Māsa Alberta skeptiski paraustīja plecus.
— Un ja nu tas, kam mēs ticam, izrādās taisnība? — El-Sū turpināja. — Kāpēc gan ne? Jums šī viņpasaule ir debesis, kur spēlē arfas … tāpēc ka jūs ticat debesīm un arfām. Manam tēvam viņpasaule ir liela māja, kur viņš mūžīgi sēdēs pie dzīru galda kopā ar dievu.
— Bet tu? — vaicāja māsa Alberta. — Kādu tu iedomājies viņpasauli?
El-Sū brīdi neatbildēja.
— Man gribētos mazliet kā no viena, tā no otra, — viņa sacīja. — Man gribētos tur satikt jūs un savu tēvu.
Pienāca ūtrupes diena. Tanana bija ļaužu pilna. Saskaņā ar paražu ciltis bija sapulcējušās un gaidīja nākam lašus, bet pa to starpu kavēja laiku dziedot un drais- kuļojot, tirgojoties un tenkojot. Kā vienmēr, te apgrozījās dēkaiņi, tirgotāji un zelta meklētāji, un bez tam vēl daudz balto, kuri bija atnākuši aiz ziņkāres vai aiz aprēķina.
Pavasaris togad bija vēls un arī laši parādījās vēlu. Šī aizkavēšanās tikai sakāpināja interesi. Bet pašā ūtrupes dienā stāvoklis kļuva vēl vairāk saspīlēts Akūna dēļ. Viņš visu klātbūtnē svinīgi paziņoja, ka tas, kas nopirks El-Sū, uz vietas mirs, vienalga, kas viņš būtu. Viņš pasvārstīja rokā vinčestru, rādīdams, no kurienes nāks nāve. El-Sū sadusmojās, bet Akūns atteicās runāt ar viņu un devās uz faktoriju, lai apgādātos ar patronām.
Pirmo lasi izvilka desmitos vakarā, bet pusnaktī sakās ūtrupe. Tā notika Jukonas augstajā krastā. Aiz apvāršņa pakāpusies saule vēlās uz ziemeļiem, un debesis bija draudīgi sarkanas. Milzīgs pūlis drūzmējās ap gaidu im diviem krēsliem, kas bija nolikti pašā upes malā. Priekšā stāvēja neskaitāmi baltie un vairāku cilšu virsaiši. Visredzamākajā vietā pirmajā rindā stāvēja Akūns ar šauteni rokā. Tomijs pēc El-Sū lūguma bija uzņēmies ūtrupnieka pienākumus, bet viņa pati turēja atklāšanas runu un aprakstīja pārdošanai izliktās preces. Viņa bija tautas tērpā, virsaiša meitas apģērbā, barbariski skaista un uzkāpa uz krēsla, lai visi viņu labi redzētu.
— Kurš grib nopirkt sev sievu? —viņa jautāja. — Paskatieties uz mani! Man ir divdesmit gadu, un es esmu jaunava. Es būšu laba sieva tam vīrietim, kurš mani nopirks. Ja viņš būs baltais, es ģērbšos kā visas baltās sievietes, ja viņš būs indiānis, es ģērbšos… — viņa saminstinājās, — kā indiāniete. Es protu pati šūt sev kleitas, mazgāt un lāpīt veļu. Astoņus gadus man to visu mācīja Svētā Krusta misijā. Es protu lasīt un rakstīt angliski un spēlēju ērģeles. Turklāt es zinu aritmētiku un mazliet algebru … pavisam nedaudz. Mani nopirks tas, kas solīs visaugstāko cenu, un viņam es izsniegšu zīmi, ka esmu pārdevusi sevi. Jā, es piemirsu pateikt, ka labi dziedu un savā mūžā ne reizi neesmu slimojusi. Es sveru simt trīsdesmit divas mārciņas, mans tēvs ir miris, un man nav neviena radinieka. Kurš grib mani pirkt?
Viņa pārlaida liesmojošu un bezbailīgu skatienu pūlim un nokāpa no krēsla. Tomijs palūdza viņu kāpt atpakaļ, pats uztrausās uz otra krēsla un sāka ūtrupi.
El-Sū apkārt stāvēja viņas tēva četri vecie kalpi. Gadu nnsta bija saliekusi viņus ragā un padarījusi stīvus, viņiem prātā bija tikai ēšana; šie aizgājušās paaudzes pārstāvji vienaldzīgi noraudzījās jauniešu aušībās. Pūļa priekšā vietas ieņēma vairāki Eldorado un Bonanzas karaļi no Jukonas Augšteces, bet blakus viņiem — divi no skorbuta uzblīduši neveiksmīgi zelta meklētāji uz kruķiem. No pūļa biežņas, acis iepletusi, galvu ziņkārīgi pabāza kāda indiāniete no Augšējās Tananas; no piekrastes atmaldījies sitkietis stāvēja plecu pie pleca ar stikieti no Lebarža ezera, bet turpat netālu no viņiem savmaļus — kādi seši kanādiešu ceļotāji. Tālumā bija dzirdamas neskaitāmu putnu klusinātās klaigas ligzdošanas vietās. Bezdelīgas šaudījās zemu pāri galvām, gandrīz skardamas Jukonas rāmos ūdeņus, svilpoja sarkankrūtītis.
Neredzamās saules slīpie stari lauzās cauri dūmiem, kas cēlās no meža ugunsgrēkiem kādas tūkstoš jūdzes no šejienes, un krāsoja debesis tumšsarkanas, bet zeme atstarotajā gaismā kļuva iesārta. Zemes sārtums atspoguļojās arī visu klātesošo sejās, tāpēc viss likās pārdabisks un fantastisks.
Izsole sākās pagausi. Sitkietis, kas šajā apgabalā bija pirmo reizi un ieradies tikai pirms pusstundas, pašapzinīgi solīja simt dolāru un jutās pārsteigts, kad Akūns ar šauteni draudoši pagriezās pret viņu. Neviens vairs nenoteica jaunu cenu. Tad kāds indiāņu locis no Toci- kakatas piesolīja simt piecdesmit dolāru, kāds no Jukonas Augšteces padzīts kāršu spēlmanis paaugstināja cenu līdz divsimt dolāriem. El-Sū tas skumdināja, viņas lepnums bija aizskarts, un tomēr viņa to neizrādīja, tikai vēl izaicinošāk uzlūkoja pūli.
Skatītāji saviļņojās, kad uz priekšu lauzās Porportuks.
— Piecsimt dolāru! — viņš skaļi paziņoja un lepni palūkojās apkārt, lai redzētu, kādu iespaidu atstājusi nosauktā summa.
Viņš bija nolēmis izmantot savu lielo bagātību kā rungu, lai apdullinātu sāncenšus jau pašā sākumā. Bet viens no ceļotājiem, lūkodamies uz El-Sū kvēlojošām acīm, pielika klāt vēl-simt dolāru.
— Septiņsimt! — tūlīt atsaucās Porportuks.
— Astoņsimt! — tikpat ātri atbildēja kanādietis.
Porportuks no jauna lika lietā savu rungu.
— Tūkstoš divsimt! — viņš izkliedza.
Rūgti vīlies, ceļotājs padevās. Vairāk neviens nesolīja. Tomijs pūlējās cik spēdams, taču jaunus piedāvājumus kā nevarēja, tā nevarēja izdabūt.
El-Sū uzrunāja Porportuku:
— Tev, Porportuk, derētu labi apdomāt, ko tu dari. Vai esi aizmirsis, ko es tev teicu, — ka es nekad nebūšu tava sieva?
— Tā ir publiska ūtrupe, — iebilda Porportuks. — Es nopirkšu tevi, un visi papīri lai būs, kā pienākas. Es solīju tūkstoš divsimt dolāru. Pagaidām tu esi lēta.
— Sasodīti lēta! — iesaucās Tomijs. — Kas par to, ka es esmu ūtrupnieks? Tādēļ vien man nav liegts pašam piedalīties izsolē. Es dodu tūkstoš trīssimt dolāru.
— Tūkstoš četrsimt, — deva pretī Porportuks.
— Es nopirkšu tevi, un tu būsi mana … mana māsa,—
Tomijs pačukstēja El-Sū un tad skaļi sacīja: — Tūkstoš piecsimt!
Kad likme sasniedza divus tūkstošus, izsolē iesaistījās viens no Eldorado karaļiem, un Tomijs izstājās no spēles.
Porportuks trešo reizi lika lietā savas bagātības rungu un paaugstināja likmi uzreiz par piecsimt dolāriem. Tagad bija aizskarts Eldorado karaļa lepnums. Neviens nedrīkstēja sist viņu pušu. Un viņš paaugstināja likmi vēl par piecsimt dolāriem.
Tagad par El-Sū deva trīs tūkstošus. Porportuks paaugstināja likmi līdz trīstūkstoš piecsimt dolāriem un palika ar vaļēju muti, kad Eldorado karalis piesvieda klāt veselus tūkstoš dolārus. Porportuks palielināja likmi par pieciem simtiem, un viņam aiz pārsteiguma aizcirtās elpa, kad Eldorado karalis palielināja to vēl par tūkstoti.
Porportuks sāka skaisties. Bija aizskarts viņa pašlepnums, bija mests izaicinājums viņa varenībai, kas izpaudās bagātībā. Porportuks nedrīkstēja pieļaut, ka viņu pazemo visu priekšā. Svarīgakais tagad nebija El-Sū. Viņš bija gatavs palaist vējā visus savus dzīves auksto nakšu ietaupījumus. El-Sū cena bija pacēlusies līdz sešiem tūkstošiem. Viņš deva septiņus. Pēc tam likme sāka pieaugt pa tūkstoš dolāriem tik strauji, ka ūtrupes dalībnieki labi ja paguva nosaukt summu. Kad bija sasniegti četrpadsmit tūkstoši, abi solītāji apklusa, lai atvilktu elpu.
Tad atgadījās kaut kas negaidīts. Tika laista darbā vēl smagāka runga. Pārtraukumā kāršu spēlmanis, saodis, ka te varēs iedzīvoties, no saviem draugiem noorganizēja sindikātu un* piesolīja sešpadsmit tūkstošus dolāru.
— Septiņpadsmit tūkstoši, — vārgi izdvesa Porportuks.
— Astoņpadsmit, — teica karalis.
Porportuks saņēma spēkus.
— Divdesmit tūkstošu.
Sindikāts izstājās no spēles. Eldorado karalis paaugstināja likmi vēl par tūkstoti, Porportuks arī, un, kamēr viņi sacentās, Akūns draudoši un tai pašā laikā ziņkāri pagriezās te pret vienu, te pret otru, it kā gribētu izdibināt, kāds tad īsti ir tas cilvēks, kas viņam jānogalina. Kad karalis grasījās kārtējo reizi paaugstināt likmi un Akūns sāka spraukties viņam tuvāk, karalis vispirms noņēma revolveri, kas karājās viņam pie sāniem, un tad teica:
— Divdesmit trīs tūkstoši.
— Divdesmit četri tūkstoši, — neatpalika Porportuks. Viņš Jauni pasmīkāja, jo pārliecība, ar kādu viņš paaugstināja likmi, beidzot bija satricinājusi karali. Tas piegāja tuvāk El-Sū un ilgi un uzmanīgi aplūkoja meiteni.
— Vēl pieci simti, — beidzot viņš sacīja.
— Divdesmit pieci tūkstoši, — vēlreiz pacēla cenu Porportuks.
Karalis ilgi skatījās uz El-Sū un nošūpoja galvu. Tad viņš paskatījās vēlreiz un negribīgi izspieda caur zobiem:
— Vēl pieci simti,
— Divdesmit seši tūkstoši, — izgrūda Porportuks.
Karalis atkal nošūpoja galvu un novērsās, lai nebūtu
jāredz Tomija lūdzošās acis. Pa to starpu Akūns bija pievirzījies pavisam tuvu Porportukam. El-Sū vērīgās acis to pamanīja, un, kamēr Toinijs mēģināja piedabūt Eldorado karali, lai tas vēlreiz paaugstina likmi, viņa pieliecās un iečukstēja kaut ko ausī kalpam. Gaisā nebija paguvuši izskanēt Tomija vārdi: «Tiek pārdota … Tiek pārdota … Tiek pārdota …» — kad kalps piegāja pie Akūna un iečukstēja arī viņam kaut ko ausī. Akūns izlikās, ka nav neko dzirdējis, lai gan El-Sū nepacietīgi skatījās uz viņu.
— Pārdota! — noskanēja Tomija balss. — Pārdota Porportukam par divdesmit sešiem tūkstošiem dolāru.
Porportuks, neomulīgi juzdamies, paraudzījās uz Akūnu. Visu acis bija pievērstas Akūnam, bet viņš nekustināja ne pirksta.