Martas dzīvē tā bija lieJa pārmaiņa. Lai gan Šeremetjevs viņu bija labi ieredzējis, tomēr, visumā ņemot, tur viņa bija bijusi tikai gūstekne, kurai parāda zināmu žēlastību. Citādāks stāvoklis radās Martai, atnākot pie Menšikova, kuru cars bija iecēlis par Šliselburgas gubernatoru. Ne ar ko viņš tai neatgādināja viņas nebrīvību. Te viņa bija nama pārvaldniece. Jaunais pavēlnieks izturējās pret viņu ļoti draudzīgi un ar lielu sirsnību. Kad vaļsirdības brīdī viņa tam cēla priekšā tos pašus lūgumus, ko jau bija izsacijusi Šeremetjevam — ievākt ziņas par viņas vīru Krūzi un Glika ģimeni — Menšikovs nāca viņai pretim ar lielāko gatavību. Drīz viņš Martai varēja paziņot, ka viņas vīrs Kārlis Krūze esot dzīvs, kalpojot, kā agrāk, zviedru armijā un uzdienējis par virsnieku. Kādā ceļā šās ziņas dabūtas, to Martai neteica, aizrādīdams, ka tas ir noslēpums. Caur Menšikovu Marta dabūja dažas reizes vīram aizsūtīt pa 30 rubļiem no saviem ietaupijumiem.
Saņēma arī ziņas par audžu tēvu un viņa ģimeni. Gliks dzīvojot Maskavā. Petrovkā, agrākā bajāra Nariškina namā viņš atvēris skolu. Turpat strādājot arī skolotājs Vurms. Glika materialais stāvoklis esot pietiekami labs. Tikai veselība sabojājusies. Ļoti varēja būt, ka tas nāca no pārciestām bēdām un ceļa grūtībām, jo ceļojums no Alūksnes pa etapu uz Maskavu bija ildzis vairākus mēnešus.
Pie Menšikova Martai bija dzīve diezgan la- l>a, kā kara gūsteknei pat ļoti laba. Tomēr bija kaut kas tāds, kas viņas sirdi pildija ar lielām bažām. Kādu laiciņu pēc Martas pārvietošanas gubernatora mājā, apkartnieši novēroja, ka jaunajai sievietei seja top bāla, un aizvien retāk uz tās palādas pievilcīgais smaids. Nejauši ierodoties pie viņas, kalpotāji vienu-otru reizi to bija pārsteiguši asarās.
Kas tās bija par jaunām bēdām, kas nospieda Martas sirdi?
Viņas jaunais saimnieks bija neprecējies. Un viņa ar izbailēm vēroja, ka tas nav pret viņu vienaldzīgs. Bet to viņa ieskatija par lielu nelaimi. Marta, ja gribēja būt taisnīga, nevarēja noliegt, ka Menšikovs ir patīkams, pat skaists vīrietis. Tas bija smuidrs, slaika auguma, stipriem muskuļiem, kalsenu seju un dedzīgām acīm. Pretēji saviem tautiešiem — krieviem, Menšikovs mīlēja grezni ģērbties un bija ļoti tīrīgs — īpašība, kas tolaik krieviem bija reta. Bez tam viņš bija ļoti enerģisks un visai uzņēmīgs. Viņš realizēja gandrīz neticamas lietas.
Bet tas viss jo vairāk skumdināja Martu, kad Menšikovs tai tiecās tuvoties arvien jo ciešāk. Marta nevarēja aizmirst, ka viņa ir precēta sieva, ko liktenis atrāvis no vīra.
Protams, kā ar kara gūstekni — pilnīgi beztiesisku būtni — viņš varēja rīkoties ar Martu pēc savām iegribām. Bet tik brutāls Menšikovs nebija. Acīm redzot, viņš cerēja to iekarot ar savu draudzību un sirsnību. Pateicoties tam apstāklim, laiks gāja uz pridkšu, un gaidītās bēdas Martai neuzbruka. Drīz viņas stāvoklis no jauna grozijās. Izrādijās, ka dzīve pie Menšikova tai bijusi tik pārejas stadija.
Reiz pie Menšikova ieradās bombardieru pulka kapteinis Pēteris Miehailovs.
Nebija nekāds noslēpums, ka tas ir pats cars, par kuru no mutes mutē gāja visdažādākie nostāsti. Kā parasts, augstajam viesim par godu sarīkoja bagātīgu mielastu un dzīres:
Cars bija labā omā un izteica saviu izbrīni pair gardajiem ēdieniem,
— Aleksandr Daņilie, kur tu esi izrāvis til labu pavāru? — ievaicājās Pēteris.
— Šie ēdieni nav pavāra darbs, jūsu majesta- te, bet manas saimniecības pārzines.
— Tai vajaga būt vecai, daudz piedzīvojuša sievietei.
— Nē, min berc, viņa ir jauna un daiļa, līksmi izsaucās krietni iereibušais Menšikovs. Bet tūdaļ apķērās, ka izrunājis aplam. — Ne jau nuļ kāda jauna meiča. Sieviete kā sieviete.
Bet Pēteris jau bija ieinteresējies un noteica:!
— Nu, veca viņa vai jauna — tais nav svarīgi. Bet tā kā viņa prot tik teicami gatavot, es gribi viņu redzēt. Liec viņu pasaukt.
— Min herc, nav vērts. Viņa jau gulēs. Laiks tik vēls, bet viņai rītā agri jāceļas.
— Daņīlič, neizvairies, liec savu saimnieci pasaukt. Nav nekāda princese, izcelsies no gultas un apģērbsies, kad cars pavēl.
Ar ļoti lielu nepatiku Menšikovs lika cara pavēli izpildīt. Vai viņš instinkti vi nojauta, ka ar savu pļāpāšanu pats sagādājis šķiršanos no šās- piemīlīgās sievietes? Ak, būtai labāk sev mēlē iekodis, nekā caram pateicis, ka tā- ir jauna un daiļa!
Kad pēc brīža sauktā ienāca ēdamzālē un, nosarkusi, apstājās, —cars, to ieraudzijis, kļuva ļ līksms. Ar priekā mirdzošām acīm tas sacīja:
— Nu-ka, skaistu;], panāc šurp!
Un kad Marta bija kautrīgi tuvojusies. Pēteris pārlaida kā pētīdams skatu viņai no gallvos i līdz kājām. Redzētais viņu ļoti apmierināja. Cars aiz labpatikas piemiedza aci. Pacēlis viņas galvu, cars ieskatījās viņas acu dzelmē. Tur viņš icraudzija kaut ko tādu, kas lika tam pēkšņi tapt nopietnam,. Tais bija tikai viens mirklis, kamēr \iņ,u skatieni sastapās. Bet šinī mirklī Pēteris noslēpumainajās acīs ieraudzija savu likteni.
— Vai tu zini, kas es esmu?
— Zinu, jūsu mrjesiate. Jūs esai varenās k nevijas valdnieks.
— Tagad tu vari iet. Bet pēcāk es tevi pa- Ka ukšu, lai tuvālk ar tevi parunātos.
— Klausos, jūsu majestate. — pazemīgi attrauca Marta un aizgāja.
Kad viņa bija projām, cars lika Menšikovam izstāstīt par Martu: kā viņu sauc, kur to atradis un kas viņa tāda?
Visu uzmanīgi uzklausījies un iztaujājis Menšikovu par jauno sievieti, kas nupat krustoja viņa dzīves ceļu, Pēteris teica, lai Martu atkal pnsaUc. Un viņš tai sacija:
— Paņem aizdegtu sveci un nāc, parādi man istabā uguni. Esmu paguris un gribu iet pie miera. Bet pa tam man gribas ar tevi parunāties.
Un ilgi tur sarunājās Krievijas cairs ar zviedru gūstekni. Šai sarunai, kas notika Šliselburgas cietoksnī — zvaigžņotā naktī — bija liktenīgas sekas nevien sarunu vedējiem, bet visai Krievijai un viņas varā pak|auitām tautām.
No rīta Marta, uzcēlusies, uzmeklēja klusu kaktiņu un, nosēdusies, sāka raudāt. Asarām birstot. nevaidamas elsas lauzās tai no krūtīm un lika pleciem raustīties. Bet tad piepeši viņa apķērās. ka, ja viņu te kāds pārsteigtu raudot, tas varētu to izpaust. To varētu dabūt zināt arī cars. Bet kā tad viņai klātos, to nemaz nevarēja zināt. Viņa bija dzirdējusi, ka Pēterim allaž 'uznākot briesmīgu dusmu lēkmes. Un tādos brīžos tas varot pastrādāt šausmu darbus.
Tāpēc ar ārkārtīgu gribas spēku viņa apspieda raudas, žigli nomazgājās saltā ūdenī, sasukāja matus un ķērās pie parastajiem saimniecības darbiem.
Cars, uzmodies, bi ja labā gara stāvoklī, smējās un air visiem jokoja. Viņš gan bija vakarā
dzēris līdz ar citiem, bet būdams 110 dabas ļoti spēcīgs, nekādu paģiru nejuta, jo varēja dauc panest, maz reibstot.
Atkid pasaucis Martu viņš tai teica:
— Katiņ (tā Pēteris bija viņu iesaucis), vaj zini ko? Saposies, tu brauksi man līdz. Es tevi. ie Menšikova vairs neatstāšu. Še, ņem šo du- āitu — pirmo dāvaniu no manis.
— Ļoti pateicos, jūsu majestate. Kā pavēlat,- viņa atbildēja un gāja atkal sakravāt savu nelielo iedzīvīti, lai dotos uz jaunu mājvietu. Kur t būs? — to viņa nezināja un prasīt neuzdrošinājās.
Pie brokastgalda cars teica Menšikovam:
— Katiņa man patīk. Es paturu viņu. Te viņa man jāatdod.
Ar pukstošu sirdi Menšikovs piecēlās un, pa klanījies, atbildēja:
— Jūsu maijestates pavēle man jāizpilda.
Tālākā sarunā cars aizrādi ja, lai Menšikovs
parūpējas, ka Katrīnai būtu līdz dots viss vaja-, dzīgads. Un» nevis kā kalponei, bet kā augstas! kārtas sievietei — pieklājīgi apģērbi, apavi un rotas.
Redzot, ka viņa nodomus cars izjaucis, Menšikovs padevās, lai gan ne bez iekšķīgas cīņas] Gribēdams iegūt no cara jaunu žēlastību, viņš lika sapost savu līdzšinējo saimniecības vadītāju ceļam kā princesi. Lika iesaiņot visas Martas mantiņas un vēl līdz deva dārglietas — zelta rotas. greznotas briljantiem un citius priekšmetus —-j divdesmit tūkstošu rubļu vērtībā. Deva tai līdz arī kalponi, kas Martu bija apkalpojusi viņa mājā.
Pārbraukusi līdz ar caru uz jauno mītni, Marta jeb Katrīna (kā viņu turpmāk sauksim) par tādu sava līdzšinējā kunga izturēšanos bija stipri pārsteigta. Iegājusi pie cara, viņa teica:
— Esmu diezgan ilgi bijusi jūsu istabā. Tagad jūs varētu ienākt arī manā istabā. Tur es jums gribu ko sevišķu parādīt.
Un, saņēmusi caru aiz rokas, viņa to aizveda uz savu istabu. Rādīdama uz kādu paciņu, viņa Bacija:
— Ko es te redzu, tas liek man saprast, ka laan te jāpaliek tik ilgi, kamēr jūsu majestatei lus patiks. Šais apstākļos izliekas, ka jūs visus tos dārgumus, ko esmu līdz, atvedusi, apbrīnosiet.
Izkravājot lietas, viņa turpināja:
— Tā ir Menšikova verdzenes manta.
Kad viņa ieraudzija skaistu vācelīti, viņa to noturēja par zobu tīrīšanas piederumu un izsaucās:
— Te ir kāda lietiņa, kas man nepieder un k uru es nepazīstu.
Bet, attaisijusi vācelīti un ieraudzījusi dārgu rotu, viņa cieši uzlūkoja caru un vaicāja:
— Vai šī dāvana ir no mana agrākā vai tagadējā kunga? Ja tā ir no Menšikova, tad viņš šķiras no savas verdzenes devīgi.
Katrīnai saskrēja acīs asaras un brīdi viņa nemaz nevarēja parunāt no uztraukuma. Kā vētra viņai caur smadzenēm joņoja doma: «Ko liktenis ar mani dara? Atrauta no savējiem, paņemta kā kara gūstekne, atrodoties tikpat kā verdzenes stāvoklī, tomēr esmu apdāvināta ar tādiem dārgumiem, par kādiem nevarēju pat sapņot un kādi var greznot tik ķēniņienes un princeses. Kāpēc liktenis man to dod? Vai tāpēc, lai drīz tos atkal atņemtu un liktu jo sāpīgāk ciest beztiesisko verdzenes stāvokli?
Pacēlusi acis uz caru, kurš to cieši uzlūkoja, viņa, atģidusies, teica:
— Jūs nesākāt ne vārda? Es gaidu atbildi.
Nekā neatbildot, valdnieks turpināja viņu
uzlūkot. Kā neatminamas mīklas priekšā viņš slavēja pretim, šai sievietei. Domās viņš aizlidoja pagātnē. Salīdzināja to ar citām, kas viņam bijušas mīļas un dārgas. Tur bija viņa bijusē sieva, bajāru Lopuchinu meita Eidokija Feodorovna. To atceroties, viņu vēl tagad pārņēma riebuma sajūta, u,n dusmas. Tā bija garīgā znņā dzīvs mi- ronis. Ar savu sūrošanos, vaidēšanu un gaudām ar savām asarām tā bija. viņu novedusi reizēn gandrīz līdz trakumam. Tālāk … Maskavas Vāci slobodas vīiutirgoņa Monsa meita, Anna… Tā bija pavisam cits tips. Vaļīga un nekautrīga sa vās manierēs, kairinoši daiļai un izlaidīga, bei draiskulīga un garīgā ziņā arī stipri neattīstīta Ar ļoti šauru garīgo apvārsni, tā nespēja redzē tālāk par savas mājas, savas apkārtnes un ģimenes interesēm. Turklāt nepastāvīga, valšķīgi kā apriļa laiks. Tur bija vēl citas daiļas un ne-ļ daiļa® sievietes, air kurām Pēteris uz īsiem brī v i cm bija dalijies savu jūtu pārpilnībā.. Bet sakari ar tām nebija atstāj,uši nekādu iespaidu Nebija vērts pie viņām, domās apstāties. Tad — šī sveštaiuitiete. Šī te pilnā mērā apmierināja viņa daiļuma un glāstu alkstošās prasības. Un nevien tas. No dažu stundu sarunas ar viņu Pēteris bija jau izmanījis, Ica viņā slēpjas dižens prāts un cildena dvēsele. Nē, lai saka, ko grib, bet Katrīna ir daudz pārāka par visām citā;m sievietēm, kuras līdz šim viņa pazinis.. Kā ļoti krāšņs, tīksmīgi smaržīgs zieds tā viņu līdz mulsumam reibināja ar savu skaistumu un aromatu. Bet kamēr citas sievietes, baudot viņa glāstus, bija atņēmušas daļu no viņa enerģi jas un garīgā spēka, ši te, turpretim, viņu spirdzināja kā dzidri skaidra upe vasaras tveicē sakarsušu ceļinieku. Viņa paplašināja Pētera redzamības horizontu kā spožas saules plūdi, klaidējot visapkārt sabiezējušos miglas blāķus, kas līdz šim neļāva redzēt tālēs esošos priekšmetus.
Pa tam Katrīna, aplūkojusi dārglietas, teica:,
— Ja tās ir no mana agrākā kuinga, tad nav jāšaubas viņam šo dāvanu aizsūtīt atpakaļ.
Parādot lielas vērtības gredzenu, viņa turpi- nāja:
— Es paturu tikai šo, jo tas man pietiekoši atgādinās tos labumus, ko viņš man darījis. Bet ja šī dāvana ir no mana jaunā pavēlnieka, tad es (o dodui atpakaļ. Es nekāroju pēc viņa dārgumiem. Es kāroju no viņa kaut ko vērtīgāku.
Tad viņa izplūda nevaidamās asarās. Lielā dvēseles saviļņojumā viņa pazaudēja samaņu.
Savas dvēseles jutas Pēteris nemēdza citiem slēpt. Tāpēc viņš nebija no istabas izraidījis ne divas dzimtikalpones, nedz Preobraženskas pulka majoru Siņīcinu, kas atradās istabā, kad cars un Katrīna tur ienāca. Tie bija viņu sarunu liecinieki.
Ar ožamspirta palīdzību un aukstu ūdeni kalpones noģībušo drīz atgrieza pie samaņas.
Kamēr kalpones pūlējās gar savu jauno kundzi, Pēteris domāja: «Cik savāda ir Ķatrīna! Citas sievietes pēc rotas lietām dzenas kā nezin pēc kādas laimes un gataivas par tām upurēt visu. !Si te ilgi prāto, no kā tās nākušas? — un taisas tās dot atpakaļ. Viņa kārojot pēc kaut kā vērtīgāka … Jā, saprotu. Viņa kāro tik pēc manas mīlestības. Un to es viņai gribu dot pilnā mērā. Viņa kļūs mana sieva! Mani reakcionārie tuvinieki un apakšnieki par to gan būs lieliski saniknoti, ka, neievērojot k,rievu dižbajāru meitas, precu svešinieci. Bet es tos piespiedīšu padoties. Un kā gan nē: Krievijas cars prec savu gūstekni . .. verdzeni. Vai te lai žults neaptekas tiem stulbajiem, bajāriem! Bet es tos saliekšu auna ragā! Parādīšu, ka cilvēks no cilvēka atšķiras nevis ar savu piedzimšanu pilī vai būdiņā, ne ar Kāviem senčiem un mantas stāvokli, bet ar savu prātu, darba spējām iun raksturu.»
Kad Katrīna no ģīboņa bija atmodusies, cars lai paskaidroja, ka dārglietas atsūtījis Menšikovs, kā šķiršanās dāvanu. Viņš bijis ar Katrīnu apmierināts, kā viņa pret to izturējusies. Bet lai viņa balvu pieņem un ir pateicīga.
Šis piedzīvojums Katrīnai bija tolaik, k! viņa atradās karaspēka nometnē, Vidzemē, 1703. „ 28. septembrī.
Aizbraucis uz Maskavu, Pēteris uzdeva lic! slepenībā gvardes kapteinim Batūrinam pārv Katrīnu no nometnes uz Maskavu. Kad tas bij^ izdarīts, tur viņu novietoja caram padevīgi muižnieces mājā. Šī māja atradās pilnīgi savru no citām dzīvojamām ēkām, liela parka vidū. No ārpuses nams bija vienkāršs un neizskatīgs, beļ iekšpusē patīkami iekārtots un diezgan komfor-i tabls. Tur Katrīnai nācās dzīvot dziļā vientulīb" Pēteris viņu sevišķi brīdināja neielaisties nekādā^ darīšanās ar sievietēm un izvairīties no pazīšan" ar tām- Viņas apkalpošanai cars atsūtīja no īn grijas kādu jaunavu. Tā bija puslīdz attīstīta u mācija Katrīnu pareizāk krieviski runāt. Lai ga Katrīna jau runāja tekoši un visu saprata, tomē viņas izruna krieviem bieži izvilināja smieklus par ko Katrīna gan neapvainojās.
Bet ar tādu gūstniecības dzīvi viņa nebij apmierināta. Viņai bija sabiedriskas tieksmes Gribējās dzīvot ļaudīs.
Kādreiz, kad Pēteris bija Maskavā un viņu apciemoja, Katrīna nenocietās un viņam praisijaj
— Bet, mīļo Pēter, kāpēc tu mani turi itin k- ieslodzījumā? Kāpēc man te jādzīvo tādā vien tulībā kā mūķenei klosterī? Mūķenēm vēl i tās priekšrocības, ka katrā klosterī viņu ir daudz- Turpretim man te jāgarlaikojas vienai ar Iren Osipovnu un kalponi.
— Katiņ, tā vajaga. Bet pacieties. Drīz pie, nāks laiks, kad es ievedīšu tevi citādākā dzīvē' Es tevi labi saprotu. Tu neesi augusi, ieslēgt teremā, kā mūsu bagāto bajāru meitas. Esi baudi jusi svabadību, dzīvojusi rosīgu ļaužu vidū. Tagad, atšķirtai no visiem un noslēptai vientulībā, tev uznāk skumjas un garlaicība. Bet tas nevilksies ilgi. Lai tu mani saprastu, es tev atklāšu manas, šķietami savādās rīcības iemeslus. Redzi, kas par lietu. Milzīgais vairums manu pavalstnieku ir tumši, kūtri, muļķi un nevīžīgi. Bet es htupstu pēc zinībām, pēc brīvības un labklājības nevien sev, bet arī visiem Krievijas pavalstnie- I iem. Bet viņiem labāk gribas gulēt uz krāsns nevīžībā kā lāčiem! netīrā ziemas migā. Tāpēc v ii.i i mani briesmīgi ienīst par to, ka es viņu mie~ / ti traucēju. Bet jāzina, ka lāči, no ziemas guļas i/d 'zili, ir ļoti nikni. Tā arī mani pavalstnieki, lie ir gatavi mani apēst ar visiem zābakiem. Taču :fK ceru, ka ar Dieva palīdzību es viņus pieveikšu nu kaut cik izmācīšu par cilvēkiem. Tomēr pa-
fuidiām viņu nelietības aug kā sēnes pēc ražena ietus vasaras beigās. Bet es esmu viens, kamēr viņu — miljoni. Savā stulbumā viņi nopaļā un nīst visu to labu, ko es ar pārcilvēcīgiem pūliņiem cenšos tiem sagatavot. Nonācis tik tālu, ka viņi mani dēvē par antikristu! Vai vēl kur tālāk var iet? Savā aklajā naidā viņi ar saviem tumsoņu ieskatiem saindējuši manu vienīgo dēlu no pirmās sievas, Alekseju un tā apstrādājuši to. l a arī dēls mani dziļi ienīst un perina ļaunus nodomus pret paša miesīgo tēvu.
— Nabaga draugs, ar kādām milzīgām grū- tib.im tev jācīnās! — līdzcietīgi iebilda Katrīna.
— Jā, tas taisnība. Bet paklausies vēl. Tagad, [Edā laikā, kad man jāved karš, nevien ar ārējiem ienaidniekiem, bet arī pastāvīgi jācīnās ar iekšējiem pretiniekiem, — es nevaru dot saviem pavalstniekiem jaunu naida iemeslu. Vinu acīs tu būsi basurmāniete. Viņi pielietos visus līdzekļus. lai tev un man kaitētu cik vien var. Es, aizņemts valsts darīšanās un mūžīgi braukājot no vienas valsts malas uz citu, 110 Ingrijas uz Voro- ņežu un Azovtu, no turienes uz Vidzemi un Maskavu, nevaru, tevi pietiekoši apsargāt. Es viņiem neuzticos un negribu atstāt tevi viņu vidū tagad, jo bīstos, ka viņi tevi nenonāvē. Bet mazliet pagaidi. Es ceru un ticu, ka. drīz varēšu tevi izved gaismā un ļaudīs. Pagaidām, pacieties. Aizņem laiku ar mācīšanos un rokdarbiem. Es apbrauj kāšu vēl Krieviju, kur mana klātbūtne 'nepieciešama. Kad atgriezīšos, tad ierīkošu tevi galma pie manas māsas Natālijas Aleksejevnas. Tur, protams, tev būs patīkamāka dzīvo nekā šeitan, 1 Ar tādu paskaidrojumu Katrīna pilnīgi apmierinājās un saprata, ka šobrīd citādāk nevar, Būdams Maskavā, cars nepalaida garām nevienu nakti, Katrīnu neapmeklējis. Vienā no t.ā4 dām reizēm viņš atnesa vēsti, ko bi ja dabūjis no Menšikova: kaujā kritis sirdīgais zviedru leitnants Kārlis Krūze.
Atceroties savas pirmās mīlestības laikus Glika mājā un laulības dzīves īsos mirkļus, Katrīna pārplūda asarām. Bet reizē ar to šās asara» viņai nomazgāja no sirds pārmetumus par atdo- sānos Pēterim. Kad pārgāja vēsts pirmais iespaids, viņai radās savāds miers. Kā krietns kaj rcivis Krūze bija kritis, aizstāvot tēviju. U.tļ sniegdama savus glāstus caram, viņa jau bija bi'usi atraitne. Tā tad viņas grēks nebija tik liels ā viņa to bija domājusi. Acīm, redzot, liktenis viņai bija labvēlīgs un atbrīvoja no šķēršļiem ceļu uz kādu augstāku mērķi.
Savus apmeklējumus Pēteris izdarija tādā; stundās, kad pilsētas ielas bija gājēju tukšas, ti kai viena grenadiera pavadīts. Tad, atmetis visas rūpes un raizes, cars pie mīļotās sievietes izbaudīja neaizmirstamas stundas. Ar Katrīnu viņš dālijās visos savos nodomos un cerībās. Viņai tas izkratīja savu sirdi un dabūja arvien brīvu, uzticamu padomu. Apbrīnojami ātri Katrīna aptvēra viņai atklātās valsts darīšanas. Apdomājusies, gandrīz arvien varēja dot lietderīgus aizrā] d i jumus.
Laikam aiztekot, cars pamalām sāka arī savus ministrus jeb kolēģiju priekšniekus pieņemt!
šinī slēptuvē. Viņš bija nācis pie pārliecības, ka li It cieti slēpties vairs nav liela vajadzība.
Cara miesīgās tieksmes un sakarus gudrā, I iktiskā sieviete mācēja pārvērst prāta un dvēseles sakaros.
Pēteris tai sacija:
— Katiņ, Dieva priekšā tu esi mana; karsti mīļota sieva. Pienāks laiks, kad tu tāda Lūsi airī cilvēku priekšā. Bet tā kā vecie, gadu: simteņiem iesakņojušies ieskati krieviem vēl par daudz stip- i i, Krievijas cars nevar precēt citādas ticības sievu, kā tikai grieķu-katoļu jeb pareizticīgu. Tāpēc tev, mīļā, pamazām jāsagatavojas pārnākšanai pareizticībā. Es tevi lūdzu — nes šo upuri manis labā. Tā kā mēs ticam vienam, un tam pašam trīsvienīgajam Dievam, ceru, ka tas upuris tev nebūs pārāk smags.
Katrīna apņēmās šo upuri nest, jo bija Pēteri no sirds iemīlējusi. Cara straujais raksturs un viņa mežonīgās dusmu lēkmes Katrīnu gan biedēja. Bet viņa palaidās uz Dieva žēlastību un palīdzību. Cerēja Pētera kaislības savaldīt un pēc iespējas apslāpēt, lai tās nepārvērstos postošās uguns liesmās. Glika audžumeitai saprata, Ka tas ir bīstams darbs, pie kā viņa ķērusies. Tomēr viņa to gribēja strādāt, jo domāja, ka liktenis viņu uz to aicinājis. Ja viņa to nespēs veikt, tad aizies bojā. Bet vienalga. Briesmas viņu neatturēja. Lai notiek, kas notikdams — uzvara vai nāve, — bet atkāpšanās nebūs. Lai notiek kā Dievs nolēmis.
Citā reizē Pēteris ieskati ja par vajadzīgu viņai paskaidrot par savu pirmo nelaimīgo laulību:
— Ar maniu pirmo laulību bija tā. Māte mani apprecināja ļoti jaunu. Man tolaik bija tik sešpadsmit gadu. Gan tiesa, ka arī agrākie Krievijas cari un lielkņazi precējušies 17—18 gadu vecumā. Tiem tomēr bija dota zināma brīvība pašiem izraudzīties sev sievu pēc patikas, lādi 110 visām Krievijas malām saaicināja uz Maskavu veselīgākās un daiļākās bajāra meitas. Sabrauci simts un vairāk jaunavu. No tām cara vecāk un audzinātāji izmeklēja 10—20 un tāls stādiji priekšā caram. No pēdējām nu cars izvēlējā! vispatīkamāko sev par līgavu,
— Ar mani bija gluži citādāk. Māte man ieskati ja par pilnīgi muļķa zēnu un domāja. k< man tur nav nekāda noteikšana. Viņa izmeklēji pati tādu jaunavu, kas patika viņai. Vai tā patīk man? — to nemaz neprasi ja. Tā bija Eidokija Feodorovna Lopucbina. Ar to mani tad appreci] nāja. Ļoti ticu, ka Eidokija bija patīkama mātei, Bet es pret šo jaunavu nesajutu ne maizāko mīlestību. Turklāt viņa bija trīs gadi vecāka pai mani. Un tas ndkur neder. Man citi pēcāk stāsti ja, ka es esot bijis baznīcā ļoti bēdīgs, kad mūs laulāja. Par mūsu kāzu nakti man nav nevienas priecīgas atmiņas. Mātei es to ļaunā neņēmu. Viņai, mani tik jaunu izprecinot, bija nolūks atrau mani no izpriecām ar rotaļbiedriem, no kaislības uz braucieniem pa ūdeni, no apkārtklaiņošanas To visu, kas man darija lielu prieku, māte ieskā tija par kaitīgu. Nu, lai Dievs viņai piešķir de bess valstību. Nesaprata māmiņa mani.
— Sievai bi ja tieši tāds raksturs, kādu māt< vēlējās. Bet tas bija pavisam pretējs manējam Tāpēc sieva jau pašā sākumā mani nevaldzināja Bet pēcāk, vaidot un raudot, mūžīgi pārmeto man. ka es dauzoties apkārt, bet viņu atstājot no- vārtā, galīgi atsvešināja. Un mūsu attiecības nonāca tik tālu, ka viņa man apriebās, un es to ie nīdu. Vēlāk māte mani sāka saprast. Un tad ari viņai zuda simpātijā prot vedeklu.
Kamēr es ar Eidokiju kopā dzīvoju, mums piedzima divi bērni. 1690. g. pirmdzimtais Alek sejs Pctrovičs, kurš vēl tagad dzīvo, bet gadu vē lāk otrs dēls Aleksandrs, kurš pēc septiņiem mēj nešiem nomira.
Es nevarēju sievas mūžīgo vaidēšanu un pārmetumus izturēt. Un tā kā viņa nevarēja vai negribēja manam raksturam pielaikoties. es pazaudēju pacietību. Liku ieslodzīt viyu klosterī un ļtii runia ju pāriet mūķeņu kārtā, ar ko mūsu laulība ir iznīcināta.
Tagad tu zini visu. Vari mani par manu izturēšanos nosodīt vai žēlot. — nobeidza Pēteris «āvas ģimenes dramas bēdīgo stāstu.
— Kā es lai varētu tevi nosodīt, kur tu esi tik daudz cietis. Pēc maniem ieskatiem, bēdīga tā l.iulības dzīve, kur nav abpusīgas mīlestības. Tāda laulāto kopdzīve ir tikai nepārtrauktas ciešanas. — piebilda Katrīna un apskāvusi Pētera galvu, skūpstija viņa pieri.
* *
*
Upuris, ko Katrīna bija uzņēmusies nest, pārmainot konfesiju, tomēr bija smagāks nekā viņa Iii ja domājusi. Krietna luterāņu prāvesta audzēkne, brīvā protestantisma gara piesātināta, Marta nevarēja pareizticīgās baznīcas dažu dogmu izprast. Tā, viņai bija ļoti grūti pierast pie tās parādības, ka krievi-pareizticīgie lūdza ne tik daudz Dievu, kā daudzus svētos. Savādi viņai izlikās, ka tas notika pēc tam, kad Pestītājam mirstot pie krusta Golgātā, Jeruzalemes tempļa lielais priekškars, kas slēpa vissvēto vietu no baznīcas pārējām telpām, bija. pārplīsis no augšas līdz apakšai, lai ikviens bez starpniekiem nāktu pie Dieva un pielūgtu Viņu. Tad, Katrīnu mulsināja krievu svētbildes. Nebūtu bijis nekādu iebildumu pret tāmi personām, kas bildēs attēlotas, ja tās stāvētu baznīcās vai mājās piekārtas ar nolūku atgādināt žo personu dievbijīgo dzīvi un labos darbus. Bet Katrīna redzēja, ka krievi pielūdz tieši pašus šos tēlus, turēdami jaunavas Marijas, apustuļa vai mocekļu — asinsliecinieku ģīmetnes nevien par «vētām, bet ticēdami, ka tām piemīt brīnumdarbu «pējas. Pēc viņas jēdzieniem iznāca tā: ja tādi brīnumdarbi nebija mūku apzinīga krāpšana mantkārīgos nolū kos, kas neapšaubami vietām
tika izdarīti, bet ja brīnišķīga izveseļošanās pielūdzot svēto tēla tiesām) notika, tad to nav dari jis tēls, cilvēku roku ražojums, bet pielūdzēja stiprā,' nelokāmā ticība uz izveseļošanos, tā tad — paš-4 iedvesma. Vēl savādi viņai izlikās tas, ka diev-j kalpojumu dziesmas, lūgšanas u. t. t. notika nevis dzīvajā krievu valodā, kādā runāja šolaik tauta, bet baznīcas — islavu valodā, ko tauta ne vairs runāja, nedz saprata. Šinī ziņā viņa pielīdzināja pareizticīgos krievus Romas katoļiem, kuru diev-; kalpojumi norisinājās — lai pie kādas tautības tie piederētu — sen aizmirstajā, mirušajā latīņu valodā, kuru vēl mācijās un saprata tikai zinātnieki.
Smagu iespaidu uz Martu darija dažādas pareizticīgo ceremoni jas. Pie tām. pierast viņai nā tās ļoti grūti, jo līdzšinējā konfesijā tādu bija visai maz.
Bet — viņa centās pastāvīgi sev atgādināt, ka viņa nav vairs Marta, bet Katrīnai. Mokas viņai darija tas, ka jauno ticības veidu viņa nevarēja pieņemt tikai ārīgi. Ja viņa bija cieši apņēmusies kļūt par Pētera — krievu, pareizticīgās tautas cara. —- sievu, — viņa pūlējās sevi pārveidot arī iekšķīgi. Tāpēc, atmetusi sāpīgo jautājumu iz tirzāšanu, viņa centās piemēroties apstākļiem. U lai netiktu par liekuli, ņēmāls pāraudzināt sevi, pakāpeniski pieradināties pie ieskatiem, kādi bija Pēterim. Ar laiku, visu dziļāk pārdomājusi, viņa nāca pie slēdziena, k,a jiaiumā konfesija atšķiras no agrākās īstenībā tikai sīkumos. Galvenais ko dols — ticība trīsvienīgajam Dievam, dvēseļu' ne mirstībai, mūžīgajai dzīvībai, paradīzei un elle1 — abām konfesijām bija viens un tas pats. Pa baušļi, svētā lūgšana un ticības apliecība, kā ar visa bībele — tie paši. Un pātarot acīs vienīg" šo galveno idejiu, viņa sīkumos piekāpās.
Kā Pēteris bija apsolījis, tā tiešām notika. Katrīnu aizveda uz pili uni novietoja oara māsas, lielkņaaes Natālijas Alok.se/evTias galmā, kur sa dlāvēja pidciņš caram padevīgu bajāru sievu un meitu, kā galma dāmas. Sākumā dzīvoja Preobra- /.enskā, vēlāk pārgāja, uz Maskavu.
Pēc attiecīgas sagatavošanas notika Martas pārkristīšanas ceremoniāls pareizticībā, piešķirot viņai vārdu Katrīna Aleksejevna. Tas tāpēc, ka par krusttēvu viņai bija Pētera dēls no pirmās nievas, lielkņazs Aleksejs Petrovičs. Krustmāte bija cara. pusmāsa, lielkņaze Katrīna Aleksejevna.
Savu soli Glika audžumeita nenožēloja. To \ iņai mācija dzīve. Vēlāk, kad carevics Aleksejs apprecējās ar Volfenbīteles princesi Sofiju-Šar- īo-ti, pēdējai bija atļauts palikt luterāņu ticībā. Tad Katrīna redzēja, ka tā ir liels šķērslis laulātu draugu abpusīgai labai saskaņai un rada vedamu, īgnumu, naidu un atsvešināšanos vienam 110 ot ra.
Tomēr, gluži neapzinīgi, savas dvēseles dziļumos līdz pat mūža galam Katrīna nēsāja protestantisma idejas kā kvēlošas dzirksteles zem pelniem. Tāpēc pret saviem agrākajiem ticības brāļiem, viņa,, tikusi varas augstumos, izturējās
labvēlīgi un visādi tos atbalsti ja.
* *
Saulrieta stari mirdzēja Maskavas baznīcu kupolos.
Lai ieelpotu svaigu gaisu, Pēteris izveda Katrīnu no Kremļa pils iekšējām telpām uz pils gaisa dārzu. Atbrīvojies no valsts darbu raizēm, cars gribēja pavadīt patīkamu vakaru pie savas sirds draudzenes sāniem.
No burvīgā skata jaunā sieviete bija lieliski sajūsmināta.
Pils gaisa dārzā ziedošie koki un puķes izplatīja brīnumjauku aromatu. T'ur auga augļu koki: ābeles, bumbieres, ķezberes, plūmes, valrieksti, ogulāji un daudz dažādi .smaržaugi un puķes, kā: piparmētras, salfejas, rezedas, oleandri, rozes u. c. Daži koki bija patlaban ziedoj Ar vēja nopūstām, ziedlapiņām bija piekaisīt visas malas. Gar dārza skadriņiem bi ja savāk zīda sprosiiņi ar siltzemju dziedātāju piļ niem — kanarijais putniņiem, papagaiļiem u Bija arī pašu zemes putni — lakstīgalas, strazug paipalas.
Redzēdams Katrīnas sejā atplaiksnamies pri ka smaidu, Pēteris apvaicājās:
— Vai tev, Katiņ, te patīk?
— Ļoti patīk! — līksmi atsaucās vaicātā.—Pil prāvesta Glika gan tiku lasijusi, ka senlaiku lieļ pilsētā Bābele, Kal dejas ķēniņš Nebukadnēca par patiku savai līgavai Semiramīdai Hcis uzb vēt skaistus gaisa dārzus uz augstiem stabie: Šos dārzus pieskaita pie senlaiku pasaules sep ņiern brīnumiem. Bet ka arī Maskavā tādi gai^ dārzi atrodas, to es nezināju.
— Par Nebukadnēcara gaisa dārziem arī ej esmu lasijis veclaiku vēsturē. Manas pils gai dārzs gan nav tik licis un augsts, nav arī tij grezns kā Bābeles. Neesmu arī to, diemžēl, p cēlis tev par patiku. Šo mazo gaisa dārzu lic uzcelt mans nelaiķis tēvs Aleksejs Michailovi 1685. g. par prieku manai mātei Natālijai Kir; lovnai un man, savam pastarītim. Tas ir tik desmit asu garš un četras asis plats. Pirms zemei uzbēršanas, velves apklātas ar svina plāksnē kas cieti salodētas kopā, lai nelaiž cauri ūdei kad dārzu laista,. Plāksnēm esot izlietots 640 pu<ļ svina. Nekā daiudz te nevar iestādīt. Dīķītf kur zelta zivtiņas, arī prasa vietu. Cik tad vai zemes atliek dārzam!,
Kad abi bija apsēdušies uz soliņa pie dār: žoga, Pēteris atkal apjautājās:
— Nu, kā tev vispār patīk jaunajā dzīve vietā?
— Kā tev teikt… — vilcinājās Katrīna aij atbildi.
— Saki vien droši. Laikam ne visai labi?
— To cs nevaru teikt. Bet te viss ir savāds, tik īpats. Pavisam cita pasaule. Esmu gluži apmulsusi no visa tā, ko redzu un dzirdu.
— Jā, es varu to iedomāties. Neskatoties uz /inamu greznību un bagātību, te tomēr valda «maga atmosfēra. To sajūtu visai stipri pat es, kas esmu še piedzimis un izaudzis. Kur nu vēl Iii — svaigs cilvēks.
Lai neapbēdinātu Pēteri, Katrīna pasteidzās wiva mulsuma iespaidu izklaidēt.
— Nedomā1 , dārgais, ka es te slikti jūtos. Te ir daudz brīnumjauka un skaista.. Kad es palieku viena savās istabās un noraugos sev apkārt uz milzīgo greznību, mani pārņem gandrīz vai bailes. Istabu sienas tapsētas zeltītām ādām, pie sienām, skaistas gleznas; augstā gulta ar dārgu Lftldaehinu; mēbeles ar perlamutra, zelta un sidraba inkrustacijām; zelta un sidraba trauki; daudz apkalpotāju un mani dārgie tērpi! No rīta, pamodusies, es neticu, ka tā ir dzīves īstenība, l ā vien izliekas, ka visiu to es redzu tikai sapnī, liet atmodusies ieraudzīšu ikdienas apkārtni. Un tad es pati sev jautāju: vai pasaka par pelnrušķīti ar mani pārvērtusies īstenībā? Ko esi atradis tu, apbrīnojamais princi, manī, vienkāršā nabaga sievietē? Tu nepiegriez vērību bagātajām un skaistajām, mātes meitām, bet ņem mani, nabaga Bērdienīti…
— Tevī ir kāds dārgums, ko neesmu atradis nevienā citā sievietē. Es tevi nemainīšu ne pret tūkstots skaistulēm. Tu man esi skaistāka un dārgāka par visu pasaulē.
To teicis, Pēteris noskfipstija viņai roku. Katrīna no prieka pietvīka kā sārtas rozes zieds saules vizmā. Šobrīd tā Pēterim izskatijās tik bezgala daiļa, kia viņš nenocietās. Viegli kā putniņu paķēra uz rokām un iesēdināja sev klēpī. Tad kā apskurbis skūpsti ja viņas kvēlošo seju, mirdzošās acis un smaržīgos matus. Arī viņa iedegās mīlas kvēlē un, apskāvusi mīļoto vīrieti, ļ savukārt to karsti skūpsti ja.
Kad mīlestības vilnis bija pārplūdīs, Pēteri^ atkal ierunājās:
— Es nebrīnos, ka tu jūties savādi šeit, Mas kavas caru pilī. Tāda sajūta ir gluži dabiskalJ Dzīve šeit patlaban atrodas, tā šalkot, ceļa jūlīsJ Es ārdu veco iekārtu un ceļu jaunu. Bet vecā vēl nepadodas, tāpēc jauno nevar ievest. Vēl pilļ nīgi valda vecā kārtība šinī pilī, Maskavā un vis Krievijā, jaunā kārtība atrodas vēl dīglī, cenšos jaunajai sēklai sagatavot zemi. Kur tc esmu paguvis, tur to sēklu sēju. Kad tā uzdīgs^ kad iesakņosies — tas nebūs tik drīz.
Tu nemaz nevari iedomāties, kā dzīvojuši agrākie cari, pat mans nelaiķis tēvs. Man no ma zāin dienām bijusi liela tieksme pēc brīvas dzīves, kādu dzīvo cilvēki citās zemēs. Ieraudzijis tepafl Maskavā nedaudzos ārzemniekus un novērojis, kā tie dzīvo, es pieķēros tiem ar visu sirdi. Ar dažiem no viņiem es cieši iedraudzējos. Timmer- muns, Leforts, Gordons, Brants — zelta cilvēki!! Vēl labāk es novērtēju sveštautiešus, kad bijuļ Holandē un dabūju ar tiem pamatīgi iepazīties! To es saprotu, tā ir cilvēku cienīga dzīve — dar-ļ bīga, rosīga, bet reizē ar to brīva un jlautra. Tā-j pēc mani bajāri vai ģībst aiz briesmām, redzot,! kā es cenšos dzīvot. Tev jāzina, ka agrākie cari] savā lielajā varā un bagātībā tomēr bijuši īstij vergi. Katrs brīvs vārds, katra kustība bija grēks! pret carisko cieņu, pret tradīcijām. Kur lai nul valstī varēja kārtība rasties, kad pat mans tēvsļ vēl gandrīz cita nekā nezināja, kā gulēt, ēst, dzert'ļ un dievkalpojumos stāvēt. Gavēņus ļoti cieti ie-j vēroja — to nav brīv un citu nav brīv ēst. Ga-ļ vēņu laikā tētiņš sešas stundas dienā nostāvējisļ baznīcā un izdarījis tūkstoti un vairāk klanīša-ļ nos. Dievu lūgt ir katra cilvēka svēts pieinākums.ļ Bet man negribas ticēt, ka Dievam tie tūkstoši «poklonu» būtu vajadzīgi. Citās konfesijās cilvēki arī lūdz Dievu, bet pietiek ar to, ka divi- (rīs reizes dievkalpojumā nometas cejos. Nedomāju, ka Dievs to atzītu par nepietiekošu.
Cars krieviem bija nevis cilvēks ar cilvēciskām tieksmēm, bet svaidīta persona. Tauta nedrīkstēja viņu redzēt. Tikai retos gadij umos, lielos svētkos cars izgāja ārā, lai parādītos ļaudīm. Tad, apģērbies pudiem smagās [1] ) zelta, sidraba un dārgakmeņu apšūtās drēbēs, tas gaindrīz nespēja svabadi kustēties. Ca.ru tad veda bajāri aiz rokām un pieturēja, lai tas no paguruma nepakristu.. Un kad cars pairādijās ļaudīm, tiem visiem bija jākrīt uz ceļiem, lai ari kur tas būtu, kauču vai netīrumos un dubļos. Es ciest nevaru tādu ākstīšanos! Tāpēc esmu to aizliedzis. Man. tāda godināšana ir pretīga. Neesmu nekāds ķīniešu elks, ka, mani ieraugot, cilvēkiem jākrīt pīšļos. Pat tuvinieki, cara bajāri, no rītiem ierodoties, taisīja pa trīsdesmit «poklonu». Gandrīz visa diena caram pagāja vienās ceremonijās. Es tādas ceremoni jas ieskatu kā smagus dzelžu pinekļus" uz kājām. Tāpēc — nost ar tādām! Nav nekā dīvaina, ka krievu tauta palikusi tik tālu atpakaļ. Cars nemaz nedabūja tautas dzīvi redzēt. Vai di ja, tautu nemaz nepazīdams. īstenie \ aldnieki bija muižnieki — bajāri. Tie savās muižās un sādžās darija ar zemniekiem, ko gribēja. Nē! Tāda dzīve nav manā gaumē. Un cik stāvēs manos spēkos, es centīšos pārtaisīt visu pēc Vakareiropas veidai.
Bet paliek vēss. Katiņ, iesim iekšā, — nobeidza Pēteris sarunu.
Cara tuvinieki — galma ļaudis maz pamazām sāka pierast pie domām, ka sakari starp caru Pēteri un Katrīnu solās būt ilgstoši; ka tā nav Pē tera vienkārša aizraušanās, kas tam drīz apniks Rija skaidri redzams, ka Katrīna Pētera sirdī ieaugusi stiprām saknēm..
Vecbajāru cilšu piederīgie gan raudzi jās uzļ jauno svešnieci ļoti īgni. Tie ar lielu prieku bū" tu viņu nozūmējuši. Tie domāja: «Nav citād ka šī skaistā basurmāniete stāv sakaros ar paš nelabo. Droši vien ar velna. burvības palīdzīb viņa Pēteri pie sevis saisti jusi un tur savos valgo cieti.» Bet labi pazīdami Pētera straujo dabu u viņa neganto dusmu lēkmes, tie baidi jās piret Kat-i rīmi kaut ko ļaunu uzsākt. Neuzdrošinājās pa. izrādīt savas patiesās jūtas. No pieidzīvojumier viņi labi zināja, ka cilvēkam galvu nocirst, uz spraust dzīvu.1 cilvēku uz smaila mieta vai sakrop ļot viņu uz moku rata — Pēterim bija tikpat viegli kā degunu nošņaukt. Bet kuram gan sava galva bija apnikusi?!
Tāpēc viņi pagaidām tikai ņēmās apstrādāt careviču Alekseju Petroviču, cerēdami uz labā-j kicm laikiem, kad. tas tēva vietā nāks tronī.
Tomēr tādu Katrīnas nelabvēļu nebija daudz. Tie stāvēja no galma mazliet atstatu, jo Pēteris,, instinktivi n.ojauzdiams viņos savus pretiniekus, kas tīko tam kaitēt, turēja tos no sevis pienācīgā attālumā. Turpretim, Pētera tuvinieki — galma ļaudis jau bija iemāeijušies cienīt cara: tālu ejošos plānus un tiecās tiem pielaikotics. Uz Katrīnu tie naidīgu prātu neturēja.
Kopā ar Katrīnu, lielkņaizes Natālijas galmā dzīvoja divas Menšikova māsas Marija un Anna Daņilovnas, bez tam Darja un Barbara Michai- lovnas Arscnjevas, no kurām vēlāk Darju apprecēja Menšikovs; Aņisja Kirilovna Tolstoja u. c. Ar visām viņām Katrīna sadzīvoja labā dra.u-1 dzībā.
Pētera un Katrīnas intimie sakari nepalika bez sekām. Drīz viņiem, bija divi dēli — Pēteris un Pāvils. Vecākiem bija pair tiem liels prieks.i liet šie prieki nebija ilgstoši. Abi puisēni nomira, būdami vēl zīdaiņi.
Karš pa tam turpinājās nepārtrauktā gaitā. 170?. g. krievu pulkus pret sakšiem-poļiom. Polijas teritorijā vadija Menšikovs. Pēdējam palaimējās pie Kališas smagi sakaut pretinieika pulkus, kurus vadija ģenerālis Mardefelds. Par tādu sirdī bu cars savam palīgam Menšikovam piešķīra Ižoras kņaza tituli. No Menšikova draugiem par to visvairāk priecājās Katrīna. Starp agrāko saimniecības pārzini un bijušo kungu nodibinājās silta draudzība, jebšu tagad viņi atradās mainītās lomās. Aiz pateicības, ka caur Aleksandru Daņiloviču tikusi Pēterim tik tuva, Katrīna pastāvīgi centās Menšikovu. atbalstīt. Nereti viņa izglāba to no cara dusmām, kad Pēteris uz sava mīluļa bi ja saskaities. Ņemot vērā, ka. Menšikovam piemita stiprā mērā mantkārība, un viņu vairākkārt pieķēra kukuļņemšanā, cara dusmas viņam nācās izbaudīt diezgan bieži. Šinī ziņā Menšikovs bija gandrīz pilnīgs pretstats Peterim.
Kamēr cars savās personīgās vajadzībās bija tiešām skops, valkāja gadiem vienu uzvalku, smagas, biezām zolēm un naglām pazolētas kurpes, Menšikovs ārkārtīgi mīlēja greznoties un tērēja savām vajadzībām milzīgas summas. Par viņa zaglīgajām rokām cars būtu to pilnīgi atme- metis vai izsūtijis trimdā. Bet Menšikovs bija ārkārtīgi darbīgs. Viņš strādāja ļoti centīgi, karā kāvās visai sirdīgi un a'r to lieliski veicināja oara nodomu izpildīšanu. Tāpēc Pēteris viņu cieta un viņa noziegumus allaž piedeva. Reizēm, kad uznāca dusmas, gaišajam kņazam pats personīgi ar visiem pazīstamo resno spieķit nomizoja zilu muguru. Citreiz uzlika tam prāvu naudas sodu. Bet to Menšikovs, uz valsts un iedzīvotāju rēķina kļuvis bagāts, viegli samaksāja. Pēc sodīšanas Pēteris pret kņazu parasti bija atkal laipns un mīlīgs, it kā nekas nebūtu noticis.
Ievērojot Menšikova milzīgās spējas un lielo
\aru Katrīnai kņaza draudzība bija vērtīgākā par zeltu un dārgakmeņiem.
Pret Pētera dēlu no viņa pirmās sievas, care- viču Alekseju Petroviču Katrīna izturējās laipni un korekti. Lai gan Alekseja raksturs viņai bija tikpat nepatīkams kā pašam Pēterim, tomēr viņa centās to neizrādīt. Viņai bija šā cilvēka no, sirds žēl. Ko gan viņš varēja darīt, ja tam trūka spēka pārvarēt no mātes iedzimto nevīžību, miegainību] pieķeršanos veclaiku dzīves veidam!
Viņai pašai nāca smiekli, cik savādā stāvoklī viņa bija nostādīta, attiecībā pret carcviču Alekse ju. Tas bija viņas krusttēvs. Bet tam bija jātop viņas padēlam. Turklāt par šo krusttēvu un nākamo padēl 11 iS. ii trīna bija tikai astoņus gadus jaunāka!
Lai 1111 kā, bet naida Katrīnas sirdī pretAlck- seju nebija. Kur vien viņa varēja, tā centās Alekseju aizstāvēt. Aleksejs savukārt saprata, k «čuchniete — basurmāniete» viņu labi ieredz un viņam mazliet simpatizē. Tāpēc , bargā tēva tramdīts un vajāts carevičs bieži vien meklēja aizsardzību pie Katrīnas.
Pieķerdamās ar visu sirdi un dvēseli Pēterim, Katrīna, protams, nevarēja neinteresēties par cara attiecībām pret citām sievietēm. Katrīna taču bija tāda pati Ievas meita kā visas citas, vismaz šinī ziņā. Ka cars bijis jau reiz precējies un pirmo sievu Eidokiju ieslodzījis klosterī, to viņš tai bija pats pastāstījis. Bet nepalika Katrīnai noslēpums arī tas, ka, pametot novārtā nemīlamo sievu, Pē-| teris bija laimīgus brīžus pavadijis pie Maskavas tirgoņa Monsa de-la Krua meitas Annas. Katrīnu-, stipri interesēja tas, kā izturas Pēteris pret Annu tagad? Vai tiešām \ iņai nāksies dalīties Pētera mīlā ar kroģera meitu un sacensties ar to?
Neuzkrītoši un aplinkus viņa sāka ievākt slepeni ziņas. Un tas, ko viņa dabū ja zināt, lika viņas sejā atplaiksnīties prieka smaidam. Katrīna uzzināja, ka Anna Monss pār cara sirdi vairs nevalda. Ziņu pienesēji stāsiija, ka Pēteris stipri saniknojies uz Annu un visu: viņas dzimtu, izņemot Annas brāli Vilimu Monsu, kurš ir cara dienestā un tur izrāda diženas spējas. Pārē jie Monsi, lielā mērā — izlietodami Pētera vājību pret Annu — izmantojuši cara labvēlību mantkārīgos nolūkos. Par kukuļiem tie dažādām personām iz- lūguši no cara dažādas koncesijas un nosodītiem apžēlošanas. Cars, to uzzinājis, licis lietu izmeklēt un, kad apvainojumi apstiprinājušies, Annu apcietinājis. Pēcāk Monsiem atņemts arī viņiem agrāk uzdāvinātais nams Maskavā. Tas bijis 1704. gadā.
Bet tāda bija tikai lietas oficiālā puse. Vēlāk nāca zināms, ka cietsirdībai, ar kādu Pēteris izturējies pret. savu agrāko simpāti ju, pavisam citi cēloņi. Tā bijusi Annas neuzticība Pēterim, viņas slepenie sakari ar citu vīrieti.
Savas svītas pavadībā un piedaloties ārvalstu sūtņiem, reiz Pēteris aplūkojis jauna cietokšņa celšanas darbus. Tur bijis nelaimes gadījums. Polijas - Saksi jas pilnvarotais ministrs Kenigseks no paceļamā tilta iekritis ūdenī. Klātesošie gan steidzās to glābt, tomēr sūtnis, laikam nemācēdams peldēt, noslīka. Kad līķi izvilka, cars pavēlēja izņemt no viņa kabatām visus priekšmetus, kas tam klāt, lai aizzīmogotu. Starp citām lietiņām pie slīkoņa atrada medaljonu ar kādas sievietes ģīmetni miniatūrā. Neko nedomādams, Pēteris to aplūko ja. Bet, uzmetis acis ģīmetnei, cars vai apstulba: tas taču bija viņa mīļākās Annas Monss de-la Krua portrets! Kā tas varēja kļūt pie Ke- nigseka? Greizsirdības dzīts, cars norāva zīmogu no dokumentiem, kas bija jau kopā sasieti, un sāka tos lasīt. Tur tas atrada Kenigsekam adresētas Annas Monss vēstules ar viskaislīgākās mīlas jūtu apliecinājumiem.
Pēteris tūdaļ, atstājis savu svītu, devās uz palma dāmas Helēnas Fādemreclītes māju, kur viņš arvien bija slepeni saticies ar Annu un ar
kuru Anna bija lielā draudzībā. Galma dāmas vīrs Fādemrechts bija pasta pārvaldnieks. Lika tūdaļ turp ataicināt Annu. Kad Pēteris tai jautāja — kāpēc viņa vēstules raksti jausi Kenigsekam, — Anna tiecās to noliegt. Tad cars parādi ja tai ģīmetni un viņas pašrocīgās vēstules, leraudzijusi vēstules un dabūjusi zināt, ka Kenigseks miris traģiskā nāvē, Anna sāka gauži raudāt. Pa to starpu cars, visai saniknots, izsaoija tai rūgtākos pārmetumus par neuzticību. Annai kļuva bailes, ka Pēteris dusmās to uz vietas nenogalina. Tomēr tas savaldijās.
Pēc dusmu lēkmes Pēteris pats apraudājāsJ Viņš tai teica: lai gan šī viņu neganti piekrāpusi,' tomēr ļaunu tai nevēlot.
— Es pats esmu vainīgs, ka tev uzticējos. Bet, es pats sevi nicinātu, ja pēc visa notikušā turpinātu ar jums sakarus. Atdodamies kaislībai, es māku uzglabāt cilvēcīgas jūtas. Negribu jūs vairs redzēt. Bet nekad nepielaidīšu, ka jūs ciestu trūkumu.
Cars atprasi ja arī viņai savu briljantiem greznotu ģīmetni, sacīdams:
— Ģīmetne vairs nav vajadzīga, ja nicināts vergs top vairāk cienīts par oriģinālu.
Tomēr cars Annu un viņas māsu Maltrenu noturēja apcietinājumā trīs gadus. Pa tam Anna iemīlējusies Prūsijas sūtnī Keizerlingā. Tas allaž caru aizlūdza par māsām Monss. Pēc tam, kad abas māsas oars lika atsvabināt, Keizerlings ar Annu salaulājās, bet drīz nomira. Par Annu pēc tam. galma aprindām vairs nebija nekādu ziņu. Viņa savu mūžu pavadi ja klusībā kaut kur provincē. Ne Pēterim, ne Katrīnai air Annu neiznāca nekad satikties.
Tā tad, šo sāncensi Katrīna domājās pie- veikusi. īstenībā gan to bija izdarijuši viņai labvēlīgi apstākļi.
Taču, labi pārzinādama Pētera nepastāvīga raksturu un viņa kaislību uz sievietēm, Katrīna
nekad viņam pilnīgi neuzticējās, bet aizvien vērīgi uzmanīja, lai tas neiemīlētos kādā citā sievietē, un pēdējā neapdraudētu viņas stāvokli. Katrīna ne uz brīdi neaizmirsa, ka viņa vēl arvien nav cara likumīgā sieva. Un kamēr viņa nebija Pēterim pielaulāta, viņa apņēmās ļoti uzmanīties, las bija grūts uzdevums. Jo grūtāks vēl tādēļ, ka Pēteris to nedrīkstēja manīt. Atlikās tikai viens ceļš— dubultot un trīskāršot saivu uzmanību1 pret Pēteri. Bija jāpierāda nevien vārdos, bet darbos, ka viņa, Katrīna saprot Pēteri tā, kā neviena cita sieviete to nespēj, ka viņa var tam sniegt tādu mīlestību, uz kādu citas nav spējīgas. Ar to vēl nepietiek. Viņai jātop Pētera uzticamai draudzenei un centīgai palīdzei valsts lietās. Jābūt nevien cara dzīves saldinātajai, bet arī viņa nodomu veicinātājai.
Tad nu, saņemdama kopā visu savu mīlas bagātību un apvienodama to ar iedziļināšanos Pētera diženajos plānos, kas tik plaši kā okeāns, Katrīna kāroto sasniedza. Vismaz Pētera izturēšanās lika domāt, ka tā tas ir.
1708. g. Katrīnai piedzima meitiņa, kurai deva vārdu Anna.
— Piedod, ka nav puisēns, — teica viņa Pēterim.
Kā minēts, pirmie viņu bērni, Pēteris un Pāvils, bija miruši maziņi.
— Bet vai tad tas no tevis atkarājas!, — izsaucās cars smiedamies. — Savādi būtu, ja vecāki varētu bērnus radīt pēe savām iegribām. Mīļā Katiņ, apmierinies. Ļausim, lai Dievs dara. pēc sava gudrā prāta. Neuzspiedīsim Dievam mūsu gribu. Mēs varam Dievu lūgt, lai izpilda mūsu velēšanos. Viņš var mūs paklausīt, bet var arī nepaklausīt.
Saņēmusi cara roku, Katrīna maigi glāstija j to. Viņa bija pateicīga Pēterim, ka tas tur uzt viņu labu prātu.
Neraugoties uz vairākām dzemdībām, Katrīna ļ iomēr aizvien no jauna atplauka. Viņa bija skai-j sta un kļuva Pēterim arvien jo pievilcīgāka. Carus pievilka ne tikai viņas sievišķīgais daiļums, betl arī dvēseles cēlums un viņa centienu liela iz-ļ pratne.
Nevien pats Pēteris, bet arī viņa pavalstnieki aizvien vairāk Katrīnu sāka cienīt un mīlēt. KanA vien bija iespēja pie viņas piekļūt, tie griezā^B pie viņas pēc palīdzības. Jau minēts, ka bieži viņas palīdzību meklēja kņazs Menšikovs. Viņai rakstija žēlabu pilnas vēstules agrākais viņas kungs Šeremetjevs, kuru cars par nopelniem kauj jas laukos bija iecēlis grāfu kārtā. To darija ari citi krievu augstmaņi, bet jo biežāk carevičs Alek-j sejs. Pret nepaklausīgo dēlu cara dusmas sāka izgāzties arvien biežāk. Un Aleksejs nezināja citur meklēt glābiņu, kā pie Katrīnas.
1708. g. beigās, saņēmis no Pētera bargu vē-ļ stiuli. Aleksejs, satrūcies, griezās pie divānt cara tuvām sievietēm:
«Katrīna Aleksejevna un Anisja KirilovnaJ esiet sveicinātas. Lūdzu jūs, uzziniet un atrakJ stiet, kāpēc tētiņš — valdnieks uz mani sadusmo-8 jies, jo viņš raksta, ka es esot atmetis darbu unļ staigājot bezdarbībā; par to man liels apmulsumsl un skumjas..
Mazliet vēlāk, divās citās vēstulēs Aleksejs» raksta Katrīnai:
«Par jūsu mīlestību, ko man parādijat. 110 sirds pateicos un lūdzu arī turpmāk mani neat-1 stāt kādās likstās, pie kam ceru uz jūsu žēla-i stību .. Citā:
«Ļoti pateicos par jūsu žēlastību pret mani,i ka caur jūsu aizlūgumu esmu saņēmis no tētiņu—• ļ valdnieka laipnu, saudzīgu vēstuli.»
Reiz Aleksejs bija slepeni aizbraucis no Maskavas uz Suzdaļu pie savas mātes. Par to dabūja zināt Pētera māsa Natalija Aleksejevna un paziņoja caram. Pēteris uz dēlu briesmīgi saniknojās. Izbailēs Aleksejs lūdza Katrīnu, lai paglābj viņu. Tad Katrīna apmierināja cairu tiktāl, ka tas dēla patvaļību piedeva.
Rudenī Pēteris, atstājis valsts lietas siavu uzticamu palīgu rokās, devās uz dienvidiem pie karaspēka Ukrainā. Tur cars attīsti ja drudžainu darbību, gatavodamies dot izšķirošu triecienu zviedru karalim, kurš ar saviem pulkiem bija tur ielauzies no Polijas.
Un cara klātbūtne tur tiešām izdarīja brīnumus.
1709. g. 27. jūnijā pie Poltavas starp krieviem un zviedriem notika ārkārtīgi sīva kauja. Zviedru pulkus vadija feldmaršals Rēnšilds, krievu—feldmaršals Šeremetjevs. Kaujā ņēma dalību arī abi valdnieki — Kārlis XII un Pēteris I. Jau kādas dienas agrāk, pretiniekiem apšaudoties, zviedru valdnieks bija ievainots kājā. Tagad viņš lika sevi nest pa kau jas lauku šūpuļkrēslā. Kad iedegās kauja, arī Pētera dzīvība nonāca briesmās. Viena lode tam izurbās caur cepuri, neskārdama galvu, otra trāpija sedlos, bet trešā slīdēja tam gar krūtīm tik cieši, ka salieca vara krustiņu, kuru Pēters, līdzīgi visiem pareizticīgajiem, nēsāja uz krūtīm kaklā pakārtu.
Kaujas iznākums nesa kareivjiem spīdošu uzvaru. Uz kaujas lauka palika guļot 9000 zviedru. Pats feldmaršals Rēnšilds,trīs ģenerāļi, daudz virsnieku un tūkstotis kareivju Krita krievu gūstā. Karalis aizbēga uz dienvidiem. Ģenerālis Lēven- liaupts viņam pakaļ veda zviedru armijas atliekas.
Tai pašā dienā Pēteris sarīkoja Poltavā dzīres, kur pieaicināja arī sagūstītos zviedru ģenerāļus. Cars pret tiem izturējās ļoti laipni — tūdaļ atdeva pie sagūstīšanas atņemtos zobenus, uzslavēja viņu drošsirdību kaujā un uzticību savam valdniekam.
Pacēlis pilnu vīna kausu, cars izsaucās:
— Dzeru iujz jūsu, savu kara mākslas skolotāju veselību!
Uz to drošsirdīgais Rēnšilds atbildēja:
— Labu gan pateicību parādījuši skolnieki saviem skolotājiem.
Zviednui ģenerāļi, sagrauzti un bēdu nospiesti, vīna kausiem pieskārās tikai aiz pieklājības.
Pēc dzīrēm. Pēteris izdeva rīkojumu apbedīt visus kara laukā kritušos, pie kam pats strādāja ar lāpstu kā vienkāršs kareivis. Bet Menšikovam, kurš kaujā bija vadijis labo spārnu, cars pavēlēja dzīties pakaļ zviedru karalim un viņa armijas atliekām. To Menšikovs spīdoši izpildi ja. Krievija nāca zviedrus pie Dņepras. Zviedriem vairs ne- >ija ne artilērijas, ne municijas. Tāpēc, redzot, ka pretoties ir veltīgi, Lēvenhaupts ar savu palīgu Kreicu un 16.000 kareivjiem padevās gūstā. Pateicoties Ukrainas hetmaņa Mazepas nodevībai, kurš pārgāja pie zviedriem, Kārlim XII izdevās aizbēgt ar dažiem ģenerāļiem uz Turcijas cietokšņa Očakovas pusi.
Visu savu naudu, kas bija galvenajā zviedru nometnē. Kārlis bija pazaudējis pie Poltavas, kur tā bija kritusi krievu rokās. Kārlis saprata, ka turki, pie kuriem viņš tagad gribēja meklēt glābiņu, viņu uzņems ar nepatiku.. Ret stāvokli varēja glābt viņa sabiedrotais, Ukrainas hetmanis Mazepa. Ta( s kā nodevējs tagad bēga! līdz Kārlim. Mazepam bija palaimējies caur visā,*! kara burz- rnām paglābt savu valsts kasi i« bēgot to paņemt līdzi.
Citkārt varenais zviedru karalis, tagad trenkāts un dzenāts, stipri cieta no ievainojuma kājā. Ar saviem pavadoņiem viņš devās pāri saules izdedzinātai stepei, kur nebija dabūjams ne ūdens, nedz kādi pārtikas līdzekļi. Steigā bēgot, nebija arī laika par to iegādāšanu domāt.
Menšikovs izsūtija jātnieku pulciņus meklēt izsprukušo karali visos virzienos. Krievi panāca bēgļus — karali un. hetmani, kad; tie laivā cēlās pāri Bugas upei. Smagi pārpildītā laiva grasijās nogrimt. Lai glābtos no nāves vai krievu gūsta, iemeta upē divas mucas zelta dukātu, kas ar tādām pūlēm bi ja izglābtas. Atbrīvota no smagā zelta, laiva pacēlās augstāk uz upes līmeņa. Un tas palīdzēja bēgļiem izglābt kailo dzīvība.
Izglābies, Zviedrijas karalis dabūja patvērumu pie turkiem un ilgāku laiku uzturējās Ben- deru cietoksnī. Jebšu viņa armija bija gandrīz galīgi iznīcināta, tomēr karu pret Krieviju viņš stūrgalvīgi liedzās izbeigt.
Par varonību kaujā pie Poltavas un Lēven- naupta armijas sagūstīšanas cars Menšikovu pa- augstinā ja par feldmaršalu.
Kad vēstis par krievu «viktorijiu» saņēma krievu galms, visi kļuva, ļoti līksmi, jo cerēja, ka tagad nu, laikam briesmīgais karš izbeigsies.
Ar lielu nepacietību Katrīna gaidijai atgriežoties mājup Pēteri. Lai jo drīzāk ar viņu satiktos, viņa no Pēterburgas aizbrauca uz Maskavu, tuvāk Ukrainai.
Bet cars tik drīzi neatgriezās. Pēc Poltavas kaujas viņš devās uz Poliju, ktir atkal veda sarunas ar savu ne visai uzticamo sabiedroto Augustu 11. Kārlis XII, iekarojis Poliju, bija nogāzis Augustu no troņa un iecēlis par Poli jas karali sev padevīgo Staņislavu Leščinski. Bet pēc zviedru sakaušanas un Kārļa XII aizbēgšanas u,z Turciju Augusts atkal pacēla galvu. Ar savu sakšu pulkiem (jo Augusts bija arī Saksijas kūrfirsts) un krievu palīdzību viņš Poli jas troni drīz atguva. Staņislavs bija spiests bēgt un dabūja patvērumu Francijā, kuras karalis Ludviķis XV pēcāk apprecēja Staņislava meitu Mariju.
No Poli jas Pēteris vēlā rudenī vēl dfevās uz Rīgu, kurti pa tam bi ja aplencis feldmaršals grāfs Šeremetjevs ar 40.000 vīriem. Aplūkojis aplenk- sanas nometni, pats cars izšāva no dižgabala trīs bumbas uz apsēsto Rīgu.
Tā kā nāca virsū ziema, cars pavēlējai kņazam Repņinam ar 7000 kareivjiem uzturēt ap Rīgu tikai blokādi, bet pārējos pulkus izvietot p ziemas mītnēm Vidzemē un Kurzemē.
No Kurzemes Pēteris devās uz Pēterburga, bet no turienes uz Maskavu.
Pa tam 1709. g. 18. decembrī Kolomnā, netālu no Maskavas, Katrīnai piedzima meitiņa Elizabete Peirovna.
Pēterim bi ja sarīkota svinīga ieiešana Maskavā. jo bija nodomāts svinēt Poltavas uizvaru. Ret, dabūjis vēsti par meitas piedzimšanu, cars svinības atcēla. Viņš teica:
— Atliksim uzvaras svinības un pasteigsimies apsveikt ar ierašanos pasaulē manu meitu.
Uspenskas katedralē noturēja pateicības dievkalpojumu. Noklausījies to, Pēteris devās uz Kolomnu pie ģimenes. Katrīnu un jaiunpiedzi- mušo meitiņu Elizabeti viņš atrada spirgtas un veselas. Aiz prieka tad sarīkoja dzīres.
Kolomnas pils, Maskavas lielkņazu un caru vasaras rezidence, gan bija celta no koka, bet visai plaša. Pilī bija 270 istabu ar 5000 logiem. Tā tad bija pietiekami telpu, kur novietot viesus.
Pēterim bija prieks zviedru sagūstītos ģenerāļus un virsniekus uzaicināt tieši uz Kolomnas pili vēl citā nolūkā. Viņam gribējās, lai zviedri] redz, ka, neraugoties uiz Krievi jaS atpakaļ palikšanu, salīdzinot ar citām valstīm, tomēr arī te ir ka-ut kas redzēšanas vērts. U,n tā bija Kolomnas pils, ja ne ar savu ārējo architekturu. lai gan arī tā bija īpatu, bet vairāk ar savu iekšējo iekārtu.
Kolomnas pili kāds jūsmīgs dzejnieks bija nosaucis par pasaules astoto brīnumu. Tas nu gau bija pārspīlējums. Taču skausta: tā bija Dzejnieks savos pantos attēlojis, ka pils līdzinoties senlaiku Zālamana templim], lai gan nav būvēta no ciedru kokiem. Visur apzeltītas dzegas un nišas. Gar
hiēnām apbrīnojamas gleznas. Pie kāpnēm un gailošos izstādīti dažādu svešzemju zvēru un pnitiu teli. Lauvas groza galvas un rūc, kad tiem iet garam. Vilki blisina spulgojošās zaļganās acis un izpleš rīkles, it kā taisīdamies virsū brukt. Tie tik mākslīgi izveidoti, ka līdzinās dzīviem. Nezinātājam, tos redzot pirmoreiz, top bail. Ziemas laikā tur zied puķes. Lielos sprostos dzied putni, klaigā papagaiļi.
Krievu augstmaņus, kā arī zviedru ģenerāļus un virsniekus pacienāja pils daudzajās, izgreznotajās istabās. Kareivjus mieloja ārā, kopā ar vienkāršo tautu. Tur izvēla vairāk mucu vīna. Uz uzstādītiem galdiem salika ēdienus. Saprotams, diezin cik ērti nebija ziemas laikā mieloties zem. vaļējas debess. Bet, no vīna sasiluši, ļaudis par aukstumu neko nebēdāja.
Toties istabās valdija vislielākā omulība un jautrība.
— Katiņ, nāc, parunājies ar saviem tautiešiem, kas atnākuši pie mums viesos, — smiedamies, aicināja cars Katrīnu pie galda, kur starp citiem sēdēja arī zviedru ģenerāļi: Rēnšilds. Lē- venhaupts, Šlipenbachs, Ross, Kreics u. c. — Varbūt tev atrasies vēl kāds pazīstams.
Pa ilgajiem gadiem, kas nodzīvoti Krievijā, Katrīna zviedru valodu bija mazliet piemirsusi. Bet sarunāties viņa vēl varēja puslīdz tekoši, gan jaucot pa starpām holandiešu un vācu vārdus.
Piegājusi un apsveicinājusies ar zviedru militārpersonām, Katrīna griezās pie galda biedra, ģeneraļa Šlipenbacha:
— Sveiki, jūsu. ekselence! Es jūs esmu redzē- j usi.
— Neatceros, kur un kad mēs būtu satikušies, jūsu majestate, — drusku apjucis, atbildēja Šlipenbachs.
— Pirms gadiem deviņiem — desmit es jūs redzēju dažas reizes Alūksnē pie prāvesta Glika.
— Ak tā? Pie Glika tiku gan bijis. Bet at vainojiet, neatceros jūs tur redzējis.
— Nav tur nekā dīvaina. Es toreiz biju vē jauna, draiskulīga meitene, vadiju Glika'saimniecību. Vai tad nu jūs, jau tolaik ģenerālis bū dams, varējāt mani ievērot.
— Redziet, kā laiki grozījušies. Tagad jūs ja tā drīkstu izteikties — vadat Krievijas vaid nieka saimniecību.
— Tā nu gandrīz iznāk, — Katrīna smējās, t
— Vai jums mav zināms, kur tagad atrodas^ prāvests Gliks? — ģenerālis vaicāja.
— Aiz zvaigznēm, Dieva pagahnos, — skumj noteica Katrīna.
— Ak miris! Nu, lai Dievs viņa dvēseli guld Ābrama klēpī. Tas bija dievbijīgs, enerģisks uc gudrs vīrs.
— Es dabūju ziņas, ka Glika tēvs miris prieka trim gadiem Maskavā. Tur viņš bija ierīkoji, augstāku skolu.
Vēlāk sarunas pieņēma jautrāku veidui. Pa vērusies sāņus uz Pēteri, Katrīna redzēja, ka ta dzīvi sarunājās ar citiem viesiem. Tad viņa pus līdz šķelmīgi ievaicājās Šlipenbacbam:
— Kā jūs, ekselence, bijāt apmierināti a manu nelaiķi vīru?
— Jūsu nelaiķi vīru? — brīnijās ģenerālis. — Bet kas viņš tāds bija?
— Nu, agrākais virsseržants, vēlākais leitnants Kārlis Krūze. Vai tas nebija krietns kareivis?
Šlipenbachs tūdaļ neatbildēja. Lai izvairītos no tiešas atbildes, viņš savukārt vaicāja:
— Vai es arī nebiju krietns kareivis?
Uz to Katrīna atbildēja: — Jā!, Bet es atkārtoju agrāko jautājumu.
Tad Šlipenbachs teica:
— Katrā ziņā, jūsu majestate. Un es esmu lepns, ka viņš kalpojis man padotajos pulkos.
To dzirdot, Katrinai saskrēja acīs asaras, kuras viņa pasteidzās noslēpt.
1710. g. Kurzemes hercogs Fridrichs Vilhelms izlūdzās 110 cara viņa pusbrāļa meitas Annas Iva- novnas roku, uzstādot dažas politiska rakstura prasības. Cars tam uzstādija savas pretprasības. Sākās kaulēšanās. Viena un otra puse drusku piekāpās un sarunas beidzās ar labiem panākumiem.
Augustā ieradās Pēterburgā pats līgavainis krievu feldmaršala grāfa Šeremetjeva pavadībā.
Pēc deviņju mēnešu aplenkšanas Rīga bija ktitusi krievu rokās. Bads un mēris to bija piespieduši padoties, jo tie bija prasījuši 22.000 cilvēku dzīvības. Protams, ka lielu dalu no tiem bija nogalinājušas krievu artilērijas bumbas.
Galīgi nonīkušais un skaitliski saplakušais zviedru garnizons, kas savu varonību bija tik gaiši pierādijis, ka Pēteris dusmās nosaucis Rīgu I par nolādētu pilsētu, bija kapitulējis ar goau, izejot ar ieročiem un karogiem.
15. jūlijā1 bija iegājis Rīgā Šeremetjevs ar saviem pulkiem.
Pēc slavenās uzvaras tad nu grāfs tievās uz galvaspilsētu, stādīties priekšā caram. Rīgā viņam piebiedrojās Kurzemes hercogs.
31. oktobrī Menšikova plašajās palutās, Va- ļ siļsalā, notika Annas Ivanovnas un Fridricha-Vilhelma kāzas. Laulību ceremoniālu izdarija ar- ohimandrits Teodosijs Janovskis, turot svētrunu latīņu valodā.
Pēc tam divās zālēs sākās kāzu dzīres. Par [ godu jaunajam pārim Pēteris bija licis sagatavot [ savādu pārsteigumu. Sulaiņi ienesa un novietoja uz galdiem divus milzīgus pīrāgus. Pats cars, paņēmis nazi, tos pārgrieza. Tad no katra pīrāga izlēca pa pundurītim — vīrietis un sieviete. Tie turpat uz kāzu galda nodejoja menuetu.
Visi par šo joku gavilēja. Dzerts tika uz nebēdu.
Pēc kāzām jaunais pāris, pavadīts no laim vēlējumiem, devās uz Kurzemi. Šķiroties, vies mīlīgie saimnieki hercogu un viņa svītais loc.ek ļus, centās sirdīgi pacienāt, protams, neaizmirzd mi arī sevi. Laimīgo jauno vīru tā apdzirdi ja ka nabags ne izcieta. Kad jaunsalaulātie bija aiz braukuši tikko 40 verstu, no Pēterburgas, hercog jutās tik slims, ka kāzu braucienam vajadzēj apstāties Dūderhofas muižā. Tur Fridrichs-Vil-j helms pēc dažām stundām nomira, nedabūjis pat; lāgā izbaudīt medus mēnesi.
Par tādu laimīgu kāzu nelaimīgu iznākumu protams, visi bija stipri apbēdināti.
Šis kļūmīgais notikums devis krieviem sakam vārdu: Kas krievam veselīgs, tas vācietim nāve. (Čto rnsskomu zdorovo, to ņiomcu smertj.)
Jaunā atraitne bija lielās bēdās un apmulsumā — ko nu darīt? Atgriezties uz Pēterburgu, vai turpināt ceļu uz Jelgavu? Bet drīz at joņoja kurjers un atveda cara rīkojumu atraitnei braukt uz Kurzemi.
* *
*
Varēja cerēt, ka pēc zviedru armijas sakaušanas pie Poltavas, pēc Rīgas un citu Vidzemes un Igaunijas pilsētu pazaudēšanas Kārlis XII reiz atzīs, ka tālāk karu vest pret Krieviju nav iespē jains un meklēs līdzekļus miera līgšaniai.
Bet izrādijās, ka tie, kas tā domājuši, ir ļoti vīlušies.
Kārlis nelikās mierā. Redzot, ka viņam pašam vairs nav karaspēka, ko sūtīt pret krieviem, viņš izlietoja visus līdzekļus, lai piespiestu Turciju ar krieviem noslēgto līgumu lauzt. Cerēdams piedabūt sultānu Achmietu 111 sev par sabiedroto, Kārlis gribēja sagumdīt turkus uz karu pret Krieviju, cenzdamies pa to starpu savākt jaunus pulkus Zviedrijā, lai karu turpinātu līdz uzvarai.
Likās, ka liktenis palīdz Kārlim XII. Ar Francijas sūtņa de Soljara palīdzību viņš prata tiktāl (ielabināties sultanaim, ka Achmets III piesūtija Cārlim kā dāvanu vairākus tīrasiņu sugas zirgus un simts tūkstošus zelta dālderu. Ar to vēl sultānā labvēlība nebija izsmelta, jo viņš lika izmaksāt Kārlim pa pieci simti dālderu dienā uzturas naudu un nodeva, viņa rīcībā tūkstoti janicāru kā goda sargus.
Tagad Konstantinopolē sākās slepena, oet sīva cīņa starp Krievijas sūtni Tolstoju no vienas un Kārļa XII draugiem no otras puses. Portas liclvezirs, no Tolstoja piekukuļots, negribēja uz karu ar Krieviju ielaisties. Tad Kārlis nežēloja naudas', nedz pūliņu un panāca to. ka liclvezirs Kuršumli-Ali tika no amata nogāzts un viņa vietā iecelts Kiperli-paša — zviedru karaļa labvēlis. Lai gan šis labvēlis ilgi nepastāvēja pie varas, jo krita sultānā nežēlastībā un tika izsūtīts trimdā uz Negropontas salu, tomēr ar Francijas sūtņa palīdzību beidzot panāca to. ka Turci ja pieteica Krievijai 1710. g. 9. septembrī karu. To uzzinājis, Kārlis XII uzgavilēja.
Pēc divi dienām tika izdota pavēle mobilizēt 120.000 turku un 100.000 tatāru.
Karš izcēlās tik negaidot, ka Pēteris bija pārsteigts, saņemdams par to vēsti. Pirms kara pieteikšanas cars bija sūtījis sultānam vairākas draudzīgas vēstules. Bet tās nebija adresatam rokās nonākušais. Krimas clians bija nostājies Kārļa XIf pusē un pavēlējis saķert visus kurjerus, kas ierodas no Krievijas puses.
Kā turkiem parasts, Krievijas sūtni Tolstoju tie bija ieslodzijuši Septiņtorņu cietoksnī.
Saņēmis kara pieteikumu. Pēteris izsūtija karaspēku uz Turcijas robežām. Tad, nokārtojis mājās steidzamākās darīšanas, viņš 1711. g. 6. martā izbrauca arī pats turp, ņemdams līdz arī Katrīnu.
Viņu ceļš gāja caur Poliju. Tur cars gribējaj atkal satikties ar Augustu II. Bet ceļā uz turieni pie Polijas robežām, Luckā, Pēteris stipri saslim ar cingu. Slimība ņēma tik ļaunu gaitu, ka tuvi nieki jau sāka baiļoties, ka cars nenomirst.
Bet kā caur likteņa žēlastību, pie viņa bija Katrīna. Un tagad šī sieviete pierādija visai pasaulei, ka viņa ir Pēterim līdz sirds dziļumieH padevīga draudzene, kas kļaujas pie viņa nevie jautros brīžos, lai baudītu laimi, bet spēj dalīti ar viņu arī vislielākā nelaimē un — kad vaja dzīgs — tukšot ar viņu kopā bēdu kausu.
Ar apbrīnojamu uzupurēšanos Katrīna Pē teri kopa -un slimības laikā, sargāja no katra kai tīga iespaida. Viņa tā pūlējās dienām un naktu pie slimnieka gultas, ka lāgiem aiz noguruma un pārpūlēšanās gandrīz krita no kājām.
Un kad jau izlikās, ka visi šie pūliņi veltīgij tad paspīdēja cerības stariņš. Krize bija laimīgi pārciesta, slimnieks sāka atveseļoties. Ņemot vērā Katrīnas ārkārtīgās pūles, rūpes un raizes. Pē tera stiprais organisms ņēma pār slimību virs roku. Pēc divi nedēļām cars atveseļojās.
— Katiņ, tu mani esi izrāvusi no nāves rokām, — sāci ja Pēteris, glāstot un skūpstot viņas rokas un mīlestības pilniem skatiem lūkodamies tai acīs.
— Es dariju tikai savu pienākumu, — lēn: noteica Katrīna, kuru ļoti ielīksmoja tas, ka cars viņas pūliņus atzīst.
— Cik labi būtu, ja visi tik cītīgi pildītu savus pienākumus, — Pēteris domīgi runāja. — Ari man to nākas ievērot, — viņš nobeidza, zīmīgi noskatīdamies uz savu sirdsdraudzeni.
«Vai tiešām, atminēdams manu mīlestību viņš atklāti atzīs maini par savu sievu un salaulāsies?» Katrīna slepeni .sevī nodomāja. Izteikt šās domas caram viņa neuzdrošinājās.
Izveseļojies, Pēteris bija labā omā. Javorovā poļi Pēteri un Katrīnu sagaidija ar lielu triumfu
Viņiem par godu sarīkoja balles. Pie Radzivi- liem, pie Siņavskiem un citiem magnātiem bija apžilbinoši greznas viesības. Tur Pēteris un Katrīna lieliski līksmojās. Šādu aizņemšanu Pēteris bija jau paredzējis un tāpēc parūpējies, lai viņam mi Katrīnai paņem no mājām līdz milzumgreznus apģērbus un daudzumu rotas lietu. Tā viņi pie poļuii paniem varēja pienācīgi uzstāties.
Sevišķi greznas bija viesības pie kņaziem Radziviliem. Aristokrātu dāmas bija lepnās, dārgakmeņiem rotātās tualetēs. Tikpat krāšņi l ija ģērbušies vīrieši tautiskos uzvalkos. Apģērbi Iii ja. izšūti ar zeltu un sidrabu. Zobenu rokturi pušķoti briljantiem.
Ieročus pani nenolika arī istabās, mielasta laikā. Šlachtiči no ieročiem šķīrās tikai naktī, guļot. Bet. arī tad. lika tos sev pie rokas. Varēja domāt, ka tie paši savās mājās nodrošinās pret laupītāju uzbrukumiem. Bet lieta bija vienkāršāka. Pani, piedzērušies, bieži mēdza uzsākt ķildas un kautiņus. Tad nu ieroči tika turēti pie rokas katram gadījumam.
Izņēmuši durvis, vairākas zāles savienoja vienā. Galdu rinda stiepās cauri visām istabām. Galdi bija tā apkrauti retiem, dārgiem ēdieniem dārgos sidraba un pat zelta traukos, ka vai lūza. Tur bija mežeūku un lāču cepeši, visādi putni un dažādi pagatavotas, gan ceptas, gan vārītas zivis, visādi augļi u. t. t.
Bet šampanietis, visādi vīni, medius, miestiņš, alus plūda straumēm. Viesmīlīgais saimnieks centās katru piedzirdīt līdz nesamaņai. Staigājot starp viesiem, cēls un lepns kā. pāvs, vii^š skubināja dzert tos, kas vēl bija kaut cik pie sajēgas. Dāmām uzspieda dzert tāpat kā vīriešiem. Viesus apkalpoja, vesels pulks sulaiņu dzeltenos atlasa župānos, bet virs tiem. zilos zīda kontušos. Visiem sulaiņiem bija zobeni pie sāniem, jo tie visi bija šļacbtiči. Kņaza viesus apkalpot tomēr viņi neturēja par kaunu, jo bija nabadzīgi un kā para- ziti dzīvoja no kņaza bagātības. Vakarā dzīr telpas apgaismoja līdz pusotra tūkstoš vaska sve ču sidraba svečturos.
Pēc mielasta vienu no telpām atbrīvoja na| galdiem. Tad tur sākās dejas, spēlējot veselai orķestrim. Po|i bija apbrīnojami dejotāji. Kat rīna nevarēja diezgan nopriecāties, kā tie dejoja nacionalo mazurku, figurali, ar visdažādākajier paņēmieniem. Tie bija īsti mākslas priekšnesumi
Galicijas Jaroslavļā Pēteris 30. maijā satikā ar Augustu un noslēdza jaunu līgumu. Pēteri karos pret turkiem. Augusts ar poļu-sakšu pulkiem un krievu palīgspēkiem ap 8—10.000 vīru cīnīsies Pomeranijā pret zviedriem.
Lai ar turkiem vieglāk tiktu galā, bija nodomāts sacelt dumpi pašu turku provincēs, sakūdot uz nemieriem Turcijai pakļautās kristīgās slav tautas. Jau kopš pagājušās ziemas serbu pulk vedis Miloradovičs cara vārdā bija sācis gumdīt uz sacelšanos melnkalniešus. Kad cars ieradās Polijā, viņam pieteica savu padevību un piedāvāja palīdzību Moldavijas un Valaķijas gospodari.
Cars vispirms izsūti ja Šeremetjevu ar pusi karaspēka un lika tam iet uz Donavu, bet pats ar otru puisi gāja uz. Dņepru. Pēteris domāja, ka, tiklīdz krievu pulki ieradīsies Turcijā visi kristīgie — valaķi. serbi, bulgāri u. c. sacelsies pret musulmaņiem. Bet izrādijās, ka tik gludi tā lieta neiet vis. Šeremetjevs, pārgājis pār Dņepru, apsvēra. ka doties tieši uz Donavu ir bīstami. CeļŠ līdz Donavai prasija vairāk dienu laika. Bet zeme bija izpostīta. Domādams, ka Moldāvijā dabūs pārtikas līdzekļus vieglāk, Šeremetjevs devās uz Jasiem. Ar to pašu nolūku gāja turp arī Pēteris ar saviem pulkiem.
Moldavijas gospodars Dimitrijs Kantemirs, kas sarunas ar krieviem līdz šim bija vadājis slepeni, tagad bija spiests uzstāties prot Turciju atklāti. Sasaucis bajāru konferenci, viņš paziņoja, ka ir nolēmis pievienoties Krievijai. Daži bajāri
Mņēina šo vēsti ar gavilēm. Bet bija arī tādi, kas tiim nepiekrita, jo necerēja uz sekmēm.
5. jūnijā Kantemirs ieradās pie Šeremetjeva, lai lietu ciešāk norunātu. Bet 24. jūnijā iebrauca Jasos pats Pēteris un Katrīna.
Otrā dienā Kantemirs sarīkoja krievu valdniekam goda mielastu, bei gospodara sieva mieloja Katrīnu.
Vairāk dienu laikā Pēteris aplūkoja Jāsus. Moldavāņi tad skraidi ja Pēterim pakaļ un aplūkoja to ar ziņkāri, nevarēdami nopriecāties, ka viņu pilsētā reiz ieradies varenas valsts pareizticīgs valdnieks. Visi apbrīnoja Pētera vienkāršību un rosību. Pret Kautemiru Pēteris izturējās ļoti laipni, visiem redzot viņu apskāva un skūp- Btija.
Bet kamēr veda sarunas ar moldavāņiem un vnlaķiem, cars saņēma svarīgu vēsti, ka pret krieviem izsūtīts liels turku karaspēks. Reizē ar turkiem nāk Krimas tatāru chans ar savu ordu.
Pēteris bija domājis, ka turku armija, pēc savas vecas parašas, no Āfrikas un Āzijas apgabaliem sapulcēsies ļoti gausi pie Adrianopoles un pirms tālākās gaitas uz Donavas pusi krietni atpūtīsies. Pāreja pār Donavu arī prasīs savu laiku. Tāpēc cars bija pasteidzies savu armiju ievest Besarabijā, lejup gar Prutas upi. Bet turki, pretēji savai parastai tūļībai, šoreiz bija sapulcējušies apbrīnojami ātri. Parasto piecu — sešu nedēļu vietā, tie pie Adrianopoles bija uzkavējušies tikai divi dienas. Atri bija arī pārcēlušies pār Donavu un tūdaļ nāca gar Prutui uz augšu. I ā satikšanās ar krieviem iznāca drīz vien.
Manifestu par uzsākto karu Pēteris bija izlaidis 1711. g. 8. martā. Atsevišķa armija kņaza (ioļieina vadībā tad bija devusies uz Krimu 1111 sakāvusi tur paša ehana Devlet-Gircja dēla ta- tārui pulkus. Besarabijā vēl turku nebija, kad Pēteris tur ieradās ar savu armiju. Kārļa, XII rī- Cibā Benderos bija tikai S'.OOO vīru. 1os Kārlis raidīja krieviem, virsū, lai viņus apturētu pie Dņestras. Poļa Kiovska vadībā tie uzbruka krie vu avangardei, ko vadija Šeremetjevs. Bet Šere metjevs uzbrukumu spēcīgi atsita, pie kurn Ki-i cvskim krita 500 vīru. Daudz netrūka, ka kriev tur zviedru karali būtu sagūsti juši.
Paļaujoties uz Moldavijas gospodara Kante-J mira tm Valaķijas kņaza Brankovana solijumier dot cilvēkus un proviantu, Pēteris bija aizmirsi, savu parasto uzmanību. Nenogaidijis savu galveno spēku 150.000 lielās armijas pienākšanu no Krievijas, cars bija pasteidzies iebrukt Turcijas teritorijā ar 55.000 vīriem. Kantemirs un Bran-t kovans bija snieguši Pēterim aplamas ziņas, ka turku armija neesot karam sagatavota.
Bet gaidītā provianta Moldāvi jā nebija. Kan-i temirs taisnojās: visus pārtikas līdzekļus rekvizē-* juši turki urn aizveduši uz Galacu, kur sakopoti] milzīgi krājumi. Pēteris nolēma steigšus iet uz' Galacu. Izsūtijis Šeremeijevu ar avangardu uz priekšu, cars ar pārējo armiju sekoja tam vienas jūdzes atstatumā nopakaļ.
Bet pie Faļčas Šeremetjevam uzbruka lieli turku spēki. Tikai ar lielām grūtībām, pazaud" jot daudz kritušu un ievainotu, krievu avangardam izdevās atkāpties pie galvenajiem spēkiem, j
Šī sadursme daudzmaz noskaidroja pašreizē jo stāvokli. Izrādi jās, ka Prutas labajā krastā, pie Faļčas koncentrēta 120.000 turku armija un 70.000 tatāru.
Dabūjis tādu vēsti, Pēteris nolēma no Faļčt atkāpties. Bet ienaidnieki sekoja krieviem uz pē dām. Redzot, ka tālāk atkāpties nav nozīmes, cars apņēmās pretiniekiem dot triecienu.
Dažās verstis augšpus Faļčas uz Prutas krasta atradās meža gabals Novoje Staņeļišče. Tur, pie meža un ūdens/, Pēteris novietoja savu armiju. Aizmuguri sedza Prutas upe, flangus — mežs, kas abās pusēs sniedzās līdz upei. Brīvajās vietā uzcēla aizžogojumus. Stāvoklis bija visai grūta*
Vienīgais atbalsts bija karapulku drosme tin sir- dlba.
Tiklīdz krievi tur bija apmetušies, kad1 9. jūlijā viņus ielenca milzīgā ienaidnieku armija Turki ieņēma tipes labo krastu.
Tas bi ja posta brīdis. Visapkārt naidnieki. Pašiem jau četras dienas nebija no kā vārīt ēdienu. Zirgi apgrauza kokiem mizu un ēda krūmu lapas. -Nelietās kaujas, dezertēšana un slimības li ja samazinājušas krievu armiju līdz 38.000 vīriem. Ko šie niecīgie spēki varēja darīt pret ienaidnieku 190.000 vīru pārspēku? Turklāt arī mulsie ijas krieviem trūka.
Ko darīt? Kā izkļūt no slazda?
Sākumā bija domāts, ka Pēteris atstās karaspēku un kopā ar Katrīnu kaut kā izsprauksies no turku dzelžu riņķa. Runāja, ka rnoldavānu karapulka pavēlnieks Nikuļčs tos izvedīs uz Un- cāri ju, no kurienes tad viņi aizkļūtu uz Krieviju. Bet Nikuļčs to neuzņēmās, aizrādot, ka caur turku pulkiem izspraukties nav ko domāt.
Divi reizes turki jau uzbruka, bet abas reizes krievi tos atsita ar lieliem zaudējumiem.
Krieviem tas mazliet i od vēsa drosmi. Turkiem turpretim, dūša saplaka. Ielenkdami krievus, viņi bija cerējuši tos viegli pieveikt, bet bija iznācis citādi.
Šis karš turkiem nebija populārs. Augstākā priekšniecība labi zināja, ka to viņiem nespiedis zviedru karalis. Ar lielu nepatiku šo karu bija uzņēmies arī pats liclvezirs Baltudži-Meliemeds- pašā. Kad sultāns viņu bija cēlis augstajā amatā. Baltudži bija sacijis: «Tu zini, ka es bērnībā mācijos rīkoties ar cirvi, nevis ar zobenu un komandēt armiju. Es centīšos tev kalpot godīgi. Bet ja nepratīšu, tad atmini, ka esmu tevi brīdinājis, un nevaino mani.»
Viņš bija teicis patiesību. Jaunībā Baltudži bija malkas cirtējs bijis, un viņam nebija nekādu karavadoņa dāvanu.
Bez tam muhamedaņi bija fatalisti. Pazau dējuši pirmās kaujas, tie bija pārliecināti, kj pravieša Muhameda gars no viņiem novērsies ui negrib tiem palīdzēt.
Ar visu to krievu stāvoklis tomēr bija izin' sama pilns. Izturēt turku aplenkumu Ilgāk pai dažām dienām nebija nekādas iespējas. Neatvai rami uzmācās bads. Tāpēc gaidīt nevarēja n maz, jo tad cilvēki un zirgi, bada nomocīti, buti pazaudējuši visus spēkus, un turki bez pūlēi tos varētu iznīcināt. Atlikās tikai ar izmisui triecienu mēģināt pārraut biezās turku rindas kaut daļai izlauzties brīvībā vai visiem krist v roņu nāvē.
Pārrunājot drausmīgo stāvokli, Katrīna teica! Pēterim:
— Mans dārgais draugs, dod man svētu soli " urnu, ka pēdējā brīclī izpildīsi manu lūgum urķu varmākiem par upuri tu mani nedrīkst atstāt. Ar tevi esmn tik daudz gadu dzīvojus tev bērnus dzemdējusi, ar tevi gribm mirt. Aps lies, ka tai brīdī, kad citas izejas vairs nebūs mani nonāvēsi.
Pēterim, to dzirdot, sirds vai lūza. Lielas as ras tam ritēja pār vaigiem, kad tas ar aizžņaug balsi atbildēja:
— Apsolos.
Tad viņš Katrīnu cieši apskāva, daudzkāri noskilpstija un atlaida.
Nu cars gatavojās uz izmisuma pilno sol Licis uzaicināt pie sevis Šeremet jevu, Pēteris lab brīdi uz viņu skati jās ar lielām skumjām.
— Ko darīsim. Boris Petrovič?
— Majestate, atliek tikai godam. mirt. BeJ es un mani dūšīgie kareivji gribam mēģināt glāhļ jūs, jūsu majestate, un jūsu dzīves biedreni, 1 arī tas maksātu mums dzīvību.
— Pateicos tev, Petrovič, par līdzšinējo dio nestu. Pateicos par tavu uzticību. Piedod, ka dažreiz dusmās esmu tev pārestības nodarījis.
— Kungs — valdniek, man nav ko jums piedot! Ja kādreiz jūs uz mani dusmojāties, tad laikam l>iju to pelni jis, gan netīšām.
— Nu, labi. Nāc, Boris Petrovič, saskūpstīsimies.
Un cars ar feldmaršalu, pēc krievu tradicijas, apkampušies trīs reizes saskūpstijās.
Atlaižot Šeremetjevu, cars vēl teica:
— Tā tad rītrītā-mums no šī nolādētā burvju riņķa jāizlaužas vai jākrīt. Tāpēc izdod armijai pavēli: tiklīdz rīta agrumā no manas telts uzlidos gaisā trīs raķetes — cita pēc citas, vajaga sadedzināt visus liekos transporta līdzekļus un visu hagažu. lai novērstu kavēkļus, atbrīvotu visus |<• udis kaujai un lai nekā neatstātu turkiem par laupi jumtu.
— Klausos, jūsu majestate! — To teicis, Šeremetjevs aizgāja.
No ārkārtīga domu saspīlējuma Pēterim sāka sāpēt galva. Pirms lielās kaujas, varbūt viņa un daudzu citu pastarās kaujas viņam gribējās atpūsties. Pasaucis adjutantu, viņš pavēlēja, lai nevienu pie viņa palātā vairs nelaiž.
Krievu nometnē bija vairākas sievietes, kas Iii ja atbraukušas kopā ar cara svītas virsniekiem. Dabūjušas no vīriem zināt cara pavēli par ratu, kariešu un visas bagažas sadedzināšanu, kas izdurama rītā no rīta, sievas sāka raudāt un vaimanāt, ka pienākusi šausmu nāves stunda.
Savās bēdās dažas metās pie Katrīnas un lūdza to pēc palīdzības. Bet ko Katrīna te varēja līdzēt?
Tomēr, brīdi padoinajusi, enerģiska latviete «pņēmās kaut ko darīt.
Tai laikā, kamēr Pēteris sēdēja savā teltī un kāvās ar smagām domām, Katrīna lika ataicināt pie sevis Šeremetjevu un visus armijas augstākos komandierus. Palūdza ierasties arī vicekancleru ftafīrovu.
— Kungi, kā būtu, ja mēs mēģinātu ar turkiem uzsākt miera sarunas? — griezās viņa pie klātesošajiem.
To dzirdot, visi apmulsumā saskatijās.
Pirmais atsaucās Šafīrovs. Tas> izteicās, ka pēc viņa domām to varētu gan mēģināt, jo mazaj cerība uz miera noslēgšanu ir.
Bet feldmaršalu tāda doma stipri aizkaitināja. Viņš sadusmots izsaucās:
— Miera sarunu mēģinājums ir taisni muļķīgs. Bet ja vezirs uz to ielaidīsies, tad viņš būs vēl muļķīgāks nekā tas, kas tādu mēģinājum ieteic.
Tas bija sāpīgs dzēliens Šaflrova: patmīlībai.' Bet nebija tagad tāds laiks un vieta, lai apvainotos. Tāpēc tas tikai, nosarcis, klusēja.
Neraugoties uz tādu virspavēlnieka — tik lie las autoritates — iznīcinošu atsauksmi, diplomat padoms tomēr ņēma pārsvaru, jo citi apspriede, dalībnieki piekrita Katrīnai un Šafīrovam.
Šafīrova iedrošināta un ģenerāļiem piekrītot, Katrīna, pretēji cara pavēlei, tūdaļ devās uz viņa, telti. Bet tur viņai sargi aizkrustoja ceļu. Car. pavēlējis teltī nevienu nelaist.
Uz brītiņu Katrīna apmulsa. Bet tad saslēja un sacija:
— Vai tad cars tieši teica, lai mani arī nelaiž?
— Nē, to gan nē. Pavēle bija neviena nelaist.
— Nu, tad uz mani tā pavēle nevar attiekties.) Es uzņemos atbildību. Jums par to nekas nedraud.
Un laipni pabīdījusi sargus pie malas, viņa iegāja teltī. Sargi neuzdrošinājās ar varu viņu aizturēt, jo tie Katrīnu labi pazina un zināja viņas stāvokli Pētera dzīvē.
Caru viņa atrada sēžam uz bungām, nogrimušu smagās domās.
— Pēter, nedusmojies, ka es tevi iztraucēju. Bet gribēju ar tevi parunāt steidzamā lietā. Vaij nevarētu atrast kādu izeju no kļūmīgā stāvokļa?
Lēnām pacēlis galvu. Pēteris ierunājās.
— Kādu izeju? Nav tādas. Atliek tikai izmisumā doties pret milzīgo pārspēku kaujā un vai nu izlauzties, vai mirt.
— Nē, mīļais. Es domāju, ka vēl ir cita izeja. Kā būtu, ja uzsāiktu ar turkiem miera sarunas?
— Bet tas taču ir bezprāts! Katiņ, vai tiešām tu domā, ka liclvezirs uz to ielaidīsies?
— jā, es tā domāju. Un ne es viena. Aprunājos ar Šeremetjevu un citiem vadoņiem. Feldmaršals gan šaubas, tāpat kā tu, bet vicekanclers un ģenerāļi domā, ka miera sarunas varētu ievadīt. Man šķiet, ka mēģināt taču var. Ko mēs ar to varam zaudēt? Varbūt, ka tomēr izdodas.
Pēteris mazliet tā kā atplauka. Tomēr iebilda:
— Es tam neticu, ka liclvezirs u,z miera sarunām ielaidīsies. Apzinoties mūsu stāvokli, viņš nickšlikumu noraidīs. Kaunu vien mantosim, 'ēcāk viņš varēs lielīties, ka; Krievijas cars viņu lūdzies, bet viņš to nav ievērojis.
— Bet kāpēc tev pašam savā vārdā tas jādara? Lai rīkojas Boriss Petrovičs, it kā tevis te nemaz nebūtu.
— ja nu tā? .. — domīgi noteica Pēteris. Manis pēc, mēģiniet arī. Dodu feldmaršalam pilnvaru rīkoties.
Nekavējoties cara lēmumu paziņoja Šeremei- jevam. Un tas tūdaļ ķērās pie lietas.
Feldmaršals norakstija lielveziram vēstuli. Naktī uz 11. jūliju kapteini Osmanu-Oglijii. pēc tautības tatāru, kas tekoši runāja arī turciski, aizsūtija uz pretinieku nometni kā parlamentam, signalista-taurētāja pavadībā.
Vēstulē bi ja sacīts: «Šis karš izcēlies pret cara un sultānā gribu. Tāpēc es nodomāju piedāvāt jūsu spožībai šo karu izbeigt, atjaunojot agrāko miera stāvokli, kas abām pusēm var būt derīgs.» Tālāk bija teikts: ja šis priekšlikums tiktu noraidīts, tad krievi ir gatavi uz kauju. Par to asiņu izliešanu Dievs piemeklēs tos, kas būs devuši tai iemeslu.
Bet — kā vēlāk izrādi jās — vēstnesi bija aizturējuši tatāri, kas negribēja, ka tiktu noslēgt miers. Vēstuli tie lielveziram nemaz nenodeva.
Nogaidijis divi stundas un nesaņemdams atbildi, Šeremetjevs aizsūti ja lielveziram otru vēa tulī ar apmēram tādu pašu saturu. Atbildi vajc" dzēja no turkiem saņemt katrā ziņā, lai ari kādi tā būtu. Vajadzēja dabūt skaidrību, lai atraidījuma gadi jumā vēl pirms ausmas varētu dot armijai pavēli — iet kaujā. Šo vēstuli aiznesa pulkn vedis A brachmānovs. tāpat — taurētāja pavadi-; bā. ĪJn šoreiz vēstule sasniedza mērķi.
Saņēmis vēstuli, liclvezirs nogrima pārdomā.. Viņš saprata, ka krievu stāvoklis ir kritisks. Labi prāt viņam gribējās pār tiem iegūt uzvaru. Be turku kareivjiem nebija nekādas patikas iet nāv dēļ liegtas, kas viņus nemaz neinteresēja. Viņj skaidri saprata, ka krievi viegli vis nepadosies bet kausies uz dzīvību un nāvi. Bija sākuši u~ traukties ianieāri — turku gvarde: «Mums ja tik daudz biedru apkauts, un daudzums dabūjuši ievainojumus. Sultāns vēlas mieru, bet lietvežir» ir tam pretim un sūta mūs kaujā.» tā sprieda ja1 ničāri.
Dabūjis zināt par savu labāko kareivju n apmierinātību, liclvezirs saprata, ka vajadzēs pie kāpties, jo pretējā gadijumā kauja var beigtiej visai bēdīgi.
Tāpēc viņš a.izsūtija pie Šeremetjeva sava pilnvaroto, čerkesu Mehernedu- pašā. Lielvezin raksti ja, ka viņam neesot nekas pretim miera n slēgšanai ar Krieviju — uz Turcijai goda pilnie . noteikumiem. Lai miera līguma ievadīšanai krie vi atsūta augsta stāvokļa pilnvarotos. Tai naktī, kad cara, armijas un varbūt visas Krievijas liktenis bija likts svaru kausā, par miegu nevien; nedomāja. Visus nodarbināja doma: būt vai neļ būt? Dzīvība vai nāve?
Kad ieradās vēstnesis ar labvēlīgu ziņu, cars un viņa tuvinieki atvieglināti uzelpoja. Vai tie- ftum nāves briesmas ies secen?!
Cars saprata, ka turki ilgi tiepsies. Būdami stāvokļa kungi, viņi cels priekšā neiespējami «magus noteikumus. Pa to starpu cara armijai (ūzvien drausmīgāk uzmācās bads.
Lai turki kļūtu mīkstāki, nolēma lielveziru piekukuļot. Bet ko varēja krievi viņam piedāvāt, atrazdamies patlaban tik bēdīgā stāvoklī? Izrādi jās, ka caram ļoti maz naudas.
Te Katrīna atkal centās palīdzēt. Apstaigājot ģenerāļus un virsniekus, viņa pierunāja tos, lai aizdod naudu viņai personīgi — cik vicu katrs var, un deva goda vārdu šos parādus nolīdzināt, tiklīdz nokļūs Krievijā. Un viņai bija puslīdz labas sekmes. Upura trauks — Pētera cepure diezgan ātri pildi jās a.r dukātiem un rubļiem, ka blakām nākošais adjutants tikko spēja pierakstīt katra aizdoto summu.
Tādā veidā izdevās salasīt dāvanai lielveziram 150.000 rubļu un mazākas summas viņa palīgiem. Bet tādam lielam darījumam tas bija ļovi maz.
Redzot, ka Pēteris nokāris galvu, Katrīna, apvaicājusies par viņa sirdēstu cēloni un dabūjusi to zināt, sacija:
—• Nebēdājies, mīļais. Es zinu padomu. Pagaidi mazu brītiņu, — un aizgāja uz savu telti.
Izbrīnijie», Pēteris tai noraudzijās pakaļ. Pagāja dažas minūtes. Tad Katrīna atgriezās, ar prāvu kasti rokās. Sniegdama to Pēterim., viņa teica:
— Aizsūti šīs lietas turku lielv.ezir.am'. Te ir vērtību a.p divi simti tūkstoši rubļu.
Atvēris kasti, Pēteris pārsteigts ieraudzīja, ka tur saliktas visas Katrīnas rotas lietas, kas paņemtas līdz no mājām. Tur bi ja zelta lietas, rotātas briljantiem, smaragdiem, rubīniem uti citiem dārgakmeņiem; bija augstas vērtības pērļu virknes.
— Bet kur tad tev būs ar ko greznoties, Ka tLņ ? — jantāja Pēteris.
— Kad tevi sagūstīs, kaun man rotas lietas? Bet kad tu būsi brīvs, tu man uzdāvināsi jauni — Katrīna mierīgi paskaidroja.
Pēteris apkampa gudro un pašaizliedzīgo dzīves biedreni un to sirsnīgi noskūpstija.
Paņēmuši naudu un dārglietas, krievu pilnvarotie Šafirovs un barons Ostermans devā9 uz turku nometni pie lielvezira.
Kad tam parādi ja milzīgi vērtīgo dāvanu viņam kārībā iedegās acis kā vanagam. Lielve- zirs kļuva mīksts kā vasks no uguns siltuma. Tā kā arī viņa palīgiem bija ticis savs mazumiņš, ta'1 tie iebildumus necēla. Uw mieru noslēdza uz se kojošiem noteikumiem:
Krievi atdod Turcijai Azovas cietoksni ar jū-, ras piekrasti un norok visas skanstis, kas uzceltas Azovas apkārtnē. Bez tam Pēteris apņemas ne iejaukties Polijas darīšanās, bet Zviedrijas valdniekam atļauj brīvu ceļu nz viņa zemi.
Lai gan šāds miers bija Pēterim neizdevīgs, taču viņš bija ļoti priecīgs, ka tik laimīgi izsprucis no draiusmTgā stāvokļa. Kas tas būtu bijis par milzīgu skandālu visā pasaulē un par kauntu Krie vijai un caram, ja armija ar visu valdnieku būt kritusi turku gūstā!
*
Kā uzņēma šos notikumus Zviedrijas karalis.
Kad sākās turku - krievu karš, Kārlis XII līksmībā berzēja rokas. Pats viņš vēlāk atzīmējis savos memuāros:
«Tādos apstākļos es katru minūti gaidiju vēsti, ka mans ienaidnieks padevies, un stādijos jau sev priekšā, ar kādu neaprakstāmu prieku es ieraudzīšu viņu guļot pie manām kājām. Bet, mans Dievs! Pie manis atauļoja no Kiovska vēst nesis, ka vezirs laisas noslēgt mieru ar caru! Mani prieki maini jās ar skumjām un dusmām. Es nesamanīju, ko iesākt, un, uzlēcis zirgā, es joņoju uz turku nometni.»
Zviedrijas karalis bija apņēmies miera sarunas izjaukt, lai tur vai kas!
Aizjājis līdz Prutas upei, kuir nebija nekādu pārcelšanās līdzekļu, Kārlis metās upē ar visu zirgu un peldēja pāri. Daudz netrūka, ka viņš būtu noslīcis. Tomēr laimīgi nokļuva otrā krastā un drāzās uz turku nometni.
Tas bija 12. jūlijā.
Sameklējis Poņaitovski, Kārlis no tā dabūja zināt, ka miera līgums jau parakstīts. Caur atvērtajām turku rindām krievi patlaban nākot no slazda ārā ar vaļējiem karogiem) un muziķu.
Par tādu ziņu ārkārtīgi saniknots, Kārlis devās pie lielvezira un: ironiski apsveica to ar laimīga miera noslēgšanu.
Baltudži - Mehemeds - pašā viņa apsveikumu nr tādu pašu ironiju saņēma un lūdza Kārli piesēsties.
«Es viņu būtu ar zobiem saplosijis, ja būtu varējis», Kārlis vēlāk raksti ja.
Tomēr ar lielu gribas spēku viņš savaldi jās. Viņš nevarēja ar notikušo samierināties un centās vēl pēdējā brīdī lielveziru pierunāt, lai taču neļauj krieviem brīvi aiziet. Tagad veziram esot Iespējams — nezaudējot neviena vīra— piespiest caru un viņa armiju nolikt ieročus.
— Dodiet man tikai divpadsmit vai piecpadsmit lielgabalu un atļaujiet atklāt uguni!, — viņš lūdza.
Bet liclvezirs pret viņa vārdiem palika kurls. Tad Kārlis tiecās viņu iebiedēt. Viņš aizrādija tam uz smago atbildību, kāda gulsies uz viņu par to, ka ar pilnīgu iespēju saņemt gūstā caru un visu krievu armiju, lielvezirs tomēr tos izlaidis svabadībā.
Vezirs attrauca:
— Man ir vara turpināt karu vai noslēgt mieru.
— Bet tev taču ir iespēja sagūstīt visu kriev armiju!
— Mūsu likums mums pavēl izlīgt ar ienaid nieku1 , kas lūdz mieru.
Tad Kārļa pacietība izsika, un viņš dusmīgi iebļāvās:
— Bet vai tev likums pavēl noslēgt sliktu■ mieru, kad tu varēji prasīt, ko vien gribi? Vai no tevis neatkarājās — aizsūtīt caru kā. gūstekni uz Konstantinopoli ?
Uz to Baltudži ironiski Kārlim iedzēla:
— Ak, kas tad pārvaldīs viņa zeirti viņa prombūtnē? Nav taču iespējams, ka visi valdnieki būtu prom no savārr* mājām.
Saprazdams, ka lietu vairs nevar grozīt, Kārlis, rūgti pasmīnējis, piecēlās un aizgāja.
Laimīgi izglābušies no lielajām briesmām, cars Pēteris ar Katrīnu 1711. g. 18. novembra rītā pīkst. 10 ieradās Rīgā.
Lai gan šī ievērojamā pilsēta, no kara un mē-j ra bija daudz cietusi, tomēr cars ar lielu interesi aplūkoja šejienes celtnes, iestādes un darbu veidus. Salīdzinot ar citām Krievijas pilsētām, dzīve šeit ritēja pavisam savdabīgi. Visur Pēteris atrada ko mācīties, visur daudz ko iegaumēt. Daudz no tā, ko ieskati ja par derīgu, viņš centās j pārnesi uz Krieviju un tur to iepotēt.
Pēc pirmās pastaigas, ieradies atpakaļ pie Katrīnas, cars līksmi tai stāsti ja:
— Katiņ, uzmini kur es biju?
— Kā lai es to zinu, mīļais. Droši vien aplūkoji pilsētu.
— Jā. Bet biju tādā vietā, kur tu nevari ne iedomāties. Tāpēc pateikšu. Biju uzkāpis Pētera — sava patrona — baznīcas tornī. Es saku — kas par varenu skalu atveras no torņa augšas! Daugavas upe redzama kā sidraba lenta uz brūna samta uzvalka. Gluži kā uz delnas šī līnija, (Un Pēteris, atplētis delnu, rādija to Katrīnai.) Bet šeit — Daugavgrīvais cietoksnis, kur upe ietek jūrā. Tur, torņa augšgalā, es jutos kā gaisā pacēlies ērglis.
— Tu arī esi īstens ērglis, īsts valdnieks, — iesprauda Katrīna.
— Bet apakšā nami — kā tabakas vācelītes; cilvēki, zirgi — kā mazas vabolītes. Lai gan pie šīs pilsētas ieņemšanas daudz manu kareivju nolikuši savas dzīvības, daudz lējuši asinis, tomēr viņa ir daudz ko vērta. Ar laiku Rīga k]ūs par vienu no skaistākajiem vārtiem uz Rietumeiropu.
— Nu jau tu esi daudzus vārtus izcirtis uz Eiropu, — Katrīna piemetināja.
— Ja gan. Bet karš vēl nav beidzies. Vēl šie vārti uzmanīgi jāsargā un jānostiprina. Kad nokāpu no torņa, apakšā mani saga'idija un apsveicināja luterāņu mācītāji Lautenbaclīs un Depkins savos amata tērpos. Par šiem tērpiem es ieinteresējos. Tie tādi vienkārši, ja tā v.a;r sacīt — klusi, nekliedzoši, pretēji mūsējo pareizticīgo mācītāju spožajiem zeltīta brokātā tērpiem. Es lūdzu Lautenbacham, lai piesūta man tāda amat- uzvalka komplektu — talāru, bareli un citus piederumus. Bet mācītājs par apģērbu gabaliem ne par ko negribēja ņemt naudu, bet lūdza, mani, lai pieņemu tos kā dāvanu. Nu, manis pēc, lai notiek tā. Padomā, Kaiiņ, ar kādu dāvanu es varētu revanšēties.
Pēteris mājā nebija noturams dienā nevienu stundu. 21. novembrī cars apmeklēja, kopā ar savu svītu, ievērojamo Melngalvju namui un tur apmetās. Tur bi ja sapulcējusies visa Rīgas priekšniecība — birģermeistars, rātskunlgi, garīdznieku, tirgoņu un amatnieku ģilžu delegācijās. Karogi vējā plivinājās. Spēlēja muziķa.
Redzot Melngalvju nama zālē Kārļa XII ģīmetni, Pēteris teica:
— Lūk, mans brālis, kas man iemācija kara mākslu!
Par piemiņu šim apmeklējumam Melngalvji nolēma parūpēties, lai arī cara Pētera portrets tur būtu novietots. To vēlāk izgatavoja mākslinieks Tanhauers. Pēteris tur redzams jāšus uz zirga.
Cars bija visai jautrā garastāvoklī. Orķestra vadītājs Holsts dabūja kā godalgu 30 dālderus.
Bet ilgi viesoties nebija laika. Lai gan katru dienu Pēteris Rīgā atrada kaut ko jaunu, kas viņu ļoti interesēja, tomēr nevarēja taču aizmirst, ka mājās ar lielu ilgošanos viņus gaida bērni un citi tuvinieki. Arī valsts darbi necieta valdnieka ilgāku prombūtni. Tāpēc Pēteris un Katrīna sāka posties uz mājām.
Atmiņai, Rīgas apkārtnē cars bi ja licis ierīkol parku, kuru vēlāk nosauca par K^izardārzu (tagadējais Viestura dārzs). Tur viņš personīgi tika dēstijis kokus. Kādu vīksnu, kas vēl tagad zaļo, esot dēstijis Pēteris.
Kāds iedzīvotājs bija pienesis slepeni caram ziņu, ka Rīgā dzīvojot kāds Gotšlichs. Tas dzē-ļ rumā esot liclijies, ka agrāk esot kalpojis zviedru armijā. Viņš reiz esot sakurinājis krieviem tādu pirti, ka tie mūžam to atminēšot. Priekš deviņiem gadiem viņš esot uzspridzinājis gaisā Alūksnes pili.
Cars lika lietu izmeklēt. Un kad pierādi jās, ka tā tiešām ir tā pati persona, kas pretēji sava pavēlnieka gribai nobendējis un sakropļojis simtiem cilvēku, viņš pavēlēja senāko zviedru junkuru Gotšlichu pakārt…
6. decembrī, augstajam pārim projām braucot, vara kalēja zellis, kurš pirms trim gadiem
uzstādījis Pētera baznīcas torņa smailes galā gaili, tagad uz īpašām stalažām ierīkoja krāšņu uguņošanu. Tumšajā naktī tā atstāja lielisku iespaidu.
*
Tā kā karš ar Zviedriju vēl arvien turpinājās, Pēteris kā ērglis lidoja no vienas valsts malas uz citu. Ar savu aso skatienu viņš visur redzēja nekārtības, visur deva rīkojumus, lai tās novērstu. Protams, ka ne visur tas izdevās. Bet viņa reformām, visumā ņemot, tomēr bija svētīgas sekmes.
Mūžīgā steigā un neatslābstošā darbībā tomēr Pēteris atcerējās, ka vēl arvien nav izpildījis kādu savu svētu pienākumu.
Taisīdamies ar galmu pārcelties no Maskavas uz Pēterburgu, cars uzaicināja pie sevis savas tuvākās radinieces, pusbrāļa cara Ivana atraitni, carieni Praskovju. Feodorovnu un viņas divas meitas, carevnas Katrīnu un Praskovju Ivanov- nas, kā arī sav u māsu, lielkņazi Nataliju Alekse- jevnu un sacīja tām:
— jums droši vien zināms, kādas man ir attiecības ar Katrīnu Aleksejevnu. Jau kopš astoņiem gadiem viņa ir man tuvākais cilvēks pasaulē. Dieva priekšā viņa ir mana sieva. Ļauni apstākļi līdz šim nav atļāvuši man to izsludināt atklāti visiem par zināšanu. Bet tagad es gribu ar viņu salaulāties, kā to prasa mūsu tautas un baznīcas likumi. Jums tādēļ pienākas Katrīnai Aleksejev- nai parādīt attiecīgu godbijību un cieņu. Ja ar mani, nedod Dievs, notiktu' pēkšņi kas ļauns, tad — lieku jums pie sirds — jūsu svēts pienākums parūpēties, lai viņai tiktu piešķirts carienes tituls, gods un uzturs; kādu parasti saņem Krievi: jas caru atraitnes. Kā, jau teicu — viņa ir mana īstena sieva, un no viņas dzimušie bērni — mani miesīgi bērni.
— Jūsu majestates griba mums ir likums, —i pazemīgi klanīdamās, atbildēja radinieces. — Ko jūs, tētiņ — valdnielk, Pēter Aleksejevič, vēlaties, visu labprāt un ar lielāko centību gribam izpildīt.
Nokārtojis visas neatliekamās darīšanas, Pē teris ķērās pie sava nodoma izpildīšanas, kolīdz viui bi ja pārbraukuši uz Pēterburgu.
1712. g., drīz pēc Jaungada dienas, Pēteris no devās rokdarbiem. Vairāk nedēju no vietas viņ* zāģēja, kala, grieza un virpoja kaut ko. par šo savu darbu nevienam nekā nepaskaidrodams. Kāf vēlāk izrādijās, tas bija kāds pārsteigums Katrīnai un piederīgiem.
15. februārī cars pasauca pie sevis admirali- tates padomnieku Kikinu un ģeneralad juitantu Jagužinski un pateica tiem, ka viņš nodomājis deviņpadsmitajā februārī salaulāties ar savu bērnu māti Katrīnu Aleksejevnm Nododams sarakstus, cars lika viņiem doties pie sarakstos atzīmētiem ārvalstu sūtņiem un rezidentiem, krievu, bajāriem, valsts vīriem un citām ievērības cienīgām personām uu uzaicināt tās uz viņa, cara Pētera vecajām kāzām. Vārdu vecajām viņš lika tīšām uzsvērt, gribēdams pa jokam pasvītrot, ka šās kāzas ir nosebojušās, ka viņas nosvinēt vajadzēja jau pirms astoņiem gadiem, kad starp viņu un Katrīnu bija sācies mīlas romāns. Taču labāk vēlu, nekā nekad.
Laulību ceremoniāls notika klusi un vienkārši, lurpretim kāzu svinības — ar lielu greznību.
19. februārī, «agrā rītā. pulksten septiņos Pēteris un Katrīna brauca laulāties uz Dalmātijas īzāka baznīcu, kas piederēja kņazam Menšiko- vam. Tur bija klāt tikai nepieciešamie liecinieki. Cars laulājās kā Krievijas flotes kontradmirālis. Tāpēc tuvākie dalībnieki bija flotes virsnieki.
Kad diezgan vienkāršais laulības ceremoniāls bi ja nobeigts, jaunsalaulāitie devās uz kņaza Menšikova mājokli un palika tur līdz pulksten des- in i tiem. Pēc tam jaunais pāris ar bungu rīboņu
im tauru skaņām brauca kopā ar svītu iuiz cara pili. Visi bija tērpušies greznos uzvalkos. Kamanās bija aizjūgti pa seši zirgi. Vienās kamanās it Pēteri, pie viņa labās rokas sēdēja galvenais vedējtēvs, viceadmirālis Kreics.
Kad vēl nebija paguvuši tuvoties piebrauk- tuvei, cars izlēca no kamanām un visiem pa priekšu žigli ieskrēja pilī, kur tam bija kas steig- hus padarams. Zālē pie griestiem viņš pakāra Mākslīgi darinātu lustru ar sešiom svečturiem, ko pats savām rokām bija virpojis no ziloņkaula un palisandra koka. Tad viņš pateica, ka šo priekšmetu izgatavojis pats divās nedēļās un ka neviens cits tam nav pieskāries.
Pa tam pilī sāka ierasties kāzu viesi. Kņazs Menšikovs bija galvenais maršals. Turot, rokā maršala zizli, viņš saņēma viesus. Zizlis bija ārkārtīgi grezns un dārgs. Virsdaļa bija no zelta. No dažāda lieluma briljantiem bija izveidots valsts ģerbonis — divgalvu ērglis ar kroni galvā un krustu virs kroņa, kas apžilbinoši mirdzēja iin laistījās. Ap zižļa rokturi bija apsieta zaļa zīda. ar zeltu caurausta lenta.
Visu to gandrīz neaprakstāmo bagātību un greznību redzot, Katrīnai atmiņā pazibēja viņas pirmās kāzas priekš desmit gadiem Alūksnē, audžutēva namā. Kāda milzīga starpība starp toreiz un tagad! Tomēr lai cik vienkāršas bija bijušas tās pirmās kāzas, arī tās bija neizdzēšami iespiedušās viņas atmiņā. «Ak Dievs, ar ko es šo esmu pelnījusi?» — klusībā nodomāja prāvesta Glika audžumeita.
Kāzu kortežam piebraucot pie pils, no Pēterburgas fortiem atskanēja lielgabalu salutšāvieni.
Viesu, protams, bija daudz. Septiņās zālēs bija tiem klāti galdi.
Pie apaļa lokveidīga milzīga galda zem pirmā baldacbina sēdēja pats cars; pa labi — tēva vietā ■— viceadmirālis Kreics; aiz viņa, brāļa vietā —
brigadieris Golovins. Kreisajā pusē — tēva vietai sēdēja šautbevackts Bocis (no Rīgas ostas atvest® latvietis); aiz viņa, brāļa vietā — Skļājevs. Tā* lāik vienā un otrā pusē sēdēja: Anglijas sūtnis Vitvorts, Polijas ministrs Fictums, lielkanclcrsfl prāfs Golovkins. pirmais senators kņazs Jēkabs! Dolgorukijs, kņazs Grigorijs Volkonskis, flolanJ des rezidents de-Bije, Dānijas rezidents Jostis Jūls,ļ caram tuvu stāvoši krievu aristokrati, starp iiomi kņazs Matvejs Petrovičs Gagarins un citas augstas! personas.
Zem otrā baldachina sēdēja pati cariene Kat-J rīna Aleksejevna; pa labi, mātes vietā — cariene-l atraitne Praskovja Feodorovna, māsas vietā —I kņaziene Menšikova, aiz viņas — tās māsa Vara vara Arseņjeva un kņaze Vjazemska. Pa kreisiJ mātes vietā — viceadmirāļa Kreica. kundze Kat-j rīna, dzim. Fogt, māsas vietā — oarevna Natālijai Aleksejevna, tad Kurzemes hercogiene Anna Iva-i no\Da un citas augstas kārtas dāmas.
Lielā apaļā; galda vidū bija klāts mazāk® galds, kur sēdēja cara audzinātā js Zotovs («kņaz pāvests»), arehijerejs Pēteris Buturļins un citi augstāki garīdznieki.
Caru pāra kāzās, protams, piedali jās arī viņu mazās meitiņas, princeses Anna un Elizabete Petrovnas. Bet bērni drīz pagura, kāpēc viņai aizveda uz guļamistabu. Annai tolaik bija pieci, Elizabetei trīs gadiņi.
Savu kāzu dienu Pēteris galmam bija pazaļ ņojis tikai neilgi pirms tās. Tomēr slepenībā bija parīkojis, lai uz svinībām ieraistos viesi arī no! jauniekarotās Baltijas jūras piekrastes pilsētām! — Rīgas un Rēveles. Tie dzīroja ceturtajā zālē.] Tāpat laikus bija nosūtīts ielūgums Kurzemes] hercogienei Annai Ivanovnai.
Kāzu dzīres noritēja milzīgā jautrībā Pretēji sa-l vam nelāgajam paradumam, Pēteris te necentās nevienu tīšām apdzirdīt. Katrs varēja ēst un dzert, \ kas vien patīk, jo ēdienu uin dzērienu bija liela
bagātība un izvēle. Varēja dzert, cik katrs ce- ivja panest. Ja kāds tomēr savus spēkus bija pārvērtējis un gāzās no kājām, tad tā bija viņa paša vaina.
Mielasts turpinājās līksmi un trokšņaini. Vienam otram no galda pieceļoties, lai izvēdinātos un izstaipītu locekļus, stingri ierādītā kārtība vietām izjuka. Dažs viesis, atgriezies no āra, atrada savu vietu aizņemtu vai aiz skurbuma nemācēja savu vietu sameklēt. Tad apsēdās, kur pngadijās, kad tik tukšs krēsls. Sibirijas ģenerālgubernatoram, kņazam Gagārinam. apsēdās blakām kāds krietni iesilis senators. Kad bija vēl glāzi ungāru vīnu baudījis, sajūsmā tas ķērās kņazam ap kaklu un tiecās to skūpstīt.
— Man tevis no sirds žēl, Matvej Petrovič, — Šļupstēja tas ar stīvu mēli.
— Kas tev mani ko žēlot? — vaicāja kņazs, blisinādams mulsās, aizmiglotās acis.
— Par tevi ienākušas senātā sūdzības, — čuk- Hlēja sarunu biedrs, kā viņam šķita, paklusām.
— Kas tad tais sūdzībās rakstīts?
— Ak, dārgo balodīt, nevaru tev visu te izstāstīt — briesmu lietas. Bet es tām neticu. Ne par ko neticu. Tu ņemot kukuļus un izlemjot nepatiesi lietas. Tu izspiežot no sveštautiešiem beidzamās sulas, un citādas nejēdzības.
— Nu, paldies par labsirdību. Vai tu nevari tur ko darīt, lai man neiznāk nepatikšanas, lai gan tie ir kaili meli?
— Balodīt, es varu tikai tās kļauzas noglabāt dziļāk, lai tās tik drīz nenāk sonata apspriedēs. Bet tad tu dod kādu labāku vietiņu manas māsīcas dēlam Karpam.
— Par to esi drošs…
Pie cara kāzu galda tādas runas runāt īstenībā bija ļoti bīstami. Bet visi smējāsi, sarunājās, trokšņoja. Un tā viņus, par laimi, neviens nedzirdēja, nepiegrieza viņu sarunai vērību.
— Es tev saku, tos zviedrus mēs salieks' auna ragā! — pie cita galda Lieli jās kāds ģenera lis. — Ja viņu karalis Kārlis XII nebūtu galīg sajēgu zaudējis, viņš jau sen būtu lūdzis mieru.
— Es nešaubos, ka mēs viņuis pieveiksim, žegodamies atsaucās ģeneraļa galda kaimiņš, bet stūrgalvīgi kā āži viņi tomēr ir…
Pēc pulksten sešiem galdus novāca, un sāk?l dejas. Ap pusnakti sarīkoja uguņošanai'. No ben- gaļu ugunīm bija mākslīgi izveidots uzraks «Vivat!,»
Nākamajā dienā, pēc nepieciešamās atdus kāzu viesi atkal ieradās pilī un pie saldumu u augļu apkrautiem galdiem atkal mielojās no pulk sten trim līdz septiņiem, pēc kam sākās dejas.
Tā Pēteris nosvinēja savas «vecās kāzas», u nolīdzināja Katrīnai savu parādu ar augļu aug-j ļiem, reizē ar to izsludinādams Annu un) Elizabet par saviem miesīgiem bērniem.
Kādā dienā, būdams labā gara stāvoklī, Pēt ris sāci ja sievai:
— Man ienāca prātā — tu senāk dažas reize pieminēji, vai nevarēti» ievākt kādas ziņas p-~ taviem radiem. Līdz šim esmu bijis ļoti aizņem valsts darbos un. nepaguvu to izdarīt. Bet taga gribu ķerties pie šās lietas.
— Cik tu labsirdīgs! — līksmi iesaucās Kat rīna.
— Tik nu lieta tāda, ka šobrīd varēs izdarīt izziņas tikai par tavas mātes radiem Kurzemē, Vidzemē un, ja būs vajadzīgs, Polijā. Turpretim, kas attiecas uz tava tēva radiem, ar to būs jānogaida līdz kara beigām. Tui sapratīsi pati, ka tik ilgi, kamēr es vedu karu ar Zviedriju, tuo ienaidnieku zemes ziņas nav dabūjamas.
— Dari, mīļais, pēc saviem ieskatiem. Dari, kas iespējams. Es tev pilnīgi piekrītu. Labi būs, ja uzzinās pagaidām kaut ko par māmiņas — lai viņai debesu valstība! — piederīgiem..
Pēc šīs sarunas cars nosūti ja uz Jelgavu ģe- lieralkomisairam pie Kurzemes hercogistes galma Aleksejam Petrovičam Bestuiževaim-Rjūminam slepenu pavēli. Lai tas izved izziņu par Katrīnas mātes brāli Vilhelmu Hāniu, māsām un viņu pēe- nāciem, kas citkārt dzīvojuši Krustpilī (Kreicburgā) un apkārtnē.
Bet laiks tādam darbam bija ļoti nelabvēlīgs. ('aUr kara posti jumiem un no laikā nenovāktiem cilvēku un zirgui līķiem Baltijā bija izcelies mē- r i s. Daudz cilvēku, bija apmiruši, daudz, no sērgas bēgot, aizklīduši uz citiem apgabali cm.
Tāpēc Bestāževam uzdevums bi ja visai grūti i/.pildams. Tomēr kaut ko viņš saiklaušināja, uzdodams to slepeniem, aģentiem un beidzot aizbraucis uz Krustpili personīgi pats. Ziņu ievākšana vilkās ilgi. Tikai 1715. g„ kad no pavēles naļiemšainias bija aiztecējis vesels gads, ģeneral- komisars piesūtija caram savu ziņojumu.
Par Vilhelmu Hanu un viņa pēcnāčiem nebija nekas uzzināts. Tie bija vr ai nui izceļojuši, vai miruši. Viena Katrīnas mātes māsa —• Katrī- na-Līze apprecējusies ar Jāni Veselovski. Pēc Veselovska nāves Katrīna-Līze otrreiz apprecējusies ar Lavrinu Duiklāsu. Dēls Sīmanis vēl dzīvojot Kreicburgā. Otra māsa Dorota bijusi precējusies ar Skavronski. Dēli Kārlis un Fricis jeb Fridrichs, kā arī meitas Anna un Doroteja vēl dzīvojot Vidzemē. Trešā māsa Sofija-Kristīne Precējusies ar Henderbergu. To dēli dzīvojot Kurzemē, Sabilē. Ceturtā māsa Marija-Anna precējusies ar otru Veselovski. Tiem palicis dēls, kurš dzīvojot Kreicburgā.
Izpētījusi šās ziņas, Katrīna tomēr nekādus «oļus nespēra, lai šo savu sameklēto radu stāvokli uzlabotui, vai pārvestu tos pde sevis. Uin to viņaj darija, pirmkārt, lai nesaceltu liekas baumas pai savu pagātni; otrlcārt, kas daudz svarīgāks, viņa uzskati ja šo radniecību par ļoti neskaidru un pa ļ daļai pat apšaubamu. Kuriozs viņai šķita Bestū-iJ ževa ziņojumā aizrādijmiins, ka Skavronsku — Do- rotas un Zāmuēļa — trešā meita Katrīnai dzīvo-s juisi Kreicburgā pie savas mātes māsas Marijas* Annas Veselovskas un šo meitu Kojtirīnu 12 gadu vecumā esot pieņēmis audzināt Vidzemē Alūksnes mācītājs. Tā tad viņa, agrākā Marta Rabe it kā pārvērtusies par savas mātes māsas Doto tas un viņas vīra Zāmuēļa Skavronska trešo meituj Katrīnu. Ja tas būtu tā bijis, tad kā 12 gadi vecai meitenei viņai gan vajadzētu atminēt no] savas bērnības dzīvi pie mātes māisas un citus] piedzīvojumus diezgan labi. Turpretim par ca-J rienes māti Elizabeti nebija minēts ne vār<" Acīm redzot, Bestūževai nopratinātie liecinieki bijaļ stāstijuši nevien drošus, zinamrus faktus, bet] arī no citiem dzirdētās baumas. Uol šais baumi bija ieviesies daudz kas aplams.
Cara attiecības ar dēlu, careviču Alekseju] aizvien pasliktinājās. Pēteris uzstājās, lai dēl cenšas iedziļināties valsts lietās un mācīties. Bet' dēlam uz to nebija nekādas patikas. Visnepatī-ļ kamākais. Aleksejam bija tas, ka tēvs nevienj uzdeva mācīties, bet allaž pārbaudi ja arī viņa sekmes. Reiz cars bija nodomājis palūkoties kā Aleksejs zīroē zemes kartes. Labi apzinādamies,] ka viņa zināšanas un spējas šinī priekšmetā ir gaužam vājas, lielkņazs ļoti satrūkās. Nezinādams kā citādāk izvairīties no pārbaudijumnJ viņš tīšām izšāva ar pistoli sev caur labās rokas! delnu. Stāstija, ka tas noticis nejauši, pistoli pārbaudot. Tobrīd gan cars dēlam noticēja, bet] vēlāk blēdība nāca gaismā.
Pēteris uzstājās, lai dēls izvēlas vienu: vai nu lai paklausa viņa gribai, pārvar savu kūtrību, enerģiski mācas un strādā valsts dlarbu, vai — lai top par muku.
Aleksejs |oti kāroja valdīt. Gaidīt gaidija viņš tēva nāvi. Bet tas kā par spīti nebūt vēl neposās uz -viņpasauli. Padodamies veco bajāru iočuksiējumiem, ka viņš esot pietiekami mācīts nu gudrs, — mācīties un censties Aleksejs nevīžoja. Lai apmierinātu tēvu, viņš apsolijās iet Mosterī. Taču īstenībā viņam ļoti negribējās to darīt. Viņš izlikās, ka gribot kļūt par miūku vienīgi tādēļ, lai novilcinātu laiku. Viņš sprieda tā: eja jau citādāk nevarēs, iestāšos klosterī. Bet vai tad ar to teikts, ka pēc tam es nevarēšu valdīt? Labi cilvēki taču man aizrādija, ka mūka cepure nebūs pie galvas pienaglota. Gan jau ar augstākās garīdzniecības piekrišanu arī no mūku kārtas varēs atgriezties pasaulīgā dzīvē un savemt valdības grožus, kad tēvs vairs nebūs starp dzīvajiem.»
i āpēc viņš pateica tēvam, ka gribot kļūt par mūku. Bet Pēteris sava dēla valšķīgo dabu jau labi pazina un viņa solijumam neticēja. Viņš deva dēlam padomu vēl apdomāties.
Pēteris jutās vēl brašs un spēcīgs, cerēja dzīvot vēl ilgi. Tomēr viņš bija aizņemts no kādām lielām raizēm: kas valdīs pēc viņa? Kas turpinās viņa plašas nodomus izvest dzīvē? Vai visi viņa mūža pūliņi nesabrtuks, nākot tronī vājam Valdniekam?
Viņa abi dēli no Katrīnas — Pēteris un Pāvils — bija nomiruši mazi. Viņam gan auga divas dūšīgas meitas — Anna un Elizabete. Bet vai sievietes vājās rokas spēs vadīt valdības kuģi uz nodomāto mērķi?
Tā, negribot, vajadzēja pamēģināt, vai no Alekseja nevarēs iztaisīt — ja arī ne teicamu, tad' vismaz ciešamu pēcnācēju?
Pa to starpu Aleksejs pēc cara gribas bija ap- precējies ar /olfenbīteles princesi Sofijiu-Šarloti. Lai gan Aleksejs savu sievu nemaz nemīlēja, tomēr viņiem Lija bērni. 1713. g. bija piedzimusi lielkņaze Natālija. 1714 g. 12. oktobrī kroņprincese — kā dēvēja Alekseja sievu — atkal dzemdēja. Un šoreiz tas bija dēls, kuiru nosauca pa Pēteri. Šīs dzemdības mātei maksāja dzīvībr- 2S. oktobrī Šarlote nomira. Gāja baumas, k d'zemdības bij"ušas priekšlaicīgas. Kroņprinces nāves cēlonis esot. nevis dabīgas komplikācijās dzemdību procesā, bet Alekseja neģēlīgā izturē-ļ šanās pret viņiui. Tas ar sievu sastrīdējies un nevaidamās dusmās viņai iespēris ar kāju.
Drīz pēc tam kļuva atkal grūta arī Katrīnai un 1715. g. 24. oktobrī dzemdēja dēlu — arī Pēteri. Vai šis būs dzīvotspējīgs un vai tam būs izredzes kādreiz nākt trotmī? — klusībā pie sevis domāja. Katrīna. Bet atbildes nebija. Nākotne; bifa miglā tīta.
Reizē ar šā bērna piedzimšanu Katrīnas dvē-i selē pamodās tā kā greizsirdība pret careviču Alekseju. Viņa taoui zināja, ka Pēteris Alekseju sāk arvien vairāk neieredzēt. Turpretim viņu, savu sievu, ļoti mīl. Cerams, ka tāpat mīlēs viņas un savu dēlu. Tas arī nes tēva vārdu. Viņam jāturpina sava tēva kolosālais darbs. Māta ilomāra, ka šim viņu dēlam jābūt tēvam, līdzīgam.»
Viņa pati satrūkās no savām domām, ka vi-l ņas dēls var dictmāis kļūt par milzīgās Krievijas' valdnieku. Un. tomēr šai iecerei viņa. cieti pieķē-| rās uti ne par ko negribēja atlaisties no tās, tiek4 dāmās sevi pārliecināt, ka tas ir iespējams. Viņa pati taču, kādreiz nabaga grūtdienīte, kas! tēva neatceras nemaz, bet māti tikai mazliet; kas*, dzīvojusi lielā trūkumā un pusbadā, tomēr iikiisij šās valsts valdniekam vistuvākais cilvēks um top godināta kā Krievijas cariene …
Tad atkal viņa sev pārmeta, ka nododas mil-| zīgi tāliem nākotnes sapņiem. Dēls Pēteris tikko piedzimis, bet māte gara acīm to jau redz kaļ pieaugušu vīrui, spēcīgu atietu un cienīgu, tēva vietnieku.
Tā viņa bieži svārsti jās domās starp visjaukākajām iecerēm un reālo patiesību — tagadnes upstākļiem.
Arī cars par jaunpiedzimušo dēlu bija vairen priecīgs. Jocīgi bija redzēt, kad Pēteris no valsts darbiem brīvajos brīžos, kas gan bija diezgan reti, mazo bērniņu auklēja, paņēmis to no mātes vai aukles, savās lielajās, muskuļainajās, spalvām apaugušajās rokās, ar kurām viņš zirgu pakavus stiepa taisnus un sidraba šķīvjus un rubļus lieca apaļās caurulēs.
Tad, mīļi noskatīdamās uz vīru un dēlu, cariene ņēma dēlu Pēterim nost:
— Dod šurp mazo! Tu tik neveikli viņu turi. Man bail, ka bērns tev neizkrīt.
— Tad še jau, še! Tādu Golijātu es varbūt tiešām nespēšu noturēt, kad tas sāks kārpītiete un rauties vaļā, — attrauca cars. Un tēvs un māte tik sirsnīgi smējās, ka asaras spiedās no acīm.
— Jā vai tāds bērns nav tīrais brīnums! Cik sen, kad viņa nebija- Tad kā sēklas granuliņš dīga un auga tavā klēpī. Nu ir kā asniņš izspraucies no zemes un tīksminās par svaigo gaisu un saules gaišanu. Un cerēsim, ka drīz briedīs augumā un spēkā, izaugs par lielu un spēcīgu vīru, — pēcāk domīgi noteica Pēteris.
Kādā dienā Katrīnai dežurējošais pāžs pieteica:
— Jūsu majestate, kāds privāts kungs lūdz atļauju jūs redzēt. Viņš saka, ka esot jūsu vecs paziņa no Vidzemes laikiem..
— Lai ienāk, — satraukta atbildēja Katrīna. «Kas tas varētu būt?» viņa domāja.
Tūdaļ ienāca kāds pusmūža cilvēks un nokrita Katrīnai pie kājām. Lai gan viņa bija pa daļai pie šādas godināšanas pieradusi, tomēr tā darija ikreiz viņai nepatīkamu iespaidu.
— Pieceļieties. Kas jūs esat un kāda jūsu vajadzība?
Kad lūdzējs piecēlās, Katrīna vērīgi tam ieskati jās sejā un izsaucās:
— Vurin, vai tu vēl dzīvo?
— Kā redzat, jūsu majestate.
Viņa labvēlīgi tam atļāva sev noskūpstīt roku.
— Nu, apsēdies. Parunāsimies. Kā tev klājas un ko tu dari še, Pēterburgā?
— Man, jūsu majestate, klājas bēdīgi. Veselība nav nekāda labā, un grūti nākas nopelnīt sev uzturu. Maskavā man nebija nekādu cerību tikt uz priekšu. Tāpēc atbraucu šurp.
Un viņš izstāsti ja, ka, aizsūtīts kopā ar Glika ģimeni uz Maskavu, viņš strādājis pie nelaika prāvesta viņa atvērtajā skolā un rakstu birojā. Bet pēc Glika nāves viņa dibinātā iestāde nīkuļojusi un vēlāk izputējusi. Dažus gadus viņš sities cauri ar vācu valodas un citu priekšmetu mācīšanu. Tad pārvietojies šurp. Arī tagad nodarbojoties ar to pašu. Labi, ka viņam gadijies viens bagāts skolēns, ITanoveras rezidents Vēbers, kuram viņš māca krievu valodu. Tas arī viņam devis padomu izlūgt audienci pie carienes.
Kad pieminēja nelaiķi Gliku, Katrīna ar asarām acīs noteica:
— Lai Dievs viņu uzņem debesu valstībā. Cēls un sirsnīgs cilvēks tas bija.
Un viņa sev pārmeta krusta zīmi, kā mēdz darīt krievi, pieminot mirušos. Izklausijusies mājskolotāja stāstus, viņa teiea:
— Nabaga Vurm! Man tevis žēl. Gribu tev palīdzēt. Kad nāks gadijums, es parunāšu par tevi ar caru. Varbūt viņš varēs tevi ielikt kādā labā vietā. Izglītotus cilvēkus viņš labprāt ieredz. Tikai var notikt, ka tāds gadijums nenāk tik drīz, kā es un tu vēlētos. Bet zini ko? Krieviem ir sakāmvārds: lakstīgalu ar pasakām nebaro. Tā arī tev ar maniem laipniem vārdiem nekāds labums netiks. Tāpēc gribu sniegt tev ko jūtamāku. Es gribu tevi atbalstīt. No saviem personīgajiem līdzekļiem es ikmēnešus tev maksāšu sešpadsmit rubļu. Zinu, ka tas nav daudz, bet vairāk nevaru.
— Man trūkst Vārdu, ar ko pateikties par jūsu lielo žēlastību, majestate, — aizkustināts i/saucās Vurms, atkal nokrita uz ceļiem un skūp- stija savai labdarei rokas.
— Lai nu paliek pateicība, Vurm. Tu esi vairāk pelnījis. Bet šobrīd vairāk nevaru. Man ir daudz citu, vajadzību. Nekad neaizmirsīšu, cik laipni tu mani, mazu meiteni, māciji. Vai atceries to rītu, kad tu mani pārsteidzi pie latviešu bībeles loksnēm, tās lasot? Tagad gan pa daļai esmu aizmirsusi latviski runāt. Bet kad vajaga, vēl sarunāties varu.
— Kā lai es to aizmirstu, jūsu majestate! Tie bija jauki brīži. Kādas pārmaiņas no tiem laikiem notikušas! Jūs nākuši neiedomājamā godā un varā…
— Jā, mīļo Vurm. Neizdibināma ir Dieva žēlastība, kas nākusi pār mani. Bet, draugs, nedomā, ka vienīgi prieki, līksmība un laime bijuši manā dzīves gaitā. Negribu noliegt, ka man piešķirta liela laime, bet, starp mums runājot (un viņa nolaida balsi līdz čukstam), bijis arī daudz bēdu un asaru, ko redzējis tikai manas gultas spilvens un augstais Dievs. Bet lai nu tas paliek. Nevienam tas nav jāzina.
Pēdējos vārdus cariene uzsvēra un zīmīgi palūkojās uz mājskolotāju.
Tas šo skatienu saprata: par dzirdēto viņam jācieš klusu. Viņš mēmi palocija galvu.
Aplaimots, Vurms izplūda pateicības apliecinājumos carienei, kad viņa tam apsolīto pabalstu izsniedza par vairākiem mēnešiem uz priekšu.
— Arī par Glika ģimeni es gribu parūpēties. Lai, nododamās citām darīšanām, par to neaizmirstu, es šodien pat likšu ievākt ziņas, — pieminēja Katrīna, atlaižot Vurmu.
Un tiešām, nekavējoties uzaicinājusi savu ļ I gailma kambarkungu Vilimu Morusuv kurš pār- I valdija viņas īpašumus un veda par tiem visas I darīšanas, cariene pavēlēja ievadīt sarunas ar I Glika atraitni un bērniem Maskavā, vai tie ne- I gribētu pārnākt uz dzīvi Pēterburgā?
Sarunām bija labi panākumi. Drīz uz Pēter- I burgu pārkravājās visa Glika ģimene. Kādu lai-! ciņu visi uzturējās kopā. Bet tad atraitne, atstājusi Pēterburgā visus bērnus, kas bija pilngadī-ļ i, pati nevēlējās tur vairs ilgāk palikt. Viņa iz- rauca uz ārzemēm un nodzīvoja tur līdz mūža] beigām. Glika dēlu Ernestu vēlāk iecēla par; kambar junkuru ar asesora pakāpi. Jaunāko mei- I tu uzņēma galmā kā freileni pie abiāim princesēm, ļ Bet vecākās meitas apprecināja ar krievu virs-J niekiem.
Tā Katrīna centās simtkārtīgi atmaksāt to la-lļ bumu, ko melaiķis audžutēvs sarvlā laikā bija vi- I ņai sagādājis, izņemot viņu no bāriņnama. Glika I kundzei arī piesprieda pensiju.
1715. g. uz Ziemsvētkiem reiz cars, iegājis pie sievas, izsaucās priecīgi uzbudināts:
— Jauna priecīga vēsts! Mani sabiedrotie ieņēmuši Štrālzundu.
— Vai tas tik svarīgs punkts?
— Nevar teikt, ka stratēģiskā ziņā tam būtu sevišķi ievērojama nozīme. Tomēr šai karā tas ir solis tuvāk uzvarai. Vai zini, mīļā, kā man apnicis šis ieilgušais karš!
— Tomēr līdz laimīgam galam tas jānoved, — pārtrauca viņu sieva.
— Jā, tev taisiniība. Jo citādāk veltīgi būtu tie lielie upuri, kas līdz šim nesti.
1716. g. jaungadu nosvinēja kā parasts — trokšņaini, ar izbraukumiem kamanās, mākslīgu uguņošanu uz Ņevas un trakotām dzīrēm.
Pēc Jaungada Pēteris teica sievai:
— Katiņ, esmiu nodomājis uz ilgāku laiku izbraukt uz ārzemēm. Tagad mājās man tā iekārtots, ka mana prombūtne, cerams, slikti neietekmēs valsts lietas. Saprotams, pastāvīgi ar speciāliem kurjeriem saņemšu ziņas par visu, kas te notiks ,un došu saviem palīgiem rīkojumus. Bet skumji man būs bez tevis.
— Arī man ne mazāk būs skumji bez tevis, te, mājās, — tā sieva attrauca.
— Nu, ko tad darīsim? Brauc man līdz! — noteica Pēteris.
— Tu to nopietni saki? — Katrīna satraucās.
— Jā, nopietni.
— Mīļotais! Cik tu labsirdīgs! Kāds man prieks! Dabūšu arī es izvēdināt ies. Bet kurp mēs dosimies?
— Vispirms brauksim uz Dancigu, tad uz Holandi. Bet tālāk — raugoties pēc apstākļiem.
Drīz valdnieku pāris saposās.
Mazais Pēterītis — Bumbulī tis, kā vecāki viņu sauca — jau bija krietni apvēlies. To varēja atstāt uzticamu galma dāmu un kalpoņu uzraudzībā un pārziņā. Princeses Anna iun Elizabete bija veselas un tiktāl paaugušās, ka par tām bija vēl mazāk ko raizēties. Bija pieņemti vairāki mājskolotāji-ārzemnieki, un izstrādāts mācību plāns, kuru vecāku prombūtē vajadzēja izņemt cauri. Arī citas darīšanas pēc iespējas nokārtoja.
6. februārī Pēteris uin Katrīna devās ceļā ar kamanām.
Dancigā viņi nodzīvoja līdz apriļa. beigām. Tur Pēteris atkal dabūja priecīgu ziņu, ka Somijā krievi ieņēmuši Kaznoburgu — beidzamo pilsētu, kas tur bija vēl atradusies zviedru rokās.
Laiks Dancigā pagāja jautri. 19. aprilī Pēteris sarīkoja sava pusbrāļa Ivana meitas Katrīnas Ivanovnas kāzas ar Mēklenbīurgas hercogu. Kāzas bija visai spožas. Bija atbraucis pats Polijas karalis Augusts II, kais pēc Alštranštātes miera līguma bija kļuvis pret Pēteri ļoti vēss. Tagad vecos sakarus varēja atjaunot. Augustam bija līdz viņa sirdsdraugs sakšu ģenerālis Flemmings un vairāki poļiu magnati. Pēterim no krievu augstmaņiem bija līdz grāfs Golovkins, vicekanc- lers Šafīrovs un Tolstojs. Bija atbraucis arī Krievijas sūtnis pie Polijas galma kņazs Grigorijs Dolgorūk ijs.
Tad abi valdnieki ar saviem palīgiem, izlietojot gadi jumu, sarīkoja konferences, kur tiecās, saskaņot savu valstu intereses un novērst pārpra-! tumus un domstarpības.
Pēc svarīgāko darbu nobeigšanas Pēteris, uzticējis dažu dari jumu nokārtošanu kņazam Dol- orūkijam. apbraukāja citas pilsētas. Katrīnu, ura atkal bija grūtniecības stāvoklī, viņš atstāja Dancigā. Cara nolūks bija satikties ar draudzīgajiem valdniekiem un pamudināt tos atbalstīt Krieviju pret Zviedriju. Tā, Štetinā viņš satikās ar Prūsijas karali, Altonā — ar Dānijas. Pēteris norunāja izdarīt kopīgu uzbrukumu zviedru provincei Šonijai. Par abu nāciju sauszemes un jūras spēku savienošanās vietu noteica Kopenhāgenu.
No Altonas Pēteris aizbrauca uz Pirmontu ārstēties Spa veselības avotos, jo viņa. veselība bija stipri cietusi. Ārsti tam deva stingrus priekšrakstus. Bet Pēteris i nedomāja tos izpildīt. Viņš bija par daudz patvaļīgas dabas cilvēks, lai ļautos ierobežoties. Tā viņam bija aizliegts, kamēr dziedinājās ar minerālūdeņiem, ēst svaigus augļus. Bet Pēteris kādā dienā apēda vairāk mārciņu ķiršu un daudz vīģu uzreiz. Tāpat gā ja ar minerālūdeņiem. Pēteris tos dzēra, nevis viņu dabiskā veidā, bet pusi tiz pusi ar degvīnu… Reizēm atkal ūdeņu dzeršanu pārspīlēja, izdzerdams no Pugona avota divdesmit vienu glāzi ūdens vienā paņēmienā.
Spa avotos Pēterim bija līdz arī svīta, kurā otrādās ārsts Areskins, Tolstojs, Kurākins, Šafī- lovs, kapteinis Rumjancevs, kņazs Dolgorukijs un sekretārs Čerkasovs.
Jūlijā cars ieradās Rostokas pilsētā, Meklen- burgā. Tur bija atbraukušas 45 galēras ar krievu kareivjiem. Uz Meklenburgu bija atnācis no Polijas ar kara pulkiem arī feldmaršals grāfs Šere- nietjevs. Tam tagad gan bija tikai 8000 vīru. Bet tur bija vēl citi pulki ģeneraļa Repņina un Bau- era vadībā.
Uzņēmies vadību pār galēru floti, Pēteris 17. jūlijā ieradās pie Kopenhāgenas. Reidā viņu sagaidi ja dāņu karalis. Abi kopā iegāja galvas pilsētā.
Pēc dažām dienām tur atbrauca arī Katrīna. Viņa negribēja Pēteri uz ilgāku laiku atstāt vienu. Lai gan viņš no Spa bi ja rakstijis viņai, ka nopietni nododoties ārstēšanās kursam iui pat savu «metresi» aizsūtijis prom, tomēr viņa vīram n>e visai uzticējās un gribēja labāk būt viņa tuvumā, lai tas neiedomātos flirtēt ar dāņu skaistulēm.
Gaidot kopīgo uzbrukumu Šonijai. Pēteris nodzīvoja Kopenhāgenā trīs mēnešus. Bet šo laiku viņš nepavadi ja bezdarbībā, jo tas nebija viņa dabā. ikdienas tas izbrauca jūrā. Apbraukaja Dānijas un Zviedrijas piekrastes, mēroja jūras dibenu, zīmēja karies. Ieradās Kopenhāgenā arī Anglijas flote, lai uzstātos kopīgi ar krieviem un dāņiem.
Mēklenburgas hercogs, tagad cara radinieks, centās gan Pēteri atbalstīt. Bet, Pēterim par lielām: nepatikšanām, hercogam bi ja izcēlusies sīva ķilda ar viņa muižniekiem. Tie, ieradušies Kopenhāgenā, sagrozija galvu dāņu karalim, iestāstīdami, ka. cars esot viltīgs un gudrs. Tas viņu gribot tik izmantot un pēcāk piekrāpt. Tā apstrādāts xm ietekmēts, Dānijas karalis ne sadarbības I ar caru izvairījās. Tā no uzbrukuma zviedru Šo-1 nijiai nekas neiznāca.
To redzot, Pēteris ziemai devās uz Holandi. Abifl ar Katrīnu viņi apmetās Amsterdamā. Tur carsl ar lielu interesi aplūkoja visu, kas attiecās uzl kuģniecību un tirdzniecību. Apskati ja kuģu bū-a vētavu, admiralitati, Rītindijas kompānijās ina® gazinas. Ar prieku viņš apmeklēja namiņu, kurā] bija uzturējies sava pirmā ārzemju brauciena® laikā.
1717. g. martā cars un cariene aizbrauca uz I Hāigu1 , kur apmetās pie krievu sūtņa Kurākinaļ I Aprilī, Pēteris, atstājis Katrīnu Amsterdamā, pats I aizbrauca caur Briseli un Ģenti uz Franciju.
Francijas galvas pilsētā, ieraudzījis mazgadī-j I go karali Ludviķi XV, cairs tā sajūsminājās, ka I pretēji visai galma etiķetei paķēra mazo zēnu I sev uz rokām un to noskūpstija. Mazais Francijas I vaklinieks viņam tā iepatikās, ka cars tūdaļ sle- I penībā nodomāja viņam izprecināt savu meitu I Elizabeti.
Viesodamies Francijā, Pēteris tomēr neaizmirsa savu laulāto draudzeni. No Parīzes viņš tai rakstija:
«Bet ka tu man raksti, lai es drīzāk atbraucu,] ka j uims ļoti garlaicīgi, es tam ticu. Tikai atsaucosļ uz vēstules nonesēju, ka arī man bez jums tāpat.»
Aplūkojis Parīzē visu ievērības vērto un man- ' tojis daudz un dažādu jaunu iespaidu, cars 2. augustā atgriezās Amsterdamā, kur Katrīna viņu gaidi ja ar nepacietību.
19. septembrī Pēteris iebrauca Berlīnē. Pēc trim dienām tur ieradās arī Katrīna. Uzkavējušies tur dažas dienas, viņi caur Dancigu devās mājup. Ar ārzemēs gūtiem iespaidiem Katrīna bija ļoti apmierināta- Bet tur pavadītais laiks bija nesis airī jaunas bēdas. Tur piedzimušais bērns bija bijis tik vārgs, ka nomiris ja.u pēc da-
Mm dienām. Pēteris par to skuma līdz ar sievu, liet tā kā pret likteņa lēmumu nekas nebija datums, nācās apmierināties.
Pēterburgā viņi iciratlāsi oktobra pirmajā pusē.
Tad cars ziņoja Prūsijas karalim, ka viņš uzdevis saviem ministriem ievadīt miera sarunas ar Zviedriju, pie kam apsoli jās atbalstīt sava sabiedrotā Prūsijas karaļa intereses un pieprasīt, lai Metinu pievieno Prūsijai.
Bet izrādījās, ka līdz mieram vēl tālu. 1718. poda 30. novembrī pie Frederiksenas krita Zviedrijas karalis Kārlis XII, kuru Turcijas sultāns randrīz dzīšus bija aizdzinis no savas valsts pēc luiera noslēgšanas ar Krieviju. Taču, neievērojot (tava valdnieka nāvi, Zviedrija karu turpināja.
Kad Pēteris un Katrīna iebrauca Maskavā, viņus sagaidi ja viņu meitas Anna un Elizabete, ģērbušās spāniešu kostimos. Francijas sūtnis tad nevarēja diezgan nopriecāties par viņām, sevišķi par jaunākās princeses Elizabetes daiļumu. To- lvrīd meitenei bija tikai astoņi gadi.
Atceļā Pēteris ar Katrīnu bija pārrunājuši par to, ka krievu sievietes būtu izraujamas no veckrievu teremiem, kam zinama līdzība ar ausi rumtautu haremiem. Tādu nebūšanu cars gri- liēja novērst un krievu labāko aprindu sievietes i/,vest sabiedrībā. Drīz Pēteris ķērās pie šā nodoma izpildīšanas.
*
1718. g. 26. novembra agrā rītā Pēterburgas Ielās atskanēja, bungu dārdi. Uztrauktie iedzīvotāji, pusapģērbušies, izskrēja uz ielām lūkoties, ko tins nozīmē. Tur tie ieraud'zija nelielu pulciņu kareivju iar pašu generalpolicijmeistarui Divjēru priekšgalā. Pie katras ielu laternas pulciņš apstājās. Un ģeneralpolicijmeistars pats uz katra laternas staba uzlīmēja cara Pētera I pavēli.
Saprotams, tik neparastā kārtā izlaistā pil vēle tūlīt vērsa uz sevi vispārīgo uzmanību. Atradās grāmatnieki. Tie lasija. Laužu bars apkārt klausi jās.
Tikai nevarēja labi saprast, kas pavēlē sacīts. Bija saprotams tikai tik daudz, ka tur sacīts pfl kādām tuir brīvām sapulcēm, kas rīkojamas nevien izpriecas, bet arī lietderības dēļ, kur var h dalīties nevien vīrieši, bet arī sievietes.
Tas bija kaut kas apmulsinošs. Kur tas dzirdēts, ka sievietes arī var piedalīties vīru sapulcēs! Kā sievietes, kas līdz šim glabātas no svešu vīriešu acīm, no ārpasaules noslēgtos tercmos, pjl rādīsies pēkšņi uz ielām un atklāti uzturēsies koļ pā ar vīriešiem?!
Krievu bajāriem un muižniekiem tas izlikājf; neiespējami revolucionārs rīkojums, kas grib vesi augstmaņu sievietes kaunā.
Tā bija pavēle par tā saucamām ai s a m b 1 e-" ā m. Protams, tās nebija domātas vienkārši'mij uudīm kā strādniekiem un zem niekiem, bet i i kal augstākām un vidus šķirām. Asamblejās katrs |H mestos galva varēja vest sev līdz savu sievu qfl meitas vai māsas. 9
Brīvās sapulces jeb asamblejas varēja sākueJ ne agrāk kā pulksten četros pēc pusdienas un beigties ne vēlāk kā desmitos vakarā
Pie pavēles bija pielikti sevišķi noteikumi! kurus izpildīt vajadzēja katram asamblejas dalībJ niekam. Kas tos pārkāpa, tiem nācās ciest mkM — izdzert «lielo ērgli», tik liolu kausu vīna, kurni iztukšojis tikai reti kāds spēja kājās turēties.
Pirmo asambleju pēc pavēles izdošanas notu-l rēja 2. decembrī pats cars, lai parādītu priekšzīmi kā tanī izturēties. Otru 6. decembrī rīkoja gailma maršals Olsufjevs; trešo 7. decembrī ģe- neraladmiralis grāfs Apraksins. Pēc tam nākamajās dienās asamblejas rīkoja slepenpadomnielfl Tolstojs, grāfs Golovkins un vicckanelers Šafī- iovs. Vēlāk arī citas mazāk ievērojamas personas.
Sākumā krievu dāmas pavisam neprata izturi'I ies. Tās nezināja ko darīt ar savām rokām un kūjām. Sēdēja savrup no vīriešiem kā koka lelles ii it. kautrējās runāt. Tās izskatījās kā pinekļos lupītas. Bet cars un augstmaņi viņas pamazītēm pieradināja nekautrēties. No zviedru gūstekņiem vēlāk radās deju skolotāji. Tie bajāru namos mā- ( ija dejas un labas manieres. Daži no viņiem nopelni ja labu naudu.
Asamblejas nesa daudz laba, pieradinot krievu bagātnieku sievietes pie sabiedriskās dzīves, liet notika arī, sevišķi sākumā, daudz nejēdzību, loti demoralizējošu iespaidu dari ja cara noteiktie lodi par asambleju noteikumu pārkāpšanu. Sodi nozīmēja piespiestu piedzeršanos līdz nesamaņai. Vēl šā vai tā, ja sods ķēra vīriešus. Bet kā lai nesauc tādu rīcību, kad sods ķēra sievietes? Tā, galma maršala Olsufjeva kundzi, kas nebija ieradusies maskarades procesijā, sodīja pats cars. l īdz ar trīsdesmit citām bēdu māsām tai pavēlēja ierasties senātā, kuir tām uzspieda dzert nesamērīgi daudz, lejot vēl pie vīna degvīnu. Olsuf jeva lūdza carieni, lai tā pierunā Pēteri viņai sodu atlaist vai vismaz mīkstināt, ņemot vērā viņas grūtniecības stāvokli. Bet Pēteris nepiekāpās. Ol- mifjeva kundze bija spiesta piedzerties. Un rezultātā viņa dzemdēja nedzīvu bērnu…
Galma personu asamblejās abas princeses ie- rndās dažādi: krāsu uzvalkos, kas izšūti ar zeltu un Mdrabu, un galvsegās, kas mirdzēja un laisti jās no dārgakmeņiem. Elizabete bi ja liela dejotāja. Toreizējās modes dejas: angļu kadriļu, menuetu un poļu dejas viņa prata apbrīnojami. Gan arī princešu biedrenes: Golovina, kņazes Čerkasovas, Kantemira un kņaze Kātiņa Dolgorūkija (vēlākā Pētera 11 līgava) dejoja teicami, tomēr Elizabete pārspēja viņas visas. Dejās viņa pārsteidza publiku, izdomadama arvien jaunus paņēmienus un savdabīgas tūres.
Princesēm turēja skolotājus. Sevišķi cen^H Elizabete mācijās franču valodu. J
Redzot, ka Elizabete tekoši lasa franču griJ matas, Pēteris iedomājās pārbaudīt, vai meitefl arī saprot, ko viņa lasa? Tēvs lika tai pārtuIkJ veselu lapas pusi. Kad viņa to sekmīgi izdari» cars noteica: ■
— Jūs, bērni, esat laimīgi, ka no bērnībļ gadiem jums māca derīgas grāmatas. Ak, k*H mani bērnībā tā būtu māci juši! Es labprāt at« dotu savas rokas pirkstu, lai būtu mācīts kā pioj nākas. Ret manā bērnībā nebija ne grāmatu, n« skolotāju. I
Kā minēts, Pēteris bija nodomājis izpreeinal Elizabeti Francijas karalim Ludviķim XV. Tilpēļ arī viņam bija liels prieks par to, ka meitene] tik labas sekmes franču valodā. Tikai no šā pr<l jekta nekas neiznāca, jo mazgadīgā Ludviķa audzinātājs - reģents uz to neielaidās. Viņa politiski® nodomi tad svērās uz Anglijas pusi. Pēcāk, kļ Pēteris, tā pēc viņa nāves Katrīna cerēja Elizaj beti izprecināt kādam citam franču princim, kļ Šartras hercogam, princim Kondē vai citam. Bet arī tas neizdevās, lai gan bija dots aizrādijumļļ ka tādā gadi jumā līgavainim izgādātu Polija karaļa kroni. — — — — — —
Pēteris gribēja par varu bīīt ļoi i vispusīgs cii vēks un pierādīt spējas visdažādākos arodos, zi-[ nātnēs un mākslās. Ar to viņš nodari ja dau<M muļķību! un pat Jaunuma. Tā, pirmo reizi ! lo> landē uzturēdamies, viņš bija kaut ko noskati jics no chirurģijas. Sevišķi mīļa viņam bija zobu raušana. Vienu laiku viņš pastāvīgi nēsāja sev? līdz zobu raušanas instrumentu komplektu un laida to darbā katrā izdevīgā gadījumā.
Apprecējās kambarsulainis Polubojarinovs,
Nolūkotā līgava nebija gribējusi pie viņa iet, jo sulainis tai nepatika. Bet bija jāiet tikai tāpēc, k ii cars to bija gribējis. Pēc kāzām cars redzēja, k n Polubojarinovs staigā apkārt drūms nn saīdzis, K&di nemēdz izskatīties jaunsalaulātie medus mēnesī. Cars apvaicājās:
— Kas tev par bēdām, ka tu tāds nospiests?
Uz to sulainis atklāja savu bēdu cēloni: Viņa
Jaunā sieva izvairoties no laulības pienākuma izpildīšanas, atrunādamās ar zobu sāpēm, kas nēršot patiesība.
— Labi, — teica cars, — es viņu pārmācīšu.
Otrā dienā, kad Polubojarinovs atradās pilī
īlienestā, cars iegāja viņa dzīvoklī, pasauca su- ļluiņa sievu un vaicāja:
— Es dzirdēju — tev sāpot zobi?
— Nē, jūsu majestat, — atbildēja, trīcēdama jaunā sieva. — Esmu vesela.
— Es redzu, tu bīsties, — teica Pēteris. — Nekas, apsēdies še, uz krēsla, tuvāk gaismai.
Sieviete, bīdamās no cara dusmām, neuzdrošinājās celt iebildumus un paklausija.
Pēteris izņēma knaibles, izrāva viņai gluži veselu zobu un laipni pateica:
— Turpmāk klausi vīru uin atmini, ka sievai no sava vīra jābīstas, citādi paliksi bez zobiem.
Atgriezies uz pili, cars pasauca Polubojarino- vu un, smiedamies saeija tam:
— Ej pie sievas. Es viņu izārstēju. Tagad viņa vairs nebūs tev nepaklausīga,.
Tirgotā ja Borstes sievai, kas slimoja ar ūdens- dlimību, Pēteris iztaisija operāciju un izlaida divdesmit mārciņui ūdens. Bet Borstes kundze pēc desmit dienām nomira. Lai gan operācijā bija ickmīga, bet tā bija izdarīta par vēlu.
Dažas operācijās Pēterim izdevās. Tā, fabrikantam Tomsonam viņš izgrieza augoni, pēc kam slimnieks izveseļojās.
Cara attiecības ar delui no pirmās sievas, ca- reviču Alekseju stipri sarežģijlās. Būdams vēl ārzemēs, Pēteris bija atrakstijis dēlam, lai, neka vējoties ilgāk par nedēļu, izbrauc pie viņa. ļa nē, tad lai iestājas klosterī un pāriet mūku kārtā, paziņojot tēvam — kurā klosterī tas apmeties un kad iesvētīts par mūku. Šī vēstule careviču tā uztrauca, ka tas nosprieda — aizbēgt, jo ne-ļ gribēja ne vienu, ne otru no šiem priekšlikumiem pildīt. Viņš bija nodomājis, pretēji tēva gribai vēlāk iegūt Krievijas troni. Mūka kārta, pēc viņa domām, tam būtu par kavēkli. fl
— Es redzu, ka pats Dievs man ceļu rāda. Ei sapņoju, ka ceļu baznīcas, — izsacijās Aleksejs saviem piekritējiem.
Aizņēmies no Menšikova tin citiem galm augstmaņiem vairāk tūkstošu dukātu ceļa nauda viņš teica, ka braukšot pie tēva. Pēc tam stei_ Sus devās ceļā uz ārzemēm. Tikai īstenībā brauc; nevis pie tēva, bet bēga no tēva dusmām. Viņš bija nodomājis paslēpties pie kāda ārzemju valdnieka un tur nodzīvot līdz tēva nāvei, pēc kam atgriezties Krievijā un ieņemt troni. ļ
Jau sievai dzīvai esot, Aleksejs bija saisti j ies ar kādu zemas kārtas jaunavu, muižnieka Vjazemska dzimtkalponi somieti Eifrosiniju (jeb Afļ rosiņju). Lai nebūtu ārzemēs vienam garlaicīgi šo savu mīļāko viņš ņēma sev līdz.
Liepājā Aleksejs satikās ar savu draugu, bajāru Kīkinu, kurš patlaban atgriezās tio ārzemēm tēvijā. Kad carevičs tam pateica, ka bēg no tēva dusmām, tas viņam ieteica, braukt uz Vīni un izlūgties Romas - Vācijas ķeizara aizsardzību. Šim padomam Aleksejs paklausija. Zem poļju šļacbti- ča Kochanovska vārda viņš devās uz Vīni.
Iebraucis Vīnē 1716. g. 21. novembrī, viņš apmetās pilsētas nomalē Leopoldštiātē. Atstājis vies nīcā savus kalpus un bagažu, pats devās uz iekš-
jiil iētu. Tur apmetās traktieri «Bei Klapperer». lud aizsūti ja sulaini pie vicekanelera Šēnborna iii lūgumu pieņemt viņu steidzamā, lietā. Šēnbor- iiitm Aleksejs zem četrām acīm teica.:
— Es ierados meklēt ķeizara, sava svaiņa pro- lokciju [2] ), lai viņš glābj manu dzīvību. Mani grib nonāvēt un maniem nabaga bērniem atņemt mantojumu.
— Apmierinieties. Jūs te esat pilnīgā dro- libā. Izstāstiet mierīgi, kas jums par nelaimi un ko jūs vēlaties? — atbildēja Šēnborns.
Carevičs turpināja:
— Tēvs grib mani iegrūst postā, bet es ne ar ko neesmu vainīgs. Neesmu viņu kaitinājis, jo Itnnui vājš cilvēks. Menšikovs tīšām mani tā audzināja. Mani apdzirdija. Ar nolūku samaitāja manu veselību. Tagad tēvs saka, ka es nederot Be karam, ne valdīšanai. Grib mani pataisīt par mūku un ieslodzīt klosterī, lai atņemtu mantojumu. Es negribu klosterī. Lai ķeizars aizsargā Dianu dzīvību.
Runājot, lielkņazs bija ļoti uzbudināts un nemierīgs, staigāja pa istabu. Viņš lūdza, lai tūlīt Viņu ved pie ķeizara.
Bet Šēnborns tam paskaidroja, ka tagad pie ķeizara iet ir par vēlu. Papriekš vajagot ķeizaru par to lietu pamatīgi informēt.
Tad Aleksejs vēl stāsija, ka tēvs pret viņu izturējies labi, kamēr viņa sieva Šarlote dzīvojusi. Pēc viņas nāves viss gājis uz slikto pusi. Tas noticis sevišķi pēc tam, kad tēva sieva, jaunā cariene dzemdējusi bērnus. Katrīna un Menšikovs esot tīšam sakūdijuši caru pret viņu.
Izklausijies Alekseja sūdzēšanos, Šēnborns Bacija:
— Pārpratumi starp tēvu un dēlu ir vārīga lieta. Man šķiet, ka jūs darīsiet prātīgāk, ja viņu
majestatēm neprasīsiet satikšanos, bet atļausie sniegt jums atklātu vai slepenu palīdzību un atrast līdzekļus kā samierināt jūs ar tēvu. 1
— Samierināt mani ar tēvu m;av nekādu. cJ rību, — pretojās carevičs. — Ja arī pret mani Lūffl labs tēvs, tad pamāte un Menšikovs nobendēs ma ni ar apvainojumiem, vai noindēs. Lai ķeizars atļauj man dzīvot pie viņa atklāti vai slepeni.
Vicekanclers pierunāja careviču pagaidīt ai bildi līdz rītam. %
Pamatīgi parunājies aT ķeizaru, Šēnborns ota dienā Aleksejam paziņojai, ka ķeizars centīsiet viņu un tēvu samierināt, bet līdz tam laikam i skata par labāku turēt viņu slepenībā,.
Kad Aleksejs tam piekrita, viņu slepeni aiz sūti ja uz Erenbergas cietoksni, Tirolē, kur to pie; nācīgi uzturēja.
Tikām Pēteris Amsterdamā nevarēdams d lu sagaidīt, nedz arī saņemdams no tā kādas ziņa uzreiz saprata, ka tas ir aizbēdzis un nojauta; arī; — kurp tas bēdzis. Cars izsauca no Vīnes savu rezidentu. Veselovski un uzdeva tam saklaušina kur atrodas Aleksejs.
Ķeizaram Kārlim VI .Pēteris aizraksti ja: ja krievu cara nepaklausīgais dēls atklāti vai slepeni] uzturas viņa valstī — izsūtīt to konvoja apsardzļ-j bā, lai tēvs to labotu. 1
Ķeizars un viņa ministri gan careviča noslēpumu neatklāja, bet Veselovskis pats sadzina!
bēglim pēdas un ziņoja caram, ka carevičs atro-ļ das Tirolē.
Dabūjis to zināt, Kārlis VI deva padomu^ Aleksejam aizbraukt tālāk — uz Neapoli.
1717. g. 17. maijā Aleksejs un Eifrosinija iera dās Neapolē.
Cars uzdeva kapteinim Rumjaneevam, un sle-ļ penpadomniekatn Pēterim Tolstojam, lai tie dēlu pārved uz Krieviju, Ķeizars tomēr Alekseju neiz deva, bet deva padomus, lai careviču pknunāļ
l d"prātīgi atgriezties pie tēva. Un to šie abi cara pilnvarotie mēģināja izdarīt, apsolot tam cara \ «i rdā piedošanu.
Apsverot, ka careviču var ļoti ietekmēt Eifrosinija, Tolstojs griezās pie Alekseja sirds drau- «leenes. Tā kā Eifrosinija bija gluži vienkāršā, ļie/nācīta kalpone, Tolstojam, veiklam diplomatam, bijušajam Krievijas sūtnim Tvrcijā, nebija grūti izvilkt viņas domas un ieskatus attiecībā uz careviču. No sarunām ar viņu Tolstojs izlobija, ka I ifrosinija pati nopietni netie, ka Aleksejs kādreiz varētu viņu apņemt par likumīgu sievu. Tāpēc viņš izlika šādus slazdus: Ja Eifrosinija pierunās careviču, un tas labprātīgi atgriezīsies Krievijā, tad viņš, Tolstojs, liks savam jaunākajam dēlam apprecēt. Eifrosiniju un dos viņiem muižu nr tūkstoti zemnieku.
Veiklais diplomāts jaunavu apstrādāja tik pārliecinoši, ka padumjā somiete viņa soli jumiem noticēja un apņēmās rīkoties pēc Tolstoja aizrādi jumiem.. Saprotams, ka Tolstojs izlietoja tikai viltību, ļoti labi zinādams, ka Eifrosinija viņa vedekla nekad nebūs.
Aleksejs sākumā šaubi jās. Bet Eifrosinija tam. iestāstīja, ka labāk' ar tēvu samierināties un izlūgties piedošanu. Tad carevičs piekāpās.
Priekšlikumu pieņēmis, Aleksejs brauca caur Brinni uz Krievijas robežu. Brinnē viņu apturēja Morāvijas ģenerālgubernators grāfs Koloredo un noprasija kāpēc viņš, aizbraukdams, nav Vīnē priekšā stādījies ķeizaram? Carevičs atbildēja: ia:? noticis tāpēc, ka viņam nav bijis pienācīgu reprezentacijas līdzekļ u.
Aleksejam uz pēdām sekoja abi cara pilnvarotie — gvardes kapteinis Rum jancevs un sle- penpadomuieks Tolstojs. Pēdējais tur pateica Alek sejām, ka saņēmis jaunu vesti no cara. Pēteris apsolījies, ka atļaušot dēlam apprecēt Eifrosiniju un abiem dzīvot lauku sādžā.
«-<05 161
Pa to laiku brauca uz Krieviju — tikai pa citu ceļu, caur Nirnborgu iun Berlīni — arī Eifro- sinija, kura bija grūtniecības stāvoklī.
1718. g. 31. janvarī careviču pārveda uz Maskavu. 3. februārī cars bija sapulcinājis Kremļa pilī garīdzniekus, militāros un civilos augstm4« ņus. Bija arī vidusšķiru pārstāvji. Trūka tikai vienkāršās tautas. fl
Kad bija ieradies pats cars, tad ienāca Alek-. sejs ar Tolstoju. Carevičs tūdaļ nokrita caram pie kājām un, raudot, lūdzās piedošanu.
— Uzcelies! — teica Pēteris. — Pasludinu tev savu tēvišķu žēlastību.
Cars aizrādija dēlam, ka viņš to audzinājis ar mīlestību un gribējis sagatavot augstajam valdnieka amatam, bet dēls nav gribējis mācīties un izdarijis noziegumu, no tēva aizbēgdams.
Aleksejs nevarēja nekā pateikt savas taisnošanās labad, tikai lūdza, lai viņam piedod un žēlo viņa dzīvību, bet no mantošanas tiesībām viņš atsākās.
Tēvs sacija:
— Es tev parādīšu žēlastību, bet tikai ar noteikumu, ka tu atklāti izteiksi visai patiesību un atklāsi savus piekritējus, kas tev deva padomu bēgt pie ķeizara.
Aleksejs gribēja kaut ko icibilst, bet cars viņu pārtrauca un lika blakus stāvošam Domaševai nolasīt skaļā balsī iepriekš sagatavotu manifest
Kad manifests bi ja izlasīts, Pēteris vēl pieme tin ā ja:
— Piedodu, bet mantojumu atņemu.
Pēc tam cars izgāja un visi viņam sekoja uz Uspenskas katedrāli. Tur Aleksejs nodeva zvērestu pie evaņģelija, ka nekad, nekādā laikā nemeklēs, nekāros un ne ar kādu ieganstu nepieņems troni, bet atzīst par savu īstu mantinieku savu brāli Pēteri Petrovi&u. Zvērestu carevičs nļi fiprināja ar savu parakstu uz zvēresta lapas. I iirl nozvērēja par to pašu visi klātesošie.
Pēc tam visi devās uz Preobraženskas ciemu, kur bija sarīkotas lielas dzīres.
Tai pašā dienā cars publicēja krievu tautai minēto manifestu. Tur bija uzskaitīti, visi Alek- >11'ja pārkāpumi un sacīts, ka cars tos dēlam žēlīgi piedod, bet atņem viņam troņa mantošanas tiesības, kaut arī nepaliktu neviens 1 o- ( ek 1 i s no cara ģimenes. Visus tos, kas pēc tam turpinās atzīt Alekseju par troņa mantinieku, ieskatīs par noziedzniekiem.
Var izlikties pārsteidzoša tā stingrība, ar kādu l'eteris nobīdija Alekseju no Krievijas troņa un nizsprostoja tam ceļu uz troni arī nākbtnē, lai arī kā grozītos stāvoklis. Bet lieta tāda, ka cars labi noprata, ka aiz Alekseja muguras slēpjas liela un visai iespaidīga reakcionaro krievu bajāru partija. kas taisās pielikt visus spēkus, lai iznīcinātu Tetera reformas.
Bez tam bija atklājies, ka ar Alekseja klusu piekrišanu un līdzjūtību bija sadumpojušies streļ- ci — spēks, uz kura bija balstijušies agrākie cari.
Šo dumpi, kas draudēja izvērsties par milzīgu ugunsgrēku un pārņemt visu Krieviju, Pēteris, atgriezies no ārzemēm apspieda ar lielu ne- saudzību. Dumpinieku vadoņus apcietināja, meta eietranos, stiepa uz moku sola, tiesāja un nodeva nāves sodam desmitiem un simtiem. Dusmu iekaisumā Pēteris pats, atrotijis piedurknes, cirta sireļcu vadoņiem galvas nost un lika to darīt arī saviem ministriem un palīgiem — Menšikovam, Tolstojam un citiem.
Pēteris ar visu sirdi un dvēseli bija apņēmies krievus pārvērst par kulturas tautui. Tāpēc viņam nebija žēlastības pret tiem, kas ļaunprātīgi lika ceļā šķēršļus.
Visiem šiem notikumiem ar saspīlētu uzmanību sekoja Katrīna. Kad viņas dēlu, mazo careviču
Pēteris izsludināja par troņa mantinieku, mātes sirdis pārplūda līksmības jūtām. Aiz pateicībai viņa vīru apveltija ar visu savu mīlas bagātīb® Bet viņa dari ja to tā, lai ārīgi neizrādītu savu Irieku citiem, jo tie varēja sākt izplatīt baumas] ļ a viņa Alekseja nepaklausību veicinājusi tīšam, ar nolūku, lai cars tam atņem troņa mantošanai I tiesības un piešķir viņas dēlam.
Tagad, kad viņas slepenā iecere, par kuru viņa bija baidijusies atzīties pati sev, bija picpil- dijusies, Katrīnai būtu bijis patīkami, lai Alekseja dēka tiktu pavisam aizmirsta. Bet notika pre-j tējais. Tagad tā tikai vēl sākās. Gļēvais un valkl šķīgais Aleksejs savā atzīšanās rakstā gan nodeva ( d a ž u s savus padomdevējus un piekritējus, taču neatklāja visu patiesību. Sākās apcietināšanas,] izmeklēšanas, spīdzināšanas. Beidzamajā laikā [ apcietināja Pēterburgā Aleksandru Kīkinu un] Boļšoju - Afanasjevu. Pēdējais nodeva citus līdzzinātājus. Tos tāpat tvēra ciet un spīdzināja. Arļ moku kambariem dabūja iepazīties liels daudzums vīriešu un sieviešu, gan no augstas kārtas |audīm,j gan no kalpiem.
Starp citu atklājās, ka Suzdaļas klosterī turētā agrākā cariene Eidioķija — mūķeņu kārtā mā^ļ sa Hel lena — bija ielaidusi es noziedzīgos intimos i sakaros ar kādu no Maskavas dienesta; darīšanās aizkomandētu pulkvedi Gļēbovu. Ar cara pavēli f Helēnas ieslodzijuma režimu padari ja daitclz buir-! gāku un pēcāk to pārveda uz Šliselburgas cie-1 tolcsni. Mūķenes un citus, kas bija zinājuši parl Helēnas un Gļebova sakariem un tos veicinājuši,! sodija ar rīkstēm. Bet galveno vainīgo, pašu Gļe-l bovu nodeva visšausmīgākajam nāves sodarajl Maskavā uz Sarkanā laukuma viņu uzsprauda, uz j mieta, kur tas samocījās ilgāk kā diennakti.
Ar to Pēteris parādi ja, ka viņā mīt it kā divas dvēseles. Viņš varēja būt apgaismots monarehs,; bet reizē ar to cietsirdīgāks, negantāks par jebkuru senlaiku mežoņtautas virsaiti.
1718. g. martā cars ar galmu aizbrauca uz Pēterburgu. 12. aprilī bija Lieldienas. Carevičs Aleksejs, apsveicinādams Katrīnu ar svētkiem, nokrita carienei pie kājām, un lūdza, lai viņa aizlūdz pie cara, lai tas atļautu viņam precēt Eifro- einiju.
Katrīna to labprāt būtu vēlējusies. Bet izmeklēšanas materiali bija Pēteri tā saniknojuši pret Alekseju, ka viņa neiedrošinājās par padēlu kaut ko iebilst. Jebšu viņa nebija vainīga pie tām šausmām, kas notika careviča lietā, Katrīnas dvēseles dzijumos tomēr nogūlās liels rūgtums. Viņa saprata, ka ar aizlūgumiem par Alekseju var Pēteri tikai vēl vairāk sakaitināt.
20. aprilī iebrauca Pēterburgā arī Eifrosinija. Bet Aleksejs, lai gan to zināja un bija brīvs, at- kal parādija savu gļēvulību. Viņš pat neaizgāja ar savu sirdsdraudzeni satikties, to apkampt un pasacīt kādus mīļus vārdus.
Eifrosiniju tūlīt apcietināja, ieslodzija Pēte- ra-Pāvila cietoksnī un sīki nopratināja. Viņa izstāsti ja visu patiesību, ko zināja. Un viņas atzīšanās nebija Aleksejam labvēlīga. Izmeklēšana gāja paātrinātā gaitā un ievilka savā tīklā arvien jaunus un jaunus upurus.
14 jūnijā apcietināja pašu careviču Alekseju un aizveda uz Pētera-Pāvila cietoksni. Viņa tiesāšanai cars iecēla speciālu ārkārtīgu tiesu ar simts divdesmit locekļiem. Par tiesas priekšsēdētāju bija kņazs Menšikovs.
Tiesa piesprieda Aleksejam nāves sodu.
26. jūnijā carevičs Aleksejs apcietinājumā nomira, pirms nāves soda oficiālās izpildīšanas. Par viņa coāvi cars publicēja ziņojumā!, ka dēls, noklausījies nāves sprieduma pasludinājumu, esot ārkārtīgi uztraucies un tam esot uznākusi krītam- kaites lēkme. Tad pēc atspirgšanas tas pieņēmis svēto vakariņu, palūdzis, lai atsauc tēvu, izlūdzies no tā piedošanu un nomiris kristīga cilvēka nāvē.
Tauta tomēr šim ziņojumam neticēja. Un tam bija savi iemesli.
Ka carcvičai Alekseja nāve nav bijusi dabiska, to zināja tikai četri cilvēki: pats cars Pēteris, galma aptiekars Bērs, ģenerālis Ādams Vei- de, kas kopā ar caru bija beidzamo reizi pie nelaimīgā careviča bijis un tādējādi izdari jis Pēterim lielu pakalpojumu, un galma kambarjumpra- va Anna Krāmere, kuru kā sevišķi uzticamu personu pasauca pie lielkņaza līķa un lika tai slepenībā izdarīt kādu. briesmīgu operāciju, kas šai sievietei laupija dvēseles mieru uz visu mūžu ..
Tikai tad varēja līķi atklāti parādīt publikai un apbedīt.
Alekseja dēļ cieta daudz cilvēku vēl pēc viņa nāves. Kīkinu un dažus citus sodi ja ar nāvi. Vēl daiudz vairākus kapāja ar karbačām un aizsūtija uz katorgu Sibirijā. Starp tiem bija ne mazums tādu, kas nebija noziegušies neko citu, kā tikai izplatijuši baumas.
Arā plosijās sniega vētra. Vēja trenkātas un dzenātas sniega pārslas virpuļoja pa gaisu un nevarēja sev atrast vietu, kur nokrist zemē. Tikai jaunas sniega masas, kas nepārskatāmā daudzumā gāzās no gaisa kā no vaļā atraisīta, jūdzēm plata maisa agrākām virsū, nospieda tās pie zemes. Bet arī tur sīki samaltam sniegam nebija miera. Vēl reižu reizēm niknais vējš tās atplēsa no zemes un trenkāja tālāk. Tikai kad sniegs atrada kādu šķirbu, kādu aizvēja vietu — labi neaiztaisītu durvju spraugu vai aizvārti, tad tur noslēpās. Tur tad arī sniegs drīz sakrājās lielām kaudzēm.
Vienā no cara mītnes istabām staigāja cariene Katrīna. Viņas piere bija savilktai dzijās grumbās, bet sirds bija uztraukuma, pilna. Raizes, bēdas un sirdēsti, sajiaukti vienā ņudzeklī un drausmu dzenāti, tāpat kā ā)rā sniegs, virpuļoja un ne- utrada vietas, kur nolaisties un saplakt.
Aiz logiem gaudoja auka, griezdama debesi un zemi vienā jūklī. Tāpat viņas dvēselē kauca un gaudoja greizsirdības niknā vētra. Viņai šķita, ka tur sacēlusies auka sajaukusi viņas pagātni, tagadni un nākotni cbaotiskā mutulī.
Viņai izlikās, ka šās neredzamās vētras kaucieni viņu padarīs ārprātīgu. Abām rokām viņa aizspieda ausis, lai neko nedzirdētu. Bet tas nelīdzēja. Šausmīgās skaņas nenāca no ārienes. Tās bija viņas sairaukto smadzeņu darbs.
— Nē, šī vientulība mani nonāvēs. — viņa čukstēja.
Piegājusi pie galda, viņa paskandināja zvaniņu. Ienāca dežurējošais pāžs.
— Pasauc Suzannu!. — pavēlēja cariene.
Drīz sauktā ienācq, zemu paklani jās un vaicāja:
— Ko pavēlat, jūsu majestate?
— Suzanna, man skumja sirds. Pastāsti kādu pasaku.
Cariene apsēdās krēslā pie kamīna*, kur degot sprakstēja resnas pagales. Kalpone tai pabīdija zem kājām zemu samta soliņu, bet pati notupās blakus uz paklāja pie carienes kājām. Brītiņu padomājusi, viņa sāka stāstīt:
— Aiz trejdeviņām jūrām, aiz trejdeviņām zemēm reiz valdija cars Berende js …
Katrīna klausijās kalpones vārdos, bet nevarēja uztvert šo vārdu nozīmi. Viņa dzirdēja tikai vārdu skaņas, kamēr domas galvā joprojām joņoja bakchanaliskā dejā. Labi vēl tā! Lai veca kalpone stāsta vien. Cariene sajuta, ka zem kalpones monotonā rečitativa viņas domas it kā top mazliet rāmākas, vismaz nedursta viņu ar tādām asām sāpēm kā pirmīt.
Un maz pamazām, Suzannai turpinot stāstīt, valdnieces domas savā trakošanā sāka aprimt.
«Ko palīdz par to domāt, ko palīdz savu sirdij plosīt un likt tai asiņot! Tikpat izejas nav,» —• viņa nodomāja, tiekdamās apmierināties ar noti-: kušo. «Likteņa lēmums!»
Bet kas tad bija tāds noticis? Kas Katrīnu bija tik ārkārtīgi uztraucis?
Tas bija notikums, kas norisinājies pagājuša-, jās dienās.
Jau vairāk gadu pilī bija dzīvojusi jaunava Marija Daņilovna Hamiltone. Tā bija cēlusies no skotu senčiem. Pirmais Hamiltons bija atnācis' uz Krieviju cara Jāņa Bargā laikos. Vienu no. Hamiltona meitām bija apprecējis cara Alekseja Michailoviča ievērojamais bajārs Artamons Mat- vejevs. Marija Katrīnai bija ļoti iepatikusies. Tāpēc cariene to bija paaugstinājusi par savu pirmo galma freileni. Šī jaunava bija ārkārtīga skaistule. Un kā tādai viņaii galmā radās daudz pielūdzēju. Katrīna bija dažreiz pamainijusi, ka ar Mariju lakstojas arī pats cairs. Taču — ņemot vērā, ka Pēteris pret sievietēm vispārīgi mēdza ļ izturēties nekautrīgi, rupji, lāgiem ļoti vaļīgi, i — Katrīna to nebi ja ņēmusi pie1 sirds. Bet vē- | lākie notikumi atklāja kaut ko tādu, par ko ca-ļ rienei nācās rūgti ciest.
Starp Marijas pielūdzējiem bija arī Pētera sulainis Ivams Orlovs. To redzot, Katrīna bija domājusi piepalīdzēt, lai jaunie ļaudis drīzāk apprecētos. Bet nepaguva šinī virzienā nekā izda- \ rīt, kad uzbruka briesmīga katastrofa. Par Marijas Hamiltones un Ivana Orlova intimiem sakariem nejauši uzzināja cars.
Reiz Pēteris nevarēja atrast kādu savu piezīmi. kas bi jusi kabatā. Cars lika pasaukt sulaini. Kā par nelaimi tobrīd Orlovam bija uznākusi dzeršanas liksta, kas ar viņu notika periodiski,
Inilcui pa laikam, un tas bija aizgājis žūpot. Pelnīs sadusmojās vēl vairāk un pavēlēja sulaini Mraeklēt tūlīt. Pēc ilgas meklēšanas Orlovu beidzot uzgāja kādā krogā un atveda to pie sadusmotā cara.
Nevarēdams saprast, kādēļ cars licis viņu meklēt, Orlovs iedomājās, ka atklājušies viņa ntepenie sakari ar freileni Mariju, kuru — kā viņš zināja — labprāt ieredzēja pats cars. Tāpēc Orlovs, būdams vēl turklāt dzēruma skurbulī, loskatija par labāku vaļsirdīgi atzīties, cerēdams tādējādi vieglāk izlūgties piedošanu.
Tiklīdz ieradies pie cara, tas nokrita ceļos un lūdzās:
— Esmu vainīgs, jūsu majestate. Mīlu Mar- juškul (Tā galmā sauca Mariju.)
DzircLot tādu atzīšanos, Pēterim bija tā, kā kad viņš būtu dabūjis sitienu pa galvu.
Atģidies, viņš tūdaļ nopratināja sulaini:
— Vai sen tu viņu mīli?
— Trešo gadu.
— Vai viņa bijusi grūta?
— Ir bijusi.
— Tā tad arī dzemdējusi?
— Dzemdējusi, bet nedzīvus.
Savāda doma pazibēja caram galvā.
— Tu redzēji viņus nedzīvus?
— Nē, neredzēju, bet no viņas to zināju, — atbildēja, trīcēdams, Orlovs.
Hamiltonei par nelaimi, nesen, tīrot atejas, lija atrasts bērna līķītis, ietīts pils servjetē. Kas bērna māte un kas bērnu tur iemetis — neizdevās atklāt. No Orlova atbildes cars saprata, ka bērnu nogalinājusi Marija Hamiltone.
Ham.iltorni pasauca pie cara. Sākumā viņa centās visu noliegt. Viņai tomēr pierādija sakarus n r Orlovu, par ko pēdējais jau bija liecinājis. Tad viņai nācās atzīties, ka nogalinājusi vēl divus bērnus, tāpat kā šo beidzamo.
Mariju Hamiltoni nodeva krimināltiesai.
1718. g. 12. martā, Preobraženskas ciemā, carļ un carienes klātbūtnē aplūkoja Marijas mantija Siarp citāiu lietām tur atrada carienei uozuduš dārgakmeņu rotas un citus priekšmetus, kas Maia jai nepiederēja. Kad Marijai prasi ja — kut viņa tos ņēmusi, viņa atzinās, ka nozagusi. Pēcā nopratināta slepenajā kancelejā, viņa atzinās, kaļ vēl zagusi carienei zelta dukātus un devusi toa Orlovam.
Tiesa Marijai Hamiltonei piesprieda nāve9 sodu, bet Ivanu Orlovu attaisnoja un atsvabināja^
Katrīnai savas freilenes bija žēl. Tāpēc viņ' bija lūgusi Pēteri, lai to apžēlo. Bija aizrādījusi^ ka noziegumā par slepeni dzemdētiem un nogal nātiem bērniem īstenībā vairāk vainīgs pavedējs) Orlovs. Bet cars sievas lūgumu bija strupi raidijis. Tikpat veltīgi bija bijusi Pētera mii Jotās radinieces cara Ivana atraitnes Praskovj Feodorovnas lūgumi.
Soda izpildīšana bija notikusi Trīsvienīb laukumā, pašam caram klāt esot.
Pirms soda izpildīšanas Marija lūdzās Pēteri, lai viņu apžēlo.
Pēteris gan viņu apkampis, bet teicis tai.-
— Nepārkāpjot Dieva un valsts likumus, ne! vairu tievi glābt 110 nāves. Tā tad pieņem nāv sodu un tici, ka Dievs piedos tavus grēkus, tika pielūdz Viņu ar nožēlošanu un ticību.
Skumji bija Katrīnai par Marijas nāvi. Galma dzīvē bija radies it kā robs. Pils izstab" bija ieviesies klusums. Nozuduši bija Marija jautrie smiekli un draiskulīgie joki. Viņa vēl turklāt bija galmā bijusi labākā dejotāja, atskaitot pašu carieni. Asamblejās tā bija spēlējusi izcilu lomu.
Ņemot vērā Pētera cietsirdīgo raksturu, pe Marijas nāvi Katrīna vēl nobūru sevišķi uztnai kusies. Likt nocirst cilvēkam galvu, vai pat izdarīt to pašam personīgi. Pēterim bija nieka lieta.
Bet uztraukties carienei lika kas cits. Par to viņai bija ziņojuši aculiecinieki.
Kad nelaimīgajai jaunavai nocirta galvu, Pē- I |eris galvu pacēlis, brīdi skati iies tai sejā un ne- <fcī vajās acīs. Tad tasnosKūpstijis gaļ- v n s m ē m ā s lūpas un pavēlējis galvu uzglabāt muzejā, ieliktu spirtā, stikla traukā.
Šī ziņa Katrīnu bija satriekusi līdz dvēseles dziļumiem. Un kad carienei nāca ausīs baumas, I a nomaitātā bērna tēvs esot bijis nevis Orlovs, l'ct cars Pēteris, tad Katrīna notrīcēja pie! visas miesas. Savirknējot kopā visus novērojumus, ium baumām nācās ticēt.
Un Katrīna domāja par vīru. Cik stipri gan Pēteris ir mīlējis šo sievieti, ja tas skūpstijis tās nsiņaino, nocirsto galvu! Kur radies tāds neizdibināms cilvēks, kam itin kā divas dal»as? Reizēm tas var būt gudrs, humāns, pat cēlsirdīgs. Bet dažkārt pastrādā īsti sātaniskus darbus. Vai kādā īlionā tas nevar arī viņai, savai sievai nocirst gaisu? Vai nevajadzētu no šā dēmoniskā vīrieša fizbēgt? Bet nē! Tas būtu veltīgs mēģinājums. Gaišs piemērs — viņa dēls Aleksejs. Nekur no l'ētera nav iespējams aizbēgt, nekur slēpties. Un tad — viņai tačui no šā cilvēka ir bērni. Vai tos viņa būtu spējīga pamest? Nē! Nebija pat vērts par to domāt.
— jādzīvo un jācieš, — čukstēja klusītēm (ārienes lūpas. — Jāšaubas, vai man nāksies nomirt dabiskā nāvē. Bet lai notiek, kā Dievs būs nolēmis.
Suzanna pamanija, ka valdniecei pakustas lūpas. Viņa pārtrauca pasakas stāstīšanu un iejautājās:
— Vai jūs ko sacijāt, majestate?
— Vai es ko runāju? Tui dzirdēji mani kaut ko sakot?
— Nē, jūsu majestate. Man tikai izlikās, ka jums lūpas kustētos.
— Tas tāpat. Bet stāstīt šoreiz pietiks. Tu vari iet.
Kad kalpone bija projām, Katrīna devās fl meiteņu istabām, kur tās posās jau iet pie mierļ jo bija diezgan vēla stunda. Lai liovērstu domas no šausmīgā notikuma, viņa Sāka prinjM sēm sīki izvaicāt par viņu sekmēm dažādās iļH čībās, par nākamo asambleju — kādus viņas 4Hjrib vilkt apģērbus, un citām ikdienišķī^H ietām.
Tā viņai izdevās mazliet izklaidēties. Veļ gan domas gribēja atgriezties pie agrākā tfl mata, bet tagad tās nedarbojās ar tādu uznjfl čību un sparu, kā pirmīt. Nu viņa varēja māt mierīgāk. Bez šaubām, tā sieviete viņai jusi bīstama. Bet pats liktenis to aizbīdijis no viņas dzīves ce|a. Tagad tā vairs nav starp dzīvajiem. Pie viņas nāves Katrīna nebija vainīga ne mazākā mērā. Pat otrādi — viņa bija pūlējļU sies to gLābt. Bet ja nu šīs pūles bija palikušas bez sekmēm, ar to vajadzēja mierināties.
Cita pēc citas pilī dzisa .sveces. Un labdarīgais miegs, visu cietēju brālis un draugs, klu4 siem soļiem staigādams pa visām telpām, viņa« iedzīvotājus citu pēc cita aiznesa savā valstībā! To pulkā kā vienu no beidzamiem arī carieni Katrīnu. Miegs noremdināja visas kaislības, apl klusināja visus sirdēstus.
Sārta, pietvīkusi no jūras iznira saule. Svai-ļ ga un spirgta, dienas kairaliene iesēdās savos mirdzošiem dārgakmeņiem izrotātos ziloņkaula ratos,ļ saķēra grožus un uzsauca zirgiem «Aiziet!» Snieg-ļ baltie rumaki sāka skriet. Braucēja devās ceļā,ļ lai līdz dienvidam aizsniegtu gaismas kalna virsotni.
Reizē ar saules lēktu Pēterburgā, cara pilī Vim bija kājās. Citiem rītiem ap šo laiku pils Iedzīvotāji parasti vēl gulēja cietā miegā. Dažs Vil tik apgriezās uz otriem sāniem, lai izgulētu lnioga atlikumu.
Ka šorīt valdnieka ģimene izcēlusies tik agri lin sulaiņi kā skudras rosīgi skraida pa pils ista- l'im, tam ir sevišķs iemesls. Vakar cars bija pa- Icicis, ka šorīt grib sievu un bērnus izvest pavi- /unat pa jūru. Pēteris bija nodomājis aplūkot darbus jaunceļamā Kronštates cietoksnī, viņpus juras šauruma, Kotļinas salā. Tā kā visas pēdē- j.Lsi dienas laiks bija uzturējies jauks un silts, tad viņš domāja iepriecināt savējos un paņemt šinī Izbraucienā tos sev līdz. Viņam šķita, ka tāda Izklaidēšanās sievai un bērniem patiks. Un, tā domādams, viņš nebija alojies.
Katrīna un abas vecākās meitas, kā arī Bum- buiitis (carevičs Pēteris) nesajuta tādu mīlestību pret jūru kā pats cars. Tēvs mīlēja braukt pa jūru nevien kad tā rāma, bet arī tad, kad to plo- Hija vētra un bangas kūla baltas putas, kad vi ņi cēlās kā kalni un grima dziļās gravās, draudot aprīt niecīgās čaulas, ko mēs saucam par laivām un kuģiem, ar visiem braucējiem.
Bet tagad laiks bija tik patīkams, ka solija tikai baudu.
Abas princeses naski cēlās un steidzās ģērb- licis, tiklīdz bija pamodinātas. Bet troņmantinieks Fēterītis, nevarēja atģisties. Uzmodināts, tas kaut ko nesaprotamu atmurmināja, un turpināja gulēt. Bet kad pie viņa gultas pienāca māsa Anna un. ne pa jokam sapurināja to, atgādinādama par nodomāto izbraucienu, zēns laida va]ā raudas, ka skanēja visa pils. Atskrēja kalpone Johanna, jeb kā to dēvēja krievi Jagana, un ņēmās earevi- ču visādi mierināt. Viņai bija bail, ka neuznāk «ars un, atradis dēlu raudot, neatliek braucienu. Ko reiz nodomātā cars bez sevišķi svarīgiem iemesliem parasti gan nemēdza atsacīties. Bet mazais Pēterītis bija troņmantinieks. Tēvs un māti viņu ļoti mīlēja. Un lai izdarītu tam pa prātam, varēja gan varbūt piekāpties. Visādus jokus taisīdama. Johanna tiešām panāca to, ka puisē drīz vien raudāt aizmirsa. Vēl ar asarāin ac' tas smējās kā kutināts, jo miegs tam bija nogājis
Aiz logiem dārzā pāvu tēviņš bija jautrā omā. Izpletis savu asti kā milzīgu vēdekli, viņ grozijās uz dārza grantētā celiņa. Taču šorīt ne-i viens no cilvēkiem nepiegrieza vērību viņa greznajām spalvām, jo tiem nebija vaļas. Tikai pils zvirbuļi, spurdzēdami koku zaros, uzmeta tar īsus skatienus. Bet vai tie muļķi ko saprata no greznības-un skaistām manierēm! Viņiem cits nekas, kā tikai ēdiens prātā.
Kad ieradās pie ģimenes pats cars, uz ātru roku visi ieturēja brokastis. Logi bija, atvērtij Pa tiem plūda iekšā svaigais rīta gaiss un cilvē kus vilināt vilināja ārā.
•— Kas no dienestniekiem brauks līdz? — prasi ja cars.
— Es domāju, lai brauc Suzanna un Ja gana. Vai pietiks?
— Diezgan būs. Bez tam brauks kūcbmistrs Jānis ar trim saviem palīgiem. Mums vajadzē taču ēst. Nav patīkami cauru dienu, sevišķi bērniem, iztikt ar sausu barību vien. Kronštatē pa-ffl liksim līdz vakaram.
Pēc brokastīm princeses vēl aizskrēja uz sa-j vām istabām, lai paņemtu līdz dažas spēļ lietiņas] Pēc brītiņa atskrēja Elizabete un teica mātei, ka raudot kalpone Aņuta.
— Par ko tad?
— Raud, ka viņu neņemot līdz izbraucienā. Mamm, ņem viņu airī līdz. Man viņas žēl. Viņa: ar saviem jokiem ceļā varēs mūs pasmīdināt.
— Ej, palūdz tēvam. Ja viņš atļauj, man nav nekas pretim.
Jā, cars atļāva ņemt līdz arī jauno skuķi, lat- % ieti Annu Bieti, kuru, atšķirībā no princeses l
Annas, sauca pilī par Aņutu. Tā bija īpatā veicLā Iekļuvusi šurp. Meitene bija uz, Pēterburgu atbraukusi no Rīgas kopā ar māti un tēvu. Pats Iticte bija namdaris. Pirms gadiem pieciem viņš bija Rīgā iebraucis no Bauskas pilsētas, Kurzemē. Kad Pēteris Rīgā bija meklējis labus amatniekus, viņam bija, pieteikts starp citiem arī Biete. Aņuta bija pils dienestā pieņemta pagājušā vasarā.
Reiz Katrīna, pabraukādamās pa Vasiļsalu, bija izdzirdusi kādā sakņu dārzā dziedot jaunu dievieti svešā valodā. Labi iekļausi jusies, cariene prata, ka tur dzied latviski. Viņai tūdaļ uzpeldēja bērnības atmiņas, kad pati Alūksnē, piā- vesta mājas dārzā bija tā dziedājusi. Klāt piebraukusi, viņa redzēja, ka stādu dobes kopjot, cl ^ i cd jauna meiča.
Likusi zirgus apturēt, viņa pasauca:
— Panāc šurp!.
Meitene, izdzirdusi saucienu latviešu valodā, izbrīnījusies paskatijās uz svešo kundzi. Tad, vilcinādamās, pienāca gan.
— Kā tevi sauc?
— Annu, pēc uzvārda Biete.
— Vai tev vecāki ir dzīvi? Un kā tu atkļuvi šurp?
— Jā, man ir tēvs un mate. Tēvs ir namdaris iui uz cara pavēli atbrauca uz Pēterburgu no Rīgas. Tagad viņš strādā pie kroņa darbiem. Māte aizgāja uz bodi nopirkt ko ēst.
Jaunava bija glīta un, kā likās diezgan atjautīga. Carienei viņa labi patika.
— Vai tu krieviski arī saproti? — prasi ra Katrīna, pāriedama uz krievu valodu, jo latviski bija pa daļai aizmirsusi. Meklējot vārdus, tai vajadzēja padomāt.
— Saprotu gan, — atbildēja meiča — arī krieviski.
— Vai tu negribi nākt pie manis par kalponi ? Es tev maksāšu labu algu un došu labu uzturu. Darbs nebūs grūts.
-— Es nezinu … Bet lūdzu, kas jūs esat?
— Esmu muižniece Michailova. Par mani tuļ nešaubies. Esmu bagāta, un maniem dien deridT klājas labi. Pēc kādām dienām es piebraukšu atkal. Parunā ar vecākiem. Ja viņi un tu nūsiet i ar mieru, es paņemšu tevi līdz.
Aizbraucot muižniece iedeva Annai dukātu.
Annas vecāki, kā arī viņa pati, protams, bijaj ar mieru. Bet liels bija viņu izbrīns un pat baiT Ies, kad izrādijās, ka muižniece Michailova ir patļ Krievijas cariene un ka meitai kalpot nāksi» caru pilī. Tomēr atteikties vairs nedrīkstēja.
Pirmajās dienās Anna bija kā apreibusi. Bell pēcāk pamazām pierada un bija ļoti apmierināt» Kā cariene, tā pats cars, bet sevišķi princese Elizabete, izturējās pret jauno kalponi visai laipnai īsi sakot, viņai klājās Joti labi. Tikai viena lietai tad bija nopietni likta pie sirds: satiekoties aJ vecākiem vai paziņām, ārpus pils dzīvojošiem] jaunava nedrīkst neko stāstīt, kas pilī notiek. k(l viņa tur redz un dzird. Bet tā kā Anna, līdzīgi] viņas vecākiem, nebija tenku mīlētāja, tad1 šisj noteikums uedarija viņai nekādas raizes.
Šorīt, kad Aņuta bija dabūjusi zināt, ka vi-ļ ņai jāpaliek mājā, kamēr divas citas kalpones) brauc līdz cara ģimenei, viņa bija ļoti sarūgtināta. I Bet nu atkal viss bi ļa labi, jo princese Elizabetei bija izlūgusi no vecākiem atļauju arī viņai braukt[ līdiz. Steigšus viņa saposās braucienam.
Pie pils durvīm jau gaidi ja vairāk pajūgu,! kur sasēdās zaļumos izbraucēji.
Pats cars sēdēja pirmajā pajūgā kopā ar Mi- niehu, fortifikācijas speciālistu. Laiks bija jauks, tikai tveicīgs. Saule jau bija pacēlusies labi augstu debesu velvē un lēja savus zelta plūdus pāri eugiem un dzīvniekiem, pār gludo jūras Iīmeni.1 Gaisā, brēkdamas, šaudījās kaijas, nira ūdenī pēc] zivīm un bariem peldēja up kuģi.
Veikl i daiibojās pa kuģa klaju un gar mastiem matroži, izceļot enkuru un uzvelkot buras.
Bet vējš bija niecīgs. Buras, slābajai piepūstas, tikai lēnām dzina jachtu uz priekšu.
Jautri klaigādami, pa jaclītas klāju skraidāja cara bērni.
— Vajadzēja paņemt līdz arī Naiāšu), — noteica Katrīna.
— Ko niekus! Mazule būtu drīz pagurusi, un jūs, ar viņu noņemoties, nedabūtu nekādas baudas, — atspēkoja Pēteris.
Viņi runāja par savu pastarīti, princesi Nata- liju, kurni tobrīd bija tikai viens gads.
Ar laipnām acīm uz bērni cim noskati jās matroži, kad bērni, kalpones un pāžs Antons Detor- dēns draisku] ojās.
Matrozis Sidorovs atnesa no apakštelpām mazus gludus akmentiņus dažādās krāsās, ko bija krastmalā salasījis, domādams aizvest savam krustdēlam. Viņš pasniedza tos ca re vicām. Pēte- rītis un māsas ar tiem spēlējās. Beidzot puisēns sāka tos mest jūrā. Akmentiņi, krītot sīki ņirbošajā ūdenī ar maigu pilunkšķienu, sacēla vairākkārtīgus riņķus. Puika pēc katra sviediena smējās tik sirsnīgi, ka arī pieaugušajiem bija negribot jāsmejas līdz. Bet māsai Elizabetei nepatika, ka viņš izmētā akmentiņus, ar kuriem Aņuta mācēja loti interesanti spēlēt, pasviežot air sauju tos drusciņ uz augšu un tad ar delnas virspusi visai veikli uzķerot.
Līzīte protestēja un tiecās atlikušos akmentiņus no brāļa rokām paglābt. Tad Pēterītis, lai māsai atspītētu, paķēra vienu no viņas lellēm un iesvieda jūrā. Līzīte sāka raudāt:
— Mana lellīte! Mana lellīte noslīks!
Bet no viegla materiala taisītā lelle peldēja kā krietna jūrniece.
— Kas tev, Līza? — prasi ja tēvs, izdzirdīs kņadu.
Dabūjis zināt par notikušo, cars tūlīt deva pavēli sacelt trauksmi, mainīt kuģa kursu un nolaist glābšanas laivu, lai izvilktu savādo slīkoni.
Matroži to izpildīja ātri un veikli. Tad jach- ta turpināja savu gaitu.
— Nu, Liza, tava slīkone izglābta, — ca smējās, atdodams slapjo lelli meitai. — Pielūk tikai, ka viņa nedabū iesnas. Steidzies viņu pārģērbt sausās drēbēs un sadzirdiui ar karstu groku, Par slīkones izglābšanu no dzīvības briesm" tev matrožiem jādod godalga.
— Bet kādu godalgu lai es tiem dodu? M? nekā nav.
— Izsalki viņiem savu atzinību un apbalvo katru ar pusrubli. Naudu pēcāk piesūtīsi tiem no pils.
— Labi, tētiņ. Pavēli sapulcināt visus gl šanas laivas matrožus.
Kad tie bija sasaukti uz jachtas klāja un sarindojušies frontē, princese tiem teica:
— Matroži, jūs dūšīgi strādājāt, glābjot manu Taņu no jūras. Dāvinu junis katram pusrubli, bet laivas vecākajam rubli. Paldies par dienestu!
Apbalvotie prieka vēsti saņēma ar gavilēm un izsacija lielkņazei savu pateicību.
Kronštatē jau bija iepriekš dota ziņa par augsto viesu ierašanos. Jachtai piebraucot pie piestātnes, sapulcējušies ļaudis atbraucējus saņēma ar prieka klaigām.
Tolaik Kronštatē tikai vēl būvējās. Iedzīvotāju, sevišķi privāto, tur vēl nebija daudz. Bija tikai matroži, kareivji un valsits darbu strādnieiki, daļa ar ģimenēm.
Pajūgi, kas tur gaidi ja, aizveda caru, carieni un bērnus ar apkalpotājiem uz zaļu klajumu salas vidienā. Tur ierīkoja nometni. Pavārs jeb kā viņu sauca kuchmistrs Jānis Petckers, īstenība Betcbers, ar saviem palīgiem tūdaļ uzcēla lauku virtuvi un sāka rīkoties pusdienu gatavošanai.
Katrīna ar bērniem, kalpoņu pavadībā, uzmeklēja patīkamu iekalnīti. Cariene tur apsēdās uz paklāta tepiķa un tamborēja galda drānu. Bērni un pāžs skraidāja apkārt rotaļādamies. Viņi lasi ja dažādus augus, aplūkoja vardes, kukaiņus u u citus sīkus radi jumus.
Tikām cars, Minicha pavadībā, bija aizgājis aplūkot ceļamās skanstis un apstaigāt piekrasti, lai uzmeklētu piemērotas vietas dažādām projektējamām celtnēm..
Tuvojoties dienas vidum, saule sāka stipri spiest. Tveices piesātinātā gaisā bija neērti elpot.
Ieradās cars ar Minichu. Turpat uzceltā teltī visi noturēja pusdienu maltīti. Pēc pusdienām Teteris pa savai parašai mazliet diendusā nosnaudās. Tad atkal kopā ar Minichu aizgāja darīšanās, solīdamies atnākt pievakarē, lai tad dētos uz kuģa piestātni un brauktu mājup.
Bērni, drusku atpūtušies, atkal devās klajumā. Tur tie ālējās, cits citu ķircinādami.
Pēkšņi no tālēm atvēlās troksnis. Ieklausoties, varēja noprast, ka tie ir pērkona dārdi. Pie apvāršņa bija redzams neliels melns mākonītis. Vai tik tur netaisijās negaiss? Laikam gan.
Uztraukusies, cariene uzsauca pavāram, lai žigli iet meklēt bērnus un ved tos uz nometni, kur telts.
Arī pati ar Johannu viņa skrēja tos meklēt. Bērni bija aizgājuši tālu. Nekur tuvumā tos neredzēja. Uz saucieniem neviens neatsaucās.
Vētra tikām tuvojās ar katru minūti. Melnais sīkais mākonītis jau bija tā izaudzis, ka aizklāja pusdebesi. Nepaguva atģisties, kad tas jau bija saulei priekšā. Pērkons spēra no vienas vietas. Pēkšņi uznāca liela lietus gāze.
Izbaiļu pārņemta, cariene ar kalponi skrēja uz to vietu, kur rīta pusē bija ar bērniem bijusi. Pēc brītiņa ieraudzija pretim, «krejot kalponi Aņutu ar Elizabeti pie rokas. Gabaliņu viņiem nopakaļ skrēja pāžs Detordēns ar princesi Annu. Meitenes raudāja.
— Kur carevičs? — brēca viņiem pretim Katrīna. Bet vētra nesa viņas balsi atpakaļ, jo vējš pūta pretim un pārspēja to. Kad nācēji bija tuvāk, viņa jautājumu atkārtoja.
— Carevičs pie Suzannas. Viņi nāk šurp. Palikās aiz mums, — starp vētras brāzieniem ziņoja Aņuta. — Kad negaiss uznāca, es gribēju doties pie careviča, bet princese Elizabete pieskrēja man klāt un raudot lūdza., lai vedu viņu pie jums. Es nedrīkstēju viņu atstumt.
— Johanna, skrien viņiem pakaļ! — pavēlēja cariene. — Es nevaru, man ņem elpu ciet.
Tiešām Katrīna bija iztērējusi beidzamos spēkus. Mazliet atelsusies viņa uzsauca:
— Vediet mieitenes uz telti.
Johanna aizskrēja uz priekšu. Pēc dažām sekundēm turp devās arī caricinie.
Pēc brīža viņa meklētos ieraudzija nākam pretim. Bet vētra un lietus grasijās no kājām nogāzt paveco kalponi, kas puisēnu nesa uz rokām.
Piepeši gaisu pāršķēla briesmīgs zibens. Tai pašā mirklī sekoja apdullinošs spēriens. Aukle ar bērnu, atrazdamies uz iekalnītes pie liela akmens, Katrīnas acu priekšā nogāzās zemē kā nopļauta. Māte šausmās iekliedzās un noģība.
Lielais spēriens bija nogāzis no kājām arī kalponi Johannu, kas bija carienei soļus divdesmit priekšā.
Drīz saskrēja ļaudis. Bija atsteidzies arī cars. Noģībušo carieni atmodināja. Atžirga arī kalpone Johanna. Bet aukle Suzanna un mazais carevičs bija bez samaņas.
Vētra, kā uznākusi, tikpat pēkšņi pārgāja. Pēc pusstundas jau atkal spīdēja saule. Bet uz- kalnītē pie lielā akmens gulēja divi līķi.
Bija dzirdēts, ka, no pērkona nospertos varot glābt, kad ierokot zemē. Bet nelīdzēja arī tas. Abu sejas bija zilas. Acīm redzot, viņi bija beigti uz vielas.
Katrīna vaimanāja, ārkārtīgā izmisumā. Līdz dvēseles dzijumiem bija satriekts arī Pēteris. Tam bira lielas asaras pār vaigiem, kad viņš apskāvis sievu, to glāsti ja un mierināja, lai gan pašam par Bumbulīša nāvi ļoti sāpēja sirds.
Ar līksmi no rīta bija sācies šis brauciens, bet ar kādām bēdām tas beidzās!
Ar pusmastā nolaistu karogu jaelita atgriezās pa aukas saviļņoto jūras šaurumu uz Pēterburgu.
Kad izplatijāš vēsts par briesmīgo nelaimi, dziļas sēras pārņēma visu plašo Krieviju. Bet tālu ne visi sēroja no sirds. Bija ari ne mazums tādu, kas tikai izlikās bēdājoties, bīdamies no Pētera dusmām. Bet kad tos neviens nenovēroja, savos sirds dziļumos viņi par notikuišo lieliski priecājās.
— Tas ir Dieva sods mūsu caram par varmā- cībām, ko viņš nodarījis un dara krievu tautai. Taisns sods viņam un viņa sievai — basurmānie- tei. Pret Dieva-gribu nekā nespēsiet! Divi dēli Pāvili un divi Pēteri tiem nomiruši. Tā Dievs nospriedis. Nevaldīt Krievijā basur māniet es pēcnācējiem! Redzēsim kādreiz vēl labākas dienas. Valdīs gan reiz Pēteris, bet tais būs careviča Alekseja — lai viņam debesu valstība! — dēls.
Tā priecīgā uztraukumā čukstēja cits citam ausī veco bajāru cilšu pārstāvji, kas labi pazina savus domu biedrus un bija pārliecināti, ka tie viņus nenodos.
Zināms, ne visi tie čuksti, lai cik klusi tie bija, palika slepenībā, kur teikti. Daži tomēr sasniedza cara palīgu ausis. Un tad šņāca kar- bačas pa čukstētāju un klausītāju mugurām. Tecēja asinis moku kambaros. Skanēja šausmu vaimanas.