1678. gada pavasarī, kādā pēcpusdienā, Rīgas garnizona kvartirmeistars Rābe, atgriežoties no diclnesta darīšanām, devās uz savul dzīvokli. Domās nogrimis, viņš soļoja pa ielas malu, kad viņu iztraucēja Doma baznīcas zvana skanas un, lika pacelt acis. Pa ielu pretim nāca kāds bēru gājiens. Nebija šaul>u, ka baznīcas pulksteņa mēle sauca beidzamās ardievas tam, ko nesa patlaban uz pēdējo dusas vietu.
Kad sēru gājiens virzijās viņam garām, virsnieks, nostājies pie nama sienas, salutēja, nododams mirušajam pēdējo godu. Līķa nestuvēm sekoja baltās sēru drēbēs tērpusies sieviete. Cik vērojams, tai vajadzēja būt jaunai. Aiz viņas gāja pulciņš pavadītāju.
Apvaicājies, ko tur nes uz kapenēm, Rābe dabū ja zināt, ka tas esot pilsētas maģistrata sekretārs Morics.
Ak jā! Pirms pāris dienām viņš taču bija dzirdējis par sekretārā nāvi, bet bija to piemirsis. Morica viņš mazliet pazina. Bija vairāk reiz saticies ar to dažādās svinībās. Bet vairāk kā pašu Moricu viņš pazina nelaiķa sievu, ar kuru bija iepazinies sava drauga, leitnanta Stēna pirmdzimtā dēla kristībās. Ar lielu labpatiku viņš toreiz bija nolūkojies simpātiskajā jaunajā dāmā un ar interesi klausijies viņas asprātīgajā sarunā,
Tā tad dāma, kas gāja pirmā aiz zārka, bija Morica kundze. Ja nebūtu viņas seja aizsegta ar sēru šķidrautu, droši vien viņš to būtu pazinis.
Tā kā kvartirmeistaram nebija kur steigties, daudz nedomādams, viņš pievienojās pārējiem bēriniekiem un gāja tiem līdz uz netālo Doma baznīcu, kuras pagraba velvē glabāja turīgos rīdziniekus.
Pie kapa luterāņu mācītājs turēja pielaikotu bēru runu, godam pieminēdams nelaiķa nopelnus Rīgas pilsētas iedzīvotāju laba. Kad garīdznieks teica tradicionālos vārdus: «No zemes tu esi ņemts, pair zemi tev jāpaliek», — atraitne sāka nevaidami raudāt. Dzirdot jaunās sievietes elsas, Rābem līdzjūtībā iesāpējās sirds. Viņš izspraucās caur ]aužu drūzmu un piegāja kapa vietai tuvāk. Raudošo atraitni pieturēja divas citas sievietes — radinieces vai paziņas —• un tiecās viņu mierināt. Pamazām asaru straumīte apsīka, raudas aprimās.
Kad apbedīšanas ceremonija bija nobeigta, un bērinieki cits pēc cita gāja projām, Rābe nesteidzās aiziet, vēl brīdi uzkavējās. Kad mūrnieki sāka kapa velvi aizmūrēt, palika tikai atraitne un vēl 4—5 cilvēki. Rābe piegāja pie Morica kundzes un, izteica viņai savu līdzjūtību.
— No sirds pateicos, — viņa sacija čukstus, kad virsnieks silti paspieda, viņas roku1 . Nezin kāpēc Morica kundze no jauda, ka šā cilvēka līdzjūtības izteicieni nav tikai pieklājība vien, bet ka tie nāk no sirds. Un tā bija.
Nākamajā svētdienā, kad kvartirmeistars aizgāja uz baznīcu, viņš tur ieraudzīja Morica kundzi jau priekšā. Tas viņam sagādāja savādu apmierina j urnu. It kā viņš tieši tādēļ būtu turp gājis, lai ar sērojošo atraitni satiktos.
Neuzkrītošā kārtā, ar galvas palocīšanu viņš to sveicināja. Viņa tāpat atbildēja. Pēc dievkalpojuma, nākot ārā no dievnama, viņš piegriezās tai blakām. Kad bija iznākuši ārā, izmaini ja ar to dažus vārduis. Bet juzdams pret skumīgo sievieti dziļu simpātiju, Rābe tomēr tuvojās viņai ļoti saudzīgi. Sargājās ar savui draudzību viņai uzbāzties. Tāpēc drīz atsveicinājās un aizgāja.
Tā viņi satikās baznīcā allaž arī turpmāk. Rudenim pienākot, pāris reizes izgāja kopā pastaigāties ārpus Rīgas, brīvā dabā. Koku zaļās lapas bija tapušas sārtas un iedzeltenas. Puķes bija noziedējušas. Vēl puiszaļie augu stiebri liecās uz zemi. Arī rudens puķes — ģeorģiries un astras bija nokodusi salna.
Bet satikties ar atraitni Rābi vilka neatvaira™ a dziņa. Ik svētdienas viņš aizgāja uz baznīcu un neiztrūkstoši satika tur Morica kundzi. Kad iznākuši no baznīcas, viņi sarunājās, viņas bēdīgā, tomēr patīkama tembra krūšu balss tam sagādāja lielu baudu. Ko domāja par Rābi šī atraitne, pastāvīgi viņu sastopot, io viņš nezināja. Bet cik no Elizabetes Morices izturēšanās varēja vērot, — nepatīkams viņš tai nebija.
Kopīgās sarunās viņi viens ar otru tuvāk iepazinās, pastāstīdami par savu pagātni. Virsnieks pastā,stija, ka viņa dzimtene ir Zviedrija, Germu- derodē, Toarpas draudzē. Tur viņam dzīvo māte, ar kuru viņš sarakstas. Viņš jau Zviedrijā kalpo jis ilgāku laiku karaspēkā. Un kad Flis- borgas pulku, kurā viņš skaitijās, sūtija uz Vidzemi, arī viņš reizē ar pulku ieradies šeit.
Viņa savukārt atklāja drusciņ no savas pagātnes:
— Esmu cēlusies no Kreicburgas novada Kurzemē. Mani vecāki saucās Hani, pēc tautības latvieši. Tie nomira manā bērnībā. Mēs bi j ām vecākiem piecas meitas un viens dēls. Manu brāli sauc Vilhelmu, bet māsas: Doroteju, Katrīni, Sofiju tm Annu. Mans vārds ir Elizabete.
Pēc vecāku nāves mani pieņēma vecākā māsa Doroteja. Tā bija apprecējusies ar Zāmueli Skav- ronski jeb Skavrodski. Kad svainis ar māsu pēc lielās sērgas pārgāja dzīvot uz Tērbatas apgabalu
Vidzemē, tie paņēma mani sev līdz. Tur vēlāk, kad biju paaugusies, iestājos dienestā pie zviedru pulkveža llozēna. Tas bi ja atvaļināts pensijā un dzīvoja savā muižā RingenaS draudzē. Viņš bija slimīgs. Man nācās viņu kopt. Jādomā, ka viņš bijis ar mani apmierināts, jo mani labi izturēja. Kad viņš nomira, pie viņa mantiniekiem nepaliku, jo tic bija nepatīkami cilvēki. Tad devos uz Kreicburgu:, gribēdama pēc ilgiem laikiem apmeklēt brāli un māsas. Bet turp e.s nenokļuvu. Braucot caur Rīgu, uz dažām dienām apmelos pie kādas savas draudzenes no Tērbatas apvidus. Tā bija precējusies un ar savu vīru Štolcu dzīvoja Rīgā. Tais dienās pie viņiemi viesojās pilsētas sekretārs Morics. Tam es ļoti iepatikos, un viņš mani bildināja. Man pret viņu gan nekādas mīlestības nebija, jo viņš bija par maini divreiz vecāks, — varēja būt mans tēvs. Bet pretīgs arī viņš man nebija. Es viņu neatraidiju un dlrīz kļuvu viņa sieva. Varbūt tas nebija labi. Bet kalpones stāvoklis ir visai grūts, sevišķi, kad nav pastāvīgas vietas. Dodama jā-vārdu, zināms, va- dijos no materiāliem ieskatiem. Bet sadzīvojām kopā tikai pāris gadus. Tagad viņš miris, un es — atraitne. Tomēr nevarui liegt viņa piemiņai savu pateicību, jo viņš pret mani izturējās ļoti labi.
Tā nobeidza stāstīt Elizabete.
Viņi tā tika viens otram arvien tuvāki.
Un pavasarī, kad kokiem brieda rūsganzeltīti umpuri, viņi sajuta, ka arī viņu krūtīs briest ādas saldas jiitas, kas ar neatturamu varu tos velk vienu pie otra.
Svētdienā pēc Lieldienām Rābe lūdza Elizabetei atļauju apciemot to viņas dzīvoklī. Tā kā Morica kundzei pēc vīra nāves bija atļauts pilsētas dzīvoklī palikt tikai puisgadu, tad viņa — lai lētāk varētu pārdzīvot — bija noīrējusi mazu istabiņu pie Štolca kundzes, savas draudzenes.
Nelaiķis vīrs bija bijis vientulis, bez tuviem radiem. Viņa atstātā iedzīve — mēbeles, grāmatas, apģērbi — pārgāja atraitnes īpašumā. Bija viņš atstājis arī mazu summiņu naudas. Tā tad.iagaidām jaunā atraitne varēja pārlikt bez lielām rūpēm. Taču klāt nekas nenāca, bet mantotie līdzekļi ar katru dienu gāja mazumā.
Elizabete saprata, ka jāmeklē kādai nodarbošanās, lai neiestigtu trūkumā. Bez tam bezdarbība viņu nospieda. Mājā gan viņa strādāja rokdarbus. Bet tas īstenībā bija tikai laika kavēklis. Peļņa, ko šie rokdarbi atmeta, bija niecīga. Bez tam viņa palīdzēja savai draudzenei mājas darbos — mazgāt veļu, apkopt viņas mazo meitiņu un _j.ni līdzīgi.
Elizabete jau klaušināja pēc dienestvietas. Bet nekas labs nebija dzirdams. Piedāvātās vietas tai nepatika. Vajadzība vēl nebija pārāk liela. Tāpēc viņa nesteidzās.
Bet nu gan bija laiks par to parūpēties. Tikai vēl iepriekš vajadzēja noskaidrot kādu apstākli, lai tad zinātu kā rīkoties.
Kādā dienā, kad atkal abi satikās, kvārti r- meiistars lūdza Morica kundzi pie sevis. Viņa tur vēl ne reizes nebija bijusi, tāpēc sacija:
— Pateicos par pagodinājumu, bet…
— Bet nākt jūs negribat? — pārtrauca viņu Rābe.
Pacēlusi savas brūnās acis un ar lielu) sirsnību uzlūkodama brašo virsnieku, -viņa paskaidroja:
— Es gribētu gan labprāt jūsu lūgumu izpildīt, bet nezinu vai tas būs ērti? Jūs taču dzīvojat kā puiša cilvēks. Ja būtu dzīvs mians vīrs, kopā ar viņu es varētu aiziet. Bet tagad man vienai apmeklēt neprecēta vīrieša dzīvokli būtu neveikli. Tas varētu sacelt par mani nepatīkamas valodas.
— Es jau par to esmu domājis. Tāpēc es uz lūdzu arī dažus sava pulka virsniekus ar viņu sievām. Un nu, kad jūs to zināt, — vai nāksiet?
— Ja tā, tad labi. es aiziešu.
— Pateicos, — silti noteica virsnieks un no- skūpstija viņai roku, no kā Elizabete pietvīka sārta. Tobrīd viņa bija tik daiļa, ka Rābe nevarēja no viņas acis atraut.
Debesbraukšanas dienā, kad Rābe svinēja sava a-irsniekdienesta desmit gadu: atceri, viesības viņa dzīvoklī noritēja visai jautri.
Nespēdams savas jūtas savaldīt, kvartirmeis- tars atrada turpat izdevīgu brīdi jauno atraitni bildināt. Un Elizabete Šo bildinājumu pieņēma.
Saprotams, ka tagad viņai vairs dienesta nevajadzēja meklēt, jo turpmāk tai būs savs apgādnieks.
Nevilcinot lietu garumā, pēc dažām, nedēļām viņi salaulājās, jo sēru gads bija pagājis. Rābe gribēja sarīkot plašākas kāzas, bet Elizabeete atrada to par nevajadzīgu.
— Ko tur lieki tērēties!. Es arī neesmu jaunava, bet atraitne.
— Tu man esi simtkārt mīļāka kā jebkura jaunava. Bet. es tev piekrītu. Lai notiek kā tu gribi. Salaulāsimies klusībā.
Tā arī izdari ja Laulībā® bija tikai nepieciešamie liecinieki — no līgavas puses viņas dzīvokļa saimnieki Štolci, no līgavaiņa puses — tie paši viņa biedri — virsnieki ar savām laulātām draudzenēm, kas bija pie Rābes viesojušies Debesbraukšanas dienā. Pēc laulību akta tie bija uzlūgti uz pusdienām. Mielasts pagāja ļoti patīkami. Pēc tam viesi, novēlējuši jaunajam pārim laimīgu kopdzīvi, izklīda. Jobans un Elizabete pirmo reizi kā vīrs un sieva palika divatā.
Visai savādi tagad jutās Elizabete. Pavisam citādāk nekā pirms trīs ar pus gadiem, kad bija roku sniegusi vecajam Moricam. Toreiz nekāds sevišķs prieks viņu nebija saviļņojis. Turpretim tagad: viņas sirds bangoja laimes jūtās. Vēl laimīgāks bija jaunais vīrs, atklājis savā sievā kaut ko tādu. ko viņš nekādā ziņā alrasi nebija cerējis.
Savu siržu vienības ziedu mēnešus jaunais Jāris pavadija visjaukākā saskaņā. Neviens mākonītis neapēnoja viņu līksmes debesis. Aizejot ikrītus dienesta darīšanās, jaunais vīrs sievu sirsnīgi noskūpsti ja. Sieva to negribēja va]ā laist 110 saviem apkampieniem.. Bet pārnākot, viņš iau zināja, ka karsti mīļotā dzīves biedrene tam būs sagatavojusi gardas pusdienas. Izrādijās, ka Elizabete ir teicama saimniece. Pat no vienkāršākajiem produktiem viņa mācēja pagatavot tik garšīgus ēdienus, ka bija ko brīnīties.
— Kas tevi māci ja tik labi vārīt un cept? — vīrs kādreiz ievaicājās. — Tavi gatavotie ēdieni paši mutē izkūst.
— Tas mans noslēpums!, — sieva smējās, pietvīkusi 110 vīra uzslavas.
— Man taču to noslēpumu vari atklāt.
— Apsolies to nevienam neizpaust, tad pateikšu.
— No sirds apsolos.
— Nu, redzi, labus ēdienus gatavot es iemācījos pie pulkveža Rozēna kalpojot. Tam bija pavārs francūzis, kas agrāk bija strādājis Parīzē par palīgu ptie karaļa galma pavāra. Bet es pie ēdieniem, ko tev gatavoju, lieku klāt vēl kādu brīnumsaknīti.
— Kā tad sauc to brīnumsaknīti? — interesējās Jolians.
— Pagriez ausi, tad pateikšu.
Kad vīrs nolieca ausi, viņa iečukstēja:
— To brīnumsaknīti sauc mīlestību. Un tā aug manā sirdī.
— Ak dārgākā! — sajūsma izsaucās Rābe Viņš satvēra Elizabeti, iesēdināja sev klēpī u,a apbēra skūpstiem viņas acis, muti, seju. Tad sā ka skūpstīt katru viņas pirkstiņu atsevišķi.
Virsnieks bija tiešām sajūsmināts par savu mājsaimniecību. Cik kārtīgi tagad tika turēti viņa apģērba gabali, veļa :un visi mājas piederu mi. Citkārt, kamēr bija vedis puiša dzīvi, tin vi ņu bija apkalpojuši sulaiņi-kareivji, apteksne veļas mazgātāja, bieži bija nācies valkāt caurumainu veļu. Rija trūkusi arī daža poga. Tagad tas bija krasi mainijies. Kad sestdienās, nomaz gājies pirtī, viņš apvilka veļu, kas balta kā sniegs un turklāt patīkami smaržoja, jo Elizabete mēdza atvilktnē turēt piparmētru un citu smajržaugu la pas, — Rābi pārņēma silts tīksmes vilnis. Tad ikrcizes viņa sirdi saviļņoja pateicības jūtas pret to, kas šo prieku tam bija: sagādājusi. Viņš bij audzis grūtos apstākļos, jo vecāki bija trūcīgi Pieradis bija pie spartaniskas karavīra dzīves Tāpēc šo dzīves uzlabošanos uizņēma kā debesu svētību, apzinādamies io nepelnītu. Tāpēc viņš no savas puses tāpat centās savai Līzītei darī prieku, kā vien varēdams. Kad viņam pulka ka sē no kādas papildalgas bija sakrājusies neliela summiņa, ko sieva nezināja, viņš tai dzimšanas dienā uzdāvināja interesantu salktu — zelta bitīti dārgakmeņu actiņām. Sieva par to bija ļoti ielīksmota.
Dabā ziedonis bija jau pagājis, arī vasara tuvojās beigām.. Bet laulātā pāra sirdīs ziedonis vēl arvien turpinājās. Taču uznāca arī tur salnas un vētras —. gan ne no iekšējām, jūtu grozībām, bet varmācīgie ārējie apstākļi tur ienesa savus iespaidus.
Kādā dienā Rābe pārnāca no dienesta visai noraizējies. Elizabete uzreiz ieraudzija pārmaiņu viņa sejā. Viņa tik labi pazina vīru, ka no sejas varēja nolasīt katru viņa jūtu niansi.
— Kas noticis, vīriņ? —-viņa uztraukti apvaicājās, tiklīdz tas bija novilcis šauro mundieri iiu vilka mugurā svabados rītsvārkus.
— Mums priekšā stāv lielas pārmaiņas, mīļotā. Tik tu nebēdājies.
— Saki drīzāk, kas gaiclams? Tevi atlaida no dienesta?
— Nē, ir kas cits. Tik nezinu, kāi tu to uzņemsi … — vilcinājās virs.
— Nu, saki, balodīt, drīzāk. Nezināšana, mani moca daudz smagāk. Es iedomājos visādas briesmas.
— No Stokholmas saņemta ziņa', ka valdība nolēmusi grozīt dislokāciju.
— Ko tas nozīmē?
— Par dislokāciju sauc karaspēka daļu novietošanu noderīgākajās vietās. Mūsējo Elfsborgas pulku, un vēl dažas vienības nolemts pārcelt uz valsts iekšieni, uz Zviedriju. Tā tad mums arī būs jābrauc pulkam līdz uz Zviedriju. Tu taču brauksi man līdz? — ar sāpju izteiksmi sejā pra- sija vīrs.
— Tas pats par sevi saprotams. Esmu karavīra sieva. Man jābūt gatavai sekot tev visur, kur vien tas atļauts.
— No sirds pateicos, — izsaucās vīrs un, satvēris sievu aiz abām rokām, spieda tās pie lūpām.
— Redzi, sieviņ, nepatīkama tā pārmaiņa būs, — tas n,av noliedzams. Bet ko lai dara? Izstāties no dienesta? Tas neiet. Pirmkārt, ko lai es te iesāku kā privatcilvēks? Kā vienkāršs strādnieks es nopelnītu ļoti maz. Ja nu citas izejas nebūtu, tad cita lieta. Otrkārt, tas neiet, raugoties no morāliskā viedokļa. Nebūtu giīti, ja es tagad dienestu atstātu. Mani varētu ieskatīt gandrīz par dezertieri. Citi sacītu: «kamēr pulks stāvēja Rīgā un bija mierīga dzīve, Rābe dienēja; bet kolīdz jāpārvietojas un rodas grūtības, Rābe tūdaļ met mundieru nost.»
— Es tevi loti labi saprotu, sirdsmīļais draugs. Bet tu neraizējies! Grūtības būs, jo pārmaiņa ir liela. Bet gan Dievs palīdzēs, un vis būs labi.
— Cik tu labsirdīga!, Man tūlīt palika vieglāka sirds, kad tu uzņem to ar mierīgu prātu, — vīrs noteica.
Laulātie draugi vēl ilgi pārrunāja priekšā stāvošo dzīves vietas pārmaiņu.
Viņi domāja, ka pulka pārcelšanās uz Zviedriju notiks visā drīzumā. Bet tik veikli tā lieta negāja. Kamēr starp centrālo valdību un Vidzemes iestādēm notika sarakstīšanās un norisinājās iepriekšējie sagatavošanās darbi, pienāca vēls rudens. Kokiem lapas bija jau nobirušas, lauki tikuši kaili, kad beidzot dabūja zināt par izbraukšanas dienu.
Noliktajā dienā Rīgas ostā pienāca vairāk kuģu. Aizceļošanai gatavās karaspēka daļas tūdaļ sāka turp pārvest savas mantas, bet pēc tam pārvākties arī personāls.
Rābe arī nogādāja uz kuģi savas mazās iedzīves piederumus. Precētiem virsniekiem un viņu ģimenēm bija nozīmēts atsevišķs transporta kuģis.
Bija ģimeņu desmit, kas devās līdzi saviem ādniekiem. Dažām ģimenēm bija mazi bērni, 'ie raudāja. Lielākie ar izbrīnu aplūkoja neparasto apkārtni. Bet priecīgs nebija neviens. Bažām un raizēm par to, kāda būs dzīve viņpus jūras, pievienojās vēl slikti klimatiskie apstākļi. Jau vairāk dienu bija nejauks laiks. Arī tagad debesis bija pieblīvētas smagiem mākoņiem. Pūta griezīgs vējš. Bieži vieni uznāca stipras lietus gāzes.
Elizabete devās ceļā ar sažņaugtu sirdi. Viņa gan centās izlikties mierīga un laipna, lai neapbēdinātu vīru vēl vairāk, tomēr slēpt savas jūtas bija grūti.
Sievietes un bērnus novietoja kajītēs. Koridoros nostādija sargkareivjus. To pienākums bija tur ielaist tikai šo ģimeņu piederīgos. Ekipāžas matrožus tur pielaida tikai stingri noteiktā dienesta darbā. Bet arī tiem kajītēs nebija brīv ieiet. Tas tāpēc, ka uz kuģa bija daudz jaunu vīriešu. Vajadzēja tiem atņemt iespēju satikties ar sievietēm. Dažādi laipnības izpaudumi varēja radīt nepatīkamas sadursmes uz greizsirdības pamatiem.
Kuģim izejot no ostas, gandrīz visi aizbraucēji iznāca uz klāja, lai mestu beidzamos skatus uz Rīgu. Elizabete bēdīgi noskatījās uz pilsētu. Tagad viņas gara acīm garām slīdēja visas tur pavadītās dienas. Tur taču bija uzlēkusi viņas laimes saulīte! Tur viņa baudijusi savas otrās laulības laimi. Kā vēl nesen viņa bija iecerējusi par nākotni! Cik spilgti krāšņām varavīksnas Krāsām viņa to sev bija tēlojusi! Tagad, no jaukajiem sapņiem atmodusies, viņa jutās ļoti skumīga. Gan tiesa, viņas karsti mīļotais laulātais draugs brauca viņai līdzi. Tas, tāpat kā līdz šim — ja vēl ne vairāk — viņu mīlēja un bija norūpējies, lai tikai viņai būtu labi. Tomēr jaunajai sievietei bija tik smaga sirds, ka viņa nevarēja atrast miera. Skatoties kā pazūd tālo Rīgas ielas un nami, viņai sāka ritēt pār vaigiem asaras. Nezin kāpēc viņai šķitās, ka aizjūrā nebūs tik jauka dzīve, kādu viņa bija izbaudijusi tur, Vidzemē.
— Līzīt, neraudi!, — mierināja viņu vīrs, saudzīgi aplikdams roku ap pleciem.
—• Negribētu raudāt, bet asaras birst pašas,— atsacija sieva, slaucīdamas mutautiņā.
— Pūš auksts vējš, iesim lejā, kajītē, — vīrs vedināja.
— Es gribētu vēl redzēt izzūdam Rīgas torņus, — skanēja atbilde.
— Tas tik drīz vēl nebūs. Pagūsim uznākt vēlreiz augšā, — paskaidroja Rābe. Elizabete pamanīja, ka skumjus skatus atstātai pilsētai raida arī citas sievietes, kuru- māju pavards bija izpostīts. Daža no tām tāpat slaucija asaras. Laikam arī viņām tur bija labi klājies. Ļoti varēja būt, ka Zviedrijā klāsies vēl labāk. Bet kas īsti būs priekšā, to neviens nezināja. Turpretim to, kā gājis Pogā, zināja katra, šķiroties, arī visas pārdzīvotās neērtības un nepatikšanas likās rožainas gaismas apspīdētas. Nav jāaizmirst, ka gandrīz visas šās zviedru virsnieku sievas bija vidzemnieoes — vācietes, latvietes, igaunietes. Zviedrija viņām bija tāla, sveša zeme.
— Cerēsim, ka jaunajā dzīves vietā mums klāsies vēl labāk, — Rābe teica sievai, kad bija nokāpuši kajītē.
— Nē, Johan, tas nevar būt. Tik jauka dzīve, kāda bija Rīgā, tur laikam nebūs. Es tevi ļoti labi saprotu un esmu tev pateicīga, ka tu mani mierini. Bet Rīga taču ir tā vieta, kur uzdīga mūsu sirdīs mīlestība, kur tā izplauka un uzziedēja kā daiļš zieds.
— Jā, tā ir. Tomēr cerēsim visu labu arī nākotnē. Uu zini ko? Ja tev tur nepatiks, pēc kāda laiciņa, ja apstākļi būs labvēlīgi, es varu palūgt priekšniecību, lai mani pārceļ uz tādu pulku, kas dosies uz Rīgu vai būs jau tur novietots. Man ar priekšniecību ir labas attiecības. Varu cerēt, ka manu lūgumu nenoraidīs.
— Tas gan būtu jauki! — sieva izsaucās. Un viņas bēdīgajā sejā atplauka mīlīgs smaids.
— Cik labi, ka tu māki zviedriski, — ierunājās vīrs. — Vismaz nav jāraizējas, kā sarunāsies viņpus jūras.
— Kāda nu liela mācēšana. Bet, pie Rozēna dzīvojot, tik daudz iemācijos, ka saprotu ko runā, un visu nepieciešamo varu pateikt un paprasīt.
— Bet tas jau galvenais. Lūk, vienam otram biedram, kas Rīgā apprecējušies, sievas-vidzem- nieces ir sliktākā stāvoklī, jo runā tikai latviski vai vāciski, kādas valodas Zviedrijā nesaprot.
— Jā, tām sākumā būs grūti — kamēr iemācīsies zviedriski.
Kad Rīgas torņi I>ija vēl tikko saredzami pie apvāršņa, kvartirmeistars sievu uzveda vēl uz klāja, lai atstātajai mītnei domās sūtītu pēdējos sveicienus, kamēr kuģis nesa viņus projām — pretim nezināmai nākotnei.
Lai gan jaui ce|a sākums nesolija nekā laba, taču braucēji nebija domājuši, ka turpinājums pasliktināsies tik drīz. Svaigais vējš, kas pūta kuģiem 110 ostas izbraucot, pret vakaru pieņēmās, bet nakti pārvērtās vētrā. Vēja dzenātiem un bangu mētātiem kuģiem bija grūti turēties kil- vatera kolonnā. Dažus vētra aizdzina tālu no kuģu ceļa sāņus. Tiem bija jāizlieto visi spēki, lai neuzskrietu zemūdens klintīm. Naktī kuģi pazaudēja cits citu no redzes. Katrs kuģis bija padots sava kapteiņa un ekipāžās apķērībai un izveicībai. Signālus no ešelona pavēlnieka kuģa nevarēja redzēt. Un ja arī būtu varējuši, tad maz ko līdzētu, jo vētra un bangas neļāva izpildīt nekādas pavēles.
Jaunajai Rābes kundzei, kā arī dažām citām virsnieku sievām un bērniem, kas bija uz jūras pirmo reizi, šī nakts bija īsta pārbaudijumu nakts. Nelielo transporta kuģi viļņi tā mētāja, ka sievietes un bērni aiz bailēm trīcēja, raudāja un lūdza Dievu, jo baidijās, ka jebkurā brīdī bangas aprīs kuģi ar visiem ļaudīm, un tie dabūs galu aukstajā dzelmē.
Drīz nevien visas sievietes un bērni, bet arī vairums vīriešu pasažieru saslima ar jūras slimību. No kuģa nejaukās," nemitīgās šūpošanas pie jūras nepieradušajdem cilvēkiem griezās vai sirds apkārt. Galvas kļuva smagas un sāpēja kā niknās paģirās. Drīz uznāca vemšanas lēkmes citam pēc cita. Šaurajās kuģa apakštelpās radās nepanesami smacīgs gaiss. Nebija kas saslimušos apkopj un iztīra telpas. Matrožu, kas no jūras slimības necieta, bija maz. Tiem bija pilnas rokas darlia uz klāja,, kuģi vadot, raujoties ap burām un stūri.
Tā šinī naktī nelaimīgie pasažieri bija atstāti katrs savam liktenim. Daudzi, grūtas mokas ciezdami, vēlējās mirt. Bet nāve nenāca. No jūras slimības cilvēki nemirst, izņemot gadi jumus, kad kādas citas, jau agrāk piemitušās slimības dēļ rodas komplikācijās. Briesmīgi izmocīti daži krīt gandrīz nesamaņā. Kaulos tāds gurdenums, ka nav ne par ko ne mazākās intereses. Viss kļūst vienaldzīgs — arī draudīgās nāves briesmas.
Elizabete kādu laiciņu gan stiugri turējās slimībai pretim. Bet drīz viņas spēki apsīka. Bija jāiet lejup kajītē. Vīrs viņu mierināja, deva ost ožamspirtu, berzēja tai deniņus ar piparmētru pilēm. Bet drīz arī pašam kļuva nelabi.
— Ak, Johan, vai tiešām būs lemts šinī braucienā mums aiziet bojā?
— Nebīsties, gan Dievs pasargās.
— Ja kuģis nenogrims, un vētra to nesadragās pret klintīm, tu varbūt izglābsies. Bet es laikam šo nakti nepārdzīvošu, — Elizabete teica vārgā balsī. Viņai ikbrīdi kļuva sliktāk. — Un tā man būs jāaiziet bojā ar visu to pumpuriņu, kas raisos no manas sirds. Jā, pavasarim iestājo- ties, zem siltās saules stariem kokiem raisas un briest daudz pumpuru. Bet visi tio neizplaukst. Uznāk nikna salna un nokož vārīgos pumpuriņus. Citus nomaitā tārpi. Vai arī mūsui zelta pumpu- riņam. būs nolemts tāds liktenis? Kā mēs par to saldi sapņojām, kādas rožainas cerības lolojām!
— Esi pacietīga, mīļā-. Dievs dos — vētra rimsies, vai arī caur visu vētru nokļūsim ostā. Tad viss būs labi.
— No tavas mutes — Dieva ausī! Kaut jel tā būtu!, — mazliet iedrošināta noteica sieva un iegrima pussnaudā.
Vētra nenorima arī otrā dienā, bet neatlaidīgi plosi jās, tiekams kuģis izgāja cauri Zunda šaurumam. Tikai tuvojoties ceļa mērķa ostai, viļņu spēks drusku atslāba.
Kad kuģis iebrauca ostā, un izbeidzās nejēdzīgā šūpošana, pasažieri cits pēc cita atžirga. Slimība izbeidzās neticami ātri. Sasirgušie gulētāji cēlās kājās. Nespēks, galvas sāpes tumi nelā- gums bija kā ar roku atņemti. Radās liela ēstgriba un reizē ar to omulīgs gara stāvoklis. Pošoties no kuģa nost, pasažieru starpā sprakstēja zobgalības un joki kā dzirksteles no ugunskura.
Nomazgājusies, svaiga un ziedoša kvartir- meisiara sieva jutās kā atjaunota. Žigli un veikli viņa beidza piekopt kajīti un aizsaiņot beidzamos priekšmetus, lai nodotu tos pāirvešamai uz krastu. Vīrs bija dienesta darīšanās uz klāja un komandēja tur kareivjus, sagatavojot mantas promsū- tīšanai. Kad tas iuiz brīdi nonāca ka jītē, Elizabete \ iuu priecīgi apskāva»
— Tev taisnība, vīriņ. Dievs bijis žēlīgs. Briesmas un mokas nu pāri. Ar līksmu sirdi va- jam apsveikt tavu dzimteni un manu otru tēvijui
Bet pēkšņi sieva apklusa un ļoti koncentrēta ii kā ko klausi jās. Tad viya pietvīka sārta kā rozes zieds saules lēktā un līksma izsaucās:
— Johan, dod šurp savu roku!
Kad vīrs apmulsis to pastiepa uz priekšu, neizprazdams, ko sieva, grib darīt, viņa vīra roku piespieda sev zem sirds. Nu vīrs arī saprata.
— Vai tu ko jūti?
— jā, jūtu zem tavas sirds kustamies mūsu bērnu, — viņš atbildē ja prieka, viļņa: pārņemts.
— Tas rāda, cik liela ir Dieva žēlastība. Pagājušās nakts uztraukums, jūras slimība un vētra nav mūsu bērnam neko kaitējuši.
Enerģijas un prieka pilni, abi ķērās pie savu mantu pārsūtīšanas, kad lejāi ieradās kareivji.
Dieva palīgu piesaukdami, viņi spēra pirmos soļus uz Zviedrijas zemes.
Sākās rūpes par jaunas ligzdiņas ierīkošanu. Bet šīs rūpes bija jauktas ar sajūsmu par to, kas mita zem mātes sirds. Cerība dzīves labklājībai spēcināja abus laulātos draugus, kam bija lemts drīzumā tikt par māti un tēvui Diženo un svēto pienākumu tie gatavojās uzņemties ar priecīgu prātu un jaukām iecerēm.
Dzīvokli iekārtoja ātri. Pats Rābe gan bija joti aizņemts dienestā. Lielā nevaļā viņš skraidiju apkārt, ierādīdams pulkam jaunu mītni — dzīvokļus un dažādas saimniecības telpas. Pirmajās dienās tam nebija vaļas pat paēst, jau nerunājot par kārtīgu atpūtu. Viņš noliesēja kā nodzīts zirgs. Sieva, bija par viņu lielās raizēs. Veltīgi tā tiecās viņam iestāstīt, lai sevi kaut cik taupa. Vīrs tik pasmējās:
— Mīļā Līzīt, nebēdājies 1111 par niekiem. Es esmu stiprs un vesels.
— Kā tad! Vaigu kauli izspiedušies^ un pats pavisam izkritis no miesām,
— Tas nekas! Nemaz tik vājš neesmu, kā tev izliekas. Neaizmirsti, ka esmu karavīrs. Bet karavīram jābūt izturīgam. Ko tad darīs, kad izcelsies karš, ja miera laikā būs izlutināts un pie grūtībām nepierādīs!
— Tā jau ir tā lieta, ka miera laikā vajaga uzbaroties kā lācim pirms ziemas guļas, lai kara laikā pietiktu spēka panest varbūtīgās grūtības.
— Būs jau labi!. Būs jau labi! — vīrs smējās un ar skūpstu aizspieda sievas muti.
— Lūk, tev gan vajaga sevi taupīt, lai mūsu bērns būtu apaļš un dūšīgs. Tu nemaz nedrīksti ■uztraukties un visus niekus ņemt pie sirds.
— Esi gan atradis niekus! Man tava veselība dārgāka par visu. Nedod Dievs, ja tu sabruktu! Tu bendē sevi acīm redzot. Tev taču* ir palīgi. Uzdod tiem vairāk darba. Viņi slaistas brīvībā, iavada laiku krogos pie alus krūzēm ura sitot jiljardu. bet tu skraidi apkārt bez atpūtas. Pat svētos rakstos teikts: «māceklis n,av lielāks par «avu meistaru.» Bet te iznāk otrādi: māceklim vieglākas dienas nekā viņa meistaram.
— Bet ko es, mīļā, lai daru, ka uz kapraļiem un seržantiem nevaru paļauties. Labi izskaidroju tiem, stingri nosaku kā rīkoties, bet paskatos vēlāk — nekā! Tur tas nav padarīts, tur cits sabojāts, ka vairs izlabot nevar.
— Tas tāpēc, ka tu par daudz gļēvi viņus turi. Viņi tāpat ir kareivji, kam savs pienākums jāpilda. Kad viņi priekšnieka pavēles neizpilda, tie pelna sodu.
— Varbūt tev zināmā mērā ir taisnība. Nu labi. Būšu stingrāks. Bet tagad izbeigsim šo sarunu. Labāk parunāsim par mūsu bērnu. Kā tu domā, vai būs dēls vai meita?
— Es zinu, kas būs. Bet tev neteikšu. Tīšām neteikšu. Tu mani neklausi. Kāda man vajadzība tev to teikt, ko es zinu, — sieva ķircinājās.
— Tu zini? Kas tev to teica?
— Neviens neteica. Pati zinu. Esmu pārliecināta, ka zinu, kas būs. Redzēsi, ka man būs taisnība.
— Bet, mīļā Līzīt, kā tad es zināšu, ja tu man nesaki. Es taču apsolījos tevi klausīt. Šimbrīžam es vairāk nekā nespēju darīt. Bet tad nu pasaki gan, — vīrs lūdzās.
— Labi, Johan. Tik tu nevienam neizpaud.
Apžēlojies — kā to var!.
— Nu, dod šurp ausi.
Un kad johans pagrieza ausi sievai pie mutes, viņa tam iečukstēja
— Būs dēls.
— Tu domā?
— Jā, tici man!
— Ak. kāds prieks. Cik tu labiņa, manu zelta balodīt!
Prieka sajūsmā Rābe paķēra sievu uz rokām, kā bērns lelli un auklēdams pastaigājās pa istabu.
— Vai laidīsi vaļā! Neaizmirsti, ka mēs esam divi. Un abi resni, smagi.
Un viņa mīļi raisi jās tam no rokām vaļā.
Vēlāk tomēr izrādījās, ka' sieva bijusi tālredzīga. Viņas drausmas piepildijās. Rābe, reiz būdams sasvīdis, vējā saaukstējās un saslima. Nu bija sievai bēdu dienas. Ar lielām rūpēm un mīlestību viņa kopa vīru. Vakaros gulēt ejot, Elizabete ar karstām asarām lūdza Dievu, lai parāda žēlastību un dod vīram atkal veselību.
Viņas lūgšanas Dievs paklausija.
Pēc divām nedēļām Johans atkal bija uz kājām, Un tā bija tīrā laime. Ja slimība būtu ievilkusies garumā, pati Rābes kundze būtu sabru- ktisi. Grūtniecības laiks tuvojās beigām, un viņai bija ļoti smagi slimo vīru kopt un vēl aptecēt visus mājas soļus. To visu vajadzēja padarīt pašai. Kvartirmeistara alga bija par mazu, lai turētu kalponi. Turklāt Elizabete bija ieradusi savā dzīvē ieturēt lielu tīrību un kārtību. No tās viņa nespēja atlaisties arī tagad, tik grūtā laikā.
Pāris reizes nedēļā gan no pulka atnāca kareivis. Tas sanesa malku un kādreiz uzmazgāja grīdas vai iznesa ārā matračus un tepiķus izvēdināt un izdauzīt putekļus. Bet kundze ne labprāt pieņēma viņa pakalpojumus. Ar viņa darbu tā bieži palika neapmierināta, jo viņai izlikās, ka kareivis strādājis visai pavirši. To viņa kareivim gan neteica. Bet bija reizes, kad pēc viņa aiziešanas kundze grīdu pārmazgāja no jauna.
Kad vīrs sadusmojies rājās, viņa attrauca:
— Ko lai daru — tāds mian raksturs. Vai tev tas nepatīk?
— Patīk ļoti. Tik lūdzu tevi — taupies. Sargies par daudz piepūlēties. Neaizmirsti, kādā stāvoklī esi.
Kad pienāca dzemdības, vīrs staigāja lielā nemierā. Sievas sāpju kliedzieni, kas viņai paspruka, neskatoties uz tieksmi visiu panest pacietībā, vīram dūrās sirdī kā zobena asmens.
Laiks likās tik gausi virzāmies uz priekšu, it kā zemes lode kūtu gandrīz apstājusies griezties ap savu asi nm lidot ap sauli. Tās pāris stundas, kas pagāja jaunajam pasaules pilsonim traucoties izkļūt dienas gaismā, tēvam izlikās kā gari gadi. Tik nepacietīgs un noraizējies viņš kija.
Kad vecmāte iznāca no slimnieces istakas uu jautāja viņam — ko viņš gaidijis — dēlu vai meitu? — Rābe atbildēja:
— Ak. vienalga!. Esmu ar mieru, ko Dievs devis.
Un tā runājot viņš nemeloja. Viņš nebūtu bijis sarūgtināts arī tad, ja vecmāte būtu pateikusi, ka piedzimusi meitiņa,
— Lai nu tā. Tas jums, virsnieka kungs, tik dara godu, ka atzīstiet sievas ciešanas un lielos nopelnus pie bērna iznēsāšanas. Taču jums labāk patiktu dēls?
— Tā nu gan bija ar sievu runāts. Bet nemociet nu mani. Pasakiet — kas ir? Būšu apmierināts ar katrut atkildi:
— Apsveicinu jūs kā dūšīga dēla laimīgu tēvu!
— Lai slavēts ir Dievs! — izsaucas Rābe. — Pateicos jums!
Tad laimīgais tēvs devās pie savas laulātās draudzenes. Dziļi saviļņots, viņš piegāja pie nedēļnieces gultas. Tur gulēja Elizabete bāla, bet smaidoša. Un blakām viņai gulēja arī mazs vīs- toklītis — bērns ar sārtu, jocīgi krunkainu se- jiņu.
— No visas sirds pateicos tev, dārgā sieviņ,— čukstēja vīrs, nometies pie sievas gultas ceļos, skūpstot viņas bālās rokas, seju un acis.
— Nu, ko? Esi ar mani apmierināts?
— Vairāk nekā spēju izsacīt. Lai slavēts Dievs debesu augstībā!
— Jā, slava un pateicība visvarenajam Radītājam, — piebalsoja sieva un pamudināja vīru:
— Noskūpsti taču savu dēlu, mūsu dēlu.
— Man bail, ka nenodaru tam pārestību.
Un noliecies, viņš viegli pieskārās ar lūpām
bērna pierītei. Laikam tēva sarainās ūsas dēlam ne visai patika. Mazais savieba sejiņu un grasījās raudāt. Bet kad tēvs atvilka lūpas nost, tad
— nejuzdams vairs kairinājuma — apmierinājās.
— Pagaidi vien kādus mēnešus. Viņš nogrābs tev aiz ūsām, kad viņu nevērīgi skūpstīsi.
Un abi laimīgie vecāki smējās par tādām izredzēm drīzā nākotnē.
Lai gan Elizabete tiecās protestēt, tomēr vīrs tagad pieņēma kalponi. Tā bija klusa jaunava
— Marta Peredotere. kas pie Rābes jau pirms viņa aizbraukšanas uz Rīgu bija nokalpojusi veselu gadu. Tas kvartirmeistara budžetā lielu robu neierāva, jo Rābe patlaban bija dabūjis majora pakāpi. ar ko viņa alga drusku paaugstinājās.
Dēlu nokristīja par Svenu-Reinioldu.
Lai gan Rābes biedri-virsnieki, apsveicot tēvu, izsacījās, ka pirmajam, dēlam vajagot sarīkot lielas kristības, taču viņš uz to neielaidās. Taupības nolūkos aprobežojās tik ar šaura, tuvāko draugu pulciņa uzaicināšanu. Bija tikai pulka virsnieki: Svens Stēnboks, mazā krusttēvs, un Gustavs Šilde, abi ar sievām, pie kam Šildes kundze bija krustmāte. Tad vēl trīs — četri tuvinieki.
Rābiem šis bērns bija kā patīkams saules stars. Ņiprs un draiskulīgs kā mazs kaķēns auga Svens. Nebija nemaz ilgi jāgaida, kad tas jau pazina māti un tēvu. Kad tēvs nāca pa durvīm iekšā, puisēns smējās un sniediza tam rociņas pretim. Mājup pārnācis, Rābe mēdza tūdaļ novilkt mundieri un, garos zābakus, apvilkt rītsvārkus un mīkstas māju kurpes. Bet tagad to vajadzēja darīt žigli — žigli. Lēnu tūļāšanos mazais vīriņš necieta. Kad tēvs nesteidzās diezgan ātri pārģērbties un viņu paņemt, Svens brēkdams protestēja. Ja nu arī vēl tad tēvs nesteidzās izpildīt viņa taisnīgās prasības, dēls apvainojās un lielās sirdssāpēs raudā ja tā, ka pēc tam viņu tik drīz nevarēja apmierināt. Tikai paucināts vairāk reizes gaisā, panēsāts un pašūpots rokās, tas pielaidās. Bet kad pēc tam tēvs savu vainu izpirka, uzdziedot jaiut.ru dziesmiņu, dēls piedeva galīgi, uzsmaidi ja un, kļuva atkal labs draugs.
Mazajam bija vislielākais prieks, kad tēvs ar savām gaišajām ūsām tam skurināja vaidziņus. Tad mazais smējās rīstīdamies un centās ūsas saķert mazajā saujiņā. Viņa sīkie smiekliņi pie- birdināja tēva un mātes sirdis kā smaržīgām rožu ziedu lapiņām un sacēla tur līksmību. Tādās reizēs tie aizmirsa ikdienas rūpes un raizes. Varēja kā bērni smieties puisēnam līdz.
— Būs dūšīgs karavīrs mūsu karalim, — sa- cija krusttēvs, vecāku prieku vērodams.
Kad puikiņš paaugās un kā jaiuns kumeļš lēkādams skraidi ja apkārt, Stēnboks uzdāvināja viņa augumam pielaikotu, pēc pasūtinājuma šūtu niundicriņu un skārda zobentiņu ar greznu por- tupeju. Sākumā puika kā apmulsis stāvēja, mutīti iepletis. Bet atģidies uzgavilēja. Kad mundierī apģērbtu, ar cepuri galvā un zobenu pie sāniem māte pacēla viņu im parādīja tam spogulī kāds viņš izskatos, — tas līksmes sajūtā sasita plaukstas.
— Vēl. mamm, parādi Svenu!. — sauca viņš.
Kādreiz pie Rābēm atnāca Stēnboks, kad
kvartirnieistars nebija mājā. jo tas bija nosebojies dbrīšanās.
— Vīram vajaga būt mājā jebkuru brīdi, — viesi saņemot teica mājas kundze. — Lūdzu, novelciet mēteli un apsēžieties.
Gaidīdams draugu pārnākam, Stēnboks sarunājās a,r viņa sievu. Pēc nepilnas pusstundas pārnāca arī gaidītais.
Tiklīdz saimnieks bija ienācis, puika, kurš līdz tam bija-pie loga spēlējies, strauji nolēca zemē, uzmauca cepurīti un, pieskrējis pie tēva, ziņoja:
— Majora kungs, kvartirmeistara Rabes dzīvoklī viss ir labā kārtībā, — tikai… tikai… Rondijs sasita glāzi.
— Sodīt Rondiju arestā ar trim stundām pie ūdens un maizes! — pavēlēja majors, saņemdams raportu.
— Klausos, majora kungs.
Stēnboks smējās kā kutināts, noskatīdamies šai militārismā.
— Krustdēl, tavas sekmes dienestā ir teicamas, — uzslavēja tas Svenu. — Uzvedies arī turpmāk tikpat labi, tad vari cerēt, ka tevi stādīs priekšā paaugstināšanai par kaprali.
Kamēr viesis ar vecākiem sarunājās, Svens meklēja telpas karcerim, kur ieslodzīt Rondiju — pelēkraibu kaķi par glāzes saplēšanu. Atbrīvojis no spēļlietām kādu kasti, tas dzenāja pa istabu Rondiju, lai to, kā pavēlēts, noliktu arestā.
Bet Rondijs par daudz liels brīvības cienītājs, lai mierīgi sēdētu ieslodzījumā. Pēcāk kad krusttēvs taisījās aiziet, Svens, pametis acis uz kasti, ieraudzija to apgāztu sāņus, bet «arestants» bija aizšmaucis. Tikai izrādījās, ka tas tālu nav bēdzis. It kā nekas nebūtu noticis, vainīgais, visā garumā izstiepies, gulēja pie gultas uz paklāja.
— Papu, Rondijs izlauzies no karcera! — izsaucās Svens.
— Lai nu šoreiz paliek, dēls. Kar cers viņam bijis par šauru. Projām arī viņš nav bēdzis. Citā reizē viņš tā nedarīs.
Tad mazais karavīrs arī atmeta ar roku. Viņš bija noguris. Kad krusttēvs bija aizgājis, zēns sāka trīt ar dūrītēm acis. Miega rūķītis tur bija iebēris savas zelta smiltiņas.
Drīz Svenam atskrēja maza māsiņa. Puisēns par to ļoti priecājās. Viņš gribēja to dabūt rokās, spiest un skūpstīt. Kad māte to nejāva, viņš sāka neganti raudāt. Vēlāk, pastājies pie šūpulīša, puisēns allaž to ilgi un cieši aplūkoja» Tik-interesanta tam šķita mazā, sārtā sejiņa, kas no segas apakšas it kā ziņkārīgi skatījās pasaulē.
Kad atveseļojās mamma, mazulei sarīkoja kristības. Viņu nokristi ja par Martu.
Lai gan Svens māsiņu ļoti mīlēja, taču, viņai augot, tam krūtīs radās savādas jūtas. Kad vecāki air mazo mīlinājās, Svenam tas nebija nemaz pa gaumei. Viņš kļuva greizsirdīgs. Ar katru dienu vairāk tam nācās pārliecināties, ka. vecāki pret viņu, Svenu, top aizvien vienaldzīgāki, bet prc( mazo brēkuli maigāki. Ar kādām tiesībām māsiņa tam atņem vecāku mīlestību? • Dažreiz zēna sirdī iezagās sāpes urn rūgtums. Tikai to viņš nevienam neteica. Kad mazā sirsniņa kādreiz sāpēja par daudz. — aizgāja kaut kuir slepenā kaktā un tur krietni izraudājās. Reiz māte uzgāja viņu tā raudot. Un tikai pēc lielām pūlēm viņai izdevās izdabūt asaru cēloni:
— Kāds muļķis tu esi, Sven! Apdomā jel: māsiņa ir tik maziņa, tik nevarīga. Kā var mamma un papus viņu nemīlēt? Viņa vēl nemāk runāt. neko nevar paprasīt, nedz pateikt savas vajadzības. Viņa vēl nevar staigāt un tāpēc nespēj nokļūt, kur vēlas. Lai viņa izaugtu liela un visu iemācītos, jāparūpējas mammai ar papu. Kad tu biji tāds maziņš, tevi vecāki tāpat mīlēja. Un mīl vēl tagad, mīlēs arī turpmāk, — tikai ne tādā veidā kā senāk. Tu tagad jau esi prāvs puika, visur vari aiziet, kur patīk, visu paprasīt, ko iegribas.
Pēc tāda paskaidrojuma Svens mazliet aprāvās un centās savu greizsirdību savaldīt.
Laiks ritēja ātri. Pagāja ziema, pagāja vasara. Mazā jau čāpoja kājiņām. Sākumā to darīja turēdamās. Bet kādā dienā viņa no krēsla malas atlaida rociņas va:ļā un pavisam apmulsa no izbrīna: viņa stāv kājās! Uu bez pieturēšanās! To apzinoties, bērnu pārņēma tāds prieks, ka tas notrīcēja tin no uztraukuma apsēdās. Bet tas nekas! Uzcēlusies, tā atkārtoja to pašu. Nu jau nostāvēja labu brītiņu. Tad mēģināja bez turēšanās staigāt. Pēc diviem soļiem pakrita. Tomēr nu bija māksla rokā! Tā cēlās, gāja un krita atkal. Bet ikreiz, piecēlusies, stāvēja uz kājiņām stingrāk un varēja paiet vairāk soļu. līdz atkal sagrīļojās un nosēdās.
Tēva nebija mājā. Arī Svens bija izgājis ārā. Tikai māte bija tobrīd istabā. Un tā vēroja meitiņas pirmos soļus ar aizturētu elpu un savā sirdī priecājās. Mātes dvēsele pieplūda kā ar pavasara saules siltiem stariem.
jā. Redzot bērnus augam, vecāku dvēseles pacēlās augšup un sūtija Radītājam pateicības lūgšanas. Tie izlūdzās, kaut bērni jo drīzāk izaugtu un tiktu spēcīgi; kaut tiem būtu vieglākas dienas nekā viņu vecākiem; lai labklājības saulīte viņus apspīdētu siltāk un bagātāk.
Kvartirmeistara alga nebija liela. Tā būtu pietiekoša strādnieka ģimenei, ka ar to varētu bezrūpīgi dzīvot. Bet Rābe bija Zviedrijas karaliskās armijas virsnieks. Un virsnieka stāvoklim bija savas prasības kā pret pašu RāJbi, tā pret ģimeni. Viņi nevarēja dzīvot tik vienkārši, kā to vēlējās. Formas tērpi un viss ekipējums maksāja diezgan dārgi. Turklāt ātri nenēsājās. Vajadzēja allaž vienu otru gabalu samainīt pret jaunu. Bez tam mājās arī nevarēja pārāk skopoties. Lai arī nekādas plašas viesības viņi nerīkoja, centās dzīvot klusi iun vienkārši, tomēr no savas korporācijās pavisam atrauties nevarēja. Kopības gars — lai prieki vai bēdas — valdi ja starp biedriem-virsniekiem. Šad u:n tad, ja ne citādi, tad kādās darīšanās atnāca viens-otrs, dažreiz ar ģimeni. Vajadzēja tos uzņemit. Nebūtu bijis nedz pieklājīgi, nedz patīkami citiem savus trūcīgos ģimenes apstākļus acīs spraust. IJn īstenībā viņiem nebija sevišķi ko gauztics. Citu virsnieku materialais stārvoklis nebūt nebija labāks. Dažam gāja vēl grūtāk, bija ieviesušies prāvi parādi. Ne visi virsnieki spēja būt tik atturīgi kā kvartirmeistars. Atgadijās kompānijā iztukšot krogā vienu-otru pudeli vīna. Un galvenais — ne visiem bija tik centīgas, saprātīgas un taupīgas sievas kā Elizabete.
Tāpēc, kamēr dažs virsnieks kāvās ar parādiem, Rābes varēja saukties par laimīgiem. Viņu ieskati bija tādi, ka parādos nedrīkst ielaisties ne par ko. Lai kādu kumosu tie iekož, bet tas nedrīkst sarūgtināt nākamās dienas un nedrīkst tiem laupīt sirds mieru, sagādājot pēcāk pastāvīgas rūpes.
To atceroties, Elizabete sāka pati sevi bārt, ka veltīgi iedomājusies kurnēt pret savu likteni. Dzīvo taču pasaulē daudz tūkstošiem cilvēku, kuriem. jānes daudz smagāks krusts. Ko tad tie lai saka?
Raugoties no materialā viedokļa, Rābes savu dzīvi par sliktu nevarēja saukt. Bet bija kas cits, kas lika viņu sirdīm sāpīgi sarauties, kolīdz par to iedomājās. Tas bija Johana veselības stāvoklis.
Toreiz no plaušu karsoņa gan viņš bija atveseļojies. Bet tā nebi ja pilnīga veselība. Organisms, reiz stipri saskrambāts, vairs kārtīgi nefunkcionēja, Vīrs gandrīz pastāvīgi kāsēja. Un tiklīdz drusciņ saaukstējās, cēlās temperatūra. Gribot negribot, tad vairāk dienu bija jāliekas gultā.
Sākumā viņi centās sevi mierināt, ka pienāks vasara, un viņš, iestiprinājies, izveseļosies pilnīgi. Bet pagāja viena vasara, pagāja otra, — cerības nepiepildi jās.
Apzinādamies, cik sieva vii.ui karsti mīl un (ik stipri ir par viņu noraizējusies, Rābe simulēja veselību. Izlikās žirgtāks nekā īstenībā bija. Bet no tā nekas neiznāca. Sievas vērīgās acis redzēja viņu cauri. Pa laulības kopdzīves gadiem
Elizabete savu Johanu bi ja iepazinusi līdz dvēseles dziļumiem. Viņa lasi ja viņa sejā kā atvērtā grāmatā. Tādējādi Rābes tieksme maskoties izrādījās veltīga. Turklāt Rābe nemaz nebija spējīgs izlikties. Visi prieki un bēdas tūdaļ atspoguļojās viņa sejā, vai tas gribēja vai nē.
Nelūkojot uz to, ka Rābe baudi ja tik lielu ģimenes laimi kā reti kāds, arvien biežāk parā- dijās viņa ģīmī bēdas. Neveselības tārps grauza viņa miesu lēnām, bet neatlaidīgi.
Pienāca diena, kad vīrs atkal bija spiests palikt gultā. Un šoreiz jau bija visai maza cerība uz atveseļošanos drīzākā laikā. Citkārt stiprais vīrietis bija par daudz novārdzis. Visi līdzekļi un cenšanās to uzlabot nesasniedza mērķi.
Ar izbailēm sieva lūkojās uz viņu. Bet savas sirdssāpes negribēja vīram rādīt. Viņa klātbūtnē tā izlikās moža un savu mīļo cietēju mierināja. Bet vientulībā nespēja valdīties. Tad bieži pārpilūda rūgtās bēdu asarās. Karsti lūdza Dievu. >et šoreiz Dievs lika saprast, ka nolēmis citādāk
Nepagāja ne mēnesis, kad bija skaidri redzams, ka Rābes zemes gaitas tuvojas galam.
Kādudien, kad bērni bija izgājuši ārā spēlēties. bet Elizabete, nosēdusies pie loga. šuva, slimnieks vārgā balsī pasauca viņu:
— Līzīt, nāc, piesēdies tuvāk. Jāparunā ar
tev i.
— Ko tu teiksi, mans dārgais draugs? — laipni vaicāja sieva, piesēdusies pie gultas.
— Es jūtu, ka mana stunda… tūdaļ sitīs. Gribu vēl tev… kādus vārdus… pateikt.
— Mans sirdsmīļais, vai tu mani gribi atstāt? — sie\ a karsti izsaucās un saķēra vīra bālo, izdilušo roku. Asaras nevaidami tai ritēja pār vaigiem.
— Dievs redz… cik man tais grūti… Bet tāds … Dieva prāts.
— Tu, manas dzīves prieks un laime! Tu. mana pirmā un beidzamā mīlestība! Es to nepārcietīšu, iešu drīz tev f>akaļ, — izmisumā šņukstēja sieva.
— Nē … tā tu nedrīksti domāt… Neaizeju no tevis viss … Daļa no manis .. . tev paliek .., Mūsu bērni… Viņu dēļ… tev šķiršanās sāpes … jāpārcieš, jādzīvo . .. Dievs dos … tavus sirds vātis … laiks izdziedēs …
— Nekad!. Nekādi! — kliegtin kliedza nelaimīgā sieva. — Bērni? Jā! Tev taisnība. Viņu dēļ man jādzīvo. Bet tā nebūs dzīve. Tās būs pastāvīgas mokas. Mana sirds nebeigs asiņot. Tā tieksies, lai savienotos ar tevi, mans visdārgais draugs, tur, aiz zvaigznēm.
— Ja kādreiz . .. esmu tevi netīšām … sāpinājis … piedod, — slimais dvēsa.
— Tikai prieku, laimi, zemes virsū gandrīz neaizsniedzamu, esmu no tevis piedzīvojusi. Man nav nekā, ko piedot. Ir tikai, ko ļoti nožēlot. Varbūt neesmu mācējusi tevi glabāt.
— Nerunā tā … nerunā .. . mans eņģei ..'.
Slimnieks runāja ar pūlēm. Varēja nojaust.
ka kaulainā sieviete savu izkapti jau atvēzējusi cirtienam. Slimnieks arī pats to juta. Tāpēc pasteidzās pateikt dzīves biedrenei pēdējo vēlēšanos.
— Uzklausies vēl… dārgā, mani… Kad manis … vairs nebūs … brauc ar bērniem . .. uz Vidzemi… Dievs palīdzēs… tur kaut kā iekārtosieties… Te būs jums… par daudz grūti…
— Labi, mīļais. Ja nebūs te iospejams dzīvot, aizbrauksim.
— Tagad . .. beidzamo reizi… mani noskūpsti … izdvēsa cietējs.
Sieva to izpildīja. Tas bija neparasts skūpsts. Ar šo skūpstu Elizabete vīru it kā ievadi ja aizsaulē.
Kad viņa no vīra lūpām atrāvās, sākās jau agonija.. Vēl tomēr tas izdvēsa:
— Bērnus…
Asarām birstot, sieva izskrēja ārā, saņēma bērnus aiz rociņām un ieveda istabā, noteikdama:
— Nāciet! Papiņu Dieva eņģeļi ved uz debesīm.
— Johan, te ir bērni.
Viņš pavērās bērnos ar dziestošām acīm. Mēģināja pacelt, raku, lai tos svētītu, bet nespēja. Tad sieva paņēma vīra roku un to uzlika uz galvas papriekš Svenam, tad Martai. Pēc tam atkal roku nolika gultā, slimajam pie sāniem. Dziļi — dziļi tas ievilka elpu. Vieglas trīsas pārgāja viņam pār ķermeni, — un viņš bija pārkāpis mūžības slieksni.
Atraitne raustījās krampjveidīgās raudās. Bērni, satrūkušies, arī sāka raudāt. Tā neviens nedzirdēja, ka pie durvīm kāds klaudzina. Nedabūdams atbildi, nācējs atvēra durvis un ienāca. Tas bija Stēnboks. Viņa acīm atklājās satricinošs skats.
Atraitne bija tiktāl bēdu sagrauzta, ka bija jābaidās. lai tā nesabrūk.
Stēnboks un citi pulka virsnieki — nelaiķa draugi parūpējās par bēru sarīkošanu, Tie no sirds juta līdz atraitnei un bāreņiem. Viņu ciešanas, cik spējams, centās mazināt, ja ne vairāk, ņemot uz sevi raizes par aizgājušā guldīšanu smilšu kopiņā
Kad tas bija noticis, atraitne iegrima tādās skumjās, ka bija drausmas par viņas prāta stāvokli. No galīga izmisuma viņu izglāba tikai bērni. Tie lielo zaudējumu vēl nespēja novērtēt. Raudādami viņi praisija ēst, ar ko vismaz pa brīžiem atrāva milti no smagajām domām un grūtsirdības. Ieradās arī viena otra no pulka virsnieku sievām un ar sarunām centās izklaidēt atraitnes tumšos bēdu mākoņus.
Pārrunājusi par savu stāvokli ar Stēnboku. Šildi un Nīlsenu, Martiņas krusttēvu, Rābes kundze atzina, ka tiešām būs labāk, ja viņa ar bērniem dosies uz Vidzemi. Te viņai vairs nebija ko darīt. Ar biedru rūpēm viņa no valdības saņēma nelielu pabalstu. Bet ar to būtu pieticis, kaut cik taupīgi dzīvojot, visilgākais gadam.
Viņai bija maza cerība Vidzemē sameklēt savus radus. Varbūt pie tiem varēs novietot bērnus, un pašai izdosies dabūt kādu vietu. Tādam nodomam pieslējās arī visi viņas labvēļi. Tie palīdzēja izpārdot lieko mantu, saposties ceļam un tad nogādāja viņu ar bērniem uz kuģi, kas devās uz Rīgu.
Bet Rīgā atraitnei neizdevās iekārtoties. Pa viņas prombūtes laiku visas tās personas, kas pret viņu bija izturējušās labvēlīgi, bija izklīdušas kur kura un mirušas. Nebija arī ko domāt, ka varētu atrast kungus, kas viņu ņemtu dienestā ar diviem bērniem.
Tāpēc bēdu sagrauztā sieviete, apsvērusi, ka Rīgā tai nav palikšana, ātri saposās un kopā ar bērniem brauca uz Kreicburgu, kur cerēja vēl atrast kādus no saviem tuvākiem radiem. Tur tiešām viņa sameklēja radus un pirmajā laikā apmetās pie māsas Marijas-Annas un svaiņa Ve- selovskiem. Tomēr iekārtoties savā dzīvē nebija lemts.
Sirdssāpes par vīra nāvi, par viņpus jūras atstāto kapu un ceļa grūtības bija saēdušas viņas veselību. Pēc pusgada Elizabete stipri sasluna. Mirstot tā sirsnīgi lūdza māsai un svainim, lai tie viņas bērnus nepamet svešiem par kāju pameslu, bet parūpējas tos izaudzināt par godīgiem cilvēkiem. Kad viņi to apsolija, cietēja, kaut cik apmierināta, slēdza acis uz mūžu. Svens un Marta kļuva sērdieņi.
Rēveles bērnu patversmē viss administrācijās personāls skraida kā galvas pazaudējuši. Visi uztraukti, taisas kaut ko darīt, kaut ko nokārtot, bet tikai cits citam maisas pa kājām. Durvīs allaž saskrienas krūtīs, sabaras un lamājas. '! ācLs pat uzbudināts ir patversmes pārzinis. Viņu ieraugot, katrs it kā steidzamās darīšanas manas projām, bet īstenībā tik steidzas uz cilām telpām, ai drīzāk pazustu viņa acīm.
Augstus viesus šodien gaida ierodamies. Tāpēc visi tā uzbudināti. Būtu taču ļoti nepatīkami, ia tie iestādē uzdurtos uz kādām nekārtībām. Bērni šorīt sacelti jau ausmā, lai tiem pēc brokastīm iedotu tīrus uzvalciņjus. Audzinātāji tos vai desmit reizes stāda rindās, pārbauda viņu apģērbu un māca kā atbildēt, kad augstie kungi ko vaicās.
Ap pulksten divpadsmitiem gaidītie piebrauc. Tie ir Rēveles pilsētas domnieks Holsts im Alūksnes prāvests Gliks. Holsts ir patversmes kurators.
Kad rindā nostādītie bērni aplūkoti, kungi ieiet guļamie!pā. Tur tie apskata uz nārām saliktos salmu madračus un. gultu drānas. Tās izrādās tīras. Un nav brīnums — šorīt tika apmainītas. Kas zin, ko revidenti būtu sacījuši, ja redzētu šorīt novāktās, sagulētās gultu drānas. Zem viena matrača atrod iebāztu maizes riecienu. Jautādams, kurators uzlūko pārzini.
— To kāds blēņdaris atnesis no ēdamistabas, — taisnojās pārzinis. — Bērni tiek ēdināti pietiekoši. Bet dažs no beidzamā laikā pieņemtiem vēl negrib atstāt vecos niķus un bāž maizi aiz apģērba, lai apēstu pēc gulētiešanas. Grūti tādiem izlaistiem bērniem iemācīt kārtību.
Tālāk prāvesta redzīgās acis saskata pār gtill- segu rāpojot kādu kukaini, kuram te pavisam nedrīkstētu būt vieta.
Kad Gliks to parāda HoĪstam, pēdējais top nikns un bļauj:
— Vai jūs redzat, Millera kungs, kāda netīrība te valda? Vai jūs gribat te ierīkot menaže- riju?
— Augsti godāts kuratora kungs, piedodiet. Tos kustoņus būs ievazājis kāds no aizvakar pieņemtu m. Bija divi zēni. I io ļoti nolaisti, l ika darīts viss, lai viņus aptīrītu. Bet kāds parazits tomēr paglābies, varbūt nokritis uz grīdas, — atbildēja pārzinis, sarkdams ur» bālēdams.
— Lai es tādus skatus nekad neredzētu! Nopietni brīdinu jūs: ©s drīzumā ieradīšos atkal. Un ja vēl ko tādu atradīšu — uz pēdām jūs atlaidīšu no amata. Te vajadzīgs bērnu patversmes pārzinis, nevis utu audzinātājs! — draudēja Holsts.
Kurators ar savu pavadoni vēl aplūkoja mazgātavu un produktu noliktavu. Virtuvē viņi nogaršoja ēdienu. No katla pasmelto zupu Holsts, pagaršojis, izspļāva samazgu traukā. Laikam par gardu to vis neatrada. Taču teiktin neko neteica.
Tad abi aizgāja uz patversmes kanceleju, i ur prāvests sāka noklaušināt pa vienam atsauktos bērnus, kamēr Holsts, nosēdies sānus, kiantsi- jās. Bērnu zināšanas bija visai vājas, lai gan tīšām bija atsaukti tādi. kas attīstītāki. Daži tikko pazina burtus un ciparus; mācēja skaitīt labi ja līdz simtam. Retais mācēja uzteikt kādu dziesmas pantiņu.
Starp noklaušināmiem bērniem prāvestam krita acīs kāda meitene. Neraugoties uz saviem septiņiem gadiem, viņa, diezgain tekoši lasi ja. Viņas izturēšanās ari nebi ja tāda, kā citiem bērniem. Kamēr tie bija. bikli kā onio meža atvesti vilcēni, zīda sev pirkstus, kasija pakaušus un lūkojās caur pieri, šī izi<aiistija pieklājīgu reveransu un izturējās svabadi. Runājot, skatījās vaļsirdīgi acīs Uzrunāta-, atbildēja ar apdomu un taktu.
— Kā tevi, meitiņ, sauc? — jautāja mācītājs, kad bija to noklaušinājis.
— Mani sauc Martu, cienīgs prāvesta kungs.
Kas tevi māci ja lasīt?
— Svens, mans brālītis.
Gliks paskandināja zvaniņu. Kad ienāca pārzinis, viņš tam prasija:
— Cik ilgi šī meitene uzturas patversmē?
— Divus mēnešus, prāvesta kungs.
— Tik nesen? Kāpēc viņa gluži citādāka nekā citi audzēkņi? Kāpēc māk pieklājīgi izturēties?
— Cik varēja izzināt, viņa cēlusies no labākām aprindām. Viņu atveda reizē ar viņas brālīti Svenu. Pēc nostāstiem, bērnu māte esot bijusi virsnieka atraitne. Kā saucies bērnu tēvs, to pašreiz neizdevās noskaidrot. Abus bērnus atveda no Tērba.tas kāda viņiem sveša sieviete. Pēc mātes nāves kādu laiciņu bērnus turējuši radinieki, bet kad tie nomiruši, tad kaimiņi. Tie, būdami paši nabadzīgi, viņus ilgāk turēt nav varējuši. Lai bērni nenomirtu badā, tie saklaušinājuši, ka pie mums R ēvelē ir bāriņu nams. Un tad kāda sieva tos atveda. Kad prasi jām — kā salikušies bērnu vecāki, viņa nevarēja pateikt. Tikai paskaidroja, ka bērnu mirušie radinieki esot bijuši Veselovski. Tad mēs bērnus arī pierakstījām kā Veselovskus.
Brīdi padomājis, Gliks teica meitenei:
— Ej, pasauc savu brālīti un atved šurp.
— Svena vairs te nav. Svenu aizveda, — atbildēja meitene un sāka raudāt.
— Kurp aizveda? Kad?
— Es nezinu, augsti godāts prāvesta kungs.— atteica mazā, slaukot asaras priekšautā.
Gliks pavērās jautājoši pārzinī. Tas paskaidroja:
— Puika bija deviņi gadi vecs. Tā kā mūsu iestāde kaujas ar līdzekļu trūkumu, mēs tik prāvus bērnus nevaram šeit turēt. Pie pirmās iespējas mēs no tādiem atsvabināmies. Mēs dabūjām zināt, ka valdība veselīgus puisēnus, ap desmit gadu vecumā, uzņem kantonistu skolā. Tur tiem dod pilnīgu uzturu un apģērbu, māca lasīt, rakstīt un iepazīties ar militarprasībām. Pēcāk viņus kā jaunus kareivjus ieskaita karaspēka daļās. Pēc mūsu uzaicinājuma pagājušā nedēļā te ieradās virsnieks Strūves kungs, apskati ja ?ēnu un paņēma to sev līdz uz skolu. Puikam gЈii vč3 nebija desmit gadu, bet tas bija prāva, stalta auguma.
— Labi, jūs variet iet, — teica prāvests pārzinim. Kad tas bija aizgājis, Gliks saeija Hol- stam:
— Man šis bērns patīk. Es gribētu to ņemt pie sevis sīkiem pakalpojumiem. Protams, nekas viņai netrūks.
— Meitene šķiet labi attīstīta. Es domāju, lv to nenožēlosi, — Holsts atteica.
Tad prāvests griezās pie bērna:
— Meitiņ, vai tev gribētos braukt rnan līdz uz Alūksni un dzīvot pie manis?
— Labi, augsti godāts prāvesta kungs. Loti pateicos, — atbildēja Marta, taisot reveransu.
— Tur tev slikti neklāsies. Varēsi augt kopā ar manām meitām. Zināms, vajadzēs strādāt. Un tev jābūt čaklai, godīgai, paklausīgai.
— Centīšos tāda būt, — meitene attrauca.
— Nu labi, bērns. Rītā es atsūtīšu pēc tevis cilvēku, — Gliks neteica un meiteni atlaida. Noklaušinājis vēl dažus bērnus, prāvests ar kuratoru reizē aizbrauca. Gliks bija apmeties pie Holsta, Tur Ilolsta kundze viņus jau gaidīja ar pusdienām.
Otrā dienā pēc Martas ieradās ķesteris. Tas ienesa prāvu saini. Izrādījās, ka tur bija Martai pilns komplekts apģērba un veļas.
— Redzi, cik smuku uzvalku tev atsūti ja prāvesta kungs. Tīri kā kādai princesei! — smējās ķesteris.
Ar priekā pukstošu sirdi meitene pārģērbās jaunajā uzvalkā. Cik skaisti tas stāvēja! Nesalīdzināmi labāk nekā slikti pielaikotais patversmes apģērbs, kuru nodeva pārzinim.
Pārģērbusies, Marta atvadi jās no biedrenēm. Šķiroties, tās viņu apkampa. Dažas pat aprau- dājās.
— Laimīgā, tu! — čukstēja tās, pavadīdamas Martu ar slepenu skaudību.
Tai pašā dienā prāvests Gliks meiteni aizveda sev līdz uz Alūksni. Tur Mārtiņā pirmajā laikā dzīvoja pie ķestera. Tikai pa dienām aizgāja uz prāvesta dzīvokli. Vēlāk — kā Gliks bija sacijis — viņa pārgāja pavisam pie prāvesta.
Kādu dienu Marta iegāja mācītāja kabinetā noslaucīt putekļus. Viņas vērību pievilka savādas garas papīra strēmeles, kas bija saliktas uz rakstamgalda, kā gali nokarājās pāri malai. Bija pelēks papīrs, bet viscaur apzīmēts ar rakstu zī- mēm. Tuvāk aplūkojot, izrādijās, ka tie ir gotu burti, kurus viņa labi pazina. Ieinteresējusies par šiem rakstiem viņa sāka tos burtot. Te uzreiz plats smaids atplaiksnijās meitenes sejā. Viņu pārņēma prieka jūtas, ka viņa šos rakstus var mazliet saprast. Tās rakstu zīmes taču bija 1 a t- viešu valodā. Visu nodrukāto viņa gan nesaprata, bet no saprotamajiem vārdiem varēja apmēram uzminēt arī nesaprasto vārdu nozīmi. Domās viņa vārdus virknēja teikumos un centās iedziļināties, lai saprastu. Bet pūliņi nelīdzēja. Visu saprast viņa nevarēja. Kad saliktu lapas kopā un sašūtu, tad iznāktu tāda kā grāmata. Bet tik šauru un garu grāmatu viņa nekad un nekur nebija redzējusi.
Par putekļu slaucīšanu viņa bija galīgi aizmirsusi. Noliekusies pār papīriem, viņa tanīs burtoja. Pabeigusi vienu strēmeli, pacēla to un nolika sāņus. Sāka lasīt otru.
Lasīšanā nogrimusi, tā nemaz nebija pamanījusi, ka durvis klusām bija atvērušās, un kāds bija ienācis. Tas bija prāvesta bērnu mājskolotājs Vurms. Cenzdamies netrokšņot, viņš labu brīdi tur stāvēja un vēroja meiteni, kas likās tur ko lasot. Tik jocīgi nopietna bija meitenes seja un pierīte krunkās savilkta, lūpas kaut ko čukstēja, bet skaņas nenāca.
Tad viņš ierunājās:
— Marta, ko tu tur dari?
No ienācēja balss mazā tā satrūkās, ka notrīcēja. Straujā pakustienā lasītā lapa nokrita uz grīdas. Atģidusies, viņa ātri paķēra lapu un nolika vietā. Tad, vilcinādamās, atbildēja:
— Es mēģināju tos rakstus lasīt, krusttēv Vurm.
— Vai tad tu viņos arī ko saproti?
— Mazliet saprotu. Tas ir latviski.
Nu, palasi man priekšā kādu gabaliņu.
Tad meitene paņēma sāņus nolikto loksni un drusku stomīdamās lasija:
«Kungs, tu esi mans Dievs, tevi gribu es paaugstināt, es slavēšu tavu vārdu, jo tu dari brī- nīgas lietas. Tavi padomi no senienes ir patiesība un uzticība . . .» (Ezaj. 25. 1.)
— Un tu saproti izlasīto? Pastāsti, kas tur bi ja teikts.
Marta pateica aptuveni latviešu teksta saturu.
— Labi. Diezgan. Man jāatzīstas, ka tu saproti vairāk nekā es. Vai tu arī zini, kas tās par lapām?
— Nē.
— Ta ir latviešu b i b e 1 e. Tu taču būsi kaut ko dzirdējusi par to svēto grāmatu?
— Kā nu nē! Esmu gan dzirdējusi. Esmu bībeli arī redzējusi. Bet tā bija liela četrstūraina grāmata, greznos, biezos vākos iesieta. Te ir tikai tādas garas lapas kā dvieļi.
— Kāpēc tu redzi šeit tādas garas atsevišķas lapas, to es tev pastāstīšu citā reizē. Tagad tik pateikšu, kur ši bībelc cēlusies. Tev jāzina, ka Glika kungs ir nevien mācītājs, nevien prāvests,
bet turklāt arī liels zinātnieks. Viņš griezis vērību, ka latviešiem, kas apdzīvo daļu no Vidzemes un Kurzemi, nav bībeles. Šī nelielā tauta, atrodas uz zema attīstības līmeņa^ Gandrīz visi viņi ir muižnieku dzimtļaudis. Ne arvien viņi tādi bijuši. Bet kā tas noticis, ka viņi krituši citu tautu kalpībā, tas ir plašs jautājums. To es tev paskaidrošu citā reizē. Un ievēro, kamēr citām;, lielām tautām: vāci cm. dāņiem, zviedriem un citiem jau kopš gadsimteņiem ir viņu valodā tulkota bībele, latvjiem, līdz šim tādias nebija. Tad nu mūsu prāvests uzņēmies tos milzīgos pūbņus, ko tu, mazā, nevari pat aptvert ar savu prātu, un pārtulkojis bībeli latvju valodā.
— Bet bībele taču ir liela. Cik tad ilgi prāvesta kungam vajadzēja rakstīt?
— Visu tavu mūžu.
— Es to nesaprotu.
— Cik veca tu esi?
— Septiņi gadi.
— Nu. tik ilgi prāvests nostrādājis bībeli tulkojot, gandrīz diendienā, kad bija mājā un nebija aizņemts amata darīšanās. Un tulkojis nevis no mūslaiku: pazīstam,ajām valodām, bet no senlaiku — grieķu un veoebirēju.
— Kāpēc tas bija vajadzīgs?
— Lai pareizāk varētu pārtulkot, vajadzēja iet pie pirmavotiem. Pirms uzsākt tādu darbu, viņš iepriekš tikpat ilgi mācijies Vācijā pie slaveniem zinātniekiem tās vecās valodas. Un tad, lai bībeli pārtulkotu latviski, nācās mācīties arī latvju valodu. Bet tā ir loti grūta, jo nelīdzinās nevienai no lielo tautu valodām.
— Vai prāvesta kungam par to maksā?
— Tikpat kā nekā! Labi, ja dabū papīra un tintes tiesu. Tas ir viņa sirds darbs. Šos pūliņus viņš uzņēmies aiz tīras tuvākmīlestībais. Bet ar to viņš sev uzcēlis piemiņu uz gadu tūkstošiem. Latvju tautas pateicība būs viņam vienīgā atlīdzība par milzīgo darbu.
— Cik labsirdīgs, jauks cilvēks ir prāvesta iēv,s!. — spulgojošām, acīm izsaucās meitene. — Es jums, krusttēv Vurm, vēl daudz ko gribētu jautāt šinī lietā.
— Esmu ar mieru tev visu paskaidrot, tikai ne tagad. Nācu pēc kādas grāmatas. Man jāsāk ar bērniem ģeogrāfijas stunda. Bet vakarā ienāc pie manis. Tad atkal varēsim parunāties.
— Man arī jāslauka putekļi. Kad tik nenāktu mani meklēt Šarlotes jaunkundze!
V'tirms izgāja, un Marta naski ķērās pie darba.
Kad vakarā meitene iegāja pie mājskolotāja, tas viņai vēl paskaidroja par Giika pārtulkoto bībeli.
— liedzi, lai šādu milzīgu darbu veiktu, vajadzēja sakumā tulkojumu uzrakstīt un nevis vienu, bet vairākas reizes, arvien no jauna izlabot pamanītās kļūdas un nepareizos izteicienus. Pārrakstīšanas cllarbā gan Clika kungam piepalīdzēja students Vitens. Tad. u zrakst ī tās bībeles rokrakstu jeb manuskriptu aizsūtīja mācitāju komisijai, lai tie izlasa un pārbauda, lai izlabo, ja vēl kāda vieta būtu neskaidra. Tā lasīšana vien aizņēma gandrīz četri mēneši laika. Tev, meiten, jāzina, ka latvieši ir vēl īstena dabas tauta, un tāpēc viņu valoda maz attīstīta. Bet bībele pārpildīta ar tādiem jēdzieniem, kam nav tiešu sakaru ar šās tautas dzīvi. Grūta vēl latviešu valoda arī tāpēc, ka viņā nav nekādu grāmatu, kur varētu kādas ziņas smelt. Prāvestam bija jāmāccs tieši no pašas tautas, cenšoties jo biežāk ar latviešiem sarunāties, izvaicāt tos par dažādām parādībām, noklausīties pašu latviešu sa runās.
— Bet kāpēc latviešu bībele rakstīta uz tādām garām papīra strēmelēm?
— Bībeles rokrakstu aizsūti ja grāniatspi ēstuvei uz Rīgu. Tur ir tādi alvas burti, kādus tu redzēji uz tām loksnēm. Kad tos burtus paņem un skatus, tie ir izlieti ačgāitniski. Bet kad tos iemērc melnā krāsā utt uzspiež uz papīra, tad atspiedums iznāk pareizi. Grāmatspiesluvē burtus saliek citu pie cita vārdos, vārdus teikumos un savirknē rindās, ka tu redzēji. Bet iekams sāk grāmatu iespiest, tādus rindu nospiedumus kā prāvesta kabinetā, aizsūta grāmatas sarakstītājam jeb autoram. Tam vēl jāpārbauda, vai burtlicis nav kādu vietu pārpratis, vai nav ielaidis kļūdas. Tādu pārbaudi sauc par ko- rekturu. Pēcāk, kad koriģētās loksnes aizsūta uz spiestuvi, tur raksta salikumā izdara visus izlabojumus un tad sadala pa tik daudz rindām, cik saiet vienā grāmatas lapas pusē. To sauc par aplaušanu. Kad tas izdarīts, saliktos burtus liek zem spiedes, aptriepj ar melnu krāsu un spiež virsū baltu papīru lielām lapām. Tad lapas saloka, saliek citu pie citas un iesien. Un nu ir grāmata gatava.
— Bet ir gan gudrs mūsu prāvesta tēvs! — noteica Marta.
— Jā, tas ir gud'rs vīrs. Pa desmitiem un simtiem tūkstošu tāds tik viens atrodams! — pie- 1 >a Isoj a mājskolotājs.
Vurms gan šaubījās, vai visu, ko viņš paskaidrojis, meitene ir sapratusi. Bet viņam gribējās padižoties ar savām zināšanām kauču bērna priekšā.
Martas dzīvē bija sācies jauns posms. Pēc tēva nāves un pārbraukšanas uz Vidzemi viņai un Svenam bija klājies ļoti grūti. Māte, savārgusi un slima, bija situsics kā uz sausuma izmesta zivs. Kad māte nomira, radās vēl lielākas grūtības.
Drīz pēc mātes nāves Veselo vsk i bija aizgājuši dzīvot uz Tērbatu. Tur arī pats Veselo v- nkis bija miris. Tad tante bija iestājusies dienestā un bērnus nodevusi pie svešiem. Bet tā kā nabadzīgajai atraitnei, visai maz nopelnot, bija iespējams- par bērnu uzturēšanu maksāt tikai niecīgu atlīdzību, bērni bija turēti nolaidīgi un izsalkumā. Taču tāda dzīve pusbadā bija bērnus savā ziņā labvēlīgi ietekmējusi, norūdot organismu. Marta nekad nebija izlutināta ēdienu izvēlē. Saprotams, kā jebkurai dzīvai būtnei, arī \ iņai viens otrs ēdiens garšoja labāk, citi sliktāk, bet ēst viņa varēja visu. Nekad neteica, ka tas vai tas ēdiens tai nepatīk. Dievam pateikdamās, viņa batudija jebkuru barību.
Tomēr, kā par brīnumu, pie nolaidīgas kopšanas viņa nebija varējusi pierast. Tīrības un kārtības mīlestība viņai bija laikam mantojums no vecākiem, (au tanīs agrākos gados, kad citi bērni, kam trūkst kārtīgas kopšanas, staigā apkāri netīri un noplīsuši, Marta pazina tīrības un spodrības augsto vērtību.
Kādu laiku vēlāk viņa apvaicājās mājskolotājam,:
— Krusttēv V.urm, kāpēc ciciniīgmāte tik reti redzama, un dzīvo pa savām telpām vien?
— Kā to lai tev paskaidro, bērns, — attrauca Vurms. — Viņa ir augstas kārtas dāma, t. i. no augsta d'zimuma. Viņas tēvs agrāk bija Alūksnes komandants, saucās Bernhards Reiters, ritmeis- tars, māte — muižnieka Patiku!a meita. Prāvesta ienākumi ir tik prāvi, ka var turēt sev saimnieci. Tāpēc Glika kundze nemīl saimniecībā nodarboties, bet vairāk sēž buduārā un lasa grāmatas vai nodarbojas ar smalkiem rokdarbiem. Viņa māk arī labi gleznot. Bet galvenais, kāpēc viņa tik reti par ādas ļaudīs, ir viņas vājā veselība. Pēc kāda uztraucoša gadījuma viņa stipri sakritusi.
— Kas tas par gadijumu? Ja var, lūdzu pastāstiet man.
— Ak nu, mazā, tu esi ļoti ziņkārīga. Bet lai arī iet — pastāstīšu. Prāvesta tēvs no laika gala bijis ārkārtīgi sirdīgs, drosmīgs cilvēks. Savus pienākumus pret Dievu, ķēniņu un cilvēkiem tas izpilda pēc labākās sirdsapziņas, nebaidīdamies ne no paša velna. Starp mums runājot, š jienes augstmaņi, apkārtējie muižnieki ir īsteni ragu lopi, lieli nelieši. Tāpēc Glika kungs tos netaupa. Gan privaiās sarunās, gan savos sprediķos tos norāj un kaunina bez žēlastības. Reiz, tas bija priekš pieciem gadiem, viņš baznīcā vācu dievvārdos teicis svelmīgu sprediķi. Tad nu, pēc dievkalpojuma, tieši no baznīcas atnāca divi muižnieki: Rejas muižas arendators kapteinis Dānfelds un Lāsberģes rentskungs kapteiņleitnants Kos- kuls, šu.ri>, uz pastoraitu. Rupjā veid'ā tie sāka Glikam pārmest, ka savā sprediķī viņš esot visus muižniekus nosaucis par velna bērniem. Muižnieki prāvestu lamāja. Prāvests tiem paskaidroja: viņš tikai izteicies, ka tie muižnieki, kas izturas cietsirdīgi pret saviem dzimtļaudīm, kuļ tos rīkstēm, liek svētdienās strādāt, neļauj apmeklēt baznīcā dievkalpojumus un neļauj zemniekiem bērnus laist skolā, — tie nav Dieva bērni, bet velna bērni, Ja negrib tādu vārdu nopelnīt, lai tik bezdievīgi nerīkojas un neaizmirst, ka viņu kalpi — latvieši un igauņi — tāpat ir Dieva radīti cilvēki. Bet abi muižnieki bija iedzērušies uin negribēja prāvesta iebildumus klausīties. Tie vēl arvien Gliku neģēlīgi lamāja, ka viņš pats esot pilns grēku kā suns blusu, lekarsās arī prāvests. Nonāca tiktāl, ka Dānfelds un Koskuls tai,sijās Glikam uzbrukt un viņu piekaut.
Izceļoties milzīgai kņadai, Glika kundze izskrēja uz balkona, kur notika ķilda, un metās vīru aizstāvēt. Tikai pēc ilgākas vārdu pārmaiņas abi muižnieki aizgāja,.
Bet prāvestam un viņa kundzei šī ķilda maksāja ļoti dārgi. Viņiem tolaik bija mazs bērns. Kad nelieši bija projām, kundze, apmierinājusies, bija pazīdījusi mazo meitiņu, pavisam aizmirsdama par savu uztraukumu. Bet 'u vēl ne- •aproti, ko tas nozīmē. Jāzina, ka sievas, kam /idļami bērni, pēc uztraukuma nedrīkst dot bērnam zīdalu, jo tad zīdals samaitājies, un bērns Knslirnst. Tā izgāja arī mācītāja kundzei. Viņas meitiņa tūdaļ saslima un pēc dažām dienām nomira. Un veselīgā un jautrā bērna pēkšņā nāve atstāja uz kundzi ļaunu iespaidu. No tā laika viņa sevī ievilkusies un izvairas no cOvēkiu sabiedrības.
— Cik žēl, — līdzcietīgi noteica Marta un, patencinājusi mājskolotāju, aizgāja savā darbā.
Pēcāk Vurms gandrīz nožēloja: Marta bija vēl maza meitene. Kamdēļ vajadzēja viņai to stāstīt. Bet tur labot neko nevarēja.
Glika mājsaimniecību vadija kāda paveca radiniece. Tā bija kārtīga sieviete. Bet kā tas dzīvē allaž mēdz būt, neraugoties uz labām īpašībām, tomēr bija palikusies vecmeitās. Bet viņa nekurnēja <un mesa savu goda vaiņagu sirmajā galvā ar pašcieņu.
Kad Gliks bija pārvedis Martu, viņš saimniecei Šarlotei bija pienācīgi paskaidrojis atvestās meitenes stāvokli. Viņš grib, lai to aīpmāca visas saimniecības un mājturības darbos. Tomēr Marta netbū.s viņa mājā vienkārša kalpone. Lai Šarlote tāpēc to labi kopj un uzrauga, kā audžu meitu, mācot visos labos kristīgu cilvēku tikumos. Mazā ir sērdienīte. Un viņās pienākums darīt tai dzīvi pēc. iespējas labu. Lai izturas tā, ka pēcāk nemocītu sirdsapziņa, ka bāra bērnu slikti turējusi.
— Reiz es esmu šo bērnu pieņēmis savā pārziņā un audzināšanā, man būs Dievam par viņu jādod1 atbildība. Kad viņa nodarīs kādas blēņas vai nerātnības, tai jādabū sods. Bet tādās reizēs labāk pasaki man. Tad spriedīsim abi —• cik stipri viņu sodīt, — nobeidza savus aizrādi jumus Gliks.
Un tie nebija tikai skaisti vārdi. Gliks nebija tas vīrs, kura vārdi atšl<irtos no darbiem. Tā bija mīlestības pārpildīta sirds, kas tuvāku ( iešanas un bēdas ņēma ļoti nopietni. Tā, redzot
latvju tautas nospiesto stāvokli, grūtās klaušas nu neattīstību, viņš, neklausoties uz muižnieku pār-ļ metumiem un zobgalībām, nodibināja latviešiem septiņas skolas un skubināja tāpat rīkoties sava iecirkņa mācītājus.
Martai paskaidroja, ka viņa augs kopā ari mācītāja meitām. Bet viņa nedrīkst pret tāti būt rupja vai tās kaut kā. ķircināt.. Meitene ap. soli jās tā darīt, kā aizrādīts. Taču ne arvien visai gāja tik vepri tupeļos.
Būdama strauja temperamenta un sajuzdama,! ka ir brīva un neapspiesta, Marta kļuva stipri] draiskulīga. Uz aušību pamata tad arī iznāca sīkas sadursmes ar kunga meitenēm, sevišķi arļ Kristīni. Pa rasti tādās reizēs Šarlotes jaunkun-ļ dze viņu krietni izrāja. Bet kad ķilda bija stip-ļ rāka, saimniece ziņoja prāvestam. Spriedums! bieži vien nebija par labu prāvesta meitām. Bī-ļ damies nodarīt pārestību bārenītei, Gliks allaž] savām meitenēm uzlika pa plāksterim uz dibena, bet audžu meitu tikai sabāra.
Bet Martai bija mīksta sirds. Kad tā apzinājās savu vainu, viņa neļāva pretiniecei oiest nepatiesi. Kolīdz tēvs ņēma savu meitu uz klēpja, kas nekā laba nesolija, Marta momentā bija tur klāt, skūpsti ja jau sitienam pacelto roku un lūdza piedošanu, jo vainīga visvairāk ir viņa. Tāda izturēšanās neļāva iestāties vēsumam starp prāvesta bērniem un viņa audžumeitu. Neskatoties uz biežām, sīkām sadursmēm, viņu starpā draudzība un mīlestība nobrieda arvien stiprāka.
Tāpēc garīdzniekam nekad nenācās nožēlot, ka pieņēmis savā gādībā pamesto sērdienīti. Tā vien izlikās, ka šim bērnam līdz atnākusi Dieva svētība.
gludi. Piepildījās sakāmvārds: zvērini vai desmit reiz dienu, tikpat tas iet kar-
Nodoma — Martu pilnīgi pielīdzināt saviem bērniem — Glikam nebija bijis. Tāpēc arī viņš netaisijās to adoptēt. Bet viņš gribēja meiču iz-
midzināt par krietnu un tikumīgu jaunavu, lai iiccāk viņa būtu pilnīgi spējīga bez lielām grūtībām nopelnīt uzturu un pacelties augstāk par \ i< nkāršas kalpones stāvokli.
Ņemot to visu vērā, strādāt Martai nācās daudz. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņa kustējās kā ūdens zāle. Tikai darbi bija piemēroti viņas spēkiem. Tie nebija smagi, bet prasija (-tiklību, izveicību un izturību.
dīks nedomāja arī dot Martai tādu izglītību Kā paša meitām. Bet cik laiks un apstākļi atļāva, viņš lika tai nepieciešamāko mācīties.
Tikai te viņa labās tieksmes atdūrās negaidītā kārtā pret sievas ieskatiem. Glika kundze domāja, ka kalpa cilvēkiem mācīt zinības — nozīmē viņus bojāt. Paglītoti apkalpotāji kļūstot lepni un nepaklausīgi. Tāpēc viņa prata aizvien iekārtot tā, ka Marta bija mūžīgi aizņemta visdažādākos pienākumos un mācībām neatlika laika.
Prāvestam bija četras meitas: Anna. Geneta ((Irita,), Kristīne un Elizabete un viens dēls, Ernests. Aizņemtam bībele,s tulkošanā, almata darīšanās un skolu lietās, prāvestam nebija vaļas pašam savus bērnus mācīt. Tāpēc tas bi ja pieņēmis par mājskolotāju Teodoru-Johanu-Gotfrīdu Vu<r- inu. kārtīgu jaunekli. Tas mācija bērniem vācu valodu, vēsturi, ģeogrāfiju un matemātiku. Pats (■liks mācija tikai reliģiju, literatūras vēsturi uin latiņu valodu.
Sievas ieskatus par to. ka dienderus nevajaga grāmatu gudrībās mācīt. Gliks gan mēģināja grozīt, bet tas viņam neizdevās. Vienu otru reizi vii.iš centās to pārliecināt par tādu ieskatu aplamību. Bet kolīdz viņš tādu jautājumu pacēla, sieva tūlīt saīga un nemaz neielaidās valodās. Redzot, ka tādas sarunas sievu sarūgtina, Gliks, mīļā miera dēļ, piekāpās un atmeta ar roku.
Un tā. daudziem par lielu brīnumu, lai gan Marta dzīvoja lielā izglītības censoņa, prāvesta Glika namā ilgus gadus, viņa tikpat kā nekā neiemāci jās, palikdama gandrīz uz tā paša izglītības līmeņa, kā vienkāršas kalpones. Ja jaunava ar savu atjautīgo prātu dzīvē tomēr daudz ko pie-S savinājās, tās nebija grāmatu mācības, bet praktiskās dzīves gudrības.
Tu Mairtas izglītība apsika pašā sākumā. Vajadzēja aprobežoties ar vismazāko. Tikai vienu Gliks nepameta novārtā. Viņš nopietni parūpējās, lai Marta, kā evaņģēliskās luterāņu baznīcas, piederīgā, pamatīgi iemācītos ticības mācību
Tā kā tejienes iedzīvotāji bija latvieši, Marta, satikdamās ar liem ārpus mājas, iemāci jās latviski tekoši runāt. Pilsētu apsargāja zviedru garnizons. Lai nepiemirstu savu tēva valodu, viņa pie izdevības centās runāt arī zviedriski. Alūksnē dzīvoja arī igauņi. Marta, iemāci jās arī mazliet igauniski, ja uz citām zinībām iai neko nenesās prāts, tad valodas viņa, sarunājoties, piesavinājās kā pa jokam, nemaz nemanot.
Pēc dažiem gadiem sāka slimot Glika ģimenes saimniece Šarlotes jaunkundze. Mācītājs bija (noraizējies — kā viņi pārtiks bez saimniecības vadītājas. Pagaidām, pa viņas slimības laiku, māju turēt kārtībā centās Marta. Gan četrpadsmit gadu vecai meitenei nebija vajadzīgās prasmes un respekta pret apkalpotājiem. Pēc pašas kundzes norādi jumiem tomēr kaut kā cauri nāca. Prāvests dažkārt kalpones sarāja un noteica, ka Martas lietišķās pavēles tām vajaga izpildīt.
Šarlotes jaunkundze bija spiesta atrauties no darbiem un palikt savā istabā aizvien biežāk. Nepagāja gads, kad stāvoklis tapa tik Jauns, ka bija jau pati kopjama. Ja nu Martai jau agrāk bija atlicies Joti maz laika, lai kādus brītiņus ziedotu sava gara izkopšanai, — tagad brīvlaika nebija vairs nemaz. Lai turētu kārtībā visu māju, kur dažkārt bija vairāk kā piecpadsmit cilvēku paēdināmi, Martai bija gan ko rauties. Kā čakla paipala viņa skraidīja no guļamistabas uz virtu vi, no virtuves uz pagrabu, no pagraba atpakaļ uz
virtuvi, tad uz kabinetu, bērnu istabu, buduāru mi c i tām telpām. Bez tam. kalpones pavadībā viii vajadzēja iet uz tirgi:,, uz magazīnām iepirkties un citur pilsētā visdažādākās darīšanās.
Un kaxl Šarlotes jaunkundze aizmiga mūža miegā. Martai nācās uzņemties viņas pienākumus visā- pilnībā. Tagad nācās tikt galā ar pašas prāti» vien. To viņa bija darijusi gan arī līdz šim. taču vismaz grūtos brīžos bija griezusies pēc padoma ļ)ie saimnieces. Kam lai prasa padomu tagad? Kundzei? Bet pret kundzi viņa sa juta dziju godbijību un neuzdrošinājās to traucēt.
Kamēr Šarlote bija dzīvojusi, mācītājs nebija lielu vērību piegriezis tam, kas saimnieko. Tagad sāka domāt — ko darīt? Meklēt citu saimnieci? Bet nebija viegli dabūt cilvēku, kuram var pilnīgi uzticēties. Pa tam viņš vēroja — kā veiksies saimnieces vietniecei — pusaudzei? Un ar prieku tam nācās konstatēt, ka pēc Šarlotes nāves mājā nekas nav ticis sliktāks. Trauki un istab- lietas mirdzēja un laistijās, veļa bija balta kā sniegs, visas malas izmēztas tīras un glītas. Pat zeķes visai ģimenei bija rūpīgi salāpītas. Nevienam apģērba nedz veļas gabalam netrūka pogu.
Nācis pie tādas iepriecinošas parādības, mācītājs kādu vakaru lika pasaukt Martu: savā kabinetā.
— Piesēdies, mans bērns. — viņš teica meičai. kad tā ienāca.
— Es varu pastāvēt, papiņ (tā Marta sauca audžutēvu).
— Nekas, piesēdies vien. Gribu ar tevi nopietni parunāt.
Negribot, meitene apsēdās.
— Redzi, meit, krustmātes Šarlotes vairs nav.
— Jā. Cik žēl!
— Dievs lai mielo viņas dvēseli — tā mēdz sacīt pair mīļu nelaiķi latvieši. Bet kā nu būs ar saimniecību? Kas to vadīs?
— "Vai, papiņ, jūs esat ar mani nemierā un gribat sūtīt mani projām.? — Marta uztraukti izsaucās un uzspruka kājās.
Gliks laipni saņēma to pie pleca un nospieda.' atpakaļ uz krēsla. Šķelmīgi vīpsnodams, tas lē-i nām teica:
— Jā, gribu pieņemt jaunu saimnieci.
Meitenes acis parādi jās asaras.
— Neraudi. Vēl taču tu nezini — kas būs jaunā saimniece.
— Man ir vienalga Bet man sirds sāp, ka neesmu mācējusi strādāt jums pa prātam.
Marta, neaušojies, bet uzklausies. Jaunā saimniece manā mājā būsi tu.
— Ak, papiņ! — izsaucās Marta. Vienā mirklī viņa bija no krēsla augšā: un nokrita audžutēvam pie kājām. Apkampusi tam ceļus, tā skūpstija sava labvēļa rokas, slacīdama tās prieka asarām.
— Tā ne vajaga, mans bērns. Celies augšā, — aizkustināts, teica mācītājs. Arī viņam noritēja pāris asaru pār vaigiem. Kad Marta, bija atkal ļ apsēdusies, viņš sacīja:
— Jā, tu būsi mūsu jaunā saimniece. Esmu klusītēm novērojis tavu darbu un ar to esmu ļoti apmierināts. Kā pilntiesīga saimniece tu ieņemsi agrāko Šarlotes jaunkundzes istabiņu uirt dabūsi arī tādui pašu algu, kādu dabūja viņa.
— Esmu ļoti priecīga, ka varu jums izdarīt pa prātam. Bet kāpēc jums vajaga man maksāt algu? Esmu jūsu audžumeita. Gribu strādāt aiz pateicības, ka jūs pieņēmāt mani, pamesto sēr- dieniti. jūs man tik daudz laba darījusi, ka mana sirds pārplūst 110 pateicības. Man taeut nekā. netrūkst.
— Nu, apmierinies, mans bērns. Mans nodoms ir labi pārdomāts un no tā es neatkāpšos, ja tev tagad nav nekādu vajadzību, tad droši vien turpmāk tādas būs.
Ar to saruna izbeidzās.
Kad audžu tēvs Martu atlaida, viņa tā izskrēja, ka kuplās bizes pa gaisu iioplīvoja. Lielā priekā viņa izskrēja pie Glika meitām, apskāva tās uti grieza pa iistabiu riņķi.
— Bet, Marta, kas tev noticis? — tās izbrīna vaicāja.
— Man liels prieks! — pateica Marta, smiedamās, — un projām tā bija. Tikpat vētraini viņa virtuvē apskāva kalpones — Brigitu un Jnesi. Tās tīri satrūkās — vai meitene nav zaudējusi prātu? Tik pēc ilgākas izvaicāšanas mājinieki dabūja zināt Martas prieka cēloni un. priecājās līdz.
Pēc saviem gadiem Marta saimnieces amatam gan likās par jaunu. Bet. fiziskā spēka un izveicības ziņā viņa varēja mēroties ar pieaugušu sievieti. Viņa bija jau nobriedusi jaunava, vidēja auguma, lokanu stāvu. Kad gāja pa pilsētu, viņā ar tīksmi noraudzījās jaunekļi. Dažs pieķēra roku pie kuplajām bizēm. Bet tāds pārdrošnieks dabūja to nožēlot. Marta prata sevi aizstāvēt.
Dzīvojot pie Glika, Marta par savu brāli dabūja ļoti trūcīgas ziņas. Satikušies pēc tam viņi bija tikai vienu reizi, kad Svens bija atbraucis uz Alūksni un nodzīvojis te divi dienas. Pēe tam māsa par brāli dabūja zināt tikai tādās reizēs, kad gadijās uz Rēveli aizbraukt prāvestam vai ķesterim. Tas notika reti. Svens arī bija jau stalts, plecīgs jauneklis. Agri iesācis militardi©- eestu, tais bija jau izgājis pirmās pakāpes un loloji! cerību dienās tikt par virsnieku. Beidzamo ziņu tas bija atsūtījis Mairi ai ar kādu Rēveles iedzīvotāju, ka paaugstināts par kaprāli. Tas bija karaļa Kārļa XII dzimšanas d'ienā, 1699. g. 27. jūnijā. Pēe. ta.ni māsas un brāļa sakari pārtrūka.
Nākamā, 1700. gada sākumā Alūksnē pienāca ziņas, ka izcēlies karš. Pret Zviedriju uzsācis kara darbus Polijas karalis Augusts II un ieņēmis Koknesi. Bet tā kā ar Poliju sabiedrojusies Dānija, tad Zviedrijas karalis straujā gaitā ar saviem karapulkiem pārcēlies pār Zundu un aplencis Dānijas galvaspilsētu Kopenhāgenu. Alūksnē visi uztraucās un ar bažām lūkojās nākotnē. Lai gan pilsēta atradās Vidzemes nomalē, tomēr nevarēja būt droši, ka kara darbi neizplatās līdz šejienei. Arī bez tam kara ietekme bija jau jūtama, jo visiem priekšmetiem cēlās cenas. Un! tā kā prāvesta, ienākumi nepieauga, bet samazinājās, viņa ģimenei nācās sarauties.
Kad. pirmais izbīlis bija pārgājis, prāti kaut cik nomierinājās. Daži lietpratēji, to starpā garnizona virsnieki, aizrādīja, ka Polijas pulkiem, iekams tie atnāks uz Alūksni, papriekš jāieņem Rīga. Bet tā ir stipra. Tā tad Alūksnei tiešās briesmas tik drīz draudēt nevarot.
Un kad vēl augusta beigās pienāca ziņa, ka Dānija sevi atzinusi par uzvarētu un noslēgusi ar Zviedriju mieru, visus pārņēma labpatikas sajūta. Ļaudis runāja: kad Kārlis XII sakaus poļu- sakšu karapulkus, — tas tikai laika jautājums.
Tādas cerības lika iedzīvotājiem nomierināties, domājot, ka kara darbi norisināsies galvenā kārtā tālu — Saksi jā un Polijā, bet tuvāk par Rīgu nepienāks.
Taču dārdzība Alūksnē nebūt nemazinājās. Sāka pat pietrūkt te vienu, te citu preču. Optimistiskie ieskati drīz izgaisa, kad nāca zināms1 , ka ar Polijas karali noslēdzis savienību Krievijas cars Pēteris I un pieteicis Zviedrijai karu.
Kara pieteikumam cars bija uzdevis tik niecīgus iemeslus, ka par to bi ja jābrīnās.
Bija norādīts, ka 1697. g., kad caur Vidzemi brauca liela krievu sūtniecība, kurā ar nodaļas desmitnieka Pētera Michailova vārdu bija slepeni piedalījies pats cars, zviedru administrācijā neesot labvēlīgi izturējusies, rīkojusi tai šķēršļus un spaidus, neparādijusi sūtniecībai pienācīgo godu un cieņu. Tālāk, par kara iemeslu bija uzdota kāda krievu pilnvarnieka Vozņicina aplaupīšana, kas izdarīta Vidzemē, Rīgas pastmeistara noziegšanās pret Maskavas pastmeistaru Viniju un dažu Zviedrijas pilsoņu parādu nemaksāšana krievu tirgoņiem Vidzemē.
Katrs prātīgs cilvēks saprata, ka kara pieteikšanas iemesls bija, tā sakot, aiz matiem pievilkts, bet ka īstais iemesls ir tikai oara griba atņemt Zviedrijai Baltijas jūras piekrasti, lai Krievija iegūtu izeju uz vaļējai jūru un rastu satiksmes ceļus ar Eiropas valstīm uu citām pasaules daļām.
Kas attiecas uz krievu sūtniecības it kā nepienācīgu uzņemšanu, tad šī delegācijā bija nodarījusi Vidzemes ģenerālgubernatoram, grāfam Dālbergam ļoti daudz galvas sāpju. Ceļu stacijās Rūgatnē, Gaujienā, Smiltenē, Sta,rtas muižā Cēsīs, Siguldā un Ādažos pēc ģenerālgubernatora pavēles gaidi ja šo delegāciju, kurā bija 400 cilvēku. Delegācijās locekļu vešanai pie robežām ilgāku laiku, nosebošanās dēļ. bija turēti līdz tūkstoš zirgu un vedējiu — apkārtējo zemnieku. No Rīgas sūtniecībai pretim bija izbraucis pats ģenerālgubernators un pilsētas valde ar sešiem zirgiem, zeltītā karietē. Bez tam vēl bija izsūtītas 50 karietes. 36 Melngalvju biedrības biedri un 140 bruņotu pilsoņu kā goda sardze. Kur te nu nepienācīga uzņemšana? Zināms, kad pats Pēteris un viņa tuvinieki gribēja izlūkot Rīgas apcietinājumus un uzzīmēt skanstu plānus, viņiem to neatļāva. Krieviem nebija paticis, ka tiem nesarīkoja nekādas svinības ar dzīrēm, uguņošanu un citām izpriecām.
Nm Li ja alūksniešiem tie,5ām ko raizēties. Par to, ka ar Poliju-Saksi ju Zviedrija tiktu drīz galā, nebūtu jāšaubas. Bot kā, kad un vai izdosies pieveikt Krieviju, — šis jautājums lika visiem uztraukties.
Tomēr pamazām nācās uztraukumu pārvarēt. Vajadzēja pierast pie domām, ka karš tik drīz nebeigsies un — tā sakot — apbruņoties ar pacietību. Cilvēki sāka šādam stāvoklim piemēroties, jo vari kurnēt un gauztics, cik gribi, tikpat labāk netiks.
Kā tālredzīgs ērglis Gliks vēroja visus apkārtnes notikumus. Gliks bija nevien mācītājs un prāvests, bet reizē arī Zviedrijas valsts ierēdnis, kam piešķirta prāva vara un padoti divdesmit divu draudžu locekļi. Un tagad, kad zemē plosi- jās karš, Gliks savas varas robežās rīkojās visai sparīgi. Ar viņam pakļautiem mācītājiem un draudžu locekļiem viņš centīgi veda novērošanu par ienaidnieku kustībām un viņu darbību Vidzemē. Ievāktās ziņas viņš salīdzināja, pēc iespējas pārbaudija un sūtija gan pašam karalim, gan ģenerālgubernatoram vai citām zviedru augstākām amatpersonām. Bez tam viņš ņēma ļoti aktivu dalību tieši valsts apsardzības darbā. Bija ļoti palīdzīgs kara pulku intendalnturai, jo deva zemniekiem rīkojumus savākt armijai kažokus, lopu ādas, zirgiem elpi (furažu), kā arī labību kareivju pārtikai un citus kara gaitām nepieciešamus priekšmetus. Vēl ar to nepietika!, — viņš pat apgādāja artilērijai zirgus. Tā kā muižās un mazākās pilsētiņās sāka allaž iebrukt krievu sirotāji — laupītāji nelielām bandām, — Gliks no turienes latvju zemniekiem organizēja aizsargus, mudināja latvjus un igauņus nebēgt un lūdza priekšniecību, lai sūta kareivjus apdraudēto muižu apsargāšanai.
Tomēr krievi uzmācās arvien neatlaidīgāk. 1700. g. uz pašiem Ziemsvētkiem stāvoklis kļuva tik ļauns un drausmīgs, ka Gliks ieskatija par bīstamu ilgāk palikt Alūksnē. Steigā lika ģimenei sakravāties un aizsūtija to uz Tērbatu, pats izbraukdams uz Sangasti (Zagnicu), kas atrodas 70 verstu no Alīīksnes, aiz Valkas. Bet arī tur, bēgļu gaitās, prāvests neturēja rokas klēpī. Neatlaidīgi viņš centās būt kara gaitas kursā, ievākdams — tāpat kā līdz tam — ziņas un vēstīdams par visu novēroto Kārlim. XII, grāfam Dāl - bergam un citiem, kam ieskatīja p<nr vajadzīgu.
Viņu ļoti sarūgtināja tas, ka krieva bija uzlikuši Alūksnei ļoti smagu kontribūciju. Tikpat bēdīgi klājās Gulbenei, Zeltiņiem. Gaujienai un citiem apkārtējiem novadiem.
Trešajos Ziemsvētkos krievi Gliku sagūstīja, apvainojot, ka viņš esot zinājis, ka tuvojas zviedri un to no viņiem, slēpis.
Bet pēc dažām dienām Gliks un citi gūstekņi kļuva brīvībā, a(pirkdamies ar naudu, cik nu katrs varēja sadabūt. Ļoti var būt, ka izpirkšanas maksu prāvestam sagādāja draugi.
Krievi Vidzemē tobrīd veda partizāņu karu. No turienes iedzīvotāju posta un nelaimes krievu virsnieki un kareivji centās iedzīvoties. Gandrīz katrs zem apģērba nēsāja sev kaklā pakārtu kulīti ar naudu. Retam, kareivim bija mazāk par 20 dālderiem; daudziem pa 50 un vairāk, — kāds nu kuram bija gadijies laupījums. Nav ko domāt, ka gūstekņu izpirkšanas maksa nāca Krievijas valsts kasē. Droši vien tā nogrima virsnieku un kareivju dziļajās kulēs.
Vēstīdams par krievu laupīšanām, varas darbiem un dedzināšanām karalim, kas jau 6. oktobri bija ieradies Vidzemē, prāvests to ņēmās sirsnīgi pārliecināt, lai Alūksnes apsardzībai sūta vismaz kādu simtu kājnieku un kādu daļu dra- gūņu, cik būtu iespējams. Pie tam aizrādīja valdniekam, ka tad arī šejienes iedzīvotāji, redzot, ka valdība par tiem rūpējas un nepamet, likteņa va- i'ā, sadūšosies un varēs izrādīt pretošanos krievu sirotāju bandām,
1701. g. jamvara vidū Gliks jau atgriezās Alūksnē. Tur viņš atrada, ka. pili un pastorālu ienaidnieki gan nav nodedzinājuši — kāds liktenis bija ķēris daudz muižu un zemniekmāju, — bet postīts bi ja daudz. Kā gūstekņi bija aizvesti vairāk kā 40 cilvēku, nevien vīrieši, bet ari sievietes -un bērni.
Plisgadu ap Alūksni turpinājās klusums. Pa to laiku no Tērbatas pārbrauca ari Glika ģimene.
Vidzemi aizstāvēt Kārlis XII uzdeva pulkvedim Antonam,-Voldemāram fon Šlipenbaeham. Ķēniņš pats ar armijas galvenajiem, spēkiem devās uz Pigu un drīz no pilsētas apkārtnes padzina sakšu-poļu un krievu karapulkus. Tad sirmais ģenerālgubernators, 76 gadus vecais grāfs Dāl- bergs kā pirmais pārcēlās pāri Daugavai, ejot uzbrukumā pret aplencējiem.
Bet vēlāk izrādījās, ka Kārlis XII bija noda- ri jis neizlabojamu kļūdu. Nāvīgā naidā pret Polijas karali Augustu II, neklausīdams nekādus savu ģenerāļu, ministru un citu tuvinieku padomus, ķēniņš, atstājis Vidzemē Šlipenbaehu ar visai niecīgiem spēkiem, devās caur Kurzemi un Lietuvu uz Poliju, lai vajātu Augustu II un gāztu to no troņa.
Bet kolīdz zviedru karalis ar savu armiju bija projām, Pēteris I atrada, ka tagad pienācis izdevīgs laiks iekarot Vidzemi. Sākās atkal sirojumi un laupīšanas, dedzināšanas un gūstekņu aizvešana, jo cars bija devis pavēli — postīt ienaidnieka zemi, cik vien iespējams, lai nepaliek pārtikas zviedru karapulkiem. Ka tādēļ nācās badā mirt zemes iedzīvotājiem, — par to caram nebija nekāda bēda.
Gatavojās arī uz lielākām kaujām. No Ples- kavas ienāca Veravas apriņķī feldmaršala, Borisa Petroviča Šeremetjeva vadībā 40.000 krievu. Pēc tam vairākās vietās iznāca karstas kaujas. Pulkvedis Šlipenbachs sirdīgi turējās pretim. Viņa apakšnieki varonībā sacentās ar savu pavēlnieku. Tā, pie Rapinas 300 zviedru atgaiņājjās pret 1000 krieviem. Pie Kazericas pusotra simta zviedru dragūnu ilgi aizstāvējās pret 3.000 krieviem. Sagaidījuši pastiprinājumus, tie krievus padzina. Bet sīvākā cīņa iznāca pie Rugatnes. Tur Šlipen- bachs kāvos kā saniknots lauva. Kaujas laikā no i «naidnieku lodēm zem viņa krita divi zirgi. Bet tad arī izpaudās nedzirdēta varonība, jo tur 250 /viedm sakāva 7.00!) krievus.
Par kauju pie Rugatnes ŠĪ i peidxu-.hu paaugstināja: ģenerālmajora pakāpē.
Minēto kauju rezultāti bija tie. ka krievi 110 Vidzemes uz kādu laiku aizvācās.
2. septembrī jaunā muižā un Laicenē iebruka prāva banda čerkesu, aizveda ap 150 gūstekņu un daudz lopu. Sīkākas sadursmes turpinājās pastāvīgi. Bija ari mēģinājumi atkal ieņemt Alūksni. Bet līdz šim tie bija laimīgi likvidēti, jo uzbrucēju nebija daudz.
Pienāca 1702. gada vasara. Pēteris I. dabūjis zināt, ka Kārlis X,ll no Varšavas aizgājis vēl tālāk uz dienvidiem, nolēma atjaunot kara darbus Vidzemē. Šoremetjevaiu Plcskavā jau bija aiz- dzijušas Rugatnes kaujā dabūtās vātis — krievu pulki papildināti, labāk apmācīti un apbruņoti. Viņš ienāca atkal Vidzemē ar 30.000 vīriem, šlipenbachs tam varēja pretim stāties tikai ar i0.000. Pie Humelmuižas. netālu no Embachas upes notika kauja. Šoreiz krievu pārspēks zviedru pretošanos salauza. Zviedri kauju zaudēja. Bija krituši visi Šlipenbacha adjutanti. Pats Šlipenbachs ar niecīgām karapulka atliekām atkāpās uz Pērnavu, Pēc tam pārcēlās uz Stokholmu. Tur sirdīgākos varoņus iecēla muižnieku kārtā un visādi sumināja.
No kara sākuma bija pagājuši vairāk kā divi gadi. Karalis ar armiju bija tālu dienvidos. Pēc šlipenbaelia nelielo pulku sakaušanas Vidzeme bija galīgi noplicināta. Kas aizstāvēs šo agrāko maizes klēti, kura tagad pataisīta par postažu? Visiem bija redzams, ka posta vilnis drīz vien pārpludinās arī Alūksni.
Taču, neraugoties uz to, ka tagad dzīve bija daudz grūtāka nekā miera laikā, ka tagad bija jāpārtiek ar plānāku maizes riecenu ni vājāku pavalgu, — uz prāvesta mājas iedzīvotājiem tas sevišķi jaunu iespaidu nebija atstājis. Tā vien izlikās, ka dažam vārgā veselība it kā uzlabojusies. biežās izbailes un raizes varbūt nedeva laika par to domāt? Glika meitas bija žirgtas un ņiprais. Diezgan labi jutās arī kundze. Pats prāvests un citi mājinieki bija veseli.
Marta pa tam bija pārvērtusies par īstu skaistuli. Smaugana, spēcīgiem, vingriem locekļiem, sārtiem vaigiem, kupliem melniem matiem un spulgojošām acīm šī jaunava lika ne vienai vien vīrieša sirdij straujāk pukstēt, viņu ieraugot. Viņa līdzinājās nobriedušam rozes pumpuram, kas gatavs jebkuru brīdi kļūt par ziedu un atvērt savu kausiņu saules zelta stariem un darbīgajai bitei, kas nāks tur medu sūkt.
Jaunava ar saviem 19 gadiem bija sava skaistuma virsotnē. Tā bija kā pilna, smaga vārpa, kas gaida pļāvēju. Un tāds drīz atradās. Bija viens otrs garnizona virsnieks, kas ar ļoti laipnām, acīm nolūkojās daiļajā Martā, bet līdz bildinājumam tie netika, kad nāca pavēle tos līdz ar karaspēka daļām — kuras tagad bieži mainija — atstāt pilsētu un doties projām.
Bet 1702. g. pavasarī līdz ar dragūnu es kad- ronu no kapteiņa Spita pulka ieradās virsseržants Kārlis Krūze. Tam tēvs bija zviedrs, bet māte latviete. Zviedriski un latviski viņš vienlīdz labi runāja. Krūze, ieraudzijis Martu pirmo reizi, pazaudēja sirdi un prātu. Dienām viņš par to domāja, naktīm sapņoja. Centās kļūt viņas tuvumā, izlietodams katru izdevību, lai ar to satiktos. Un ar prieka uztraukumu viņš vēroja,, ka Marta nav pret viņu vienaldzīga. No satikšanās ar viņu tā nevairijās. Kad satiekoties jauneklis viņu sveicināja un, paņēmis viņas roku, paturēja to savējā ilgāk nekā parasts, viņa nesteidzās raisīties vaļā. Uz sirsnīgo un karsto rokas spiedienu viņa atbildēja ar maigu, bet jūtamu pretspiedienu. Par to, ka arī Marta Kārli mīl, deva gaišu
Iir< ibu viņas acis. Tās tik labprāt uzlūkoja brašo jaunekli. Bet skatiem sastopoties, viņa kaunīgi nosarka un acis nolaida.
Kārlis nolēma dzelzi kalt, kamēr tā sarkana. Nepagāja ilgs laiks, kad viņi atzinās viens otram Mftvās jūtās, un viņu mīlestība izpaudās apkampienos un karstos skūpstos. Lai iemīļoto jaunavu pārliecinātu, ka viņa nolūki ir godīgi, kādā salikšanās brīdī Kārlis Martai jautāja:
— Dārgo meitenīt, kad tu kļūsi manējā uz mūžu? Kad varēsim savienoties pie svētā altāra?
— Tas taču neatkarājas no manis, puisīt. Es lovi karsti mīlu unj tāpēc gribētu to jo drīzāk, jo labāk.
Mainot nepārtraukti apkampienus ar skūpstiem, viņi ņēmās spriest par savas mūža derības noslēgšanu un nākamo kopdzīvi. Neskatoties uz to, ka viņi abi kāroja jo drīzāk savienoties, visi apstākļi bija tādi,» ka to izpildīt izrādi jās visai Krūti. Viņš bija 24 gčfcdi vecs. Ja viņš būtu privātpersonā, tam nebūtu jāprasa atļauja precēties ne no viena. Bet viņš taču sastāvēja aktivā karāti ienestā, no kura izstāties kara laikā nevarēja. Tomēr mazas izredzes bija lietu novest pie mērķa. Priekšniecība viņu labi ieredz. Ja viņš labi palūgs, varbūt dabūs atļauju. Līgavai bija tikai 19 gadu. Tā tad arī vajadzēja audžu tēva, atļaujas. Arī te varēja cerēt, ka labsirdīgais prāvesta tēvs savas audžu meitas laimei šķēršļus ceļā neliks. Bet ar atļaujām vien lieta vēl nebija nokārtojama. Tūdaļ uzpeldēja jautājums — no kā viņi «l/.īvos? Kārļa vecāki dzīvoja Zviedrijā. Tēvs bija sīks ierēdnis, agrāk kalpojis Vidzemē, vēlāk bi ja pārcēlies uz Lundu. Vecāki bi ja trūcīgi, jo no tēva mazās algas bija jāpārtiek visai ģimenei, kurā bez Kārļa bija četri mazāki bērni. Tā tad vecsāki nekā palīdzēt nevarēja. Turklāt bija kara laiks un satiksme tāpēc ar Zviedriju grūta. Kārlis kā obligatoriska dienesta virsseržants pelnīja maz. No tās peļņas gandrīz nekā nevarēja atlicināt. Ja arī piespiestos — atlikums kūtu tik nie> (īgs. ka Martai pārtikt nekādi nebūtu iespējani
Tā, visu apsvēruši, viņi secināja, ka pēe attiecīgo atjauju saņemšanas precēties viņi varētu tik tādā gadi jumā, ja prāvests Martu arī turpmāk — kā precētu sievu — gribētu paturēt savā dieļ nestā uz līdzšinējiem noteikumiem. Vai viņš to gribēs? Bet mīlestības jūtu pārņemtie jaunieš lika vēlreiz lielas cerības uz audžu tēva labi sirdi. Un neko nevilcinot, abi nolēma, rīkoties
Pirmo soli uzņēmās spert Kārlis kā vīrieši galva. Vispirms viņš lūdza atļauju savai priekšniecībai. Eskadrona komandieris par savādo lūļ gumu sākumā smējās un turēja to par joku. Ka< Krūze iekārsies neatlaidās lūgt. virsnieks aizrādīja uz kara stāvokli un jautāja — no kā viņš sievu uzturēs? Tad tam nācās atklāt savas kārtis un pastāstīt par cerību uz prāvesta labsirdību. Bei komandieris purināja galvu:
— Es šaubos, vai prāvests gribēs jūsu siovu uzturēt. Neaizmirstiet, ka jums var būt bērni Un arī tos lai Glika kungs uztur? Puisis pietvīka un nolaida acis, bet nepiekāpās.
— Komandiera kungs, atļaujiet paskaidrot] ka manas attiecības ar līgavu ir pilnīgi godīgas Līdz šim un tāpat turpmāk, iekams nebūsim salaulāti. mēs … nekā tāda .. . Jūs mani sapratīsiet;
Virsnieks iesmējās.
— Tas jums, virsseržant, tik dara godu.
Kārlis vēl turēja par vajadzīgu piemetināt:
— Un tad — karš taču neturpināsies mūžīgi las var nobeigties kamēr mums bērnu vēl nebūs] Gan jau mācēsim kaut kā iegrozīties.
— Uz kara drīzu izbeigšanos gan, virsseržant. neceriet. Kur divi tādi stūrgalvji, kādi ir mūsu karalis Kārlis XII un Krievijas cars Pēteris 1, sākuši kauties, tur cīņa drīzumā nevar beigties. Pēc manām domām, karš nav pat vēl labi iesācies. Bet, vai zināt, man nepatīk jūs vairs pierunāt. Nav manās interesēs likt jums priekšā šķēršļus. Tik atminiet — brīdināti jus esat. Manis dēļ precieties.
Un viņš atmeta ar roku.
— Sirsnīgi pateicos, leitnanta kungs! — iz- «nueās prieka pārņemts Krūze un devSs projām, jwir laimīgo iznākumu paziņot līgavai.
Marta jau no tālienes, ieraugot Kār|a smaidošo seju, saprata, ka viņš nes labu vēsti.
Kad tas starp mīlas laimes bangām paguva izstāstīt, kā viņam, bija izdevies izspiest no leitnanta atļaiuju, Marta lielā priekā sasita plaukstas un palēcās uz augšu kā maza meitene.
Bet nu Krūzēm Martas roku nācās izlūgties no viņas audžu tēva. Marta pati, lai cik karsti viņa Kārli mīlēja, ne par ko neiedrošinājās ar šo lūgumu griezties pie prāvesta. Viņa domāja, ka tad aiz kauna viņa vai zemē iegrimtu. Bet līgavainis to viņai nemaz negribēja uztiept. Viņš gribēja pierādīt, ka ir vīrs, kas par savām tiesībām un dzīves laimi māk uzstāties. Tāpēc tas apņēmās pats lietu nokārtot līdz galam.
Augusta mēnesī kādā dienā kalpone pieteica
C likām:
— Ar jums vēlas runāt virsseržants Krūze.
— Labi, lūdz, lai ienāk.
Ienācis kabinetā un laipni sveicinājis garīdznieku, Krūze bez liekas stomīšanās izteica savu lūgumu.
Mācītājs, dabūjis zināt, ap ko lieta grozās, cieši un ilgi uzlūkoja jauno karavīru. Tas tā pētošo skatienu izturēja mierīgi un ar pašcieņu.
— Tā, tā… Tad jūs nodomājuši Martu precēt?
— Tā ir mana cieša apņemšanās, prāvesta kungs.
— Bet vai viņa arī jūs grib?
— Bez šaubām. Viņa mani karsti mīl.
— Tā… tu… Es tomēr gribētu to dzirdēti no viņas pašas mutes. I
Oni GJiks paskandināja zvaniņu. Kad kal|>o ne pabāza galvu pa durvīm, viņš tai teica.:
— Brigīt, pasauc šurp Martas jaunkundzi.!
Marta zināja, kādēļ viņu sauc. Un nevaid?
mi pukstošu sirdi viņa ieradās kabinetā.
Tāpat kā Krūzi, arī Martu Gliks labu brīd uzlūkoja ar ciešu skatienu, pa kuru laiku uzhi kotā te nosarka, te nobāla,
— Marta, vai tu pazīsti šo jaunekli?
— Pazīstu, papiņ, — no uztraukuma aizsma kušā balsī izspieda viņa.
— \ai tu zini, ko viņš no manis lūdz?
— Zinu …
— Un tu esi ar mieru kļūt viņa sieva? Viņi tev patīk?
— Ļoti patīk. — notvīkuši kā nopliķēta ui kaunīgi nolaistām acīm atbildēja jaunava.
— Nu, ja tā, un viņš ir godīgs cilvēks, tai ņemiet viens otru Dieva vārdā.
Kā uz mēmu norunu abi jaunieši nometa garīdznieka priekšā uz ceļiem, un viņš tos svē ii ja. Abi laimīgie skūpstīja līgavas audžu tēva u rokas ar prieka asarām un izlūdzās, lai Marli patur dienestā.
Viss tālākais gāja parastā gaitā. Jau otrā dienos vakarā ar prāvesta tēva piekrišanu viņ nosvinēja savas derības.
Bet kamēr jauniešu sirdis mutuļoja no laimei jūtām, ārējie apstākļi tika aizvien drausmīgāki Nāca vēstis, ka Alūksnei neatlaidīgi un, neatvai rāmi spiežas virsū kriev i.
Lai jauniešu laimi neizjauktu kāds ļauns no tikums, vajadzēja ar laulībām ļoti pasteigties Aizrādot uz io audžu tēvam, panāca viņa piekriļ šanu. Steidzīgi nokārtojis visas formalitātes (.liks Martu Veselo vski un Kārli Krūzi salaulāja. Metinot vērā nopietno stāvokli, kāzas bija visai
I Iūsas. Ielūgti bija tikai līgavaiņa esikadrona komandieris un trīs tā paša eskadrona virsnieki
II r viņu sievām. No līgavas puses piedali jās tikai prāvests ar savu ģimeni un mājskolotājs Vurms.
Kad no kāzām bija pagājušas astoņas dienas, eskadrona komandieris, iesaucis pie sevis Krūzi, Baeija tam.:
— Virsscržant, man ļoti žēl, bet apstākļi tādi, ka negribot jāsabojā jūsu medus mēnesis. Pēc saņemtām ziņām, krievi draud mūs aplenkt. Ņemiet no eskadrona pēc jūsu pašu izvēles, desmit vīru — divus kapraļus un astoņus clragūņus. Jums jādodas riskantā izlūku jājienā. Te jums ir instrukcija. Mierīgā garā to izlasiet un iekaļiet atmiņā. Jāizjāj jums ar saviem ļaudīm, rītā no rīta agri, lai ausmā jūs būtu jau gabalā. Izlūkošanas gaitā, kā paši sapratīsiet, jūs variet arī krist. Lai arī tādā gadījumā aizdevums pēc iespējas tiktu izpildīts, iepazīstiniet ar instrukcijas Saturu arī savus palīgus — kapraļus. ja jums kā krietnam karavīram būs lemts krist par tēviju un karali, jūsu vietu) ieņems vecākais kaprālis. Kad būsiet instrukciju izlasijuši uu izvēlējušies sev palīgus, lieciet tiem sagatavoties. Tad variet aiziet un atvadīties no sievas. Tikai — to visu hc/ mazākā trokšņa. Ne vēlāk kā pulksten vienā nakti jums jābūt eskadrona, lai saņemtu pārtikas rāciju sev un ļaudīm, kā arī elpi zirgiem. Pulksten divos jādodas ceļā.
Krūze bija kā apmāts. Instrukciju lasot, tam. burti dejoja acu priekšā. Ar visu spēku viņš piespiedās, lai atrautu domas no savas jaunās sievas. Ak, tik daiļa, tik mīļa viņa ir! Nav otras tādas pasaulē. Viņas maigās, bet stiprās rokas bija viņu skāvušas un spiedušas pie viļņojošām krūtīm, zem kurām strauji pukstēja karstas mīlas pārpildīta sirds. Tas bija tik jauki un saldi, tik ue-ļ aprakstami jauki bijis! Bet tagad — visam bei gas…
«Vai es pratu esmu zaudējis?» — vaicāja patsļ sev Krūze, noķēris sevi pie domām par sievu svaf rīgajā brīdī, kad tam bija jālasa un jāiekaļ atmiņā priekšniecības instrukcija.
U,n viņš spēji nopurinājās, gribēdams ar varu sevi rokās ņemt. Krūze bija kareivis šā vārda labākajā nozīmē. Tagad viņš atskārta, ka nebija pareizi rīkojies, apprecēdamies tādā laikā, kad valstī plosi jās karš. Taču iagad tāda atziņa nekam nederēja, jo bija nosebojusies. Un savu soli viņš arī nenožēloja. Viņš taču šinīs dienās bija laimes kausu tukšojis visnotaļ. Ja Dievs pasargās, un viņš atgriezīsies, tad baudīs laimi atkal. Šķirties ir smagi. Bet šis smagums ir jāpārvar. Kad nolemts, viņš medus vietā izdzers vērmeles.
Un rūgto vērmeļu kausu viņš iztukšoja kā vīrs — ar dzelzs gribu.
Izmeklējis izlūku jājienam sev vajadzīgos apakšniekus, Krūze aizgāja uz Glika māju. Tur jau visi gulēja. Tik pēc laba brīža tam izdevās iekļūt pie Martas.
— Kas noticis? — viņa uztraukti jautāja.
— Bēdas, dārgā Mārtiņ. Mani sūta slepenā izlūku gaitā. Pēc stundas man jābūt eskadronā. pēc divām jādodas ceļā. Kad atgriezīšos, nevar zināt. Atnācu atvadīties no tevis, —• Kārlis uzbudinājies runāja.
Stunda aizlidoja kā putna spārniem. Pienāca šķiršanās brīdis. Ar sāpju saplosītām sirdīm jaunais pāris beidzamo reizi apkampās — tik cieši, ka tikai piespiežot visu gribas spēku, Kārlim izdevās izrauties no sievas rokām.
— Dzīvo sveika, mans eņģei! — atskanēja nakts tumsā jaunā karavīra pēdējais novēlējums.
— Lai Dievs tevi, sirdsmīļais, pasargā! — miuca Marta, asarām pārplūdusi.
Atgriezusies savā istabiņā, viņa nokrita ceļos nu elsodama, nesakarīgos vārdos lūdza Dievu par nnkts tumsā un nezināmā gaitā aizgājušo vīru.
Nākamajās dienās notikumi sāka virpuļot tik nfraiuji kā kalnu strauti pavasarī, kad nometuši ziemas ledus segu.
— Pilsēta aplenkta! — tāds sauciens gāja 110 mutes muifē.
Tikai divi īsi vārdi. Bet šais vārdos apvienojās vairāku tūkstošu, cilvēku izbailes, bēdas, raizes, izmisums.
Visiem bija zināms, ka pārtikas vielu pilsētā c aužam maz. Nākamās dienās tā tad klāt būs bads.
Katru dienu notika pilsētas maģistrata sēdes. Apspriedās, kādi soļi sperami, lai pēc iespējas jo ilgāk novilcinātu galīga bada briesmas. Steigā reģistrēja visus pārtikas līdzekļus. Bet ak! lo liija tik maz, ka ievērojot pat lielāko taupību, pietiks tikai vienai—otrai nedēļai. Deva rīkojumu
— produktus savest noteiktās vietās, lai tur apsargātu no izlaupīšanas un noslēpšanas, kā varētu izdalīt iedzīvotājiem, taisnīgi; lai bagātākie nesagrābtu sev lielākus krājumus, bet nabadzīgie nepaliktu bešā. Tomēr daļa pārtikas izkusa ceļā. Neskatoties uz apsardzību, viens-otrs miltu maiss nezin kur nozuda,. Tādās reizēs — gluži saprotama parādība.
Ikdienas maģistraits sūtija delegātus pie pils komandanta, — tagad pilsētas faktiskā saimnieka
— 'uzzināt par pilsētas stāvokli.
Bēdas unj šausmas sāka plosīties Alūksnē. Krievi neapmierinājās ar aplenkšanu vien, bet pilsētu un sevišķi pili apšaudīja ar degbumbām, las nesa nāvi un postu.
Visa pilsēta bija sadalīta rajonos. Iedzīvotāji speciālu, šim nolūkam ieceltu uzraugu rīcībā
dežurēja pie piepildītām ūdens mucām un tove riem,. Kolīdz no krievu artilērijas «brandskūge Jīem» kādā namā izcēlās ugunsgrēks, iūdaļ stei dzās to dzēst. Bet tas bija nesekmīgs darbs. A visu to dega nams pēc nama. Nogalināja ui kropļoja arī cilvēkus.
Marta ar Glika meitām arī nestāvēja dīkā Tāpat kā citas turīgāko pilsoņu sievietes, tās sl i ā dāja, gatavojot pārsienamos materiālus un snie dzot pirmo palīdzību ievainotiem.
Alūksnes apcietinātā pils bija uzcelta Poiru ezerā uz salas. Krievi pilij uzmācās no trim puJ sēm. Katrā pusē bija uzstādītas dižgabalu baterijas, kas centās sagraut pils mūrus.
Septembra pirmajā dienā Gliks pārnāca mājā ļoti nospiestā gara stāvoklī.
— Bērni, lūdziet Dievu. Mūsu pastarā stunda laikam drīz sitīs.
Satrūkušies mājinieki cits caur citu apbēra viņu jautājumiem:
— Kas noticis?
— Vai krievi jau ielauzušies pilsētā?
— Vai visa pilsēta neglābjami deg?
Asaras bira prāvestam pār rūpju izvagotajiem vaigiem, kad tas stāstīja jaunākās vēstis.
— Komandants pateicis maģistrātā delegātiem, ka drīz būs visam gals. Vina rīcībā ir tikai divi simti dragūņu un divi pulki kājnieku. Ar šiem niecīgajiem spēkiem nav ko domāt pretim turēties krieviem, kuru esot ne mazāk par divdesmit tūkstošu. Bet viņš grib uzticīgi turēt savu karalim doto zvērestu un mirt kā krietnam kara-ļ vīram pienākas. Beidzamajā brīdī viņš pieliks pulvera pagrabam uguni. Būs viens varens sprā-ļ dziens. Tad no pils un viņa aizsargiem paliks tikai gruvešu un līku kaudzes. Saprotams, sprā-ļ dziens nodarīs lielu postu arī pilsētai.
— Kādas šausmas! — kliedza meitenes, vaimanādamas.
— Bet vai tad nevar nekā darīt, lai tādas li liesmas novērstu?
— Ko lai dara?
— Vīriem, sievām, bērniem vajadzētu iet pie komandanta, krist ceļos un lūgt, lai tas 110 sava Ārprātīgā nodoma atsakos, — deva padomu Glika Kundze.
— Ja, uzspridzinot pili gaisā, tiktu uzreiz nogalināti visi iedzīvotāji, ar to vēl varētu samierināties. Bet sprādziens, lai cik stiprs tas būs, visus nenonāvēs; daudzus tas tikai sakropļos; un tiem vajadzēs stundām un dienām ilgi mocīties, līdz ļ nienāks nāve, — piebilda Vurms.
— Ja Dievs nesniedz savu palīdzību, esam pazuduši. Jābūt gataviem jebkurtu brīdi stāties Mūžīgā Soģa priekšā, — noteica prāvests.
Vaimanas un izmisuma kliedzieni atskanēja visos namos, kad pilsētu aplidoja vēsts par komandanta Tīla nodomu. Alūksnē tā bija izbaiļu im nelaimes nakts. Taču pagāja arī šī nakts, kā visas citas.
Otrā dienā jau no paša rīta cilvēki bariem pulcējās ap maģistrātā namu, kur apspriedās pilsētas tēvi. Sievas ar maziem bērniem uz rokām, bet lielākiem pie rokām, — kliedza tā, ka akmeņiem būtu jātop mīkstiem, ja tie būtu dzīvi.
Pa tam ienaidnieiki sāka jo intensivāk bombardēt pilsētu. Iedzīvotājiem nācās glābiņu meklēt pilī. Bet visi pilsētnieki tur nevarēja patverties. Iekļuva tik tie, kas gadi jās tuivāk. To pulkā bija arī prāvests ar saviem tuviniekiem.
Pils pagalmā sagājušie sarunājās. Tie izvēlēja Gliku un vēl dažus cienītus pilsoņus un lūdza tos, lai iet pie komandanta un, mēģina pierunāt, ka tas savu nodomu — pili uzspridzināt — atmestu. Un tie gāja.
Prāvests ņēmās sirdīgo virsnieku pierunāt, lai tas neņem uz savas dvēseles tik smagu grēku. Visi prot cienīt Tīla varonību un godbijīgi noliec galvas viņa priekšā. Viņam, ir tiesība spriest par savu un — zināmā mērā — par savu kareivju dzīvībām, bet nav morāliskās tiesības par pils pa galmā un aiz vārtiem degošajā pilsētā palikušo cilvēku dzīvībām.
Tīls bēdīgi nokāra galvu. Visu acis bija vērstas uz viņu. Pēe brītiņa viņa pleci notrīcēja; asaras izlauzās no acīm un ritēja iesirmajās kuplajās ūsās. Bet tad viņš saslējās. Noslaucījis asaras, viņš pateica savu lēmiumlui:
— Jūs mani spiežat rīkoties tā, kā krietnam karavīram to grūti izpildīt. Bet jums zināmā mērā ir taisnība — uz inani gu| atbildība Dievam arī par pilsētas iedzīvotājiem. Nekādus solījumus jums nevaru dot. Bet sūtiet savus delegātus pie krievu virspavēlnieka. Lai tie tiecas mīkstināt viņa sirdi un izlūgties pilsētniekiem žēlastību. Esmiu ar mieru kapitulēt, ja mums, t. i. Alūksnes garnizonam atjauj iziet no pilsētas ar visu militāro godu — kārtīgās kolonnās, savu virsnieku vadībā, ar karogiem.
Visi atviegloti uzelpoja. Daudzi bija tā sajūsmināti, ka raudāja.
Savā starpā aprunājušies, pilsoņi atkal lūdza prāvestu, lai viņš uzņemas delegātā pienākumus. Viņi domāja, ka pret Glikni kā augstāku garīdznieku un mācītu vīru ienaidnieki sajutīs zināmu cieņu. Glikam par labu vēl runāja tas apstāklis, ka viņš mācēja runāt krieviski.
Piesaucis Dieva palīdzību, Gliks viņam uzticēto uzdevumu uzņēmās un devās ceļā.
Nebija viņš aizsniedzis vēl pils vārtus, kad atskanēja milzīgs troksnis. Izrādījās, ka no krievu dižgabalu bumbas iebrucis pils mūris piecu asu platumā.
Pa tam ienaidnieks, uzsēdinājis kājniekus uz lostiem, veda tos sturmēt pili. Sākās kauja, viedri centās uzbrukumu atsist. Deva vairākas salves no dižgabaliem. Uz plostiem krita daudz krievu. Vēl vairāk tika ievainoti. Tas līdzēja. Plosti virzi jās atpakaļ. Šoreiz vēl krievi atkāpās.
Kad šāvieni kaut cik mitējās, Gliks ar saviem piederīgiem atstāja pili, lai nokļūtu pilsētā vēl iekams krievu lielgabalu bumbas nav galīgi sagrāvušas tiltu, kas savienoja pāri ezeram cietoksni ar pilsētu.
Izgājuši, tie ieraudzija pils tornī izkārtu baltu karogu.
Lai izsargātos no katras varbūtības, jo varēja notikt, ka krievi Gliku sagūsta, prāvests apņēmās iet lauvu bedrē ar visu savu ģimeni. Ja viņus paturēs gūstā, tad tās būs kopīgas bēdas, vismaz nebūs jānoraizējas citam par cita likteni. Gāja līdz arī mājskolotājs Vurms, kurš, ilgus gadus dzīvojot prāvesta mājā, bija ticis it kā par ģimenes locekli, tāpat arī Marta.
Kad ziņa par to, ka Gliks dosies uz ienaidnieku nometni izlūgties žēlastību, izplatijās pa pilsētu, ļaudis drūzmējās ielās bariem un pava- dija viņus ar vislabākajiem novēlējumiem.
Pēc kapitulacijas sarunu ierosinājuma krievi atvilkās un gaidija jaunas pavēles.
Tērpies savā amata talārā, ar krustu uz krūtīm un slavu valodā iespiestu bībeli padusē, pavadīts no sievas, bērniem, Martas un Vurma. Gliks tuvojās pilsētas vārtiem. Tur jau bija ziņa dota. Sardze atvēra vārtus un izlaida % iņus no pilsētas. Lai ienaidnieki neiedomātos uz viņiem šaut. Vurms nesa baltu karogu.
Tobrīd viņi palaidās uz Dieva prātu.
Pie viņiem tūdaļ pienāca krievu kapralK Gliks tam paskaidroja, ka aplenktā pilsēta viņu sūtijusi kā parlamentam, un lūdza, lai viņu ved pie armijas virspavēlnieka.
— Bet tie citi? — vaicāja kaprālis.
— Tie manas ģimenes locekļi, mani piederīgie.
Tad kapralis vairs nekādus iebildumus necēla. nodomādams: «Gan priekšniecība ar viņiem i/darīsies.»
Papriekš viņus aizveda pie krieviui avanga rd >ulku pavēlnieka pulkveža Bauera. Pulk vedisl >rīnijās, ka Gliks tik labi pārvalda krievu valo du. Šādam izbrīnam bija savs cēlonis. — Bauer bija zviedrs un pats runāja krieviski slikti. Bau ers bija dzimis Holsteinā urn kalpojis Zviedrija karapulkos. 1700. g. septembrī viņš bija divkau jā nonāvējis kādu zviedru virsnieku, savu biedru Viņam, draudēja bargs, varbūt pat nāves sods. 1 .a4 no soda glābtos, Bauers, kad krievi aplenca Nar vu, bija pārbēdzis pie tiem. Tur tas bija pastāstin jis, ka Narvā zviedriem visai mazi spēki un uz rādijis apcietinājumu vārīgākās vietas. Sākumā cars Pēteris tam nebija ticējis, bet vēlāk pārliecinājies, ka viņš teicis patiesību. Tad cars rot- mistru Baueru bija pieņēmis savā dienestā, iedevis simtu dukātu ceļa naudas un aizsūtījis pie: Polijas karaļa Augusta II ar vēstuli. Tagad kā pulkvedis Rodions Christianovičs Bauers bija krievu armijā diezgan populārs.
Izvaicājis Gliku un dabūjis zināt par % ii.ia svarīgo uzdevumu, Rauers tūdaļ deva; pavadoni un lika vest visus uz virspavēlnieka feldmaršala Šeremetjeva telti.
Šeremetjevs uzņēma viņus ļoti laipni. Dabūjis zināt, uz kādiem noteikumiem zviedri gatavi padoties, viņš paslavēja, komandanta saprātību un pateica, ka tos noteikumus viņš pieņem. Pasaucis adjutantu, ģenerālis tam lika nodot rīkojumu, lai karapulki kara dāirbus pārtrauc.
Sarunājoties ar Gliku», Šeremetjevs piegrieza izcilu vērību Martai. Kamēr Glika meitas bija ļoti satriektas, bālas, bēdu nomāktas un nepacēla acis, Marta, lai gan arī nobēdājusies, tomēr dzīvāk reaģēja uz to, kas notiek visapkārt. Viņas skatos varēja vērot it kāi ziņkāri, it kā izbrīnu. Ar visu skumjo sejas izteiksmi viņa bija daiļa.
— Kas ir šī jaunava? — ievaicājās ģenerālis, norādīdams uz Martu.
— Tā ir sērdicne, izņemta no bāriņnama. Viņa ir mana audžu meita un manas saimniecības vadītāja. Pirms dažām, dienām, viņa .apprecējās ar zviedru armijas virsseržantu, kurn tūdaļ aizsūtija komandējumā. Jauno sievieti es turu par savas ģimenes locekli. Tāpēc arī paņēmui viņu sev līdz.
— Tas neko nenozīmē. Viņa mani patīk, un es to paturu pie sevis, — noteica feldmaršals.
— Tagad jūs variet iet. Jums ierādīs atsevišķu telti, kur novietoties.
* *
*
Rimstoties lielgabalu pērkoniem, Alūksnes garnizons rīkojās uz kapitulāciju. Nākamajā dienā tam vajadzēja atstāt pilsētu. Iedzīvotāji kļuva priecīgāki, cerot uz uzvarētāju žēlastību.
Otrā dienā Šeremetjevs ielūdza Gliku kā delegātu pie sevis uz pusdienām. Feldmaršala plašajā teltī pie mielasta galda sēdēja pats Šeremetjevs, viņa svītas virsnieki un Gliks. Ģenerālis pēdējo izvaicāja par viņa agrāko darbību. Gliks pasiāstija, ka ārpus sava tiešā garīdznieka amata viņš nodarbojas arī zinātnes laukā, ka pārtulkojis latvjiem bībeli no .sengrieķu valodas un ka darbojies arī skolu lietās. Tāpēc viņš domā, ka ar savām zināšanām var būt derīgs caram Pēterim, jo saprot astoņas valodas.
— Jā, mūsu cars izglītotus cilvēkus meklē kā ar uguni. Lai pie kādas tautības un šķiras piederētu, viņš tiem labprāt dod darbu un krietni atalgo. — piekrita Šeremetjevs. — ļums Krievijā slikti neklāsies.
Tā, norisinoties īsti draudzīgām sarunām, un ārā pie telts spēlējot mūzikai, pēkšņi atskanēja briesmīgs grāviens. Neziņā un uztraukumā visi uzlēca kājās. Kā jūras krākšana negantas aukas laikā no pilsētas puses atvēlās milzīgs trokšņa vilnis. Tie bija šausmu kliedzieni, kas no tūkstoš mutēm saplūda vienā vaimanu lavīnā.
— Kas bija noticis?
Drīz pie feldmaršala telts atau|oja uz putās saskrieta zirga ziņnesis un vēstija:
— Zviedri uzspridzinājuši Alūksnes pili. Pagalam daudz zviedru un mūsējo!.
— Tā? — izsaucās virspavēlnieks, pietvīcis sarkans no dusmām. Pagriezi»» pret Gliku. viņš noteica:
— Kap'itulacijas noteikumus zviedri ir neģēlīgi lauzuši. Tagad es ieskatu pilsētu kā ar ieročiem ieņemtu. Mēs tagad rīkosimies ar iedzīvotājiem uin viņu mantu pēc saviem ieskatiem. Jūs, bātjuška, variet iet.
Gliks nokāra galvu. «Kamdēļ, kamdēļ t o viņiem vajadzēja darīt!» viņš skumīgi nodomāja, aizejot no feldmaršala telts.
Izrādījās, ka pretēji komandanta majora Tīla rīkojumam briesmu darbu pastrādājuši artilērijas majors Vulfs un junkurs Gotšlicbs, kas bijuši iedzēruši. Gotšlichs bija iemetis pulvera pagra- ā degošu pagali.
Pēc kapitulācijā» sarunu ievadīšanas no pils bi ja iznākuši komandants Tīls, divi kapteiņi, divi leitnanti, provialmtmeistars, inženieris un aptie- kars, izvedot sev līdz daļu garnizona. Tie bija krieviem nodevuši savus zobenus un lūguši žēlastību.
No sprādziena bija bojā aizgājuši simtiem cilvēku, gan uz vietas saplēstu, gan ar akmeņiem nosistu un sakropļotu. No pēdējiem daļa nomira, daļa vārga vēl ilgi sāpēs un mokās.
No uiltramilitarā viedokļa daži Vulfa un Got- šlic-ha darbu ieskatija par varoņdarbu. Kā milzīga raķete uz pāris mirkļiem pulvera tornis bija uzliesmojis. Bet cik īsteni labuma tas nesa pašiem zviedriem — ir vēl jautājums. Kas zin, vai tie daži simti brašu, kaujās norūdītu kareivju, kas pie tam krita nāvē, kā arī tie, ko krievi pēc tam sagūstīja, Kārlim XII nebūtu vēlāk ļoti noderējuši un nesuši daudz vairāk labuma, ja pēc kapitulaciias noteikumiem būtu slēetās rindās
aizgājuši no Alūksnes. Par to varoņdarbu varbūt gan jūsmoja zviedru karalis um daži viņa ģenerāļi. Bet no otras puses majoru Vulfu un junkuru Gotšlichu apbēra ar lāstiem sakropļotie zviedri, krievi, latvieši, igauņi un visi nogalināto piederīgie.
Kā feldmaršals bija teicis, tā arī notika. Pēc kļumīgā sprādziena krievi ar Alūksni un viņas iedzīvotājiem rīkojās nesaudzīgi un zvēriski. Bet tais laikos karā tā bija parasta lieta.
Drausmīgo sprādzienu krievi ieskatija no zviedru puses par līguma laušanu. Briesmīgi sajutuši, tagad tie metās pilsētā un ņēmās tur laupīt un apkaut iedzīvotājus, neskatoties — vīrietis vai sieviete, spēka cilvēks vai vārgulis, bērns vai sirmgalvis. Krievu karaspēkā bija daudz tatāru, kirģizu, bašķieru, kalmiku un citu pusmežoņu. Tie pilsētā plosijās kā traku vilku bars. Viņiem iepakaļ nepalika arī īstie krievi. Izlaupi ja pamatīgi namus un veikalus. Ielauzušies krogos, sita pudelēm kaklus nost, lopiski telza no suķēs sadauzītiem traukiem degvīnu, sagraizīdami sev rokas un lūpas. Citi, uzgājuši vīna pagrabus, drāzās tur iekšā, izsita mucām spundes un krānus. Pārvēršot pagrabus par alkohola ezeriem, tie nevien nāvīgi piedzērās, bet piedzēruši noslīka. Citi saka savā starpā ķildoties dēļ laupijuma un strīdus izšķīra ar ieroču palīdzību, cits citu nogalinot un sakropļojot. Mežonīgie tatāri un kalmiki sarīkoja īstenas medības uz sievietēm. Nāvīgi pārbiedētas, trenkātas un vajātas, daudzas sievietes izvēlējās labāk nāvi nekā negodu. Bēgot no vajātājiem, dažas lēca uz galvas ezerā vai akās. Citas, pārsteigtas namu augšstāvos, metās pa logiem ārā un uz vietas nositās. Tomēr daudz sievu, atraitņu, jaunavu un pat pusaudžu-meiteņu nepaguva nekur izsprukt, nedz nonāvēties. Tās krita piedzērušo krievu vai sātanisko tatāru un kalmi- ku rokās un tika izvarotas.
Pie visām tām šausmām, pilsētā vēl plosijās ugunsposts. Daudz namu nodega, tīšām aizdedzināti no savējiem vai ienaidniekiem. Daudz citu — neprātīgi apejoties ar Uguni un liesmām izplatoties no kaimiņu ēkām. Bija ne mazums gadījumu, kur celtnēm, pielaida uguni piesmietās sievietes, iepriekš ieslēgušas namos sava; goda laupītājus, kamēr līdz nesamaņai piedzēruši tie aizmiguši gulēja. Kad tie, namam degot, pamodās, tad apdulluši nespēja izkļūt no kodīgu dūmu pārpildītām telpām un dzīvi sadega, saņemot algu pēc nopelna.
Nelaimīgajā pilsētā plosijās visi elles spēki milzīgos apmēros. Saprāts un cilvēcības j ii tas no turienes bija zuduši. Un visas tās šausmas izgāzās pār alūksniešiem caur divu žūpu — Vulfa un Gotšlicha ārprāta darbu.
Par šo trakuma uzliesmojumu vēlāk feldmaršals rakstija caram, ka Alūksnē un tās apkārtnē krievi laupījuši veselu nedēļu, pie kam aizvests divdesmit tūkstošu lopu un nodedzinātas — neskaitot pašu Alūksni — seši simti Jauku māju. Starp citu ziņojumā bija rakstīts: «Ēda: visi pulki. Bet ko nevarēja pacelt, to sadedzināja iui sacirta.»
Par to postu un nelaimi, kas nāca pār krievu iekaroto apgabalu — Vidzemi un Igauniju — var kaut cik spriest no tam, ka trijos gados Šeremet- jeva korpusa trīsdesmit, līdz četrdesmit tūkstoš vīru caram izmaksāja smieklīgi maz — tikai četrdesmit tūkstoš rubļu. Tas nozīmē, ka visu vajadzīgo krievi ar rekvizicijām un kontribucijām izspieda no vietējiem iedzīvotājiem, novezdami tos līdz badam, izmisumam, ārprātam un pašnāvībai.
Kad Alūksne bija pamatīgi izlaupīta un pārvērsta par gruvešu blāķi, pie dzīvības palikušos iedzīvotājus lika pie spaidu darbiem. Ap pustūkstoti cilvēku krievu virsnieki paņēma sev kā vergus. Zviedra garnizona atliekas 356 militārpersonās un 32 civilos, to pulkā Gliku un viņa ģimeni aizsūti ja uz Maskavu.
Kā jau minēts, Martu paturēja pie sevis virspavēlnieks.
Smaga bija Martai šķiršanās no audžu tēva un audžu mātes, kā arī viņu bērniem. Raudādama viņa nokrita pie audžu vecāku kājām un skūpstīja viņu rokas. Bēdu satriekts, Gliks apskāva viņas galvu un vairākkārtīgi noskūpstīja, pie kam viņa asaras bira Martai matos. Sāpīgi bija šķirties no čaklās saimniecības vadītājas arī Glika kundzei. Būdama ļoti nomākta, viņa izspieda tikai dažus nožēlas vārdus.
— Mana meita, — sacija līdz sirds dziļumiem aizkustinātais Gliks: — esi krietna un godīga, uzticama un paklausīga arī savam jaunajam pavēlniekam, kāda biji dzīvojot pie manis. Panes pacietīgi to krustu, ko Dievs tev uzlicis. Lai Trīs- vienīgais tev stāv klāt un pasargā vienmēr un visur. Lai liek tev labākas dienas pieredizēt. Pavēli tam Kungam savu ceļu un cerē uz Viņu, tad Viņš gan darīs. Saņem sava audžu tēva svētību.
Tāpat ar asarām 110 Martas šķīrās Glika meitas. dēls un Vurms. Raudāja arī kalpones Brigita un Inese.
Palikusies viena, atšķirta no visiem, ko sirds mīlēja, Marta sāka pārdomāt savu stāvokli un vērot apkārtni. Lai gan viņai nebija izdevies piesavināties kaut cik jūtamu izglītību, tomēr, salīdzinot ar citām, kalponēm-krievietēm, viņa stāvēja augstāk par veselu galvu. Bet galvenais, praktiskā dzīvē viņa bija visai apķērīga sieviete.
Pēc rakstura Marta bija optimiste un ar cerībām skati jās nākotnē, lai arī dažkārt izlikās, ka šīm cerībām nav pamata. Bet cik tas atkarājās no viņas spēkiem un saprašanas, viņa centās tādu pamatu radīt. Jebšu sirds sāpēja, ka atrauti 110 viņas visi tie, kas mīļi un dārgi — jau agrāk
brālis, tad vīrs, beidzot viņas gādnieks un. labdaris ar piederīgiem, — tomēr viņa nepadevās iz-j m īsumam, bet savus sirdisēstus tiecās mazināt, lik- darnās mutuļojošā darbā. Darba lauks viņai bija atvēries liels.
Kā minēts, ģenerālim Šeremetjevam bija iepatikusies viņas daiļā seja un brašā izturēšanās] Taču drīz viņa pierādija, ka viņai ir vēl kas, daudz vērtīgāks par ģīmja skaistumu un graciozo iznešanos. Un tā bija neatslābstoša čaklība darbā un liela prasme saimniecības lietās. Šo prasmi viņa jaunajā vietā tūdaļ parādija.
Lai gan ģenerālis uz Martu raudzijāis labv līgi, tomēr sākumā ierādi ja tai visai nenozīmīg pienākumu, ieskaitot veļas mazgātājās. Bet Marta nenoskuma. Lai gan bija redzējusi daudz labākas dienas, — viņa saprata, ka tikai ar pastāvīgu centību, krietnību un enerģiju varēs pacelties pie labklājības, ja Augstākā Vaira to atļaus. Viņa pierādija, ka arī šis rupjais darbs var tikt pastrādāts labāk, nekā to bija darijušas dienest- uieces-krievietes.
Drīz feldmaršals pamanīja, ka viņa veļa izmazgāta savādāk — daudz labāk, nekā līdz tam. Rūpīgas rokas to bija glīti izgludinājušas, centīgi salāpijušas, ja bija kādi defekti, jo, kara gaitās atrodoties, ne arvien varēja dabūt jaunu veļu. Painteresējies, caur ko tas nāk? — viņš noskaidroja, ka to izdarijusi jaunā gūstekne Marfa — kā krievi Martas vārdu bija pielaikojuši savai mēlei. Ģenerālis Martu paslavēja. Atcerējies, ka viņa Alūksnē pie Glika vadijiusi saimniecību, feldmaršals jaunajai sievietei no veļas mazgātājām lika pāriet pie saimnieces par palīdzi un padomdevēju. Bet reizē ar to lika rūpēties, lai arī turpmāk vēja atrastos tikpat labā kārtībā kā tai laikā, kad viņa tur strādājusi.
Virtuvē tāpat viņa pierādija savas spējas. Aizņemtam kara gaitās un komandējot lielu armiju, Šeremetjevam atlikās maz laika atpūtai un
mieram. Taču viņam krita acīs pārmaiņas telts iekārtā, ēdienā un daudzos sīkumos. Visur radās lielāka spodrība un kārtība. Šās pārmaiņas viņam darija prieku.
Pēc zviedru cietokšņa Noteburgas ieņemšanas un pārdēvēšanas par Šliselburgu, Šeremetjevs uzturējās tur. Bija ziema, un jaunās kara gaitās nevarēja doties. Vajadzēja dot atpūtu arī karavīriem.
Ar labpatiku augstais virsnieks nolūkojās uz Martu. Lai gan allaž viņš ieradās saimniecības telpās nejauši, gluži negaidīts, — nekad viņš neredzēja jauno saimnieces palīdzi nemazgājušos, izspūrušu, netīrās drēbēs, Kā tas bija ar citām nometnes sievietēm. Arvien jautrā omā, ar dzīvesprieku tumšajās acīs Marta šivērējās darbā. No viņas pakauša nokārušās kuplās melnās bizes lēkāja uz pleciem pār patīkami tīro uzvalku. I1 eldmaršals jokodams dažreiz puraustija tās bizes, kas Martai lika nosarkt. Kādreiz viņš tai vaicāja:
— Apbrīnojama sieviete tu esi, Marfa, Aizvien no tevis kūsā dzīves prieks. Nekad tu neesi saīgusi. Liekas, ka dzīvē tev nebūtu nekādu nepatikšanu. Vai tu bēdas nemaz nepazīsti?
Martai nozuda smaids no sejas. To pārklāja skumju ēna. Ar asaru aizmiglotām acīm viņa atbildēja:
— Man ir lielas bēdas, jūsu augstā ekselence. Kā kociņš, izrauts no savas sugas brāļu vidus un pārstādīts tālumā, citā zemē, es ļoti ciešu. Bet es cenšos jaunajā vietā iedzīvoties, tiecos te riest saknes un nostiprināties. Bēdas un sirdssāpes es negribu rādīt citiem, bet glabāju dziļi dvēselē. Ko tas līdzētu, ja es staigātu apkārt ar nokārtu galvu un bēdu sagrauztu ģīmi?
— Tev taisnība, Marfa. Tas neko nelīdzētu.
Līn feldmaršals savā sirdī juzdams pateicību
pret to, kas viņa smagajā karavīra dzīvē mācēja radīt omulību un zināmu komfortu, kāda agrāk
tas nebija baudījis, centās šo sievieti pabalstīt ar kādu apģērba gabalu, ar kādu rotas lietu.
Kad reiz Šeremetjevs, būdams ar Marta ļoti: apmierināts, iedāvināja tai zelta dukātu, viņa saeija:
— Atjaujiet, jūsu augstā ekselence, griezties pie jums ar lūgumu:
— Saki, ko tu vēlies.
— Pateicoties jūsu žēlastībai, man jūsu mājāj klājas labi un nekā netrūkst. Bet mana sirdis cieš mokas neziņā, kas notiek ar maniem piederīgiem. Vai nav kaut kā iespējams nosūtīt šo jūsu dāvanu manam vīram? Varbūt tas ir bezprāts, ko es lū-ļ dzu. Piedodiet man to. Bet es nevaru miera atrast, domājot, ka viņam varbūt jācieš trūkums.
— Tas nu ir grūts uzdevums, — domīgi noteica Šeremetjevs.
Marta sāka raudāt.
— Ak, neraudi jel! — puslīdz sapīcis teica feldmaršals. — Pamēģināšu kaut ko darīt. Bet šaubos, vai kas iznāks. Vai tev zināms, kur tavs vīrs atrodas?
— Nē, jūsu augstā ekselence.
— Nu, redzi. Kā lai viņu sameklē? Vai tu zini vismaz kādā karaspēka da]ā viņš kalpoja?
— Kad vīrs no manis šķīrās, viņš kalpoja kapteiņa Spita dragūņu pulkā, kura eskadrons bija novietots Alūksnē. Bet kad viņu aizkomandēja ar desmit apakšniekiem, es dabūju zināt, ka viņam bijis jāstājas ģeneraļa Šiipenbacha rīcībā.
— Tas jātu ir vairāk kā nemaz. Žēl, ka nezināju to agrāk. Pagājušo rudeni, kad mēs zviedriem šo cietoksni atņēmām, ģenerālis Šlipenbaehs te bija komandants. Mēs izlaidām Šlipenbachu ar atlikušo garnizonu no cietokšņa ar ieročiem un karogiem, kad viņš nevarēja vairs turēties. Mēs, protams, būtu cietoksni ieņēmuši ar joni, jo zviedru bija palicis maz. Bet mūsu valdnieks cienī dūšīgus cilvēkus, lai tie arī būtu pretinieki. Par dūšīgo Šlipenbaclīu viņš bija sajūsmināts. Tāpēc i
atļāva kapitulēt ar godu. Ja man toreiz būtu bijis zināms, ka zem Šlipenbacha kalpojis tavs vīrs, es būtu ģenerālim par to apjautājies. Kā tavu vīru sauc un kāda tam dienesta pakāpe?
— Viņu sauc Kārli Krūze, viņš bija virsser- žants.
— Naudu pagaidām paturi pie sevis. Es likšu izklaušināt, vai gadi jumā tavs vīrs nav kritis māsi: gūstā? Ja tas nebūs, pārsūtīt naudu viņam pretinieku armijā būs visai grūta lieta, kaut arī izdotos uzzināt, kur tas atrodas. Bet vispirms tas jādabū zināt. Tikai tad varēs spriest, kā tam palīdzēt.
— 1,.oti pateicos, jūsu augstā ekselence, par jūsu labsirdību, — teica Marta, noskūpstot feldmaršalam roku. — Bet man vēl viens lūgums: vai nevarētu uzzināt, kā klājas manam audžu tēvam, mācītājam Glikam un viņa piederīgiem Maskavā?
— To var izdarīt jau daudz vieglāk. Ar nākošo pastu es pieprasīšu ziņas no Maskavas. Un tad tev pateikšu.
Tad Martu, kas izplūda pateicībā, feldmaršals
atlaida.
Tāda ievērība no augstā virspavēlnieka puses pret «euchnioti» — kā krievi dēvēja Martu, tai nedzirdot — nevarēja būt pa prātam citiem kalpotājiem, vistīm sievietēm. Tām pret svešnieci radās skaudība un ienaids. Un kā tādos gadi jumos I arasts, viņas traucās tai kaitēt kur un kā vien varēja. Tās saukāja Martu par basiunnanieti un raganu, kas ar velna burvību palīdzību feldmaršalam apmānot acis, un visu. ko tā dara, liekot redzēt labāku un skaistāku, nekā tas īstenībā esot. Viņas centās Martu visādi nomelnot un maitāt viņas darbu.
Virsnieki sākumā lieliski luncinājās ap daiļo sievieti un pūlējās tai piesviesties ar visādiem pakalpojumiem. Bet Marta tos noraidīja. Tas dažu no viņiem sakaitināja. Tāpēc tie pārgāja viņas ienaidnieku pusē.
Bet Marta, par laimi, tik daudz saprata, ka darīdama tāpat — spītējot un atriebjoties saviem ļaunvēļiem — viņa padarīs sev dzīvi par elli ur' neapšaubami aizies bojā. Atcerēdamās audžu tēva kristīgās pamācības, viņa ķērās pie gluži pretējas taktikas — tiecās ļaunu atmaksāt ar labu. Par viņai nodarītām pārestībām tā nekad nesūdzējās. Tieši otrādi — kad par kādu kļūdu vai nolaidību priekšniecība meklēja vainīgo, Mart" lai gan. labi zināja, nekad vainīgo nenodeva, betj tiecās notikušo izskaidrot ar pārpratumu. Nereti pat, lai glābtu vainīgo, uzņēma vainu uz sevi.
Ar tādu rīkošanos viņa panāca to, ka drīz vien ienaids un skaudība līdzkalpotāju sirdīs atslāba. Dažs, kurš bija pūlējies viņai kaitēt, iz-lābts no soda, slepeni atnāca klusā brīdī un lūza piedošanu.
— Man nav tev ko piedot.
— Kā nē!? Es tevi gribēju iegrūzt nelaimē bet tu mani glābi.
— Ak, nu, lai tas paliek. Es taču zinu, ka tu savā sirdī nemaz tik ļauns neesi. Tu mani ienīdi tikai aiz nesaprašas.
— Tiešām tā bija.
— Nu, redzi! Bet saki pats, vai ir vērts citu ienīst tikai par to, ka tas kādu lietu zina labāk? Es taču neesmu vainīga, ka citādos ļaudīs esmu dzīvojusi un iemācījusies citādāk strādāt. Tu redzi, ka es tev ļauna nevēlu. Nemaz negribu noliegt, ka arī es no jums esmu daudz ko māci- jusics, ko agrāk nezināju, par piemēru vārīt un cept tādus ēdienus, ko pie mums nelieto, kā arī vēl ko citu. Tāpēc būsim draugi.
Tā viņa savus naidniekus atbruņoja vienu pēc otra ar kristīgas tuVākmīlestības un iecietības ieročiem.
Nebija pagājis necik ilgs laiks, kad atmosfēra bija jau pavisam citādāka. Ar laipnību viņa bija panākusi to, ko nekad nebūtu sasniegusi ar sūdzībām un spīti.
Nodevusies ar visu jaunības enerģiju darbam, Marta nemaz nepamani ja, ka pagājis jau pusgads, kopš viņa projām no Alūksnes. Sākumā viņai bija. grūti gājis, tiekams ielauzi jās krievu valodā. Bet pusgada laikā, nedzirdot sev apkārt nekādu citu valodu, Marta krieviski runāja gandrīz tekoši.
Šeremetjevs — kā armijas virspavēlnieks — nevarēja ilgi dzīvot uz vietas. Bieži vien tam bija nācies savu mitekli pārnest 110 vienas vietas uz citu, skatoties uz to, kurp viņu sūti ja ieilgušā un arvien niknākā kara gaita.
Tikai retos atpūtas brīžos Marta varēja nodoties sērām pēc saviem mīļajiem un atvieglināt savu sirdi asarām. Bet viņa saprata, ka ar asarām un vaimanām bijušo neatgriezīs. Tāpēc novēlēja tos visspēcīgā Dieva gādībai un nezināmā nākotnē raudzijās bez sevišķām raizēm.
* *
1703. g. aprilī krievu pulki Šerenietjeva vadībā no Šliselburgas devās projām gar Ņevas upes labo krastu. Viņi gāja caur mežiem līdz tai vietai, kur Ņeva ietek Ochtā. Tur tie ieraudzija nelielu cietoksni — Nieušanci. Pretim cietoksnim, a.iz Oehtas, atradās miests ar 400 koka namiem. Pie karaspēka bija atbraukuši bombar- dieru kapteinis Pēteris Miehailovs (tas bija pats Krievijas cars) un nesen par Šliselburgas komandantu ieceltais leitnants Aleksandrs Menšikovs. Cars ar 60 laivām izbrauca aplūkot Ņevas grīvu. 30. aprilī sākās Nienšances bombardēšana. Mazais cietoksnis krievu artilērijas postījumus ilgi nespēja panest. 1. maijā krievi to ieņēma. Un cars deva tam jaunu vārdu, nosaucot par Šlotburgu.
Otrās dienas vakarā sardze ziņoja, ka jūra larādijušios pieci zviedru kuģi. Divi no tiem >ija pienākuši pie Ņevas grīvas. Tad bombar- tlie.ru puika kapteinis Pēteris Miehailovs un leitnants Menšikovs sasēdināja 30 laivās divus gvardes pulkus, aplenca naktī minētos divus zviedru kuģus un pēc īsas cīņas pieveica tos. Zviedriem] bija arī dižgabali. Bet no krieviem pēkšņi pār-ļ steagli, viņi nemaz nespēja tos laist darbā. Uz i abiem zviedru kuģiem bija 80 cilvēku, bet pēc ļ kaujas no tiem dzīvi palika tikai 13. Tik sirdīgi i aizstāvējās zviedri.
Par šo uzvaru Pēteris bija ļoti ielīksmots un ziņoja pa.r to ģeneraladmiraliin Apraksinam ar lielu prieku.
Par izciliem nopelniem bombardieru kapteinis Pēteris Miehailovs un leitnants Aleksandrs Menšikovs dabūja augstu godalgu — Andreja ordeņa zīmes.
Ne veltīgi šai, pēc būtības niecīgajai uzvarai cars piešķīra tik milzīgu nozīmi. Ar Nienšances cietokšņa ieņemšanu kridvi bija ieguvuši savās ; rokās Ņevas grīvu. Ar to, pēc cara Pētera vārdiem; bija Krievijai izcirsts logs uz Eiropu, t. i. Krievija bija dabūjusi izeju uz jūru.
Tai pat 1703. g. 16. maijā Pēteris jaunieka- rotajā vietā dibināja sev jaunu galvaspilsētu — Pēterburgu.
Tai laikā pie Šeremetjeva ieradās dienesta darīšanās Menšikovs. Visiem bija zināms, ka šis virsnieks ir cara agrākais sulainis, bet tagad draugs un mīlulis. Cars bi ja iemīļojis to jaunības dienās, kad — pēc nostāstiem — Aleksandrs reiz izglābis viņu no dzīvības briesmām. Ka cars to ļoti labi ieredz, pierādi ja arī tas, ka par sirdī- bu nupat minētajās kaujās Menšikovam bija piešķirts tikpat augsts apbalvojums kā caram.
Tāpēc feldmaršals deva rīkojumu, lai augsto viesi uzņem ar greznu mielastu tik labi, cik vien tas pie patreizējiem apstākļiem iespējams.
Tā Martai bija pilnas rokas darba.
Kad Menšikovs kopā ar nometnes saimnieku un štaba virsniekiem sēdēja pie bagātīgi klāta (•nīda, ēdot un pārrunājot tekošus notikumus, viņš ieraudzīja Martu, kas bija ieradusies mielasta telpā. Glītā sieviete uzreiz pievilka viņa uzmanību. Neklausoties, ko r,unā klātesošie, Menšikovs ar lielu interesi lūkojās Martā visu laiku. kamēr viņa atradās telti. Kad viņa izgāja, viņš vaicāja Šeremetjevam:
— Boris Petrovič, kas tā tāda par nāru, kura nupat te bija?
— Aleksandr Daņilovič, tā nav nekāda nāra. iā ir manas saimnieces Dārjas Fjodorovnus palīdze Marfa.
Kur tu viņu ņēmi? Glīta sieviete!.
— Viņa mana gūstekne, zviedriete no Alūksnes.
Tobrīd Menšikovs vairāk neizprašņāja. Bet vēlāk, pēc mielasta, viņš apstaigāja nometni, apmeklēja saimniecības teltis un. beidzot Martu atradis, sāka ar to sarunāties. Viņam Marta tā iepatikās, ka, prombraucot, viņš paņēma to sev līdz. Šeremet jevs gan par to stipri saīga, bet neuzdrošinājās savu īgnumu pat izrādīt, nemaz nerunājot par protestiem. Viņš labi saprata, ka uzsākt cīņu pret šo cara favorītu, būtu tāds solis, ar kuru nekā laba. nepanāktu, Tas tikai iegrūstu viņu, Šeremetjevu, postā.