, ja būtu mazāka rente?»
«Tiesa, tiesa! Visiem būtu vieglāk, ja būtu mazākas rentes.»
«Bet kas nekaitētu, ja nemaz nevajadzētu maksāt!»
«Tad gan būtu zelta dzīve! Zelta dzīve!»
«Tad gan būtu jauki! Dzīvo kā pats grāps, bez bēdām un raizēm.»
«Nu, kad mājas izpirkšanas gadi būs apkārt, tad kjūsim no rentes maksas vaļā.»
«Kad tas būs? Ne mūsu mūžā. To mēs nepieredzēsim.»
«Ja ne mēs, tad mūsu bērni. Ja ne tie, tad bērnubērni.»
«Nieki vien! Kas mūs, zemniekus, atstās bez maksāšanām?»
«Bet kontraktā taču teikts, ka mājas būs mūsu pēc izmaksas.»
«Mūsu tēvi un tēvutēvi ir muižas gaitās gājuši, mēs tāpat ejam, un mūsu bērni un bērnubērni arī kalpos tāpat muižai; ja ne paši, tad ar maksāšanām.»
«Skaidra lieta! Kas zemnieka cilvēkam ļaus va]u? No kā tad lielkungi dzīvos, ja mēs vairs muižai nemaksāsim?»
«Bet jauki gan būtu! Ek, cik jauki! Kā akmens noveltos no krūtīm.»
«Jā, jauki! Skaista dzīve! Rentes ne graša!»
«Naudiņu nezinātu, kur likt.»
«Zelta laiki!»
Iestājās klusums. Bārdainajās un noskūtajās sejās atspoguļojās domu iespaids par to nesasniedzamo ideālo dzīvi, kad nevajadzētu dienām un naktīm domāt par rentes nomaksāšanu muižai, kad katrs šis saulē nodegušais un vējā appūstais darba darītājs varētu iet mierīgi vakarā pie dusas — bez domām, bez raizēm par rentes parādiem, bez bailēm par to, ka muiža viņu sievas un bērnus var izlikt par nemaksāšanu uz klaja lauka no paša celtajām un iekoptajām mājām, kuras paša senči atņēmuši mūžamežam solīti pa solītim, cīnīdamies ar šo vareno ienaidnieku, cepinādamies saulē un veldzēdamies lietū.
«Bet ķeizars gan varētu izdot kādu likumu, kas atvieglinātu musu maksāšanas.» «Kā tad! Viņam vajadzētu iedomāties par zemnieku cilvēkiem.»
«Visi viņa pavalstnieki esam.»
«Ko ķeizars? Viņam tik daudz pavalstnieku. Kā lai visus atmin?»
«Viņam vairāk par paša krieviem jārūpējas nekā par latviešiem.»
«Kas latvieši viņam? Varbūt nemaz nezin, ka ari latvieši viņa valstī," ka tādi pavisam pasaulē.»
«Varbūt labāk iznāk, ka viņš par mums nezin. Ņemtu un uzliktu kādu maksāšanu saviem krieviem par labu. Ko tad?»
«Diezin vai neiežēlotos par mums un kaut ko neatlaistu?»
«Ko nu! Viņam lielkungi tuvāki nekā mēs.»
«Viņš ar lielkungiem negribēs nīsties.»
«Kas viņam lielkungi! Ķeizaram tie tikai spičkas.»
«Nesaki vis tā. Var uznākt karš, un lielkungi sāk celt dumpi. Ko tad lai ķeizars dara?»
«Ar dumpiniekiem ķeizars tiks viegli galā. Karaspēka diezgan. Lielkungi neiepīkstēsies. Bet ķeizaram vienkārši neklājas maisīties starpā mūsu un lielkungu darīšanās.»
«Kā tā? Neklājas? Bet kas likumus izdod? Vai ķeizars nevar izdot likumu, ka mūsu grāpam jāatlaiž puse rentes saimniekiem?»
«Tas neko nelīdz! Līdz Dievam augsti, līdz ķeizaram tāļu.»
«Kā nelīdz! Likums nelīdz? Ķeizara likums? To man neiestāstīsi.»
«Vai neesi lasījis māju izpirkšanas kontraktu? Vai nezini, kas tur beigās teikts? Ja likums atgadītos, kas būtu pret kontraktu, tad tomēr viss jāpilda. Pat jauns likums kontraktam klāt ķerties nedrīkst. Vai to nezināt?»
«Taisnība! Taisnībai Pat ķeizars ar likumu neko nevar palīdzēt! Lielkungs visu gudri licis norakstīt.»
«Vai ķeizars nevarētu pasaukt lielkungu un likt viņam, sak, tā un tā. Atlaid zemniekiem ko no rentes, vai galvu nost, ja neklausīsi.»
«Nē, nē! Tas ķeizaram neklājas! Viņam pavisam citādas darīšanas.»
«Ja nebūtu kontraktos tik gudri ierakstīts par likumu…»
«Tāpat nekā nebūtu. Rente jāmaksā vien, kaut pašam āda jāved uz tirgu.»
Visi apklusa. Kairs pārdomāja, cik rentes slogs nenovēršams. Pēkšņi klusumu pārtrauca troksnis lielajā kroga istabā. Tur apgāzās galds un kads ķeblis. Pa starpām atskanēja Kundžeļa piedzērušā balss: «Tu mani blamie- rēsi…? Dabūsi pa sprandu ..: Es tev rādīšu blamierēt manu godu!» Tomēr drīzi starpā iejaucās krodzinieka visvarenā rīkošanās: «Kas te par kaušanos! Es jums rādīšu kauties! Kundžel, ārā!»
Kad vācu gala saimnieki iegāja lielajā istabā, ir diplomātiskās sarunas, ir kara darbi gāja uz beigām. Krodzinieks ar stipru roku turēja no muguras Kundžeļa svārku apkakli līdz ar kakla daļu un izvadīja zirgu zagii pa durvīm laukā, kaut šis spārdījās, cik dzērumā spēja. Gan Kundželis vēl durvīs aizsmakušā balsī kliedza:
«Laid mani! Laid mani! Es viņam rādīšu blamierēt manu godu!»
Jaunlācis bez liekas steigas pielaikoja atpakaļ agrākajā vietā sava nodilušā mētelīša pusatrauto apkakli. Galds un ķeblītis viņa priekšā bija apgāzti. Ticis galā ar apģērba sakartošanu, Jaunlācis, smaididams piedzērušu smaidu, pacēla galdu un nolika vietā ķeblīti, tā savezdams kārtībā kaujas lauku.
«Kas jums tur bija?» vairākas balsis ieprasījās.
«Nekas! Tīrie nieki! Beidzām dzert!»
«Bet kamdēļ Kundželis tā dižojās?»
«Viņam nepatika, ka es runāju par viņa amatu.»
«Kas tādam dienaszaglim par amatu?»
«Brīnuma lietas! Tas pirmā numura zirgu zaglis. Es viņam lo teicu, un šis palika nikns kā turku sultāns uz kristītiem. Es varēju viņu atkal pielabināt, bet sirdsapziņa neļāva. Tamdēļ es vēl un vēlreiz teicu viņarfi patiesību acīs, kamēr šis palika vai traks no- dusmām un grāba mani aiz apkakles. Ķēms tāds! Nav pie kaut kāda vīreļa pieķēries, un krodznieks arī bija klāt. Tikai mētelītim vīle vaļā. Pagāns! Gandrīz saplēš drēbes gabalu.»
«Kamdēļ tu ar tādu ielaidies un dzēri kopā?»
«Esi tu jokains cilvēks! Kamdēļ dzēru? Tamdēļ, ka viņam bija nauda un ka bez naudas krodznieks ne man, ne Kundželim nedod ne pilītes.»
«Kamdēļ tu Kundžeļi aiztiec?»
«Ak lavu gudru galviņu! Kundželim nav vairs plika graša makā. Beidzamo naudu samaksāja, lūk, par šo alus pudeli. Uz krīta krodznieks viņam nedos. Man sirdsapziņa tūliņ klāt un saka: «Klau, Jaunlāci! Mājas esi nodzēris, un kauna tev nav ar zirgu zagi i pie viena galda sēdēt un žūpot!» Tā, milīši, tā lieta iznāca! Spriediet paši, cik tur manas vainas. Vai es šam būtu krūtīs ķēries?»
«Jaunlāci, Jaunlāci! Esi tu nelabojams … Bet tādu Kun- dželi krodzniekam nevajadzētu krogā ne iekšā laist. Tīrais bezgodis!»
«Nu jā, ka nevajadzētu laist pat ne pār slieksni!»
«Vai Kundželim nauda sliktāka kā citiem? Krodzniekam jāsagrabina lielkungam par krogu rente. Tu neiesi viņa vietā renti maksāt!»
«Iznāk tur arī mana daļa pie kroga rentes maksāšanas. Vai es neizdzeru savu šņabi un pudeli alus? Par gadu salasās kāds grasis rentei par krogu!»
«Vai, vai, Jaunlāci! Esi tu nogājis no grauda. Mājas esi nodzēris.»
«E, mījie drauģeļi! Šoreiz aiz tīras mīlestības pret savu tuvāku esmu kritis nelaimē.»
Visapkārt atskanēja smiekli un zobgalīgas piezīmes. .
«Jaunlācis nodzēris mājas aiz tuvākā mīlestības!»
«Kāda tur tuvākā mīlestība nodzert Kundžeļa naudu?»
«Kundžeļa? Tam nauda kā nākusi, tā aiziet, bet es gādāju, lai krodzniekam būtu vieglāk nomaksāt renti. Vai kroga papus nav man tuvākais? Kā lai es par viņu nerūpējos, kad Bībelē teikts: «Ko jūs vienam no saviem mazajiem brāļiem darīsit, to es jums atlīdzēšu» un «Kā jūs gribat, lai jums dara, tā jums būs citiem darīt». Tamdēļ, ja gribat vieglāk renti nomaksāt par savām mājām, tad gādājiet arī par kroga papu … Vai dzi, krodzniek! Redzi, kā es par tevi rūpējos. Pat uz mājām neeju pie sievas un bērniem, bet raugu mīkstināt tev par labu jaunkalniešu cietās sirdis ar gudrām runām un mīkstiem vārdiem. Dod man, savam tuvākam, uz krīta kādu lielāku pilienu, nu, teiksim, pudeli alus … Klau! Ko domā par šo lietu?»
Visi smējās. Krodzinieks pielēja lielo mēriņu un nolika to Jaunlāča priekšā.
«Še, dzer! Lai iet uz mana rēķina! Uz krīta tev nav ko dot. Velti tikai nāksies skurstenī ierakstīt.»
«Jokupēteris ir gan Jaunlācis, un cik atjautīgi prot izrunāties. Zēl tik, ka cilvēks tā nodzēries.»
«Viņam bija rente par daudz liela priekš Jaunlāčiem. No visām Lāču mājām Jaunlāči tie mazākie un sliktākie, bet rente tā lielākā.»
«Tur vainīgs Velna purvs.»
«Ko jūs zināt un niekus melšat? Ne Velna purvs vainīgs pie Jaunlāču rentes, bet vecais nelaiķa muižkungs Vagaru Spricis jeb, kā viņš pats gribēja, lai viņu sauc, Pridriķis Vāgers. Kas šis par Vāgeru, kad viņa trešā auguma brālēns Vagaru Andrejs pie manis vēl pērn bija ar kalpu. Tāpat viņam Vagaris uzvārdā kā Mazlācim, urš nav rada ar muižkungu pamiliju. Tagadējais muižkungs, Pridriķa dēls Vilis, jau īsts vācietis, saucas par Vilhelmu uVi latviski dažreiz tīši runā kā pa celmiem, daudz sliktāk par pašu grāpa lielkungu …»
Tiešām, muižā no seniem laikiem kalpoja daudzas Vagaru ģimenes paaudzes. Viens ģimenes zars bija pašlaik sasniedzis slavas augstumus, ieņēma jau otrā augumā muižkunga vietu Jaunkalniešu muižā un bija paspējis galīgi pārvācoties, pārdēvēdamies par Vāgeriem. No viņiem priekš dažām paaudzēm bija atdalījies atzarojums un noslīdējis kalpu kārtā. To visi atminējās, bet neviens Jaun- kalniešos nezināja, ka vācieši Vāgeri un latvieši Vagari cēlušies taisnā līnijā no kādreizējā līdumnieka Klintaiņa vecākā dēla Vagaru Mikus.
«Sis pats muižkungs Pridriķis vainīgs pie Jaunlāču lielās rentes!» turpināja Jaunlācis. Vecākie saimnieki piekrizdami māja ar galvām, bet kāds no jaunākiem, Mež- upju saimnieks, ievaicājās:
«Tu gan atkal niekojies. Kas tad nelaiķa muižkungam daļas gar rentes lielumu Jaunlāčos? Tad viņš arī citām mājām būtu uzkrāvis par daudz virsū. Kamdēļ taisni tev vienam pašam?»
Jaunlācis pasmējās, kā apzinādamies savu pārākumu, un pakratīja galvu.
«Tu iebrauci ar savu runu kā circenis pelnos. Pirmām kārtām, viņš neuzkrāva renti vis man, bet manam tēvam. Otrām kārtām, toreiz Mcžupjos nesaimniekoji tu, bet tavs neprecējies tēvs un'lava māte skraidīja vēl pa Mazklin- taiņu ganībām, lopus griezdama no labības laukā. No tevis toreiz r*ebija ne vēsts vēl ne Mežupjos, ne Mazklin- taiņos. Tā, drauģel. Un, trešam kārtām, mans tēvs bija muižkungu Pridriķi pārkaitinājis, tā sakot, apskr^binājis viņam godu. Lūk, kādā kārtāl Nelaiķa muižkungs bijis briesmīgs makšķerētājs, dienām sēdējis ar makšķeri kaut kur pie Mežupes. Līdz atkritis brīvs laiks, lā šis tūlīt makšķeri rokā un projām no mājām. Mīlējis arī stāstīt, kādas lielas zivis izmakšķerējot, bet Mežupē tādas ne savu laiku
nav manītas. Tā kādreiz pats Pridriķis sēžot pus dienu no vietas pie Mežupes aukstā lietū, bet neķeroties ne asaka. Manam tēvam, par nelaimi, gadījies iet tur garām. Viņš neesot pazinis pie makšķeres tupošo muižkungu, noturējis to aiz kārkla krūma par kādu muižas knēveli un uzsaucis: «Tad tik tur sēž jauks pāris! Vienā galā tārps, otrā galā dienaszaglisl» Tūlīt gan tēvs ieraudzījis, ka sēž pats muižkungs, bet bijis par vēlu. Pridriķis pārskaities zili melns, pat makšķeri nosviedis zemē un devies mājup uz muižu. Gan tēvs cepuri rokā gājis līdz durvīm niknajam Pridri- ķim blakus un lūdzies, bet muižkungs tikai šņācis vien. No tā laika viņš manu tēvu nevarējis ieredzēt ne acu galā. Kad nākušas māju izpirkšanas, Pridriķis izgādājis, lai Jaunlāčiem uzliek pārlieku lielu renti, un lielījies, ka par tārpu un dienaszagli esot jāsamaksā. Tie abi esot augstas kārtas. Tad laikam būs vēl abi no vācu slakas.»
«Tad tavs tēvs gan būs bijis pilnā tāpat kā tu, kad nav pat muižkungu pazinis!»
Jaunlāča ģīmis palika bēdīgs, apmiglotajās acīs pamirdzēja sēras. Pēc brīža viņš atkal uzsmaidīja un teica:
«Nē, Mežupei! Mans tēvs toreiz nemaz nedzēris. Tikai vēlāk, kad uz mājām krājies parāds pēc parāda, viņš sācis stipri dzert!» «To gan negribas ticēt!»
Klausītājos sacēlās rūkoņa. Daudzi atminējās veco Jaunlāci, kura priekšā darbs bija šķirtin šķīries. Viņi izjuta līdzcietību arī pret tā dēlu. Visi juta, ka Jaunlāča liktenis varēja draudēt katram no viņiem. Lielklintainis griezās pie Mežupja:
«Tu, kaimiņ, maldies. Vecais Jaunlācis sākumā iedzēra pa mēriņam pie gadījuma un sāka dzert pār mēru tikai, kad nespēja maksāt augsto renti, kad iekrita parādos un atdeva mājas dēlam, lūk, šim pašam Jukumam. Jukums puiša gados arī nemaz nedzēra, bija runīgs, sapratīgs, ļ priecīgs un atjautīgs, tā ka meitas uz viņu kristin krita. Bet, kad saņēma no tēva mājas, kad parādi krājās gadu no gada, kaut Jukums ar sievu līda vai no ādas ārā, rau- damies ar darbiem, tad pamazām palika par tādu Kundžeļa brāli dzeršanā, kāds tagad ir… Kas ir, Jukum, nāc pie manis! Iedzersim vēl pudeli alus, un tad laiks uz mājām.»
Uzrunātais piecēlās, piegāja'pie Lielklintaiņa un ar asarām acīs teica:
«Paldies tev, Mārtiņ!… Ko nu vairs alu dzert? Jāiet uz mājām. Ardievu, uzvārda brāl! Ardievu, kaimiņi!» Viņš izgrīļojās pa kroga durvīm.
Lielklintainis soļoja no kroga pa lielceļu uz mājām. Sasniedzis savas robežas, viņš apstājās un pārlaida acis pār savu zemi. Lūk, tur stiepjas Piļu dobju krūmāji. Prāva platība, bet labuma nekāda. Varēja gan muiža paturēt savas pīles pati sev līdz ar Pīļu dobēm. Tu, cilvēks, maksā izpirkšanas naudu muižai par zemi, kura noder tikai pīļu medībām šai pašai muižai.
Lielklintainis sajuta lielu rūgtumu ir pret muižu, ir pret Pīļu dobēm. Tad viņa acis pavērsās tālāk. Uz vienu pusi aizstiepās druvas. Krēslā tikko varēja saredzēt tālāko, tā saukto Pagasta druvu. Aiz tās sākās kaimiņu Mazklin- taiņu zeme. Pagasta druva? Kāds jocīgs nosaukums! Kāda gan pagastam daļa gar viņa, Lielklintaiņa, druvu?
Otrā pusē vijās Mežupīte pa viņa pļavām. Netālu no tās krastiem uz uzkalniņa pacēlās Lielklintaiņu mājas, apēnotas nedaudziem lieliem kokiem un nelielu augļu dārzu. Zems bija istabas jumts, bet uzkalniņš pūlējās parādīt ēku augstāku, nekā bija patiesībā. Pāri kāpostu dārzam no Mežupītes līkuma uz apkārtni nolūkojās lielais ozols — vecs milzenis ar cauru vidu. Un tālāk Bērtuļa lanka — liela, plaša līča pļava. Bērtuļa? Kas tas tāds par Bērtuli? Tika stāstīts, ka tur senos, senos laikos dzīvojis milzis Bērtulis, kurš toreiz, kad vēl še nemaz druvu un māju nebijis, bet visu pārsedzis mūžamežs, nodarbojies ar šī meža gājēju aplaupīšanu. No šī Bērtuļa it kā cēlies pļavas nosaukums. Lielklintainis negalvoja par šī nostāsta patiesīgumu. Ne viņš, ne kāds cits no viņa laikabiedriem nezināja neko teikt par to Bērtuli, par pirmā Lielklintaiņu saimnieka dēlu, kurš bija devis vārdu pļavai, kurš laupījis bija tikai līdumus no mūžameža un cīņā aizgājis bojā.
Aiz Bērtuļa lankas sākās kaimiņi Mežupji, kuru ēkas nokrēslā tikko redzējās. Jāl Liela platība bija Lielklintaiņu mājām. To saimnieks pašapzinīgi pasmīnēja. Tās bija viņa mājas. Lafti gan, ka viņam kontrakts kabatā, ka mājas iepirktas. Tās vairs nevar atņēmi! Jā! Nevar, kamēr viņš kārtīgi maksā renti. Un vhiš maksās! Kaut naktīs nedabūs gulēt, kaut pirksti no darba paliks stīvi, kaut delnas būs pilnas ar tulznām. Darbam viņš ceļu nav griezis un negriezīs arī nekad.
Jā! Visa šī platība bija Klintaiņu Mārtiņa īpašums. Ne- kad viņš nebija izjutis tik dziļi īpašnieka prieku kā šodien. Nekad muižas varas nospiestajās smadzenēs nebija uzaususi tāda pašapziņa kā šodien, novērojot paša māju platību. Un cik mīļas bija šīs mājas! Cik grūti būtu šķirties, nerunāsim nemaz, no visām mājām, bet no kāda viņu gabaliņa, kāda šīs platības stūrīša. Pat Pīļu dobes? — Jā! Pat Pīļu dobes Lielklintainis neatdotu.
Bet sāka tumst. Lielklintainis paātrināja soļus uz māju pusi. Necik tāli viņš nebija pagājis no robežas, kad atkal apstājās un, nepatīkami pārsteigts, iesaucās:
«Atkal jau viņš te brauc!»
No lielceļa pāri ganībām, pāri vecas atmatas stūrim veda svaigas riteņu sliedes. Tur gāja taisnāks kājceliņš uz Mazklintaiņiem. īstais braucamais ceļš turpu nogriezās no lielceļa krietni tālāk, bet šad tad Mazklintainis lietoja taisnāko kājceliņu arī priekš braukšanas. Lielklintainim nekad tas nebija paticis. Viņš bija kaimiņam ne reizi vien par to izteicis sašutumu, un te nu šis atkal brauca. Nu, lai vēl līdz pavasarim brauc, tad tam jādara gals.
«Citādi vairs nevar! Ja neies ar labu, tad ies ar ļaunu. Bet vairs ne soļa!»
Nākošā ziemā Mazklintainis ar ragavām iebrauca taisno ceļu un gandrīz to vien lietoja. Tāpat pēc sniega nokušanas ar ratiem. Lielklintainis paņēma šķipeli un pie robežas, uz paša nelikumīgā ceļa, izraka dziļu bedri. Mazklintainis apbrauca bedrei ar līkumu un brauca, kā braucis. Lielklintainis iztīrīja lielceļa grāvi un izjauca vieglo tiltiņu, kāds tur bija nobraukšanai uz taisnā ceļa. Pēc laika tiltiņa vietā bija sasviesti žagari un šādi tādi koki, kam bija braukts pāri.
Lielklintainis sāka dusmoties. Viņš jutās aizskarts un negribēja padoties. Mazklintainis arī bija ietiepies. Kas gan kaimiņš bija par lielkungu, ka gribēja noliegt braukt pa taisnāko ceļu. Tur tēvutēvi braukuši un brauks viņš arī. Vai tad viņš bija kaimiņa apakšnieks vai varbūt pat kaimiņa vergs?
Lielklintainis izraka dziļu grāvi gar robežu pāri apstrīdētam ceļam. Kādā no tuvākiem rītiem agri, vēl labi pirms saules lēkšanas, Mazklintainis pielīdzināja ceļa vietā grāvi pilnu. Tūliņ Lielklintainis iztīrīja grāvja aizbēruniu un sadzina mietiņus ceļa vietā. Nepagāja ne nedēļa, kad mietiņi izrādījās izrauti, samesti pārbraucamā vietā grāvī un grāvis aizlīdzināts.
Lielklintainis vairs nespēja savaldīties. Ieraudzījis, ka kaimiņš strādā uz lauka, viņš devās pie tā un bez kāda ievada šāva vaļā:
«Klausies! Tā kā tu vairs nebrauktu pa blakus ceļu pāri manai zemei. Es to vairs necietīšu. To es tev noliedzu. Vai dzirdi?»
«Dzirdu jau dzirdu. Kā tad lai nedzirdētu, kad tu kliedz tā, ka cīruļiem krīt ausis ciet otrā lauka malā? Tikai kas tevi te par kaklakungu iecēlis? Kas šis, lūk, par noliedzēju?»
«Kā? Kas es par noliedzēju? Vai tad ceļš neiet pa Lielklintaiņu zemi?»
«Iet jau iet. Bet lielceļš arī iet pa tavu zemi. Vai tur arī nesāksi liegt braukt? Ja esi licies uz ceļu putināšanu, tad ņem lielceļu pirmo priekšā.»
«Kas tā par muļķīgu runāšanu!»
Abi kaimiņi bija sasarkuši un noskaitušies. Par piekāpšanos vairs nevarēja būt ne runas, sevišķi vēl tamdēļ ne, ka Lielklintainis bija ātrs, bet Mazklintaiņu saimnieks Degumnieks tiepīgs. Abi nikni noraudzījās viens otrā un nezināja, ko runāt, ko darīt. Beidzot Lielklintainis piespēra kāju un noteica:
«Dzirdil Pēdējo reizi tev saku: uz manas gruntēs nerādies! Noķīlāšu un par zemes bojāšanu iesūdzēšu tiesā. Samaksāsi skādi kā brālis.»
«Kas šim par skādi? Paskat! Suņiem jāsmejas. Desmit smilgām sēklas apbraucītas ar riteņiem. Ja tev tādas mantas trūkst, es varu likt ganu Jēcim pa dienvidu manos krūmos nobraucīt smilgām galus un tos tev uzdāvināt.»
«Negānies, negānies! Par sveša grāvja aizbēršanu vari tikt aiz restēm.»
«Ka tikai par ceļinieku ķīlāšanu pats netieci vēl ātrāk pie kroņa maizes!»
Lielklintainis apcirtās apkārt un devās projām. Prāvu gabaliņu nosoļojis, viņš apstājās un, pret kaimiņu pagriezies, nosauca:
«Nemēģini manu grāvi aizskart, — sūdzēšu tiesā. Ja brauksi pa blakus ceļu, noķīlāšu kā brāli!»
Un Lielklintainis soļoja tālāk. Kaimiņš tikai atmeta ar roku un nosauca pakaļ:
«Vari, brālīt, pasvilpot! Te tu vēl neesi nekāds kara lielkungs!»
Tā sākās kaimiņu starpā atklāts karš. Lielklintainis iztīrīja par jaunu un vēl padziļināja grāvi pāri strīdus ceļam. Ceļa vairākās vietās viņš sadzina zemē lielu, varenu mietu rindas, kuru izraušana varēja prasīt ilgāku darbu un nopietnas pūles.
Tuvākā sestdienā Lielklintainis vēl nopriecājās par dziļo grāvi un saviem mietiem, bet jau otrā dienā, kā svētdienas priekšpusdienā apstaigādams laukus, palika kā sālsstabs stāvot, kad ieraudzīja grāvi ceļa vietā piebērtu pilnu un basām kājām nomīdītu līdzenu. Visi mieti uz ceļa bija līdz ar zemi nozāģēti. Lielklintainis dūres vien vicināja, bet tad uzreiz viņa sirds sāka lēkt aiz priekiem. Kā ari ne? Grāvmalā gulēja aizmirsts rokas zāģītis. Zāģīša koka rokturis bija mākslīgi izlocīts un ar izgriezumiem, tā ka Lielklintainis to uz vietas pazina par kaimiņa īpašumu.
«Tagad tu man esi rokā! Es tev rādīšu bradāt pa svešu zemi!» nodudināja Lielklintainis un pirmā tiesas dienā iesūdzēja Mazklintaini pie pagasta tiesas.
Prāva tika lieliski motivēta un pēc visiem advokāta niķiem un stiķiem vesta. Sūdzētāja Lielklintaiņu saimnieka neapsargātā zemē esot patvarīgi ielauzies Jaunkalniešu pagasta Mazklintaiņu māju saimnieks, ar uzvārdu De- gumnieks, braukādams šurpu un turpu bez kādas lielas vajadzības nevis pa kārtīgo braucamo ceļu, kā to prasa likumu grāmatas, bet gan tur, kur vainīgam pašam iešau- joties prātā. Sāda nekautrīga rīkošanās aizskarot visus attiecīgos likuma paragrāfus, nodarot zaudējumus sūdzētājam un galīgi sabojājot Lielklintainim grunti, ko neviens likumu grāmatu punkts nevarot pielaist, ko arī nekāds visžēlīga kunga un ķeizara izdots likums neatstājot nesodītu. Tas vēl neesot viss.. Mazklintaiņu saimnieks, ar uzvārdu Degumnieks, ejot likumības neatzīšanā daudz tālāk, jo esot aizbēris ciet Lielklintaiņu grāvi — varbūt ar nolūku applūdināt pat šo māju laukus un nodarīt īpašniekam neatsveramus zaudējumus. Beidzot, noziedzīgais Mazklintaiņu saimnieks, ar uzvārdu Degumnieks, pārkāpis katra mēra robežas, nozāģējot 26 sētas mietus, pie kuru nociršanas, apstrādāšanas, atvešanas uz lietošanas vietu un iedzīšanas zemē sastrādāts vairāk kā 3 /4 dienas, tas ir, no saules lēkšanas līdz labi vēlam palaunadzim. Baidīdamies no soda un ļaunas sirdsapziņas mocīts, jau vairākkārt minētais likumu pārkāpējs Mazklintaiņu saimnieks, ar uzvārdu Degumnieks, tik ātri steidzies atstāt nozieguma vietu, ka aizmirsis uz grāvmalas savu noziedzīgo ieroci — rokas zāģīti, kas atklājis nozieguma izdarītāju un visu pārkāpumu īsto vaininieku, jo pus pagasta varot apliecināt, ka atrastais daikts piederot Mazklintainim un nevienam citam. Tamdē| cietušais lūdza augsti godāto pagasta tiesu piespriest pienācīgo atlīdzību no vainīgā un sodīt pēdējo pēc likumu bardzības.
Lielklintainis bija galīgi apmierināts, jo viņa lieta rādījās skaidra. Arī pats pagasta tiesas priekšsēdētājs Robežnieku saimnieks, kas bija labs draugs Lielklintainim, iepazinies ar visu svarīgo sūdzību, izteicās, ka nevarot būt ne mazāko šaubu par to, ka likums un taisnība esot Lielklintaiņa pusē un pagasta tiesai vajadzēšot spriest pēc sirdsapziņas, kaut arī viens pagasta tiesnesis, Mazlāču saimnieks, kuram arī bija Kiintainis uzvārdā, esot apsūdzētā Degumnieka tuvs draugs. Tomēr jācerot, ka šis tiesnesis savos soģa pienākumos ļaušoties vadīties no tīras sirdsapziņas nopietniem mājieniem, bet nevis no draudzības jūtām pret apsūdzēto. Kalpu tiesnesis neteikšot nekā un klausīšoties, ko teiks skrīvera kungs. Arī viņam, pagasta tiesas priekšsēdētājam, un tāpat Mazlācim jāpiekrī- tot aizvien skrīvera kunga izteiktām domām, jo pēdējais tik labi esot «ieštudierējies» likumos un tik smuki mākot izteikt tiesas spriedumus, ka neatliekot tur ne ko atņemt, ne ko pielikt. īsi sakot, Lielklintainim taisnība jau esot tikpat kā rokā.
Ziņnesis atnesa Lielklintainim ne vienu vien pavēsti, bet veselas divas. Viena viņu aicināja pie tiesas kā sūdzētāju, bet otra — kā apsūdzēto. Grūta iznāca nākošā sēdes diena Jaunkalniešu pagasta tiesai, ļoti grūta. Mazākais, pats tiesas priekšsēdētājs vēlāk tā izskaidroja ne Lielklintainim vien, bet visiem, ar kuriem nācās runāt par šo lietu. Pie tam viņš aizrādīja, ka ticis spriests pēc sirdsapziņas un taisnības uz tiešā likuma pamata, ņemot vērā visus pierādījumus, kādus abas puses varējušas tiesai celt priekšā. Pats skrīvera kungs, kas, kā jau mācīts cilvēks, arvienu tiekot viegli ar likumiem galā, šoreiz esot svīdis vien, kamēr sastādījis pēc visas «pormas» spriedumu. Ka arī ne? Tiesas priekšā jau nebijuši kaut kādi vīreļi, bet pagasta varenākie saimnieki, kurus taču tā bez iemesla kaitināt nevienam nenākot ne prātā.
Lielklintainis nevarēja nepiekrist, ka pierādījumi ievēroti kārtīgi, bet viņš nevarēja beigt nodusmoties par lietas iznākumu un brīnījās par tiem advokāta ķērieniem, kādus bija laidis darbā Degumnieks.
Visupirms Degumnieks bija iesūdzejis Lielklintaini par «svešu cilvēku atrastas mantas patvarīgu piesavināšanos». Atrastā manta šoreiz bija Degumnieka paša rokas zāģītis. Sods tika prasīts sevišķi bargs, tamdēļ ka vainīgais pats tīri labi zinājis, kam zāģītis piederot, un savā izdomātā sūdzībā pret īsto cietušo^ Degumnieku, arī nekautrējoties pat pagasta tiesai atklāti atzīties savā noziedzīgā zināšanā. Bez tam Degumnieks uz noteiktāko noraidīja Lielklintaiņa sūdzību.
Pirmā nāca apspriešanā Lielklintaiņa sūdzība,»un te nu skaidri izrādījās, cik maz sūdzētājs varēja mēroties ar savu pretinieku advokāta zināšanās. Degumnieks tieši noprasīja, lai pierādot, ka viņš esot tas, kurš nodarījis visu to, ko pretinieks tam uzkraujot. Tā jau varot par tīri nevainīgu cilvēku sarunāt vēl trakākas lietas. Kas esot redzējis, ka viņš, apsūdzētais, sabraucis Lielklintainirn smilgas? Viņam esot labs braucamais ceļš, pa kuru varot izbraukt uz lielceļu no savām mājām. Pa to viņš arī braucot. Viņš nesakot, ka viņš nedrīkstētu lietot blakus ceļu, ja tā tam ievajadzētos. Tur tēvutēvi braukuši un dēludēli braukšot, vai tas vienam otram iedomīgam cilvēciņam patikšot vai ne. Bet viņš pats pašlaik lietderības dēļ braucot pa labāko, ne pa blakus ceļu. Par to, ko viņš rītdien darīšot, godātā Jaunkalniešu pagasta tiesa nevarot viņu vēl tiesāt. Un kas esot redzējis, ka viņš, Degumnieks, būtu bēris grāvi ciet vai arī būtu nozāģējis mietus? Ka abi šie darbi bijuši prātīga cilvēka rīkošanās, tas esot nenoliedzams, jo ceļu, lai arī tas būtu kāds, nevarot taču saķē- mot. Viņš pierādot tikai to, ka vajadzējis rasties kādam, kas to izdara, jo kas tad cits darāms nelaimīgam ceļa braucējam, kad zirga deguna priekšā ierauga grāvjus un mietus. Lielklintainis sakot, ka pie grāvja atrasts viņa, Degumnieka, zāģelis. Bet kas varot pierādīt, kur Lielklintainis atradis ša nodevīgo daiktu? Varbūt viņš to paņēmis pie Mazklintaiņu žoga, pie kura izlabošanas zāģītis nesen lietots un varbūt aizmirsts sētmalē. Varbūt zāģītis atrasts uz lielceļa un patvarīgi no paša sūdzētāja aiznests uz citu vietu. Vispārīgi zāģīša piesavināšanās esot nelikumīga un par to viņš, Degumnieks, vainīgo esot iesūdzējis un cerot, ka sods likumu pārkāpējam garām neaiziešot, par ko jā- gādājot godātai Jaunkalniešu pagasta tiesai. Tātad nekādu pierādījumu pretiniekam pret viņu, Degumnieku, neesot. Gan Lielklintainis aizrādīja, ka aizbērtais grāvis bijis nomīdīts basām kājām un smiltīs skaidri bijusi saskatāma kreisās kājas mazā pirkstiņa iztrūkšana. Priekš 16 gadiem pirkstu Degumnieks nocirtis kājai, tēšot kokus. To zinot pus pagasta, un, ja kāds šauboties, lai godātā tiesa liekot Degumniekam novilkt kreisās kājas zābaku, tad šaubu nebūšot nekādu.
Degumnieks tikai atmeta ar roku. Viņam ne prātā nenākot liegties, ka nebūtu pie koku tēšanas nocirtis sev priekš 16 gadiem kreisās kājas mazo pirkstiņu. Vai tad par tādu nelaimes gadījumu šo vēl sodīšot? Kas apgalvojot, ka smiltīs uz grāvja bijušas šā, Degumnieka, pēdas? Sūdzētājs — un neviens cits. Ja noziegumu gribot ar noziedznieku pēdām pierādīt, tad vajagot rīkoties tā, kā viņš nesen lasījis vienā stāstā par nabaga Indriķi un diviem slepkavām. Tur slepkavības vietā ļaundaru pēdas izraktas ar veselu māla piku, sakaltētas un tiesas priekšā vainīgo kājas ar visiem zābakiem ieliktas māla pēdās kā «pormā», tā ka slepkavām atlicies tikai atzīties un iet pie karātavām.
Pēc šādas zinātniskas aizstāvēšanās tiesa attaisnoja Degumnieku, bet arī viņa sūdzībā pret Lielklintaini pēdējais tika attaisnots, jo tiesa atzina par nepierādītu, ka apsūdzētais būtu rīkojies ar ļaunu piesavināšanās kāri pret nabaga paklīdušo rokas zāģīti. Pats vainīgais zāģītis tika izdots viņa īpašniekam.
Pēc šāda iznākuma Degumnieks smējās vien, bet Lielklintainis gudroja, ko nu iesākt, kādus tālākus soļus spert pēc pirmās pazaudētās cīņas. Ieročus jau tūlīt nevarēja krūmos mest, vajadzēja parādīt tam bezgodim, ka vēl ir pasaulē tiesa un taisnība. Arī pagasta tiesas priekšsēdētājs Robežnieks reizi pēc reizes atkārtoja, ka citādi tiesa nemaz nevarējusi spriest, jo likums to prasījis un skrīvera kungs tā uzrakstījis. Drošinādams sašutušo Lielklintaini, Robežnieks izteica domas, ka Degumnieks pēc tiesāšanās vairs nebraukšot pa aizliegto ceļu. Ja viņš tomēr braucot, lai to noķīlājot, tad būšot skaidra pierādīšana un lieta palikšot tik gaiša kā diena. Padoms bija labs, un varēja uz reizi saprast, ka tas nāk no tieslietu pratēja. Vajadzētu to tikai izvest dzīvē, jo Degumnieks ir nedomāja atteikties no blakus ceļa lietošanas. Jau tiesas dienā, mājās braucot, viņš bija tīši lietojis apstrīdēto ceļu un pēc pāris dienām atkal brauca pa to. Bet ej nu sagaidi, kad kaimiņš brauks! Ganibu cejš bija patāli no dzīvojamās mājas', lauku galā. Pašlaik vasaras vidū labība, sevišķi labi paaugušie rudzi, kuru lauks stiepās taisni gar ganībām, pilnīgi aizsedza katru aizliegtā ceļa braucēju skatītāja acīm, ja pēdējais atradās aiz Lielklintaiņu logiem vai šo māju sētsvidū. Tikai apskatot pašu ceļu, pēc iebrauktām riteņu pēdām varēja spriest, ka atkal kāds tur braucis. Gan Lielklintainis pats raudzīja notvert ceļa braucēju; bet, velti nosēdējis rudzu lauka grāvī dažas stundas, viņš atmeta ar roku, jo nevarēja taču zaudēt tik daudz dārgā darba laika. Tamdēļ nācās izgudrot ko citu, un Lielklintainis ņēma palīgā savu dēlu Kārlīti. Puika bija acīgs un viegli varēja izpildīt to, ko no viņa tēvs šoreiz prasīja. Tikai vajadzēja viņam saldināt grūto un garlaicīgo pienākumu. Tamdēļ Lielklintainis teica dēlam:
«Kārlīt, klausies! Pasēdi tu man rudzu grāvī, noskaties, kad no Mazklinlaiņiem kāds brauc pa ganību ceļu, un drāz uz mājām, pasaki to man! Ja es noķeršu braucēju, dabūsi desmit kumpetes.»
«Vai tādas pašas, kā tu atvedi no pilsētas viņnedēļ?»
«Tādas pašas, divas par kapeiku un ar visiem raibajiem papīrīšiem.»
«Es, tēv, noķeršu kaimiņus.»
Līgums bija noslēgts.
Ko Kārlītis solīja, to viņš izdarīja. Stundām ilgi puika sēdēja, noslēpies rudzu grāvī. Līdzko viņš cēlās no rīta, tā devās turpu. Tikai ēst viņš ieradās mājās pie mātes. Neatlaidība un čaklums sasniedz savu. Kādu dienu, tikko kā iesāka bāzt pirmo tā gada sauso sienu Lielklintaiņos, tikko kā pats saimnieks ņēmās kraut pirmo ori Bērtuļa lankas pļavā, elsdams pūzdams tur atskrēja Kārlītis. Jau pa gabalu viņš meta ar roku un sauca:
«Brauc, brauc! Tēt, brauc! Kumpetes manas, desmit ga- balas! Paldies mīļam Dieviņam! Brauc, brauc!»
Tas nebija Lielklintainim divreiz jāsaka. Viņš nosvieda siena sākumus un pusskriešus devās uz ganibu ceļu, tā ka Kārlītis, kurš arī turp steidzās, lai visu noskatītos, netika tēvam līdzi. Puika sevi domās mierināja, ka viņš savu pienākumu izpildījis un alga viņam tikpat kā rokā. Pie tam viņš novēlēja visu labu kaimiņam par to, ka tas lieto ganību ceļu un tā ļauj Kārlītim nopelnīt dienišķu pārtiku.
Tomēr lieta nebeidzās tik gludi, kā bija domāts. Kad Kārlītis ieradās tur, kur ganību ceļš iziet uz lielceļa, viņš atrada savu tēvu galīgi saniknotu.
Kamēr Kārlītis bija atskrējis prāvo gabalu pa rudzu grāvi uz mājām un tālāk līdz pļavai, kamēr Lielklintainis bija no pļavas atsteidzies līdz ganību ceļam, tur lēnīliņām paspēja izbraukt cauri ķeramais upuris, kas šoreiz izrādījās par kādu Mazklintaiņu sievieti, kā to varēja spriest notālēm pēc apģērba un balta galvas lakatiņa. Lielklintainis tikai dabūja redzēt, ka braucēja uzgriezās uz lielceļa, uzšāva zirgam un aizlaida, ka kūp vien, uz muižas pusi. Visas cerības tomēr vēl nebija zaudētas, jo sievietei vajadzēja braukt atpakaļ uz mājām. Tomēr no ķeršanas todien nekas neiznāca, jo sieviete, mājās braucot, lietoja īsto braucamo ceļu. Vai nu viņai ganību ceļš bija izlicies par daudz nelīdzens, vai medījums bija novērojis izliktos slazdus, to grūti noleikt, tikai braukts tika šoreiz pa īsto ceļu. Lielklintainis varēja tikai nopukoties.
Mazajam Kārlītim šāds iznākums bija savienots ar zaudējumiem, jo tēvs pie nākošā brauciena atveda viņam tikai trīs konfektes cerētā desmita vietā. Dodams saldumus Kārlītim, viņš paskaidroja:
«Ja es būtu noķēris braucēju uz ganību ceļa, tad tu dabūtu desmit. Tagad tev patiesībā nekas nenākas, bet, tā kā tu esi brašs resgalis, tad še trīs.»
Tas bija Kārlītim smags likteņa sitiens, smags un pie tam par daudz nepelnīts. Sevišķi grūti sametās puikam ap sirdi, kad dabūtās trīs konfektes bija apēstas. Tās taču bija tik saldenas, un tādu būtu vēl veselas septiņas. Vai tad Kārlītis nebija pūlējies? Vai viņš nebija izdarījis visu, kā pienākas? Vai viņš vainīgs, ka mīļais Dieviņš bija pielaidis braucējai tik ātri nokļūt līdz lielceļam un nebija licis uz ganību ceļa ne ritenim salūzt, ne zirgam kāju sagrūst, lai tā aizkavētu ātru braukšanu? Tēvam gan taisnība: saldumi bija solīti, ja noķers braucēju, un tas nebija noticis. Tātad liktenis bija nežēlīgs un dzīve šīs pasaules raudu lejās pārmērīgi grūta.
Māte novēroja un saprata sava lutekļa bēdas. Viņa pasauca dēlēnu sev klāt un iedeva tam prāvu gabaliņu cukura. Tēvs vakarā arī nāca ar jaunu priekšlikumu. Lielklintainis bija sagudrojis, ka jāuzmana aizliegtā ceļa braucējs nevis tad, kad viņš ir jau uz ceļa, bet tad, kad viņš tikai taisās sniegties pēc aizliegtā augļa. Tamdēļ Kārlītim uz priekšu bija jānovēro Mazldintaiņu sētsvidus un, tiklīdz tur jūgtu zirgu braukšanai, tā tūliņ jāziņo, par to tēvam. Tādā kārtā vieglā izlūku nodaļa varēja laikā paspēt paziņot par ienaidnieka kustībām galveniem spēkiem, kuri tad laikā ierastos apdraudētā vietā, tas ir, uz ganibu ceļa. Izlūkošanas punkts ari bija ļoti izdevīgs, jo no neliela krūmu pudura robežu malā bija iespējams pārskatīt visu Mazklintaiņu sētsvidu un rijas priekšu — visas tās vietas, kur varēja notikt zirgu jūgšana. Braucēja noķeršanas gadījumā Kārlītim atkal tika garantētas desmit konfektes — tāda pat smalkuma, tās pašas augstās vērtības, ar tiem pašiem lepnajiem papīrīšiem.
Kārlītis varēja būt apmierināts. Sādi tās lietas izveidojās labāk, kā viņš to bija iedomājies. Desmit konfektes viņš vēl dabūs, bet trīs līdz ar cukura gabalu bija jau rokās. Ja braucējs būtu noķerts uz pirmā ķēriena, tad Kārlītim būtu iznācis tikai desmit vien un tās pašas tagad, bez šaubām, jau sen būtu apēstas. Tiešām, mīļais Dieviņš labi darīja ko darīdams. Taisnība bija mātei, kas tā mācīja dēlu.
Sādu priecīgu atziņu Kārlītis nespēja paturēt pie sevis un svarīgā balsī tūlīt otrā dienā izstāstīja savus panākumus dzīvē un cerības uz nākotni kalpam Grāpiņam, kamēr Šis jūdza zirgu orē siena vešanai. Ar Grāpiņu jau varēja izrunāties, jo viņš prātīgi apsprieda lietas pēc to īstā kodola. Ari šoreiz Grāpiņš lietu ņēma nopietni, tikai viņa uztvērums iznāca Kārlītim ļoti negaidīts. Grāpiņš strupi noprasīja, cik Kārlītim gadu, un, dabūjis zināt prasīto, nogrozīja galvu un noteica:
«Šitik vecs zēns, gandrīz jau liels puisietis, un vēl ēd cukurgabalu. Es saprotu — konfektes, tā ir cita lieta, bet cukuru … Nē! To es no tevis negaidīju. Kur tu esi redzējis, ka kāds vīrietis, tavs tēvs, es vai cits kāds, grauž cukuru? Tīri pēc meitenes izskaties. Ap cukuru laizīties tikai skuķim klājas, ne tev, vīrieša galvai.»
Un Grāpiņš aizbrauca uz pļavu sienu vest, atstādams Kārlīti kā ar ūdeni aplietu. Tiešām! Grāpiņam bija taisnība. Kārlītis to dziļi izjuta. Viņš bija uzvedies kā meitene. Uz priekšu viņš cukuru negrauzīs. Konfektes — tā ir cita lieta, un tās viņš nopelnīs.
Ar nopelnīšanu negāja tik ātri. Kā spītēdami Kārlītim, Mazklintaiņi mājās vien sēdēja un ilgāku laiku nekurp nebrauca. Laikam siena pļauja tur bija vainīga. Varbūt liktenis arī pārbaudīja Kārlīša neatlaidību. Puika velti dienu no dienas stundām nosēdēja robežmalā, novērodams kaimiņu sētsvidu. Cik reizes zirgi netika vesti gan šur, gan tur pa Mazklintaiņu mājām, bet līdz jūgšanai lieta? nenonāca. Dažreiz pagadījās pat vēl labākas izredzes, jo vienam vai otram zirgam uzlika slejas, uzmauca sakas, un Kārlītis jau domāja, ka saldumi viņam rokā, bet tad zirgu iejūdza siena vedamā orē. Tas nozīmēja, ka visa braukšana notiks tikai līdz pļavām un ne uz lielceļu pa svarīgo ganību ceļu.
Zēns pacietīgi gaidīja. Kādā dienā likās, ka uzvara jau viņam rokās. Pats Mazklintainis atpina pinekļus savam Bērim, atveda to no ganībām mājās un iejūdza mēslu ratos, bet nevis sasodītā orē. Tātad braukšana bija nenovēršama. Laiks arī bija nomācies, tātad siena vešanai neizdevīgs. Kārlītis steidzīgi deva ziņu savām basajām kājām un ar vislielāko ātrumu ieradās mājās.
Tēvs tikko kā bija atgūlies diendusā, bet, izdzirdis izlūka ziņojumu, nekavējoties devās uz apdraudēto ceļu. Dēls viņam sekoja. Abi bija pārliecināti, ka sasniegs mērķi: viens tiks pie ķīlas, otrs pie konfektēm. Tomēr likteņa neizdibināmie ceļi arī šoreiz veda uz vilšanos. Velti tēvs ar dēlu gaidīja uz upuri pie ganību ceļa. Mazklintainis, izlietodams nomākušos dienu siena laikā, ieveda mājās žagaru malku no paša ganībām un nemaz nedomāja braukt uz lielceļa pusi.
Tēvs un dēls drūmi soļoja uz mājām. Sevišķi sagrauzts bija mazais Kārlītis. Kā arī ne? Viņa zaudējumi bija tik ievērojami. Bēdas viņu nemaz negribēja atstāt. Tamdēļ māte, kas ar savu māmuļas sirdi saprata dēla ciešanas, gribēja tās remdināt ar izmēģinātu līdzekli, ar cukura gabaliņu. Kāds gan bija viņas pārsteigums, kad Kārlītis atteicās no garduma. Velti māte izpūlējās pierunāt puiku. Viņa beidzot tikai dabūja dzirdēt, ka Kārlītis neesot nekāda meitene. To Klintainiete pati ļoti labi zināja, bet nekādi nevarēja saskaņot šo ziņu ar atteikšanos no cukura gabaliņa. Beidzot arī mātei apnika pierunāt, un viņa noteica:
«Ka jau nē, nē! Tad došu Jūliņai… Meitiņ, manu mīlulīt! Panāc šurp! Se cukura gabaliņš!»
Tas bija lielajam vīrietim par daudz. Asaras viņam sasprāga dzidrajās actiņās. Cukurs bija tik bezgala gards, un māšele to varēja ēst, tamdēļ ka viņa meitene. Vai tikai labāk nebija būt par meiteni? Nē! Viņš bija vīrietis, un tam neklājas grauzt cukuru. Viņš arī negrauzīs. Lai to dara skuķi. Tomēr asaras nebija valdāmas. Lai tās slēptu, puika izskrēja ārā un aiz klēts stūra pamatīgi izraudājās. Tas atvieglināja sirdi. Zēnam atlika pārliecība, ka viņš nav nekāda meitene, ka viņš nav zemojies, bet izturējies
kā īsts puiša cilvēks. Pamazām auga pašapziņa, lepnums. Uz vakara pusi, kaut gan sēras par zaudēto cukuru nebija galīgi izbeigušās, tomēr mazais Kārlītis ar savu atteikšanās varoņa darbu bija pats savās acīs augsti kāpis. Arī vakarā Kārlītis ap lielajiem vien grozījās un meitenēm neskatījās ne virsū. Pat gulēt iedams, viņš izjuta patīkamu apziņu, ka jauki būt varoņam.
Lai arī cik modrīgs bija Kārlītis, tomēr viņa izlūka darbībai nebija nekādu panākumu. Gan puika vēl turpināja glūnēt uz Mazklintaiņu sētsvidu, bet Mazklintaiņa notveršanu panāca ne viņš. Tas izdevās, tikai pateicoties aklam gadījumam.
Siens jau bija nokopts. Lielklintaiņu ļaudis pašreiz laukā taisījās stāties pie rudzu pļaušanas. Saimnieks jau savicināja īso izkapti — vienroci, lai sāktu cirst. Arī lielais izlūks Kārlītis bija tuvumā, lai redzētu jaunā darba iesākšanu. Te, kur gadījies, kur ne, pa ganību ceju izbrauca Mazklintainis un pēc pāris acumirkļiem bija blakus rudzu pļāvējiem. Lielklintainis nosvieda zemē savu izkapti un grābeklīti, uzlēca uz ganību ceļa, notvēra kaimiņa zirgu pie iemauktiem un uzsauca:
«Tā! Nu tu man esi reiz rokā! Es tevi noķīlāju. Grāpiņ, izjūdz viņa zirgu un Ieslēdz stallī. Es viņu noķīlāju.»
Mazklintainis saraustīja grožus, bet to viens gals jau bija atsiets, un tamdēļ, lai savestu ātrāk visu kārtībā, viņš ar skubu izlēca no ratiem un steidzās nokļūt pie zirga galvas. Lielklintainis viņam aizsprostoja ceļu, aizstādamies priekšā.
Tur,satikās ne divi senlaiku teiksmainie spēkavīri, ne latviešu varonis Lāčplēsis ar igauņu milzi Kalapuisi, ne asie zobeni tur šķīla dzirkstis, sacirzdamies kopā viens pret otru, ne smagās ozola vāles cīņā cilājās pa gaisu, izšķirdamas veselu tautu un valstu likteņus. Nē! Tur divi kaimiņi, Jaunkalniešu pagasta saimnieki Lielklintainis un Mazklintainis, stāvēja viens pret otru, mīdīja zemi dusmās un nikni mētājās rokām un asiem vārdiem.
«Tagad tu, putniņ, man pie tiesas vairs neizmelosies!» sauca Lielklintainis.
«Vai tu jau tik tālu esi ticis, ka uzbrūc ceļa braucējiem dienas laikā?» šņāca Mazklintainis.
«Gan tu pie tiesas redzēsi, ko nozīmē postīt citam zemi!»
«Kas lu par lādu ķeizara krustdēlu, ka iedrošinies aplaupīt ce|a braucējus gaišā dienas laikā?»
«Kā tu drīksti manu godu aizskart?»
«Ak tāl? Bet es tev teikšu …»
Kaimiņi debatēja tādā pat pacilātā garastāvoklī tālāk un nebūtu tik ātri beiguši, ja Grāpiņš, izpildīdams sava saimnieka rīkojumu, nepasteigtos palaist va|ā pie sakām somastūvu, izvest zirgu no ilksīm, uzlēkt lopiņam mugurā un aizaujot uz mājām, tā ka slejas, kas nebija zirgam noņemtas, pa gaisu vien mētājās. Tagad nebija vairs iemesla turpināt karu uz cīņas vietas, jo viens kaimiņš bija dabūjis ķīlu, otrs bija šimbrīžam cīņu zaudējis. Viņam pat vajadzēja iet pēc otra zirga, lai pārvestu mājās savus ratus.
Pēc zirga noķīlāšanas Lielklintainis cēla divas sūdzības pret Mazklintaini. Pēdējais atkal iesūdzēja Lielklin- taini par zirga nolaupīšanu un varas darbiem. So sūdzību pagasta tiesa noraidīja, jo tiesneši, spriežot pēc vislabākās apziņas, nāca pie gala lēmuma, ka notikusi kārtīga noķīlāšana, ko likumi atļauj, nevis šausmīga laupīšana, kas bargi sodāma. Tādu pašu neveiksmi cieta viena no Lielklintaiņa sūdzībām, kas tika celta pret Mazklintaini par goda laupīšanu vārdiem noķīlāšanas brīdī, nolamājot ķīlātāju par ķeizara krustdēlu. Pagasta tiesa atzina, ka cits viss bijis tikai pastiprāka savstarpēja izrunāšanās, bet nosaukums «ķeizara krustdēls» nevarot nevienam uzticamam visaugstākā zemes tēva pavalstniekam ķerties pie goda. Vienīgi pats zemes tēvs varētu varbūt justies aizskarts, ka vienkāršu latviešu zemnieku ieceļ bez valdnieka gribas un atļaušanas tam par radinieku. Tomēr esot jādomā, ka augstais zemes tēvs un ķeizars savā neizmērojamā žēlastībā šoreiz neapvainošoties. Tamdēļ pagasta tiesa visu šo lietu nolēma izbeigt.
Citādi norisinājās otra sūdzība, ko Lielklintainis cēla pret savu kaimiņu par braukšanu pa svešām ganībām, savienotu ar zaudējumu nodarīšanu sūdzētājam. Pagasta tiesa visā savā sastāvā devās aplūkot nelaimīgo ceļu un pēc tam nolēma: «Pirmām kārtām, braukšanu pa Lielklin- taiņu ganību ceļu uz viņa īpašnieka Lielklintaiņu māju saimnieka un īpašnieka sūdzības pierādījuma pamata, ņemot vērā minētā ceļā izdarīto apskatīšanu uz vietas no pagasta tiesas, kā arī ievērojot likumos noteikto likumību iitt., utt., aizliegt; otrām kārtām, piespriest par labu sūdzētājam no Mazklintaiņu māju saimnieka un īpašnieka
Jēkaba Degumnieka 2 rbļ. 87 kap. par padarītiem viņam, sūdzētājam, zaudējumiem un liekiem izdevumiem, kas cēlušies caur apsūdzētā braukšanu pa runā esošo ceļu, cēlušos no patvarīgas iegribas (pagasta tiesa, bez šaubām, sprieda, ka nevis ceļš cēlies no patvarīgas iegribas, bet gan braukšana, kas pie sprieduma izprašanas jāņem vērā); trešām kārtām, noķīlātais zirgs jāatdod viņam, sūdzētājam, atpakaļ zirga īpašniekam — apsūdzētam.»
Ar šo pat valo.dniecīgi jauki skanošo spriedumu bija panākts tas, ka Lielklintaiņu Kārlītis vēlreiz pārliecinājās, ka tiešām Dieviņš labi dara ko darīdams, jo tēvs liesas dienā atveda viņam 15 konfektes, tātad Kārlītis bija noskatījies rudzu pļaujas sākumu un saņēma arī saldumus.
Bez tam ar šo spriedumu bija panākts tas, ka Mazklintainis vairs nevarēja braukt pa Lielklintaiņu ganību ceļu, jo tiesas lēmumu neievērot tanīs laikos nevienam nenāca ne prātā, un Mazklintainis par to nemaz ir nedomāja. Noķīlātais zirgs, kas divas nedēļas bija sastāvējis bez darba Lielklintaiņos, nopūzdamies sāka no jauna vilkt vezumu Mazklintaiņu darbu gaitās. Bez tam galīgi izbeidzās Maz- klintaiņa draudzība ar Mazlāci, kas, būdams pagasta tiesas loceklis, nebija gribējis vai nebija spējis noturēt sava drauga «kanti».
Mazklintainis izteicās, ka viņš iešot līdz pat ķeizaram taisnību meklēt, un pārsūdzēja pagasta tiesas spriedumu. Prāva gāja pa iestādēm. Ganību ceļu aplūkot un apbrīnot braukalēja asesori un pat mērnieki no guberņas pilsētas. Pie vieniem, kā otriem aizceļoja dažs labs cūkas šķiņķis un sviesta spainītis ir no Lielklintaiņiem, ir no Mazklin- taiņiem. Lieta vilkās gadiem un beidzās ja arī ne gluži pie paša ķeizara, tad tomēr, jādomā, pašā viņa tuvumā. Mazklintainis tomēr pazaudēja, un Lielklintaiņu ganību ceļš palika viņam neaizsniedzams, kaut gan izdevumi nebija tikuši žēloti ne pašām sūdzībām, ne asesoru un mērnieku kungu uzcienāšanai.
Ar to vēl kaimiņu kari nebeidzās. Mazklintainis noķīlāja divus Lielklintaiņa teļus savās ganībās trīs pēdas no robežas. Tiesa piesprieda 40 kap. zaudējumu atlīdzības. Arī citu abpusēju ķīlāšanu un ^aru prāvu netrūka. Tās kurināja naidu abu tuvo kaimiņu starpā un, ja arī ne kairu reizi, atnesa sūdzētājam cerēto zaudējumu atlīdzību un sevišķi kāroto uzvaru pār pretinieku. Pieminama būtu kāda ķilda, kur neiztika bez asins izliešanas. Mazklintaiņu gaili atrada ar pārcirstu galvu beigtu uz Lielklintaiņu
lauka netālu no robežas. Mazklintainis iesūdzēja kaimiņu, pieprasīdams zaudējumu atlīdzību sev un sodu kaimiņam par patvarību, ko esot droši izdarījis neviens cits kā pēdējā dēls Kārlis. Tas esot bieži redzēts trenkājot Mazklintaiņu vistas un nelaimīgo nelaiķi gaili. Lielklintainis pie tiesas taisnojās, ka viņš gan esot licis dēlam nodzīt no apsētā miežu lauka kaimiņa vistas un gaili, kas ārkārtīgi bezkaunīgā kārtā uzmākušies iesētai sēklai, tā ka zaudējumu varot prasīt nevis sūdzētājs un beigtā gaiļa īpašnieks, bet gan vienīgi Lielklintainis. Tomēr neesot neviena liecinieka, kas varētu apstiprināt, ka Kārlis Klintainis būtu ar akmeni sviedis gailim, laimīgi trāpījis, bet nelaimīgi putnu nositis. Liecinieku trūkuma dēļ Mazklintaiņa prasība tika atstāta bez ievērības un sūdzība par šo kaimiņu karos drausmīgāko lietu noraidīta, kaut gan Lielklintaiņu Karlīša veiklība trāpīt ar akmeni mērķī bija labi pazīstama ne vien tēva māju robežās, bet vēl dažu labu asi aiz šīm robežām. Kārlītim gaiļa prāva bija ienesīga. Viņš tika pie lieliska ieguvuma. Divas lietas atradās mājās, kuras "Kārlītim izlikās par neaizsniedzamiem dārgumiem. Viena no tām bija veclaiku kramenīca — bise, smaga jo smaga, ar milzīgu gaili un kramu, ar sudraba apkalumiem un izrotājumiem. Neviens neatminējās, no kurienes šis ierocis cēlies. Tikai jau no vecu veciem laikiem, cik talu vien ar gadiem bagātākie ģimenes locekļi varēja atcerēties, smagā kramenīca karājās pie Lielklintaiņu kambara sienas, pārejot no paaudzes uz paaudzi. Kas gan Kārlītim tas būtu par neaprakstāmu prieku, ja viņš drīkstētu ar šo ieroci parīkoties! Saut ar kramenīcu nevarēja. Kārlītis arī nemaz neprata šaut. Bet kaut varētu pārlikt ieroci pāri pleciem un pasoļot šurp un turp, iedomājoties un iztēlojoties, ka viņš iet karā brīžam pret turkiem, brīžam pret prūšiem, brīžam pret spārnotiem pūķiem un sumpurņiem. Jā! Jauki gan jau tas būtu bijis, apbrīnojami jauki, bet tie tikai ļ)ija un palika sapņi, kam nebija lemts pārvērsties par tiešamību pat pēc Mazklintaiņu gaiļa nāves.
Otrs priekšmets, pēc kura Kārlīša sirds ilgojās, bija senlaiku kokle, kas mētājās apkārt uz istabas bēniņiem starp veciem dzelžiem, salauztiem sakkokiem, nederīgiem ādas gabaliem un saplēstu maisu lupatām. Arī šīs kokles celšanās laikmetu neviens no Klintaiņu iemītniekiem neatcerējās. Neviens no dzīvajiem nezināja, ka mūzikas instruments bija kādreiz piederējis vectēvam, pirmajam
Klintaiņu saimniekam, un ka tas bija līksminājis Klintaiņu māju iemītniekus vēl sūrajos verdzības laikos. Neviens pat neiedomājās, ka kokle bija skanējusi jau tad, kad Klintaiņu lauki bija tikai plēsumi, ja pat tikai sāka palikt par līdumiem, atsvabinādamies no mūžameža pakrēšļa.
Kārlītis jau sen bija metis savus skatus uz veco kokli. Ļoti viņam patika izgriezumiem izrotātie kokles gali. Tos viņš vēl kā tīri mazs knēvelis ne vienreiz vien bija glaudījis un mīļi paijājis. Sad tad viņš arī patrinkšķināja uz abām atlikušajām, vēl nesaraustītajām kokles stīgām, patrinkšķināja tā paklusi, lai lielie nesadzirdētu. Iegūt šādu skaistu lietu par savu īpašumu Kārlītis ne cerēt necerēja. Un tomēr šī neiespējamā laime pārvērtās tagad īstenībā. Kad Mazklintainis velti bija nopūlējies uzvelt savam kaimiņam pie pagasta tiesas atbildību par gaiļa priekšlaicīgu bojā iešanu, Lielklintainis pārnāca mājās no pagasta nama svilpodams. Saticis dēlu sētsvidū, viņš to noglaudīja, kas tik bieži vis nenāca priekšā, — jo vai tad vīrieša cilvēkam tanīs laikos klājās daudz luncināties ap savu puišeli? Tā jau varēja izaudzināt, pēc to laiku pārliecības, tikai gatavu resgali vai arī tīro memmes dēliņu. Saprotams, silto jūtu neizrādišana nemaz neizslēdza dziļu tēva mīlestību pret dēlu.
Lielklintaiņa labais garastāvoklis tik drīz nemaz neizbeidzās. Otrā dienā, meklēdams kaut ko pa bēniņiem, viņš uzdūrās vecajai koklei. Lielklintainis paņēma to, nonesa pa trepēm lejā un atdāvināja dēlam. Tā kokle pārgāja Kārlīša neapstrīdamā īpašumā. Puikam aiz priekiem gandrīz elpa aizrāvās ciet. Viņš tūliņ ņēmās koncertēt. Govis, kuras to vasaru Kārlītis ganīja pirmo reizi, sākot arvienu taisījās bizot, līdzko izdzirda kokles trinkšķēšanu. Tomēr lopiņi drīzi vien iemācījās izšķirt stīgu skaņas no dunduru dziesmām un vairs neuztraucās par ganu Kārlīša koncertēšanu.
Tikai kokles dienas bija skaitītas. Tā apnika Kārlītim. Viena stīga neizturēja un pārtrūka. Beidzot Kārlītis saraustīja arī pēdējo stīgu. Tad pati kokle nepārcieta kādu spēka izmēģinājumu un salūza vairākos gabalos, kas vēl laiciņu mētā jās sētas malā, līdz viens otrs pazuda, bet atlikumu nākošā pavasarī kopā ar citām koka drazām sarausa, sētsvidu tīrot, vienā čupā un sadedzināja zem lielā pavarda. Kārlīša un viņa sentēva tik ļoti iecienītais mūzikas instruments bija iznīcināts.
Dienas nāca, dienas gāja. Nedējas un mēneši tīri nemanot aizslīdēja garām uz nekad neredzēšanos, sakrādamies kopā par vienu otru gadiņu. Bija jauka vasaras svētdiena. Jaunkalniešu baznīcā zvans raidīja līksmas skaņas no saules sasildītā un no puķēm piesmaržotā gaisa jūrā. Šodien baznīcā norisinājās kas sevišķs. To varēja spriest no baznīcēnu kuplā skaita. Gan tanīs laikos baznīca mēdza būt arvienu stipri apmeklēta vieta, kur ļaudis atvieglināja sāpes, izteica Dievam pateicību par priekiem, bet arī sastapās ar izredzēto vai tikai vēl izvēlamo, pārmainījās skatiem un vārdiem, satikās ar radiem, draugiem un pat ienaidniekiem, lai pēc ieietu Baznīcas krogā iemest kadu glāzīti.
Bija arī baznīcēniem šodien svarīgs iemesls plūst uz baznīcu. Kalniešu draudzē, kurā pastāvēja divas baznīcas, Jaunkalniešu un Veckalniešu, mācītājs jau bija vecs un palicis tik vārgs, ka bez palīga nespēja vairs iztikt. Par palīgu viņš bija pieņēmis jaunu teoloģijas kandidātu un pie tam latvieti, vietējā Veckalniešu saimnieka Sausnēja dēlu. Toreiz studēto latviešu vispārīgi bija maz, tā ka tos visus gandrīz varēja saskaitīt pie pirkstiem, bet te vēl pašu draudzes cilvēks nāca gandrīz jau cienīgtēva godā. Sausnējs bija arī vienīgais visā plašā apkārtnē, kuram bija palaimējies studēt. Par to viņš varēja pateikties savam tēvabrālim, kurš bija Rīgā sācis tirgoties un iedzīvojies pārticībā, tā ka varēja brāļadēlam palīdzēt tikt augstskolā.
Jaunais teologs bija jau sprediķojis Veckalniešu baznīcā, bet Jaunkalniešu dievnamā šodien pirmo reizi ņēma dalību dievkalpošanā. Tamdēļ arī bija saprotams lielais ļaužu pieplūdums baznīcā. Baznīcēni aizrautīgi uztvēra katru sprediķa vārdu, jo izjuta kaut ko siltāku, iedomājoties vien, ka dievvārdus tur pašu cilvēks, īsts latvietis, ne svešinieks. Sirdis pukstēja straujāk aiz pārliecības, ka arī latvietis var ko, var nostāties blakus kungiem, var būt ne sliktāks kā mācītājs vācietis.
Dievkalpojums jau bija beidzies. Baznīcas zvans, izvadīdams dievlūdzējus, bija noskanējis, bet pie baznīcas ļaudis vēl čumēt čumēja. Katrs stāstīja otram savus iespaidus. Atskanēja priecīgi smiekli. Arī Lielklintainis bija vēl pie baznīcas. Savus mājiniekus viņš bija aizlaidis braukšus un pats gribēja kājām iet, jo ratos visiem vietas nepielika, bet vēl arvienu kavējās pazīstamo vidū. Te, kur gadījies, kur ne, Lielklinlaiņa priekšā izauga kāds stāvs.
«A! Tu te, uzvārda brāli! Sveiks, sveiks. Dod roku, lai es lo krietni sakratu. Daudz, daudz putras ir izstrēbts, kamēr pēdējo reizi redzējāmies.»
Lielklintainis izbrīnījies aplūkoja runātāju. Neparastas toreiz bija melnās pirktās drānas. Kas lai tādas pilsētas būšanas izšķirtu, no cik prasta un lēta materiāla tās bija sutas. Galīgi neparasta bija runātāja galvā melna platmale, kas bija stipri noberzta un savas labākās dienas jau pārdzīvojusi. Tikpat neparastas Klintaiņa acīs bija svešā, uz vieniem sāniem sagriezusies kaklasaite un apkaklīte, kas no ilgas kalpošanas bija palikusi pelēka ar melniem raibumiem.
«Tu mani nemaz ir pazīt negribi. Jā, jā, uzvārda brāli! Pilsētas dzīve cilvēku pārmaina un pataisa par īstu kungu, pieradina pie smalkuma. Jūs to ne saprast nevarat uz laukiem, pa kūts mēsliem bradādami, ar zemi no- niūrēdamies, pa rijām raudamies, dundurus un odus gaiņādami. Jums ne prātā neienāk, kas ir smalkums.»
«Tu tas, Jukum. Esi gan tu izērmojies pēc īsta vander- zcļ|a!»
«Ko nu, ko nu! Citādi jau, uzvārda brāl, nemaz nevar. Citādi uzstāties īstam pilsētniekam nemaz neklājas. Saproti mani labil Nemaz neklājas!»
«Kā tad tev, Jukum, tagad labi iet?»
«Vai neredzi? Aplūko mani! Vai neesmu es kungs kas kungs!»
«Nu … jā! Bet ko tad no ārienes var noskatīt?»
«Kā tad, kā tad, uzvārda brāl! Tev taisnība. Zīda drānā jau var ietīt arī sapuvušu gaļu. Bet ar mani tā tās lietas gan nav. Tu zini, ka mani izsvieda no Jaunlāčiem. Pa- blandījos te uz laukiem gadu par kalpu. Bet tu zini, ka man gars arvienu nesās uz augstām lietām vien, uz augstām lietām vien. Kas nu man zemju dzīve? Par saimnieku būt? Riebjas jau, ka no rīta līdz vakaram par renti vien jādomā. Par kalpu iet nebūtu slikti, ja tik saimnieka nebūtu, kurš tev tā vien spiežas virsū, lai tu, nabaga cilvēks, neiedomājies par bajāru un neatradinies no darba. Tamdēļ nospriedu iet uz Rīgu, un paskaties vien, kāds kungs tagad esmu palicis.»
«Bet ko tu Rīgā dari?»
«Ko daru? Kas ienāk prātā! Rīgā smalku darbu diezgan. Ja vēlies, ej par sētnieku. Dzīvoklis par brīvu.
skaistu grasi algas arī vēl saņemsi, bez tam ienāk vēl dzeramnaudas. Saki — ko sirds vēl lai iekāro? Ja vēlies, ej strādāt fabrikā. Dienu nostrādāsi, un, skat, 50—60 kapeikas rokā. Vakaros esi brīvs cilvēks, ej uz alus bodi vai traktieri, žvadzini naudu ķešā, dzer kaut vīnu, līdz esi pilns kā muca. Mūzika pat spēlē, un blakus tev pie bufetes smalka publika vien, smalka publika vien. Pats nezini, vai tev vienā pusē nestāv kāds barons un otrā pusē varbūt pats Kalniešu grāps.»
«Bet ko tu dari?»
«Es? Vienu puiku nodevu traktierī pie pudeļu skalošanas. Sak, lai mācās. Dienās iznāks viesnīcnieks. Otrs puika bodē par iznēsātāju. Lai pieron pie tirdzniecības! Meiteni nodevu pie kādas madāmiņas, lai mācās par šneiderieni. Tā ir smalka veca madāmiņa. No mana skuķa vēl iznāks skaidra vāciete. Jau tagad vāciski vien buldurē. Ja es pats nebūtu ieklausījies šo to pilsētā, tad tagad ne vārda nesaprastu, ko paša meitēns saka. Ar vienu vārdu sakot, visi bērni ar vienu rāvienu tikuši uz pekām. Paēduši ir. Bez tam sieva iet mazgāt veļu un nopelnī smuku grasi.»
«Bet ko tu pats dari?»
«Es? Tad ir kā paša nelabā piešūts. Ko dari? Ko dari? Vai tik vien cilvēkam ir pienākumu dzīvē, ka jādara un jādara kaut kas. Saki, ko tavs grāps dara! Es arī gribu reiz dzīvot kungu dienas vecuma gados un — stop! — dzīvoju arī pēc sava prāta. Ja uznāk patikšana, sarauju arī, kas nāk priekšā, un nopelnu savu grasi. Bet ko te niekus tarkšķēt? Mēle vien paliek sausa. Iesim, uzvārda brāl, krogā, iemetīsim kādu glāzīti, atcerēsimies vecus laikus, kad bijām jaunāki.»
«Lai labāk paliek. Jāiet uz mājām. Un tu, Jukutn, jau esi šodien krietni ielasījies. Pēc šņabja tu smaržo pa gabalu.»
«E, ē! Atminēji, atminēji, uzvārda brāl! Kā nu es, tāds Rīgas kungs, savā dzimtenē lai neiedzeru malciņu? Nav gan te Rīgas lepnie traktieri. No šādiem tādiem kroģeļiem sen esmu atradis. Bet ko darīt? Vai savā dzimtenē iesi palikt lepns! Iesim, uzvārda brāl! Šodien es izmaksāju. Apnika tie smalkumi vien Rīgā, izbraucu paskatīties, kā jums te veicas. Nu iesim, es izmaksāšu! Dzirdi, ka kabatā nauda skan.»
Lielklintainis negribēdams sekoja lepnajam pilsētniekam, kas augsti paceltu galvu soļoja cauri lielajai kroga istabai uz vācu galu. Te piepeši viņš apstājās, ieraudzījis kaktiņā Kundželi.
«E, Kundžel, tu te?»
«Es, es!»
Un Kundželis steidzās klāt, sniegdams senajam kroga brālim roku, bet lepnais pilsētnieks to nemaz neredzēja. Viņš sataisīja svarīgu ģīmi un skaļā balsī, lai visi dzirdētu, sauca krodziniekam:
«Krodziniek, klau! Dod Kundželim vienu kočiņul Es samaksāšu. Kundžel, iedzer uz manu veselību.»
Un lepnais rīdzinieks soļoja uz vācu gala pusi. Viņš bija apmierināts, jo viss, likās, iznāca lepni. Gluži tā mēdza Kalniešu grāfs dot rīkojumu, lai pasniegtu vienam otram no ļaudīm pie reizes kādu glāzīti. Skaļais teiciens kroga istabā atstāja iespaidu, jo sarunas apklusa un iestājās klusums. Visi skatiem pavadīja lepno izmaksātāju. Tikai krodzinieks sabojāja svinīgo brīdi, teikdams;
«Labi, labil Bet naudu tūlīt galdā!»
Tagad rīdzinieks izkrita no lomas un, kaut gan rīkojās lepni, tomēr ne gluži tā, kā dižciltīgs lielmanis to būtu darījis. Viņš sažvadzināja naudas gabalus kabatā un, pieT steidzies pie bufetes, sauca:
«Ko? Vai domā, ka man nav naudas? Man? Es varu nopirkt visus tavus dzērienus, cik vien pudeļu ir tavā kro- ģelī, ir garkakļu, ir īskaklu, ir resnvēderu, ir plakano. Tā, drauģeli Varu nodzert tik daudz, ka ir tu pats, ir tava sieva aiz priekiem par vareno peļņu lēkāsit uz vienas kājas ap manu galdu. Tā, drauģeli Se nauda par to kočiņu Kundželim… Un mums ar Lielklintaiņu gruntnieka kungu ienes, nu… veselu pusstopu, bet tur vācu galā, ne še. Es esmu ieradis tikai pa lepnām vietām. Man te neklājas! Es neesmu vis kaut kāds! Es — Jukums Klintaiņa kungs no pašas Rīgas.»
Un, apdilušo platmali sabīdījis uz auss, ar lepni pret griestiem paceltu degunu viņš iesoļoja vācu galā, krodzinieka smīna un viena otra apmeklētāja smieklu pavadīts, Lielklintainim ne sevišķi patika viss notikums, bet viņam nekas cits neatlika kā sekot savam lepnajam uzvārda brālim.
«Kamdēļ tu pasūtīji veselu pusstopu? Zini, es nekāds dzērājs neesmu.»
«Toties es atkal labāk šo lietu pieprotu. E, uzvārda brāli! Vai man pirmā reize?»
«Bet tu šodien esi paspējis krietni vien ielasīties.»
«Tas nekasi Ko par pusstopu tik daudz runāt? Tas maniem spēkiem tīrais nieks. Bez tam gribu reiz tevi, savu draugu un uzvārda brāli, uzcienāt. Iedzer! Tik jauni vairs neredzēsimies. Iedzersim uz taviem panākumiem! Tu droši vien esi daudz ko paveicis. Uz raušanos, uz darbiem tu jau esi tīri traks.»
«Kad nogāžu kādu darbu, es jūtu tādu prieku, tādu prieku. — Un, kad kas grūts un smags jāveic, tad neatrodu miera ne dienu, ne nakti, kamēr neesmu ticis galā, kaut ari brīžam nākas zobus sakost. Ja kaut kas uz reizi nepaveicas, tad rodas ietiepība nepalikt pusceļā. Un ja kas grūts ir veikts — ak, kas tā par jauku sajūtu!… Tā pali rente… Zēl dažreiz paliek, ka visi sviedru augļi uz muižu vien jānes, uz muižu vien. Bet, kad esi renti atkal reizi samaksājis, tad liekas, ka tu nostātos uz drošākām kājām, domāt, nodrošini bērniem labākas dienas.»
«Jā, tu saviem gan nodrošini, bet maniem nav vairs tēva pajumtes. Un vai tu domā, Mārtiņ, ka pa Rīgu iet tik zaļi, kā es stāstu un plātos? Nekā, drauģel! Ari tur cepti baloži pa gaisu neskrien. Tāpat jāraujas, lai tiktu pie sava maizes rieciena, un to pašu tev katrs tā vien skatās, kā varētu no mutes izraut. Tur tev katrs pūlas ādu noģērēt un nebēdā, vai tas tev patīk… Mani bērni? Tie visi trīs nodoti mācībā uz vairākiem gadiem par vēderu un apģērbu. Labi, ka tā! Par algu nav ko runāt. Varbūt viņi sūrā darbā izaugs par cilvēkiem, nebūs tādi kā viņu tēvs — nelaimes putns, kāju pamesls visiem un katram.»
«Ko nu, ko nu, Jukumi Stājies jel! Vai es nezinu, kāds tu biji agrāk. Neviens nav no nelaimes nodrošināts. Varbūt tavi bērni būs dienās krietni un laimīgi cilvēki.»
«Paldies, Mārtiņ, par labu vārdu. Lai Dieviņš dod, ka tev būtu taisnība. Tikai žēl mazo: agrā rītā jālien no mi- dziņām laukā un jāliekas steigšus vien pie dienas gaitām, kur jāskraida līdz vēlai naktij. Tikai tad mazajiem, sīkajiem loceklīšiem izdodas kā svina pielietiem iekrist savās cisās. Vai tu, Mārtiņ, domā, ka es neredzu, ka man sirds nesāp? Bet ko darīsi? Labāk iedzeru pa glāzītei. Domāt, ka paliek vieglāk. Mazākais, nevienam neizrādi savas likstas, lai vēl dažs nesāk priecāties par tavu nelaimi. Sak, tādam paklīdušam cilvēkam pelnīts liktenis…»
«Ko nu, ko nu, Jukum! Kas tad priecāsies par tuvākā nelaimi? Neesi tu nevienam iekodis, ne ieriebis.»
«Un sieva, mana Katiņa? Vai es neredzu, cik grūti viņai iet? Kas tā bija par brašu meitu, kad man solījās,
kad gājām pie altāra!»
«Tu ari biji varens puisis.»
«Jā! Kas toreiz varēja domāt, ka viss tik bēdīgi beigsies? Tagad, nabadzīte, raujas ar ve|u. Nogurusi, pus- slima, bet laimīga vēl, ka to pašu veļu dabon mazgāt. Un es, Mārtiņ, dažreiz pat ņemu no viņas grašiem. Ko darīt? Kas no manis vēl ir pāri palicis? Es tikai tāds, tāds…»
«Lai nu, Jukum, paliek! Nezaudē dūšu.»
«Tev taisnība, Mārtiņ! Kamdēļ dūšu zaudēt? Es tev labāk pastāstīšu par šolaiku brīnumiem.»
«Tad rauj vaļā. Tikai tā, ka es par daudz nepārbrīnos.»
«Redzi! Cilvēkam ir divas kājas, bet zirgam četras.»
«Tas vēl nav nekāds brīnums.»
«Pagaidi! Brīnums nāks vēlāk… Zirgs izdzer spaini auksta ūdens. Tas taču nav nekas spēcinošs. Vai ne tā?»
«Ja tā tālāk ies, tad nekādi brīnumi neiznāks.»
«Pagaidil Nevar uz reizi izbērt priekšā zelta čupu. Pa- priekšu jāpiedāvā papīri, tad parādīšu sudrabu, bet zelts paliek pašām beigām… Cilvēks krodziņā izdzer daudz mazāk nekā zirgs no spaiņa, pie kam dzēriens ir stiprs, speķa pilns un nevis vājais ūdens. Tomēr kas beigās iznāk? Cilvēks, mājās ejot, nekādi nevar tikt galā ar savām divām kājām. Viena iet pa kreisi, otra taisni, vai atkal viena uz ceļa vidu, otra tieši grāvī iekšā. Tu nomo- kies un nekādi netiec galā ar divām kājām. Kas gan būtu, ja tev vajadzētu valdīt veselas četras? Bet zirgs ar visu spaini auksta ūdens ribās viegli, kā pa smieklu izmun- sterē savas četras. Saproti nu, uzvārda brāl, kas tas par brīnumu? Ē, he, he, he.» Viņš jautri smējās par savu seklo joku, ko bija noklausījies kādā dzertuvē, un turēja to par ļoti smalku.
«Saprotu, un tamdēļ man liekas, ka būtu labāk pusstopu pašreiz neizdzert līdz dibenam, bet atlikumu atstāt citai reizei. Ka neiznāk šodien arī tev brīnumi ar paša kājām.»
«Muļķīgi ir pašlaik atteikties no prieka iemest, bet gudri būs, kad vēlāk metīsim pārpalikumu… Lai notiek pēc tava prāta. Iemetīsim vēl pa vienai! Citu paņemsim līdzi. Redzi! Es gribu iet pie tevis paciemoties. Tu man labs draugs arvienu esi bijis un būsi arī uz priekšu. Tamdēļ man, pilsētniekam, naktsmāju neliegsi. Kad iebrauksi Rīgā, es atkal tevi uzņemšu uz lepnāko, parādīšu Rīgu ir tumsā, ir pie saules gaismas.»
Lielklintainim ciemiņš gan ne visai patika, bet viesmīlību liegt bija neiespējami. Tamdēļ drīz vien abi iesoļoja Lielklintaiņu sētsvidū.
Pagāja viena diena, otra, bet Rīgas viesis turpināja ciemoties. Namatēvam gan tas likās neparasti, bet kā lai dzen ciemiņu ārā? Gan aizies pats. Uz nedēļas galu Jukums beidza ciemošanos Lielklintaiņos. Viņš bija krietni izgulējies, atēdies, bet sajuta bezgalīgu sīvā trūkumu. Lielklintaiņu aku viesis nevarēja ne acu galā ieraudzīt. Prasība pēc kā stiprāka bija pāiāk liela. Tamdēļ viesis sasēja mazo pauniņu ar nedaudzām līdzatnestām mantiņām, aplika pelēkraibo krādziņu un lepno šlipsi un devās ceļā, iepriekš tencinādams Lielklintainim par viesmīlību:
«Paliec nu sveiks, brāli Lai Dieviņš tev arvienu palīdz, kā līdz šim palīdzējis. Man laiks uz Rīgu. Ko lai te slaistos? Paskatīšos tik vēl iztālēm uz Jaunlāčiem, garām ejot. Nezin kā Grāpiņam tur labi veicas?»
Pēc Jukuma izsviešanas no mājām muižai uznāca lielas rūpes par Jaunlāčiem. Sīm mājām izpirkšanas maksa bija pārmērīgi augsta, parādu arī bija iekrājies krietni vien. Gribētāju ņemt mājas bija diezgan, bet spējēju nebija neviena. Izūtrupēšanā muižai bija jāiejaucas pašai. Beidzot atrada labu izeju. Grāpiņu Ģederts ilgus gadus dzīvoja muižā par priekšpuisi. Sīksts un strādīgs, sizdamies dienām un naktīm, viņš bija iekrājis nedaudz simtiņu. Viņam piedāvāja iepirkt Jaunlāčus, tā izrādot augstāko atzinību par labu kalpošanu priekšpuiša gaitās. No pārmērīgās izpirkšanas naudas muiža nolaida labu daļu pārspīlējuma un sakrājušos parādu izlīdzināja uz garākiem gadiem. Ģederta Grāpiņa krājumiņš izgāja kā iemaksa, un viņš kļuva par Jaunlāču saimnieku, izjuzdams bezgalīgu pateicību pret grāfu, kura žēlastība tikai, likās, Ģedertu iecēla par saimnieku. Kas gan var būt par augstāku mērķi latviešu bezzemniekam strādniekam kā tikt pie savām mājām, savas zemes! Viņš bija pirmais un līdz šim vienīgais Grāpiņš, kurš tika pie savām mājām. To viņš uzskatīja par lielu laimi. Tikai lielkungam, pēc Ģederta domām, nācās sirsnīgs paldies par lielo žēlastību. Ģederts sāka pamazām tikt uz priekšu nolaistajās Jaunlāču mājās. Puiša dzelžainās rokas pamazām sāka uzlabot mājas, kaut arī no pārmērīga darba saimnieka stāvs saliecās pirms laika līks.
Māju stāvoklis uzlabojās. Tamdēļ arī bija dziļa patie- s'iba Lielklintaiņa vārdos, ar kuriem viņš atbildēja uz Rīgas viesa jautājumu:
«Paskaties, paskaties savus bijušos Jaunlāčus. Tur tagad tīri brangi izskatās.»
Jukums aizgāja.
11
Par lielu brīnumu, trešā dienā Jukums Kiintainis iestreipuļoja Lielklintaiņu istabā.
«Labvakar jūsu mājās 1 Vai gaidījāt ciemiņu?»
Lielklintaiņos pašlaik ēda vakariņas. Pārsteigums bija tik liels, ka žokļi apstājās gremot un daža laba mute palika ieplesta. Beidzot saimnieks atguvās.
«Labvakar, labvakarl Kur tad tu? Domājām, ka tu sen Rīgā.»
«Ko nu, brall Kur lai es steidzos? Mums, kungiem, laika diezgan. Varam izciemoties tiku tikām.»
«Tev gan laika diezgan, bet varbūt mums nav laika ar tevi ciemoties,» saimnieka balsi izskanēja neslēpts sašutums.
«Vai tu, brāl, dusmīgs? Tev labāk patiktu, ja es būtu aizgājis pie deviņiem velniem. Vai ne tā? Bet vai tu esi kādreiz izsviests no tēvutēvu mājām? Kad tu pēc gadiem tās atkal apskati un redzi, ka tur citi, sveši ļaudis rīkojas, rīkojas tik labi, kā ari tu pats būtu varējis rīkoties, tad… E, tu to nemaz saprast nevari. Tad tā iegribējās noslīcināt visu rūgtumu krodznieka pudelēs, ka tu ne ar elepan- tiem nebūtu varējis mani no tām atturēt. Tad arī sametos. Turpat krogā pārgulēju. Vakar diezin kur gadījās Kundželis, tas varenais zirgu zaglis, un ņēmām dzert no jauna. Te nu es esmu — pilnā līdz ma'ām. Vai dosi man naktsmājas vai nē?… Dzen nu projām! Sak, parīdi mani ar Dūksi…»
«Kas tevi ies rīdīt? Nāc iekost un tad liecies nogulēties.» Lielklintainim dusmas bija pārgājušas. To vietā iestājās žēlums. Tomēr viņš neatturējās no norāšanas.
«Tikai ko pinies ar to zirgu zagli? Vai tad labāka cilvēka nav?»
«Vispirms, viņš savu amatu prot uz labāko!»
«Par to nemaz nešaubos. Viņš tev pašam reiz nocēla zirgu. Vai vēl atceries?»
«Kā lai neatceros? Tikai tagad viņš var būt vēl veiklāks zaglis, ir tad man vairs neko neizdarīs. Man jau zirga vairs neviena nav. Gribētu redzēt, kā viņš man tagad iespētu nozagt zirgu! Tas ir pirmām kārtām. Otrām, kārtām, man jāatbild, ka ir vēl labāki cilvēki ari, bet tikai ne katrs grib ar mani ielaisties. Šodien pat mans vecu vecais draugs Lielklintaiņu saimnieks gribēja mani gan- driz aizdzīt no savām mājām projām, liedzot naktsmāju piekusušam ceļavīram.»
«Ej nu ej! Vari izgulēties pie manis, cik vien tev tīk.»
Rīgas kungs nelika to sev divreiz teikt. Viņš nogulēja svaigā sienā uz zirgu staļļa līdz vēlam brokastlaikam., Bet ir tad vēl Jukums netaisijās projām, — viņš apmētā,s. L.ielklintaiņos uz dzīvi. No rīta puses Jukums gulēja, uz vakara pusi staigāja uz krogu, satikās tur ar vienu otru, sevišķi ar zirgu zagli Kundžeļi, piedzērās, naktī pārden- derēja mājās un likās gulēt, lai nākošā dienā atkārtotu programmu. Tā tas vilkās dienu no dienas. Lielklintainis bija sašutis, bet neņēmās dzīt projām viesi. Diezin cik ilgi viss tā būtu gājis, ja kādu dienu Jukums negrieztos pie uzvārda brāļa pēc aizņēmuma.
«Klau, drauģel! Es gan tev laikam esmu neganti apnicis? Jā, jā! Siena pļāvējs es neesmu nekāds slavenais. To prieku labprāt atstāju tev. Kamdēļ lai tev laupu tādu baudījumu? Tas no manis nebūtu nemaz smuki. Dzīvot pie cilvēka viesos un laupīt viņam priekus! Nē! To tu no Jukuma nepiedzīvosi!…»
«To es arī no tevis negaidīju, bet- »
«Lai paliek, lai paliek! Es zinu, ko tu gribi teikt… Labāk pāriesim uz nopietnām pārspriešanām … Tu gribētu no manis vaļā tikt, to var, bet tad tev man drusku jāaiz- lien.»
«Ko tu saki? Jāaizfien?»
«Saprotams, ka jāaizlien … Redzi! Rīgā man simtnieks šurp, simtnieks turp, tas nieks, bet še rubļi nav tik viegli pieejami. Tamdēļ man pietiktu arī mazumiņš, tā kādi 25 rubulīši. Pat tos es neprasu. Dod man 10, un būs diezgan. Es tūlīt laidīšos uz Rīgu.»
Lielklintainim apakšlūpa nodrebēja no dusmām. Viesis nojauta tā uztraukumu, tamdēļ steidzās lietu labot.
«īsti sakot, piecnieka man arī pietiktu. Aizdod man to. Es tev no Rīgas, tūliņ kā aizbraukšu, pa telegrapa drāti visu parādu ar frocentēm atsūtīšu.»
Lielklintainis apcirtās apkārt un devās uz ratnīcu, kuras priekšā abi līdz tam sarunājās. Rīdzinieks steidzās lietu vēl tālāk labot.
«Ar trijnieku es arī vel varētu tikt cauri, ja tik ..
Lielklintainis pazuda ratnīcā. Jukums izbrīnījies stāvēja, neizprazdams, ko tas nozīmē un kas nu nāks. Pcc brīža ratnīcas durvis atvērās, un tanīs parādījās Lielklintainis ar šķipeli rokās. Viņš piegāja naudas lienētājain klāt un teica:
«Se šķipele! Man un arī kaimiņiem diezgan grāvju, ko rakt un tīrīt. Vari nopelnīt smuku naudiņu.»
«Aha, ha, ha! Esi gan tu joku maiss! Tur tu vari pasvilpot, lai es ietu grāvjus rakt. Ko citi Rīgas kungi teiktu, ja ieraudzītu mani grāvjus rokam? Es tevi, drauģel, turēju par gudrāku. Dot man jaunu šķipeli? Es to varēju paņemt un krogā nodzert, bet tu mani labi uzņēmi. Tamdēļ paturi pats savu daiktu, lai neviens nesaka — Jukums Klintainis ir nepateicīgs cilvēks. Tomēr to gan redzu, ka man laiks atstāt tavas mājas. Un grāvju rakšanu es tev nemaz neņemu ļaunā. Tik labi draugi ka mes abi varam pajokoties savā starpā. Vai nē?»
Pēc brīža Jukums bija uzlicis apkaklīti, kas tagad bija galīgi saņurcījusies. Viesis ar mazo nasliņu uz rokas taisījās atstāt Klintaiņus.
«Ardievu, draugs! Neņem ļaunā, ka es uzbāzos ar savu viesošanos. Es būtu viņu reizi aizbraucis uz Rīgu, bet tu nevari iedomāties, cik tas ir nejēdzīgi — redzēt paša mājas, kuras nemaz vairs nav paša, un zināt, ka tur tu nekad, nekad vairs iekšā netiksi. Es, draugs, daudz ko dotu, nudien nedzertu vairs, ja tiktu atpakaļ Jaunlāčos. Nu, kas to dos! Nieki vien ir. Ardievu! Paliec sveiks! Lai Dievs dod veselību tev un tavējiem. Nedusmojies uz mani!»
«Pagaidi drusku! Es tūliņ iznākšu.»
Lielklintainim sametās aizgājēja žēl. Viņš iegāja istabā, sameklēja skapī nosmulētu papīra rubli un iznesa to.
«Se. Tur pietiks ceļam līdz Rīgai, ja tikai tuvākā krogā nenodzersi.»
«Kas vairs te par dzeršanu. Jābrauc vien uz mājām.» Tā Jukums Klintainis beidza ciemošanos pie jaunības drauga, bet drīz vien visa apkaime pauda viņa slavu.
Pēc dažām dienām no Jaunkalniešu muižas izbrauca viegla divjūgu ekipāža ar kučieri uz bukas, ar grāfu un grāfieni līdz ar bērniem kā iekšā sēdētajiem. No muižas viens ceļš veda taisni uz lielceļu, bet otrs, apstādits ar kokiem, stiepās līdzteku lielceļam kādu versti pa muižas laukiem, tad tikai pagriezās un uzgāja uz lielceļa. Pa šo aleju Kalniešu grāfu ģimene izbrauca todien pavizināties, izmantojot jauko vasaras pievakari. Ekipāža bija sasniegusi ceļa likumu un pašlaik griezās pa aleju uz lielceļa pusi. Visi braucēji bija labā omā. Bērni čaloja un smējās. Arī lielie jautri tērzēja. Grāfs aplika roku sievai ap pleciem un gribēja kaut ko teikt:
«Mana mīļā .,.»
Tālāk viņš netika, jo grāfiene bailēs skaļi iebrēcās. Un bija arī par ko. Pāris desmit soļus ekipāžas priekšā viens no alejas kokiem, diezgan prāvs osis, sagrīļojās un, kaut gan nebija ne mazākās vēsmiņas, nogāzās ar lielu troksni pāri ceļam.
Grāfiene kliedza pēc palīga. Bērni raudāja un spiedza, cik vien spēja. Pārbaidītie zirgi saslējās uz pakaļkājām, metās šķērsām pār grāvi laukā iekšā, salauza dīsteli un sapinās grožos un streņģēs. Kučieris no pēkšņā rāviena nenoturējās uz augstās bukas, bet nokrita garšļauku uz ceļa blakus ratiem. Gan grāfs viņam sauca: «Turil Turi!» — bet kučierim vairs nebija grožu rokās. Ekipāža ietenterēja grāvī. Kņada bija tik liela, brēkšanā izskanēja tādas izbailes, ka muižas strādnieki, kuri labu pusversti tālāk vāca sienu pļavā, pa galvu pa kaklu steidzās uz katastrofas vietu. Cits bija paķēris līdzi siena dakšas, cits grābekli, cits bomi vai vienkārši rungu, cits steidzās tukšām rokām pretim nezināmam ienaidniekam. Ap apgāzto ekipāžu drīz salasījās vesels pūlis ļaužu. Saturēja zirgus, kuri, sapinušies iejūga daļās, raustījās vien, trūkdamies kājās un atkal krizdami pie zemes. Pārbaidītos lopiņus atsvabināja no saitēm. Citi glābēji atkal uzcēla ekipāžu, kurai bija atsperes pušu un spārni nolauzti. Sacēlās kājās visi braucēji, cits ar, cits bez palīdzības. Visi bija dzīvi. Nevienam nebija nekas lauzts, tikai zilumu bija diezgan. Ģīmji visiem no izbailēm bija bāli, grāfiene uz brīdi pat paģība.
Tikuši galā ar cietušajiem, ļaudis piegrieza vērību nelaimes sacēlājam osim un devās pie tā. Ar lielu izbrīnīšanos viņi ieraudzīja, ka osis bija nozāģēts, bet uz celma ar zāģi rokās sēdēja cilvēks. Otrs kārpījās pa vasarāja lauku kādus pussimts soļus no ceļa atstatu, pūlēdamies piecelties kājās un skriet projām, bet atkal tūliņ krizdams pie zemes. No celma līdz viņa pašreizējai atrašanās vietai pa vasarāju veda plata sliede. Abi — ir sēdētājs, ir skrējējs — bija līdz nesamaņai piedzēruši, tā ka varēja tikai brīnīties, kā viņi spējuši nozāģēt samērā diezgan resno osi. Sēdētājs bija Jukums Klintainis, lepnais kungs no Rīgas, ar savu lepno apkaklīti un mūžīgi šķībo kaklasaiti. Bēdzējs nebija neviens cits kā Kundželis, pagasta labākais zirgu zaglis. Kad koks bija nogāzies un lielā kņada sākusies, Jukums uzsaucis Kundželim:
«Bēdz nu, drauģel! Tagad laiks glābties, citādi ies šķidri.»
Pats viņš arī raudzīja mukt, bet pārliecinājās, ka kājas pavisam neklausa. Rigas kungs beidzot atsēdās uz celma, nodudinādams:
«Sasodītās kājas! Galva tīri skaidra, bet tās maitas neklausa … Ek! Strunt! Ko viņi man padarīs!»
Tā sevi nomierinājis, viņš aukstasinīgi sagaidīja, kamēr ļaudis pienāca klāt. Pavisam citāds bija Kundželis. Ar citu palīdzību atkļuvis atpakaļ līdz osim, tas izskatījās )avisam nožēlojams. No bailēm pat dzērums bija pa da- ai pārgājis. Bāls viņš drebēja gandrīz vairāk kā grāfiene, eraudzijis grāfu, Kundželis nokrita tā priekšā ceļos un ūdzās:
«Žēlastību, žēlastību, lielkungs! Piedošanu, cienīgs žēlīgs lielkungs!»
«Bet ko jūs te darījāt?»
«Nozāģējām osi.»
«Kāds velns tad jūs uz tādu darbu dīdīja?»
«Lūk tas, lūk! Tas vainīgs pie visa. Jukums visu Izdarīja. Es neko!»
Tagad visi griezās pie rīdzinieka, kurš bija drusku saliecies, ! aut gan pūlējās sēdēt taisni. Viņš raudzīja iztīrīt pīpi, sizdams to pret zāģi, un smaidīja tik nevainīgi kā jaunpiedzimis eņģelītis. Viņu apmētāja ar jautājumiem:
«Ko tu, Jukum, atkal esi palaidis vaļā? Kāds velns tevi šodien dīda?»
«Ko tu ar to osi gribēji darīt? Vai visiem pagasta grābekļiem zobiņus taisīt? Vai tev citur nebija kur zagt ošus, kā taisni še muižas priekšā ķerties vienam klāt?»
«Vai uz pleciem, vai, gribēji aizstiept oša baļķi? Skat, kādi stiprinieki ir Rīgā! Pats savas kājas nevar panest, bet ar baļķi aiziet, ka nokūp vien, tik no vietas netiek. Nu, ķeries klāt un stiep projām, ko vēl gaidi.»
«Bet nu gan varēsi aiz restēm pagudrot, ko nozīmē zagt ceļmalas ošus.»
Beidzot Jukums neizturēja zobojošo jautājumu krusu un sāka runāt, kaut gan stostījās. Tikai tur vainīgs nebija viņš pats, bet izdzertais sīvais.
«Ko jūs… jūs taisāt tā-tā-du traci? Kas… kas… tas . .. par škandāli?»
«Ko? Kas par škandāli? Tu gandrīz nositi visu grāpa lielkunga pamiliju un vēl prasi, kas par škandāli.»
«Grāpa lielkungs? Grāpa lielkungs! Kas… man… tur par… daļu? Lai viņš dzīvo … vien tūkstoš… un vēl pus gadu — ek,'lai iet pusotra gada! Lai Dieviņš… dod tam veselību! Manis dēļ viņš varēja arī kaut aizvakar no-no- mirt. Lai Dieviņš mielo viņa dvēseli! Man tik ir bija. Man viņa vairs nevajaga, jo man renti nenākas maksāt. Sak, ja būtu rente jāmaksā un kungs pagalam, iznāk piķis, jo nav kam maksāt. Ej nu sadzen kādu, kas-paņem rentes naudu. Bet man nudien renti nevajaga maksāt.»
Grāfs arī pa tam bija atguvies un nikni iesaucās:
«Bet tu, razbainiek, gribēji noslepkavot mani līdz ar lielmāti un citiem!»
«Ek! Kamdēļ niekus runāt? Kas tad man no tā par prieku vai ienākumu?»
«Gan tagad dabūsi labu prieku un ienākumu!»
«E, ē, ē! Ha, ha, ha! Tas ir makten pareizi teikts! Tagad es dabūšu ir prieku, ir ienākumu. Kā tad! Kā tad, drauģel! Kā tad, lielkungs! Prieku un ienākumu! Veselu duci alus un kočiņu sīvā!»
«Ko šis tur muld? Vai prātu esi apdzēris, vai?»
«Tā? Lūdzu neblamierēt mani! Kad es, Jukums Kiintainis, ko saku, tad tas tā ir! Lūk! Sanāk šurp! Nu, sanāk, sanāk! Paskataities uz osi.»
Visi tiešām saspiedās tuvāk un skatījās uz oša resgali, kurp norādīja Jukuma pirksts, bet neviens neko nevarēja ieraudzīt.
«Nu, vai redzat? Vai tur ir viens caurumiņš, kaut vismazākais? Nav! Koks kā kumpete! Un šis goda vīrs, zirgu zagšanas amata piekopējs Kundželis, svēti apgalvoja, ka osis esot cauru vidu. Ieraudzījis pie koka nelielu punu un pāris sausu zaru un sāka tiepties, ka osis caurs. Es saku, ka koks vesels kā rutks, bet šis strīdas. Saderējām uz duci bairīša un kočiņu. Kas mani Lieta skaidra! Ja tas nebūtu osis, bet apse, tad gan ar tādu punu un sausiem zariem koks būtu cauru vidu. Bet šādam zaļoksninj osim tas tīrais nieks. Redziet paši. Paņēmām no krodznieka skaidienas zāģi un norāvām osi gar zemi. Un tagad man kočiņš un ducis tikpat kā vēderā. Kundžel, iesim uz krogu. Tev jāizmaksā. Zāģis jāaiznes kroga papam atpakaļ. Iesiml Nu, celies!»
No krogā iešanas gan nekas neiznāca, jo abus aizveda sasietām rokām un aizlika aiz restēm. Gan Jukums protestēja:
«Kā jūs drīkstat tā apieties ar mani, riktīgu Rīgas, kungu?»
Tomēr nekas nelīdzēja. Sākās izmeklēšana par slepkavības mēģinājumu. Abus vainīgos izsūtīja uz apriņķa pilsētas cietumu. Velti abi liedzās, velti stāstīja par notikušo līgumu, bet izmeklēšana tikai turpināja vākt pierādījumus slepkavošanai, noklaušinot vai puspagastu un pa trim četrām reizēm visus tos, kas bija pagadījušies pie noziedznieku apcietināšanas.
Laiks aizritēja, un abiem cietumniekiem galvas nokārās arvien zemāk. Tikai Jukums pa reizei vēl raudzīja uzmundrināt sevi un biedru, griezdamies pie Kundžeļa:
«Klau, Kundžel! Tu tikai mani nepiešmauc ar derībām. Zini, ka kočiņš un ducis tev jāsamaksā godīgi. Sagādā naudu. Vaļā netiksi, kaut tev pat divi zirgi būtu jānozog, ja ne citam, tad manis paša lepnākie ērzeļi, kuru gan man vēl nav, bet līgums tev jātur un par zaudētām derībām jāmaksā. Vai dzirdi srī! Ko tu tāds sabozies?»
«Liec mani mierā! Ja nebūtu ar tevi sējies, netiktu nemaz tai šmucē iekšā.»
«Nē, drauģel, pats vainīgs! Kamdēļ tu strīdējies? Zirgu zagt tu pieproti, bet no kokiem tev nav jēgas. Ja tu nebūtu strīdējies, mēs vēl šodien abi drasētu brīvā. Kas nekaitētu? Bet tu uz strīdēšanos kā traks. Redzi nu, kā iet, kad cilvēkam nav prāta un ne mazākās jēgas par kokiem. Un man arī tevis dēļ jācieš.»
«Pagāns tāds! Vēl viņš runās! Man ne prātā nebūtu iekritis zāģēt nost osi. Bet tagad es tev vēl iznākšu vainīgais.»
«Saprotams, ka vainīgs esi tu. Lai iedomātos nozāģēt osi, tam tev, drauģel, par maz smadzeņu. To es izgudroju, un zāģi arī es sadabūju, ne tu ar savu trulo pakausi. Tikai strīdēties tu proti, un redzi nu, kas iznāca: derības pazaudēji un sēdi cietumā kā brālis. Man arī tevis dēj jāvārgst te aiz restēm. Tikai neaizmirsti, ka kociņš un ducis man no tevis nākas! Līdzko tiksim laukā …»
«Jā! Kad vēl tiksim? Varbūt par slepkavošanu mums vēl nāksies cietumā sapūt.»
«Kas nu par slepkavošanu? Ko nu niekus muldi?»
«Muldi vai nemuldi, bet atminies, ko pie noklaušināšanas prasa.»
«Daudz ko melš, bet nevar taču mūs uz līdzenas vietas pataisīt par razbainiekiem.»
«Lai Dievs dod. Sēdēšana tomēr iznāks branga par osi vien.»
«Ko nu pūt un vaidi kā maziņais. Iedomājies, ka esi zadzis zirgu un pie tam noķerts, tikai pārskatīšanās dēj zirga vietā pagadījies osis. Var. būt, ka tev sirds paliek mierīgāka. Citādi tava kunkstēšana man sāk bojāt vēderu. Graizes vien jūtamas, un sīvā zālēm ari nav. Tpū!»
«Kad tikai vēl neiznāk Sibīrija.»
«Ko čīksti kā neiesmērēts ritenis! Par osi dabūsim sēdēt, bet derības par slepkavošanu neviens nevar pārtaisīt. Tu vari pasvilpot.»
Jukumam izrādījās taisnība. Atnāca tiesas diena. Liecinieku bija izsaukts daudz. Bez tam daži bija atbraukuši tāpat paklausīties. Gandrīz lielā puse Kalniešu ļaužu grūstījās to dienu pa tiesas namu. Katrs noliecināja, ko bija redzējis un dzirdējis. Apsūdzētais Kundželis bija gandrīz mēms. Tikai Jukums aizstāvējās enerģiski. Viņš runāja kā īsts apikāts. Tā sprieda dažs labs no klausītājiem, kā draugiem, tā skauģiem. Velti tiesas kungi nopūlējās iegalvot, ka noticis slepkavības mēģinājums, velti tie ņēmās pārliecināt apvainotos, lai atzīstas, aizrādot, ka atzīšanās un nožēlošanas gadījumā draud mazāks sods. Jukums noteikti aizrādīja, ka bijušas tikai derības, un reizi pēc reizes atkārtoja, lai neturot šo par tik lielu muļķi. Ja šis būtu gribējis slepkavot, tad izvēlētos labāku paņēmienu, tad būtu laidis darbā vai nu cirvi, vai cilpu, vai kādu duramo. Ja nebūtu nekā cita, ķertos, mazākais, pie bomja vai rungas. Bet šitā? Tā esot tikai bērnu spēle. Tā ar koka nozā- ģēšanu pie labākās gribas neko nevarot izdarīt slepkavošanas lietās. Lai augstā tiesa tikai iedomājoties, ka neviens cilvēks iepriekš nezinājis, kur un kad grāpa lielkungs brauks pavizināties. Droši pats lielkungs to sadomājis pēdējā bridi pirms brauciena uzsākšanas. Un, ja ari tas būtu bijis zināms, kādā kārtā lai tad ierīkotos tā, ka koks krīt taisni tad, kad rati atrodas apakšā? Droši vien braucēji ievērotu zāģētājus un laikā apstātos braukt. Ko tad? Viss darbs būtu vējā. Bez tam osis, kā nedzīvs koka gabals, droši vien neuzkristu, kā vajadzētu, taisni virsū grāpa lielkungam, bet nogāztos vai nu par agru, vai par vēlu, un tādējādi no visa trača nevienam nekāda labuma neiznāktu, grāpa lielkungam arī ne. Tās tikai tādas bābu runas par slepkavošanu vien esot. Viņš, Jukums Klintainis, neesot tā uz muti kritis, lai tādām blēņām ticētu. Ja par to viņu notiesātu, tad tiešām jāsakot, ka vecā gudrā Dieva vairs neesot mājās, bet tas būtu aizbraucis laikam paciemoties uz siltām zemēm. Bez tam — kas liekot lielkungam braukt tik straujos zirgos, kuri baidoties no katra nieka?
Kaut gan dažs labs, pat tiesas locekļus neizņemot, ne reizi vien pasmaidīja par Jukuma taisnošanos, tomēr viņš savu bija panācis. Tiesa slepkavības mēģinājumā apsūdzētos attaisnoja, bet atzina tos par vainīgiem dažādos citos, mazāk svarīgos noziegumos, kā dēstitas alejas apzinīgā bojāšanā, vieglprātīgā un ļaunā rīcībā, kam par sekām varēja būt citu nāve, bet patiesībā bija iznākusi miesas un ratu bojāšana. Krita tur svaru kausā ari dažādi citi punkti no lielajām, biezajām likumu grāmatām, kas ne katru reizi Jukumam bija saprotami. Cits nāca par labu, cits par ļaunu, un spriedums skanēja, ka apsūdzētiem labs laiciņš jāpavada aiz restēm, bet, tā kā viņi to jau bija darījuši pa garo izmeklēšanas laiku, tad pārpalikušā sēdēšana ievērojami saīsinājās. Bez tam no abiem vainīgiem solidāri tika piespriesta par labu grāfu ģimenei milzīga summa, veseli 125 rbļ., kā atlīdzība par ciešanām un zaudējumiem.
Kad tika paskaidrots, ka spriedumu var pārsūdzēt, Jukums iemeta starpā:
«Ko nu, augstā tiesai Kas lai iet pārsūdzēt? Kam tad vaļas vazāties apkārt pa tiesām? Nosēdēs, un beigas.»
Kad Jukumu veda no tiesas nama projām, viņš uzsauca Kundželim:
«Klau, drauģeli Vāc nu kopā rubulīšus, ko samaksāt grāpam par apdauzītiem un saskrambātiem kauliņiem un ratiem. Uz mani daudz neceri. Tikai neaizmirsti, ka vispirms tev jānolīdzinājas ar mani kočiņa un duča lietā. Grāpa lielkungs var maķenīt paciesties.»
Jauka bija togad vasara, ļoti jauka. Arāju darbam sekoja lieli panākumi, jo laukos kuplās vārpas sabrieda smagas. Gads bija ļoti bagāts.
Arī Lielklintainis, apstādamies uz acumirkli darbā, lai noslaucītu pieri, un pārlaizdams skatus pār druvām, varēja tikai smaidīt. Audzis bija tā, ka sirds vairāk neko nevarēja vēlēties. Likās, ka gandrīz neizskaitāmas stāv rudzu statu rindas Lielklintaiņu laukos. Tāpat vēlāk gubiņa pie gubiņas miežu, auzu, zirņu, griķu. Pļavās visi šķūņi bija piebāzti ar smaržīgu sienu.
Vasaras beigās kādu dienu uz Bērtuļa Iankas bija sapulcējies milzīgi daudz stārķu. Togad stārķiem ar bērnu audzēšanu bija labi veicies. Tomēr kāds simts šo lielo putnu Lielklintaiņu pļavās bija neparasts skats. Viņi staigāja rindās šurpu un turpu, grupām stāvēja uz vienas kājas vai arī staipīja spārnus un pārlidoja no vietas uz vietu.
«Diez ko tie stārķi tā sapulcējušies?» uzsāka kalpa Vec- sausnēja sieva. «Laikam dzer kāzas, jo stāsta, ka tad viņi tā pulcējoties kopā. Atskrienot beidzot melnais stārķis un laulājot jauno pāri. Melnais viņiem esot, tāpat kā mums, cilvēkiem, mācītājs. Kad uz siltām zemēm laižoties, tad arī baltie stārķi gaidot, kamēr atlaižoties melnais. Sis stājoties bara priekšgalā, un tad visi spārnos projām. Tikai grūti to visu noskatīties cilvēkam, jo stārķi aizlaižoties arvienu tumšā naktī. Mana vīra tēvatēvs gan reiz redzējis, ka …»
«Ko nu niekusl Tās tikai tādas tukšas runas vien būs,» iebilda Grāpiene, otra kalpa sieva. «Bet tiesu gan stārķi spriežot.»
«Kas tad šiem par tiesāšanos?» savukārt neticīgi jautāja Vecsausnējiene.
«Nudien, arī šoreiz stārķi laikam spriež tiesu par kādu stārķieni, ka tik daudz kopā salasījušies!» iesaucās Grā- piņiene.
«Ei, ko nu melsi? Kas šiem daudz ko spriest? Tāpat vien putniņi kopā turas, taisās uz siltām zemēm.»
«Nav tur nekādu nieku. Man māte stāstīja, viņa redzējusi vienmēr tādu stārķu tiesu. Veckalniešu pagastā, kur māte augusi, vairāk gadus dzīvojis stārķu pāris. Te vienu pavasari atlidojusi stārķiene viena pati. Stārķis ieradies vēlāk. Nezin kādas darīšanas viņu ceļā aizturējušas. Viņš atradis, ka stārķiene jau iedējusi ligzdā pāris olu, nokla- binājis, noklabinājis, izgrūdis olas no ligzdas, pacēlies gaisā un aizlidojis. Stārķiene palikusi bēdīgi stāvam uz jumta blakus ligzdai, laikam paredzējusi, kas šo gaidot, jo vīrs droši vien noturējis par laulības pārkāpēju. Te pret vakaru salidojis vesels bars stārķu, tāpat kā šodien. Tie klabinājuši, klabinājuši, staigājuši un darbojušies visādi, tāpat kā šie te Bērtuļa lankā. Arī stārķieni paņēmuši savā vidū, laikam noklaušinājuši, kā jau tiesājamo. Tad piepeši visi brukuši vainīgai virsū un'tik ilgi knābuši, kamēr šī bijusi beigta. Pēc tam visi noklabinājuši atkal un aizlaidušies katrs uz savu malu.»
«Paskat vien! Tad jau putniņiem tāpat vien jāievēro Dieva baušļi kā cilvēkiem.»
«Kā tad, kā tad, māsiņl Kā citādi. Bet ar to vēl lieta nebija beigta. Mājās palicis to vasaru stārķis viens pats. Bēdīgi lidojis apkārt, klabinājis un dzinis projām katru svešu stārķi, kas gribējis nolaisties uz to māju zemes. Otrā gadā stārķis pats vairs neatgriezies atpakaļ. Citi arī neieņēmuši viņa atstāto pērkli, un tas pēc gada no vēja nogāzies lejā. Bet ko domā, māsiņ? No tā laika šo māju saimniekam nekas negājis vairs no rokas. Gan lietus par daudz, gan lietus par maz, gan pārmērīgs slapjums, gan pārliecīgs karstums, gan krusa, gan govju un zirgu sērgas — tā vien visādas likstas piemeklējušas nabagu, kamēr pavisam izputējis no mājām.»
«Jā, to esmu dzirdējusi, ka stārķi nesot svētību mājām, kur viņi piemītot.»
«Jā, jā, māsiņ, tā ir. Citur viņus pat turot par svētiem putniem.»
Lielklintainis sevišķu vērību šīm runām nepiegrieza. Viņš nebija māņticīgs, mazākais, pats sevi par tādu negribēja atzīt. Bet ar stārķiem tomēr bija savādi. Ne velti viņus saukāja par svēteļiem, un Lielklintainis sen vēlējās, lai viņu mājās būtu stārķu perēklis. Tamdēļ, nospriedis, ka pie tā gada labās bērnu ražas visiem jaunajiem stārķiem nav mājokļu vecās vietās, Kiintainis uzlika uz rijas gala vecu riteni, uz kura otrā pavasarī kāds stārķu pāris tiešām uztaisīja ligzdu. No šī laika viņi tur mājoja katru vasaru.
Un ej nu netici vecu laužu nostāstiem par svētību, ko stārķi atnesot mājām, kur taisot sev pērkli! Par labu apstiprinājumu varēja noderēt Lielklintaiņi. Tur pēc stārķu pāra iemitināšanās uz rijas jumta daudz kas sāka iet stāvus kalnup. Labais bagātais gads, lieliskais birums panāca daža laba lieka vepra nobarošanu, daža laba lieka vezuma ceļošanu no Lielklintaiņiem uz Rigu un cilur. Sie apstākji atkal savukārt bija savienoti ar daža laba lieka rubllša novietošanos Lielklintaiņa makā. Par nākošo gadu arī nevarēja sūdzēties. Rudenī, kad stārķi jau bija atstājuši dzīves vietu uz rijas jumta un devušies uz aizjūras zemēm, Lielklintainis pēc labas un pamatīgas pārlikšanas nāca pie slēdziena, ka viņš spēj un drīkst izpildīt savu seno vēlēšanos, ka viņš var iegādāties zirgu labības kūlēju.
Tas tiešām drīz ieceļoja Lielklintaiņu sētā un ņēmās nežēlīgi lauzīt labību. Kulšana gāja lieliski uz priekšu, un Lielklintainis smaidīja vien. Tikai nabaga spriguli bēdīgi karājās aizmirsti klona tumšākajā stūrī. Tie bija atlaisti no dienesta bez iepriekšējas uzteikšanas, bez pateicības par ilgo dienestu.
Lielklintaiņa zirgu kūlējs bija pirmais visā apkārtnē un sacēla tālu un tuvu pārrunas un pārspriešanas. Ne viens vien Kalniešu un pat pārnovadu saimnieks nostaigāja vai aizbrauca uz Lielklintaiņiem apskatīt savādo rīku. Sākumā domas dalījās. Vieni atzina kūlēju par derīgu un ieteicamu, pat pielaida, ka atmaksājas to pirkt. Otrie atkal plecus vien raustīja. Tāds daikts varot varbūt noderēt muižām, bet ne zemniekiem. Kā tēvutēvi esot kūluši ar spriguļiem, tāpat to varot arī darīt dēludēli. Ļaudis ar šādiem rīkiem tikai izlepšot un kļūšot izlutināti un nederīgi darbam. Ko lai darba cilvēks sadarot pa garajām rudens naktīm, ja nevajadzēšot piedarbos vicināt spriguļus? Nauda par kūlēju esot kā zemē nosviesta. Daži pat pūlējās ar padomiem palīdzēt Lielklintainim, lai šis atkal tiktu atpakaļ pie velti par kūlēju izsviestās naudas. Lai piedāvājot mašīnu kādai muižai. Esot dzirdēts, ka tā taisoties pirkt šādu grabažu.
Lielklintainis uzklausīja padoma devējus, slavētājus un pēlējus un tikai pasmaidīja. Ne vienu vien gadu viņš bij gudrojis par kūlēja pirkšanu, ne vienu vien reizi bija to apsvēris no visādiem redzes stāvokļiem. Sen viņš bija pārdomājis visus sīkumus šai lietā un tamdēļ zināja, ko dara.
Tiešām, jau nākošā gadā Veckalniešu Sausnēju saimnieks iegādājās tādu pat kūlēju. Lielklintaiņa piemērs to bija pārliecinājis. Pēc nedaudz gadiem neatradās neviena, kas apstrīdētu zirgu kūlēja noderīgumu. Bet Lielklintainis bija šīs lietas ierosinātājs un celmu lauzējs savā novadā. Vai nu kūlējs padarīja īpašnieku populārāku, vai stārķi atnesa laimi, apmezdamies uz rijas gala, vai arī Lielklintainis vispārīgi bija ieguvis svaru pagastā, tikai taisni tajā gadā, kad lielais putnu perēklis novietojās uz vecā riteņa, un īsi pēc kūlēja ierašanās mājās Lielklintaini gandrīz vienbalsīgi ievēlēja par Jaunkalniešu pagasta vecāko.
Bet šis goda amats nepalika vienīgais Mārtiņam Klin- tainim, kā cilvēkam, kas pilnīgi atbilda sava laika krietnuma un godīguma mērogam. Lielklintainis bija ne vien izpelnījies apkārtnes cienību, bet arī vērsis uzmanību uz sevi kā ar labām īpašībām, tā arī ar turību. Tamdēļ tas drīz nāca pērmindera godā. Arī turības ziņā viņš gāja stipri uz augšu, un no muižas parādu iespējamības vairs nebija ko baidīties.
Kad pēc iestāšanās abos amatos nākošās svētdienas pievakarē Lielklintainis pārradās mājās no baznīcas un, nosēdies istabā pie galda, paņēma laikrakstu, lai iepazītos ar jaunākām ziņām, ko viņš arvienu svētdienās mēdza darīt, jaunais amata vīrs nemanot aizmirsa lasīšanu un sāka domāt. Vai tiešām par katriem māņiem un pareģošanām varēja vienkārši paraustīt plecus? Laikam gan ne. Vecu ļaužu prātojumos un pareģošanā bija, bez šaubām, kaut cik patiesības iekšā. Nē, viņš, Mārtiņš Klintainis, nav māņticīgs, bet par vecu ļaužu gudribām katrreiz nesmejas. Vai viņš pats nebija labs piemērs? Un Klintaiņa acu priekšā parādījās stārķi.
Vai tiešām stārķi atnesuši svētību Lielklintaiņiem? Negribējās ticēt, bet tomēr.pēc viņu ierašanās nauda bija sākusi turēties makā, arī goda amati, lūk, pašlaik nāca viens pēc otra. Lielklintainis negribēja atzīties, bet sirds dziļumos viņā bija stiprinājusies ticība, ka stārķi nes mājai svētību, kā to bija ticējuši senči daudzus, daudzus gadu simteņus. Vārdiem varbūt Klintainis nebūtu ņēmies apgalvot savas domas par stārķiem. Kā ne kā? Pagasta vecākais — un tāda māņticība! Bet, ja stārķu pērklis būtu aizgājis piepeši bojā, tad šis pagasta vecākais būtu juties nemierīgs un ar uztraukumu sāktu gaidīt kādu likstu uzbrūkam. Par laimi, stārķiem un viņu ligzdai gā;a visu laiku labi, un no šīs puses Lielklintaiņu labklājībai nekādas briesmas nedraudēja. Arī apstākļi ar rentes maksu, ar ražu, ar zemes augļu un ražojumu pārdošanas cenām nebojājās, tā ka nebija šaubu, ka Dieva svētība mita mājās. Un stārķi arī klabināja uz rijas jumta.
Laiks ritēja uz priekšu. Kalniešu ļaudīm tas pagāja garām tīri nemanot. Vīrieši ara, ecēja, sēja, pļāva, ktila labību un kulstīja linus. Sievietes rāvās pa mājām, slauca govis, kūla sviestu, sēja sierus, cirpa aitas, sukāja linus, vērpa, auda, kāva cūkas, aitas, zosis, pīles, tītarus. Saimnieki vāca, pārdeva un krāja, lai samaksātu laikā renti. Kalpi, kuru algas sastāvēja mazāk no naudas kā no dažādiem graudiem, no linu sēšanai un kartupeļu dēstīšanai nolemtiem zemes gabaliem, no siena un salmu vezumiem lopiem, kalpi vāca arī savu liesu dienišķai maizei sev un bērniem.
Arī Lielklintaiņos viss ritēja uz priekšu parastās gaitās. Visu lietu un gaitu centrs bija un palika maksāšana muižai. Par renti domāja celdamies, rente nāca prātā, gulēt ejot.
Bija skaista rudens pievakare, kad Lielklintainis brauca uz mājām no pilsētas. Viņš pārdomāja šīs dienas tirgus cenas un ieņēmumus. Aitu viņš bija labi pārdevis, teļu vēl labāk, bet ar biezpienu bija gājis pavisam slikti. Kur tiem pilsētniekiem prāts? Uz sviestu vien likušies. Biezpienam ne virsū neskatās. Bet varbūt par daudz bija savests šīs mantas? Nieki! Tikai pilsētnieki par daudz izlepuši. Ja šiem kādu pusgadu neko no laukiem neievestu, tad varētu vest, ko grib, gan izbadējušies izķertu kā vilki ir biezpienu, ir visu citu, kas tikai ēdams. Bet tagad? Nu jā! Sviestu viņš gan bija puslīdz labi pārdevis. Tikai žēl, vienu mazāko spainīti gribot negribot pienācās atdāvāt kādam no neskaitāmiem asesoriem, kam arī bija savs vārds sakāms vienā no prāvām pret Mazklintaini. Tā tikai šodien bija nākusi tiesas priekšā. Tomēr labi, ka sviests bija aiznests no rīta, citādi varbūt lēmums būtu iznācis vēl kaimiņam par labu. Tagad gan lieta bija izbeigta, un virsroka neiznāca ne vienam, ne otram. Tas pagāns Degumnieks arī laikam iedāvāja kaut kādu kukuli attiecīgam asesoram, jo Lielklintainis bija saticis kaimiņu nākot ārā pa ase6ora virtuves durvīm. Nu, nekas! Šoreiz tā prāva galā.
Bet kā bus ar rudens renti? Vajadzētu saskubināt linu mīstīšanu un kulstīšanu. Tikai Lielklintainis vairs nespēja rauties kā agrāk. Viņš sāka palikt vecāks. Jā, vecums, vecums! Gadu gan nebūtu nemaz tik daudz. Tikai vēl ap 401 Bet vecums jūtams kaulos. Nespēj viņš vairs tā rauties dienām un naktīm, nespēj negulēt trīs naktis no vietas, braucot tālākos ceļos gan uz tirgiem, gan uz Rīgu, gan uz apriņķa pilsētu. Jā, kad viņš bija jaunāks, tad viss likās tīri nieki vien. Tagad sāk še sāpēt, te sāpēt. Sevišķi nejēdzīgs tas dūrējs krūtīs. Tas aizcērt dvašu ciet, ka dažreiz jāapstājas uz vietas, kamēr atkal var atvilkt elpu. Un gadu vēl tik maz. Senāk viņš ar saviem gadiem vēl būtu tīri jauns puisis. Bet tad gan cilvēki bija daudz stiprāki, ne tik izlutināti kā tagad. Tamdēļ arī sadzīvoja 80, 90, pat 100 gadus. Bet kas par jauku vakaru!
Lielceļš meta līkumu un tuvojās Jaunkalniešu muižai. Tālumā jau varēja saredzēt Lielklintaiņu Pīļu dobēs krūmus un prāvāko koku kupsas. Pāri tiem mirdzēja zelta vakara saulīte, slīdēdama uz dusu. Bet tā vēl it kā steidzās izliet savu svētību pār Lielklintaiņiem, raidot lejup vizuļojošas liesmas. Mājas ieraugot, braucējam palika siltāk. Viņa cietie ģīmja panti it kā nogludinājās. AcTs, likās, atdzīvojās maigākas jūtas, kas ikdienišķās gaitās slēpās zem cieta darba un pastāvīgas sīkstulīgas aprēķināšanas nastas. Tur bija viņa mājas. Tur viņu gaidīja. Tur
Lielklintainis nepaspēja tālāk tikt ar domām, jo piepeši baznīcas zvans dobji ieskanējās. Viens sitiens lēni sekoja otram, gausi izplūzdams tālumā. Kāds bija miris. Jā, visi mēs mirstami cilvēki vien esam. Lielklintainis paskubināja zirgu. Baznīcas zvans turpināja skanēt. Lielklintainis pabrauca garām muižai, veica ceļa gabalu pāri muižas laukiem, sasniedza savu māju robežas, izbrauca cauri ganībām, bet zvans skanēja, kā skanējis. Nebija šaubu, bija mirusi kāda ļoti ievērojama persona. Citādi tik ilgi neie- zvanītu. Bet kas nelaiķis varēja būt? Vai grāfs, grāfiene vai kāds no viņu bērniem? Visi mirstami cilvēki vien ir, kaut arī lielkungi. Tomēr nekas nebija dzirdēts par viņu slimību. Muižkungs? Mežkungs? Tie bija spirgti kā rutki. Mācītājs? Jā, jā! Cits nevarēja būt. Mācītājs bija miris. Steigā pagriezies pret pakaļbraucēju, Lielklintainis uzsauca:
«Mācītājs būs miris!»
«Jā, jā! Cienīgtēvs būs miris!» atsaucās uzrunātais, bet tad abi aprāvās, jo pakaļbraucējs bija Mazklintainis. Agrāk viņu starpā bija braukuši citi, bet tie jau nogriezās uz savām mājām kur kurais. Tagad abi ienaidnieki pirmo domu pārsteigumā bija sarunājušies, un abi apzinājās, ka izdarījuši bērnišķīgu netaktību, jo nevarēja taču runāt ar nāvīgu ienaidnieku. Apjukumā Lielklintainis nezināja neko labāku darīt kā sašaut savam zirgam un steigties ātrāk uz priekšu. Mazklintainis turpretim sarāva grožus un palika iepakaļ.
Tiešām, vecais Kalniešu mācītājs bija miris. Viņš sen slimoja, tā ka draudzē vairāk rīkojās viņa palīgs jaunais Sausnējs nekā nespēcīgais vecais cienīgtēvs. Pēc vecā mācītāja nāves, kā visi bija pārliecināti, droši vien viņa vietā nāks jaunais, tas ir, Sausnējs. Pēdējais tik ilgi jau bija strādājis šeit. Visi pie viņa bija pieraduši. Visiem viņš patika ar savu vienkāršību un sirsnību, bet arī kā labs sprediķotājs. Bez tam viņš bija latvietis, pašu ļaužu.
Mācītāja iecelšana jeb tā saucamās patronāta tiesības gan piederēja katrreizējam Kalniešu majorātmuižu īpašniekam. Tomēr šoreiz, likās, nevarēja būt šaubu, kas būs vecā cienīgtēva pēcnācējs. Lietu, domāt, apstiprināja vēl tas, ka jaunais Sausnējs arī pēc nelaiķa mācītāja nāves vairākus mēnešus izpildīja draudzes gana pienākumus, tā ka radās pat pārliecība, ka viņš jau ir palicis par pastāvīgo mācītāju.
Te ap Ziemassvētkiem Jaunkalniešus aplidoja vēsts, ka Veckalniešu baznīcā ieradies kāds svešs mācītājs un turējis sprediķi, pie kam runājis tik nesaprotami un jokaini, ka neviens nevarējis tikt gudrs, par ko īsti svešais sprediķo un vai viņa runa pavisam ir sprediķis, un vai tā tikai varbūt nav kāda nesaprotama pamācība par svešu zemju gudrībām. Drīzi nāca zināms, ka svešais mācītājs trešos svētkos sprediķošot Jaunkalniešu baznīcā.
Visi taisījās un posās, lai noklausītos savādo cienīgtēvu. Tamdēļ trešos Ziemassvētkos baznīca bija ļaužu pārpilna. Viss gāja pa dievkalpošanas laiku kā parasti, kamēr svešais kāpa kancelē un sāka sprediķot. Viņš nepavisam neprata latviešu valodas, bija kaut ko uzrakstījis, pūlējās lasīt, pūlējās uzrakstītajā ievest savus izteicienus, mocījās briesmīgi, brauca kā pa celmiem. Aukstā baznīcā sprediķotājs svīstin svīda, kas pilnīgi saprotams, jo viņam vajadzēja teikt runu un pie tam garu runu pavisam nepazīstamā valodā. Mācītājs bija uzaudzis mazturīgā Rīgas vācu ģimenē, studējis pa daļai ārzemēs, pa daļai Mēt- rainē. Tagad viņam bija solīta šī mācītāja vieta. Cienīgtēva stāvoklis, mācītāja muiža, paša ekipāža un viss cits, kas bija savienots ar draudzes gana vietu, — viss tas bija sen jaunā teologa dzīves ideāls. Tamdēļ bija vērts saņemties un papūlēties. Kaut gan viņa iecelšana bija principā galīgi nolemta, tomēr parašas prasīja, lai viņš turētu izmēģinājuma sprediķus nākošai draudzei, ja arī no pēdējās nemaz neatkarājās pati iecelšana. Kalniešu draudze bija diezgan ienesīga vieta mācītājam, tamdēļ jaunais amata ieguvējs būtu bijis ar mieru sprediķot pat japāniski, ja to prasītu apstākļi, un ne tikai latviski vien. Bez tam viņš citādi nemaz nevarēja darīt, jo atteikties nebija iespējams. Tad droši vien ilgus gadus viņam nepiedāvātu patstāvīgu mācītāja vietu vai arī ieliktu viņu kādā maziene- sīgā kaktā.
Jaunais mācītājs svīda un runāja, svīda un runāja, bet neviens viņu nesaprata, arī tie ne, kuri daudzmaz pārvaldīja vācu valodu, kādu nebija vairs trūkums arī Kalniešos. Dažreiz mācītājs izteicās tik jocīgi, ka baznīcā nevilšus izcēlās klusi smiekli, par lielu nepatikšanu pašiem smējējiem, jo katrs zina, ka dievnamā smieties ir liela apgrēcība. Dažreiz atkal mācītājs sarunāja tādas lietas, kas klausītājiem izlikās piedauzīgas visur, bet baznīcā sevišķi. Tad baznīcēni plecus vien raustīja. Sevišķi visus pārsteidza izteiciens sprediķī, kuru pats mācītājs uzskatīja par savu latviešu valodas prašanas šedevru. Tiešām, viņš bija dažus teikumus norunājis ar latviešu vārdiem vien, nepiejaucot klāt vācu izteicienus. Kaut gan latviešu vārdi tika neganti kropļoti, tomēr tas bija liels nabaga Dieva kalpa sasniegums. Runātājam bija iznācis izteikties par laulības pārkāpšanu, un viņš ārlaulības bērnus aprakstīja kā tādus, kuri «gadās nevis precētām sievām, bet dzimst jauniem puišiem».
Lai kā, bet nabaga latviešu valodas cīkstonis bija nonācis pie sprediķa beigām un pateicās Dievam par to, ka Viņš atkal bija pieļāvis draudzei noklausīties savos vārdos:
«Neaizmirst, mīle Bruder ēkš Kristus, ka Dēvs tas Lēls- kungs mit uns ir.»
«Dievs, grāpa lielkungs un Anss? Lai nu būtu Dievs un grāps, bet kamdēļ viņš kādu Ansi tur pin klāt? Un kas tas par Ansi?» nodomāja Lielklintainis. «Pag, jāpavaicā blakus sēdētājam.»
Bet tad viņš atminējās, ka turpat tuvumā, taisni viņam priekšā, sēd Mazklintainis. Varbūt pēdējais zina, kas tas par Ansi, un vēl nodomās, ka Lielklintainis nesapraša. Labāk palikt bez vaicāšanas. Tikai Mazklintainim arī nebija ne mazākās nojautas par mācītāja runas Ansi. Viņš no sprediķa sākuma pielika pārcilvēcīgas pūles, lai saprastu, ko mācītājs īsti grib teikt, bet pamazām nāca pie
pāiliecības, ka viss velti, un pašlaik sēdēja, truli nepie-, griezdams runai nekādas vērības, bet tikai gaidīdams, kad tā beigsies.
Pa tam mācītājs turpināja:
«Gewaltig plate danke pēnāk no mums tam Lēlkungam debess augstumos, denn Er …»
«Denderl Paskat, kāds! Tāda vārda gan neklātos pašam mācītājam baznīcā ne mutē ņemt. Mājās, kad iznāk ķīviņš kādreiz ar cienīgmāti, tad lai būtu, kā būtu. Ir tad pašam cienīgtēvam neklātos tā lamāties. Bet sprediķī un. vēl parTnīļo Dieviņu debesīs šitā runāt — tas gan ir par, daudz.» Tā prātoja Lielklintaiņu kalpa Grāpiņa sieva.
Mācītājs bija pārliecināts, ka latīņu vārdi visās valodās derīgi, tamdēļ tie arī latviešu mēlei varētu nākt tikai par nepelnītu godu, kas tai piekristu tamdēļ, ka pašam runātājam ar latīņu vārdu pa reizei bija vieglāk atvietot pašam svešādās latviešu skaņas. Tamdēļ viņš pielaida kādā vietā izteicienu «Spiritus sanctus lai ir ar jums…», nosaukdams Svēto garu latīniski.
Baznīcā sacēlās rūkoņa, sevišķi sieviešu pusē. Jāatzīmē, ka solos pa labi mēdza sēdēt vīrieši, pa kreisi sievietes, vieni no otriem šķirti. Sur tur čukstēja:
«Skat,, pagāns, par spirtu runā un vēl no kanceles. Novēl, lai spirts mums būtu. Sāks vēl vīriešus saukt uz krogu. Tā ir tīrā Dieva zaimošana.» Pa rūkoņas laiku mācītājs bija nokāpis no kanceles. Ieskanējās ērģeles, un dievvārdi gāja uz beigām.
Daudzi domāja, ka sprediķotājs zaimojis Dievu daždažādi. Tamdēļ pēc dievvārdiem baznīcēni, iznākuši laukā un sastājušies pulciņos, vairāk vai mazāk uztraukti debatēja par notikušo. Ļaužu vidū izplatījās vēsts, ka nevis iecerētais Sausnējs, bet šīs dienas sprediķotājs tikšot Kal- ' niešos par mācītāju. Sī ziņa piekūra kā uguni pakulām. Tas nevarēja būt. Šitāds mācītājs Kalniešos! To nevarēja pielaist. Runā vājprātības, zaimo Dievu. Dzirdējās uztrauktas balsis. Daudzi skaļi izteicās, bet visi tikai nosodīja pašu lietu. Neviens nezināja, kas jādara, lai novērstu acīm redzamu nejēdzību. Visiem pa vidu šaudījās Jukums Kiintainis. Viņš stipri kliboja un varēja pakļūt uz priekšu ļoti lēni, bet pie tam izdarīja tik dzīvas kustības, ka atstāja uz visiem pārliecīgas steigas iespaidu. Mugurā tam arī vairs neredzēja melnās pilsētas drānas, bet vienkāršu lauku pelēkas vadmalas uzvalku. Trūka arī skaistās šlip* ses un pelēkraibi baltās apkaklītes. Tikai uz galvas greznojās agrākā platmale, kaut ari šī pēdējā Rīgas godības palieka pa garajiem mūža gadiem bija mainījusi krāsu un pašlaik izskatījās pelēki netīri brūna, gluži tādā krāsā, kndu iegūst suņa vai kaķa spalva, kad šie kustoņi kādreiz ielien par daudz karstos pelnos zem pavarda un pamatīgi apsvilina sānus.
Visa Jukuma pārvēršanās bija pilnīgi saprotama, ja ņem vērā, ka viņam, pēc paša izteicieniem, apnicis būt par Rīgas kungu un ka viņš tamdēļ atgriezies uz laukiem, jo mīlot zemniekus un saprotot, ka tie esot tie īstie cilvēku bērni Dieva pasaulē, bez tam viņš pats arī esot īsts zemnieks. Tamdē| nepatīkot nemaz par kungu būt.
Apstākļi, kas bija palīdzējuši Jukumam nākt pie šādas parliecības, bija diezgan bēdīgi. No pastāvīgas dzeršanas un pusbada viņam bija sākusies vesela rinda slimību. Kur dzērumā kādreiz nepagadījās pielikt galvu un atdusēties? Labi, ka trāpījās siltā un sausā vietā, bet gadījās pavisam otrādi apstākļi. Pāris reizes ziemas aukstumā viņš tikko nebija nosalis. Organisms beidzot neizturēja. Sākās slimības. Kājas locītavās sāka piepampt un nejauki sāpēt. Labo kāju celī kādu laiku savilka pavisam līku. Rīgā Jukumu ārstēja uz pagasta rēķina. Beidzot viņu atsūtīja uz Kalniešiem pēc piederības apgādāšanai, jo bērni Jukumam vel nebija pilngadīgi un citu apgādnieku arī trūka, sieva tikko tika pati cauri. Pagastam nekas neatlika, kā ievietot bijušo Jaunlāču saimnieku nabagu mājā. Tomēr tas neko neuztraucās, bet bieži lielījās, ka atnācis atpakaļ uz pagastu, lai būtu tuvāk grāpa lielkungam, jo viņam pret pēdējo esot daži pienākumi no oša zāģēšanas laikiem.
«Ja ienāk kāds grasis, jāmaksā parāds, ko tiesa piesprieda. Tamdēļ jādzīvo tepat tuvumā. Vai tad ar katru grasi tūlīt iesi mērīt tālo ceļu no Rīgas līdz Kalniešiem?»
Ja kāds ievaicājās, vai tad Jukums jau esot ko nomaksājis grāfam no sava parāda, tad nāca atbilde:
«Vēl jau gan nē! Bet pagaidi, pagaidi! Labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu.»
Ja kāds bija tik ziņkārīgs un turpināja klaušināt, vaicādams, kad tad Jukums sākšot maksāt, tad pēdējais neapmierināts paskaidroja:
«Gan jau, gan jau! Tagad grūti laiki. Kad tikšu pie naudas, tad. Nav ko steigties. Grāpa lielkungam naudas diezgan. Var pagaidīt. Viņš gaida arī. Paldies tam par draudzību un žēlastību! Tiešām grib man palīdzēt tikt uz pekām un nemaz nemācas virsū ar naudas prasīšanu. Cits par tādu lielu naudu (vajaga tikai iedomāt, 125 rbļ !) rautu vai kaklu nost. Bet grāpa lielskungs nepīkst ne vārda. Viņš zina, ar ko tam šoreiz ir darīšanas. Viņš sa«ļ prot, kas es par vīru, ka neesmu vis kaut kāds Rīgas žuliks.»
Ja kāds izteica šaubas, sak, diezin, diezin, vai grāfs kādreiz redzēs kaut grasi no tiem 125 rbļ., tad Jukums atcirta:
«Vai tad tu gribi manā vietā maksāt? Esi gan tu labsi Tikai paldies par laipnību, nemaz nav vajadzīgs. Grāpa lielkungs nabagāks nepaliks un pagasta maizē neies, ja arī no manis parādu saņems tikai pēc pastara dienas otrā trešdienā. Bet, ja tev ir nauda, tad labāk aizdod man kādu pusrubli vai arī izmaksā kočiņu. Sen neesmu mielojies. Tīri kājas sāk niknāk sāpēt bez iemešanas. Ja tev nav graša pie dvēseles, ko tad tu grābsties ar saviem vārdiem ap tādām naudām kā 125 rubļi. Labāk būtu muti turējis nekā velti blamējies. Man arī nav ne vaļas, ne prieka ar tevi te stundām ilgi tirgoties.»
Todien Jukums pēc sprediķa svaidījās pa ļaužu pūli ap-j kārt šurp un turp, bet, tā kā visas viņa runas beidzās ar to, ka vajaga iet uz Baznīcas krogu iedzert, tad neviens' tam lielas vērības nepiegrieza. Turpretim lielāks ļaužu bars pamazām nostājās ap dažiem prātīgākiem saimniek kiem, kuru vidū redzējās ari Lielklintainis. Pēdējais pēcj garu garām debatēm atkārtoja jau priekš tam pāris reizes! izteikto aizrādījumu:
«Pēc manām domām, jāiet pie lielkunga un jāsaka vi-3 ņam, ka tāds mācītājs mums neder. Grāps arī ir cilvēks un visu sapratīs, kad viņam lietu skaidri un gaiši izstāstīs.»
«Taisnība. Taisnībai» atskanēja pūlī. «Bet kas ies? Tev pašam vien būs jāiet. Jā, jāt Lielklintainim jāiet pie lielkunga.» !
Tādu iznākumu padoma devējs nemaz nebija gaidījis, ļ Iet pie grāfa viņam pavisam nepatika. Diezin kā uz to ļ lietu muižā skatīsies? Tur joki nebija nekādi lielie! Bet 1 ko darīt? Bija jāaizstāv baznīca, paša luterāņu kristīgā ļ ticība. Nevarēja būt mazdūšīgs Dieva priekšā. Labi, viņš ies, bet viens ne. Kas ies vēl?
Sāka saukt vienu otru vārdu. Viens atrunājās tā, otrs citādi. Dažs, izdzirdis savu vārdu, mudīgi vien laida uz ratu pusi un aizbrauca mājās, pat pīpi neuzkūpinājis. Ar ļ lielām mokām pierunāja kādu saimniektēvu, kurš mājas
bija nodevis dēlam, tātad varēja skatīties uz muižu drošākām acīm, un vienu kalpu runasvīru, jo arī kādam kalpam bija jāņem dalība deputācijā, lai lielkungs redzētu, ka visi jaudis Jaunkalniešos ir vienis prātis mācītāja lietās.
Nākošās dienas Lielklintainim bija nepatīkamākās visā mūžā. Viņš gudroja šā, gudroja tā. Prātoja, ko teiks grāfam un ko atbildēs, ja pēdējais aizrādīs uz to vai citu apstākli. Laba Kiintainis sev nekā necerēja. Saprotams, grāfs uz delegātiem būs pikts. Tie taču uzdrīkstējās iet pret viņa gribu. Tomēr par neiešanu Kiintainis nedomāja. Viņš bija lietu uzņēmies, tātad tā jāved līdz galam. Lieta bija svarīga, gandrīz svēta. Ja varētu izvēlēties, Kiintainis labāk būtu 4 naktis no vietas negulējis rijas kūlis citu pēc citas nekā gājis pie grāfa runāt mācītāja lietā. Tikai tur vairs neko nevarēja grozīt, un noliktā dienā visi trīs delegāti stāvēja grāfa priekšā, kurš zināja jau, ap ko lieta grozās, bet toinēr prasīja:
«Nu! Ko jūs man teiksit?»
Iestājās klusums. Kalpu runasvīrs paslēpās aiz Liel- klinlaiņa muguras. Vecais saimniektēvs arī atvilkās atpakaļ, noteikdams:
«Are če, lielkungs! Klintaiņu Mārtiņš …» Balss viņam aizķērās. Lielklintainis redzēja, ka ir atstāts viens likteņa varā un lielkunga dusmu bangās. Viņš izstāstīja sīki un pamatīgi, ka svešais mācītājs nederot, ka viņu neviens nevarot saprast. Atkārtoja viņš vienu otru mācītāja izteicienu, dažreiz īstu, dažreiz pārprastu. Aizrādīja, ka Kalniešos esot derīgs draudzes gans — Sausnējs, kuru visi saprot, kurš arī visus saprotot, jo esot pašu ļaužu bērns. Kiintainis izteica cerību, ka lielkungs visu apsvēršot un iecelšot nevis nederīgu, bet derīgu un krietnu dvēseļu ganu.
Kad grāfs dzirdēja Klintaiņa atkārtoto mācītāja izteicienu par to, ka jauniem puišiem iznāk dzemdēt bērnus, viņš palika tīri jautrs. Grāfs sāka smieties un pamācoši piezīmēja:
«Tas nekas, tas nekas, mīļo Klintaini! Maisu nevar lāpīt ar zīda pavedienu. Tur vajadzīgs labi rupjš kaņepāju striķītis.»
Kad Kiintainis bija beidzis, grāfs, galīgi atguvis labu omu, viņam uzsita uz pleca un noteica:
«Būs labi, mani mīļie! Latviski gan mācītājs neprot nepavisam, bet es viņam teikšu, lai mācās. Ar laiku iemācīsies. Pagaidām jāiztiek tāpat. Redzi! Mums te bez latviešu draudzes ir vēl vācu draudze, pie kuras es pats piederu. Tamdēļ man vajaga vācu mācitāju un nevis latviešu, kāds ir Sausnējs, kurš gan liekas būt teicams cilvēks, bet ir iespējams, ka vir,iš pieder pie jaunlatviešiem, kas ir cilvēki, kuri paši nezina, ko viņi grib, tikai visu jauc. Man negribētos, ka nemiera gars celtos Kalniešu (aužu vidū. Es domāju, tu, mīļo Klintaini, būsi ar mani vienis prātis un visi citi ari man piekritis.»
Vācu draudze pastāvēja vairāk vārda pēc nekā patiesībā. Dažas reizes gadā, pa lieliem svētkiem, mācītājs mēdza noturēt īsus dievvārdus vāciski, uz kuriem bez grāfa ģimenes, kas arī ne katru reizi ieradās uz šādiem dievkalpojumiem, salasījās muižkungs, vagaris, mežkungs Drikkē ar savējiem. Un it kā šo nedaudzo dēj, kuri visi labi saprata latviski, lielai latviešu draudzei nācās dabūt mācītāju, kurš neprata latviski. TaindēJ Lielklintainis atteica:
«Redziet, lielkungs! Visi runā, ko gan teiktu vācu draudze, ja mācītājs tik slikti runātu vāciski kā šis latviski.»
Neviens nebija tā runājis. Klintainis pats gribēja aizrādīt grāfam uz šo apstākli, bet no sevis vien neuzdrošinājās, tamdēļ atkārtoja it kā citu izrunātu izteicienu. Grāfs saprata lietas īsto stāvokli. — «Paskat, palicis iedomīgs!» viņš nodomāja. «Sāk jau salīdzināt sevi ar vāciešiem. Jā! Zemnieki pārlieku izlaidušies. Tā tas ilgi uz priekšu nevar iet, citādi visa kārtība zemē aizies bojā.»
Pēc šādām domām grāfa garastāvoklis pavisam sabojājās. Nē, zemniekiem nevarēja ierādīt, ka dara pēc to iedomām. Te jāparāda, kas ir noteicējs un kam vēl ir īstā vara rokā. Tamdēļ grāfs strupi noteica:
«Nu, es esmu jūs uzklausījis, bet nevaru piekrist jūsu domām. Noteikšana piekrīt man un nevis jums, un es esmu izvēlējies pienācīgu mācītāju Kalniešu draudzei. Viņu es arī iecelšu amatā. Pie tam es jūsu padoma neprasīšu. Man ir vienalga, vai tas jums pa prātam vai nē. Pietiek, ka jaunais mācītājs ir man pa prātam.»
Delegātiem nekas vairs neatlika, kā atvadīties. Vecais saimniektēvs vēl nobučoja pēc paraduma lielkungam roku. Abi pārējie to vairs nedarīja, bet tikai zemu, zemu paklanījās muižas varas nesēja priekšā. Tā delegācija beidzās bez gaidītiem panākumiem. Pavisam otrādi! Tā paātrināja nepatīkamā mācītāja iecelšanu, jo tagad grāfs gribēja to lietu nokārtot bez kavēšanās. Ja viņš pats bija cieši ko noteicis, tad tur nekas nelīdzēja, tad piekāpšanās vairs nebija, lai tur lūst vai plīst. Ierādīt, ka viņa griba paliek apakšā, — to grāfs nevarēja pielaist. Un viņš nepieļāva ari, kaut gan ap mācītāja iecelšanu šoreiz Kalniešos sacēlās neganti viesuļi.
Bija pasludināta diena, kad jaunajam mācītājam vajadzēja tikt ievestam draudzē. Sabrauca pāris kaimiņu draudžu mācītāju. Ieradās arī prāvests. Liels ļaužu bars bija sastājies ap baznīcu un nelaida nevienu dievnamā iekšā. Visi stāvēja cits pie cita, plecu pie pleca un drūmi klusēja. Gan mācītāji ar prāvestu priekšgalā pūlējās ieiet baznīcā, bet visur sastapa priekšā cilvēku mūri, kurš aizstāvēja dievnamu no iedomātā ticības pulgotāja un cita vietas piesavinātāja, jo, pēc vispārības domām, Sausnējs jau tīri dabīgi bija palicis par Kalniešu mācītāju. Savu cilvēku vajadzēja aizstāvēt, savu ticību pienācās apsargāt. Gan prāvests izrunājās šā un izrunājās tā. Viņš mēģināja pat iet uz baznīcas durvīm apkārt pa dziļo sniegu bez kāda ceļa, lai tikai sasniegtu ieeju dievnamā. Nekas nelīdzēja. Ļaudis drūmi stāvēja ap dievnamu un arvien aizkrustoja ieeju baznīcā.
Nekā nepanākuši, mācītāji aizbrauca. Grāfs bija satrakots. Viņš ziņoja apriņķa varasvīriem, ziņoja gubernatoram, ziņoja pat uz Pēterpili. Iztēloja notikušo par īstu dumpi. Tika nospriests lietot varu.
Par godu ievedamam mācītājam jāsaka, ka viņš jutās tīri nelaimīgs un būtu labprāt piekāpies, bet tagad viņš bija tikai blakus persona. Galvenā lieta tagad bija — izvest cauri savu gribu un pierādīt, ka velti ir uzstāties pret autoritātēm un zemnieku dabīgiem aizbildņiem. Pagāja daži mēneši. Bija atnākusi jau vasara. Otru reizi mācītāja ievešanai Kalniešos ieradās no apriņķa pilsētas vesels bars policistu un pat zaldātu nodaļa. Kad pūlis, kurš šoreiz ap baznīcu bija ne mazāks kā pirmo reizi, atkal nelaida neviena baznīcā, apriņķa vara sāķa rīkoties. Kāds uniformēts kungs nostājās ļaužu bara priekšā, likdams kādam desmitam apbruņotu policistu stāvēt sev cieši aiz muguras. Uniformētais, kāds izputējis muižnieķelis ar skaļu barona titulu, noturēja garu runu, pamācīdams, ka jāpaklausa saviem priekšniekiem un jāpadodas kungiem, kuri labāk saprotot, kas zemniekiem derīgs, kas ne. Tamdēļ jāielaižot bez ierunas mācītājs baznīcā. Uniformētais bija ielikts savā vietā uz toreiz visuvarenās vācu muižniecības vēlēšanos kā pašu cilvēks, lai būtu apgādāts, ēdot ierēdņa maizi. Par to no viņa prasīja darīt, ko vēlas muižniecība. Viņš gan bija krietns uzdzīvotājs, bet miermīlīgs cilvēks. Viņa dēļ visi mācītāji varēja doties kaut tūlīt uz elli. Bet tagad viņam jāplēšas zemnieku muļķības dēļ. Viņa runa bija mazpārliecinoša un uz pūli neatstāja ne vismazāko iespaidu. Kad viņš, beidzis runāt, apskatījās apkārt, tad uzdūrās visur uz tiem pašiem nikniem, tiepīgiem skatiem kā pirms runas. Viņš skaļi uzsauca:
«Tātad tūliņ atbrīvojiet ceļu uz baznīcas durvīm un laidiet mani ar mācītājiem cauri!»
Devis ar roku zīmi policistiem sekot, viņš spēra soli uz pūļa pusi, cerēdams, ka ļaudis pašķirsies, bet bija maldījies. Pūlis stāvēja, kā stāvējis, nekustēdamies. No visām pusēm atskanēja saucieni:
«Nelaidīsim! Nelaidīsim! Mums nevajaga tāda mācītāja! Variet ņemt viņu paši. Mums jau ir mācītājs labu labais. Lai jūsējais brauc pie velna!»
Priekšējās rindas kliedza mazāk vai arī cieta pavisam klusu, jo bija neērti kliegt virsū, taisni acīs tādiem lieliem kungiem, kāds bija apriņķa priekšnieks un viņa palīgi, jo uniformētais runātājs bija pats apriņķa priekšnieks. Viņa ierašanās vien norādīja, cik lielu svaru piešķīra Kalniešu jaunā mācītāja ievešanai. Vairāk pūlējās ar kliegšanu tie, kuri stāvēja aizmugurē, atstatāk. Tomēr visus pārspēja Jukums Klintainis. Viņš jau no agra rīta bija rīkojies baznīcas apkārtnē. Visiem viņš izskaidroja, ka atstājis Rīgu un atgriezies uz laukiem, lai aizstāvētu baznīcu, kur pats kristīts, iesvētīts un salaulāts, pret apgānītājiem un necienīgiem muitiniekiem. Citādi viņš būtu palicis Rīgā un ne degunu nerādītu Kalniešu novadā. Viens otrs izteica šaubas par Jukuma apgalvojumiem, aizrādīdams, ka Jukums pats jau desmitām reižu esot izskaidrojis, ka viņš atgriezies uz laukiem tikai tamdēļ, lai būtu tuvāk grāfam, tā ka neiznāktu tāla staigāšana pie parāda nomaksāšanas. Jukums par šādu neticību galīgi sašuta un uzsauca, piesizdams ar dūri sev pie krūtīm:
«Kad es, Jukums Klintainis, to saku, tad tas tā ir. Lūk, ko izdomājuši! Parāda dēļ? Blēņas kādas! Vai tad tev pašam viens vien darbs ir? Vai tu visu gadu sienu vien pļauji vai tikai rudzus vien kuli? Vai ir redzēts kur tāds ķēms, kas visu gadu papuves vien ar? Tāpat arī man darīšanu daudz, atliku likām. Vai tad dienu no dienas var noņemties ar parādu maksāšanu vien? Atliek diezgan laika citām būšanām.»
Apriņķa varai parādoties uz skatuves, Jukums drošības dēļ novietojās pēdējās rindās, attālāk no kungiem un uniformām. No savām neapdraudētajām pozīcijām Jukums droši un skaļi sauca:
«Lai tas pleksteris no mācītāja griež ilksis apkārt uz māju pusi. Mums viņa nevajaga! Lai brauc pro-o-jā-ā-m!»
Apriņķa priekšnieks pamāja sev klāt divus policistus, kaut ko pateica tiem un parādīja ar pirkstu uz diviem vīriem, kuri pūlī stāvēja tuvāk. Viens no palīgiem līdz ar policistiem acumirklī bija uzrādītiem klāt, saķēra tos un izveda no pūļa, sievām kliedzot un raudot. Atskanēja saucieni:
«Apcietināti! Uz cietumu! Robežnieks! Pats pagasta tiesas priekšsēdētājs! Lielklintaiņu Grāpiņš! Ak manu dieniņu! Kungs apžēlojies!»
Ļaužu bars sakustējās. Vienu acumirkli likās, ka izcelsies paniska bēgšana. Viens par otru grūdās atpakaļ, bet drīz atkal viss nokārtojās un norima. Bailīgākie bija nokļuvuši drošākās vietās, drošākie un noteiktākie lietas aizstāvētāji, pašiem nemanot, bija izbīdīti priekšējās rindās.
Lielklintainis visu laiku bija atradies vidējās rindās Tagad viņš piepeši ieraudzīja sevi izbīdītu visiem priekšā un taisni pretim «apriņķa kungam», kurš skatījās tieši viņam virsū. Saltums vien pārgaja Lielklintainim pār kauliem. Viņš atradās taisni tur, kur pirms pāris minūtēm stāvēja abi arestētie. Droši vien pašlaik nāca viņa reize iekļūt policistu nagos. Tad ardievu, sieva un bērni! Tiešām, tā arī būtu iznācis, ja apriņķa priekšnieks būtu gribējis lietu uzpūst, lai gadījumu pataisītu nopietnāku. Bet viņš par visu vairāk mīlēja savu baronisko mieru un pūlējās, lai visa šī kalniešu neprātība ātrāk izbeigtos un viņš atkal tiktu mājās pie vīna pudeles un pilsētiņas skaistulēm. Pateicoties apriņķa priekšnieka miermīlīgam garastāvoklim, šie mācītāja nemieri beidzās bez lielākām un nopietnākām sekām.
Ieraudzījis sevi grūtā pozīcijā, Lielklintainis gribēja likties atpakaļ, pūlēties sasniegt drošāku aizmuguri. Bet tas bija tikai vienu acumirkli. Tad viņam sametās kauns par bailību un mazdūšību. Apustuļi un citi kristīgie mocekļi tik daudz bija panesuši un pārcietuši svētās ticības un mīļā Pestītāja dēļ, un viņš, Lielklintainis, viņš lai nodotu draudzes lietu? Nē un nekad! Se viņš stāvēs, še viņš paliks! Lai notiek kas notikdams.
Lielklintainis sajuta, ka kāds viņam tiek piespiests cieši klāt. Viņš paskatījās un sarāva uzacis. Tāpat kā viņš no Jaužu bara izbīdīts, viņam blakus stāvēja nāvīgais ienaidnieks — kaimiņš Mazklintainis, kurš bija tikko kā izdomājis ienaidniekam līdzīgu domu gaitu, un tagad sarāvās no ciešākas pieduršanās pie Lielklintaiņa sāniem. Drīz abi apmierinājās. Te viņi varēja stāvēt blakus. Tas neko nekaitēja ne viena, ne otra godam. Katram būtu patīkamāk stāvēt atstatāk no otra, bet ko darīt, ja jau nu reiz tas tā bija iznācis. Tamdēļ nevarēja atstāt poziciju cīņas laukā.
Apriņķa priekšnieks pārlūkoja kara lauku, palūkojās uz jaunajiem kaimiņiem un nosprieda, ka nav vērts piņķēties ar lielāku skaitu arestantu no zemnieku vidus. Pietika ar tiem diviem muļķiem. Tos vaļā laist nevarēja, jo vajadzēja iebaidīt šo aitu baru. Mierīgāk pašam būtu arī tos divus palaist, lai skrien. Varbūt tikai drusku iedukņāt? Tomēr varēja sākties pārmetumi viņam par mīkstčaulību. Nu, nekas! Lai tie divi patup kādu laiku krātiņā.
Kamēr viens palīgs veda uz aizmuguri abus sagūstītos pretiniekus, otrs ar zaldātu pabalstu tīrīja ceļu uz baznīcas durvīm. Ar šauteņu resgaļiem drīz pūlim cauri atbrīvoja šauru celiņu, kam gar abām pusēm nostājās ar ieročiem rokās zaldāti un policisti. Ieeja baznīcā- bija atbrīvota. Prāvests veda nākošo mācītāju dievnamā iekšā. Jaunais dvēseļu gans bija bāls un gāja galvu nokāris. Maz prieka viņam solīja šīsdienas uzvara. Kādas gan varēja būt sirsnības saites starp draudzi un viņas ganu pašreizējos apstākļos, kur gans ieradās krievu zaldātu apsardzībā, to krievu, kuri piederēja svešai ticībai. Vai tie nu nemaz nesaprata, kas te notika, vai arī juta līdz zemniekiem? Drūmas domas uzmācās jaunajam mācītājam, un viņš pie sevis nosolījās, ka būs labs gans šai draudzei, ka piedos viņai ienaidu pret sevi, ka izmācīsies ganāmo dvēse|u valodu.
Sākās jaunā mācītāja ievešanas dievkalpojums. Bez apriņķa priekšnieka un pāris citiem varasvīriem neviena paša cilvēka dievnamā nebija. Gan 110 baznīcas durvīm vienreiz, otrreiz uzaicināja nākt iekšā, bet neviens nepaklausīja. Baznīca bija un palika tukša. Tomēr ceremonija noritēja parastajā kārtībā, Kalniešu draudze dabūja jaunu mācītāju, un lieta bija padarīta. Starp zaldātu un policistu rindām jaunievestais atkal atstāja dievnamu un kopā ar svešajiem mācītājiem devās uz mācītāja muižu, kuras dēj bija ļāvies vest sevi šinīs nepatikšanās. Mācītāja muižā par godu jaunajam cienīgtēvam grāfs bija iicis sarīkot lielisku mielastu, pie kura ņēma dalību ir pats, ir apriņķa priekšnieks, ir pāris citi augstākie varasvīri no tiem, kuriem šodien bija iznācis rīkoties, lai jaunais cienīgtēvs tiktu savā krēslā un maizē.
Kad baznīcu aizslēdza, ļaužu drūzma izklīda. Nemiers valdīja visās sētās, bet sevišķi bēdīgi izskatījās pie abu arestēto tuviniekiem. Robežnieku saimniece un meita skaļi raudāja, rokas lauzīdamas. Gan arestētā dēls mierināja māti un māsu, bet arī pats viņš jutās nospiests, sagrauzts un saprata, ka ir par ko raudāt.
Raudāja arī Grāpiņiene ar bērniem Lielklintaiņos. Brīžam viņa šņukstēja klusiņām, brīžam saķēra mazāko meitenīti, spieda sev pie krūtīm un skaļi ievaimanājās:
«Ko tu mani atstāji vienu pašu ar maziem bērniem? Ko es iesākšu? Kur likšu galvu? Vai manu nebaltu dieniņu! Vai!»
Velti mājinieki pūlējās mierināt apbēdinato sievu. Ari viņi neviens nezināja, kas īsti ar arestētiem notiks. Citi sprieda, ka tos kā dumpiniekus kara tiesa likšot nošaut. Citi bija tais domās, ka to kauliņi atdusēsies Sibīrijā, ka tie dzimtenes nekad vairs neredzēs. Vēl citi sprieda, ka apcietinātiem nāksies visu mūžu nosēdēt cietumā. Visi runātāji cits par citu labāk saprata lietu, bet skaidrības nebija nekādas. Un divas sievas, divas ģimenes raudāja.
Pēc laika gan atnāca ziņa, ka abiem arestētiem kā dumpja un nemiera barvežiem piespriests cietums pa vienam gadam. Sods bija iznācis samērā mīksts, jo apriņķa priekšnieks nebija uzdevis lielus grēkus barvežiem, kuri patiesībā nebija nekādi barveži, jo tādu pavisam trūka šai mācītāja dumpī. Visu draudzi bija aizrāvusi elementāra taisnības sajūta. Visi bija rīkojušies kā viens, bez iepriekšēja apdomāta plāna, bez nojausmas, kas tur iznāks.
Otrā vasarā abi arestētie pārradās mājās. Saimnieka prombūtne veselu gadu varēja maksāt tanīs laikos viņam māju zaudēšanu. Sevišķi, kur grāfs uz Robežnieku nevarēja turēt labu prātu, jo droši vien iedomājās viņu par īstu dumpja barvedi. Par laimi, Robežnieks piederēja pie pagasta stiprākiem un turīgākiem saimniekiem. Čakls un nepiekusis darbā, saprātīgs un apķērīgs gaitās un aprēķinos — viņš neko nebija palicis muižai parādā. Ne velti viņu vairākkārt no vietas ievēlēja par pagasta tiesas priekšsēdētāju.
Arī Robežnieka dēls bija atsities tēvā. Viņš bija tikai gadus 17 vecs, bet jau pieradis pie darba un iemācījies rīkoties pa māju tiesas dienās bez tēva, kad pēdējais atradās darīšanās pagasta namā. šis jauneklis tad rāvās pa mājām, kamēr tēvs nosēdēja soda laiku cietumā. Māju stāvoklis gan pa liktenīgo gadu sabojājās, jo tik jauns saimniekotājs kā Robežnieka dēls nevarēja tā izrīkoties kā viņa daudz ko pieredzējušais tēvs. Tomēr mājas bija vēl noturamas. Un Robežnieks viņas arī noturēja. Vienīgais zaudējums bija tas, ka pagasta tiesas priekšsēdētāja gods tam uz visiem laikiem bija zudis, jo tādu, kurš sēdējis cietumā, nevarēja vēlēt pagasta amatos. Tāds nekad nebūtu dabūjis apstiprinājumu, kas bija nepieciešams pirms iestāšanās ievēlētā amatā.
Lielklintaiņu Grāpiņa stāvoklis pēc atgriešanās no cietuma arī bija puslīdz apmierinošs. Kaut gan viņš nevarēja vienā reizē sēdēt cietumā un pildīt kalpa gaitas, tomēr Lielklintainis bija atstājis viņa ģimenei ir iesētos algas linus, ir kartupeļus, deva rudenī lopbarību un algas labību, par ko Grāpiņiene, strādādama kā kalpa sieva, gan nevarēja pilnam atlīdzēt. Bet vai Lielklintainis ies no cita nelaimes sev ko izkaulēt? Gan muiža varēja būt pikta uz saimnieku, kurš tā apgādāja paša lielkunga pretinieka sievu un bērnus. Tas iešāvās prātā arī Lielklintainim, bet viņš atzina, ka nevar citādi rīkoties, jo sirds dibenos saprata, ka pats bija ne mazāks, varbūt pat vēl lielāks dumpinieks ka nelaimīgais Grāpiņš. Arī otrā pavasarī Lielklintainis iesēja Grāpiņa linu tiesu un iedēstīja viņam sieka vietu kartupeļu. Kad cietumnieks pārradās mājās, viņš dubultiem spēkiem pūlējās atdarīt saimniekam visu labu, un tā bija abiem līdzēts. Pārpilnam attaisnojās Lielklintaiņa domas: «Izputēt jau neizputēšu, ja iesēšu nabaga Grāpiņam linu gabaliņu un došu kartupeļu zemi.»
Bet kas tad notikās ar to, kurš šai mācītāju cīņā bija īstais vainīgais bez vainas? Kur palika jaunais teologs Sausnējs? Cīņā viņš neņēma aktīvas dalības. Patiesību sakot, viņam būtu grūti nācies kaut ko darīt, kas varētu dot izredzes uz panākumiem. Viņš izturējās mierīgi, pat bija ļoti uztraukts un pārbijies, jo ne bez iemesla paredzēja, ka lai nu kā, bet konsistorija arī viņu turēs par vai- nlgu pie trača un nedos mācītāja vietas, uz ko viņam kā latvietim jau tā kā tā bija joti maz izredžu.
Kad jaunais mācītājs bija ievests Kalniešos, Sausnējs palika bez vietas un kādu laiku apmetās pie tēva. Viņš mierināja uztrauktos draudzes locekļus, deva padomu atteikties no jaunievestā cienīgtēva neievērošanas. Viņš mīkstināja, kur un cik vien varēja, asumu starp draudzi un jauno ganu. Tomēr uz visādām garīgām ceremonijām, kā līķu izvadīšanu un bērnu kristībām, arvienu vēl visi aicina ja viņu, griezās tikai pie viņa. Vietā un nevietā jaunais teologs pūlējās aizrādīt uz ievestā mācītāja respektēšanas vajadzību, un viņa pūlēm bija panākumi.
Sausnēju drīzi iecēla par vikāru kādā ļoti neienesīgā mācītāja vietā — tāli nost no Kalniešiem, Latvijas otrā malā. Pēc dažiem gadiem viņš dabūja ienesīgāku vietu, tikai ne Latvijā, bet Krievijā, kādā vācu kolonijā. Tur mācītājs Sausnējs apprecēja turīgu vācu kolonista meitu. Solīti pa solītim viņš atsvabinājās no savas tautas un tēvijas. Mājās sieva un bērni runāja tikai vāciski. Arī pats mācītājs Sausnējs pamazām iedzīvojās vācu valodā vairāk kā dzimtā latviešu mēlē, kuru gan vēl prata runāt, bet domāja jau vāciski. Latvija viņam palika kā kaut kas inīļš, dārgs slepenākā sirds kaktiņā, bet arvienu svešāka un svešāka, ar katru mēnesi, ar katru gadu nepazīstamāka.
Kad pēc pāris desmit gadiem mācītājam Sausnējam pienācās ierasties Kalniešos uz mātes bērēm, viņš ar siltām jūtām, dziļi aizkustināts apstaigāja tēva mājas kaktiņus, atcerejās bērnību, vecus mīļus notikumus, jaukas sīkas atmiņas, bet arī sajuta, ka nepavisam nesaprot to, kas norisinās Latvijā.
Aplūkoja viņš arī Kalniešu draudzes abās baznīcas, kur pats bija nokalpojis pie slimīgā vecā mācītāja mēģinājuma gadu, kur reiz tik karsti vēlējās tikt par pastāvīgu draudzes ganu, kur viņa dēļ bija norisinājusies cīņa pret pašreizējo Kalniešu mācītāju. Viņš atcerējās to visu kā mīļu neaizmirstamu gadījumu virkni, sēri pasmaidīja un iedomājās kolonijas baznīcu, kuras mācītājs viņš bija jau tik daudz gadu.
Viņš aizbrauca atpakaļ uz savu koloniju. Kad pēc pāris gadiem mira viņa tēvs, Sausnējs nevarēja ierasties uz bērēm. Viņam bija ļoti žēl tēva, kā labam dēlam klājas, bet tik tālu ceļu tik bieži mērot neļāva amata pienākumi. Viņš norakstīja sirsnīgu vēstuli brālim — Sausnēju saimnie* kam, nobirdināja vientuļi savā k-abinetā asaru par tēvi» un par zudušo pagātni, aizlūdza karsti Dievu par nelaiķi r.n turpināja gaitas tālajā vācu kolonijā, paša vācu ģM menes vidū.
Tūliņ pēc ievešanas jaunais Kalniešu mācītājs sāka noļ pietni darboties savā amatā. Viņš cītīgi mācījās latviski,ļ kā to bija apsolījis Dievam ievešanas dienā, soļojot starm policistiem un zaldātiem uz baznīcas durvju pusi. Nopietni viņš gribēja arī izpildīt savus pienākumus pret draudzei
locekļiem, bet, bet-
Sis «bet» bija ļoti liels. Neviens pie viņa negriezās, pati baznīcā neviens negāja uz dievkalpojumiem. Krustības un apbedīšanas izdarīja vai nu vēl teologs Sausnējs, vai ķesļ teris. Laulāties brauca uz pārnovadu. Gan mācītājs darīja! visu, lai patiktu ļaudim, bet tomēr baznīca bija dievkalpoļ šanas laikā galīgi tukša. Nelīdzēja arī tas, ka mācītājsj izrādīdams laipnību un lepnības trūkumu, uzrunāja pid katra gadījuma pretimnācējus un braucējus. Viņam atbildēja, viņu uzklausīja, bet arī ne vairāk. Mācītājs nobrauca bez aicinājuma uz nabagu māju, pieņēma tur visus piej svētā vakarēdiena, izrunājās laipni un aizbrauca. Pirmļ projām braukšanas viņam iznāca ne visai patīkama safl runa ar Jukumu Klintaini. Mācītājs, ieraudzījis veco vīruļ klibojam, nosprieda iegūt tā sirdi sev un izteica līdzjū I tību par slimību, beigās vēl piebilzdams:
«Bet, mīle, es tev neredz nīmāls ēkš to baznīc pa Dēvai darīšan am zontāg. Kam tu negrēz sav sird pret Dēv, tav tēv debesis augstumos?»
Mācītājs bija cerējis, ka uzrunātais jutīsies pie sienas! piespiests ar šo jautājumu un apsolīsies ierasties uz dievS kalpojumu nākošo svētdienu, bet bija pārrēķinājies arļ Jukumu. Pēdējais neapjuka ne drusku, bet braši paskaid-ļ roja:
«Ko nu es, cienīgtēvs, vecs, klibs vīrs lai lienu Dievam! acīs! Tas man nemaz neklājas. Es labāk nemaz nemaisos! pa kājām tādam žēlīgam lielam kungam kā mūsu mīļais 1 Debesu Tēvs.» Mācītājs labi nesaprata atbildi un ievaicājās: «Kas tas ir — lēn acī? Es nesaprotu neko no vis to ru-J nāšan.» Klibajam acis vien iegailējās, un viņš atteica:!
«Līst acīs ir tāpat, kā jūs, žēlīgs cienīgtēvs, līdāt uz baz-1 nīcu ar kūkumu mugurā starp zaldātiem un spožām po- 1 gām. Es negribu līst mīļam Dieviņam acīs, darīt viņam!
nepatikšanas un rādit tam savas slimās kājas. Droši vien ■ ņam jāpieredz un jāpiedzird daudz, daudz slikta. Ko es ■111 lai uzbāžos?»
! Mācītājs aizbrauca. Tomēr šis brauciens uz nabagu Kliiiju nebija bez panākumiem. Viens otrs nabags, viena nli.i nabadze pēc mācītāja laipnās izturēšanās sāka ap- ļflieklēt dievkalpošanas. Jādomā bija par dvēseli. Muižas ! Vai a izdarīja spiedienus uz kalpotājiem, un tie arī sāka Ierasties baznīcā. Pamazām arī viens otrs no malas sāka ■pineklēt sprediķus. Sak, vai tad nu bez baznīcas pavisam Izliksi? Vai tad kāds ir tīrais pagāns un nemaz vairs ne- lurēsies pie kristīgās ticības?
1 Kad pagāja gads pēc jaunā mācītāja ievešanas un atgriezās mājās abi lielie «buntavnieki» — Robežnieku laimnieks un Lielklintaiņu kalps Grāpiņš, baznīcas apmeklēšana Kalniešos jau bija iegājusi puslīdz normālās hlledēs. Mācītājs centīgi turpināja mācīties latviešu valodu, daudz ko arī panāca šai ziņā un pēc kādiem gadiem bija tīri labi iedzīvojies amata pienākumos. Viņš brauca iii kučieri uz bukas uz baznīcu un pie draudzes locekļiem un vairs ne domāt nedomāja ielaisties bez sevišķa Iemesla sarunās ar ce|a gājējiem un pretimbraucējiem. Viņš sprediķoja tā, kā vajaga un kā pats atzina par labu, lietoja ja arī ne labu latviešu valodu, tad tomēr sapro- lamu, deva roku bučot tiem, kas to darīja, un labprāt redzēja, ka to dara, prata visur ieturēt cieņu un sevišķi neslēpa savu vācieša un cienīgtēva pārākumu pār latvieti, prastu zemnieku. īsi sakot, Kalniešu mācītājs bija izveidojies par cienīgtēvu, kā cienīgtēvam pienākas būt. Neviens tam neko nevarēja pārmest. Neviens Kalniešu mācītājam arī nepārmeta, ka viņš ticis ievests par draudzes ganu ar krievu karaspēka un policijas palīdzību. Ari grāfs Sterns pie gadījuma pašapzinīgi mēdza noteikt:
«Nu, redziet nu! Vai nebija man taisnība, kad es neklausīju tiem neprašām mācītāja iecelšanas lietās? Vai nav iznācis labi pēc mana prāta? Diezin kas vēl būtu bijis, ja es būtu padevies un paklausījis, ko tie toreiz muldēja niķodamies un stīvēdamies.»
Ja tas tika teikts kāda padevīga gara klātbūtnē, tad tas sameta kūkumu, paklanījās, pazemīgi pasmaidīja un steidzīgi piebalsoja, pat acis nemirkšķinādams un nenolaiz- dains:
«Tiesa, tiesa, grāpa lielkungs! Ko zemnieka cilvēks saprot, kas vitļam derīgs, kas nē! Labi vēl, ka cienīgi kungi par tiem žēlīgi rūpējas.»
Tā beidzās mācītāja ievešanas dumpis Kalniešu draudzē daudziem par svētību un visiem par pamācību uz gadu gadiem, uz bērnubērniem. '
Jaunlāču saimnieka Ģederta Grāpiņa bērēs bija daudz visvisādu ļaužu. Tur bija ne vien jaunais mācītājs Saus nējs, kurš, kā «augstas skolas cauri gājis», bija rets un cienījams viesis. Viņam līdzi bija atbraukusi viņa nepieaugušā māšele Sausnēju Lienīte jeb Helene, kā viņa bija krustīta un tika svinīgākās reizēs saukta. Tur bija arī daži no muižas dižvīriem, agrākiem bijušā priekšpuiša Ģederta priekšniekiem. Bērēs bija pats muižkungs Vāgers ar ģimeni. Bija tur arī mežkungs Drikkē ar dēlu, švītu jaun- kungu, kurš prata lepni uzvesties, jo bija ļoti izglītots:] veselus divus gadus tēvs viņu vadāja uz apriņķa pilsētu «kreicskolā» un būtu vēl ilgāk vadājis, bet dēls, sasēdējis divus gadus apakšklasē, tika izslēgts. Tomēr jaunais Drikkē bija piesavinājies pilsētā īsti pilsētnieciski lielkun- dzisku uzvešanos un uzstājās visā apkārtnē par vienu no ievērojamākiem siržu lauzējiem. Sie pagasta vācieši runāja savā starpā tikai vāciski un turējās atsevišķi* no citiem — vienkāršiem mirstīgiem. Brīžam viņu vidū tika uzņemts savas izglītības dēļ ari mācītājs Sausnējs, kurš tādos brīžos arī parunāja vāciski. Tomēr Sausnējs turējās vairāk pie latviešu viesu daļas. Pēdējo bērēs bija lielais vairums.i Viņu skaitā atradās arī izcilas personas — turīgākie un cienījamākie saimnieki, kuri turējās cieši kopā ap izglītoto latvieti — mācītāju Sausnēju. Vidū starp latviešiem un vāciešiem stāvēja vairāki jauni ļaudis, cienījamāko latviešu ģimeņu jaunā paaudze, kuras locekļi, vai nu apmeklēdami apriņķa skolas, vai citādi pavadīdami dažus gadus pilsētās, bija vairāk vai mazāk ievingrinājušies vācu mēlē. To viņi lietoja, līdzko godībās vai citur nokļuva vācu |aužu tuvumā. Pie tādiem piederēja Liellāču saimnieka dēls Roberts, kas jau vairākus gadus apmeklēja kreic- skolu, Robežnieku saimnieka meita Otīlija, kas Rīgā bija mācījusies pie kādas madāmiņas divus gadus «šneiderē- šanu» un smalku ēdienu gatavošanas mākslu, un kāda Veckalniešu saimnieka dēls, kas izmīdīja palīga vietu pie pagasta rakstveža, kamdēļ tika sauKts par skrīvera kungu.
Bija vēl viens otrs. Sie pa lielākai daļai neatkrita galīgi no latviešiem, jo turpat tuvumā dzīvoja viņu vecāki, ka1 ? ne vārda neprata vāciski. Tomēr viņi labprāt pagrozījās vācu ļaužu vidū un patriecās vācu mēlē, cik nu kurais prata.
Latviešu starpā vislielāko cienību baudīja no klātesošiem trīs saimnieki: Robežnieks, Liellācis un Lielklintainis, sevišķi pēdējais, kā pagasta vislielāko un labi iestrādāto māju gruntnieks. Lielklintainis pa visu bēru laiku gandri/, nemaz nešķīrās no mācitāja Sausnēja, veda ar to visādas sarunas un uzmanīgi klausījās.
Pēc bērēm Lielklintainis staigāja apkārt domīgs. Viņš, pat darbu darīdams, šad tad apstājās uz brīdi un kaut ko pārdomāja. Tad viena diendusa viņiem abiem ar saim nieci izputēja svarīgās apspiiedēs. Paēdis pusdienas un palicis viens ar sievu, Klintainis tā kā netīši iebilda:
«Vai tu, sieviņ, redzēji, cik iznesīga bija Robežnieku Otīlija bērēs?»
«Kā nu nē! Kā nu nē! Tā jau ar Driķiem un Vāgeriem vāciski vien bēra!»
«Jā, tā pilsēta piedod cilvēkam daudz smalkuma.»
«Nu jā! Paskaties tik uz Liellāču Robertu. Puika bija kā lemesis, neprata ne roku nobučot vecākiem cilvēkiem, ne vārdiņa prātīgi pateikt, bet paskaties, kas tagad par smalku jaunkungu. Vāciski arī ber kā tēvreizi.»
«Jā, ir sapratīgs un gudrs puisis. Dienās būs derīgs cilvēks.»
«Un, ka tā šauj vaļā vāciski, tūliņ redz, ka cilvēks ir
smalkāks.»
«Es ar mācītāju Sausnēju arī pārrunāju gan par pilsētu, gan par skolām. Viņš mācīts cilvēks, var labāk saprast nekā kurš katrs no mums. Viņš savu māšeli Lienīti arī nodošot šoruden pilsētas meiteņu skolā. Izglītība esot liela lieta, viņš saka. Uz priekšu bez izglītības neko nevarēšot sasniegt. Valodas arī jāprotot. Ar latviešu valodu vien nekur tāļi nevarot tikt, vajagot prast, mazākais, vācu arī. Mācītājiem esot jāmācās vēl citas valodas, pat vecu vecās — grieķu un pat žīdu, lai varētu lasīt svētos rakstus. Viņš arī mani skubina paskolot bērnus.»
«Ko nu? Kārlītim būs mājas.»
«Es arī tā izrunājos, lai dzirdētu, ko Sausnējs uz to saka. Viņš teica, ka tas nekas, ka Kārlītim būšot mājas. Vai saimniekam nederot izglītība un zināšanas? Uz priekšu tas būšot vēl nepieciešamāki. Kuram būšot vairāk
zināšanu, tas tikšot labāk un ātrāk uz priekšu. Ko domā, vecen? Vai viņam nav taisnība?»
«Man, vīriņ, arī patiktu, ka Kārlītis lepni špacierētu kā Driķu jaunais. Tas jau jaunskungs kas jaunskungs! Lai liek blakus kaut paša grāpa dēlu. Ne izšķirt nevarēs, kurš smalkāks. Ja mūsu Kārlītis tā runātu vāciski, ka ausis vien būtu jāpaspicē! Ek, vīriņ! Smuki būtu.»
«Tāpēc nu tāpēc! Smuki tiešām būtu… Nu, ko domā? Ja vedam Kārlīti uz kreicskolu?»
«Ka tik tur dēliņam neiznāk mācīšanās par daudz un visa skola par grūtu! Ka nepārmācās puišelis!»
«Ko niekus! Vai tad Kārlītis muļķāks par citiem? Ja tie nepārpūlējas, ja tiein galvas iztur, tad izturēs arī mūsējais. Tikai tas maksās daudz naudas.»
«Tebe nu tebe! Kur to lai saķer? Kungam rente arī uz muižu jānes.»
«Ir tiesa, bet tu zini, ka pēdējos gados mums sāk iet' ar naudu pavieglāk. Senākus gadus par tādiem izdevu-1 miem mēs nemaz nebūtu varējuši ir sapņot, bet tagad »
Un Lielklintainis nogrima domas, kas viņam visu dienvidu ne|āva ne acis aiztaisīt, neskatoties uz nogurumu. Vajadzēja labi pārdomāt, ka neizdara aplam. Naudu vien varēja izputināt! Vai visa būšana bija tik daudz izdevumu un pū|u vērta? Kārlītis tāpat dienās bez kādām pilsētas skolu gudrībām varēja būt krietns cilvēks un labs saimnieks. Mājas viņš saņems kārtībā un pie tam vislielākās pagastā. Jā! Bija ko pārdomāt, iekām Lielklintainis spēra izšķirošo soli. Un Lielklintainis prātoja gan uz vienu pusi, gan uz otru. Izšķirošo lomu viņa domu gaitās spēlēja tuvākais Rīgas brauciens. Katru gadu vairākas reizes Lielklintainis izbraukāja Rīgu ar produktu vezumiem. Arī tagad, rudens sākumā, no Lielklintaiņu sētas uz Rīgu devās ceļā liels vezums, kura galvenais saturs bija sviesta spainīši, bet netrūka arī cRu mantu.
Garajā ceļā Lielklintainis izdomāja dažu labu domu, jo vienu otru nakti nācās pavadīt pat bez miega, gan uzmanot vezumu un maku, gan steidzoties ātrāk sasniegt ceļa mērķi. Tomēr galvenā doma šoreiz bija par dēla skološanu. Darbarūķis gribēja izaudzināt no dēla ko sevišķu, gribēja redzēt, ka viņa Kārlītis ne vien nav pakaļ kādam citam, bet ir visiem par labu gabalu priekšā, ir pārāks par kuru katru.
Ilgi prātīgais saimnieks rēķināja, soļodams vezumam blakus vai sēdēdams ratos. Muiža prāvu da|u izpirkšanas naudas bija pārveduši uz muižnieku kredītbiedrību, izņemdama no pēdējās naudu, bet parādu uzlikdama saimnieku mājām kā izpirkšanas daļu. Banka parādus bija izrēķinājusi uz daudziem gadiem, saņēma procentes un mazu nomaksu. Tā māju iepircējiem iznāca krietni garas un pašiem ne sevišķi izdevīgas maksāšanas, bet totiesu pašreiz katru gadu nācās maksāt mazāk. Bez bankas parāda bija vel māju izpirkšanas izmaksas pārpalikums muižai, bet tas vairs nebija tik liels un arī vieglāk nolīdzināms agrākos gados, jo produkti pilsētā maksāja tagad vairāk.
Tā kā Lielklintainis pienākumus 'muižai nokārtoja bez nokavēšanās, tad viņš bija pagastā viens no turīgākiem. Varēja gandrīz teikt, ka Kalniešos otra tāda vairs nebija. Ne velti Lielklintainis izrēķināja, ka, atskaitot pat rudens renti, viņam mājās skapī bija pāris simti naudas. Vēl nāca klāt pašreizējie Rīgas brauciena augļi. Priekšā stāvēja vēl rudens brauciens ar barokļiem uz Rīgu un sīkāki vezumi uz tirgiem un apriņķa pilsētu. Taisnība, vajadzēja arī kalpu un meitu algām, vajadzēja pašiem. Tagad viņš vairs negudroja, kā taupīs pašu vajadzībām petroleju, siļķes, smalkos miltus, cukuru. Tos viņš tagad iegādājās pār- pilnīgi. To viņš tagad spēja. Tātad Lielklintainis varēja un spēja segt izdevumus par dēla skološanu. No šīs atziņas līdz galīgam lēmumam, ka dēls jāved uz kreicskolu, bija tikai solis, un šo soli Klintainis paspēra, negrozāmi izlemdams dēla skološanas jautājumu. Līdzko pārbrauks mājās, tā vedīs dēlu uz apriņķa pilsētu.
Sinī pašā Rīgas braucienā Lielklintainim bija mazs piedzīvojums, kuru viņš pats drīzi aizmirsa. Soļodams blakus vezumam, viņš sajuta tādu kā nogurumu, kas pēdējā laikā šad tad uzmācās. Uznāca negants klepus, un pēc atklepo- šanas viņš izspļāva. Pametis acis uz spļaudekli, viņš ievēroja, ka tas ir sarkans. Asinis? Ko nieki! Būs bijušas tikai siekalas uz sarkanām smiltīm vai sarkanā māla. Viņam dilonis? Nē, tas būtu joks! Nē, nēl Viņa stāvs, viņa spēks un veseliba. Klintainis brauca mierīgi tālāk.
Pārbraucis no Rīgas, Lielklintainis tūlīt gribēja vest dēlu uz kreicskolu, bet izrādījās, ka lieta tik ātri negāja. Vajadzēja dēlam pašūt jaunu ancuku, pasūtīt labi stiprus un biezus puszābakus, sagatavot labu provīzijas kuli, ievākt ziņas no lietpratējiem, kā tikt skolā un kādi soļi pie tam sperami. Kad Lielklintainis ar dēlu ieradās apriņķa pilsētā, radās vesela rinda grūtību dēla skološanas
lietās. Mācības gads bija sācies, un kreicskolā vairs ne-j uzņēma, bez tam ar visu Kārlīša vieglo galvu pagasta skolā viņš nebija piesavinājies pietiekoši daudz gudrību, lai varētu ietikt kreicskolā. Gandrīz tēvam ar dēlu bija; jābrauc atpakaļ uz mājām lietu neizdarījušiem. Par laimi, kāds no skolotājiem, ar kuriem Lielklintainis veda attiecīgas sarunas, deva padomu nodot Kārlīti kādā privātskolā, kura sagatavojot uz kreicskolu. Tā arī tika izdarīts, un tēvs ar grūtu sirdi šķīrās no dēla, nobēdādamies, ka tikai Kārlītis grāmatu vietā nesāktu mācīties visādas pilsētnieku nerātnības un palaidnības, ka tikai līdz šim labos tikumos audzinātais dēls nenoklīstu uz neceļiem un nepaliktu par palaidni.
Arī Kārlītim, kad tēvs bija aizbraucis, sametās grūti ap j sirdi. Vakarā, kad neviens neredzēja, viņš pat noraudāja, pāris asaru, jo tik atstāts nekad vēl nebija juties. Zēl bijaļ arī māju. Kas viss tur tagad nepalika bez viņa! Cik tur bija jauku vietiņu, jauku stūrīšu līdz ar jaunaudzināmo j šuneli Tipsi un kumeļu, kurš jau pa gabalu bubināja,, līdzko viņu pamanīja. Bet neko darīt! Jāmācās vien bija!] Un Kārlītis mācījās arī. Galva viņam bija viegla un gribai laba. Arī pienākuma apziņa spēlēja lielu lomu, jo tēvs bijaļ cieši noteicis, kāds svars un kāda nozīme pieliekama pil-ļ sētas skolai, kā arī aizrādījis, cik daudz šāda skološana' maksā. Tās nebija joku lietas, Kārlītis to Saprata. Viņš] līdz šim bija pieradis nešaubīgi ticēt visam, ko teica tēvs,!] un darīt visu, ko tas gribēja un lika. Zemnieku dzīvē tēvu] griba bērniem bija svēta lieta. Kārlītis mācījās, ka mati] vien kūpēja, un ar skolu viņam gāja labi uz priekšu. Nei gluži tāpat tās lietas sastāvēja ar pilsētas dzīvi vispā-j rīgi. Kārlītis ar saviem 15 gadiem bija vecāks un daudz-] lielāks par savas skolas citiem audzēkņiem. Pēdējie sastā-ļ vēja, ar nedaudz izņēmumiem, no mazpilsētas un lauku vāciešu vai puskoka lēcēju dēliem, kuri uz Kārlīti noska-j tījās kā uz prastu bauri. Viņi aizskāra šo bauri un izzo-; boja, kur un kā vien varēdami. Te citiem dūrās acīs Kārlīša par daudz smagie un rupji šūtie puszābaki, kuri kā īsti stiprs lauku kurpnieka darbs līdz tam Kārlītim bija -i likušies pārāk vareni. Te atkal zemnieku zēns neprata] kaut ko tik smalki izdarīt, kā būtu nācies, un baura nosaukums aizsniedza lieku reizi viņa ausis. Pat pelēkās,1 mīkstās vadmalas uzvalks, kuru māmuļa bija tik rūpīgi, mīļam dēliņam noaudusi, lietojot tikai labāko, mīkstāko] un uz pamatīgāko pašas rokām izstrādāto vilnu, — pat]
šis uzvalks izpelnījās no zobgalīgiem zeņķiem nicinošas piezimes. Nokļuva arī dažu labu reizi līdz dūru lietošanai, kaut gan no tā izzobotāji vispārīgi sargājās, jo viens, pat divi varēja palikt apakšā cīņā pret bauri. Tikai ar kāda gandrīz pieauguša puikas palīdzību vai arī veselā barā skolas biedri iedrošinājās uzsākt spēkošanos ar Klintaiņu Kārlīti. Pēc spēku mērošanām zilumi bija drīz vienā, drīz otrā pusē, bet visbiežāk abās pusēs. Ne reizi vien Kārlītim nācās dūrēs noslaucīt asaras paslepšus, ka pretinieki to neredz, vai arī savaldīt raudas, lai pēdējie to neredzētu un velti nelīksmotos.
Tomēr šādas spēku mērošanas drīzi beidzās, jo Kārlītis pat pretinieku acīs augsti kāpa ar kādu varoņdarbu.
Lai pārmācītu bauri, smalkie skolas biedri sarunāja kādu labi gari izstiepušos apriņķa skolas audzēkni. Sis tuvākā svētdienā uzņēmās sarīkot izrādi, ieperot Klintaiņu Kārlīti. Pēdējais tika draudzīgi izvilināts pilsētiņas nomalē, kur to nelielā birztalā sagaidīja apriņķa skolas milzis un nekavējot stājās pie programmas izpildīšanas. Tikai iznāca kas negaidīts. Pārsteigtais Kārlītis laida darbā visu savu zemnieciskās muskulatūras sparu, saķēra uzbrucēju abām rokām un tā saspieda, ka izstīdzējušam jauneklim gandrīz elpa aizrāvās ciet, un viņš jutās laimīgs, kad Kārlītis palaida vaļā, citādi uzbrucējam ne pirkstiņa neaizskardams.
Sis notikums, no vienas puses, iedvesa skolas biedriem cienību pret Klintaiņu Kārlīti, bet, no otras puses, atņēma katram patiku iekļūt stiprā baura nagos. Uzbrukumi no šī laika mitējās.
Tie visi tomēr bija sīkumi. Galvenais bija, ka Kārlītis otrā pavasarī nolika eksāmenu un iekļuva apriņķa skolas apakšklasē. Prieki bija lieli, sevišķi vēl tamdēļ, ka stāvēja priekšā vasaras pavadīšana pie vecākiem uz laukiem. Tagad viņam uzsmaidīja visas iemīļotās nodarbošanās tēva mājās. Pat bišu spietošanu tagad Kārlītis ar prieku novēros, kaut gan agrāk to bija uzņēmies, tikai tēva gribas spiests. Cik jauki būs arī sienu grābt kopā ar citiem! Cik jauki būs mīdīt sienu šķūņos, kur bija tāds karstums, ka sviedri paši lītin lija pa malu malām! Un kumeļš? Un viss cits? Vai Dieviņ! Tas viss bija par daudz jauki. Arī tēvs un māte likās tik mīļi kā nekad. Visu to pārdomāja un pārdzīvoja Kārlītis, braukdams uz mājām pēc ietikšanas apriņķa skolā.
Prieku pilnie laikmeti paiet ātri. Ari Klintaiņu Kārlītim viņa pirmās suņu dienas paskrēja garām tīri nemanot. Viņš nedabūja ne labi paskatīties, kad atkal bija jābrauc uz skolu. Tēvs, lepns uz savu jauno atvasi un tās panākumiem, aizveda Kārlīti rudenī uz pilsētu.
Atpakaļ braucot, Lielklintainis netālu no sava pagasta robežām panāca jaunu, brašu meitu — ceļa gājēju, kas ar nelielu nastiņu rokā mundri soļoja uz priekšu. Pēc toreizējā lauku paraduma abi sasveicinājās, pateikdami viens otram labudienu. Lielklintainis gribēja laist tālāk, bet gājējas ģīmja pantos viņam rādījās kaut kas pazīstams. Viņš paskatījās ciešāk gājējai virsū. Nē, sveša gan! Tomēr pazīstama. Lai izšķirtu šo svarīgo jautājumu, Lielklintainis pievilka grožus, lai zirgs ietu lēnāk, un ieprasījās:
«Tā kā sveša, tā kā pazīstama? Nevar nemaz saprast.»
«Kas nu par svešu, Lielklintaiņu krusttēv! Tikai neatceraties manis.»
«Neatceros gan, kaut tava balss liekas tā kā dzirdēta.»
«Nu jā! Ir pulka gadu, kā es aizgāju uz Rīgu tēvam līdz. Es biju tīri mazs skuķēns toreiz. Tamdēļ manis ar nemaz nepazīstat. Es jau Klintaiņu Jukuma meita.»
«Ak tā, tā. Nu-jā, ka tā. Kurp tad iedama, Māriņ? Vai nevaru pavest kādu gabalu? Nāc sēsties ratos! Brauksim kopā. Vai tāls ceļš vēl priekšā?»
«Paldies par piedāvājumu. Labprāt pabraukšos. Kājas, no stacijas nākot, drusku nokusušas.»
«Bet kurp tad dosies? Pie tēva, vai?»
«Arī tēvu gribu apmeklēt, bet pa ceļam vispirms iegriezīšos Lāčos. Apstāšos pie kāda no bijušiem kaimiņiem un apskatīšos iztālēm Jaunlāčus. Tur man pagāja agrā bērnība. Tur daudz atmiņu, daudz mīļu vietiņu. Apstaigāšu bijušās tēva mājas, apmeklēšu pēc tam tēvu nabagu namā un tad došos atpakaļ uz Rīgu darbā. Nav arī daudz vaļas. Jāpelnī dienišķa maizīte.»
«Kur tad citi tavējie? Ko dara māte?»
«Māte nomira. Paglabājām Rīgas kapos. Tamdēļ ari sirds tāda sērīga. Gribas redzēt dzimteni.»
«Un brāļi? Ko tie dara? Būs jau lieli puiši?»
«Kā tad! Lieli gan. Jūs viņus nepazītu gluži tāpat, kā mani nepazināt. Viņi abi vietās. Jaunākais, Pēteris, raujas veikalā kā pārdevējs. Vecākais, Jānis, traktierī par piepa- līgu. Iet tā puslīdz.»
«Kādi tad šie abi divi iznākuši? Vai tādi paši labiņi kā tu?»
«Kā jūs zināt, vai es labiņa vai pavisam slikta?»
«To tūlīt, meit, var redzēt. Tu tāda piemīlīga, laipna, sirsnīga. Gluži tāda bija tava māmuliņa jaunības dienās. Es viņu labi pazinu. Bijām viena pagasta bērni.»
«Manai māmu|ai bija smags mūža vakars. Mēs, trīs nepieauguši bērni, uz rokām un tēvs, un tēvs, mājas…»
«Jā, tēvs sākot nebija slikts cilvēks, bet vēlāk nodevās dzeršanai un tagad nogājis līdz nabagu mājai. Rente viņu tur noveda un bēdas par parādiem.»
«Mēs ar jaunāko brāli Pēteri pārspriežam dažu labu reizi un, līdzko daudzmaz tiksim pie algas, ņemsim tēvu no nabagu mājas pie sevis. Vēl mēs nevaram. Es tikko sāku pelnīt. Un brālis vēl maz pelnī, bet pēc kāda gada tā lieta ies.»
«Tas gan labi no jums, bērni. Bet ko tavs otrs brālis saka?» w
«Jānis? Tas! Nu tas … nesaka … nekā.»
«Vai viņam nav tēva žēl? Vai varbūt tam iet slikti?»
«Ak nē! Viņam iet labāk kā mums abiem ar Pēteri, tikai viņš ar mums maz ielaižas. Pelnīt jau pelnī krietni, bet nodzer daudz un vispārīgi nav… tā, kā vajadzētu.»
«Kas tad ir? Man, meit, vari droši pasacīt. Vai nestaigā tēva pēdās?»
«Tā jau, krusttēv, laikam gan būs… Ar mums viņam nesaskan nepavisam.»
Abi ceļabiedri trieca, kamēr Mārītei pienāca laiks kāpt no ratiem laukā, jo bija sasniegts ceļš, kas no lielceļa iegriezās uz Lāču māju puduri.
«Tad tik neaizmirsti mūs arī apciemot, Mārīti» Lielklin-' tainis vēl nosauca pakaļ meičai, kad šī jau čakli soļoja, attālinādamās no lielceļa.
«Paldies, paldies! Neaizmirsīšu, neaizmirsīšu! Kā lai to aizmirst? Man Kalniešos tik maz vietu, kur ciemoties.»
Jaunava bija vienkārši ģērbusies, bet tomēr Rīgas pilsētas iespaids un pašas, kā šuvējas, rokas bija panākušas to, ka uzvalks sēdēja skaisti. Arī pilsētnieces kautri drošā uzstāšanās, kurai netrūka nepārspīlētas, vienkāršas, bet tomēr uz laukiem toreiz pavisam neredzētas koķetērijas, spēja panākt to, ka vietējām skaistulēm Māriņa varēja iznākt par nepārspējamu sāncensi
Jaunlāčos todien bija notikusi nopietna izrunāšanās starp jauno saimnieku un māti. Pēdējā bija neapmierināta, ka dēls neprecas. Visas mātes, gan ar retiem izņēmumiem, labprāt redz, ka dēli ved mājās vedeklas. Kaut ari vēlāk attiecības starp vedeklām un vīru mātēm ir ne katrreiz miermīlīgas, tomēr tas nāk vēlāk, bet, kamēr dēls vēl nav izvēlējies dzīvesbiedreni, māte to skubina, palīdz izvēlēties, bieži pat apkaro to, kuru dēls grib ņemt, bet piedāvā, sola, ieteic pašas kandidāti.
Ģederta Grāpiņa atraitne nebija izņēmums no šī vispārīgā likuma. Arī viņa no sirds vēlējās, lai dēls precētos, bet nebija sevišķi apmierināta ar to, kurai, likās, piederēja dēla sirds. Arī todien viņa sprediķoja dēlam:
«Klausies, dēls! Es dienu no dienas atkārtoju vienu un to pašu, bet tev, kā liekas, manas runas pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Visi mani padomi runāti kā vējā. Ja būtu tēvs dzīvs, viņš gan zinātu, ko darīt, lai dēls paklausa. Bet tad tu varētu ar precēšanos gaidīt, cik patīk. Tagad turpretim tev jāgādā sieva. Vai es lai.mūžīgi sitos ar darbiem? Es nesaku, ka man būtu jāstāv, rokas klēpī turot. Tik vārga es, paldies Dievam, vēl neesmu. Es strādāšu uz priekšu arī, bet saimnieces tev vajaga un vajaga. Vai dzirdi arī, ko tev saku? Vai dzirdi?»
Viņa ar katru vārdu vairāk uztraucās un beidza gandrīz kliedzošā balsī. Dēls bija pie tā pieradis. Viņš slinki pakasīja sev zem zoda un kā negribēdams piebilda:
«Dzirdu, dzirdu, māt. Bet ko.lai daru? To, kuru gribu precēt, tu nepavisam negribi. Citas es atkal negribu.»
«Atkal vecu vecā dziesma. Saki — ar ko tevi Robežnieku Otīlija ieēdinājusi, ka tu pie viņas kā pielipis?»
«Kas par ieēdināšanu! Vai viņa nav krietns skuķis? Skolota, smalka, vāciski vis runā un tik smuka, ka man patīk.»
«Skolota? Smalka? Vāciski runā? Tas tiesa, bet tev nepavisam neder. Zini, ka tev ar mājām krietni jāraujas. Tēvs pat mirdams bēdājās, vai tu noturēsies Jaunlāčos. Nu, ar Otīliju jūs abi gan izputēsit kā likti. Tā tev par smalku. Pie prasta darba viņu nedabūsi klāt. Ar māti taisot veselus karus, kad pāris reizes mēnesī izejot ganos. Tik sēdot mājās un tamborējot vai dziedot kaut ko vāciski. Tā nav Jaunlāču dubļu bridēja.»
«Bet Robežnieks droši vien dos meitai lielu pūru.»
«Tas tiesa. Bet bez saimnieces — darba darītājas — tāpat izputēsi, vai būsi divas govis pūrā vairāk saņēmis vai mazāk, vai mežģīnes, un kā viņus visus tos satambo- rējumus sauc, būs vai nebūs.»
«Bet, māt, viņa man patīk un patīk. Tur neko nevaru darīt.»
«Nu, tad ved viņu, lai izrunājas vāciski ar mūsu zosīm. Tās pratīs pretim gāgināt, bet ne tu. Ja tu pats prastu, tad cita lieta. Jūs nepagalam nesaderat kopā. Būs gan jauki! Sieva smalka, saģērbusies kā pāvs, bet vīrs noķel- lējies mēsliem un ar dakšām rokā. Sieva laiž vaļā: «Gaga- jaja! Cunder, linder, plunder, šlunder!» Bet vīrs, muti ieplētis, stāv un ne vārda nesaprot, ko skolotā sieva ber vāciski. Vai domā, ka viņa tevi ilgi ieredzēs? Vari pasvilpot. Nedēju pēc kāzām būsi viņai par prastu un apnicis. Tagad pasaule nav tāda kā manās jaunības dienās. Tad, patika vai nē, ja biji zem «aubes», uz citiem vīriešiem vairs ne skatu nepameti. Tagad, dēls, uz laukiem vēl neko, bet par pilsētas mamzelēm gan dzird runājot visādas jaukas lietas. Tur no dzīva vīra sieva aiziet pie otra.»
«Fī, māt! Otīlija nav tāda!»
«Es to nesaku. Varbūt viņa ir pavisam godīga meitene, bet viņa tev par daudz smalka. Tev vajaga citādu sievu.»
«Nē, māt! Es citas neņemšu. Man viņa vien tikai patīk. Arī Otīlija mīl mani. Vai nu viņa būs mana sieva, vai arī
neviena.»
«Zēl, ka tēvs nav dzīvs. Tas tev Otīliju izdzītu drīz no
pakauša.»
«Tu, māt, pati nezini, ko sarunā. Līdzko iznāk pārspriešana par manu precēšanos, tu palieci savāda. Es vēlreiz saku: vai nu Otīliju, vai nevienu.»
«Atkal veca dziesma! Es tev saku, ka Otīlija še kājas nespers. Es…» Bet dēls vairs neklausījās. Viņš piecēlās no galda, kur bija sēdējis pēc pusdienām. Māte domāja, ka dēls arī ies atgulties kādu stundu, bet viņa maldījās. Jaunais saimnieks ātriem soļiem izgāja caur sētsvidu un devās pa ceļu projām. Sasniedzis mežu, viņš nogriezās pa taciņu un taisni pa silu devās uz Robežnieku mājām. Pusceļā zem lazdu krūma viņu sagaidīja Robežnieku Otīlija.
Jaunava bija dažus gadus pavadījusi pilsētā pie kādas madāmiņas, iebuldurējusies drusku vācu mēlē, bet visumā tomēr neatšķīrās no citām saimnieku meitām. Viņai stipri patika jaunais kaimiņš, un, kaut Otīlija par to dažreiz atsaucās, deguntiņu savilkusi, kā par neizglītotu un sov par prastu, tomēr tas bija domāts tikai uzvilcējiem un vispārīgi citiem. Patiesībā abi jaunieši bija nolēmuši, ka jāprecas, tikai vēl nesteidzās.
Tomēr šodien pie tikšanās Otīlija domāja citādi. Viņa bija stipri neapmierināta. Jaunava veda noteiktu runu, ka jārīko kāzas, jo pagasts par viņiem abiem vien runājot un viņa, Otīlija, nemaz negribot būt ļaužu mēlēs. Tamdēļ, ja Jaunlācis esot daudzmaz pēc vīrieša, tad viņam jāprotot gods un jāliekot pie malas vilcināšanās. Izrunas par māti esot nieki. Viņa, Otīlija, gan gribot precēt dēlu un nevis māti. Ja viņš nedomājot precēties, tad lai pie viņas nemaz nenākot. Gan viņa pratīšot tikt galā ar savu nelaimi. Gļēvuli par vīru viņa nevēloties.
Jaunajam saimniekam likās, ka līgavai taisnība, bet tomēr kaut kas viņam šodien nepatika. Viņš pats labi neapzinājās, bet tas tā bija. Otīlija, gribēdama panākt savu, ar stingro uzstāšanos šodien bija aplējusi jauno puisi kā ar aukstu ūdeni. Tomēr viss beidzās pagaidām ļoti labi. Nosprieda, ka Otīlija izies svētdien no rīta ganos, izdzīs lopus uz noteiktu vietu mežā, kur ieradīsies izredzētais, un abi pavadīs jauku svētdienas priekšpusdienu.
«Viņa nemaz nav tāda, kā māte saka. Lūk, pati grib uzņemties labprātīgi ganu dienu,» nodomāja Jaunlācis. Līdz svētdienai puisim vajadzēja tikt galā ar māti, lai ganos galīgi nolemtu par kāzām. Jaunlācis piekrita, jo Otīlija bija palikusi tik mīļa, tik sirsnīga, ka jauneklis tīri apskurba. Viņš bija vienkāršs lauku puisis, bet Otīlija smalka pilsētniece, kas laikam prata vīriešus tīt ap pirkstiem, mazākais, tā likās Ja.unlācim. Viņa pilsētā bija ieradusi ar smalku smalkiem kungiem rīkoties. Ne velti viņa vāciski arī prata. Laime gan, ka tāda smalka un smuka meiča kā Otīlija piegrieza viņam vērību un to iemīlēja. Mīlinoties laiks bija pagājis nemanot, un Jaunlācis apķērās tikai, kad diendusa sen bija garām. Tas iznāca par traku! Ko māte teiks? Kā tas bija gadījies? Darba laikā nokavēt dienu! Viņš tiešām sāka noiet no grauda. Būs jāsaņemas. Otīlijai taisnība. Jātaisa kāzas. Tad būs izredzētā mājās un nevajadzēs laiku kavēt ar satikšanām. Varēs izmīlēties tiku tikām pa vaļas brīžiem, nekavējot darbu.
Šķiroties Otīlija atkal pārvērtās un stingri noteica;
«Tu man pielūko līdz svētdienai tikt galā ar māti, lai mēs abi svētdien ganos kļūtu pie skaidrības par visu. Citādi nemaz acīs nerādies. Es ar tevi pat nerunāšu, ja tu atkal būsi gļēvs kā memmes dēliņš. Vai dzirdi? Varu dabūt labu labo. Man būtu brūtgānu vai desmit uz katra pirksta, ja es tikai pasvilptu.»
Otīlijai bija taisnība. Viņa bija izglītota un smalka, par smalku vienkāršam lauku puisim. Tā prātoja Jaunlācis, steigdamies uz māju pusi, lai atgūtu kaut ko no zaudētā darba laika. Tikai nezin kāpēc māte Otīliju tā neieredz un pastāvīgi par pūci vien dēvē. Tagad viņš galīgi izrunāsies ar māti. Līdz parītdienai — svētdienai — jātiek galā. Citādi Otīlija dusmosies. Tomēr vientiesīgajam puisim nepatika noteiktā, par daudz noteiktā meičas uzstāšanās un pašuzslava. Viņš pats to neatzinās, bet juta kaut ko, kas ne tuvu tā negāja pie sirds kā smalkās pilsētnieces mīlināšanās. «Kā kaķītis!» puisis nodomāja. «Kas tā par pūci? Ak, būtu gan man sievele!» Un tirpas pārskrēja puisim pār veselīgajiem locekjiem. Tikai atkal jauko domu sāka bojāt atmiņas par Otīlijas cieto balsi un dusmīgo skatu, kad viņa deva pavēles par kāzu nolikšanu un izrunāšanos ar māti. Puisim gribējās taisnot līgaviņu, tamdēļ grieza domas uz Otīlijas labām īpašībām:
«Kad apprecēsies, tad vairs nebūs par ko dusmoties. Un slinka viņa nav, kā māte pastāvīgi spri,ež. Lūk, Otīlija pati grib iet ganos un vēl svētdien, kad varētu atpūsties.»
Tā prātodams, puisis pusskriešus izdrāzās mežmalā un pārsteigts apstājās. Kā arī ne? Tur sēdēja jauna meiča, pavisam sveša, bet skaista. Tavu glītumu! Un ģērbusies ļoti lepni, kaut pati nemaz nebija lepna, jo lūkojās uz atnācēju platām acīm un pat srnajdīja. Jā, jā.
Pēc atvadīšanās no Lielklintaiņa Jukuma meita ātri nosoļoja dažas verstes līdz mežmalai, kur varēja pārskatīt Lāču ciema mājas. Meiča mežmalā apstājās aplūkot vietas, kuras viņai bija tik pazīstamas. Mežs te beidzās. Tālāk nebija vairs ne krietnas birztalas. Lūk! Sie pirmie, tuvākie bija Jaunlāči, kādreizējās tēva mājas. Tikai tagad tās bija daudz glītākas, vairāk uzkoptas.
Tur tālāk stāvēja Silalāči. Aiz tiem, jau labas verstes attālumā, uzkalniņā staltie Veclāči. Aiz šiem, koku pudurī paslēpušies, nebija redzami Mazlāči. Tālumā tikko saredzami Liellāči, un aiz pēdējiem jau verstes 3 no tās vietas, kur meiča pašlaik stāvēja, bija Laukalāči kā pēdējie saredzami. Māriņa zināja, ka labu versti tālāk aiz uzkalniņa bija paslēpušies Gala-, Lejas- un Kalnalāči, visi saspiedušies cieši kopā. Pie kuriem apmesties par nakti? Kuri laipnāk uzņems pilsētnieci, agrākā kaimiņa meitu? Izņemot Jaunlāčus, visi citi bija Māriņai pazīstami. Pie kuriem griezties? Tikai Jaunlāčos nēl Bet taisni tie bija visaicinošākie. Vēl līdz vakaram tālu. Atsēdīsies mežmalā, palūkosies uz bijušo tēva sētu un tad ies pie kaimiņiem lūgt naktsmāju. Te padzirdējās basu kāju steidzīgi soļi, un nākošā acumirklī skriešus piesteidzās pavisam svešs jauns puisis. Atnācējs bija par necerēto satikšanos vairāk pārsteigts kā sēdētāja. Viņš apstājās kā miets un platām acīm, atplestu muti nolūkojās jaunavā. Tad, daudzmaz atguvies, viņš svarīgi noteica:
«Labdien!» — «Labdien!» Māriņa saņēma un smaidīdama uzlūkoja apjukušo puisi. Sis, kā ko svarīgu izdarījis ar labdienas padošanu, sāka slaucīt sviedrus no pieres krekla piedurknē, jo svārku viņam nemaz nebija mugurā. Slaucīšana nemaz negribēja beigties, jo sviedri lija ne vien no ātrās iešanas, bet arī no grūtajām pūlēm, kādas puisim bija jāiztur, labdienu dodot. Viena sēdēja un smaidīja, otrs slaucīja sviedrus un no steigšanās ātri elpoja caur pusvirus muti. Katrs skatījās uz otru un nerunāja ne vārda. Beidzot Jaunlācis izsaucās:
«Tu man pavisam sveša.»
«Tu man tāpat.» Un viņa smējās.
Jaunlācis beidzot bija ticis galā ar sviedru slaucīšanu un turpināja laimīgi uzsākto sarunu:
«Es te visus, visus pazīstu. Tikai tevi nē.»
«Es arī visus te pazīstu, tikai tevi nē!»
Viņi abi sāka smieties. Tas bija par daudz jocīgi!
«Bet es tepat dzīvoju. Lūk, še Jaunlāčos. Tās manas mājas.»
«Arī es tepat Jaunlāčos kādreiz dzīvoju. Tās arī reiz bija manas mājas, mana tēva mājas. Tu laikam esi jaunais saimnieks mana tēva mā jās.»
«Jā! Tā gan. Tad tu esi Jukuma Klintaiņa meita.»
«Atminēji gan!»
«Bet kurp tad iedama? Tu dzīvojot Rīgā.»
Pēc tik labi izdevušās priekšā stādīšanās un tik labi ievadītas iepazīšanās Māriņa neturēja par vajadzīgu slapstīties un izstāstīja savu gaitu mērķi. Uzklausījies puisis vienkārši iesaucās:
«Tad tu vari nākt pie mums.»
«Vai tu man dosi naktsmāju?»
«Kamdēļ nē? Nāc tikai līdzi. Telpu pietiks. Tagad laba gulēšana sabāztajā sienā, bet vai nebūsi par lepnu gulēt sienā?»
«Ak nē! Ko niekojies!»
Un abi devās uz Jaunlāčiem.
Vecā saimniece, izvadījusi pēc diendusas ļaudis pie darba un atradusi, ka dēla nav mājās, aiz dusmām vai plīsa. Šito slinkošanu! Sito palaidnību! Kad tēvs to zinātu, droši vien apgrieztos kapā uz otriem sāniem. Kur Jānis varēja palikt? Droši vien būs aizskrējis pie tās tur. Nu jā! Puisis pavisam prātu zaudējis. Ieēdinājusi tā pilsētas mamzelc viņas dēlu. Tik labs un strādīgs bija agrāk. Bet tagad? Paskaties vien! Pašā vasarāja pļaušanas laikā un tik izdevīgā, saulainā un siltā dienā … Nu! Viņa rādīs puikam, kad tas pārnāks! Tā var no mājām izputēt. Dievs, esi žēlīgs! Izputēs arī, nudien izputēs, ja tā darīs! Un vecā saimniece pukodamās rīkojās darbos, bet nekas to dienu negāja no rokas. Ejot uz pagrabu, viņa nomina sunim asti un gandrīz paklupa. Pagrabā no rokām izslīdēja maza bļodiņa un saplīsa. Trauciņš bija gan iesprā- dzis, bet tomēr vēl turējās. Un tāda mīļa un parasta bļodiņa, ļoti, ļoti parocīga! Zēl gan! Bet ar to vēl likstas Jaunlāēos todien nebeidzās. Pieliekamā kambarī apgāzās skābputras spainītis, un tā saturs izlija. Nebija jau gan vairs iekšā daudz skābputras, bet tomēr žēl. Pašu labums gāja bojā. Nebija viņi tādi bagātnieki, ka varētu ar visu svaidīties. Visi notikumi skaidri rādīja, ka lietas negāja vairs uz labo pusi. Bet kas tad tas? Nudien, šodien bija traka diena, un puišelis arī zaudējis prātu, galīgi zaudējis. Lūk, viņš nāk mājās un ved Otīliju līdzi. Nu viņa rādīs abiem, kas ir slapstīties pa krūmiem divatā un slaistīties bez darba. Vai tad klājās tā kārties puisim kaklā? Aizvilināja zeņķi pa diendusu uz mežu, izņēmās tur pus dienas, un tad vēl nav kauna rādīties abiem kopā ļaužu acīs. Tpu, kauns! Viņas jaunības dienās …
Bet kas tad tas! Tā nemaz nav Robežnieku Otīlija. Jā nudien! Tas puika ir traks, pavisam traks! Diezin kur atkal šo saķēris? Pavisam svešs meitietis. Ak tu dulburis, dulburis! Un pilsētniece gan, atkal pilsētniece! Vī Dieviņ! Šī būs smalkāka vēl kā Otīlija. Paskaties vien, kā ģērbusies. Tīri kā muižas preilenes.
«Nu tu, māsiņ, man ar asti putekļus necel! Mēs tādas raibas žagatas labi pazīstam.»
Tiešām, saņemšana nebija siltā. Māriņa bija pārsteigta no dusmu pilniem skatiem, ar kuriem kavaliera māte apsveica. Tomēr vecā saimniece valdījās, jo vajadzēja daudzmaz ievērot namamātes pienākumus un viesmīlības likumus. Vēl vairāk viņas sirdi mīkstināja tas, ka lepni ģērbtā
a.'nācēja padevīgi noskūpstīja viņai roku. Skat! Sī, mazā-j kais, prot godāt vecāku cilvēku. Nav tāda auša kā Otīlija.j Bet vaidziņi gan balti. Tie saules nav redzējuši. Un roci- i,.as arī kā pēperkoki. Nu, šai arī vajaga būt labajai. Kad dēls bija mātei izstāstījis, kas atnācēja tāda, vecā sadusmojās un noteica:
«Tad tā paša Jukuma meita, kurš nabagu mājā ēd žēlastības maizi.»
Nsbaga Māriņai asaras sašāvās acīs un vaigu gali sāka' degt kā ugunīs. Arī kavalieris bija nepatīkami aizskarts un iesaucās:
«Bet, māt, kā tu tā? …»
«Kā citādi? Vai nav tiesa?»
«Tiesa ir!» klusi iebilda Māriņa un noslaucīja asaras.! «Bet mēs ar brāli, līclzko varēsim, ņemsim tēvu pie sevis.»
«Ar tik smalkām rociņām kā tavējās diezin vai varēsi tēvu uzturēt? Vai līdz šim to nevarēj-i darīt?»
«Mums arī grūti gāja. Mēs ar brāļiem bijām apmācībā un neko nepelnījām. Tagad gan iepelnīšos, nopirkšu šu- ] jammašīnu, un tad ies labi. Es šuvēja esmu laba. Tēvs; bija nodevis mani garu garā apmācībā. Viņam nebija kur likt bērnus, kad atstāja Jaunlāčus.»
«Jā! Viņam nebūtu vajadzējis tā dzert. Citādi- »
«Bet, māt, tu atkal.»
«Ko es atkal? Vai man nav taisnība? Tu tas gudrais?. Vai tu meža kaktā visu cēlienu to pilsētnieci gaidīji? Vai ar kādu citu pilsētas mamzeli tev šodien neiznāca darī-ļ šanas? Labāk ietu pie darba, nekā te slaistījies apkārt.»
Jaunais saimnieks apķērās, ka šodien darbus aizmirsis, un aizsteidzās. Mārīte jutās tik neveikli viena ar veco bargo namamāti, ka nezināja, vai palikt vai iet meklēt citur naktsmājas. Saimniece izšķīra viņas šaubas. Viņai bija paticis meičas pazemīgais tonis. Arī asaras viņas acīs darīja mīkstinošu iespaidu uz Jaunlācieni, kura patiesībā nemaz nebija ļauna, tikai pastāvīgā darbā un mūžīgās rūpēs ieradusi nemitīgi rūkt un kurnēt. Šodien dēls viņu bija galīgi sakaitinājis ar savu nozušanu. Svešā galu galā nemaz nebija nepatīkama. Otīlija jau netika tai ne tuvumā.] Beidzot vecā saimniece diezgan laipni teica viešņai;
«Noliec tur dibena kambarī sainīti un esi viešņa. Tev mūsu mājas pazīstamas. Tamdēļ zināsi visu pati. Nebūs jārāda, kur sēsties, kur nolikties.»
«Paldies, paldies par viesmīlību! Tikšu galā ar sevi. Bet vai nevaru ko palīdzēt?»
«Ko tu, pilsētas žubīte, vari palīdzēt? Ja būtu lauku cielaviņa, tad gan.»
«Es visus darbus protu. Pasakait tikai, kas jādara.»
«Lai nu, lai!» jau tīri mīksti ierunājās vecā saimniece, bet tad viņai iešāvās prātā pamuļķot smalko preilenīti. Lūk, vai šī pratis ari govis slaukt? Un viņa piebilda:
«Vakarā tu govis gan varētu pālīdzēt izslaukt.»
«Ak, cik jauki! Tik daudz gadu neesmu slaukusi. Ar prieku atkal slaukšu.»
Vecā pasmīnēja un nodomāja: «Ka tik tev nepāriet luste. Jālaiž būs pie niknās Sarķes. Redzēs, redzēs!»
Vakara, kad govis sadzina aplokā, Māriņa, aizsējusies baltu priekšautu savam vienīgajam uzvalkam priekšā, devās slaukt govis, skaļi smiedamās, jo tas likās tik jauki. Tas bija atkal reiz kā senāk. Pirmā govs bija drīz galā, tad nāca uz rindas niknā Sarķe, kas mēdza neganti spert.
«Kā tev, meitiņ, izies?» nodomāja vecā saimniece. Ari Jaunlācis pats pienāca klāt.
Jaunais saimnieks bija uztraukts. Viņš pazina Sarķes nevaldāmo niknumu un pats dusmojās uz māti, no sirds nožēlodams patīkamo viešņu. Vajadzēja mātei sūtīt pilsētnieci slaukt Sarķi, ar kuru neviena mājiniece nevarēja godīgi tikt galā.
Pati Sarķe arī, likās, bija kareiviski noskaņota. Viņa nikni skatījās uz svešo slaucēju, bolīja acis, purināja ragus un tik skaņi vilka gaisu caur nāsīm, ka dzirdējās šņākšana. Govs droši vien gribēja teikt: «Nāc tik šurp! Gan redzēsi, ko Sarķe spēj!»
Vecā saimniece pie sevis sprieda, ka Sarķe parādīs mīkstčaulīgai pilsētniecei, ka ar nopietnu govi kaut kurš nevar rīkoties.
Viss, likās, gatavoja Māriņai caurgāšanos slaukšanas pārbaudījumā. Meiča vienīgā no visiem klātesošiem nemaz neapzinājās, kas viņai draud. Viņai bija tik labi. Sīs vietiņas, kur viņa tik daudz reižu tekalējusi, šīs kūts durvis, kuras viņa tik bieži virinājusi, un pašas kūtis… Te vēl pēdējo gadu priekš mājas atstāšanas mitinājās pašau- dzinātā gotiņa, kas bija tā pieradusi pie Māriņas, ka nāca klāt un stiepa galvu pretim, lai draudzene pakasītu spalvaino pieri un dobumiņus aiz ausīm. Māriņa tik dzīvi to atminējās, tik dzīvi to iedomājās, ka viņai likās, it kā viss toreiz pārdzīvotais atkārtotos pašlaik un ka viņas priekšā stāvētu iemīļotais lops un ne svešā, niknā Sarķe. Māriņa nemanot izstiepa roku pretim govs galvai un, aizsniegusi lopa pieri, sāka to kasīt. Sarķe, ieraudzījusi izstiepto roku, sapurināja nikni galvu, bet tad pamazītiņām kasīšana viņai iepatikās, un, kad Māriņas pirksti aizsniedzās līdz govs ausim, viņa pavisam apmierinājās. Viņa palika tik rāma, ka tīri pārsteidza visus skatītājus. Govs laikam sprieda: «Ja tu šitā, tad ar tevi var iztikt ar labu vien. Vai es pirmā lai ceļu karu? Slauc vien! Kas man tur daudz ko spārdīties?»
Tiešām, Māriņa izslauca Sarķi bez starpgadījumiem, pat neapzinādamās, kāda varena speršanas māksliniece ir šī govs. Tas bija skatītājiem pavisam neparasta lieta. Ari vecā saimniece jutās vīlusies cerībās uz labu izrādi un tā izbrīnījusies, ka pilnīgi aizmirsa rūkt un bārties, bet atlikušo vakara daļu klusēja — ne bez zināmas cieņas pret viešņu, pret kuru pat Sarķe nebija drīkstējusi uzstāties.
Otrā dienā saulīte mīļi sildīja no dzidrajām debesim. Gaiss bija mirdzošs, silts. Silti, pat krietni karsti bija arī Jaunlāču strādniekiem laukā, raujoties ar vasarāju. Visiem tur lija sviedri bagātīgi, bet visvairāk gan jaunajai darbiniecei, kas bija ģērbusies lauka darbiem diezgan neparastā uzvalkā un pati pie svīdēšanās nepieradusi. Tomēr viņa smējās skaļi un jautri, arī krūtīs tai bija silti un maigi, jo sirds jūsmoja tik karsti, tik strauji.
Māriņa līdz brokastīm palīdzēja vecajai saimniecei šo to nokārtot, jo darba bija pilnas rokas, kā jau sestdienas dienā. Pēc brokastīm viņa taisījās iet projām, jo nevarēja apgrūtināt ar viesošanos par daudz ilgi svešus cilvēkus. Brokastojot meiča stāstīja, kurp viņa vēl domā iet pirms atgriešanās uz Rīgu. Nebija daudz ciemu: jāapmeklē tēvs un jāaizstaigā līdz Lielklintaiņiem, kā bija ceļā solījusies. Tas bija viss. Agrāko dzīves vietu Jaunlāčus viņa jau bija apskatījusi.
Neviļus jaunais saimnieks iebilda:
«Tu varētu mums šodien palīdzēt pie lauku darbiem. Laiks labs, un diezin cik ilgi tāds pastāvēs. Katra strādīga roka šodien krīt svarā. Tu paspētu ir pie svētdienas izciemoties, kur vien gribēsi.»
Saimnieka māte nodomāja, ka tiešām nav slikta lieta, ja tik jaukā dienā viena strādniece vairāk. Viešņa bija tiešām strādīga, kaut arī rīdziniece. Tāda droši ar uzviju nopelnīs maizes tiesu.
Pamudināts no mātes klusēšanas, dēls palika drošāks un turpināja:
«Svētdienas vakarā, rīt, krogā būs dejošana. Aizej turp. Redzēsi, kā pie mums uz laukiem prot diet un līksmoties. Citādi aizbrauksi uz Rīgu un nebūsi uz laukiem neko redzējusi. Es arī būšu tur. Varēsi pārnākt atkal pie mums pārgulēt. Paspēsi vēl tikt Rīgā.»
Runātājs paskatījās uz māti, jo baidījās, ka tikai nav par daudz sarunājis. Patiešām, briesmas draudēja, jo ši savilka uzacis, bet tad atmeta ar roku un laida va|ā rūkšanu pavisam citā virzienā:
«Ko tad vēl stāvat? Vai jau šodien sāksit svētu dienu svētīt? Par dančiem vien jums tikai runas iznāk, par dančiem vien. Uz pasaulīgiem priekiem vien sirds nesas. Vai par baznīcu pavisam nedomājat? Rīt mācītājs būs mūsu Jaunkalniešu baznīcā. Kad es biju jauna, tad pirmām kārtām visi, vai jauns vai vecs, gājām baznīcā un par visādām apgrēcībām un līksmošanām pa krogiem ir ne domāt nedomājām.»
«Nu, māt! Nestāsti tik lielas lietas! Esmu dzirdējis, ka tu jaunībā bijusi liela dejotāja. Reiz Baznīckrogā pat tā lēkusi galopu un tik sparīgi piespērusi uz grīdas, ka puszābakiem papēdis nokritis un aizripojis pāri visai kroga istabai. Nelaiķa tēvs to tikai ar mokām sameklējis un šā tā piestiprinājis pagaidām pie zābaka. To pašu vakaru esot abi ar viņu norunājuši par precēšanos.»
Kaut gan dēla atgādinājums bija vecajai tīri pa prātam, tomēr viņa to nevarēja ierādīt. Tamdēļ nopukojās piespiesti piktā balsī, kurai tomēr skanēja cauri kaut kas silts, miermīlīgs:
«Tu man tas gudrais! Tu tas viszinis! Vai tu visu redzēji, ka zini tā izstāstīt par manu puszābaka papēdi? Skat, skat, kas par prātvēderu! — Nu jā! Dejoja manā jaunībā arī un ne sliktāk kā jūs tagad. Vēl jūs varētu pie mums toreiz paskoloties, kā diet. Bet tas bija, kad kādreiz iznāca īsti tāda reize. Par baznīcu gan vairāk domājām nekā jūs. Pasaule tagad daudz vairāk uz ļaunu nekā toreiz. Uz ļaunu vien, uz ļaunu vien!…»
«Mēs, māt, arī neesam pret baznīcas iešanu. Māriņa jau tiešām varētu aiziet rīt uz baznīcu paklausīties mūsu mācītāja sprediķi. Lai viņa paspētu visur pabūt, es varu iejūgt zirgu un aizvest viņu līdz baznīcai.»
«Ko tu vēl neiedomāsies? Ne par šo, ne par to zirgu nodzenāt! Vai tad kāju pašiem nav? Uz deju droši vien tās cilāsies pašas, bet, lūk, uz baznīcu — tad tūlīt jābrauc.»
«Es neko, es- » Māriņa pūlējās taisnoties, bet viņa
netika pie vārda, jo vecā ņēma dēlu priekšā:
«Ko tu par Māriņu triec? Ko tu zini, kas viņai prātā, kas nē? Varbūt viņai kā pilsētniecei nemaz nepatīk braukt kopā ar tādu lauku biezputras ēdāju kā tu?»
«Ak nē! Ko nu es? Kā pilsētniece- »
«Bet, māt, es tikai- »
«Tu tikai un tikai, bet šodien tikai pie darba iet netaisies. Vai patiešām abi divi gribat nozagt Dievam darba dienu? Sitā tu kā likts mājas paspēlēsi. Pagalam būs nelaiķa sūri grūti lietie sviedri.»
Kad abi grēcīgie sliņķi so|oja uz lauka pusi, skaidri varēja redzēt no viņu priecīgiem ģīmjiem, ka sirdsapziņa tos sevišķi nemoka. Puisis bija apmierināts par sarunu, jo viņam tik ļoti patika, ka Māriņa vēl paliek kādu laiciņu Jaunlāčos. Tā taču viņa, nabadzīte, dabū atkal pastaigāties pa tēvutēvu mājām, un viņš kā lāga cilvēks varēja viņai šādu prieku tikai novēlēt. To noliegt meitenei būtu bijis par daudz cietsirdīgi, un viņš ne tuvu negribēja būt tik ļauns. Tamdēļ tik dabīga bija viņa iestāšanās par Māriņas palikšanu Jaunlāčos; tamdēļ viņš arī tā priecājās,] ka sarunas ar māti tik labi beigušās.
Arī Māriņa bija apmierināta. Kā arī ne? Te taču bija viņas dzimtene. Ar katru soli tā it kā no jauna atrada kādu mīļu, dažreiz jau pusaizmirstu vietiņu, atminējās kādu agrākās dzīves sīkumiņu, kurš bija tīri izzudis 110 atmiņas. Katra stunda, ko viņa pavadīja šeit, lika izjust bērnības atspoguļojumu. Lauku darbi viņai tā neveicās, kā pati būtu vēlējusies, jo uz laukiem viņa tos nebija strādājusi, bet paaugusies pilsētas mūros viņa pat ne ieelpot nedabūja druvu svaiguma. Tomēr ar labu gribu var daudz ko panākt, un šoreiz griba bija labu labā. Kad Māriņai šis tas pavisam sāka neve-ikties, saimnieks Jānis arvienu gaidīja tuvumā un, uz ātru roku palīdzēdams, nostādīja lietu atkal uz drošiem pamatiem, tā ka Māriņa varēja turpināt darbu blakus citiem. Saimnieks arī citādi rīkoties nemaz nevarēja. Tad viņš nebūtu nemaz saimnieks, kura acij viss jāredz, kura rokai viss jānokārto. Un šodien viņam gribējās parādīties kā īsti labam saimniekam. Tamdēļ viņš šad tad rīkojās gandrīz it kā par vairāk, tā ka kalpa sieva pat nozīmīgi smaidīja, kad saimnieks kādu visiem pazīstamu paņēmienu ņēmās tik plaši izskaidrot, ka ir klausīties ap- niķa. Bet kas to saimniekam varēja liegt? Kas tur ļauns, ja viņš'gribēja palepoties Rīgas viešņas priekšā? Vai tad lepošanās ar darba prašanu un veiksmi nebūtu vairāk saprotama kā daža laba citāda izrādīšanās otra dzimuma
priekšā?
Jaunlāču saimniekam vajadzēja rūpēties arī, lai viešņa justos labi viņa mājās, lai viņa nepārpūlētos. Radās nopietnu iemeslu, cik grib, lai viņš palīdzētu Māriņai, lai gadītos arvienu tuvumā vajadzības brīdī gan ar svarīgu aizrādījumu, gan ar uzmundrinošu smaidu. Uz pēdējo viešņa atbildēja ar to pašu. Pēc darba steigā paretam apmainīta priecīga vārda viņa tik jautri smējās, ka saimniekam, neskatoties uz visu lielā pienākuma nopietno apziņu un svarīgo lomu darbos, gribot negribot bija jāsmejas līdz.
Jā! Tā bija jauka diena Jaunlāčos. Ne velti saulīte visu dienu mirdzēt mirdzēja pie debess loka. Bet nekas nav mūžīgs, viss beidzas šai pasaulē. Arī jaukā diena beidzās, un pienāca vakars. Māriņa, nogurusi no neparastā darba, drīz aizmiga šķūnīša smaržīgā sienā, kur viņai bija ierādīta guļas vieta. Jaunavas miegs bija tik ciešs, ka to pat sapņi netraucēja: nerādījās Māriņai ne jaunais, viesmīlīgais saimnieks, ne Rīgas mūri, ne tēva māju druvas.
Pavisam citādi jutās Jaunlācis. Kā par brīnumu, miegs to bija piemirsis apmeklēt. Viņš valstījās no vieniem sāniem uz otriem, bet aizmigt nevarēja. Te piepeši tam iešāvās galvā, ka Māriņai guļot varēja uzbrukt lielais mājas suns, ja viņa būtu aizmirsusi cieši pievērt šķūnīša durvis. No iekšpuses tās arī nemaz nebija tik viegli aizveramas. Suns vēl nebija pieradis pie viešņas, varēja ieiet pa pusvirus vaļā atstāto durvju spraugu, sākt riet, varbūt pat sakost Māriņu. Suns katrā ziņā spēja meiču pārbaidīt. Un tas viss varēja notikt viņa mājās ar viešņu. Nē! To viņš, Jaunlāču saimnieks, nedrīkstēja pielaist. Viņš ātri piecēlās un, steidzīgi izgājis ārā, devās uz šķūnīša durvju pusi. Jo tuvāk puisis nāca šķūniša durvīm, jo lēnāki palika soļi. Tur gulēja smalka rīdziniece. Nevarēja traucēt viņas mieru. No otras puses ņemot, viņam ļoti gribējās, ka Māriņa atmostos un teiktu tam kādu vārdiņu.
Viesmīlīgā saimnieka bailes par viešņu izrādījās pilnīgi veltas, jo šķūnīša durvis pat bija par daudz cieši aiztaisītas. Jaunlācis nevarēja sataustīt ne šķirbiņu, cik rūpīgi viņš arī to darīja. Arī suns neizrādījās nemaz tik nikns, kā to domās bija apvainojis saimnieks. Pakans pienāca mierīgi Saimniekam klāt un, redzēdams, ka tas pamatīgi aptausta šķūnīša durvis, arī pats ņēmās tās apostīt, bet drīz abi pārliecinājās, ka viss kārtībā. Pakans pat, it kā apstiprinādams šo atradumu, laipni pavēdināja ar asti. Par kaut kādu uzbrukumu saimnieka viešņai suns pat nedomāja. Otrpus durvīm, šķūnīša iekšpusē, arī nekas nebija dzirdams. Tamdēļ Jaunlācis, izpildījis saimnieka pienākumu, devās atpakaļ uz istabu un likās gultā.
Vēl kādu laiciņu viņš vārtījās pa savu gultu. Viņš pārdomāja daudz, bet vissvarīgākais gan bija lēmums rīt pēc brokastīm iejūgt zirgu un pašam aizvest Māriņu uz baznīcu. Citādi viņa nepaspēs rītdien paveikt savas iešanas. Māte pret viņa braukšanu neko daudz nepaspēs teikt. Viņš vienkārši iejūgs zirgu. Viņa kurnēs gan, bez šaubām, kurnēs un rūks, bet kas par to? Lai parūc! Braukšana tāpat vien iznāks. Pēc šī svarīgā lēmuma Jaunlācis ieslīga ciešā miegā.
Tiešām, otrā dienā viss noritēja, kā Jaunlācis bija paredzējis. Brokastis bija iznākušas pavēlāk. Citi vēl bija pie galda, kad saimnieks jau rīkojās pa sētsvidu un iejūdza zirgu, tam iepriekš labi nogludinājis spalvu un notīrījis visu pajūgu līdz ar loku no putekļiem, dubļiem un citiem netīrumiem. Tad sekoja visi citi paredzētās programmas numuri: māte rūca un kurnēja par veltu zirga dzīšanu tur, kur-varot kājām izstaigāt uz labāko, ejot taisni pa lauku celiņiem, bet dēls ar viešņu tomēr devās uz baznīcu braukšus. Abi baznīcēni bija ļoti labā omā, trieca, gražojās un smēja, ka skanēja vien. Citādi tas arī nemaz nevarēja būt, jo diena bija tik saulaina un pie tam svētrīts.
Pēc dievkalpojuma Jaunlācis gribēja aizvest viešņu lidz netālai pagasta nabagu mājai, bet Māriņa to nepavisam nevēlējās, jo viņai ļoti negribējās, ka jauneklis to redzētu tādā vietā kā nabagu mājā un pie tam vēl apmeklējot tur pašas tēvu. Nē! Nē! To nevarēja pielaist. Tiešām, viņa pastāvēja uz savu. Esot tik tuvu. Ko tur velti zirgu dzenāšot! Jāņa māte arī esot pret tādām nevajadzīgām braukāšanām.
Velti Jaunlācis aizrādīja, ka zirgam kājas nenotrūkšot no brauciena un, ja jau reiz izbraukts no mājām, tad tāds mazs līkumiņš esot tīrā spička. Nekas nelīdzēja, viņi šķīrās, bet tikai līdz vakaram, jo tika norunāts, ka abi ieradīsies uz dejošanu Baznīckrogā.
Pagasta nabagu māja atradās drusciņ nomaļāk no lielceļa — birztalas malā, smilšainā uzkalniņā. Kad Māriņa tur ieradās, viņa tēvu atrada tikko atmodušos pēc pāris stundu ilgas svētdienas dusas saulgozi. Jukums bija tikko izgorljies, izstaipījis locekļus pēc atdusas, parīvējis slimās kājas un piecēlies sēdus, lai ietaisītu kādu dūmu. Viņš tikai tad pacēla acis un ieraudzīja Māriņu, kad ši stāvēja viņam tīri' blakus. Sākumā Jukums pat nepazina meitu, bet tad žirgti piecēlās kājās un iesaucās:
«Ak, tu tā esi, Māriņl Skat, kāda liela, smuidra izaugusi! Gandrīz nevar pazīt. Kas to būtu domājis, ka no tāda knēveļa var izaugt šitāds meitietis? Tīrā Rigas prei- lene. Tas ir labi, ka atnāci pie manis ciemā. Nu, kā jums iet pa Rīgu?»
Māriņa jutās neveikli. Viņa ātri izstāstīja īsos vārdos par sevi un brāļiem, tad apklusa. Arī tēvs neteica nekā. Pēc klusuma Māriņa savu reizi ievaicājās, kā tēvam ejot. Sis pašapzinīgi pašmaukstināja lūpām un noteica: «Kas tad man! Dzīvoju pa savu pili kā pats grāps.» Meitai atkal nebija ko teikt. Tad viņa izstāstīja tēvam savu un brāļa nodomu ņemt nabagu pils iemītnieku pie sevis uz Rīgu. Jukums vērīgi klausījās, grozīdams rokās ciema kukuli, ko meita tam tikko bija atnesusi, — pāris paciņas tabakas.
Kad meita bija nobeigusi, Jukums bridi nerunāja ne vārda. Tad viņš paklakšķināja mēli un noteica:
«Nē, Māriņl Tas cepetis ir gan garžīgi izcepts, bet es neiešu raut viņa kumosus no mutes ārā jums, paša bērniem. Nē, Māriņ! Paldies jums par labo sirdi, bet es palikšu tepat. Kas man te kaiš? Dzīvoju kā pats grāps, un pašreiz ir grāps, ir grāpiene man labākie draugi. Lai Dieviņš jums, meitiņ, palīdz. Man Viņš tepat palīdzēs mūžu noblandīties.»
Gan Māriņa ņēmās tēvu pārliecināt, bet šis purināja galvu un beidzot, atmetis ar roku, nepacietīgi noteica: «Nu! Vēl jau mani nevarat vest pie Rīgas gaļas podiem. Ko tad pirms laika muti dzesināt? Nāks laiks, nāks padoms. Varbūt tad es būšu ticis par muižkungu kādā no grāpa muižām. Tamdēļ uz mani jūs nevarat nemaz rēķināt. Es, Jukums Kiintainis, te stāvu un krītu, bet jūs, savus bērnus, es negribu apgrūtināt.»
Atkal nebija ko runāt. Nabagu mājas atmosfēra abiem stindzināja prieku un laupīja runātniguinu. Gadiem Māriņa bija priecājusies redzēt tēvu un iztriekties ar viņu pēc sirds patikšanas, bet tagad jutās tik neērti, ka sāka domāt par atvadīšanos. Cits arī tiešām vairs neatlika, ko darīt. Māriņa izvilka 5 rubļu gabalu no apdiluša maciņa un sniedza to tēvam kā pabalstu no sevis un jaunākā brāļa. Tas bija abu no sīkiem atkritumiem kopā savākts krājums, ko krājēji sen bija nolēmuši tēvam. Jukums Klintainis saņēma naudas papīru ar diviem pirkstiem, vērīgi to pagrozīja, pacēla pret sauli, noglaudīja uz otras rokas delnas un pasniedza atpakaļ meitai. Viņš bija aizkustināts. Laikam pirmo reizi mūžā viņam gandrīz pietrūka vārdu, piemērotu pašreizējam gadījumam. Tomēr drizi viņš atģidās un sāka bezbēdīgi balamutēt:
«Se, meitiņ, tava nauda atpakaļ! Es varbūt esmu bagātāks kā tu. Tu to nemaz nevari iedomāties. Tavam tēvam ir naudas kā bajāram, un pie tam tā nāk no paša grāpa un no viņa lielmātes. Tā nav nekāda prasta naudiņa! Se tavs papīrelis. Nu, ņem, ņem! Es tāpat to nepaturēšu. Se!»
Un viņš ar varu iespieda Māriņai piecnieku rokā. Meita šaubīgi skatījās tēvā un neticīgi iebilda:
«Tu gan, tēt, atkal dzen jokus. Kas tev var būt par naudu? Kāda tev var but draudzība ar grāfieni?»
«Paskat vien! Tu vairs netici savain tēvam! Kad es, Jukums Klintainis, ko saku, tad tas ir kā kokā iecirsts. Re! Kas tas?»
Māriņa negribēja acīm ticēt, jo tēvs tiešām izvilka no vestes kabatas saburzītu papīra rubli un, pacēlis to augstu gaisā, lepni rādīja meitai, turēdams aiz stūra.
«Re, re, meitiņ. Sis rubulis šorīt atpūtās grāpa lielmātes naudasmakā, un, lūk, tagad viņš ir šeit, tava tēva rokā, un es ar viņu daru, ko sirds vēlas. Sis te nav vienīgais. Tādi pie manis ieceļo bieži.»
«Bet, tēv, kā tad tu… kā tad … tu pie viņa tiki?»
«Ellē! Zadzis neesmu. Tavam tēvam, meitēn, ir galva, kas nav vēja vien pilna, bet daudz šitādu papīrīšu vērts. Ja tu gribi, es pastāstīšu. Aizvilksimies līdz soliņam birzs malā. Tur varena sēdēšana.»
Un lielīdamies, dažreiz manāmi pār mēru izceldams savus varoņa darbus, Jukums izstāstīja savas draudzības stāstu ar grāfa ģimeni.
«Re, meitiņ, tas sākās vēl tad, kad rāvāmies pret cienīgtēvu un neparko negājām uz baznīcu klausīties, ko
viņš tur sarnurkš pa ķinīzeriski. Cienīgtēvs tad bija kā izsmērēts, mīksts un laipns. Reiz atbrauca šurp uz nabagu māju bez kādas aicināšanas. Es toreiz ar viņu izrunājos tā nopietnāk par draudzes lietām un pateicu, ka viņš nesmuki ielīdis mūsu baznīcā un ka tas mācītājam neklājas. Viņš no sākuma gan negribēja atzīties un neparko man nepiekrita, bet es protu ķert uz punktiem. Gan šis svaidās ar asti pa labi, gan pa kreisi, tomēr beidzot ar asarām acīs atzinās, ka taisnība esot manā pusē, bet lai žēlojot šo un ejot uz baznīcu. Bet es saku: «Neparko! Ja citi neiet, es arī nekust!» Tā vīrs aizbrauca, nenieka nepa- nācis. Neba uz muļķa bija uzkritis.
Pēc kāda laika, tā pēc mēnešiem diviem, grāpa lielmāte arī klāt nabagu mājā izdalīt nabagiem dāvanas. Viņa grib dzīvot, kā Bībelē likts. Zini, kā teikts svētos rakstos: «Ko jūs vienam no maniem vismazākiem brāļiem darīsit, to jūs darīsit man …» Tad nu šī arī grib mums būt par māsu. Laba māsa! Kad grib iekļūt debesvalstībā, tad mēs lai palīdzam, tad mēs labi brāļi un māsas. Bet, līdz tiks iekšā, mums vairs ne virsū neskatīsies. Var būt, ka viņa toreiz bija atbraukusi pastiprināt cienīgtēva lietu un ne par savu dvēseli vien gādāt. Sak, palūgs mūs, lai turam mācītāja kanti. Lai nu kā, bet es no sākuma viņai gaiši pateicu, ka tā lieta ar cienīgtēvu neiet, ka viņš gan man labs paziņa un citādi brangs cilvēks, bet par mācītāju mūsu draudzei nepavisam neder. Tā pārrunājām vēl šo to,, un šī jau brauks projām. Bija katram no mums iedāvinājusi kādu nieku. Man pāris paciņu tabakas un 20 kapeikas naudā. Jau iesēdās kalešā un liek kučierim braukt.
Te man ienāca laba doma galvā. Sak, Jukum, ja tu pratīsi pietaisīties grāpa lielmātei, tu dzīvosi kā nieris pa taukiem! Pret mācītāju karot vairs nav lielas gudrības, jo, zini, daudz bija jau sākuši baznīcu apmeklēt. Vai es būtu labāk karojis un plēsies vai nē, tāpat tai lietai vairs neko nevarēja līdzēt. Tamdēļ sataisīju raudulīgu ģīmi, sāku skaļi šņukstēt un vaimanādams saukt:
«Lielmāt, lielmāti Apžēlojies un piedod man! Es vairs nespēju panest savu apgrēcību pret tevi, kad tu tik laba un žēlīga. Pat mūs, pagasta nabadziņus, neaizmirsti ar žēlastību un dāvanām. Mani sirdsapziņa tamdēļ moka. Vai, vai! Kā ar kurpnieka īlenu dur sirdī un kā ar visasāko ādģēra nazi velk pret ribām no iekšpuses tā raz un pēc brīža atkal raz. Ak vai! Manu nebaltu dieniņu! Vai! Es beigšos, ja tu par mani neiežēlosies un nepiedosi!»
Sī no sākuma tā kā sabijās. Laikam biju par daudz ska|i sācis brēkt un vaimanāt. Bet tad lika kučierim pagaidīt un ņēmās mani izvaicāt, kas man īsti kaišot un ko šī lai piedodot. Es vēl labu brīdi kunkstēju, lai šī redz, ka te nav nekādi nieki, nekāda izrunāšanās, bet nopietna padarīšana. Beidzot, ar lielām mokām izmezdams pa vār-3 dam kā pa retai lietus pilei, izstāstīju, ka es esmu tas iļ pats grēcinieks, kurš to pārbaidīja slavenā oša zāģēšanas lietā. Teicu, ka līdz šim to ošu lietu nemaz nenožēloju, bet tagad, kur redzu, cik lielmāte laba, mani sāk mocīt sirdsapziņa un es nevaru citādi, kā izlūgties no viņas pilnu piedošanu. Tas bija lielmātei kā sīrups ar medu, jo katram smalkam cilvēkam patīk atgriezt pazudušu grēcinieku uz taisnības ceļiem un lielmāte šoreiz skaidri redzēja, ka viņai darīšana ar nomaldījušos, bet tīri nevainīgu jēriņu. Tamdēļ izrunājās ar mani ļoti žēlīgi, mierināja mani, pat asaras gribēja man izslaucīt no acīm. Tikai es neļāvos,, jo otras, brālīt, vairs neizspiedīsi. Tās pašas pirmās tik'ļ ar lielām mokām sadabūju acīs. Arī piedeva man žēlīgi viņa visu oša lietu un būtu piedevusi, pat ja es nozāģētu ne vienu vien, bet veselu simtu ošu. Beidzot ieprasījās, vai es baznīcu apmeklējot, kad jaunais mācītājs noturot dievvārdus.
Es tūliņ apķēros, kas jārunā. Sak, ietu jau ietu, lielmā- tiņ, tik labprāt ietu. Sirds tā vien velk uz baznīcas pusi, un dvēsele ilgot ilgojas pēc jaunā mācītāja saldās mannas vārdiem, bet kauns iet uz baznīcu, rādīties mīļam.J Dieviņam basām kājām, ar vecu cepuri un caurām drānām. Cik dažu labu svētdienu, sak, jau paejos līdz pusceļam uz baznīcas pusi, bet tad nospriežu; «Nē! Tāds tu Debesu Tēvam nevari līst acīs!» Un ar kaunu velkos uz mājām atpakaļ, kaut arī sirds vai lūst aiz žēluma un kāres dzirdēt mācītāja saldo šļupstēšanu.
Lielmāte palika vēl laipnāka, iedeva veselus trīs rubu- ļus. Lai apgādājot visu, ko man vajagot, un baznīcu lai neaizmirstot. Apsolījos, ka neparko neaizmirsīšu. Kas tad es būtu par kristīgu cilvēku, ja aizmirstu dievnamu? Arvienu esmu to prātā turējis, pat ja lielmātes trijnieka nebūtu rokās.
Tā, meit, es no oša lietas sev kādu grasi izsitu. Muļķis pat baznīcā varot dabūt pērienu, bet man liekas, ka gudrs pat no cirvja kāta var izspiest zupu, ja tikai viņu pienācīgi atveldzē, samērcē un izsutina. Ne tad nu vēl es, Jukums Kiintainis, neprastu izmantot tādu jauku štuku kā
oša zāģēšanu. Zēl tikai, ka savā mūžā neesmu kādu tūkstoti tādu ošu apzāģējis. Tad droši vien es nopirktu tev, meit, paša grāpa pili. Bet tagad neko darīīl Sāku palikt par vecu tik grūtam darbam. Kājas ari slimas…
Tikai ar to tā lieta vēl nebeidzās. Nedomā, ka tas osis tik trīs rubļus velk. Nē, tas bija smags koks. Es liels krājējs neesmu, un nauda man neturas kā kādam skopulim Pēc laika nospriedu, ka labi iesāktu lietu nevar atstāt pusceļā. Tamdēļ bija jāiet, vai gribēju vai nē, uz muižu izlūgt piedošanu arī no grāpa paša. Bet tur, meit, negāja tik viegli kā ar lielmāti. Grāps mani saņēma stipri, stipri bargi. Nu, esmu es arī viņam kodis līdz kaulam ne vienu reizi vien. Es esot liels dzērājs un visādā ziņā palaidnieks un nekam nederot. Gan raudzīju izlavīties, gan skaidroju, ka nepūlos krāt mantas, ko ēd rūsa un kodes, un ka baidos palikt bagāts, jo svētos rakstos teikts, ka bagā'iem grūtāk ir tikt debesu valstībā kā kamielim caur adatas aci. Nekas nelīdzēja. Grāps palika pat bargāks. Te, par laimi, viņš ierunājās, ka es esot Jaunlāčus arī nodzēris. Es domāju: ja tur nekas neiznāks, lai neiznāk, bet es, mazākais, tev, kundziņ, pateikšu visu taisnību acīs kā pēc grāmatas. Rāvu arī vaļā. Lūk, lielkungs, nodzēru gan Jaunlāčus. Tas tiesa! Palaidu bērnus klejot pa pasauli Bet kas tur vainīgs? Lielā rente un pie lielās rentes muižkunga dusmas un bardzība par mana tēva gudru izteicienu, ka pie makšķerēšanas vienā galā tārps, otrā — dienaszaglis paša muižkunga izskatā. Izstāstīju grāpam sīki visu makšķerēšanas lietu. Redzu, šis paliek tā kā lēnāks, pat sāk smieties. Paliku drošāks un spēru vaļā, ka muižkungs viens nebūtu varējis neko izdarīt, ja lielāki kungi nepiekristu, un ka tamdēļ bez muižkunga pie manām nelaimēm un likstām ir arī vēl citi vainīgi. Lai saprot pats! Vai tad man jāraujas teikt taisnību.
Grāps atkal palika dusmīgs. Tīri pārbijos, kā sāka bolīt acis. Kamdēļ es spriežot, ka Jaunlāču rente par lielu? Tās esot manas iedomas. Bet tad es teicu: «Sak, kamdēļ tad lielkungs tagadējam Jaunlācim mājas pārdevis daudz lētāk kā man? Kamdēļ pat tagad, kad no mājām var ieņemt daudz vairāk kā senākos gados, Jaunlāčus neviens nevarēja ņemt par to renti, kāda man bija uzkrauta?»
Grāps klausījās, klausījās, tad pasauca sulaini un lika ataicināt pie sevis muižkungu, ar kuru šo to strupi no- šlenderēja pa vāciski. Tad muižkungs atnesa kādu pus duci grāmatu, gan lielu, gan arī mazāku. Abi šķirstīja un lasīja. Grāps arī burkšķēja pa vārdam. Saprast gan nesapratu, ko īsti teica, bet varēju nojaust, ka lielkungam tā lieta nepatika.
Beidzot aizsūtīja muižkungu ar visām grāmatām projām un pret mani palika kā izsmērēts. Sis redzot, ka man esot notikusi drusku pārestība, un tamdēļ viņš mani uz priekšu neaizmirsīšot. Iedeva rubuli un atlaida. Gribēja tūliņ uz vietas atdot mājas atpakaļ, bet Jaunlāci esot pārdoti un citu māju neesot pie rokas. Lai pagaidot. Es noteicu, ka es māju nekāroju, jo bērni man lepnās vietās Rīgā, uz lauku mājām no tiem vairs neviens nenāks ar renti kauties un pats es par vecu un slimu rauties pa mājām. Bet šis par varu, lai ņemot kaut daļu no lopu muižiņas. Ēkas uzcelt vis palīdzēšot. Tikai ar lielām mokām tiku vaļā. Sak, gan, gan paspēsim ar māju ierīkošanu. Kur šīs aizmuks? Tepat zemes virsū būs.
Lai nu kā ar mājām, bet no tā laika šo to dabonu no muižas gan naudā, gan graudā. Tikai aizvien par sevi jāatgādina. Drīz pēc tam gāju uz muižu pateikties par lielkunga gādību un žēlīga prāta turēšanu uz Kalniešu draudzes dvēselēm, ieceļot mums ķinīzeru mācītāju. Teicu, ka bez lielkunga rūpēšanās mēs visi iesprauktos ellē un ka, tikai pateicoties viņam, viss pie mums stāv, kā pienākas, uz cietām pudamentēm.»
«Bet tēv, kā tu varēji? Visi bija pret nederīga mācītāja iecelšanu, bet tu vienīgais eji ar viņu uz vienu roku pret pašu ļaudīm.»
«Paklausies, ko tāds-muļķa meitēns vēl nesarunās! Es pats par visiem vairāk karoju par mūsu svēto Lutera ticību un visus pierunāju neiet baznīcā. Arī pašu cienīgtēvu nostrostīju, ka lai- mugura kūp no maniem vārdiem. Bet, kad visi sāk iet baznīcā, kad visi apmierinājušies ar ķinīzeru mācītāju, lai es viens vēl spārdos? Nē, meit. Tik muļķis es neesmu. Es protu arī no ķinīzera izsist cenu, vai viņš pats to grib vai nē. Tā arī šoreiz grāpa lielkungam neganti patika runa par viņa gādību. Par prieku viņam es pat vairāk reizes atkārtoju, ka mēs, zemnieku cilvēki, paši nezinām, kas mums der, kas nē, un ka bez žēlīgu kungu gādības mēs aizietu bojā. Kamdēļ lai es tā nesaku, kad tas man nekā nemaksā un nevienam ļauna nenodara, jo pats grāpa lielkungs arī nemaz nemana makā robu no tā, ko viņš man atmet kā algu par patīkamam runām. Toreiz dabūju trijnieku. Un tā vēl dažu labu reizi. Šorīt grāpiene apciemoja nabagu māju un izdalīja dāvanas, lai nomazgātu savu dvēseli baltu un tiru kā balodīti debesu valstībā. Citi neko daudz nedabūja, bet man kā vecam draugam atlēca vesels rubulis. Lai aizejot uz muižu, dabūšot uzvalku un mēteli. Iešu arī. Es zinu, ka lielkungs tagad bez manis nevar iztikt, nevar ne soli paspert. Kurš viņu tik smuki prot lielīt kā es? Un lielmāti var pakārt, ir tad viņa domās, ka ir mani atgriezusi uz taisnības ceļiem un izglābusi manu nabaga dvēseli no elles ugunīm un no paša nelabā … Tā, meitiņ, iet tavam slimajam tēvam. Pat lielkungs prot viņu godāt un cienīt. Ja es tikai gribētu, tad man kāda muižkunga vieta būtu tūliņ vaļā, bet man uz tādām lietām prāts nenesas. Kamdēļ lai es eju sevi par niekiem vārdzināt? Vai šitā nav labāk? Guli un ēdi, pie tam saņēmi no lielkunga kā no veca drauga rubuļus par oša zāģēšanu un par citiem labiem darbiem.»
Runas atkal aptrūka. Jukuma sajūsma atslāba. Abi paklusēja brītiņu, tad Māriņa sāka atvadīties. No sākuma tēvs gribēja tai iet līdzi uz Lielklintaiņiem, bet atcerējās, ka viņam ir nauda un ka Baznīckrogā par naudu daudz ko var dabūt. Tamdēļ viņš grozīja apņemšanos, likdams tikai aiznest labasdienas un iepriecinošus solījumus par to, ka viņš drīzumā apmeklēs Lielklintaiņus, ja iznāks vaļas brīži.
Lielklintaiņos Māriņu uzņēma kā vecu paziņu pēc visiem viesmīlības likumiem: saimniece uzcienāja ar to, «ko Dievs devis», izrādīja saimniecību, izprasīja par Rīgas dzīvi un palaida, projām ejot, līdz olnīcas galam, pie kam Māriņa lūdza arī viņu apmeklēt Rīgā pie gadījuma un uzdeva savu adresi.
Bija jau krēsla, kad Māriņa ieradās pie Baznīcas kroga. Durvju priekšā pustumsā stāvēja pārītis — vīrietis un sieviete. Pēdējā uztrauktā balsī bārās brīžam čukstoši, brīžam aizmirsdamās pa teikumam izšāva skaļi jo skaļi. Māriņa tikai padzirdēja:
«- Tad tāds tu man esi!- Krāpnieks, jā, krāpnieks! … Vai domā, ka man liela vajadzība pēc tevis? … Pats vēlāk nožēlosi, bet būs par vēlu… Nestāsti niekus … Meli, meli!.. .»
Puisis kaut ko iebilda pa vārdam pretim, bet tik klusi, ka Māriņa viņa teicienus nevarēja saprast. Viņa gribēja pasoļot pārītim garām, krogā, bet negribot apstājās, jo pazina sabārto krāpnieku par Jaunlāci. Tiešām, tas viņš bija. Jaunlācis bija nostājies pie kroga durvīm, lai sagaidītu Māriņu, jo tas taču bija viņa pienākums viešņai nolīdzināt ceļu uz dejas zāli. Tā stāvot un gaidot vienu, ļauni vēji tam uzlaida kaklā otru, par kuras eksistenci puisis tiešām veselu dienu bija aizmirsis. Bet Robežnieku Otīlija nebija aizmirsusi un ņēma puisi apstrādāt par tīšiem un netīšiem grēkiem.
Tosvētdien Robežnieku Otīlija bija ļoti čakla. Kaut gan sestdien bija norunāts, ka viņa ies ganos, tomēr māte, saulītei lecot, vēl nedomāja celt meitiņu, negribēja traucēt tās saldo miegu. Sak, lai vēl paguļas. Zēl svētdien tik agri modināt nabaga meitiņu, kas taču tik mīļa, naska, jo pati labprāt piedāvājās iet ganos no paša rīta agruma. Bet varbūt rīta agrumā samiegojusies vairs nebūs tik priecīga ganos gājēja, varbūt uzmetīs lūpiņas, kad to modinās. Būtu jāļauj pagulēties smalkai, izglītotai meitiņai; tikai lopi jādzen laukā! Nu! Lai jau, lai! Vēl mazu brītiņu.
Te durvis uz istabiņu, kur gulēja Otīlija, atvērās, un tanīs parādījās pati gane, jau pilnīgi apģērbusies un sagatavojusies šās dienas amata pienākumiem. Otīlija smaidīja jautri un priecīgi. Miegs tai bija kā ar roku noņemts. Ieraudzījusi māti, viņa uzsauca, jautri iesmiedamās:
«Gutmorģen!»
Mātes sirds tīri vai izkusa. Viņas smalkā meitiņa bija mundra, cildena, kā daždien cielaviņa. Piecēlusies pati bez modināšanas un smej vien.
Arī māte smaidīja.
«Ko nu! Ko nu! Vai tad es, meitiņ, vāciski protu? Es neesmu tik mācīta kā tu, manu sirsniņ. Kad biju tavos gados, tad vēl neviens nedomāja saimnieku meitas sūtīt uz pilsētu skoloties. Cik tu šorīt čakliņa! Es palīdzēšu lopus izdzīt laukā …»
Tuvojās pusdiena. Robežniece, iedama no pagraba uz istabu, paskatījās uz sauli. Drīz būs jāsauc, lai gane dzen lopus pusdienā uz mājām. Bet kas tad tas? Tur divas govis bija iznākušas druvā. Viena, iebridusi nenopļautu auzu gabalā, ēda pilnām mutēm, otra rīkojās pie mistra gubiņas. Ak tu bezkauņas! Raibaļa arvienu prot ganiem no- zagties. Jāsteidzas izdzīt lopus no labības. Bet tur nāk arī vērsēns un vēl viena govs. Ak tu žēl Lielais vērsis arī mežmalā. Aiz viņa vēl kāds lops kustas.
«Otīlij, ē! Kur tad tu pati? Visi lopi kur kurais!»
Otīlija nerādījās. Robežniece atgrieza lopus, sadzina vienā barā un sāka saukt meitu, bet šī neatsaucās. Tikai pēdējā mežā aizkavējusies govs sāka maurot un iznāca klajumā. Otīlijas nebija. Robežniece sauca, cik balss līdzekļi atļāva, bet no meitas nebija ne vēsts. Kas ar viņu varēja būt noticis? Katrā ziņā kaut kas ļoti slikts, kāda nelaime, jo gane mājās vairs nespēja pārnākt.
Robežniecei auksti tirpuļi pārgāja no galvas līdz kājām. Mīļā meitiņa varbūt bija beigta. Paķērusi ceļā gadī- jušos kārts galu, saimniece saveķēja ar to sparīgi govis un steidzās teciņus viņām nopakaļ. Iegrūdusi lopus sētsvidū, Robežniece aizelsusies ieskrēja istabā. Tur, gultā izstiepusies, vaļējām acīm vārtījās saimnieks un viņa dēls. Abi šā izmantoja svētdienas mieru pēc nedēļas darbiem.
Saimniece bija tā aizelsusies, ka nevarēja parunāt ne vārdiņa. Vīrieši pacēla galvas un izbrīnījušies paskatījās.
Saimnieks ievaicājās:
«Kas tev, siev? Ko tu skrien? Es domāju, tu izgāzīsi durvis ar visu stenderi.»
«Otīlija! Otīlija!»
Robežnieces balss bija tik traģiska, ka abi vīrieši piecēlās un nosēdās uz gultas malām. Saimniece pāris vārdiem izstāstīja lietas gaitu. Saimnieks atmeta ar roku un
nopukojās:
«Tpu! Es domāju, ka tiešām kāda nelaime. Otīlija lopus palaidusi labībā? … Būs ganos aizmigusi vai sākusi ciemoties ar kādu puisi. Kas tur cits varētu nogadīties?»
«Tu arī, vecais, esi pēc spoka. Tev nemaz nav rūpju par bērnu.»
«Ko tur lai rūpējas, kad nav ko rūpēties?»
«Nav ko rūpēties? Tā! Otīlija varbūt beigta, un šis man te …»
«Kāds jupis šo raus dienas laikā tepat mežmalā? Meitietis kā klucis! Lai tik jupis pats no viņas piesargās!»
Tomēr saimnieces uztraukums sāka pa druskām pielipt arī klausītājiem. Nosprieda iet Otīliju meklēt. Saimniece sasauca mājas ļaudis, lai meklēšana labāk veiktos. Barā visi — kalpi, kalpu sievas, neprecējies puisis, kalpone, pat kalpu bērni, kuri tikai spēja kājas kustināt, — devās uz mežu.
Robežniece pa brīžam vaimanāja un raudāja, jo viņa nemaz vairs necerēja redzēt mīļo meitiņu sveiku un ve^ selu. Te atskanēja kalpu meitenes priecīgs sauciens:
«Otīlija! Lūk, kur Otīlija!»
Drīzi visi meklētāji saradās pie saucējas. Tiešām, Otīlija sēdēja klajumiņa malā, cieši atspiedusies pie vecas liepas, tā ka grūti bija ieraugāma, jo resnais koks aizslēpa no vairākām pusēm. Bet kas tad patiesibā ar Otiliju bija atgadījies?
No rīta, lopus dzīdama ganos, Otīlija gandrīz dejoja. Nonākusi mežā, Otīlija dziedāja dziesmu pēc dziesmas. Kā Otīlijai arī nepriecāties? Šodien to ganos apmeklēs mījais. Tas bija stalts puisis, kaut drusku neveikls. Nekas! Gan viņa to izskolos, kad būs apprecējušies. Un kāzas nevarēja vairs būt aiz kalniem. Jānis būs ar māti izrunājies par šo lietu. Vecene gan izturas pret Otīliju kā īsta ežu māte, bet tāda bija palaikam viņas daba. Kad Jāņa māte nerūca? Kas bija tāds eņģelis, uz kuru viņa nepukojās? Droši vien pat sapņos vecā kurn, ja ne par ko citu, tad varbūt par saulīti, ka tā nespīd naktī, un par mēnesi, ka tas dažreiz kā muļķis rādās dienas laikā, kad jau tāpat diezgan gaismas no saules spožuma vien. Otīlija iesmējās par savām domām. Viņa šorīt smējās par visu, un tiešām visapkārt bija tik daudz jocīga, tik daudz liksmības pilna.
Lai vecā tagad rūc, cik grib. Gan pēc kāzām Otīlija viņu pratīs savaldīt. Lai vecene tad tup aizkrāsnē un tur mēli aiz zobiem. Bet kad tikai viņa pašlaik vēl nesagroza Jānim galvu un nenoliedz tam precēt Otīliju? Ko niekus! Kur tad šis dabūs pārāku sievu par tik smalku un brašu meiteni, kāda ir Otīlija. Viņa tiešām vēl daudz par labu priekš tāda lāčuka. Jā! Lāčuks vien Jānis ir. Tur nekā nevar darīt. Nu nekas! Kad tikai viņš būtu ar māti ticis galā. Kad tik vecā ragana šoreiz nav parādījusi par daudz asus nagus savam dēlam precēšanās jautājumā. Un Otīlijai pašapziņa sāka sašļukt. Tomēr ne uz ilgu laiku.
Nevar būt, ka Jānis no viņas atteiksies. Nē, nekad! Tas pamatīgi ieķēries. Viņš arī Otīlijai patīk, to nevar liegt. Un viss būs labi. Drīz viņš būs klāt. Jāuzdzied, lai Jānis dzird, kur meitēns gana lopus. Tā viņam būs vieglāk atrast savu izredzēto. Dziesmiņa noskanēja un apklusa, bet Jānis nerādījās. Nu, viņš jau nevarēja vēl nākt. Brokastis taču bija jāpaēd mājās. Laiks pagāja. Saule kāpa augstāk, bet Jānis nerādījās. Svētdienas dienā brokastis būs aizkavējušās, būs vēlāk dotas. Gan Jānis atnāks. Tomēr dziesmiņas vairs neskanēja no meža pie Robežniekiem. Otīlija jau skaitās. Jānis nebija vairs lāčuks, bet tīrais lācis. Lai tikai piesargās! Gan Otīlija to sapurinās par nokavēšanos. Tik jauki varētu pavadīt pašreiz laiku divatā, un šis nerādās, nezin kur ielīdis. Gan viņš redzēs piparus. Otīlija tam teiks. Tas būs no sākuma, lai viņš jūt, kā ar smalku meitu jāapietas. Vēlāk Otīlija piedos Jānim, un abi mīlināsies līdz pusdienai. Pat pēcpusdienā viņa pati atkal dzīs lopus ganos, lai Jānis līdz vakaram varētu pie ļaudaviņas uzturēties un lai tādējādi abiem iznāktu tīrie laimes svētki visu dienu.
Saule kāpa augstāk un augstāk. Laiks manāmi tuvojās pusdienai. Jānis nerādījās. Otīlija brīžam dusmojās un gatavojās Jāni saplēst gabalos, brīžam jutās tik nelaimīga, tik vientuļa — atstāta un piekrāpta, ka asaras slacīja sūnas un zāli zem vecās liepas klajumiņa malā, kur O'ilija bija izvēlējusies vietu sēdēšanai. Jā! Pat saulīte nelaimīgo meitu vairs tā nesildīja kā no rīta.
Pusdiena tuvojās neapšaubāmi, un Jānis nenāca un nenāca. Otīliju pārņēma nevaldāmas dusmas. Tad šitāds viņš bija. Lai piesargāsi Vai viņa tam pakaļ skries. Nepavisam nē! Ņemšu citu! Vai puišu trūkums? Bet nē! Citi nav tādi kā Jānis. Jānis tik mīļš. Tikai kas viņam šodien atgadījies? Pag, vai tur nenāca viņš! Nē, tas bija vērsēns, kas aizklīdis drusku tālāk nost no pārējā ganāmā pulka. Diedelnieks tāds! Tam ir jāuzgāž krietni vien ar vicu. Vērsēns dabūja vairāk, kā bija pelnījis, jo pašu reizi viņš noderēja par dusmu izgāšanas priekšmetu.
Robežnieku gane atsēdās atkal zem liepas, novēroja sauli un sāka dusmoties. Ka jupis parautu visu šito ganu būšanu! Viņa ir Robežnieka smalkā meita un iet svētdienās ganos. Būtu viņa brīva, tad aizietu līdz Jaunlāču mežmalai paskatīties, kas tur īsti notiek. Bet to viņa var tāpat izdarīt! Kas tai daļas gar lopiem? Lai iet, kur katrs grib. Tomēr nē! Viņa neies vis uz Lāčiem. Viņa ne solīša nespers tā nejēgas dēļ, kas pats savu laimi neprot cienīt. Lopus viņa arī neganīs vairs. Lai tie iet, kur grib. Viņa nevienu minūti vairs neganīs! Tur jau vērsēns atkal stipri tālu aizgājis! Raibaļa no jauna zogas uz mājas pusi, uz druvām pie vasarāja gubiņām. Lai iet!
Otīlija nosēdās tuvāk pie resnās liepas, atspieda muguru pret koku un, nepiegriezdama vērības lopu gaitām, dusmīgi caur pieri skatījās apkārt. Tikai pa reizei viņa slaucīja asaras, kuras tagad ritēja vairāk aiz dusmām
nekā aiz žēlabām, jo vainīgais bija atrasts. Tā bija Otī- lijas māte. Ko šī sūtīja meitu ganos, pie tam tik smalku meitu? Un vēl svētdien, kad visi dzīvo mierīgi pa mājām!
Cik ilgi viņa tā bija nosēdējusi, Otīlija žēlabās un dus-] mās nemaz nezinātu pateikt. Laiks bija aizgājis stulbā nekā nedarīšanā, dusmu pārņemtā ietiepībā. Te no mežmalas puses atskanēja mātes saucieni. Otīlija gribēja at- ] saukties, bet nē. Tagad māte Otīliju sauca, bet no rīta pielika pie lopiem, piespieda iet sasodītos ganos, kur Otīlija tagad jutās tik bezgalīgi nelaimīga. Nekas! Lai māte ] paaurē. Klaigāšana uz laiciņu apklusa, tad sākās no jauna un tagad jau bija daudzbalsīga. Otīliju meklēja. Lai pameklē.
Meitu bija pārņēmušas tādas dusmas un ietiepība, ka viņa vēlējās pēc iespējas vairāk sariebt visiem, arī meklētājiem. Jau sākumā tēvs pagāja tuvu garām Otīlijas liepai, bet meita tā pieplaka pie zemes un piespiedās pie koka, ka meklētājs nemaz neieraudzīja. Kad kalpa acīgā meitene pamanīja Otīliju un visi mājinieki saradās ap viņu, māte raudādama metās tai ap kaklu, iesaukdamās;!
«Meitiņ, manu mī|o meitiņ! Kas tev noticis?»
Otīlija piecēlās kājās un pikti atcirta:
«Kas lai notiktu? Nekas!»
Visi izbrīnījušies saskatījās. Robežnieks dusmīgi nospļāvās un teica:
«Ko tu āksties? Jāņem tikai klūga un jāuzskaita, tad nemuļķotu ļaudis.»
«Man vēders sāp!» Otīlija noteica un sāka iet uz māju pusi. Māte tecēja blakus un, pagriezusies pret vīru, to norāja:
«Nu tu, vecais, atkal ālējies! Vai nedzirdi, ka Otīlijai vēders sāp? Labi, ka vēl atradām pie dzīvības. Iesim, meitiņ, uz mājām, iesim! Neklausies nemaz, ko tēvs tur burkš!»
Par Otīlijas ganos iešanu pēcpusdienā nebija pat runas. Viņa palika mājās un vārtījās pa gultu, bet tai drīzi vien apnika. Viņa sāka prātot, kā noskaidrot Jāņa neierašanās iemeslu. Vakarā bija dejošana Baznīckrogā. Tālu gan bija ko iet, bet pa ceļam, ejot garām Lāčiem, viņa varbūt vēl satiek Jāni. Ja arī ne, tad Baznīckrogā viņš droši ieradīsies. Viņš saņems pienācīgu algu, dabūs dzirdēt, ko pelnījis. Jāuzmudina brālis, lai tas arī nāk līdzi.
Robežnieka dēls Roberts, noklausījies māsas vēlēšanos, sāka smieties un ievaicājās;
«Kā? Vai tev briesmīgās vēdera graizes pārgājušas, k» nebaidies diet?»
Māsa uzmeta viņam dusmīgu skatu un atstāja vēdera lietu ārpus debatēm. Tā kā Robertam pret dejošanu nebija iebildumu, tad citi šķēršļi tika drīz novērsti, un brālis ar māsu pievakarē tuvojās Baznīckrogam. Pašā kroga durvju priekšā viņi uzdūrās virsū Jaunlāču Jānim. Tā kā Robertam bija nojauta par māsas simpātijām, tad viņš pēc īsas apsveicināšanās iegāja krogā, atstādams pārējos ārpusē.
Ieraudzījis Otīliju, Jānis acis vien ieplēta, jo atminējās norunu ar jaunavu. Viņš nevarēja saprast, kā Otīlija pēdējās dienās bija izgaisusi no atmiņas. Un tā bija viņa izredzētā, viņa nākošā sieva. Arī noruna bija aizmirsusies. Nu jāl Laikam tamdē|, ka viņam tik |oti nepatika ar māti plēsties Otīlijas dēļ. Un iet uz satikšanos, nemaz nepārrunājis ar māti precību lietu, — to Jaunlācis arī nevarēja. Bet kā viņš to visu bija aizmirsis? Visu laiku nācās domāt par viešņas Māriņas apgādāšanu. Lai kā, bet tagad būs drāziens, un bija arī. Līdzko Roberts iegāja krogā, Otīlija rāva vaļā. Nabaga Jānis ilgi netika pie vārda. Pa garā sprediķa laiku puisis apķērās, ko teikt.
«Ko lai es būtu darījis? Māte nepiekrīt kāzām, bet tu teici, lai nerādoties bez atļaujas.»
Vajadzības meli šoreiz nāca visiem par labu. Jānis izgrozījās no klizmas. Otīlija sajuta patīkamu vēsmu sirdī, jo Jānis izrādījās par nevainīgu. Ko lai viņš būtu darījis? Māte saka «nēl», Otīlija atkal bez mātes «jā» neļauj acis rādīties. Iznāk, ka viņa pati tā vainīgā. Tomēr enerģiskā meita tik viegli neprata apmierināties, bet turpināja apbērt puisi ar pārmetumiem, kamēr pie kroga parādījās Māriņa.
«Kas šī tāda?» nodomāja Otīlija, apklusdama pusteikumā.
«Ko nu? Kā tikt galā ar divām?» gudroja Jānis.
«Nāc dejot!» vedināja Otīlija un vilka viņu aiz rokas uz kroga durvju pusi, tālāk nost no sāncenses. Jaunlācis saprata, ka nevar pamest vienu savu viešņu, kuru bija ataicinājis, un, pagriezis galvu atpakaļ, teica:
«Māriņ, nāc līdzi krogā … Tā mūsu māju viešņa, agrākā Jaunlāča meita.»
Otīlijai karsts pārgāja pār kauliem. Ka tik šī viešņa nav sagrozījusi galvu Jānim? Vai šī nav īstā vainīgā pie Jāņa neierašanās ganos? Tomēr krogā Māriņa drīzi iepazinās ar Robertu, kuram acīmredzot meiča iepatikās, tā ka tas ar šo vien dejoja, atstādams aizmāršībā agrākās simpātijas. Tiešām, rīdziniece ar savu iznesību un veiklumu, kā arī ar jautriem smiekliem un atjautīgo valodu varēja viegli nostūrēt pie malas šīvakara sāncenses. Puiši ap viņu vien tinās. Viņa dejoja bez apstāšanās un galvenā tiesā ar Robertu, kas pūlējās jauno meitu neizlaist no rokām, kaut vai visu vakaru. Tā iznāca, ka Jaunlāču Jānis, par lielu apmierinājumu Otīlijai, nemaz nedabūja dejot ar viešņu. Sākumā viņš bija ļoti apmierināts, ka Māriņa priecājās un Otīlija vairs nepukojās. Tad sāka rasties skaudība pret kaimiņu Robertu, kurš bija blakus Māriņai un ar kuru pēdējā tik jautri trieca. Un daiļa t>ijat viešņa, ļoti daiļa, tā ka Jānim gribējās būt tuvāk, bet Otīlija to vilka aizvien uz kroga otru galu. Pie pavājās apgaismošanas un putekļiem, kas visu aizsedza, Jānis nevarēja ne saskatīt daiļo rīdzinieci. Tikai viņas smiekli bieži aizsniedza puiša ausis, jo Māriņa liksmojās no sirds. Jukums Klintainis, kurš krogā raudzīja tikt vaļā no sava rubļa, brīžam ar prieku vēroja meitu un bubināja:
«Maktīgs meitietis mana Māriņa! Tūliņ var redzēt, ka Jukuma Klintaiņa meita. Tas skaidrs kā diena.»
Tīri neveikli un smagi sametās ap sirdi Jaunlāču Jānim, kad bija jāiet mājās. Laiks bija labi uz rīta pusi. Roberts soļoja ar Māriņu pa priekšu un triekdami smējās, ka skanēja vien. Otīlija gāja ar Jāni un tīši samazināja soļus, lai paliktu iepakaļ. Sākumā tas viņai arī izdevās, bet tad Jānim tā iesmeldzās sirds, ka Otīlijas pūles bija veltas, kaut ari viņa, saņēmusi Jāni aiz rokas, raudzīja turēt atpakaļ. Jānis cilpoja lieliem soļiem tuvāk priekšgājējiem un, kā spēcīgs buksieris liellaivu, vilka izredzēto pus- šķībi līdzi. Tā visu ceļu līdz Jaunlāčiem abi pāri nostaigāja cieši viens aiz otra.
Roberts ar Otīliju devās no Jaunlāčiem tālāk, bet Māriņa palika viena ar Jāni. Jānis nesaprata, kamdēļ tagad tam sametās vieglāk ap sirdi. Turpretim pavisam nemierīga sirds palika Otīlijai. Soļojot brālim iepakaļ uz Robežniekiem, viņa dzīvi iedomājās, kā viņas Jānis bija palicis naktī aci pret aci savu māju sētsvidū ar šo Rīgas jaunkundzīti. Ko tad šī te atbraukusi? Varbūt tikai sameklēt sev vīru. Un kad nu Jānis iekļūst šai nagos? Otīliju pārņēma tāds nemiers, ka viņa nepavisam nevarēja iemigt, neskatoties uz nogurumu. Arī otrā dienā viņa apmierinājās tikai, kad saņēma drošas ziņas, ka Māriņa jau atstājusi Jaunlāčus.
Arī Jaunlāču Jānis nevarēja torīt iemigt. Pāris reizes viņš cēlās augšā un apskatīja šķūnīša durvis, aiz kurām gulēja Māriņa. Bija reizes, kad Jānis bija gatavs attaisīt durtiņas un iet pie gulētājas. Bet arvienu viņš tad sabijās no savām domām. Ko Rīgas jaunkundze spriedīs par viņu, ja viņš to uzmodinās? Viņš varēja pazaudēt vēl visu cieņu Māriņas acis. Kamēr Jānis vēl tā šaubījās, uzausa diena. Pēc brokastīm Māriņa devās ar mazo pauniņu uz dzelzceļa staciju, iepriekš ielūgusi Jāni apmeklēt viņu Rīgā. Sis ielūgums gan tika sarūgtināts ar piezīmi, ka arī Robežnieku Roberts solījies apmeklēt Māriņu.
Mārtiņš Kiintainis bija ļoti uztraukts. Dienu no dienas viņa uztraukums vēl pieauga. Sācies tas bija agrā pavasarī, varbūt jau pagājušā ziemā. Tad gan viss vēl bija kā tāla nojausma, kas sevišķu nemieru nesaceļ. Jau mēnešiem Lielklintaiņu saimnieku neatstāja vienas un tās pašas domas. Viens no saimniekiem bija viņam parādījis māju izpirkšanas līgumu. Lielklintainis uzmeta rakstu rindiņām skatu, un pirmā nemiera dzirkstelīte bija uzšķīlusies. Taisnība, Mārtiņam Klintainim pašam bija tāds māju izpirkšanas līgums. Cik reizes viņš nebija tanī skatījies, to lasījis un šķirstījis. Lielklintainis zināja arī raksta saturu, bet visu to bija uztvēris kā kaut ko negrozāmu, neapšaubāmu, kā blakus lietu un kā piedevas pie izpirkšanas naudas maksājumiem muižai. Nezin kamdēļ pagasta mājā toreiz uzzibšņoja citāda gaisma.
Pārnācis mājās, Kiintainis ieslīga darbos un kādu laiku bija aizmirsis šo lietu. Atminējās viņš to pēc dažām dienām un tūlīt uzmeklēja savu izpirkšanas līgumu. Arī tā bija darbdiena, un ilgi prātot Kiintainis nevarēja, jo trūka laika. Pavisam citādi tas veicās tuvākā svētdienā, kad viņš pārnāca no baznīcas, kur bija pildījis pērmindera pienākumus. Viņš paņēma Lielklintaiņu izpirkšanas līgumu un nosēdēja pie tā līdz vakaram. Pat uz gulētiešanu sievai nācās pamudināt:
«Nāc jel, vīriņ, gulēti Nu būsi visu kontraktu šodien no galvas izmācījies.»
Tad sekoja pirmā nakts, kur Klintainim miegu laupīja domas. Vēlāk tādu nakšu bija daudz. Un, jo tālāk, jo vairāk. Kad pienāca rudens, Kiintainis tikai par šo lietu varēja domāt, cits tam ir galvā negāja. Nemiers auga un auga. Pārdomas neatstāja ne nakti, ne dienu, ne mājās, ne pagasta namā. Tās viņam uzmācās pat baznīcā, pildot pērmindera pienākumus. Grēks tas bija dievvārdu laikā domāt par pasaulīgām lietām, bet Klintainis tur neko nevarēja izdarīt. Kā viņš arī dažreiz nopūlējās klausīties mācītāja vārdos, drīz tas bija ar domām pavisam citur un tikai pēc brīža apķērās, ka aizmirsis dvēseles lietas un piegriezies pasaulei.
Tā tas gāja dienu no dienas, un Klintainiete ar rūpēm sāka noraudzīties vīrā. Kādu vēlu rudens vakaru, kad sen vajadzēja būt gultā, Klintainis sēdēja pie liguma. Sieva vairāk reizes bija aicinājusi viņu gulēt. Beidzot Klintainiete neizturēja, jo sirds, tā sakot, bija apskrējusies.
«Kas tev īsti ir, ka tu pēdējā laikā esi tik nemierīgs kā kurpnieka īlens? Šaudies šurp un turp. Pat naktīs negribi gulēt.»
Klintainis tikko bija izlasījis attiecīgo vietu pirkšanas līgumā un prātoja:
«Tā kā būtu un tā kā nebūtu. No vienas puses, lieta skaidra, bet, no otras, ka tikai tur nav kāds slepens āķis. Un ko muiža darīs? Ko grāps teiks?»
Sievas sauciens Klintaini iztraucēja. Viņš nevienam nebija ne vārda teicis. To vakaru viņš izstāstīja visu lietu sievai. Klintainiete rokas vien sasita. Sākumā viņa tikai atkārtoja:
«Esi tu man gudrs vīriņš! Esi tu man gudrs vīriņš! Ne velti tevi iecel visādos amatos!»
Tad viņa ievaicājās:
«Bet ko tu darīsi?»
«Es pats par to gudroju. Negribētos lielkungu sakaitināt. Un ja tur nekas neiznāk? …»
«Kā lai nekas neiznāk? Kad melns stāv uz balta, kā tad nekas neiznāks? Sarunājies ar citiem saimniekiem, un pra- sait, kas jums pienākas. Vai grāps renti neprasa līdz pēdējam grasim? Vai jums nav viņam jānoskaita timpas uz mata?»
«Es domāju labāk vēl pagaidīt un citiem nekā neteikt. Ļaudis sāks runāt, un droši vien arī muižā drīz zinās. Ja tad beigās nekas neiznāk, ļaudis smiesies par mani un skatīsies greizi uz Lielklintaiņiem. Es domāju, papriekšu parunāšos Rīgā ar advokātu, kurš veda prāvu par ganību ceļu pret Degumnieku un tik brangi saoderēja Mazklin- taini. Ja advokāts teiks, ka lieta nav apšaubāma, ir tad paspēšu parunāt ar kaimiņiem.»
«Tu arvienu labāk zini, ko darīt, ko nē. Cik tu esi man gudrs vīriņš, ļoti gudrs vīriņš!»
Tā arī tika tovakar nospriests Lielklintaiņu ģimenes parlamentā: pirmām kārtām, ka Mārtiņš Kiintainis ir gudrs vīriņš, un otrām kārtām, ka viņš papriekšu parunās ar advokātu Rīgā un tad tikai sāks rīkoties.
Tātad bija jābrauc uz Rīgu, bet vai tādu gaisa gabalu tūlīt skries bez citas vajadzības? Kaut būtu jāapspriežas ar advokātu par diezin cik svarīgu lietu, tomēr ceļojums bija jāierīko vienā reizē ar nākošo kārtējo braucienu uz Rīgu, kad būs jāved vezums lauku ražojumu pārdošanai.
Pagāja laiciņš. Bija auksta rudens diena. Pūta stindzinošs vējš, un no paša rīta pilināja lietutiņš. Tas ne uz minūti neapstājās un bija ļoti jūtams aukstajā, nemīlīgajā laikā linu vilcējiem no mārka. Lielklintainis pats strādāja pie mārka. Dažu brīdi viņu pārņēma drebuļi. Citādi nebūtu nekas, bet kāsus palika par daudz spēcīgs. Kiintainis pēdējā laikā arvienu kāsēja. Tomēr tik sauss un nemitīgs kā šodien kāsus vēl nekad nebija bijis. Tas jau arī saprotama lieta, jo linu vilkšana no mārka pie tik nejēdzīga laika nevarēja iztikt bez krietnas drebināšanās.
Kiintainis varēja gan ierīkoties, ka pie mārka strādātu kāds kalps, un pats likties pie linu izvadāšanas. Tikai kas viņš būtu par saimnieku, ja neietu darbu priekšgalā? Un kāsus? Vai Mārtiņš Kiintainis bija mazais bērns, ka piegrieztu vērību tādiem niekiem kā kāsēšanai? Pašķaudīs kādu laiku, un viss pāries. Šodien arī nevarēja daudz gudrot par blakus lietām. Vajadzēja pasteigties ar liniem, jo rīt jākauj barokļi un jāgatavojas, lai parīt no pusnakts izbrauktu ar vezumiem uz Rīgu.
Kā parasti, arī šoreiz bija sarunāts braukt vairākiem saimniekiem reizē. Tā iznāca drošāk tik tālā ceļā. Arpa- gasta krogā pie pirmās zirgu barošanas vajadzēja satikties ar Robežnieku un Jaunlāci. Arī Mežupis brauks. Vajadzēja steigt darbu, un Lielklintainis strādāja, dodams gājējiem labu piemēru.
Nākošā rīta nokrēslā četrās Jaunkalniešu mājās sāka skanēt neganta kviekšana. Treknie barokļi izstiepās visā savā garumā un nekustējās.
Laiks bija iestājies jauku jaukais un solīja ceļavīriem labu braukšanu. Viss arī noritēja kā pēc notīm. Kaut gan nācās rauties ar sarīkošanos līdz vēlam vakaram, beidzot Lielklintaiņos divi lieli vezumi stāvēja piekrauti, gatav doties ce|ā ar visādiem lauku gardumiem. Pats saimnieks ar kalpu, kuram bija jābrauc ar otru vezumu, vēlā vakarā atkrita pāris stundiņas. Kas gan par gulēšanu, kad jādodas Rīgas ceļā. Un noteiktā laikā abi Lielklintaiņu vezumi, kuriem pievienojās vēl trešais no Mežupēm, zvalstīdamies pa dubļaino, nelīdzeno ceļu, sāka kustēties. Norunātā krogā viņi panāca trīs citus biedrus. Divus no Robežniekiem un vienu no Jaunlāčiem, kurus vadīja abi saimnieki un Robežnieka Roberts.
Tālāk līdz pat Rīgai viss gāja ļoti gludi, ja atstāj neievērotus ceļa negludenumus, grambas un dobes, kuras dažu labu reizi bija pārvaramas tikai pēc labas stīvēšanās. Nekādi laupītāji ir nedomāja uzbrukt tik lielai spēkavīru nodaļai kā mūsu braucēji. Vienīgā klizma iznāca, iebraucot pašā Rīgā. Pa priekšu brauca Lielklintainis. Pats pēdējais — vecais Robežnieks.
Jaunkalniešu vezumi brauca jau pa priekšpilsētu. Nokusušie zirdziņi gausi vilka uz priekšu smagos vezumus. Arī braucēji bija maz gulējuši un novārguši. Gurdi viņi sēdēja uz vezumiem, vadīdami zirdziņus uz iebraucamās vietas pusi. Piepeši Robežnieks sajuta, ka paliek dzīva pātaga, ko viņš viegli turēja rokā, slīpi pārlicis pār plecu, tā ka auklas gals gandrīz aizsniedza ielas bruģi.-
Atskatījies Robežnieks ieraudzīja ielas puiku. Tas ar pātagu steidzās projām, ko nagi nesa, par prieku biedriem, kas par veiklo darbu skaļi smējās, salasījušies uz apkārtējiem trotuāriem un tuvāko sētu vārtos.
«Trpūl Ak tu, pagāns no knauķal Vai atdosi pātagu?»
Zēns, paskrējis gabaliņu un juzdamies pilnīgā drošībā, apstājās un sauca:
«Se, onkulīt! Se! Paņem! Laba pātadziņa, tīri jauna! Se, onkulīt! Se!»
Tiešām, Robežnieks, iztrausies no ratiem, metās zēnam pakaļ. Tomēr viņu panākt nebija viegli. Zēns aizlidoja gabaliņu tālāk un pagriezies kairināja ar pātagu pakaļ- dzinēju.
«Se, onkulīt, še! Paņem! Smuka pātadziņa!»
«Ak tu! Pagaidi tikai, kad es tevi dabūšu rokās!»
«Nedusmojies, onkulīt! Se labāk pātadziņa! Nedusmojies!»
Uz ielas apstājās gājēji novērot iznākumu. Dažs taisījās iet palīgā neveiklajam ķērājam. Vai nu zēns satrūkās no šādas varbūtības, vai tika no kāda cita iemesla pamudināts, tikai viņš pazuda kādā sētā, pie tam tā, ka Robežnieks droši nezināja, kur īsti palicis bēglis. Gan viņš pavēra vienas sētas vārtiņus, gan otras, bet puika bija kā ūdenī iekritis. Tikai kāds lielāks zēns ņēmās Robežnie-x kam palīdzēt ar aizrādījumiem.
«Tur, krusttētiņ, tur! Tur tas resgalis iespruka. Tur droši dabūsi pātagu »
Robežnieks skaidri zināja, ka aiz uzrādītajiem vārtiem nav paslēpies ķeramais. Sirds aiz dusmām viņam gandrīz plīsa, bet, saprazdams, ka te neko nepanāks, viņš tikai nikni nospļāvās un devās atpakaļ pie vezuma un pie citiem līdzbraucējiem, kas bija apturējuši zirgus un gaidīja biedru. Nopukojušies par Rigas zēnu palaidnībām, jaun- kalnieši brauca tālāk.
Tikko viņi bija pabraukuši garām pāris ielu stūriem, ieblakus vezumiem uz trotuāra parādījās tas pats zēns, kurš bija Robežniekam uzrādījis nepareizos vārtus. Rokā viņam bija nelaimīgā pātaga. Tīri draudzīgi izstiepis to uz Robežnieka pusi, viņš teica:
«Se, krusttētiņ! Es atnesu pātagu! Es atņēmu palaidņa zēnam. Se, ņem.»
Robežnieks šaubīdamies apturēja atkal savu zirgu un devās pie zēna pēc pātagas. Viņš bija tīri klāt pie kāta gala un izstiepa roku, kad zēns palēcās un aizskrēja, uzsākdams no jauna kairināšanos ar pātagu, par prieku saviem līdzbiedriem.
Velti izdarbojies, Robežnieks otrreiz atgriezās pie vezumiem, bet, ja viņš negāja pakaļ pātagai, tad pātaga sekoja viņam. Visādi izdarbojies un galīgi nokusis, Robežnieks uzsauca dēlam: «Robert! Ej noķer to knauķi un atņem pātagu.» Sākās jandāliņš no jauna. Tikai šoreiz dēls bija stājies tēva pēdās. Vēl vairākas reizes Robežnieki, tēvs un dēls, izmēģināja atdabūt pātagu, bet velti. Beidzot abi nokusuši, sapīkuši un apnikuši nepiegrieza nekādas vērības pātagai. Velti izmēģinājās viens zēns, otrs, trešs. Viņi bāza pātagas kātu tīri vai rokās. Kad šie paņēmieni nelīdzēja, jautrā spēle zaudēja zēniem pievilcīgumu. Pātaga ielidoja Robežniekam ratos. Piedevām skanēja vēl zēnu saucieni: «Ņem nu, papiņ, pātagu!» «Tikai citu reizi ieloki labāk resnās kājas.» «Brauc, onkulīt, laimīgs ar saviem vepriem!»
Visas nepatikšanas drīz aizmirsās, braucējiem sasniedzot iebraucamo vietu. Vajadzēja nokārtoties, pārdomāt rītdienas gaitas un daudzmaz izgulēties, lai varētu veiklāk iztirgot ražojumus.
Otrā dienā uz tirgus no paša rīta bija skaidrs, ka braukums izdarīts laikā: cenas turējās augstas. Naudiņa nāca skanēdama. Rudens rente muižai lasījās strauji kopā. Gan pie sviesta pārdošanas iznāca sarūkšanās starp Robežnieku un Mežupi, jo pēdējais atlaida puskapeiku uz mār-ļ ciņas lētāk kādai madāmiņai un tā pārdeva tai lielu spainīti, atņemdams pirmajam gandrīz drošu pircēju. Tomēr līdz nopietnam vārdu ķīviņam nenogāja, jo tūliņ pēc no-j tikuma nebija laika: vajadzēja tirgoties. Vēlāk niknums bija pārgājis, jo sviests bija pārdots, pie tam Robežnieks nekā nebija zaudējis, bet pat pelnījis, jo neko no cenas nenolaida.
Drusku zaudējums iznāca tikai Lielklintainim. Kāda pircēja lūdza aizdot koka spainīti nopirktā sviesta aiznešanai līdz dzīvoklinī, pie kam svēti solījās atnest atpakaļ. Kiintainis tā kā šaubījās, bet pirkums bija prāvs un draudēja spainīša dēļ izputēt. Pircēja likās ļoti godīga un smalka madāma. Tomēr spainītis aizgāja viņai līdzi uz neredzēšanos. Tikai nevarēja sevišķi uztraukties, jo spainīšus pa ziemas vakariem sataisīs, cik vien vajadzēs, un madāma bija sviestu nopirkusi par veselu kapeiku mārciņā dārgāk, kā todien pastāvēja cenas. Tātad patiesībā arī spainītis bija pa daļai samaksāts. Bet «ej nu otrreiz uzticies tādām Rīgas madāmām».
Galvenais tomēr bija, ka vezumi plaka un palika tukši. Lauku ražojumi bija izpārdoti uz tirgus līdz pēdējam gabalam, līdz pēdējai mārciņai. Viss bija pārdots. Sviesta spainīši bija tukši, izņemot vienu nelielu Lielklintaiņa ratos. Ne jau tamdēļ, ka nebūtu pircēju. Tas bija nolemts advokātam par kukuli, jo kā tad tukšām rokām iesi pie kunga. Tukšs tas atradās Klintaiņa rokās, kad šis, priecīgi smaidīdams, aizvēra likumu pratēja durvis pēc izrunāšanās, pie kam pamatīgi tika lasīts «Jaunkalniešu pagasta Lielklintaiņu zemnieku māju izpirkšanas līgums, noslēgts starp muižas īpašnieku cienīgo grāfa kungu Sternu un minēto māju saimnieku Mārtiņu Klintaini».
Advokāta slēdzieni bija tādi, ka Klintainis smēja vien. Tagad tikai vajadzēja sarunāties saimniekiem un kopīgi hodot lietu advokātam. Klintainis bija pašapmierinats un lepns, jo lietu taču viņš sadomāja — un kādu lietu! Jaun- kalnieši acis vien iepletīs, kad padzirdēs, ko Mārtiņš Klintainis izprātojis. Bet Robežniekam viņš visu izstāstīs jau šovakar. Tikai pašreiz jāpasteidzas sapirkt visu, kamēr veikali vaļā. Iepirkt sāli, ziepes, petroleju un šādas tādas citas lietas Klintainis bija uzdevis kalpam. Jāpasteidzas ar pārējiem iepirkumiem, jo vai tad ir laiks gulēt Rīgā lieku dienu.
Klintainis ātri steidzās uz nodomāto veikalu, kad izdzirda saucienu:
«Klintaiņu krusttēv, kur tik steidzīgi?»
Jukuma Klintaiņa meita stāvēja viņa priekšā un smaidīdama sniedza roku.
«Vai mani arī apmeklēsit?»
«Vai tad nu, meit, ir brīvs laiks? Jāraujas ar darīšanām. Jātaisās, ka tiek drīzāk mājās.»
«Nē, nē! Es negribu ne dzirdēt par neatnākšanu. Es, krusttēv, dusmošos.»
Un, lai kā Klintainis atrunājās, viņam beidzot bija jāapsola, ka pievakarē kopā ar Jaunlāci apmeklēs Māriņu. Tamdēļ, saticis Jaunlāci, Klintainis to uzvedināja līdz. Izrādījās, ka šis pats bija domājis par apmeklējumu pie pagājušās vasaras viešņas un pat bija atstājis nepārdotu krietnu sviesta piku — kukulim.
Abi devās ceļā un nomaļā ieliņā, lielas, dziļas sētas pašā dibenā, atrada Māriņu mazā, nabadzīgā, bet tīri turētā un labi uzpostā dzīvoklītī no virtuves un vienas istabiņas, kur mitinājās Māriņa un viņas jaunākais brālis Pēteris. Mazais dzīvoklītis abu laucinieku neizlutinātajām acīm izskatījās diezgan grezns. Tiešām, lētais galdiņš un vienkāršie krēsli bija glīti. Vienkāršie, baltie logu aizkaramie un daždažādās bildītes, kas dekorēja sienas, lauku ciemiņiem bija tīrais kundziskums. Sujammašīna piedeva istabai vēl savu tiesu mājīguma. Virtuvē sprausloja kāds vārāmais trauks ar ūdeni, bet uz galda gaidīja baltmaize, sviests un tējas glāzes. Pašai saimniecei arī bija mugurā vislabākais, kas atradās viņas rīcībā. Nebija nekādi zīdi un samti, bet tīri lēti drēbju gabaliņi. Tomēr, kārtīgi un glīti pielaikoti, tie atstāja uz ciemiņu acīm labu iespaidu.
«Beidzot arī jūs atnācāt. Tas labi. Man šodien jau bija viens ciemiņš no jūsējiem — Robežnieku Roberts.»
«Ko šis te meklēja?» nemanot paspruka izsauciens Jaun- lācim. šī ziņa viņam nepavisam nepatika. Tā viņam tā sabojāja garastāvokli, ka jauneklis tikko sadzirdēja Māriņas atbildi:
«Robežnieku Roberts pagājušo vasaru solījās mani apmeklēt un tagad turēja solījumu bez atgādināšanas. Ne tā kā jūs, kuri laikam nemaz nebūtu pie manis rādījušies, ja es nesatiktu šodien uz ielas Lielklintaiņu krusttēvu.»
Jaunlācis ņēmās to apstrīdēt un aizrādīja uz atnesto ciema kukuli — sviesta gabalu — kā nodomātā apmeklējuma pierādījumu. Tā sākās valodas, un tējas dzeršana noritēja jautri. Arī laiks aizgāja nemanot, sevišķi Jaunlā- cim, kurš bija tīri neapmierināts, ka Kiintainis skubināja uz promiešanu. Bet pēdējam stāvēja prātā saruna ar Robežnieku par māju līguma lietu, un viņš palika ar katru minūti nepacietīgāks. Neko darīti Jaunlācim bija jāiet. Abi ciemiņi atvadījās no Māriņas un viņas brāļa, kas pēc veikala slēgšanas arī bija pārradies mājās, un devās projām, noņēmuši solījumu, ka Māriņa arī nākošo vasaru apciemos Jaunkalniešus. Viņa Robežnieku Robertam arī esot solījusies dejot nākošo vasaru. Atkal šis Roberts! Ka viņu deviņi vilki! Un Jaunlāča labais garastāvoklis no jauna bija vējā.
Ejot pa ielu, Kiintainis pēc laba brīža iebilda:
«Varens meitietis tā Māriņa! Tik smuka, gudra, iznesīga, ka visā mūsu draudzē tādas nesameklēsi ne ar uguni. Tev, Jāni, viņa tīri labi noderētu par sievu.»
«Ko? Man?» uzrunātais izbrīnījies iesaucās.
«Nu jā, tev. Viņa būtu krietna un čakla saimniece un laba sieviņa. Tu viņu varētu ņemt.»
«Es? Es?…» Un jauneklis tā apjuka, ka līdz iebraucamai vietai neatguvās, ko atbildēt. Kiintainis viņam nekā vairāk neprasīja, jo no puiša apjukuma sprieda, ka ir trāpījis ar savu priekšlikumu naglai taisni uz galvas un ka tamdēļ nav ko tālāk uzbāzties.
Iebraucamā vietā tovakar Jaunlācis prātoja par Klintaiņa aizrādījumu. Jā, smuka gan Māriņa bija un patikt arī patika, bet viņam jau iecerēta Otīlija. Ar to viss par kāzām sen nospriests. Tiesa, māte negribēja Otīliju par vedeklu, bet māte jau parūks pret katru. Viņa rūktu arī pret Māriņu. Viņš tomēr izvairās no kara ar māti, jo zina, ka tā labu vien novēl vienīgam dēlam. Māte paliek māte! Nāks laiks, nāks padoms. Arī Otīlija pēc dejas vakara krogā vairs neuzstājās tik strauji.
Kamēr Jaunlācis prātoja un citi braucēji sāka snaust, Klintainis ar Robežnieku veda nopietnas sarunas, kas ievilkās dziļi naktī. Tumsai iestājoties, Robežnieks bija sācis taisīties uz gulēšanu, jo pēc dienas gaitām Rīgā kauli ilgojās pēc atpūtas. Bet, kad viņš izdzirda, ko Klintainis atstāstīja par sarunu ar advokātu, vecajam pagasta tiesas priekšsēdētājam miegu atņēma kā ar roku. Viņš tūliņ šāva pār šņori un izskaidroja, ka Kalniešu grāfam nākšoties pie pārdotām mājām pircējiem vēl piemaksāt klāt.
Klintainis neņēma lietu tik traģiski, bet arī viņš cerēja uz lieliem panākumiem, un debates ievilkās garumā, tā ka pat sētas puisis nobrīnījās, kas lauku papiem uzskrējis, ka viņi neiet gulēt. Kad kaut ko dzertu, vēl varētu saprast, bet tā viss gāja bez prāta. Abi draugi kūpināja vienu pīpi pēc otras, paklusu kaut ko sprieda, un brīžam viens, brīžam otrs bakstīja ar pirkstu līgumu, kurš staigāja desmitām reižu no Klintaiņa pie Robežnieka un atpakaļ. Tikai kad tabakas maki bija tukši, kad pārējie Rīgas braucēji bija paspējuši nogulēt otros sānus un griezās atpakaļ uz pirmajiem, jo trešo cilvēkam mīļais Dieviņš nav piešķīris, karstie spriedēji likās uz auss. Robežnieks pat miegā pārsprieda kaut ko, jo tik skaļi iesaucās, ka vispārīgā krākšana uz brītiņu mitējās un Mežupis, pirms laika atmodies, izgāja barot savu zirgu.
Tiešām, Robežniekam pa sapņiem nemaz viegli negāja. Tam likās, ka pats grāfs to lūgtin lūdz, lai liekot šo mierā ar māju izpirkšanas līgumiem, lai ņemot labāk Jaunkalniešu pili uz pleciem un stiepjot projām uz Robežniekiem. Gan noderēšot, šim pašam nevajagot. Tad nu Robežnieks pa miegiem mocījās ar pils pārnešanu. Eka bija mūra un liela, smaga. Tamdēļ nav brīnums, ka Robežnieks rītā atmodās ne vien neizguiējies, bet arī galīgi nosvīdis un nomocījies ar pils nešanu, pie kam labais plecs bija neganti atspiests. Nevarēja saprast, vai tas nāca no nesamās pils smaguma vai no guļamās lāviņas asās malas, uz kuras Robežnieks bija gulējis. Steidzīgi pa agro rīta pustumsu jūgdams zirgu, Robežnieks vēl dudināja:
«Skaidra lieta! Vienkārša darīšana! Kā es pats to agrāk neiedomājos? Nu jā, nepiegriezu vērības. Tik pierasta lieta, ka nepiegriezu vērības.»
Siin Rīgas braucienam bija dažādas sekas. Par Māriņu tika runāts ceļā uz mājām. Robežnieku Roberts dabūja zināt par apciemojumu, kurā Jaunlācis bija ņēmis dalību. Par to viņš stāstīja mājās. Tādā kārtā visu dabūja zināt Otīlija, kam šī lieta nepavisam nepatika, sevišķi tamdēļ, ka viņas izredzētais pret sirdspuķīti likās atsalis.
Otīlija nosprieda, ka jāņemas atkal nopietnāk ar precēšanās jautājumu, un sāka mākties Jaunlācim no jauna virsū. Gan šis atrunājās, gan vairījās, bet enerģiskā meiča negribēja atkāpties no sava dzīves plāna. Sākās strīdi. Reizi pat Otīlija dusmīgi izskaidroja:
«Ja tu tā baidies no mātes, tad man pašai būs ar viņu jāizrunājas, Es izteikšu skaidri un gaiši visu lietu, un tu redzēsi, ka viņai būs mute ciet.»
Jaunlācis sāka smieties. Viņš gribētu to redzēt, ka mātei būtu mute ciet. Pat domas par to likās tik jocīgas, ka bija jāsmejas. Smiekli izklīdināja dusmu mākoņus, tā ka pārīša starpā iestājās todien atkal saticība. Attiecības starp abiem vispār pamazām uzlabojās. — Jo tālāk pagātnē aizgāja Rīgas brauciens, jo biežāk Jaunlācis satikās ar savu Otīliju, tā ka jaunā meitene jutās atkal apmierināta.
Nopietnas sekas Rīgas braucienam bija arī Lielklintai- ņiem. Saimnieks pa garo ceļu izdomāja jaunu plānu. Jāved meita uz Rīgu paskolot, lai paliktu tikpat veikla kā Jukuma Māriņa un lai iemācītos vācu valodu. Kiintainis redzēja, ka šīs valodas runātāji ieguva lielāku nozīmi sadzīvē, un tamdēļ gribēja arī meitai iegūt dzīvei noderīgu labumu. Māriņas iznesiba arī derētu, ļoti derētu Lielklintaiņu meitai. Ciemodamies pie tējas galda, Kiintainis bija no Māriņas šo to izvaicājis un izzinājis, ka pastāvot saimniecības skola, kur pie kādām vācu madāmiņām varot iemācīties ir šūšanu, ir citas noderīgas lietas. Tur viss ejot vāciski, tā ka visas iemācoties tīri viegli šo valodu. Vēl labāk esot, ja paņemot papildu stundas pie kāda skolotāja. Tās maksājot labu tiesu dārgāk, bet noderot. Pie madāmiņām jāskolojoties divus gadus, un maksa neesot liela. Tikai tīra muļķe jau nevarot būt pie iestāšanās. Jūliņa tāda arī nemaz nebija, jo trīs ziemas un vasaras bija mācījusies pagasta skolā, tā ka pat vāciski ko zināja un varēja skaitīties par puslīdz izglītotu lauku skuķi. Pagasta skolotājs Jaunkalniešos bija krietns vīrs un savu skolu tiem laikiem turēja pienācīgā augstuma. Ja Jūliņa vēl divus gadus pabūtu Rīgā, no viņas iznāktu tīri prātīga un izvedīga meita. Tā, mazākais, sprieda viņas tēvs.
Arī finansiālā puse nevarēja radīt sevišķas grūtības. Pārtiku pievestu meitai no laukiem. Naudas maksājumi madāmiņām nebija tik prāvi, ka Lielklintainis pašreizējos apstākļos tos nevarētu atļauties.
Klintainis tūliņ otrā dienā pēc atgriešanās no Rīgas ņēmās pārrunāt ar sievu par meitas skološanu un uzdūrās — uz sīvu pretestību.
Klintainiete domāja, ka meita Rīgā var aiziet bojā, ka Jūliņa tā diezgan skolās gājusi un vīrs šoreiz muļķības vien sadomājis. Gan Klintainis ņēmās pārliecināt, bet mātei bija žēl šķirties no meitiņas, un tamdēļ prātīgie vārdi aizgāja vējā. Jo Klintainis vairāk runāja, jo vairāk auga nesaskaņa laulāto draugu starpā.
Klintainiete bija pilnīgi aizmirsusi savu spriedumu, ko pati taisīja pirms vīra Rīgas braukšanas un kas skanēja, ka Klintainis ir visgudrākais vīriņš pasaulē. Pašlaik viņa reizi pēc reizes atkārtoja, ka Klintainis runā muļķības, un griezās pie meitas pēc palīdzības, pilnīgi pārliecināta, ka Jūliņa negribēs braukt uz Rīgu. Tāda šķiršanās Jūliņa! varēja būt sāpīga, un tamdēļ šinī jautājumā viņa likās dabīgā sabiedrotā Klintainietei pret vīru. Tamdēļ māte arī sauca meitu talkā:
.«Jūliņ, nāc šurp! Nāc paklausies, kāds stulbums tēvam uzskrējis! Viņš vai prātu zaudējis un lemj par tevi trakas lietas.»
Jūliņa bija tikko kā iesvētīta. Viņa bija pus meitene, pus jaunava. Izdzirdusi mātes saucienu, viņa nosarka līdz ausīm. Sirsniņa sāka tukšķināt kā labi smags vcserītis, jo kas gan varēja būt, ko prātīgais tēvs būtu par viņu izlēmis un ko māte sauktu par trakām lietām. Vienīgi precēšanās. Droši tēvs grib savu Jūliņu izprecināt, bet māte domā, ka vēl par jauniņu. Meita gluži tādās domās vis nebija. Precēšanās likās tik vilinoša. Bet kas tas varēja būt par puisi, ko tēvs izmeklējis? Droši kāds varens jauneklis. Citādi tēvs Jūliņai to neievēlētu. Un mīļš viņš būs pret Jūliņu; bez šaubām, tas citādi nemaz nevar būt. Nu, viņa arī tādu krietnu, skaistu puisi iemīlēs no visas sirds. Ka tikai ātrāk dabūtu šo skatīt pašas acīm.
Kad māte uztrauktā balsī izstāstīja tēva patieso nodomu, Jūliņa jutās vīlusies. Tomēr arī šāds tēva lēmums bija pa prātam. Viņa vēlējās būt cienījamāka, kļūt par puišu lutekli. Un tāda droši būs, kad atgriezīsies no Rīgas mājās. Jā, viņa būs izglītota, iznesīga, gudra, daudz pieredzējusi.
Māte palika kā uz mutes sista, kad Jūliņa piekrita tēva nodomam. Tagad karot bija velti, vajadzēja steigt gatavot meitu Rīgas dzīvei. Klintainiete vēl atguvās iebilst, ka pilsētā Jūliņa var izlutināties un aizmirst darbu. Par šo iebildumu ir Jūliņa, ir Kiintainis pasmējās. Arī māte pati tam neticēja.
Kiintainis norakstīja vēstuli Māriņai par visu un lūdza izpalīdzēt Jūliņai pirmā laikā ar padomu, sevišķi pie iekārtošanās un iestāšanās skolā.
Māriņa drīz «atlaida grāmatu» un ar prieku apņēmās vajadzīgo nokārtot, pat sagaidīt stacijā nākošo rīdzinieci, ja tikai saņemtu paziņojumu, kad Jūliņa iebrauks. Tas padarīja lietu vienkāršu. Ceļā Jūliņu pavadīja mātes svētība un asaras. Klintainiete tagad palika viena mājās. Abi bērni bija projām. Grūti sametās dažu reizi ap sirdi. Tamdēļ nobirdināja pa asarai. Bet tāda daždien ir dzīve šīs pasaules raudu ielejās. Jāpacieš vien ir. Un Klintainiete pacieta arī.
Svarīgas sekas Lielklintaiņa pēdējam Rīgas braucienam bija arī visiem abu Kalniešu pagastu saimniekiem.
Jau atceļā no Rīgas Mežupis un Jaunlācis tika iepazīstināti ar Klintaiņa atradumu izpirkšanas līgumā. Drīz jaunā vēsts izplatījās ar zibens ātrumu Jaunkalniešos, aizsniedza arī pat visattālākās Veckalniešu mājas. Sākumā ziņa bija domāta tikai saimniekiem, bet drīzi par to grāfa Sterna abos pagastos runāja ne tikai māju iepircēji, bet katrs dzīvs cilvēks.
Rudens vēji nikni auroja gar zemnieku māju pakšiem, un lietus sita pret rūtīm, bet dažs labs Kalniešu saimnieks stundām to visu pat ir nedzirdēja, iedziļinājies savu māju izpirkšanas līgumā. Vispārīga vērība bija piegriezta vienam šī līguma pantam, kurš skanēja:
«§ 16. Cienīgais grāfa kungs, kā Kalniešu īpašnieks, dod tam un tam, kā to un to zemnieku māju iepircējam, līdz šo pašu, šeit līgumā minēto māju galīgai izpirkšanas naudas nomaksai šo pašu, šinī līgumā minēto māju vajadzībām maizes krāsns kurināmo malku līdz divām kubikasīm gadā, skaitot vienā asī pa 6 Reinlandes zemes pēdām, bet ne pa septiņām krievu zemes pēdām, tā ka kubikass jāmēro 6 Reinlandes zemes pēdas garumā, platumā un augstumā, un ba|ķu kokus būvēšanai pēc vajadzības pienācīgā resnumā un pienācīgā daudzumā iz viņam, cienīgam grāfa kungam, piederīgiem Kalniešu mežiem, pie kam ciršana un izvešana jāizdara pašam šinī izpirkšanas kontraktā minēto zemnieku māju pircējam, kam arī pašam jāgādā par kārtīgu koku apstrādāšanu, jo pēc šī māju iepirkšanas kontrakta noslēgšanas muiža vairs neliksies zinot par ēku celšanas izvešanu šinī kontraktā minēto māju gruntē.»
Viss līgums runāja tikai par zemnieku māju iepircēja pienākumiem pret muižu: noteica pirkšanas summu, maksāšanas laiku, atņēma zemniekam uz iepirktās zemes medību un zvejas tiesības, atstājot tās «cienīgam grāfa kungam» uz visiem laikiem līdz «mūžu mūžiem», aizliedza ierīkot tirdzniecības un rūpniecības pasākumus pirktajās mājās, sevišķi pieminot krogu atvēršanu un sudmalu celšanu, uzlika zemniekiem pircējiem visas klaušas, sevišķi ceļu uzturēšanas darbus, pat pa muižas zemi utt., utt. Dažreiz lieta nogāja līdz mūsu dienās vairs neizprotamiem sīkumiem. Vienīgais pants, kas uzlika arī muižai pienākumus, bija § 16., bet tas patiesībā bija cēlies tikai tamdēļ, lai atsvabinātu muižu no rūpēm par iepārdoto zemnieku māju ēkām. Kamēr šīs mājas bija muižas īpašums, pēdējā apgādāja to apsaimniekotājus ar kurināmo un rūpējās, lai vajadzīgās ēkas būtu daudzmaz kārtībā. Ar § 16. muiža bija gribējusi galīgi atsvabināties no tamlīdzīgiem pienākumiem, pie kam bija licies pats par sevi saprotams, ka saimnieki drusku malkas un nepieciešamo būvmateriālu arī uz priekšu saņems no vienīgā pieejamā avota — no muižas meža. Tas arī bija domāts tikai līdz galīgai izpirkšanas naudas samaksai. Tālāk par ēkām lai Dievs gādā. Bez tam bija domāts, ka līguma izvedēja dzīvē arvienu būs muiža. Kalniešu pagasti bija vieni no pirmajiem Latvijā, kur pārdeva mājas par dzimtu. Pārdošanas līguma izgatavošanas laikā muiža pat saprast nespēja, ka kādreiz varētu būt arī citāda, toreiz neparasta kārtība, ka kādreiz nāktu laiki, kad viņa nebūs vairs vienīgā noteicēja sava pagasta robežās par saimniekiem, kad pēdējie arī iedrošināsies ņemt kaut kādu, pat vismazāko līdzdalību pirkšanas līguma iztulkošanā.
Tiešām, tā tas bija gājis daudzus gadus ar § 16. piemērošanu dzīvei. Sākumā malku gan muiža deva dažam labam, pat daudziem saimniekiem, saprotams, pēc pašas ieskata, pat arī «līdz 2 kubikasīm gadā». Kuriem sāka ganībās vai kādā citā nederīgā un nomaļākā zemes stūrītī pieaugt baltie alkšņi vai citi kādi koki, vai pat tikai lielāki krūmi, tiem vienam pēc otra muiža neļāva cirst malku savā mežā. Tie varēja malku ņemt no paša gruntēs. Ja kāds nespēja savā daļā sadabūt pietiekoši kurināmā vai negribēja izcirst jaunus kociņus pašaudzējamā birztalā,; tāds varēja muižas mežā dabūt malku pirkt, cik vien vēlējās. Cena par tik mazvērtīgu mantu, kāda bija toreiz malka, vispār nebija liela, tomēr taisnībai par godu jāsaka, ka Kalniešos tā nekādi nevarēja skaitīties par augstu pat tanīs laikos, jo grāfs gribēja atturēties no netais- nībām pret zemniekiem un nekādi viņus neplēst. Viņš tikai bija sava laikmeta bērns un, pārdodams par dzimtu zemniekiem mājas, arvienu bij sapratis, ka viņš dos malku «līdz 2 kubikasīm gadā» tikai vajadzības gadījumos, un pašreiz jau sen acīmredzot (katrā ziņā muižas acīm) nevienam abu Kalniešu pagastu saimniekam vairs brīvas muižas malkas nevajadzēja. Tamdēļ jau vairāk kā desmit pēdējos gados brīvmalka nemaz netika izsniegta uz māju pirkšanas līguma § 16. pamata.
Ar būvmateriāliem lieta likās vēl vienkāršāka. Pirms māju iepirkšanas par dzimtu muiža katrreiz izlēma, vai projektējamā celtne derīga vai ne. No attiecīgā muižas slēdziena nāca aizliegums vai atļauja cirst vajadzīgos kokus. Sādu vajadzības izlemšanas tiesību muiža domāja paturēt arī uz priekšu un visus patecējušos gadus arī bija turējusi savās rokās piešķiršanas tiesības. Sekas bija tās, ka vienai otrai jaunceļamai ēkai muiža tiešām deva par brīvu kokus vai arī tikai daļu koku, pēdējā gadījumā izlemdama, ka ēku varētu celt mazāku, nekā to saimnieks bija iekārojis. Tomēr kokus deva tikai, kad vecā ēka bija galīgi nelietojama un vai nu draudēja sagāzties, vai arī bija tiešām iebrukuši. Bija arī pa retam izņēmumam, kad mežkungs nāca kādam saimniekam žēlīgāk pretim šāda vai tāda iemesla dēļ. Grāfs pats maz iedziļinājās sīkumos, kaut gan gribēja būt arvienu taisns — pēc paša ieskatiem.
Grāfa taisnības apziņa bija par iemeslu, ka ugunsgrēka gadījumos kokus nodegušo ēku atjaunošanai muiža arvienu deva saimniekiem par brīvu. Tāda bija grāfa cietā griba, un muižas gariem, lieliem un maziem, to nācās stingri ievērot.
Citādi būvkokus saimnieki varēja pirkt no muižas, cik vēlējās, un pie tam par mērenu cenu. Tā tika pildīts māju pirkšanas § 16. Pie tādas kārtības visi bija pieraduši, un jau no laika gala visi atzina to par pareizu. Māju izpirkšanas līgumos vispār zināma nenoteiktība un neskaidrība, kā arī § 16. saturs izskaidrojami ar to, ka Kalniešu saimnieki mājas dabūja iepirkt agrāk par citiem, kad tamlīdzīgi līgumi vēl nebija tik parasti. Vēlāk viņi jau bija pamatīgāk izstrādāti un daudz gludāki, kaut gan vienā otrā pagastā, apstākļiem grozoties un dzīvei progresējot, daža iaba vieta, kas līguma slēgšanas brīdī likās nepieciešama un skaidra kā diena, ar laiku palika vai nu nenozīmīga, vai tīri nejēdzīga un pat dažreiz nāca par ļaunu stiprākai pusei, t. i., muižai. Sevišķi tas sakāms par visādiem valūtas paskaidrojumiem par krievu papīra un sudraba rubli, kas sacēla savā laikā pāris lielas prāvas Zemgalē starp pagastiem un muižām.
Arī Kalniešu § 16. bija skaidri tulkojams tā, ka līgumā minētā malka un baļķi saimniekiem jāsaņem no muižas visā pilnīgumā. Turpretim Kalniešu māju iepirkšanas dienās visi uzskatīja par pareizu līguma pildīšanu muižas rīkošanos malkas un baļķu izsniegšanas jautājumos. Pat Lielklintainis savā jaunībā nebūtu nācis uz tādām domām, līdz kādām viņš bija nokļuvis pašreiz. Apstākļi pēdējos pāris desmit gados bija stipri grozījušies. Attīstījās jauni uzskati. Izveidojās jauna dzīve. Dzima latviešu zemturu kārta, kas sāka gūt izglītību, kaut arī sākumā pa lielākai daļai stipri ierobežotu. Jaunā kārta lika nopietnus pamatus latviešu tautas pašapziņai un radīja tautības sajūtu.
Laikam kāda jaunas dzīves plūsma bija ierosinājusi Lielklintaiņa smadzenēs svarīgo domu. Ilgi viņš šaubījās, daudz un bieži gudroja, bet slēdziens aizvien palika viens un tas pats: muižai jādod katram saimniekam gadā 2 ku- bikasis malkas un visi vajadzīgie koki ēku celšanai un labošanai. Arī advokāts Rīgā bija apstiprinājis Klintaiņa slēdzienus par pareiziem un devis padomu, lai katrs Kalniešu saimnieks prasot savu daļu saskaņā ar § 16.
Ja muiža nedotu kokus un malku, lai nododot lielu viņam, advokātam. Viņš pietiesāšot. Renti lai maksājot kārtīgi, jo nemaksāšana varbūt varot tikt iztulkota par līguma laušanu no zemnieku puses. Tikai pirms prāvošanās jāprasot ar labu no muižas līguma pildīšana, pie tam jāprasot arī malka par iepriekšējiem gadiem — ja ne graudā, tad naudā. Sie advokāta slēdzieni nāca zināmi visiem Kalniešu saimniekiem. Visur gudroja, sprieda, pārlasīja desmitām, reižu izpirkšanas līgumus. Pat pārspīlēja lietu, jo sāka izplatīties baumas, ka Kalniešu grāfs par līguma nepildīšanu kritīšot diezin kādos bargu bargos so-! dos. Lielklintainim to bija teicis varens Rīgas «apikāts». Dažs pat no Klintaiņa mutes bija dzirdējis, ka «apikāts» teicis: «Bez Sibīrijas jūsu grāfs cauri netiks. Nododiet tikai man prāvu izvest līdz pašam ķeizaram.»
Sākumā lieta visiem rādījās ļoti vienkārša, bet pamazām lielās dūšas sāka plakt. Jautājums grozījās ap to, ka vajadzēja iet pie grāfa un prasīt līguma pildīšanu. Bet kurš to lai dara? Katrs saprata, ka grāfs pieprasītāju turēs uz visiem laikiem par lielāko ienaidnieku. Un iedzīvoties tādā ienaidniekā kā grāfs nebija nekāds joks. Kas to lai sazin, kā galu galā ar § 16. stāv tās lietas? Var vēl būt, ka tur tomēr nekas neiznāk, bet pie grāfa pieprasītājs būs samaitājies uz laiku laikiem. Jā, tā nebija joka lieta!
No otras puses ņemot, katrs saprata, ka atdot visiem abu Kalniešu pagastu pusotra simta saimniekiem kaut arī tikai par pēdējiem desmit gadiem pienācīgo, līgumā paredzēto malku un darīt to uz priekšu gadu no gada, bez tam i vēl apgādāt ar būvmateriālu divus prāvus pagastus, — ] ka tas Kalniešu grāfam nozīmēja postīt mežus, kuri Vec- kalniešos sastāvēja tikai no nelieliem gabaliem, labāk sakot, no birztalām, un Jaunkalniešos arī nebija pārliecīgi lieli. Kaut gan mežu naudas vērtība un ienesīgums toreiz vēl nebija tik ievērojami, tomēr Kalniešu grāfs bez meliem pavisam nebija iedomājams. Kur lai viņš ietu medīt? Un īsta to laiku Latvijas vācu muižnieka nodarbošanās bija medības. Tātad grāfs maksās naudā, un tas varēja ienest labu grasi, krietnu atvieglinājumu rentes līdzināšanai. Sevišķi uz to nācās cerēt, ka būvkokus varēja prasīt pēc vajadzības, tātad, ja grāfs nemaksāja, celi vai katru gadu katrā pļavā pa pāris šķūņiem, nemaz nerunājot par citām, lielākām ēkām. Un visam tam muižai jādod koki. Tad briežiem miteklis drīz var būt beigts un pienāk- sies aizceļot uz svešiem mežiem. Visi saprata, ka lieta bija, tā sakot, labi daudz pulvera vērts. Bet kas lai iet pie grāfa? Spriedelēja, runāja, plātīja rokas, bet lieta nekustējās ne no vietas, kamēr jaunkalnieši atrada izeju. Lielklintainis lietu esot iekustinājis, Lielklintainim tā arī jāvedot līdz galam. Viņš esot pagasta vecākais. Un kam gan par pagastu jārūpējas, ja ne vecākajam? Vai par velti esot vēlējuši? Sis vispārības lēmums drīz sasniedza Klintaiņa ausis. Viņš tomēr vilcinājās ar iešanu. Grāfs pēdējos gados vārga un slimoja ar kādu iekšķīgu kaiti, kamdēļ bija viegli uztraucams. Ej nu kā kaujams lopiņš labprātīgi pie asmens! Jā, tur nebija ko jokot. Un Kiintainis vilcinājās.
Visi viņam sāka atgādināt, ka tam jāiet pie grafa. Draugi, labi paziņas, jā, pat katrs, kas sastapa, jau otrā teikumā mudināja viņu iet pie grāfa. Kad viņš tomēr vel negāja, pagastā sākās kurnēšana. Kas tas par pagasta vecāko? Tam vispārības labums nebija pie sirds pieaudzis. Tomēr vēlēšanās toruden Lielklintaini ievēlēja trešo reizi no vietas par pagasta vecāko un gandrīz vienbalsīgi. Visi cerēja un vēlējās, lai Lielklintainis ietu pie grāfa, un tamdēļ viņam vajadzēja būt pagasta vecākam.
Muiža varēja taisni brīnīties, cik labi toruden saimnieki maksāja izpirkšanas naudu. Visiem bija zināmi advokāta vārdi, ka rentes nemaksāšana var noderēt par iemeslu arī muižai nepildīt līguma pienākumus. Togad nolīdzināja renti viskūtrākie maksātāji un pie tam noteiktā laikā.
Laiks vilkās uz priekšu. Kalnieši gandrīz bija beiguši uztraukties par māju izpirkšanas līgumiem. Jautājums bija paspējis pārvērsties par ikdienišķību. Tomēr viss palika vēl pa vecam, jo Lielklintainis nekādus tālākus soļus nebija spēris.
Kādu rītu tīrasiņu vācietis, augsti cienījamais muižas mežkungs Drikkē, aizsūtīja pie Lielklintaiņa savu apakšnieku, tīrasiņu latvieti mežsargu Driķi, ar sevišķu uzdevumu — brīdināt pagasta vecāko ļoti nopietnā lietā.
Lielklintaiņiem bija uzaudzināts jauns suns māju apsargāšanai. Viņa dižciltībai nekādu sevišķu vērību nepiegrieza. Suns bija prāvs, ne pārlieku neglīts un labs rējējs. Ko vēl vairāk? Ikdienišķīgs lopu suns. Laikam tomēr kāds no viņa patālākiem senčiem bija bijis medību suns, jo Lielklintaiņu Pakans juta nepārvaramu tieksmi patrenkāt kādu zaķēnu pa ganību krūmājiem. Viņam palīdzēja otrs, vecākais māju suns Duksis. Vai abiem medniekiem kādreiz izdevās tikt pie laupījuma, nav noskaidrots.
Driķis paziņoja Klintainim, lai valdot savus suņus. Tā liekot pats lielkungs. Suņi trenkājot pa Pīļu dobēm lielkunga zaķus, un to darīt neesot brīv. Atbildība kritīšot uz Klintaini pašu, bet suņi tikšot nošauti, līdzko vēl dzīšot zaķus. Driķis pēc tam bez kādas vajadzības, pēc paraduma, paskaidroja, ka pats mežkungs Drikkē esot viņam, vienkāršam Driķim, rada — tā patāli gan, jau ceturtā augumā. Tikai Driķis par to ne pīkstēt nedrīkstot, jo citādi bargais priekšnieks pārskaistos zili melns par savu apakšnieku. Lielklintainis saprata, ka suņiem nevar ļaut kunga zaķus dzenāt, un tamdēļ pielika abiem klambarus kaklā pie pagara striķīša, tā ka lai koks sistos sunim, ātri skrejot, pret kājām un traucētu skriešanu. Sākumā klambarus sēja no rītiem un noņēma vakaros. Bet suņi bija gudri un gāja medībās pirms cilvēku celšanās. Kad no rīta piesēja klambarus, Pakans ar Dūksi jau bija savas suņu sirdis iepriecinājuši ar medībām un pašreiz varēja tikai krietni izgulēties. To darīt klambari nemaz netraucēja.
Neatlika nekas cits kā atstāt klambarus arī pa nakti nenoņemtus. Tā kādu laiku noturēja suņus mājās, bet drīz šie gudrinieki iemācījās sagriezt klambarus pie skriešanas tā, ka viens gals bija izstiepts uz priekšu, bet otrs atradās starp priekškājām. Tad varēja skriet — ne jau labi, ne jau ar cerībām panākt kādu medījumu, bet tikai tā, ka bija iespējams medības noturēt.
Tā tas gāja dažas dienas. Vienu rītu suņu nebija mājās gandrīz līdz brokastlaikam. Beidzot ieradās Pakans viens pats, bet uzkrītoši savāds: slējās klāt cilvēkiem, smilkstēja, laizīja rokas, paskrēja gabaliņu uz Pīļu dobju pusi, tad skrēja atkal uz māju pusi un tā desmitām reižu. Drīz visi saprata, jo uz ceļa parādījās Duksis, kurš lēni vilkās uz māju pusi un bieži atgūlās atpūsties. Pakans klusi smilkstēja, luncinājās ap Dūksi, laizīja to un izrādīja, cik dziļi viņš jūt līdz nelaimīgajam medību biedram. Nabaga Duksis tikko, tikko ievilkās ar savu klambaru sētsvidū, kur apgūlās, jo lidz istabai viņš nespēja tikt.
Mājinieki salasījās ap Dūksi un tūliņ ievēroja, ka tas viss bija vienās asinīs. Suns bija sašauts, stipri sašauts. Pat klambars bija sarkans no asinīm. Dūksim noņēma koku, bet viņš tālāk nespēja paiet, un sievietes to ienesa nēšus pūnītē, kur apguldīja sienā. Visi nožēloja un nāca aņmeklet nelaimē kritušo. Cits nesa kaulus, cits pienu, cits putru, bet suns nekā neēda, tikai laizīja ļaudīm rokas.
Visi atminējās suņa labos darbus. Saimniece stāstīja, ka Duksis paradis trenkāt vistas no labības — prātīgi, nevienai nekozdams. Kalpone atcerējās, cik labs palīgs Duksis esot ganos, cik labi viņš govis atgriežot. Puisis liecināja, ka Duksis nelaidis žīdu neparko istabā iekšā, kamēr
kāds mājinieks neatsaucis to nost. īsi sakot, Duksis pats nekad nebūtu apzinājies, ka viņš tik labs, kā todien par viņu izstāstīja. Ar visu mīļu kopšanu nabaga kustonis savārga tikai līdz nākošam rītam, kad nosprāga.
Kas tad bija Dukša slepkava? Tas noskaidrojās vēl to pašu dienu. Pie Lielklintaiņa, kad šis, izpildot pagasta vecākā pienākumus, atradās pagasta namā, ieradās otrs mežsargs. Viņš bija sūtīts pateikt, ka Drikkē sašāvis Dūksi un ka lielkungs liekot brīdināt Lielklintaini. Ja tā suņi vēl turpināšot Lielklintaiņu ganibās tramdit muižas zaķus, tos tāpat sašaušot kā Dūksi. Lielkungs apsūdzēšot suņu īpašnieku par medību likumu pārkāpšanu, jo zaķi piederot muižai.
Ari Lielklintainis domāja, ka muižai taisnība, jo tāds stāvoklis toreiz bija parasts un likās dabīgs. Mežsargs saņēma apsolījumu, ka suņi tiks savaldīti.
Ar to sūtņa darīšanas bija pabeigtas, bet mežsargs nevarēja atturēties no pazobošanās.
«Klau, Klintaini! Vai taisnība, ka tu gribot izputināt visus lielkunga mežus, atņemt nabaga briežiem un stirnām mājokli un laupīt mums, mežsargiem, amatu un maizi?»
«Kas to saka?»
«Visa pasaule par to runā! Bet tā tu gan nedari. Apžēlojies jel, mazākais, par briežiem. Kur tie ar saviem maziņajiem lai liekas, ja tu rausi gar zemi visus Kalniešu
mežus?»
Gardi smiedamies par savu joku, mežsargs aizgāja.
Klintainim nepatika izzobošana, bet galvenais bija tas, ka muižā acīmredzot visi zināja viņa nodomus. Lieta bija par daudz plaši zināma, lai nerastos kāds, kas ciema kukuli nepienestu kungam, vēl pat ar izpušķojumiem. Bet, ja muižā zināja, tad nebija iemesla vilcināties ar galīgu izrunāšanos. Kiintainis sen bija nolēmis, ka jāiet uz muižu runāt ar grāfu par svarīgo § 16. māju izpirkšanas līgumos un ka viņš, Kiintainis, ies. Tikai viņš vilcinājās. Nebija patīkama lieta. Tas bija grūts gājiens, smaga saruna ar pašu grāfu. Tagad nebija ko vilcināties, un Kiintainis to pašu dienu ieradās muižā.
Grāfs viņu pieņēma labvēlīgi, pat laipni, cik var būt laipns grūti slims cilvēks, kam visa dzīve sabojāta ar fiziskām ciešanām. Kiintainis izstāstīja savu lietu. Grāfs sākumā nesaprata. Tad Kiintainis atkārtoja, ka viņš vēlētos no cienīgā lielkunga saņemt par brīvu Lielklintaiņu mājām piekritīgo malku par šo un agrākiem gadiem, kā arī
būvkokus bez maksas viena šķūņa un kalpu istabas celšanai, jo dzīvojamā ēka izrādoties par mazu.
Grāfs neko nebija dzirdējis par § 16. jauno tulkojumu. Laikam tuvinieki gribēja sargāt slimnieku no nepatikšanām. Grāfs nodomāja, ka Klintainis zaudējis prātu, un tamdēļ pat nožēloja iedomāto nelaimīgo un mīksti atbildēja:
«Mīļo KHntain, tev laikam kāda skrūve galvā pasprukusi vaļā. Par maksu tu vari dabūt ir malku, ir baļķus, tikai tev jāgriežas pie mežkunga. Tas to nokārtos.»
«Nē, cienīgs lielkungs! Man galvā viss vēl kārtībā. Es tikai prasu visu to uz kontrakta pamata.»
«Kas par kontraktu?»
Lielklintainis izvilka no kabatas izpirkšanas līgumu un pasniedza to grāfam, uzšķirdams un aizrādīdams uz § 16.
Grāfs noskaitās zili melns un kliedza:
«Kas tev tur par kontraktiem! Vai nezini kārtības par mājmalku un baļķiem? Ko tu uzbāzies ar muļķībām?»
«Bet, cienīgs lielkungs, § 16.- »
«Un kaut viņš būtu § 6616.! Pie velna ar visu kontraktu! Se!»
Grāfs saplēsa trijos gabalos Lielklintaiņu mājas izpirkšanas līgumu un papīra gabalus ar sparu nosvieda pie apjukušā saimnieka kājām. Grāfs ne acumirkli neiedomājās par līguma laušanu vai dokumenta iznīcināšanu — tas bija vienkāršs dusmu darbs.
Grāfa dusmu saucienus izdzirda blakus telpās. Ienāca jaunais grāfs. Viņam bija pienestas ziņas par Lielklintaiņa darbību sakarā ar § 16. Jaunais grāfs bija visos sīkumos informēts par Klintaiņa nodomiem pret Kalniešu mežiem un uz vietas saprata, ko tēvs domā, teikdams:
«Lūk, tur tas muļķis iedomājies cirst sev mūsu mežus, cik viņam tīk un kas tīk.»
«Mans māju līgums,» pusbalsī stomījās Lielklintainis, lasīdams no grīdas saplēstos papīra gabalus. Jaunais grāfs griezās pie viņa:
«Ņemiet līgumu, kāds viņš ir. Kaut arī tas saplēsts, tas neko nekaiš, jo grāfi Sterni nekad neatsakās no pienākumu pildīšanas. Viņu dotā vārda pietiek. Arī mans tēvs nenoliegs nevienu burtiņu no Lielklintaiņu izpirkšanas kontrakta, pat ja tas būtu pavisam iznīcināts un nozudis no zemes virsus.»
«Es zinu, kas ir līgts un kas jāpilda. Labi būtu, ja katrs saimnieks tikpat labi zinātu, kas viņam jāpilda.»
Vecais grāfs bija daudzmaz apmierinājies un nekliedza vairs tik skali. Tiešām, viņš zināja, ko bija domājis, līgumu slēdzot, zināja, ko 16. pantā vajadzēja izteikt. Viņš turēja zem pašcieņas ielaisties kaut kāda līguma panta iztulkošanā, jo šis pants bija skaidrs viņam, grāfam Sternam. Vecais kungs bija pieradis, ka viņa griba visur valdīja, ka pret to neuzstājās. Un pašreiz viņa zemnieks sāks aizrādīt, kā viņam pildāms līgums, it kā viņš, grāfs Sterns, nebūtu kārtīgi pildījis kādu pantu, pie tam tādu, par kura izvešanu dzīvē jau no paša sākuma bija noteikta stingrākā kārtība.
Klintainim nekas neatlika, kā aiziet ar izpirkšanas līguma atliekām kabatā. Ilgi vēl to dienu abi grāfi, tēvs un dēls, pukojās par zemnieku nepateicību. Droši vien bija vainīgi jaunlatvieši. Tā toreiz sauca nedaudzos latviešu pilsētas inteliģentus, kas turējās par latviešiem un raudzīja modināt citos nacionālu apziņu. Viņus no cittautiešu puses uzskatīja par kaitīgiem aģitatoriem un paklausīgo, labiņo, prātīgo zemnieku galvu sajaucējiem. Tādu prātīgu zemnieku kā Lielklintaini šie ļaunie jaunlatvieši bija samaitājuši un samuļķojuši. Ne velti kaitīgs gars bija ieviesies latviešu laikrakstos. Ja krievu valdība nespers ātrus un stingrus soļus, tad bezprātnieki galīgi sabojās zemniekus. Saprotams, pašiem zemniekiem būs vissliktāk, — jo kā tie lai dzīvo bez kungu aizbildniecības? Bojā vien aizies. Gan paši vēlāk apķersies, bet tad var būt par vēlu. Tikai krievu valdībai pašai nav ne piliena saprāta. Sistēmu savos darbos viņa nepavisam neprot ieturēt. Ko šodien dara, to rīt atceļ, parīt atkal palaiž vaļā jaunu muļķību. Jā! Tā tās lietas ilgi nevar iet! Muižniecībai — īstajai vācu muižniecība?, nevis apšaubāmai pusaziātiskai krievu valdošai šķirai — būtu jāņem groži savās rokās. Jau tagad pie ķeizara ggJma ir daudz vācu muižnieku — varasvīru, kuriem jārīkojas pa visu lielo valstī. Tiem arī jāgādā, lai Latvijā īstie troņa balsti, vietējā vācu muižniecība, iegūtu viņiem pienācīgo varu un iespaidu zemes pārvaldīšanā.
Jā, šie nepateicīgie zemnieki! Tā sprieda visi apkārtējie baroni, kas drīz dabūja dzirdēt vēl dažādi izpušķotās ziņas par Klintaiņa nekaunīgo uzstāšanos. Kad nākošā pavasarī slimība pieveica grāfu Sternu, muižnieku aprindās nebija šaubu, ka rfelaiķis miris tamdēļ, ka viņu par daudz sāpinājusi zemnieku nepateicība, par kuriem labais dzimtkungs tā rūpējies, pat zemnieku mājas pārdodams par dzimtu agrāk kā citur. Nebija noliedzams, ka nelaiķis grāfs bija gribējis būt pret zemniekiem taisns pēc saviem ieskatiem, kaut ari noteikts un stingrs, lai neizlutinātu muļķa neprašu pūli. Varbūt nelaiķis bija pret saviem zemniekiem taisnāks un labāks par dažu labu citu vācu muižnieku.
Vēsts par Klintaiņa sarunu ar grāfu drīz aplidoja abus pagastus. Ko nu? Spriedelēja šā un tā, bet neviens neko nezināja izgudrot. Tikai visi vienojās, ka Jaunkalniešu pagasta vecākais pats vislabāk zinās, ko darīt, un arī izdarīs visu kārtīgi un labi tā, ka pagasta intereses necietīs. Lielklintaiņa popularitāte auga augdama. Pat tie, kas nesen bija kurnējuši par viņa vilcināšanos iet pie grāfa, tagad to aizmirsa, cēla atkal vai debesīs, pat sprieda, ka vilcināšanās notikusi ar gudru ziņu. Pat veckalnieši visas savas cerības lika uz kaimiņu pagasta vecāko, uz Liel- klintaini. Dažs labs sprieda:
«Ko mūsu Veckalniešu pagasta vecis! Tas no kārbas groza neiztaisīs! Jāgaida, ko Jaunkalniešu Kiintainis izdarīs. Tam ir galva!»
Patiesībā Kiintainis nezināja, ko tālāk darīt. Vienīgais, ko viņš noprata, bija, ka jāgriežas atkal pie Rīgas advokāta, bet uz Rīgu braukt iznāca tikai ap Ziemassvētkiem.
Advokāts pateica, ka viņš uzņemas izvest Kalniešu saimnieku prāvas pret grāfu, bet aizrādīja, cik tas maksās un cik no galvas jāiemaksā viņam tūliņ pie prāvas uzsākšanas. Kukulis, kas šoreiz bija trekna zoss, netika ieskaitīts iemaksā.
Atkal sākās Kalniešos pārrunas. Katrs labprāt gribēja ko saņemt, bet ne maksāt. Kāds jods sazin to «apikātu»? Vai viņš nopietni par lietu domā? Varbūt paņems naudu un nekā neizdarīs? Un ko tad?
Kamēr saimnieki dairījās, atnāca pavasaris. Nomira vecais grāfs un tika lepni, kā pienākas, apbedīts ģimenes kapos. Tādā gadījumā muiža uzcienāja nepateicīgos un dumpīgos zemniekus, kas arī ar godbijību nolieca galvas bijušā varenā dzimtkunga zārka priekšā, atminēdamies tikai nelaiķa labos darbus un aizmirsdami visu pārējo.
Pāris mēnešu vēlāk jaunais Kalniešu grāfs, būdams Jelgavā, izrunājās ar savu advokātu par § 16. māju izpirkšanas līgumos. Advokāts ņēma lietu nopietni un cieši ieteica jautājumu nokārtot ar saimniekiem. Viņa padoms bija pierunāt saimniekus labprātīgi papildināt līgumus ar piezīmi, ka § 16. tulkojams tā, kā muiža to domājusi un vēloties saprast. Vajadzības gadījumā lai barvežiem kaut ko atmetot, tad lieta iešot vienkāršāk. Lietas nokārtošanai lai iebraucot Jelgavā grāfa muižkungs, no kura veiklības daudz kas atkarāšoties. Advokāts solījās lietu pamatīgi pārdomāt un dot vajadzīgās instrukcijas muižkungam. Lai grāfa kungs pats nemaz neielaižoties debatēs ar nepateicīgiem, bezkaunīgiem zemniekiem, bet lai atstājot visu lietu viņa un muižkunga zināšanā.
Muižkungs Vāgers pavadīja Jelgavā divas dienas, un, kad pārbrauca mājās, lieta viņam bija skaidra. Viņš bija sagatavots pret visveiklākiem zemnieku ķērieniem.
Kādu sestdienu vasaras sākumā Lielklintainiete smēja vien. Māja bija uzposta, sētsvidus noslaucīts, pat pīrāgi izcepti. Virtuvē oda pēc svaigas maizes un sivēna cepeša. Ir Pakans bija laimīgā garastāvoklī, laizījās vien un kustināja apakšlūpu, kā likās, pat smaidīt taisījās. Viņam bija no daža kā tīri garda šis tas atkritis: gan kauls, gan tauku piciņš, gan atlieku izlaizīšana. Tamdēļ nemaz negribējās skriet un pariet braucējus, kas pašlaik iegriezās sētsvidū.
No riešanas tiešām nekas neiznāca, jo atbraucējs bija saimnieks pats, kurš atveda no stacijas Jūliņu un viņai ciemā līdzatbraukušo Māriņu. Jūliņu riet nevarēja, jo Pakans viņu atminējās ļoti labi. Arī uz līdzatbraucēju māju cilvēku vidū nepavisam nevarēja riet. Saimnieka dēls Kārlis, kas bija ieradies uz suņu dienām tēva mājās jau nedēju agrāk, tagad iznāca pretim atbraucējiem.
Istabas durvīs parādījās saimniece māmuļa. Sekoja apkampšanās ar abām atbraucējām, jo karsta ar pašas audzēto meiteni
Tā bija jautra diena Lielklintaiņos. Kā tas lai būtu citādi? Abi bērni atradās pie vecākiem. Un kas par bērnieml Māte noskatījās te uz vienu, te uz otru, un gribot negribot nācās pašai smiet vien. Smējās arī citi, tā ka viss vakars pagāja vienos priekos un jautrībā.
Tikpat jautri visiem bija ap sirdi otrā rītā. Tā kā bija svētdiena, aizgāja uz baznīcu, kur sastapa Jaunlāci. Pēdējais atminējās, ka sen gribējis apciemot Lielklintaini, lai pamatīgi izrunātos par malkas un būvkoku dabūšanu no muižas meža. Viņam arī pie Kārļa katrā ziņā jāaizejot izjautāt par pilsētas dzīvi. Tamdēj Jaunlācis ar svarīgiem iemesliem tūlīt no baznīcas devās Lielklintaiņiem līdzi.
Par malku un bajķiem gan todien ne vārda nedzirdēja runājam. Turpretim smiets un čalots tika uz nebēdu. Tikai uz brītiņu līksmošanās troksnis Lielklintaiņos apkiusa. Pie dārza stūra pieripoja divjūgs ar kučieri uz bukas. Izkāpa pats lepnais muižkungs Vāgers un devās istabā pie Lielklintaiņa. Jaunieši, kas bija līdz tam plosījušies pa dārzu, apklusa un gaidīja, kad cienījamais atbraucējs atstās mājas. Tik cienījama persona jau ilgi neuzkavēsies Lielklintaiņos. Tomēr pagāja minūte pēc minūtes, bet muižkungs nerādījās. Jauniešiem apnika gaidīt un apspiest jautrību. Viņi devās tālāk nost no istabas, projām uz lauku, pļavām, kur varēja brīvi smiet, netraucējot neviena muižkunga sarunas.
Pa tam Vāgers apspriedās ar Klintaini. Pēdējais bija pārsteigts par muižkunga ierašanos. Vēl vairāk viņš izbrīnījās, kad muižkungs sāka runāt. Vārdi bija tik saldi, tik neparasti no lielā kunga, ka tiešām nācās plecus raustīt.
Muižkungs esot braucis garām un novērojis, cik labi kaimiņš Lielklintainis saimniekojot. Iegribējies patriekties ar tādu krietnu zemkopi. Un tā tas gāja tālāk kā medus ūdens strāva, tā ka Klintainim no uzslavām sāka pa druskai galva reibt. Pēdīgi muižkungs atminējās, ka viņam esot arī maza darīšana ar Lielklintaini. Šodien viņš neesot uz to gatavojies, bet, tā kā iznācis iegriezties, tad varot pie gadījuma pārrunāt. Lūk, muiža esot nodomājusi atlaist Lielklintainim visu nenomaksāto mājas izpirkšanas naudu, izņemot to, kas jāmaksājot bankai.
Lielklintainim, to dzirdot, sirds vai pa muti kāpa laukā. Vai tikai viņš nesapņoja? Nē! Kad viņš mēģināja kniebt sev, tad sāpēja neganti, jo pārsteigumā bija iekniebis par stipru. Kad muižai vairs nebūtu jāmaksā par mājām nekas un atliktu tikai bankas parāds, tad taču Lielklintainis bija, tad viņš bija … Jā, pat uz reizi nevarēja aptvert, kas tad viss bija un kas varēja būt.
Novērojis iespaidu, muižkungs atkārtoja:
«Jā! Mēs esam nolēmuši atlaist jums visu muižai vēl nenomaksāto izpirkšanas daļu par Lielklintaiņiem. Tad jums atliktos tikai bankas maksājumi. Saprotams, par to mēs no jums arī prasām kādu nieku, kas jums viegli izpildāms.»
«Ja tik tas stāvēs manos spēkos, cienīgs muižkungs. Es arvienu pūlos iztikt muižai un grāfa kungam pa prātam.»
«Na, to pēdējā laikā nevar teikt! Bet turēsimies pie lietas. Mēs jums atlaidīsim renti, kā jau teicu, bet jums par to jāparaksta pie pagasta tiesas papildu pants izpirkšanas līgumam, kur būtu teikts, ka jūs kontrakta § 16. saprotat tā, ka noteikšana šai paragrāfā minētām malkas un bajķu ciršanām pieder un aizvien ir piederējusi muižai, ka grāfa lielkungs var rīkoties pēc saviem ieskatiem pie Lielklintaiņiem vajadzīgā koku un malkas daudzuma noteikšanas, un ka mēs ar grāfa lielkungu arī līdz šim esam pareizi pildījuši kontrakta § 16. Tas arī būs tīrā patiesība, jo tā esot domāts pie līguma slēgšanas, kaut arī ne tik skaidri izlikts uz papīra. Kā īsti papildinājums rakstāms, vārdu pa vārdam esmu uzmetis, bet papīrītis palicis mājās, jo nedomāju šodien ar jums satikties. Domas ir tādas, kā es jums atstāstīju. Vai esat ar mieru parakstīt tādu kontrakta papildinājumu?»
Tagad Lielklintainis saprata visu lietu, mazākais, domāja, ka saprot. Tad tik daudz muižai bija vērts § 16. Tik daudz Lielklintainis nebija cerējis. Un cik labi! Bez kādas tiesas, bez advokāta! Cik abi pagasti būs laimīgi un sajūsmināti. Muižas rente uz rāviena nost. Malku un baļķus gan sadabūs katrs pats savām vajadzībām. Tur nebija ko šaubīties, un tamdēļ Klintainis priecīgi atbildēja:
«Jā! Esmu ar mieru! Saprotams, ka esmu ar mieru! Es domāju, neviens saimnieks abos Kalniešu pagastos neatteiksies no šādiem noteikumiem.»
Muižkungs tikai pasmīnēja un teica:
«Es jau domāju, ka tāds prātīgs vīrs pieņems priekšlikumu. Kas attiecas uz pārējiem, tad tur lietiņas ir pavisam citādas. Muižai gan no viņiem nav nekāda glābiņa: nāk un prasa malku, baļķus, sūta pieprasījumus rakstiski, draud sūdzēties. Tomēr neviens ir nedomā piedāvāt viņiem ko tādu kā jums. Jums jāapsolās slēpt to, ka esat dabūjuši rentes atlaidumu par paraksta došanu kontrakta papildinājumam. Tas būtu nokārtots starp mums, un to rentes maksas atkrišanu varat izskaidrot, kā gribat, vai nu tā, ka esat visu uz reizi caur banku vai pats nomaksājuši, vai citādi. Kad ar citiem viss būs muižai nokārtots, tad jau varēsit arī neko neslēpt. Tātad par rentes atlaišanu šimbrīžam citiem ne vārda. Pagastam tikai jāzina, ka jūs parakstījuši manis aprādīto kontrakta papildinājumu. Bez tam jums jāapsolās šinī lietā vairs nemaisīties iekšā. Galvenais, tomēr saimniekiem jābūt pārliecinātiem, ka jūs esat nonākuši pie atziņas, ka uz § 16. pamata jums nekādu prasību pret muižu nav. Tad mēs ar viņiem tiksim viegli galā. Saprotams, par viņu piekrišanu papildinājumam nāksies vienam otram šo to atmest, bet katrs būs laimīgs par krikumiem. Tātad jūs esat ar mieru?»
«Bet tā taču būs (aužu krāpšanai»
«Nekādā ziņā! Jūs tikai noklusēsit, nestāstīsit par savām blakus attiecībām ar muižu. Patiesībā neviens nevar pieprasīt norēķinus par jūsu saimnieciskiem līgumiem ar muižu.»
«Nē, nēl Vai tas iespējams? Kā es varētu tā rīkoties? Tas neiet! Man jāapved ap stūri abu pagastu saimnieki. Pie tam es esmu pagasta vecākais, kam jāaizstāv viņu intereses. Un tas viss aiz pašlabuma. Man jājaujas nopirkties? Nē, tik bezgodīgs es nevaru būt. Es, pērminderis, baznīcas kalps? Nekad! Vai kaut ko tamlīdzīgu var darīt?»
Visa Klintaiņa zemnieciski vienkāršā goda apziņa bija uztraukta. Rentes dzēšana bija kaut kas nedzirdēti jauks, bet būt negodīgam? To Mārtiņš Kiintainis neprata un nespēja. Kā vispār tā ko varēja iedomāt. Muižkungs izbrīnījies nolūkojās pretimsēdētājā, nodomāja kaut ko par zemnieka stūrgalvīgo muļķību un caur zobiem nošņāca:
«Apdomājiet labi! Lieta grozās ap visu atlikušo nomaksu muižai.»
«Tur nav ko domāt. Dievs liek mani ar jūsu muti kārdināt, bet es būšu stiprs.»
«Vai jūs gribat vairāk? Par to runāt man nav nekas uzdots, bet varbūt es varētu ko vēl izkaulēt jūsu labā. Jums es labprāt mēģinātu, kaut arī par panākumiem šaubos. Tomēr jāsaka, ka mēs jums tā solām daudz. Tas ir daudz solīts!»
«Jā, tas ir ļoti daudz!»
«Tad piekrītiet priekšlikumam. Citādi būs pašam vēlāk žēl.»
«Nekādā ziņā! Kā jūs vispār varat iedomāties, ka esmu godu zaudējis. Vai es, Mārtiņš Kiintainis, neesmu visu mūžu godīgi dzīvojis? Nevienu neesmu krāpis un arī tagad nekrāpšu. Es bīstos Dievu un gribu būt taisnīgs nama turētājs, kā teikts svētos rakstos. Es godam pildīšu savus amatus.»
«Nu tad jūs nekā nedabūsit par savu tiepšanos. Dzirdiet, nekā nedabūsit! Ne plika graša! Arī šodien es ar jums tikai pajokoju. Vai jūs domājat, ka par kādām blēņu iedomām var kaut ko dot, ne nu vēl atlaist prāvu daļu no
Lielklintaiņu izmaksas. Jāsmejas! Jūs, kā liekas, manu joku uzņēmāt par patiesību. Jāsmejas! Ha, ha, hal Tiešām jāsmejas! Bet nu ar Dievu.»
Ratos sēzdamies, muižkungs vēl norūca;
«Muļķis! Gatavais muļķis!»
Viņš aizbrauca galīgi sašutis. Advokāta izstrādātais projekts sabruka pie pirmā soļa. Viss likāš tik vienkārši. Muļķa zemnieki būtu kā aitas gājuši pakaļ savam barvedim un būtu priecājušies, ka muiža vispār kaut ko atmet. Un tagad? Tas muļķis pats savu labumu neizprot, nemāk paņemt, ko gadījums liek viņam klēpī. Gatavais ēzelis!
Klintainis pārrunāja ar sievu. Arī tā nevarēja saprast, kā būtu bijis iespējams izdarīt tamlīdzīgu bezgodību. Abi godīguma vientiesībā gandrīz sāka ticēt muižkunga pēdējam apgalvojumam, it kā viņš būtu runājis, tikai jokus dzīdams.
Pa to laiku jaunieši līksmojās. Jaunlācis jutās tik jautrs un apmierināts, ka tikko varēja sevi pārliecināt, ka jāiet uz mājām. Silta, maiga tumsa ietina dusošo dabu, kad jauneklis joņoja uz māju pusi. Steidzoties viņš ar visu sparu iegrūdās dziļākā dubļu pančkā.
Pat šāds piķis nevarēja laupīt Jaunlācim labo omu. Viņš izslaucīja acis, ar piedurkni daudzmaz notīrīja ģīmi, ar zāļu kušķi, ko turpat saplūca uz grāvja malas, noņēma no uzvalka biezākās dubļu pikas, pamatīgāku drānu tīrīšanu atstādams rītdienai, un devās tālāk, smiedamies par dubļiem tik sausā laikā.
Tad viņam atmiņā nāca atvadīšanās mirkļi Lielklintaiņos. Viņš bija vaicājis Māriņai, kad viņi atkal redzēšoties. Nu gan jau, gan Kā liktenis būšot lēmis! To nevajagot tā uzreiz zināt dabūt, citādi vēl palikšot pirms laika vecs! Ja ne citādi, tad lai apmeklējot šo atkal Rīgā. Un Māriņa bija šķelmīgi smējusies.
Jā! Patīkama meiča viņa bija. Ar viņu bija omulīgāk pat kā ar Otīliju. Ja viņš nebūtu Otīliju sarunājis, tad gan ņemtu Māriņu, bet tagad jāturas pie sarunātās. Tā arī lāga meiča. Jāl Ļoti mīļa un laba meita. Jauneklis par vari ņēmās sev priekšā nostādīt Otīlijas labās īpašības un savu nākošo laimi ar viņu, bet, jo vairāk pūlējās par Otīliju, jo Māriņa likās pievilcīgāka. Beidzot jaunekli pārņēma pašam neizprotamas žēlas, sametās tik bezgala sēri. Kad Jānis nonāca mājās, viņam gandrīz asaras saplūda acīs. Raudāt viņam, pieaugušam vīrietim?
Saka, ka īlenu kabatā nevarot paslēpt. Tas arvienu iz- duroties cauri un parādot sevi. Tā arī svarīgas ziņas izplatās vēja ātrumā. Tu pats vēl neesi labi apskatījies, vai tev kabatā divi skābi vai saldi āboli, kad uz pirmām krustcelēm pretimnācējs lev pa gabalu uzsauc, ka tu nesot kabatā astoņus ābolus. Un viņš pat zina, vai tie ir pe- piņi, serinki vai dzeltenie rihari.
Nav ko brīnīties, ka Robežnieku Otīlija dabūja zināt par Jaunlāča ciemošanos ar Māriņu, kad pats vainīgais bija vēl Lielklintaiņos. Tiešām, īlenu laikam kabatā grūti paslēpt, un pie baznīcas taču atradās tik daudzi, arī Robež-j nieku sievas. Tik daudzi bija redzējuši, kā Jaunlācis trie- cis, kā smējies, cik priecīgs bijis, iedams uz Lielklintaiņiem. Un gala slēdziens? Jaunlācis precēšot Māriņu. Sest-ļ dien iešot abi pie mācītāja, un svētdien uzsaukšot baznīcā.]
Otīlija aiz greizsirdības vai plīsa. Pirmoreiz tiekoties] viņa sacēla tādu traci, ka Jaunlācis nezināja, ko teikt, kā taisnoties. Gan viņš apgalvoja, ka vajadzējis būt Lielklin-ļ taiņos pat tad, ja no Māriņas tur nebūtu bijis ne vēsts.j Gan apgalvoja, ka mīlot Otīliju un precēšot to. Nekas ne-| līdzēja. Saniknotā meiča trakoja labas pusotras stundas.] Tad viņa nosprieda, ka pietiek pārmācīt nozjedzīgo izre-ļ dzēto, un palika mīļa pret to, izskaidrodama, ka piedodot šoreiz, bet arī noprasīja, vai neesot norunājuši satikties ar Māriņu. Puisis zvērēja pie visiem svētiem, ka ne. Nolikusi satikšanos tuvākā svētdienā pēc pusdienas, Otīlija atlaida Jaunlāci mājās. Tam nebija vairāk laika, jo draudēja mā-ļ tes pārmetumi par kavēšanos diezin kur, par slinkuma lā-] pīšanu un dienas zagšanu darba laikā.
Pienāca svētdiena. Jaunlācis pēc brokastīm grozījās pa mājām, nezinādams, kur likt laiku līdz pusdienai, kad bija jādodas uz satikšanos ar Otīliju. Pagāja stunda, otra. Saule ņēmās cepināt tā, ka pat suns ielīda paēnā un, gulēdams vaļējām acīm, tā bija apslincis, ka uzbāzīgām mušām pieļāva rāpot pa savu kažoku. īsi sakot, Jaunlāčos valdīja svētdienas miers un klusums.
Pēkšņi miers uz rāviena izbeidzās, jo atskanēja suņa riešana, zirga zviegšana, ļaužu triekšana un jautra čalošana.
Jaunlāčos iebrauca garie dēļu rati, uz kuriem sēdēja Lielklintaiņu Kārlis ar Jūliņu un Māriņu. Jaunlācis acumirklī aizmirsās un devās ciemiņiem pretim. Tagad viņš saprata Māriņas ķircinošo atbildi pagājušo svētdienu, kad viņš ievaicājās par nākošo satikšanos. Šīsdienas ciema brauciens jau tad bija Lielklintaiņos galīgi izlemts, tikai apmeklējamo gribēja pārsteigt. Un tiešām — Jaunlācis bija pārsteigts, priecīgi pārsteigts.
Smiekli un jautrība bija atnākuši uz Jaunlāčiem tādi, kādi gadiem tur nebija manīti. Jaunie Jaudis trieca, smējās, skraidīja, dziedāja, plosījās. Pie ķerstīšanās dārzā arvienu tā iznāca, ka Jaunlācis bija blakus Māriņai. Jautri gāja todien Jaunlāčos. Pat vecā saimniece, noskatīdamās jaunajos, pasmaidīja un nopukojās:
«Paskat, kas par trakuļiem! Kur tas redzēts? Tāda plosīšanās!» Jaunlāciene bija apmierināta ar viešņām, jo tās bija pratušas viņai noskūpstīt roku. Abas viešņas gāja palīgā izslaukt govis. Pati Jaunlāciene viņas mēģināja atturēt, aizrādīdama, ka var nosmērēties, bet Māriņai gribējās rīkoties kā iepriekšējā gadā. Jūliņa turēja viņai līdzi. Tāpat abas palīdzēja nomazgāt pusdienas traukus. Tas viss labi patika Jaunlācienei, jo «tūliņ varēja redzēt, ka ir kārtīgi sievieši, kaut arī ģērbušies kā rīdzinieces».
Vēl vakara tumsā, kad dēls pašlaik izvadīja viesus, Jaunlāciene ar prieku atminējās aizbraucējus. Tās tikai bija meitenes. Jā! Māriņa gan viņas Jānim derētu daudz labāk kā ienīstā, niķīgā Otīlija, kas bija tik slinka un taisīja stiķus. Lūk, pērnvasar ganos izlikusies slima, palaidusi lopus labībā un sabaidījusi ar savu nozušanu mājiniekus, tā ka visi Robežnieku ļaudis dabūjuši izmeklēties. Tikai žagaru vajadzētu. Nekas, ka jau tik liela. Pēriens būtu īstās drapes, labs, pamatīgs pēriens. Gan vēlāk pati teiktu vēl paldies par labu mācību. Paliktu prātīgāka. Bet tagad?… Cik stiķu nestāsta par Robežnieku Otīliju! Kā
tā ar māti apietas! Kā slinkumu lāpa! Kā- Nu,
kas visu lai uzreiz atmin! Un tāda grib būt viņas vedekla. Nemūžam! To viņa nepieļaus! Lai tur vai lūst, bet viņa Jānim nepieļaus precēt Otīliju. Tikai Jānis kā ieēdies Otīlija. Nu, pēc izskata jau ir arī branga meita. Piens un asinis. Rīgā bijusi. Uzvedas, ka nu! Kas par brīnumu, ka Jānim patik. Bet par precēšanos ar Otīliju lai ir nerunā. Māte saprot, kas ir dēla nelaime, un drizāk abiem acis izskrāpēs nekā pieļaus precēties. Māriņa' gan būtu labāka vedekla. Visādā ziņā noderīgāka Jānim, ja tikai nebūtu tās vienas vainas: meita pavisam bez pūra, pavisam nabaga. Tāda Jānim nederēja. Viņas dēlam jāprec saimnieku kārtas sieva, bet Māriņai tēvs pagasta nabags. Tpū! Tur nebija ko domāt par precēšanos. Un tā trešā! Lielklintaiņu Jūliņa? Nu, tai būtu ir pūrs, ir saimnieku kārta, ir tikums un iznešanās, bet tā vēl gandrīz bērns. Tai vēl slapjš aiz ausīm. Tai vēl pāris gadu jāpagaida. Turpretim viņas Jānim vajadzētu tūlīt saimnieces. Tavu piķi! Kaut puisis nebūtu tā iekodies tanī dullajā Otīlijā.
Tonakt Robežnieku Otīlija negulēja. Viņu mocīja greizsirdība. Nevarēdama sagaidīt norunātā vietā un laikā savu Jāni, Otīlija sāka iet tam pretim, kamēr beidzot atradās mežmalā pie Jaunlāčiem. No turienes pa daļai varēja pārredzēt māju sētsvidu un dārzu. Un kas tas? Tur skraidīja jaunas sievietes. Starp dārza zaļumiem pavīdēja sieviešu lakatiņi. Pag! Viens, divi. Tie mundri kustējās šurp un turp. Un lūk! Paskat vien! Jānis ap tām lakstojās. Vēl teica, ka nezinot, kad tikšoties ar Māriņu, bet citas tur nebija kā tās pašas pagājušās svētdienas puišu ķērējas. Tā tad arī Māriņa. Nē, no Jāņa Otīlija nebija sagaidījusi tādu vilšanu un melošanu. Nekad nē! Viņu būs samaitājusi tā Rīgas mamzele. Tai nepietiek Rīgas puišu, vajaga grozīt galvas lauku zēniem. Otīlijas Jānim. Ak! Otīlija ar zobiem saēstu palaidnieci!
Kad līdz mežam atlidoja kāds priecīgāks sauciens vai smiekli, Otīlija sarāvās. Viņa tikko valdījās, lai nedotos tūliņ pie sava neuzticīgā Jāņa un nesaceltu tur tādu traci, ka viņas izredzētam uz visiem laikiem pārietu griba tā rīkoties kā šodien. Pagāja garas, mokošas stundas. Otīlija mežmalā soļoja daudz, daudz lēnāk. Brīžiem asaras viņai spiedās acīs. Viņa sāka nopietni pārlikt, vai patiešām nedoties uz Jaunlāčiem izjaukt tai tur visus kumēdiņus. Desmitām reižu viņa taisījās to izdarīt, bet desmitām reižu grozīja lēmumu. Prāts arvienu ņēma virsroku. Ko viņa būtu Jaunlāčos uzsākusi? Ko viņa tur varēja panākt? Tomēr grūti nācās savaldīt gribu, kas mudināt mudināja doties cīņā par savu laimi.
Tikai vēlu vakarā, noskatījusies, kā Jaunlāču ciemiņi aizbrauc, Otīlija gurdiem soļiem devās uz māju un, atteikusies no mātes piesolītām vakariņām, likās pie miera. Tomēr miegs nenāca. Ilgi viņa nomodā prātoja, kas tālāk darāms.
No Jāņa viņa neatteiksies. Nē! Otīlija neatdos savu mīļo kaut kādai pagasta ubaga meitai. Nē, nē! Uzvara būs viņas, bagātā Robežnieku saimnieka meitas, pusē. Bez šaubām, Jānis tikai niķojas, ne vairāk. Bet šādas blēņas reizi par visām reizēm jāizdzen viņam no galvas. No tādiem niekiem viņš ir jāatradina, un to viņa pratīs izdarīt. Tagad jāizturas pret Jāni auksti. Otīlija spēs būt arī tāda, lai arī kā Jāni milētu. Viņa tam teiks acīs, tieši aizrādis, cik nepienācīga ir tāda izturēšanās, pabaidīs ar sakaru pārtraukšanu. Gan viņam paliks žēl Otīlijas, gan viņš izjutīs, ko var zaudēt. Jā! Viņa pamocīs savu Jāni. Tad Otīlija piedos, un viss būs atkal tik jauki, tik jauki.
So nodomu enerģiskā sieviete tiešām izveda. Viņa nemeklēja vairs satikšanos ar Jāni, kaut gan slāpa vai nost pēc izredzētā balss skaņas, pēc viņa roku paijājuma, pēc viņa acu skatiena. Pēc laiciņa Jānis pats iekārtoja satikšanos, kas iznāca it kā nejauša, kaut gan sevišķus šķēršļus ce]ā tai ne viena, ne otra puse nelika.
Māriņa bija aizbraukusi uz Rīgu tūlīt otrā dienā pēc viesošanos Jaunlāčos. Viņas tēls rādījās mīļi stāvam Jānim priekšā. Sad tad it kā dzirdējās skaļie, jautrie smiekli. Bet pati viņa bija un palika projām. Jaunlācis atminējās Otīliju. Ko tā dara? Jā, viņš to atkal bija piemirsis, bet šoreiz taču viņam sabrauca ciemiņi. Kurš saimnieks varēja viesus atstāt vienus un skriet uz mežu satikties ar Otīliju? Bet šī būs pikta un bārsies. Nu, nekas, gan salabs. Nav pirmā reize. Otīlija ir un paliek lāga meitene. Būs reiz viņam mīļa sieviņa. Tikai māte pretojas. Nu, gan jau, gan. Nāks laiks, nāks padoms.
Kā arī jauneklis bija gatavojies uz bargu saņemšanu, nekā līdzīga viņš nebija gaidījis. Otīlija tikko viņam pasniedza roku. Vai Jānis nedzīvojot tagad Rīgā? Ko viņš uz laukiem darot? Gan Jānis sāka iebilst, kas tā par niekošanos. Saprazdams, no kuras puses vējš pūš, viņš tūlīt ņēmās skaidrot, kamdēļ nevarējis zināmā svētdienā būt pie Otīlijas, ka viņam pilnīgi negaidot sabraukuši viesi.
Ak tā? Viesi sabraukuši negaidot? Lai Jānis to iestāstot kādai citai, vientiesīgākai. Tad tāds viņš esot! Skriet pakal katriem lindrakiem. Droši vien, ja čigānu Mārcis uzvilktu brunčus, ir tam Jānis drāztu pakaļ. Savu līgavu, kas viņam uzticama, vilt un krāpt! Samelot savai Otīlijai visu stāstījumu no sākuma līdz galam. Nē! To viņa nevarot ciest un necietīšot. Vai puišu mazums pasaulē? Un viņai, Otīlijai, ņēmēju būs diezgan. Viņai Jaunlāču Jāņa nemaz nevajadzēja.
Tā las gāja ilgāku laiku. Vārdi bira kā graudi no ku- ļammašīnas. Gan Jaunlācis pūlējās iebilst starpā pa taisnošanās vārdam, bet viss velti. Mīkstinošie fakti netika ņemti vērā, un Otīlija beidzot noteica: «Ja tu man tāds brūtgāns, tad man nevajaga. Iztikšu bez tevis. Ardievu!»
Gan jauneklis gāja līdzās savai aizsoļojošai sirds karalienei, gan raudzīja satvert viņas roku. Nekas nelīdzēja. Otīlija gaiņājās ar roku no Jāņa it kā no nepatīkama, uzbāzīga dundura un ātri izsoļoja no meža Robežnieku mežmalā. Jānis nevēlējās rādīties Robežnieku ļaudīm un palika mežā stāvot. Viņš bija galīgā nesaprašanā, ko darīt. Pastāvējis uz vietas kādu brīdi, viņš devās lēniem soļiem iz mājām. Zēl viņam bija zaudēt Otīliju, bet tur laikam vairs nekas nebija darāms.
Tanī pašā laikā Otīlija raudāja Robežniekos. Ak, kā viņai gribējās būt pie Jāņa! Kā viņa paijātu viņam matus, paskurinātu aiz ūsām, smukajām ūsiņām, kas Otīlijai tā patika. Bet viņa bija viena, un asaras nebija valdāmas. Tad iešāvās prātā, ka Jānis bija sekojis līdz mežmalai un mīļi bija taisnojies. Cik nelaimīgs viņš likās! Nē! Jānis vēl mīlēja Otīliju! Vēl būs viss labi. Jānis tikai krietni jāpārmāca. Viņas rīkošanās ir gluži pareiza. Tā Otīlija sasniegs mērķi.
Tomēr stāvoklis drīz palika nepanesams, neciešams. Tik iemīļotās satikšanās ar Jaunlāci izpalika. Jānis pats staigāja degunu nokāris. Par ko lai viņš priecātos? Māriņa bija tālu, un Otīlija, kaut arī tuvu, tomēr tik barga un dusmīga, ka pat nevēlējās viņu redzēt.
Otīliju grauza ilgas pēc jaunekļa. Viņa nespēja iztikt, Jāni neredzējusi, ar viņu nerunājusi. Kā enerģiska sieviete viņa meklēja un atrada izeju. Kādu svētdienu, ieraudzījusi Jāni pie baznīcas, viņa to uzrunāja, it kā nekas nebūtu noticis. No baznīcas abi kopā gāja uz mājām, trieca un katrs pie sevis priecājās, ka atkal miers mājā, ka atkal viss pa vecam.
33
Pēc muižkunga apmeklējuma Kiintainis nosprieda, ka jāgriežas atkal pie advokāta. Acīmredzot lieta ir prāvas vērts. Viņš sāka sarunāties ar citiem saimniekiem par lietas nodošanu advokātam. Sākumā no visa kalniešu skaita kādi pāris desmit izteica piekrišanu, bet, kad nācās runāt par advokāta un tiesu izdevumu iemaksu, tad tikai deviņi, Lielklintaini līdzskaitot, bija gatavi uz izšķirīgo soli.
Lielklintainis aizbrauca uz Rigu, un tur viņu atkal sagaidīja pārsteigums. Nostāsti par Kalniešu zemnieku nepateicību bija plaši pazīstami ir Jelgavā, ir Rīgā. Vāciešu aprindas, kas toreiz bija Latvijas pilsētās noteicējas, visu pārspīlēja. Iznāca, it kā Kalniešos būtu gatavais jaunlatviešu saorganizēts dumpis. Pat viena vācu avīze atstāstīja lietu sagrozītā veidā un pierādīja melnu- uz balta, cik neģēlīga un kaitīga jaunlatviešu barvežu rīcība. Tā izejot uz privilēģiju aizskaršanu, kas iegūtas gadu simteņos ar upuriem un uzupurēšanos savienotiem darbiem. Klintaiņa advokāts nevēlējās iegūt dumpinieku pabalstītāja slavu un atteicās no lietas vešanas, kaut gan bija ar mieru sastādīt iesniegumus muižai un dot privāti vienu otru padomu.
Advokāts nevēlējās ar vāciešiem sanīsties un zaudēt viņu labvēlību. Viņš gan bija cēlies no latviešiem, bet apprecējis vācieti. Viņa ģimenē runāja tikai vāciski. Viņa bērni pat neprata latviski. Viņa uzvārds bija drusku izlabots uz vācu valodas skaņu pusi tā, kā varēja izklausīties vācu ausij piemīlīgāks, kaut gan nebija grūti no tā izlobīt latviešu celmu. Sī paša advokāta pēcnācēji bija dedzīgi vācu aizstāvji un viens dēladēls pat redzams Latvijas vācu darbinieks. Viņš uzstrādājās līdz Rīgas pilsētas valdes locekja sēdeklim, un, ja šim «štatrātam» kāds būtu iedomājies iegalvot, ka viņa sencis, kāds latviešu saimnieka dēls, ienācis ar vīzēm Rīgā, iesācis tirgoties un izskolojis savu dēlu, štatrāta tēvatēvu, ka šis sencis ne vārda nav pratis vāciski, tad vācu līderis būtu neganti skaities. Viņš arī nemaz nezināja, ka viņa cilts otrā atvase ar drusku latviskāku, nesakropļotu uzvārdu saimniekoja glītās lauku zemnieku mājās un ka šī atvase ne sapnī neiedomājās sevi saistīt ar vācu tautību.
Galvenais padoms, ko advokāts deva Klintainim, bija — izlīgt ar muižu, raudzīt saņemt, ko var, saprotams, pēc iespējas vairāk, un neielaisties grūtās prāvās ar grāfu, kas spēja un būtu pratis ar advokātiem vilkt lietu līdz bezgalībai toreizējās tiesās. Padoms varbūt nemaz nebija zemē metams, jo ari muiža bija ieinteresēta nelaimīgā līguma noteikuma izlabošanā.
Tīri sašļucis Klintainis pārbrauca no Rīgas. Drīz viņam nāca jauns pārsteigums. Pie pagasta valdes 4 saimniekiem apstiprināja līguma grozījumus tanī garā, kā muižkungs to bija licis Klintainim priekšā, tikai tur bija ari minēta atlīdzība par līguma grozīšanu. Muižkungs Vāgers pec neizdevības ar Lielklintaini griezās vispirms pie tiem saimniekiem, kuri bija vissliktākos apstākļos. Muiža draudēja viņus izlikt no mājām parādu dēļ, ja tie neies uz līguma papildināšanu muižai vēlamā garā. Par piekāpšanos tika atlaista daļa parādu. Daudzi stīvējās, bet četri pakaulējušies piekrita. Pēc pirmā panākuma nākošie Vā- geram bija vieglāk sasniedzami, sevišķi pēc Klintaiņa neveiksmes Rīgā.
Vāgers ņēmās nosvīdis. Viņš gribēja grāfam parādīties visā saprātības spožumā, izpildot uzdevumu un tā attaisnojot cerības. Grāfs vēl solīja, ka neaizmirsīšot muižkungu, ja pēdējais nokārtošot visu, pasargājot grāfu pašu no liekām nepatikšanām. Dabūjis plašas pilnvaras, Vāgers rīkojās pēc apstākļiem. Vienu saimnieku viņš spieda ar rentes parādiem, otram solīja bez papildu līgumā minētiem labumiem vēl šo to paklusām, likdams saprast, ka šis saimnieks dabūs vairāk kā citi. Viena daļa iegāja slazdos. Līdz rudenim jau pāris desmit papildu līgumi bija noslēgti. Ar tālākiem vairs neveicās. Tad muižkungs sāka izrēķināt saimniekiem priekšā, ka viņi ar § 16. izlietošanu neko daudz nevar pelnīt.
«Labi!» viņš stāstīja. «Pieņemsim, muiža atdos jums malku ir par pagājušiem gadiem, ir par katru nākošo gadu. Kur jūs malku liksit? Kas to jums šeit pirks? Katram būs pašam sava. Uz pilsētu vest par tālu. Un cik malka arī tur maksā? Noslēdzot papildu līgumu, jūs malkas vietā saņemsit no grāfa lielkunga atvieglošanu rentes lietās. Tātad malkas vietā, bez kuras jūs varat un varēsit izkulties cauri, jūs dabūsit skaidru naudu. Un būvkokus? Nopietnas vajadzības gadījumā muiža tos jums tāpat dos arvienu. Kam jums koki vajadzīgi? Vai labāk nav saņemt atvieglinājumus rentes naudas maksāšanā? Ja grāfa lielkungs jums to nepiedāvātu, jums pašiem būtu taisni jālūdz. Iedomājieties tikai, ja grāfa lielkungs ar jums nekādos līgumos vairs neielaistos, bet vienā jaukā dienā pateiktu, lai mežkungs dod katram Kalniešu saimniekam būvkokus cirst, cik šis saimnieks vēlas. Kas tad iznāktu? Labi! Viens otrs saceltu pa vajadzīgai ēkai, bet tādam, kam tiešām būs vajadzība, arī pēc papildu līguma parakstīšanas koki jau netiktu liegti. Ja neparakstīsit līguma papildinājumu, par rentes atvieglojumiem varat pasvilpot. Ja jūs sāktu celt par daudz ēku ar brīvkokiem, kas jums atlēktu par labumu? Pie lieku ēku celšanas iznāktu tikai lieks darbs un ari lieki izdevumi. Cik jūs katrs sacelsit ēku savās mājās? Katrai vistai jūs kūti netaisīsit, un suņi bez būdas labāk apsargā māju, jo, ārā guļot, tie modrī- gāki. Pārdot dabūtos kokus jūs nedrīkstat, jo ir teikts «pec vajadzības», tātad pēc ēku vajadzības mājās. Arī necelt nekā par dabūtiem kokiem jūs nedrīkstat, jo tad jau būsit ņēmuši kokus bez vajadzības, un tas runā tieši pretim līgumam. Grāfa lielkungs jūs varēs sūdzēt pie tiesas un saukt pie atbildības, kā arī prasīt zaudējumu atlīdzību par nekārtīgi paņemtiem un veltīgi sapūdētiem kokiem. Dabūsit vēl paši piemaksāt.»
Teiktā bija daļa patiesības, bet arī pārlieku daudz mēles lunkanības. Muižkungam tiešām mēle locījās veikli. Saimnieki kasīja aiz ausīm, rēķināja pakaļ, cik viņi labuma var iegūt no malkas, cik no būvkokiem. Neiznāca daudz, jo koku materiāls toreiz bija lēts, sevišķi Kalniešos, kas atradās patālāk no centriem un lielākām upēm. Dažam saimniekam glaimoja draudzīgās sarunas ar pašu muižkungu. Tu esi vienkāršs zemnieka cilvēks, darba cilvēks, un tāds kungs tevi uzrunā tik laipni, atzīst tavas spējas un skaidri pasaka, ka tevi tura par prātīgu vīru. Ar kaut kādu tukšgalvi viņš neietu runāt ne vārda, bet vienkārši atmestu ar roku, lai dara katrs pats, kā vēlas. Prātīgam vīram muižkungs labprāt novēlot arī rentes atvieglinājumus. Esot noskatījies, ka ar renti ejot grūti, tamdēļ izkaulējis grāfa lielkungam izdevīgus noteikumus.
Dažam Vāgers lika neizdevīgākus noteikumus priekšā, bet draudzīgi pačukstēja, lai nepiekrītot, bet prasot to un to vēl klāt. Sis raudzīšot no grāfa lielkunga izkaulēt, bet par pūlēm un labu draudzību lai arī šo neaizmirstot. Saimniece audzinot treknus tītarus. Kā lai tādai draudzībai ar lielu kungu stāvētu pretī? Un Vāgers guva panākumus.
Līgumi kārtojās cits pēc cita. Saimnieki visumā bija apmierināti, jo rentes maksas manāmi saruka un katrs atlaists rublis atvieglināja nastu, kas gulēja uz mājām. Visi sirds dziļumos bija pateicīgi Lielklintainim, jo vienīgi viņu turēja par rentes maksas pazemināšanas izkaro- tāju. Pats viņš līgumu vēl nebija parakstījis un kaulējās, lai atlaistu visu rentes muižas daļu, ko muižkungs sākumā bija solījis. Pēdējais tikai raustīja plecus un piedāvāja tikai desmito daļu, un tālākos izskaidrojumos ar Liel- klintaini nemaz neielaidās. Vispārīgi pret Lielklintaini pēc sava apciemojuma Vāgers izturējās ļoti sausi. Ko šis lai daudz runājot? Sis esot pajokojies, bet Lielklintainis nemaz neprotot jokus. Tad labāk nerunāt nekā.
Līdz Ziemassvētkiem puse no Kalniešu saimniekiem bija parakstījuši papildu līgumus, iegūdami rentes samazināšanu, parādu atlaišanu vai citu kādu labumu. Dažs bija gribējis tūliņ saņemt vairāk, nebēdādams, kas būs nākotnē. Citam bija atlaista tuvāko gadu rente pavisam, bet pēc laika maksāšanas atjaunojās agrākos apmēros. Citam atkal bija uz ilgākiem gadiem atlaista tikai rentes daļa, bet prāva, citam atkal mazāka, bet par to uz visu pārpalikušo laiku. Kā nu katrs bija pratis un spējis savu labumu izrēķināt un izkaulēt no Vāgera. Tomēr tādu raibumu bija vairāk tikai iesākumā. Vēlāk gandrīz visiem lieta grozījās ap muižas maksājumu ceturtās daļas atlaišanu. Kad lieta ar papildu līgumiem sāka iet gludi, muiža ar citādiem noteikumiem pavisam neielaidās. Kas gribēja, varēja izlīgt un maksāt par ceturto daļu mazāk. Kas negribēja, varēja nelīgt, nekā nesaņemt un maksāt nepaze- minātu renti muižai. Saprotams, visi gribēja maksāt mazāk.
Arī Lielklintainis gudroja, vai nebūtu labāk parakstīt papildu līgumu, bet vēl vilcinājās. Kas zin, vai neiznāks kas izdevīgāks?
Tāpat gudroja citi, kas vēl nebija parakstījuši. Tāpat gudroja arī Jaunlācis.
Viņam bija vēl citas gudrošanas un galva no nemiera gāja vai riņķī. Kā arī ne? Pēc miera noslēgšanas ar Otīliju viss sākumā gāja gludi kā pa ziepēm. Tad Otīlija sāka noteikti un katru dienu nepacietīgāk prasīt, lai taču beidzot rīko kāzas. Kad Jaunlācis iebilda par māti, Otīlija skaitās un vaicāja izsmejoši, vai Jānis neesot piecus gadus vecs puišelis. Otīlija viņa vietā būtu sen lietu "nokārtojusi, par prieku visiem. Māte galu galā būšot laimīga, kad dēls apprecēšoties. Jānim gribot negribot atkal nācās runāt ar māti par precēšanos. Vecā sacēla negantu troksni. Lai tad labāk šo tūlīt liekot dzīvu zārkā uri vedot aprakt blakus tēvam. Ko esot tanī Otīlijā iekodies kā dēle pirkstā. Šoreiz Jānis negribēja viegli piekāpties un ievaicājās:
«Bet kas Otīlijai kaiš? Būs sieva labu labā un tev paklausīga meita.»
«Ak tā! Zinām, zinām, cik šī klausa pašas māti. Kā kārāks komandē pa Robežniekiem, bet strādāt nevīžo nepavisam. Kas tu būsi par saimnieku, kad saimniece izvairīsies no katra darba. Nu! Kamēr es būšu dzīva, es tevi apgādāšu, bet, ja manas acis aizveras, ko tu iesāksi?»
«Ko nu darīšu? Saimniekošu uz priekšu.»
«Tā! Vai pats putru vārīsi? Vai pats dārzus ravēsi? Caurām, nelāpītām biksēm staigāsi. Lūk, ko tu darīsi.»
«Kamdēļ tad tā? Otīlija būs mana sieva un sievas darbus izpildīs tāpat kā kura katra.»
«Sievas darbus? Arī gudra runāšana! Ko katrs sauc par sievas darbu? Tavas Otīlijas darbs būs vāļāties pa gultu un taisīt kumēdiņus kā tagad pa Robežniekiem. Viss pagasts smejas par viņas štukiem, tikai tu neesi nekā dzirdējis. Tevi viņa būs ieēdinājusi. Kas pērn bija par ganos iešanu? Vēders sāp tavai Otīlijai, un visiem mājas ļaudīm tūliņ jāskrej meklēt lellīti, bet lopi bradā tīrumus nost. Tev būs jātur vēl pāris meitu, kas tavu Otīliju apkalpo kā ķēniņieni. Pati viņa tev neko nepalīdzēs. Viņai būs bail, darbus darot, nosmērēt smalkās rociņas. Fui, sivēns! Fui, cūkas barot! Bet es tev saku: tava Otīlija pati ir fui — un vairāk nekas.»
Tādā ķezā nabaga vientiesīgais Jānis vēl nebija bijis. Nu, tad labāk lai Otīlija pagaida.
Kad viņš par savu neveiksmi izstāstīja Otīlijai, tā saskaitās uz beidzamo. Nosauca Jāni par tīro zaķapastalu, viņa māti par vecu raganu un vispār sāka pret puisi izturēties bargi. Viņa bija iedomājusies, ka vienīgi sevišķi stingra uzstāšanās var līdzēt tikt reiz pie Jāņa, un pēc tā vien viņa kāroja. Par Jāni viņa domāja celdamās rītos un guldamās vakaros.
Pamazām attiecības pārītim dienu no dienas palika vēsākas ar visu Otīlijas dedzīgumu. Jānis retāk ieradās uz satikšanos, sāka pat izvairīties un, kad gāja, tad negribēdams. Kā tas lai citādi būtu? Tu, cilvēks, gribi mīlīgi parunāties, pavadīt jauki laiku ar savu sirdspuķīti, un no visa tā nenieka neiznāk, ja atskaita dažus starpbrīžus, kad Otīlija bija pa vecam mīļa un pieglaudīga. Tu kā noziedznieks daboni tikai drāzienu pēc drāziena. Kas par prieku simtām reižu dzirdēt, ka tu neesi kārtīgs vīrietis, bet tīrais zaķapastala, tīrais lellis, kas pat sievu neprot pārvest mājās, kas vēl turas mātei pie lindrakiem.
Otīlija, viena palikusi, raudāja, mocījās, gudroja, kā atrast izeju un nogludināt ceļu uz mērķi, kas nebija vis nekāds nieks, bet pati laime. Viņa nezināja, ko darīt, tikai juta, ka pamati zem kājām šķobījās. Velti viņa mudināja
Jāni vēlreiz runāt ar māti vai iet bez tās ziņas un atļaujas pie mācitāja. Velti viņa bārās, strīdējās, lūdzās. Bez mātes? Nē, tas neejot, to nevarot darīt. Kas tad par dzīvi būšot mājās? Ar māti runāt tagad esot velti, jāpagaidot. Bet uz ko tad Otīlija lai gaidītu? Vecene mirt nemaz netaisījās, bija tik žirgta, ka vēl pat gadus 25 ar savu dusmīgo rūkšanu spēja aizbaidīt nāvi. Tad Otīlija sen būs sakaltusi vecmeita. Ko Jānis ar viņu tādu vairs darīs?
Saticība pārīša starpā vēl vairāk pasliktinājās uz Ziemassvētkiem, kad Jānis izbraukāja ar barokļu vezumu Rīgu. Pie tādas reizes viņš nevarēja neaiznest ciema kukuli Māriņai un veselu vakaru nosēdēja pie tās. Pat projām iet Jaunlācim negribējās, nemaz negribējās. Kad Māriņa uz viņu klusi nolūkojās mirdzošām, valgām acīm, Jānim metās pavisam savādi ap sirdi. Viņš pat nejuta, ka reiz bija saņēmis jaunavas roku abām savējām, un pats nezināja, cik ilgi tā bija turējis, kaut gan Māriņas brālis bija klāt un visu redzēja. Visu ceļu atpakaļ no Rīgas Jānis par Māriņu vien domāja. Mājās atbraucis, viņš tā ilgojās pēc meičas un tik labprāt būtu atkal mērojis garo ceļu uz Rīgu pat bez vezuma, tīri tukšā, bez kādas vajadzības. Otīlija to vairs nemaz nepievilka. Viņš vēl negribēja atzīties. Tikai iet satikties ar Otīliju Jaunlācis nemaz vairs nekāroja.
Visu vēl pasliktināja Otīlija pati. Ciezdama mīļotā cilvēka dēļ un greizsirdības mocīta, viņa uzstājās ar jautājumiem, vai Jānis esot Rīgā Māriņu apmeklējis. Sis sākumā liedzās — neesot pat tās redzējis, bet vēlāk sarunā viņam paspruka — Māriņa teikusi, ka Otīlijas brālis Roberts to apmeklējis. Nu bija uguns pakulās. Iekritis ar Māriņas sarunu, Jaunlācis ir nedomāja taisnoties, bet padevīgi ļāva Otīlijas vārdu vētrai iet sev pāri. Puisis jutās atvieglots, kad satikšanās beidzās.
Nākošo reizi viss atkārtojās no jauna, un satikšanās kļuva vēl retākas. Tās būtu pavisam izbeigušās, ja Otīlija tam nestrādātu visiem spēkiem pretim. Tā pagāja Ziemassvētki, pagāja janvāris. Otīlija mocījās un gudroja, kā sasniegt mērķi. Domās viņa paijāja, mīlēja, glāstīja savu Jāni, bet satiekoties ar viņu ķīvējās, strīdējās, bārās.
Tik enerģiska sieviete kā Otīlija nevarēja ilgi izturēt bez rīkošanās un vēl tik svarīgā lietā. Beidzot viņa bija atradusi, kas darāms, mazākais, tā viņai likās. Otīlija pati ies un runās ar veco Jaunlācieni. Tikai kā to Jānim iestāstīt?
Gadījums nāca paligā, un Jaunlācis pats bija tā ierosinātājs. Reiz viņš pašā Otīlijas pārmetumu sākumā gurdi iebilda:
«Ko man mācies virsū? Ej un runā pati ar māti.»
To tikai Otīlijai vajadzēja, un viņa iesaucās:
«Saprotams! Iešu arī. Ja tu man tik gļēvs esi, ko lai es citu daru?»
Jaunlācis nebija domājis, ka Otīlija nopietni ies pie mātes. Kad viņš redzēja Otīlijas nopietnību, tas sevī pasmīnēja. Lai iet, lai! Iznāks kumēdiņi.
Otīlija nebija tā, kas kaut ko vilcināja. Viņa gribēja iet tūliņ uz Jaunlāčiem. Jānim gan tas rādījās par steidzīgu, bet lai iet. Redzēs, kas tur iznāks. Gludi lieta nevarēs norisināties. Bet Jaunlācim tas nemaz neķērās pie sirds. Viņš bija gluži vienaldzīgs.
Ejot uz Jaunlāčiem, Otīlija atdzīvojās. Viņai uzausa cerības stars. Viņa bija vispusīgi pārdomājusi, ko teiks, bet, kad Jaunlāčos stāvēja aci pret aci ar Jāņa māti, saruna neiznāca vairs tik viegla un vienkārša, kā bija likusies.
Vecā Jaunlāciene acis vien ieplēta, kad ieraudzīja Otīliju savā priekšā, blakus dēlam. Ciemiņš palika ciemiņš. Lai viešņa piesēžot. Sai gan darba esot pilnas rokas, slinkot nevarot ne saimnieks pats, ne arī viņa. Jāstrādājot, cik spēki vēl atļaujot.
Otīlija uzsāka kauju ar atklātu uzbrukumu, laižot darbā smago artilēriju. Sī ar Jāni gribot precēties un atnākusi izlūgt mātes svētību.
«Ak tad tā gan? Lūk, tev mātes svētība! Se tev mātes svētība. Piga tev mana svētība!»
Un Jaunlāciene sasarkusi, saniknota bāza Otīlijai zem deguna labās rokas īksti.
Otīlija vairs tālāk neizturēja un drāza vaļā. Ko Jāņa māte iedomājoties? Kas te esot īstais saimnieks? Jānis vai viņa māte? Ko postot dēla dzīvi, stāvēdama tā laimei ceļā? Vajagot kaunu prast.
Jā, kaunu vajagot prast, vecā atcirta. No kura laika tad jaunas meitas ejot pēc puišiem precēt? Līdz šim arvienu sēdējušas mājās un kautri gaidījušas, kamēr pēc tām nākuši. Tagad puišiem tīrais negals, jo ne dienu, ne nakti neesot miera no bezkauņām, kas trakas uz precēšanos. Tā tas gāja pārmaiņus no vienas puses un no otras. Brīžiem no abām reizē.
Jānis klausījās un neteica ne vārda. Kas viņam tur daudz ko starpā maisīties?
Redzēdama, ka nekas pie Jaunlācienes nav izdarāms, Otīlija piedraudēja, ka iztikšot arī bez mātes. Jānis, paldies Dievam, jau pilngadīgs. Iešot tik abi pie mācītāja, un tādas dusmīgas vecenes varot saskābušas rūgt aizkrāsnē. Neviens uz tām neklausīšoties. Tas bija par daudz Jaunlācienei. Viņa skriešus devās uz durvīm.
«Nudien, pēc tuteņal Tagad jāuzmanās!» nosprieda Jānis.
Bet viņš bija maldījies. Jaunlāciene atvēra plaši jo plaši durvis un, vienu roku iespiedusi sānos, ar otru rādīdama uz durvīm, sauca:
«Lūk, kur namdaris tev atstājis caurumu sienā. Arā, ārā! Es tev saku: ārā! Es tev parādīšu, kas te vēl ir saimniece! Arā, ārā!»
Un viņa tā spārdījās ar abām kājām pret grīdu un tā kliedza, ka Otīlijai nekas neatlika, kā atstāt cīņas lauku. Sasarkusi, apkaunota, nodurtu galvu, viņa steidzīgi soļoja pāri Jaunlāču sētsvidum, lai ātrāk paglābtos no ziņkārīgo acīm, kas žūrēja pa saimes gala logiem. Jānis palaida precinieci, bet tikai līdz lielajiem vārtiem, kurus atcēlis un aizcēlis atvadījās, nomurminādams kaut ko par darbu. Otīlijai šinī brīdī bija viss vienalga.
Jaunlāciene vēl brēca, iznākusi sētsvidū, un, kā jau uzvarētāja, bija ieņēmusi varonīgu pozi, iespiedusi abas rokas sānos.
«Kārav! Kārav! Pī, pī!» viņa kliedza.
Kāravs izlīda no klētsapakšas un devās aprādītajā virzienā, bet satikās ar pašu saimnieku, kas nāca atpakaļ no viešņas izvadīšanas. Suns paluncināja Jānim ar asti un pūlējās nozust.
Nogurusi, nejūtīga Otīlija pārgāja mājās. Viņa saprata, ka iecerētā laime šķobās, bet nezināja, kā to saglābt, kā laist darbā savu no līdumnieku senčiem mantoto nelokāmo gribu. Un Otīlijas mērķis bija tik jauks, tik dārgs. Cik dzīve taptu pilna! Ko visu Otīlija darītu, lai iegūtu dziļi, karsti iemīļoto Jāni. Padoma nebija, un nespēka asaras plūda jaunavai no acīm.
Jāņa izturēšanās ari bija tāda, ka nekādi nevarēja iepriecināt Otīliju. Neteikt ne vārda, kad lieta grozās ap paša laimi! Vai Jānis vairs gribēja precēt viņu? Bet kā gan ne? Tad viņš nebūtu tai gājis līdzi uz jaunlāčiem.
Nabaga meiča nemaz nezināja, cik Jānis vienaldzīgi izturējās pret viņas caurkrišanu.
Otīlija domāja un beidzot, likās, bija nākusi uz_ pareizā ceļa. Galvenā vainīgā pie Jāņa vēsuma bija Māriņa, to vajadzēja nogādāt pie malas. Viņa zināja, ka brālim Māriņa ir puslīdz pa prātam. Vajadzēja sakūdīt, lai tas apprec sāncensi. Tad Jānis nāks biežāk satikties, būs mīlīgāks un ies bez Jaunlācienes ziņas pie mācītāja rādīties.
Kad Otīlija sāka izvaicāt brāli, vai šim patīkot Māriņa, Roberts izbrīnījās un strupi noteica, lai šā darīšanās nemaisoties. Sis neliekoties ne zinis par māsas knakstīšanos ar Jaunlāci. Otīlija nelikās atbaidīties no pirmiem aukstiem ziemeļu vējiem, Sī jau tāpat vien. Sī novēlot brālim Māriņu un visu citu labu. Māriņa esot krietna jaunava, un brālim ar viņu dzīvē saskanētu uz labāko. Sī Roberta vietā nevilktu garumā. Citādi kāds vēl aizsteigšoties priekšā. Varbūt varot Robertam palīdzēt. Māriņai neesot nekā pūrā. Tamdēļ tēvs ar māti sākumā pretošoties. Māte šo, Otīliju, klausot.
Roberts klausījās un, pašam nemanot, ielaidās pārspriešanā. Izrādījās, ka Māriņa viņam patika. Viņš tikai nezinot, ko tā par viņu domājot, kaut gan izturoties laipna.
Otīlija iegalvoja, ka Māriņa būšot nācēja, ja tikai kāds priekšā neaizsteidzoties. Būtu tīri smieklīgi, ka tāds pliks skuķis neietu pie bagāto Robežnieku mantinieka, kas tik stalts un brašs.
Brālis no uzslavas pavisam atkusa. Par precēšanos vēl neesot domājis, bet prātā gan pa reizei šis tas iešaujoties. Būtu varbūt nopietnu sarunu ar Māriņu ievadījis, bet Otīlijai taisnība, ka mātei un tēvam Māriņas pūra lieta nepatikšot.
Otīlija pēc laiciņa atkal runāja ar brāli. Tā tas atkārtojās tik ilgi, kamēr Roberts piekrita, lai šī runājot ar māti.
Otīlijai to nevajadzēja divreiz atkārtot, un pa Lieldienu laiku, kas bija pienākušas, viņa ņēmās apstrādāt māti Roberta uzdevumā. Robežniece ne visai piekrita precību projektam, bet drīz pieskaņojās meitiņas domām, kā to bija paradusi darīt. Ar mātes palīdzību un tad pēc lielām pūlēm izdevās tēvu pierunāt, tā ka aprīļa vidū Robežniekos bija nolemts, ka Roberts brauks uz Rīgu bildināt Māriņu. Par iznākumu neviens nešaubījās. Vajadzēja tikai sagatavot Robertam braukšanai vezumu, jo vai tukšā kāds uz Rīgu mēros tik garu ceļu. Par laimi, bija puslīdz nobarots vepris. To pēc nedēļas varēja laist uz Rīgu. Pieliks vēl šo to klāt, un iznāks vezums. Noteica ari braukšanas dienu.
Otīlija bija jautra. Viss gāja, kā viņa vēlējās. Viņa nenocietās un pastāstīja Jānim par brāļa precībās braukšanu. Sis tik jautrs nemaz nepalika par jauno ziņu, pat runa aizrāvās, tā ka izlikās, it kā kad dundurs būtu ieskrējis pusvirus mutē. No satikšanās todien Otīlija uz mājām gāja ar jautru dziesmiņu, bet Jaunlācis turpretim degunu nokāris.
35
Jaunā ziņa kā īlens bija iedūrusies puisim sirdī. Jaunlācis tikai tagad saprata skaidri, ko viņam nozīmēja zaudēt Māriņu. Otīlija? Nēl To viņš negrib pat redzēt vairs, nevēlas klausīties viņas mūžīgos pārmetumus. Pat uz satikšanos ar Otīliju viņš vairs neies. Senāk viņa tam patika — ne pārlieku. Kamdēļ lai jauns skuķis nepatiktu jaunam puisim? Bet nekad viņa nav bijusi tik mīļa kā Māriņa. To Jaunlācis tagad skaidri juta. Viņš nesaprata, kā bija varējis pēdējā laikā iet uz satikšanos ar Otīliju. Tagad tam beigas. Viņš vairs neies. Bet' Māriņa? Tā būs viņam pagalam. Nākošo nedēļu Robežnieku Roberts brauks to bildināt.
Jaunlācis zaudēja ir miegu, ir ēstgribu, ir prieku uz darbu, ir spēju strādāt. Viņš dažreiz nedzirdēja, ko māte vaicāja. Tā novēroja dēlu un nevarēja neredzēt lielo pārmaiņu viņā. Viņa ar prieku bija novērojusi, ka pēdējā laikā dēla satikšanās ar Otīliju palika retākas. Pavisam tās izbeigt nestāvēja viņas varā, bet acīmredzot uz beigām lieta gāja. Mātes acs to skaidri redzēja. Un tagad? Viņa tomēr bija vīlusies. Nu dēlam kas nopietns bija prātā. Nudien, būs norunājuši iet ar Otīliju pie mācītāja rādīties. Citādi nebūs. Jārauga izjaukt. Pag! Aizbrauks svētdien uz baznīcu un aprunāsies ar Lielklintaini. Tas ir pērminderis un prāta vīrs.
Domāts, darīts, bet prieka Jaunlāciene ieguva maz. Lielklintainis teica, ka dēls esot pilngadīgs un drīkstot precēt, ko sirds kārojot. Māte nekā nevarot noliegt. Te nu bija! Pag, vēl viens līdzeklis. Vajadzēja dēlu apprecināt ar citu kādu. Bet tas jādara uz ātru roku. Māriņa, likās, viņam diezgan brangi patīkot. Tikai tā tukša kā baznīcas žurka! Bet labs meitēns, strādīgs, čakls meitēns, piemīlīgs un prot vecākus cilvēkus godāt, kā pienākas. Un galvenais — ja Jānis viņu ņem, tad Otīlijai garš deguns. Kas arī par dzīvi būs vecajai Jaunlācienei, ja pa māju grozīsies Otīlija. Tā jau tagad pilnu muti teica, lai viņa rūgstot un rūcot aizkrāsnē. Ko Otīlija dziedās, kad viņa tiešām būs apprecējusi Jāni? To nevarēja pieļaut, un vecā Jaunlāču saimniece to nepieļaus. Bet Māriņa? Ak, cik tā būtu labiņa! Vecā domās, pašai nemanot, sāka saukat Māriņu par mīļo vedekliņu.
Ne māte vien mocījās ar smagām domām. Dēlam negāja vieglāk. Kur viņš gāja, ko viņš darīja, Māriņas mīļā galviņa smaidīja viņam priekšā un vilināt vilināja. Tā atnāca pirmdiena.
Jaunlācis zināja, ka nākošās dienas rītā Robežnieku Roberts izbrauks uz Rīgu. Jānis domāja un domāja, līdz izdomāja.
Kad māte sauca pusdienā, Jaunlācis zināja, ko darīs. Viņš no rīta brauks uz Rīgu pa dzelzceļu bildināt Māriņu. Tūliņ pēc pusdienām runās ar māti par šo nodomu. Šoreiz viņš runās nopietni, ne kā agrākās reizes. Viņš nepiekāpsies. Māte būs pret dēla precēšanos ar Māriņu. Viņa jau reiz izteicās, ka Māriņa tukšiniece un ka tās tēvs pagasta ubags. Lai kā, bet šoreiz viņš neparko nepiekāpsies. Šoreiz viņš zinās, ko teikt, ko runāt.
Tomēr pusdienas pagāja bez izrunāšanās. Jānis atlika to uz vakariņām. Kad vakarā Jaunlācis palika viens ar māti, izšķirošais brīdis bija klāt. Pāris reizes viņš nokāsējās. Beidzot tomēr bija jāsāk.
«Māt, man nopietni jāparunā. Es tagad pa tiesai gribu precēties.» Paldies Dievam! Tas bija reiz izteikts. Nu atpakaļ vairs nevar. Māte paskatījās uz viņu un rāva vaļā:
«Ak tad precēsies gan? To tu man neiedomājies. Es neļaušu.»
«Bet, māt, tu pati cik reizes neesi mani mudinājusi.»
«Jā gan. Bet tad tev jāņem cita, ne šī pustrakā Otīlija. Es tev, puisi, saku: no tam nekas neiznāks. Es to nekad nepieļaušu. Ņem to pašu Māriņu. Tā tik ir meiča, kā cielaviņa. Ja tu būtu prātīgs puisis, tad citas nemaz nemeklētu. Labāku sievu tu nemaz nevari dabūt.» Jaunlācim aiz brīnumiem mute bija plaši ieplesta. Visu ko viņš bija sagaidījis, tikai ne to. Un nevilšus viņam paspruka vaļā iebildumi, kurus pats no mātes bija sagaidījis.
«Tikai viņai nekā nav pūrā.»
«A tā! Tev kādas muižnieces vēl vajadzēs. Māriņa ir strādīga un ar darbu vairāk palīdzēs nekā Otīlija ar savu pūru. Otīlija strādāt neies. Viņu pašu dabūsi vēl apkalpot. Mēs ar tēvu arī bijām tukšinieki, un re! Vai netikām uz priekšu? Tik strādāt vajaga, viss jums nāks.»
«Bet tu pati teici, ka Māriņas tēvs pagasta ubags. Es jau neko . ..»
«Ak neko? Tu tikai gribi Otīliju. Tā tevi ieēdinājusi. Nu, teicu jau ar. Bet tagad saku, kā ir. Vecais Jukums? Tas tev būtu jāņem šurpu Jaunlāčos. Ir palaidies uz nebēdu, bet es viņu izmunsturētu. Te lai man nedomā dzert. Arī pie darba pieradinātu. Viņš vecuma dienās tiktu pie skolas. Tāds vecis vēl var pie mājām šo to paveikt. Aitas un cūkas pavisam nevar laist mežā līdz ar liellopiem. Lai Jukums gana sīkos lopus tepat ap mājām. Ar veci es tikšu galā. Un meita nemaz nav tēvā atsitusies. Tāda bija viņas nelaiķa māte: lēnas dabas, strādīga, klusa. Tur nav daudz ko runāt. Klausi mani un ņem Māriņu, bet Otīliju laid pār kārti.»
Tas Jānim nebija jāsaka divreiz. Viņam neiznāca pat laika pabrīnīties, ka māte pati tam sprediķoja ņemt Māriņu. Tiešām, arī vēlākās dienās, līdz pat nāvei veco Jaun- lācieni neviens nebūtu pārliecinājis, ka ne viņa piespiedusi dēlu precēt Māriņu. Tas bija un palika viņas nopelns.. Dēls pat nav sapratis sava labuma un bijis ar varu piespiežams.
Jaunlācis izstāstīja, ka Robežnieku Roberts šb pašu nakti brauks uz Rīgu precībās pie Māriņas un ka viņš, Jānis, var gan otram preciniekam aizsteigties priekšā, bet tikai pa dzelzceļu. Neesot sagatavots vezums, ko vest uz Rīgu. Tātad pa zemes ceļu izbraukt kaut tikai reizē ar kaimiņu Robertu nevarēšot. (Paldies Dievam, ka priekš nedaudz gadiem bija dzelzceļš nācis gatavs!)
«Ko tad daudz runāt? Brauc pa dzelzceļu. Sievas dēļ var drusku palocīties. Viņa Robertam solījusies vēl nav?»
«To gan nē! Bet nezin, kurš no mums tai labāk patiks.» Pie šīm domām Jānim saplaka sirds. Ja tiešām Māriņa ņem Robertu un viņu ne? Bet māte par dēlu bija pilnīgi droša. Vai Robežnieku Roberts varēja līdzināties viņas Jānim? Ko tur daudz triekt? Māriņai ir acis pierē. Gan viņa Jāni labāk ņems kā Robertu.
Ar visu mātes pārliecību ceļā Jaunlācis ar bailēm domāja par caurkrišanu. Robežnieki bija lielākas un labākas mājas nekā Jaunlāči. Totiesu viņš, Jānis, bija jau saimnieks, bet Robertam vēl varbūt ilgi jāgaida, kamēr tēvs atdos mājas.
Māriņa nemaz nezināja, ka todien divi precinieki ceļā pie viņas uz Rīgu. Pie viņas Jaunlāču Jānim nogāja ātri un gludi. Neviens no abiem neatcerējās, kā tas bija nācis, ka meičas galviņa pieglaudās puiša krūtīm. Māriņas brālis, pārnācis mājās vakarā, atrada abus saķērušos, sasarkušus, mirdzošām acīm triecot par kāzām.
Otrā dienā Jaunlācim vajadzēja braukt uz mājām. Nevarēja par niekiem kavēties Rīgā. Sējas laiks nāca virsū. Pavasara darbu pilnas rokas. Uz kāzām arī jāsāk gatavoties. Tamdēļ vēlu vakarā abi šķīrās, lai vēl no rīta satiktos stacijā. Tikai jau priekš tam Jānis ieradās pie sirdspuķītes. Viņš vēl dienu palikšot Rīgā. Grūti esot šķirties no Māriņas. Patiesībā tā bija tikai izrunāšanās. Jānis, naktī gulēdams, iedomājās, ka bailīgi atstāt Māriņu vienu, vaigu vaigā ar Robertu. Tas bija veikls zēns. Un ja viņš pierunā Māriņu ar labu, ar lūgšanām, ar viltu? Nē, labāk palikt vēl vienu dienu Rīgā, nogaidīt, kamēr Roberts aizbrauc ar garu degunu.
Tiešām, pievakarē, kad Roberts ieradās pie Māriņas ar lielu saini rokā (tas bija ciema kukulis), viņš sastapās ar Jaunlāci un, nepatīkami pārsteigts, nodomāja; «I<o tas te lodā? Pagaid, kundziņ! Es pie savas līgavas tevi nelaidīšu ne tuvumā.»
Ko Jaunlācis te darot? Atbilde Robertu pataisīja uzreiz mēmu. Ko darot? Jaunlācis iebraucis pie līgavas. Pie Māriņas? Vai tad Māriņa Jāņa līgava? Nabaga precinieks saprata, ka viņam nav vairs ko darīt, ka jāiet projām. So kaunu! Viņš puspagastam savus priekus bija izstāstījis, ka brauc precēt Māriņu. Un nu? Viņš tā apjuka, ka, projām iedams, iebāza cepuri kabatā un pliku galvu izgāja uz ielas. Tur viņu panāca Māriņa ar viņa aizsaini. Jaunlācis arī nāca nopakaļ līgavai. Ne velti viņš bija palicis Rīgā. Roberts esot aizmirsis savu nesamo. Jā, jā! Tas tā gan būšot. Un apjukušais, galīgi samulsinātais puisis, paņēmis no Māriņas lielo saini, nopietni to pūlējās iedabūt svārku ķešā, no kuras lūkojās ārā nelaimīgā cepure.
Uzvarētājs Jānis noprātoja:
«Tā iznāk ļoti labi. Roberts pateiks visu arī Otīlijai. Nevajadzēs nemaz ar to izskaidroties.»
36
Jauki spīdēja pavasara saulīte. Bet ne tik pavasarīgi bija Lielklintainim ap sirdi. Viņš nejutās labi. Senāk varēja gulēt kā kungs, bet tagad guļot svīda kā pirtī. Sauss klepus arī mocīja. Pa ziemas vidu tas bija atslābis, bet pavasarī palika negants. Arī asinis Lielklintainis spļāva.
«Būs dilonis,» viņš prātoja. «Ko niekusl Man dilonis Lai dilonis labāk piesargās no manis nekā es no viņa Tikai klepus par daudz negants. Nu jau velkas dažus gadus. Sākumā bija lēns, bet tad arvienu stiprāks. Nevar īsti atminēties, kad viņš sākās. No stiprās klepošanas būs kāda dzīsliņa pārtrūkusi. No tās tad asinis piemaisās pie krēpām. Citādi nebūs. Tikai arī kaulos gurdenums.»
Tā prātoja Kiintainis pats, turpretim sievas pa pagastu sen čukstēja, ka Lielklintainim «švinčuks». Asinis spļaujot. '
Arī šodien viņš no paša rīta nejutās īsti labi. Gurdi viņš nostaigāja nelielo attālumu līdz pagasta namam, gurdi parakstījās, kur vajadzēja, netrieca skaļi un neklausījās atnākušo nostāstos.
Nobeidzis darbus pagasta namā, Lielklintainis soļoja uz māju pusi. Ceļā viņš sastapa Jukumu, kas bija krietni pilnā un tenterēja uz pagasta nabagu mājas pusi.
«Kur tu, Jukum?»
«Kā redzi, vēl uz lielceļa, bet nevis grāvī. Tur, mīļais, nemaz nav tik patīkami. Pavasarī grāvji slapji. Tā, Mārtiņ, drauģel.»
«Ko labu dari? Sen neesam redzējušies.»
«Ko daru? Cik man vairs darīšanu? Vecums nāk virsū bez lūgšanas. Man darbu tik vien palicis pāri kā iztriekties par dažādām gudrām lietām, ļo-ti gudrām lietām ar pašu grāpu un nodzert nopelnīto grasīti.»
«Tad tu nemaz stipri kliegt nevari. Tad tev vēl iet diezgan zaļi.»
«Ko nu, mīļo uzvārda brāl! Viss iet uz pastara galu. Tas Kungs drīz atnāks turēt savu soda dienu, tiesāt dzīvus un mirušus.»
«Ko tu melsi niekus? Tas Kungs tev pastara tiesas turēšanai atļaujas neprasīs.»
«Neprasīs? Vai tad es saku? Bet tev, lūk, nepatīk pastara tiesa. Tu, drauģel, esi pagasta vecākais un bagātais Lielklintaiņu saimnieks. Jā, tev pastara diena nepatīk. Bet man, vecam pagasta nabagam, tā Kunga atnākšana var nākt tikai par labu un svētību. Es ieiešu līksmodamies un gavilēdams debesu valstībā, ko viņš man sagatavojis, un satikšu ar to Kungu vēl labāk kā ar Kalniešu grāpiern.»
«Lai paliek debesu valstībai Tev šinī pasaulē nemaz tik ļauni un grūti neiet. Tu dzīvo cepuri kuldams.»
«Kas par labumu, kas par vieglumu. Senāk aizgāji uz muižu, pateici kādu vārdu, kas nu kuru reizi iešāvās prātā, un saņēmi algu. Cik dažu labu reizi pat trijnieks bija rokā. Saprotams, tīri muļķīgi runāt nedrīkstēja, tad varēja izskriet laukā kā prapis. Drusku uzmanīties pienācās. Bet tagad? Vairāk par rubli nekad neesmu muižā saņēmis. Jaunais grāps nav tik devīgs, dod pa pusrubuliin un nekaunas sniegt pat 20 kapeikas. Un vecā lielmāte pēc bērēm aizbraukusi ārstēties uz Leiputriju. Tai vairs nerūp nabaga Jukuma dvēseles paglābšana. Par to viņu pašu velns cepinās ellē uz dzelža iesmiem, ka tauki čurkstēs vien.»
«Vai tu ar rubulīti nevari iztikt? Tā arī smuka naudiņa.»
«Smuka jau smuka, bet ne katru dienu pie tās vari tikt. Senāk, ko parunāji, tas bija labi, ja tik vārdi bija pa spalvai. Pret spalvu ni, ni! Tagad turpretim tukšu muti nemaz muižā nerādies, vari vēl grāpu apgrūtināt. Tagad stundām jāgroza vecā galva, lai sadabūtu no visiem pakšiem tik daudz, ka vari aiznest ko ciema kukulim. Šodien palaimējās: iedeva rubuli.»
«Tad ko labu pastāstīji?»
«Gaužam jaukus stāstus. Jā, drauģel! Jukuma galva paliek veca, bet vēl pie reizes prot rubulīti nopelnīt. Vēl nav tīri zemē metama.»
«Ko tu viņam teici? Mani arī grauž ziņkārība dzirdēt tavas gudrības.»
«Šoreiz, drauģel, es laidu vaļā par tevi.»
«Ej, ko nu niekus mels.»
«Nav nekādi nieki. Tavai mugurai šodien no maniem vārdiem bija ko izturēt. Bet nekas nekaiš! Tev jau nesāp. Un labu prātu grāps netur uz tevi ir tāpat. Jā! Ar lieliem kungiem vajaga prast ieturēt draudzību, kā to protu es, Jukums Klintainis.»
«Bet ko tu teici grāpam par mani?»
«Nu, patiesību sakot, vārdā tevi saucis netiku, bet tāpat viss gāja uz tavas birkas. Es runāju par tavu atradumu māju pirkšanas līgumā. Es, drauģel, aizeju šorīt pēc brokastīm uz muižu. Ieved mani pie grāpa. Sataisu bēdīgu ģīmi. Gandrīz vai raudāt taisos. Lielkungs, saku, atnācu izkratīt sirdi. Man tik smagi, tik smagi. Kur pasaulīte šādā ceļā nokļūs? Kas no visa var iznākt? — Kas tad esot? — Kā? Vai lielkungs pats neredz, ka dzīve iet uz pēdējo postu? Agrāk, kad vēl biju saimnieks, viss ritēja kā pa taukiem. Zemnieki strādāja, pūlējās, lēja sviedrus — ne tā kā tagadējie dienaszagļi, bet godīgi, kārtīgi —, un katrs lielkungs gādāja par ļaudīm kā mīļš tēvs par bērniem. Mūsu pašu nelaiķa grāps, lielkunga tēvs, ar gudru ziņu savaldīja ļaudis un vadīja viņu ceļus uz godīgu dzīvi šinī pasaulē un uz mūžīgo dzīvošanu pēc nāves. Tad bija dzīve. Tad bija vērts, ka tu esi nācis pasaules gaismu ieraudzīt. Bet tagad? Nudien, lielkungs, sirds sāp. Tagad dzīve nav spļāviena vērts. Kas man? Manas dienas skaitītas. Es savu mūžu šā tā nodzīvošu, bet žēl to jaunāko. Teiksim, mūsu pašu Kalniešos. Kas te par nepateicību! Saimnieki sāk iet pret savu lielkungu, taisās tiesāties. Kas to būtu ticējis manās jaunības dienās? Labi vēl, ka lielkungam mīksta sirds un viņš žēlīgi atlaiž no ren- tēm. Lielkungs …»
«Kā tev, Jukum, nav kauna? Līst pie grāfa, aprunāt pagastu, lai tikai izlūgtos rubulīti.»
«Cst! Lēnāk pār tiltu. Es vēl vairāk sarunāju, bet lai paliek. Ko tev stāstīt? Jau Bībelē teikts, ka cūkām pērles nevajagot mest priekšā. Man kauna neesot? Mārtiņ, drau- ģel, no kā lai es vēl kaunos, es, vecs pagasta nabags? Uz vienu lietu tik es skatos: visu vajaga darīt tā, ka nevienam neiznāk ļaunums. Es gribu tikt debesu valstībā un tikšu drošāk nekā tu un dažs labs pimberu krājējs. Vai nezini, ko svētie raksti saka par zūdīšanos?»
«Bet tu dari visiem ļaunu, aprunādams un celdams pie grāpa neslavā Kalniešu saimniekus.»
«Nieki, drauģeli Nevajaga tūliņ sist bungas un vēl tik skaļi, kad ne ods vēl nav piedzimis. Kādu ļaunumu pie grāpa es jums varu nodarīt ar savām gaudu ziņģēm? Vai viņš bez tām slavēs rentes pazemināšanu? Vai viņš jums paldies teiks? Vai viņš nezina, kas un ko šai lietā izdarījis? Es tikai pastāstu to, ko viņš pats domā, un viņš par to man iedod rubulīti. Ļaujas, ka es viņam šo to izlūdzu. Kas tur par briesmoņa darbu? Pat grāpam tur nav zaudējuma, jo viņa grasīti es aiznesu uz krodziņu un krodz- nieks atkal atpakaļ grāpam pašam par renti. Tā rubulītis nokļūst grāpa makā atpakaļ. Ko tu pret to vari iebilst, Mārtiņ? Redzi, tev mute ciet, jo lieta skaidra, un es arī skaidrs un balts kā nepiedzimis bērns. Man tev jāpaziņo, ka es pat labu darbu esmu izdarījis, ļoti labu darbu. Nerausti vis plecus. Tas ir tikpat nevainojams kā čigāna zirgs pie mainīšanas zirgu tirgū. Vai nav labs darbs palīdzēt cilvēkiem renti maksāt? Vai tev nepatiktu, ja renti atvieglotu? Abi pagasti ceļ tevi vai debesīs, ka tu esot savārījis biezputru ar māju kontraktiem un ka būs mazākas rentes. Tevi lielī un cienī, bet, ja es to gribu darīt, tad tu taisi traci un sauc manus darbus par kauna lietu. Katrs cenšas, cik spēciņš atļauj. Es, pagasta nabags, nespēju izdarīt tādas lielas lietas kā tu, bagātais Lielklintaiņu saimnieks. Pietiek, ja es kādu drupatiņu laba padaru, ka es kādam nabaga vīram kaut par grasīti atvieglināju renti. Un vai krodzniekam nav jāmaksā rente grāpam? Vai es, nodzerdams, godīgi nodzerdams sūri grūti ar galvas rēķiniem nopelnītu rubuliti, neatvieglināju nabaga vīram rentes grūtības?»
«Labāk bēdā pats par sevi nekā visu mūžu velc vienu un to pašu dziesmu par krodznieka renti.»
«Katrs dara, cik viņam pa spēkam. Tamdēļ nevajaga tūliņ klupt man virsū. Jā, Mārtiņ, drauģel, šai pasaulē par daudz ko vajaga sirsnīgi pasmieties, nevis tūliņ ņemt pie sirds. Bet tagad man jāiet. Ar pašu pagasta veci esmu izrunājies tiku tikām. Paldies lielam vīram, ka nav lepns, bet arī ar mani patriecas. Kad būšu atkal saimnieks, balsi pagasta vecākā vēlēšanās dabūsi tu, saprotams, ja labi izmaksāsi. E! Lūk, vēl viens paziņa. Kurp tad tu, dēls, manu bijušo māju ķēniņ, pašreiz važosi? Kurp braukdams, tik lepni atzvēlies, it kā tev piederētu puse no Jaunkalnie- šiem un vēl ceturtā daļa no Veckalniešu pagasta norām un druvām? Vai grāps tev nav atlaidis visu renti?»
Piebrauca klāt Jaunlācis. Viņš bija nomeklējies Jukumu Klintaini nabagu mājā, bet, to tur neatradis un velti izgaidījies, brauca pa krogiem meklēt pazudušo. Jaunlācis jutās laimīgs, kā jau saderinājies, kam dārgā iecerētā jāved drīz uz paša mājām. Viņš nemaz nedomāja slēpt šo gaidāmo pārmaiņu savā dzīvē; pavisam otrādi, viņš katram vēlējās stāstīt par.savu laimi. Tamdēļ bez kavēšanās uzsāka:
«Labdien, Lielklintaini! Labdien, sievastēv Jukum!»
Abi uzrunātie nepiegrieza vērību Jaunlāča izteicienam, jo uzņēma to par tukšu uzrunas veidu. Sapratis to, atbraucējs turpināja:
«Kas ir, vai dosi man savu Māriņu par sievu?»
«Nē! Tādam resgalim neparko nedošu.»
«Nu, nu! Vai tik bargs tiešām būsi?»
«Saprotama lietai Vai tā apietas ar nākošo sievastēvu?
Kad sieva mājās, tad sievastēvam var dot pa kaklu. Bet, kamēr sieva vēl nav rokās, tikmēr ar sievastēvu jāapietas pa godam, jāved viņš krodziņā, jāizpērk pudelīte. Ja tu labi izmaksātu, tad man būtu citādāka runa, tad varbūt es būtu ar mieru.»
Redzēdams, ka vēl arvienu viņa runu uzņem par joku, Jaunlācis gribēja tikt līdz beigu vārdam. Viņš degtin dega > izstāstīt savu laimi.
«Nu, tad tu esi drusku nokavējies. Par daudz tālu esi aizlaidis projām savu meitiņu. Viņa man savu piekrišanu .; devusi un drīz nāks pie manis par saimnieci. Bet es ar j mieru nokārtot ar tevi nokavēto. Aizrausim uz krogu un 1 iedzersim uz derībām visi trīs kādu pusstopiņu.»
Jukums klusēja. Pat reibulis viņam bija izsvīdis no gal- j vas. Vai tiešām viņš pareizi saprata? Vai tiešām Māriņa , būs saimniece viņa tēvutēvu mājās, kas paša vieglprātī- 1 bas dē| likās zudušas uz laiku laikiem? Tas būtu par i daudz jauki, lai tam varētu ticēt! Arī Lielklintainis ieplēta ] acis platākas.
«Vai tiešām, Jaunlāci? Vai tiešām tik tālu? Ļaudis ru- 4 nāja, tu precēšot Robežnieku Otīliju un Robežnieku Ro- j bērts Māriņu.»
«Ļaudis spriež, ļaudis runā, bet jāsaka: cilvēks domā, | bet kučieris brauc. Māriņa būs sieva man un citam nevienam. Bet iedzersim gan krogā uz derībām šodien. Man jāpielabina sievastēvs. Ar Māriņu norunājām tēvu tūliņ vest pie mums uz Jaunlāčiem. Es atbraucu pakaļ.»
Nabaga nākošais sievastēvs, kam nevarēja pārmest, ka viņš būtu kādreiz uz muti kritis, pašreiz nespēja parunāt ne vārdiņa. Beidzot viņš atguva valodu:
«Nē, dēls! Nē, znotiņ! Lai paliek iedzeršana. Esmu diezgan mūžā dzēris, šodien arī, un diezgan vēl izdzeršos priekšdienās. Tavi vārdi mani sasilda vairāk kā desmit pusstopu. Lielu prieku tu man šodien sagādāji. Zēl, ka nav vairs dzīva nelaiķe Kate, Māriņas māte. Nu, Mārtiņ, redzi, vai mīļais Dieviņš tiešām tik bezgala ļaunam dui- burim, par kādu tu mani turi, piešķirtu tādu prieka stundiņu?»
«Tu, Jukum, gandrīz aizmirsti, ka Jaunlācis precēs Māriņu, bet nevis tevi pašu. Un es nemaz nesaku, ka tu būtu tiķ bezgala ļauns dulburis, bet labais arī neesi. Tu to pats droši vien zināsi labāk par mani. Bet es pazīstu tavas likstas. Lai Dievs nevienam ko tamlīdzīgu nepiešķir! Draugi
bijām no bērna kājām, un labu tev aizvien novēlu no
sirds.»
«Zinu, zinu, Mārtiņ. Es tikai tā parunājos. Nevajaga visu tūliņ ņemt pēc punktiem.»
«Tu, Jaunlāci, dabūsi labu sievu. Dievs lai jums abiem palīdz.»
«Palīdzēs, palīdzēs, mī]o uzvārda brāli! Tagad viss būs labi. Arī es saņemšos un būšu cilvēks, kā pienākas būt.»
«Nu, nu, Jukum! Ka tikai tu par daudz neapsoli. Neuz- ņemies lielāku nastu, nekā spēji panest.»
To pašu vakaru Jukums iebrauca Jaunlāčos uz paliekamu dzīvi. No tā laika viņš nekad neaizmirsa vietā un nevietā katram atgādināt atgūto godu, parasti sākdams runu ar teicienu:
«Mēs, saimnieku kārtas ļaudis …»
37
Jaunlācis domāja, ka Otīlija par viņa saderināšanos nekādus tālākus paskaidrojumus neprasīs, ne arī raudzīs viņam tuvoties. Izrādījās, ka viņš nepazina Robežnieka meitu.
Tiešām, viņa dabūja visu zināt. Tās brālis Roberts nevarēja neizstāstīt Rīgā pārdzīvoto. Drīz Robežniekos zināja arī, ka Jukums Klintainis dzīvojot jau Jaunlāčos un esot jau kara stāvoklī ar saimnieci. Sitiens Otīlijai bija pārāk smags. Viņa gan staigāja paceltu galvu un lepni nolūkojās, bet sirds vai pušu lūza. Acis bija sarkanas saraudātas un iekritušas.
Meiča bija izmisusi, bet nedomāja vēl padoties liktenim. Viņa gribēja cīnīties un gudroja, kā cīņu vislabāk iekārtot. Jārunā vēl ar Jaunlāci pašu. Jānis viņu nevarēja tā atstumt. Viņa to lūgs, ai, kā lūgs! Un viņš Otīliju paklausīs. Būs atkal labs.
Jā! Slīkonis ķeras pie salmiņa.
Otīlijai vajadzēja satikties ar Jaunlāci vienatnē, ka var izrunāties. Tas nebija viegli izdarāms. Uz parastām satikšanās vietām viņš nenāks. Jārauga satikt kaut kur tā, ka jaudis neredz. Vienīgā vieta bija mežmala pie Jaunlāčiem. Tur Otīlija tagad pavadīja stundas, pat dienas, nogurusi, ar vienām domām galvā: satikt Jaunlāci. Labu laiku tas viņai neizdevās, bet pacietība panāca savu.
353
Kādu pēcpusdienu, kad Otīlija no rīta agruma bez ēšanas bija slapstījusies pa krūmiem Jaunlāču mežmalā, Jā-
12 — 874
nis iznāca no mājām un devās uz mežu. Līdzko viņš bija pazudis aiz pirmiern kokiem varbūtējo skatītāju acīm, tam blakus nostājās Otīlija. Sākumā viņa nevarēja ne vārda izrunāt. Lūpas trīcēja, pret Jāni izstieptās rokas drebēja. Viņa cīnījās par savu laimi.
Jānis bija pārsteigts. Otīlijas izskats to aizkustināja un modināja viņa sirdī dziļu līdzjūtību pret kādreiz iecerēto jaunavu. Beidzot Otīlija atguva valodu. Viņa, rokas lauzīdama, iesāka:
«Jāni! Mīļo Jāni! Vai tu mani atstāsi?»
«Ko lai es daru? Es tevi nemīlu!»
«Jāni! Kā es tevi mīlu! Kā es tevi mīlēšu! Es būšu paklausīga kalpone. No acīm nolasīšu, ko tu vēlēsies. Tikai neatstum mani. Tikai neatstum mani!»
«Bet es mīlu Māriņu un ne tevi!»
«Viņa tevi tā nemīl kā es, nekad arī nemilēs tā! Viņa tevi prec tikai tamdēļ, ka tev ir mājas. Kur lai viņa liekas, pagasta ubaga meita?»
«Bet tavs brālis arī izstiepa roku viņai.»
«Viņa nav tevis vērts! Viņa …»
Jāni Māriņas pulgošana aizvainoja. Viņš vairs nejuta līdzjūtību pret Otīliju un tīri naidīgi uzsauca:
«Neaizkar Māriņu! Man viņas mazais pirkstiņš ir vairāk vērts kā tu visa, Otīlij. Nepūlies velti! Ardievu!»
Viņš pagriezās, bet vēl nekustējās. Otīlija saprata, ka viss zaudēts. Stindzinošs aukstums pārņēma viņu. Bet tad meiča saņēmās. Viņas paceltās rokas nolaidās. Galva atliecās lepni atpakaļ. Lūpas paraustījās, un viņa dobji noteica:
«Ak tāl Tāds tu esi! Ja tu tāds, tad man tevis nevajaga. Tu varētu uz ceļiem mani lūgties, es tev spļautu virsū. Skrej pie savas vistiņas. Manis vērts tu neesi.»
Un, uzgriezusi muguru Jaunlācim, lepniem, stingriem soļiem Otīlija aizsoļoja uz Robežnieku pusi. Jānis izbrīnījies noskatījās brītiņu tai pakaļ un devās savās gaitās. Viņš neredzēja, ka Otīlijas stāvs sakņupa, k?d viņa bija aiz līkuma, kur to neviens nevarēja redzēt. Nevaldāmas raudas pārņēma meiču. Viss viņas stāvs sāpēs raustījās. Vakara krēslā viņa gurdiem soļiem iegāja Robežniekos, parunāja ar māti nenozīmīgus vārdus tfn izlikās tīri mierīga.
Mierīga viņa rādījās visiem baznīcā uz sola, kad pašreiz uzsauca Jaunlāču saimnieku Jāni Grāpiņu ar Māri Klintaini no Rīgas.
Kad visi baznīcā sačukstējās un blakus sēdētāja, pieliekusies pie auss, Otīlijai kaut ko čukstēja par Jāni un Māriņu, uzrunātā tīri vienaldzīgi pagriezās un piebilda:
«Ak tos uzsauca? Pavisam nedzirdēju. Meklēju dziesmu grāmatā nākošo dziesmu. Bet tas bija sagaidāms. Visi par to runāja.»
Mierīga viņa bija arī baznīcā kāzu dienā, kad Jaunlāci laulāja ar Māriņu. Tikai acis nekustīgi novēroja jauno pāri, dega un stīvi, salti sūtīja ienaida starus uz to, kuras vietā viņa būtu vēlējusies stāvēt.
Baznīcas priekšā kāda draudzene, kas zināja ļaužu nostāstus par Otīlijas un Jaunlāča mīlināšanos, tīri nevērīgi un nevilšus iebilda: «Smuka gan jaunā Jaunlāču saimniece, ļoti smuka.» Otīlija, pat acis nepamirkšķinājusi, vienaldzīgi atteica:
«Tu domā? Viss var būt. Man arī tā likās, cik es viņu pazīstu. Šodien es viņu nemaz neapskatīju. Man bija iepretim otrā pusē nosēdies glīts zēns. Pavisam svešs, šeit arī vairs viņu neredz. Būs jau projām. Zēl!»
Draudzenei ķircināšanas prieki bija vējā.
Tikpat mierīgi Otīlija ņēma dalību pārrunās par salaulāto pāri, kuras veda meitas un sievas, ejot kopā ar Otīliju uz mājām vai sēžot grāvmalā un noaunot kājas, jo kurpes toreiz mēdza apaut un noaut netālu no baznīcas, visu pārējo ceļu nostaigājot basām kājām. Tā likās vieglāka iešana, kājām parastāk. bez tam neplīsa velti puszābaki. Kāju āda jau dzija pati bez kurpnieka piepalīdzības, bez liekiem izdevumiem.
Tāpat mājās, Robežniekos, Otīlija likās visiem mierīga, varbūt par daudz mierīga. Viņa arī vienatnē vairs neraudāja, bet tāds tukšums, likās, valdīja ap viņu, tāds bezgala tukšums, visa dzīve rādījās tik veltīga, tik smaga, katrs pārdzīvojamais brīdis tik rūgtuma pilns, ka Otīlija nezināja, kā dienu pavadīt. Viņu mocīja ilgas pēc ģimenes dzīves, pēc mātes laimes, pēc vīra glāstiem. Un tā visa nebija, tā trūka.
12*
Sāpes un bēdas bija tik lielas, ka grūti noteikt, kā un kad tās būtu beigušās, ja nerastos zāles. Kādu dienu Otīlija, nevarēdama pati no sevis paglābties, ņēmās palīdzēt pie lauku darbiem. Diena pagāja vieglāk, nemanot. Otrā rītā Otīlija agri devās pie darba un uz priekšu, visiem par brīnumu, strādāja nepiekususi līdz vēlam vakaram, tā ka māte sāka Otīliju atrunāt no darbos iešanas. Tikai tēvs
355
priecājās, jo bija pienākusi klāt krietna strādniece. Robežniekam nekad nebija patikusi meitas slinkošana. Tas viņam likās |auns netikums, un tagad tas bija pāri, jo nu tik strādīgu meitu kā Otīlija vajadzēja pameklēt.
Arī visi citi ievēroja Otīlijas pārvēršanos un piepeši radušos čaklumu. Pati Otīlija arī bija atradusi apmierinājumu. Kad viņa, visu dienu norāvusies pa lauku vai pļavu, pa kūti vai šķūni, vakarā, mājās ejot, juta, ka locekļi kā sastinguši, tad vienīgās domas varēja būt par miegu. Pēc vakariņām guļas vietā atspirdzinošais miegs nekavējās nākt un paglābt ir sirdi, ir galvu no sāpēm, no mokošām domām. Tikai svētdienās un vaļas brīžos Otīlija pārdomāja par laimi, kas būtu varējusi pildīt viņas dzīvi.
38
Lielklintainiete bija laimīga un smēja vien. Mīļā meitiņa pārbrauca no Rīgas mājās uz palikšanu. Kas tā tagad bija par meitu! Pārākā visā apgabalā. Jūliņa prata taisīt tādas «riktes», kādas ir grāfa «spīzmani» muižā varēja samulsināt, šuva kā īsta šneideriene, iznešanā pārspēja katru vietējo vācieti un vāciski bēra, ka zvirbuļiem bija jāapstājas čivināt. Kā lai mātes sirds nepriecātos par to?
Arī dēls, kam pašlaik bija suņu dienas, bija jaunskungs kas jaunskungs: smalks, skolots un staigāja apkārt ar grāmatiņu rokā. Viņš tik daudz bija izlasījis, ka pārzināja visādas gudrības. Jā, Kārlītim bija viegla galva uz mācīšanos.
Pavisam citādi jutās pats Lielklintainis. Viss būtu tiešām labi, tikai viņš pats nebija spirgts, un tas bojāja garastāvokli. Kā arī ne? Senāk, kad viņš ķērās klāt izkaptij vai sākumiem, tad bija ko redzēt, darbs pats darījās. Bet tagad? Tu, cilvēks, neesi vēl iesācis raut, kad esi piekusis un jāatpūšas. Darbs neiet no vietas. Gatavais piķis.
Nospiestais garastāvoklis neatstāja Klintaini arī to dienu, kad viņš steidzīgi soļoja no pagasta nama uz māju. Cik te tā gabaliņa, ko iet, bet viņš jau aizkusis. Agrais pavasaris bija veicinājis zāles augšanu, un tamdēļ Klintainis jau nedēļu priekš Jāņiem nopļāva labu pļavas gabalu. Kas zin, kāds vēlāk būs siena laiks? Ejot uz mājām, Klintainis vēroja debesis, kas viņam ne sevišķi patika. Varbūt rīt vēl nelīs, bet vispār laiks taisās uz lietu. Jāsteidzas ar sienu. Pagasta vecākā amats dod godu, bet kavē no darbiem: divreiz nedēļā pa labam puscēlienam Klintainis nav strādnieks mājās, jo jāiet uz pagasta namu.
Pļavā visi čakli kustējās, un Klintainis pats tūlīt dosies turp, tik uzvilks vecākas drēbes un noaus kājas. Te istabā ienāca dēls Kārlis. Viņam rokā bija Sillera sējumiņš, ko jauneklis Pīļu dobju malā, kur neviens nedzirdēja, bija skaļi lasījis, lai ievingrinātos tīrā vācu valodas izrunā. Tēva māju sajūta, siltā saulīte, vīstošā siena smarža, jaunības prieks un Sillera dzeja — viss tas bija liriski noskaņojis jaunekli. Pašreiz viņš, svilpodams un vicinādams rokā šilleru, nāca mājās. Te to sagaidīja tēvs ar tādu pārsteigumu, ka visa poēzija uz rāviena iztvaikoja, kā nebijusi.
«Ko tu svilpo?» tēvs teica. «Labāk būtu ņēmis grābekli un gājis palīdzēt sienu grābt.»
Dēls pasmējās, jo domāja, ka tēvs joko. Kārlis vēl nesen bija strādājis pa suņu dienām visus darbus līdz ar citiem, bet pamazām viņš atmeta šādu parašu un to vasaru nemaz vairs nestrādāja pie lauku darbiem. Nākošo gadu viņš beigs apriņķa skolu un būs izglītots cilvēks. Tad nevarēja būt ne runas par zemes rušināšanu. Gan viņš dabūs inteliģentāku darbu. Tēvs pret dēla slinkošanu līdz šim iebildumus necēla, bet šodien to uztrauca sausā siena liktenis, un viņš nopietni atkārtoja:
«Ņem nu gan, Kārli, grābekli, un iesim pie siena. Met slinkumu pie malas.»
«Nē, tēvi Es neiešu vairs sienu grābt!» dēls noteikti atbildēja.
«Ko? Tu kaunies strādāt? Tu kaunies darīt savu tēvutēvu darbus! Tūliņ ņem grābekli, un ka būtu man līdzi uz pļavu pie siena.»
«Nē, tēv, to nevaru. Latviešiem jāpārveidojas par tautu. Un tam vajaga, lai viņiem būtu visas kārtas, ne zemnieki vien. Latviešiem vajaga arī ļaužu, kas strādā ar smadzenēm, ar galvu …»
«Un tu gribi būt tas jaunkundziņš, kas bēg no darba?»
«Nē, tēv! Es tikai gribu strādāt savai izglītībai piemērotu darbu.»
«Tad tamdēļ es tevi skolā sūlīju, lai tu atzītu siena grābšanu par nepiemērotu darbu! Smalks jaunkundziņš! Neko sacīt! Bet vēl es esmu noteicējs. Tūliņ pie siena. Vai klausīsi savu tēvu vai nē? Vai domā man dejot uz deguna? Vai skolas mācība sabojājusi tevi, padarot par sliņķi?»
Abi, ir tēvs, ir dēls, bija ietiepušies, abi bija zemnieciski stūrgalvīgi un gribēja pastāvēt uz savu. Diezin kā būtu beidzies, ja neienāktu māte, kas, gatavojot palaunadzi, visu bija noklausījusies.
«Ko tu, vecais, neliec Kārlītim miera? Lai viņš atpūšas. Diezgan izpūlējies pa skolu ar grāmatām. Vai muižkunga un mežkunga dēli ko strādā? Un tie skolā vēl pakaļ mūsu Kārlītim.»
Abi vecie sāka apspriesties. Dēls bija izšmaucis laukā. Lielklintainis pamazītiņām apmierinājās. No vienas puses, darbs bija darbs un nevarēja nedarīt. Savā laikā, kad viņam tēvs ko lika, viņš pat nestomījās un strādāja kā lācis. Slinkumu viņš nesaprata. No otras puses, Kiintainis bija tēvs. Viņam patika dēla salīdzināšana ar vietējo lielmaņu dēliem, nostādot paša Kārli pat augstāk par šiem. Klintaiņa pašlepnums guva apmierinājumu, ka Kārlītis varēja tikt ierindots īstu kungu kārtā, kuri nestrādāja smagos lauku darbus. Lielklintainī pirmo reizi radās neskaidrība par darbu, un viņš neprata to acumirklī izklaidēt.
Blakus telpās Jūliņa apstrādāja brāli. Viņa visu dienu ņēmās pļavā ar sienu un bija pārnākusi mājās palīdzēt mātei palaunadzi sagatavot un aiznest uz pļavu.
«Vai tev, Kārli, kauns arī ir vai nē? Tēvs slims, un tu viņu kaitini! Vai tev gabals nokritīs, ja tu ietu sienu pagrābt? Neesi nemaz tik dižciltīgs, kā gribi izlikties.»
Kārlis pats bija sakaunējies. Tik grūti nemaz nebija sienu grābt. Viņš šo darbu prata un cik reizes bija to darījis. Varēja ari šoreiz pastrādāt. Bet ko teiktu skolas biedri, kad redzētu viņu sienu grābjam? No otras puses ņemot, nekāds godīgs darbs nevarēja nākt par negodu. Kārlis bija nezināšanā un šaubās par darbu.
Neatrisinājis svarīgo problēmu, Kārlis nosprieda, ka ies sienu grābt, bet tēvs to vairs nesauca un aizgāja viens uz pļavu. Iet vienam pašam pakaļ iznāca neveikli, un Kārlis neaizgāja.
39
Jāņos dzēra Jaunlāčos kāzas, jo vilkt līdz īstajam precēšanās laikam — rudenim — neviens nevēlējās. Tas likās par ( daudz ilgi pat vecajai Jaunlācienei, jo viņa tik ilgi bija'kārojusi vedeklas. Kāzās Lielklintainis domās samierinājās ar dēlu. Kārlītis bija smalks, veikls, tā trieca ar vācu viesiem vāciski, ka šie paši nevarēja to labāk izdarīt. Visas jaunavas lipa pie viņa, pat smalkā Drikkē jaunkundze konkurēja ar meldera Pūsmaņa meitu Kārlīša laipnāku skatu dēļ. Abas Kārlīti vien redzēja, tam vien uzsmaidīja. Viena plēta acis, cik platas iespēja, un bolīja tās uz āru, lai būtu interesantāka. Otra atkal iztaisīja no savām acīm šauras, šauras šķirbiņas, lai iekļūtu Lielklintaiņu Kārlīša sirdī.
Arī Jūliņa prata sevi parādīt un vazāja pie deguna smaikākos vietējos jaunkungus. Visu to redzot, Lielklin- tainietes sirds lēca aiz priekiem par bērnu brašumu un smalko iznešanos. Viņa pie sevis reižu reizēm nosprieda, ka tai esot gan ļoti gudrs vīriņš, kas izskolojis bērnus. Viņa pati bija tam pretī runājusi, lai nesūta meitu uz Rīgu, bet labi gan izdarīts. Jā!
Klintainis arī nopriecājās par bērniem un apmierinājās ar to, ka dēls neies pie darba. Kārlis tiešām varēja turēt līdzi visiem vietējiem vāciešiem. Kungs kas kungs! Gan viņš pratīs nolīdzināt dzīves ceļus, gan tiks uz priekšu. Tiešām, nevarēja visi būt arāji vien.
Kāzās, saprotams, bija arī abi līgavas brāļi no Rīgas. Vecākais — Jānis — uzstājās gluži kā tēvs Jukums. Viņš runāja daudz un stāstīja par sevi lielas lietas. Iznāca gandrīz, ka ja ne tīri visi Rīgas traktieri viņam piederēja, tad, mazākais, lielā puse. Pa starpām viņš izklāstīja varoņdarbus, ko bija padarījis kā traktiera apkalpotājs, kurš ļoti veikli prot izdarīt pa prātam traktierniekam. Glāzīšu tukšošanā viņš nevienam pakaļ nepalika. Visi sprieda, ka šis Jukuma dēls atsities tēvā. Otrs brālis — Pēteris — bija rāms, kautrīgs, kluss. Viņš turējās nomaļus, tā ka to nemaz nemanīja. Tikai viss, ko viņš teica, bija prātīgi runāts. Dzert viņš nemaz nedzēra. Visi sprieda, ka lēnā daba viņam no mātes, bet izskats, stāvs un pat kustības iedzimti no tēva, tā ka uz pirmā acu uzmetiena dēls pilnīgi līdzinoties tēvam, tikai ne pašreizējam Jukumam Klin- tainim, bet tādam, kāds pēdējais bijis jaunībā, precēšanās laikā, kad vēl nebija iesācis dzert.
Jautras bija kāzas Jaunlāčos, ļoti jautras. Tika triekts, dejots, smiets, bet arī ēsts un dzerts, kā pienākas.
Lai kā pūlējās citi, bet dzeršanā neapstrīdami pirmā vietā bija jāierindo jaunās sievas tēvs. Viņš smējās, runāja vairāk kā visi citi, kopā saņemot, un dzēra, dzēra bez gala. Nebija brīnums, ka ap pusnakti, kad Jukums izgāja ārā, kā pats teica, aknas atvēsināt, viņš pazuda.
Agri, saulītei tikko lecot, viņš atmodās sētas malā, apskatījās apkārt un, piecēlies sēdus, sāka berzēt vaigus.
«Ka tevi deviņi! Nātres nav tīri jaukas Jāņu zāles.»
Jukums aizsoļoja līdz skaidienai, nosēdās uz malkas, priecīgi pasmējās un zobgalīgi mirkšķināja rīta saulītei ar acīm.
«Cik tas lieliski! Nodzēru Jaunlāčus, nemaksāju lielo renti. Tagad mājas meitai rokās un rente tīrā spička, salīdzinot ar manējo. Ak, kaut šo dienu būtu pieredzējusi mana nabaga sieviņa! Tai bija grūts mūža vakars. Bet tagad? Ak, mīļais Dieviņ! Paldies, liels paldies Tev, ka Tu tik prātīgi visu ierīkoji. Par to es apsolos laboties, lai Tev arī būtu prieks par noklīdušas avs atgriešanos. Es metīšu pie malas dzeršanu. Apsolos Tev, ka pavisam vairs nedzeršu. Šodien vēl tikai kāzu reizē. Tad beigas. Nē. Debesu Tēv! Tu jau zini, ka cilvēka sirdsprāts ir vājš no mazām dienām. Es Tev tamdēļ ne uz kādu vīzi nevaru apsolīt, ka vairs nekad nedzeršu. Bet to gan Tev varu apsolīt, ka piecus gadus vairs nedzeršu, nē, trīs… Nē! Tu redzi, augstais Dievs, ka mans mūžs iet uz beigām, kājas slimas. Kas es vairs par ilgu dzīvotāju, tamdēļ trīs gadi būs par ilgu, bet gadu gan apsolos neņemt ne piliena mutē. Pag, Jukumi Nesoli, ko nevari turēti Lai iet labāk pusgads … Tas ir līdz Ziemassvētkiem … Nē! Rudenī nekādi neizturēšu … Mēnešus trīs gan varētu … Bet, ja iznāk laba reize, ja izdodas no grāpa izraut rubulīti, kā lai neiedzer? … Ak, Debesu Tēv! Tu redzi, ka es nespēju Tev vairāk apsolīt kā nedzert līdz nākošai reizei…»
So savu solījumu Jukums Kiintainis arī ir svēti turējis. Tikai nākošā reize atnāca diezgan ātri.
40
Bija pagājušas nedēļas trīs, kad pagasta namā ievēlās galīgi piedzēris Jukums un griezās pie Lielklintaiņa;
«Klau, pagasta veci, esi žēlīgs un izpildi manu lūgumu!»
«Nu, kas tev noticis?»
«Mīļo drauģel, esi tik labs un atsvabini mani no saimnieku kārtas.»
«Kas tie par niekiem? Ja tu, Jukum, esi pārdzēries, tad ej uz mājām izgulēties, bet nenāc uz pagasta namu ālēties. Tā tu vari drīz dabūt izgulēties aiz restēm.»
«Apžēlojies, Mārtiņ, kā lai eju uz mājām izgulēties, kad tur mani sagaida briesmīgā vecene? Pieņem mani atpakaļ nabagu mājā, lūdzams, pieņem. Tur es biju pats savs kungs, bet tagad — ak Dieviņ Tētiņi — esmu saimnieku kārtā, un tā vecene mani apēdīs, kad ieraudzīs.»
Visi gardi smējās. Kāds ieprasījās:
«Kā tu zini, ka viņa tevi apēdīs? Varbūt neteiks ne vārdiņa.»
«Ko nu, drauģel. Viņa mani ēd rītos un vakaros. «Nedzer, nedzer, žūpu Bērtuli Marš, pie darba, slinkuma maissl Diezgan esi Dievam dienu nozadzis. Tagad laiks pastrādāt.» Uz muižu arī izmuku no ganībām. Nezin kur nu ir Jaunlāču aitas un cūkas? Bet kā ganam ies, kad tas ieradīsies mājās? Brrrl No grāpa arī nebija viegli izspiest grasi krodznieka rentes nomaksai. Un tagad te es stāvu, cienīga pagasta valdīšana! Darait ar mani, ko gribat un kā zināt. Mājās es neeju, neparko neeju! Lieciet mani atpakaļ nabagu mājā. Lai velns parauj manu saimnieka kārtu!…»
Tomēr nekas nelīdzēja. Jukumam bija jādodas uz mājām. Neviens to nevarēja atsvabināt no saimnieku kārtas. Mājās viņu tiešām sagaidīja vecās Jaunlācienes pātari, bet Jukums bija tā noguris, ka neteica nekā. Turpretim otrā dienā Jaunlāčos iznāca briesmīgi kari.
Pašā rīta agrumā vecā saimniece cēla Jukumu augšā un uzdeva tam sakapāt biešu un kāpostu lapas cūkām, pie tam vēl krietni pātarodama par dzērājiem un dienaszagļiem. Jukumam sirds aptecējās, un viņš izskaidroja, ka neesot cūku gans, bet saimnieku kārtas vīrs, kurš ceļoties pats, kad gribot, un nepieradis dzirdēt veceņu rūkšanu.
Ak tā? Sis neesot pieradis pie agras celšanās? Sis saimnieku kārtas? Ubags šis esot bijis, žūpa, kas mājas un saimnieku kārtu esot aiznesis uz krogu un noslīcinājis alū un brandvīnā. Sis sen vairs neesot saimnieku kārtas. Sī? Tas esot cita lieta. Grāpeļi visi esot kungu kārtas. Senāk pat muižas tiem piederējušas, kā zinot veci ļaudis stāstīt. Tikai senos gados, viena poļu dumpja laikos, Grāpeļi zaudējuši visu, palikuši nabagi. Un šī tomēr strādājot, nekaunoties agri celties.
Uz to Jukums atcirta, ka veci ļaudis kādreiz redzot dīķi zosis, bet tur pat prāvāku vardulēnu neesot. Kas tad nezinot, kādi tie Grāpeļi bijuši muižnieki. Viens vēl esot pie šā tēva cūkas ganījis, otrs pie paša dienējis par kalpu. Bet šis pats esot no mūžu mūžiem saimnieku kārtas bijis un paliekot.
«Lai ari tā!» vecā atcirta. «Bet tu savu saimnieku kārtu nodzēri, un es viņu ieguvu ar darbu un nevis ar žūpošanu. Mans nelaiķis neņēma mutē ne piliena no velna dzērieniem.»
Pienāca Māriņa. Jukums, negribēdams nodarīt meitai nepatikšanas, varbūt ievelkot to strīdu ar vīramāti, apklusa un devās kapāt nolāpītās lapas. Tikai strīdus jautājumā viņš bija maldījies. Vecā Jaunlāciene turēja lielas lietas no savas vedeklas. Viņa rūca uz visiem, pat uz dēlu, tik ne uz vedeklu, kuru turēja par labu, saprātīgu un strādīgu. Māriņa taisni par tādu izrādījusies, kādu to vecā Jaunlāciene iedomājusies un gandrīz ar varu ieprecinājusi dēlam. Tas tagad savu laimi gan nojēdzot, bet toreiz neparko negribējis mātei paklausīt, bijis kā traks uz Robežnieku Otīliju. Tikai, paldies Dievam, viņa māte zinājusi, kas darāms, un bijusi nomodā par dēlu.
Māriņai arī tiešām visi darbi šķirtin šķīrās. Tikai niknā Sarķe apspēra pāris reizes slauceni, jo ne katru reizi bija pie laba prāta. Bet ja nu viņa būtu sākusi spert tā slaucējai toreiz, kad Māriņa kā svešiniece pilsētniece to slauca pirmo reizi? Vai tad Māriņa būtu tā iepatikusies tagadējai vīramātei? Un Jānim? Vai vispārīgi Jaunlāčos būtu jauna saimniece? Daudzreiz lielas lielas atkarājoties no sīkiem gadījumiem.
41
Pēc Jaunlāču kāzām Lielklintaiņu Kārlis vēl vairāk cēlās savu vecāku acīs, kad sāka apmeklēt muižas dižvīru ģimenes, kas viena pēc otras to ielūdza. Tiešām, nāca jauni laiki, kā prātoja Lielklintainis. Dēlam vairs nevajadzēs tā rauties ar prastiem darbiem kā tēvam. Kārlim dzīve būs citāda. Kāda īsti, to Klintainis nevarēja iedomāties, jo par daudz bija pieradis redzēt to pašu latviešu zemnieka dzīvi.
Dažas dienas pirms prombraukšanas uz skolu Kārlis ņēma pat dalību pie raksla sastādīšanas muižai rentes līguma lietā. Skaidri nāca redzama viņa izglītība, jo teikumi iznāca tik gludi, tik labi piekļāvās viens otram, ka prieks bija klausīties.
Muižkungs Vāgers ar rentes līgumiem bija ticis tik tālu, ka vasaras vidū vēl par abiem pagastiem kopā tikai pusotra desmita saimnieku nebija parakstījuši līgumu papildinājumu.
Atlikušie prasīja lielāku nolaišanu no rentes un vilcinājās dot parakstus. Vāgers taisīja tādu ģīmi, ka muižai viena alga, vai saimnieki parakstās vai ne. Tiešām, muižkungs vairs nelikās ne zinis par līgumiem. Tamdēļ Lielklintainis un citi pārpalikušie sāka gudrot, ko nu darīt. Nosprieda, ka iesniegs katrs savu rakstisku pieprasījumu muižai pēc būvkokiem. Sos rakstus sastādīt nācās Lielklintaiņu Kārlim. Sai laikā neizlīguši atlika tikai 8 jaunkal- nieši. Sie tad pieprasīja kokus no muižas prāvam celtņu skaitam.
Vai grāfa nepacietība bija par iemeslu, vai kas cits, bet Vāgers no jauna sāka ievadīt ar saimniekiem sarunas par izlīgšanu koku lietā. Grāfs ar nepacietību gaidīja jautājuma galīgu likvidēšanu un mudināja muižkungu. Pēdējam vajadzēja pasteigties. Viņš piedāvāja pārpalikušiem bez citiem parastiem atvieglinājumiem vēl klāt daļu koku. Stūrgalvīgo palika vēl mazāk. Beidzot arī Lielklintainis sāka gudrot par izlīgšanu. Atsvabināties no visa rentes atlikuma nebija ko cerēt. Kiintainis vairs tikai pusi prasīja. Tomēr viņš nenožēloja, ka bija atteicies no Vāgera piedāvājuma, kad pēdējais toreiz pats bija ieradies Lielklintaiņos kārdināt. Rentes pilnīga atlaišana būtu bijusi ļoti laba lieta, bet pretnoteikumi bija tādi, ka tur nebija ko nožēlot.
Kā citiem, tā arī Lielklintainim Vāgers tagad solīja tikai rentes ceturtās daļas atlaišanu par papildu līguma pieņemšanu. Gan pārpalikušie stūrgalvji ar Klintaini stīvējās, bet nevarēja stiept par daudz garumā, jo tuvojās rudens rentes maksāšanas diena un bez izlīguma Vāgers prasīja pilnu renti. Ap šo laiku Lielklintainis palika tik slims, ka nosprieda padoties. Viņam piekrita citi. Tikai labu tiesu koku gan vēl stūrgalvji izkaulēja, jo Vāgers arī bija ieinteresēts izlīgšanā un grāfa koku viņam nebija žēl.
Dažas dienas pirms rudens rentes maksāšanas pēdējie saimnieki parakstīja papildu līgumu. Tā bija laimīgi vai nelaimīgi likvidēts Kalniešos māju pirkšanas līgumu pants par brīvas malkas un koku došanu saimniekiem. No tā laika, ja kāds pieprasīja no muižas bez maksas kokus, tam Vāgers cieši noteica: «Vai tev mājās bijis ugunsgrēks? Nē! Tad tu saskaņā ar kontrakta papildinājumu nekā nevari dabūt, jo muiža neatzīst tavu vajadzību.»
Ugunsgrēka gadījumos grāfs kokus deva par brīvu tāpat kā agrāk. Malku bez maksas neviens vairs nedabūja.
Pieprasītājam, ja tāds gadījās, atbildēja, ka paša ganībās malkas diezgan. Ja lūdzējs iebilda, ka ganībās tikai krūmi vien, tad nāca atbilde, ka žagari ļoti labi sildot pat muguru un lai ar tiem kurinot krāsnis. Malku no lielkunga varot pirkt, cik uziet.
Visumā saimnieki ar papildu līgumu bija apmierināti. Rente palika mazāka. Dzīve uzlabojās. Kokus gan nopirks katru reizi. Paldies Lielklintainim! Tas visiem bija palīdzējis. Jā, labi ir, ka Dievs dod gudru galvu!
Grāfs arī bija apmierināts. Lieta bija izbeigta. Maksāja viņam labi krietni, bet viņš varēja arī panest, ka rentes ienāca daudz mazāk. Tiesāties ar zemniekiem nevajadzēja. Meži bija glābti. Sevišķi apmierināts bija Vāgers. Viņš palika uzpūtīgāks. Viņš bija pierādījis grāfam, ko spēj labs muižkungs, kā viņš. Grāfs viņam paaugstināja algu. Ja grāfs būtu zinājis visus paņēmienus un viltu, ko viņa muižkungs lietojis, diezin vai muižkungam vairs būtu kāda uzticība. Vāgeram sāka likties, ka Kalniešos darbalauks par šauru, ka pēc viņa spējām tam vajadzētu dot kādu Vācijas lielhercoga valsti. Muižkungs jaunāko dēlu negribēja vairs atstāt uz laukiem, bet gatavoja Rīgas liel- tirdzniecībai. Tur gudrā celma atvase spēs rīkoties ar mii joniem un arī sev sarausīs zelta kalnus, šis dēls jau uzturējās Rīgā un prasīja skolai un dzīvei krietnu naudu. Saprotams, šis muižkunga dēls bija tik smalks, ka latviski nemaz neprata.
42
Lielklintainim viss šis rudens bija grūts vājās veselības dēļ. Tagad viņš atzina, ka ir slims. Kaut kas «iekšās nebija kārtībā». Diloņa gan viņam nebija. Tādiem niekiem Klintainis neticēja. Tomēr labi ar viņu vairs nebija. Viņam nav vēl 50 gadu, un viņš tik vārgs. Kur tas redzēts? Tēvs viņam bija agri miris. Bet tēvs bija mēģinājis viens pats noturēt smagu vezumu, pakļuvis zem tā un no tā laika bija vārgulis, jo vezums to grāvī bija stipri saspiedis. Tēvatēvs bija milzis un miris pēc astoņdesmit vasarām. Tā tēvs Jānis sasniedzis gandrīz 100. mūža gadu un likai par dažiem gadiem pirms sava dēla šķīries no šīs pasaules. Tas zinājis daudz stāstīt par Lielklintaiņu ieplēšanu un nolīšanu agrākā mūžamežā. Un tagad viņš, Mārtiņš Klintainis, vārguļoja jau tik agros mūža gados, Sasodīta būšana!
Viņš aizbrauca uz apriņķa pilsētu pie ārsta, bet pārbrauca mājās sašutis. Ārsts esot tīrais nelga. Parakstījis zāles. Nu, tas labi. Tad ņēmies stāstīt, ko lai ēdot, ko ne. Nu, ja iekšās kāda vaina, varot būt, ka tas. derot. Beidzot noliedzis strādāt katru pagrūtāku darbu. Kur tas dzirdēts? Kam kārtīgs zemnieka darbs svaigā gaisā lauzīs kaulus? Visi viņa senči, pat simtgadējais Jānis kustējies līdz beigām, un darbs tiem nav kaitējis. Nē! Tāds dakteris neprot ārstēt. Dakterim jāparaksta zāles, bet nevis jāmāca, kāds darbs darāms, kāds ne. Un Klintainis strādāja, kā paradis. Tikai daudz ko viņš vairs nespēja, un tas kaitināja. Ārsta zāles viņš izlietoja, bet tās nedeva jūta- musTezultātus. To varējis paredzēt, jo ārsts no paša sākuma licies vājš zinātnieks.
Kādu rudens svētdienu Klintainis lēni staigāja pa mājām. Pērmindera pienākumus todien pildīt nevajadzēja, jo mācītājs turēja dievkalpošanu Veckalniešu baznīcā. Avīze bija izlasīta. Klintainis apskatīja mājas un prātoja.
Viņš atminējās sevi bērnībā, kad māte to raidīja ganos, atminējās jaunekļa gadus. Cik tad viss bija licies vienkārši saprotams un mūžs priekšā tik garš. Tik daudz panākumu stāvēja dzīvē priekšā. Un vai viņš arī nebija daudz panācis? Kas par skaistām mājām tagad viņam piederēja, neatņemami piederēja! Cik nesen tas vēl nemaz tā nebija bijis. Pat pēc māju iepirkšanas par dzimtu grūti nācās paredzēt, vai spēs noturēties mīļajās mājās, kur jau viņa sentēvi saimniekojuši, ko jau tie kopuši. Un tagad? Prieks bija pārlaist acis pār visu mīļo māju platību. Tagad nebija ne mazāko šaubu, ka mājas izmaksās. Ja bija pārkāpts pāri sunim, tad tiks pāri arī astei. Lielklintaiņi bija un palika uz mūžīgiem laikiem viņa ģimenes dzimtmājas. Mīļās, dārgās vietiņas nekad nenokļūs svešās rokās, nekad neizies no Klintaiņu īpašuma.
Viņš pārlaida acis pār druvām, pār pļavām. Tur viņu tēvs bija mācījis art. Jā, taisni pie tā grāvja viņš bija dzinis pirmo vagu. Pļaut? Viņš droši nevarēja pateikt, kad to bija iemācījies. Jau kā mazs knēvelis viņš, lieliem pļāvējiem atpūšoties un uzkūpinot pīpes, bija iemēģinājis roku ar izkaptīm. Ak, cik tās izlikās toreiz smagas mazajam Mārčiņam! Zāle arī nemaz nebaidījās no sīkā pļāvēja un auga, kā augusi, neskatoties uz varonīgo darbošanos ar izkapti. Ar katru gadu viņam palika vieglāk izkapti vicināt, un nemanot pienāca diena, kad neviens nevarēja šaubīties, ka pļaut viņš prot ne sliktāk kā citi. Un cik viņš mūžā nav pļāvis. Arī citi darbi aizvien veikušies. Jā, strādājis viņš ir, smagi, grūti strādājis, bet darbs arvienu paveicies. Viņš ir mīlējis darbu un darbs viņu. Arī sprigulis viņu klausījis ne vienu vien gadu, kamēr izdevās tikt pie zirgu kuļammašīnas. No tā laika Lielklintaiņos sprigulis novārtā.
Tuvāki un tālāki kaimiņi apskatīja Lielklintaiņu Mārtiņa kuļammašīnu. Cik vēl ir to māju, kur nav zirgu kūlēja, kur vēl lieto spriguļus? Tas Kalniešos Lielklintaiņa nopelns.
Kādu troksni sacēla viņa atradums māju dzimtpirkša- nas līgumosl Visi var būt pateicīgi Lielklintainim par rentes samazināšanu. Nevar arī teikt, ka ļaudis to neatzītu. Ne viens vien to teicis, priecādamies, ka mazāk jāmaksā nekā agrāk.
Amatus viņš pilda vēl līdz šai dienai. Ne katram piešķir tos, bet pārākajam. Un viņam veseli divi amati. Līdzko nāk pārvēlēšanas, tā par pagasta vecāko no jauna ievēlē Lielklintaini. Tāpat viņš pilda un pildīs pērmindera amatu. Kalpos baznīcai Dievam par godu, kā krietnam kristīgam cilvēkam pienākas.
Lielklintaiņa prātojumus pārtrauca kāds pienācējs. Tas bija Jukums. Viņš nebija dzēris ne piles un izskatījās galīgi sašļucis.
«Kā tev labi sviežas?» pēc sasveicināšanās Lielklintainis lika priekšā parasto jautājumu.
«Slikti, pagalam slikti! Es, mīļo Mārtiņ, esmu beigts cilvēks.»
«Ko niekus! Kas tev kaiš?»
«Tā vecene mani ēd kopā bez sāls.»
«Vai tu, vīrieša cilvēks, nevari atturēties pretim? Ko šī tev dara?»
«Mēs ēdamies sliktāk kā suns ar kaķi. Viņa saka, ka es neesot saimnieku kārtas, un es ne domās nepielaižu, ka viņa būtu saimnieku kārtas. Tamdēļ ņemamies katru dienu.»
«Ko tu jokus dzen?»
«Mīļo Mārtiņ, nav joki, bet rūgtākā patiesība.»
«Tu taču pats nesen biji pagasta namā un lūgšus lūdzies, lai atsvabina no saimnieku kārtas. Tagad tu atkal plēsies tās pašas saimnieku kārtas dēļ.»
«Ko nu, Alārtiņ! Man saimnieku kārta bijusi nebijusi. Tikai es tai vecenei negribu padoties. Esmu ar mieru iecelt viņu pat ķeizara kārtā, ja viņa liktu mani mierā, bet viņa gremj un gremj no rīta līdz vakaram. Tas man, Mārtiņ, Dieva sods par grēkiem.»
«Vai uz Māriņu viņa ari gremjas?»
«Nē! Ne reizi! Mana Māriņa jau tīrais eņģelis, ko tai lai pārmestu?»
«Ko viņa tev pārmet?»
«Nu, to pašu dzeršanu. «Nedzer, nedzerl 2ūpa, dzērājsl Strādā, strādāl Sliņķis, bezdarbis!» — tā tas iet, rītos ce|oties, vakaros gulstoties, šos vien vārdus zīž kā mazs bērns knupi.»
«Varbūt arī esi pelnījis? Laikam esi aizvien pilnā?»
«Ko nu, Mārtiņ!» Un Jukums atmeta ar roku ar tādu bezcerības izskatu, ka nebija šaubu par nelaimes īstenību. Tikai pēc brīža viņš turpināja:
«Tici vai netici, bet neesmu piles mutē ņēmis pēc tās reizes, kad biju pagasta namā.»
«Tas nemaz nav tik sen.»
«Būs pāris nedēļu. Ko es, mī|o Mārtiņ, lai dzeru, ja vairs nemaz neiet labi?»
«Vai tev vēl kādas neveiksmes, kādas bēdas?»
«No šīs dienas ar grāpu visa draudzība latatā!»
«Kā tas gadījās? Jums lieliski saskanēja.»
«Kas bijis, tas izbijis. Tu zini, ka es no viņa šad tad dabūju pa grasim. Vajadzēja tikai aizvien ko patīkamu pastāstīt. Kā citādi rādīsies un traucēsi tik lielu kungu? Bet ko tu katru reizi sadomāsi? Te man iešaujas laba doma prātā, un liekos no paša rīta uz muižu. Saku: «Grāpa lielkungs! Par to rentes līgumu man arī nākas no jums kāds grasis. Jūs esat taisns lielkungs, ļoti taisns lielkungs. Tamdēļ atlldzēsiet man, jūsu cienītājam un padevīgam kalpam, visu, cik nākas.» Lūk, biju izdomājis, ka, ja jau jūs, saimnieki, visi dabūjat rentes atlaišanu, tad man arī nākas par agrākiem maksājumiem, kad vēl nebiju no Jaunlāčiem izsviests. No sākuma viņš mani nesaprata un ņēmās iztaujāt. Es redzu, ka lieta ies, un stāstu gari un plaši, pierādu kā uz pirkstiem, ka netaisni man nedot, ja citiem dod. Te redzu, šis paliek tāds jocīgs. Cik tad es gribot? Saku, ka, ja jums atlaiž ceturtdaļa, tad man no manas toreizējās rentes būtu jāsaņem atpakaļ ne mazāk kā puse. Pats domāju, sak, atlaidīšu krietni vien. Un ko tu domā? Sis ir nedomā kaulēties, bet paliek zili melns, sāk kājām gridu spārdīt un kliedz kā nelabā apsēsts, ka es esot tīrais bezkauņa un lai tūliņ krāmejoties projām, lai nerādot ne acu. Redzu, ka lietas stāv slikti, un tamdēļ uzreiz sviežu nost. Saku, lai dod kādu piecnieku un būsim kviti. Aū, Dieviņ! Sis brēc vēl negantāk: «Laukā! Bezkauņa! Nolāpītais ubags!» Nu redzu, draudzība vējā. Jāglābj, kas glābjams. Saku, lai manu daļu ieskaita par to, ko man tiesa piesprieda par oša nozāģēšanu, un būsim kviti. Tik lai pašam man iedod vēl vienu vienīgu rubli. Ko domā? Sis plīst aiz dusmām. Atkrita krēslā, pasauca sulaini un liek, lai sviež mani laukā. Ko lai es būtu gaidījis? Izgāju pats. Tikai par tādu netaisnību man arī sirds apte- cējās. Vai es tiešām netiku maksājis renti, pārliecīgi augstu renti? Un, kad to piemin grāpam, šis liek sulainim, lai lauž man sprandu. Saskaitos es arī un jau durvīs atkliedzu, lai neaizmirst man kārtīgi piesūtīt mājās to, kas man pienākas. Citādi sūdzēšu viņu ir ķeizara, ir Dieva tiesā. Saucu, ka tagad es vairs nekā neatlaižu. Ja būtu ar labu, lad cita lieta: es arī būtu ar labu. Tikai nezinu, vai dzirdēja visu, jo durvis aizsitās par agri ciet. Ko domā — vai viņš man atsūtīs kādu riekšavu naudas?»
Un Jukums, aizmirsis visas savas bēdas, sāka smieties pilnā kaklā par savu joku. Uz brīdi viņš palika priecīgs, bet drīz atkal sašļuka. Beidzot klusi ieprasījās:
«Klau, Mārtiņ, vai tev nav kāds špukteris mājās? Pavisam slābana dūša.» «Dabūsim, dabūsim! Pameklēsim!» Un tiešām atradās nepilna pudelīte. Jukums atdzīvojās un tā ielasījās, ka pievakarē pārradās Jaunlāčos tīri jautrā garastāvoklī. Kad vecā saimniece to saņēma ar sprediķi par dzeršanu, viņš tikai atmeta ar roku un teica:
«Šodien es ieceļu tevi saimnieku kārtā. Bet par slinkošanu tu man šodien nepīksti. Ir svēta diena. Es tev par prieku neiešu svētā dienā strādāt un grēkot pret Dieva baušļiem. Man rūp dvēseles labklāšanās. Tā jāpaglābj no velna varas. Tu pati vari rauties, cik gribi. Tāpat tavu dvēseli paņems velnu virsaitis Belcebuls.»
43
Ziemai iestājoties, Lielklintainis sāka justies spirgtāks. Sieva viņu mudināja atpūsties, bet viņš tā bija pieradis pie darba, ka vienkārši neprata bez tā dzīvot. Tiešām! Kā viņš lai sēdētu, rokas salicis, istabā, kad citi kulsta linus? Ko viņš lai dara veselām dienām? Tur veselam cilvēkam jāpaliek par slimu no slinkošanas vien. Un Lielklintainis strādāja vienā strādāšanā.
Sevišķi nepieciešami viņam bija pašam izbraukāt ar pārdodamiem ražojumiem. Kā lai tur laiž citu? Visur jābrauc pašam.
Bija skaidra diena ar stipru salu janvāra beigās. Sniega bija sakritis ļoti daudz, tā ka iebrauktais ce|š aizvijās kā šaura lenta starp diviem augstiem kupenu vaļņiem. Dažs labs koks nespēja noturēt smago nastu un atdusējās nolauzts sniega kapā. Uz zariem gulēja veselas baltas kupenas. Mazākās eglītes bija tā iesnigušas, ka izskatījās pēc mirdzošām baltām kaudzītēm.
Lielklintainis brauca ar vezumu uz pilsētu. Verste vilkās pēc verstes. Pa dziļā sniegā nelīdzeni iebraukto ceļu vezums peldēja lēni uz priekšu. Zirdziņam nenācās viegli kulties pa pulverī saberzto, sasalušo sniegu, kurš uz ceļa bija smalks kā smiltis. Bija ziemas ceļš, bet ne tāds, kad slieces pašas slīd pa gludi iebrauktām sliedēm. Braucējs gāja vezumam iepakaļis. Kājas grima sniega smiltīs un smagi cilājās uz priekšu. Klintainis, no iešanas piekusis, uzsēdās uz vezuma, bet pēc brīža viņam sametās auksti. Nevarēja arī par daudz vārdzināt zirdziņu. Lopiņam bez braucēja svara bija jāvelk smags vezums. Klintainis nokāpa un gāja atkal kājām. Viņš no jauna pagura. Piegriezis vērību sniega vaļņiem gar ceļa malām, viņš noprātoja: «Tīrais gals, ja būtu jāgriež ceļš. No tādām kupenām ar vezumu diezin kā izkulsies laukā.»
Un taisni pašlaik pretim drāzās divjūgs ar kučieri uz bukas un lepnā kažokā ietinušos braucēju.
«Jāpasteidzas! Jāgriež ceļš!»
Klintainis ņēmās vadīt zirdziņu no izbrauktām sliedēm sniega kupenā. Tomēr ar smago vezumu tas negāja tik ātri. Divjūgs bija ātri klāt. Iekšā sēdētājs izrādījās ļoti nepacietīgs kungs un sauca:
«Griez ceļu! Ātrāk, ātrāk! Vai neredzi, ka man te jāgaida uz tevi kā uz kādu lielu kungu… Kusties, neskaties uz debesīm.»
Lielklintainis pūlējās atbrīvot ceļu, bet tas negāja tik ātri. Zirdziņš bija krietni noguris, un izgriezties no sniegā dziļi iebrauktām sliedēm nebija viegli. Sevišķi tas apgrūtināja, ka divjūgs bija piebraucis par tuvu un Klintainiin vajadzēja sagriezties strauji uz sāniem. Tomēr nabaga slimais steidzās un darīja, ko spēja. Vēl daži acumirkļi, un vezums būtu iepeldējis sniegā, padodams brīvu ceļu divjūgam. Lielklintainis to jau paredzēja un prātoja;
«Kā atkal tikšu uz ceļa, to nezinu. Tur sniegs būs zirgam līdz ausīm.»
Bet braucējam divjūgā, likās, dega. Viņš nepacietīgi visu laiku brēca:
«Mudīgāk, mudīgāki Netū|ojies kā pusmiris… Kur tas redzēts? Aizsprosto ceļu, un tu nevari pusstundu tikt no vietas… Vazaņķis tādsl… Dienaszaglis… Uzgāz savam maitas gabalam… Vai tu, nejēga, brauksi nost no ceļa vai nē? … Tīrais vazaņķis.»
Tālāk Lielklintainis vairs nevarēja izciest. Arī viņš pārskaitās. Atrj atgrieza savu zirdziņu atpakaļ uz iebrauktā ceļa, nostājās tam priekšā un, saķēris pātagas kātu aiz otra gala, pacēla to stāvus un dusmīgi sauca:
«Tprūl Ne soļa! Vai neredzi, ka ar vezumu nevaru tik ātri pagriezt? Bet, ja tu tāds lamas vārdu lietotājs, tad brauc apkart pa sniegu. Man ir vezums. Tev, tukšā braucējam, jāgriež ceļš, ne man. Ne no vietas nekustēšos. Brauc pa sniegu! Tavi zirgi arī stiprāki par manējo. Brauc pats, brauc!»
Bargais kungs mudīgi ierāvās dziļāk kažokā, pameta acis pa labi, pa kreisi, pavēroja pātagas kātu zemnieka rokās un paklusi teica kučierim: «Pēteri Brauc apkārt. Lai tas bauru ķerlis apmierinās.» Pēterim to nevajadzēja divreiz teikt. Viņš sagrieza zirgus un pamudināja tos. Kamanas iepeldēja sniegā, garām Klintainim, un izpeldēja atkal uz iebrauktā ceļa. Vēl viens uzmudinājums zirgiem, un tie aizdrāzās, aizvezdami bargo kungu. Tas ar neuzticību bija novērojis, garām braucot, zemnieka pātagas kātu un jutās tīri apmierināts, kad at- radas jau lielā atstatumā no tā. Lielklintainis noskatījās braucējam pakaļ un nodomāja: «Grāfa jaunākais brālis brauc no stacijas ar muižas zirgiem. Tā runāja, ka muižas kučieris aizsūtīts pretim.»
Viņš pamudināja zirgu. Tas sāka kustēties pa vientuļo ceļu, prātīgi, lēni cilādams kājas. Tāpat lēni vezumam iepakaļis vilkās braucējs.
Jaunākais grāfs Sterns bija tālu. Nobraucis pāris verstes, viņš atskatījās un prasīja: «Pēter, kas tas tāds bija?»
Pēteris bija labi pazinis Lielklintaini, bet ko tur maisīties ar mēlēm pa vidu un vēl minēt pagasta vecāko. «Pavisam svešs. Nemaz nepazinu. Būs no ārpagasta.» Muižā jaunais grāfs sastāstīja briesmu lietas. Milzīga auguma zemnieks kā lācis viņam aizkrustojis ceļu ar
bomi rokā. Rupji lamājies un kliedzis. Labi, ka zirgi naski un Pēteris veikls braucējs. Ātri pabraukuši garām. Sis pats turējis visu laiku roku pie revolvera kabatā un domājis:
«Panāc tikai tuvāki Tad parādīšu!»
Vecākais brālis izbrīnījies klausījās un, pazīdams vietējos apstākļus un zemnieku miermīlīgumu, nevarēja saprast, kas šoreiz tam zemniekam uzskrējis, ka viņš tik savādi un neprātīgi uzstājies.
44
Pavasarī ar Lielklintaiņa veselību palika ļaunāk, bet saulīte atkal atdzīvināja slimnieka spēkus. Darba strādnieks gan viņš vairs nebija. Tomēr staigāja, rīkojās un vadīja darbus ar piedzīvojuša saimnieka prātu. Vecākā darīšanās viņš gāja arī uz pagasta namu, bet ceļā nācās vairākkārt atpūsties.
Vasaru Lielklintaiņa dzīvē prieku ienesa dēls Kārlis. Viņš beidza apriņķa skolu un pārnāca mājās. Drīz vietējais pagasta skrīveris to pieņēma par palīgu ar 50 rubļiem algas gadā, pie visa brīva principāla ģimenē. Tā kā Kārlis dzīvoja pašu-pagastā, tad vieta nemaz nebija zemē metama. Bez tam skrīvera jaunkungs likās visiem diezgan godājama un vietējo skaistuļu labi ieredzēta persona. Dzīvodams pagasta mājā, viņš varēja palīdzēt tēvam saimniecībā.
Atnāca rudens ar aukstajiem vējiem, lietu un dubļiem. Kiintainis palika gluži vārgs. Viņš veselām dienām vairs necēlās augšā, tikai šad un tad pastaigājās pa istabu un gūlās atkal gultā iekšā.
Dēlam Kārlim gribot negribot nācās atstāt vietu pagastnamā un pāriet pie tēva, jo citādi pa saimniecību nebija kam rīkoties. Tēvs visu iestāstīja, bet pildīt nācās dēlam, rīkojot puišus un pašam mācoties no tēva saimniecības vešanu. Tikai nedaudz mēnešu Kārlis Kiintainis sabija par skrīvera palīgu. Nu, kad tēvs izveseļosies, skrīveris viņu atkal pieņems vietā.
Toruden notika pagasta vecākā vēlēšanas Jaunkalnie- šos, un no jauna ievēlēja Lielklintaini, kaut viņš bija tik slims, ka pat uz vēlēšanām neaizgāja. Ko citu jaunkalnieši būtu vēlējuši, ja ne to vīru, kuru viss pagasts cienīja. Tomēr pāris nedēļas pēc jaunā amata laika iestāšanās Liel- klintainim nācās atteikties no vecākā amata. Viņš palika par daudz vārgs.
Kārlis atveda no apriņķa pilsētas ārstu. Tas, slimnieku apskatījis, tikai papurināja galvu un, kad Kārlis izgāja viņu izvadīt, parunāja dažus vārdus. Nabaga dēlam asaras saskrēja acīs. Viņš pusstundu nespēja ieiet pie tēva.
Asarainām acīm Kārlis staigāja pa sētsvidu. Cik grūti viņam bija atcerēties gadījumu ar tēvu, kad Kārlis nebija klausījis tēvam un nebija gājis grābt sienu, kuru saliedēt baidījās rūpīgais saimnieks. Tēvs jau toreiz bija, bez šaubām, slims. Cik viegli un vienkārši būtu bijis toreiz nekaitināt viņu velti. Kārlim tagad žēl, loti žēl bija šī soja. Viņa izglītībai arī nekas ļauns pie siena grābšanas nenotiktu. Kārlis būtu tāpat tas, kas viņš ir. Viņš jau arī bija zemnieks, rosīgu, strādīgu, ar nesalaužamu enerģiju un darba prieku apbalvotu senču zemes rūķu pēcnācējs.
Beidzot Kārlis savaldījās un iegāja pie tēva. Dēla balss skanēja mierīgi, bet acis žēli raudzījās uz tēvu un brīžam palika valgas. Sad tad Kārlim vajadzēja atstāt istabu, lai, nevienam neredzot, izslaucītu acis. Ne mātei, ne māsai viņš neteica ne vārda, ko ārsts tam paziņoja prombrau- coi. Gan laikā dabūs pašas visu zināt. Kamdēļ pirms laika viņas uztraukt un sāpināt? Neizturēs vēl un pateiks tēvam, vai arī tas pats sāks nojaust ko no saraudātiem ģīmjiem.
Lielklintainis pats neapzinājās slimības stāvokli. Viņš bija pārliecināts, ka vēl izveseļosies un varēs strādāt. Tomēr, kad Klintainim palika ļoti slikti, viņš iedomājās arī par traģiskām slimības beigām. Katram gadījumam vajadzēja sagatavoties uz sliktāko. Vajadzēs izrunāties ar mācītāju, saņemt svēto vakariņu. Bet pirms tam nācās izlīgt ar visiem, piedot citiem un izlūgt piedošanu no tiem. Ienaidnieku viņam nebija nekādu, bet pagl Kā tad tas bija ar kaimiņu Mazklintaini? Jā, ar to vajadzēja izlīgt. Plēsušies bija abi atliku likām un pie tam abi tik tuvi kaimiņi. Slimais lika padot ziņu Degumniekam un lūgt, lai atnākot izlīgt ar viņu.
So misiju uzņēmās meita Jūliņa. Vajadzēja būt uzmanīgiem, jo varēja kaimiņš atteikties nākt pie slimā un tā šis tiktu sarūgtināts.
Kad Jūliņa iegāja Mazklintaiņu istabā, tur visi bija izbrīnījušies. Pusotra gadu desmita neviens no Lielklintaiņiem nebija cēlis kāju pār Mazklintaiņu slieksni. Izdzir- dis, ap ko lieta grozās, Mazklintainis ne acumirkli nekavējās. Sādā reizē pienācās būt kristīgam cilvēkam. Tur nebija ko gudrot. Viņš tikai apģērba zābakus koka tupeļu vietā, uzvilka svētdienas svārkus, un abi ar Juliņu devas uz Lielklintaiņiem.
Savādi jutās Degumnieks, ieejot kaimiņu mājas, kur jaunībā tik bieži bija staigājis un kur tik sen nebija spēris kāju. Slimais atnācēju saņēma izstieptām rokām.
«Tas ir labi, ka atnāci. Redzi, kāds esmu palicis vārgulis. Ceru vēl celties, bet viss mīļā Dieviņa rokas. Gribēju ar tevi izlīgt. Esmu tev daudz ļauna darījis. Tamdēļ piedod man tagad »
«Ko nu? Ko nu? Es, Mārtiņ, daudz vainīgāks par tevi. Piedod man arī, ko es tev nodarījis. Es tev tāpat visu gribu aizmirst. Lai Dievs mums abiem piedod.»
Bijušie ienaidnieki sadevās rokās, saskūpstījās un sāka draudzīgi triekt. Nāca pārrunā veci laiki, jaunības dienas, divu vēl neprecējušos kaimiņu trakulības. Runas pamazām pārgāja uz vēlākiem laikiem, uz saimniekošanu, māju iepirkšanu, uz plēšanos ar smago rentes nastu un beidzot aizskāra arī ganību ceļu.
«Bet tu, Mārtiņ, pavisam par niekiem nelaidi mani braukt pa savu ganību ceļu!» iebilda Mazklintainis,
«Tev tas pavisam nevajadzīgs.»
«Lai kā, bet kamdēļ tā spurojies?» ,
«Bet kamdēļ tev tā vajadzēja darīt? Aizber manu grāvi ciet, apgāž mietus un gandrīz vēl pataisa par zāģīša zagli.»
«Ko tu skrien pie manis uz lauku, plāties un kliedz kā lielkungs, lai pa tavu ceļu nebraucot. Vai pats nezināji, ka tur mūsu tēvutēvi brauca?»
«Tomēr tiesa izšķīra man par labu.»
«To tikai tavs apikāts izdarīja. Gudrs zellis! Citādi mana taisnība bija un būtu palikusi.»
«Nekad arī nē!»
«Tur nemaz nav ko runāt un strīdēties. Lieta gaišāka par dienas gaismu. Vēl šodien es brauktu pa tavu ganību ceļu, ja tu nebūtu tik netaisns bijis. Izjūgt zirgu no ilksīm un atstāt mani uz līdzenas vietas ar ratiem! Kas tas par
darbu?»
«Tad es tas netaisnais? Un tu noķīlā manus teļus pie pašām robežām savās noganītās ganibās, kur zaudējuma nebija ne par grasi. Vai tas ir taisni? Vai tā klājas kaimiņu starpā?»
«Skat, kas šis par taisno! Tavs dēls nosit manu gaili un nesaka ne zilbītes »
«Es vēl šodien nezinu, vai viņš to izdarījis. Netjķu tam prasījis, jo spriedu pie sevis: tavs gailis kašā manu tikko iesēto labību, nodara man zaudējumus. Zaglim zagļa liktenis.» .
«Paskat, kā viņš izgroza! Nosist gaili — tas nekas, bet noķīlāt uz savas gruntēs viņa teļus — tas briesmīgs Sibīrijas darbs. Ko tu būtu teicis, ja es teļiem būtu norāvis galvas?»
«Tad tu biji cietumā iekšā!»
«Paklausies vien, ko putni dzied. Sis visa nemiera sa- cēlājs ar to blēņas ceļu, bet es cietumā. Patiesībā tevi vajadzēja ielikt cietumā. Tad tu nebūtu tā kasījies!»
«Ko! Es kasījos?»
«Saprotams. Vai tad es būtu sācis?»
«Bet tu esi tāds bezgalīgs tiepša, ka- »
«Es? Un to tu man saki, tu, kas pats- »
Abi bija tā uztraukušies, ka visa māja skanēja. Lielklintainis piecēlās gultā sēdus. Mazklintainis uztrūkās no krēsla, uz kura bija sēdējis. Abi mētājās rokām un kliedza.
Iesteidzās mājinieki, kas miera līdzējus bija atstājuši vienus, lai dotu tiem vaļu netraucēti izrunāties. Klintainiete, būdama jau tā apbēdināta vīra slimības dēļ, sāka raudāt.
«Tad tā jūs mieru slēdzat. Būtu jel kaunējušies brēkt, ka visas mājas skan. Kaut jel »
Abi apķērās un apklusa. Mazklintainis, nenogaidījis, kamēr kaimiņiene beidz runāt, griezās pie pretinieka:
«Piedod, draugs! Piedod, mīļo Mārtiņ! Es tāds neiespējams cilvēks esmu no laika gala. Pie tā paša ganību ceļa es vien vainīgs esmu. Par velti sāku tiepties.»
«Nē, mīļo Jēkab. Piedod tu! Es viens esmu vainīgs. Man nebija ko tev liegt to ganību ceļu. Kas tur? Ne zaudējuma, nekā! Tikai gribēju pastāvēt uz savām tiesībām. Piedod man.»
«Nē, nē, Mārtiņ! Es vainīgs. Man vajadzēja atmest ar roku visai tai lietai.»
«Ko nu, ko nu? Es, mīļo Jēkab, sāku. Es tas nemiera cēlājs, es pie visa vainīgs.»
Ilgi abi apgalvoja, ka tikaj katrs pats vien tas vainīgais, bet otrs ne. Daudz reizes abi kratīja viens otram sirsnīgi roku, aizkustināti sauca viens otru par mīļo Mārtiņu un mīļo Jēkabu. Tā galīgi nodibinājās miers Jaunkal- niešos starp Liel- un Mazklintaiņu valstībām. Tā galīgi beidzās lielais karš, kas bija visu vietējo pasauli reizēm tik dziji uztraucis.
Līdz vēlai tumsai todien sēdēja Mazklintaiņu Jēkabs pie atgūtā drauga slimības gultas. Arī nākošās dienās viņš bieži apmeklēja Lielklintaiņus. Līdzko atlika pa brīvākam brītiņam, Mazklintainis tūlīt atminējās, ka kaimiņš slims, ka jāiegriežas pie tā. Daudz abi pārsprieda pie slimības gultas. Tikai ganību ceļa lietu ne viens, ne otrs vairs neaizskāra. Bija diezgan cita, ko pārspriest, ko pārrunāt.
45
Ziemu Lielklintainim palika jūtami labāk. Viņš pa reizei izstaigājās pa sētsvidu, gan lēni, solīti pie solīša, izvairoties spert kāju tur, kur dziļāks sniegs. Slimais atdzīvojās. Uz pavasari palikšot tīri spirgts un vesels. Tā šis esot domājis, to esot paredzējis. Tik jaunos gados nevarot par nāvi ne domāt. Vēl daudz darba darāms. Sis atstāšot dēlam mājas vēl vairāk izmaksātas nekā pašreiz. Pat Kārlis sāka domāt, ka ārsts būšot maldījies. Par velti tik uztraucis viņu. Jo ziemas beigās saulīte sāka augstāk kāpt un vairāk sildīt, jo slimais palika žirgtāks.
Atnāca pavasaris. Kādu jauku, saulainu dienu slimais Kiintainis izstaigājās pa āru, apskatīja mājas, pasildījās saulītē un, ienācis istabā, priecīgi izskaidroja tuviniekiem, ka tik labi viņš sen neesot juties, tikai tāds nogurums uznākot. Tas laikam no pavasara gaisa svaiguma. Šodien esot vairāk kā citām dienām staigājis. Viņš icgūlās gultā un drīz aizmiga. J<ad pēc kādas stundas sieva piegāja paskatīties, vai tas nav jāsasedz siltāk, viņa sāka vaimanāt, pārliecinājusies, ka vīrs miris. Jā! Jaunkalniešu pagasta Lielklintaiņu saimnieks Mārtiņš Kiintainis bija aizgājis pie tēviem. Savu darba tiesu viņš bija nostrādājis. Tamdēļ varēja doties pie miera. Viņa kādreiz spēcīgās, uz darbu priecīgās rokas atpūtās pēc beigtiem darbiem.
Bēdu vēsts drīz izplatījās pa apkārtni. Daudzi, novērodami slimības gaitu, bija paredzējuši iznākumu. Daudziem tas bija pārsteigums. Bet visi nožēloja aizgājēju, viņa agro nāvi. Kā arī ne? Bija aizgājis apkārtnes ievērojamākais zemnieks, pašu cilvēks.
Kad nākošo svētdienu aizvadīja uz pēdējo dusu Mārtiņu Klintaini, uz kapu kalniņa viļņot viļņoja izvadītāju bars. Likās, visi abu pagastu iedzīvotāji bija sapulcējušies. Likās, katrs Kalniešu pagasta cilvēks gribēja atvadīties no vīra, kurš ikvienam dzīvē noderēja par paraugu un ar gaišo prātu bija atvieglojis māju izmaksas nastu.
Izklīstot pēc apbedīšanas, ļaudis pulciņos pārrunāja nelaiķa dzīvi un darbus. Visi slavēja aizgājēju, bet par visiem skaļāk Mazklintainis. Viņš reizi no reizes atkārtoja;
«Tas tik bija vīrs. Tāda pagasta vecākā mums nav bijis un arī nekad nebūsi»
Kad kāds iebilda, ka runātājs pats tomēr esot pus mūža tiesājies ar nelaiķi, Mazklintainis neapjuka, bet noteica;
«Kas tur par briesmu lietām. Jā, tiesājāmies! Daudz kas iznāk tik tuvu kaimiņu starpā. Vai viss tas jāliek svaru kausā? Bet saku un pie tā palikšu: nelaiķis bija vīrs, kāda otra pie mums nav.»
Neviens to neapstrīdēja.
Nedēļu vēlāk, nākošo svētdien, pie kapa ieradās savāds nelaiķa pieminētājs. Tas bija Jukums Klintainis. Viņš bija stipri zēģelēs. Todien viņam veicās. No rīta piecēlies, viņš nezināja, kur dēties. Beidzot Jukums griezās pie znota, lai aizdodot trīs rubļus, vajagot nodzert atbēres nelaiķa draugam.
Kad Jaunlācis pavīpsnāja, Jukums domāja, ka par daudz ieprasījis, un uz pēdām nolaida līdz pusrublim. Jaunlācis piegāja pie skapja, sameklēja saburzītu papīra rubli un pasniedza to sievastēvam.
Ieturējies Baznīcas krogā, Jukums ieradās uz kapiem. Viņš nosēdās uz Mārtiņa Klintaiņa kapa kopiņas, izvilka no kabatas pudeli, no otras siera gabalu, iedzēra pa malkam, uzkoda un pusbalsī sprieda:
«Tā, Mārtiņ! Tagad tu te guli… Pat darbu tev aizmirsies darīt… Guli, guli, Mārtiņ, mīļo uzvārda brāl! . .. Tagad muiža no tevis nespēj izspiest ne skripatas rentes … Sveiks, Mārtiņ! Uz tavu veselību!.. . Guli, guli mierīgs. Mēs visi tepat vien būsim … Es, Jukums Klintainis, arī… Jā, no tā neviens neizmuks… Sveiks, mīļo Mārtiņi… Sveiks, mīļais! — Uz tavu veselību, mīļo brāl.. .»
Todien Jukums Klintainis, vēlā vakarā uz mājām ejot, dziedāja vienā dziedāšanā — gan jautras dziesmas, kad aizmirsa šīsdienas pienākumus, gan Dieva dziesmas, gau- digā balsī gari vilkdams, par mirušu pieminēšanu, kad atminējās savu nelaiķa uzvārda brāli.
Gan vēl mīļu tuvinieku rokas turpināja nest uz kapu un dēstīt vienu puķīti pēc otras. Gan vēl viens otrs, iedams gar kapiem, piesoļoja paskatīties nelaiķa Lielklintaiņa kapu. Gan vēl dažus gadu desmitus Mārtiņš Klintainis dzīvoja apkārtnes ļaužu piemiņā. Vēl dažus gadu desmitus Kalniešu ļaudis atcerējās tā dzīvi un darbību. Tomēr kapa kopiņa sāka palikt dzīves ceļu pamalē. Dzīve šāvās uz priekšu, neskardama vairs dusošo.
Nāca jaunas paaudzes, un Mārtiņš Klintainis aizmirsās. Dažs labs to arī vairs nesaprastu. Daudziem viņš liktos par daudz vienkāršs, vienmuļīgs, jā, pat par daudz vientiesīgs. Daudziem liktos, ka viņa grašu skaitīšana, kapeiku krāšana, apdomīgā taupība un aprēķināšana ir par daudz sīka. Daudzi spriestu, ka viņa darba kāre, ka viņa neprašana dzīvot bez darba drīzāk peļama nekā slavējama, jo pat darba svētumu dažreiz nicina. Lai kāl Bet Mārtiņš Klintainis savā' laikā bija spilgts, varens cīnītājs. Viņa spēcīgās rokas bija tā cīņas ieroči.
Mārtiņš Klintainis bija tās paaudzes pārstāvis, kura uz saviem spēcīgiem pleciem iznesa zemes izpirkšanu par dzimtu. Sī paaudze aizgāja kapā zem smago maksājumu sloga, bet lika pamatu latviešu turībai.
SI darbarūķu paaudze atdusas smilšu kalniņā, bet viņas darba sekas sniedzas līdz mūsu dienām un sniegsies vēl tālu nākotnē. Sī paaudze daudz ko panākusi, jo viņa prata strādāt, mīlēja darbu. Un darbs ir visvarens, darbs spēj visu.