Šis ir stāsts par vīru, kas nemācēja novērtēt savu sievu, un par sievieti, kas bija parādijusi viņam pārāk lielu godu, kļūdama viņa sieva. Starp citu, stāstā darbojas arī jezuītu priesteris, par kuru ir zināms, ka tas nekad nav melojis. Priesteris bija piederīgs Jukonas novada, pie tam šeit ļoti nepieciešams, bet abu pārējo parādīšanas šinīs malās bija pilnīga nejaušība. Tie piederēja pie tās dīvaino klejoņu sugas, kuri vai nu auļo zelta drudža viļņa pašā korē, vai ari velkas tam astē.
Edvins Bentams un Greisa Bentama bija klejoņi — no tiem, kas velkas astē, jo tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada Klondaikas zelta drudža vilnis jau sen bija noplīīdis lejup pa lielo upi un izsīcis bada apsēstajā Dau- sonas pilsētā. Kad Jukona pēc lielā darba slēdza satiksmi un nolikās uz ziemas gulu zem trīs pēdas biezas ledus kārtas, šis klaiņojošais pāris atradas pie Piecu Pirkstu krācēm, no kurienes līdz Zelta Pilsētai vēl bija daudzu miegu ilgs ceļš uz ziemeļiem.
Rudeņos šeit mēdza kaut daudz liellopu, tā ka gaļas atkritumu sakrājās liela kaudze. Edvina Bentama un viņa sievas trīs ceļabiedri aplūkoja šo depozītu, galvā šo to aprēķināja, atskārta, ka te ir īsta «zelta bedre», un nolēma palikt tepat. Augu ziemu viņi pārdeva maisus ar kauliem un sasalušām ādu leskām nobadojušos suņu pajūgu īpašniekiem. Viņi prasīja pavisam mērenu cenu — dolāru mārciņā, pie tam preci izsniedza bez izlases. Pēc sešiem mēnešiem, kad saule atgriezās un Jukona pamodās, viņi apjoza jostas ar smagiem naudas makiem un aizceļoja atpakaļ uz Dienvidzemi, kur dzīvo līdz šim brīdim, dižīgi melodami par Klondaiku, ko nav ne acīs redzējuši.
Edvins Bentams bija laisks zellis un, ja sieva viņu netirdījusi, droši vien mīļu prātu būtu dalījies ienākumos no spekulācijas ar suņu barību. Bet sieva apelēja pie viņa iedomības, iestāstīja, cik šis esot dižens un stiprs, ka tāds vīrs kā viņš spējot pārvarēt visus šķēršļus un katrā ziņā iegūšot zelta aunādu. Tā nu viņš varonīgi izrieza apakšžokli, savu daļu kaulu un ādas lesku pārdeva par nartām ar vienu suni un vērsa sniegkurpes pret ziemeļiem. Nav vajadzības apgalvot, ka Greisas Bentamas sniegkurpes ne brīdi neļāva viņa iemītajām pēdām atdzist. Vēl vairāk, viņu pārbaudījumi nebija ilguši ne trīs dienas, kad vīrs jau sekoja sievai pa pēdām, bet sieviete mīdija taku, iedama priekšgalā. Protams, ja redzes lokā kaut kur parādījās cilvēks, pozīcija acumirklī izmainījās. Tā viņa vīrišķība palika neaptraipīta to ceļinieku acīs, kuri kā rēgi paslīdēja garām pa kluso taku. Ir tādi vīrieši pasaulē.
Kā tas noticis, ka šāds vīrietis un šāda sieviete devuši solījumu turēties kopā labās un ļaunās dienās, tas šim stāstām nav svarīgi. Tamlīdzīgi gadījumi ir zināmi mums visiem, un cilvēki, kas tos analizē vai pat pārāk sīki iztaujā par tiem, riskē zaudēt skaisto ticību tam, ka pasaulē viss iekārtots mērķtiecīgi.
Edvins Bentams bija puika, nelaimīga kārtā iekļuvis vīra ādā, — puika, kas spēj pašapmierināti saplucināt tauriņu, noraujot tam spārnu pēc spārna, bet gļēvās bailēs raujas čokurā, saticis kārnu nekauņu, uz pusi mazāku par sevi. Tas bija egoistisks brēkulis, paslēpies aiz vīra ūsām un staltā stāva, un slīdēja dzīvei pa virsu, aizsedzies ar plānu kultūras un uzvedības plēvīti. Jā, viņš bija klubu biedrs un sabiedrībā atzīts cilvēks — viens no tiem, kādi grezno saviesīgus sarīkojumus, ar neattēlojamu aizrautību gvelzdami brīnumainas aplamības; no tiem, kas lielās pilnā rīklē, bet činkst, ja iesāpas zobs; no tiem, kas, sievieti apprecēdami, pārvērš tas dzīvi lielākā ellē, nekā to spētu visļaunprātīgākais izvirtulis, kādi mēdz bradāt pa aizliegtam ganībām. Šādus cilvēkus mēs sastopam ik uz soļa, tomēr reti kad uzzinām, kas tie ir īstenībā. Tos var iepazīt apprecot, otrs labakais līdzeklis iepazīšanai — ēst ar tiem no vienas bļodas un gulēt zem vienas segas kādu … nu, teiksim, nedēļu, — ar šo laiciņu pilnīgi pietiek.
No pirmā acu uzmetiena Greisa Bentama likās tikai trausla, piemīlīga meitenīte, tuvāk iepazīstoties ar viņu, atklājās dvēsele, kādai līdzās paša dvēsele šķiet sīka un niecīga, pie tam Greisa bija apveltīta ar tā dēvēto mūžīgo sievišķību. Tāda bija šī sieviete, kura skubināja un iedrosmināja savu vīru doties meklēt laimi Ziemeļzemē, kura Iemina viņam taku, kad neviens to neredzēja, un kura klusībā raudāja par to, ka viņa ir tikai vārga sieviete.
Tā šis dīvaini saliedētais pāris ceļoja līdz vecajam Sel- kērkas fortam, tad tālāk savas simt jūdzes pa drūmajiem, mežonīgajiem plašumiem līdz Stjūartas upei. Kad īsā diena izdzisa un vīrs pinkšķēdams novēlās sniegā, sieviete bija tā, kas viņu piesēja pie nartām un, aiz sāpēm locekļos kodīdama lūpas asinīs, palīdzēja sunim viņu aizvilkt līdz Meilmuta Kida būdai. Meilmuta Kida nebija mājās, bet Meierss, vācu zvērādu uzpircējs, sacepa lielas briežgaļas šķēles un uzklāja guļvietu no svaigām priežzaru galotnītēm.
Leiks, Lengems un Pārķers bija liela satraukumā un, ja labi apsver, ne bez iemesla.
— Ei, Sendijl Pasaki — vai tu proti atšķirt fileju no pleca gabala? Nāc ārā un palīdzi mums kaut kā! — Šis aicinājums atskanēja no pārtikas glabātavas, kur Lengems veltīgi cīnījās ap dažādiem sacirstas saldētas briežgaļas gabaliem.
— Nekusti ne soli un mazgā traukus! — Pārķers nokomandēja.
— Paklau, Sendij, esi tik labiņš, aizteci līdz Misūrijas apmetnei un aizņemies mazliet kanēļa, — Leiks lūdzās.
— Ej, ēj, pasteidzies tak! Nu ko tu ne… — Izmisīgos palīgā saucienus tūdaļ apslāpēja brīkšķi un brakšķi — glabātavā sagāzās kastes ar saldēto gaļu.
— Nu aizskrej, Sendij, nepaies ne minūte, kad tu būsi jau Misūrijā …
— Liec viņu mierā! — Pārķers iejaucās. — Kā es varu iejaut biskvītu mīklu, ja galds nav nokopts?
Sendijs neziņā saminstījās, bet pēkšņi atģidās, ka viņš taču ir Lengema «puisis». Ar vainīgu izskatu nosviedis savazāto trauku dvieli, viņš steidzās izpestīt saimnieku.
Šie bagāto vecāku daudzsološie pēcteči bija ieradušies Ziemeļzemē gūt laurus, piestūķējuši ar naudu pilnas kabatas, un katram bija līdzi savs «puisis», kas apkalpo. Patlaban abi pārējie puiši — sev par laimi — bija aizsūtīti augšup pa Balto upi meklēt kādus mītiskus kvarca slāņus ar zelta iegulām; tā nu Sendijam vajadzēja iztapt trim dūšīgiem saimniekiem, kuri katrs pa savam uzskatīja sevi par speciālistiem kulinārijā. Divas reizes sarīta tecējuma visai viņu kompānijai draudēja šķelšanās, ko novērsa tikai viena vai otra kastroļu bruņinieka pašaizliedzīga piekāpšanās. Pēdīgi tomēr viņu kopīgais ražojums — tiešām izsmalcināta maltīte — bija gatavs. Tad biedri apsēdās trijatā saspēlēt «razbainiekus» — pasākums, kam bija jānovērš katrs casus belli[5] nākamo naidīgo akciju gadījumā, un uzvarētājam tika uzticēta ārkārtīgi atbildīga misija.
Šī laime uzsmaidīja Pārķeram, kurš, sasukājis matus ar celiņu vidū, apģērbis dūraiņus un bebrādas ausaini, devās ceļā uz Meilmuta Kida būdu. Viņš atgriezās kopā ar Greisu Bentemu un Meilmutu Kidu. Greisa izteica sirsnīgu nožēlu, ka vīrs nevarot kopā ar viņu baudīt draugu viesmīlību, jo esot aizgājis apskatīt Hendersona strauta raktuves, Meilmuts Kids vēl arvien jutās mazliet stīvs, jo tikko bija atgriezies no takas mīdīšanas lejup pa Sljūartu. Aicināts bija arī Meierss, bet tas atteicies, jo bijis iedziļinājies svarīga eksperimentā — uzraudzēt maizes miklu ar apīņu palīdzību.
Bez vīra viņi varēja iztikt itin labi, bet sieviete … Ak vai, visu ziemu viņi nevienas pašas nebija redzējuši, un Greisas Bentemas ierašanās vēstīja jauna laikmeta iestāšanos viņu dzīvē. Viņi bija studēti cilvēki un džentlmeņi, šie trīs jaunekļi, un visi tvīka ilgās pēc apsolītās zemes gaļas podiem, kādu tiem sen bija trūcis. Iespējams, ka arī Greisa Bentema cieta tādu pašu badu; galu galā ši bija pirmā gaišā stunda pēc daudzām tumsības nedēļām, un tas viņai daudz ko nozīmēja.
Bet, tikko galdā pasniedza pirmo ēdienu, kura radītājs bija izdomas bagātais Leiks, pie durvīm skaļi pieklauvēja.
- O! Ā! Mister Bentem, lūdzu, nāciet iekšā! — izsaucās Pārķers, aizgājis paskatīties, kas īsti atnācis.
— Vai mana sieva ir šeit? — skarbi atbildēja cienījamais džentlmenis.
— Protams! Mēs jau lūdzām misteru Meiersu, lai paziņo jums, ka gaidām jūs. — Pārķers pūlējās runāt, cik saldos toņos vien spēja, klusībā prātodams, ko, velnos, tas gan nozīmē. — Lūdzu, nāciet taču iekša. Mēs jūs gaidījām kuru katru brīdi un rezervējām jums vietu. Un jūs esat tieši laikā uz pirmo ēdienu.
— Nāc iekšā, mīļo Edvin, — čivināja Greisa Bentema, sēdēdama pie galda.
Pārķers paspēra soli sānis, atbrīvodams viesim ceļu.
— Es atnācu pakaļ savai sievai, — Bentems aizsmakušā balsī stūrgalvīgi atkārtoja, un viņa tonī jautās īpašnieka neapmierinātība.
Pārķeram aizrāvās elpa, par mata tiesu viņš novaldīja dūri, lai nezveltu pa ģīmi šim neaptēstajam apmeklētājam, bet attapās un tikai neveikli sarozījās. Visi pielēca kājās. Leiks galīgi zaudēja galvu un gandrīz jau pateica Greisai: «Vai tiešām jums jāiet?»
Sākās atvadu ņuzga: «Cik laipni no jūsu puses», «Man tik ļoti žēl», «Dieva vārds, ar jums bija tik patikami», «Nē, tiešām jūs …», «Es jums arī ļoti pateicos», «Laimīgu ceļu uz Dausonu» un tamlīdzīgi.
Šādu izsaucienu pavadībā ziedokļa jēram palīdzēja uzvilkt virsjaku un pavadīja to uz upurēšanu. Tad durvis ar blīkšķi aizcirtās un visi trīs izmisuši blenza uz pamesto galdu.
— Nolādēts! — Lengema izglītības sākumos bija daži trūkumi, tāpēc viņa lāstu krājums bija neizteiksmīgs un vienmuļš. — Nolādēts! — viņš atkārtoja, neskaidri jauz- dams, cik maz šis vārds izsaka, un velti pūlēdamies sagudrot kaut ko spēcīgāku.
Gudra ir sieviete, kas prot notušēt sava nemākulīgā vīra nepilnības, ar savu neatlaidību locīt viņa svārstīgo raksturu, liet viņā savas dvēseles godkāri un iedvesmot viņu dižiem sasniegumiem. Un ārkārtīgi gudrai un smalkjūtīgai jābūt sievietei, kas prot to visu un izdara to tik netverami veikli, ka vīrs, baudīdams viņas pūliņu augļus, savā sirdī ir pārliecināts: viss viņa paša un vienīgi viņa veikums.
Tieši tā arī rīkojās Greisa Bentema. Kad abi bija sasnieguši Dausonu ar dažām mārciņām miltu krājumā un vairākām ieteikuma vēstulēm, viņa tūdaļ visiem spēkiem sāka pūlēties, lai izbīdītu savu lielo zīdaini priekšplānā. Tā bija viņa, kas atmiekšķēja Klusā okeāna sabiedrības filiāles prezidenta akmens cieto sirdi un izplēsa kredītu no šā barbariskā vīra, kurš bija galvenais noteicējs šajā filiālē, tomēr koncesiju izrakstīja uz Edvina Bentema vārdu. Tā bija viņa, kas stiepa savu zīdaini augšup un lejup gar strautiem, pa sēkļiem un ūdensšķirtnes kalnājiem, veicot neskaitāmus pārgājienus pa mežonīgām kraujām; bet visi slavēja Benteinu — tas nu gan esot enerģisks puisis. Tā bija viņa, kas pētīja kartes, izprašņāja zeltračus un dzina ģeogrāfiju un topogrāfiju vīra tukšajā paurī tikām, līdz visus pārsteidza Edvina Bentema plašās zināšanas par šo novadu un tā īpatnībām. Protams, cilvēki jau atzina, ka sieva esot «dūšīgs skuķis», tomēr tikai nedaudzi gudrākie spēja viņu izprast un — nožēlot.
Viņa darīja darbu, viņš saņēma godu un atalgojumu. Ziemeļrietumu teritorijā precētai sievai nav tiesību nospraust vai pieteikt uz sava vārda kādu iecirkni strauta gultnē, kalna kraujā vai kvarca slānī; tāpēc Edvins Ben- tems devās pie zelta rakšanas iecirkņu pilnvarotā un pierakstīja sev divdesmit trešo piekalnes iecirkni, otrajā rindā, pie Franču pakalna. Un, kad pienāca aprīlis, viņi tur ik dienas izskaloja zelta smiltis par tūkstoš dolāriem, un priekšā vēl bija daudz, daudz šādu dienu.
Franču pakalna piekājē tecēja Eldorado strauts, un kādā strautmalas iecirknī stāvēja Klaida Vortona būda. Patlaban viņš vēl tūkstoš dolārus dienā neizskaloja, tomēr izrakto iežu kaudzes auga ar katru dienu, un nebūs ilgi jāgaida, kad šīs kaudzes varbūt kādas nedēļas laikā, izplūstot caur viņa slūžu kārbu, atstās renītēs zelta smiltis vairāku simttūkstošu dolāru vērībā. Bieži viņš sēdēja būdā, kūpinādams pīpī, un sapņoja jaukus sapņus — ne jau par iežu kaudzēm, ne arī par pustonnu zelta smilšu Klusā okeāna sabiedrības milzīgajā seifā.
Arī Greisa Bentema, mazgādama skārda bļodiņas savā piekalnes būdiņā, bieži vien paraudzījās lejup uz Eldorado strautu un sapņoja — un tāpat ne jau par iežu kaudzēm vai zelta smiltīm. Viņi sastapās bieži, jo taka uz vienu iecirkni šķērsoja otrējo, un ir tik daudz par ko runāt, kad Ziemeļzemē pienācis pavasaris, bet nevienu vienīgu reizi, ne ar acu mirkšķi, ne ar lūpu kustību, viņi neļāva ierunāties savam sirdīm.
Tā nu tas bija pašā sākumā. Bet kādu dienu Edvins Bentems kļuva brutāls. Visi puikas ir tādi, pie tam, būdams viens no Franču pakalna karaļiem, viņš bija kļuvis iedomīgs un augstu vērtēja savas spējas, aizmirsdams, ka pateicību par visu to parādā sievai. Vortons vēl tai pašā dienā, padzirdis par notikušo, sagaidīja Greisu uz taciņas un teica tai dedzīgus vārdus. Tie Greisu darīja ļoti laimīgu, kaut gan viņa nemaz negribēja klausīties un lika Vortonam apsolīties nekad vairs neko tādu nerunāt. Viņas stunda vēl nebija situsi.
Bet saule jau posās atceļā uz ziemeļiem, pusnaktī tumsu nomainīja tēraudainais ausmas blāvums, sniegs pamazām vien izzuda, ūdeņi atkal gāzās pāri ledus sagulu sliekšņiem, un sākās zelta skalošanas laiks. Dienu un nakti dzeltenais māls un sadrupinātie upju gultņu ieži drāzās cauri slūžu trumuļiem, maksādami meslus Dien- vidzemes stiprajiem vīriem. Un šajā satraukumu laikā pienāca Greisas Bentemas stunda.
Visiem mums agri vai vēlu pienāk šī stunda — tas ir. tiem no mums, kuri nav pārāk miegaini. Dažs labs cilvēks ir godīgs un krietns nevis tāpēc, ka augsti vērtētu tikumību, bet vienkārši aiz slinkuma. Tie no mums, kuri zina, kas ir kārdinājums, to sapratīs.
Kamēr Edvins Bentenis stāvēja Forksas bārā pie letes un lika nosvērt maisiņu ar zelta smiltīm — pārāk daudz šādu smilšu viņš aizlaida pāri šai priežkoka letei —, viņa sieva nokāpa no pakalna un ieslīdēja Klaida Vortona būdā. Vortons nebija viņu gaidījis, tomēr tas itin neko negrozīja. Un nākotnē daudz ciešanu un nevajadzīgu gaidu būtu pagājis secen, ja tēvs Rubo nebūtu to pamanījis un nogriezies sāņus no galvenā ceļa gar strautu.
— Mans bērns …
— Paga, paga, tēvs Rubo! Kaut gan nepiederu pie jūsu ticības, tomēr visu cieņu jums, bet jūs nedrīkstat stāties starp mani un šo sievieti!
— Vai jūs apzināties, ko darāt?
— Vai es apzinos! Ja jūs būtu pats visvarenais dievs, ieradies, lai mestu mani mūžīgās ugunīs, es paliktu pie
sava!
Greisu Vortons bija nosēdinājis uz ķeblīša un pats kaujas gatavībā nostājies tai līdzās.
— Jūs sēdieties tur krēslā un cietiet klusu, — viņš teica priesterim. — Tagad ir mana kārta runāt. Jūsējā būs pēc tam.
Tēvs Rubo pieklājīgi palocījās un apsēdās. Viņš bija ļoti savaldīgs cilvēks un iemācījies nogaidīt savu reizi.
Vortons piestūma otru ķeblīti, apsēdās Greisai līdzās un saņēma viņas roku savējā.
— Tātad tu mīli mani un gribi aizvest no šejienes?
Viņas sejā atspoguļojās šā cilvēka miers; pie viņa pleca