Pēc mazgadīgā troņmantinieika careviča Pētera nāves troņa mantošanas tiesību jautājums palikās atklāts līdz 1722. gadam, kad cars izdeva likumu, ka Krievijā katrs valdnieks pats ieceļ sev mantinieku.
Tumšos bēdu mākoņus, kasi bija nesuši Krievijai un cara ģimenei tik lielas vētras, 1721. g. izklaidēja prieka saules spožie stari.
Krievijas un Zviedrijas karš, tā sauktais Ziemeļu karš, kas bija ildzis divdesmit vienu gadu, izbeidzās ar Nīštates miera līgumu.
Vēsti par Krievijai ļoti izdevīga miera noslēgšanu Pēteris saņēma no miera sarunu pilnvarotiem Brisa un Ostermaņa 1721. g. 4. septembrī, kad atradās jūras braucienā uiz Vīborgu. Pie Lisij-Nosa caru panāca kurjers Obrezkovs un nodeva tam priecīgo vēsti. Cars to ieskatija par tik svarīgu, ka tūdaļ uz pēdām devās atpakaļ uz Pēterburgu. Tuvojoties galvaspilsētai, cars lika ik minūtes šaut no. visiem trim savas jaehtas diž- obaliem un taurētājam bez mitēšanās pūst taiuri. Jz šiem neparastajiem signāliem krastā sapulcējās ļaudis bariem. Piebraucot pio piestātnes. Pēteris vicināja gaisā baltu lakatiņui un visā spēkā sauca:
— Miers! Miers!.
Ļaudis uz to atbildēja ar pērkondimdošiem urrā un gaviļu saucieniem.
Cars tūlīt izdeva pavēli izziņot prieka vēsti galvaspilsētā uu visā plašajā valstī. Drīz vien sākās pērkonam līdzīgi grāvieni — salūts no Pēiera-Pāvila cietokšņa un admiralitātes lielgabaliem. Lielā steigā par svarīgo notikumu iespieda un izlīmēja sludinājumus visās Pēterburgas licla-
t
'ās ielās. Uz valdības rīkojumu aulekšoja pa aklu pa galvu kurjeri un feldjēgeri ar to pašu vēsti uz valsts tālākajām malām.
Izkāpis krastā, Pēteris visu klātesošo pavadībā devās uz Trīsvienības katedrāli un lika noturēt pateicības dievkalpojumu.
Pa to starpu uz Trīsvienības laukuma steigšus uzcēla estrādi un saveda daudz mucu ar vīnu un alu. Drīz viss laukums bija stāvgrūdām pilns ļaužu.
Pēc dievkalpojuma, cars iznāca, no baznīcas, uzkāpa tribinē ;un saeija:
— Esiet sveicināti un pateicieties Dievam, pareizticīgie, ka tik garu karu. kas ildzis divdesmit vienu gadu, visvarenais Dievs izbeidzis un dāvinājis mums ar Zviedriju laimīgu, m ū ž ī g u m i e r u!
To teicis, Pēteris piesmēla no blakus stāvošās mucas pilnu kausu vīna un izsaucās:
— Sveiki, pareizticīgie! — un kausu iztukšoja.
Tauta līksmi kliedza:
— Urrā! Lai dzīvo valdnieks!
Sajūsmā daudzi apraudājās. Aizkustināts bija arī pats cars, jo tam acīs pamirdzēja asaras.
Miera svētku oficiālās svinības atlika uz 22. oktobri, lai varētu krietni sagatavoties. Uz to laiku vajadzēja atgriezties Pēterburgā arī karapulkiem no Somi jas un citām vietām.
Dienu iepriekš Pēteris ieradās senātā un paziņoja, ka, atzīmēdams priecīgo notikumu, viņš amnestē visus noziedzniekus, izņemot slepkavas un svētu,m,a zaimotājus, un dzēš visus parādus, kas pavalstniekiem uzkrājušies pret valsti no kar sākuma līdz 1718. gadam.
Kad valdnieks aizbrauca, senāts, apspriedies savā starpā, nolēma sniegt caram, atsevišķu, izcilu pagodinājumu. Vienbalsīgi nolēma pasniegt Pēterim ķeizara, Tēvijas dēla un Lielā titulus. Par savu lēmumu senāts tūlīt paziņoja Sv. Sinodei, kura, protams, senāta lēmumam ar prieku pievienojās.
Tad senāts pilnā sastāvā, devās pie valdnieka un nodeva tam savu lēmumu, ko bija parakstījuši: grāfs Golovkins, grāfs Apraksins, kņazs D. Goļieins, bairons Šafīrovs, kņazs Menšikovs, kņazs G. Dolgorūkijs, P. Tolstojs, kņazs Kantemirs un A. Matvejevs.
Pēteris visas tās dienas bija gaužam līksms. Viņa vaigs smaidi ja kā pavasara saulīte.
Reiz, sarunādamies par laimīgi noslēgto mieru, Pēteris, izlikdamies visiai nopietns, sacija sievai:
— Katiņ, kā tad nu būs? Pēc miera līguma pienākas atbrīvot un sūtīt atpakaļ uz Zviedriju visus kara gūstekņus. Un tāl kā tu arī esi zviedriete un kara gūstekne, tad tevi arī vajadzēs aizsūtīt uz Zviedriju.
Katrīna ļoti labi saprata, ka Pēteris joko, un tā nevar būt viņa nopietna doma — šķirties no viņas. Nebija taču šaubu, ka Pēteris viņu mīl. Eez iam — kā tad ar bērniem? Tomēr viņa izlikās, ka vīra vārdus būtu uzņēmusi par nopietnību. Nometusies Pētera prielkšā uz ceļiem, viņa atbildēja:
— Es jūsu majestātes padevīga un pazemīga kalpone atrodos pilnīgi jūsu varā. Dariet ar mani kā gribat.
Tāda atbilde Pēterim patika. Pacēlis sievu, viņš to mīļi apskāva un skūpstīdams teica:
— Piedod, Katiņ! Tev taču jāsaprot, ka es jokoju. Nekāda pasaules vara mūs nešķirs. Esmu
Ii)v daudz pateicības parādā. Ka šis smagais karš i/.heidzies un tik laimīgi Krievijai, tas lielā mērā tuvs nopelns.
— Kā tā? — izbrīnota vaicāja Katrīna.
— Nu, tu! taču biji tā, kas kritiskos brīžos mani drošināja, kas man iedvesa sparu un cerību uz galīgu uzvaru.
— Ak tikai to? Bet tas taču miatns pienākums pret tevi, kā pret savu valdnieku tin vīnu.
22. oktobrī Pēteris ar visu savu ģimeni un tuvākajiem «augstmaņiem ieradās Trīsvidnības ka- tcdralē uz dievkalpojumu. Tur garīdznieks no- lasija ratificētā micrlīgaima tekstu. Tad Novgo- rodas arehibīskaps Teofans Prokopovičs teica «vētrunu. Attēlojis visus cara pūliņus un" labo ricību pavalstniekiem par svētību visā valdīšanas laikā, sevišķi kara laikā, uzaicināja visus izraidīt nionarchani pelnīto atzinību.
Tad no dievlūdzēju bara izvirzījās senatori mr valsts kancleru grāfu Golovtkinu priekšgalā. I'ēdējais turēja atbildes runu.
Pēc tam runāja ķeizars:
— Ļoti vēlos, lai mūsu tauta dabūtu tiešām zināt, ko Dievs ar pagājušo karu un. ar šo mier- Iīgumu mums darijis. Ar visu spēku nākas Dievam pateikties. Tomēr, palaižoties uz mieru, ne- vajaga atslābt militarlietās, lai ar mums nenotiktu tāpat, kā ar grieķu monairchiju. Vajaga strādāt labuma un vispārējās labklājības, dēļ, ko Dievs rāda mūsu acīm kā iekšienē, tā ārienē, caur ko taoutai kļūs vieglāk.
Senatori pateicās ķeizaram. Dziedātāji nodziedāja: «Dievs Kungs, tev slavējam». Tad Rjazaņas mitropolits Stefans Javorslkis noturēja pateicības lūgšanu klausītājiem nometoties uz ceļiem.
Pēc tam ārā sāka skanēt muziķa un dunēt sa- Iutšāvieni.
Pēteris izgāja no baznīcas un devās uz setu, kur bija sarīkots mielasts tūkstošiem cilvēku Laukumā sapulcējušies ļaudis, kad1 Pēteris bij no baznīcas iznācis, ķēra viņu aiz mundiera stēr belēm, aiz piedurknēm un skūpsti ja rokas. Visiei bija neaprakstams prieks.
Senāta telpas bi ja skaisti dekorētas. Te ķei zaru apsveica augstmaņu dāmas, tērpušās vislep nākos uzvalkos. Kņazs Menšikovs nolasi ja t personu Vārdus, kas apbalvoti armijā, admirat Apraksins — flotē, bet senata virssekretars miera kongresa dalībnieku vārdus.
Senata zālē bija klāti 48 galdi, aiz kuriem ne palika nevienas brīvas vietas.
Ķeizars ēda lielajā audlienczālē. Ķeizarie — blakus zālē. Katrīnai bi ja sidraba tresēm a šūta sarkana kleita un galvā pasakaini dārga dia dema. Princesēm — baltas kleitas, apšūtas a zeltu un sidrabu. Mati tām bija greznoti dārg akmeņiem. Ķeizarieni apkalpoja divi kambar junkuri, trešais sagrieza ēdienu. Aiz princešu krēsliem stāvēja viņu guvernantes. Ķeizaram. Ja-1 bajā pusē sēdēja Holšteinas hercogs, kreisajā kņazs Menšikovs, aiz tiem augstmaņi un ārzemju sūtņi. ijļ
Pirmo tostu par noslēgto mieru izsauica pats Pēteris pie trompešu un litauru skaņām..
Mielasts vēl turpinājāls, kad ķeizars pēc sav paraduma devās uz savu jaclītu nosnausties. Ai ejot viņš pateica, lai viesi neizklīst, tiekams viņ* atkal ieradīsies.
Pēc mielasta galdus iznesa. Zālēs sākās dejas, kas turpinājās līdz tumsai.
Kad pec vairak stundu atpūtas ieradās atpakaļ ķeizars, viņš dejas zālēs parādi jās reti. Svētku galvenā nagla stāvēja vēl tikai priekšā. Tā bija grandioza mākslīga uguņošana,. Bet tā kā pirotechnikas virsmeistars bija krietni sadzēries, Pēteris baidijās, ka tās nesajēgs visu kārtīgi sa
rīkot. Lai nenotiktu kļūdas, cars par visu pats interesējās un kustējās bez apstājās. Pateicoties tam, uguņošana izdevās slaveni un bijal ievērības vērta.
Vispirms skatītāji ieraudzīja no mākslīgām bengāļu ugunīm lielu ēku — sen romiešu dievekļa Janusa templi. Tas stāvēja vaļā. Iekšā bija redzams zilā ugunī vecais Januss. Labajā rokā tas turēja lauru vaiņagu, kreisajai — eļļas koka zaru. l'ēc brīža parādijās divi kronēti bruņinieki. Vienam uz vairoga bija divgalvu ērglis, otram — trīs kroņi. Kad tie, tuvojušies tempļa durvīm, pieskārās tām, durvis lēnām aizvērās ciet. Bruņinieki sagāja kopā un viens otram sniedza roku.
Pa to starpu ļaužiu baram nodeva ceptu vērsi, kas gulēja uz sešu pakāpju estrādes. Pirmo kumosu nogrieza un nogaršoja pats imperators. Pēc tam klātesošie saplēsa vērsi sīkos gabalos. Kas bija mācējis noķert un no citiem atkarot vērša zeltītos ragus, tais dabūja naiudas balvu. Tad pagrieza krānus vaļā abās pusēs ierīkotiem sarkanā un baltā vīna fontāniem, kas līdz tam bija apsargāti. Var iedomāties, kāda nu sākās dzeršana!
Tiklīdz par zīmi noslēgtam mieram tempļa durvis bija aizvērušās, atskanēja neaprakstama bungu rīboņa un litauru skanas. Reizē ar to gaisrn skaldi ja simtiem lielgabalu šāvienu un zvanu dimdoņa no visām baznīcām. Bija. neiedomājams troksnis.
Uguņošana no cietokšņa, admiralitātes un Ņevā stāvošiem' kuģiem rādija tik grandiozu, ārkārtīgu skatu, ka nevarēja atrast nekā, ar ko to salīdzināt.
Tad pa labi no Janiusa tempļa parādijās taisnības dieviete. Tai zem kājām locijās divas fūrijas — Krievijas skauģes. Virs emblemas bija krievisks uzraksts: «Aizvien uzvarēs!» Pēc tam otrā pusē aidedza otru vairogu. Uz tā bija redzams pa jūru peldošs kuģis, kas tuvojas ostai un latīnisks uzraksts: «Finis coronat opus» (gals
vainago darbi:). Bez tam. kairā pusē pacēlās pir mida no tik spilgti spožas un baltas uguns, kā nol briljantiem. Vēl aizdedza divas švermeru pira«| midas, laida gaisā daudz uguns balonu, raķeš uguns fontānu un citu pirotcchnikas brīnumi Beidzot uz ūdens laida daudz zilu un baltu ugu mutuļu visdažādākos veidos.
Uguņošana vilkās bez pārtraukuma vesela divi stundas un izbeidzās tikai ap pusnakti.
Kad imperators, kurš visu laiku bija: rīkoji ap uguņošanu, ienāca zālē, sākās atkal apsveicļ nājumi. Plūda vislabākie ārzemju un pašu zemei vīni. Dzīres turpinājās līdz pulksten trim rītā] Tad apskurbušie viesi sāka izklīst. Pats par sevi saprotams, daudzi nespēja vairs paši paiet un ne^ kā nesajēdza. Tos vajadzēja kalpiem nēšus aaz«; nest uz viņu ekipāžām vai novietot sānu telp« dzēruma izgulēšanai.
Tā nosvinēja labāko dienu P ē t e r m ū ž ā. Visus šos ārkārtīgos godinājumus līcL saņēma prāvesta Glika audžumeita. Saprotami ka arī Katrīnas sirds pārplūda no līksmes. Brī žiem viņai izlikās, ka tai reibst galva, — tik mf zīgā augstumā viņu bija pacēlis liktenis. Viņ tādā augstumā nebūtu spējusi noturēties, ja pg celšanās būtu notikusi pēkšņi, ātri. Bet kāpša: burvju kalnā bija vilkujsies ilgus gadus. Tāļ viņas galva pie lielā augstuma bija pieradusi paj lēnām. 9
Šai dienai par piemiņu Pēteris lika izkalļ zelta medaļu un ar to apbalvot svinību dalī niekus.
Krievijas valdniekam ķeizara jeb imperato tituli citas valstis atzina tikai pakāpeniski ii laika periodā. Pirmās to atzina Holande un Prū-ļ sija. Kā likteņa kuriozs uzskatams tas, ka Pē«ļ tera sabiedrotā Polija to atzina tikai 1764. gadā,] kad nevien Pēteris 1, bet vesela rinda viņa pēc-ļ nācu bija jau aizgājuši mūžībā.
Ar grandiozajiem svētkiem miera noslēgumam par godu Pēterburgā viem Pēteris vēl neapmierinājās. Šo izcilo notikumu pienācīgi atzīmēt viņš gribēja arī valsts pirmajā galvaspilsētā. Pēc iepriekšējas ilgākas sagatavošanās ķeizars sarīkoja Maskavā milzīgu maskarādi — tik diženu un savdabīgus ka tā ieņēmusi cienīgu vietu sava laika chronikās.
1722. g. 30. janvarī visas personas, kas pieda- lijās maskarādē, sapulcējās Maskavas tuvumā Vsesvjatskas (Visu svēto) ciemā.
Pārgulējusi tur nakti, svinību dalībnieki nākamajā rītā agri pārģērbās masku uzvalkos un i pēc brokastīm devās ceļā uiz Maskavas nomali. Tur tic galīgi sagatavojās svinīgai procesijai, kas devās uz pilsētu.
Pašā priekšā brauca joku maršals visdažādāko masku aplenkts. Aiz viņiem nāca] «vis- /,Tipiskās draudzes» galva Buturļins. Viņš sēdēja lielās kamanās uz improvizēta troņa, pāvesta apģērbā — garā sarkanā ar zebiekstu ādām oderētā ! samta mantijā. Viņam pie kājām jāteniski uz mucas sēdēja teicami grimēts līakchs, kas turēja vienā rokā lielu kausu, otrā krūku ar vīnu. Pēc tam jāja uz vēršiem «kņaza pāvesta» svīta — kar- dinalui uzvalkos. Aiz tiem brauca mazās ragaviņās, kam aizjūgtas četras raibas cūkas, ķeizariskais āksts vis jocīgākā maskas kostīmā. Tam sekoja Neptuns ar garu sirmu bārdu, ar kroni galvā un trizuli rokā. Viņa ragavām bija gliemežvāka veids. Priekšā viņam bija divas sirēnas — jūras vāravais. Aiz viņa brauca gondolā «kņaziene- igumene» Strešņeva abatistes uzvalkā, ielenkta 110 mūķenēm. Pēc tam brauca maskarades īstais maršals kņazs Menšikovs milzīgā laivā uz sliecēm. Laivu greznoja pakaļgalā Fortūnas tēls. Priekšgalā stāvēja trīs taurētāji. Kņazs un viņa svīta bija abatu uzvalkos. Pats kņazs sēdēja savrup, pakaļgalā, bet pārējie uz soliem, pa trīs uz
katra. Aiz viņa slēgtā gondolā brauca kņaziene Menšikovai ar savu miāsu un dažām dāmām spāi melšu uzvalkos. Pēc tam brauca, «kņazs cēzars» Ramodānovskis zebiekstādām oderētā mantijā. Pie viņa bija vairāk palīgu — jokdaru, viens kūrfirsta apģērbā. «Kņaza-cēzara» baltajai laivai p~ kaļā stāvēja divi lāči — kā dzīvi. Tad brauca slēgtā gondolā cariene-atraitne Praskovja Feodo- rovna ar savu meitu. Cariene bija senlaiku krievu tautiskā uzvalkā, bet meita — ganes apģērbā. Tālāk teicami izgatavotā skaistā gcderā ar uzvilktām zēģelēm brauca lielais admiraiis Apraksins ar savu svītu. Viņš bija ģērbies kā Hamburga_ burgmeistars. Aiz viņa brauca īstā vecā laivā, kas uzlikta uz sliecēm, carienes-atraitnes galma, dāmas. Tad nāca laiva ar ločiem, kas centīgi meta loti. Tie visi bija jūras virsnieki.
Aiz viņiem brauca paša ķeizara milzīgais kuģis — 30 pēdu garš. Uz tā bija daudz koka un desmit īstu lielgabalu, no kuriem laiku pa laikam šāva. Bez tam kuģī bija liela kajīte «ir logiem un trīs masti ar visiem piederumiem — pilnīga takeluža, ar burām un visu jūrā nepieciešamo. Pat maza glābšanas laiva bija tur piekārta.
Pats imperators komandēja kuģi. Viņa rīcībā bija 8—9 zēni, visi vienāda auguma un> vienādos botsmaņu apģērbos, daži ģenerāļi bundzinieku uzvalkos un vairāk sulaiņu un favoritu. Ar saviem mazajiem matrožiem cars izdarija visus uz jūras parastos manevrus. Kad procesija virzi jās pa vējam, uzvilka visas buras, un vējš brangi palīdzēja 15 zirgiem, kas vilka kuģi. Visi skatītāji apbrīnoja to veiklību un ātrumu, ar kādu mazie matroži rāpās mastos un rīkojās ar zēģelēm.
Aiz kuģa brauca ķeizariene Katrīna ar savām galma dāmām greznā zeltītā gondolā, kas tapsēta ar sarkanu samtu un pušķota ar zelta brokāta lentām. Gondolā. bija neliela krāsniņa, lai cariene un dāmas nesaaukstētos. Priekš jājēji un kučieri» Lija zaļos matrožu kostīmos ar zelta trešu vīlēm. Priekšā sēdēja galma kavalieri, ģērbušies kā mori, bet pakaļgalā stāvēja un uz mežragiem spēlēja divi muzikanti mednieku tērpos. Bez tam turpat stāvēja mundšenks skaistā samta kostimā ar zelta tresēm.
Ķeizariene, sēžot pilnīgi slēgtā gou.dolā, tikpat mierīgi un ērti kā istabā, vairāk reižu pārmaini ja apģērbu, parādīdamās te kā holandiete, te kā jātniece, tad sarkanā, ar sidrabu izšūtā uzvalkā, pēc tam zilā kleitā ar rozā kamzoli. Pie sāniem viņai karājās briljantiem rotāts mazs zobens, bet pār plecu Katrīnas ordeņa lenta ar briljantu zvaigzni. Rokā viņai bija pīķis, bet galvā gaiša parūka un cepure ar baltu spalvu.
Aiz ķeizarienes brauca viņas maršals ar citiem kavalieriem. Tad nāca «visžūpiskās draudzes» locekļi, maskojušies par arlekiniem, dzērvēm u. t. t., milzīgās kamanās, kur bija ierīkoti soli kā teātrī — cits par citu augstāki. Lielajām kamanām bija pūķa veids. Tām mugurpusē bija piesiets 20 mazu ragutiņu, kiu/r katrā sēdēja pa maskai.
Tālāk brauca kamanas, kurās iejūgti seši brūnie lāči. Tos vadija lāčādā iešūts kučieris. Pēc tam ļoti šaurās un garās sibīriešu ragavās, kam aizjūgti 10 suņu, brauca vecs kamčaclālis savā nāci onalā uzvalkā.
Tad nāca Holšteinas hercoga lielas, laivas veici īgas kamanas. Tām priekšā piestiprināts zeltīts lauvas tēls ar šķēpu labajā ķetnā. Pakaļgalā bija āpsidrabota Palladas figūra. Rez hercoga un viņa svītas kamanās vēl bija muzikanti.
Aiz hercoga brauca ārzemju sūtņi un konsuļi gaišzilos domino tērpušies. Kamanas bija laivas veidā ar zilu vimpeli pie masta. Vimpelī bija izšūti vīnogu ķekari.
Tālāk tādās pašās laivveidīgās kamanās brauca Halšteinas hercoga galma dāmas. Tās sēdēja sarkana lūka teltī, ģērbušās kā skatratruušaļs.
Tām sekoja Valāķijas kņazs ar savu svītu turku kuģī, kam bi ja 5 nelieli dižgabali. No tiem šāva ikreiz atbildi, kad atskanēja šāvienu dārdi no ķeizara kuģa. ValāJķijas gospodara kuģim galā bija paaugstinājums, kur sakrauta liela kaudze spilvenu. Uz spilveniem sēdēja pats gospodars Kantemirs zem balta taftas baldackina. Viņš bija ģērbies greznā turku uzvalkā, tāpat arī svīta. Viens no svītais locekļiem jāja kamanām blakus uz neliela ēzeļa.
Braucienu noslēdza maskarādes vicemaršals ģenerālis Matjuškins Hamburgas burgmeistara kostīmā, braukdams mazās ragaviņās.
Visā' maskarādes procesijā bija sešdesmit k.a- manui. Pat mazākās no tām vilka seši zirgu. Brauciens iznāca visai garš. 1
Uz ķeizara pavēli desmit gvardu kapraļi, brangos zirgos jājot, gādāja par kārtību, lai skatītāji ncdrūzmētos uz ielām un netraucētu procen siju. Maskas bi ja ļoti dažādas. Gvardes virsnieki bija ģērbušies kā senlaiku bruņinieki, angļu tirgoņi, žokeji, vācu tirgoņi, Rītindijas kompanip jas jūrnieki u. c. Dāmas bija spāniešu zemnieču* ganiu meitu, skaramušu u. c. uzvalkos.
Tādā kārtībā procesija aizbrauca līdz Triunu fa arkai, ko uz Tveras ielas bija uzcēlis bagātnieks Stroganovs, kurš speciāli uzceltā mājā pa-i mieloja procesijas dalībniekus. No turienes pro cesija virzi jās uz Sarkano laiukumu un KremjL kur aplaida divus lokus un apstājās pie ķeizara pils.
Pulkstenis bi ja jau pieci. Metās tumšs. Tāp ķeizars pavēlēja visiem doties mājās atpūsties, bet lika, ierasties mākamā dienā. Tad maskarādi atkārtoja un dari ja iespējamu noskatīties tiem Maskavas iedzīvotājiem, kam pirmajā dienā to redzot nebija izdevies.
Par diženajiem svētkiem runāja visā plašajā Krievijā gadu desmitiem. Tautas fautazija tos izpušķoja tiktāl, ka nevarēja vairs atrast robežu.
Bet — svētki bija pagājuši. Pilsētās un uz laukiem, pilīs un. būdiņās sākās pelēkā ikdienas dzīve ar savām rūpēm un raizēm.
Pēc ilgā un asiņainā Ziemeļu kara nobeigšanas un Krievijai labvēlīga miera noslēgšanas, 1722. g. pavasarī Pēteris pateica Katrīnai, ka esot nodomājis aizbraukt uz Vidzemi un aplūkot Rīgu. Vai viņa nevēloties līdzi braukt?
Tādu jautājumu Pēteris uzstādīja, gan, labi zinādams, ka Katrīna sen jau ilgojās atkal reiz nokļūt savu vecāku laimes dienu vietā.
Tāpēc Katrīna uzaicinājumam ar lielu prioku piekrita. Drīz abi saposās un aprilī jau bija ceļā uz Rīgu.
Kad rīdzinieki no ģenerālgubernatora kņaza Repņina dabūja zināt, ka pilsētā drīz ieradīsies valdnieku pāris, tie bi ja kā spārnos. Pilsētas rāte tūlīt sasauca ārkārtīgu sēdi un apsprieda ķeizaru pāra sagaidīšanas un godināšanas plānu.
Uz Rīgas-Pēterburgas lielceļa, pāris jūdžu «iz pilsētas, uzcēla lepnus goda vārtus un izpušķoja tos. ar zaļumiem, puķu vītnēm un karogiem. Turp izbrauca sagaidīt caru un carieni Rīgas iedzīvotāju delegācijā. Tanī bija pārstāvji no muižniecības, administrācijas, garīdzniecības, amatnieku ģildēm un citiem pilsoņiem.
Bija zinām», ka Pēteris un Katrīna dosies uz iilsētu jāšus. Tāpēc izsūtīja pretim karietes ti- ;ai galma svītai. Lai pavadītu valdnieku pāri uz pilsētu, līdz goda vārtiem izjāja tiem pretim vairāk desmitu Melngalvju biedrības locekļu kā goda sargi.
7-405 ]93
Liii gan pagājušais karš ar mēri bija nesan «l/īgi pļāvuši rīdziniekus, tomēr starp vecākajie «melngalvjiem» atradās trīs vīri, kas pirms 2 gadiem (1697. g.) bija piedalijušies cara goda sa dzē, kad tas bi ja braucis caur llīgu uz ā.rzemē krievu lielās sūtniecības sastāvā. Tas bija samēri neliels laika sprīdis, bet ai! cik daudiz milzīgi pārgrozību tas bija nesis Vidzemei un Rīgai. Pati šiem notikumiem trīs vecie tirgoņu bruņinieki jājot sarunājās un maini ja domas ar jaunākiem biedriem.
Valdnieku pāri bija izgājuši sagaidīt milzīgi ļaužu bari nevien tieši no Rīgas, bet arī no visa apkārtnes, pat no Jelgavas un citām pilsētām. Gar abām ce[a malām iie stāvēja kā mūris. Ceļu uz-i turēja brīvu tikai ar lielām pūlēm dragūui sav virsnieku vadībā. Tālumā ļaužu bija tikai daža rindas. Bet jo tuvāk pilsētai, jo cilvēku dzīvais mūris kļuva arvien biezāks. Pie pašas Rīgas, no mālē un pašā pilsētā visi māju jumti, žogi un koki bija pilni cilvēku kā zvirbuļu. Ar dzīvības bries-i māni tie rāpās augšā kur varēdami, lai dabūtu redzēt spīdošo gājienu, kādu kas zina vai otrreiz savā mūžā vairs nāksies redzēt.
Ķeizars jāja uz zili ābolaina ērzeļa. Viņš bij ģērbies Preobraženskas gvardu pulka mundiera ar Andreja ordeņa lentu pār plecu.
Ķeizariene jāja uz dūkana zirga. Tai bij» gaiši zils ar zeltu un pērlēm izšūts uzvalks un Katrīnas ordeņa lentu pār plecu ar briljantu zvaigzni. Uz mazās, ar zeltu izšūtās cepurītes šūpojās dārgakmeņu sultāns.
Abi tīrasiņu sugas zirgi it kā apzinājās savu augsto uzdevumu. Lai savu dižciltību pierādītu, tic pēc cilts tradīcijas lepni nesa vienu ausi stīvi uz priekšu, otru saglauztu atpakaļ. Zirgiem bija ar zīda, zelta un sidraba, izšuvumiem greznotas pasēdies. Sedlu kāpšļi — sidraba; iemaukti no safjana un ziemišķa ādām, greznoti ar zeltītām
npradzēm un sidraba karulīšiem. Pavadas — no larkana z.īda.
Valdnieku pārim, goda sardzes un lepnas svītas pavadībā, virzoties uz pilsētas pusi, ļaužu bari li>s apsveicināja skaļiem gaviļu saucieniem un (auru skaņām. U,z ceļa bija izkaisīti ziedi. Visas mājas bija greznotas karogiem.
Pēc pievienošanas Krievijai Rīga bija stipri uzplaukusi, jo tagad eauir pilsētu plūda preces no \ isas plašās Krievijas valsts uz Vakareiropu un otrādi. Tas radija lielu rosību, deva cilvēkiem darbu un peļņu. Ne mazums gan nožēloja zviedru valdības laikus, bet ar notikušo bija jāsamierinās.
Kāds patriotisks Rīgas pilsonis, tirgotājs .— krievs uzdāvināja valdniekam nelielu namiņu ar visu iekārtu. Tanī apmetās ķeizars un ķeizariene tin uzturējās turpmāk visu laiku, kamēr viesojās Rīgā.
Kā parasts. Pēteris gandrīz nekad mājā nesēdēja. Tam bija pastāvīgi dažādas darīšanas ārpus mājas. Cars apmeklēja ostu un kuģus, izbrauca pat uz Daugavas grīvu un reidu, apstaigāja pilsētā veikalus, preču noliktavas, darbnīcas, lzda- rija karapulku apskati.
Lai Katrīnai mājā nebūtu jāgarlaikojas, viņš lāgiem ņēma sievu līdz. Dažādās parādēs un ceremonijās. svinīgos dievkalpojumos baznīcā Katrīna parādijās tautai ar milzīgu spožumu un greznību. Blakām ķeizaram, kas bieži vien izgāja ļoti vienkārši ģērbies, tas skatītājus pārsteidza. Pēc svinīgās iejāšanas Rīgā Pēteris staigāja parasti ģērbies privātās, holandiešu parauga, drēbēs — īsā kamzolī, īsās biksēs, garās zeķēs un smagās, biezu zoļu kurpēs.
Kādu rītu kņazs Repņins konfidenciāli ziņoja caram, ka no Rīgas apkaimes, no Ķeguma ieradusies kāda sieviete. Tā saucoties Kristīne Hcn- derberga un sakot, ka šī esot viņas majestates ca- rienes-valdnieces māsīca un lūdzot atļauju viņas visžēlīgo majestati redzēt un runāt.
Viņš, Repņins, domājis, ka tā ir kāda prātā: jukusi, bet pēc personīgas nopratināšanas esot pārliecinājies, ka traka tā nav. Nezinādams, ko darīt, viņš uz katru gadi jumu, esot tai zem nāves soda draudiem piekodinājis turēt muti un ielici to cietumā.
— Pagaidi, Ņikīta īvamovič, — Pēteris teica.,
Iegājis otrā istabā un aprunājies ar Katrīnu,
Pēteris pateica, lai sievieti pagaidām patur apcietinājumā, bet lai dod pieklājīgu ēdienu,
Otrā dienā Katrīna lika sievieti atvest pie; sevis.
Nobiedēta no ģenerālgubernatora piedraudē-i juma, Henderberga klusībā lādēja pati savu pārdrošību. Ķeizarienes namā tā ierodas trīcēdama,. Auksti sviedri tai spiedās no pieres, pār kāpjot carienes dzīvokļa slieksni. Ko viņai nesīs šī satikšanās ar augsto valdnieci? Vai tā nesīs iecerēto žēlastību un dzīves labklājību? Bet var-? būt mokas un nāvi zem bendes cirvja? Kā viņa pierādīs savu asinsradniecību ķeizarienei? Viņas vecāki jau sen miruši. Viņas vārdiem vien var neticēt. Lieciniekus sadabūt — neiespējami. Ja arī atrastos kādi vecāki cilvēki, kas varētu ko apliecināt, vai tie gribēs to darīt?. Droši vien, baidīdamies no varbūtīga soda, tie atrunāsies ar aizmiršanu, vai pateiks, ka nekā nezina.
Kad viņa bija ievesta istabā, sulainis to pieteica carienei. Durvis atvērās, uini pie viņas iznāca ķeizariene. Katrīna bija mājas uzvalkā. Bet vienkāršajai zemniecei tas izlikās ļoti grezns. Kristīne nokrita valdniecei pie kājām. Katrīna izsūti ja sulaini ārā.
— Piecelies! — pavēlēja, tai ķeizariene.
To viņa izdarija. Bet tiklīdz Katrīna sāka ar viņu runāt krieviski, izrādijās, ka Kristīne gandri/. fiekā nesaprot. Vaicāta, kādā valodā viņa runā, tā atbildēja, ka saprotot latviski un poliski. Tad brītiņu abas sarunājās latviski. Bet Katrīna latvju valodu bija pa daļai piemirsusi. \iņa sa-
10 (i prata gan. arī poliski, tomēr vāji. Tāpēc cariene lika atsaukt no svītas vecu virsnieku — poli. Ar šā tulka palīdzīl>n viņa vēl par šo un to izvaicāja svešnieci.
Šī saruna Katrīnu pārliecināja, ka šī sieviete ir tiešām viņas māsīca. Bet 110 savas bērnības viņa to nevarēja atcerē ii es.
Lai nesaceltu ap sevi nepatīkamais baumas, Katrīna savas domas un jūtas Kristīnei neatklāja. Nepateica pat, vai atzīst to par savu radinieci, vai nē. Tikai laipni apdāvināja ar divdesmit zelta dukātiem — Krievijas ķeizarienes bagātības niecīgu summu —• un pateica; ka turpmāk par viņu padomāšot. Tad pavēlēja Repņinam viņu atsvabināt.
Atlaižot, kņazs Kristīnei atgādināja savu iepriekšējo piedraudējumu — par visu ciest klusu, lai gan ne tik bargā tonī, kā pirmo reizi.
Tad Henderberga aizbrauca atpakaļ uz Ķegumu pie sava vīra Jāņa, kas bija muižnieka Volfenšilda dzimtkalps.
Katrīna pret saviem mātes radiem negribēja būt ne augstprātīga, ne cietsirdīga. Viņa apņēmās par radu labklājību parūpēties. Bet krievu vecbajāru ciltīs viņai bija vēl daudz ienaidnieku. Lai tie nevarētu izlaist visādas tenkas, Katrīna gribēja pie savu radu labklājības pacelšanas ķerties vēlāk klusītēm un ar gudru apdomu.
Cars pa tam neaizmirsa apmeklēt Ķeizardār- zu, ko bija dibinājis piiekš desmit gadiem. Priecājās par skaisto liepu gatvi, kur uz viņa pavēli bija iedēstītas no Holandes atvestās liepas.
Pēteris pavadi ja laiku arī viesodamies pie Rīgas pilsoņiem. Diezgan bieži ieradās pie Švar- ca, vēlākā birģermeistara, Ganībdambī, vasarnīcā, kur dažreiz strādāja pat fizisku darbu.
Tāpat kā agrākos apmeklējumos 1714. un 1716. g. g., cars apmeklēja arī savu iemīļoto Pētera baznīcu. Tais dienās superintendents Bri- nigs icsvētija tur mācītāju Bernhofu amatā. Svi-
lubās piedalijās arī ķeizars, bet vienkārši, bez svītas. Pēc dievkalpojuma garīdznieki un ma- ] ģistrata locekļi izvadi ja valdnieku līdz viņa div- ļ ričiem, kuros cars apbraukāja pilsētu. Braucot, i viņš ar ziņkāri vēroja ielās kustību. Kad redzēja I kur kādas nekārtības, tad apturēja zirgu, izkāpa ■ 110 divričiem un vainīgos krietni pamieloja ar sa-ļ vu resno spieķi.
Dažas dienas vēlāk Pētera baznīcā iespēra )ērkons. Izcēlās ugunsgrēks. Tieši tanī laikā ] ceizars baznīcā, pie altāra pakāpēm, lūdza Dievu, 1 Viņš izgāja, tikai tad. kad tuvinieki brīdināja J viņu no draudošām briesmām. Cars sūtija pēc | karaspēka, lai palīdzētu uguni dzēst. Ugunsgrēku j gan likvidēja, bet nodega tornis, kur pērkons bija ] iespēris. Cietusi bija arī baznīcas iekārta.
Ķeizars pieprasi ja maģist ratam baznīcas tor- J ņa zīmējumu, lai parīkotu torni atjaunot. Bet pilsētas valdē torņa metu (nevarēja atrast. Te iz- i īdzēja ģenerālis Minichs. Tas bija apmeties kā- -I dā namā baznīcas tuvumā. Kādu vakaru viņš bija ļ par Pētera baznīcas torni tīksminājies un to uz- 1 zīmējis. Pēc šī meta tad torni arī pēcāk atjau- 1 noja tādā pašā izskatā, kāds bijis nodegušais, 1 Cars par to bija visai priecīgs um izsaeija Mini- ļ cham savu atzinību.
Ķeizars interesējās, kur palikusi torņa apa]ā ļ bumba, kurā bijuši ielodēti daži dokumenti. Šo ļ bumbu atrada un Pēterim pasniedza.
Nodzīvojuši kād'u laiciņu Rīgā, augstie viesi ļ devās mājup, mantojuši jaunus iespaidus. Pēteris ļ bez tam aizveda līdz daudz un dažādu projektu, ' ko bija nodomājis vēlāk realizēt.
Ar kņazu Menšikovu Katrīna visu laiku uzturēja draudzību, lai gan viņa jau sen bija da~ l)ii jusi iepazīties ar kņaza rakstura sliktajām īpa-ģībām. 1723. g. cariene 110 jauna dabūja pārliecināties, ka Menšikovs var būt ļoti ļauns un atriebīgs. Caur kņaiza intrigām notiesāja uz nāvi viņa ienaidnieku baronu Šafīrovu. Bet uz Hol- šteinas hercoga Kārļa-Fridricha aizlūgumu Katrīna izlūdzās no Pētera Šafīrova apžēlošanu. To kabinetsekretars Makārovs paziņoja notiesāta jam, kad tas jau bija galvu nolicis uz bluķa. Atlikās tikai bendes cirvim nokrist un atšķelt galvu no rumpja. Šafīrovu tikai izsūtija trimdā. Katrīna ieskatīja viņu par nevainīgu. Tāpēc vēlāk, pēc Pētera nāves, to atsauca no trimdas atpakaļ, uzdāvināja viņam Pētera ī zelta zobenu u;n piedāvāja lai tas saņem atpakaļ savu agrāko namu. No nama Šafīrovs atteicās, aizrādot, ka viņam neesot līdzekļu, lai tik lielu namu uzturētu kārtībā. Arī barona tituli viņam returnēja.
Tādu interesi par Šafīrovu Menšikovs Katrīnai ņēma ļaunā, protams, ārīgi to ne ar ko neizrādot. Tomēr cariene sajuta, ka kņazs neizturas pret viņu ar tādu sirsnību un atklātību kā senāk.
Pa tam uzbruka liela liksta arī pašam Menšikovam. Kņazu pieķēra lielās blēdībās. Viņš izglābās tikai ar to, ka caram vaļsirdīgi atzinās un lūdza, lai viņu apžēlo. Pēteris jau sen zināja ļoti labi, ka Aleksandrs Daņilovičs apzaga valsti, bet skatijās uz to caur pirkstiem, tāpēc ka kņazs bija ārkārtīgi enerģisks viņa pavēļu izpildīšanā. Pēteris par Menšikovu izsacijās:
— Netikumībā viņš ieņemts, grēkos piedzimis un blēdībā nobeigs savu dzīvību.
Bet ķeizars piedeva savam mīlulim arī šoreiz. Visu aizmirzdams, viņš brauca allaž pie Menši- kova uz pusdienām.
* *
Pēc nelaimīgā Ziemeļu kara bija iestājies miers. Nu varēja nodoties iekšējās labierīcības darbam.
Bet par daudz jau Pēteris bija pieradis pie kara. Viņš nevarēja atrast miera savai kūsājošajai darbībai, bez bungu trokšņa;, šauteņu sal- vēm, dižgabalu dārdiem.
Ķeizaram, bija tieksme padarīt Krieviju arvien jo lielāku, arvien stiprāku. Tā kā ziemeļos tagad viņam bija rokas atraisītas, viņš vērsa savus skatus uz dienvidiem.
Persijā bija izcēlušies iekšēji nemieri. Pēteris nekavējās tos izmantot uz irstošās valsts rēķina. Pērsijas sairšanas process īstenībā bija sācies jau 1710. g., kad Mirivess bija atšķēlis Afganistanu un valdi jis līdz 1717. g., kad nomira.
1722. g. sākumā ķeizars lika sagatavot kuģus karapulku pārvešanai pār Kaspijas jūru.
Pēc atgriešanās no Vidzemes, nokārtojuši steidzamākās darīšanas, Pēteris un Katrīna atkal devās ceļā pa Maskavas un Okas upēm. Ņižņij- Novgorodā valdnieku pāri loti grezni uzņēma un viņiem lielas dzīres sarīkoja lielrūpnieks Stroga- novs.
Dabūjis zināt par cara nodomu, Turcijas sultāns piesūtīja Pēterim vēstuli un lūdza šo nodomu atmest. Bet Pēteris atbildēja, ka dodoties uz Persiju nevis kā iekarotājs, bet kā šacha sabiedrotais, lai palīdzētu tam tiki galā ar Mir-Maeh- mudu, kurš pret šachu sadumpojies.
18. jūlijā Pēteris ar kairaispēku, kas sniedzās pie 100.000 vīru, devās uz Persiju. Daļa karaspēka izbrauca kuģos pāri Kaspijas jūrai. Daļa gāja apkārt pa zemes ceļu gar krastmali.
Ieņēmis Derbentu un atstājis tur garnizonu, Pēteris ar Katrīnu rudenī brauca atpakaļ. Decembrī tie iebrauca Maskavā.
Šis brauciens uz Persiju bija visai laimīgs. 1723. g. beigās Pētera pilnvarotie noslēdza ar šacha sūtni Pēterburgā līgumu. Ķeizars apņēmās sniegt šacham bruņotus spēkus dumpja apspiešanai, bet Persija atdeva Krievijai Derbentas un
Baku pilsētas ar milzīgu apgabalu Kaspijas jūras piekrastē.
Maskavā cars nodzīvoja līdz 1723. g. pavasarim. Pirms izbraukšanas uz Pēterburgu Pēteris pats nodedzināja savu pili Preobraženskā, teikdams Holšteinas bercogain:
— Te, es pirmo reizi sadomāju vest karu ar Zviedriju. Lai reizē ar šo ēku izzūd katra doma par naidu ar viņu. Lai viņa top manas impērijas u zti camākā sabi cdrotā.
Šie Pētera vārdi tomēr nepiepildī jās.
Uz Katrīnas lūgumu Pēteris pavēlēja slepeni uzmeklēt viņas radiniekus. Poļu Jnflantē, Višķu miestā, sameklēja Kristīnes Henderbergas brāli Kārli Ska.vron.ski. To slepeni aģenti saķēra un nogādāja uz Maskavu. Pēcāk pievāca arī viņa sievu un sešus bērnus.
Pāris gadu vēlāk Skavronska ģimene dzīvoja jau Pēterburgā, agrākajā Monsui namā. Bez tam ģimenei vēl bija uzdāvināta muiža Sara, galvaspilsētas tuvumā.
Ņemot vērā, ka Skavronski bija neizglītoti zemnieki un visā savā domu veidā carienei sveši, Katrīna nekādas izcilas simpātijās tiem neizrādīja. Satikās ar viņiem reti. Tomēr turēja par savu kristīga cilvēka pienākumu apgādāt tos jo bagātīgi, lai. tie aizmirstu agrāko dzīvi, kad vajadzēja sisties ai- nabadzību un visādām likstām. Tikai vecāko meitu Sofiju ķeizariene iemīļoja. Viņa to. iecēla par savu galma freileni. Būdama pret Sofiju ļoti labsirdīga, Katrīna parūpējās arī par viņas nākamību. Nežēlojot līdzekļus, pieņēma mācītus skolotājus, kuri pielika visas pūles, lai dotu Sofi jai zināšanas un galmā nepieciešamās smalkās manieres.
Pēteris sāka novērot, ka viņa spēki iet mazumā, jebšu bija tikai mazliet pāri 50 gadiem. Bet viņa dzīves veids taču bija ļoti vētrains. Pēteris gandrīz nekad nedeva sev kārtīgu atpūtu. Mūžīgi viņš bija darbībā. Pastāvīgie kari, joņošana no vienas valsts malas uz otru, pat uz ārzemēm, bēdas un raizes ģimenes dzīvē (pirmā nelaimīgā laulība, nepaklausīgais dēls Aleksejs, no Katrīna dzimušo bērnu priekšlaicīgā nāve), nekārtīga ēš~4 na, neregulārā izgulēšanās, bet galvenām kārtā alkoholisku dzērienu pārmērīga lietošaņa, kau arī ne sistemātiski, bet atsevišķos gadi jumos —i tas viss stiprā mērā bija sabojājis viņa veselīlr Viņš sāka domāt par valsts troņa mantošanas jau-' tājumu. Ja viņš piepeši nomirtu — vai neizceltos jukas?
Pēc mazā ca.reviča Pētera nāves šis jautāju: kļuva sevišķi akūts. Aleksejai dēlu Pēteri ķeizai nemīlēja. Varēja gaidīt, ka tas — nācis tronī — steigsies noārdīt visu to, ko viņš, Pēteris I ar tādiem pūliņiem bija uzcēlis.
Ievērojot savas sievas Katrīnas lielos upurus nn cenšanos vīra nodomus veicināt, Pēterim jau senāk bija radušās domas atstāt troni viņai. Tikai* šo domu viņš atklāti neizsacija un nekā nebija uz-i sācis, lai šo nodomu izpildītu. j
Lai pieradinātu pavalstniekus lūkoties uz Katrīnu kā uz savu valdnieci, Pēteris apņēmās izvest tādu aktu, kāds bija noticis tikai vienu reizi Mas-: kavas valsts pastāvēšanas laikā.
Pēc tam, kad. senāts Pēterim, bija piešķīris ķeizara (imperatora) tituli, arī Katrīnu visos oficiālajos dokumentos un privātā dzīvē sauca par ķeizarieni. Bet. tas dibinājās tikai uz to, ka viņa — ķeizara sieva. Lai ķeizarienes tituls tiktu attiecināts uz Katrīnu arī personīgi, Pēteris apņēmās sievu kronēt par ķeizarieni, neatkarīgi no laulības stāvokļa.
Pēteris izdeva sevišķu manifestu, pasludinādams visai pasaulei, ka Katrīna bijusi viņa krietnākā un centīgākā palīdze visās valsts lietās un aizrādīja uz viņas svarīgajiernjiopelniem Turcijā, nelaimīgajā Prutas kara gaitā.
Lai kronēšanas ceremonijai piešķirtu jo lielāku! svaru, svinībām bija jānotiek nevis Pēterim rgā, bet Maskavā, kuru tauta vēl arvien ieskatīja par pirmo galvaspilsētu un nacionalās varas centru.
Tāpēc Katrīnas kronēšanas ceremoniāls notika 1724. g. 7. maijā Maskavā, Uspenskas katedrāle ar milzīgu greznību un ļoti svinīgi.
Pie pils, Jāņa laukumā bi ja nostādīts karaspēks — Sem jonovas un Preobraženskas gvardu pulki un grenadieri.
Uspenskas kated.rale.Si iekšpuse bija īpatnēji izgreznota. Virs galvenā ceremoniālā vietas bija aveņkrāsas samta baldachins, bet zem tā paaugsi inājums. Tas nebija tapsēts ar sarkanu tūku, ka senākos kronēšanas gadi jumos, bet pušķots gleznojumiem. 1111 zelti jumiem. Turpat bija ierīkotas vietas caru ģimenes locekļiom, starp kuriem atradās arī Holšteinas hercogs, tad — galma dāmām un kungiem, bet galerija citām augstām personām. un ārvalstu sūtņiem.
Uz baznīcu Katrīna gāja speciālā, Parīzē pasūtītā tērpā. Viņu veda pie rokas Holšteinas hercogs. Aiz viņiem gāja ķeizars Pēteris, ģērbies gaišzilā kaftanā, ko Katrīna pati bija izšuvusi ar zeltu un dārgakmeņiem. Tad gāja kņazi Menšikovs un Repņins. Augstās personas pa vadi ja. rota kavaliergvardu, kas īpaši šim nolūkam bija nodibināta.
Svinīgajam gājienam virzoties uz katedrali, spēlēja muziķa, kas senākās kronēšanās nebija noticis.
Baznīcā Pēteris vēlreiz no troņa paziņoja, ka nolēmis Katrīnu kronēt par ķeizarieni. Pavēlējis virsmaršalum pieaicināt arehijerejus, viņš lika uzsākt kronēšanas ceremoniju pēc baznīcas noteikumiem. Tad galvenais garīdznieks, Novgoro- das arehibīskaps Teodosijs Janovskis lika Katrīnai noskaitīt ticības apliecību skaļā balsī, ko ķeizariene izpildi ja. Pēc tam Teodosi js uzlika krus- 1c.nis.ki rokas Katrīiniai uz galvas un noskaitija attiecīgu lūgšanu. Tad archijereji pasniedza ķeizaram kronēšanas mantiju no zelta brokātā, ze- biekstādām oderētu. Pēteris, tuirēdams labajā rokā scepteri, uzsedza Katrīnai mantiju uz kamiešiem. Pēc tam ķeizariene nolaidās uz ceļiem, un Teodosijs noskaitija citu kronēšanas lūgšanu. Divi arehijereji pasniedza ķeizaram kroni. Šis kronis bija ķeizarienei pagatavots uz īpašu pasūtījumu pēc Bizantijas ķeizaru kroņu parauga. Tas bija zelta, izgreznots ar divi tūkstoši pieci simti sešdesmit četriem dārgakmeņiem. Sevišķi augstvērtīgs bija rubins, kurā nostiprināts kroņa krusts.
Ķeizars, turēdams scepteri labajā rokā', uzlika kroni Katrīnai galvā. Tad viņš padeva tai valdības ābolu, bet scepteri viņai nenodeva, ar to likdams saprast, ka šis valdīšanas zizls viņai vēl nepieder.
Arā gaisu skaldija lielgabalu un šauteņu sa- lutšāvieni, kas pie agrākām kronēšanām netika darīts.
Kad noturēja liturģiju, ķeizariene noteiktā brīdī atkal nolaidās uz ceļiem, un Teodosijs svai- dija viņu ar svētīto eļļu pie pieres, pie krūtīm un abām rokām. Tad kronētā pieņēma svēto vakariņu.
Kronēšanas ceremoniāls nobeidzās ar Pleska- vas archibīskapa Teofāna Prokopoviča apsveicinājuma runu, kas Pēterim gaužam patika.
Ejot kortežam no Uspcnskas katedrāles uz Erceņģeļa Michaila baznīcu, spēlēja muziķa, dārdēja bungas, dimdēja dižgaibalu! šāvieni. Ģenerālis Lassi, kas gāja tūlīt aiz ķeizarienes, bārstija tautai īpaši izkaltus zelta un sidraba žetonus. Bez tam augstākās personas tika apbalvotas ar šim gadijumam izkaltām medaļām.
Kronēšana nobeidzās ar svinīgu mielastu Granātu palatā. Tautu ārpusē pamieloja ar ceptiem vēršiem, kas pildīti ar putnu gaļu u'n padzirdināja ar balto un sarkano vīnu no ierīkotiem fontāniem. Galmam, un augstmaņiem bija sarīkotas visādas izpriecas.
Nav aprakstamas tās jūtas, kas tais stundās bangoja Katrīnas sirdī. Viņai pašai bija brīnums, kur viņai bija radies spēks šos neaizmirsta,mos brīžus pārdzīvot — tik ļoti daudz prieka, goda, varas un bagātības apziņas sakopojumu. Gara acīm paslīdēja secen visa pagātne, senā bērnība. Pēc mātes nāves pamesta, nievāta, stumdīta un grūstīta sērdiene, kam jācieš aukstums, bads un visādi trūkumi. — toreiz. Milzīgas lielvalsts valdniece, lielvalsts, kur saule nekad nenoriet — tagad. Cik neizdibināmi Dieva ceļi! V iņa apzinājās skaidri un gaiši, ka šis ārkārtīgais gods viņai nācis nepelnīts. To viņa sev izskaidroja vienīgi ar visvarenā Dieva žēlastību. Tāpēc ar pateicības pārpildītu, dvēseli viņa vērsa acis augšup, no kurienes nāk viss labs.
Ar savu dzīvi un darbiem Pēteris bi ja pierādījis, ka viņā slēpās daudz labsirdības un gara diženības, bet arī daudz mežonības, asinskāros un cietsirdības. Lielās rūpēs par tautas nākotni viņš nesa neskaitamus asiņu upurus. Dusmu1 lēkmēs ne vienreiz vien Pēteris bija līdzinājies saniknotam zvēram. Tādos brīžos neviens neuzdrošinājās caram tuvoties. Vienīgi Katrīnai bija drosme iet viņam klāt. Tad viņa glaudi ja tam matus, paņēma viņa galvu rokās un spieda sev pie krūtīm. Un kā par brīnumu, plēsīgais zvērs ievilka asos nagus, palika domīgs, mierīgi atļāva sevi glaudīt un klusēdams klausījās sievas mierinājuma vārdos. Izlikās, itin kā Katrīnai būtu kāds noslēpumains pārdabisks spēks apslāpēt šā cilvēka ugunīgo dusmu uzliesmojumus un padarīt to rāmu un cilvēcīgu. Vispār ņemot, viņai, Katrīnai, Pēteris bija parādijis daudz mīlestības, neievērojot varas vīru, tuvinieku un citu ļaunos ietekmējumus. Un beidzot viņš bija tas, kas bez mazākā pamudinājuma, bez jebkāda mājiena, pats uz sa- vn iniciatīvu bija sagādājis tagad viņai šo nedzirdēto pagodinājumu. Un tāpēc Katrīna bija Pēterim bez gala pateicīga. Jo, kas daudz ir mīlējis, tam daudz top piedots. Aizmirstas bija. tās mežonīgās scēnas, kad Pēteris dusmās bija plosījies kā tīģeris, kad bija dragājis mēbeles un visu. kas pie rokas, kad bija jābīstas, ka nositīs viņu pašu. Bija taču reiz cars Jānis Bargais nositis savu miesīgo dēlu. Jāņa Bargā asinis kūsāja arī Pēterī.
Bet tagad vienīgi pateicība uu varena brāzmaina mīlestība pret šo lāgiem briesmīgo cilvēku pildi ja Katrīnas sirdi.
— Katiņ, vai tu esi apmierināta? — vaicāja Pēteris sievai, kad palikās ar viņu divatā.
— Mans valdniek un pavēlniek, — izsaucās Katrīna, noslīgdama pie vīra kājām, — es nesaprotu, ar ko esmu izpelnijusies tādu godu. Kāpēc man, nabaga sērdienei Dievs piešķīris tik varenu vīru, kāda otra nav starp miljoniem. Mana sirds draud pārplīst no pateicības jūtām pret tevi.
Esi pateicīga. Dievam, kurš mūs savedis kopā un mūsu sirdis kā divus vīna kausus1 pielējis ar mīlestību. Mana sirds ir sarkanā vīna, tava — baltā vīna, saldā mīlas vīna pilnas. Ja esmu izraudzījies tevi un nevienu citu par savu sirds draudzeni, tad tas nozīmē, ka. arī tu esi brīnum- reta sieviete. Kas attiecas uz to, ka es esmu piedzimis valdnieku pilī, tu — nabadzīgā dzīvoklī, tas nav svarīgs. Pēc maniem ieskatiem, Dievs visus cilvēkus radijis vienādus, tas ir — a.r vicnā<- dām tiesībām dzīvot. Un dzīves augstumos cilvēks paceļas nevis ar savu dzimumu, nedz mantu, bet ar savu rakstura stingrību, ar savu enerģiju un gara spējām. Ja kur notiek citādāk, — tanī tā nebūs būt un tas uz labu neved. Tāpēc, kā redzi, es tuvinu sev un ceļu augstā kārtā un godā visādu šķiru cilvēkus, arī viszemākā stāvokļa ļaudis, ja viņi mīl darbu un-ir saprātīgi. Menšikovs bija senāk pīrāgu pārdevējs, tagad viņš ir feldmaršals. Divjērs bija kuģa puika, kura veik- liba uz kuģa, man, braucot no Holandes, ļoti iepatikās. tagad tais ir ģencralpolicijmeistars. Ja- gnžins'kis bija kancelejas žurka — sīks rakstvedis, tagad viņš ir ģenerālprokurors. Un tādu ir simti un tūkstoši. Es pats strādāju un mīlu cilvēkus, kas grib un spēj strādāt.
— Jā, es arī biju kādreiz mācītāja Glika audžumeita, viņa saimniecības pārzine, bet tagad esmu Krievijas kronēta ķeizariene — pateicoties iev, mans sirdsmīļais. Tā tad man ir jādomā, ka es arī gribu un varu strādāt, — smējās Katrīna.
— Tas ir taisnība. Tu gribi un spēj strādāt. Savā darbā, savos pienākumos tu ieliec visu sirdi — un par to es tevi mīlu un estnu paaugstinājis,— jautri atbildēja Pēteris un cieši spiezdams sievu pie krūtīm, karsti skūpstija. viņu.
Pēc garīgā, ceremoniālā, vairāk dienu no vietas turpinājās svinības, mielasti un dzīres, dejas un dažādas izpriecas. Un nevien pilī, galma, ļaudīm, bet arī vienkāršiem ļautiņiem bija sarīkotas maskarādes, mākslīga uguņošana, joku spēles un visādi citādi prieki.
Šāds notikums, kur top kronēta sieviete, bi ja Krievijā jauns. Vienīgi tā sauktā Dmitrija Vilt- vārža sieva (Krievijas juku laikos), Sandomiras vojevoda Mnišeka meita Marina bija līdzīgā kārtā kronēta. Izņemot viņu, tādu godu nebija piedzīvojusi neviena Maskavas valsts valdnieku — lielkņazu un caru — sieva.
It kā gribēdams pasvītrot, ka Katrīnai tagad tāda paša vara kā ķeizaram, Pēteris lika, lai viņa piešķir grāfa tituli slepenpadomniekam Pēterim Andrejevičam Tolstojam.
Par Katrīnas kronēšanu krievi vēl ilgi un plaši spriedelēja un ruināja visdažādākā veidā un no dažādiem viedokļiem, pieminot to visu gan ar labu, gan ļaunu.
l ikās, ka ķeizaru pāra laimes saule spīd mākoņu neaizēnota. Tā tas tiešām bija. Bet tā tas neturpinājās ilgi.
Tā paša gada rudenī māca gadijums, kur cars I'ēteris kļuva augstākā mērā ar savu sievu Katrīnu neapmierināts.
Tuvinieki pēdējā laikā novēroja, ka ķeizara raksturā notikusi kāda pārmaiņa. Viņš bieži kļuva kluss, skumīgs un atrāvās vientulībā. Redzot caru drūmu, ministri baidijās uzsākt sarunas par valsts lietām. Ķeizars sauca pie sevis te garīdznieku, te ārstu. Tad atkal lāgiem nodevās mežonīgai uzdzīvei, nejaukām orģijām, pulcinādams ap sevi jokdarus un «visžūpiskās draudzes» locekļus.
Beiz, kad cars atkal žūpoja savu pudeļu biedru kompānijā, viņš piegāja pie grāfa Tolstoja, papliķeja viegli ar plaukstu pa viņa pliko galvu iin teica:
Galva, galva, tu sen būtu nocirsta, ja tu nebūtu tik gudra!
Ķeizars labi zināja, ka viņa valdības sākumā Tolstojs bi ja atradies viņa ienaidnieku pusē, bet drīz vien kā tālredzīgs cilvēks apsvēris, ka cīņā starp vecajiem uu jaunajiem ieskatiem ņems virsroku jaunie ar caru priekšgalā. Tāpēc bija steigšus savus ieskatus grozījis par labu caram. Būdams jau vīrs brieduma gados, bija devies uz ārzemēm mācīties zinātnes un no tā laika ar lielāko dedzību, ari careviča Alekseja lietā, centies izdarīt caram pakalpoj umus.
Pēc kronēšanas svinībām Pēteris un Katrīna atgriezās uz Pēterburgu. Tur vajadzēja gatavoties uz citām svinībām. Viņu vecākā meita, liel- k ņaze Anna jau bija līgava un tagad taisi jās saderināties ar Holšteinas hercogu Kārli-Friarichu, nelaiķa Zviedrijas karaļa Kārļa. XII radinieku.
Pēteris veda savu parasto dzīvi. Ar visu sparu tas nodevas valsts darbiem, bet lāgiem sarīkoja iedzeršanu.
Augusta beigās ķeizars piedalījās Ca.rskoje- Selas baznīcas iesvētē. Pēc tam notika dzīres, kas turpinājās vairāk dienu iu> vietas. Neskaitot citus dzērienus, vīnu vien viesi izdzēra trīs tūkstoši pudeļu. Kur nu vēl degvīns un alus! Cars un viņa. žūpu biedri tur verdziski karlpoja Ba.kckum. Un tās bija b a z n i c a s i e s v ē t e s svinības!
Nav brīnums, ka pēc tādām svinībām Pēteris saslima. Veselu nedēļu cars nogulēja gultā. Atlabojies, devās uz Šliselbu.rgu. Tur atkal tika mežonīgi dzerts, jo svinēja cietokšņa ieņemšanas gada dienu.
No turienes Pēteris aizbrauca uz Oloņecas dzelzs lietuvēm. Juzdamies spirgts un enerģisks, neskatoties uz alkohola plūdiem, kur beidzamajās nedēļās bija peldējis, cars pašrocīgi tur izkala trīs pudi smagu dzelzs stieni. Tad devās uz Nov- gorodu, bet pēc tain uz Stāruju-Rusu aplūkot sāls rūpniecību. Tālāk brauca uz L'adogas kanāļa rakšanas vietu, kur zem ģenerāļa Minicha vadības strādāja milzums cilvēku. Ar darba sekmēm cars palika ļoti apmierināts. Darbi virzījās uz priekšu daudz ātrāk un izmaksāja daudz lētāk, pateicoties tam, ka tur nodarbināja kareivjus. Agrākais darbu vadītājs to nebi ja iedomājies. Tāpēc — ar algotiem strādniekiem — darbi bija gājuši visai gausi.
šis ceļojums vilkās vairāk mēnešu. Cars bija jau nodomājis atgriezties uz. Pēterburgu, bet pēcāk, pārdomājis, devās uz Sesiroriackui aplūkot turienes metairiipniecības ietaises.
Ņevns grīvā, pie Lachtas sādžas, Pēteris ieraudzīja, ka vētra tizdzinusi sēklī kuģi. kas brauca no Kroņšiates. Cars lika savam kuģim braukt turp, lai apdraudētiem sniegta palīdzību. Rādot priekšzīmi apakšniekiem. Pēteris pats metās ūdenī līdz jostas vietai un kopā ar matrožiem pūlējās
«varējušo kuģi novilkt no sēkļa. Viņa acu priekša viļņi aiznesa vairākus cilvēkus, kas strādāja kopā ar caru.
Kā vienkāršs matrozis, ķeizars nostrādāja ūdenī cauru nakti. Viņš bija apmierināts, ka izglābta dzīvība divdesmit cilvēkiem.
Bet bija oktobra beigas. Saltajā ūdenī tik ilgi izraircis, Pēteris no rīta sajuta, ka viņu krata drudzis. Tad, atmetis nodomu braukt uz Sestro- riecku, lika atgriezties mājup, uz Pēterburgu.
Katrīna sēdēja buduārā un gatavoja vīram dāvanu uz dzimšanas dienu. Ar zelta un sidraba stīgām viņa izšuva rītkurpju virsas. Izšuvums attēloja kuģi ar uzvilktām burām.
Pāžs-dežurants pieteica kambarkungu Monsu.
— Lai ienāk, — ai ļāva ķeizariene.
Vilims Monss, ienācis buduārā, valdnieeeaļ
priekšā zemu paloci jās.
— Sēsties, Vili, — sacija Katrīna un sniedza j tam roku skūpstam.
Monss bija Katrīnas apanažu muižu pārvaldnieks. Tas bija Pētera senākās sirdsdraudzenes Annas Monss brālis. Caram māsu atmetot, Vilims tomēr nebija nobīdīts pie malas.
Monss bija stalts un skaists vīrietis, pašos spēka gados. Katrīnai patika skatīties viņa daiļajā, no dzīves prieka starojošā, pastāvīgi jautrajā, atklātajā sejā. Viņa dažkārt sevi pieķēra pie domām, ka nav pret Monsu gluži vienaldzīga. Bet tādas domas kā vasarā uzbāzīgas mušas, viņa dzenāja projām. Taču neturēja par vajadzīgu šo zaļoksni no sevis attālināt, neiedomādamās, ka tas var kļūt viņai bīstams.
Kā valsts darbinieks Monss bija nenozīmīga personība. Šķilās, ka viņš pats samīlējies savā .skaistajā ģīmī. Tā dzīvē parasta lieta, ka skaisti vīrieši top iedomīgi. Tā airī Monss par sevi domāja lielas lielas.
Kā Katrīnai, tā Pēterim, bija zināms, ka viņš lielas ar savu tuvumu caru pārim. Bet viņam bija tā īpatnība, ka ar savu jautrību un jokiem tas mācēja izklaidēt citiem nelāgu omu un drūmu gara stāvokli.
Monss bija atnācis ar ziņojumu par ķeizarienes muižu stāvokli. Katrīnai nebija noslēpums, ka muižu pārvaldīšanā Monsam nav gluži skaidras rokas. Izlietojot ķeizarienes labvēlību, viņš iedzīvojās ne visai godīgā ceļā. Bet droši vien starp valsts darbiniekiem, sevišķi augstu amatu personām tolaik kas zina vai atradās cilvēki, kas no «bezgrēcīgiem» ienākumiem izvairijās. Pēteris gan pret valsts apzadzējiein veda niknu cīņu. Ilgi visiem stāvēja atmiņā cara rīkojums attiecībā pret Sibirijas ģenerālgubernatoru' kņazu Gagāri- nu, kurš bija pat piedalijies cara un Katrīnas kāzās. Kad izmeklēšanā bija noskaidroti Gagārina noziegumi un pats tas bija atzinies, tiesa piesprieda viņam nāves sodu pakarot. Citiem pair biedināšanu, Pēteris, pie sprieduma konfirmacijas bija uzlicis rczoLuciju, lai līķis pie karātavām karātos trīs mēnešus. Pēc dažām dienām caram ziņoja, ka valgs pārtrūcis un līķis nokritis. Nelaiķa tuvinieki lūdza atļauju līki apbedīt. Bet Pēteris, labi saprazdams, ka valga pāri rūkšana notikusi ar nelaiķa kņaza piederīgo līdzdaību, ļoti sašutis, pavēlēja nokalt stipru dezlzs ķēdi, pakārt ķēdē līķi un noturēt tanī līdz agrāk noteiktam termiņam.
Bet, kā redzams, nelīdzēja visi drakoniskie sodi. Valsts darbinieki zaga kā agrāk — ikviens pēc savām tieksmēm un spējām. Pats ķeizara draugs, kņazs Menšikovs ne vienu vien reizi tika pieķerts mantkārīgās blēdībās …
Ko darīsi — kur cērt, tur skaida lēc.
Tāpēc valdniece šo .Monsu vājību izlikās neredzot.
Novērojot tādu Katrīnas izturēšanos pret
Monsu, galma ļauclis viņu dēvēja par ķeizarienes mīluli.
Mans» Lij visai rosīgs uin kustīgs. Arī referējot viņam. Lija grūti uz vietas nosēdēt. Tāpēc Katrīna Lija atvēlējusi viņam referēt stāvot vai staigājot pa istaLu.
Katrīnai Lija nelabs paradiums. Kad pie vi-! ņas ieradās ministri vai citi pazīstami augstmaņi, viņa mēdza tiem aptaustīt kabatas un kā maza meitene apvaicāties, vai viņai atnestas konfektes? Ne visai glīti tāda paraša piestāv mazai meitenei.' Turpretim solidai dāmai, vēl jo vairāk kronētai valdniecei tā visādā ziņā nosodāmā. Bet Katrīna, būdama liela saldumus kārumniece, ieskati ja to par nevainīgu joku starp tuvu pazīstamiem cilvēkiem. Savā naivajā labsirdībā viņa nemaz neiedomājās, ka tāds paradums ir nevien nepatīkams, bet var kļūt arī ļoti bīstams.
Tā arī torīt. Kad Monss bija galveno pateicis, viņa piegāja tam klāt un taustīdama kabatu, vaicāja:
— - Nu, Vili, vai tu konfektes man atnesi?
Kamēr viņas rokas kavējās pie kambarkunga apģērba, aiz viņiem pavērās durvju aizkars un uz sliekšņa parādi jās kāda vīrieša stāvs. Tas bija pats ķeizars, kurš bija, pārbraucis no ceļojuma, ļ
Baumas par Katrīnas un Monsai it kā tuvajām attiecībām jau senāk bija nejausi nākušas caram ausīs. Tāpēc tagad viņš bija nācis uz ķeizarienes istabām ar zināmu nolūku, vēl jo vairāk tāpēc, ka pirms aizbraukšanas bija saņēmis anonimu vēstuli, kurā bija brīdināts, lai uz brašā kambarkunga godīgumu un ķeizarienes uzticību daudz nepalaižas.
Ieraudzīdams tagad Monsu un; Katrīnu gluži cieši kopā, Pēteris iedomājās, ka viņi mīlas kaislē tur stāv apkampušies un laikam skūpstās. Mirklī viņam, uznāca lielas dusmas. Kā arvien dusmu li kmēs, viņam sāka sejas muskuļi konvulsīvi raustīties. Bet ar pārcilvēcīgu spēku viņš savaldi jās.
Dažas sekundes viņš stāvēja kā sastindzis, lai gan žults iekšā vāri jās. Tad, žigli apgriezies, cars tikpat klusām kā atnācis aizsteidzās. Grīdsegas klusināja viņa soļus.
Tie abi buduārā, jokodamies, nemaz nebija cara atnākšanu pamanijuši, Monss stāvēja ar muguru pret durvīm, bet Katrīna, būdama mazāka par viņu augumā, nevarēja ieraudzīt vīru, jo kambarkungs tai stāvēja priekšā.
Aizgājis uz savām istabām, Pēteris ar lielu piespiešanos nomierinājās. Dežūristabā esošie galminieki gan bija redzējuši caru ejot uz ķeizarienes buduāru, bet neredzēja, kas notika aiz portjerām. Tāpēc tie nesaprata, arī cara ērmoto izturēšanos, kad tas. tikko apstājies durvīs, tūdaļ bija steigšus aizgājis projām. Un ja arī kāds no viņiem to bija sapratis, tad ne pair ko neuzdrošinājās iejaukties un ķeizarienei par to pateikt. Viņiem tādās lietās bija piedzīvojumi. Tie ļoti labi zināja, kādēļ cilvēkam dotas divas acis un divas ausis, bet tikai viena mute, viena mele.
Lai gan Pēterim dusmas iekšā mutuļoja, viņš centās tās neizrādīt.
Kad pēc krietnas stundas viņš atkal atnāca uz buduāru, tad, pavēsi apsveicinājies, viņš apvaicājās par meitenēm un par mājas dzīvi. Tad saraustītos teikumos šo to pastāsti ja par ceļojuma piedzīvojumiem..
Neteikdams par pirmītējo apmeklējumu sievai ne pušplēsta vārda, cars vakaru pavadija tuvāko galma cilvēku sabiedrībā, kur bija arī Monss, kam nemaz nebija jausmas, ka pār viņa galvu savelkas tumši negaisa mākoņi. Pēteris jau viņa likteni bija izlēmis.
Pulksten deviņos ķeizars atlaida tuviniekus, teikdams, ka iešot gulēt.
Pārbraucis mājā, Monss izģērba mundieru un novilka zābakus. Uzvilcis rīlsVārkus un uzmaucis mīkstas tupeles, viņš atlaidās uz dīvana un aizsmēķēja pīpi.
Bet bija pagājis tikai īss brīdis, kad ienāca ģenerālmajors Andrejs Ivanovies Ušakovs, ķeizara slepenās kancelejas priekšnieks. Tas Monsu ļoti pārsteidza.
Ušakovs atprasīja Monsam: zobenu un atslēgas, kas nozīmēja arestu. Aizzīmogojis rakstam-alclu, viņš pavēlēja Monsam, lai brauc tam līdz.
IŠakovs viņu aizveda uz savu dzīvokli. Tur Monss ieraudzī ja, caru, kurš tā tad nebija vis licies gulēt.
— Tu arī te? — gluži nevainīgā balsī apvaicājās viņš Monsam, uzmetis tam; nicināšanas pilnu skatienu.
Monsu apcietināja un otrā dienā ķeizariskās kancelejas kabinetā nopratināja, uzdodot dažādus jautājumus ķeizarienes muižu pārvaldīšanas lietās. Pret viņu izvirzija apvainojumus blēdībās un zādzībās.
Ieraugot tur atkal ķeizaru, Monss ar izbailēm nojauta, ka viņam draud lielas briesmas. Tas viņam bija tik smags belziens, ka viņš noģība. Atžirga tikai pēc tam, kad atsauktais feldšers tam uizcirta āderi un nolaida asinis.
Nākamajā dienā viņu atkal kveršināja, piedraudot ar moku) solu. Spīdzināšana tolaik bija neizpaliekami saistīta ar katru noziedzīgas darbības iepriekšēju izmeklēšanu. Un arvien deva vēlamos rezultātus. Gandrīz katrs, spīdzināts, atzinās viņam inkriminētos noziegumos, jebšu arī nebūtu ne sapņos to9 pastrādājis. Monss bija no labas dzīves izlutināts cilvēks. Viņš nepielaida pat mēģinājuma. Lai netiktu mocīts, viņš atzinās, ka no dažām ķeizarienes muižām piesavinājies nomas maksu un pieņēmis kukuli no kāda zemnieka, ielikdams to ķeizarienes zirgu staļļa puiša vietā.
Bīdamies, ka nopratināšanā nejauši var uzpeldēt kaut kas par Monsa u'ni Katrīnas intīmiem sakariem, — Pēteris Monsu nopratināja personīgi pats.
26. oktobrī Monsu ieslodzīja Pētera-Pāvila cietoksnī.
1724. g. novembra pirmajās dienās pa Pēterburgas ielām un laukumiem staigāja nodaļa zaldātu ar ierēdni un bundzinieku priekšgalā. Kad uz bungu troksni saskrēja ļaudis, ierēdnis tiem pasludināja:
Katrs, kas devis kambarkungam Vilimam Monsam vai viņa māsai, ģcneralietei Matronai Balk kādus kukuļus, vai zina kādu citu, kas tiem kukuļus devis, lai paziņo priekšniecībai, citādi tiem draud bargs sods.
Monsam tomēr bija arī savi nopelni. Par sir- (ļību kaujās pie ķesnojes un Poltavas cairs bija viņu 1711. g. iecēlis par savu personīgo adjutantu, bet vēlāk 1716. g. — par kambarkungu.
Bet ieceltā tiesa, labi zinādama ķeizara vēlēšanos Monsu pazudināt, 14. novembrī piesprieda tam nāves sodu.
Pēteris aizbrauca uz cietoksni pio Monsa, lai pirms viņa nāves no tā atvadītos. Šķiroties, cars nelaimīgajam teica vāciski:
— Ich bedauere sehr dieb zu verlieren, aber es kann nun einmal nicht anders sein. (Es ļoti nožēloju, ka man tevi nākas pazaudēt, bet tas nevar citādi būt.)
Kad Pēteris atgriezās pilī, Katrīna mēģināja izlūgt, lai Monsu apžēlo.
— Bet, Pēterīt, par ko tu tik ļoti dusmojies? "Vai tad Monsa noziegumi patiešām tik smagi, ka nevar viņam piedot, vai vismaz viņa dzīvību apžēlot?
Bet cars par to briesmīgi sadusmojās. Tāda sievas aizlūgšana viņu tikai nostiprināja aizdomās, ka starp viņa sievu un Monsu pastāvējis kāds intims sakars.
—Ciet klusu! — trakās dusmās viņš uzkliedza sievai. — Nemaz nemēģini šo netīro blēdi mazgāt baltu! Te ir rēķins taisīts bez saimnieka. Es vēl netaisos miri. Vēl esmu Krievijas patvaldnieks un mācēšu auna rauga saliekt ikvienu, kain prāts nesas uz, noziegumiem mm netiklībām. Paskaties uz šo spoguli: cik mākslīgi tas izstrādāts, cik sniialki slīpēts. Tas ir manas pils lielākais greznums. Bet palūko — es gribu un es to iznīcinu!
To teicis, cars pa,ķēra no kamīna smagu vāz' un ar tādu sparu trieca lielajā vemeciešu.1 spogulī, ka ir vāze, ir spogulis sašķīda sīkās lauskās.
Izdzirdusi milzīgo troksni, no blaļkus telpā saskrēja pāži, dežurējošais ģenerālis, galma dā mas un sulaiņi, lai paraudzītos, kas noticis. Bet ieraudzījuši ķeizaru tik briesmīgi saniknotu, tie visi klusītēm mānijās projām, lai nenāktu valdniekam acīs.
Iztrakojies, Pēteris mazliet aprima.
Katrīna nu skaidri redzēja, ka Monsam vairs glābiņa nav. Uzmācās drausmas un bailes par pašas dzīvību. Viņai bija sirdis tik pilina, ka nāca raudas. Bet no piedzīvojumiem viņa zināja, ka Pēteris tādās reizēs asaras nevar ciest. Tik ļoti saniknojies, vīrs varēja arī viņu iznīcināt. Vai, sadragādams spoguli, viņš nebija licis to viņai skaidri saprast?
Ar lielu gribas spēka saspīlējumu Katrīna apspieda uzmācīgās asaras. Nogaidijusi katlu brīdi, kad Pēteris vairs nelamājās, bet savilcis pieri dziļās grumbās, lieliem soļiem staigāja pa istabu, viņa, saņēmusi dūšu, ierunājās:
— Vai tagad tava pils izskatās skaistāka?
— Šobrīd, nē. Bet spogulis nav tāds greznuma priekšmets, ko nevarētu atjaunot. Ir tādas greznumlietas, ko atjaunot nevar. Labi, ka manas dusmas tās neiznīcina.
Un viņš ļoti zīmīgi paskati jās uz sievu.
Katrīna redzēja, ka vētra ir pārgājusi. Pazemīga, padevīga, viņa izstiepa rokas pretim vīram.
— Piedoti, mīļais, ka negribot esmu tevi sakaitinājusi.
Pēteris šo pretimnākšanu nenoraidīja. Sirsnīga draudzība viņu starpā gain neatplauka. Bet iestājās, vismaz pamiers.
Taču, neraugoties uz samierināšanos, Pēteris palika pie savas apņēmības un sievas lūgumu neievēroja..
16. novembrī izpildi ja nāves sodu un sodi ja arī Monsa noziegumu līdzvainīgos.
Pulksten desmitos no rīta V i ļimu Monsu mācītāja pavadībā izveda uz laukuma, kur bira sapulcināts milzīgs ļaužu pūlis. Reizē izveda turpat arī citus notiesātos.
Briesmām, draudot, Monss izrādi ja lielāku vīrišķību, nekā to no viņa varēja sagaidīt. Viņā atmodās varoņgars, kāds to bija apdvēsmojis kaujās pie Ļesnojes un Poltavas. Droši un stalti viņš uzkāpa uz ešafota. Nometis kažoku, viņš mierīgi noklausijās sava nāves* sprieduma nolasīšanā. Tad paklani jās tautai un nolika galvu uz bendes bluķa. Nākamajā mirklī gaisā pazibēja spožais cirvis, un viņa galva aizripoja projām no rumpja.
Tad nāca kārta izpildīt sodu Monsa māsai Matronai Balka kundzei. Viņa lūdza caru, lai tas piedod. Bet Pēteris uz to neielaidās, atbildēdams:
— Piedošana nestāv manā vairā
Taču sodu lika mīkstināt. Piespriesto vienpadsmit pātagas cirtienu vietā, viņš lika dot tikai piecus. Pēc tam ģeneralieti Balku izsūtī ja trimdā uz visu mūžu, uz Toboļsku, Sibirijā. Ģenenalietei bija divi dēli — viens kambarjunkurs, otrs —■ ķeizarienes pāžs. Arī tos degradēja par kareiiv- j iem.
Mājas sekretaram Stoļetovam deva četrpadsmit pātageirtienus un. uz desmit gadiem aizsūti ja uz Rogerviku katorgā. Cara pils jokdarim tvanam Balakīrevam, kurš bieži bi ja smīdinājis Pēteri un viņa tuviniekus, deva sešdesmit cirtienu un aizsūtīja uz trim gadiem katorgā uz Rogervi- ku. Spriedumā bija teikts, ka Balakīrevs, lūk, izvairīdamies no godīga darba, esot nodevies joku taisīšanai …
Otrā dienā pēc soda izpildīšanas Pēteris ar Katrīnu vizinājās pa pilsētu. Gribēdams Katrīnu kaitināt, cars lika kučierim, braukt gar soda vietu, kur uz staba bija uzsprausta Mon.su. nocirstā galva. Cars tīšām vēroja — kādu iespaidu darī sievai šis šausmu skats. Bet Katrīna izrādija ap brīnojamu pašsavaldīšanos. Nemaz nejaudama] sevi apmulsināt, viņa paskatijās vīram tieši acīs un noteica: ļ
— Cik bēdīgi, ka arī galmnieki var būt tik samaitāti!
Bet sievas nevainībai Pēteris neticēja un vi-; ņns aizraušanos ar skaisto kambarkungu viņai galīgi nepiedeva. Vai Katrīna mīlējusi Monsu līda neuzticībai viņam, Pēterim, — par to viņam pie» rādijumu nebija. Bet ka Monss mīlējis Katrīnu, tam cars domāja atradis apstiprinājumu. Uin proti. nelaiķa papīros starp citu atrada kādu dzejoli vācu valodā, jo Monss bijis arī dzejnieks. Un šis dzejolis skanēja tā:
Und also Lieb ist mein Verderben Und heg' ein Feuer in meiner Brust. Daran zuletzt i cli docli muss sterben. Mein Untergang ist mir bewusst. Das mocht ich lieben wollen, "VVas ich gelt verehren sollcn. (Tā tad. mīlestība ir mans posts. Man krūtīs deg uguns. Tāpēc man beidzot jāmirst. Mana bojā eja ir man zinaina. Es gribēju to mīlēt, ko man tikai godāt vajadzēja.)
Tas iedvēsa Pēterim pret sievu dziļu rūgtumu. Viņš, kas pats neskaitamas reizes gan tālumā no mājas, gan savā pilī, dažkārt pat galma ļaudīm klāt esot, gandrīz sievas acu priekšā bija laulību pārkāpis, nevarēja pielaist pat domiu, ka arī sieva varētu kļūt kaut reizi neuzticīga viņam.
Lai sievai par to, varbūt tikai iedomātu neuzticība spītētu, Pēteris izdomāja savādu morālisku spīdzināšanas veidu. Viņš pavēlēja Monsa galvu ielikt ar spirtu pildītā stikla burkā un to turēt turpat pilī. Un kad sieva viņam aizdeva dusmas, viņš lika galvu atnest un parādi ja to Katrīnai. No baismīgā skata Katrīna dažreiz noģība. Vēlāk trauku ar Monsa galvui lika nogādāt uz mākslas akadēmiju, kur jau glabājās otra tāda paša greizsirdības upura — Marijas Hamiltones nocirstā galva.
Pēteris nejutās īsti vesels. Gandrīz pastāvīgi tas bija nelāgā gara stāvoklī. Tagad viņa dusmas vērsās pret kabinetsekretaru Makarovu un kņazu Menšikovu. Makarovu apvainoja, ka viņš nav caram ziņojis par neapšaubami svarīgām lietām un esot ņēmis no lūdzējiem kukuļus, bet Menšikovu — dažādās blēdībās. Ķeizars Menšikovu atcēla no militarkoleģijas prezidenta amata.
Visas šās nepatikšanas Pētera veselības stāvokli, ka9 tā jau bija dragāts, pasliktināja vēl vairāk.
24. novembrī, ķeizarienes vārdia dienā, notika cezarevnas Annas Petrovnas un Holšteinas hercoga Kārļa-Fridricha saderināšanās. Tad Anna nozvērēja par sevi un saviem pēcnāeicm, ka atsakas no visām tiesībām uz Krievijas troni. Te nu bija redzams, ka troņa mantošanas lietā Pēterim bijis savs nodoms. Izdodot likumu, ka katrs Krievijas valdnieks pats ieceļ sev mantinieku, cars bija domājis izpildīt savu slepenu gribu, kuru pagaidām nevienam neatklāja.
Ar bailēm Katrīna vēroja, ka Pētera veselības stāvoklis top ar katru dienu ļaunāks. Ārsti bija konstatējuši, ka Pēteris slimo ar pūšļa akmeni. Varbūt vēl viss būtu par labu izgājis, ja cars būtu pieturējies pie atturības. Bet viņš uz ārstu] aizrādi jumiem negrieza vērību un tiecās slimību] pārspēt ar varu. Viņš nevien nodarbojās ar paļ rastajiem, valsts darbiem, nedodams sev atpūtu, bet starpbrīžos piedali jās uzdzīvē ar saviem žūpu biedriem, nododamies pārmērībām..
Decembrī nomira «visžūpiskās draudzes*! priekšnieks. Vajadzēja sarīkot jauna priekšnieka vēlēšanas. Tas notika 20. decembrī, nelaiķa «kņa-i za-pāvesta» Zotova namā.
Vēlēšanu zālē bi ja uzstādīts tronis ar sešāi pakāpēm, tapsēts ar raibu drānu. Uz troņa bija] uzstādīta muca ar diviem krāniem, bet uz muca sēdē ja. Backchus. Blakām, bija vietas «visžūpiskāsļ draudzes» locekļiem. Otrā istabā bija sapulcēts! vēlēšanu «konklavs». Tur bija ierīkotas četrpad-ļ sm.it ložas. Istabas vidū stāvēja galds ar lāča un ļ mērkaķa tēliem, bet uz grīdas — muca ar vīnu tin trauki ar ēdieniem. Pēc svinīga cercmon.ial- gājiena. uz namu, cars ieslēdza «kardinalus»! Konklava istabā un durvis aizzīmogoja ar savu zīmogu. «Kārdināji» nedrīkstēja no turienes iz-| iet, kamēr ievēlēja jauno «pāvestu». Pēc katra stundas ceturkšņa tiem vajadzēja izstrēbt pa lienļj lai koka karotei degvīna. Otrā rītā. pulksten sešosļ Pēteris gāja «kardinaļus» izlaist. Izrādījās, kaļ tic ilgi nav varējuši vienoties par kandidātu un ilgi strīdējušies. Beidzot, nosprieduši lietu izšķirt ar lozēšanu. Loze kritusi provianta komisaram Strogostam. Tas bi ja uzsēdināts uz troņa un nu< visiem citiem vajadzēja tam skūpstīt, tupeli. Tad bi ja noticis jaunā «pāvesta» amatā ievešanas ceremoniāls. Nākamajā dienā sarīkoja svinīgu mielastu., kur visiem pasniedza vilkus lapsu, kaķu, lāču un peļu gaļu.
No visa tā skaidri redzams, ka, sarīkojot, tādu riebīgu ākstīšanos, cars ar saviem žūpu brāļiem! ņirgājās par romiešu-katoļu konfesijas tradīcijām.
172">. g. sākumā ķeizars saslima pavisam. Viņš vel tiecās strādāt valsts darbus, bet janvārī .slimība bija progresējusi i.ik tālu, ka Pēteris bija spiests palikt gultā. Ķeizarui ārstēja Blūmen- trosts. Bet pret ielaisto slimību ārsta zināšanas kija bezspēcīgas.
Pieaicināja vēl ārstus — itālieti Lazareti un angli Ilornu. Lazareti izsacijās, ka caram kuņģī esot jēlums, kas jālikvidē operācijās ceļā. llorns un Bīūmentrosts tam nepievienojās. Beidzot tomēr viņi piekāpās, un llorns caru operēja. Slimniekam tūdaļ kļuva vieglāk. Bet drīz izrādījās, ka izcēlusies gangrena,
JN.u bija skaidri redzams, ka uz izveseļošanos vairs nav cerību. Tāpēc Pēteris sāka gatavoties nz nāvi: 22. janvarī lika pasaukt garīdznieku. J stabā, turpat gultas tuvumā, lika uzcelt saliekamu baznīciņu un noturēja dievkalpojumu. Tad slimnieks pieņēma sv. vakarēdienu. Bet spēki zuda arvien vairāk. Viņš vairs nespēja aiz sāpēm kliegt, kā agrāk, bet tikai vaidēja,
26. janvarī viņam kļuva vēl sliktāk. Cars atdeva rīkojumu atsvabināt no katorgas visus noziedzniekus, kas nav vainīgi pirmo divu punktu pārkāpšanā — slepkavībā un vairākkārtīgā laupīšanā.
27. janvarī ķeizars amnestēja visus tos, kam piespriests nāves sods un katorga par m.ilitarno- ziegumiem. Piedeva arī tiem muižniekiem, kas nebija ieradušies uz kontroli. Starp katorgā nosūtītiem bija ne mazums nevainīgu cilvēku — dažādu varasvīru atriebības upuru, kā arī tādi, kuru noziegumi bi ja īstenībā niecīgi.
Tad Katrīna izlūdza piedošanu arī Menšiko- va.ni. Kņazs mirstošajam monareham: viņa beidzamajās stundās atradās tuvumā kā draugs.
27. janvarī Pēteris izteica vēlēšanos nokārtot troņa mantošanas lietu. Viņš vēlējās savu pēdējo gribu uzrakstīt. Bet slimība jau viņu tā bija pārņēmusi, ka tam nebija vairs spēka. Klātesošie turēja viņam. roku. Ar lieliem pūliņiem, viss trīcēdams, viņš uzrakstīja tikai divus vārdus: «Atdodiet visu …», bet tālāk netika,. Viņš lika pasaukt meitu Annu Petrovnu. Bet kad princes atnāca,, tēvs nespēja vairs izrunāt ne vārda. Tas nevarēja vairs pateikt, ko bija domājis — kam lai atdod visu?
Taču agonija turpinājās vēl ilgi.
Pēteris nomira 1725. g. 28. janvārī pulksten sešos 110 rīta.
Tveras arehibīskaps Teofilakts Lopātinskis visu laiku skaiti ja miršanas lūgšanais, kamēr cars galīgi nostāja elpot.
Visas beidzamās dienas, līdz pat vīra nāves brīdim pie Pētera nepārtraukti atradās Katrīna. Kad viņš bija izdzisis, sieva aizspieda, tam acis. •
Tā neviens i nedabūja zināt, ko Pēteris bija gribējis iecelt par savu mantinieku. Pēc likteņa neizprotama lēmuma, to likumu, ka kairs Krievijas valdnieks pats personīgi ieceļ sev mantinieku, nedabūja izpildīt tas, kurš šo savādo likumu bija izdevis.
Bet milzīgā valsts nevarēja, bez valdnieka palikt nevienu: dienu.
Vēl Pētera līķis gulēja turpat nāves cisās, kad augstmaņi, sapulcējušies, sprieda — kam jānāk tronī? Kam jātop par Krievijas valdnieku?
Augstmaņu domas dālijās.
Vieni gribēja tronī celt nelaiķa ca,reviča Alekļ \ seja dēlu Pēteri Aleksejeviču. Citi turpretim ' gribēja tronī redzēt Katrīnu.
Redzot, ka Katrīnas piekritēju ir vairāk, pretinieki ieteica kompromisu: lielkņazam Pēterim piešķirt ķeizara tituli, bet — tā kā viņš vēl mazgadīgs — Katrīnu ievēlēt par reģenti.
Bet kņazs Menšikovs, grāfs Tolstojs un ģene- raladmiralis Apraksins tam pretojās. Grāfs Tolstojs uzstājās ar pārliecinošu runu:
— Tāda rīcība izcels savstarpēju karu — ko jūs gribat novērst, — tāpēc ka Krievijā nav likuma, kas noteiktu mazgadīgu valdnieku pilngadību. Tiklīdz lielkņazu izsludinās par ķeizaru,— daļa muižniecības un liels daudzums vienkāršās tautas nostāsies viņa pusē, negriežot nekādu vērību uz reģenti. Pie tagadējiem apstākļiem Krievijai vajadzīgs vīrišķīgs valdnieks, stingrs valsts lietās, kurš mācētu uzturēt to nozīmi un slavu, kas iegūta ar ķeizara ilggadīgiem pūliņiem, un kurš reizē ar to atšķirtos ar žēlsirdību, savu tautu darīdams laimīgu un valdībai padevīgu. Visas tās vajadzīgās īpašības ir apvienotas ķeizarienē: viņa piesavinājusies spējas valdīt no sava laulātā drauga, kurš uzticēja viņai visus visdziļākos noslēpumus. Viņa neapstrīdami ir pierādījusi savu varonīgo vīrišķību, savu augstsirdību un savu mīlestību uz tautu, kurai sagādājusi bezgalīgus labumus vispārīgi un atsevišķi nevienam nav nodari jusi nekāda ļaunuma. Turklāt viņas tiesības apstiprina svinīgā kronēšana, zvērests, ko devuši viņai tanī nolūkā visi pavalstnieki, un ķeizara manifests, ar kuru kronēšana izsludināta.
Grāfa izteiktajām, domām, pieslējās arī feldmaršals kņazs Repņins un kanclers grāfs Go- lovkins.
Lielu trumpi deva Katrīnas piekritējiem rokās mitropolits Teofāns. Tas zvērēstveidīgi apliecināja, ka Pēteris uz nāves gultas pie sv. vakarēdiena viņam izteicies, ka par savu pēcnācēju grib Katrīnu.
Tad ieskatīdams lietu par izšķirtu, ģeneral- admiralis Ap raks i ns — kā vecākais senators — pasludināja K a t r ī n u par valdošo ķeizarieni.
Saprotams, ka grāfs Tolstojs tā rīkojās savās personīgās interesēs. Viņš bija visai svarīgu lomu spēlējis careviča Alekseja lietā, to pierunādams atgriezties no ārzemēm, uz Krieviju, un pēcāk arī parakstijis Alekseja nāves spriedumu kā devītais pēc kārtas. Tā i aci viņam I>i.ja pilnīgi dibināts iemesls aizkrustot Alekseja dēlam Pēterim ceļu uz troni, baidoties no lielkņaza atriebības.
Menšikovam savukārt bija iemesls atbalstīt Katrīnu. Pirmkārt, Katrīna taču nupat pirms Pētera nāves bija izlūgusi no cara viņa apžēlošanu un tā izglābusi Menšikovui no posta, kauna un varbūt pat no nāves briesmām. Otrkārt, Menšikovs kā tiesas priekšsēdētājs bija pirmais paraksti jis Alekseja nāves spriedumu.
Gluži dabīgi, aiz pateicības jūtām Menšikovs pieķērās Katrīnai. Ņemot vērā to izcilo stāvokli, kādu kņazs bija ieņēmis Pētera valdības laikā, tagad, pie Katrīnas, viņš jutās vēl lielmanīgāks, JVo Pētera tomēr viņam bija bailes bijušas, jo tas savā bardzībā, kad viņam — kā mēdz teikt — dūša par daudz bija aizkarta, varēja novest viņa, Menšikova, galvu zem bendes cirvja. Ja cars bija spējīgs nobendēt dēlu Alekseju, savu miesa un asinis, tad nevarēja pielaist pat domu, ka viņš to pašu nevarētu izdarīt ar savu draugu. Tagad bargais cars bi ja miris. Valdija Katrīna. Bet tā bi ja. tikai glezna sieviete, turklāt parādā daudz pateicības viņam, Menšikovam,. Un tā tad — no ķeizarienes viņam nebija ko bīties.
Menšikovs, neskatoties uz to, ka bija no dabas apdāvināts ar diženu prātu, padevās savai varas, bagātības un slavas kārei tik lielā mēra, ka sasirga ar lieluma manīju. Citiem galma varas vīriem no kņaza sāka mesties bail.
Gudrs bi ja Menšikovs, — to nevarēja noliegt pat viņa pretinieki. Tā arī apspriežot troņa mantošanas jautājumu, kņazs, savu piekritēju atbalstīts. nebi ja vis palaidies uz savu un savu domu biedru daiļrunību vien, bet, lai nodrošinātu sava nodoma izdošanos, spēris vēl citus enerģiskus soļus.
Ar ķeizarienes piekrišanu, pilī bija šai laikā sapulcēti visi padevīgie gvardes virsnvvki, bet
āru, pils pagalmā, stāvēja Lieli spēki gvardes kareivju. Tie ar bungu rībināšanu bija iedvēsuiši Katrīnas pretiniekiem drausmas u:n piespieduši tos jo drīzāk piekāpties. Citādi kas zina vai strīdi hiitu tik ātri izbeigušies.
Tā Katrīna bija aizsniegusi varas, bagātības un slavas visaugstāko kalngalu.
Bet kad pēc Pētera bērēm viņa savu stāvokli pārdomāja, viņa jutās it kā vīlusies, it kā neapmierināta. Un nav par to jābrīnās. Tāda parādība novērota cilvēka dabā. Dzīve mums rāda, ka tā mēdz notikt gandrīz aizvien un visur. Katrs cilvēka spraustais mērķis izliekas mirdzošs un krāšņs tik ilgi, kamēr nav sasniegts, liet kad cilvēks to sasniedzis, mērķa spožums, skaistums un pievilcība nobāl un izgaist. Mērķis, kad sasniegts, pazaudē savu burvību.
Tā tas bija tagad ar Katrīnu. Vai viņa, kļuvusi par patvaldnieei-ķeizaricni, bija laimīga? Uz šo jautājumu nemaz nevarēja, uzreiz atbildēēt, jo tas bija ļoti komplicēts.
Nebija noliedzams, ka tagad viņai bija rokas atraisītas, ko līdz šim bija turējis saitēs Pēteris. Bija miris viņas vīrs, šis noslēpumainais, divdabīgais cilvēks, kurai gudrību, bija aptumšojuši ne mazums muļķīgu, darbu un kura eēlsirdība bija maini j tīsies ar šausmīgām zvēri šķībām. Šis cilvēks bija bijis viņas lietuvēns, bet reizē ar to viņas atbalstītājs, sargs un aizstāvis, viņas stiprinātājs un vilcējs augstumos.
Analizējot savu temperamentu un savu raksturu. Katrīna atrada, ka viņai tomēr nav to spēju, kādas prasa milzīgas valsts valdnieces stāvoklis.
Viņa bija pratusi pielaikotie» Pēterim, mācējusi reizēm savaldīt to saniknoto lauvu. Jebšu tas bija bieži arī viņu apdraudējis, tomēr nebija tai uzbrucis un viņu saplosijis.
Tagad viņai kļuva skaidrs, ka ar visu savu atjautību un drosmi, viņa bijusi tikai efeja, kas tinusies ap vareno ozolu. Likteņa asais cirvis bija ozolu nogāzis. Palikušai bez balsta, nu efejai bija jāpielūko, ka neaizietu bojā. Slepenu ienaidnieku, kas dzenas viņu iznīcināt, ir daud Kur dabūs viņa jaunu balstu?
Viņa bija dzemdējusi Pēterim nevien meitas bet arī dēlus. Abi ar Pēteri viņi bija likuši uz dēliem lielas cerības. Bet Augstākā Vara tos bija aizsaukusi vēl kā mazus bērnus uz mūžības mājokļiem. Efejai vajadzēja jauna balsta. Sapro tanīs, nav ko domāt dabūt citu tik stipru un staltu, kāds bija nocirstais ozols. Taču jauna jam balstam jābūt pietiekami stipram, lai varētu, tam apkļaujoties, stiepties augšup pretim lielajam gaismas un siltuma avotam un atlikušo mūža daļu varētu turpināt zaļot un ziedēt.
Uini viņa saprata, ka tāds stumbrs, ap ko vīties, tagad viņai var būt tikai Menšikovs — Pētera, centienu biedrs un veicinātājs. Lai šis vīrs top arī par to centienu turpinātāju.
Pati Katrīna saprata, ka viņai trūkst valdniecei nepieciešamās izglītības. Jaunībā tai vairāk iemācīties nebija ļāvuši sākumā trūkums un nelabvēlīgi apstākļi, vēlāk — nevaļa un dzīves burzma galmā, visdažādākās rūpes un raizes ģimenē un valstī. Ar atjautību vien turpmāk vairs cauri nenāks. Kā pirmais, visvarenākais ministrs lai valda Aleksandrs Daņilovičs. Viņš tiz to ir spējīgs. Bet viņa pati, Katrīna — kā ķeizariene — tikai regulēs kņaza darbību, neļaus tam aizrauties galējībās.
Senata, sinodes un ģeneralitātes vārdā valdība tūdaļ izdeva manifestu, kur bija sacīts, ka saskaņā ar 1722. g. likumu, ko apstiprinājuši visi Krievijas pavalstnieki ar zvērestu, visiem cilvēkiem, lai tie piederētu pie garīdznieku, militārās vai civilās kārtas, uzticīgi jākalpo valdniecei — ķeizarienei Katrīnai Aleksejevnai, jo pats nelaiķis ķeizars ir viņu kronējis ar ķeizarisko kroni.
Pēterburgā jaunajai valdniecei nozvērēja uzticību visi bez iebildumiem. Maskavā un vienā otrā provincē atgadijās nepaklausīgie. Bet ar tiem ātri tika galā , lietojot bargus sodus.
Pāžs dežurants pieteica ķeizarienei kņazu Menšikovu. Tas bija ieradies ar kārtējo ziņojumu valsts lietās.
Visai silti apsveicinājusies ar savu pirmo palīgu, Katrīna vispirms deva rīkojumu, ka Men- šikovam ir tiesība ierasties pie ķeizarienes, kad to ieskatīs par vajadzīgu, bez sevišķas pieteikšanas.
Kad Menšikovs noliecās ķeizarienei noskūpstīt roku, Katrīna paturēja viņa roku savējā un sirsnīgi sacija:
— Daņilič, mēs esam pamesti bāreņi. Nav vairs mūsu tēva — valdnieka.
— Jā, māmiņ, — valdniec, tāds bijis Dieva prāts.
— Kā mēs tagad tiksim galā ar lielo pienākumu? Uz tevi es paļaujos, Daņilič. Esmu tikai vāja sieviete. Palīdzi tu man grūtajā darbā. Palīdzi vadīt valsts kuģi pa okeana bangām. Tu esi spēcīgs un zināmā mērā pie šī darba jau pieradis.
— No visas sirds pateicos, jūsu majestate, par uzticību, ko man parādat. Cik spēšu un sapratīšu, labprāt visu gribu darīt. Ļoti pateicos arī par lielo labsirdību, ka mani izpestījāt no bēdām, aizlūdzot nelaiķi valdnieku, kad ienaidnieki bija mani apmelojuši, un cars uz mani sadusmojās.
Tā runājot, Menšikovs nometās ķeizarienes priekšā uz ceļiem un skūpstīja viņas roku.
Katrīna, aizkustināta no tādas padevības, lika iam piecelties. Pāris stundu viņi pavadīja draudzīgās sarunās. Atcerējās senās dienas, kad pirmo reizi bija satikušies pie Šeremetjeva.
— Jā, tā bija liktenīga satikšanās, — domīgi noteica Katrīna. — Daudz baiļu, daudz briesmu licis pa šiem gadiem piedzīvot Dievs, bet piešķīris arī daudz goda un laimes.
— Par to lai Dievam slava un pateicība, — piebalsoja Menšikovs.
Tad arī abi vienojās galvenajos politiskos plānos. Pēteris ar savu titānisko enerģiju savā valdības) laikā Krieviju bija paplašinājis lielā mērā, nodibinājis stipru armiju un floti, ievedis savu valsti Vakareiropas valstu saimē. Turpmāk valsti paplašināt viņi netieksies, vismaz ar asiņainu karu palīdzību nē. Ārējo politiku vedīs miermīlīgu. Tomēr aizstāvēs Krievijas tagadējās robežas, ja tās tiks apdraudētas no jebkuras puses. Bet visu galveno vērību piegriezīs valsts iekšējai politikai un centīsies Pētera panākumus stiprināt. Ar visiem spēkiem tieksies — tāpat kā Pēteris to darijis — izskaust Krievijā tautas tumsību, nevīžību. māņticību.
Dažas reizes mēnesī ķeizariene pie sevis pulcināja savus tuvākos draugus. Tic vakari, uz kuriem sanāca, ap pāris desmit dāmu un kungu, bija it kā mazas asamblejas.
Starp ielūgtajiem viesiem allaž bija arī poļu magnats grāfs Sapieha, kurš bija iestājies Krievijas dienestā, un viņa dēls Pēteris. Vecajam grāfam bija lieli piedzīvojumi kara gaitās, vismaz pēc viņa paša plašajiem nostāstiem, viņu ieskati ja par izcilu lietpratēju. Tāpēc Katrīna bija viņam piešķīrusi feldmaršala pakāpi. Īstenībā gan viņš to nebija pelniijis, jo bija tikai tukša muca, kas tālu skan. Sapieha piederēja pie vecas poļu airi- stokratu cilts. Krievu galma aprindās viņus ieskati ja par tīk ievērojamām personām, ka pats kņazs Menšikovs nebija pretojies jauno grāfu dabūt par savu znotu. Jaunais Sapieha jau bija saderināts ar Menšikova vecāko meitu, 14 g. veco Mariju. Bet šīs precības nebija dibinātas uz jauno cilvēku savstarpējas mīlestības. Grāfu Pēteri savienot ar kņazi Mariju l>ija nolēmuši viņu vecāki, nemaz viņiem neprasot, vai tie jel maz viens otru mīl.
Kņaze Marija īstenībā bi ja vēl pusaudze. Jaunības mīlestību viņa nepazina. Taču jaunais, staltais grāfs, kas tik galanti mācēja izturēties, viņai patika. Turpretim Pēteris Sapieha Mariju ieskatīja par neinteresantu. Lai gan Marija bija daiļa un labi izglītota — runāja vāciski un franciski, saprata muziķu un dažas mākslas, — tomēr viņš to nemīlēja. Marija nebija viņa gaumē. Viņam bija cits sievietes ideāls, par kuru viņš. jūsmoja un sapņoja. Tā bija ķeizarienes radiniece, galma fieilene, komtese Sofija Skavronska.
Kādu vakaru, kad pie! ķeizarienes atkal bija sabraukuši draugi pavadīt dažas stundas omulīgās sarunās, paspēlēt kārti®, padejot, — Katrīnai ga- dijās notālēm novērot grāfa Pētera un komteses Sofijas savstarpējās attiecības. Ķeizarieni aizkustināja tas, ar kādām mīlas pilnām acīm jauneklis uzlūkoja jaunavu. Pēdējā, kā redzams, ar grāfu ķircinājās.
— Par ko jūs strīdaties? — pa jokam jautāja Katrīna, piegājusi tiem klāt.
— Jūsu majestate, es atgādinu komitesei Sofijai mūsu pirmo satikšanos. Bet viņa mani kaitina, saka, ka to neatceraties.
— Kad un kur tā satikšanās notika? Vai te pilī?
— Nē, jūsu majestate. Tas bi ja pirms gadiem četriem Višķu miestā, Inflamitē, kur viņa ar vecākiem dzīvoja, bet es ar tēvu ceļā uz Varšavu apmetāmies cauri braucot.
— Tad. jau jūs esait veci paziņas. Un es to nemaz nezināju, Sofij, vai tas tiesa?
Vaicātā nosarka un piekrītoši paloci ja galvu, jo bija uztraukta.
— Redziet, komtese, carienes-valdniecēs priekšā jūs atceraties mūsu pirmo satikšanos, kas man tik cieši iespiedusies atmiņā, ka mūžam to neaizmirsīšu, bet pirmīt bijāt to aizmirsuši!. — priecīgi izsaucās grāfs.
— Jūs esat neciešami, grāf! — šķelmīgi noteica Sofija. — Vai tad: jūs to lietu ņemait tik nopietni, ka nevar nemaz pajokot?
— Nu, turpiniet, bērni, tērzēt, tikai neķildojieties. Man jāparunā ar citiem viesiem.
To teikusi, cariene atstāja jauniešus divatā.. Nomanijusi, kādi vēji pūš ap viņiem, Katrīna apņēmās viņu laimi veicināt un atbalstīt.
Vēlāk, pasaukuši pie sevis grāfu Pēteri, ķeizariene zem četrām acīm apvaicājās tam, ko viņš jūt pret Sofiju.
Jauneklis nolaidās valdnieces priekšā uz ceļiem uui izsaucās:
— Piedodiet, jūsu majestate! No pat mūsu pirmās redzēšanās es Sofiju karsti mīlu, lai gan. tolaik viņa bija vienkārša lauku meitene.
— Bet kāpēc tu saderinājies ar kņazi Mariju Menšikovu?
— Tēvs mani uz to piespieda, nemaz neprasot, vai es kņazi mīlu. Tēvam pretoties es neuzdrošinājos.
— lā tad, ja es to saderināšanos izjauktu, tu gribētu Sofiju precēt?
— Tā ir mana viskarstākā vēlēšanās! Būšu jums, jūsu majestate, mūžam pateicīgs!
— Nu, labi. Es par to parūpēšos. Vari iet.
Un ķeizariene turēja vārdu. Pārrunājusi iepriekš ar veco Sapiebu un. dabūjusi viņa piekrišanu, Katrīna pavēlēja Menšikovam saderināšanos atsaukt, jo viņas cieta griba ir, lai jaunais grāfs prec Sofiju Skavronsku. Kņazs nedrīkstēja pretoties. Gaņ tiesa Sapiebu viņš neuzskatija par nezin cik spīdošu partiju savai meitai, jo viņam nāca piedāvājumi no ārzemju valdošu namu prinčiem. Bet ļoti nepatīkami bija jau nodomātu plānu grozīt. Izcelsies dažādais baumais. Tomēr te nu nevarēja neko darīt. Ar rūgtumu sirdī Menšikovs ķeizarienes pavēli izpild'ija.
Drīz pēc tam grāfu Pēteri Sapiehu ar kom- tesi Sofiju Skavronsku salaulāja.
1726. g. ķeizarienes radinieki abi brāļi Skav- ronski — Kārlis Samoilovičs ar visu ģimeni, un vientulis Fridrichs jeb Fjodors Samoilovičs bija iecelti grāfu kārtā. Viņiem bija iedāvinātas muižas ar daudz zemniokiem-dzimtkalpiom galvaspilsētas apkārtnē. Carienes mīlestība pret savu i'reileni Sofiju Karlovnu pieauga arvien lielāka. Viņa to mīlēja tikpat kā savas meitas. Sofija īsā laikā bija izglītībā spērusi lielus soļus uz priekšu. Viņa tekoši runāja trīs valodas: poliski, krieviski un vāciski; prata muzicēt un smalkus rokdarbus; tagad māci jās franču valodu. Ar savu skaistumu viņa apbūra daudz jaunu augstmaņu. Vecākie valstsvīri, kas bija redzējuši carieni viņas jaunībā, izsacījās, ka Sofija esot ļoti līdzīga Katrīnai, kāda viņa tolaik bijusi.
Kad Katrīna nāca tronī, viņa lika atgādāt no poļu Inflantes arī citus savus mātes radus, ko bija izdevies sameklēt. Tad atveda Zāmuēļa Skavronska divas meitas ar znotiem un bērniem. Tās bija Ja- kimoviču un Henderbergu ģimenes. Pēterburgā viņiem pārmainīja uzvārdus. Jakimovičus nosauca par Jefimovskiem, bet Ilenderbergus par Gendrikoviem.
Sākumā viņus novietoja Streļnā, pie Pēterburga" Vēlāk pārveda uz agrāko admiraļa Krei- ca namu Pēterburgā, kur ievietoja kopā ar Skav- ronskiem, kas tur jau bija priekšā. Grāfs Kārlis Samoilovičs Skavronskis skaitījās no visiem vecākais. Tas bija arī visattīstītākais un vajadzības gadījumos uzstājās visu triju ģimeņu Vārdā, allaž satiekoties aT pašu ķeizarieni.
Sākumā atvestie carienes radi ne tikai nebija apmierināti ar savas dzīves pārmaiņu, bet tiešām otrādi, jutās visai nelaimīgi. Tie bija ar varu paņemti no agrākajām dzīves vietām un vesti kā arestanti etapu kārtībā. Visu laiku gūstekņiem nebija atklāts — kādēļ viņus ved projām. Tie
Irijai mocījušies neziņā — ko ar viņiem darīs im kurp viņus sūta? Bija baiļojušies, ka, kas zina, vai nenocirtīs galvas!,
Beidzot, kad visi bija novietoti Kroica namā,- kur tiem bija ierīkoti grezni dzīvokļi ar dārgām mēbelēm, ar zirgiem un _eķipāžām izbraukšanai, — tad gan bija pārliecināti, ka viņiem nekas ļauns netiks darīts. Taču satrauktie prāti nomierinājās tikai pamazām.
Sevišķi nelaimīgs jutās Fridriehs jeb Fjodors Skavronskis. Tas krita nepārvaramā melaneholi- jā un žūpībā. Viņu bija atšķīruši 110 mīļotas sievietes, latvietes Trīnes un viņas divām meitām. Tā kā Trīne bija bez vēsts pazuduša vīra sieva, un Fridriehs ar to nebi ja varējis salaulāties, — tad carienes aģenti, neklausoties uz viņu abu asarām un lūgšanām, nebija Trīni un viņas meitas līdzi ņēmuši.
Nevarēdams atrast miera, Fridriehs kādā dienā no Pēterburgas aizbēga. Meklēdams savi» neaizmirstamo Trīni, viņš apbraukāja malu malas. i ii iii par aizbēgušo tika ziņots ķeizarienei. Pēdēja izsūtīja vairākus aģentus bēgļa uzmeklēšanai un atpakaļ vešanai, izsolot pat simtu rubļu godalgas. Bet Fridriehs prata: aģentus ilgi maldināt un pēdas jaukt, Rīgā viņš saklaušināja,, ka 'Brīnēs vīrs, pazīstams zaglis, cietumā miris, un ka Trīne dzīvojot uz Polijas robežām. Kā spārnos devās Fridriehs pie mīļotās sievietes. Nejauši tas sastapa viņas jaunāko meitu un dabūja zināt, kur viņas māte. Bet kad, viņš to pēc tik dlaudz dēkām bija atradis, izrādījās, ka Trīne paguvusi apprecēties ar citu spēcīgu puisi, īstu milzeni. Kad Trīne pie sastapšanās to stādīja priekšā kā savu vīru, Fridriehs bija neizsakami satriekts.
Drīz pēc tam Fridrichu Skavronski notvēra valdības aģenti un nogādāja atpakaļ Pēterburgā. Tuir bēgli nodeva Kārļa Skavron.skai uzraudzībā.
Redzot, ka šis cilvēks no skumjām aizies bojā vai pārdzersies, radi centās viņu pierunāt, lai tas apprecas ar pašas ķeizarienes izvēlētu līgavu. Ilgi pretojās tāclam nodomam no Trīnes pieviltais grāfs l'ridrichs, draudēdams gan līgavu nogalināt, gan pats noslīcināties. Beidzot taču piekāpās un apprecēja Katrīnu Sainirovu, pa,vecīgu jaunavu no vecas muižnieku cilts. Šādos apstākļos, zināms, viņu laulības dzīve nebija nekāda laimīgā.
Sākās Katrīnas valdīšana. Īstenībā visa darītājs un rīkotājs bija Menšikovs ura pa dlaļai tie augstmaņi, kas viņam piekļāvās un centās darīt pa prātam. Tie, kas Menšikovu, neieredzēja ,un centās iznīcināt, pagaidām ievilka nagus, slēpa savas jūtas un izlikās, it kā būtu ar notikušo samierinājušies. Tomēr slepenībā tie trina ieročus un gaidi ja izdevīgu brīdi, kad varēs ienīsto varas vīru nomaitāt.
Viens no Menšikova galvenajiem pretiniekiem bija ģenerālprokurors, grāfs Jagužinskis.
Katrīna u.n Menišikovs gan zināja šos pretiniekus un viņui nodomus. Lai paralizētu pretinieku intrigas, 1726. g. februārī nodibināja Katrīnas t roņa balstīšanai slepeno augsto padomi, kurā iecēla tikai ķeizarienei padevīgas personas. Padomē iegāja : ģeneralfeldinaršals kņazs Menšikovs, ģeneraladmiralis grāfs Apraksins, valsts kanclers grāfs Golovkins, vicekanclers barons Ostermans, grāfs Tolstojs un kņazs D. Go- ļicins. Vēlāk, uz ķeizarienes vēlēšanos, augstajā padomē iecēla arī Holšteinas hercogu Kārli Frid- riehu.
Tādā veidā samaltam un sinodei bija atņemta lemšanas vara. Viņu lēmumus tagad varēja pārsūdzēt augstajā padomē. Padomei bija padotas trīs galvenās kolēģijas (ministrijas) — ārlietu, jūras un kara kolēģijas, — tā tad visi valsts bruņoti spēki un ārējā politika.
Kņazs Menšikovs nu atradās varenās Krievijas valsts priekšgalā un bija gandrīz viņas faktiskais pārvaldnieks. Bet izrādi jās, ka viņa godkāre ar to vēl nav apmierināta. Jau senāk, Pētera. I valdības laikā, viņš bija iecerējis kļūt par Kurzemes hercogu. Kurzeme tolaik bija Polijas lēņu valsts. Ja tiktui par hercogu Menšikovs, šo zemi uz tādām pašām tiesībām būtu pievienojuši Krievijai, Poliju nobīdot sāņus. Tagad Kurzemes tronis, pēc hercoga Fridricha-Vilhelma nāves, skaitījās it kā vakants, jo Ferdinandu, kurš pastāvīgi dzīvo ja Dancigā, Kurzemes muižnieki par savu valdnieku neatzina. Jelgavā, hercogu pilī dzīvoja un nomināli, vārda pēc skaitijās par hercogieni nelaiķa Fridricha-Vilhelma atraitne, bi- jusē lielkņaze Anna Ivanovna.
Polijas karalim Augustam II bija no viņa konkubines grāfienes Auroras Kenigsmarkas ārlaulības dēls Morics, kuru viņš 1711. g. oficiāli bija atzinis un piešķīris tam Saksijas prinča tituli. Šim savam dēlam Sakšu Moricam Augusts bi ja nodomājis izgādāt Kurzemes hercoga kroni, ja ne citādāk, tad Moricam apprecot, atraitni hercogieni Annu, Hercogam gan vajadzēja tikt ievēlētam no Kurzemes muižnieku landtāga. Bet šos šķēršļus nobīdija no ceļa viegli. Sadabūjis naudu, daļu no tēva, daļu aizņēmies no augļotājiem, bet daļu no savas simpātijās, slavenās franču aktrises Adriennas Lekuvrēres, kura Moricā bija ļoti iemīlējusies, Sakšu princis ieradās Jelgavā. Tur viņš mācēja vietējos vācu muižniekus tā apstrādāt, ka lielo vairumu piedabūja savā pusē. Bez tam viņš liekuļoja Annai mīlestību, lai gan šī atraitne bija par viņu pāris gadus vecāka un Morica acīs tai nebija nekādas pievilcības, jo viņš, tāpat kā tēvs Augusts, no daiļām sievietēm bija ļoti izlutināts. Bet Annu par skaistu nevarēja saukt. Veiklais kavalieris tomēr dabūja no hercogienes jā vārdu. Morics bija stalts, visai iznesīgs vīrietis, īsts sieviešu siržu laupītājs.
Anna lieliski viņā samīlējās. Tā tad Moricam bija visas izredzes panākt savu mērķi.
Kurzemes landtāgs jau bija viņu ievēlējis par hercogu. Bet pašā beidzamajā brīdī, kad atlikās t i ka i vēl nokārtot dažas formalitātes, citi pretendenti tik labi ievirzīto lietu viņam sabojāja.
Pēc Kurzemes hercoga kroņa sniedzis daudzas rokas. Bez Morica un Menšikova par Kurzemes hercogu kļūt kāroja: krievu ķeizarienes znots Holšteinas hercogs Kārlis-Fridrichs, pēdējā brālēns Holšteinas-Gliksburgas hercogs Adolfs- Fridrichs un Hesenes-Kaseles landgrāfs Georgs. Stiprākais no kandidatiem skaitijās kņazs Menšikovs.
I Atkal kā tālredzīgs politiķis Menšikovs jau
I laikā bija spēris sava nodoma izvešanai rea- E lus soļus. Krievijas sūtnim1 Polijā, kņazam Vasi- lijam Lukičam Dolgorūkijam 1726. g. aprilī bija aizsūtījis vēstuli, lai tas uzpērk Polijas seima locekļus, lai tic neliktu šķēršļus ceļā viņa, Menšikova ievēlēšanai par Kurzemes hercogu. Turklāt viņš bija aizrādijis: kad viņš atradies kara gaitā uz Pomerāniju, — daudz Kurzemes muižnieku esot izsacījuši vēlēšanos dabūt viņu, Menšikovu, kādreiz par savu valdnieku.
Enerģiski uzstājās pret Moricu Prūsijas karalis un Polijas magnāti. Pēdējie negribēja pielaist sava karaļa Augusta II varas nostiprināšanos, kas varētu notikt, nākot Augusta dēlam Kurzemes tro- • nī. Bez tam, kā jau minēts, daži dižciltīgie poļu pani bija Menšikova piekukuļoti.
Lai veicinātu savu lietu, Menšikovs devās uz Kurzemi pats personīgi. Reizē ar to turp bija izsaukts no Polijas sūtnis kņazs Doigorūki js, lai tas kā izveicīgs un piedzīvojumiem bagāts diplomāts aizstāvētu Menšikova intereses.
Ieradies Rīgā, Menšikovs izsauca no Jelgavas hercogieni Annu pie sevis. Viņa atbrauca 8. jūlijā. Menšikovs ņēmās to apvārdot, lai viņa no ' sava nodoma — precēties ar Moricu — atsakas.
Vēlāk Menšikovs stāstiņa, ka Anna viņam piekritusi. Bet citi par to šaubi jās, vai atraitne no sava iecerētā tik viegli būtu atteikusies. Viņi sprieda tā:
Ja tas tiešām tā bijis, tad domājams, ka Menšikovs to panācis, atklājot viņai Morica vairāk kā dēkaino pagātni.
Vēl nebūdams drošs par saviem panākumiem, Menšikovs karaspēka pavadībā devās uz Jelgavu. Tur viņš, zem Krievijas valsts interešu aizstāvēšanas iegansta, Joti augstprātīgi uzstājās pret Moricu un vietējiem muižniekiem. Savas valdnieces vārdā, draudēdams ar militārām represijām, viņš traucās piespiest Kurzemes vāciešus, lai Morica ievēlēšanu atzīst par nelikumīgu un sarīko jaunas vēlēšanas. Bet šoreiz muižnieki izrādīja neparastu drosmi. Tie, sadusmojušies par Menšikova rupjo, varmācīgo uzstāšanos, atbildēja, ka Morics ievēlēts likumīgi, landtāgs izklīdis, un jaunas vēlēšanas viņi nepielaidīs ne par ko!
Par tāidiu pretestību kņazs bija ļoti saniknots. Bet akt.ivi uzstāties un pielietot varas līdzekļus viņš tomēr neuzdrošinājās, lai gan viņa rīcībā, atradās divdesmit tūkstošu karavīru, kas visu Kurzemi varēja, tā sakot, aprīt vienā kumosā, jo muižniekiem nebija nekādu reālu spēku, ko pretim stādīt.
Pārteicoties Menšikova un Dorlgorūiki ja. rūpēm Polijas seims Morica Kurzemes hercoga tiesības neapstiprināja.
Bet arī Menšikovs nepanāca savu gpibu.
Ņemot to vērā, Menšikovam šķita, ka par savu neveiksmi tam jāpārmet galvenam kārtām ķeizarienei. Pēc viņa ieskatiem, Katrīna nav viņa intereses pietiekami enerģiski aizstāvējusi. Tā kā viens no Kurzemes troņa pretendentiem bija ķeizarienes znots, otrs pēdējā brālēns, bet pret hol- šteiniešiem Katrīna bija joti labvēlīga, tadl Menšikovs domājās atradis ķeizarienes rīcībā divkosības pazīmes. Ārīgi viņa likās pieslienoties un atbalstot Menšikovu, bet slepenībā laikam bija likusi tam šķēršļus ceļā. Kā uz galveno šķērsli, kas bija pret Menšikovu izbīdīts, aizrādīja uz to, ka Kurzemes hercogam jābūt pie luterāņu konfesijas un vāctu tautības piederīgam, kamēr Menšikovs bija pareizticīgs un krievs. Taču Menšikovs šo argumentu neturēja par tik svarīgu, klā to ie- skatija citi. Ja vien cariene būtu nopietni gribējusi, Kurzemes hercoga kroni Menšikovs būtu dabūjis.
Menšikovs vēroja, ka viņa intereses cariene negrib enerģiski aizstāvēt. Varbūt tur zināmā mērā varēja vainot Annu Ivanovnu? Nesen tā bija Pēterburgā bijusi, un Katrīna to bija visai laipni uzņēmusi, Hercogienei prombraucot, ķeizariene bija pat devusi trīs simti gvardu kavale- ristu, lai tie Annu kā goda sargi pavadītu līdz pašai Jelgavai. Hercogienei tas bija liels gods.
To visu kņazs ņēma ļoti pie sirds. Viņš nevarēja apmierināties, ka ķeizariene tik ātri — pēc viņa domām — aizmirsusi viņa, Menšikova, nopelnus.
Uzbudināts, lieliem, soļiem staigāja kņazs Aleksandrs Daņilovičs pa savas pils kabinetu Pēterburgā, Vasi (salā. Viņa seja bija drūma, un piere saraukta krunkās. Cieti sažņaugtā dūre allaž pacēlās gaisā, it kā draudot kādam neredzamam. pretiniekam. Lāgiem tikko saprotami dusmu vārdi vēlās tam pār lūpām.
«Vai tik jūs neizrādāt savu vanu par agru? Apstākļi vēl var visādi grozīties. Jums, jūsu, majestate, ienaidnieku ir daudz. Kā asinskārīgi lūši iie apslēpušies un gaida, kad varēs jums uzklupt un dzesēt savu alkatību ar jūsu asinām. Līdz šim Aleksandrs Daņilovičs jūs sargāja. Bet jūs liekai v iņu novārtā, pat vairāk, sākat viņam bāzt spieķus riteņos. Bet kņazs Menšikovs nav tas cilvēks, kurš atļaus ar sevi tā rīkoties. Pielūkojiet, ka jums neiznāk to rūgti nožēlot…»
Tu murmina ja pie sevis Menšikovs, dvēseles uzbudinājumā runājot pats ar sevi.
Viņš par to domāja ilgi uni dziļi. Atcerējās Katrīnas paradumu meklēt pa tuvu pazīstamu augstmaņu kabatām saldumus. Vai tad nevarētu gadīties, ka tie sa'dumi vai nu nesāitīgi lietoti, vai varbūt kaut kā samaitājušies un tikuši kaitīgi veselībai?
Tad viņam ienāca prātā, ka reiz nejauši dzirdējis runājot kādu itāliešu muzikantu par bēdīgi slavenās siciliates Tofānals «ūdentiņu», kam neesot ne garšas, ne smaržas… Šis muzikants laikam tepat Pēterburgā uzturas vēl tagad. Vajadzības gadijumā varētu likt to sameklēt…
Pats sevi noķēris pie šādām ļaunām domām, kņazs aprāvās un centās no tām atkratīties. Bet tas viņam negribēja veikties. Šīs domas urba viņam smadzenes, aizvien izbīdīdamas tādu argumentu: «Ja Katrīna aizmirsusi tavus nopehms viņas labad, kāpēc tad tev jāatmin viņas agrākā labvēlība?»
Ar hercoga kroni viņam bija iznācis pēc krievu sakamvārda: pa ūsām tecēja, bet mutē netika. Kurzemes hercogiste bija viņam aizslīdējusi gar degungalu, iekams to bija paspējis saķert.
Bet skumjas par zaudējumu notikušo negrozīs. Tāpēc viņš saslējās un apņēmās tepat, Krievijā meklēt augstāku varu un godu. Apstākļi likās tam labvēlīgi. Un ja tas tā nebūtu, — viņa varā bija tādus apstākļus radīt pašam.
X
Itāliešu harfists un dziedātājs Luidži Frede- riko jeb kā krievi, pārtaisi juši viņa vārdu pa savai mēlei — Luka Fjodorovičs dzīvoja tālā Pēterburgas nomalē pie Melnās upītes, ierēdņa atraitnes Akulovas pussagruvušajā namiņā.
Rīta saules stari, spiezdamies caur loga mazajām rūtīm nabadzīgajā istabiņā, uzmodināja viņu no miega. Saīdzis, viņš apsviedās uz otriem sāniem un mēģināja aizmigt par jaunu. Bet muzikantu mocija paģiras. Vakar vēlu viņš bija spēlējis kādā priekšpilsētas krodziņā, kuru apmeklēja ierēdņi, virsnieki, tirgoņi. Tur bija gājis jautri. Tagad, pēc atmošanās viņam bija smaga galva un nelāga dūša. Viņš redzēja, ka no miega vairs nekas nebūs. Tāpēc sāka prātot, vai nevajadzētu aizsūtīt saimnieci pēc zālēm, pēc aqua vitae, kā Luidži dēvēja krievu šņabi.
No gultas piecēlies, viņš meklēja bikses, lai izņemtu maku. Bet nepaspēja to izdarīt, kad priekšistabā izdzirda kādu svešu balsi, saimniecei prasot:
— Vai te dzīvo muzikants Luka Fjodorovies?
— Jā gan. Bet, liekas, viņš vēl guļ. Pagaidiet. es uzzināšu.
Un, pieklauvējusi pie durvīm, Akulova sauca:
— Luka Fjodorovič, vai jūs esat nomodā? Te kāds cilvēks jūs meklē.
Luidžim tas nebija nekas jalunis. Bez mūzikas viņam bija vēl citādākas zināšanas. Tā, viņš mācēja teicami likt kārtie jeb pasjansu, prata meitām un atraitnēm pieburt līgavaiņus, prata sievietes atsvabināt no slepenas mīlas sekām. Daudz ko citu vēl zināja Luidži. Tāpēc šādā vai tādā lietā svešas personas viņu meklēja allaž.
Ātri uzrāvis bikses un ķiteli, Luidži atvēra durvis. Viņa priekšā stāvēja svešs vīrietis.
Saimniece ar lielu ziņkāri klalusijās, ko tam vajaga no viņas īrnieka? Bet svešajam tas laikam nebija, pa prātam. Iegājis istabiņā, viņš aizgrūda durvis ciet saimniecei zem paša deguna.
Sievietes ziņkārība caur to iedegās jo stiprākās liesmās. Cieti pieplakusi ar ausi pie plānās dēļu sienas, viņa tomēr dabūja kaut ko dzirdēt no abu sarunas.
Svešais teica:
— Esmu viņa. labdzimtības mičmaņa Gavrī- lova cilvēks. Mans kungs tevi aicina pie sevis. Viņa draugam leitnantam Antonovami drīz būs svētā eņģeļa diena [3] ). Tad oru kungs grib ar tevi aprunāties par jautra piknika sarīkošanu — ar muziķu, dziesmām: un dejām. Tev jābrauc tūlīt līdz. Pajūgs ārā gaida.
— Labi, es apģērbšos.
— "I i ka. i netūļājies ilgi!
Īstenībā Luidži Frederiko braucienam bija cits iemesls. Gavrīlova dzīvoklī viņu sagaidija kāds svešs bagāts kungs, pavecs gados. Tas pateica, ka viņam ar Luidži esot darīšanas slepenas mīlas lietā. Norunāja satikties pēe divi dienām Astori jā.
Kad Liuiclži tur ieradās noteiktās dienas vakarā, svešais, holandiešu tirgotāja uzvalkā ģērbies kungs viņu aizveda, tālā dibena, istabiņā, aizslēdza durvis un uzsāka ar viņu noslēpumainas sarunas. Sarunu vidus punkts bija brīnišķīgais 1 ofanas «ūdentiņš», kam nav ne garšas, ne smaržas. Par krietnu atlīdzību Luidži apsolījās apgādāt pāri pilienu šā brīnišķīgā šķidruma.
* . *
Ārīgi Menšikovs turpināja izturēties pret ķeizarieni tikpat laipni un padevīgi kā līdz šinī. Bet savā sirdī viņš jau bija no tās novērsies. Slepenībā, viņš bija sev izraudzijis jaunu mērķi, izstrādājis sev darbības plānu un pamazām posās tam sagatavot ceļu. Par vienu lietu gan viņš vēl svārstījās, bet beidzot arī te izšķīrās un ķērās pie savu nodomu izpildīšanas.
Kādā saulainā dienā Menšikovs ieradās pie ķeizarienes ar kārtēju ziņojumu valsts lietās.
Katrīna piegrieza vērību, ka Menšikovs ir satrauktā gara stāvoklī. Jo savādāk viņai ias izlikās tāpēc, ka ziņojums nesaturēja nekā svarīga. Galvenokārt gāja runa par svinībām pie zinātņu akadēmijas atklāšanas.
«Daņiličam ir vai nu bijušas kādas nepatikšanas ar sievu, vai viņš atkal kaut ko noziedzies, varbūt prāvāku summu valsts naudas ievilcis un no manis cenšas to slēpt,» nodomāja Katrīna.
Kad oficialais ziņojums bija beidzies, ķeizariene mēģināja viņa slikto omu izklaidēt. Apvaicājās par viņa ģimeni, mēģināja jokot. Bet Menšikovs atbildēja īsi, aprauti. Bija redzams… ka viņš aizņemts 110 kādas neatlaidīgas domas.
Redzēdama, ka kņazam ir kaut kas m dūšas un uz vaļsirdību šodien tas nav piedabūjams, Katrīna taisijās viņu atlaist. Pēc sava paraduma, viņa, sniedzot tam roku iesmējās un apprasījās:
— Bet vai tu, Daņilie, saldumus man atnesi?
Kņazs pēkšņi piesarka', tad tikpat strauji 110-
bāla, šķita, ka gribētu no kā izvairīties.
Bet Katrīna to neievēroja, jau taustīdama viņam kabatās. Uzķērusi ko cietu1 , viņa jautri izsaucās:
— Nu, redzi, kāds ērmots tui esi!
To teikusi, viņa izvilka tam no kabatas mazu vācelīti. Tūdaļ to atvērusi, viņa līksmi iesaucās:
— Gnlcurā glazētas vīģes! Cik lieliski!, Jeb varbūt kādai citai, personai tās bi ja nodomātas?
— Jūsu majestate, kā nu jūis tā variet domāt! Saprotams, ka tās nestas jums. Vai tad citādi es, šurp nākot, būtu tās bāzis sev kabatā, — saslējies noteica kņazs.
— Nu, ko var zināt. Jūs, vīrieši, variet būt lieli šķelmji. Varbūt tev pilī kāda simpātijā… Bet ja nu tu saki, ka tās nestas man, tad — paldies!
— Lūdzu! — paklani jās Menšikovs un pasteidzās aiziet. Viņš redzēja, ka ķeizariene iebāž sev mutē pirmo vīģi, un iekšķīgi nodrebēja. Acis nodūris, tas žigli aizsteidzās projām.
— Cik gardas! — nosauca viņam pakaļ Katrīna.
Menšikovam bija labi zināms, ka veco aristokrātu ģintas abās galvaspilsētās nebija ar Katrīnu apmierinātas. Bija daudz nelabvēļu arī provincē. Tie nepacietīgi gaidīja kamēr izaugs Alekseja mazgadīgais dels Pēteris. Tā tad Katrīnas stāvoklis nebija nezin cik stabils. Viņas tronis kādā dienā varēja sākt ļodzīties. Bez tam Katrīna vairs nebija tik jauna. Mirst taču cilvēki arī pusmūžā…
Tāpēc, ieskatīdams Katrīnu par rietošu zvaigzni, Menšikovs domājās gudri darot, ka vērsa savus skatienus uz citas, patlaban; uzlecošās zvaigznes pusi. Un šī uzlēcošā zvaigzne bija lielkņazs Pēteris Aleksejevičs. Galmā Pēterim bija stipra piekritēju partija. Ja tā pagaidām izturējās pasi vi, ja tā savas ieceres maskoja un centās slēpt. — tas tomēr nenozīmēja, ka viņa' nekā nedara. Lēnītēm un klusībā šie ļaudis aluda intrigu) tīklus. Gatavoja ieročus, ar ko uzstāties, kad būs pienācis laiks. Jebšu Menšikovs vēl nebija pilnīgi šo intrigu kursā, tomēr viņš par tām zināja.
Kņazs gan apzinājās, ka lielā mērā ir vainīgs pie careviča Alekseja posta gala, jo bija kļūmai- nās tiesas priekšsēdētājs bijis un pirmais paraksti jis nāves spriedumu. Bet vai tad šis viņa noziegums, izdarīts turklāt uz niknā Pētera I spiedienu, bija tik liels, ka to nevar par labu griezt? Ja tēvam bija nodarīts ļaunums, tad — uzvedot dēlu tronī — to, kā cerams, varēs izlabot. Var taču: iegūt dēla labvēlību, uzveļot vainu citiem.
Šāda doma gan nebija radusies paša Menšikova galvā. To viņam bi ja iedvesis Austrijas sūtnis Rabutins. Tas viņam bija devis padomu — apprecināt viņa, Menšikova meitu Mariju ar lielkņazu Pēteri. Kad vēlāk Pēteris nāks tronī, tad neuzsāks taču neko ļaunu pret savu sievas tēvu. Viņam tiks atklāts, ka tronī viņš ticis vienīgi pateicoties Menšikova pūliņiem. Nobīdot pie malas Pētera Lielā miesīgās meitas, kņazs ceniies, lai ķeizara kroni dabūtai bargā cara dēla dēls.
Tā kā Katrīna Menšikova bija |oti sarūgtinājusi, kņazam Rabutina padoms gaužam patika un lika viņa sirdij līksmi pukstot pie domām par šā plāna izpildīšanu.
Viņa meita kņaze Marija gan bija saderināta bijiusi ar grāfu Sapiebu, un kāzas bija izjaukusi ķeizariene. Rez tam kņaze bija pāris gadu vecāka (nekā lielkņazs.
Bet tie bija sīkumi, uz kuriem nenācās griezt lielu vērību. Daudz lielākus šķēršļus prata un spēja Menšikovs novākt no sava ceļa.
Ar jauno projektu — savu meitu apprecināt ar lielkņazu Pēteri — Menšikovs griezās pie ķeizarienes.
Pirms oficiālās atļaujas izlūgšanas par to zināja jau viss galms, jo kņazs bija šo nodomu tīšām izpaudis, lai tas nenāktu kā pārsteigums.
Šim nodomam ļoti pretojās abas princeses — Anna un Elizabete. Varbūt viņas iecerēja, ka pēc mātes nāves viena no viņām varētu nākt tronī. Anna gan bija, vēl tēvam dzīvam esot, ar zvērestu atteikusies no troņa mantošanas tiesībām. Bet ja apstākļi iegrozītos labvēlīgi, varbūt to zv ērestu augstākā garīdzniecība pasludina par nepildāmu. Princeses saprata, ka tad, kad Menšikovs būs lielkņaza sievas tēvs, šis varenais valstsvīrs parūpēsies, lai tronī nāktu viņa znots. Tiad viņām, sievietēm, ar Menšikovu vest cīņu nebūs pa spēkam.
Tāpēc abas meitas tiecās māti pierunāt, lai šām precībām nepiekrīt. Negaidot, princesēm radās palīgs grāfa Tolstoja personā. Tolstojs bija ar Menšikovu sanīdies un gribēja pielikt visus spēkus, lai Menšikova nodomu izjauktu.
Bet par lielām nepatikšanām princesēm un grāfam, izrādijās, ka Menšikovs tomēr mācējis no ķeizarienes izplēst vajadzīgo atļauju. To viņš bija panācis a,r lišķību uu draudiem. Ķeizariene beidzamā laikā jutās sagurusi, nevesela. Uu tāpēc viņai trūka spēka šo uzbrukumu atgaiņāt, un viņa bija padevusies.
Kad meitas to dabūja zināt, viņas asarām pārplūdušas nokrila niālci pie kājām.
Menšikovs nu sāka izturēties tik augstprātīgi, ka aizdeva dusmas pat dažicļm saviem līdzšinējiem draugiem.
Visvairāk no Pētera nākšanas tronī bija jābīstas grāfam Tolstojam. Tāpēc arī šis augs (padomes loceklis rīkojās enerģiski. Viņš nodibināja pret Menšikovu sazvērestību un ievilka tanī kņaza pretiniekus: viņa svaini grāfu Divjēru, Bu- iurļimi', Skorņakovu-Pisarevu, Nariškinu, kņazu Ivanu Dolgorūkiju un ģenerāli Ušakovu.
Grāfs Divjērs gan bija Menšikova māsas Annas vīrs. Bet Annu viņš bija apprecējis pret kņaza gribu. Tāpēc viņi atradās ļoti naidīgās attiecībās.
Par sazvērestības nodibināšanos zināja un bija apsolijis saVu atbalstu arī Holšteinas hercogs Kārlis Fridriichs, ja viņu ieceltu pair kara kolēģijas priekšnieku un karapulku virspavēlnieku. Hercogs to dari ja ar slepenu nolūku, Ka izdevīgā gadi jumā, ja viņam būs paklausīga visa Krievijas armija, kas zina vai nepalaimēsies pašam ieņemt troni.
Sazvērestības nolūks bija — nepielaist Menšikova meitas saderināšanos ar lielkņazu Pēteri. Viņi cerēja lielkņazu zem izglītības piesavināšanās iegansta aizsūtīt uz ārzemēm, bet kamēr Pēteris būs projām, pierunāt ķeizarieni, lai izsludina par troņa mantinieci princesi Elizabeti Pet- rovnu.
Varbūt sazvērnieki būtu savu darbību izpletuši un savai nolūku tiešām sasnieguši. Bet nāca nelaime, kas viņus pārsteidza.
1727. g. 10. aprilī ķeizariene saslima. Jau agrāk viņa bija jutusies nelāgi. Viņai bija piemetusies kāda iekšķīga kaite, par kuru ārsti nevarēja tikt skaidrībā. Ārsti bija noteikuši dietu, bet slimniece to bija pārkāpusi. Kā zināms, Katrīnai ļoti patika saldi ēdieni un dzērieni. Tā, viņa bija ļoti iemīļojusi baudīt ungāru vīnā mērcētus kliņģerus.
Domādami, ka tie kaitīgi, ārsti bija viņai tos nolieguši ēst. Bet dažas reizes viņa tomēr bija tos ēdusi, pretēji ārstu brīdinājumam.
Tagad ārsti pieķērās šim dietas pārkāpumam un uzrādi ja to par savas neizdevīgās ārstēšanas cēloni. •
Nu ķeizariene gulēja karsonī, kuru ārsti atzina par bīstamu.
Uztraucās viss galms, — vieni no izbailēm un drausmām, citi — no slepena prieka un cerībām, ka varbūt tuvojas sen gaidītais brīdis.
Baidoties no ķeizarienes nāves, 16. aprilī sapulcējās augstā slepenā padome, senāts, sinode, ģenerāļi un visas valsts augstākās personas, lai pārrunātu svarīgo troņa mantošanas jautājumu.
Daži izteicās pair labu cezarevnām, bet vairums bija lielkņaza Pētera pusē, kurš līdz pilngadības sasniegšanai lai valdītu zem slepenās padomes uzraudzības, bet troni ieņemot lai nodotu svinīgu zvērastu — pēcāk, savā valdīšanas laikā neatriebties nevienam no tiem. valstsvīriem, kas uz nelaiķa cara Pētera I pavēli, piedali juši es lielkņaza Alekseja kļūmainajā lietā.
Nekāda galīga lēmuma šī sapulce gan nepieņēma.
Bet Menšikovs pa tam nāca uz pēdām sazvērestībai. Viens no sazvērniekiem — grāfs Divjērs dzērumā bija izmetis vārdus par sazvērnieku nolūkiem. Tio bija nākuši ausīs Menšikovam. Tas bija kā uguns pakulās. Menšikovs tūdaļ norīkoja stingru izmeklēšanu un virzija to -uz priekšu paātrinātā gaitā. Pagaidām visa vara taču bija Menšikova rokās. Un viņš to steigšus laida sparīgā darbā. Neievērojot to, ka Divjērs kņaza svainis, grāfu .stiepa uz moku sola. Un kad tam bija doti divdesmit pātagas cirtieni, grāfs atzinās un izdeva citus vainīgos.
Galīgi slima gulēja Katrīna. Kā saniknots, asiņu kārīgs zvērs slimība viņai bruka virsū un plosija viņas iekšas. Tā bija nikna cīņa, kas notika starp dabisko dzīvotgribu un ārdošo slimību. Sīvā cīņa izpaudās lielā karsonī. Katrīnas iniesa dega allaž kā ugunī. Lāgiem, drudža, lēkmēm pastiprinoties, viņa taisijās kāpt no gultas ārā. No tam carieni atturēt kopējām izdevās tikai ar lieliem pūliņiem un modrību.
Starpbrīžos starp slimības uzliesmojumiem Katrīna pārdomāja savu stāvokli.
Vai tiešām viņai būs jāmirst? Un kas tā par noslēpumainu slimību viņai uzbrukusi? Ārsti ne- saprasmē rausta plecus. Vai viņi tiešām neizprot, kas tā par slimību, jeb vai zina, bet tikai nespēdami to dziedināt, negrib to nosaukt?
Viņai prātā nāk laiks, kad Pēteris turēja viņu slepenībā Maskavas vientulīgajā mājā. Toreiz Aiiņš bija izteicies, ka viņš to dara, nobažīdamies, ka viņa ienaidnieki Katrīnu nenobendē. Vai tikai tagad naidnieki nav ķērušies pie savas ļaunā nolūka izpildīšanas? Ja visā carienes laulības laikā tas nebija darīts, un viņa gandrīz nekad nebija slimojusi, izņemot dzemdību nedēļas, varbūt tas tāpēc, ka, Pēterim dzīvam esot, ļaunvēļi to ne uzdrošinājās, ļoti baidīdamies no valdnieka barga soda. Bet tagad, kad pār viņiem agrāk paceltā Pētera spēcīgā dūre trūd kapā, vai tiem nevarēja ienākt prātā velnišķo darbu pastrādāt? Bet kādā ceļā? Viņas kalpotāji viņu loti cienī un mīl. Nevarēja pielaist domu, ka kāds 110 viņiem ļautu sevi uzpirkt šādam noziegumam.
Un šīs domas, kā nepiemērotas, cariene centās aizdzīt.
Te nu viņa guļ un svaidās savās cisās kā pus- samīts tārps. Tārpu samin cilvēks vai lops, kad tārps rāpjas pāri viņa ceļam. Kas saminis viņu, cariefai? Kā ceļam gājusi viņa nevērīgi pāri? Tā kā viņas slimību ārsti neizprot, tad vai to var pieskaitīt pio dabiskām, parastām slimībām? Bet ja mācīti slimību pētnieki to nepazīst, vai par to nav gluži veltīgi lauzīt galvu!.
Kā neredzams ķirmis, kas iemeties kokā, grauž to nemitīgi dienu un nakti, tiekams koks sabrūk, tā viņu neatlaidīgi kremt kaite. Un laikam arī viņai būs jāsabrūk. Bet kad? Vai būs vēl jāvārgst mēnešiem, gadiem? Jeb vai viņas dienas . jau skaitītas? Nedod: Dievs, ja viņai būtu; jāmoca® ilgi! Bet varbūt kaulainā sieviete ar aso. izkapti jau slepeni ložņā ap pili? Varbūt tā slapstos jau pa pils telpām? Ja tā, — lai notiek Dieva prāts, bez kura taču mums nekrīt ne mats no galvas.
Ar viņu liktenis spēlējies kā gandrīz ne ar vienu cilvēku.
Piedzimusi zviedru armi jas virsnieka ģimenē. Pēc tēva nāves nonākusi trūkumā un nabadzībā. Uz ielas nomestu garoziņu pacēlusi, notīrijusi no smiltīm un saldi apēdusi. Bet tad liktenis tai kļuvis labvēlīgs, dodams viņai mīļu aiudžu tēvu, pie kura viņa baudi jusi daudz prieka un, apprecējusies, pat lielu laimi. Tad bija uznākušas briesmīgas bēdas. Bet tieši caur šām bēdām kā caur asaru purviem viņas sargeņģelis bija pievedis viņu pie augstām kāpnēm, kurām no apakšas nemaz nevarēja saredzēt augšgalu un licis kāpt augšup.
Un viņa bija kāpusi. Reizēm galva bija reibuši, reizēm kāja misējusies. Bet stipri turoties ar spēcīgām rokām, bija no kritiena noturējusies ikvienā kritiskā brīni. Un tā bija uzkāpusi pašā kāpņu augšgalā uz laukuma, no kurienes noskaitoties lejup citi cilvēki izskatijās tik maziņi kā sīkas skudriņas tur apakšā tekājot un čakli strādājot. Bet Katrīna zināja, ka tic tur apakšā ir tikpat lieli kā viņa, jo pati bija tur apakšā bijusi un nekad to nebija aizmirsusi.
Kāpjot augšup, viņa nav izmatijuisi vienīgi bailes un drausmas. Nē! Paceļoties aizvien lielākos augstumos, viņa izbaudījusi arī līksmes sajutu. Šie laimes brīži gan bijuši īsi, tie ātri pārgājuši, tomēr, diezgan hieži atkārtojoties, tie snieguši viņai neatsveramu bauidu. Pat tagad! slimības gultā, kad acumirkli sāpes iekšas neplosa, atceroties jaukos brīžus, viņas bālajās 1 ii pāls pavīd smaids.
Bet tūdaļ sāpes šo smaidu aizdzen. Viņa, milzīgās Krievijas valsts varenā valdniece taigadi cieš nepanesamais mokas. Nespēj viņai palīdzēt ne milzīgā bagātība, ne ārkārtīgais komforts, ne greznība. Sāpēs un mokās viņai jābeidz savas dienas tāpat kā viņas tēvam un mātei, kā, vīram, kā arī miljoniem citu cilvēku. Starpība starp mātes nāvi. tur tālajā Kreicburgā, Kurzemē un meitu: šeit Pēterburgā ir tikai ārīga. Mātei bija visapkārt posts un nabadzībai, meitai — greznība un bagātība. Taču sāpes un ciešanas kā vienai, tā otrai tās pašas.
Tāds mūžīgā Dieva visgudrais likums. Un pret to kurnēt cilvēks nedrīkst.
Kādā dienā, kad Katrīna jutās mazliet labāk, viņai iegribējās redzēt draugus no sen pagājušām jaunības dienām. Tūdaļ ienāca Glika jaunākā meita, tagadējā galma freilene Geneita. Vēlāk ieradās arī viņas brālis Ernests un māsa Elizabete. Bija padota ziņa, un atnāca arī skolotājs
Vurms. Tāpat kā Glika bērni. Vurms bija ļoti sagrauzts, ieraugot savu labvēli tik sakritušu.
Ķeizariene pusguļus sēdēja dziļā atzveltnes krēslā. Vurms nometās pie krēsla ceļos. Skūpstot valdnieces karstās rokas, viņam bira uz tāin lielas asaras. Slaueija acis arī visi citi.
Savai kalponei, latvietei Aņutai Bietei slimā ķeizariene uzdāvināja par piemiņu dārgu gredzenu un auskarus. Otrai lajtvieitei Johannai Šmitei, sauktai Jaganai Petrovai — dārgakmeņu saktu. Abas jaunavas, kas uzticīgi slimo kopa un centās katru vēlēšanos nolasīt viņai no acīm, saņemot piemiņas balvas, sāka nevaidami raudāt. Lai slimnieci nesatrauktu, freilene Geneta viņas izsū- tija ārā.
Katrīna apdāvināja arī citus savus apkalpotājus.
Bet labsajūtas brīži bija īsi un drīz vairs neatkārto jāis. Slimniece vairs nevarēja atstāt gultu.
Acīm redzot tuvojās nāve. Bet vēl arvien ķeizariene neatteicās no valsts darbiem. Menšikovs bieži ieradās ar ziņojumiem un izlūdzās viņas piekrišanu saviem rīkojumiem. Ķeizarienei jau bija grūti runāt. Savas domas viņa izteica ar galvas palocīšanu vai pagrozīšanu. Pastāvīgi pie vjņas atradās viena vai otra meita.
Pa tam kņazs Menšikovs bija panācis, ka izmeklēšana sazvērestības lietā bija steigā nobeigta un apvainotie nodoti tiesai. Sods bija bargs, saprotams — uiz Mcnšikova spiedienu. Daudzi dabūja smagi ciest. Grāfus Divjēru un Tolstoju, atņemot titulus, dienesta pakāpes, muižnieku kārtu, tiesības un īpašumus, sodi ja ar pātagu cirtieniem urn izsūtīšanu, pirmo uz Sibiriju, otru uz Solovkiem. Skorņakovu-Pīsarevu pēc pātagošanas izsūtija trimdā, Nariškinu un Buturļinu, atņemot dienesta pakāpes izsūti ja uz sādžām, bez tiesībām mainīt dzīves vietu. Dolgorūkiju uni Uišakovu degradēja un pārcēla uz armijas pulkiem.
Fret tik bargu spriedumu sacēlās visa Katri- , nas iekšējā būtne. Viņa gribēja liegt spriedu-, mam savu piekrišanu. Bet Menšikovs mācēja lietu nostādīt tā, it kā sazvērestība bijusi vērsta pret pašu ķeizarieni. Būdama galīgi slima, viņa nevarēja spriedumu mīkstināt, lai nesakaitināta kņazu, kurš ar viņas piekrišanu un gribu bija ticis par Krievijas likteņu lēmēju. Viņa pie tam domāja tā: «Ja man jāmirst, tad Menšikovs pēc manas nāves tik un tā a;r saviem pretiniekiem izrēķināsies. Bet ja es dzīvošu, tad centīšos šo nelaimīgo cilvēku likteni vēlāk atvieglina, tiklīdz radīsies tam izdevīgi apstākļi.»
Holšteinas hercogs, redzēdams, ka viņa ieceres sahrūk, pasteidzās Menšikovam pielabināties. 1 o — kā ķeizarienes znotu — kņazs neuzdrošinājās aiztikt. Menšikovs bija ar mieru viņa piedalīšanos sazvērestībā ignorēt, bet ar noteikumu, ka hercogs iun abas cezarevnas neliks šķērš|us Pētera nākšanai tronī. Tad abām princesēm piešķirs pa miljonam rubļu pūra naudas, bet lai hercogs no katra miljona atskaita astoņdesmit tūkstošu rubju par labu viņam, Menšikovam.
Ķeizarienei atkal kļuva it kā vieglāk. Princešu un tuvinieku vaigi mazliet noskaidrojās. Bet ai! Izrādi jās, ka tas bijis tikai izdegušās dzīvības sveces pēdīgais uzliesmojums. Tūdaļ pēc tam slimība pastiprinājās. Ārsti sacija, — tas esot plaušu karsonis. Tad gāja neapturami un strauji lejup. I
Kad pienāca ziedonis un pušķoja lauku āres, dārzus un mežus krāšņiem zaļumiem un puķēm; kad no siltām zemēm ieradušies gāju putni līksmi dziedot un gavilējot slavēja Radītāju, — tad, sestajā maijā 1727. g. ķeizariene Katrīna I slēdza neis uz mūžu.
Alūksnes prāvesta audžumeitas miesa dusēja zārkā. Pie zārka stāvēja goda sardzē Krievijas gvardes virsnieki. Bet viņas nemirstīgā dvēsele bija aizlidojusi uz turieni, par kurieni senlaiku dzejnieks kādreiz izsaucies: «Cik mīlīgus ir tavas mājvietas, ak, Kungs Cēbaot!»
* *
Attiecībā uz troņa mantošanu notika tā, kā Menšikovs to bija gribējis. Ar draudiem um glaimiem viņam izdevās pārvilkt savā pusē lielāko daļu augstās slepenās padomes locekļu un citus augstmaņus, kam bija tiesības šinī svarīgajā jautājumā līdzi spriest.
Pašā ķeizarienes nāves dienā iznāca pavēle par Divjēra un viņa līdzdalībnieku sodīšanu.
Otrā dienā augstās slepenās padomes, senata, sinodes un ģeneralitates klātbūtnē nolasija Katrīnas testamentu.
Tronis bija novēlēts lielkņazam Pēterim Aleksejevičam. Princesēm — tā summa, par ko jau minējām. Bez tam princesēm bija atstātas tiesības mantot troni gadijumā, ja Pēteris neatstātu pēcnācējus.
Jaunā ķeizara mazgadības laikā valsti pārvaldīt vajadzēja augstajai padomei, kur nāca iekšā vairāk personu no kņazu Dolgorūkiju cilts un arī abas princeses.
Lielu daļu nio savas kustamās un nekustamās mantas Katrīna testamentā bija novēlējusi saviem radiniekiem Skavronskiem, Gendrikoviem un īefimovskiem. Ņemot vērā ķeizarienes milzīgo bagātību, šās trīs ģimenes kļuva ļoti bagātas.
XIII
Pēc ķeizarienes Katrīnas I nāves kņazs Menšikovs bija kļuvis par Krievijas faktisko saimnieku. Viņš nevarēja iegūt vairs lielāku va,ru par to, kāda tagad viņam bija. Atlikās tikai šo varu nostiprināt,
Vienpadsmit gadus veco zēnu-ķeizaru viņš pārvēlēja pārvest no caitui pils uz savu pili Vasiļ- salā, kuru pārdēvēja par Preobražensku. Tā viņš cerēja gūt lielāku iespaidu Pētera II audzināšana' un izveidot to pēc sava prāta. Bet izrādijās, ka kņazs pie tam bija nelabojami pārrēķinājies.
Sakumā gan likās viss ejam ļoti labi. 13. maijā Menšikovs dabūja ģeneralisima pakāpi. Ar to viņš bija ticis par visaugstāko personu, augstāks par visiem Krievijas feldmaršaliem un ģenerāļiem, kā visu Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks.
23. maijā notika svinīgā kārtā Menšikova meitas Marijas saderināšanās ar ķeizaru Pēteri II. Tūdaļ izdeva pavēli pieminēt Mariju visos baznī cu dievkalpojumos un aizlūgumos kā lielkņazi un imperatora līgavu. Atsevišķa galma uzturēšanai viņai asignēja 54.000 rubļu gadā.
Menšikovs a,r visiem spēkiem tagad pūlējās tuvināt sev vecās aristokrātu dzimtas, kuras tam bija naidīgas par to, ka Pētera I valdības laikā kņazs bija palīdzējis tās nobīdīt sāņus un pat vajāt.
Lai izpatiktu jaunajam caram, viņa vecmāti, mūķeni Helēnu, senāko carieni Eidokiju Fcodo- rovnu pārveda no Šliselburgas cietokšņa uz Maskavu un novietoja Jaunavu klosterī, kur deva labu uzturu un iekārtu. 5. jūnijā bijušo carieni atsvabināja pavisam.
26. jūlijā pavēlēja no visām baznīcām, valsts iestādēm un privātpersonām atņemt visus Pētera I — 1718. gada izdotā manifesta eksemplārus. Šai manifestā bija minēts par Eidokijas, Gļebova un Dosifeja noziegumiem. Gribēja iznīcināt katru piemiņu par to tumšo traipu. Tāpat pavēlēja izņemt no apgrozības 1722. g. manifestu, kur bija sacīts, ka katrs Krievijas valdnieks pats ieceļ sev mantinieku. Tas tika darīts, lai liktu saprast, ka Pēteris II troni mantojis likumīgi.
Menšikovam par nelaimi, viņa meita Marija l'cl ci i tu IT pavisam nepatika. Pluisēns-ķeizars atrada to pārāk nopietnu uu garlaicīgu. Zēns bija iedzimis tēvā. Tāpat kā savā laikā Aleksejam Petrovičam, arī dēlam Pēterim Aleksejevičam prāts nesās tikai uz palaidnībām un izpriecām, bet mācīties pavisam negribējās.
Viņš bija sadraudzējies ar vienu no kņaziem Dolgorūkijicm — Ivanu Aleksej eviču. Tas bija jau divdesmit gadu jauneklis, padevies žūpībai un seksualai izlaidībai. Šos netikumus viņš drīz vien iepotēja arī savam jaunajam draugam — ķeizaram, pavedinādams nepieaugušo zēnu uz visādām nelietībām.
Menšikovs gan to redzēja un saprata, cik tas bīstami. Bet viņš neuzdrošinājās nekādus soļius spert, lai to novērstu, bīdamies ar to sakaitināt vareno un lielo Dolgorūkiju dzimtu.
Sākumā Pēteris II, lai gan vēl pilnīgi pubertātes gados būdams, ļoti pieķērās princesei Elizabetei, savai krustmātei, jo tā bija visai daiļa jaunava. Bet Elizabete, būdama daudz vecāka par ķeizaru-zēnu, stipri vairijās no viņa.
Pēcāk kņazi Dolgorūkiji uzbāzīgā kārtā saveda ķeizaru ar vienu 110 savām meitām, kņazi Katrīnu Alekscjevnu, Ivana Dolgorūkija māsu.
Sava drauga Ivana pierunātam, caram, gribējās sarīkot medības, izbraucienus, izpriecas. Bet ikreiz nācās prasīt atļauju Menšikovam. Pēterim bija pielikts par audzinātāju barons Ostermans. To Pēteris labi ieredzēja, jo baronis izturējās pret viņu gļēvi un visu tam atļāva.
Kādreiz Menšikovs saslima ar krūtīm. Viņš gulēja drudzī un spļāva asinis. Nu cars varēja bez kavēkļiem nodoties kārotām, izpriecām. Tad ķeizaram nobrieda doma, ka. gadi jumā, ja Menšikovs nomirtu, viņš pēdējā meitu Mariju varētu neprecēt. Visi dižciltīgie augstmaņi, Dolgorūkiji, Coļicini un citi Menšikovu slepeni ienīda un vēlējās viņa nāvi.
Menšikovs tomēr atveseļojās — sev par nelaimi …
Pēteris jau bija nogaršojis brīvību. Viņam Joti nepatika, ka kņazs to cenšas atkal ņemt stingri rokās. Arī cara māsa, lielkņaze Natālijā Aleksejevna Menšikovu neieredzēja ne acu galā.
Menšikovu neieredzēja cezarevnas Anna un Elizabete, neieredzēja viss galms un augstā slepenā padome. Bet nevienam nebija drosmes spert reālus soļus, lai kņazu no viņa ieņemtā posteņa nogāztu.
Gluži negaidot, to izdarīt radās drosme pašam Pēterim II, jebšu tas bija tikai 12 gadus vecs zēns.
Šis zēns izlietoja pirmo izdevīgo gadi jumu, lai nokratītu no saviem kamiešiem nepatīkamo aizbildniecību un satriektu ienīsto aizbildni, kuru nebija iecēlusi ne ķeizariene Katrīna I, ne slepenā padome, bet kurš varu bija sagrābis pats.
Sakūdīts no Dolgorūkiji em un citiem Menšikova naidniekiem, Pēteris pavēlēja gvardei — noklausīt Menšikova pavēles, bet izpildīt tikai paša ķeizara rīkojumus.
Cars sarīkoja medības, izpriecas braucienus un dari ja visu, ko iedomājās, vairs neprasīdams Menšikova atļaujas.
Un 7. septembrī pienāca kņazam Menšikovam liktenīga diena. Gluži negaidot, pie viņa ieradās gvardes ģenerālleitnants Saltikovs a r ķeizara pavēli, ka kņazs arestēts…
Drīz pēc. tam barons Andrejs Ivanovičs Os- termans cēla augstajai padomei priekšā ziņojumu par Menšikova lietu.
Nolēma:
Atņemt Menšikovam visas dienesta pakāpes un ordeņus un izsūtīt ui viņa tālo pilsētu Ranen- burgu (Oranicnburgu).
Pēc tam ķeizars deva rīkojumu augstākajai garīdzniecībai, lai Menšikova meitu Mariju vairs nepiemin kā cara līgavu nevienā baznīcā, nedz dievkalp ojumā.
Bīdamies, ka cars vēl neapdomājas iuin.kņazu neapžēlo, galina varas vīri spiedās caram virsū, lai izsūtīšanu izpilda ar lielu skubu.
Jau 10. septembrī Menšikovs ar ģimeni un citiem piederīgiem, ar dzimtkalpiem un smagiem mantu vezumiem — vairāk kā simts pajūgos — izbrauca uz nozīmēto trimdas vietu. Braucienu pavadī ja gvardes kapteinis a,r 120 kareivjiem.
Pilsētā klīda visfantastiskākās baumas par Menšikova pastrādātām blēdībām. Dažas baumas savā kulminācijas punktā zināja vēstīt, ka Menšikovs esot kārojis sagrābt Krievijas caru troni. Esot atrasta kāda vēstule, rakstīta Prūsijas karalim. Menšikovs esot lūdzis, lai karalis tam aizdod desmit miljoniu, solīdams tos atdot, kad būšot ieņēmis Krievijas troni…
Izņemot kņaza piederīgos, bija ļoti maz tādu cilvēku, kas viņu nožēloja. Par viņa nelaimi gandrīz visi priecājās. Ja viņa naidnieki būtu apmierinājušies ar to vien, ka neieredzēto varas vīru nogāzuši 110 augstumiem. Bet atradās milzīgi daudz ēzeļu, kas centās spēku pazaudējušam lauvam jo sāpīgāk iespert. Tie traucās savu naidnieku samīt dubļos. Un to arī panāca.
Menšikovs bija ārkārtīgi bagāts. Viņam piederēja daudz muižu ar 90.000 zemniekiem. Viņam piederēja pilsētas: Orānienbauma, Kaporje, Jam- burga, Ranenburga. Baturina. Ienākumi 110 visām šīm muižām un pilsētām bija straumēm tecējuši kņaza kabatās. Bez tam viņam piederēja trīspadsmit miljonu liels kapitals un simtiem pudu sidraba un zelta lietu un dārgakmeņu. Saprotams, ka pasakainā bagātība nebija iegūta likumīgā ceļā. Ne velti Pēteris I bija ierosinājis vairākkārt pret viņu izmeklēšanu, kad kņaza blēdības bija tikušas par daudz kliedzošas. Ne veltīgi Katrīna I bija centusies ierobežot viņa laupīšanas kārību.
Naidnieki panāca to, ka visas šī milzīgās bagātības cars Pēteris 11 lika konfiscēt un, sodu pastiprinot, izsūtīt Menšikovu ar ģimeni uz tālajiem SiLirijas ziemeļiem — Berezovas pilsētiņu.
Menšikova sieva Dārja Midiailovna no sirdēstiem tik briesmīgi raudāja, ka pazaudēja acu gaismu un ceļā nomira. Apglabājusi nelaimīgo cietēju, ģimene turpināja ceļu uz Berezovu.
Viņu ceļojums ilga vairāk kā pusgadu. Berezovu viņi ieradās 1728. g. augustā, kapteiņa Mik- laševska un 12 karavīru apsardzībā. Tur citkār- tējais Pētera Lielā draugs ar 13 g. v. dēlu Aleksandru, 16 g. v. meitu Mariju (bijušo cara līgavu) un 14 g. meitu Aleksandru apmetās Kaudinas klosterī, kas pārtaisīts par cietoksni.
Lielās fiziskās un morāliskās ciešanas Menšikova dvēselē izdari ja pilnīgu lūzumu. Atcerējās tad viņš, cik zemiski, neģēlīgi un smagi bija noziedzies pret savu daudzkārtējo glābēju ķeizarieni Kairinu. Apzinādamies savus daudzos un dažādos noziegumus pret savu labdari, pret dienesta biedriem m:n tautu, bijušais varas vīrs uzņēma sodu kā pilnīgi pelnītu. Pats ar savām, rokām viņš uzcēla mazu koka baznīciņu un tur pastāvīgi lūdza Dievu. Pats zvani ja zvanu tornī, pats dziedāja uz klirosa. Sirsnīgās lūgšanās viņš izsaeija savu dziļu pateicību Dievam, ka tas ar šo smago sodu: salauzis viņa mantkārību, godkārību un lepnību. Viņš to uzskatija par Dieva žēlastību, kas viņam dod iespēju nožēlot smagos grēkus un izlūgties dvēseles izpestīšanu no mūžīgām, mokām aizsaulē.
Miesīgi un garīgi salauzts, Menšikovs 1729. g. 12. novembrī nomira. Viņu apraka turpat pie viņa aizceltās baznīcas, uz Sosnas upes krasta. Pēc pusotra mēneša, 26. decembrī nomira arī viņa meita Marija.
Pēterim JI bija lemts īss mūžs. 1730. g. viņš saslima ar melnajām bakām. Tad viņš atcerējās savu bijušo līgavu Mariju un deva pavēli atsvabina! Menšikova bērnus no trimdas. Bet Marija šo žēlastību nedabūja baudīt, jo bija jau mirusi. Atgriezās no Sibirijas tikai dzīvi palikušie Menšikova dēls Aleksandrs un meita Aleksandra.
Atliek vēl īsos vārdos pieminēt citus prāvesta Glika audžumeitas tuviniekus.
Aprakstot Pētera I dēla Alekseja traģisko posta galu, tikām minējuši par galma, freileni Annu Ivānovnu Krāmeri. Tā bija Narvas tirgoņa meita. Kad 1704. g. krievi ieņēma Narvui, jaunavu Annu kā kara gūstekni aizveda uz Pēterburgu. Tur viņa sākumā kalpoja pie ģeneraļa Balka, kurš bija precējies ar Annas Monss māsu Matronu. Vēlāk viņa iestājās dienestā eara pilī par kambarjumpravu pie galma freilenes Marijas llamiltones.
Gāja baumas, ka pēc tam, kad Marijai lia- miltonei bija nocirsta galva, cars Pēteris 1 turējis Annu Krāmeri par savu slepenu favoriti. Cik tas atbilst patiesībai, — nav zināms. Tomēr neap- šaubami pierādīts, ka cars Pēteris I parādijis viņai savu ārkārtīgu uzticību.
Neaizmirstama tā nakts palika. Annai, kad cars bija uzticējis viņai kādu noslēpumainu uzdevumu, kuru tā bija spīdoši izpildijusi.
Par tādu uzticamību Annu pienācīgi atalgoja. Viņu iecēla par galma freileni un pēc tam par galma meistariem pie princeses Natalijas Petrov- nas, kas savu tēvu, Pēteri I, pārdzīvoja; tikai par sešām nedēļām.
Pēc princeses nāves ķeizariene Katrīna ieskati ja par neērtu paturēt vēl Annu galma dienestā. Varbūt viņa pati to vairs nevēlējās. Atstājot dienestu, Anna Krāmere dabūja no ķeizarienes ka godalgu muižu Vidzemē. Viņai piesprieda arī pensiju.
Neraugoties uz labiem materiāliem apstākļiem un savu daiļumu, Anna tomēr palika visu mūžu vecmeitās. Tam par iemeslu laikam bijis tais, ka bija nākusi gaismā tā šausmīgā loma, kādu viņa spēlējusi pie careviča Aleksejia ināves apstākļiem.
Savā muižā Anna nemīlēja dzīvot, jo nevar rēja pamest vientulību. Tur to mocija nelāgi sapņi un ļauni rēgi. Pastāvīgi viņai rādi jās baigi tēli no viņas liktenīgās nakts. Tais bija noticis šādi:
Nakts vidū viņu izcēla no gultas ģenerālis Ādams V'eide.
— Uz cara pavēli, freilen, celieties un tūlīt posieties rnam līdz braukt. Apģērbjieties siltāk. Ceļš puslīdz tāls..
— Kur jūs gribat mani vest? Un kāpēc? — trīcēdama viņa jautāja ģenerālim.
— To jūs dabūsiet zināt, kad būsim pie mērķa, — atbildēja ģenerālis.
Nakts tumsā un slepenībā viņa bija aizvesta uz Pētera-Pāvila cietoksni. Tur jau bija priekšā cars. Un tas bija ievedis viņu kazematā, parādi- jis līķi ar nocirstu galvu un teicis:
— Te tev būs adata, diegs uim šķēres. Tūlīt stājies pie darba. Tev jāpiešuj šim līķim, galva, kā kad tā nenuaz nebūtu bijusi no rumpja atšķirta.
Trīcēdama kā apses lapa, jaunava bija tomēr to bez iebildumiem izpildījusi.
Ar lielu gribas spēku apspiedusi bailes un riebumu, viņa tad piešuva careviča Alekseja nocirsto galvu pie kamiešiem.
Kad tas bija padarīts, cars viņai saci ja:
— Paldies par dienestu. Par šo uzticību tu tiksi pienācīgi atalgota. Bet zini — par to, ko tu esi redzējusi un darījusi, — tev jābūt līdz tavam kapam mēmai kā zivij. Citādi bendes cirvis būs tava alga.
Sirdsapziņas vajāta un Alekseja, asinainās
galvas mocīta ir sapņos, ir nomodā, Anna Krāmere dzīvoja lāgiem savā muižā, gan tikai vasaras mēnešos, bet visvairāk Narvā pie saviem brāļiem. Neskatoties uz nemiera pilno, drausmīgo dzīvi, viņa tomēr piedzīvoja sirmu vecumu un nomira tikai 1770. g., kad atradās pie brāļiem Narvā.
Ne tik jūtīgs bijis otrs šā šausmīgā noslēpuma a.cu. liecinieks un aktivs dalībnieks — ģenerālis Ādams Veide.
Kļūmīgajā naktī cars Pēteris I deva. Veidem recepti uin sūtija pie galma aptiekara vācieša Bēra pēc zālēm. Aptiekārs, izlasijis recepti, satrūkās. Receptē bija atzīmēta stipra inde. Bet dabūjis zināt, ka šo recepti ģenerālim devis pats caurs un sūtījis viņai uz. aptieku, Bērs neuzdrošinājās pretoties. Viņš pateica, ka receptē atzīmēto sagatavos, bet pēc tam nodos rokās pašam valdniekam. Veide tam piekrita.
Kad nāves dzēriens bija pagatavots, Veide aizveda Bēru pie cara, kuram tadi aptieikars nodeva indi.
Tad 26. jūnijā cars Veicies pavadībā devās uz Fētera-Pāvila cietoksni pie careviča un lika. tam indi izdzert. Bet Aleksejs kā gļēvas dabas cilvēks ne par ko nebija, aiz to pierunājams.
Tad Pēteris, pazaudējis pacietību, lika atnest cirvi, izplēsa ka,zeniata, grīdā vienu dēli un uz tā nocirta savam nepaklausīgajam dēlam galvu . . . Kad asinis bija notecējušas pagrīdē, dēli atkal ielika agrākajā vietā. Bet nu vajadzēja, parūpēties, lai šausmīgā notikuma: pēdas noslēptu no tautas acīm un līķi varētu kā pienākas apbedīt.
Tad atsauca Annu Krāmeri, lai tā slepenībā līķi sagatavo, ka to varētu aizgādāt uz baznīcu un parādīt tautai. Anna to teicami izpildi ja.
Ģenerālis Veide pēc tam laikam drīz miris, jo pēc 1718. gada vairs par viņu nav nekas zināms.
* *
Kā jau minēts, Menšikovs, izlietodams Katrīnas vājībiui, kad tā gulēja nāves gultā, — un savu tobrīd neaprobežoto vairu, iegāza postā savu tik nāvīgi ienīsto svaini grāfu1 Divjēru. Šo svaini viņš uzskatija par savu sāncensi pie ķeizarienes. Divjērs bija ieguvis no Katrīnas jau tādu uzticību, k,a viņa, uz laiciņiem aizbraucot no galvaspilsētas, ikreiz atstāja viņa uizraudzībā savas meitas.
Pēc staipīšanas uz moku rata, kur izgrieza! locekļus no mītnēm, un negantas pēršanas ar pātagām, Divjēru aizsūtīja trimdā uz tālo' Jākulstās apgabalu, Sibirijas ziemeļos, kur ziemās valdi ja' ārkārtīgs sals, lai pie dzīves komforta un ērtībām' pieradušais Antons Manuilovičs tur aizietu bojā.'
Tur ilgus gadus vārga šis skaudības upuris. Divjēru no trimdas atsvabināja tikai 174-t. g., kad tronī māca Pētera Lielā meitai, princese Elizabete. Viņam atdeva arī dienesta pakāpi, ordeņus un tituli. Grāfs Divjērs ieņēma pat kādu laiku) savuj agrāko amatu kā Pēterburgas ģeneralpolicijmeis- tars. Bet ciešanas bija viņa veselību salauzušas un viņš drīz pēc tam nomira.
Reizē ar Divjēru no trimdas atbrīvoja arī Skorņakovu-Pīsarevui.
Grāfs Pāvils Ivanovičs Jagužinskis, tiklīdz Menšikova vara bija lauzta, atgriezās no Ukrainas uz galvaspilsētu un ieņēma: atkal savu agrāko senata ģenerālprokurorā amatu. Viņš drīz sanīdās ar augstās slepenās padomes locekļiem. Redizot, ka vecās aristokratu ciltis — Dolgorūkiji, Goļi- cini, Golovkini cenšas varu sagrābt savās rokās, Jagužinskis sāka. pret viņiem dzīt intrigas.
Zēns-ķeizars Pēteris II sabija tronī tikai divi un pus gadu. Saslimis ar melnajām bakām, tas nomira. Nu augstā padome, ignorējot Pētera l
meitu Elizabeti Petrovnu, aicināja uz troni Pētera Lielā brāļa Ivana meitu Annu Ivanovniu, Kurzemes hercogieni.
Savtīgos nolūkos augstā padome domājās atradusi brīdi, lai savu vairu paplašinātu. Viņi piedāvāja Annai valdnieces kroni, bet iepriekš cēla riekšā parakstīšanai noteikumus par augstā- ās varas aprobežošanu un svarīgu jau/tā jumu nodošanu augstās padomes izlemšanai. Lai dižciltīgajiem, šo nodomu izjauktu, ļagužinskis slepeni pasteidzās hercogieni brīdlināt, lai viņa piekāpjas, noteikumus paraksta, bet pēc tam, kad būs ieņēmusi troini, varēs tos iznīcināt.
Par šo grāfa slepeno soli uzzināja augstā padome, un īagužinski apcietināja.
Taču, kad Anna bija atbraukusi Maskavā un atbalstīdamās uz gvardu pulkiem, visā pilnībā pārņēma pat valdnieces varu, ķeizariene lika tūdaļ Jagužiinski atsvabināt. Ieguvis tādā ceļā ķeizarienes labvēlību, grāfs Jagužinskis Annas Tva- novnas valdības laikā spēlēja ievērojamu lomu. Augstās slepenās padomes locekļus, kas bija centušies aprobežot Ķeizarienes varu, ņēmās bargi vajāt, turēja cietumos un dažiem nocirta galvas.
***
Kad Krievijas tronī pēc Annas Ivanovnas nāves nāca Pētera I un Katrīnas I meita Elizabete Petrovna, — visiem pie dzīvības palikušiem Katrīnas I radiniekiem Skavronskiom, Gendriko- viem un Jefimovskieim sākās zelta dienas. Tad arī Gendrikovus un Jefimovskus iecēla grāfu kārtā. Mārtiņu Skavronski iecēla par ģenerālleitnantu. Visas šo grāfu sievas un meitas kļuva galma dāmas.
Ķeizarienes Katrīnas mīlule Sofija Karlovna Skavronska pēc apprecēšanās ar grāfu Pēteri Ivā- novieu Sapiehu, aizbrauca vīram līdz uz Poliju.
Katrīnas I stiprais palīgs grāfs Pēteris Andre- jevičs Tolstojs, pēc sazvērestības pret Menšikovu
pātagots un aizsūtīts uz Solovkietm, turpat 1729. g. nomira. Viņa pēcnāčus atkal iecēla grāfu kārtā
1760. g. ķeizariene Elizabete Petrovna.
* *
*
Pagājuši divi simti ga<llui, kopš mirusi kādreizējā Alūksnes prāvesta Glika audžumeita Marta, vēlākā Krievijas pirmā patstāvīgā^ valdošā ķeizariene Katrīna I.. Sen apmiruši visi viņas laika biedri. Tomēr šās īpatnējās sievietes piemiņu uzglabājusi vēsture.
Bet caurlūkojot vēsturiskus pieminekļus par Katrīnu I, redzama zīmīga parādība:.
Cik vērojams, par Katrīnas izcelšanos un par viņas vecākiem savā laikā bijuši sameklēti dažādi dokumenti, kam vajadzēja viņas bērnības laikmetu pietiekami apgaismot un noskaidrot. Bet n o s 1 ē p ul m a i m ā kārtā šie d o k u- menti vēlāk nozuduši.
Acīm redzot, tur rīkojusies kāda ļaunprātīga roka.
Laikam nebūsim kļūdījušies, ja pieņemsim, ka minētie dokumenti izņemti no valsts iestāžu un baznīcu archiviem un iznīcināti uz ķeizarienes Annas Ivanovnas slepenu rīkojumu, jo pētnieki- vēsturnieki izsakas, ka tie nozuduši viņas valdības laikā, — cik to bijis iespējams vēlāk konstatēt.
Nozudis pat Katrīnas I testamenta oriģināls, kam piekritusi liela juridiska nozīme vēl ilgi pēc Annas nāves. Uzglabājies tikai testamenta noraksts.
Te nu rodas jautājums — ar kādui nolūku Anna to darijusi?
Viņas nolūks bijis aptumšot Katrīnas I izcelšanās apstākļus, lai varētu viņas piemiņu nomelnot, nopulgot. Krievu dižciltīgo bajāru kliķe un viņas pēenāči nevarēja piedot Pēterim Lielajam, ka tas, nicinādams viņu meitas, pacēlis neredzē-
tos augstumos šo — pēc viņu sprieduma — «čuch- nieti, basurmanieti», šo savdabisko sievieti. Bet šās kliķes uz Katrīnu mestie apmainojumi krīt atpakaļ uz pašiem metējiem.
Navvērts pieminēt visus tos melus un nejēdzības, ko melš šai dižciltīgo kliķei simpatizējošie krievu vēsturnieki. Tomēr nav noliedzams, ka arī viņu pulkā atrodas neitrāli pētnieki, kas cenšas atklāt patiesību. Ja grib daudz maz skaidrību dabūt, jāgriežas pie ārzemju vēsturnieku un chronistu rakstiem, lai gan arī tur daudz nevar- būtību un safantazējumu.
Droši un neapšaubāmi pieirādīts, ka Katrīna I nav bijusi nekāds nevainības eņģelis. Kā visiem mirstīgajiem, arī viņai bijušas savas kļūdas un vājības.
Bet reizē ar to, Katrīnai bijuši arī diženi tikumi, cēlas dvēseles īpašības un tādas spējas, kādu nav bijis simtiem tūkstošu dižciltīgo muižnieku meitām.
Katrīna I bijusi nenoliedzami viena no diženākajām, ievērojamāka jāin XVII—XVIII gadsimta sievietēm.
* ^ * *
Kā minēts, varenais gara milzis, Alūksnes prāvests Gliks miris un apglabāts Maskavā toreizējā luterāņu kapsētā. Savā laikā konstatēts, ka uz viņa kapa atradusies akmens plāksne ar sekošu uzrakstu:
Hier ruht
Der \Veiland hochwūrdige Theologus Ernestus Glūck, Praepositius und Pastor Zu Marienburg in Lievland mii Verstand und Muth begabt, Im Glūck Und Unglūck, und glūcklich von Gott lange vorher dem Ruszlande Zugedacht. Welches sich erāuszert In Erlernung der Sprachen und in Ubersetzung der Bibel und Hoffnung besserer Zeiten.
Endlich Anno 1702 in Seinl Und der Seinigen Gefangenschaft, In welcher Er aiuff hohe Verord- nung ein Gymnasi.uim unter deni Russen angelegt und bei solcher Arbeit in Ruhe gekommen. Er war geboren Anno 1655 zu Wettin in Saichsen umd stairb in Moskau Anno 1705 de 5-ten May.
Sein Andenkeau ist in Segen.
Latviski tas skanētu apmēram tā: Še dus nelaiķis ļoti cienīgs teologs Ernests Gliks, prāvests un mācītājs Alūksnē, Vidzemē, ar drosmi un rātu apbalvots, laimē un nelaimē, um laimīgi Dievs viņu jau sen piešķīris Krievijai: Tas izpaudās valodu studijās, bībeles pārtulkošanā un cerībā uz, labākiem laikiem.
Beidzot 1702. g. viņš air savējiem kritis gūstā, uz augstu pavēli ierīkoja ģimnāziju pie krieviem un šo darbu strādājot nonācis mūžīgā mierā.
Viņš bija dzimis 1655. g. Vetinā, Saksijā un mira Maskavā 1705. g. 5. maijā
Lai svētīta viņa piemiņa.
Tagad no prāvesta Gliika kapai un šā pieminekļa nav atrodamais ne mazākās pēdas. Lielinieku nošautā ārsta Brītņeva! atraitne, pēc dzimuma angliete, savā grāmatā «Austrumos norietēja saule» apraksta, ka viņa redzējusi dažādus marmora kapu pieminekļus ar visiem uzrakstidm pie Kremļa, Maskavas upes krastos, kur komunisti uzcēluši pār šo upi greznu tiltu… Acīm redzot, tilta būvei savākti pieminekļi no dažādām Maskavais kapsētām.
To pašu apliecina arī citi aculiecinieki, kuru liecības nevar apšaubīt.
Licence Ns 000073. Pas. N° 405. Metiens 50 000 eks. «Latvijas grāmata». Kooperatīvais uzņēmums «Kolor». Līgumcena. Iespiesta tipogrāfijā «Rota», 226011, Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.
* o. *
*
[1] volchovskis raksta, ko cara Aleksēja Michailoviča kronēšanas tērps svēris pieci pudi. (Domašņij bit rus- kich carei).
[2] careviča mirusi sieva Šarlote bija ķeizara sievas masa.
[3] vārda diena.