— Es norēķināšos savā mājā, — teica Porportuks.
— Lai atnes svarus, — El-Sū atkārtoja. — Jānorēķinās te, lai visi redz.
No faktorijas atnesa zelta svarus, bet Porportuks pa to laiku aizgāja uz māju un atgriezās kopā ar kādu vīru, kas stiepa uz muguras aļņādas maisus ar zelta smiltīm. Bez tam Porportukam ar šauteni rokā sekoja vēl viens vīrs, kas nenolaida acu no Akūna.
— Te būs parādzīmes un ķīlu zīmes par piecpadsmit- tūkstoš deviņsimt sešdesmit septiņiem dolāriem un septiņdesmit pieciem centiem, — teica Porportuks.
El-Sū paņēma papīrus un sacīja Tomijam:
— Lai būtu apaļi sešpadsmit tūkstoši.
— Atliek samaksāt desmittūkstoš dolāru zeltā, — teica Tomijs.
Porportuks pamāja ar galvu un atsēja vajā maisus. El-Sū, stāvēdama ūdens malā, saplēsa papīrus driskās un palaida pa vējam Jukonā.
Sāka svērt zelta smiltis, bet tad notika aizķeršanās.
— Rēķināsim, protams, septiņpadsmit dolāru uncē, — Porportuks teica Tomijam, kad tas sāka regulēt svarus.
— Nē, sešpadsmit, — asi teica El-Sū.
— Pie mums visur ir pieņemts rēķināt zelta smiltis par septiņpadsmit dolāriem uncē, — iebilda Porportuks, — un šis ir lietišķs darījums.
El-Sū iesmējās.
— Tas ir jauns paradums, — viņa sacīja. — .Tas tika ieviests šopavasar. Pērn un agrāk rēķināja sešpadsmit dolāru uncē. Kad mans tēvs aizņēmās naudu, tad rēķināja sešpadsmit dolāru. Kad viņš pirka veikalā preces par naudu, ko bija aizņēmies no tevis, tad par vienu unci viņš dabūja miltus par sešpadsmit, nevis par septiņpadsmit dolāriem. Tāpēc tu rēķināsi par mani nevis septiņpadsmit, bet sešpadsmit dolāru.
Porportuks kaut ko norūca un lika svērt smiltis.
— Sasver tās trīs daļās, Tomij, — teica El-Sū. — Tūkstoš dolāru te, trīstūkstoš te, bet seštūkstoš dolāru, lūk, te.
Darbs virzījās uz priekšu gausi, un, kamēr tika svērtas zelta smiltis, visu skatieni bija pievērsti Akūnam.
— Viņš gaida, kad būs atdota nauda, — kāds ieminējās, un šie vārdi aplidoja pūli; ļaudis gaidīja, ko Akūns darīs, kad viss būs nokārtots. Arī Porportukam līdzi atnākušais cilvēks ar šauteni gaidīja un skatījās uz Akūnu.
Beidzot svēršana bija galā un zelta smiltis gulēja uz galda trīs tumši dzeltenās kaudzītēs.
— Te ir trīstūkstoš dolāru, mana tēva parāds sabiedrībai, — teica El-Sū. — Ņem tos, Tomij, un nodod sabiedrībai! Te stāv četri sirmgalvji, Tomij. Tu viņus pazīsti. Bet te ir tūkstoš dolāru. Ņem tos un gādā, lai sirmgalvji vienmēr būtu paēduši un viņiem netrūktu tabakas!
Tomijs sabēra zeltu atsevišķos maisiņos. Uz galda palika seši tūkstoši dolāru. El-Sū ar liekšķerīti pagrāba smiltis un, negaidot pagriezusies, kā zelta lietu izbēra Jukonā. Kad viņa otrreiz iedūra liekšķerīti zelta smiltīs, Porportuks satvēra viņu aiz rokas.
— Tas ir mans, — viņa mierīgi teica. Porportuks palaida roku vaļā un, zobus griezdams, caur pieri
noskatījās, kā viņa izber upē visas zelta smiltis līdz pēdējam graudiņam.
Pūlis raudzījās tikai uz Akūnu, bet Porportuka kalps, turēdams pirkstu uz gaiļa, pagrieza šauteni pret Akūnu, kas stāvēja kādu jardu no viņa. Taču puisis bija pavisam mierīgs.
— Raksti augšā pirkuma papīru, — drūmi teica Porportuks.
Un Tomijs uzrakstīja pirkuma aktu, saskaņā ar kuru visas sievietes El-Sū tiesības tika piešķirtas cilvēkam, vārdā Porportuks. El-Sū parakstīja dokumentu, Porportuks salocīja to un iebāza somā. Pēkšņi viņa acis iekvēlojās — un viņš negaidot uzrunāja El-Sū.
— Tas nebija tava tēva parāds, — Porportuks teica. — To, ko es samaksāju, es samaksāju par tevi. Tu pārdevi sevi šodien, nevis pagājušajā gadā vai vēl agrāk. Par katru unci smilšu, ar kurām es samaksāju par tevi, šodien faktorija dod miltus par septiņpadsmit, nevis par sešpadsmit dolāriem. Esmu zaudējis no katras unces. Esmu zaudējis sešsimt divdesmit piecus dolārus.
El-Sū brīdi padomāja un saprata, ka ir kļūdījusies. Viņa sāka smaidīt un visbeidzot iesmējās.
— Tev taisnība, — vi-ņa sacīja smiedamās. — Es esmu nošāvusi buku. Bet nu jau ir par vēlu. Tu esi samaksājis, un zelts ir pagalam. Tev lēna domāšana, tāpēc tu paspēlēji. Tev prāts pēdējā laikā vairs lāgā neklausa, Porpor- tuk. Tu kļūsti vecs.
Porportuks neko neatbildēja. Viņš bailīgi paskatījās uz Akūnu un nomierinājās. Tad Porportuks saknieba lūpas un viņa sejā iezīmējās cietsirdība.
— Nāc, — viņš teica, — ejam uz manu māju!
— Vai esi aizmirsis, ko es tev teicu pavasarī? — jautāja El-Sū, ir nedomādama iet vecajam līdzi.
— Man galva plīstu pušu, ja es būtu paturējis prātā visu, ko saka sievietes, — viņš atbildēja.
— Es tev apsolīju, ka tu dabūsi savu naudu, — El-Sū uzmanīgi turpināja. — Un es tev teicu arī, ka nekad nebūšu tava sieva.
— Bet tas bija pirms tam, kad tu parakstīji pirkuma aktu. — Porportuks ar pirkstiem pačaukstināja somā iebāzto papīru. — Es tevi- esmu nopircis visu acu priekšā. Tu piederi man. Tu nevari noliegt, ka esi mana.
— Es esmu tava, — mierīgi apstiprināja El-Sū.
— Tu piederi man.
— Es piederu tev.
Porportuks pacēla balsi, un tajā ieskanējās gavilējošs tonis.
— Tu piederi man kā suns saimniekam.
— Es piederu tev kā suns saimniekam, — El-Sū rāmi turpināja, — bet tu, Porportuk, esi aizmirsis, ko es tev teicu. Ja mani būtu nopircis kāds cits vīrietis, es kļūtu viņa sieva. Es būtu šim vīrietim laba sieva. Tā es biju nolēmusi. Bet tava sieva es nebūšu nekad. Tāpēc es esmu tikai tavs suns.
Porportuks zināja, ka viņš rotaļājas ar uguni, un apņēmās būt stingrs.
— Ja tā, tad es runāšu ar tevi nevis kā ar El-Sū, bet kā ar suni, — viņš sacīja, — un pavēlēšu tev nākt man līdzi.
Porportuks gribēja saņemt El-Sū aiz rokas, bet viņa atstūma veco.
— Nesteidzies, Porportuk! Tu nopirki suni. Suns aizbēg. Suns tev ir pagalam. Un ja nu es aizbēgu?
— Kā saimnieks sit suni, tā es sitīšu tevi …
— Kad tu mani noķersi?
— Kad es tevi noķeršu.
— Tad noķer mani!