Mirstošais skatījās uz viņu neviltotā izbrīna.
— Es nekā nezinu par to pasauli, — Porportuks paskaidroja. — Es kārtoju darīšanas šajā pasaulē.
Klakī-Nā seja apskaidrojās.
— Tas tālab, ka tavas naktis ir aukstas, — viņš iesmiedamies teica, tad* kādu brīdi klusējis, turpināja: — Tu gribi, lai tev samaksā šajā saule. Man paliek šī māja. Ņem to un sadedzini parādzīmes pie šīs sveces!
— Tā ir veca māja un nav to vērta, — atbildēja Porportuks.
— Man ir zelta lauks pie Līkā Laša.
— Tas nekad nav atmaksājies.
— Mana daļa ir ieguldīta tvaikonī «Koijokuks». Man pieder puse no tā.
— Tvaikonis guļ Jukonas dibenā.
Klakī-Nā satrūkās.
— Pareizi, to es biju piemirsis. Tas notika pērnpava- sar, kad gāja ledus.
Klakī-Nā kādu brīdi ļāvās pārdomām; neviens nepie- skārās glāzēm, visi gaidīja, kad viņš sāks runāt.
— Tad jau iznāk, ka esmu tev parādā tādu summu, ko es nevaru samaksāt… šajā saulē?
Porportuks pamāja ar galvu un palūkojās apkārt.
— Iznāk, ka tu, Porportuk, esi slikts veikalnieks, — zobgalīgi teica Klakī-Nā.
Bet Porportuks nekaunīgi atbildēja:
— Tā vis nav. Vēl ir viens nodrošinājums.
— Ko? — iesaucās Klakī-Nā. — Vai tad man vēl kaut kas pieder? Nosauc to, un tas ir tavs, un parads būs dzēsts.
— Rau, kur tas ir! — Porportuks norādīja uz El-Sū.
Klakī-Nā nesaprata. Viņš skatījās uz to pusi, kur radīja Porportuks, izberzēja acis un skatījās atkal.
— Tava meita El-Sū … Es viņu paņemšu, un parads būs nolīdzināts. Es sadedzināšu parādzīmes pie šīs sveces.
Klakī-Nā platās krūtis sāka cilāties.
— Ha-jia! Tas nu gan ir joks! Ha-ha-ha! — viņš skaļi smējās. — Un to saki tu ar savu auksto gultu un meitām, kuras El-Sū var būt par māti!
Viņš sāka klepot un smakt, un vecie 'kalpi uzsita viņam pa muguru.
— Ha-ha! — Klakī-Nā no jauna laida vaļā smējienu, un viņam atkal aptrūka elpas.
Porportuks pacietīgi gaidīja, malkodams no savas glāzes un pētīdams abpus galda sēdošo sejas. Beidzot viņš sacīja:
— Tas nav joks. Es runāju no tiesas.
Klakī-Nā atskurba, palūkojās uz Porportuku, sniedzās pēc glāzes, bet nevarēja to aizsniegt. Viens no kalpiem iedeva viņam glāzi, un Klakī-Nā to ar visu šķidrumu iesvieda Porportukam sejā.
— Trieciet viņu laukā! — Klakī-Nā nodārdināja, uzrunādams viesus, kuri gaidīja mājienu kā saitē turētu medību suņu čumurs. — Un gāziet viņu sniegā!
Kad satrakojušos ļaužu ņūklis bija aizvēlies viņam garām un nozudis aiz durvīm, Klakī-Nā deva zīmi kalpiem, visi četri drebošie večuki palīdzēja viņam uzslieties kājās un sagaidīt atpakaļ nākošos trakuļus stāvot, ar glāzi rokā, uzsaucot tostu īsajām naktīm, kad cilvēks guļ siltumā.
Lai dabūtu skaidrību, kā īsti ir ar Klakī-Nā īpašumu, nebija vajadzīgs ilgs laiks. El-Sū uzaicināja palīgā angli
Tomiju, faktorijas pārdevēju. Viņas tēvs bija atstājis vienīgi parādus, pagarinātas parādzīmes, ķīlu zīmes un ieķīlātu īpašumu, kas nebija vairs ne plika graša vērts. Visas parādzīmes un ķīlu zīmes atradās pie Porportuka. Pētīdams augļotāja noteiktos procentus, Tomijs ikreiz sauca viņu par laupītāju.
— Vai tas ir parāds, Tomij? — jautāja El-Sū.
— Tā ir laupīšana, — atbildēja Tomijs.
— Un tomēr tas ir parāds, — viņa palika pie sava.
Pagāja ziema, atnāca pavasaris, bet parāds Porportu-
kam nebija samaksāts. Viņš bieži iegriezās pie El-Sū un gari skaidroja viņai, kā savā laikā bija skaidrojis meitenes tēvam, kādā veidā parāds var tikt nolīdzināts. Viņš pat ņēma līdzi vecu šamani, kurš centās viņai iestāstīt, ka Klakī-Nā būs lemts mūžīgs lāsts, ja parāds netiks dzēsts. Kādu dienu pēc viena no šādiem apmeklējumiem El-Sū paziņoja Porportukam savu galīgo lēmumu.
— Ņem vērā, lūk, ko, — viņa sacīja. — Pirmkārt, es nebūšu tava sieva. Iegaumē to! Otrkārt, tu dabūsi savus sešpadsmit tūkstošus dolāru visus līdz pēdējam centam …
— Piecpadsmittūkstoš deviņsimt sešdesmit septiņus dolārus un septiņdesmit piecus centus, — Porportuks izlaboja.
— Mans tēvs teica, ka sešpadsmittūkstoš, — El-Sū atbildēja. — Tu tos dabūsi.
— Kādā veidā?
— Es nezinu, kādā, bet gan jau izgudrošu. Bet tagad ej un nebāzies man virsū! Ja tu … — viņa brīdi vilcinājās, gribēdama izdomāt piemērotu sodu, — … ja tu neatstāsies no manis, es likšu tevi atkal nogāzt zemē, līdzko uzkritīs pirmais sniegs.
Sī saruna notika agrā pavasarī, un drīz vien El-Sū pārsteidza visu zemi. Pa Jukonu no Cilkuta līdz deltai, no nometnes līdz nometnei, līdz pašai attālākajai nometnei aizklīda valodas, ka jūnijā, līdzko sāks nākt laši, El-Sū, Klakī-Nā meita, pārdos sevi ūtrupē, lai nolīdzinātu parādu Porportukam. Mēģinājumi atrunāt viņu bija veltīgi. Garīdznieks no Svētā Georga misijas centās meiteni apvārdot, bet viņa atbildēja:
— Viņā saulē parādus samaksā tikai dievam tam kungam. Cilvēkiem parādi jānokārto tepat zemes virsū, un te tie arī tiks nokārtoti.
Akūns mēģināja viņu pārliecināt, bet viņa atbildēja:
— Es mīlu tevi, Akūn, bet gods stādāms augstāk par mīlestību. Un vai es drīkstu apkaunot savu tēvu?
Ar pirmo tvaikoni no Svētā Krusta misijas ieradās māsa Alberta, bet arī viņa neko nepanāca.
— Mans tēvs klaiņo pa bieziem un bezgalīgiem mežiem, — El-Sū atteica, — un viņš vaimanādams klaiņos tur kopā ar citām pazudušām dvēselēm tik ilgi, kamēr nebūs samaksāts parāds. Tad, tikai tad viņam būs atļauts ieiet Lielā Tēva namā.
— Un tu tam tici? — māsa Alberta jautāja.