39439.fb2
Sākumā šķiet, ka gar durvīm skrabinās žurka. Bet tad kļūst dzirdama ļoti pieklājīga cilvēka balss:
— Vai dlīkst ienākt?
— Drīkst, lūdzu. Nodzied durvju viras.
— Ej un apsēdies uz dīvāna.
(No durvīm.) — Kā tad lai eju pa palketu?
— Ej vien lēnītēm un neslidinies. Nu, kundziņ, kas jauns?
— Nekas.
— Pag, pag, bet kurš tad šorīt gaitenī brēca? (Smaga pauze.) — Es blēcu.
— Kāpēc?
— Māte mani sapēla.
— Par ko tad?
(Saspringta pauze.) — Iekodu Sulkam ausī.
— Nu, vai zini…
— Mamma saka, Sulka il nelabs. Viņš mani ķilcina, atņēma kapeikas.
— Vienalga, tādu dekrētu nav, kas atļautu kapeiku dēļ kost cilvēkiem ausis. Iznāk, ka tu esi muļķīgs puišelis.
(Apvainošanās.) — Es al tevi nedlaudzējos.
— Nevajag arī.
(Pauze.) — Paps atblauks, es viņam pateikšu. (Pauze.) Viņš tevi nosaus.
— Ak tā! Nu, tad es tēju nevārīšu. Kāpēc gan vārīt? Ja jau mani nošaus …
— Nekā, tēju labāk vāli.
— Vai tu dzersi ar mani kopā?
— Al konfektēm? Ja?
— Katrā ziņā.
— Es dzelšu.
Tup divi cilvēki — liels un mazs. Melodiski sīkdama, vārās tējkanna, un karstas gaismas konuss gulst pār Džeroma Džeroma lappusi.
— Dzejoli tu droši vien esi aizmirsis?
— Nē, neesu vis aizmilsis.
— Nu, noskaiti!
— Pie … pie flakas kulpes sev …
— Nopirkšu.
— Nopilksu, un alī suns vēl …
— Jāiegādā.
— Jāiegādā… pa naktīm tad… psalmu dziedāšu…
— Ne…
— Ne-ka-as …
— Gan izkulsimies kaut kā.
— Kā kaut. Iz-kul-si-simies.
— Gluži pareizi. Tēja uzvārīsies, iedzersim, gan izkulsimies.
(Dziļa nopūta.) — Iz-kul-si-simies.
Sikoņa. Džeroms. Garaiņi. Gaismas konuss. Viz parkets.
— Tu esi vientulīgs.
Džeroms noveļas uz parketa. Lappuse izzūd tumsā. (Pauze.) — Kas tev to teica? (Bezrūpīga skaidrība.) — Mamma.
— Kad?
— Kad suva tev pogu. Suva. Sun, sūn un saka Nataskai…
— Ak šitā. Vadzi, negrozies, ka es tevi neapplaucēju … Uh!…
— Kaists, uh!
— Konfekti ņem, kādu gribi.
— Es glibu sito lielo.
— Papūt, papūt un nešūpo kājas! (Sievietes balss aiz skatuves.) — Slavka!