— Ķer viņu! — Porportuks uzkliedza netālu no El-Sū stāvošajam indiānim ar š'auteni.
Bet, līdzko indiānis taisījās saķert meiteni, Eldorado karalis notrieca vajātāju zemē, iebelzdams viņam ar dūri pa ausi. Šautene nožļargstēja pret zemi. Likās — nu ir Akūna reize. Acis viņam iezibējās, taču viņš nekustējās no vietas.
Porportuks bija vecs cilvēks, taču aukstās naktis nebija laupījušas viņam sparu. Viņš neskrēja ap galdu. Viņš negaidot pārlēca taisni pāri galdam. El-Sū bija pārsteigtā. Izbailēs spalgi iekliegdamās, viņa atlēca atpakaļ, un Porportuks būtu viņu notvēris, ja nebūtu iejaucies Tomijs. Viņš izstiepa kāju. Porportuks paklupa un nošļaucās zemē. El-Sū metās bēgt.
— Ķer nu mani! — viņa iesmējusies izmeta pār plecu un skrēja prom. *
El-Sū skrēja viegli un veikli, bet saniknotais Porportuks ātri un mežonīgi. Viņš skrēja knašāk par El-Sū. Jaunībā viņš bija noskrējis visus jaunekļus. Toties El-Sū labāk prata izlocīties, jo bija lunkanāka un izveicīgāka. Tā kā viņai mugurā bija indiāņu tērps, tad kājas nepinās kleitas stērbelēs un viņas vijīgais augums izliecās kā liesma un izslīdēja no Porportuka pirkstu spīlēm.
Smiedamies un klaigādami ļaudis pajuka uz visām pusēm, lai noskatītos vajāšanu. El-Sū un Porportuks skrēja pa indiāņu nometni un, līkumu līkumus mezdami, te parādījās, te nozuda starp teltīm. El-Sū vēcināja rokas, it kā lai noturētu līdzsvaru, un dažbrīd straujākos pagriezienos viņas augums šķita paceļamies gaisā. Bet Porportuks kā nomērējis medību suns visu laiku joza kādu soli iepakaļ vai iesāņus no viņas.
Šķērsojuši noru aiz nometnes, viņi iedrāzās mežā. Ta- nana gaidīja viņus atgriežamies, bet velti.
Akūns pa to laiku ēda, gulēja un ilgi slaistījās gar tvaikoņu piestātni, kurls pret nometnes iemītnieku augošo sašutumu par to, ka viņš neko nav darījis. Pēc divdesmit četrām stundām atgriezās Porportuks. Viņš bija pārguris un nikns pēc velna. Viņš nerunāja ne ar vienu citu kā tikai ar Akūnu un meklēja iemeslu, lai saķildotos ar viņu. Bet Akūns paraustīja plecus un gāja prom. Porportuks nezaudēja laiku. Viņš nolīga sešus jaunekļus, izvēlējās labākos pēdu dzinējus un pavadoņus un ieveda viņus mežā.
Nākamajā dienā tvaikonis «Seattle», kas devās augšup pa upi, piestāja krastā, lai sagādātu kurināmo. Kad gali bija atdoti un tvaikonis atgājis no krasta, Akūns atradās stūres mājā. Pēc dažām stundām, kad bija viņa kārta stāvēt sardzē pie stūres, viņš ieraudzīja mazu bērza tāss kanoe atiramies no krasta. Kanoe sēdēja viens pats cilvēks. Akūns uzmanīgi ieskatījās, pagrieza stūri un pavēlēja samazināt ātrumu.
Stūres mājā ienāca kapteinis.
— Kas noticis? — viņš jautāja. — Sēkļu te taču nav.
Akūns kaut ko atrūca. Viņš ieraudzīja, ka no krasta atiras liela kanoe, kurā ir vairāki cilvēki. Līdzko «Seattle» bija novirzījies no kuģu ceļa, Akūns sagrieza stūri vēl vairāk. Kapteinis apskaitās.
— Tā ir tikai indiāniete, — viņš protestēja.
Šoreiz Akūns pat neatrūca. Visa viņa uzmanība bija pievērsta indiānietei un lielajai kanoe, kas dzinās viņai pakaļ. Tur zibēja seši airu pāri, turpretī sieviete īrās uz priekšu lēni.
— Tu uzskriesi uz sēkļa, — kapteinis ieaurojās, tverdams stūres ratu.
Bet Akūns, ar visu spēku turēdams stūres ratu, ielūkojās kapteinim acīs. Kapteinis lēnām atlaida vaļā spieķus.
— Gatavais ērms, — viņš pie sevis nopurpināja.
Akūns turēja tvaikoni pie paša sēkļa un gaidīja, kamēr
ieraudzīja, ka indiāniete ieķērusies- priekšējos treliņos. Tad viņš deva pavēli «pilnu uz priekšu!» un pagrieza stūres ratu atpakaļ. Lielā kanoe bija pavisam tuvu, taču attālums starp to un tvaikoni sāka palielināties.
Indiāniete iesmējās un noliecās pār treliņiem.
— Noķer nu mani, Porportuk! — viņa uzsauca.
Akūns nokāpa no tvaikoņa Fortjukonā. Viņš noīrēja
mazu laiviņu un devās augšup pa Porkjupainas upi. Kopā ar viņu bija El-Sū. Tas bija grūts brauciens. Ceļš veda pāri kalnu grēdai, bet Akūns agrāk jau bija mērojis šo ceļu. Nokļuvuši līdz Porkjupainas iztekai, viņi atstāja laivu un kājām devās pāri Klinšu kalniem.
Alainam gaužām patika iet nopakaļ El-Sū un vērot viņas gaitu. Tajā bija mūzika, ko viņš mīlēja. Taču visvairāk viņam patika skatīties uz meitenes apaļajiem lieliem mīksti izmiecētas ādas zeķēs, tievajām potītēm un mokasīnos ieautajām kājiņām, kas nepazina noguruma visas šīs daudzās dienas.
— Tu esi viegla kā gaiss, — Akūns teica, skatīdamies uz viņu. — Tev iešanā nesagādā nekādas grūtības. Tu it kā lido, tik viegli paceļas un nolaižas tavas kājas. Tu esi līdzīga briedim, El-Sū, tu esi līdzīga briedim, un tavas acis atgādina brieža acis, kad tu lūkojies uz mani vai arī esi sadzirdējusi kādu troksni, kas tevi biedē. Arī patlaban, kad tu lūkojies uz mani, tavas acis atgādina brieža acis.
Un El-Sū starojoša un aizkustināta pieliecās un noskūpstīja Akūnu.
— Kad nokļūsim līdz Makenzi, mēs tur nekavēsimies,— teica Akūns. — Mēs iesim uz dienvidiem, kamēr ziema nav mūs panākusi. Iesim uz saulainām zemēm, kur nav sniega. Bet mēs atgriezīsimies. Esmu redzējis daudz ko no pasaules, bet nav otras tādas zemes kā Aļaska, nekur nav tādas saules kā mūsējā, un pēc garas vasaras ir tik labi redzēt sniegu.
— Un tu iemācīsies lasīt, — sacīja El-Sū.
Bet Akūns atbildēja:
— Es noteikti iemācīšos lasīt.
Tomēr, kad bija sasniegta Makenzi, viņiem iznāca aizkavēties. Viņi uzdūrās grupai Makenzi indiāņu, un medībās Akūns nejauši tika ievainots. Šāvējs bija kāds jauneklis. Izgājusi cauri Akūna labajai rokai, lode sadragāja viņam divas ribas. Akūns pieprata primitīvo ķirurģiju, bet El-Sū Svētā Krusta misijā bija apguvusi dažus pirmās palīdzības sniegšanas paņēmienus. Galu galā kaulus salika kopā — un Akūns gulēja pie ugunskura, gaidot, kad tie saaugs. Viņš gulēja pie uguns tā, lai ar tabakas dūmiem atgaiņātu moskītus.
Un tad ieradās Porportuks ar saviem sešiem puišiem. Akūns vaidēja, apzinoties savu bezspēcību, un lūdza palīdzību Makenzi indiāņiem. Bet Porportuks izteica savu prasību, un indiāņi nu bija neziņā. Porportuks gribēja vest El-Sū līdzi, bet to viņi neļāva darīt. Strīdu vajadzēja izšķirt, un, tā kā runa bija par vīrieti un sievieti, tad tika sasaukta veco ļaužu padome: jaunie, pārsteidzīgi būdami, varēja pieņemt pārsteidzīgu lēmumu.
Veči sasēdās ap stipri dūmojošu ugunskuru. Viņu sejas bija sakritušās un grumbu izvagotas, viņi smagi elpoja, tverdami gaisu ar muti. Dūmi nenāca viņiem par labu. Laiku pa laikam viņi izģindušām rokām sita moskītus, kas nebaidījās līst iekšā dūmos. Pēc tādiem vingrinājumiem viņi aizņemdamies dobji kāšļāja. Daži spļāva asinis, bet vienam no večiem, kas, galvu nokāris, sēdēja mazliet savrup, no mutes lēni un nepārtraukti tecēja asinis: viņus visus mocīja rīkles dilonis. Šie ļaudis jau mira, viņu stundas bija skaitītas. Tā bija miroņu padome.
— Un es samaksāju par viņu bargu naudu, — Porportuks beidza savu žēlabu runu. — Tādu naudu jūs savu mūžu neesat redzējuši. Pārdodiet visu, kas jums ir, — pārdodiet savus šķēpus, bultas un šautenes, pārdodiet savas ādas, pārdodiet savus vigvamus, laivas un suņus, pārdodiet visu, un diezin vai jūs savāksiet tūkstoš dolāru. Bet es par šo sievieti El-Sū samaksāju divdesmit sešas reizes vairāk, nekā ir vērti jūsu šķēpi, bultas un šautenes, jūsu ādas, jūsu vigvami, laivas un suņi. Tā ir ļoti augsta cena.
Veči svarīgi māja ar galvu, kaut gan viņu sažuvušās acu spraudziņas iepletās no izbrīna, ka sieviete var maksāt tādu naudu. Tas, kuram no mutes tecēja asinis, noslaucīja lūpas.
— Vai tas taisnība? — viņš noprasīja pēc kārtas visiem jaunekļiem, kas bija ieradušies kopā ar Porportuku. Un viņi visi apstiprināja, ka tas ir taisnība.
— Vai tas taisnība? — vecis jautāja El-Sū, un viņa atbildēja:
— Tas ir taisnība.
— Bet Porportuks nepateica, ka viņš ir vecs vīrs, — ierunājās Akūns, — un ka vina meitas ir vecākas par El-Sū.
— Tas taisnība, Porportuks ir vecs vīrs, — teica El-Sū.
— Lai nu Porportuks pats mēra savu gadu spēkus, — teica indiānis, kuram no mutes nāca asinis. — Mēs visi kļūstam veci. Bet iegaumē, vecums ne vienmēr ir tik vārgs, kā liekas jaunībai.
Un apkārt sēdošie veči čāpstināja bezzobainās smaganas, piekrītoši klanīja galvas un kāsēja.
— Es viņam pateicu, ka nekad nebūšu viņa sieva, — -acīja El-Sū.
— Un tomēr paņēmi no viņa divdesmit sešas reizes vairāk, nekā pieder mums? — iejautājās kāds vienacains vecis.
El-Sū klusēja.
— Vai tas taisnība? — Un viņa vienīgā acs ieurbās meitenē kā nokaitēts svārpsts.
— Taisnība, — viņa atbildēja.
Bet pēc brīža viņa kaismīgi iesaucās:
— Es tik un tā atkal aizbēgšu! Es vienmēr bēgšu projām no viņa!