El-Sū uzauga misijā. Meitenes māte nomira, kad viņa bija pavisam maziņa, un māsa Alberta kādā vasaras dienā pievāca El-Sū kā no ugunsgrēka izrautu apdeguli, aiznesa uz Svētā Krusta misiju un audzināja par dieva kalponi. El-Sū bija tlrasiņu indiāniete, tomēr pārspēja visas meitenes, kuru dzīslās ritēja puse vai ceturtā daļa balto asiņu. Misijas māsām vēl nekad nebija iznākusi darīšana ar meiteni, kurai piemita tādas pielāgošanās spējas un kura vienlaikus būtu tik enerģiska.
El-Sū bija sprigana, izveicīga un gudra meitene, bet pats galvenais — viņa bija kā uguns, kā pulsējoša dzīvības liesma, viņas spilgtā personība apvienoja sevī gribu, maigumu un drosmi. Viņas tēvs bija virsaitis, un viņa asinis tecēja meitas dzīslās. El-Sū klausīja tikai tad, kad pati gribēja. Viņa pret .visiem izturējās taisnīgi un varbūt tieši tāpēc bija pārāka par citām matemātikā.
Taču viņa bija pārāka arī citos priekšmetos. Viņa iemācījās lasīt un rakstīt angliski tā, kā līdz šim nebija izdevies iemācīties nevienai meitenei misijā. Viņa dziedāja labāk par citām, un dziesmā viņa pauda savu taisnības izjūtu. Viņa bija māksliniece, un viņas dvēseles uguns tiecās radīt. Ja viņa no mazām dienām būtu dzīvojusi labvēlīgākā vidē, viņa būtu pievērsusies literatūrai un mūzikai.
Bet viņa bija El-Sū, Klakī-Nā — virsaiša — meita, un viņa dzīvoja Svētā Krusta misijā, kur nebija mākslinieku, tikai sirdsšķīstas māsas, kas interesējās vienīgi par dvēseles tīrību, taisnīgumu un labklājību nemirstības valstībā — debesīs.
Ritēja laiks. El-Sū bija astoņi gadi, kad viņa nokļuva misijā; viņai bija sešpadsmit gadi, un māsas sarakstījās ar sava ordeņa priekšniekiem, gādājot, lai meiteni sūtītu uz Savienotajām Valstīm pabeigt izglītību, kad_ misijā ieradās kāds no viņas cilts ļaudīm un izteica velēšanos parunāt ar El-Sū. Meiteni mazliet biedēja šā cilvēka izskats. Viņš bija netīrs. Šis riebīgais radījums ar nekad nesukātām matu lēkšķēm atgādināja Kalibanu. Viņš neatzinīgi paskatījās uz meiteni un noraidīja piedāvājumu
apsēsties.
— Tavs brālis ir miris, — viņš īsi pavēstīja.
El-Sū šī ziņa sevišķi nesatrieca. Brāli viņa tikpat kā neatcerējās.
— Tavs tēvs ir vecs un vientuļš, — vēstnesis turpināja. — Viņa māja ir liela un tukša, un viņš grib dzirdēt tavu balsi un skatīties uz tevi.
Klakī-Nā viņa atcerējās: viņš bija ciema galva, misionāru un tirgotāju draugs, varens vīrs ar milža muskuļiem, laipnām acīm un valdonīgu raksturu, un viņa stājai piemita primitīvs diženums.
— Pasaki viņam, ka es aiziešu, — El-Sū atbildēja.
Māsām par lielu apbēdinājumu, no ugunsgrēka izrautais apdegulis ielēca atpakaļ ugunī. Mēģinājumi atrunāt El-Sū neko nedeva. Bija daudz pārrunu, pierādījumu un asaru. Māsa Alberta pat atklāja, ka nodomāts sūtīt viņu uz Savienotajām Valstīm. Acis plati iepletusi, El-Sū lūkojās saulainajā tālē, kas viņai pavērās, un purināja galvu. Viņa redzēja kaut ko citu. Tas bija varenais Jukonas izliekums pie Tananas piestātnes, kur vienā pusē atradās Svētā Georga misija, otrā pusē — faktorija, bet vidū — indiāņu ciems un pazīstama liela baļķu māja, kurā, kalpu aprūpēts, dzīvoja kāds sirmgalvis.
Visi Jukonas piekrastes iedzīvotāji divtūkstoš jūdžu plašā apkaimē pazina šo lielo baļķu māju, sirmgalvi un kalpus, kas aprūpēja viņu; arī māsas labi pazina šo māju, tās bezgalīgo uzdzīvi, dzīres un jautrību. Tāpēc arī Svētajā Krustā lija asaras, kad El-Sū brauca prom.
Pēc El-Sū atbraukšanas mājā tika sarīkota pamatīga tīrīšana. Klakī-Nā, kas pats bija radis saimniekot, protestēja pret savas valdonīgās meitas ieviesto kārtību, bet galu galā, ļaudamies barbariskajiem sapņiem par diženumu, aizņēmās tūkstoš dolāru no vecā Porportuka — visbagātākā indiāņa pie Jukonas. Bez tam Klakī-Nā par prāvu summu iepirka faktorija preces. El-Sū lika atdzimi lielajai mājai. Viņa piešķīra tai jaunu spožumu, bet Klakī- Nā tikmēr saglabāja te senās viesmīlības un uzdzīves tradīcijas.
Jukonas indiāņiem tas viss bija neparasts, bet Klakī-Nā bija neparasts indiānis. Viņš ne vien izrādīja neikdienišķu viesmīlību, bet arī, būdams virsaitis un naudīgs cilvēks, varēja to atļauties. Tais laikos, kad te noritēja maiņas tirdzniecība, viņš valdīja pār saviem ļaudīm un izdevīgi tirgojās ar baltajiem. Vēlāk kopā ar Porportuku viņš atrada zelta lauku pie Koijokukas. Klakī-Nā pēc ieradumiem un dabas bija aristokrāts. Porportuks bija buržujs, un viņš atpirka no Klakī-Nā zelta lauku. Porportuks apmierinājās ar to, ka neatlaidīgi strādāja un krāja naudu. Klakī-Nā atgriezās savā lielajā mājā un turpināja izdot naudu. Porportuks bija pazīstams kā visbagātākais indiānis Aļaskā. Klakī-Nā bija pazīstams kā visgodīgākais. Porportuks bija augļotājs. Klakī-Nā bija anahronisms — viduslaiku drumsla, cīņu un dzīru draugs, kuru darīja laimīgu vīns un dziesmas.
El-Sū aprada ar lielo māju un tās paražām tikpat viegli, kā bija apradusi ar Svētā Krusta misiju un tās paražām. Viņa nemēģināja pāraudzināt savu tēvu un pievērst viņu dievam. Tiesa,viņa norāja tēvu, kad tas dzēra pār mēru, taču darīja to tāpēc, lai tēvs nekaitētu savai veselībai un dzīvotu laimīgs šajā saulē.
Lielās mājas durvis nekad nebija aizbultētas. Mājā nekad nebija miera, ļaudis te nāca, te gāja. Plašās dzīvojamās istabas sijas tricināja dzīru troksnis un dziesmas. Pie galda sēdēja ļaudis no visām pasaules malām un tālu cilšu virsaiši — angļi un koloniju iedzīvotāji, kārnie jenkiju tirgotāji un apaļīgie lielo sabiedrību ierēdņi, Rietumu kovboji, visdažādāko tautību jūrnieki, mednieki un suņu dzinēji.
El-Sū elpoja šo kosmopolītisko atmosfēru. Angliski viņa runāja tikpat labi kā savā dzimtajā valodā, un viņa dziedāja angļu dziesmas un balādes. Viņa zināja pagātnē aizejošos indiāņu rituālus un atmirstošās tradīcijas. Ja bija nepieciešams, viņa prata apģērbties kā virsaiša meita. Parasti gan viņa ģērbās kā baltās sievietes. Ne velti viņa misijā bija mācījusies šūt, un viņai piemita iedzimta mākslinieciskā gaume. Viņa valkāja kleitas kā baltā sieviete un šuva sev tādas kleitas, kas viņai piestāvēja.
Savā ziņā El-Sū bija tikpat neparasta kā viņas tēvs, un viņas stāvoklis bija tikpat neparasts kā vecā Klakī-Nā stāvoklis. Viņa bija vienīgā indiāniete, pret kuru kā pret līdzīgu izturējās nedaudzās Tananā dzīvojošās baltās sievietes. Viņa bija vienīgā indiāniete, kurai baltie vīrieši godīgi piedāvāja roku un sirdi. Un, visbeidzot, viņa bija vienīgā indiāniete, kuru nebija apvainojis neviens baltais.
Tas bija tāpēc, ka El-Sū bija skaista — ne tāda kā skaistās baltās sievietes un ne tāda kā skaistās indiānietes. Viņas skaistums slēpās iekšējā ugunī, kas nav atkarīga no sejas vaibstiem. Kas attiecas uz sejas vaibstiem, tad El-S u bija klasisks indiānietes tips. Viņai bija melni mati un bronzas krāsas āda, melnas acis, starojošas, drosmīgas, lepnas un asas kā zobena zaigums, mazs ērgļa deguns ar plānām, trīsošām nāsīm, paaugsti, bet ne pārāk plati vaigu kauli un plānas, bet ne pārāk plānas lūpas. Galvenais viņā tomēr bija iekšējā uguns — neizskaidrojamā dvēseles liesma, kas maigi staroja vai dega meitenes acīs, rotāja ar sārtumu viņas vaigus, lika ieplesties nāsīm, savilka smaidā lūpas vai arī, kad viņa bija nopietna, tomēr slēpās mutes kaktiņos, lai kuru katru brīdi līksmi uzdzirkstītu.
El-Sū bija asprātīga, viņas joki reti kad sāpīgi dzēla, taču viņa ātri pamanīja apkārtējo cilvēku mazās vājībi- ņas. Meitenes smiekli kā šaudīga liesma aizdedzināja cilvēkus, un visi atbildēja viņai ar tādiem pašiem smiekliem. Un tomēr viņa nekad nenokļuva uzmanības centrā. Viņa to nepieļāva. Lielo māju un visu, ar ko tā bija ievērības cienīga, bija radījis viņas tēvs, un līdz mūža pēdējām dienām te valdīja viņš — saimnieks, izpriecu rīkotājs un likumdevējs. Tiesa, tēvam kļūstot aizvien nespēcīgākam, El-Sū pārņēma pienākuņius no viņa gurstošajām rokām. Ārēji viņš gan Joprojām valdīja, nereti snauzdams pat pie galda, — šis kādreizējais uzdzīvotājs, kas tikai šķietami vēl bija dzīru saimnieks.
Bet pa lielo māju klīda draudīgs stāvs — Porportuks, kas kratīja galvu, nosodīja dzīrošanu un maksāja par visu. Nevar teikt, ka viņš izdotu pārāk daudz naudas, jo viņam noslēpumainā kārtā izdevās ievērot pašam savas intereses un pamazām gadu no gada pievākt Klakī-Nā īpašumu. Reiz Porportuks iedrošinājās pārmest El-Sū par lielajā mājā valdošo izšķērdīgo dzīves veidu — tas notika tad, kad viņš jau bija aprijis gandrīz visu Klakī-Nā bagātību, — taču vairs nekad viņš neuzdrīkstējās pārmest El-Sū. Meitene, tāpat kā viņas tēvs, bija aristokrāte, tāpat kā viņš, nicināja naudu un godu vērtēja augstāk par visu.
Porportuks joprojām nelabprāt aizdeva naudu, un šī nauda tūliņ aizgāja garu ceļu kā zelta putas. Vienu gan El-Sū bija stingri apņēmusies: tēvam jānomirst tāpat, kā viņš dzīvojis. Viņš nedrīkst manīt sava diženuma norietu, līksmība nedrīkst noklust, lielā viesmīlība nedrīkst izsīkt. Kad piemeklēja bads, izsalkušie indiāņi, tāpat kā vecos laikos, nāca uz lielo māju un aizgāja no turienes paēduši. Kad mocīja bads un nebija arī naudas, to aizņēmās no vecā Porportuka, un indiāņi tik un tā aizgāja apmierināti. El-Sū līdz ar citu laikmetu un zemju aristokrātiem varētu atkārtot, ka pēc viņas kaut vai ūdens plūdi. Sajā gadījumā viņai plūdi bija vecais Porportuks. Aizdodot naudu, viņš ikreiz aizvien vairāk uzlūkoja meiteni kā savu īpašumu un juta sevī mostamies mūžsenās vēlmes.
Bet El-Sū neskatījās uz veco. Viņa neskatījās arī uz baltajiem vīriešiem, kuri gribēja precēt viņu misijā, kā baltajiem pieņemts, — ar gredzeniem, mācītāju un bī- beli, tāpēc ka Tananā dzīvoja jauneklis, vārdā Akūns, viņas tautietis, viņas ciltsbrālis un viņas ciema iedzīvotājs. Jauneklis viņai šķita stiprs un skaists, viņš bija liels mednieks, bet, tā kā tālu un bieži ceļoja, tad bija gaužām nabadzīgs. Viņš bija apmeklējis vietas, kur cilvēks līdz šim kāju nebija spēris, bija ceļojis uz Sitku un Savienotajām Valstīm, šķērsojis kontinentu līdz Hu- dzona līcim un atpakaļ, ar roņu mednieku kuģi aizbraucis līdz Sibīrijai un Japānai.
Pārradies no Klondaikas zelta laukiem, Akūns, kā parasts, iegriezās lielajā mājā, lai pastāstītu vecajam Klakī-Nā par visu, ko pasaulē pieredzējis, un te viņš pirmo reizi satika El-Sū, kura pirms trim gadiem bija atbraukusi no misijas. Pēc tam Akūns vairs nekur neceļoja. Viņš noraidīja piedāvājumu strādāt par loci uz lielajiem tvaikoņiem, kaut gan viņam solīja divdesmit dolāru dienā. Viņš mazliet medīja, mazliet zvejoja, bet ne sevišķi tālu no Tananas, un viņš bieži un ilgi kavējās lielajā mājā. El-Sū salīdzināja viņu ar citiem vīriešiem un atzina, ka viņš ir labāks par tiem. Akūns dziedāja viņai dziesmas un iedegās kvēlā kaislībā, un drīz viss ciems zināja, ka viņš iemīlējies El-Sū. Bet Porportuks tikai smīkņāja un aizdeva naudu lielās mājas uzturēšanai.
Un tad pienāca Klakī-Nā pēdējās pirmsnāves dzīres. Viņš sēdēja pie galda, un viņa rīklē bija iestrēgusi nāve, kuru nevarēja aizskalot ar vīnu. Ļaudis smējās, plēsa jokus un dziedāja, Akūns izstāstīja tādu notikumu, ka sijas cēlās gaisā no smiekliem. Pie galda nebija ne asaru, ne nopūtu. Visiem likās gluži dabiski, ka Klakī-Nā jānomirst tāpat, kā viņš dzīvojis, un neviens to nezināja labāk par El-Sū ar viņas mākslinieces dvēseli. Uz dzīrēm bija sanākusi tā pati vecā kompānija un, kā vienmēr, trīs apsaldējušies matroži, nupat kā atgriezušies no tāla ceļojuma uz Arktiku, vienīgie, kas bija palikuši dzīvi no septiņdesmit četru vīru lielās komandas. Klakī- Nā aiz muguras stāvēja četri veči — pēdējie no kalpiem, kas bija strādājuši pie viņa jaunības dienās. Viņu asarojošās acis nepalaida garām nevienu saimnieka kustību, ļoganās rokas pildīja viņa glāzi un sita viņam pa muguru starp lāpstiņām, kad nāve sarosījās un Klakī-Nā sāka klepot un elsot.
Tā bija neprātīga nakts, stundas ritēja, visur valdīja smiekli un jautrība, bet Klakī-Nā rīklē aizvien nemierī- gāk rosījās nāve. Tad viņš aizsūtīja pēc Porportuka. Un Porportuks ienāca iekšā no sprēgoņas, lai pārmetoši nolūkotos uz galdu, kas bija pilns ar gāju un vīnu, par ko viņš bija samaksājis. Bet, kad Porportuks, pārlaidis skatienu garajai piesarkušo seju rindai, galda attālākajā galā ieraudzīja El-Sū, viņa acis iegailējās un pārmetums uz mirkli nozuda no sejas.
Viņam atbrīvoja vietu blakus Klakī-Nā un nolika priekšā glāzi. Klakī-Nā pats ar savām rokām ielēja viņam glāzē ugunīgo dziru.
— Dzer! — viņš uzsadca. — Vai nav labs?
Porportukam acīs sariesās valgums, viņš piekrītoši palocīja galvu un nošmaukstināja lūpas.
— Vai tu savā mājā kaut ko tādu esi baudījis? — jautāja Klakī-Nā.
— Nenoliegšu, ka šis dzēriens ir labs manai vecajai rīklei… — Porportuks atbildēja, taču neizteica domu līdz galam.
— Bet tas pārāk dārgi maksā, — Klakī-Nā iesmiedamies pabeidza viņa vietā.
Porportuks satrūkās no smiekliem, kas aizvēlās pār galdu. Viņa acīs iedegās Jauna uguntiņa.
— Mēs kopā augām un esam vienos gados, — viņš teica. — Tev rīklē tup nāve, bet es vēl esmu dzīvs un spēka pilns.
Telpā kļuva dzirdama draudoša murdoņa. Klakī-Nā sāka klepot un smakt, un vecie kalpi ņēmās vālēt viņam pa muguru. Viņš atguva elpu un pacēla roku, lai nomierinātu sadusmotos viesus.
— Tev bija žēl kurināt uguni pašam savā mājā, tāpēc ka malka maksā pārāk dārgi! — viņš izkliedza. — Tev bija žēl dzīvot. Dzīve maksā pārāk dārgi, bel tev negribējās maksāt šo cenu. Tava dzīve ir līdzīga būdai, kurā ir izdzisusi uguns un uz grīdas nav paklāju. — Viņš deva kalpiem zīmi pieliet glāzi un pacēla to. — Toties es esmu dzīvojis. Un dzīve ir sildījusi mani tā, kā tevi nekad nav sildījusi. Tas tiesa, tu dzīvosi ilgi. Bet visgarākās naktis ir aukstas naktis, un tad cilvēks dreb un nevar aizmigt. Manas naktis ir bijušas īsas, bet es esmu gulējis siltumā.
Klakī-Nā izdzēra glāzi. Kalpa drebošā roka nepaguva satvert glāzi, kad tā sašķīda uz grīdas. Smagi elpodams, Klakī-Nā atslīga atpakaļ, skatījās, kā visi tukšo glāzes, un viņa lūpas, atbildot skaļajiem piekrišanas saucieniem, savilkās vieglā smaidā. Viņš deva zīmi, un divi kalpi atkal mēģināja nosēdināt namatēvu taisni. Taču viņi bija vājulīgi, turpretī Klakī-Nā varena auguma, un kalpiem četratā ar grūtībām izdevās uzdabūt viņu augšā.
— Bet neba tas ir no svara, kā kurais dzīvo, — Klakī- Nā turpināja. — Mums ar tevi, Porportuk, šovakar ir kaut kas cits kārtojams. Parādi ir nelaime, bet es esmu iekūlies šajā nelaimē. Cik tad es tev esmu parādā?
Porportuks pavandījās savā somā un izvilka papīru. Iedzēris mazu malciņu no glāzes, viņš sāka:
— Te tu esi parakstījies, ka tūkstoš astoņsimt astoņdesmit devītā gada augustā aizņēmies trīssimt dolāru. Procenti nav nomaksāti. Nākamajā gadā tu esi aizņēmies piecsimt dolāru. Sī nauda tika pieskaitīta klāt tiem tūkstoš dolāriem, kurus tu aizņēmies pēc diviem mēnešiem. Tad vēl ir paraksts …
— Liec mierā parakstus! — nepacietīgi uzsauca Klakī- Nā. — Man no tiem galva griežas un viss tur iekšā jūk. Cik kopā? Cik es tev esmu parādā?
Proportuks ieskatījās papīrā.
— Piecpadsmittūkstoš deviņsimt sešdesmit septiņus dolārus un septiņdesmit piecus centus, — viņš rūpīgi nolasīja.
— Lai būtu apaļi sešpadsmit tūkstoši, — augstsirdīgi sacīja Klakī-Nā. — Neapaļi skaitļi allažiņ jauc galvu. Bet tagad — tālab es arī ataicināju tevi — uzraksti man jaunu parādzīmi par sešpadsmit tūkstošiem, es to parakstīšu. Man vienalga, cik procentu tu prasīsi. Prasi, cik lielus gribi, un atzīmē, ka atdošu tev šo parādu viņā saulē, kur mēs satiksimies pie visu indiāņu Lielā Tēva ugunskura. Tur es tev atdošu šo parādu. To es tev apsolu. Dodu Klakī-Nā vārdu.
Porportuks izskatījās kā no plaukta nokritis, un istabu satricināja klātesošo dārdošie smiekli. Klakī-Nā pacēla roku.
— Nē! — viņš kliedza. — Tas nav joks. Es saku godīgi. Tieši tālab es aizsūtīju pēc tevis, Porportuk. Izraksti parādzīmi!
— Man nav nekādu darīšanu ar viņu sauli, — lēni sacīja Porportuks.
— Vai tad tu netici, ka satiksi mani Lielā Tēva priekšā? — jautāja Klakī-Nā un piebilda: — Es katrā ziņā būšu tur.