— Un Kristus ir dzimis no sievietes.
Viņa neatbildēja. Iestājas klusums. Vortons nepacietīgi plucināja ūsu, vienu aci nenolaizdams no ceļa. Greisa atbalstīja elkoni pret galdu, un viņas seja pauda apņēmību. Smaids taja bija izzudis. Tēvs Rubo mainīja taktiku.
— Vai bērni jums ir?
— Kādreiz es tā vēlējos… bet tagad… nē, nav. Priecājos par to.
— Un māte?
— Ir.
— Vai viņa jūs mīl?
— Jā, — Greisa atbildēja čukstus.
— Un brālis? … Taču tas nav svarīgi, viņš ir vīrietis. Bet rnāsa?
Ar drebošu galvu viņa pamāja — jā.
— Vai jaunāka par jums? Daudz?
— Septiņus gadus.
— Vai jūs visu esat labi pārdomājusi? Par viņām? Par jūsu māti? Un jūsu māsu? Viņa stāv uz sievietības sliekšņa, un jūsu neprātīgā rīcība viņai var daudz ko nozīmēt. Vai jūs spētu iet viņai klāt, ieskatīties viņas jaunaja, svaigajā sejiņā, saņemt viņas roku, pieglaust savu vaigu viņējam?
Priesterim runājot, Greisas smadzenēs cita pēc citas uzplauka tik spilgtas atmiņu vīzijas, ka viņa iekliedzās:
— Nevajag, nevajag! — un atrāvās kā suns, kas redz pātagu.
— Bet reiz jums ar to visu būs jāsaduras aci pret aci; tad jau labāk darīt to tūdaļ.
Priestera acīs, kuras Greisa neredzēja, spulgoja dziļa līdzcietība, bet viņa saspriegtā seja ar trīsošiem muskuļiem palika nepielūdzama. Greisa pacēla galvu, kas bija noslīgusi uz galda malas, ar varu nomāca asaras un centās savaldīties.
— Es aizbraukšu projām. Viņas mani nekad vairs neredzēs un tā ari aizmirsīs. Es viņām būšu tikpat kā mirusi. Un … un es braukšu iīdzi Klaidam — šodien pat.
Šķita, ka saruna beigusies. Vortons paspēra soli uz priekšu, bet priesteris ar rokas mājienu viņu atturēja.
— Vai jūs gribējāt bērnus?
Galvas mājiens klusējot.
— Un jūs lūdzāt dievu, lai tos iemantotu?
— Daudz reižu.
— Bet vai esat padomājusi, — ja nu jums tagad būs bērni? — Tēva Rubo acis uz mirkli pievērsās vīrietim pie loga.
Sievietes sejai pārslīdēja prieka stars. Bet tai pašā bridi viņa atģidās, ko tas īsti nozīmē. Viņa kā lūgdamās pacēla roku, bet priesteris turpināja:
— Vai varat iztēloties nevainīgu bērniņu savās rokās? Puisēnu? Pret meiteni pasaule nemēdz būt tik cietsirdīga. Piens jūsu krūtīs pārvērtīsies par žulti. Vai jūs spētu būt lepna un laimīga par savu puisēnu, raugoties citos bērnos?
— Ai, jel apžēlojieties! Beidziet!
— Tēvu grēki tiek …
— Nevajag, nevajag! Es iešu atpakaļ. — Viņa jau bija kājas.
— Bērns augs, nezinādams ļauna, līdz kādu dienu pasaule viņam sviedīs acīs kaunpilnu vārdu!
— Ak mans dievs, mans dievs!
Sieviete noslīga ceļos uz grīdas. Priesteris nopūtas un atkal piecēla viņu. Vortons gribēja traukties pie tās, bet Greisa ar rokas mājienu viņu atraidīja.
— Nenāc man klāt, Klaid! Es eju atpakaļ. — Asaras straumēm plūda par viņas vaigiem, bet viņa pat nepūlējās tas noslaucīt.
— Pēc visa, kas še noticis? Tu to nedrīksti! Es tevi nelaidīšu!
— Nepieskaries man! — Viņa trīcēdama atvairijās.
— Nelaidīšu! Tu esi mana! Vai dzirdi? Tu esi mana! — Tad viņš apcirtās pret priesteri. — Kāds es biju nelga, ļaudams jums te luncināt jūsu neganto mēli! Pateicieties savam dievam, ka neesat vienkāršs cilvēks, jo citādi es … Nu jā, priesterim taču jaizmanto savas tiesības, vai ne? Nu, jūs esat tās izlietojis. Tagad ārā no manas mājas, citādi es aizmirsīšu, kas jūs esat.
Tēvs Rubo palocījās, saņēma sievieti aiz rokas un devās uz durvīm. Taču Vortons aizstajās tiem ceļā.
— Greisal Tu teici, ka mīli mani?
— Teicu.
— Un tu mīli vēl tagad?
— Mīlu.
— Saki to vēlreiz!
— Mīlu tevi, Klaid, milu.
— Redziet nu, priesteri! — viņš izsaucās. — Jūs pats dzirdējāt, un jūs viņu ar šādiem vārdiem uz lūpām gribat sūtīt atpakaļ pie vīra dzīvei vienos melos, dzīvei ellē?
Tēvs Rubo piepeši iebīdīja sievieti dibenistaba un cieši aizvēra durvis. — Ne vārda! — viņš pačukstēja Vorto- nam, steigšus atsēzdamies uz ķeblīša un pieņemdams vienaldzīgu izskatu. — Lieciet vērā: viņas dēļ! — viņš piebilda.
Visā istabā atbalsojās skarbi klaudzieni aiz durvīm, tad aizšaujamais pacēlās un ienāca Edvins Bentems.
— Vai manu sievu neesat redzējuši? — viņš iejautājās, tikko sveiciena vārdi bija apmainīti.
Abi noliedzoši pakratīja galvu.
— Es redzēju viņas pēdas vedam lejup no mūsu būdas, — Edvins Bentems piesardzīgi turpināja, — un uz lielā ceļa tās izbeidzas tieši pretī jūsējai.
Viņa klausītāji rādīja garlaikotas sejas.